95 tēzes par taisnošanu ticībā

Izaugsme

67. TĒZE

Ticība aug kvantitātē, ne kvalitātē. Izaugsme notiek tad, kad cilvēks nelokāmi paļaujas uz Dievu.

Marta beidzot bija iznākusi no virtuves! Viņa pati bija apguvusi, ko nozīmē sēdēt pie Jēzus kājām kopā ar Mariju. Viņa ticēja, ka Jēzus bija Mesija, pasaules Glābējs, Dieva sūtītais. Viņa ticēja, ka viss, ko Viņš Tēvam lūdza, tiks dots. Šī sieviete pieņēma Pestītāja apgalvojumu, ka Viņš ir Augšāmcelšanās un Dzīvība. Bet, kad visu acis bija pievērstas viņas brāļa klusajam kapam un Jēzus lūdza, lai tiktu atbīdīts akmens, Martas ticība sāka svārstīties. Taisnības labad jāteic, ka Martai tā svārstījās vienmēr.

Ābrahāms bija Dieva īpašais draugs. Sekodams iekšējai Balsij, kas vadīja viņa ceļus, šis cilvēks bija pametis savas mājas un zemi, lai kļūtu par klejotāju. Ģimenes un draugu iebildumi nemainīja pieņemto lēmumu. Kad Dievs Ābrahāmam apsolīja dēlu, mantinieku, un to, ka viņš kļūs par daudzu cilšu tēvu, sentēvs nenoliedzami priecājās. Bet bija viena lieta, ko viņš nekad nebija gaidījis: viņš nezināja, ka tas aizņems tik daudz laika. Tieši gaidīšana šim cilvēkam izrādījās pārāk grūta. Galu galā viņš kļuva par ciltstēvu divām naidīgām pusēm, kuras savā starpā karo joprojām. Ābrahāms ar svārstīgo ticību.

Mozus bija pravietis, pat vēl vairāk. Viņš bija runājis ar Dievu aci pret aci. Četrdesmit gadus cauri tuksnesim viņš bija vadījis neiecietīgu, nepaklausīgu, stūrgalvīgu tautu, apmierinot tās dažādās vajadzības. Mozus pats bija aizstāvējis šos ļaudis pret Dieva neapmierinātību, atteikdamies pieļaut viņu iznīcināšanu, lai gan viņi to bija vairāk nekā pelnījuši. Tomēr viņa ticība sašķobījās pie Apsolītās Zemes robežām, un viņš grēkoja tik publiski un pamanāmi, ka Dievam nebija citas iespējas, kā vien liegt šim vīram privilēģiju nobeigt darbu, kuru viņš bija sācis. Mozus ar svārstīgo ticību.

Šim nestabilās ticības klubam ir daudz biedru: Dāvids, Simsons, Ādams, Pāvils, Pēteris, Jēkabs. Šo sarakstu varētu turpināt vēl un vēl. Svētajā vēsturē minēti tikai daži izņēmumi: Ēnohs, Elija, Daniēls — ne sevišķi daudz citu.

Bībelē minēto cilvēku dzīves pētīšana pierāda: lai gan nepārtraukta ticība un paļāvība uz Dievu ir iespējama, tikpat iespējama ir arī svārstīga ticība. Daudziem kristiešiem ir nācies to izbaudīt. Realitāte ir tāda, ka ir vajadzīgs laiks, lai iemācītos paļauties uz Dievu un nekad uz sevi, turklāt visu laiku. Un, lai gan Dieva mērķis ir panākt, ka mēs vienmēr Viņam uzticamies, mums vajadzētu atzīt un saprast, ka patiesībā vairumā gadījumu tas nenotiek vienas dienas laikā.

Izaugsme kristīgajā dzīvē ir mācīšanās paļauties uz Dievu aizvien vairāk un vairāk. Kā jau iepriekš esam ievērojuši, paļāvība uz Dievu vai nu ir, vai nav. Neeksistē tādas lietas kā daļēja uzticība un daļēja paļaušanās. Vai nu jūs esat paļāvušies uz Dievu jebkurā brīdī, vai arī jūs vispār nepaļaujaties uz Viņu, bet tikai uz sevi.

Mēs paliekam Kristū, katru dienu uzturot pastāvīgas attiecības ar Viņu. Vai jūs jautājat: “Kā man palikt kopā ar Kristu?” Tāpat kā tad, kad jūs nolēmāt Viņam sekot pirmo reizi. “Tad nu Kristu Jēzu pieņēmuši, dzīvojiet Viņā.” (Kolosiešiem 2:6) Jo tajā atklājas Dieva taisnība no ticības uz ticību, kā rakstīts: no ticības taisnais dzīvos. (Romiešiem 1:17)

Kaut arī mums ir pastāvīgas attiecības ar Kristu, dažreiz ienaidnieks varbūt panāks, ka mēs novēršam savu skatienu no Kunga un pārstājam kādu brīdi uz Viņu paļauties. Tad mēs klupsim, kritīsim un grēkosim. Tā notika ar daudziem Bībelē; tā notiek ar daudziem arī šodien. Kad tāds brīdis pienāk, mūsu pienākums ir atkal vērsties pie Jēzus, no jauna pieņemot Viņa apsolījumu: “Ja atzīstamies savos grēkos, tad Viņš ir uzticīgs un taisns, ka Viņš mums piedod grēkus un šķīsta mūs no visas netaisnības.” (1. Jāņa 1:9) Un mēs turpinām attiecības ar Viņu. Mēs nenogaidām divas nedēļas, lai Dievs nomierinātos. Mēs nepadodamies un neizdomājam, ka nekad nenonāksim līdz Debesīm. Mēs necenšamies paši vērst visu par labu. Mēs nākam atpakaļ pie Viņa uzreiz, izsūdzot savus grēkus un atzīstot, ka Viņš mums ir nepieciešams. Visos šajos notikumos mūsu attiecības ar Dievu turpinās.

Izaugsme kristīgajā dzīvē notiek, kamēr mēs turpinām dzīvot, ticēdami Viņam, kamēr turpinām meklēt sadraudzību ar Viņu katru dienu no jauna. Tādējādi Viņš mūsos darbosies, lai vadītu mūs uz dzīvi, kurā mēs pastāvīgi uz Viņu paļaujamies.

68. TĒZE

Izaugsme nav panākama ar centību.

Mans mērķis bija sasniegt sešu pēdu garumu. Bet īsti labi ar tā sasniegšanu nevedās — es biju tikai trīs pēdas un sešas collas garš! Vēlāk, kad man astotajā klasē fotografējoties bija jāstāv pirmajā rindā kopā ar meitenēm, tas bija vairāk, nekā varēju izturēt! Kādu dienu šķita, ka ir pienācis īstais laiks sev palīdzēt izaugt.

Es devos uz virtuvi, nostājos pret durvīm, turēju lineālu sev virs galvas un izdarīju atzīmi. Tad es izskrēju pagalmā un, cik vien ilgi varēju, karājos pie staba, kam bija piestiprināta veļas aukla. Tad es iesteidzos atpakaļ un atkal veicu mērījumus. Kāda vilšanās! Tas nemaz nebija līdzējis!

Jēzus teica: “Kurš jūsu starpā var ar zūdīšanos savam mūžam pielikt kaut vienu olekti?” (Mateja 6:27) Jūs nevarat izaugt, cenšoties to izdarīt. Patiesībā ir tā: jo vairāk jūs cenšaties augt, jo mazāk jūs augat. Ja es būtu pavadījis visu laiku, karādamies pie staba, es ne tikai nebūtu sasniedzis sešu pēdu garumu, bet nepaietu sevišķi ilgs laiks, līdz es atrastos sešas pēdas zem zemes!

Augi un ziedi aug nevis tāpēc, ka paši sevi aprūpētu, ne satraukuma vai pūļu dēļ, bet saņemot to, ko Dievs ir nodrošinājis viņu dzīvības uzturēšanai. Bērns ar satraukumu vai savu spēku neko nespēj pielikt savam augumam. Arī jūs to nevarat izdarīt garīgajā izaugsmē.

Pat mazi bērni izprot augšanas principu. Jūs viņiem varat pajautāt: “Ko jūs labāk darītu: augtu vai ēstu?”

Nepaiet sevišķi ilgs laiks, līdz viņi to saprot. Ja viņi centīsies augt, tie neizdarīs nedz vienu, nedz otru. Bet, ja bērni ēdīs, viņi paveiks abas lietas.

Vai jūs interesē augt garīgi? Jūs nevarat augt, koncentrējoties uz augšanu. Droši vien nekas garīgai izaugsmei netraucē vairāk kā centieni katru mīļu brīdi pārbaudīt augļus. Veids, kā augt, ir ēšana — piedaloties Dzīvības Maizes un Dzīvības Ūdens baudīšanā. Tas, kurš piedzīvo visātrāko izaugsmi, ir tas, kurš novērš uzmanību no sevis un koncentrējas uz mūsu Taisnīgo Pestītāju. Tas, kura augšana ir aizkavējusies, ir cilvēks, kurš pavada visvairāk laika, mēģinādams augt.

Daudziem cilvēkiem ir pārliecība, ka garīgā jaunpiedzimšana nāk no Dieva, bet garīgā dzīve ir viņu pašu atbildība. Daudzi ir pārliecināti, ka daļa darba tiem jāveic vieniem pašiem. Viņi ir uzticējušies Kristum, lai Viņš piedotu grēkus, bet tagad šie ļaudis saviem spēkiem meklē, kā pareizi dzīvot. Bet katrs šāds mēģinājums cietīs neveiksmi. Jēzus ir teicis: “Bez Manis jūs ne nieka nespējat darīt.” (Jāņa 15:5) Mūsu izaugsme žēlastībā, mūsu prieks, mūsu noderīgums — visas šīs lietas ir atkarīgas no mūsu saiknes ar Kristu. Tikai ik dienas, ik stundas paliekot kopā ar Viņu, mēs spējam augt žēlastībā. Viņš ir ne tikai mūsu ticības Autors, bet arī tās Noslēgums.

Vai jūsu mērķis ir sasniegt “Kristus diženuma pilnības mēru”? (Efeziešiem 4:13) Jūs nekad nesasniegsit šo mērķi, pārnestā nozīmē karājoties pie kāda garīga veļas auklas staba. Nav iespējams žēlastībā augt, izmantojot mūsu nevarīgos mēģinājumus. Izaugsme ir dāvana. To saņem, esot sadraudzībā ar Kristu, attiecībās ar Viņu. Cilvēks nekad pats sev nevarēs iegūt to, ko viņam ir solījis Dievs.

Vai jūs kādreiz domājat par to, vai augat? Ir viens drošs veids, kā to noskaidrot. Pārbaudiet, vai jūs ēdat! Ēšana vienmēr nosaka augšanu.

69. TĒZE

Kristieši kļūst stiprāki, apzinoties savu nespēku. Viņi kļūst stipri, kad ir vāji.

Bils bija nokļuvis šādā stadijā tik daudz reižu, ka vairs nevarēja saskaitīt. Ārsts stāvēja un šūpoja galvu, raudzīdamies viņa neskūtajā sejā un aizmiglotajās acīs.

“Laikam jau esmu “bezcerīgs gadījums”, vai ne, dakter?” Bils jautāja.

“Jā, tā laikam ir.”

“Labi, tad kā būtu, ja jūs man iedotu vēl vienu reizi iedzert? Tas tāpat neko nemainīs.”

“Labi, es tev iedošu iedzert,” Bilam par lielu pārsteigumu, ārsts atbildēja. “Bet vispirms tev jāizdara man kāds pakalpojums.”

“Kāds pakalpojums?” Bils jautāja.

“Iedams tālāk pa gaiteni,” atbildēja ārsts, “atradīsi kādu jaunu cilvēku, kurš šeit ir pirmo reizi. Par tevi es nekādas cerības vairs neloloju, bet viņš varbūt vēl spēs mainīties. Es vēlos, lai tu dodies uz viņa palātu un ļauj viņam uz tevi paraudzīties, — tas arī viss. Varbūt, ja šis puisis tevi ieraudzīs, viņš tā nobīsies, ka darīs visu, lai šeit nekad vairs nenokļūtu.”

Bils piekrita un devās tālāk pa gaiteni, lai atrastu jauno cilvēku, kurš, tāpat kā viņš pats, bija atvests uz slimnīcu, lai tiktu “atkačāts” pēc ieilguša “dzerstiņa”.

Sākumā viņš to darīja, lai dabūtu vēl iedzert. Bet Bils sāka ar šo jauno cilvēku sarunāties. “Neiznieko savu dzīvi,” viņš mudināja. “Paskaties uz mani. Esmu zaudējis savu ģimeni, savu pašapziņu. Man nav darba, nav draugu. Mana veselība un mana reputācija ir iedragāta. Vai tu vēlies beigt dzīvi tāpat kā es?”

“Es nekad nebūšu tāds kā tu,” uzstāja jaunais vīrietis. “Es varu pārstāt dzert jebkurā brīdī, kad vien to vēlos.”

“Arī es tā kādreiz domāju,” Bils atbildēja. “Bet tie ir meli. Esmu bezpalīdzīgs. Vienīgais veids, kā es jebkad varēšu pārtraukt dzert, būs, ja Dievs dos man spēku. Un tas ir arī vienīgais veids, kā tu varēsi pārtraukt dzert. Tev nav varas, lai kontrolētu savu dzeršanu, — citādi tu šeit neatrastos. Tev ir jāiemācās paļauties uz augstāku spēku.”

Pēc tās dienas Bils vēl daudzas reizes atgriezās slimnīcā, bet vairs nekad kā pacients. Viņš neaizgāja atpakaļ pie ārsta pēc apsolītā dzēriena. Viņš atgriezās, lai runātu ar citiem, kuri tika atvesti tādā stāvoklī kā savulaik viņš, ar citiem, kuri cīnījās pret alkoholismu. Tas bija Anonīmo alkoholiķu kustības sākumus.

Principi, kurus Bils atrada, runādams ar šo jauno cilvēku, ir pamats šodienas Anonīmo alkoholiķu kustībai. Katram cilvēkam ir jānonāk situācijā, kad viņš var atzīt, ka viņam ir kāda liela vajadzība. Viņu māca, lai sāk vienkārši un saka: “Es esmu alkoholiķis.” Un viņam nepārtraukti atgādina par viņa atkarību no augstākas varas, ja šo problēmu jebkad ir vēlēšanās kontrolēt. Atzīdams un izprazdams savu vājumu, viņš atrod spēku.

Katrs no mums var izteikt līdzīgu atzīšanos: “Es esmu grēcinieks.” Mums kā kristiešiem ir jāsaprot, ka mēs neaugam, kļūdami stiprāki un spēcīgāki. Mēs augam, katru dienu no jauna saprotot, cik vāji un atkarīgi no Dieva žēlastības esam. To teica arī Pāvils 2. Korintiešiem 12:10: “Kad esmu nespēcīgs, tad esmu spēcīgs.” Kad izprotam savu vājumu, mēs iemācāmies paļauties uz spēku, kas ir varenāks par mums.

Šī patiesība var būt kā drauds stipriem cilvēkiem. Tie, kuri ir atraduši drošību savā mugurkaulā un pašdisciplīnā, tie, kuriem ir ērti savas labās uzvedības dēļ, atzīšanos vājumā saprot un uztver kā draudu. Bet tas, kurš ir stiprs, vai domā, ka ir stiprs, nejūt vajadzību pēc Glābēja.

Vai mēs to atzīstam vai ne, vai mēs to saprotam vai ne, katrs no mums ir vājš. Tikai sākot apzināties savu vājumu, mēs varam sākt meklēt spēku ārpus sevis un augstāk par sevi. Mūsu lielākais stiprums ir tad, kad mēs jūtam savu vājumu un to atzīstam.

Vai jūs sevi uzskatāt par stipru cilvēku? Patiesi stiprs jūs varat būt, tikai atrodot spēku Viņā. Vai jūs sevi uzskatāt par vāju? Tad jums ir sagatavotas labas ziņas! Viņa spēks viskrasāk ieraugāms vājumā (sk. 2. Korintiešiem 12:9). Lai arī cik stiprs jūs savās acīs būtu, jūsu vienīgais reālais spēks parādās tad, kad jūs atzīstat savu nespēku. Lai cik vājš jūs būtu, jūs varat būt stiprs Viņā.

