95 tēzes par taisnošanu ticībā

Pārliecība

41. TĒZE

Palikt kopā ar Jēzu ir tikpat svarīgi kā nākt pie Viņa.

Kas ir svarīgāk: apprecēties vai palikt precētiem? Man ir bijis jautri, uzdodot šo jautājumu dažādām auditorijām un redzot, kā cilvēki paceļ rokas, lai sniegtu atbildi. Bet pēc tam, kad esam šo tēmu kādu brīdi pārrunājuši, visvairāk roku tiek paceltas, lai apstiprinoši atbildētu uz jautājumu: “Kurš no jums domā, ka tas bija muļķīgs jautājums?”

Acīmredzot apprecēties nenozīmē sevišķi daudz, ja jūs neplānojat palikt precēti. Un jūs nevarat palikt precēti, ja nekad neesat apprecējušies.

Bet cik bieži mēs atceramies šo principu savā kristīgajā dzīvē? Nākt pie Jēzus ir svarīgi, par to nav šaubu. Bet tas ir tikai sākums. Lai mēs varētu palikt kristieši, mums ir jāturpina nākt pie Viņa. Ir tikpat svarīgi palikt kopā ar Jēzu kā sākt ceļu pie Viņa.

Lai cik pilnīga būtu mūsu nodošanās atgriešanās brīdī, tā neko nedos, ja vien mēs to ik dienas neatjaunosim. Sekot Jēzum nozīmē izrunāties no sirds pašā sākumā un atkārtot šo sarunu katru dienu. Jēzus sacīja: “Ja kāds grib Man sekot, tad tāds lai aizliedz sevi, ik dienas ņem uz sevi savu krustu un staigā Man pakaļ.” (Lūkas 9:23)

Kristietība ir kas vairāk nekā vienreizējs lēmums — tas ir dzīvesveids. Lai gan tā šķiet pašsaprotama patiesība, daudzi šo aspektu ir atstājuši neievērotu un sev par lielu nepatiku atklājuši, ka kalpot Kungam ir grūti.

Mēs saprotam, cik nemainīga savstarpējā uzticība ir svarīga laulībā. Mēs zinām, ka tā ir būtiska arī mūsu darba dzīvē. Nav svarīgi, cik droši jūs izturaties darba intervijā vai cik uzcītīgi strādājat jaunajā darbavietā pirmajā darba dienā; ja ar to viss beidzas, tad drīz vien jūs būsit bez darba. Jūs varat sākt treniņu programmu un pirmajā reizē sevi pilnībā nokausēt, bet, ja vien jūs šīs nodarbības neturpināsit katru dienu, nekādus rezultātus sasniegt neizdosies. Dzemdēt bērnu ir diezgan sarežģīti, bet tikai ar viņa dzimšanas datumu jūs sākat pildīt savus vecāku pienākumus. Arī izglītības iegūšanas procesā ir ietverts daudz vairāk nekā tikai reģistrēšanās semestrim, lai cik svarīga tā būtu.

Saistībā ar laicīgajām un ikdienišķajām lietām ir skaidri redzams, ka ar vienreizēju lēmumu nepietiek. Daudz vairāk mums vajadzētu saprast, cik svarīga ir regulāra apņemšanās, kad runa ir par mūžīgām lietām.

Vairākas reizes esmu runājis par metodēm, kā palikt kopā ar Jēzu un to, cik svarīgi ir katru dienu pavadīt laiku kopā ar Viņu. Bet vienmēr pēc dievkalpojuma kāds man pienāk klāt un saka: “Es mēģināju, bet man neizdevās...”

“Cik ilgi jūs mēģinājāt?”

“Trīs dienas.”

Vai mums nevajadzētu būt gataviem dot Dievam vismaz līdzvērtīgu laika daļu tai, ko veltām šīs pasaules dzīvei? Var būt darbi, ko jūs vienkārši nespējat paveikt. Laulībā ir iespējamas neatrisināmas situācijas. Tāpat ir iespējams, ka būs kāda specifiska izglītība, ko jūs nevarēsit apgūt. Bet, kad ir runa par kristīgo dzīvi, prasība ir tikai viena: jums jānāk pie Jēzus un jāturpina to darīt katru dienu. Ja jūs turpināsit nākt pie Viņa, Dievs ir apņēmies parūpēties par pārējo, kam jānotiek jūsu dzīvē. Ja mēs pastāvīgi raugāmies uz Kristu, Gara darbs turpinās, līdz dvēsele tiek izveidota pēc Viņa līdzības.

42. TĒZE

Pārliecība par glābšanu turpinās ikdienas attiecībās ar Jēzu.

“Un šī ir tā liecība, ka Dievs mums ir devis mūžīgu dzīvību, un šī dzīvība ir viņa Dēls. Kam Dēls ir, tam ir dzīvība, kam Dieva Dēla nav, tam nav dzīvības.” (1. Jāņa 5:11, 12)

Vai jums ir Dieva Dēls? Vai jūs zināt, ko nozīmē, ka jums ir Dieva Dēls? Apustulis Jānis norāda, ka tas, vai mums ir vai nav Dēls, nosaka, vai mums ir mūžīgā dzīvība. Bet ko nozīmē “ir Dieva Dēls”?

Dažreiz vārdi un frāzes, kuras lietojam, lai aprakstītu un definētu kristiešu dzīvi, ir mulsinoši. Kad es biju pusaudzis, man bija ļoti kaitinoši dzirdēt visas šīs kristietības standartfrāzes, nezinot, ko tās nozīmē.

Ko nozīmē “ja jums ir Dēls”? Ko nozīmē “krist uz klints”? Kā var “uzlūkot Jēru”? Kā var “satvert Viņa roku”? Vai nav taisnība, ka mēs izmantojam daudzas šādas frāzes? Tās ir lietotas reliģiskajā literatūrā un Bībelē.

Kad es sāku savu kalpošanu, biju tik ļoti zaudējis cerības, cenzdamies uzvesties, runāt un sludināt kā kristietis (lai gan tāds nebiju), ka gandrīz gatavojos padoties. Bet kādu dienu nolēmu mēģināt vēl vienu reizi. Es izlasīju grāmatu “Ceļš pie Kristus”, pasvītrojot visu, kur bija norādīts, ko man darīt. Galu galā es biju pasvītrojis gandrīz visu grāmatu. Tas vēl nebūtu nekas, bet pārsvarā visu, ko biju pasvītrojis, veidoja šīs nesaprotamās frāzes.

Es jau grasījos iemest šo grāmatu kamīnā, kad kaut kas mani atturēja. Jo, lai gan es biju tālāk no atbildēm nekā jebkad agrāk, kaut kas manī bija noticis, bet es to nespēju izskaidrot, taču nespēju arī noliegt.

Tāpēc nolēmu izdarīt vēl vienu lietu: es sākšu lasīt grāmatu no sākuma un divreiz pasvītrošu tās konkrētās norādes, kurās bija teikts, kas tieši ir jādara, bet par kurām jau zināju, kā minētās lietas veicamas.

Un tā es sāku saprast kristieša dzīves pamatus. Es pasvītroju trīs lietas — lasi savu Bībeli, lūdz un pastāsti citiem, ko esi ieguvis, īstenojot pirmos divus nosacījumus.

Ja Bībelē izlasāt vai kristiešu sarunās izdzirdat kādu no šīm nesaprotamajām frāzēm, ieskatīdamies nedaudz tuvāk, jūs sapratīsit, ka runa ir par vienu no iepriekš minētajām trim lietām, kas savukārt padara visas nesaprotamās frāzes saprotamas.

Paturot to prātā, atkal apskatīsim 1. Jāņa 5:11, 12. “Kam Dēls ir, tam ir dzīvība.” Mēs taču izmantojam šos vārdus savā ikdienas sarunvalodā.

Mēs sakām: “Man ir draugs.” “Man ir sieva.” “Viņai ir vīrs.” Par ko mēs runājam? Mēs aprakstām kāda cilvēka attiecības.

Ja mums ir Dēls, mums ir attiecības ar Dieva Dēlu. Mēs runājam par to, ka pavadām daudz laika saskarsmē ar Viņu. Mēs ar viņu runājam lūgšanās. Mēs uzklausām, kā Viņš mūs uzrunā Savā Vārdā. Mēs ar Viņu sadarbojamies, kalpojot un palīdzot citiem.

Tātad: ja mūžīgās dzīvības pamatnosacījums ir tas, vai kādam “ir Dēls”, tad minētais pamatnosacījums būtībā ir jautājums par to, vai šis cilvēks uztur attiecības ar Jēzu un zina, ko nozīmē pavadīt laiku sadraudzībā ar Viņu katru dienu.

Mūsu pārliecība par glābšanu nav pamatota uz mūsu piederību kādai draudzei, uz doktrināru skaidrību vai uzvedību. Tā ir pamatota uz pastāvīgām attiecībām ar Viņu.

Tie, kuri turpinās raudzīties uz Kunga Jēzus dzīvi, būs laipni aicināti Viņa garīgajā templī. Nevienu atjaunotu sirdi nevar uzturēt bez ikdienišķas Vārda devas. Dievišķā žēlastība ir jāsaņem ik dienas; pretējā gadījumā cilvēkam neizdosies saglabāt savu atgriezto stāvokli.

Nākot pie Jēzus katru dienu, pieņemot Viņa žēlastību, cenšoties iepazīt Viņu un uzticēties Viņam, jums būs drošība par mūžīgo dzīvību.

43. TĒZE

Kristiešiem jāzina, ka jau šodien viņiem ir garantēta glābšana.

Ko jūs atbildēsit, ja jums kāds pajautās: “Vai tu esi glābts?” Vai tā kādreiz ar jums ir noticis? Ko jūs teicāt? Vai ir starpība starp to, ka jūs zināt: šodien esmu glābts, un starp to, ka apgalvojat: sākot no šī brīža, esmu glābts bez kādiem noteikumiem?

Mums nekad nevajadzētu ieslīgt pašapmierinātībā un pārtraukt virzību uz priekšu. Ja tā notiek, zūd motīvi būt uzmanīgam, lūgt un vēlme doties tālāk, lai sasniegtu ko jaunu.

Mēs nekad nevaram droši paļauties uz sevi, un, atrodoties šaipus Debesīm, just, ka esam pilnīgi droši kārdinājumu brīdī. Katram jāmācās lolot sevī cerība un ticība, bet pat tad, kad sevi nododam Kristum un apzināmies, ka Viņš mūs pieņem, mēs neesam pasargāti no kārdinājumiem. Dieva Vārdā ir sacīts: “Daudzi tiks izraudzīti, šķīstīti un tīrīti, un pārbaudīti.” (Daniēla 12:10) Tikai tas, kas izturēs pārbaudījumus, saņems dzīvības kroni.

Tas, ka mēs vienreiz esam glābti, automātiski nenozīmē, ka tiksim glābti laika beigās. Var būt liela atšķirība starp frāzi “esmu glābts šodien” un frāzi “es tikšu glābts, kad nokļūšu Debesīs, lai arī kādas būtu manas izvēles līdz glābšanas brīdim”.

Kāds cilvēks ir izdomājis labu atbildi uz jautājumu “Vai tu esi glābts?” Viņš teica: “Līdz šim esmu.”

Bet parunāsim nedaudz par šī jautājuma aspektu “šodien”. Vai jūs šodien esat glābti? Kā jūs atbildētu? Vai jūs teiktu: “Es ceru”, “Man šķiet” vai “Laikam jau es to uzzināšu, kad pienāks tiesas diena”? Vai varbūt jūs nešauboties varat atbildēt: “Jā, man ir pārliecība, ka šodien esmu glābts”?

Jautājums par glābšanu kristiešu vidū ir ļoti izplatīts. Kad notiek aptaujas par to, kādas tēmas visvairāk nodarbina kristiešus, minētais jautājums vienmēr ir saraksta augšgalā. Tas tiek uzdots gan jauniešu, gan gados vecāku cilvēku sabiedrībā. Ja jūs palūgtu klausītājiem uzrakstīt jautājumu, kuru viņi visvairāk vēlētos uzdot, vairākums vienmēr vēlēsies kaut ko zināt par glābšanu. “Vai es būšu Debesīs?” “Vai es būšu glābts?”

Tās ir diezgan egoistiskas raizes. Patiesībā minētā ir viena no sātana izmantotajām metodēm, ar kuras palīdzību viņš novērš mūsu uzmanību no Jēzus un liek raudzīties pašiem uz sevi. Mums nevajadzētu sevi padarīt par centru un nodoties trauksmei un bailēm par to, vai tapsim glābti. Tas viss dvēseli novērš no mūsu spēka Avota. Nododiet savu dvēseli Dieva ziņā un uzticieties Viņam! Runājiet un domājiet par Jēzu! Ļaujiet, lai Viņš jūs pārņem! Nolieciet pie malas šaubas, atvairiet bailes!

Kristīgā dzīve mums vienmēr ir jādzīvo no dienas dienā. Dievu sadraudzībai un saskarsmei arī meklējiet no dienas dienā! Nāciet pie Viņa, lai lūgtu piedošanu un izteiktu nožēlu katru dienu! Nolieciet visus savus plānus pie Viņa kājām: lai Viņš izlemj, kuriem no tiem jāpiepildās! Arī to dariet katru dienu no jauna. Nāciet pie Viņa pēc Svētā Gara svētībām, spēka pārbaudījumiem, gudrības kalpošanai — katru dienu no jauna. Un, to darīdami, mēs varam pieņemt Viņa doto garantiju par glābšanu katru dienu no jauna. Ja jūsu attiecībās ar Dievu šodien viss ir kārtībā, jūs esat gatavi Kristus atnākšanai kaut šodien.

Ja jūs esat centušies pamatot savu pārliecību par glābšanu uz pagātnē gūto pieredzi ar Dievu (pat ja tā gūta vakar), jūs pieļaujat kļūdu. Ja jūs esat centušies sakrāt pietiekami daudz pārliecības, lai ar to pietiktu visai atlikušajai dzīvei (pat tad, ja jūsu dzīve beigtos rīt), jums ir nepatikšanas. Bet jums var būt pārliecība par glābšanu šodien. Un, ja katru dienu jūs atlicināt laiku, lai pārliecinātos, ka pieņemat to, ka jūs ir pieņēmis Dievs, savas dzīves beigās uz šīs zemes jūs būsit starp tiem, kas tiks glābti uz mūžību.

44. TĒZE

Bībele māca: ja cilvēks ir vienreiz glābts, viņš ir glābts uz visiem laikiem — ja vien paliek glābts.

Kādu vakaru es devos klausīties Nācariešu draudzes mācītāju, kurš teica: “Mēs ticam, ka cilvēks vienmēr ir glābts, ja vien viņš turpina šo glābšanu meklēt.”

Liela daļa kristīgās pasaules tic, ka viss, kas ir nepieciešams, lai cilvēks taptu glābts, ir vienu reizi dzīvē pamāt ar galvu Debesu virzienā, un jūsu mūžīgā glābšana ir nodrošināta. Viņi tic, ka, neskatoties uz jūsu veiktajām izvēlēm vai virzienu, kādā rit jūsu dzīve pēc pirmā lēmuma sekot Kristum, galu galā jūs tiksit ielaists Dieva valstībā.

Bet bibliskā mācība saistībā ar šo tēmu ir ļoti skaidra: “Un tāpēc, ka netaisnība ies vairumā, mīlestība daudzos izdzisīs. Bet, kas pastāv līdz galam, tas tiks izglābts.” (Mateja 24:12, 13)

Arī Jāņa evaņģēlija 15. nodaļā Jēzus mācīja šo pašu principu. Tur rakstīti pēdējie vārdi, kādus Pestītājs teica saviem mācekļiem ceļā uz Ģetzemanes dārzu. Viņš norādīja uz vīna dārziem, kas bija saskatāmi mēnesgaismā, un atkal mēģināja paskaidrot, kādas attiecības tiem jāuztur ar savu Kungu, lai saņemtu dzīvību. 6. pantā lasām šādus Jēzus vārdus: “Ja kas nepaliek Manī, tas kā zars izmetams ārā un sakalst; tos savāc un iemet ugunī, un tie sadeg.” Tātad ir iespējams būt zaram un zaudēt saistību ar vīnogulāju. Un, kad šī atšķirtība turpinās, pienāk brīdis, kad tāds zars tiek nocirsts.

Arī Mateja evaņģēlija 22. nodaļā aprakstītajā līdzībā, kur atainotas kāzu svinības, Jēzus runāja par iespēju sākt ceļojumu, bet neturpināt dzīvot kristīgo dzīvi. Kāds ķēniņš bija sagatavojis mielastu, un kāds cilvēks bija pieņēmis ielūgumu uz to. Viņš bija spēris pirmo soli, bet atteicies uzvilkt kāzu tērpu, un, kad ķēniņš ienāca pārbaudīt viesus, namatēvs atzina, ka šis vīrs ir tērpies neatbilstoši situācijai. Ķēniņš deva pavēli: “Sasieniet tam kājas un rokas un izmetiet to galējā tumsībā, tur būs raudāšana un zobu trīcēšana.” (13. pants)

Grēcīgs cilvēks cerības un taisnīgumu var rast tikai Dievā, un neviens cilvēks nav taisnīgs, ja vien viņam nav ticības Dievam un viņš neuztur dzīvu saikni ar Kungu.

Kā jau esam pamanījuši, pārliecība par glābšanu turpinās, kamēr vien turpinās mūsu attiecības ar Dievu, kamēr mēs turpinām pieņemt Viņa nožēlas, piedošanas un žēlastības dāvanas. Nepārtraukta glābšana ir pamatota uz šīm ticības attiecībām ar Viņu, nevis uz mūsu uzvedību vai darbībām. Nevienas attiecības neturpinās ilgāk, kamēr vien tās pastāv.

Pēc savām cilvēciskajām attiecībām mēs zinām, ka, iespējams, pirms zināma laika mēs uzturējām attiecības ar kādu cilvēku, bet šodien mums nekādu attiecību ar viņu vairs nav. Ja vien tās neuztur dzīvas ar nepārtrauktu draudzību un sarunām, tās nenovēršami mirs.

Tas pats sakāms arī par attiecībām ar Dievu. Bībelē minēti tādi piemēri kā Ēnohs, Mozus, Daniēls un Pāvils, kuri turpināja ceļot kopā ar Dievu līdz pat mūža beigām. Savas dzīves noslēgumā Pāvils varēja teikt: “Labo cīņu es esmu izcīnījis, skrējienu esmu pabeidzis, ticību esmu turējis. Atliek man tikai saņemt taisnības vainagu.” (2. Timotejam 4:7, 8) Viņš neteica: “Es pievienojos pareizajai pusei; es sāku doties pareizajā virzienā; man kādreiz bija ticība.” Nē, viņš bija saglabājis savu ticību un izturējis līdz galam.

Un Bībelē ir rakstīts arī par tiem, kuri sāka ceļojumu kopā ar Dievu, bet nokrita ceļmalā un zaudēja glābšanu, ko kādreiz bija piedzīvojuši. Kains sāka, katru rītu un vakaru veikdams upurēšanu kopā ar visu pārējo ģimeni. Bet viņš neizturēja līdz galam. Ķēniņš Sauls sāka kā pārliecināts, pazemīgs Dieva bērns. Bet viņš pārņēma kontroli pār savu dzīvi un tādējādi arī pats pielika tai punktu. Bileāms kādreiz bija Dieva pravietis, bet, neskatoties uz runājošo ēzeli, eņģeli, kurš viņam parādījās, lai brīdinātu, un Dieva balsi sapņos, kas centās viņu pamācīt, šo cilvēku vairāk interesēja paša, nevis Dieva gods, un viņš kļuva par Dieva ļaužu ienaidnieku sabiedroto. Jūda bija viens no Jēzus mācekļiem; viņš klausījās Kristus vārdos un redzēja Kristus darbus. Viņš ieguva misionāra amatu un kopā ar pārējiem mācekļiem dziedināja slimos, izdzina ļaunos garus un uzmodināja mirušos. Bet viņš no tā visa novērsās un nodeva savu Kungu.

