95 tēzes par taisnošanu ticībā

Ievads

Patiesībā nav nekāda iemesla atvainoties Mārtiņam Luteram. Viņa atklāsmes brīdis uz kāpnēm, ka taisnie dzīvos ticībā, nudien bija liels solis uz priekšu protestantu reformācijā. Bet tās 95 tēzes, kuras viņš pienagloja pie baznīcas durvīm Vitenbergā, nebija skaidrojumi par taisnošanu ticībā. Tās galvenokārt vēstīja par nepieciešamajām reformām tā laika reliģiskajā sistēmā, uzsverot, ka vajadzīga apziņas brīvība, nosodot indulgenču pārdošanu un vēršoties pret pāvesta ļaunprātīgu varas izmantošanu.

95 tēzes šajā grāmatā ir pamatotas uz taisnošanu, kas iegūstama tikai ticībā Jēzum Kristum. Tā ir vēsts, kas aktuāla visos laikos, līdz pat brīdim, kad ir vairs tikai viena interese: Kristus — mūsu taisnība. Mēs dzīvojam laikā, kad triju eņģeļu vēstis ir pasludinātas un turpinās atbalsoties, līdz sasniegs visus cilvēkus.

Šīs grāmatas mērķis ir rosināt domas un pētījumus par taisnošanu Kristū, kas saņemama vienīgi ticībā. Iepriekšējam izdevumam bija atsevišķi pievienotas Bībeles pētījumu tēmas. Šajā atkārtotajā izdevumā minētās tēmas ir atrodamas grāmatā pēc katra tēžu bloka, lai lasītājs redzētu, ka tēzēm ir stingrs biblisks pamats. Pirmajās četrās studiju tēmu daļās uz jautājumiem ir sniegtas arī atbildes, lai jūs zinātu, kā tālāk aizpildīt pārējo materiālu.

Grāmata ir rakstīta visu ticību ļaudīm un arī tiem, kas nav ticīgi. Bet esiet uzmanīgi! Ja jūs atskārtīsit, ka piekrītat tikai pirmajai tēzei, jūs būsit “iekrituši”! Ja jūs piekritīsit pirmajām divpadsmit tēzēm, jums vairs nebūs, kur bēgt! Jebkurš, kurš patiesi piekrīt pirmajām divpadsmit tēzēm, nevarēs nepiekrist pārējām, jo pirmās divpadsmit veido visas grāmatas pamatu.

Teorija par taisnošanu ticībā ir kā dinamīts. Kad jūs to patiesi saprotat, jūs nekad vairs neesat tāds kā agrāk. Bet ar teoriju vien nepietiek. Patiesais spēks rodas tad, kad jūs to paši piedzīvojat. Šodien es jūs aicinu gūt dzīves lielāko pieredzi!

95 tēzes par taisnošanu ticībā

Taisnošana

1. Kristietis rīkojas pareizi tāpēc, ka viņš ir kristietis, nevis tādēļ, lai par tādu kļūtu. Jāņa 15:5.
2. Jēzus ir taisnība. Bez Viņa mums nav taisnošanas. Romiešiem 1:16, 17.
3. Vienīgais veids, kā meklēt taisnību, ir meklēt Jēzu. Romiešiem 4:4, 5.
4. Kristietība un glābšana nav pamatota uz to, ko tu dari, bet gan uz to, ko tu pazīsti. Romiešiem 3:28.
5. Darīt pareizi, nedarot nepareizi, nenozīmē darīt pareizi. Būt labam, neesot sliktam, nenozīmē būt labam. Mateja 23:27, 28.
6. Taisnošana padarīs jūs tikumīgus, bet tikumība nepadarīs jūs taisnus. Mateja 5:20.
7. Mūsu labie darbi nav mūsu glābšanas iemesls. Mūsu sliktie darbi nav iemesls tam, lai mēs būtu pazuduši. Romiešiem 3:20.

Grēks

8. Ikviens piedzimst grēcīgs (vai patmīlīgs), jo ikviens nāk pasaulē, būdams šķirts no Dieva. Psalmi 58:4.
9. Dieva skatījumā mēs neesam atbildīgi par to, ka piedzimstam grēcīgi. Ecēhiēla 18:20; Jāņa 1:9.
10. Mēs grēkojam tāpēc, ka esam grēcīgi. Mēs neesam grēcīgi tāpēc, ka grēkojam. Romiešiem 7:14–17.
11. Grēks (vienskaitlī) — dzīve atšķirtībā no Dieva — sekmē grēkus (daudzskaitlī) — nepareizu rīcību. 1. Jāņa 3:4.
12. Tas, kurš dzīvo atšķirtībā no Dieva, dzīvo grēkā. Jāņa 16:8, 9.

Ticība

13. Vislabākā ticības definīcija ir uzticība. Ticība ir paļaušanās uz kādu personu. Mateja 15:21–28.
14. Pazīstot Dievu, rodas uzticība Viņam. Ja jūs Dievu nepazīsit, jūs Viņam neuzticēsities. Ja jūs Viņam neuzticēsities, jūs Viņu nepazīsit. 2. Timotejam 1:12.
15. Ticība ir Gara, nevis cilvēka auglis. Tas nav kaut kas, ko mēs nopelnām vai izveidojam. Galatiešiem 5:22.
16. Pozitīva domāšana nerada patiesu ticību, bet ticība radīs pozitīvu domāšanu. Romiešiem 10:17.

Nodošanās

17. Padoties nozīmē atteikties no sevis, nevis no saviem grēkiem. Atteikšanās no sevis un Dieva meklēšana sekmē atteikšanos no grēkiem. Romiešiem 10:3, 4.
18. Darbošanās, lai atteiktos no saviem grēkiem, var aizkavēt mūs atteikties no sevis. Romiešiem 9:31, 32.
19. Neviens nespēj pats sevi sist krustā vai pakļaut. Tas ir jādara kādam citam. Galatiešiem 2:20.
20. Mūs vada vai nu Dievs, vai sātans. Vienīgais, ko mēs paši varam noteikt, ir izvēlēties, kurš mūs vadīs. Romiešiem 6:16.
21. Gribas nodošana ir izvēles brīvības nodošana, bet mēs izmantojam savu izvēles brīvību, lai to nodotu. Mēs atsakāmies no savas izvēles brīvības saistībā ar rīcību, bet paturam savu izvēles brīvību saistībā ar attiecībām. Filipiešiem 2:13; Romiešiem 6:11.
22. Vienīgās apzinātās pūles kristiešu dzīvē ir tiekšanās pēc Dieva. Pēc tam citās lietās pūles tiks ieguldītas gluži neapzināti. Jāņa 15:5; Filipiešiem 4:13.
23. Augoši kristieši piedzīvo mainīgu nodošanos. Dažreiz viņi paļaujas uz Dievu, dažreiz paši uz sevi. Lūkas 9:54; Mateja 16:16, 17, 22, 23.