70. TĒZE

Ar Kristus palīdzību mēs varam izdarīt visas lietas. Viņš mūs dara stiprus, un bez Viņa mēs nespējam nekā.

Kādas nodarbības laikā koledžā mēs pētījām “īso kursu” par taisnošanu ticībā vienīgi Kristum. Mēs izlasījām divas Rakstu vietas — Jāņa 15:5 un Filipiešiem 4:13, kurās teikts, ka bez Viņa mēs nespējam nekā, bet ar Viņu spējam visu.

Diskusijas laikā dažiem studentiem radās jautājumi par Jāņa 15:5. Kāds vēlējās zināt: “Ja bez Kristus mēs nekā nespējam, vai tas neatņem mums cilvēcisko vērtību? Vai mēs neesam radīti Dieva līdzībā? Vai Viņš mūs neradīja ar brīvu gribu? Neizklausās, ka mums būtu izvēles brīvība, ja bez Viņa mēs nekā nespējam.”

Tad mēs nospraudām robežu starp apzīmējumiem “bezvērtīgs” un “bezpalīdzīgs”. Mēs pārrunājām nostādni, ka, būdami pārāk bezpalīdzīgi, lai būt taisni, Debesu acīs mēs tomēr esam ļoti vērtīgi.

Tajā brīdī kāds jaunietis, kurš sēdēja telpas aizmugurējā daļā, pajautāja: “Kāpēc tādā gadījumā ir tik viegli justies nevērtīgiem, bet tik grūti justies bezpalīdzīgiem?”

Kā jūs jūtaties visbiežāk? Bezpalīdzīgi vai nevērtīgi? Sātans katru patiesību ir apgriezis otrādi. Dievs saka: “Jūs man esat dārgāki par visu, bet bez Manis jūs esat bezpalīdzīgi.” Sātans saka: “Jūs esat nevērtīgi. Bet, ja jūs ļoti centīsities mainīties, tad varbūt kādā neizprotamā veidā kādreiz jūs būsit kaut kā vērti.”

Vienas no visbiežāk izteiktajām bažām par glābšanu tikai ticībā Kristum ir tādas, ka šāda attieksme attīstīs bezdarbības pilnu reliģiju. Daudzi kristieši satraucas, vai pieņemt “pasīvu” ticību, kura mudina neko nedarīt. Mēs varam paraudzīties atpakaļ un redzēt, cik maz esam sasnieguši pagātnē, cenzdamies paši radīt taisnību, un varam sākt domāt, ka vispār neko nesasniegsim, ja beigsim cīnīties.

Bet patiesība ir pilnīgi pretēja iepriekš minētajam. Tā vietā, lai izrādītos, ka izaugsme apstājas tad, kad mēs pārtraucam mēģinājumus augt, mēs atskārstam, ka tikai tad patiesa izaugsme var sākties. Jēzus neaprobežojās tikai ar savu paziņojumu Jāņa 15:5, ka bez Viņa mēs nekā nevaram. Viņš deva mums arī labas ziņas: Viņā mēs varam visu.

Nav robežu tāda cilvēka vērtībai, kurš noliek malā savu es un atdara savu sirdi Svētā Gara darbam, tādējādi visu dzīvi nododams Dieva rokās.

Bībelē ir atrodami daudzi stāsti par ļaudīm, kuri dzīvoja pilnīgā atkarībā no Dieva. Vai viņi bija neaktīvi? Tādi viņi kļuva tikai tad, kad bija runa par paļaušanos vienīgi uz sevi un saviem spēkiem. Bet nekad neaizmirstiet, cik aktīvs var būt neaktīvs cilvēks! Jo tas, kurš atzīst savu bezpalīdzību un pieņem Dieva vadību, ir tas, kuru Kungs lietos, lai šis cilvēks veiktu lielus darbus Viņa labā.

Vairākus gadus esmu krājis stāstus no Bībeles par ļaudīm, kuri darīja muļķīgas lietas. Atcerieties, kā Jonatāns ar savu ieroču nesēju stājās pretī visai filistiešu armijai? Un ko gan varētu teikt par Jozua, kurš, lai iekarotu Jēriku, veselu nedēļu vienkārši soļoja tai apkārt vairākas reizes? Gideons nerīkojās īpaši gudri, aizsūtīdams mājās 99 procentus savas armijas un tad dodamies kaujā ar krūzēm un lāpām. Arī Elija bija muļķis, kad viņš aplēja ar ūdeni savu upuri Karmela kalnā, tādējādi Dievam visu sarežģīdams vēl vairāk. Un kur nu vēl Jošafāts, kurš, iedams kaujā, vadīja kori.

Ja kāds no šiem Bībeles varoņiem būtu paļāvies uz savu, nevis Dieva spēku, viņš būtu vai nu stulbs, vai pašnāvnieks! Bet, kad cilvēciskais vājums tika apvienots ar dievišķo spēku, Dievs lietoja šos cilvēkus, lai Savā labā sasniegtu neiespējamo.

Kad Dievs mūs aicina pilnībā uz Viņu paļauties, kad Viņš mūs lūdz atzīt savu bezpalīdzību, Viņš nemudina uz pasivitāti. Dzīve, kuru vada Dievs, ir tāda, kurā redzams visaugstākais vērtības un kalpošanas līmenis. Un tieši dzīve sniedz pierādījumus par izaugsmi un auglīgumu. Jums var būt tāda dzīve, ja jūs atcerēsities, ka bez Viņa jūs nekā nevarat, bet Viņā viss ir iespējams — un Viņu jūs varat atrast, uzturot personiskas attiecības un sadraudzību.

Dziļākiem pētījumiem - 14. daļa

1. Vai kristiešiem ir jāaug? (Efeziešiem 4:14, 15)

2. Kādos veidos kristietis aug? (2. Pētera 3:18)

3. Kur mēs šo žēlastību saņemam? (Ebrejiem 4:16)

Mēs augam žēlastībā, un žēlastība ir dāvana. Tāpēc arī izaugsme ir Dieva dāvana.

4. Kur mēs gūstam atziņu par Jēzu Kristu? (1. Pētera 2:2)

   Piezīme. Mēs augam, pētot Dieva Vārdu un lūdzot.

5. Kādu līdzību Jēzus lietoja, lai ilustrētu kristīgo izaugsmi? (Marka 4:28)

   Piezīme. Tie, kuri neaugs, garīgi mirs.

6. Vai mūsu ticībai Kristum arī ir jāaug?
   (2. Tesaloniķiešiem 1:3)

7. Vai ticība aug kvantitatīvi vai kvalitatīvi?
   (Lūkas 17:5, 6)

Ticība aug kvantitatīvi, nevis kvalitatīvi, — nelokāmā paļāvībā uz Dievu. Lūkas 17:5, 6; sk. 67. tēzi.

8. Vai mēs varam izaugt, ja cenšamies to darīt?
   (Mateja 6:27–29)

Izaugsme nav panākama ar centību. Mateja 6:27; sk. 68. tēzi.

9. Kas mums jādara, lai mēs augtu un nestu augļus?
   (Jāņa 15:4)

10. Vai ir kāda atšķirība starp nākšanu pie Kristus un palikšanu kopā ar Viņu? (Kolosiešiem 2:6)

11. Vai ir iespējams, ka Kristus jebkad mūs varētu atstāt? (Romiešiem 8:35–39)

12. Vai ir iespējams, ka mēs varam atstāt Kristu?
    (Jāņa 15:2, 6)

Dievs nekad mūs neatstās, bet mēs varam atstāt Viņu.

13. Vai mēs pēc dabas esam stipri vai vāji? (Mateja 26:41; Romiešiem 8:3)
14. Vai Dievs ir kaut ko sarūpējis arī vājiem ļaudīm?
    (Ījaba 4:3; Joēla 4:10; Ebrejiem 11:32–34)

15. Kā mēs varam kļūt stipri? (2. Korintiešiem 12:9, 10;
    Mateja 18:3)

Kristieši kļūst stiprāki, apzinoties savu nespēku. Viņi kļūst stipri, kad ir vāji. 2. Korintiešiem 12:9, 10; sk. 69. tēzi.

16. Vai stipriem ļaudīm tas nešķiet muļķīgi? (1. Korintiešiem 1:27)

17. Ko Kristus ir darījis to labā, kam nav spēka? (Romiešiem 5:6)

18. Kas ir mūsu spēka avots? (Atklāsmes 12:10, 11; Filipiešiem 4:13; Efeziešiem 3:16; Jāņa 15:5)

Ar Kristus palīdzību mēs varam izdarīt visas lietas. Viņš mūs dara stiprus, un bez Viņa mēs nespējam nekā. Filipiešiem 4:13; Jāņa 15:5; sk. 70. tēzi.

Maldīgi uzskati, kurus šī patiesība atspēko

• Mēs varam dzīvot kristīgu dzīvi bez izaugsmes.
• Izaugt var tad, ja to ļoti cenšas panākt.
• Mēs varam izaugt paši saviem spēkiem, atšķirtībā no Kristus.
• Lai mēs drīkstētu būt kristieši, mums jābūt nekļūdīgiem.

Tēzes, kuras šo patiesību apstiprina

• Ticība aug kvantitatīvi, nevis kvalitatīvi. Izaugsme notiek tad, kad cilvēks nelokāmi paļaujas uz Dievu.
• Izaugsme nav panākama ar centību.
• Kristieši kļūst stiprāki, apzinoties savu nespēku. Viņi kļūst stipri, kad ir vāji.
• Ar Kristus palīdzību mēs varam izdarīt visas lietas. Viņš mūs dara stiprus, un bez Viņa mēs nespējam nekā.

Palikšana Kristū

71. TĒZE

Sātanam nav dota vara piespiest grēkot tos, kuri paļaujas uz Dievu, bet tie, kuri paļaujas uz sevi, ir viegli uzvarami.

Jūs droši vien būsit dzirdējuši stāstu par svēto vecmāmiņu draudzē, kura nekad ne par vienu slikti neizteicās. Reiz kāds draudzes loceklis gluži vai izmisumā iesaucās: “Manuprāt, jūs varētu pateikt kaut ko labu pat par sātanu!”

Viņa atbildēja: “Jā, mēs noteikti varam apbrīnot viņa neatlaidību.”

Es varētu vēl piebilst un teikt, ka sātans jau nu noteikti zina, kā iekārdināt cilvēkus. Gadsimtiem ilgi tas ir bijis viņa galvenais pētījums, un viņš ir šīs mākslas lielākais meistars. Viņš ļoti precīzi zina, kā darbojas mūsu prāts, kā mūs apmānīt un piespiest padoties viņa ierosinājumiem. Un, protams, mēs zinām, ka bez Kunga Gara, kas mūs aizsargā, mums nebūtu izredžu viņam pretoties.

Bet, kad mēs paļaujamies uz Dieva spēku, sātans ir tas, kuram nav cerību, un viņš to ļoti labi zina. 1. Jāņa 3:6 teikts: “Katrs, kas paliek Viņā, negrēko.” Sātans ļoti labi apzinās, ka pat visvājāko dvēseli, kas paliek Kristū, tumsības spēki nevarēs pieveikt, un, ja viņš parādīs sevi atklāti, noteikti tiks sakauts. Tādēļ viņš cenšas aizvilināt krusta kareivjus projām no viņu cietokšņiem.

Ja sātans zina, ka pat visvājākais, kurš paliek Kristū, ir spēcīgāks par viņu, vai mums tādā gadījumā nebūtu svarīgi zināt, ko tieši nozīmē palikt Kristū?

Vispirms paskatīsimies, ko nozīmē vārds “palikt”. Ja jūs pētītu šo vārdu Svētajos Rakstos, tad atklātu, ka tas nozīmē vienkārši “palikt pie kāda”. Tātad sātans apzinās, ka visvājākā dvēsele, kas ir palikusi pie Kristus, ir spēcīgāka par tumsības valdnieku.

Bet tas mums rada problēmu. Mēs jau esam pamanījuši, ka izaugsmei ir nepieciešams laiks, ka sevis nodošana Kristum, kas notiek atgriešanās brīdī, var būt svārstīga, kamēr mēs katru dienu mācāmies iepazīt Dievu un vairāk Viņam uzticēties. Dažreiz mēs raugāmies uz Dievu, paļaujamies uz Viņa spēku un tad piedzīvojam uzvaru. Bet citreiz mēs no Viņa novēršamies un cenšamies paļauties uz savu spēku; tad mēs krītam, ciešam neveiksmi un grēkojam.

Tādēļ ir svarīgi noskaidrot atšķirību starp abām vārda “palikt” nozīmēm, kas atrodamas Svētajos Rakstos. Tuvāk mēs to papētīsim nākamajās tēzēs, bet īsumā varētu sacīt tā, ka ir iespējama palikšana Kristū, dienu no dienas dzīvojot ciešās attiecībās ar Viņu, un ir arī uzticības pilna palikšana kopā ar Viņu ik mirkli.

Dažreiz mēs iedomājamies: ja katru dienu paliksim Viņā un uzturēsim attiecības ar Viņu, tad mēs nepārtraukti piedzīvosim uzvaras. Bet ir iespējams palikt Kristū katru dienu, uzturēt ikdienas attiecības ar Viņu un tomēr nebūt atkarīgam no Viņa spēka katrā dzīves brīdī. Tik ilgi, kamēr mēs paļaujamies uz Dieva, nevis savu spēku, sātans ir uzvarēts. Bet brīžos, kad kārdinājuma mirklī paļaujamies uz saviem spēkiem, mēs tiekam uzvarēti.

No pirmās dienas, kad jūs pie Viņa atnākat, ir iespējams piedzīvot uzvaru pār grēku, visu to uzvaru un paklausību, kuru Viņš piedāvā, kamēr vien jūs turpināt paļauties uz Viņa spēku.

Bet brīžos, kad jūs novēršaties no Kristus un mēģināt izdzīvot ar savu vājo spēku, jūs pilnīgi noteikti kritīsit, cietīsit neveiksmi un grēkosit. Tas notiks pat tad, ja jums būs bijusi ikdienas saikne ar Dievu jau 119 gadus un sešus mēnešus! Tā tas notika ar Mozu. Viņš bija pazinis Dievu, bija runājis ar Viņu kā ar Draugu, aci pret aci. Viņš bija vadījis Israēla tautu no Ēģiptes gandrīz līdz Apsolītās Zemes robežai. Bet kādu dienu tautas vadītājs padevās sātana centieniem novērst uzmanību no Kristus un mēģināja visu pārvaldīt saviem spēkiem. Mozus kļuva dusmīgs, visu godu piesavinājās sev, lai gan tas piederēja tikai Dievam un galu galā nevis uzrunāja klinti, bet sāka sist pa to.

Ja pienāk brīdis, kad arī jūs sitat pa klinti, lai kādā formā tas dzīvē notiktu, vienu lietu varat zināt droši — kaut kādā veidā tajā brīdī jūs esat pārtraukuši paļauties uz Dieva spēku un sākuši paļauties uz sevi. Bet, lai arī cik vājš jūs būtu, pat ja esat iepriekš minētā “visvājākā dvēsele”, mācīdamies palikt Kristū katru brīdi, panāksit, ka sātanam pār jums vairs nebūs varas.

72. TĒZE

Pastāvīgas ikdienas attiecības ar Dievu sekmē pastāvīgu nodošanos un paļaušanos uz Viņu ik brīdi.

Pieņemsim, ka esat liftā un dodaties augšup pasaules augstākajā debesskrāpī. Kamēr lifts pamazām virzās uz augšu, jūs noliecaties, lai sasietu kurpju auklu, tad paslīdat un krītat. Jūs esat nokritis, kaut arī virzījāties uz augšu!

Varbūt šis ir vājš mēģinājums izskaidrot divus dažādus veidus, kā mēs varam palikt kopā ar Dievu. Mēs varam nākt pie Dieva katru dienu un katru dienu dzīvot Viņā. Tieši šī ikdienas mājošana Dievā dod Viņam iespēju vadīt mūsu kustības virzienu. Ja mēs mājojam Viņā, katru dienu uzturot pastāvīgas attiecības, mūsu kustības virziens būs vērsts augšup. Mēs izvēlamies, vai dzīvosim katru dienu Viņā, vai pavadīsim šo pārdomu stundu par Kristus dzīvi, lūdzot un esot sadraudzībā ar Viņu. Un, kamēr mēs nākam pie Viņa šādās ikdienas attiecībās, lūdzot, lai Viņš vada mūsu dzīvi, mūsu virziens būs vērsts augšup.