Ir svarīgi būt glābtam vienreiz. Tikpat svarīgi ir turpināt pieņemt glābšanu.

45. TĒZE

Uzvara nenodrošina mieru, bet miers nodrošina uzvaru.

Viņa bija aizrāvusies ar kontrkultūru, kas nozīmēja narkotiku lietošanu un citas līdzīgas lietas. Tagad viņa centās no visa minētā izrauties un atklāja, ka tas nav viegli. Viņa bija sadraudzējusies ar vienu no jaunajiem puišiem, kas mācījās universitātē, un viņš šo meiteni atveda pie manis, lai lūgtu padomu.

Uzklausījis viņas dilemmu, viņas vilšanos tajās lietās, ko pasaule cenšas piedāvāt, un sapratis, kā viņa cenšas cīnīties, bet atzīst savu nespēju mainīt ieradumus, man ienāca prātā kāda doma. Viņas stāsts bija līdzīgs aprakstam, ko biju lasījis kādā grāmatā.

Tādēļ mēs paņēmām minēto grāmatu un izlasījām to kopā.

“Kad tavu apziņu ir skāris Svētais Gars, tu esi redzējis kaut ko no grēka ļaunuma, tā spēku, tā vainu, tā skumjas; un tu uz to skaties ar riebumu. Tu jūti, ka grēks ir šķīris tevi no Dieva, ka tu esi kļuvis par ļaunā spēka vergu. Jo vairāk tu centies atbrīvoties, jo vairāk apzinies savu bezpalīdzību. Tavi motīvi nav tīri; tava sirds ir nešķīsta. Tu redzi, ka tava dzīve ir pildīta ar egoismu un grēku. Tu ilgojies pēc piedošanas, šķīstīšanas, atbrīvošanas. Saskaņa ar Dievu, līdzība ar Viņu — ko tev darīt, lai to iegūtu?” (“Ceļš pie Kristus”, 49. lpp., oriģ.)

“Jā,” viņa teica. “Tas ir teikts par mani. Tā ir mana problēma. Lūdzu, ātri pasakiet, kāda ir atbilde! Ko lai es daru?”

Brīdi padomājiet, kāda tā varētu būt? Pirmajā rindkopā ir aprakstīta sabojāta dzīve. Svētais Gars strādā pie kādas sirds, un šis cilvēks sāk apzināties savu lielo vajadzību. Bet viņš apzinās arī savu bezpalīdzību. Viņš nespēj gūt uzvaru pār savu grēcīgo dzīvi un lūdz, lai taptu atbrīvots. Kas šim cilvēkam ir nepieciešams, lai viņam taptu piedots un viņš tiktu šķīstīts?

Ja jums galvenais ir uzvedība, jūsu pirmā atbilde būs saistīta ar kādu noteiktu lietu izpildi. Jūs varētu teikt: “Šim cilvēkam ir nepieciešams vairāk censties, lai izdarītu to, kas ir pareizi. Viņš nedrīkst padoties. Viņam jāizvēlas paklausīt Dievam, un Dievs tad dos viņam to spēku, kas tam nepieciešams, lai varētu izdarīt savu izvēli.”

Ja jums galvenais ir attiecības, jūsu pirmā atbilde būtu, ka šeit minētajam cilvēkam ir vairāk jālasa Bībele un jālūdz.

Ja jums galvenais ir reliģija, jūs varbūt ieteiksit meklēt risinājumu, pievienojoties kādai draudzei un veidojot sadraudzību ar citiem ticīgajiem.

Bet kāda atbilde tiek sniegta grāmatā? Nākamajā teikumā sacīts: “Tev ir nepieciešams miers [uzsvērums pievienots].”

Kāda atbilde! Tas izklausās tā, it kā no slāpēm mirstošam cilvēkam teiktu, ka viņam nepieciešams ūdens, no bada mirstošam bērnam sacītu, ka viņam nepieciešams ēdiens, vai arī pilnīgā trūkumā nonākušai ģimenei norādītu, ka tai vajadzīga nauda. Kā cilvēks var iegūt mieru, ja viņa dzīvē valda apjukums?

Bet uzgaidiet! “Tev ir vajadzīgs miers — Debesu sniegta piedošana un miers un mīlestība dvēselē. To nevar nopirkt par naudu, to nespēj radīt intelekts, to nevar nodrošināt gudrība; tu nekad nevari cerēt, ka to sasniegsi saviem spēkiem. Bet Dievs to tev piedāvā kā dāvanu “bez maksas, par velti”. .. Tas ir tavs, ja vien tu pasniegsies un to saņemsi.” (“Ceļš pie Kristus”, 49. lpp., oriģ.)

Iedomājieties bērnu, kas aug un attīstās. Vai viņš kādreiz pieļauj kļūdas? Vai viņš kādreiz paklūp? Vai viņam kādreiz kaut kas neizdodas? Vai viņš kādreiz izdara ko muļķīgu? Kā mums vajadzētu pret viņu izturēties? Tas ir universāls un mūžīgs princips, ka no savām kļūdām un neveiksmēm var atbrīvoties tikai tas, kuru mīl un kuru pieņem pat tad, kad viņš šīs kļūdas un neveiksmes pieļauj.

Kā ir tad, kad cilvēks mācās vadīt automašīnu? Vai jūs atceraties, kā tas bija? Vai jūs visu izdarījāt nevainojami jau pirmajā reizē? Braukt iemācīsies tikai tas, kuram ir atļauts pieļaut kļūdas un tomēr turpināt apgūt šo prasmi.

Vai jūs kādreiz esat sākuši strādāt jaunā darbavietā? Vai jūs jau no pirmās dienas visu izdarījāt bez kļūdām? Vai varbūt jūsu priekšnieks bija paredzējis jums laiku, kurā jūs mācītos? Kad darbā stājas jauns darbinieks, pat biznesa pasaule pieļauj iespēju labot savu pieredzes trūkumu. Cilvēks netiek atlaists pirmajā reizē, kad viņam kas neizdodas. Tieši pretēji: viņu pieņem darbā un apstiprina amatā, kamēr viņš vēl mācās. Tā ir vienīgā vide, kurā cilvēks var bez sasprindzinājuma atcerēties pareizo veidu, kā visu darīt.

Sievietei, kuru apsūdzēja laulības pārkāpšanā, Jēzus sacīja: “Arī Es tevi nepazudinu; ej un negrēko vairs!” (Jāņa 8:11) Vienīgi cilvēks, kurš zina, ka viņš nav pazudināts, var cerēt turpināt dzīvot un vairs negrēkot. Vispirms ir jānāk mieram. Miers nes atbrīvošanu.

46. TĒZE

Viens no iemesliem, kāpēc mēs turpinām grēkot, ir tas, ka mēs neticam: mums ir piedots. Pārliecība nodrošina uzvaru, bet nedrošība beidzas ar sakāvi.

Draudzē, kurā kalpoju pirms vairākiem gadiem, kāda ģimene adoptēja piecgadīgu meiteni. Šīs meitenes bioloģiskā māte bija atkarīga no narkotiskajām vielām, un bērns bija pieredzējis vairāk dzīves grūtību, nekā vairums no mums izbaudām visas dzīves garumā. Viņa bija iemācījusies izdzīvot, bet nezināja, kā dzīvot. Viņa zināja, kā ienīst, bet nezināja, kā mīlēt. No daudziem skatpunktiem raugoties, viņa šķita bezcerīgs “gadījums”.

Viņa bija dzīvojusi vairākās ģimenēs. Laiku pa laikam meitene ieminējās par “mammu Kārenu”, “mammu Bekiju” vai “mammu Annu”. Viņas visas bija bērnu pievīlušas. Tagad viņu adoptēja kristīga ģimene un apsolīja dot pastāvīgu mājvietu. Viss, ko meitene zināja, bija īslaicīgs — un viņa nebija gatava ļaut sevi atkal sāpināt.

Viņa bija pilnībā pārliecināta, ka atkal tiks pamesta, tāpēc darīja visu, lai šo procesu paātrinātu. Viņa bija ģimenes pavarda izjaukšanas meistare. Tā kā kopš zīdaiņa vecuma bērns bija fiziski un emocionāli iespaidots, neviens sods nepalīdzēja viņu kontrolēt. Bija brīži, kad meitenītes jaunā ģimene zaudēja cerības viņu emocionāli aizsniegt.

Kamēr meitene bija pārliecināta, ka viņas sliktā uzvedība beigsies ar atraidījumu, viņa turpināja pretoties. Viņa mainījās tikai tad, kad saprata: lai cik slikti viņa uzvestos, viņu joprojām pieņems. Tikai tad, kad viņas jaunā ģimene pierādīja, ka pieņem viņu bez nosacījumiem, bērna brūces varēja sākt dzīt. Tikai tad viņa atklāja, ka nepaklausība vairs nav vajadzīga.

Kļuva nedaudz vieglāk, kad viņa skaidri izprata dažādu rīcību sekas. Sekas bija godīgas, nevis rupjas. Bet viņai nebija atļauts slikti uzvesties “par velti”. Tajā pašā laikā viņa lēnām sāka saprast, ka pēc nepaklausības viņa netiks atraidīta un padzīta. Kamēr viņa bija gatava uzturēties šajā namā, viņas vieta bija nodrošināta.

Dažreiz mēs uz Dievu raugāmies tāpat kā šis bērns uz saviem jaunajiem vecākiem. Mēs esam ļoti pārliecināti, ka Viņš mūs atraidīs tikai par to, kas mēs esam, tāpēc turpinām pretoties jebkādām izmaiņām. Mēs turpinām grēkot, jo neticam, ka mums ir piedots. Mēs paliekam sakauto lomā, jo mums nav pārliecības, ka Viņš mūs pieņems pat tad, ja augsim.

Vai tas nozīmē, ka grēkot nav slikti, ka varam pārkāpt Viņa likumus un mūs nesodīs? Nē, pārkāpumiem ir sekas. Bet tas nenozīmē, ka Dievs no mums novēršas, — kamēr vien mēs paliekam “ģimenē” un turpinām nākt pie Viņa pēc dziedināšanas, piedošanas un spēka.

Dažiem šķiet: viņiem ir noteikts pārbaudes laiks un tiem jāpierāda Kungam, ka ir mainījušies, pirms drīkst saņemt Viņa svētības. Bet viņi var iegūt Dieva svētības jau tagad. Viņiem ir jāsaņem Viņa žēlastība, Kristus Gars, lai Tas palīdzētu viņu nepilnībās. Pretējā gadījumā viņi nespēs atvairīt ļaunumu. Jēzus priecājas, kad nākam pie Viņa tādi, kādi esam: grēcīgi, bezpalīdzīgi, atkarīgi. Mēs varam nākt ar visām savām vājībām, neprātu, grēcīgumu un nožēlā krist Viņam pie kājām. Viņa varenība apskauj mūs ar mīlestības rokām, sadziedē mūsu brūces, un mēs tiekam šķīstīti no visiem sārņiem.

1. Jāņa 3:2 teikts: “Mīļie, tagad mēs esam Dieva bērni, un vēl nav atklājies, kas mēs būsim. Mēs zinām, ka tad, kad tas atklāsies, mēs būsim Viņam līdzīgi, jo mēs redzēsim Viņu, kāds Viņš ir [uzsvērums pievienots].”

Mūsu pienākums ir nodrošināt, lai tagad mēs uzturētu attiecības ar savu Kungu kā Viņa dēli un meitas. Viņa uzdevums ir nodrošināt, lai savlaicīgi tiktu izdarīts viss nepieciešamais, ka mēs varētu kļūt līdzīgi Viņam.

Jēzum patīk, ka mēs nākam pie Viņa tādi, kādi esam, jo tas ir vienīgais veids, kā varam nākt pie Viņa. Viņš nenosaka ierobežojumus tam, cik bieži varam nākt pie Viņa un joprojām tikt pieņemti. Viņš mūs mīl tāpēc, ka mēs esam Viņa bērni, nevis tāpēc, ka mūsos būtu kas labs. Un, kad mēs beidzot saprotam, ka Viņš mūs mīl un pieņem, mūsu brūces sāk dzīt. Atšķirību nosaka tas, vai mēs pieņemam to, ka Viņš savukārt pieņem mūs.

Dziļākiem pētījumiem - 9. daļa

1. Vai kristiešiem var būt pārliecība par mūžīgo dzīvību? (Jāņa 3:16; 1. Tesaloniķiešiem 1:5; Jāņa 5:24; sk. arī 1. Jāņa 4:17)

2. Kas nodrošina mieru un pārliecību? (1. Korintiešiem 15:1–4; Romiešiem 5:1; 1. Pētera 1:3, 4; sk. arī Apustuļu darbi 17:31)

3. Kā mēs tiekam pārliecināti? (1. Jāņa 5:11, 12)

Pārliecība par glābšanu turpinās ikdienas attiecībās ar Jēzu. 1. Jāņa 5:11, 12; sk. 42. tēzi.

4. Kā mēs iemācāmies glabāt sevī šo cerību par mūžīgo dzīvi? (Romiešiem 15:4)

5. Kā Jēzus raksturo dzīvības avotu? (Jāņa 6:54, 63)
6. Ko mēs iegūstam, baudīdami Viņa miesu un asinis? (Jāņa 6:56)

7. Vai tas, ka Kristus mājo tevī, nodrošina tev cerību un pārliecību? (Kolosiešiem 1:27)

8. Vai šodien mums var būt pārliecība par mūžīgo dzīvību? (Jāņa 6:47)

9. Vai tas nozīmē, ka ticīgais nemirs? (Jāņa 6:50; 11:26)

Ticīgais var būt “aizmidzis”, bet viņš nemirs, jo Jēzus viņu modinās no šī miega pēdējā dienā. Jāņa 6:39, 40, 44, 54.

10. Vai palikšana kopā ar Jēzu ir tikpat svarīga kā nākšana pie Viņa? (Jesajas 26:3; Ebrejiem 10:23, 35; sk. arī 4:14)

11. Ko dod pārliecība?

• Ebrejiem 6:19
• 1. Jāņa 3:3
• Psalmi 31:25
• Romiešiem 5:3–5
• Jāņa 14:27
• Galatiešiem 5:22
• Mateja 11:28
• Ebrejiem 4:3, 10, 11
• Psalmi 42:6; 43:5

Kristiešiem jāzina, ka jau šodien viņiem ir garantēta glābšana. Jāņa 6:47; sk. 43. tēzi.

12. Vai pārliecība ietver pagātni, tagadni un nākotni?

Pagātne: 1. Korintiešiem 15:3; Romiešiem 5:1; Efeziešiem 2:8.

Tagadne: Filipiešiem 1:6.

Nākotne: 2. Timotejam 1:12; 1. Jāņa 2:28; Galatiešiem 5:5.

Maldīgi uzskati, kurus šī patiesība atspēko

• Intelektuāla piekrišana var dot pārliecību.
• Pārliecība ir tad, ja cilvēka vārds ir rakstīts draudzes grāmatā.
• Pārliecība iegūstama, ja tiek ievērots doktrinārs nemaldīgums.

Tēzes, kuras šo patiesību apstiprina

• Palikt kopā ar Jēzu ir tikpat svarīgi kā nākt pie Viņa.
• Pārliecība par glābšanu turpinās ikdienas attiecībās ar Jēzu.
• Kristiešiem jāzina, ka jau šodien viņiem ir garantēta glābšana.
• Bībele māca: ja cilvēks ir vienreiz glābts, viņš ir glābts uz visiem laikiem — ja vien paliek glābts.
• Uzvara nenodrošina mieru, bet miers nodrošina uzvaru.
• Viens no iemesliem, kāpēc mēs turpinām grēkot, ir tas, ka mēs neticam: mums ir piedots. Pārliecība nodrošina uzvaru, bet nedrošība beidzas ar sakāvi.

47. TĒZE

Taisnošana ticībā ir pieredze, nevis tikai teorija.

Es jums piedāvāju ātri pagatavojamas zemeņu tortes recepti. Uz liela šķīvja jāuzliek gabals gatavas biskvīta kūkas. Tad uz tā izvietojiet zemenes. Ja ir ziema, jūs varat izmantot saldētas ogas, bet svaigas ir garšīgākas. Pēc tam uz šīm zemenēm jūs uzliekat kaudzi putukrējuma.

Metodes var būt dažādas. Bet viena lieta ir nemainīga. Zemeņu torte ir piedzīvojums, nevis tikai teorija! Visām sastāvdaļām — kūkai, zemenēm, putukrējumam — galu galā ir kopīgs mērķis. Lai varētu pilnībā novērtēt zemeņu torti, jums tā jānobauda.

Mēs esam runājuši par trim kristīgās dzīves sastāvdaļām, kas kopumā veido to, ko saucam par “attiecībām”. Mēs esam runājuši par Bībeles studijām, lūgšanu un kristīgo liecināšanu jeb kalpošanu. Šajā sadaļā es runāšu par jēgpilnas garīgās dzīves “recepti”.

Bet pāri visam jums ir skaidri jāsaprot viena lieta: teorijai bez pieredzes ir maza vērtība. Lai varētu “recepti” izmantot pilnībā, jums vispirms pašiem jāpagaršo tas, ko esat pagatavojuši.

Ir liela atšķirība starp to, ka jūs kādu pazīstat, un to, ka par viņu tikai kaut ko zināt. Jūs varat lasīt par Abrahamu Linkolnu vai Florensu Naitingeilu. Jūs varat zināt viņu biogrāfijas, no galvas iemācīties viņu citātus, apbrīnot viņu dzīvi. Bet jums nevar būt personiskas attiecības ar šiem cilvēkiem. Jūs nevarat viņus pazīt; jūs varat tikai zināt faktus par viņiem.

Daudziem kristiešiem pietiek ar to, ka viņi zina par Dievu. Dažreiz šie ļaudis ievāc informāciju no Viņa Vārda. Ik nedēļu tie runā par Viņu baznīcā. Viņi saprot, ka Dievs ir mīlošs, taisns un žēlīgs. Šādi kristieši apbrīno Viņu no tālienes. Bet viņi nekad paši neiepazīst savu Kungu personiskā līmenī.

Dāvids ir teicis: “Baudiet un redziet, cik tas Kungs ir labs. Svētīgs tas cilvēks, kas pie Viņa tveras un uz Viņu paļaujas.” (Psalmi 34:9) Runāt par reliģiju ierastā veidā, lūgt bez dvēseles izsalkuma un dzīvās ticības neko nenozīmē. Ticēšana Kristum, pieņemot Viņu vienīgi kā mūsu pasaules Glābēju, nekad nevar izdziedināt dvēseli. Ticība, kas nodrošina glābšanu, nav tikai intelektuāls viedoklis par patiesību. Nepietiek vienkārši ticēt kaut kam par Kristu; mums ir jātic Viņam. Vienīgā ticība, kas dos kādu labumu, būs ticība, kas apliecina, ka Viņš ir mūsu Glābējs un ka Viņa nopelni ir attiecināmi uz mums.

Recepte ir svarīga. Bet svarīgāk ir nogaršot un piedzīvot. Jūs varat lasīt par labu recepti, bet tikai jūs paši varat pieņemt lēmumu to izmēģināt.

Vai ir recepte attiecībām ar Kristu? Viena ir, turklāt daudziem no mums tā šķiet nozīmīga. Katras dienas sākumā atliciniet laiku, lai pabūtu vienatnē un meklētu Jēzu Viņa Vārdā un lūgšanās.