Atgriešanās

24. Atgriešanās ir tāds Svētā Gara darba rezultāts, kas rada izmaiņas attieksmē pret Dievu un palīdz Viņu iepazīt arvien dziļāk. Jāņa 3:3–8.
25. Atgriešanās ir ceļš uz jaunu dzīvi. Ecēhiēla 36:26, 27.
26. Atgriešanās un nožēla ir nepārtraukts process. Lūkas 9:23.

Nožēla

27. Nožēla ir skumjas par grēku un novēršanās no grēkiem. Nožēla ir dāvana. Tādējādi skumjas par grēku ir dāvana un arī novēršanās no grēkiem ir dāvana. Apustuļu darbi 5:31.
28. Mēs neizmainām savu dzīvi, lai varētu nākt pie Jēzus. Mēs nākam pie Viņa tādi, kādi esam, un Viņš izmaina mūsu dzīvi. Jāņa 6:37.
29. Vispirms Dievs mums dāvā nožēlu, un tikai pēc tam — piedošanu. Apustuļu darbi 3:19.
30. Pasaulīgā nožēla ir justies vainīgam par to, ka esam pārkāpuši likumu un pēc tam notverti. Dievišķā nožēla ir skumjas par to, ka esam salauzuši kāda sirdi un sāpinājuši savu labāko Draugu. 2. Korintiešiem 7:10.

Piedošana

31. Vienīgais zināmais grēks, ko nevar piedot, ir grēks, kuru nenožēlojam un par kuru nelūdzam piedošanu. 1. Jāņa 1:9.
32. Piedošana grēciniekam neko nedod, kamēr viņš to nepieņem. Psalmi 86:5.
33. Dieva piedošana nav ierobežota, bet tāda var būt mūsu vēlme šo piedošanu pieņemt. Mateja 18:21, 22.
34. Tie, kuriem daudz piedots, daudz mīlēs. Tie, kuri daudz mīlēs, daudz paklausīs. Lūkas 7:41–43; Jāņa 14:15.
35. Piedošana tiek piedāvāta bez maksas, bet tā nav lēta. Tās cena ir Dieva mīļotā Dēla dzīvība. Jāņa 3:16.

Krusts

36. Dievs piedod grēciniekiem, bet nepiedod grēkus, taču Bībele to sauc par grēka piedošanu. Jēzus mira, jo grēkus nevarēja piedot. Jesajas 53:5, 6, 8.
37. Kristus ir miris par mūsu grēkiem saskaņā ar Rakstiem. 1. Korintiešiem 15:3.
38. Krusts piešķīra Dievam varu būt taisnīgam un tomēr piedot jebkuram. Romiešiem 3:23–26.
39. Kristus nāve bija nepieciešama tādēļ, lai mums varētu piedot. Jāņa 3:14, 15.
40. Mēs neko nevaram pievienot tam, ko Jēzus izdarīja pie krusta, bet Dievs var dot daudz vairāk. Ebrejiem 7:25; 9:11, 12.

Pārliecība

41. Palikt kopā ar Jēzu ir tikpat svarīgi kā nākt pie Viņa. Jāņa 15:4.
42. Pārliecība par glābšanu turpinās ikdienas attiecībās ar Jēzu. 1. Jāņa 5:11, 12.
43. Kristiešiem jāzina, ka jau šodien viņiem ir garantēta glābšana. Jāņa 6:47.
44. Bībele māca: ja cilvēks ir vienreiz glābts, viņš ir glābts uz visiem laikiem — ja vien paliek glābts. Mateja 24:12, 13.
45. Uzvara nenodrošina mieru, bet miers nodrošina uzvaru. Jāņa 8:11.
46. Viens no iemesliem, kāpēc mēs turpinām grēkot, ir tas, ka mēs neticam: mums ir piedots. Pārliecība nodrošina uzvaru, bet nedrošība beidzas ar sakāvi. 1. Jāņa 3:2, 3.

Attiecības

47. Taisnošana ticībā ir pieredze, nevis tikai teorija. Filipiešiem 3:9, 10.
48. Kristiešu garīgā dzīve nav izvēles jautājums. Attiecības ar Dievu ir kristīgās dzīves pamats. Jāņa 17:3.
49. Ja mēs neatvēlēsim laiku Bībelei un lūgšanām, mēs garīgi mirsim. Jāņa 6:53.
50. Tas, ka jūs lasāt Bībeli un lūdzat, nenozīmē, ka jums ir attiecības ar Dievu. Bet, ja jūs to nedarīsit, jums šo attiecību nebūs. Jāņa 5:39.
51. Lūgšanas galvenais mērķis nav iegūt atbildes, bet iepazīt Jēzu. Atklāsmes 3:20; Jāņa 17:3.
52. Bībeles pētīšanas galvenais mērķis nav iegūt informāciju, bet iepazīt Jēzu. Atklāsmes 3:20.
53. Kad mēs lūdzam, viss parasti kļūst sliktāk, līdz mēs iemācāmies meklēt Jēzu Viņa, nevis sevis dēļ. Ījaba grāmata.
54. Tas, kurš zaudē drosmi attiecībās savas uzvedības dēļ, ir burta kalps. Romiešiem 7:12–24.

Paklausība

55. Patiesa paklausība ir Dieva dāvana (Tērps tiek piedāvāts bez maksas!). Mateja 22:11–14.
56. Īstena paklausība nāk no iekšienes un izpaužas ārēji redzamā veidā; tā netiek uzspiesta no ārpuses. Mateja 23:25, 26.
57. Patiesa paklausība ir dabiska un spontāna. Tā dzimst ticības attiecībās ar Kristu. Jāņa 14:15.
58. Tam, kurš paļaujas uz Dievu, lai saņemtu spēku, nav ļoti jāpūlas, mēģinot paklausīt. Viņam būtu jāpūlas, lai nepaklausītu. 1. Jāņa 3:6.
59. Formālā paklausība, kas ir tikai ārēji redzama, nav patiesa. Mateja 5:20.
60. Kad mēs iepazīsim Dievu tā, kā mums ir dota iespēja Viņu pazīt, mūsu dzīve kļūs par pastāvīgas paklausības dzīvi. 1. Jāņa 2:3.

Likums

61. Tas, kurš mēģina dzīvot kristīgu dzīvi bez Kristus, nav kristietis. Viņš ir burta kalps: konservatīvs vai liberāls, bet tik un tā — burta kalps. Galatiešiem 3:1–3.
62. Patiesas paklausības spēks nav rodams bauslībā. Sinaja kalnam nav nozīmes bez Golgātas. Romiešiem 8:3.
63. Kristus ir bauslības gals, lai varētu notikt taisnošana. Romiešiem 10:4.

Darbi

64. Labie darbi, kas tiek darīti bez Kristus, ir slikti darbi. Mateja 7:22, 23.
65. Labo darbu mērķis nav mūs izglābt, bet pagodināt Dievu. Mateja 5:16.
66. Patiesa ticība un darbi nevar pastāvēt viens bez otra. Jēkaba 2:17, 18, 26.