Bet daudzi kristieši ar sāpēm bijuši spiesti apzināties, ka pat tad, kad viņi ir izvēlējušies šādas attiecības ar Kristu, ir brīži, kad tie var novērst skatu no sava Kunga un pievērst to sev. Un tajos mirkļos viņi krīt, cieš neveiksmi un grēko. Šeit mēs ieraugām otru veidu, kā iespējams palikt Viņā: tā ir paļāvības pilna dzīve katru brīdi, katru mirkli. Pat tad, kad ikdienas dzīve kopā ar Kristu ir nepārtraukta, var notikt tā, ka kādā acumirklī šīs attiecības kļūst svārstīgas.

Vajadzētu īpaši uzsvērt, ka mūsu likteni nosaka tas, vai mēs ik dienas dzīvojam kopā ar Kristu. Par raksturu neliecina nejauša laba vai slikta rīcība, bet dzīves noslieces un virziens.

Bet dzīvošana paļāvībā katru mirkli kristieša dzīvē nosaka uzvaru vai sakāvi. Katru reizi, kad lūkojamies uz Jēzu un paļaujamies uz Viņa spēku, mēs piedzīvojam uzvaru. Katru reizi, kad raugāmies uz sevi un paļaujamies uz saviem spēkiem, mēs tiekam sakauti. Atkarībā no tā, vai esam stipras vai vājas gribas cilvēki, sakāve būs vai nu iekšēja, vai ārēja. Ja esam stipri, mēs varam uzvesties pareizi, bet krist, ciest neveiksmi un grēkot iekšēji. Ja esam vāji, sakāve būs gan iekšēja, gan ārēja. Bet, ja mēs paļaujamies uz sevi, nevis uz Jēzus spēku, mums nav citas izvēles kā vien krist, ciest neveiksmi un grēkot.

Ja mēs mēģinātu uzzīmēt kristīgās dzīves diagrammu, tā izskatītos līdzīga šai:

Tam, kurš ik dienas paliek Kristū, dzīves līnija iet uz augšu, kaut arī laiku pa laikam nākas piedzīvot kritienus.

Tomēr, ja kāds nedzīvo Jēzū katru dienu, līnija izskatīsies šādi:

Iespējams, ka šādam cilvēkam dažreiz būs vēlme sniegties pretī Dievam, bet vispārējā viņa dzīves virzība ir vērsta uz leju.

Ja kādam ir ikdienas attiecības ar Kristu, tad viņa virzienu nosaka Kristus. Ja cilvēkam šādu attiecību nav, viņa virzienu nosaka sātans.

Ļaudis bieži vien vaicā: “Kurš vada cilvēku tad, kad viņam dažkārt nākas krist, lai gan vispārējais virziens ir vērsts uz augšu?”

Atbilde ir tāda, ka brīžos, kad novēršam skatienu no Kristus, vadību pārņem sātans. Protams, sātans visu nosaka tad, kad mēs grēkojam. Kaut arī vispārējo mūsu virzienu nosaka Dievs, viņam ir iespējams pārņemt mūsu dzīves vadību uz īsu brīdi. Un kā panākt, lai mūs vada Dievs? Tas notiek tad, ja mums ir ikdienas attiecības ar Viņu.

Dieva mērķis ir aizvest mūs pēc iespējas ātrāk līdz tam punktam, kad pazīsim Viņu un uzticēsimies Viņam pietiekami, lai mums nekad kaut uz brīdi nevajadzētu novērst savu skatienu no Kunga. Un, kad šis brīdis pienāks, mūsu dzīve izskatīsies šādi:

73. TĒZE

Raudzīšanās uz sevi vienmēr veicina šķiršanos no Dieva un pārtrauc ikbrīža paļaušanos uz Viņu.

Vai jūs atceraties, kā pirmo reizi mācījāties vadīt automašīnu? Jums bija jāiegaumē daudzas lietas, vai ne? Jums bija jāvēro spidometrs un degvielas līmeņa rādītājs, jāskatās aizmugurējā spogulī un arī jāredz ceļš priekšā, jāpamana visdažādākās ceļazīmes un citas automašīnas uz ceļa, vienlaicīgi dzirdot instruktora norādījumus. Ir ļoti iespējams tik ļoti iegrimt braukšanas mehānisma detaļās, ka jūs aizmirstat pašu galveno likumu: skaties, kur tu brauc! Kad jūs neskatāties, kur braucat, jūs nevarat nonākt tur, kur esat plānojuši.

Kad es mēģināju iemācīt braukt vienai no savām meitām, mēs nogriezāmies ap stūri un galu galā nonācām baznīcas zālājā. Tas gluži nebija plānotais ceļamērķis. Bet mēs braucām atpakaļ un mēģinājām atkal; beidzot pienāca diena, kad viņa brauca pietiekami labi, lai iegūtu tiesības. Bet viena lieta ir nemainīga: ir vajadzīgs kas vairāk par vadītāja apliecību, lai braukšana būtu droša. Ja jūs pārāk intensīvi vērojat garām slīdošo ainavu vai citas automašīnas uz ceļa, vai arī dažādās lietas uz paneļa, nepaies ilgs laiks, pirms jūs nobrauksit no ceļa. Ja jūs vērosit sevi spogulī un koncentrēsit uzmanību tur, nevis uz ceļu, jums būs nepatikšanas.

Dažreiz, kad mēs kļūstam par kristiešiem, mums ir tās pašas problēmas, kas jaunajiem autovadītājiem. Mēs aizraujamies ar mehānismu. Mēs nepārtraukti vērojam sevi, lai redzētu, kā mums sokas. Mēs skatāmies uz citiem, lai redzētu, kā klājas viņiem. Garām slīdošā ainava, mūsu dzīves patīkamās lietas un pārbaudījumi novērš uzmanību. Un nepaiet ilgs laiks, kad mēs attopamies grāvī, garīgā grāvī. Tas ir likums, ka katru reizi, kad novēršam savu skatienu no Kristus un koncentrējamies uz ko citu, mēs noejam no ceļa.

Kad prāts kavējas pie sevis, tas tiek novērsts no Kristus, mūsu dzīvības un spēka avota. Sātans pastāvīgi mēģina novērst mūsu uzmanību no Glābēja, tādā veidā pārtraucot dvēseles savienību un sadraudzību ar Viņu.

Katru reizi, kad sātanam izdodas novērst mūsu uzmanību no Kristus, ir nenovēršami, ka mēs krītam, ciešam neveiksmi un grēkojam. Mūsu uzmanībai jābūt vērstai uz Dievu, un, kamēr vien mēs skatāmies uz Viņu, tikmēr esam drošībā. Bet, kad mēs tā vietā raugāmies uz sevi, mēs ieņemam Dieva vietu. Un, kad cilvēks tā izdara, viņš ir tieši tur, kur sātans vēlas viņu redzēt.

Pēteris šo patiesību atklāja visai dramatiskā veidā naktī, kad bija laivā uz ezera. Tas ir atspoguļots Mateja 14:28–30. Iepriekšējā dienā Jēzus bija pabarojis 5000 cilvēku, un šķita, ka uz zemes ir nolaidušās Debesis. Bet tieši tad, kad viss šķita ritam nevainojami, Jēzus aizsūtīja mācekļus projām, uz ezera otru krastu, un tajā brīdī viņi bija ļoti neapmierināti ar savu Kungu.

Sākās vētra, un mācekļi baidījās par savu dzīvību. Bet Jēzus atnāca pie viņiem, iedams pa ūdens virsmu, un Pēteris teica: “Kungs, ja Tu tas esi, tad liec man nākt pie Tevis pa ūdens virsu. Un Viņš sacīja: “Nāc!” Un Pēteris izkāpa no laivas, gāja pa ūdens virsu un nāca pie Jēzus. Bet, lielu vētru redzēdams, viņš izbijās un sāka grimt, viņš brēca un sacīja: “Kungs, palīdzi man!”” (Mateja 14:28–30)

Tik ilgi, kamēr māceklis nenovērsa acis no Kristus, viņš bija drošībā. Bet tad, kad viņš skatījās uz viļņiem un atpakaļ uz laivu, lai pārliecinātos, ka visi pārējie to redz, viņš sāka grimt.

Iepriekšējā tēzē es runāju par diviem veidiem, kā iespējams palikt kopā ar Kristu. Mēs izpētījām, ko nozīmē katru dienu dzīvot Kristū, uzturot pastāvīgas attiecības ar Viņu, salīdzinājumā ar dzīvošanu paļāvībā ik mirkli. Kad mēs novēršam savas acis no Kristus, tiek salauzta šī mirkļa paļāvība, nevis ikdienas dzīve kopā ar Viņu.

Kad mēs krītam, ciešam neveiksmi un grēkojam, mums ir jānāk pie Kristus un jālūdz nožēla un piedošana. Bet mūsu mūžīgo likteni nenosaka acumirkļa kļūdas. Ja cilvēks, kurš katru dienu dzīvo Dievā (pastāvīgās ikdienas attiecības), noiet no takas; ja viņš uz mirkli novērš skatu no Jēzus (palikšana Jēzū ik mirkli), tas nav tāpēc, ka viņš apzināti grēkotu, jo tad, kad viņš ierauga savu kļūdu, viņš atkal pagriežas un raugās uz Jēzu. Tas, ka viņš ir pieļāvis šos maldus, neliek viņam būt mazāk svarīgākam Dieva acīs.

74. TĒZE

Dievs nekad nešķirsies no mums. Bet mēs varam izvēlēties būt šķirti no Viņa.

Dievs nekad neiesniedz šķiršanās prasību. Uz šīs zemes Viņš mums ir devis atļauju to darīt tādā gadījumā, ja mūsu dzīvesdraugs ir bijis neuzticīgs un nepilda laulības solījumus, bet pat tad, kad Kunga ļaudis Viņam ir neuzticīgi, pat tad, ja tie šādi izturas pastāvīgi, Viņš pats nekad neizmanto savas tiesības. Attiecību pārtraukšanu starp cilvēku un Dievu vienmēr sāk pats cilvēks, nevis Dievs.

Dieva apsolījums saviem ļaudīm vienmēr ir bijis: “Es tevi neatstāšu un tevi nepametīšu.” (Ebrejiem 13:5)

Israēla vēsturē mēs varam redzēt, ka Dievam ir bijušas gandrīz neierobežotas iespējas pieņemt lēmumu pamest Savus ļaudis. Atkal un atkal tie bija Viņam neuzticīgi. Tauta ne tikai pārkāpa Sinaja kalnā dotos baušļus, bet sāka pielūgt citus dievus, aizmirsdama vienīgo patieso Dievu, kurš to bija izvedis no Ēģiptes un dāvājis Apsolīto Zemi. Vecās Derības aprakstā par viņu vēsturi atkal un atkal atklājas ķēniņu un tautas ļaunums un sacelšanās. No brīža, kad šie ļaudis iegāja Kanaāna zemē, viņi atteicās no Dieva baušļiem un sāka praktizēt pagānu dzīvesveidu. Nelīdzēja tas, ka Dievs ar savu praviešu starpniecību sūtīja viņiem brīdinājumus. Pilnīgi veltīgi viņi pacieta to, ka pagāni tos apspieda. Katrai reformācijai sekoja dziļāka atkāpšanās.

Līdz Kristus laikam grēks jau bija kļuvis par zinātni un netikumi tika uzskatīti par daļu no reliģijas. Sacelšanās bija dziļi iesakņojusies sirdīs, un cilvēku naidīgums pret Debesīm bija ļoti liels. Sātans priecājās, ka savu darbu ir paveicis tik izcili, ka visbeidzot Dieva pacietība būs izsmelta un cilvēce tiks iznīcināta. Bet Dievam bija labāks plāns. Iznīcības vietā Viņš sūtīja Glābēju. Jēzus nāca uz šo zemi, lai pats piedāvātu salīdzināšanu, lai mēģinātu uzcelt tiltu pāri lielajai plaisai, kas bija izveidojusies starp cilvēci un Dievu.

Žēlastības piedāvājums, no kura atteicās Israēla tauta, joprojām ir pieejams katram cilvēkam, un ikviens, kas dzīvo uz šīs pasaules, joprojām var to pieņemt. Tikai tad, kad katrs cilvēks būs izdarījis galīgo lēmumu par labu Dievam vai pret Viņu, piedāvājums tiks atsaukts. Dieva pacietība beigsies. Un pat tad Dievs mūs nepamet labprātīgi: mūsu lēmumu šķirties Viņš pieņem ļoti negribīgi.

Vai jūs kādreiz esat uztraukušies, ka jūs pārāk ilgi cenšaties apgūt to, ko Viņš jums mēģina iemācīt? Vai jūs kādreiz esat lūguši: “Dievs, lūdzu nepadodies un nepamet mani!”? Jūs varat būt pārliecināti, ka Viņš to nekad nedarīs. Varbūt labāka lūgšana būtu: “Dievs, lūdzu palīdzi man neatteikties no Tevis!” Jo, kad ir runa par glābšanas dāvanu un mūsu attiecībām ar Viņu, mums ir “balsu vairākums”. Vienīgi mūsu stūrgalvīgā izvēle var atturēt mūs no nākšanas pie Viņa un liegt saņemt to, ko Viņš ilgojas mums dot.

“Kas mūs šķirs no Kristus mīlestības? Vai ciešanas, izbailes, vajāšanas, bads, plikums, briesmas vai zobens?” “Nē, visās šinīs lietās mēs pārpārim paliekam uzvarētāji Tā spēkā, kas mūs mīlējis. Tāpēc es esmu pārliecināts, ka ne nāve, ne dzīvība, ne eņģeļi, ne varas, ne lietas esošās, ne nākamās, ne spēki, ne augstumi, ne dziļumi, ne cita kāda radīta lieta mūs nevarēs šķirt no Dieva mīlestības, kas atklājusies Kristū Jēzū, mūsu Kungā!” (Romiešiem 8:35, 37–39)

Dziļākiem pētījumiem - 15. daļa

1. Ko nozīmē vārds “palikt”? (Lūkas 24:29)

   Piezīme. Palikt nozīmē “būt kopā”, “dzīvot”, “mājot”.

2. Vai vēl kaut kas ir tikpat nopietns kā nākšana pie Kristus? (Mateja 24:12, 13; sk. arī 10:22)

Palikšana kopā ar Kristu ir tikpat nopietna kā nākšana pie Viņa.

3. Vai palikšana kopā ar Dievu nodrošina laimi?
   (Jēkaba 5:11; sk. arī Atklāsmes 14:12)

4. Vai palikšana kopā ar Kristu garantē pestīšanu?
   (1. Jāņa 2:28)

5. Kā Jēzus uzsvēra, cik svarīgi ir palikt kopā ar Viņu?
   (Jāņa 15:4–7)
6. Ar kādu līdzekļu palīdzību mēs paliekam Viņā?
   (Jāņa 14:16; 1. Jāņa 3:24)

7. Kādā veidā mēs paliekam Kristū? (Psalmi 91:1, 2; Jāņa 8:31; sk. arī 15:9; Kolosiešiem 4:2; 1. Jāņa 2:14)

8. Vai cilvēkam var būt pastāvīgas ikdienas attiecības ar Kristu? (Lūkas 19:5)

9. Vai tie, kuriem ir attiecības ar Kristu, var grēkot?
   (Marka 9:33, 34)

   Piezīme. Visus trīs gadus, kurus mācekļi pavadīja kopā ar Kristu, viņi saglabāja sevī lepnību, kas ir vissliktākais no visiem grēkiem.

10. Ko Bībele saka par grēku un palikšanu Dievā? (1. Jāņa 3:6)

    Piezīme. Ja mācekļiem bija ikdienas attiecības ar Kristu, bet viņi joprojām grēkoja, tad viņiem vēl bija jāiemācās uzticēties Kristum ik brīdi. Tālāk norādītajā tabulā attēlota atšķirība starp pastāvīgām attiecībām un pastāvīgu atkarību.

Palikšana Kristū

Attiecības

Ik dienas.

Mūsu uzdevums: Viņu meklēt.

Mēs varam tikai piekrist.

Nepieciešamas apzinātas pūles.

“Vīnakoka” zars.

Kristīgā dzīve.

Pārliecība par pestīšanu.

Pilnīga sirds: tik ilgi, kamēr attiecības tiek saglabātas.