Atliciniet laiku. Attiecības neveidojas uzreiz. Šodien mēs daudz dzirdam par “kvalitatīvu” laiku pretstatā “kvantitatīvam” laikam. Bet kvalitāte ir ierobežota, ja ir noteikts kvantitātes limits.

Vienatnē. Tieši tad notiek dziļākā saskarsme un attiecību veidošana. Tas ir aktuāli laulībā, ģimenē un draudzībā. Tā ir patiesība arī saistībā ar Dievu.

Sākumā. Mēs tiekam aicināti piešķirt Dievam augstāko prioritāti un sākt dienu ar Viņu, nevis atstāt Kungu pēdējam mirklim pirms gulētiešanas.

Katru dienu. Regularitāte ir ļoti svarīga. Nav būtiski, vai ir runa par vingrošanas programmu, mācīšanos spēlēt klavieres vai sadraudzēšanos ar kādu — ar retām aktivitātēm nepietiek.

Meklēt Jēzu. Garīgās dzīves centrs vienmēr būs Viņš. Garīgā dzīve nav domāta, lai pētītu pravietojumus, doktrīnas vai uzvedību. Tā nozīmē iepazīšanos ar Viņu.

Viņa Vārdā un lūgšanās. Viņš mūs uzrunā ar Sava Vārda starpniecību; mēs Viņam atbildam ar lūgšanām. Saziņas pamatelementi ir runāšana un klausīšanās.

Neapmierinieties tikai ar recepti; nav svarīgi, vai ir runa par zemeņu torti vai Dieva iepazīšanu. Izbaudiet to paši! Tikai tad jūs patiesi apjautīsit tās vērtību.

Attiecības

48. TĒZE

Kristiešu garīgā dzīve nav izvēles jautājums. Attiecības ar Dievu ir kristīgās dzīves pamats.

Alanam nebija nodoma aizgulēties. Puisis bija uzgriezis modinātāju, lai tas zvana plkst. 6.30, kā parasti, bet iepriekšējā vakarā viņš vēlu devās pie miera. Un, kad pulkstenis nozvanīja, viņš pamodās tik daudz, lai nospiestu pogu un atkal ieslīgtu miegā. Nākamajā reizē, kad viņš pamodās, pulkstenis jau rādīja 7.55, un līdz klasei, kurā vajadzēja notikt pirmajai stundai, nu viņam bija veicams piecu minūšu skrējiens.

Lūdzu, nepārprotiet. Alans tiešām ticēja, ka ir svarīgi no rīta apģērbties, noskūties, iztīrīt zobus un izķemmēt matus. Bet tam visam vienkārši nepietika laika. Skolotājs nebūtu uzklausījis viņa attaisnošanos, turklāt tajā rītā puisim bija paredzēts pārbaudes darbs. Tādēļ, lai gan pašam tas nepatika, Alans izlēca no gultas, paķēra savas grāmatas un papīrus un izsteidzās pa durvīm. Viņš iesēdās savā solā reizē ar zvanu.

Vai jūs kādreiz esat tikušies ar Alanu? Pārsvarā visu savu dzīvi esmu pavadījis klasēs vai saistībā ar mācību iestādēm; pirmos sešpadsmit gadus, būdams skolnieks un students, bet vismaz nākamos sešpadsmit, strādādams par skolotāju nepilna laika darbā. Man ir bijuši tūkstoši studentu, un nekad neviens nav ieradies uz lekciju pidžamā. Kaut kādā veidā, lai cik ļoti viņi no rītiem kavētos, lai cik svarīga būtu stunda, šie jaunie ļaudis visi ir spējuši saskaņot savus plānus tā, ka vienmēr ir ieradušies klasē apģērbušies.

Tomēr ne tikai studenti, bet arī vecāki cilvēki atkal un atkal apgalvo, ka viņiem nevar būt pastāvīga garīgā dzīve ar Dievu, jo trūkst laika.

Pirms sāku rakstīt šo grāmatu, kādā medicīnas konferencē Austrumos es to dzirdēju vēlreiz. Kāda ārsta sieva ar patiesu interesi jautāja: “Ko darīt, ja nav laika?”

Mēs vienmēr atlicinām laiku, lai saģērbtos un sevi savestu kārtībā. Mēs izbrīvējam laiku, lai paēstu. Tomēr mēs nespējam atrast laiku, lai apliktu Kristus taisnošanas apmetni un ēstu Dzīvības Maizi. Kur ir problēma? Vai tas ir laika trūkums? Nē. Katram no mums dienā ir dotas divdesmit četras stundas. Mums pietiek laika; mums pietrūkst motivācijas.

Kad mēs sakām, ka mums neatliek laika kaut kam, mēs patiesībā sakām, ka to neuzskatām par pietiekami svarīgu. Tā joprojām ir taisnība, ka jums ir laiks tam, ko jūs uzskatāt par svarīgu. Laika trūkums pat šajā pasaulē nevar būt attaisnojums. Lietas, kam jums atliek laika, jūs vērtējat visaugstāk, un lietas, kam jums neatliek laika, ir tās, kuras jums šķiet mazāk svarīgas. Viss ir ļoti vienkārši.

Jēzus to uzsvēra, runādams ar Martu, kad viesojās viņas mājās Betānijā. Šai sievietei nepietika laika, lai pasēdētu pie Kunga kājām, un viņa neuzskatīja, ka arī Marijai tam būtu laiks. Marta nedomāja, ka saruna ar Dieva Dēlu ir svarīga — viņai būtiski bija pagatavot pusdienas. Un Jēzum bija viņai jāatgādina, kas bija svarīgi un kas ne. “Marta, Marta, tu rūpējies un zūdies par daudzām lietām. Bet tikai vienas lietas vajag, Marija sev izraudzījusies labo daļu, tā viņai netaps atņemta.” (Lūkas 10:41, 42)

Vai jūs domājat, ka vietu Debesīs jums nodrošinās tas, ka esat kādas draudzes locekļi? Vai varbūt jūsu labā uzvedība? Vai varbūt tā ir “kalpošana Kungam”, kaut arī esat aizmirsuši pašu Kungu? Bet varbūt tomēr jūs ticat Jāņa 17:3: “Bet šī ir mūžīgā dzīvība, ka viņi atzīst Tevi, vienīgo patieso Dievu, un to, ko Tu esi sūtījis, Jēzu Kristu?”

Mūsu mūžīgā labklājība ir atkarīga no tā, kā mēs izlietojam šajā dzīvē doto laiku. Bet cik bieži mēs ar savu rīcību esam pierādījuši, ka mums nav laika Dievam?

Šodien jūs tiekat aicināti veidot attiecības un sadraudzību ar Jēzu — To, kas ir pārāks par visu citu, kam mums ir laiks. Ja jūs neatlicināt laiku Viņam, jums nav laika dzīvot.

49. TĒZE

Ja mēs neatvēlēsim laiku Bībelei un lūgšanām, mēs garīgi mirsim.

Kāds ir ilgākais laiks, kuru jūs esat izturējuši bez ēšanas? Droši vien katrs ik pa laikam ir izlaidis kādu maltīti. Bet visu diennakti? Vai jūs kādreiz esat tik ilgi iztikuši bez pārtikas? Dažreiz šādi ir jābadojas pirms kādas operācijas. Bet kā būtu izturēt 24 stundas bez ēšanas tad, kad esat pilnīgi veseli un darāt ierastos darbus? Vai jūs kādreiz to esat mēģinājuši?

Bībelē teikts, ka Jēzus un Mozus tā nodzīvoja 40 dienas. Tur ir arī rakstīts, ka Dievs tajā laikā viņus īpaši uzturēja. Droši varam sacīt, ka vairumam no mums pat 24 stundu gavēnis būtu neierasta lieta.

Kad es mācījos koledžā, kafejnīcā bija noteikta minimālā ikmēneša maksa. Ja tu vairāk ēdi, tu arī vairāk maksāji. Bet, ja tu ēdi mazāk, tev joprojām bija jāmaksā minimums.

Es biju apņēmies vienu mēnesi ēst mazāk nekā minimumu, lai tikai man nebūtu jāmaksā vairāk. Veselu nedēļu šī mēneša laikā es neko neēdu. Es dzēru sulu, neko citu. Es ne tikai spēju turpināt savas ierastās aktivitātes, bet arī nejutu īpašu izsalkumu.

Pieņemsim, ka pēc šī nedēļu garā eksperimenta es būtu nolēmis, ka tā vajadzētu darīt arī visus turpmākos četrus mācību gadus, lai ietaupītu naudu. Nepaietu necik ilgs laiks, kad mani vajadzētu pacelt no ietves un aizvest uz slimnīcu.

Jāņa evaņģēlija 6. nodaļā Jēzus salīdzināja garīgo dzīvi ar fizisko. 53. pantā teikts: “Ja jūs neēdat Cilvēka Dēla miesu un nedzerat Viņa asinis, jums dzīvības nav sevī.” Šis likums ir spēkā gan fiziskajā, gan garīgajā dzīvē: ja tu neēdīsi, tu mirsi. Varbūt tas nenotiks vienas diennakts laikā — un arī šis aspekts attiecas gan uz fizisko, gan garīgo dzīvi. Bet likums tāpēc nemainās. Gala rezultāts būs neizbēgams.

Būtu labi, ja mēs katru dienu pavadītu vienu stundu, pārdomājot Kristus dzīvi. Mums to vajadzētu izskatīt notikumu pēc notikuma un ļaut iztēlei vaļu, domās vērojot katru ainu, it sevišķi pēdējās. Tā ir recepte līdzsvarotai garīgajai diētai. Kad mūsu garīgā barība būs domas par Jēzus dzīvi, mēs augsim.

Daži lūgšanu sauc par “dvēseles elpu”. Un tas novelk robežu vēl tuvāk. Jūs varbūt izturēsit dienu neēdot, bet neviens nevar izturēt dienu neelpojot.

Vēlos uzsvērt, ka tad, kad runāju par attiecībām ar Kristu, es nerunāju par ērtībām, kas jums tiks piešķirtas, ja jums gadīsies atlicināt kādu brītiņu laika, kad nebūs nekā cita ko darīt. Es runāju par dzīvību un nāvi. Ja jūs garīgi neēdīsit vai neelposit, jūs mirsit. Tikai veidojot pastāvīgu sadraudzību un attiecības ar Kristu, garīgā dzīve var turpināties.

50. TĒZE

Tas, ka jūs lasāt Bībeli un lūdzat, nenozīmē, ka jums ir attiecības ar Dievu. Bet, ja jūs to nedarīsit, jums šo attiecību nebūs.

Katru reizi, kad risinās pārrunas par kristiešu garīgo dzīvi un to, cik svarīgi ir pavadīt katru dienu kopā ar Dievu, lasot Viņa Vārdu un lūdzot, kāds vienmēr pajautā: “Vai garīgā dzīve nevar pārvērsties par vēl vienu darbu?”

Pirms es mēģināšu atbildēt uz šo jautājumu, varbūt man vajadzētu paskaidrot, kas ir domāts ar vārdu “darbs”. Ko cilvēki domā, kad jautā, vai garīgā dzīve nevar kļūt par vienu no darbiem? Vai viņi runā par to, ka, daudz lūdzot un lasot Bībeli, ir iespējams nopelnīt papildu nodrošinājumu glābšanai? Uzskatīt, ka taisnošana saņemama ar garīgās dzīves palīdzību, nevis ticību, varētu būt īsta kļūda.

Varbūt šeit mums vajadzētu atgādināt, ka taisnošana gūstama tikai ticībā Jēzum Kristum. Punkts. Nekas, ko mēs darītu, nevar mums nopelnīt glābšanu.

Bet, lai varētu no glābšanas ko iegūt, mums tā jāpieņem, vai arī visa pasaule, ieskaitot sātanu un viņa eņģeļus, ar laiku varētu tikt glābti. Jēzus upuris bija pietiekams; tas bija pietiekams, lai izglābtu visu pasauli. Bet ne visi to pieņems.

Glābšanu nevar arī pieņemt vienreiz un uzskatīt, ka ar to pietiek — tā ir jāpieņem katru dienu no jauna. Pie Kristus jānāk katru dienu tāpēc, lai no jauna pieņemtu Viņa žēlastību, spēku un glābšanu. 95. tēzē mēs redzēsim, ka visā minētajā ir ietverts daudz vairāk. Bet tas nozīmē, ka glābšana ir jāpieņem nepārtraukti. Tātad nav runa, ka šādi varētu kaut ko nopelnīt, — runa ir par metodi.

Bet jautājumam “Vai garīgā dzīve nevar pārvērsties par vēl vienu darbu?” — ir arī kāda cita dimensija, kura uzsver, vai process notiek viegli, spontāni un automātiski, vai arī tajā ir ietverts darbs. Garīgā dzīve nav vēl viens darbs, bet tā prasa darbu. Šeit ir būtiska atšķirība.

Daudzas lietas kristīgajā dzīvē ir dāvanas. Un, lai saņemtu dāvanu, jums tā nav jānopelna. Ticība, nožēla, uzvara un glābšana ir dāvanas. Bet ir kāda lieta, kas nav dāvana. Dievs nekad nav apsolījis, ka Sevi meklēs mūsu vietā. Viņš nekad nav apsolījis, ka mūsu vietā pieņems pats Sevi. Viņš nekad nav apsolījis mūsu vietā Sevi iepazīt.

Visa kristīgā dzīve nav spontāna. Dažreiz meklējot Jēzu un personīgu sadraudzību ar Viņu, jūs izjutīsit prieku. Citreiz, lai to izdarītu, būs nepieciešama visa jūsu pašdisciplīna, apņēmība un griba. Pāvils to sauc par “ticības cīņu” (1. Timotejam 6:12). Mēs neticam pasīvai reliģijai. Lai cilvēks varētu saņemt glābšanu, viņam, sadarbojoties ar Dievu, ir pildāma sava daļa.

Tā ir traģēdija, ka tik daudz kristiešu pārprot šo patiesību. Mēs esam ieguldījuši neaprakstāmi daudz laika, enerģijas un gribas, mēģinot piespiest sevi darīt to, ko paši nevaram izdarīt un ko Dievs ir solījis izdarīt mūsu vietā. Un mēs neesam izdarījuši to vienu lietu, kuru Viņš ir aicinājis mūs darīt — meklēt Viņu. Mēs esam gaidījuši, lai būtu “attiecīgais noskaņojums”, mēs esam gaidījuši, lai garīgais pārdzīvojums notiktu ar mums spontāni.

Ja jūs kādreiz esat mēģinājuši pavadīt regulāri laiku kopā ar Dievu, jūs zināt, ka tas var būt grūts uzdevums. Vai kādreiz esat sevi pieķēruši, lūkojoties pulkstenī, lai redzētu, cik laika vēl atlicis? Vai jūs kādreiz esat pašķīruši uz priekšu kādu nodaļu, lai redzētu, cik daudz lasāmā vēl ir palicis? Vai jums kādreiz ir šķitis grūti lūgt Dievu? Ko jūs darāt, kad šīs lietas notiek?

Viena lieta ir droša — padošanās nelīdz. Kāds reiz ir teicis: “Kad lūgt ir visgrūtāk, lūdziet visvairāk.” Kad jūtam, ka esam grēkojuši un nevaram lūgt, tad tieši ir pienācis laiks to darīt. Tātad brīžos, kad jums garīgā dzīve šķiet grūta, nekad nepadodieties.

Bībeles lasīšana un lūgšanas nav garantija garīgajai dzīvei un garīgajai veselībai. Ir iespējams darīt abas šīs lietas un turēt savu sirdi tālu no Dieva. Tā darīja farizeji. Un arī jūs tā varat. Bet viena lieta ir droša: nav iespējams uzturēt garīgo dzīvi, ja jūs nemeklējat Jēzu Viņa Vārdā un lūgšanās. Tas vien, ka jūs elpojat un ēdat, nenodrošina jums veselīgu fizisko dzīvi. Bet, ja jūs šīs lietas nedarīsit, jums arī nebūs veselības.

Vai, garīgo dzīvi turpinot, rodas problēmas? Protams. Problēmas ir arī, dzīvojot fizisko dzīvi. Gaiss ir piesārņots. Pārtikā ir kaitīgas vielas. Bet neviena problēma nav tik sakāpināta, lai padarītu ēšanu un elpošanu par izvēles jautājumu. Garīgā dzīve var turpināties tikai tad, ja mēs turpinām meklēt Viņu.

51. TĒZE

Lūgšanas galvenais mērķis nav iegūt atbildes, bet iepazīt Jēzu.

Uz brīdi iedomājieties par savu labāko draugu. Tam vajadzētu būt patīkamam uzdevumam. Atcerieties pēdējo reizi, kad tikāties. Par ko jūs runājāt? Ko jūs darījāt? Kā jūs pavadījāt laiku?

Tagad iedomājieties divas lietas. Pirmkārt, cik daudz no tā laika, ko pavadījāt kopā, jūs izmantojāt, lai lūgtu piedošanu? Un cik daudz laika jūs pavadījāt, lūdzot kādu pakalpojumu?

Vai jums kādreiz ir bijis jālūdz piedošana labam draugam? Protams. Vai jūs kādreiz lūdzat saviem draugiem kādus pakalpojumus? Protams. Bet, ja šīs divas lietas būtu jūsu attiecību pamatā, tad jūsu attiecības sevišķi ilgi nenoturētos, vai ne?

Dievs mūs aicina sadraudzēties ar Viņu. Jāņa 15:14, 15 Jēzus ir teicis: “Jūs esat Mani draugi. .. Es jūs vairs nesaucu par kalpiem, jo kalps nesaprot, ko viņa kungs dara; bet Es jūs esmu saucis par draugiem.”

Lūgšana nozīmē atvērt sirdi Dievam kā draugam.

Dievam labi padodas došana un piedošana. Viņš ir iedrošinājis mūs vaicāt. Viņam ir prieks dot. Daļa no Dieva plāna ir dot; tā ir kā atbilde uz mūsu lūgšanām, ko citādi Viņš nebūtu sniedzis. Dievs neko neuzspiež ar spēku, pat ne Savas svētības. Viņš Savā Vārdā ir devis daudz apsolījumu, kas mūs iedrošina vērsties pie Viņa. Gaidīdams, lai mēs lūgtu Viņa apsolītās svētības, Viņš ciena mūsu izvēles brīvību.

Bet mēs dažreiz tik ļoti aizraujamies ar lūgšanu un saņemšanu, ka aizmirstam, cik daudz vēl varam gūt. Dievs vēlas darīt daudz vairāk, nekā vienkārši atbalstīt mūsu vajadzības. Viņš vēlas mūsu mīlestību.

Viņš mums ir dāvājis “ļoti dārgus un lielus apsolījumus” (2. Pētera 1:4), bet Viņš nekad nav devis garantiju, ka katrs apsolījums, kas atrodams Bībelē, šajā brīdī un apstākļos ir domāts tieši mums. Mēs vienmēr varam izmantot apsolījumu par garīgu svētību. Viņa griba vienmēr ir piedot mūsu grēkus, dot spēku paklausībai un spēju darboties Viņa kalpošanā. Bet, kad ir runa par īslaicīgo svētību apsolījumiem — pat pašu dzīvi — mums ir jāpakļauj sava griba Viņa gribai un jāpieņem Viņa lēmums mūsu labā. Bībelē ir rodami apsolījumi gan par glābšanu, gan par to, ka tiks dots spēks būt uzticīgiem līdz nāvei. Dieva loma ir izlemt, kura dāvana ir piemērota attiecīgajai vajadzībai.