Izaugsme

67. Ticība aug kvantitatīvi, nevis kvalitatīvi. Izaugsme notiek tad, kad cilvēks nelokāmi paļaujas uz Dievu. Lūkas 17:5, 6.
68. Izaugsme nav panākama ar centību. Mateja 6:27.
69. Kristieši kļūst stiprāki, apzinoties savu nespēku. Viņi kļūst stipri, kad ir vāji. 2. Korintiešiem 12:9, 10.
70. Ar Kristus palīdzību mēs varam izdarīt visas lietas. Viņš mūs dara stiprus, un bez Viņa mēs nespējam nekā. Filipiešiem 4:13; Jāņa 15:5.

Palikšana Kristū

71. Sātanam nav dota vara piespiest grēkot tos, kuri paļaujas uz Dievu, bet tie, kuri paļaujas uz sevi, ir viegli uzvarami. 2. Korintiešiem 10:4, 5.
72. Pastāvīgas ikdienas attiecības ar Dievu sekmē pastāvīgu nodošanos un paļaušanos uz Viņu ik brīdi. Jāņa 15:1–5.
73. Raudzīšanās uz sevi vienmēr veicina šķiršanos no Dieva un pārtrauc ikbrīža paļaušanos uz Viņu. Mateja 14:28–30.
74. Dievs nekad nešķirsies no mums. Bet mēs varam izvēlēties būt šķirti no Viņa. Romiešiem 8:35, 38, 39.

Liecināšana

75. Liecināšana galvenokārt ir nepieciešama mums pašiem. Mateja 11:29.
76. Patiesam kristietim vēlme liecināt ir dabiska (lai gan metodes var atšķirties). 2. Korintiešiem 4:13.
77. Laimīgākais cilvēks pasaulē ir tas, kurš galvenokārt kalpo citiem. Visnelaimīgākais ir tas, kurš galvenokārt kalpo sev. Marka 8:35.
78. Kristīgā kalpošana garīgajā dzīvē ir atbilstīga kalpošanai fiziskajā dzīvē. Apustuļu darbi 3:6–9.
79. Mēs nevaram dot citiem to, kā mums pašiem nav. Marka 5:19; Jāņa 3:11.

Kārdinājumi

80. Patiesais jautājums kārdinājumu brīdī ir tas, vai mēs vēlamies dzīvot šķirti no Kristus. Jāņa 16:8, 9.
81. Kārdinājumi kļūst par grēku tad, kad savā prātā mēs tiem padodamies. Mateja 5:21, 22, 28.
82. Jēzus tika kārdināts darīt to, kas ir pareizi, bet paša spēkiem, un arī mēs tiekam kārdināti tieši tāpat. Mateja 4:2, 3.
83. Kungs zina, kā glābt no kārdinājumiem dievbijīgos, bet nevis tos, kas tādi nav. 2. Pētera 2:9.
84. Kārdinājumi netiek pārvarēti kārdinājumu laikā, bet vienmēr pirms tam. Ebrejiem 4:16.

Uzvara

85. Uzvara nav kaut kas, ko mēs izcīnām. Mēs to saņemam. 1. Korintiešiem 15:57.
86. Kristīgajā karā mēs esam aktīvi ticības kaujā, bet neaktīvi grēka kaujā. Efeziešiem 6:10–18.
87. Patiesa uzvara nozīmē uzvarēt mēģinājumus gūt uzvaru. 2. Laiku 20:15, 17.

Pilnveidošana

88. Rakstura pilnveidošana nav mūsu darbs. Tas ir Dieva darbs mūsos. Ebrejiem 13:20, 21.
89. Pilnveidošana var būt bīstama tēma, ja tā liek mums raudzīties uz sevi un saviem darbiem. Galatiešiem 3:3.

Jēzus

90. Jēzus bija kā Ādams pirms grēkākrišanas tajā ziņā, ka Viņam bija bezgrēcīga daba — viņš nepiedzima šķirts no Dieva. Jēzus līdzinājās Ādamam pēc grēkākrišanas fiziskā, garīgā un morālā spēka ziņā. Lūkas 1:35; Ebrejiem 2:17, 18.
91. Salīdzinot ar mums, Jēzum nebija priekšrocību, kad Viņam bija jāpārvar kārdinājumi. Ebrejiem 4:15.
92. Jēzus uzvarēja kārdinājumus tādā pašā veidā, kā to varam mēs: izmantojot spēku no augšienes, nevis no sevis. Jāņa 14:10.
93. Jēzum grēks šķita riebīgs. Kamēr mēs paļausimies uz Dievu, arī mums grēks tāds šķitīs. Ebrejiem 1:8, 9.
94. Mēs nekad nevaram būt tādi, kāds bija Jēzus, bet mēs varam darīt to, ko darīja Viņš. Jāņa 14:12.
95. Grēka problēma ir pārrautas attiecības starp Dievu un cilvēku. Glābšanas mērķis ir tās atjaunot. Atklāsmes 19:7–9.

Taisnošana

1. TĒZE

Kristietis rīkojas pareizi  t ā p ē c,  k a viņš ir kristietis, nevis  t ā d ē ļ,  l a i par tādu kļūtu.

Tas notika pirmajās nedēļās, kad strādāju kādā jaunā draudzē. Lai visus iepazītu, mans mērķis bija apciemot katru ģimeni. Bet ir ļoti viegli samierināties ar pieklājīgām sarunām. “Vai tā ir Minijas kundzes fotogrāfija virs kamīna?”

“Jā.”

Tādēļ es izdomāju triku: nolēmu uzdot vienu un to pašu jautājumu katrā mājā, kur ciemojos: “Kāda ir jūsu definīcija vārdam “kristietis”?” Un es rūpīgi pierakstīju, ko katrs teica.

“Kristietis ir cilvēks, kurš dzīvo saskaņā ar zelta likumu.”

“Kristietis ir godīgs.”

“Kristietis ir cilvēks, kurš ir laipns un mīlošs.”

“Kristietis ir labs kaimiņš.”

Es uzklausīju daudz dažādu atbilžu, bet tajās visās bija viens kopsaucējs. Katra no tām bija saistīta ar cilvēka uzvedību. Kristus vārds nemaz netika minēts.

Varbūt esat lasījuši, kā kāds žurnālists šo vai līdzīgus jautājumus uzdod cilvēkiem ielās. Atbilžu modelis ir tāds pats.

“Kristietis dara tā, kristietis dara šitā. Kristietis nedara to un to.” Cik bieži jums ir nācies dzirdēt atbildi: “Kristietis ir cilvēks, kurš pazīst un mīl Kristu”?

Kas ir kristietība? Vai tā dziļākajā būtībā ir pamatota uz uzvedību? Vai varbūt tā ir pamatota uz attiecībām? Minēsim galveno, lai izprastu un piedzīvotu glābšanu ticībā Kristum. Kristietība nozīmē pazīt Kristu. Un uzvedība, kas atšķir kristieti no cilvēka, kurš tāds nav, ir rezultāts attiecībām ar Jēzu, kas pamatotas uz ticību, — uzvedība nekad nav pamats.