Atkarība

Brīdi pēc brīža.

Dieva uzdevums: vadīt mūs pie tā.

Darbu paveic Kristus.

Rezultāts ir neapzinātas, spontānas pūles.

Zars “nes augļus”.

Kristīgā izaugsme.

Augļi Dieva godam.

Nevainojama uzvedība: tik ilgi, kamēr pastāv atkarība.

Raudzīšanās uz sevi vienmēr veicina šķiršanos no Dieva un pārtrauc ikbrīža paļaušanos uz Viņu. Mateja 14:28–30; sk. 73. tēzi.

Pastāvīgas ikdienas attiecības ar Dievu sekmē pastāvīgu nodošanos un paļaušanos uz Viņu ik brīdi.
Jāņa 15:1–5; sk. 72. tēzi.

11. Ko mēs gūstam, palikdami Kristū?

• 1. Jāņa 2:6
• 1. Jāņa 2:10
• 1. Jāņa 2:14
• 1. Jāņa 2:28
• Mateja 10:22

Maldīgi uzskati, kurus šī patiesība atspēko

• Tie, kuriem ir attiecības ar Dievu, nekad negrēko.
• Mēs esam lemti pazušanai ik reizi, kad grēkojam.
• Ja esam vienreiz glābti, tad tas tā ir uz visiem laikiem; pat tad, ja attiecības neuzturam.

Tēzes, kuras šo patiesību apstiprina

• Sātanam nav dota vara piespiest grēkot tos, kuri paļaujas uz Dievu, bet tie, kuri paļaujas uz sevi, ir viegli uzvarami.
• Pastāvīgas ikdienas attiecības ar Dievu sekmē pastāvīgu nodošanos un paļaušanos uz Viņu ik brīdi.
• Raudzīšanās uz sevi vienmēr veicina šķiršanos no Dieva un pārtrauc ikbrīža paļaušanos uz Viņu.
• Dievs nekad nešķirsies no mums. Bet mēs varam izvēlēties būt šķirti no Viņa.

Liecināšana

75. TĒZE

Liecināšana galvenokārt ir nepieciešama mums pašiem.

Pieņemsim, ka kādu dienu es sāku iet no Losandželosas uz Lomalindu — “Apsolīto Zemi”! Jūs braucat savā automašīnā un piedāvājat mani aizvest. Ja es braukšu kopā ar jums, tad mērķi sasniegšu ātrāk; man izdosies izvairīties no daudz tulznām. Bet es jebkurā gadījumā turp devos.

Tagad pagriezīsim to otrādi. Pieņemsim, ka es sāku iet no Losandželosas uz Lasvegasu — pretēju vietu Apsolītajai Zemei! Jūs braucat savā automašīnā un piedāvājat mani aizvest. Ja es braukšu kopā ar jums, tad Lomalindā nokļūšu ātrāk; man izdosies izvairīties no daudz tulznām (lai gan, nonākot galamērķī, es dabūšu daudzas krietni sliktākas lietas, ne tikai tulznas). Bet es jebkurā gadījumā būtu nonācis Lasvegasā.

Šis ir mēģinājums izveidot līdzību par liecināšanu un mums uzticēto daļu pienākumā doties un visiem stāstīt par Evaņģēliju. Dažreiz teologi strīdas par atšķirību starp īpašo un vispārējo atklāsmi. Tie, kas atbalsta t. s. īpašo atklāsmi, apgalvo: lai kāds varētu tikt glābts, viņam ir jādzird stāsts par Kristu un Evaņģēliju un šī vēsts jāpieņem. Īpašā atklāsme nozīmē: ja vien tie, kas jau ir nākuši pie Kristus, neies un nesludinās, cilvēki tiks zaudēti uz mūžību.

No otras puses, vispārējās atklāsmes atbalstītāji apgalvo, ka Dievs tiesās katru cilvēku atsevišķi, pamatojoties uz to gaismu, ko viņš ir saņēmis, un, ja lielākais, ko cilvēks savā dzīvē zināja, bija atsaukties Dievam ar dabas starpniecību, tad ar to pietiks.

Jūs varat uz to visu paskatīties no filozofiska viedokļa un secināt, ka Dievs ir mīlestības Dievs, un, tā kā Dievs ir godīgs un taisns, Viņš nevarētu pieļaut kāda bojāeju tāpēc, ka es kaut ko esmu vai neesmu izdarījis. Šo viedokli diezgan spēcīgi atbalsta arī inspirētie Raksti. Jāņa 1: 9 teikts, ka Kristus ir Gaisma, “kas apgaismo ikvienu cilvēku”. Tiesas dienā, kad tiks izvirzīts jautājums, kāpēc tu nepaklausīji Dieva baušļiem, tu nevarēsi aizbildināties ar to, ka tā bija kāda cita cilvēka vaina.

Nav šaubu, ka mēs varam nest glābšanas labo vēsti citiem un tikt izmantoti kā Dieva instrumenti, lai aizsniegtu ļaudis Viņa godam. Kā tas bija teikts līdzībā par Apsolīto Zemi, cilvēku meklējumus pēc Dieva mēs varam saīsināt varbūt pat par gadiem, ja dodamies pie viņiem, stāstām un liecinām. Bet Dievs neatstāj mūsu rokās noteikt, kāds būs viņu liktenis uz mūžību.

Ja tā ir patiesība, tad kāds ir kristīgās liecināšanas mērķis? Mēs bieži esam dzirdējuši aicinājumu, lai palīdzam izplatīt Evaņģēliju to cilvēku labā, kas ir “pasaulē”. Bet, ja Dievs viņus var aizsniegt bez mūsu palīdzības, kāpēc Viņš lūdz, lai mēs iesaistāmies? Vai tad nebūtu labāk, ja dvēseļu pievēršana Viņam tiktu atstāta eņģeļu rokās, kas ir daudz spējīgāki, nekā mēs jebkad būsim? Mums ir teikts, ka eņģeļi darīs darbu, ko varēja izdarīt cilvēki. Ja tas notiks laika beigās, tad kāpēc ne tagad, tādējādi aiztaupot tās daudzās kļūdas, kuras mēs pieļaujam savos mēģinājumos liecināt?

Atbilde ir rodama, kad izprotam, kāds bija Dieva mērķis, kad Viņš deva mums uzdevumu nest kristīgo liecību. Mēģinādami piedāvāt svētības citiem, mēs tās saņemsim paši. Tāds bija Dieva mērķis, dodot mums uzdevumu piedalīties glābšanas plānā. Lai kāda būtu nepieciešamība pēc mūsu darbošanās Dieva mērķa īstenošanā, Viņš ar nolūku visu ir izkārtojis mūsu pašu labā.

Dažreiz cilvēki baidās: ja mēs pieņemsim šo patiesību, tā iznīcinās motivāciju iet un liecināt. Šķiet egoistiski iesaistīties kalpošanā sava pašlabuma, nevis citu dēļ. Bet, lūdzu, ievērojiet, ka ir atšķirība starp Dieva mērķi mūsu iesaistīšanai kristīgajā liecināšanā un mūsu mērķi, kādēļ mēs iesaistāmies. Mēs piedalāmies Viņa kalpošanā, jo mums ir kaut kas ko stāstīt un par ko liecināt, un mēs nevaram vien sagaidīt, lai to darītu. Mēs iesaistāmies, jo vēlamies, lai arī citi izprot patiesību, kas ir darījusi mūs brīvus. Mēs liecinām citiem, jo mums ir pagodinājums strādāt kopā ar Dievu.

Liecinot citu un Dieva labā, nenovēršami mūsu dvēseles saņem svētības. Un, no Dieva viedokļa raugoties, tas ir tieši tas, ko Viņš bija plānojis visu laiku!

76. TĒZE

Patiesam kristietim vēlme liecināt ir dabiska (lai gan metodes var atšķirties).

Jūs nevarat turēt papagaili slēgtā traukā. Es nesaku, ka jums to nevajadzētu; es saku, ka jūs nevarat. Ja jūs ko tādu mēģināsit, jums vairs papagaiļa nebūs. Būs tikai skumjas raisoša spalvu čupiņa.

Tiklīdz cilvēks nāk pie Kristus, viņa sirdī rodas vēlme darīt citiem zināmu, kādu vērtīgu Draugu viņš ir atradis Jēzū; glābjošo un šķīstījošo patiesību vairs nevar noslēgt sirdī. Ja mēs esam ietērpti Kristus taisnības apģērbā un mūs pilda prieks par Viņa Garu, kas mājo mūsos, mēs nevarēsim to paturēt pie sevis. Ja mēs esam baudījuši un redzējuši, ka Kungs ir labs, mums būs par ko liecināt.

Jēzus nepavēlēja mācekļiem: “Centieties rādīt savu gaismu!” Viņš teica: “Lai tā spīd!” Ja Kristus mājo kāda sirdī, ir neiespējami noslēpt gaismu, ko rada Viņa klātbūtne. Atjaunotās sirds pirmais impulss ir vest arī citus pie Glābēja.

Vēlme dalīties labajās ziņās ar pārējiem cilvēkiem patiesam kristietim ir gluži dabiska. Vēlme pastāstīt labas ziņas pats par sevi ir dabisks impulss. Varbūt atceraties stāstu par lepras slimniekiem Israēla bada laikā. Pilsēta bija ielenkta, un cilvēki cieta badu. Grupa slimības skarto nolēma doties ārpus pilsētas meklēt ko ēdamu. Viņi sprieda: ja tiksim nogalināti šī mēģinājuma laikā, mēs vienalga drīz būtu miruši. Šiem ļaudīm par lielu brīnumu, ienaidnieks naktī bija aizbēdzis, atstājot savas teltis un krājumus. Lepras slimnieki ēda, dzēra un visbeidzot aiznesa sudrabu un zeltu no pirmajām divām teltīm, pie kurām nonāca. Un tad viņu dabiskā vēlme bija šīs labās ziņas pastāstīt citiem. Jūs par to varat lasīt 2. Ķēniņu 7:9: “Tad tie cits citam sacīja: “Tā nav pareizi, kā mēs rīkojamies! Šī diena ir labās vēsts diena, bet, ja mēs klusēsim un paliksim mierā līdz rīta ausmai, tad mēs kļūsim vainīgi. Tādēļ tagad nāciet, dosimies ceļā un paziņosim to ķēniņa namam!”” Un tā viņi devās pilsētā, lai pastāstītu, ko bija atklājuši.

Kaut arī vēlme dalīties ir dabiska, ir iespējams tai neatsaukties. Ja jūs apslāpējat šo dabisko vēlmi, jūs to zaudējat — tāpat kā jūs zaudētu savu papagaili, ja ievietotu putnu slēgtā traukā. Ja cilvēks, kuram ir piešķirtas lielas privilēģijas un iespējas, turpina klusēt, Dieva žēlastība viņa dvēselē nemitīs ilgi. Tāds cilvēks drīz sapratīs, ka viņam vairs nav nekā sakāma.

Tas mums atklāj vēl vienu patiesību: ne visi no mums dalīsies labajās ziņās vienādā veidā. Visiem būs dabiska vēlme dalīties, kuru mēs visi varam zaudēt, ja atsakāmies to lietot. Bet ne visi, liecinādami citiem, izmantos vienādas metodes.

Svētais Gars izvēlas, kādas kalpošanas dāvanas katram piešķirt. Ne visi var darboties saskaņā ar vienu metodi, ne visus var uzrunāt vienā un tajā pašā veidā. Bet kā kristīgajiem lieciniekiem mums katram būs kas stāstāms par to, ko Jēzus Kristus ir darījis mūsu labā. Kāds varbūt būs sabiedrisks un jutīsies ērti, apstādinot svešiniekus uz ielas, lai pastāstītu viņiem par Kristu. Kāds cits, iespējams, būs kautrīgāks, un viņam labāk veiksies darbs starp tiem, kurus viņš jau pazīst.

Lai aizsniegtu cilvēkus, tikai Kristus metode dos patiesus rezultātus. Glābējs dzīvoja ļaužu vidū un vēlēja viņiem labu. Kungs izrādīja tiem Savu līdzjūtību, kalpoja viņu vajadzībām un ieguva viņu uzticēšanos. Tad Viņš tiem teica: “Sekojiet Man!”

Teorija par “Evaņģēlija bumbu” ir jāaizmirst. Varbūt esat redzējuši filmu “Evaņģēlija dirižablis” (The Gospel Blimp), satīru par dažām liecināšanas metodēm, kuras lieto nenobrieduši ļaudis. Cilvēki netiek glābti baros; viņi tiek glābti kā indivīdi, kā personības. Un liecība par to, ko Jēzus ir darījis jūsu labā, joprojām ir vispārliecinošākais arguments, kuru varat minēt.

77. TĒZE

Laimīgākais cilvēks pasaulē ir tas, kurš galvenokārt kalpo citiem. Visnelaimīgākais ir tas, kurš galvenokārt kalpo sev.

Vai jūs esat laimīgi? Mēs bērnudārzā dziedājām dziesmiņu: “Esmu laimīgs visu laiku.” Vai jūs esat laimīgi visu laiku? Ne visai daudzi no mums to spēj, vai ne? Pat Poliannai pienāca brīdis, kad nepārtrauktā laime beidzās.

Bet viena lieta ir droša: laime, ko savā dzīvē esat pieredzējuši, radās no tā, ka palīdzējāt citiem, aizmirsdami sevi. Cilvēks, kurš visvairāk kalpo pats sev, ir visnelaimīgākais.

Patiesu laimi var rast, tikai kalpojot citiem. Cilvēks, kas dzīvo nelietderīgu, egoisma pildītu dzīvi, ir nelaimīgs. Tie, kuri visvairāk cenšas nodrošināt savu laimi, arī ir nelaimīgi. Tie, kuri aizmirst sevi un izrāda interesi par citiem, tādējādi arī sev nodrošina tās svētības un gaismu, ko tie sniedz citiem.

Viens no Dieva spraustajiem mērķiem Viņa ļaudīm ir tāds, lai viņi būtu laimīgi. Dažkārt reliģiozi ļaudis nav pievērsuši šim aspektam uzmanību un apgalvo, ka tie, kas valkā vistumšāko apģērbu un kam ir visnopietnākās sejas, atrodas vistuvāk Dievam. Bet tas tā nav. Lai gan tā ir taisnība, ka laime ir kas vairāk nekā spīguļi un jautrība, ko rāda reklāmās, taisnība ir arī tā, ka kristiešiem vajadzētu būt vislaimīgākajiem cilvēkiem uz pasaules.

Ir kāds stāsts par nopietno “kristieti”, kurš centās liecināt. Un viņa draugs atbildēja: “Nedomāju, ka vēlos kļūt par kristieti. Šķiet, ka tu esi cilvēks ar pastāvīgām galvassāpēm. Tu negribi atbrīvoties no savas galvas, bet tev sagādā sāpes vēlme to paturēt!”

Kāpēc mēs savā cilvēciskajā prātā domājam, ka brīžos, kad esam vistuvāk Dievam, mums jābūt visnopietnākajiem? Vai kādreiz esat paraudzījušies apkārt Vakarēdiena dievkalpojuma laikā? Tas ir dievkalpojums, kas paredzēts, lai atzīmētu to, ka grēki ir piedoti un ka esam pārliecināti par mieru, kas saņemams no Dieva. Bet neuzdrošinieties pasmaidīt! Ja jūs to darīsit, tad būsit vienīgais!

Dažreiz esmu mēģinājis pārliecināt cilvēkus, ka Vakarēdiena laikā nav grēks pasmaidīt, bet šai ziņā man nekad nav īpaši veicies. Kad diakoni pasniedz Kristus miesas un asiņu simbolus, valdošā atmosfēra ļoti līdzinās bēru gaisotnei. Dažiem no mums ir kārdinājums pasmaidīt par visām redzamajām nopietnajām sejām, bet mēs to ātri pārvaram.

Vakarēdiena dievkalpojumam vajadzētu būt pildītam ar prieku. Dieva pielūgšanai jābūt prieka pilnai. Arī kalpošanai Dievam vajadzētu būt tādai pašai. Kristiešiem vajadzētu būt laimīgākajiem cilvēkiem uz pasaules — un viens no galvenajiem iemesliem šai attieksmei ir tas, ka patiess kristietis vienmēr domā par citiem, liecina citiem, tādējādi novēršot uzmanību no sevis.