Vai tas nozīmē, ka mums pat nevajadzētu lūgt īslaicīgas svētības? Nē, vienmēr pareizi ir lūgt. Dievs ir aicinājis, lai mēs lūdzam. Pat Kunga parauglūgšanas teksta vidū ir lūgums pēc īslaicīgām svētībām: “Mūsu dienišķo maizi dod mums šodien.” Mācot mūs katru dienu lūgt to, kas mums nepieciešams — gan laicīgās, gan garīgās svētības — Dieva mērķis ir rūpēties par mūsu labklājību. Viņš vēlētos, lai mēs apjaušam savu atkarību no Viņa pastāvīgajām rūpēm, jo Viņš ilgojas tuvināt mūs Sev.

Ievērojiet to, kāpēc Viņš aicina mūs lūgt, nevis vienkārši izsniedz garīgās un laicīgās svētības, kas mums nepieciešamas bez lūgšanas. Tas ir tādēļ, lai iemācītu mūs gan paļauties uz Viņu, gan mūs un Viņu satuvinātu.

Dievs nav tāds draugs, kas runā tikai par Savām interesēm. Viņš mūs aicina nākt un runāties ar Viņu par to, kas mūs nomāc. Viņš vēlas dzirdēt, par ko mēs domājam un ko jūtam. Viņš vēlas dalīties ar mums priekos un bēdās.

Dažreiz cilvēki jautā: “Vai tad Dievs jau nezina visu par mums?” Protams, ka zina! Bet pat cilvēciskajās attiecībās runāšana runāšanas pēc ir svarīga. Pat cilvēciskajā līmenī informācija nav ne tuvu tik svarīga, cik svarīga ir saziņa, kas notiek, cilvēkiem sarunājoties.

Pieņemsim, ka jums ir kāds tuvs draugs, kurš saņem labu vēsti. Varbūt jūs par šīm labajām ziņām izlasāt avīzē, un, tā kā jūs viņu pazīstat un zināt kaut ko par viņa sapņiem, mērķiem un personību, jūs sev sakāt: “Mans draugs būs patiesi priecīgs.”

Iedomāsimies, ka viņš jums piezvana pa tālruni un saka: “Uzmini, kas notika!”

“Nav nepieciešams par to runāt, mans draugs. Es jau visu zinu. Es to redzēju avīzē un zinu, ka tu esi priecīgs. Lai nu būtu. Tagad parunāsim par kaut ko citu.” Vai tā jūs reaģētu?

Nē, jūs klausītos, kā viņš par to stāsta. Jūs dalāties viņa aizrautībā. Jūs esat pagodināts, ka viņš vēlējās dalīties ar jums, jo tas liecina par mīlestību un draudzību.

Dievam ir visa informācija, kas nepieciešama. Trūkst vienīgi sadraudzības ar tiem, kurus Viņš mīl. Tādēļ Viņš aicina mūs dalīties savā dzīvē ar Viņu.

52. TĒZE

Bībeles pētīšanas galvenais mērķis nav iegūt informāciju, bet iepazīt Jēzu.

Kāda kristiešu grupa, kas dzīvo Dienvidjūras salās, katru rītu dodas uz pludmali, lai raudzītos austrumu virzienā un noskaidrotu, vai Jēzus vēl nenāk. Viņi nav dzirdējuši, ka Dievs vairs neatdzīvina mirušos, kā tas notika Bībeles laikos. Tādēļ ļaudis lūdz, un mirušie tiek uzmodināti.

Viens no šiem kristiešiem centās pārliecināt cilts virsaiti, lai viņš ļautu savai meitai kristīties. Meita bija pieņēmusi Jēzu, bet tēvs aizliedza tai pievienoties draudzei.

“Ja rīt, pulksten trijos pēcpusdienā, Dievs sūtīs zemestrīci, vai tad jūs ļausit, lai jūsu meita tiktu kristīta?” kristietis jautāja virsaitim.

Virsaitis piekrita.

Nākamās dienas pēcpusdienā bija liela zemestrīce, un virsaitis atļāva savai meitai pievienoties draudzei.

Šo kristiešu darbinieku intervēja kāds žurnālists Jaunzēlandē un jautāja: “Kādēļ tieši zemestrīce? Vai jūs nevarējāt lūgt kaut ko mazāk iespaidīgu?”

Un šis kristietis no Dienvidjūras salām atbildēja: “Vai tad Dievs nevar izdarīt pilnīgi visu? Kādēļ nelūgt kaut ko lielu?”

Mēs pasmaidām par šo “dīvaiņu” vienkāršo ticību. Mēs pasmaidām par maza bērna ticību. Bet mēs arī viņus apskaužam. Kaut arī mums ir diezgan vispusīga informācija par Dievu, dažreiz mēs Viņam uzticamies daudz mazāk.

Es nesaku, ka informācija nav svarīga. Dievs mums ir sniedzis informāciju par Sevi. Viņš vēlas saprātīgu ticību. Bet ar informāciju vien nepietiek. Patiesības uztveršana un novērtēšana daudz vairāk ir atkarīga no sirds, nevis prāta. Patiesība ir jāuzņem dvēselē; tā prasa godbijību. Ja patiesība robežotos tikai ar saprātu, lepnums nebūtu kavēklis, lai to varētu uztvert.

Sātanam ir vairāk informācijas par Dievu nekā kādam no mums. Tomēr ar šo informāciju nepietika, lai atturētu viņu no visu šo nepatikšanu sākšanas. Nepietiktu ar to, ja šodien tiktu izmainīta viņa dzīve. Viņš taču izvēlējās sacelties. Viņš izvēlējās sacelties, pazīdams Dieva godību, būdams pilnībā informēts par Dievu un Viņa raksturu. Un ar visu informāciju, kas viņam bija, nepietika, lai novērstu viņa krišanu.

Lai sazinātos, ir nepieciešama informācija. Bet informācija nav saziņas aizvietojums.

Dažreiz satiekas divi cilvēki no dažādām kultūrām. Tas bieži vien notiek kara laikā, kad kareivji dodas uz citām valstīm. Tas notiek, kad studenti piedalās kādā apmaiņas programmā vai nolemj kļūt par misionāriem. Jauns vīrietis un jauna sieviete izjūt abpusējas simpātijas un sāk draudzēties. Bet viņi nespēj viens ar otru sarunāties.

Viņi daudz smaida, sadodas rokās un skūpstās, un secina, ka viņus vieno tas, ka ir patīkami pavadīt laiku kopā. Viņš uzskata, ka viņa ir tieši tāda, kādu viņš meklējis. Viņa domā, ka viņš ir viņas sapņu piepildījums.

Bet dažreiz pēc tam, kad viņi jau kādu laiku ir pavadījuši kopā, varbūt pat tad, kad jau ir apprecējušies, šie ļaudis atklāj, ka viņiem nav nekā kopēja, izņemot smaidīšanu, sadošanos rokās un skūpstīšanos. Viņu pagātne ir atšķirīga, viņu gaume tieši tāpat, viņu uzskati par sievas un vīra lomām ir dažādi, viņu dzīves mērķi — pretēji. Un sākas problēmas.

Informācija un saziņa iet roku rokā. Viena no pirmajām lietām, kas notiek, kad misionāri atved kādu elku kalpības tumsā dzīvojošu pagānu pie Kristus, ir tas, ka viņi sāk šim cilvēkam mācīt par Kristu. Mēs droši vien visi būsim dzirdējuši stāstus par ļaudīm, kurus Svētais Gars pamudina pieņemt Dievu, pirms vēl misionārs viņus ir uzrunājis. Bet vispirms parasti šis cilvēks tiek nosūtīts uz draudzi, pie Dieva Vārda, lai iegūtu informāciju par Dievu, kas palīdzētu viņam uzturēt savu ticību dzīvu.

No otras puses raugoties, tā saucamajās attīstītajās valstīs informācija par Dievu ir skārusi mūsu apziņu jau no zīdaiņa vecuma. Bet mēs īsti neizprotam, kas ir saziņa. Mēs varam analizēt kādu intelektuālu detaļu stundām ilgi un runāt par Dievu katru nedēļu baznīcā, un tomēr mēs nekad neatlicinām laiku, lai parunātu ar Dievu un sazinātos ar Viņu pašu.

Bībele mums sniedz informāciju, kas ir kā tramplīns šai saziņai. Jāņa 17:3 teikts: “Bet šī ir mūžīgā dzīvība, ka viņi atzīst Tevi.” Zināšanām par Dievu vērtība ir tikai tad, ja tās pamudina mūs iepazīt Viņu. Pazīstot Viņu, mēs iegūstam dzīvību.

53. TĒZE

Kad mēs lūdzam, viss parasti kļūst sliktāk, līdz mēs iemācāmies meklēt Jēzu Viņa, nevis sevis dēļ.

Kāds students man reiz sacīja: “Pirms divām nedēļām es pārtraucu būt kristietis un kopš tā laika neesmu grēkojis.”

No otras puses, daudzi, kuri apņemas meklēt tuvas attiecības ar Dievu, atklāj, ka viss kļūst sliktāk. Daudzi, kuri patiesi nodod savu dzīvi kalpošanai Dievam, ir pārsteigti un vīlušies, kad saprot, ka viņiem vairāk nekā jebkad iepriekš ir jāsastopas ar šķēršļiem, pārbaudījumiem un sarežģījumiem. Šie ļaudis lūdz, lai raksturā kļūtu līdzīgi Kristum, lai viņi būtu noderīgi Kunga darbā, bet tie nonāk apstākļos, kas šķietami atmodina viņos visu to ļaunāko. Tiek atklāti trūkumi, par kuriem viņi agrāk nezināja. Tāpat kā senā Israēla tauta, viņi jautā: “Ja Dievs mūs vada, kāpēc visas šīs lietas ar mums notiek?”

Dažreiz ir grūti pieņemt, ka šīs lietas ar mums notiek tāpēc, ka Dievs mūs vada. Pārbaudījumi un šķēršļi ir Kunga izvēlētās pārbaudes metodes un Viņa nozīmētie veiksmes nosacījumi.

Stāsts par Ījabu ir savāds. Viņš bija ideāls cilvēks. Dievs sacīja, ka viņš ir nevainojams. Kungs teica sātanam: “Vai tu esi ievērojis Manu kalpu Ījabu, ka nav virs zemes neviena tāda kā viņš? Šis vīrs ir svētbijīgs, sirdsskaidrs un taisns; viņš bīstas Dievu un vairās no ļauna.” (Ījaba 1:8)

Tomēr Dievs deva sātanam atļauju uzbrukt Ījabam, lai gan šis cilvēks bija nevainojams. Un vienas nakts laikā nabaga Ījabam nācās saskarties ar vairāk problēmām, nekā vairums cilvēku piedzīvo visā dzīvē. Zuda viņa bagātība, veselība un bērni. Vēl vairāk, viņš zaudēja savas sievas cieņu, reputāciju sabiedrībā un draugu uzticību.

Kādas bija sātana pretenzijas pret Dievu šajā gadījumā? Dievs tika apvainots par to, ka Viņš nepamatoti sargā Ījabu; par to, ka Viņam nākas piekukuļot Savus radījumus, lai saņemtu no tiem mīlestību. Sātans Dievam teica: “Ījabs Tev kalpo tikai to lietu dēļ, ko viņš no Tevis var iegūt.”

Bet Dievs zināja labāk. Viņš zināja, kāpēc Ījabs tāds bija. Un tāpēc Viņš riskēja ar savu reputāciju, visam universam redzot, Sava kalpa Ījaba personā. Viņš teica sātanam: “Mēģini pierādīt savu apgalvojumu patiesumu!”

Dažreiz cilvēkiem ir iebildumi pret stāstu par Ījabu, jo viņi uzskata, ka Dievs izmantoja šo cilvēku kā marioneti Savai spēlei ar sātanu. Bet ne jau Ījabs tika pārbaudīts — tas bija Dievs, kuru pārbaudīja. Un Ījabs, kurš ne tikai sākumā nesaprata, kas notiek, bet kuram nekad netikta sniegti paskaidrojumi (vismaz Bībelē tas nav rakstīts), attaisnoja Dievu, visam universam redzot!

Neviens neapbrīno savtīgus cilvēkus. Mēs varam saprast, cik grūti bagātiem vai sabiedrībā pazīstamiem cilvēkiem veidot patiesas attiecības. Ne vienmēr ir viegli noteikt, kurš vēlas draudzēties ar jums kā ar cilvēku un kurš vienkārši cenšas no jums ko iegūt.

Pēc katra cilvēka, kurš pamet viņa rindas, lai pievienotos Dieva pusei, sātans apvaino Kungu katru reizi no jauna. Viņš saka: “Šis cilvēks nenāk pie Tevis tāpēc, ka Tevi mīl. Viņš nepieņem Tavu kalpošanu kā pateicību par to, ko Tavs Dēls izdarīja viņa labā. Viņš vēlas, lai tiktu atrisinātas viņa problēmas. Viņš vēlas izbēgt no tiesas dienas liesmām.”

Savā ziņā katra dvēsele, kas pieņem lēmumu nodot sevi Kristum, atjauno lielo cīņu. Un vienīgais veids, kā Dievs var tikt attaisnots, vienīgais veids, kā Kungs var pieņemt mūsu izvēli būt kopā ar Viņu, ir tas, ka Viņš dod sātanam iespēju mūs atrunāt no šīs izvēles.

Kāds students man pastāstīja: “Ja es varētu zināt, ka esmu glābts, ka mani grēki ir piedoti un ka Dievs mani pieņem tieši tagad, tad es panāktu, lai kāds mani ātri nogalina.”

“Kāpēc?”

“Jo es baidos, ka varu visu “salaist dēlī”.”

Bet Dievs nevēlas cilvēkus, kuri nāk pie Viņa tikai ekstrēma spiediena momentā un kuri, ja vien viņiem būtu mazākā iespēja, mainītu lēmumu saistībā ar savu piederību Viņam. Viņš vēlas mūsu brīvo gribu. Sniedzot mums pilnīgu izvēles brīvību, Viņam ir jāļauj, lai ienaidnieks mēģina panākt, ka mēs pārdomājam.

Ne pārāk sen Amerikas Savienotās Valstis izdeva likumu par t. s. uzteikuma termiņu, kas ir spēkā pēc katra nozīmīga līguma slēgšanas. Pat valdība atļauj pārdomāt un garantē tiesības mums mainīt savas domas. Izvēle, kas izturēs gan sliktos, gan labos laikus, ir vienīgā brīvā izvēle, ko var pieņemt gan Dievs, gan sātans.

54. TĒZE

Tas, kurš zaudē drosmi attiecībās savas uzvedības dēļ, ir burta kalps.

Kas ir burta kalps? Saskaņā ar populāro definīciju burta kalps ir cilvēks, kurš cer iegūt Debesu Valstību, ievērojot likumus. Pagāns vai ateists nevarētu būt burta kalps, jo viņš pēc glābšanas netiecas. Taču katrs cilvēks, kurš cer uz glābšanu, bet pamato šīs cerības uz saviem labajiem darbiem, paklausību vai nopelniem, jebkurā gadījumā ir burta kalps.

Pamatpatiesība par glābšanu ticībā vienīgi Jēzum Kristum ir tā, ka mēs paši neko nevaram darīt, lai to nopelnītu. Mēs tikai varam to pieņemt kā dāvanu. Un šo lietu mēs pieņemam, atnākot pie Devēja. Mēs jau esam runājuši, ka glābšanas dāvana ir jāpieņem katru dienu no jauna, ne tikai pašā kristīgās dzīves sākumā.

Tomēr mēs atkal un atkal dzirdam: “Esmu mēģinājis dzīvot garīgo dzīvi, bet man neizdevās.”

Es jautāju: “Ko jūs ar to domājat? Vai jūs nespējāt labāk iepazīt Jēzu, kad pavadījāt laiku, pētot Viņa dzīvi? Vai laiks, ko pavadījāt, lasot Dieva Vārdu un lūdzot, nepalīdzēja jums sākt sazināties ar Dievu? Vai jūs nolēmāt, ka pūles, kas jāiegulda, lai atlicinātu stundu katru dienu, nebija tā vērts? Kas neizdevās?”

Gandrīz neizbēgami, bet atbilde ir: “Es sapratu, ka joprojām bija jācīnās ar kārdinājumiem. Es joprojām pieļāvu dažas tās pašas kļūdas, kuras biju izdarījis agrāk. Es mēģināju veidot attiecības ar Dievu, bet tas neizdevās.”

Un Jēzus teica: “Tāpat ir ar Dieva valstību, kā kad kāds cilvēks sēklu iemet zemē un guļ un ceļas, nakti un dienu; un sēkla uzdīgst un uzaug, tā ka viņš pats to nenomana. Zeme pati no sevis nes augļus, papriekš stiebru, tad vārpu, tad briedušus graudus vārpā.” (Marka 4:26–28)

Mēs negaidām, ka vienas dienas laikā spēsim iestādīt dārzu, izaudzināt bērnus, iegūt izglītību, kļūt veiksmīgi jauna uzņēmuma dibinātāji, iemācīsimies spēlēt jaunu mūzikas instrumentu vai uzcelt ēku. Bet cik daudzi no mums gaida, ka momentā kļūsim par kristiešiem? Cik daudzi no mums atsakās gaidīt Gara augļu attīstību savā dzīvē?

“Zemkopis gaida dārgo zemes augli, pacietīgi uz to cerēdams, līdz tas dabū agro un vēlo lietu.” (Jēkaba 5:7) Arī kristietim ir pacietīgi jāgaida, kad viņa dzīvē uzdīgs Dieva Vārds. Bieži, kad mēs lūdzam pēc Gara žēlastības, Dievs darbojas, lai atbildētu uz mūsu lūgšanām, radot mums apstākļus, kuros šie augļi varētu attīstīties, bet mēs nesaprotam Viņa mērķi, brīnāmies un kļūstam mazdūšīgi. Tomēr neviens nevar iegūt šīs īpašības, ja nepiedzīvo izaugsmi un nenes augļus. Mūsu uzdevums ir saņemt Dieva Vārdu un pie tā turēties, pilnībā sevi nododot tā kontrolei, un tad mūsos tiks īstenoti tā mērķi.

Attiecības nav pamatotas uz uzvedību. Un, ja mūsu uzvedība liek mums kļūt mazdūšīgiem attiecībās, tad mēs zinām, ka zināmā mērā esam paļāvušies uz savu uzvedību, lai Dievs mūs pieņemtu. Jebkurš, kurš gaida, lai tiktu pieņemts un glābts savu darbu dēļ, ir burta kalps.

Jebkura uzvara pār grēku, spēks paklausībai vai kārdinājumu pārvarēšana nekad nebūs mūsu nopelns. Ja mēs ceram būt paklausīgi, mums ir jānāk pie Jēzus, lai lūgtu Viņa taisnošanu, un šis ceļš vienmēr jāturpina. Ja jūs jūtaties, ka esat uzvarēts kristietis, jums nekad nevajadzētu pārtraukt šīs attiecības, jo tikai Kristū jūs varat cerēt būt veiksmīgi kristīgajā dzīvē.

Mums bieži nāksies raudāt un krist pie Jēzus kājām savu nepilnību un kļūdu dēļ, bet mēs nedrīkstam zaudēt cerību. Pat ja mūs pieveic ienaidnieks, Dievs mūs nepamet, neatstumj un neatraida. Nē, Kristus sēž pie Dieva labās rokas un mūs aizstāv. Jēzus iemīļotais māceklis Jānis teica: “To es jums rakstu, lai jūs negrēkotu. Un, ja kāds krīt grēkā, mums ir aizstāvis Tēva priekšā — Jēzus Kristus, kas ir taisns.” (1. Jāņa 2:1)

Vai ir iespējama uzvara un grūtību pārvarēšana? Jā, Dieva spēks ir pieejams. Kas notiek, ja mēs grēkojam? Mums tiek piedāvāta piedošana un atjaunošana.