Nedaudz pārfrāzēsim šo tēzi. Ābele ražo ābolus tāpēc, ka tā ir ābele, nevis tādēļ, lai par tādu kļūtu. Jēzus piedāvā tādu pašu salīdzinājumu: “Tā katrs labs koks nes labus augļus, bet nelabs koks nevar nest labus augļus. Labs koks nevar nest nelabus augļus, un nelāga koks nevar nest labus augļus.” Mateja 7:17, 18.

Ja jūs interesē labi augļi, sākumpunkts ir labs koks. Tādējādi jūsu uzdevums ir laistīt koku, varbūt to mēslot un ļaut saulei, lietum un vējam darīt savu darbu. Nav nepieciešams sūri pūlēties, lai radītu augļus. Ja jums ir veselīgs koks, būs pašsaprotami, ka tas nesīs augļus.

Tāpat notiek arī kristiešu dzīvē. Tas, kurš cenšas dzīvot kristieša dzīvi, pamatojoties uz darbiem un uzvedību, ir nokļuvis strupceļā. Kā tas ir ar miltos iejauktu raugu, kas savu darbību vērš uz āru, tā ir arī ar sirds atjaunošanos, kad Dieva žēlastība darbojas, pārveidodama dzīvi. Lai nonāktu saskaņā ar Dievu, nepietiek ar ārēji redzamām izmaiņām vien. Ir daudzi, kas cenšas mainīties, izlabojot vienu otru sliktu ieradumu, un tā cer kļūt par kristiešiem, taču viņi nesāk no īstās vietas. Vispirms darbam jātiek paveiktam sirdī.

Lai cik taisna šķistu jūsu dzīve, lai cik labus darbus jūs darītu, lai cik reliģiozs jūs izliktos, jūs neesat patiess kristietis, līdz jūs iepazīstat Kristu viens pret vienu. Jūs nekad nekļūsit par kristieti, darot “pareizās” lietas. Tādā veidā jūs kļūsit par morāli labu cilvēku.

Agrīnā draudze tik ļoti koncentrējās uz Kungu Jēzu Kristu, ka Viņš bija visu viņu domu un sarunu temats. “Kristus darīja to, un Kristus teica to.” Visbeidzot kāds sacīja: “Sauksim viņus vienkārši par krist-iešiem.”

Kā sauktu jūs, ja jūs būtu jānosauc saskaņā ar to, par ko jūs visvairāk runājat un domājat? Vai jūs esat labs cilvēks? Vai jūs tiešām esat kristietis? Padomājiet par to!

2. TĒZE

Jēzus ir taisnība.

Bez Viņa mums nav taisnošanas.

Mans profesors koledžā sāka pirmo semestra nodarbību, palūdzot mūs katru definēt taisnīgumu.

Katram no mums bija sava definīcija. Taisnīgums nozīmē darīt pareizi. Taisnīgums ir Dieva likuma ievērošana. Taisnīgums ir svētums. Un varbūt pat labāk — taisnīgums ir mīlestība. Ne tikai klātesošie studenti bija formulējuši šādas definīcijas — tās jūs varat atrast arī Bībeles komentāros.

Pēc tam, kad profesors bija mūs aicinājis iedziļināties un meklēt šī vārda definīciju, viņš mūs pamudināja domāt un palīdzēja nonākt pie secinājuma, ka vislabākā, vispilnīgākā taisnīguma definīcija ir Jēzus. Visas pārējās ir nepilnīgas.

Ja, piemēram, taisnīgums tiek definēts kā pareizu lietu darīšana, tad vienīgā lieta, kas jums jādara, lai kļūtu taisnots, būtu kas? Darīt to, kas ir pareizi. Jums vairs nevajadzētu Glābēja, ja taisnošana būtu pamatota tikai uz labu uzvedību.

Bet taisnīgums nepastāv pats par sevi. Tas nav kaut kas, ko cilvēce varētu kaut kādā veidā saražot vai izveidot. Mums visiem pietrūkst taisnīguma. Jesaja ir teicis: “Tā mēs visi esam palikuši kā nešķīsti, un visa mūsu taisnība ir kā sārņains tērps.” (Jesajas 64:6) Ne tikai mēs nespējam paši kļūt taisnīgi, bet mēs nespējam arī šādu stāvokli uzturēt. Mēs to nevaram iegūt vai izveidot bez Jēzus. Tādēļ vislabāk mēs varētu definēt taisnīgumu kā Personu. Tātad: kamēr mums ir Jēzus, mums ir arī taisnīgums. Bet bez Viņa mums nav cerību to iegūt.

Grēcīgs cilvēks var rast cerību un taisnīgumu tikai Dievā, un neviens cilvēks nevar būt taisnīgs bez ticības Dievam un dzīvas saistības ar Viņu.

To var formulēt arī kā vienādojumu. Ja Jēzus = taisnība un taisnība = Jēzus, tad mēs varam iegūt taisnošanu vienīgi ar Jēzus starpniecību un paliekot ar Viņu. Tādēļ mēs varētu teikt, ka cilvēce + Jēzus = taisnošana.

Šo tēmu es pārrunāju ar koledžas studentu grupu, kad ieraudzīju, ka kādam jauneklim, kurš sēdēja pēdējā rindā, bija dīvaina sejas izteiksme. Viņš pacēla roku un sacīja: “Ja jau Jēzus ir tas pats, kas taisnīgums, un ja cilvēce plus Jēzus ir taisnīgums, tad iznāk, ka cilvēce pati par sevi nav nekas!” Un viņš to izteica tā, it kā es būtu dziļi aizvainojis visu cilvēci.

Bet vai tad tā nav lielākā cilvēces problēma, ka mums pašiem par sevi nav nekāda taisnīguma? Debesu skatījumā mēs esam vērtīgāki par visu. Jēzus, mirdams pie krusta, pierādīja cilvēka dvēseles vērtību. Bet tad, kad ir runa par taisnīgumu jeb taisnošanu, mēs esam bezpalīdzīgi. Mēs to nevaram sniegt, jo mums šīs īpašības nav.

Ir kāds stāsts par sievieti, kura gāja pirkt audumu jaunai kleitai. Šī kundze apskatīja dažus no izliktajiem paraugiem, salīdzināja krāsas un rakstu, līdz beidzot atrada drānu, kas tai šķita piemērota. Kamēr pircēja joprojām vilcinājās, vēlēdamās pārliecināties par savu izvēli, pienāca pārdevēja un sacīja: “Es pamanīju, ka jūs aplūkojat šo audumu, un apstākļu sakritības dēļ no tā tikko ir uzšūta kleita. Varbūt jūs to nepamanījāt, kad ienācāt veikalā.”

Tad viņas abas aizgāja līdz veikala skatlogam, un sieviete pārsteigta iesaucās: “Tā ir tik skaista! Tas ir tieši tas, ko vēlos. Audums šķita tik jauks, bet tagad, kad redzu, kā tas izskatās, esmu pilnīgi pārliecināta!” Un viņa audumu nopirka.