Un šī kalpošana citiem nenovēršami sniedz svētības tam, kurš kalpo. “Jo, kas savu dzīvību grib glābt, tas to zaudēs; un, kas savu dzīvību zaudē Manis un Evaņģēlija dēļ, tas to izglābs.” (Marka 8:35) Dot nozīmē iegūt. Lielais Gans rūpēsies par tiem, kas kalpo citiem. Viņi dzers no dzīvā ūdens un būs apmierināti. Viņi neilgosies pēc aizrautīgām izklaidēm vai pārmaiņām savā dzīvē.

Vai jūs esat laimīgi? Varbūt esat nelaimīgi? Atšķirība ir tajā, vai jūs nesat svētības citiem.

78. TĒZE

Kristīgā kalpošana garīgajā dzīvē ir atbilstīga kalpošanai fiziskajā dzīvē.

Kad kapteiņa Edija Rikenbeikera lidmašīna tika notriekta virs Klusā okeāna Otrā pasaules kara laikā, pirms nelaimē izdzīvojušos izglāba, viņi vairākas nedēļas peldēja glābšanas laivā bez ēdiena un ūdens. Rikenbeikers un leitnants Džeimss Vaitekers aprakstīja šo piedzīvojumu grāmatā We Thought We Heard the Angels Sing (“Mēs domājām, ka dzirdam eņģeļus dziedam”). Viens no viņu apkalpes locekļiem nomira pirms glābšanas operācijas, bet pārējie pavadīja diezgan ilgu laiku strīdoties, vai ēst šī mirušā ķermeni. Beidzot tie viņu apbedīja jūrā.

Bet pieņemsim, ka pirms šo vīru glābšanas es piebraucu tiem blakus ar savu motorlaivu. Viņi raugās uz mani ar savām iegrimušajām acīm, cenzdamies saprast, vai esmu tikai mirāža. Bet es saku: “Jums, puiši, ir problēma. Jūs neizskatāties sevišķi veseli. Jums nepieciešams vairāk vingrot!”

Un viņi atbild: “Bet tev ir nepieciešams iegūt vairāk smadzeņu!”

Ilgu laiku dažas draudzes ir bijušas pārliecinātas, ka veids, kā ieinteresēt cilvēkus par garīgām lietām, ir iesaistīt viņus liecināšanā citiem un kalpošanā. Tāpēc tiek uzaicināts draudzes labākais tirdzniecības pārstāvis, kurš mēģina panākt, ka visi katru dienu dodas no mājas uz māju, pārdodot reliģisko literatūru un mācot Bībeles patiesības.

Uz aicinājumu atsaucas apmēram 5 procenti draudzes locekļu un nopietni cenšas to darīt. Bet šādām aktivitātēm patiesībā nav nekādu panākumu. Tas tikai liek daudziem atstāt draudzi, lai viņi nejustos vainīgi par savu pasivitāti.

Ir muļķīgi mēģināt pārliecināt cilvēkus vingrot, ja viņi ir gandrīz miruši. Ir muļķīgi un pilnīgi bezcerīgi mēģināt pārliecināt cilvēkus vingrot, ja viņi vēl nav pat dzimuši.

Tādēļ pēc tam daži nolemj izmēģināt vēl vienu metodi. Viņi dara visu iespējamo, lai izraisītu cilvēkos interesi par garīgiem jautājumiem. Viņi sāk, uzsverot mūsu attiecības ar Dievu un to, kas mums darāms ar savu ticību un nodošanos Viņam. Sākumā tādos gadījumos ir ļoti liela atsaucība, bet tad tā pierimst un izzūd.

Beidzot daži saprot, kur slēpjas problēma: ir nepieciešams sākt, uzsverot garīgās lietas, bet pēc iespējas ātrāk jāmudina cilvēki iesaistīties kristīgajā kalpošanā. Mēs varam uzturēt dzīvi Kristū tikai tad, ja tajā dalāmies. Un vienīgais, kas ļaus to nezaudēt, ir uzreiz sākt liecināt par labo vēsti citiem.

Spēks rodas trenējoties; aktivitāte ir tā, kas nosaka dzīvi. Tie, kuri vēlas uzturēt kristīgu dzīvi, pasīvi pieņemot svētības, kas saņemamas žēlastībā, un nedarot neko Kristus labā, vienkārši mēģina dzīvot ēzdami, bet nestrādādami. Garīgajā pasaulē, tāpat kā tas ir fiziskajā, šāda attieksme vienmēr beidzas ar deģenerāciju un sabrukumu. Cilvēks, kurš netrenēs ķermeni, drīz vien nevarēs to pakustināt. Kristietis, kurš neizmanto savas Dieva dotās spējas, ne tikai cieš neveiksmi, cenzdamies pieaugt Kristū, bet viņš zaudēs arī tās prasmes, kas viņam jau ir.

Strādādams ar Saviem mācekļiem, Kristus izmantoja vislabāko metodi. Vispirms Glābējs aicināja šos vīrus sekot Viņam (sk. Mateja 4:19). Tad, pēc kāda laika, Viņš deva tiem uzdevumu: “Eita un darait par mācekļiem visas tautas, tās kristīdami Tēva, Dēla un Svētā Gara vārdā.” (Mateja 28:19)

Tikai mācoties, kā sekot Viņam, un turpinot to darīt, mēs esam gatavi iet uz priekšu.

79. TĒZE

Mēs nevaram dot citiem to, kā mums pašiem nav.

Iedomājieties ainu tiesas zālē. Liecinieks nodod zvērestu, apsolot teikt “patiesību, visu patiesību un neko citu, bet patiesību”. Viņš apsēžas liecinieku vietā, un sākas izjautāšana.

“Kur jūs bijāt nozieguma naktī?”

“Mājās.”

“Ko jūs darījāt?”

“Es biju gultā, gulēju.”

“Vai jūs pamanījāt ko neparastu?”

“Nē.”

“Vai jūs ko dzirdējāt?”

”Nē, es nogulēju visu laiku.”

”Un jūs sevi saucat par liecinieku?”

Šajā brīdī “liecinieks” tiek izsūtīts no tiesas zāles, vai ne?

Vecajā Derībā ir interesants stāsts par liecinieku, kuram nebija nekā stāstāma. Absaloms bija pūlējies pārņemt sava tēva Dāvida valsti. Bija cīņa, un cīņas karstumā Absaloma ēzelis nokļuva zem kupla zara, un Absaloms palika karājoties savos matos! Kāds cilvēks bija šī notikuma liecinieks, un viņam tika pavēlēts doties pie ķēniņa Dāvida un redzēto pastāstīt.

Bet vēl kāds vīrs vēlējās darīt to pašu. Viņa vārds bija Ahimaācs. Viņš devās pie atbildīgā virsnieka un sacīja: “Ļauj arī man iet.”

Virsnieks atbildēja: “Kāpēc tu vēlies iet? Tev nav nekādu ziņu, ko pastāstīt.”

Bet Ahimaācs uzstāja. Un viņš ļoti labi skrēja, lai gan viņam nebija informācijas. Patiesībā viņš skrēja tik labi, ka apsteidza īsto liecinieku un nonāca galapunktā pirms viņa. Viņš ķēniņa priekšā nokrita uz ceļiem un sacīja: “Viss ir labi,” — kaut gan tā nebija. Bet, kad Dāvids pieprasīja, lai viņam pastāsta detaļas par Absalomu, viss, ko viņš varēja atbildēt, bija: “Es gan redzēju lielu ļaužu drūzmu, bet es nezinu, ko tas nozīmēja.” (2. Samuēla 18:29)

Daudzi cilvēki ar kristīgo ticību ir skrējuši tāpat kā Ahimaācs. Viņu aizrautība ir bijusi varena, bet viņu vēsts — vāja. Lai jūs būtu efektīvs liecinieks, jums jābūt kaut kam, par ko liecināt! Ja jums nav dzīvas ticības Kristum kā savam Glābējam, nav iespējams atstāt savu iespaidu skeptiskajā pasaulē. Mēs nevaram iedot citiem to, kā mums pašiem nav. Proporcionāli tam, cik liela ir mūsu pašu atdeve un nodošanās Kristum, mēs atstājam ietekmi, kas dod svētības un nodrošina cilvēces garīgo augšupeju. Ja nav patiesas kalpošanas, patiesas mīlestības, īstas pieredzes, nav arī spēka palīdzēt.

Pirmais solis, lai kļūtu par Kristus liecinieku, ir pašu pieredze kopā ar Viņu. Nepietiek ar to, ka esat redzējuši izmaiņas citu cilvēku dzīvē vai izjutuši Evaņģēlija spēka vēsmas. Kristīgajam lieciniekam vienmēr ir jāveido sava liecība uz paša pieredzes pamata. Nevienu neiespaidos kristīgais liecinieks, kurš teiks: “Es redzēju lielu ļaužu drūzmu, bet es nezinu, ko tas nozīmēja.”

Liecība, ko pasaule šodien gaida, ir tā pati, ko Jēzus uzticēja bijušajam nešķīstā gara apsēstajam no geraziešu zemes. Viņš teica: “Ej savās mājās pie savējiem un stāsti tiem, kādas lielas lietas Tas Kungs tev darījis un kā Viņš par tevi apžēlojies.” (Marka 5:19)

Dziļākiem pētījumiem - 16. daļa

1. Ko Bībele saka par kristīgo liecināšanu? (Jesajas 43:10; Mateja 24:14; Jāņa 15:27; Apustuļu darbi 1:8; 5:32)

2. Vai Jēzus Saviem sekotājiem ir devis pavēli liecināt? (Mateja 4:19; Marka 16:15; Lūkas 10:2; sk. arī 1.–20. pantu; 2. Korintiešiem 5:18–20)

Patiess kristietis  i r  liecinieks.

3. Kāpēc Dievs uzskata, ka kristīgā liecināšana ir nepieciešama? (Mateja 11:29; Marka 8:35)

4. Kādu kalpošanas piemēru sniedza Jēzus?
   (Mateja 20:27, 28)

5. Kas mūs mudina liecināt? (2. Korintiešiem 4:13; 5:14)

6. Kā reaģēja paralizētais cilvēks pēc tam, kad tika dziedināts? (Apustuļu darbi 3:8)
7. Kā Jēzus lika liecināt dziedinātajam nešķīstā gara apsēstajam? (Marka 5:19)

8. Ko Bībele saka par to, ja cenšamies citiem uzspiest savus uzskatus? (2. Timotejam 2:24, 25; Marka 4:33)

9. Kādam jābūt kristīgās vēsts saturam?

• Mateja 10:7; Lūkas 9:60; Apustuļu darbi 8:12
• Marka 1:4; Mateja 6:12
• Lūkas 4:18
• Apustuļu darbi 5:42
• Apustuļu darbi 14:15
• Romiešiem 10:8
• 1. Korintiešiem 1:18
• 1. Korintiešiem 1:23
• 2. Korintiešiem 4:5
• Lūkas 24:47
• Apustuļu darbi 4:2; 17:18; 1. Korintiešiem 15:12
• Apustuļu darbi 13:38
• Efeziešiem 2:17
• 2. Pētera 2:5
• Marka 1:14; Lūkas 9:6; 1. Korintiešiem 15:1–4
• 1. Jāņa 1:3
• 1. Jāņa 1:5; Jāņa 1:9

10. Kā Jēzus saviem mācekļiem lika sagatavoties kalpošanai? (Lūkas 24:49)

11. Vai mācekļi bezdarbībā gaidīja? (Lūkas 24:53)
12. Ar ko lieciniekiem jārēķinās? (Lūkas 10:3; Romiešiem 1:16; Jēkaba 5:20; Psalmi 126:5, 6)

13. Ko Dievs saka par tiem, kas liecina? (Daniēla 12:3; Jesajas 52:7; Mateja 10:32)

14. Vai visiem kristiešiem ir vienādas spējas liecināt? (Romiešiem 12:4–6; Efeziešiem 4:11, 12; 1. Korintiešiem 12; 1. Pētera 4:11)

Atšķirība starp draudzes ierindas locekli un
profesionāli sagatavotu liecinieku

Tie, kas kalpo citiem, ir laimīgi. Tie, kas kalpo sev, ir izmisuma mākti. Marka 8:35; sk. 77. tēzi.

15. Jēzus un liecināšana.

• Jāņa 1:46
• Jāņa 3:11
• Mateja 13:3–9, 18–23
• Marka 6:37
• Lūkas 11:5–8
• Lūkas 12:42, 43
• Lūkas 14:23
• Lūkas 15. nod.
• Mateja 20:1–16
• Marka 11:12–14, 20, 21
• Jāņa 12:20–22
• Mateja 25:1–13
• Mateja 25:14–30
• Lūkas 21:13–15
• Jāņa 21:6

Maldīgi uzskati, kurus šī patiesība atspēko

• Kristieši var izvēlēties, vai viņi vēlas liecināt. Tas nav obligāti nepieciešams.
• Ir paredzēts, ka liecina tikai profesionāli sagatavoti liecinieki.
• Mūsu liecināšana nosaka cita cilvēka likteni (sk. Jāņa 1:9).

Tēzes, kuras šo patiesību apstiprina

• Liecināšana galvenokārt ir nepieciešama mums pašiem.
• Patiesam kristietim vēlme liecināt ir dabiska (lai gan metodes var atšķirties).
• Laimīgākais cilvēks pasaulē ir tas, kurš galvenokārt kalpo citiem. Visnelaimīgākais ir tas, kurš galvenokārt kalpo sev.
• Kristīgā kalpošana garīgajā dzīvē ir atbilstīga kalpošanai fiziskajā dzīvē.
• Mēs nevaram dot citiem to, kā mums pašiem nav.

Kārdinājumi

80. TĒZE

Patiesais jautājums kārdinājumu brīdī ir tas, vai mēs vēlamies dzīvot šķirti no Kristus.

Vai jūs kādreiz esat kārdināti? Vai kādreiz esat cīnījies ar kārdinājumiem? Es varētu minēt vēl vienu jautājumu: vai jūs esat cilvēks? Kārdinājumi ir šīs zemes dzīves realitāte. Un daudzi no mums pēc savas pieredzes ir atklājuši, ka ir sātans: ilgi, pirms mēs ar minēto pašu pieredzi atklājām, ka ir arī Dievs.

Būdams pusaudzis, es domāju, ka manām problēmām ar kārdinājumiem vajadzētu beigties līdz laikam, kad būšu apmēram 20 gadu vecs. Bet, kad man bija 20 gadu, es nolēmu, ka tas tomēr aizņems vēl pāris gadu. Es nolēmu, ka tad, kad man būs 30, es vairs netikšu kārdināts. Bet katra jauna desmitgade nesa līdzi savas problēmas. Es nevēlētos atzīt, par kādu vecumu domāju tagad. Nepatīkamā patiesība ir tāda, ka mēs dzīvojam kārdinājumu pilnā pasaulē, kurā sātans ir dzīvs un kurā viņš nekad nevienam neliek mieru. Viņa uzstājība ir līdzvērtīga tikai viņa ļaunprātībai, un, kad viņš panāk, ka kāds grēko, viņš ir gatavs turpināt, lai liktu šim cilvēkam arī ciest. Kārdinājumi nav patīkama pieredze. Ebrejiem 2:18 par Kristu teikti šādi vārdi: “Jo tāpēc, ka Viņš pats kārdināts un cietis, Viņš var palīdzēt tiem, kas tiek kārdināti.”

Bet, kad kārdinājumu rezultāts ir neizdošanās, sakāve un grēks, ciešanas ir vēl ļaunākas. Ja vien mēs varētu atklāt, kā tikt galā ar kārdinājumiem, mēs varētu atbildēt uz samilzušu jautājumu, kuru cilvēki joprojām uzdod. Bieži vien metodes, kas tiek piedāvātas cīņai ar kārdinājumiem, ir atkarīgas no tā, cik daudz gribas cilvēkam ir vai nav, jo tas, kas der stipram, neder vājam.

Sākot pārdomāt šo tēmu, atkal atcerēsimies, ka grēks nav pamatots uz uzvedību. Mēs jau esam noskaidrojuši, ka grēks (vienskaitlī) nozīmē dzīvi atšķirtībā no Kristus un ka grēki (daudzskaitlī) ir šīs atšķirtības rezultāts.