Mēs varam zaudēt cerību savas uzvedības dēļ. Bet, ja mēs lūkojamies uz Jēzu, lūdzot glābšanu, piedošanu un spēku paklausīt, mums nekad nevajadzētu kļūt mazdūšīgiem attiecībās savas uzvedības dēļ. Viņa apsolījumi ir droši. Ja mēs paliekam kopā ar Viņu, Viņš pabeigs Savu darbu mūsu dzīvē.

Dziļākiem pētījumiem - 10. daļa

1. Vai mēs varam zināt, ka mums ir attiecības ar Dievu? (Jāņa 17:3; sk. arī 1. Jāņa 5:20)

2. Cik būtiski, pēc Pāvila domām, ir pazīt Kristu?
   (Filipiešiem 3:7–10)

Taisnošana ticībā ir pieredze, nevis tikai teorija.
Filipiešiem 3:9, 10; sk. 47. tēzi.

3. Vai Dieva pazīšana ir īpaša pieredze? (Jeremijas 9:22, 23; sk. arī Daniēla 11:32)

4. Kā Jēzus ilustrēja šīs ciešās attiecības? (Jāņa 10:14)

5. Vai Dievs mūs dzird, kad ar Viņu runājam?
   (1. Pētera 3:12)

6. Kā uzticīgie dzird, kad Dievs runā ar viņiem?
   (Romiešiem 10:17)
7. Vai Dievs vēlas, lai Viņam būtu ciešas attiecības ar mums? (Atklāsmes 3:20)

8. Kas ir garīgais uzturs, ko Jēzus pasniedz? (Jāņa 6:35)

9. Cik svarīgi ir, lai mēs šo garīgo uzturu uzņemtu?
   (Jāņa 6:53)

10. Ko mēs iegūsim, ja uzņemsim garīgo ēdienu un garīgo dzērienu? (Jāņa 6:56)

    Piezīme. Vārds “Manī” nozīmē uzturēt attiecības ar Viņu.

11. Kā mēs varam ēst Kristus miesu un dzert Viņa asinis? (Jāņa 6:63)

    Piezīme. Jāņa evaņģēlija 6. nodaļā Jēzus ļoti skaidri dara zināmu, ka Viņa Vārda pētīšanai mums jāvelta tikpat daudz laika, cik mēs veltām ēšanai.

Tas, ka jūs ēdat un elpojat, nenozīmē, ka būsit veseli. Bet, ja jūs to nedarīsit, jūs tādi nebūsit. Tas, ka jūs lasāt Bībeli un lūdzat, nenozīmē, ka jums ir attiecības ar Dievu. Bet, ja jūs to nedarīsit, jums šo attiecību nebūs. Jāņa 5:39; sk. 50. tēzi.

12. Tālāk lasāms apraksts, kā veidot un uzturēt attiecības ar Dievu.

• Laiks. Sk. Jāņa 6:53–63 un piezīmi pēc 11. jautājuma.
• Vienatnē. Mateja 6:6; sk. arī 2. Timotejam 2:15.
• Sākumā. Psalmi 5:4, sk. arī Psalmi 55:18.
• Katru dienu. Lūkas 9:23.
• Meklējot Dievu. Jeremijas 29:13; sk. arī Hozejas 10:12; Psalmi 34:11.

Ja mēs neatvēlēsim laiku Bībelei un lūgšanām, mēs garīgi mirsim. Jāņa 6:53; sk. 49. tēzi.

13. Kas ir spēcīgais saziņas avots, no kura Dievs runā ar mums? (Jāņa 5:39; Apustuļu darbi 17:11; Lūkas 24:27, 32; 2. Timotejam 3:15)

14. Kas ir spēcīgais saziņas avots, kādu lietojam mēs, lai runātu ar Dievu? (Lūkas 18:1; Romiešiem 12:12; Kolosiešiem 4:2; 1. Tesaloniķiešiem 5:17)

Bībeles pētīšanas galvenais mērķis nav iegūt informāciju, bet sazināties — iepazīt Jēzu. Atklāsmes 3:20;
sk. 52. tēzi.

Lūgšanas galvenais mērķis nav iegūt atbildes, bet sazināties — iepazīt Jēzu. Atklāsmes 3:20; Jāņa 17:3; sk. 51. tēzi.

15. Vai Jēzus mācīja, kā veidot ikdienas garīgo dzīvi? (Uzmanīgi izlasiet Jāņa 6:27–71.)
16. Kāda bija Jēzus garīgā dzīve?

• Mateja 14:23
• Marka 1:35
• Lūkas 5:16
• Lūkas 6:12
• Lūkas 9:18
• Lūkas 9:28

17. Kādā lūgumā mēs varētu pievienoties mācekļiem?
    (Lūkas 11:1)

Maldīgi uzskati, kurus šī patiesība atspēko

• Mums var būt attiecības ar Dievu (vai jebkuru citu personu), ja mēs nepavadām laiku kopā ar Viņu.
• Lūgšana ir paredzēta tam, lai mēs saņemtu atbildes.
• Bībeles pētījumi galvenokārt paredzēti informācijas gūšanai.
• Kristieša garīgā dzīve ir brīvas izvēles jautājums.

Tēzes, kuras šo patiesību apstiprina

• Tas, ka jūs lasāt Bībeli un lūdzat, nenozīmē, ka jums ir attiecības ar Dievu. Bet, ja jūs to nedarīsit, jums šo attiecību nebūs.
• Taisnošana ticībā ir pieredze, nevis tikai teorija.
• Kristiešu garīgā dzīve nav izvēles jautājums. Attiecības ar Dievu ir kristīgās dzīves pamats.
• Ja mēs neatlicināsim laiku Bībelei un lūgšanām, mēs garīgi mirsim.
• Lūgšanas galvenais mērķis nav iegūt atbildes, bet iepazīt Jēzu.
• Bībeles pētīšanas galvenais mērķis nav iegūt informāciju, bet iepazīt Jēzu.
• Kad mēs lūdzam, viss parasti kļūst sliktāk, līdz mēs iemācāmies meklēt Jēzu Viņa, nevis sevis dēļ.
• Tas, kurš zaudē drosmi attiecībās savas uzvedības dēļ, ir burta kalps.

Paklausība

55. TĒZE

Patiesa paklausība ir Dieva dāvana (Tērps tiek piedāvāts bez maksas!).

Paklausība ir dāvana. Paklausība ir dāvana. Paklausība ir dāvana. Paklausība ir dāvana. Paklausība ir dāvana. Paklausība ir dāvana. Paklausība ir dāvana. Paklausība ir dāvana!

Paklausība ir dāvana, jo arī ticība ir dāvana. Ja jums ir vēl kādas šaubas par to, vai ticība ir dāvana, pārskatiet tēzes, kurās runājām par ticību! Kolosiešiem 2:6 teikts: “Tad nu Kristu Jēzu pieņēmuši, dzīvojiet Viņā.” Romiešiem 1:17 savukārt sacīts šādi: “No ticības taisnais dzīvos [uzsvērums pievienots].” Katras Dieva bērnu neveiksmes cēlonis ir viņu ticības trūkums. Ja mēs jau sākumā ticībā nākam pie Kristus, ja ticībā turpinām dzīvot kopā ar Viņu, ja katra mūsu neveiksme ir ticības trūkuma dēļ, ja mums ir jādzīvo ticībā, tad ticība ir paklausības pamats. Ja ticība ir dāvana, tad paklausībai arī jābūt dāvanai.

Paklausība ir dāvana tāpēc, ka to nosaka cilvēces daba. Ja jums ir kādas šaubas par cilvēces kritušo dabu, atsauciet atmiņā tēzes, kurās analizējām grēku! Romiešiem 5:12 teikts, ka “visi .. ir grēkojuši”. Mūsu sirdis ir ļaunas, un mēs paši nespējam tās izmainīt. Ja mēs esam grēcīgi pēc dabas, ja mūsu sirdis ir ļaunas, tad kā mēs varētu būt paklausīgi? Jebkurai patiesai taisnošanai jānāk no ārpuses, ne no mums. Kungs ir mūsu taisnošana (sk. Jeremijas 23:6). Ja mums nav taisnošanas un Kungs ir Vienīgais, kas ir taisns, tad visai taisnošanai, ko mēs saņemam, ir jābūt dāvanai no Viņa.

Paklausība ir dāvana, jo arī nodošanās ir dāvana. Ja jums ir kādas šaubas, pārskatiet tēzes, kurās minēta nodošanās! Romiešiem 10:3 par Israēlu teikti šādi vārdi: “Jo, aplam saprazdami dievišķo taisnību, viņi centušies celt savējo un tādā kārtā Dieva taisnībai nav pakļāvušies.” Vai jūs vēlaties paši savu taisnīgumu, kas ir salīdzināts ar netīrām skrandām? Vai varbūt jūs vēlaties Dieva taisnīgumu? Lai iegūtu Viņa taisnīgumu, jums sevi jānodod Viņam. Ja nodošanās ir dāvana, tad paklausībai, kas ir šīs nodošanās rezultāts, arī jābūt dāvanai.

Paklausība ir dāvana, pateicoties Dieva vadībai. Atkārtojiet 20. un 21. tēzi! Ja mēs savu izvēles brīvību nododam Dieva rokās un pieņemam Viņa vadību sātana kontroles vietā, tad Viņš ir tas, kurš mūsos darbojas, lai darītu Sev vien tīkamas lietas (sk. Filipiešiem 2:13). Katru dvēseli, kas atsakās sevi nodot Dievam, vada cits spēks. Mūs vada vai nu Dievs, vai sātans. Kad vadība ir Dieva rokās, Viņš mums dod Savas taisnošanas un paklausības dāvanas. Kamēr pār mums valda Dievs, mēs no sirds būsim paklausīgi.

Paklausība ir dāvana, pateicoties Dieva atdusas dienai. Mēs par to vēl neesam runājuši. Bet Ecēhiēla 20:12, 20 rakstīts, ka šī diena ir svētošanas zīme. Vēstules ebrejiem 4. nodaļā aprakstīta dusa, kas ir pieejama tikai Dieva ļaudīm — dusa, ko simbolizē Dieva īpašā diena. “Jo, kas iegājis Viņa atdusā, tas arī pats dusējis no saviem darbiem, kā Dievs no Saviem.” (10. pants) Kā mēs varam iegūt šo atdusu? Jēzus ir teicis: “Nāciet šurp pie Manis .., Es jūs gribu atvieglināt.” (Mateja 11:28) Ja Dieva atdusas diena simbolizē mūsu atpūtu no darbiem, lai iegūtu svētošanu, tad paklausība ir dāvana, jo arī atdusa ir dāvana.

Paklausība ir dāvana, jo arī nožēla ir dāvana. Ja jums ir kādas šaubas par to, vai nožēla ir dāvana, pārskatiet nodaļu, kurā minētā tēma tika aplūkota. Nožēla ietver skumjas par grēku un atgriešanos no tā. Ja nožēla ir dāvana, tad skumjas par grēku arī ir dāvana. Dāvana, visbeidzot, ir arī novēršanās no grēka.

Paklausība ir dāvana, jo arī augļi ir dāvana. Augļi ir dabiski un spontāni. Un Jēzus ilgojas pēc Savu bērnu nestajiem augļiem. Ļoti plaši par augļiem Viņš runā Jāņa evaņģēlija 15. nodaļā. Tomēr Glābējs nemudina, lai mācekļi pūlētos un nestu augļus. Viņš cilvēkiem saka, lai tie dzīvo Viņā. Tātad galvenais uzdevums ir mājot Viņā, nevis censties nest augļus. Un paklausība ir ticības auglis. Tātad: ja augļi ir dāvana, arī paklausība ir dāvana.

Paklausība ir dāvana Jēzus piemēra dēļ. Lai iegūtu sīkākus skaidrojumus par šo apgalvojumu, atveriet grāmatas pēdējo daļu, kurā runāts par Jēzu. Kā Jēzus paklausīja? Būdams Cilvēka Dēls, Viņš mums rādījis paklausības piemēru; būdams Dieva Dēls, Viņš mums dod spēku paklausīt.” Jēzus sacīja: “Es no Sevis nespēju darīt nekā.” (Jāņa 5:30) Viņš arī teica: “Bez Manis jūs nenieka nespējat darīt.” (Jāņa 15:5) Ja Viņa spēja paklausīt bija dāvana no Tēva, tad mūsu spēja paklausīt savukārt ir dāvana no Jēzus. Tās ir labas ziņas, ka paklausība ir dāvana.

56. TĒZE

Īstena paklausība nāk no iekšienes un izpaužas ārēji redzamā veidā; tā netiek uzspiesta no ārpuses.

Kad mēs ar brāli bijām mazi, māte mums uzšuva pavāru cepures un priekšautus un lika mums palīdzēt virtuvē. Viens no mūsu pienākumiem bija mazgāt traukus, un mēs to pārmaiņus arī darījām. Vienu reizi mazgāja brālis un es slaucīju; citu reizi es mazgāju un viņš slaucīja.

Kad bijām beiguši, trauki bija izcili tīri, jo tam, kas slaucīja, nekas nesagādāja tik lielu prieku, kā norādīt uz kādu traipu, kuru mazgātājs nebija pamanījis, un likt šo trauku nomazgāt atkārtoti. Brālis man atdeva atpakaļ trauku, bet es teicu: “Tas ir tīrs!”

Viņš norādīja uz kādu mazu traipiņu, kuru nebiju ievērojis, un teica: “Tu to sauc par tīru?” Un trauks tika ielikts atpakaļ izlietnē.

Viena lieta, ko es iemācījos, palīdzēdams virtuvē, bija šāda: ja iekšpuse ir tīra, tāda būs arī ārpuse.

Šo pašu analoģiju izmantoja arī Jēzus, norādams farizejus: “Vai jums, rakstu mācītāji un farizeji, jūs liekuļi! Jo jūs šķīstāt kausa un bļodas ārpusi, bet no iekšpuses tie ir pilni laupījuma un negausības. Aklo farizej! Šķīstī papriekšu kausa un bļodas iekšpusi, lai arī to ārpuse top šķīsta.” (Mateja 23:25, 26)

Kad Dievs darbojas ar grēka problēmu, Viņš ķeras pie lietas būtības — cilvēka sirds. Tas ir viens no pamatiem, uz kura celta taisnošana ticībā. Dievs neārstē vēzi ar plāksteriem. Viņš zina, ka tad, kad sirds ir šķīsta, viss pārējais nokārtosies.

Uz mums, cilvēkiem, formāla paklausība atstāj lielu iespaidu, jo mēs varam redzēt tikai to, kas ir ārējs. Bet Dievs lūkojas uz sirdi, un nekāda ārēja uzspodrināšana nevar nomaskēt grēkus, kas ir mūsu sirdī. Tādējādi, Viņaprāt, nozīme un vērtība ir tikai sirds šķīstīšanai.

Nekad nav izdevies plāns sākt ar ārieni un darboties palēnām iekšienes virzienā, un tas arī nekad neizdosies. Dievs ir sagatavojis plānu, ka jums ir jāsāk visu grūtību saknē — sirdī — un tad tur dzims taisnīguma principi; izmaiņas būs gan iekšējas, gan ārējas.

Mūsdienu pasaulē sastopama filozofija, kuru jūs varat atrast pilnīgi visur. Tās pamatdoma ir šāda: izmainīties var tad, ja kādu laiku šo jauno attieksmi vienkārši notēlo. Ja jūs turpināsit šādi izlikties pietiekami ilgi, izmaiņas visbeidzot notiks arī iekšienē. Piemēram, iedomājieties, ka jūs ienīstat savu kaimiņu. Ja jūs uzvedīsities mīloši, agrāk vai vēlāk jūs sāksit viņu mīlēt. Tas attiecas arī uz brūkošu laulību: uzvedieties tā, it kā jūs atkal būtu iemīlējies, un drīz viss atrisināsies. Ja jums ir liekā svara problēmas, uzvedieties kā tievs cilvēks, un drīz jūs kļūsit tievs. Ja jums ir finansiālas dabas problēmas, uzvedieties tā, it kā būtu miljonārs, un jūs pēc laika kļūsit turīgs!

Pozitīva domāšana ir aktuāla kopš sendienām. Ar to ir tikai viena maza problēma — tā nav iedarbīga. Lucifers bija pirmais, kas to izmēģināja; viņš sev teica: “Es būšu kā Dievs.” Un viņš mēģināja uzvesties kā Dievs, bet galu galā sāka uzvesties kā sātans! Cik daudzi kristieši ir izmēģinājuši viņa metodi, cerēdami uzvesties kā Dievs, kā Jēzus, izturēties mīloši? Tas ir strupceļš.

No otras puses raugoties, ja jūs ļausit Dievam paveikt Savu brīnumu jūsu sirdīs un izmainīt jūsu iekšieni, āriene nešaubīgi atspoguļos iekšējās pārvērtības, kuras var notikt. Tās rodas no tā, ka mēs lūkojamies uz Viņu un ļaujam Viņa Garam izmainīt mūsu sirdis.

57. TĒZE

Patiesa paklausība ir dabiska un spontāna. Tā dzimst ticības attiecībās ar Kristu.

Vai jūs kādreiz esat kaut ko dzirdējuši par t. s. acīmredzamo pretrunu? Šādi apzīmē divu pretrunīgu vārdu lietošanu vienā izteicienā. Piemēri varētu būtu “ļauna labsirdība” vai “drosmīgs gļēvulis”. Dažreiz rakstnieki vai oratori izmanto šādus apzīmējumus, lai atainotu divas pretrunīgas emocijas vai notikumus.

Kā būtu ar frāzi “dabiska paklausība”? Vai jums šķiet, ka tā ir pretrunīga? Vai tad, kad jūs iedomājaties paklausību, prātā nāk pūles, smags darbs un cīņa? Vai ir iespējams, ka paklausība ir dabiska?

Viens no varantiem, kad paklausība nevarētu būt dabiska, iespējams tad, ja tā ir tikai formāla, nevis patiesa. Ja jūs vēlaties darīt kādu lietu, bet piespiežat sevi darīt ko citu, tad paklausība nebūs spontāna.

Cik daudz no mūsu tā sauktās paklausības ir sevis piespiešana darīt to, ko nevēlamies? Mēs tā rīkojamies, būdami bērni. Mūsu vecāki liek mums sakārtot istabu, iet vannā vai ēst spinātus. Bet mums patīk savas istabas tādas, kādas tās ir. Cilvēka dzīvē mēdz būt stadija, kad viņam ir alerģija pret ūdeni. Mēs ienīstam spinātus. Un tāpēc mēs sūdzamies, bet galu galā negribīgi izdarām to, ko mums liek. Un mēs to sākam uzskatīt par paklausību.

Tas, ka Dievam paklausībai ir daudz labāks plāns nekā iepriekš minētais, varētu būt liels atvieglojums! Mēs paši nespējam saskaņot mērķus, vēlmes un noslieces ar Dieva gribu; bet, ja mēs piekrītam, lai mūs dara gatavus, Glābējs to paveiks mūsu vietā. “Mēs apgāžam prātojumus un visas augstprātīgās iedomas, kas paceļas pret Dieva atziņu, un uzvaram visus prātus, lai tie ir Kristum paklausīgi.” (2. Korintiešiem 10:5)

Ja mūsu domas un vēlmes ir labas, vai tad dabiskā un spontānā reakcija nozīmētu darīt labas lietas?