Tāpat ir ar Dieva likumu. Mēs varam apbrīnot tā principus; mēs varam piekrist tā idejām. Bet, pirms varam patiesi to novērtēt un pieņemt, mums tas jāredz dzīvē — Jēzus dzīvē. Kad mēs redzam Viņu, mūsu sirdis ir uzvarētas. Un kad mēs Viņu pieņemam, mēs saņemam arī Viņa taisnīgumu.

3. TĒZE

Vienīgais veids, kā meklēt taisnību, ir meklēt Jēzu.

Reiz dzīvoja kāds vīrs, kurš vēlējās kļūt par maiznieku. Viņam vienmēr bija garšojusi svaigi cepta maize, un šis cilvēks domāja, ka viņam patiktu cept to citiem.

Tādēļ viņš meklēja pilsētā labāko vietu jauna uzņēmuma izveidošanai. Kādas ielas stūrī viņš atrada veikalu, nolīga pilsētas būvstrādniekus un drīz vien bija gatavs atvērt savu ceptuvi. Darba telpās bija pilnīgi jaunas, spīdīgas metāla izlietnes un cits nepieciešamais inventārs, kā arī lieli, mirdzoši stikla skatlogi ielas pusē, kur izlikt savu produkciju.

Bet šim maizniekam īpaši labi neveicās. Viņš strādāja ilgas stundas. Viņš izlika reklāmas, kur vien iespējams. Uzņēmējs centās, cik vien bija viņa spēkos. Tomēr šķita, ka viņš nespēj izcept tādu maizi, kādu pats reiz bija ēdis. Kad pircēji ieradās aplūkot viņa jauno ēku, tie ļoti reti kaut ko nopirka. Un šie ļaudis nekad neatgriezās.

Beidzot, pēc vairāku gadu nesekmīgiem centieniem, maizniekam bija jāatzīst, ka viņš nav bijis īpaši veiksmīgs uzņēmējs. Viņam draudēja bankrots. Viņš bija izmēģinājis visu, ko zināja, lai padarītu savu ceptuvi konkurētspējīgu, bet tas nebija izdevies.

Tieši tad, kad maiznieks jau bija gatavs pilnīgi padoties, viņš uzzināja ko tādu, kas izraisīja revolūciju viņa uzņēmējdarbībā. Viņš uzzināja, ka maizes cepšanai ir nepieciešami milti! Viņš to iepriekš nebija izmēģinājis, bet viņam tā šķita laba ideja. Kad viņš sāka lietot miltus, viss mainījās.

Vai jūs jau uzminējāt, ka šī ir līdzība? Mums būtu grūti ticēt, ka kāds varētu nezināt šo vienkāršo pamatpatiesību: lai ceptu maizi, ir nepieciešami milti. Mēs saprotam, ka būtu traģiski mēģināt vadīt ceptuvi, neizmantojot miltus.

Lai kāda būtu jūsu uzņēmējdarbība, ja jūs vēlaties būt veiksmīgi, jums ir jāzina pamatprasības. Jūs nevarat vadīt banku bez naudas un dzelzceļu bez sliedēm. Ir neiespējami ražot vilnu, ja jums nav aitu.

Bet kā tas attiecas uz kristīgo dzīvi? Cik daudzi no mums gadiem ilgi nav pievērsuši uzmanību pamatiem? Meklēt taisnošanu un nezināt, kā to iegūt? Ir vienkārši kaitinoši censties būt kristietim un neizprast, kā to panākt.

Žurnālistiem ir izstrādāti noteikti galvenie jautājumi, kurus viņi uzdod, lai spētu uzrakstīt rakstu. Tādus pašus jautājumus mēs varam uzdot arī par kristīgo dzīvi. Pirmais jautājums ir: “Kas?” Dažreiz ir vieglāk runāt par kristīgās dzīves “kas” un “ko”. Daži no mums ir izauguši ar šiem jautājumiem. Ko darīt un ko nedarīt, lai būtu kristietis un tiktu glābts... Mēs esam saņēmuši diezgan lielu šādu ideju devu. Tādējādi daudzi jauni ļaudis jautā: “Kas ir nepareizi tajā, kas nav kārtībā ar to?”

Vai ir nepareizi runāt par “kas” un “ko”? Nē, Bībelē ir daudz informācijas par šo tēmu. Bet minētie jautājumi nekad nevar būt kristietības pamats.

Vēl ir arī sarežģītais un intelektuālais jautājums: “Kāpēc?” Ar tā palīdzību jūs analizējat un diskutējat. Tas ir labākais jautājums, ar kuru aizpildīt Bībeles studiju laiku. “Kāpēc” var būt svarīgs. Dievs saka: “Tad nāciet, turēsim tiesu!” (Jesajas 1:18) Nav nepareizi par visu spriest. Mēs esam radīti Dieva līdzībā, ar spēju domāt un analizēt. Bet ar “kāpēc” vien nepietiek.

Vēl viens jautājums, ar kuru kopā daži ļaudis mūsdienās ir pavadījuši diezgan daudz laika, ir: “Kad?” Kad būs pasaules gals? Kad tas viss notiks? Un tādēļ mums pie sienas ir shēmas, kurās tieši norādīts — “kad”. Varbūt dažus interesē šis “kad”, jo viņi cer paspēt pēdējā brīdī. Bet citi ir uztraukušies, ka minētais “kad” pienāks, pirms viņi sapratīs, “kā” paveicams “kas”.

Ja jūs uzaugāt ar jautājumiem “kas”, “kāpēc” un “kad”, tad nākamais loģiskais jautājums būtu “kā”. Tas ir praktisks jautājums un var aizvest jūs līdz teorijai par taisnošanu ticībā. Ja jūs nesaprotat, “kā”, pārējais jums šķitīs vēl mulsinošāks. Bet nepietiek pat ar to, ka zināt, “kā”, jo taisnošana ticībā ir vairāk nekā teorija. Tā ir pieredze. Un jautājums “kā” kļūst aizraujošs, kad jūs saprotat, ka atbilde uz jautājumu “kā” ir “kurš”!

Jēzus ir kristietības pamats. Bībelē tiešām ir runāts par taisnības meklējumiem. Cefanjas 2:3 diezgan garā teikumā ietverts aicinājums: “Meklējiet taisnību!” Un daži no mums domā, ka veids, kā atrast Jēzu, ir meklēt taisnību. Bet mēs esam atstājuši neievērotu jautājumu “kā”. Tā kā taisnīgums = Jēzus, tad veids, kā meklēt taisnību, ir meklēt Jēzu. Šī taisnība ir iemiesota Kristū, un mēs to iegūstam, tiklīdz Viņu pieņemam.

4. TĒZE

Kristietība un glābšana nav pamatota uz to, ko tu d a r i,  bet gan uz to, ko tu  p a z ī s t i.

Kāda sieviete nopirka jaunas kontaktlēcas. Neilgi pēc tam viņu apturēja par satiksmes noteikumu pārkāpšanu. Kad policists bija pārbaudījis viņas autovadītāja apliecību un ieraudzījis tur attiecīgu norādi, viņš dusmīgi pajautāja “Kur ir jūsu brilles?”