Tādā pašā veidā mēs varam nospraust robežu starp kārdinājumu (vienskaitlī), kas ir mudinājums nedzīvot katru dienu attiecībās ar Kristu, un kārdinājumiem (daudzskaitlī), kas nozīmē nepareizu rīcību, nepareizu uzvedību.

Ja es cīnos ar kārdinājumiem (daudzskaitlī), kas tādā gadījumā ir mana patiesā problēma? Man nav pastāvīgas uzticības Dievam. Tas ir iemesls, kāpēc sātans dara visu iespējamo, lai šķirtu mūs no pastāvīgām attiecībām ar Kristu, jo tieši šajās attiecībās veidojas mūsu uzticēšanās Dievam. Ja sātans var panākt, ka mēs izvēlamies vadīt dzīvi neatkarīgi no Jēzus, kārdinājumi (daudzskaitlī) vainagosies panākumiem.

Dvēselei, kas mīl Dievu, patīk smelties spēku no Viņa, uzturot pastāvīgu sadraudzību. Tās ieradums kļūst sarunāties ar Dievu, ļaunā spēks tiek salauzts, jo sātans nevar mājot tuvu dvēselei, kas smeļas spēku no Dieva.

Uzsvērsim vēlreiz: patiesais jautājums saistībā ar kārdinājumiem ir dzīvot šķirti no Kristus. Ja jūs padodaties kārdinājumam sākt katru dienu, nepavadot laiku lūgšanās un Dieva Vārda pētīšanā, ja jūs vadāt savu dzīvi tālu prom no Kristus, tad jūs šo cīņu jau esat zaudējuši. Kārdinājumus var pārvarēt vienīgi attiecībās ar Kristu. Un, kad runāsim par to, kā tikt galā ar kārdinājumiem (daudzskaitlī), vispirms vienmēr ir jāsaprot, kā tikt galā ar kārdinājumu (vienskaitlī) — kārdinājumu dzīvot šķirti no Dieva.

Bet kristietis, kurš katru dienu atdod sevi Kristum un pavada laiku mācoties, kā labāk pazīt savu Kungu un vairāk Viņam uzticēties, var atskārst, ka viņu ne tikai var kārdināt, bet ka viņš arī var padoties kārdinājumam. Ja tas attiecas arī uz jums, tad varbūt kļūs vieglāk, ja izpētīsit kārdinājumu mehānismus.

81. TĒZE

Kārdinājumi kļūst par grēku tad, kad savā prātā mēs tiem padodamies.

Pieņemsim, ka, šorīt pamozdamies, jūs izvēlaties pavadīt saturīgu stundu lūgšanās un pārdomās par Kristus dzīvi. Jūs aicināt Glābēju vadīt jūsu dzīvi un pieņemat Viņa nožēlas un piedošanas dāvanas jaunajā dienā. Jūs noliekat savus plānus pie Viņa kājām, aicinot Viņu vadīt jūsu ceļus. Un tad jūs dodaties savos darbos.

Bet, pirms pienāk vakars, jūs saprotat, ka esat grēkojis. Jūs esat padevies vienam no sātana kārdinājumiem, un, skatoties atpakaļ uz to, kas notika, jūs jautājat: “Kāpēc? Kā? Kurā brīdī es rīkojos nepareizi?”

Uz brīdi pārdomājiet kārdinājumu “uzbūvi”.

Kamēr jūs skatāties uz Kristu, grēkam pār jums nav nekādas varas. To mēs jau esam sapratuši. Kad jūs sākāt savu dienu ar Dievu, jūs uzticējāt sevi Viņa vadībai. Kamēr jūs turpināt paļauties uz Viņu, sātanam nav nekādas varas likt jums grēkot. Starp citu, kad jūs paļaujaties uz Kristu, grēki jums šķitīs riebīgi. Tāpēc sātans saprot, ka nav vērts tērēt savu laiku, cenšoties jūs kārdināt darīt ļaunas lietas. Vispirms viņam kaut kā jānovērš jūsu uzmanība no Jēzus un paļāvības uz Viņu. Pakļaušanās kārdinājumiem sākas, ļaujot prātam sākt svārstīties, būt nepastāvīgam savā uzticībā Dievam.

Mēs jau esam pamanījuši sātana taktiku, kā viņš novērš jūsu uzmanību no Jēzus. Viņš jums liek iegrimt baudās, rūpēs, sarežģījumos un bēdās, citu kļūdās, savās kļūdās, nepilnībās vai satraukumā par savu glābšanu. Novēršoties no Kristus un sākot paļauties uz sevi, jūsu aizsardzība ir atņemta, un tad sātans var ierasties ar saviem kārdinājumiem darīt sliktas lietas, kuras jums šķitīs pievilcīgas.

Šī uzmanības novēršana no Kristus un pievēršana sev, izmaiņa no paļaušanās uz Dievu, uzticoties tikai sev, bieži vien notiek nemanāmi. Jūsu pirmā doma, ka kaut kas ir mainījies, var uzplaiksnīt, kad jūs sastopaties ar ienaidnieka kārdinājumu, bet tas jums šķiet pievilcīgs.

Kārdinājumiem parasti ir pieci soļi: kārdinājums, apdomāšana, piekrišana, plāns un darbība. Paraudzīsimies uz katru no šiem soļiem atsevišķi.

Kārdinājums. Sātans izsaka savu priekšlikumu grēkot. Viņš nevar mums pavēlēt; viņš var vienīgi aicināt. Tas nav grēks — tikt kārdinātam. Arī Jēzus tika kārdināts.

Apdomāšana. Dievs neignorē mūsu prātu. Mēs nevaram iegūt uzvaru bez sava intelekta. Pat Kristus apsvēra kārdinājumu, ko sātans viņam piedāvāja, turklāt pietiekami ilgi, lai redzētu, par ko īsti ir runa. Apdomāt to, kas tiek likts uz spēles, un atpazīt kārdinājumu nav grēks.

Ja kārdinājuma laikā jūs paļaujaties uz Jēzu, jūs pie tā arī apstāsities. Kunga Gars pret ienaidnieku pacels karogu un jūs gūsit uzvaru. Bet, ja jūs esat novērsuši savu uzmanību no Jēzus un pievērsuši to sev, paļaujoties uz savu spēku, jums nebūs citas izvēles kā vien spert nākamo soli, kur kārdinājums pārtop par grēku. Tas ir brīdis, kad jūs piekrītat.

Piekrišana. Kas ir piekrišana? Tā ir atbilde, kurā teikts: “Klau! Tas izklausās jauki!” Tam nav noteikti jāskan: “Jā, es to darīšu.” Jo grēki sākas pirms darbības. Mateja evaņģēlija 5. nodaļā Jēzus teica: ja jūs esat dusmīgi, jūs esat atzīti par vainīgiem slepkavībā; ja jūs iekārojat, jūs esat atzīti par vainīgiem laulības pārkāpšanā. Nav noteikti jāiet tālāk par trešo soli, lai jūs būtu grēkojuši pret Dievu. Grēcīgu vēlmju uzvara rāda, ka dvēsele ir apmaldījusies.

Plāns. Atkarībā no kārdinājuma šis solis var būt vai nu īss, vai arī ļoti sarežģīts. Dažreiz pat stipras gribas cilvēks, kurš tikai ar stingru apņemšanos var neizdarīt piekto soli, joprojām pavadīs laiku pie šī jautājuma, jo plānot taču ir jautri! Vājie plānos un tad šos plānus īstenos.

Darbība. Beidzot plāns tiek īstenots darbībā: vismaz tā rīkojas vājie. Bet ievērojiet, ka ne jau šis solis izšķir to, vai esat grēkojuši. Grēks sākās ar trešo soli, kad tika dota piekrišana.

Labās ziņas ir tādas, ka jebkurā no šīm pakāpēm jūs varat atskārst bīstamību un atgriezties pie Kristus pēc nožēlas un piedošanas. Viņš vienmēr ir gatavs mūs pieņemt neatkarīgi no tā, kad mēs pie Viņa nākam. Kamēr mēs turpinām meklēt attiecības un sadraudzību ar Viņu katru dienu, Viņš mums palīdzēs nobriest tā, ka mēs paļausimies uz Viņu visu laiku, nevis tikai daļēji. Kad šis brīdis pienāks, ienaidnieks veltīgi centīsies mūs kārdināt.

82. TĒZE

Jēzus tika kārdināts darīt to, kas ir pareizi, bet paša spēkiem, un arī mēs tiekam kārdināti tieši tāpat.

Vai jūs kādreiz esat kārdināti pārvērst akmeņus par maizi? Esmu cīnījies ar daudziem kārdinājumiem, bet nekad ar šādu. Kāpēc? Jo sātans zina, ka viņš izniekotu savu laiku. Es to nevarētu, pat ja ļoti vēlētos.

Vai pārvērst akmeņus maizē ir kaut kas nepareizs? Vai ir nepareizi just izsalkumu, ja neesat ēduši sešas nedēļas? Vēlāk, savā kalpošanā Tēva vadībā, Jēzus vairoja maizes klaipus un zivis ar pārdabisku spēku un paēdināja cilvēkus, kas bija gavējuši tikai no brokastu laika. Sātans nekārdināja Kristu pārvērst akmeņus par šokolādes kūku vai saldējumu. Viņš kārdināja Dieva Dēlu pārvērst akmeņus par maizi — un tas izklausās prātīgi, ja neesi neko ēdis četrdesmit dienas un naktis.

Visiem kārdinājumiem, kurus sātans izdomāja, lai novērstu Jēzus uzmanību no Viņa misijas, bija viena kopēja iezīme. Katrs no tiem bija formulēts tā, lai panāktu, ka Jēzus pārstāj paļauties uz Sava Tēva spēku un izmanto spējas, ar kurām Viņš bija dzimis.

Jēzum grēki bija riebīgi. Ebrejiem 1:8, 9 teikts, ka Viņš “mīlēja taisnību un ienīda netaisnību”. Tātad sātanam neizdotos Viņu kārdināt veikt ļaunus darbus. Viņa vienīgā iespēja bija mēģināt panākt, lai Viņš darītu to, kas ir pareizi, — tikai Saviem spēkiem.

Kristus dabu mēs tuvāk aplūkosim no 90. līdz 94. tēzei. Bet, lai izprastu tēmu par kārdināšanu, mums nepieciešams zināt vismaz tik daudz: Jēzus netika kārdināts darīt sliktas lietas. Viņu kārdināja darīt labas lietas, bet veikt tās Saviem spēkiem, — un arī mēs tiekam kārdināti tādā pašā veidā.

Atklāsmes 3:14–21 lasāma vēsts Lāodikejas draudzei. Lāodikejai netrūkst darbu, bet gan attiecību ar Jēzu. Lāodikejai ir jānožēlo savi grēki. Viņi ir dzīvojuši savu neaptraipīto dzīvi bez Kristus. Viņi ir aizmirsuši, ka Dievam ārēji redzami jeb formāli darbi neko nenozīmē. Lāodikejas draudzē ir daudz stipru cilvēku, kuri nejūt vajadzību pēc Glābēja.

Bet 21. pantā Lāodikejas draudzei ir dota laba vēsts — apsolījums tam, kurš uzvarēs. Un kā var uzvarēt? Mēs varam uzvarēt tāpat, kā to izdarīja Kristus. Jo Kristus paļāvās uz spēku no augšienes, nevis uz Sevi, un arī mēs to varam.

Sātans mēģinās mūs uzveikt tāpat, kā viņš to mēģināja ar Kristu. Un, kā jau mēs to skaudri apzināmies, viņam bieži vien izdodas novērst mūsu uzmanību no Glābēja. Viņš nenāk pie mums un nejautā, vai mēs vēlētos izdarīt kādu briesmīgu grēku. Viņš vienkārši mēģina piepildīt mūsu dienas, stundas un minūtes ar ļoti daudzām lietām, kas pašas par sevi ir labas, bet novērš mūsu uzmanību no Jēzus Kristus. Viņš pat neuztraucas, ja esam aizņemti draudzes darbā: svarīgi ir tikai tas, lai mums nebūtu laika Jēzum. Tā ir galvenā doma. Viņš neuztraucas par “labajām” lietām, kuras mēs darām, kamēr vien tās veicam saviem spēkiem.

Bet mēs esam brīdināti par šīm briesmām. Jēzus ne tikai nāca mirt par mums; Viņš nāca, lai parādītu, kā mums dzīvot. Viņš nāca, lai parādītu, kā pārvarēt to, ka ienaidnieks kārdina mūs attālināties no attiecībām ar Dievu un paļauties uz sevi. Kad mēs izpratīsim jautājumus, kas ietverti grēka un kārdinājumu problēmā, mēs zināsim arī, kur slēpjas mūsu spēks. Atteikdamies pārtraukt paļaušanos uz Kristu, pat “labu” iemeslu dēļ, mēs būsim uzvarētāji Dieva spēkā.

83. TĒZE

Kungs zina, kā glābt no kārdinājumiem dievbijīgos, bet nevis tos, kas tādi nav.

Mācīšana koledžā man ir palīdzējusi uzturēt kontaktus ar studentiem. Un tas nepārtraukti atgādina, cik muļķīga ir vērtēšanas sistēma. Studenti ļoti ātri apgūst, kā spēlēt spēlītes, lai izvairītos no tiem priekšmetiem, kurus viņi it kā ir ieradušies mācīties. Viņi mēģina analizēt pasniedzēju un viņa paņēmienus. Viņi parasti “izbrauc” cauri visam semestrim un tad mēģina iemācīties pēdējā minūtē tikai tik daudz, lai saņemtu apmierinošu atzīmi.

Studenti mēģina pārspēt asprātībā manus mēģinājumus viņiem kaut ko iemācīt, tāpēc es pats esmu sācis censties pārspēt viņus. Šajā procesā esmu izdomājis “līgumu atzīmes”. Katram studentam, kurš uzcītīgi apmeklē manas lekcijas un pilda uzdotos mājasdarbus, es garantēju labu atzīmi — lai cik slikti viņam veiktos pārbaudījumos un testos.

Apbrīnojamais (un uzjautrinošais) ir tas, ka pēc gadiem ilgas mācīšanas un simtiem sastapto studentu neviens no viņiem, kurš regulāri ir apmeklējis lekcijas un iesniedzis mājasdarbus, nav izkritis pārbaudes darbos. Tad, kad viņš ir apmeklējis visas lekcijas un izpildījis mājasdarbus, viņam nav nekādu problēmu veiksmīgi tikt galā ar eksāmeniem.

Bet mans apsolījums joprojām ir spēkā. Tie, kuri katru dienu uzcītīgi strādās, eksāmenā piedzīvos glābšanu.

Dievs ir apsolījis dievbijīgos glābt no kārdinājumiem. Mēs to varam lasīt 2. Pētera 2:9. “Tas Kungs prot izglābt dievbijīgos no kārdinājuma.”

Bet kas ir šie “dievbijīgie”? Vai jūs kādreiz esat dzirdējuši apgalvojumu: ja jūs esat “dievbijīgi”, jums nebūs vajadzīga palīdzība, tiekot galā ar kārdinājumiem? Psalmos 1:6 teikts: “Jo tas Kungs pazīt taisno ceļu, bet bezdievīgo ceļš ved uz postu.” Tātad dievbijīgie ir taisnie, bet bezdievīgie — netaisnie. Tie, kuri ir dievbijīgi jeb taisnoti, ir cilvēki, kas nepaļaujas uz sevi vai savu taisnīgumu, bet gan uz Kristus nodrošināto dāvanu. Tie ir ļaudis, kurus Kungs spēj izglābt no kārdinājumiem. Tie, kuri ir bezdievīgi vai netaisni, ir tādi, kuri paļaujas paši uz savu taisnīgumu un spēku. Bet viņiem tā visa nemaz nav. Pat Dievs nespēj glābt no kārdinājumiem tos, kuri uzstāj, ka paļaujas uz sevi.

Vai būtu pareizi teikt, ka Kungs nespēj glābt bezdievīgos no kārdinājuma? Cik bieži jūs esat uzvarēti savos mēģinājumos dzīvot kristīgo dzīvi, jo krīzes situācijā centāties lietot rezerves spēku, kura patiesībā jums nemaz nebija? Tas ir tas pats, kas mēģināt nokārtot eksāmenu, kuram neesat gatavojušies, vai arī izrakstīt čeku, ja jums bankā nav naudas.