Dievs ir solījis veikt dažas aizraujošas izmaiņas mūsu domāšanā, kuru rezultātā radīsies patiesa paklausība, nevis tikai formāla pakļaušanās. Viņš ir solījis mūsu izjūtas, domas un mērķus saskaņot ar Savu gribu. Viņš ir solījis izmainīt gaumi un nodomus, līdz tie būtu šķīsti un svēti. Viņš ir solījis domas un vēlmes pakļaut Kristus gribai. Viņš ir solījis, ka, raugoties uz Jēzu, mēs tiksim izmainīti, kamēr labestība kļūs par dabisku mūsu īpašību. Viņš sola dot mums jaunu prātu, jaunus mērķus un jaunus motīvus.

Padomājiet par to! Ja jūsu jūtas, domas, mērķi, gaume, noslieces, vēlmes, motīvi un instinkti ir saskaņā ar Dieva gribu un prātu, kas tādā gadījumā notiks ar jūsu rīcību? Vai jums būs smagi jānopūlas, lai paklausītu, vai arī jūs atklāsit, ka paklausība ir dabiska un spontāna?

Ja mūsu dvēselēs ir Kristus mīlestība, būs tikai dabiski, ja mūsos būs arī citas žēlastības dāvanas — prieks, miers, pacietība, saudzīgums, labestība, padevība, iecietība. Labi darbi kļūst spontāni, jo Dievs Savā žēlastībā ir izmainījis mūsu dzīvi.

Teikt, ka paklausība ir “dabiska” un “spontāna”, nenozīmē paust acīmredzamu pretrunu. Tās ir labas vēstis. Dieva plāns ir izmainīt jūs, sākot ar iekšējo pasauli, lai paklausība Viņam jūsos izraisītu lielāku prieku, jo tas būtu tieši tas, ko jūs vēlaties darīt.

58. TĒZE

Tam, kurš paļaujas uz Dievu, lai saņemtu spēku, nav ļoti jāpūlas, mēģinot paklausīt. Viņam būtu jāpūlas, lai nepaklausītu.

Mēs ar brāli koledžā bijām istabas biedri. Tas pārsteidza mūsu vecākus, jo, kad bijām jaunāki, mēs plēsāmies tik ļoti, ka varēja šaubīties, vai mēs vispār izaugsim lieli, kur nu vēl kļūsim par labiem draugiem. Bet brīnums beidzot notika, un mēs izvēlējāmies dzīvot vienā istabā.

Kādu sestdienas vakaru mans brālis šķita nemierīgs. Tas bija ziemas vidus — nepatīkams, miglains gadalaiks, kāds mēdz būt Kalifornijas štata ziemeļos, — ideāls vakars, lai paliktu mājās un atpūstos, lasot labu grāmatu.

Tomēr mans brālis nolēma doties pastaigā. Patiesībā viņš nolēma doties uz Glendeilu, kas bija septiņdesmit piecas jūdzes tālāk.

Tas nebija saprātīgs lēmums. Parastos apstākļos labākais, ko varētu darīt, būtu sasiet viņu, līdz viņš sāktu saprātīgi domāt. Bet manam brālim Glendeilā dzīvoja līgava. Viņš bija iemīlējies. Un es zināju par šo slimību. Tāpēc es ne tikai nemēģināju viņu apturēt, bet pat sāku uzskatīt viņa rīcību par pieņemamu!

Līdz šim esam pamanījuši, ka paklausība ir dāvana. Mēs esam redzējuši, ka patiesa paklausība ir iekšēja, nevis ārēja. Mēs esam sapratuši, ka patiesa paklausība ir dabiska un spontāna. Tagad spersim vēl vienu soli uz priekšu. Ja jūsu paklausība ir patiesa, jums būtu jācenšas daudz stiprāk, lai nepaklausītu.

Ja jums ir problēmas to izprast, atcerieties manu brāli, kurš gāja kājām uz Glendeilu! Viņu motivēja visspēcīgākā vara pasaulē — mīlestības spēks. Neskatoties uz apstākļiem, neskatoties uz šķēršļiem, neskatoties uz attālumu, daudz grūtāk viņam nāktos palikt kopmītnes istabā, nekā noiet šīs septiņdesmit piecas jūdzes. Iešana uz Glendeilu bija vieglāka, salīdzinot ar sēdēšanu un grāmatas lasīšanu. Pretstatā sēdēšanai telpās “stopēšana” miglā bija vieglāka. Došanās uz Glendeilu viņam bija dabiska un spontāna rīcība.

Dažreiz cilvēki baidās, ka tad, kad mēs runājam par dabisku un spontānu paklausību, mēs runājam par procesu, kas iespējams bez piepūles. Vai paklausība Dievam ietver sevī pūles? Protams! Vai manam brālim bija jānopūlas, lai nokļūtu Glendeilā? Protams! Bet svarīgākais jautājums ir šāds: kam vajadzīga lielāka piepūle?

Ja jums ir grūtāk paklausīt Dievam, nekā sekot saviem impulsiem, tad jūs vēl nepiedzīvojat dabisku paklausību. Ja jums būtu grūtāk nepaklausīt, jo jūsu pašu impulss ir paklausīt Dievam, tad jūs varat zināt, ka Dievs jūsos darbojas.

Dāvids apraksta dabisku paklausību un saka: “Man ir prieks dzīvot pēc Tava prāta, mans Dievs, un Tavi likumi ir ierakstīti dziļi manā sirdī.” (Psalmi 40:9) Skatoties uz Jēzu, mēs iegūstam spilgtāku un skaidrāku skatījumu uz Dievu, un, uz to raugoties, tiekam izmainīti. Labestība un mīlestība pret līdzcilvēkiem kļūst par dabisku mūsu instinktu.

Ja jūsu dabiskais instinkts ir paklausīt, ja Dieva likums ir jūsu sirdī un jūs priecājaties, īstenodami Viņa gribu, tad jums būtu jāpieliek vairāk pūļu, lai nepaklausītu, nevis paklausītu.

Tas nenozīmē, ka paklausīt vienmēr ir viegli. Ne vienmēr ir viegli sekot jūsu dabiskajam instinktam! Kā piemēru iedomājieties māti, kas rūpējas par bērnu. Viņas dabiskie instinkti liek tai izvirzīt bērna vajadzības augstāk par savējām. Viņas dabiskie instinkti liek tai nomainīt mazuļa autiņus, lai gan (es to saku no paša pieredzes) autiņu mainīšana ne vienmēr ir patīkama nodarbe! Mātes dabiskie instinkti liks viņai celties nakts vidū, lai pabarotu bērnu un parūpētos par to, kaut gan viņai būtu daudz ērtāk gulēt gultā. Vai rūpes par bērnu vienmēr ir vieglas? Nē, bet tā ir mīlošas mātes vai tēva dabiska rīcība.

Tam, kuru vada Dievs, paklausība ne vienmēr būs viegla. Bet tā vienmēr ir vieglāka!

59. TĒZE

Formālā paklausība, kas ir tikai ārēji redzama, nav patiesa.

Bērni vienmēr saka to, kas uz mēles. Piemēram, viņi var pārsteigt viesus pie pusdienu galda ar šādu teikumu: “Mana mamma cer, ka tu nerunāsi par savām operācijām, kamēr mēs ēdam.” Minijas kundzei viņi var pajautāt: “Kāpēc tavi zobi ir tik šķībi?”

Mēs, pieaugušie, iekšēji saraujamies un cenšamies izskaidrot, kas ir taktiskums un kas — patiesums. Ne vienmēr atšķirība ir skaidri saskatāma.

Pusaudži bieži vien sūdzas par liekuļiem draudzē. Viņi ļoti ātri nosoda savus skolotājus un vadītājus par dubulto morāli. Dažreiz viņu jautājumi nostāda mūs vēl neērtākā situācijā nekā piecgadīga bērna atklāti paustās domas. Bet viņi pieprasa patiesas atbildes un necieš izlikšanos. Nesen no kāda pusaudža dzirdēju frāzi: “Esi patiess!”

Šī frāze tika lietota kā izaicinājums īstumam, un nozīmēja to pašu, ko “Tu laikam joko!” vai “Tu mani āzē!”, “Tu taču tā nedomā!”

Arī Dievam patīk īstums. Kad Jēzus bija šeit, Viņš vairāk nekā jebkurš cits nosodīja farizejus. Daudzi no visstingrākajiem izteicieniem Bībelē veltīti liekuļiem. Piemēram, varam minēt tekstu Atklāsmes grāmatas 3. nodaļā, kur Dievs pat saka, ka Viņš dod priekšroku atklātam grēciniekam nekā cilvēkam, kurš izliekas par kristieti. “Es zinu tavus darbus, ka tu neesi ne auksts, ne karsts. Kaut jel tu būtu auksts vai karsts. Tā kā tu esi remdens, ne auksts, ne karsts, es tevi izspļaušu no Savas mutes.” (Atklāsmes 3:15, 16) Kungam Jēzum Kristum ir pretīgs jūsu paštaisnums. Tas Viņam liek kļūt dusmīgam.

Dievs uzsver, ka ir nepieciešams patiesums. Viņš vēlas vienīgi lūgšanas, kas nāk no sirds. Viņš nevēlas tikai vārdus. Viņš vēlas vienīgi tās dāvanas un ziedojumus, kas doti mīlestībā un labprātīgi. Viņš nevēlas neko, kas darīts negribīgi (sk. 2. Korintiešiem 9:7). Un Viņš vēlas tikai kalpošanu mīlestībā. Viņš vēlas paklausību, kas nāk no sirds.

Dievs nevēlas formālu paklausību. Ir ļaudis, kas sludina, ka kalpo Dievam, kaut gan viņi paļaujas uz saviem spēkiem, lai paklausītu Viņa likumam, izveidotu pareizu raksturu un nodrošinātu sev glābšanu. Viņu sirdis neaizkustina dziļākas mīlestības jūtas pret Kristu, bet viņi tiecas izpildīt kristīgās dzīves pienākumus, kurus Dievs no viņiem prasa, lai varētu iegūt Debesu Valstību. Tāda reliģija ir bezvērtīga.

Cilvēks, kas cenšas turēt Dieva baušļus vienīgi pienākuma apziņas dēļ — tāpēc, ka no viņa tas tiek prasīts, — nekad neizjutīs paklausības prieku. Viņš taču nemaz nepaklausa. Kad Dieva prasības tiek uzskatītas par nastu, jo tās nostājas ceļā cilvēciskajām tieksmēm, tad ziniet, ka šāda dzīve nav kristīga. Patiesa paklausība ir iekšēja principa ārēja izpausme.

Šeit mēs redzam vēl vienu pārliecinošu argumentu par labu dabiskai paklausībai. Dievs pat “labus darbus” neuzskata par paklausību, ja vien tie nenāk no sirds. Tādējādi jebkura morāle, kuru mēs atrodam ārpus Viņa, jebkurš gadījums, kad piespiežam sevi darīt to, ko Dievs mums ir lūdzis, pat nav uzskatāms par paklausību.

Dievs atzīst tikai īstumu. Ja mūsu paklausība nenāk no iekšienes, tā vispār nav paklausība. To Jēzus teica Mateja evaņģēlija 5. nodaļā, kad Viņš mums atgādināja, ka slepkavības pamats ir naids, bet laulības pārkāpšanas cēlonis — iekāre. Nepietiek vienkārši atturēties no ļauniem darbiem. Sirdī lolota vēlme darīt ļaunu ir grēks.

Dievs sola īstumu. Viņš mums var piedāvāt vairāk, ne tikai dzīvi, kurā mēs piespiežam sevi darīt to, kas mums ir nepatīkams, ne tikai dzīvi ar sakostiem zobiem, lai nedarītu to, kas mums tiešām patīk. Kad Viņš mājo mūsos, mēs būsim paklausīgi, jo paklausība ir saskaņota ar mūsu pašu vēlmēm. Tas ir vienīgais patiesas paklausības veids.

60. TĒZE

Kad mēs iepazīsim Dievu tā, kā mums ir dota iespēja Viņu pazīt, mūsu dzīve kļūs par pastāvīgas paklausības dzīvi.

Vēlos piedāvāt rindkopu no kādas jaukas grāmatas par Kristus dzīvi; pēc tam sīkāk aplūkosim minētās domas.

“Patiesa paklausība ir sirds paklausība. Kristus pārveidoja savu mācekļu sirdis. Ja arī mēs ļausim Kungam to darīt, Viņš mūsu domas un mērķus pavērsīs Savā virzienā, un mūsu sirdis un prātus pakļaus Savai gribai. Tas, ko mēs darīsim, paklausīdami Jēzum, jau būs kļuvis par mūsu pašu vēlēšanos. Šķīstas un svētotas gribas lielākais prieks ir darīt Viņa prātu. Kad mēs iepazīsim Dievu tā, kā mums ir dota iespēja Viņu pazīt, mūsu dzīve kļūs par pastāvīgas paklausības dzīvi. Novērtējot Kristus svēto raksturu un uzturot attiecības ar Dievu, mēs ienīdīsim grēku.” (“Laikmetu ilgas”, 668. lpp., oriģ.)

Ja īsta paklausība nāk no sirds, tad paklausība, kas nenāk no sirds, ir neīsta, vai ne? Ja mums ir sūri jāstrādā, lai paklausītu, pretojoties savām vēlmēm un tieksmēm, tad viss, ko mēs sasniedzam, ir tikai laba morāle, nevis paklausība.

“Kristus pārveidoja savu mācekļu sirdis.” Kristus ir vienīgais patiesais piemērs, kurš rāda, kas ir taisnošana ticībā. Viņš uz šīs zemes nāca ne tikai, lai par mums mirtu, bet arī, lai parādītu mums, kā dzīvot. Atklāsmes 3:21 ir dots apsolījums: “Tam, kas uzvar, Es došu sēdēt pie Manis uz Mana goda krēsla, tā, kā Es esmu uzvarējis un sēdu pie Mana Tēva uz Viņa goda krēsla [uzsvērums pievienots].” Mēs esam aicināti uzvarēt tādā pašā veidā, kā to panāca Kristus.

“Ja arī mēs ļausim Kungam to darīt, Viņš mūsu domas un mērķus pavērsīs Savā virzienā, un mūsu sirdis un prātus pakļaus Savai gribai. Tas, ko mēs darīsim, paklausīdami Jēzum, jau būs kļuvis par mūsu pašu vēlēšanos.” Kāds ir mūsu pienākums? Atļaut. Kāds ir Viņa pienākums? Izmainīt mūsu sirdis, prātus un pat tieksmes, līdz mēs sākam pildīt Viņa gribu dabiski un spontāni. Vai jums patīk, kā skan vārdu salikums “dabiska paklausība”? Vai jums tās būtu labas ziņas, ja tad, kad jums jāpieņem kāds lēmums, jūs atklātu, ka jūsu pirmais impulss bija saskaņots ar Dieva gribu? To visu var iegūt.

“Šķīstas un svētotas gribas lielākais prieks ir darīt Viņa prātu.” Ja kalpošana Dievam būtu lielākais prieks, vai jums nāktos ļoti pūlēties, lai paklausītu? Vai paklausība būtu apgrūtinoša? Varbūt tā būtu patīkama?

Tagad atcerēsimies metodi, skaidrojumu tam, kā viss minētais var notikt mūsu dzīvē. “Kad mēs iepazīsim Dievu tā, kā mums ir dota iespēja Viņu pazīt, mūsu dzīve kļūs par pastāvīgas paklausības dzīvi.”

Es jums pajautāšu: ja jūs saprotat, ka tagad vēl nepiedzīvojat nepārtrauktu paklausību, kāda ir jūsu problēma? Vai jums ir jācenšas vēl vairāk? Vai jums ir jāapņemas vēl nopietnāk? Vai jums ir jāattīsta savs gribasspēks? Vai varbūt jums ir nepieciešams ieguldīt vairāk pūļu, iepazīstot Dievu tā, kā mums ir dota iespēja Viņu pazīt?

Visbeidzot: “Novērtējot Kristus svēto raksturu un uzturot attiecības ar Dievu, mēs ienīdīsim grēku.” Vai jūs nicināt grēku? Vai varbūt dažreiz grēks jūsu acīs izskatās pievilcīgs? Kāda ir jūsu problēma, ja grēks jums dažkārt šķiet pievilcīgs, nevis nicināms? Jūs vēl neesat sākuši patiesi novērtēt Kristus raksturu; jums ir nepieciešama sadraudzība ar Dievu.

Kad mēs iepazīstam Dievu tā, kā mums ir dota iespēja Viņu pazīt, paklausība būs dabiska, spontāna un impulsīva. Ieguldot savas pūles sadraudzībai ar Viņu, paklausība būs šī procesa neizbēgams rezultāts.

Dziļākiem pētījumiem - 11. daļa

1. Kādā veidā Svētie Raksti uzsver paklausības nozīmību? (Salamans mācītājs 12:13; 5. Mozus 13:5)

2. Vai ziedojumi un upuris var aizstāt paklausību?
   (1. Samuēla 15:22)

3. Kādus spēcīgus izteicienus Mozus lietoja, lai aicinātu uz paklausību? (5. Mozus 11:26–28; sk. arī 1. Samuēla 12:14, 15; Jesajas 1:19, 20)

Paklausība nenodrošina pestīšanu, bet Dieva svētības.

4. Kādas svētības mums ir apsolītas, ja būsim paklausīgi?

• 1. Jāņa 3:22; sk. arī Jāņa 9:31
• Jāņa 7:17
• 5. Mozus 5:29; sk. arī Jeremijas 38:20; Jeremijas 26:13
• Ījaba 36:11

5. Kas gaidāms nepaklausības gadījumā?

• Ījaba 36:12
• Jeremijas 12:17
• 2. Tesaloniķiešiem 1:7, 8

6. Vai paklausība ir pestīšanas priekšnoteikums? (Romiešiem 2:13; sk. arī Mateja 7:21; Jēkaba 1:22–25; 1. Jāņa 2:17)

7. Kā Jēzus saistīja paklausību ar pestīšanu? (Mateja 19:17; sk. arī Lūkas 10:25–28)

8. Vai mēs esam spējīgi paklausīt? (Romiešiem 7:18–23; sk. arī Galatiešiem 5:17)

9. Vai ir iespējams, ka stipri cilvēki paklausa tikai formāli? (Filipiešiem 3:6)

Formālā paklausība, kas ir tikai ārēji redzama, nav patiesa. Mateja 5:20; sk. 59. tēzi.

10. Kas notika, kad Israēls centās paklausīt pie Sinaja kalna? (2. Mozus 24:7)

    Piezīme. Viņi neizpildīja visu, ko bija licis Kungs. (2. Mozus 32:7, 8, 15–20)

11. Kāda nozīmīga saruna Jozuam bija ar Israēlu gandrīz pēc 40 gadiem? (Jozuas 24:15–21)

    Piezīme. Jozua centās ļaudīm atgādināt, ka viņi nespēj paklausīt Kungam savā spēkā.

12. Ko Jēzus nāca parādīt uz šīs zemes saistībā ar paklausību? (Romiešiem 8:3, 4)

Patiesa paklausība ir Dieva dāvana (tērps tiek piedāvāts bez maksas!). Mateja 22:11–14; sk. 55. tēzi.

13. Kādu apsolījumu Dievs dod vājiem, nepaklausīgiem grēciniekiem? (Ecēhiēla 36:26, 27; sk. arī Jeremijas 31:33; Ebrejiem 8:10)

14. Vai tādā gadījumā ir iespējams izpildīt Dieva gribu? (Efeziešiem 6:6; sk. arī Romiešiem 6:16–18)

15. Kas ir patiesas paklausības motīvs un kas dod tai spēku? (Jāņa 14:15; sk. arī 1. Jāņa 2:3; 5:3)

16. Kā Dieva skatījumā iespējams īstenot patiesu paklausību? (Ebrejiem 13:20, 21; 1. Tesaloniķiešiem 5:23, 24; Filipiešiem 2:13)

Īstena paklausība nāk no iekšienes un izpaužas ārēji redzamā veidā; tā netiek uzspiesta no ārpuses. Mateja 23:25, 26; sk. 56. tēzi.