Viņa atbildēja: “Man ir “sakari”.”

Viņš sacīja: “Man vienalga, kādi jums “sakari”: vadot automašīnu, jums jānēsā brilles!”

Nav noliedzams, ka šajā pasaulē ir svarīgi, ko jūs pazīstat. Meklējot jaunu darbu, jums ir priekšrocības, ja jūs pazīstat potenciālās darbavietas priekšnieku. Ja jūs tiesājaties un jums ir pazīstams tiesnesis, tā ir laba zīme. Ja jums nepieciešams, lai jūs kādam iesaka, un ja atklājas, ka jums un šim cilvēkam ir kopēji paziņas vai draugi, tad jūsu problēma ir atrisināta.

Kad Abrahams Linkolns bija prezidents, viņš dažreiz lūdza savus darbiniekus viņu netraucēt. Viņš iegāja savā kabinetā un aizvēra durvis. Ārpusē pie durvīm un arī gaitenī stāvēja sargi, lai neļautu cilvēkiem ieiet viņa kabinetā.

Bet tad kāds steidzīgi nāca pa gaiteni. Viņš pagāja garām sargiem, atvēra durvis un iegāja tieši pie prezidenta. Sargi nemaz nemēģināja viņu apturēt. Kāpēc? Jo viņa vārds bija Tomass Linkolns, un viņš bija prezidenta dēls! Visu izšķīra viņa attiecības ar prezidentu.

Vai jūs ticat, ka jūsu attiecības ar Kristu jūsu kristīgo dzīvi padara atšķirīgu? Vai jūs ticat, ka kristietība ir pamatota uz to, ko jūs pazīstat? Vai varbūt jūs ticat, ka tā ir pamatota uz to, ko jūs darāt?

Pirms vairākiem gadiem atmodas sanāksmē kāda reliģiska žurnāla redaktors piecēlās un uzdeva klātesošajiem šādu jautājumu: “Kurš no jums tic, ka esat glābti tikai ticībā Jēzum Kristum?” Pacēlās dažas rokas un tad tikpat ātri arī nolaidās.

Tad viņš jautāja: “Kurš no jums tic, ka esat glābti savu darbu dēļ?” Pacēlās un tikpat ātri nolaidās vēl dažas rokas.

Un tad viņš pajautāja: “Kurš no jums tic, ka esat glābti ticībā Jēzum Kristum un arī savu labo darbu dēļ?” Un tad pacēlās atlikušās rokas, un cilvēki pārliecinoši tās turēja paceltas.

Viņš sacīja: “Es ceru, ka tad, kad beigsies šī rīta svētruna, jūs būsit pārdomājuši!” Un viņš turpināja runāt un pierādīt, ka mēs esam glābti tikai un vienīgi ticībā Jēzum.

Jāņa 17:3 Jēzus sacīja: “Bet šī ir mūžīgā dzīvība, ka viņi atzīst Tevi, vienīgo patieso Dievu, un to, ko Tu esi sūtījis, Jēzu Kristu.” Ja ar Jēzus starpniecību ieejam mierā un dusā, tad Debesis sākas jau šeit. Mēs atsaucamies uz Viņa aicinājumu: “Nāciet, mācieties no Manis,” — un tā, nākdami pie Viņa, iesākam mūžīgo dzīvi. Debesis ir nepārtraukta tuvošanās Dievam ar Kristu kā Starpnieku.

Vai jūs Viņu pazīstat? Pazīt Jēzu ir kristīgās dzīves pamats. Pazīt Jēzu ir veids, kā iegūt mūžīgo dzīvību. Pazīstot Jēzu, izmainīsies jūsu dzīvesveids, jo, mācoties no Viņa un mīlot Viņu, jūs tapsit izmainīti Viņa līdzībā.

Taisnīgums ir Persona. Glābšana ir Persona. Jēzū jūsu mūžīgā dzīvība var sākties jau šodien!

5. TĒZE

Darīt pareizi, nedarot nepareizi, nenozīmē darīt pareizi. Būt labam, neesot sliktam, nenozīmē būt labam.

Ja jūs nedarāt neko aplamu, tad jūs darāt pareizi, vai ne? Nav tiesa!

Protams, tas nenozīmē, ka, darot kaut ko nepareizi, jūs darāt pareizi, vai arī, ka ir pareizi darīt nepareizi. Tas nozīmē to, ka jūs ārēji redzamā veidā jeb formāli varat darīt pareizi, bet nepareizi iekšēji. Un tas nav pareizi! Vienīgais, kurš patiesi dara pareizi, ir tas, kurš dara pareizi gan iekšēji, gan ārēji.

Vai jūs jebkad esat dzirdējuši par farizejiem? Vai viņi rīkojās pareizi vai nepareizi? Mateja 23:27, 28 farizejiem teikti daži “stipri” vārdi: “Vai jums, rakstu mācītāji un farizeji, jūs liekuļi! Jo jūs esat līdzīgi nobaltētiem kapiem, kas no ārienes izskatās jauki, bet no iekšpuses ir pilni ar miroņu kauliem un visādu netīrību. Tā arī jūs, no ārienes gan izrādāties ļaužu priekšā kā taisni, bet iekšpusē esat pilni liekulības un netaisnības.”

Un tas mums liek uzdot ļoti būtisku jautājumu. Lai gan mēs varam piekrist, ka kristieša mērķis ir būt labam gan ārēji, gan iekšēji, ko darīt, ja jūs vēl neesat labi iekšēji? Vai tad nav labāk vismaz ārēji jeb formāli darīt pareizi, ja tas ir labākais, ko jūs varat darīt? Vai tad nav labāk būt farizejam nekā nodokļu iekasētājam? Esiet uzmanīgi savās atbildēs!

Jēzus sacīja, ka farizeju reliģija nebija pietiekama mūžīgai dzīvībai. “Ja jūsu taisnība nav labāka par rakstu mācītāju un farizeju taisnību, tad jūs nenāksit Debesu Valstībā.” (Mateja 5:20) Tātad: lai kam derētu formāli pareiza rīcība, tā nav pietiekama glābšanai.

Ir cilvēki, kas apgalvo, ka kalpo Dievam, bet, cenšoties paklausīt Viņa baušļiem, veidojot pareizu raksturu un nodrošinot izglābšanos, paļaujas uz saviem spēkiem. Viņu sirdis nav skārusi dziļi izjustā Kristus mīlestība, bet kristīgās dzīves pienākumus tie mēģina izpildīt kā Dieva prasītus nosacījumus Debesu iemantošanai. Šādai reliģijai nav nekādas vērtības. Tātad: lai kam derētu formāla pareizība, tā neder reliģijai. Tai nav nekādas vērtības.

Atklāsmes grāmatas 3. nodaļā ir lasāma īpaša vēsts, kas veltīta draudzei pirms Jēzus Otrās atnākšanas: “Es zinu tavus darbus, ka tu neesi ne auksts, ne karsts. Kaut jel tu būtu auksts vai karsts. Tā kā tu esi remdens, ne auksts, ne karsts, Es tevi izspļaušu no Savas mutes.” (Atklāsmes 3:15, 16) Tātad: lai nu kam derētu formāls pareizums, Dieva skatījumā tas ir vēl sliktāk, nekā darīt pilnīgas aplamības. Dievs labāk dod priekšroku aukstumam nekā remdenumam.