Pieļaujot, ka tiek pārrauta mūsu sadraudzība ar Dievu, mūsu aizsardzība tiek atņemta. Ne visi mūsu labie mērķi un nodomi palīdzēs mums pārvarēt ļaunumu. Mums jābūt lūgšanu ļaudīm.

Katru dienu no jauna meklējot Jēzu un tiekot izmainītiem, uzlūkojot Viņu, jūs iemācāties, cik muļķīgi ir paļauties uz savu vājo spēku. Kad jūs pārtraucat mēģinājumus cīnīties ar grēku un sātanu paši saviem spēkiem, Kungs beidzot spēj jūs glābt. Viņam ir visa vara pār Debesīm un Zemi, un, kad jūs paļaujaties uz Viņa spēku, uzvara ir garantēta.

84. TĒZE

Kārdinājumi netiek pārvarēti kārdinājumu laikā, bet vienmēr pirms tam.

Reiz kāds mācītājs minēja vairākus piemērus, kā, viņaprāt, mums vajadzētu pārvarēt kārdinājumus. Viņš teica: “Pieņemsim, ka jums ir problēmas ar alkoholu. Jūs dodaties uz veikalu un nopērkat pudeli vīna. Jūs iekāpjat atpakaļ automašīnā, noņemat pudeles korķi un pieliekat pudeli pie lūpām. Tajā brīdī jūs apzināties, ka jūs kārdina!”

Nu, laikam gan!

Bet viņš turpināja: “Pieņemsim, ka jums ir problēmas ar narkotikām; jūs sazināties ar savu piegādātāju un nopērkat kārtējo devu. Jūs atgriežaties savā dzīvoklī, izņemat šļirci, uzkarsējat šķīdumu, un tieši tad, kad esat jau gatavi iedurt adatu sev vēnā, jūs saprotat, ka jūs kārdina. Ko jūs darāt? Jūs lūdzat.”

Varbūt viena no mūsu lielākajām problēmām ar kārdinājumiem ir tā, ka mēs gaidām līdz brīžiem, kurus aprakstīja šis mācītājs, un tikai tad mēģinām izlemt, ko darīt. Bet tad jau ir par vēlu! Ja grēks sākas jau prātā, ļaujot pārtrūkt mūsu uzticībai Kristum un paļāvībai uz Viņu, tad mēs tiekam kārdināti, un mēs tam padevāmies jau krietni sen. Ja grēki nav tikai nepareizas darbības, bet arī nepareizas domas, plāni un vēlmes (kā mēs to esam noskaidrojuši iepriekšējās tēzēs), tad kārdinājums bija veiksmīgs jau pirms došanās uz veikalu pēc vīna vai pie narkotiku piegādātāja. Kārdinājums bija kļuvis par grēku tajā brīdī, kad mēs to pieļāvām savā prātā. Plānošana un īstenošana bija tikai nenovēršamie rezultāti grēkam, kas jau bija izdarīts.

Kārdinājums, kura dēļ varbūt kāds izdara grēku, nerada ļaunumu, kas kļūst atklāti redzams, bet tikai attīsta jeb parāda to, kas bija noslēpts un glabāts sirdī. Cilvēks ir tāds, kā viņš domā savā sirdī, jo sirdī dzimst mūsu uzvedība.

Ja jūs saprotat, ka esat izkrituši algebras eksāmenā, patiesā problēma sākās tad, kad jūs neiemācījāties reizināšanas tabulu vai arī nepildījāt ikdienas mājasdarbus. Ja jūs bankā uzzināt, ka jums vairs kontā nav naudas, problēma sākās jau tad, kad jūs nepierakstījāt visus čekus, kurus izsūtījāt, vai arī visu kārtīgi nesaskaitījāt. Ja jūs slīkstat baseina dziļākajā daļā, patiesā problēma ir tā, ka jūs neesat iemācījies peldēt seklajā daļā.

Stiprie ir izmēģinājuši dažādus paņēmienus, mēģinot pārvarēt grēku kārdinājumu laikā. Arī vājie izmēģina šos paņēmienus, bet secina, ka tie neietekmē iznākumu. Problēma nav tā, ka nevaram atrast pareizos vārds, ko teikt vai kā lūgt kārdinājumu laikā. Problēma ir atrast Spēka Avotu, lai tad, kad rodas kārdinājums, Kunga Gars paceļ karogu un aizstāv mūs pret ienaidnieku.

Jebkurš paņēmiens, ar kuru kārdinājumu brīdī kāds mēģina veikt pareizu darbību, liks koncentrēt uzmanību uz sevi, un ar to arī sākas strupceļš. Vienīgais veids, kā iespējams pārvarēt grēku un sātanu, ir raudzīties uz Jēzu, nevis sevi. Pat stiprie ir atklājuši, ka tad, kad viņi ir šķirti no Kristus, viss, ko tie, iespējams, var kontrolēt, ir ārēji redzamas darbības. Viņi nevar izmainīt savas sirds vēlmes.

Kad Jēzus atnāca pie saviem mācekļiem Ģetzemanes dārzā un atrada viņus guļot, Viņš tiem sacīja: “Celieties un lūdziet Dievu, ka nekrītat kārdināšanā!” (Lūkas 22:46) Vai tajā brīdī viņi tika kārdināti? Viņiem bija kārdinājums gulēt. Bet viņi cieta neveiksmi, kad tika kārdināti, jo padevās kārdinājumiem ignorēt pieejamo spēku no augšienes. Un šādas attieksmes dēļ tad, kad pienāca krīze, viņi visi pameta Kristu un bēga.

Ebrejiem 4:16 teikts: “Tāpēc pieiesim bez bailēm pie žēlastības troņa, lai saņemtu apžēlošanu un atrastu žēlastību, palīdzību īstā laikā.” Pārāk bieži mēs esam lasījuši šo tekstu tā, ka mums ir jānāk pie žēlastības troņa nevis īstajā laikā, bet tad, kad ir kāda vajadzība. Tā ir taisnība, ka Jēzus mūs vienmēr pieņem, kad vien nākam pie Viņa, bet, tikai meklējot Viņa žēlastību tagad, mums būs palīdzība, kad pienāks vajadzības brīdis. Viņš vienmēr piedāvā grēku piedošanu, bet, ja mēs esam atpestīti no grēkošanas, tas būs tāpēc, ka būsim meklējuši Viņa spēku, pirms vēl tikām kārdināti. Mēs gūstam uzvaru, iemācoties dzīvot Viņā katru dienu, katru brīdi.

Dziļākiem pētījumiem - 17. daļa

1. Kas ir vissvarīgākā lieta saistībā ar grēku?
   (Romiešiem 14:23)

   Piezīme. Ja vissvarīgākā lieta saistībā ar grēku ir rīkoties pareizi vai nepareizi bez ticības attiecībām ar Dievu, tad vissvarīgākā lieta saistībā ar kārdinājumiem ir dzīvot atšķirtībā no Kristus.

2. Kādi rezultāti gaidāmi, ja grēkojam jeb dzīvojam atšķirtībā no Kristus? (1. Jāņa 3:4)

   Piezīme. Jebkurš, kas padodas kārdinājumam dzīvot atšķirtībā no Dieva, padosies arī kārdinājumam darīt nepareizas lietas.

3. Vai Dievs kādu kārdina? (Jēkaba 1:13)

4. Kādi ir kārdinājumu avoti?

• 1. Jāņa 2:16, 17
• Jēkaba 1:14, 15; 1. Pētera 2:11
• 1. Tesaloniķiešiem 3:5; Mateja 4:1

5. Vai kārdinājums ir grēks? (Mateja 4:1)

   Piezīme. Jēzus nekad negrēkoja. Tātad kārdinājums nav grēks.

6. Kad kārdinājums kļūst par grēku? (Mateja 5:21, 22, 28)

Kārdinājumi kļūst par grēku tad, kad savā prātā mēs tiem padodamies. Mateja 5:21, 22, 28; sk. 81. tēzi.

7. Ko Bībele saka par padošanos grēkam? (Salamana pamācības 1:10)

8. Vai ir nepareizi plānot kaut ko ļaunu? (Salamana pamācības 14:22; sk. arī Ebrejiem 4:12)

9. Vai Jēzus tika kārdināts rīkoties pareizi vai nepareizi? (Mateja 4:2, 3)

   Piezīme. Nav nepareizi būt izsalkušam, ja neesat ēdis sešas nedēļas. Jēzus grēkotu, ja Viņš neuzticētos Sava Tēva rūpēm, bet būtu darījis ko pareizu pats saviem spēkiem. Jēzus tika kārdināts darīt ko pareizu, bet pats Savā spēkā. Mēs arī tāpat varam tikt kārdināti. Katru dienu mēs esam kārdināt dzīvot “labu” dzīvi paši saviem spēkiem, atšķirtībā no Kristus.

10. Vai Jēzus juta kārdinājumu dzīvot pats Savā spēkā? (Ebrejiem 2:18)
11. Vai tas ir normāli, ka tiekam kārdināti?
    (1. Korintiešiem 10:13)

12. Vai kārdinājums var būt arī svētība? (Jēkaba 1:12)

13. Vai kārdinājumu brīdī ir iespējams priecāties?
    (Jēkaba 1:2, 3)

14. Kas atbrīvo no kārdinājumiem? (2. Pētera 2:9; sk. arī Titam 2:11, 12)

Kungs zina, kā glābt no kārdinājumiem dievbijīgos, bet nevis tos, kas tādi nav. 2. Pētera 2:9; sk. 83. tēzi.

15. Kas ir taisnie? (Psalmi 1:6)

    Piezīme. Teksts taisnos pielīdzina dievbijīgajiem, bet netaisnos — bezdievjiem. Tāpēc Kungs zina, kā izglābt taisnos no kārdinājumiem. Bezdievīgie paļaujas paši uz savu taisnību un savu spēku, kaut gan viņiem tā visa nav. Pat Dievs nav spējīgs atbrīvot tos, kas paļaujas paši uz sevi.

16. Vai Svētais Gars var palīdzēt mums atbrīvoties no kārdinājumiem? (Galatiešiem 5:16; sk. arī Romiešiem 8:1–4)

17. Vai Bībele ir palīdzības avots, lai mēs varētu atbrīvoties no kārdinājumiem? (2. Pētera 1:4; sk. arī Mateja 4:4, 7, 11)
18. Kāds ir viens no kārdinātiem ļaudīm dotajiem apsolījumiem? (1. Korintiešiem 10:13; sk. arī Jesajas 59:19)

19. Vai uzvara notiek kārdinājumu brīdī vai pirms tam? (Ebrejiem 4:16)

20. Vai tas nozīmē, ka kārdinājums ir uzvarēts, pirms tas ir sācies? (Mateja 26:41; Lūkas 22:46)

Ja jums bankā nav naudas, jūs nevarat izrakstīt čeku.

Kārdinājumi netiek pārvarēti kārdinājumu laikā, bet vienmēr pirms tam. Ebrejiem 4:16; sk. 84. tēzi.

21. Kādi ir kārdinājuma un grēka soļi?

• 1. Korintiešiem 10:31
• Mateja 4:1–11
• Mateja 5:27, 28
• Salamana pamācības 14:22
• 1. Jāņa 3:8

Maldīgi uzskati, kurus šī patiesība atspēko

• Par grēku var runāt tikai tad, ja jūs darāt nepareizas lietas.
• Kārdinājums ir grēks.

Tēzes, kuras šo patiesību apstiprina

• Patiesais jautājums kārdinājumu brīdī ir tas, vai mēs vēlamies dzīvot šķirti no Kristus.
• Kārdinājumi kļūst par grēku tad, kad savā prātā mēs tiem padodamies.
• Jēzus tika kārdināts darīt to, kas ir pareizi, bet paša spēkiem, un arī mēs tiekam kārdināti tieši tāpat.
• Kungs zina, kā glābt no kārdinājumiem dievbijīgos, bet nevis tos, kas tādi nav.
• Kārdinājumi netiek pārvarēti kārdinājumu laikā, bet vienmēr pirms tam.

Uzvara

85. TĒZE

Uzvara nav kaut kas, ko mēs sasniedzam. Mēs to saņemam.

Atklāsmes grāmatā no 1. līdz 3. nodaļai uzrakstītajām visām vēstīm, kas adresētas septiņām draudzēm, ir viena galvenā tēma — uzvara. Katrai draudzei tiek dots īpašs apsolījums, apsolījums tiem, kas ir uzvarējuši. Efezas draudzei tas ir šāds: “Tam, kas uzvar, es došu ēst no dzīvības koka, kas ir Dieva paradīzē.” (Atklāsmes 2:7) Smirnas draudzei savukārt veltīti citi vārdi: “To, kas uzvar, neievainos otrā nāve.” (11. pants) Pergamas draudze var lasīt šādu apsolījumu: “Tam, kas uzvar, Es došu no apslēptās mannas, Es viņam došu baltu akmeni, un uz akmens būs jauns vārds rakstīts, ko neviens nezina, kā vien tas, kas to dabū.” (17. pants)

Tiatīras draudzei veltīts cits teksts: “Tam, kas uzvar, kas dara Manus darbus līdz galam, Es došu varu pār tautām.” (26. pants) Sardu draudze saņem šādu apsolījumu: “Kas uzvar, tas būs ģērbts baltās drēbēs, un Es viņa vārdu neizdzēsīšu no dzīvības grāmatas, viņa vārdu Es apliecināšu Mana Tēva un Viņa eņģeļu priekšā.” (Atklāsmes 3:5)

Vēstījums Filadelfijas draudzei: “To, kas uzvar, Es darīšu par balstu Sava Dieva templī, un viņš no tā nekad neaizies, un Es rakstīšu uz viņa Sava Dieva vārdu, arī Mana Dieva pilsētas, jaunās Jeruzālemes, vārdu, kas nokāpj no Debesīm, no Mana Dieva, un Manu jauno vārdu.” (12. pants)

Un visbeidzot Lāodikejas draudzei: “Tam, kas uzvar, Es došu sēdēt pie Manis uz Mana goda krēsla, tā, kā Es esmu uzvarējis un sēdu pie Mana Tēva uz Viņa goda krēsla.” (21. pants)

Izklausās, ka būt uzvarētājam ir diezgan svarīgi. Kungs uzvarētājiem piedāvā nopietnus iemeslus tādiem būt: ēst no dzīvības koka, baudīt apslēpto mannu, saņemt jaunu vārdu, gūt varu pār visām tautām, tikt ietērptam baltā tērpā, būt Dieva tempļa balstam un sēdēt kopā ar Kristu Viņa tronī.

Dažreiz cilvēkiem rodas doma: ja es saku, ka uzvara ir
dāvana, tad tas kaut kādā mērā nav tik svarīgi. Nekas nevarētu būt tālāk no patiesības. Glābšana arī ir dāvana — vai glābšana ir svarīga? Ticība ir dāvana — vai ticība ir svarīga? Nožēla ir dāvana — vai nožēla ir svarīga? Dievs ir paredzējis mums uzvaru — un pat vairāk nekā uzvaru. Viņš vēlas, lai mēs būtu vairāk nekā uzvarētāji Viņā, kā tas uzsvērts Romiešiem 8:37.

Kad Dievs runā par uzvaru un pat vairāk nekā uzvaru, par ko tieši Viņš runā? Vai tā ir uzvara pār grēkiem? Nē. Tā ir uzvara pār kaut ko, kas ir daudz grūtāk vadāms. Kristieša dzīve ir cīņa un ceļojums. Bet uzvaru, kura jāiegūst, nevar panākt ar cilvēcisku spēku. Cīņas lauks ir sirdī. Cīņa, kas mums jāizcīna, — varenākā cīņa, ko cilvēks jebkad izcīnījis, — ir sevis nodošana Dieva gribai, sirds pakļaušana mīlestības valdījumam.

Ievērojiet: tā ir sevis pakļaušana, atteikšanās no sevis un vadības uzticēšana Dievam; tas šajā situācijā ir galvenais jautājums — nevis atteikšanās no sliktām lietām.

Varbūt šī ir vienīgā cīņa Visuma telpā, kurā gūst uzvaru, no kaut kā atsakoties. Un tā kā viss minētais ir taisnība, tad neizbēgami, ka uzvarai vajadzētu būt dāvanai, jo pakļaušanās un nodošanās ir dāvanas. Mēs paši nevaram uzvarēt ļaunās tieksmes un ieradumus. Mēs nevaram pārspēt vareno ienaidnieku, kas mūs tur verdzībā. Tikai Dievs var sniegt mums uzvaru.