Maldīgi uzskati, kurus šī patiesība atspēko

• Paklausība Dieva skatījumā nav būtiska.
• Mēs varam būt nepaklausīgi un tomēr cerēt uz Dieva svētībām.
• Paklausība nav iespējama.
• Laba morālā stāja ir paklausība.
• Mēs nespējam paklausīt, pirms Jēzus nav atnācis.
• Paklausība ir kas tāds, kuras sasniegšanas dēļ mums ir smagi jāpūlas.

Tēzes, kuras šo patiesību apstiprina

• Patiesa paklausība ir Dieva dāvana (Tērps tiek piedāvāts bez maksas!). Sk. Mateja 22:11–14.
• Īstena paklausība nāk no iekšienes un izpaužas ārēji redzamā veidā; tā netiek uzspiesta no ārpuses.
• Patiesa paklausība ir dabiska un spontāna. Tā dzimst ticības attiecībās ar Kristu.
• Tam, kurš paļaujas uz Dievu, lai saņemtu spēku, nav ļoti jāpūlas, mēģinot paklausīt. Viņam būtu jāpūlas, lai nepaklausītu.
• Formālā paklausība, kas ir tikai ārēji redzama, nav patiesa.
• Kad mēs iepazīsim Dievu tā, kā mums ir dota iespēja Viņu pazīt, mūsu dzīve kļūs par pastāvīgas paklausības dzīvi.

Likums

61. TĒZE

Tas, kurš mēģina dzīvot kristīgu dzīvi bez Kristus, nav kristietis. Viņš ir burta kalps: konservatīvs vai liberāls, bet tik un tā — burta kalps.

Daži ir melnie burta kalpi, bet citi sarkanie. Kā jau esam pamanījuši, burta kalps ir cilvēks, kurš domā, ka nopelnīs glābšanu, ievērojot likumus vai jebkādā citā veidā, neatkarīgi no Kristus.

Melnais burta kalps ir cilvēks ar melnu uzvalku un melnu kaklasaiti, melnām kurpēm un melnām zeķēm! Viņam ir nopietna sejas izteiksme. Viņš ir konservatīvais burta kalps, kurš savu drošību rod draudzes standartos, ko stingri ievēro. Bet viņš ir burta kalps, jo viņam neatliek laika privātai sadraudzībai un saziņai ar Kungu Jēzu, lai gan viņš varbūt pavada daudz laika, pētīdams doktrīnas, standartus un ētiku.

Sarkanais burta kalps ir cilvēks, kurš valkā rotaslietas, iet uz kino un varbūt dažreiz izdzer glāzi vīna. (Šī analoģija ir ņemta no Atklāsmes grāmatas 17. nodaļas par sievieti uz sarkanā zvēra. Viņa “bija tērpta purpurā un sarkanā audumā, greznojusies ar zeltu, dārgiem akmeņiem un pērlēm” (4. pants). Uzsveru, ka tā ir tikai analoģija, tas nav jauns Atklāsmes grāmatas skaidrojums!) Tātad sarkanais burta kalps ir liberālais burta kalps, kas drošību rod draudzes standartos, kurus viņš neievēro. Sarkanais melno uzskata par burta kalpu, bet bieži vien nesaprot, ka pats arī ir burta kalps, tikai citā krāsā. Nav starpības, vai tu esi liberāls vai konservatīvs; ja tev nav laika personiskām attiecībām un sadraudzībai ar Kristu, tu neesi kristietis.

Dažreiz vecāki jautā: “Vai nav labāk būt burta kalpam nekā atklātam grēciniekam? Ja mēs varam iemācīt saviem bērniem paklausīt Dieva likumiem formāli, vai tas galu galā nepalīdzēs sevī izveidot sirds reliģiju?”

Farizejiem tas nelīdzēja. Kad Kristus dzīvoja uz zemes, šos vīrus Viņam bija visgrūtāk aizsniegt. Tie, kurus minētie ļaudis pievērsa ticībai, bija ne vien tikpat lieli burta kalpi kā viņu skolotāji, bet Mateja 23:15 Jēzus sacīja, ka viņi ir elles bērni, divkārt ļaunāki nekā paši farizeji. Burta kalpu reliģija nekad nevar aizvest dvēseles pie Kristus.

Glābšanu nav iespējams iegūt, tikai pildot likumus. Tas, kurš cenšas sasniegt Debesis ar paša darbiem, sekojot likumam, mēģina izdarīt neiespējamo. “Jo ar bauslības darbiem neviens cilvēks nevar kļūt taisnots Viņa priekšā.” (Romiešiem 3:20)

Kāpēc tādā gadījumā jāuzsver likumu jeb bauslības nozīmība, ja likuma ievērošana nevar mūs glābt? Kāpēc par to runāt un šīs lietas pētīt? Ja mūsu pūles pildīt likumu var pat atturēt mūs no nākšanas pie Kristus un glābšanas, vai tādā gadījumā nebūtu labāk, ja mēs vispār nerunātu par bauslību?

Likumiem ir vairākas svarīgas un aktuālas funkcijas. Likums nevar mūs glābt, bet tas var parādīt, ka mums ir vajadzīga glābšana. Likums nevar mūs izmainīt, bet tas var parādīt, ka mums ir nepieciešamība pēc izmaiņām. Pāvils raksta, ka likums ir skolotājs, kas mums palīdz atrast ceļu pie Kristus (sk. Galatiešiem 3:24, 25). Jēkabs likumu nodēvējis par “spoguli” (Jēkaba 1:23–25). Spogulis var parādīt, ka mums nepieciešams mazgāties, bet tas nevar mūs nomazgāt. Tāpat ir ar Dieva likumu. Tas parāda mūsu grēkpilno stāvokli, lai motivētu doties pie Kristus un lūgt šķīstīšanu un atjaunošanu. Likums var diagnosticēt, bet nespēj izārstēt grēka slimību.

Likums nosoda. Un, kad mēs apzināmies, ka esam šo nosodījumu saņēmuši, mēs saprotam, ka mums ir nepieciešama piedošana. Bauslība rāda, ka, būdami likumpārkāpēji, esam pakļauti lāstam, un tādējādi mūs sagatavo pieņemt labās ziņas, ka Kristus ir atpestījis mūs no šīs bauslības lāsta (sk. Galatie
šiem 3:13).

Likums ir arī sargs. Likums aizsargā nevainīgos. Bet tas aizsargā arī vainīgos. Kad mēs nonāksim Dieva tiesā, mēs skaidri varēsim zināt, vai esam vainīgi. Mums nav jāuztraucas, ka Dievs kādam izrādīs īpašu labvēlību vai spriedīs tiesu, pamatojoties uz īslaicīgām kaprīzēm. Viņš ir skaidri definējis Savas prasības, un tādējādi gan nevainīgie, gan vainīgie var zināt, kāda ir viņu situācija. Tie, kuri ir pieņēmuši Kristus taisnību sava netaisnīguma vietā, tiks attaisnoti, un viņus aizsargā likums, kas tos nenosoda. Vainīgie skaidri redzēs, kā paši ir atteikušies no Dieva žēlastības, un zinās, ka viņiem ir spriesta taisnīga tiesa.

Kad jūs ieskatāties Dieva bauslībā, vai redzat, ka tā jūs notiesā? Tad slavējiet Kungu! Pārbaudes laiks joprojām ir spēkā. Nav par vēlu ļaut likumam darīt savu un palīdzēt jums nokļūt pie Kristus.

62. TĒZE

Patiesas paklausības spēks nav rodams bauslībā. Sinaja kalnam nav nozīmes bez Golgātas.

Loģikai pašai par sevi nav nekādas varas. Zinātne bez šaubu ēnas ir pierādījusi, ka starp smēķēšanu un plaušu vēzi pastāv noteikta saistība. Statistika par ceļu satiksmes negadījumiem liecina, ka dzeršana un sēšanās pie stūres ir ļoti bīstama kombinācija ne tikai jūsu veselībai, bet arī to cilvēku veselībai un dzīvībai, kas ir jums apkārt. Ir pierādīts, ka līmes ostīšana, kokaīna šņaukšana, “zālītes” smēķēšana un LSD sūkāšana rada neatgriezeniskas izmaiņas smadzenēs un apdraud dzīvību. Tomēr liela daļa Amerikas pilsoņu turpina smēķēt, lietot alkoholu un narkotikas.

Kaut arī ir veiktas patērētāju aptaujas, kas atkal un atkal pierāda, ka “ātrais ēdiens” nav īpaši veselīgs, ātrās ēdināšanas restorānu ķēdes ir viena no visstraujāk augošajām uzņēmējdarbības jomām pasaulē. Mēs esam pierādījuši, ka gaisa un ūdens piesārņojums apdraud nākamo paaudžu dzīvību. Bet mēs turpinām izmantot lietas, kas izraisa piesārņojumu. Lai gan pastāv AIDS un citas sociālas slimības, miljoniem cilvēku joprojām iesaistās gadījuma dzimumsakaros. Zināšanas nav tikums. Informācija nav uzvara. Fakti nevar sniegt brīvību. Loģikai nav varas.

Kad Dievs, pērkonam dārdot, izdeva Savus likumus Sinaja kalnā, Israēla tauta bija pārliecināta, ka tie ir loģiski un saprātīgi. “Visu, ko Tas Kungs ir runājis, to mēs darīsim.” (2. Mozus 19:8) Ļaudis atzina, ka likumi ir taisnīgi, bet viņiem vēl bija jāmācās, kāda ir to īstā funkcija. Sūros piedzīvojumos cilvēkiem bija jāapgūst patiesība, ka likums nespēj viņus šķīstīt.

Kāda bija Dieva atbilde Israēla tautai? Jūs to varat izlasīt 5. Mozus 5:28–30. “Kad Tas Kungs dzirdēja šos jūsu vārdus, ko jūs man teicāt, tad Tas Kungs man sacīja: Es esmu dzirdējis tautu runājam, kad tā tev skaļā balsī teica šos vārdus; viss ir labi un pareizi, ko viņi runājuši.” Bet ar to nepietika. Kungs turpināja: “Kaut jel notiktu, ka tiem vienmēr būtu tāds sirdsprāts — Mani bīties un visus Manus baušļus mūžam turēt, lai viņiem un viņu bērniem labi klātos mūžīgi!” Dievam izrunājot šos vārdus, Viņa balsī gandrīz saklausāmas asaras. Jo Kungs zināja to, ko Israēla tautai nācās iemācīties grūtos pārdzīvojumos. Viņš zināja, ka loģikai nav varas. Viņš zināja, ka neviens nevarēs pildīt likumu saviem spēkiem. Bet Viņš nevarēja izskaidrot ļaudīm šo kļūdu ar vārdiem, kurus tie saprastu un pieņemtu. Viņš vienīgi varēja ļaut tiem mācīties no pieredzes. Var gandrīz dzirdēt, kā Viņš nopūšas, un redzēt, kā Viņš pašūpo galvu un 30. pantā, domu nobeigdams, sniedz Mozum norādījumu: “Ej, saki viņiem: griezieties atpakaļ savās teltīs!”

Daudzi vecāki ir brīnījušies par savu bērnu kļūdām. Atkal un atkal tie ir teikuši: “Bet viņi taču zina, kas ir pareizi.” Un bērni droši vien arī zina. Mūsu cilvēciskā dilemma ir tā, ka ar zināšanām vien nepietiek. Mums ir ne tikai jāzina tas, kas ir pareizi, bet arī tas, kā šo pareizo lietu paveikt. Un tieši tur visbiežāk rodas problēmas.

Dievs ir redzējis mūsu problēmas un izprot mūsu bezpalīdzīgo stāvokli. Savā lielajā mīlestībā Viņš neapstājās pie Sinaja kalna. Viņš dāvāja vēl vienu kalnu — Golgātu. Pieņemot Kristus taisnošanu mūsu labā, uzturot pastāvīgas attiecības ar Viņu, Viņš mums sniedz to, kas pietrūka Israēla tautai, — Dieva likumu, kas rakstīts mūsu sirdīs. Jēzus var mums sniegt to, ko nekad nevarēs dot likumi, — spēku paklausībai, grēku piedošanu un žēlastību katrai mūsu vajadzībai.

63. TĒZE

Kristus ir taisnošanas likuma, nevis bauslības noslēgums.

Pēdējos gados ir krasi pieaudzis pieejamo Bībeles tulkojumu skaits. Bieži vien, salīdzinot vārdu izvēli dažādos tulkojumus, var iegūt labāku izpratni, ko nozīmē kāds konkrēts Bībeles teksts.

Es izmantošu Vendena revidēto standartversiju. Šajā tulkojumā Romiešiem 9:30–10:4 mēs lasām: “Kāds ir secinājums? Pagānu tautas, kas nav aktīvi strādājušas, lai ražotu augļus, tos tomēr ir ievākušas. Un tā ir patiesība! Bet Israēls, kas ļoti pūlējās, lai šos augļus iegūtu, beigu beigās nav ievācis nevienu. Kāpēc? Tāpēc, ka viņi to centās paveikt pašu spēkiem. Brāļi, mana sirdsvēlēšanās un mans Dieva lūgums par viņiem ir, lai viņi tiktu izglābti. Jo es dodu viņiem liecību, ka viņi deg par Dievu, bet bez izpratnes. Viņi nav izpratuši, kāds ir Dieva piedāvātais veids, lai augļi varētu ienākties. Tie labāk izvēlējušies paši savus ceļus un nav gājuši pa Dieva piedāvāto taku. Jo kopā ar Kristu ikvienam, kurš tic, vairs nav nepieciešams smagi pūlēties, lai viņš varētu ievākt augļu ražu.”

Ir grūti tulkot Bībeli. Izmēģiniet to ar kādu iemīļotu Bībeles tekstu, un tad redzēsim, kā jums veiksies!

Vēstules romiešiem 9. un 10. nodaļā Pāvils ataino pārpratumu, kāds Israēla tautai bija radies par iespēju iegūt taisnošanas augļus. Viņi neizprata Dieva metodes un tādējādi izstrādāja savas, kuras nebija iedarbīgas. Viņi bija ieguldījuši daudz pūļu, un Pāvils to atzina. Bet viņu pūles bija veltīgas, jo tās bija ieguldītas nepareizajā lietā.

Runājot par likumu, šķiet, ka parādās divi ekstrēmi domāšanas virzieni. Pirmais ir šāds: “Ja likums ir labs, visi sūri un grūti strādāsim, lai tam paklausītu.” Rezultāts tādā gadījumā ir burta kalpība un neīsta paklausība. Otrā galējība ir: “Ja mums nav jāpūlas, lai ievērotu likumu, nav nepieciešams pat censties to darīt.” Tās rezultāts ir antinomiānisms (uzskats, ka Evaņģēlijā paustā žēlastība kristiešus atbrīvo no nepieciešamības ievērot morāles bauslību) un neīsta paklausība. Abas galējības beidzas ar vienu un to pašu kļūdu.

Bet taisnošana, kas saņemama ticībā Kristum, ietver sevī labas vēstis — patiesa paklausība ir iespējama, bet to nevar iegūt ar cilvēciskām pūlēm. Pareizi izprasta taisnošana tikai ticībā Jēzum Kristum novērš gan burta kalpību, gan dzīvi nelikumībā.

Nepārtraukti uzturot attiecības un sadraudzību ar Kungu Jēzu, mēs sākam daudz dziļāk izprast un novērtēt mīlestību un laipnību, ko esam no Viņa saņēmuši. Un tiklīdz mums ir veselīgs skatījums uz Dieva mīlestību, vairs nebūs iemesla šo īpašību pārprast. Kristus nav likuma beigas; Viņš vienkārši pārtrauc mūsu pašu bezjēdzīgos mēģinājumus ievērot likumu. Ja mums būs ticības attiecības ar Viņu, mēs spēsim to paveikt no sirds. Labie darbi sekos kā ticības ziedi un augļi. Kristus taisnīgums izpaudīsies labi sakārtotā dzīvē un dievbijības pilnās sarunās.

Pēdējā pārbaude, kā noteikt, vai cilvēks dzīvo saskaņā ar Dieva likumu, ir jautājums, vai viņš dzīvo ticības attiecībās ar Kristu tā, ka likums ir ierakstīts viņa sirdī. Ja mēs atzīstam Dieva likuma prasības un patiesību, ka paši nespējam to ievērot, mūsu vienīgā izvēle ir nākt pie Kristus un lūgt Viņa taisnošanas dāvanu.

Dziļākiem pētījumiem - 12. daļa

1. Vai Dieva bauslība ir nepilnīga? (Romiešiem 7:12)

2. Vai Dieva bauslība definē grēku? (1. Jāņa 3:4; Romiešiem 3:20; sk. arī 7:7)

3. Vai Dieva bauslība ir pārbaudes mēraukla tiesā?
   (Jēkaba 2:12)

4. Vai Dieva žēlastība atceļ Viņa bauslību un atļauj mums grēkot? (Romiešiem 6:15)

5. Vai ticība atceļ Dieva bauslību? (Romiešiem 3:31)

Likums ir tikpat mūžīgs kā Dievs.

6. Vai taisnošana ticībā ir pretrunā ar Dieva bauslību? (Romiešiem 2:13)
7. Vai Pāvils neteica, ka mēs neesam padoti bauslībai? (Romiešiem 6:14)

   Piezīme. Pāvils izmanto frāzi “padoti bauslībai” vismaz piecas reizes; četras no tām apzīmē bauslību tiešā nozīmē, viena — pārnestā. Šos aspektus mēs tālāk aplūkosim 8. un 13. jautājumā.

8. Kādas tiešas bauslības funkcijas minētas Rakstos? (Jēkaba 2:12, sk. 3. jautājumu; Romiešiem 4:15, sk. 9. jautājumu; Galatiešiem 3:13, sk. 10. jautājumu; Galatiešiem 3:24, 25, sk. 11. jautājumu)

9. Kā bauslība mūs norāj? (Romiešiem 7:9, 10; sk. arī Romiešiem 4:15; 1. Timotejam 1:8, 9)

10. Kāds ir bauslības lāsts, no kura Jēzus mūs ir izglābis? (Galatiešiem 3:13; sk. arī Romiešiem 7:10–13)

11. Ko nozīmē būt pakļautiem bauslībai kā audzinātājai? (Galatiešiem 3:24, 25)

    Piezīme. Bauslība var būt arī spogulis, kas mudina mūs nomazgāt seju (sk. Jēkaba 1:23, 25).

12. Vai bauslībai ir kāda saistība ar atgriešanos?
    (Psalmi 19:8)

13. Kā Pāvils raksturo bauslības pārnesto nozīmi?
    (Romiešiem 3:20; sk. arī Galatiešiem 2:16)

    Piezīme. Bauslības izmantošana glābšanai nozīmē, ka tā tiek lietota nepiemērotā veidā. Šo attieksmi mēs saucam par burta kalpību.

Paklausība mūs neglābj, bet glābti ļaudis dzīvo paklausībā.

14. Cik dziļi Pāvils ielaižas diskusijā par burta kalpību? (Romiešiem 3:28)

15. Kā Pāvils sauc tos, kas tic, ka tiek taisnoti bauslības darbu dēļ? (Galatiešiem 3:1, 2)

16. Ko burta kalpība izdara ar Dieva žēlastību?
    (Galatiešiem 5:4)

17. Ko burta kalpība izdara ar Kristus nāvi?
    (Galatiešiem 2:21)

18. Kas dara galu burta kalpībai? (Romiešiem 10:4)

19. Kāpēc nav iespējama taisnošana bauslības darbu dēļ? (Romiešiem 8:7; sk. arī 7:14–25)

Kristus ir bauslības gals, lai varētu notikt taisnošana. Romiešiem 10:4; sk. 63. tēzi.