Ārišķīga pareizība Dievam nav pieņemama. Viņš zina, ka labā vēsts var vieglāk sasniegt atklāti grēkojošu cilvēku nekā tādu, kurš pēc tās nejūt vajadzību. Tie, kuriem izdodas būt ārēji pareiziem pašiem saviem spēkiem, ir šķirti no nepieciešamības pēc Glābēja. Un, tā kā viņi nejūt nekādas vajadzības, tie nenāk pie Kristus meklēt glābšanu, kuru Viņš ir gatavs sniegt.

Ir iespējams piepildīt dievnamu ar stipriem cilvēkiem, kas spēj uzvesties tā, kā draudze to sagaida. Un šī uzvedība, ar kuru viņi tik ļoti lepojas, kļūst par šķērsli jebkādām personiskām attiecībām ar Jēzu Kristu.

Ja mēs tam tiešām ticam, ja mēs pilnīgi noteikti pieņemam tēzi, ka ārēji redzams taisnīgums ir ne tikai bezvērtīgs Dieva acīs, bet pat nepieņemams Viņam, mēs pārstāsim mēģināt darīt to, kas ir pareizi! Tā vietā mēs savu laiku un enerģiju veltīsim centieniem atrast Viņu, lai Viņš varētu ienākt un mājot mūsos.

Vai tas jūs biedē? Vai jūs baidāties pārstāt mēģināt darīt to, kas ir pareizi? Vai jūs esat gatavi veltīt savas pūles pieņemt Viņa taisnīgumu dienu no dienas ilgstošās attiecībās ar Viņu? Ja jūs sākat nervozēt, uztraucoties par uzvedību, pasteidzieties un izlasiet nākamo tēzi.

6. TĒZE

Taisnošana padarīs jūs tikumīgus, bet tikumība nepadarīs jūs taisnus.

Dievs neiebilst pret tikumību. Atklāsmes grāmatas 3. nodaļā Viņš nepārmet lāodikejiešiem, ka tiem būtu šī īpašība. Viņš tiem pārmet centienus aizstāt taisnīgumu ar tikumību.

Varbūt jums nav nekādu iebildumu pret plastmasas vīnogām. Varbūt jums tās šķiet pievilcīgas kā dekors. Plastmasas augļiem ir sava vieta, un mūsdienu ražotāji ir izveidojuši diezgan labus eksemplārus. Bet, ja kāds būs pievienojis plastmasas vīnogas augļu salātiem, jums droši vien tās šķitīs bezgaršīgas. Tās nevar aizstāt īstus augļus.

Dievs neiebilst pret tikumību! Ja jūs dzīvojat tikumīgu dzīvi, jums nebūs jāatrodas cietumā, jūsu uzskati nebūs pretrunīgi, jūs labāk pildīsit savu darbu, uzlabosies jūsu reputācija un stāvoklis sabiedrībā. Jums tuvie cilvēki necietīs jūsu netikumīgās rīcības sekas. Nav šaubu, ka tikumībai ir savi pozitīvie aspekti. Bet Dieva pārmetums lāodikejiešu draudzei ir pamatots ar uzskatu, ka tikumība nevar būt taisnīguma aizstājēja.

Daudzi, kas sevi sauc par kristiešiem, ir ļaudis, kuri nevainojami cenšas izpildīt morāles principus. Ievērojiet, ka šeit nav runa par tiem, kuri sauc sevi par tikumīgiem cilvēkiem. Šeit aprakstīti tie, kuri sauc sevi par kristiešiem, bet patiesībā tādi nav.

Līdzībā par vīru bez kāzu drānām (Mateja ev. 22. nod.) mēs redzam jau minēto principu. Šis cilvēks varēja izvēlēties palikt mājās un neierasties uz kāzām. Valdnieks ielūdza viņu uz kāzām, bet nepiespieda tās apmeklēt. Šī vīra problēma bija tā, ka viņš mēģināja aizstāt ķēniņa dotās drānas ar savējām un joprojām iekļūt kāzās.

Kristus dienās cilvēki bija izveidojuši reliģiju, kas pamatota vienīgi uz tikumību. Farizejs, kurš lūdza templī, bija taisnīguma vietā liktās tikumības upuris. Viņš Dievam nosauca virkni savu labo darbu, kas it kā palīdzētu tam nokļūt Debesīs. Savu drošības sajūtu šis cilvēks pamatoja uz priekšstatu, ka viņš nedarīja to, ko darīja nodokļu iekasētājs. Viņš bija uzvedības vergs.

Un viņš atkal pierādīja, ka tikumība ne tikai nepadarīs jūs taisnīgus, bet tā var pat jūs atturēt no patiesa taisnīguma.

Dievs neiebilst pret tikumību. Izglītībai, kultūrai, gribas trenēšanai, cilvēku pūlēm — visam ir sava nozīme, bet šeit tās ir bezspēcīgas. Tās var nodrošināt ārēji pareizu uzvedību, bet nespēj pārmainīt sirdi.

Mums nevajadzētu noniecināt tikumību, bet tā ir pareizi jāizprot. Tikumība ir taisnīguma rezultāts. Tas nav taisnīguma cēlonis. Tas nekad nav cēlonis. Patiess kristietis būs tikumīgs cilvēks. Meklējot patiesu taisnīgumu, mums nekad nevajag baidīties, ka tikumība tiks atstāta novārtā. Pats par sevi ārēji redzams taisnīgums ir iespējams, bet nevar būt tā, ka ir tikai iekšējs taisnīgums. Kad tiek izmainīta sirds, izmainīta uzvedība būs šī procesa nenovēršamais rezultāts. Taisnīgums vienmēr padarīs jūs tikumīgus. Ja mēs dzīvojam ar Kristu, ja mūsos mīt Dieva mīlestība, mūsu jūtas, domas, mērķi un darbības saskanēs ar Dieva gribu, kā tas ir paredzēts Viņa svētajā likumā.

Dievs neiebilst pret tikumību. Bet Viņš mūs brīdina nepieņemt to kā taisnīguma aizstājēju. Tā vietā Viņš mūs aicina pieņemt Kristus taisnīgumu, kas tiek brīvi dots visiem, kuri ar Viņa starpniecību meklē Dievu.

7. TĒZE

Mūsu labie darbi nav mūsu glābšanas  i e m e s l s.  Mūsu sliktie darbi nav  i e m e s l s  tam, lai mēs būtu pazuduši.

Daži cilvēki pārsteidzīgi secina: ja labie darbi mūs neglābj, tie nav svarīgi. Un, ja mūsu sliktie darbi nav iemesls tam, ka neesam glābti, tad tos var darīt. Bet viens atslēgas vārds novērsa šo pārpratumu. Runājot par to, vai mūsu labie un sliktie darbi ir iemesls mūsu nonākšanai/nenonākšanai Debesu Valstībā, neatstājiet bez uzmanības vārdu iemesls.