Metodi, kā gūt uzvaru, mēs jau esam pamanījuši vēstī, ko Dievs dod Lāodikejas draudzei: “Tam, kas uzvar, Es došu sēdēt pie Manis uz Mana goda krēsla, tā, kā Es esmu uzvarējis un sēdu pie Mana Tēva uz Viņa goda krēsla.” Kā Jēzus uzvarēja? Paļaudamies uz Sava Tēva spēku un uzturot attiecības ar Savu Tēvu — nevis cīnoties ar sātanu Saviem spēkiem, lai gan Viņam bija spēks, kāds mums nepiemīt. Uzticoties Sava Tēva spēkam un varai, Jēzus kļuva par Uzvarētāju. Un, uzticoties Viņam, ticībā Viņam, arī mēs gūsim uzvaru. “Un viss, kas ir dzimis no Dieva, uzvar pasauli, un šī ir tā uzvara, kas uzvarējusi pasauli — mūsu ticība.” (1. Jāņa 5:4)

86. TĒZE

Kristīgajā karā mēs esam aktīvi ticības kaujā, bet neaktīvi grēka kaujā.

Mūsdienu tirgū ir pieejamas daudzas un dažādas treniņu programmas. Fiziskie vingrinājumi kļuvuši tik populāri, ka daži cilvēki ir nopietni iedragājuši savu veselību, ar tiem pārspīlējot. Bet es vēlētos, lai jūs izmēģinātu kādu vingrojumu savas garīgās veselības uzlabošanai. Tas padarīs jūs spēcīgus, lai gūtu uzvaru. Vai esat gatavi? Es vēlos, lai jūs stāvētu mierīgi un vienlaicīgi dotos uz priekšu.

Kungs šo vingrinājumu lika izpildīt Israēla tautai pašā sākumā, kad viņi sāka ceļojumu uz Apsolīto Zemi. Jūs par to varat lasīt 2. Mozus 14:13–15. Ļaudis stāvēja Sarkanās jūras krastā, no abām pusēm viņus ieskāva kalni, bet no aizmugures strauji tuvojās ienaidnieks. Brīdī, kad viņi jau krita panikā, Kungs ar Mozus starpniecību sūtīja šādu ziņojumu: “Nebīstieties, pastāviet un vērojiet, kā Tas Kungs jūs šodien izglābs: ēģiptiešus, kurus jūs šodien redzat, jūs ne mūžam vairs neredzēsit. Tas Kungs karos par jums, bet jūs paliksit mierā. Un Tas Kungs sacīja uz Mozu: “Ko tu brēc uz Mani? Saki Israēla bērniem, lai tie dodas ceļā!””

Te nu ir šī Bībelē aprakstītā vingrojumu programma. Stāviet mierīgi un vienlaicīgi ejiet uz priekšu! Tas ir viss, kas tiek prasīts.

Vai ir iespējams mierīgi stāvēt un vienlaicīgi virzīties uz priekšu? Jūs to droši vien esat jau darījuši. Vai kādreiz esat stāvējuši kājās autobusā, lidmašīnā vai vilcienā, kamēr transporta līdzeklis traucas uz priekšu? Vai jūs stāvējāt mierīgi? Pārsvarā visi cilvēki saprot, cik muļķīgi būtu skraidīt turp un atpakaļ pa autobusu vai vilcienu, kamēr tas kustas. Tās ir ne tikai veltīgi iztērētas pūles, bet ļoti iespējams, ka jūs zaudēsit līdzsvaru un nokritīsit. Tāpēc jūs vienkārši mierīgi stāvat uz vietas. Bet tajā pašā laikā jūs virzāties uz priekšu — un ne tikai: jūs kustaties daudz ātrāk nekā tad, ja izkāptu no transporta līdzekļa un mēģinātu skriet saviem spēkiem.

Kā Israēla tauta varēja stāvēt un vienlaicīgi virzīties uz priekšu? Viņiem bija jāsaglabā miers attiecībā uz karošanu pret ienaidnieku — bet viņiem bija jāvirzās uz priekšu ticībā. Tā ir atšķirība starp ticības cīņu un grēka cīņu. Dievs mūs aicina iesaistīties ticības cīņā. Viņš mūs brīdina neiesaistīties grēka cīņā.

Ticības cīņa ir pūles katru dienu atlicināt pārdomu laiku lūgšanām un Kristus dzīves pētīšanai, kā arī sadraudzībai ar Viņu. Grēka cīņa ir pūles pārvarēt kārdinājumus un grēkus, cīnīties pret sātanu un viņa spēkiem. Ja mēs mēģinām cīnīties grēka cīņā, tad ciešam sakāvi jau pašā sākumā. Efeziešiem 6:12 teikts, ka “ne pret miesu un asinīm mums jācīnās, bet pret valdībām un varām, šīs tumsības pasaules valdniekiem un pret ļaunajiem gariem pasaules telpā”. Ja mēs necīnāmies pret miesu un asinīm, tad kā mēs vispār varam cīnīties? Kā var cīnīties ar garu? Ir tikai viens veids. Jums būs nepieciešama kāda cita Gara palīdzība, lai tas izcīnītu cīņu jūsu vietā.

Un tieši to Dievs ir apsolījis darīt mūsu labā. Cilvēks nespēj sevi glābt, bet Dieva Dēls izcīna šīs cīņas viņa vietā un dod viņam priekšrocības, sniegdams dievišķo palīdzību.

Tā ir patiesība, ka Pāvils liek mums uzlikt Dieva bruņas — un tas mudina domāt, ka cīņa notiks. Bet, ja jūs izpētītu šo bruņu aprakstu Efeziešiem 6:11–18, tad saprastu, ka tās paredzētas karam, kas tiek izcīnīts stāvot. Patiesībā šī doma tiek nepārtraukti atkārtota. “Bruņojieties ar visiem Dieva ieročiem, lai jūs varētu pretī stāties” (11. pants), “visu uzvarējuši, varētu pastāvēt” (13. pants), “tātad stāviet” (14. pants). Ievērojiet, ka katra Dieva bruņojuma daļa, kas mums jāuzliek, uzsver ticības attiecības ar Dievu vai ticības cīņu. Tā domāta aizstāvībai, nevis uzbrukumam. Dažādās daļas simbolizē patiesību, taisnīgumu, miera Evaņģēliju, ticību, glābšanu, lūgšanas un Dieva Vārdu. Cilvēks, kurš ar to visu ir bruņojies, būs gatavs stāvēt, mēģinot uzvarēt ienaidnieku, un arī doties uz priekšu ticības un uzticības attiecībās ar Dievu.

Nemēģiniet iet uz priekšu, kamēr nestāvat mierīgi, jo pretējā gadījumā jūs tiksit sakauti! Nemēģiniet stāvēt mierā, nevirzoties uz priekšu, jo citādi tā būs tikai pasīva reliģija, kas drīz izzudīs. Stāviet mierīgi un ejiet uz priekšu! Tas ir vienīgais veids, kā gūt uzvaru.

87. TĒZE

Patiesa uzvara nozīmē uzvarēt mēģinājumus gūt uzvaru.

Jošafāts tikko bija saņēmis ziņu, ka tuvojas ienaidnieks. Tā vietā, lai sasauktu kara padomi un pavēlētu kareivjiem nekavējoties sagatavoties lielai cīņai, viņš izdarīja ļoti interesantu lietu. Jūs par to varat izlasīt 2. Laiku grāmatas 20. nodaļā. Viņš sasauca lūgšanu sanāksmi.

Tās laikā piecēlās kāds vīrs, kuru vadīja Dieva Gars. Šis cilvēks piedāvāja plānu. Viņš teica ļaudīm, ka tiem jādodas pretī ienaidniekam, bet viņiem nevajadzēšot cīnīties, jo Kungs cīnīsies viņu vietā. Tādēļ nākamajā rītā agri viņi sapulcējās, lai dotos pretī ienaidniekam, un pēc neilgām pārrunām nolēma savu kolonnu priekšā nostādīt kori, kas pa ceļam uz cīņas lauku dziedātu slavas dziesmas Kungam.

Vai jūs vēlētos dziedāt šādā korī? Uzvarēt mēģinājumus gūt uzvaru būtu patiesa uzvara, vai ne? Vai varat iedomāties, ka basu grupā kāds zem sava kora tērpa ir paslēpis lingu?

Ja tajā dienā jūs būtu šai vietā, tad vajadzētu ļoti daudz ticības, lai spētu atstāt savu lingu mājās un dotos uz priekšu Kunga vārdā, dziedot slavas dziesmas Viņa godam. Bet kaut kādā veidā cilvēki tomēr izdarīja to, ko Jošafāts bija pavēlējis, un Kungs izcīnīja brīnišķīgu uzvaru viņu vietā.

Arī garīgajā dzīvē uzvaru vienmēr gūst, raugoties uz Jēzu un paļaujoties uz Viņa spēku. To nekad nevar izcīnīt, mēģinot karot ar grēku un sātanu. Uzvaru nevar sasniegt, mēģinot “palīdzēt” Dievam, ļaujot Viņam paveikt daļu darāmā, kamēr paši mēģinām uzbrukt ienaidniekam no malas. Uzvara ir Dieva ziņā. Mēs varam ar Kungu sadarboties, vienīgi katru dienu meklējot attiecības ar Viņu un tādējādi ļaujot Viņam cīnīties ar ienaidnieku mūsu vietā.

Vai jūs esat izmēģinājuši skolas laiku veiklības triku ar slotu, kad mēģinājāt tās kāta galu noturēt līdzsvarā uz plaukstas? Ja jūs skatāties uz savu roku, jums nekas nesanāk. Bet, ja jūs koncentrējat uzmanību uz slotu un raugāties augšup, pēkšņi viss kļūst viegli.

Kad skatāmies uz sevi, mēs neizbēgami zaudējam, bet, kad raugāmies uz Kristu, rezultāts ir uzvara. Kādā poēmā ir šādi vārdi: “Es raudzījos uz Kristu, un istabā ielidoja miera balodis. Es sāku raudzīties uz balodi, un tas aizlidoja.”

Vairums no mums ir zaudējuši cīņā nevis tāpēc, ka neesam pietiekami stipri mēģinājuši gūt uzvaru, bet tāpēc, ka esam mēģinājuši pārāk stipri. Mēs esam cītīgi pūlējušies, lai uzvarētu, un šajā procesā mēs zaudējām to, ko bijām cerējuši iegūt.

Augoša kristieša dzīvē ir iespējams katru dienu pūlēties, lai gūtu uzvaru, bet to zaudēt, vai arī lūkoties uz Kristu tā vietā, lai pūlētos uzvarēt, un tādējādi šo uzvaru iegūt.

Ar uzvaru ir tāpat kā ar padošanos, jo tā ir pamatota uz padošanos. Tur var iegūt visu vai neko. Nav tādas lietas kā daļēja uzvara.

Mēs varam ilustrēt šo patiesību, izmantojot “grēku seismogrāfu”.

Vispirms ievērojiet to, kas redzams kreisajā pusē. Tas ir veids, kā mēs bieži vien esam centušies izmērīt uzvaru. Pieņemsim, ka kristīgās dzīves sākumā man ir ārkārtīgi smags raksturs. Bet tad es sāku mēģinājumus gūt uzvaru, un pēc pāris reizēm manas dusmas vairs nav tik lielas: seismogrāfa adata nostājas uz skaitļa deviņi. Pēc tam, kad vairākus gadus esmu bijis kristietis, es zaudēju pašsavaldīšanos tikai tādā mērā, ka adata nostājas uz skaitļa seši. Vēl pēc dažiem dedzīgu pūļu gadiem adata stāv uz skaitļa trīs. Un tieši pirms nāves es piedzīvoju vienu brīnišķīgu dienu, kad adata pat nenotrīc. Tā nav uzvara!

Tagad aplūkosim, kas redzams attēla labajā pusē. Tajā ir tikai divi cipari — viens un desmit. Brīžos, kad paļaujos uz sevi, nevis uz Kristu, neatkarīgi no tā, vai esmu bijis kristietis vienu dienu vai visu mūžu, adata norādīs uz skaitli desmit. Brīžos, kad paļaujos uz Kristu, nevis sevi, neatkarīgi no tā, vai tā ir manas kristīgās dzīves pirmā vai pēdējā diena, adata pat neizkustēsies no vietas.

Dievs vēlas, lai mēs iemācītos paļauties uz Viņu visu laiku. Mums tas ir iespējams tikpat lielā mērā, kā tas bija Kristum. Glābējs zināja, ka Viņa uzticīgo mācekļu dzīve būs līdzīga Viņa dzīvei un ka to iezīmēs nepārtrauktas uzvaras, kuras par tādām netiks uzskatītas šeit, bet tikai lielo notikumu laikā.

Kā var gūt nepārtrauktas uzvaras? Ja esat uzticīgs māceklis. Un, tikai mācoties iepazīt Jēzu, mēs varam iemācīties uzticēties Viņam visu laiku. Kad mēs Viņam uzticamies un raugāmies uz Viņu, uzvara ir nodrošināta.

Dziļākiem pētījumiem - 18. daļa

1. Kā Atklāsmes grāmatā akcentēta uzvaras nozīme?
   (Atklāsmes 2:7, 11; 3:5; 21:7)

2. No kurienes rodas spēks uzvarēt? (1. Laiku 29:11;
   Psalmi 98:1)

3. Ar kā starpniecību Dievs dāvā mums uzvaru? (1. Korintiešiem 15:57)

Uzvara nav kaut kas, ko mēs izcīnām. Mēs to saņemam. 1. Korintiešiem 15:57; sk. 85. tēzi.

4. Kura ir tā uzvara, kas uzvar pasauli? (1. Jāņa 5:4)

5. Kam mēs ticam? (1. Jāņa 5:5)

6. No kurienes rodas uzvaroša ticība? (Romiešiem 10:17; 1. Jāņa 2:14; sk. arī 4:4)
7. Kādi citi faktori ir ietverti uzvarā? (Atklāsmes 12:11)

8. Vai mēs varam uzvarēt tāpat kā Jēzus? (Atklāsmes 3:21)

9. Vai mēs varam priecāties par Jēzus uzvaru? (Jāņa 16:33; sk. arī Jāņa 12:31; Romiešiem 8:3, 4)

10. Vai ienaidniekam būtu mūs jāsakauj ar saviem trikiem? (Romiešiem 8:37)

11. Kura spēks vai vara nodrošina uzvaru?
    (Efeziešiem 6:10)

12. Vai šajā cīņā mums jābūt aktīviem vai pasīviem? (Efeziešiem 6:11–13)

13. Kādi ir aizsardzības elementi šajā karā, kas tiek izcīnīts stāvot? (Efeziešiem 6:14, 15, 16, 17, 18)

          Piezīme. Ja mēs necīnāmies pret miesu un asinīm, bet pret ļaunajiem gariem, tad mums būs jālūdz, lai labie gari cīnās mūsu vietā (sk. 12. pantu).

Kristīgajā karā mēs esam aktīvi ticības kaujā, bet neaktīvi grēka kaujā. Efeziešiem 6:10–18; sk. 86. tēzi.

14. Kas aktīvi piedalās šajā garīgajā cīņā? (Ebrejiem 1:14; Jesajas 59:19)
15. Ko ir uzvarējuši izglābtie? (Atklāsmes 15:2, 3)

16. Ko piedzīvo tie, kas dzied Mozus dziesmu?
    (2. Mozus 14:13)

17. Kādas labas ziņas par uzvaru mūs ir sasniegušas no Israēla dienām? (2. Laiku 20:15–17)

    Piezīme. Izlasiet arī no 1. līdz 24. pantam, lai uzzinātu, kas notiek, ja vispirms meklējam Dievu, nevis cīnāmies ar ienaidnieku.

Maldīgi uzskati, kurus šī patiesība atspēko

• Uzvaru nav iespējams sasniegt.
• Uzvara nav nepieciešama.
• Uzvara ir mūsu darbs.
• Jēzus uzvara aizstāj mūsu uzvaras nepieciešamību.

Tēzes, kuras šo patiesību apstiprina

• Uzvara nav kaut kas, ko mēs izcīnām. Mēs to saņemam.
• Kristīgajā karā mēs esam aktīvi ticības kaujā, bet neaktīvi grēka kaujā.
• Patiesa uzvara nozīmē uzvarēt mēģinājumus gūt uzvaru.