20. Vai Jēzus atcēla Dieva bauslību? (Mateja 5:19; sk. arī
    17. un 18. pantu)
21. Ko Jesaja pravietoja par Kristu un bauslību?
    (Jesajas 42:21)

22. Vai Jēzus pastiprināja bauslības nozīmību? (Mateja 23:23; sk. arī 5:21–48)

23. Kāpēc Jēzum bija patīkami darīt Dieva prātu?
    (Psalmi 40:9)

24. Vai ir iespējams, ka mēs varam sajust prieku, rīkodamies saskaņā ar Dieva prātu? (Psalmi 1:1, 2; sk. arī Jeremijas 31:33; Romiešiem 8:2–4; Filipiešiem 2:13)

25. Kādas ir labās ziņas par bauslību un žēlastību? (Jāņa 1:17)

Maldīgi uzskati, kurus šī patiesība atspēko

• Taisnošana ticībā ir pretrunā ar Dieva likumu.
• Žēlastība atceļ likumu.
• Dieva likumam ir trūkumi.
• Mēs varam ievērot likumu, nerēķinoties ar Jēzu.
• Kristus ir bauslības gals.

Tēzes, kuras šo patiesību apstiprina

• Tas, kurš mēģina dzīvot kristīgu dzīvi bez Kristus, nav kristietis. Viņš ir burta kalps: konservatīvs vai liberāls, bet tik un tā — burta kalps.
• Patiesas paklausības spēks nav rodams bauslībā. Sinaja kalnam nav nozīmes bez Golgātas.
• Kristus ir bauslības gals, lai varētu notikt taisnošana.

Darbi

64. TĒZE

Labi darbi, kas tiek darīti bez Kristus, ir slikti darbi.

Es minēšu vairākas aktivitātes. Lūdzu, izlemiet, kuras no tām ir labas, kuras — sliktas.

1. Pabarot kādu, kurš ir izsalcis.
2. Uzdāvināt kādam ziedus.
3. Iet uz dievnamu.
4. Piedāvāt aizvest kādu, kurš “balso”.
5. Smaidīt.
6. Apmeklēt slimniekus.
7. Pateikt “paldies”, “lūdzu” un “es atvainojos”.
8. Aiznest kaimiņam svaigi ceptu maizi.
9. Ziedot naudu draudzei.
10. Dalīties savā ticībā.

Tagad es jums uzdošu jautājumu: vai kāds jauns cilvēks ir pienācis jums klāt lidostā, pasmaidījis un pasniedzis ziedu? Tad viņš vēlējās, lai jūs iedotu naudu, vai ne? Un, ja jūs to izdarītu, kur šī nauda nonāktu? Pie tā kulta vadītājiem, kuru viņš pārstāv. Vai smaidīšana un ziedu dāvināšana tādā gadījumā ir labas vai sliktas darbības?

Kārdinātājs bieži vien visveiksmīgāk darbojas ar to starpniecību, kuri vismazāk izskatās pēc viņa padotajiem. Pastāv viedoklis, ka viss, kas šķiet pieklājība vai izsmalcinātība, kādā mērā ir saistīts ar Kristu. Nekad nav pieļauta lielāka kļūda! Katram kristietim ir jāizkopj šīs īpašības, jo tās atstāj spēcīgu iespaidu par labu patiesai reliģijai. Bet tās ir jāvelta Dievam, citādi tās ir arī ļaunā ieroči. Daudzi mācīti cilvēki ar patīkamām manierēm, kuri neatļautos to, ko parasti uzskata par amorālu rīcību, nav nekas vairāk kā sātana uzspodrinātie ieroči. Tātad labas manieres pašas par sevi nav pierādījums.

Mateja 7:22, 23 Jēzus sacīja: “Daudzi uz Mani sacīs tanī dienā: Kungs! Kungs! Vai mēs Tavā vārdā neesam nākošas lietas sludinājuši, vai mēs Tavā vārdā neesam velnus izdzinuši, vai mēs Tavā vārdā neesam daudz brīnumu darījuši? Un tad Es tiem apliecināšu: Es jūs nekad neesmu pazinis; eita nost no Manis, jūs ļauna darītāji.” Tātad: kā sauc brīnišķīgus darbus, kas tiek darīti atšķirtībā no Kristus, nepazīstot Viņu? Tā ir nekrietnība.

Ateistam ir iespējams izcept gardu maizi un dalīties tajā ar savu kaimiņu. Laicīgi ļaudis, kuriem nav laika Dievam, var būt norūpējušies par pasaules izsalkušajiem un darboties, lai risinātu šo problēmu. Ļaunie un pagrimušie var apciemot slimniekus. Draudzei var ziedot naudu, kuru Dievs nepieņems. Daži, kas apmeklē draudzi, patiesībā ir sātana aģenti, nevis mūsu Kunga bērni. Farizeji sludināja ticību un draudzē ieveda atgrieztos, kas bija divreiz ļaunāki par viņiem pašiem. Pat izmisuši noziedznieki var piedāvāt kādu kaut kur aizvest un izmantot šo iespēju, lai nodarītu pāri neaizsargātam cilvēkam.

Labi darbi, kas darīti bez Kristus, ir slikti darbi. Lai labi darbi būtu labi darbi, tie jādara, slavējot un godājot Dievu. Glābējs Mateja 5:16 ir teicis: “Lai jūsu gaisma spīd ļaužu priekšā, ka tie ierauga jūsu labos darbus.” Šie “labie darbi” sāks parādīties, kad notiks nožēla un atgriešanās. Tikai tad vārdi un darbi “godās jūsu Tēvu, kas ir Debesīs”.

Romiešiem 14:23 teikts: “Viss, kas nenāk no ticības, ir grēks.” Kad Dievs spriež tiesu, Viņš raugās uz sirdi, motīviem un slēptajiem nolūkiem. Ja mēs dzīvojam atšķirtībā no Kristus, mūs vada patmīlība. Tādējādi mūsu labie darbi nepavisam nav labi.

Protams, ir taisnība: ja cilvēks mirst badā un kāds viņam pasniedz maizi, viņš tiks pabarots, lai kādi būtu devēja motīvi. Bet, ja runa par devēju, tad jebkuri labie darbi, kas veikti bez Kristus, ir slikti darbi. Vienīgais labo darbu avots ir Kristus, kurš ticībā mīt mūsu sirdīs.

65. TĒZE

Labo darbu mērķis nav mūs izglābt, bet pagodināt Dievu.

Allaž, kad noris diskusijas par glābšanu vienīgi ticībā Jēzum Kristum un par to, ka mūsu labie darbi nekādā ziņā nav glābšanas pamats, kāds vienmēr pajautā: “Ja labie darbi nevar mūs glābt, cik vērtīgi tie patiesībā ir?”

Mateja 5:16 tas ir pateikts ļoti skaidri: “Lai jūsu gaisma spīd ļaužu priekšā, ka tie ierauga jūsu labos darbus un godā jūsu Tēvu, kas ir Debesīs.” Tikai tāpēc, ka labie darbi nevar mūs glābt, vēl nenozīmē, ka tie nav svarīgi. Labo darbu mērķis ir pagodināt Dievu.

Kāds tādā gadījumā ir Dieva godināšanas mērķis? Vai Dievs vēlas, lai tiktu godāts tāpēc, ka Viņš ir egoistiska, Sevī centrēta būtne? Vai Dievs gribētu, lai mēs pievērstu uzmanību citiem, ja Viņš pats tāds nebūtu? Mēs uzreiz zinām atbildi uz šo jautājumu tā darba dēļ, ko Pestītājs paveica pie krusta. Kad Jēzus izsaucās: “Viss piepildīts!”, Viņš uz visiem laikiem atspēkoja sātana apsūdzības, ka Dievs ir egoistisks un nezina neko par pašuzupurēšanos. Krusts pierādīja, ka Dievs ir gatavs sniegt pilnīgi visu.

Kāds tādā gadījumā ir Dieva godināšanas mērķis? Viens no lielākajiem iemesliem ir tas, ka Viņš šo godu ir pelnījis! Viņš ir mūsu slavēšanas cienīgs. Nekad nevarētu būt par daudz slavēšanas un pagodinājuma, ko cilvēce spēj Viņam veltīt. Dāvids ir teicis: “Slavēts lai ir tas Kungs diendienā, Viņš nes mūs pašus. Dievs ir mūsu Pestītājs.” (Psalmi 68:20) Vai savā dzīvē esat pamanījuši, ka saņemat atvieglojumu? Dažreiz vieglāk ir koncentrēties uz grēka, vainas apziņas vai rūpju nastu, ko nesam. Šīs ir nastas, kuras nekad Dievs mums nebija novēlējs. Viņš ir apsolījis tās noņemt no mūsu pleciem un dāvāt mums dusu. Bet vienīgā nasta, ko Viņš mums piešķir, ir dažādu labumu nasta. Mums to ir tik daudz! Kas tos visus varētu saskaitīt?

Otrs svarīgais iemesls, kāpēc mums vajadzētu slavēt Dievu, ir kristīgā liecināšana. Kad citi redzēs, kā Jēzus tiek godināts mūsu dzīvē, un ar mūsu starpniecību iemācīsies par Dieva mīlestību un žēlsirdību, viņi paši tiks motivēti nākt pie Viņa. Ticīga cilvēka dzīvē redzamie labie darbi ir spēcīgs arguments par labu kristietībai.

Trešais lielais iemesls Dieva slavēšanai ir ietverts jautājumā: ja mūsu labie darbi neslavēs Dievu, tad ko tie slavēs? Vai jūs zināt atbildi? Ir tikai viena izvēle, vai ne? Ja Dievs nebauda šo slavēšanu, tad to baudām mēs paši. Un taisnošanas ticībā uzdevums ir pārvērst putekļos cilvēces godu un slavu. Mēs vienlaicīgi nevaram slavēt gan Dievu, gan sevi. Vai nu tiek slavēts Viņš, vai arī mēs piesavināmies šo godu sev.

Tas liek mums uzdot vēl vienu jautājumu. Vai cilvēkam, kurš nav ieinteresēts slavēt Dievu, ir iespējams tikt glābtam? Dieva slavēšanai vajadzētu izraisīt spēcīgu motivāciju veikt labus darbus. Un tas tā būs, ja mēs Viņam kalposim tāpēc, ka Viņu mīlam.

Mēs redzam, ka tas ir aktuāli arī cilvēciskajās attiecībās. Ģimenes vārda labā slava var būt diezgan liela motivācija, vai ne? Mēs esam gatavi upurēt daudzas lietas, lai godātu tos, kurus mīlam, un neliktu viņiem vilties. Kad mēs pazīsim Dievu, kā mums ir dota iespēja Viņu pazīt, un kad mīlēsim savu Kungu, kā mums ir dota iespēja Viņu mīlēt, mēs atskārtīsim, ka mūsu lielākais prieks ir Viņu slavēt un godināt. Paklausīt un kalpot Viņam Viņa dēļ varētu būt vislielākā motivācija.

Viss ir otršķirīgs salīdzinājumā ar Dieva godību. Mūsu Debesu Tēvs vienmēr ir jāgodā vispirms — kā lielākais prieks, kā gaisma un mūsu dzīves avots.

66. TĒZE

Patiesa ticība un darbi nevar pastāvēt viens bez otra.

Kādā senā dziesmā teikts: “Mīlestība un laulība, mīlestība un laulība sader kopā kā zirgs ar karieti — tie nevar pastāvēt viens bez otra.” (Tā ir ļoti sena dziesma: ceru, ka jūs to nopratāt ne tikai zirga un karietes dēļ.) Mūsdienās cilvēki ļoti cenšas pierādīt, ka mīlestībai un laulībām nav obligāti jābūt saistītām lietām. Bet viss, ko viņi šajā procesā ir spējuši pierādīt, ir tas, ka Dieva izstrādātais laulību un ģimenes plāns, neskatoties uz visu, tomēr ir vislabākais.

Bet ticība un darbi vienmēr ir savstarpēji saistītas lietas. Vai varam atrast ilustrāciju, ko neviens nespēs apstrīdēt? Kā ir ar ēnu un saules gaismu? Tās pastāvīgi ir saistītas, vai ne? Viena nevar pastāvēt bez otras. Šajā pasaulē blakus gaismai vienmēr būs arī ēna — tas ir nemainīgs dabas likums.

Mēs visi gaidām nākamās dzīves neapēnoto prieku. Uz šīs pasaules pat mūsu prieks tiek apēnots! Varbūt tieši šī “apēnotā prieka” dēļ mēs varam raudāt prieka asaras, jo jebkurš prieks vienmēr izbaudāms roku rokā ar ēnu. Mēs priecājamies, kad kāds pieņem Kristu savā dzīvē, tomēr tajā pašā laikā izjūtam ēnu to dēļ, kuri Viņu ir atraidījuši. Mēs rodam prieku, vērojot dabu, bet vienmēr klātesoša ir nāves un iznīcības ēna, lai kur mēs arī ietu. Labas ziņas vienmēr tiek saņemtas kopā ar sliktām ziņām. Dažreiz mums gadīsies reta dāvana — “ideāla” diena, bet vienmēr ēna būs manāma iepriekšējā vai nākamajā dienā. Mūsu cilvēciskās attiecības ir apēnotas; no vienas puses, mūs mīlestībā pieņem, no otras — ir brīži, kad jāsastopas ar neizpratni. Mūsu sirdis var iekšēji degt, kad Dievs tuvojas, lai ar mums sarunātos, bet vienmēr jūtama to mirkļu ēna, kad šķita, ka Viņš no mums ir novērsis Savu vaigu.

Gan fiziskajā, gan garīgajā pasaulē gaisma vienmēr iet roku rokā ar ēnu.

Tāpat ir ar ticību un darbiem. Ja darbi ir patiesi, to avots ir ticība Kristum. Ja ticība ir patiesa, tās rezultāts nemainīgi būs labi darbi. Kad jūs pieņemat lēmumu mājot kopā ar Kristu vai, citiem vārdiem sakot, uzturēt attiecības ar Viņu, jūs esat pieņēmuši lēmumu arī par to, ka vēlaties nest augļus, jo tas, kurš mīt kopā ar Viņu, nes daudz augļu. Ticību un darbus nevar atdalīt. Patiesa ticība atklāsies labos darbos, jo labi darbi ir ticības augļi.

Kad mēs runājam par ticību un darbiem, kāds vienmēr min piemēru par diviem airiem. Ticība un darbi ir kā divi airi. Ja jūs centīsities airēt tikai ar vienu no tiem — nav svarīgi, ar kuru, — progresa nebūs. Bet, ja jūs izmantosit abus airus kopā, jūsu laiva slīdēs uz priekšu, uz Debesu krastiem! Un cilvēks, kurš lieto šo ilustrāciju, to parasti dara, lai censtos pierādīt, ka mums būtu jāiegulda vienlīdzīgas pūles gan ticībā, gan darbos.

Bet patiesība ir tāda, ka mums nevajadzētu pūlēties! Ticība ir dāvana, un arī paklausība ir dāvana. Mums vajadzētu censties palikt laivā vai, citiem vārdiem sakot, attiecībās ar Kristu, lūdzot un pētot Viņa Vārdu. Kad mēs nākam pie Kristus, meklējot sadraudzību ar Viņu, pirmais rezultāts ir patiesa ticība, otrais — patiess taisnīgums.

Salīdzinājums ar airiem ir derīgs tikai tad, ja to pareizi izprot — ticība un darbi ir līdzīgi airiem svarīguma ziņā. Ticība un darbi ir vienlīdz svarīgi. Bet veids, kā iegūt gan ticību, gan darbus, ir pastāvīgas attiecības ar Jēzu Kristu.

Jēkaba 2:17 mums vēsta, ka ir iespējama mirusi ticība. Jēkabs saka: “Tāpat arī ticība, ja tai nav darbu, tā pati par sevi ir nedzīva.” Ebrejiem 6:1 norādīts, ka ir iespējami arī “nedzīvi darbi”. Lai saglabātu dzīvību, jābūt gan ticībai, gan darbiem. Patiesi darbi sekos patiesai ticībai, un patiesa ticība būs rezultāts sadraudzībai ar Dievu. Tas ir tikpat droši kā apgalvojums, ka saulei vienmēr seko ēna.

Dziļākiem pētījumiem - 13. daļa

1. Vai bauslības darbi nodrošina taisnošanu? (Romiešiem 9:31, 32; Galatiešiem 3:2, 10)

2. Vai labus darbus un ticības apliecināšanu vienmēr sastopam vienlaicīgi? (Titam 1:16)

3. Kāda bija Jēzus attieksme pret labajiem darbiem, ja tie veikti, Viņu nepazīstot? (Mateja 7:22, 23)

Labi darbi, kas tiek darīti bez Kristus, ir slikti darbi. Mateja 7:22, 23; sk. 64. tēzi.

4. Kur rodas patiesi labie darbi? (Titam 2:14; 2. Timotejam 3:16, 17; Efeziešiem 2:10)

5. Vai mēs varam veikt tādus pašus darbus kā Jēzus?
   (Jāņa 14:12)
6. Vai mēs tiksim atalgoti atbilstoši saviem darbiem? (Mateja 16:27; Atklāsmes 22:12)

7. Vai mums vajadzētu aktīvi darboties, lai nopelnītu atalgojumu? (Romiešiem 4:4, 5)

8. Vai mēs tiksim tiesāti atbilstoši saviem darbiem? (Atklāsmes 20:12)

9. Vai tas nozīmē, ka darbi mūs glābj? (Efeziešiem 2:8, 9; Galatiešiem 2:16; Romiešiem 4:6; Titam 3:5)

Mēs tiksim tiesāti un atalgoti atbilstoši saviem darbiem, bet tie nespēj mūs glābt.

10. Ja darbi mūs neglābj, vai tie ir mazsvarīgi? (Jēkaba 2:17; Jēkaba 2:26)

    Piezīme. Lai pamatotu savu viedokli, Jēkabs izmanto piemēru par Ābrahāmu un Rahābu (sk. Jēkaba 2:21–25).

11. Ko Jēkabs domā par ticību tad, ja kāds vienkārši “tic”? (Jēkaba 2:19)

Nevar pastāvēt patiesa ticība bez darbiem vai patiesi darbi bez ticības. Jēkaba 2:17, 18, 26; sk. 66. tēzi.

12. Kā Dieva darbi kļūst par mūsu darbiem? (Jesajas 26:12; Filipiešiem 2:13; Ebrejiem 13:20, 21)
13. Vai Jēzus piedāvā atteikties (“dusēt”) no nepieciešamības veikt pašiem savus darbus? (Ebrejiem 4:9–11)

14. Kādi darbi ir nepieciešami, lai šo “dusu” varētu baudīt? (Mateja 11:28, 29)

15. Kāds ir labo darbu mērķis, ja tie mūs neglābj?
    (Mateja 5:16)

Labo darbu mērķis nav mūs izglābt, bet pagodināt
Dievu. Mateja 5:16; sk. 65. tēzi.

Maldīgi uzskati, kurus šī patiesība atspēko

• Teorētiska ticēšana ir īsta ticība.
• Labi darbi nodrošina mūsu pestīšanu, slikti darbi nodrošina bojāeju.
• Cilvēkam var būt ticība bez labajiem darbiem.
• Cilvēks var tik glābts bez labajiem darbiem.
• Pastāv tāda lieta kā labi darbi, dzīvojot atšķirtībā no Kristus.

Tēzes, kuras šo patiesību apstiprina

• Labi darbi, kas tiek darīti bez Kristus, ir slikti darbi.
• Labo darbu mērķis nav mūs izglābt, bet pagodināt Dievu.
• Patiesa ticība un darbi nevar pastāvēt viens bez otra.