Mēs nerunājam par labo darbu svarīgumu. Mēs nerunājam par labo darbu mērķi. Mēs runājam par glābšanas metodēm. Kad ir runa par glābšanu, labie darbi nav tās iemesls. Tie ir rezultāti.

Kas ir mūsu glābšanas iemesls? Mēs zinām, ka ne jau mūsu labie darbi. Romiešiem 3:20 ir pateikts ļoti skaidri: “Jo ar bauslības darbiem neviens cilvēks nevar kļūt taisnots Viņa priekšā.” Jēzus ir tas, kurš mūs glābj, un mēs esam glābti, Viņu pieņemot. “Nav pestīšanas nevienā citā; jo nav neviens cits vārds zem debess cilvēkiem dots, kurā mums lemta pestīšana.” (Apustuļu darbi 4:12)

Mums nevajadzētu koncentrēties uz saviem darbiem, lai kādi tie būtu. Meklējot glābšanu, mums jākoncentrējas uz Jēzu, un, lūkojoties uz Viņu, mēs tiekam izmainīti Viņa līdzībā. Tiklīdz mēs skatīsimies uz sevi, mēs cietīsim neveiksmi. Vai nu mēs redzēsim savu grēcīgumu un zaudēsim cerības, vai arī redzēsim savus labos darbus un kļūsim lepni. Tas ir bezcerīgi jebkurā gadījumā. Vienīgi skatoties uz Jēzu, mēs esam drošībā.

Pāvils aizrautīgi runāja par glābšanu tikai ticībā Kristum. Bet viņš neiebilda pret labiem darbiem. Apustulis bija viens no pilsētas godīgākajiem cilvēkiem. Viņš par to runā Vēstules filipiešiem 3. nodaļā un saka: “Ja kādam ir labie darbi, ar kuriem lepoties, es varētu ar viņiem sacensties.” Tomēr beigās viņš uzsvēra, ka tas viss ir nekas, salīdzinot ar Kristus taisnīgumu. Spriežot pēc likuma burta, kā cilvēki to piemēro, viņš bija atturējies no grēka; bet, ieskatījies svēto priekšrakstu dziļumos un ieraudzījis sevi Dieva skatījumā, viņš dziļi pazemojās un atzina savu vainu.

Reiz es šo tēzi pārrunāju ar dažiem mācītājiem. Kad mēs runājām par pirmo daļu, ka mūsu darbi nav mūsu glābšanas iemesls, visi piekrita. Bet, kad sākām runāt par otro daļu, ka mūsu sliktie darbi nav iemesls tam, ka esam pazuduši, dažiem no viņiem kļuva neērti.

Bet es jautāšu jums: “Ja pirmā daļa ir pareiza, vai tāda nav arī otrā? Vai abas daļas neapstiprina vienu un to pašu patiesību?” Mūsu glābšana ir pamatota uz ilgstošām attiecībām ar Jēzu un to, ka pieņemam Viņa upuri. Tā nav pamatota uz uzvedību. Glābšana sniedzas dziļāk par uzvedību. Tāpat ir arī ar glābšanas zaudēšanu. Uzvedība nav noteicošais faktors, nosakot cilvēka mūžības likteni.

Ja jūs tapsit glābti, tas būs tā iemesla dēļ, ko jūs esat izdarījuši attiecībās ar Jēzu kā savu Glābēju. Protams, būs arī labie darbi, bet tie nebūs jūsu glābšanas iemesls. Tādā pašā veidā, ja jūs beigās būsit pazuduši, tas būs tāpēc, ka aizgājāt no Jēzus un izstūmāt Viņu no savas sirds. Sliktie darbi var būt, bet tie būs rezultāts, nevis iemesls. Dievs nevērtē pēc ārēji redzamām darbībām, bet pēc sirds (sk. 1. Samuēla 16:7; Salamana pamācības 4:23).

Dziļākiem pētījumiem - 1. daļa

Kristietis rīkojas pareizi  t ā p ē c,  k a  viņš ir kristietis, nevis  t ā d ē ļ,  l a i  par tādu kļūtu.
Jāņa 15:5; sk. 1. tēzi.

1. Cik daudz taisnu cilvēku ir pasaulē? (Romiešiem 3:10–12; sk. arī Jesajas 64:6)

   Atbilde. Neviena.

2. Kurš ir taisns? (Daniēla 9:7)

   Atbilde. Kungs.

3. Vai ir iespējams izskatīties taisnam, ja tāds patiesībā neesat? (Mateja 23:27, 28)

   Atbilde. Jā, ir iespējams, bet tikai formāli.

Darīt pareizi, nedarot nepareizi, nenozīmē darīt pareizi. Būt labam, neesot sliktam, nenozīmē būt labam. Mateja 23:27, 28; sk. 5. tēzi.

4. Vai mēs varēsim nokļūt Debesīs bez ārēji redzamām taisnības izpausmēm? (Mateja 5:20)

   Atbilde. Nē.

   Piezīme. Ārēji redzamu taisnību mēdz saukt arī par tikumisku uzvedību.

Taisnošana padarīs jūs tikumīgus, bet tikumība nepadarīs jūs taisnus. Mateja 5:20; sk. 6. tēzi.

5. Vai taisnošanai ir nozīme pirms Jēzus atnākšanas? (Atklāsmes 22:11, 12)

   Atbilde. Jā, pēc tam mēs vairs nemainīsimies.

6. Kas notiks, ja mēs nomirsim pirms Kristus atnākšanas? (Apustuļu darbi 24:15; sk. arī 2. Pētera 3:13; 1. Korintiešiem 6:9)

   Atbilde. Mēs mirsim (un piedzīvosim augšāmcelšanos), jau būdami taisni vai netaisni.

7. Vai tie, kas domā, ka ir taisni, dzirdēs Jēzus aicinājumu? (Mateja 9:13)

   Atbilde. Nē, paštaisni cilvēki Viņa aicinājumu nedzirdēs.

8. Vai grēcinieki jebkad Bībelē ir nosaukti par taisniem? (Psalmi 1:6; sk. arī Psalmi 34:18–20; 37:25; Jēkaba 5:16)

   Atbilde. Jā, vairākkārt.

9. Kā Dieva taisnība tiek atklāta pasaulei? (Romiešiem 1:16, 17; sk. arī 1. Jāņa 2:1; Jāņa 16:8, 10)

   Atbilde. Ar Jēzus starpniecību. (Vislabākā taisnības definīcija ir “Jēzus”.)

Jēzus ir taisnība. Bez Viņa mums nav taisnošanas. Romiešiem 1:16, 17; sk. 2. tēzi.

10. Kā grēcinieki saņem taisnošanu? (Romiešiem 4:5)

    Atbilde. Ticībā.

11. Vai mūsu labie darbi jebkad nodrošina glābjošu taisnošanu? (Titam 3:5; sk. arī Galatiešiem 2:21; Romiešiem 3:20–22; 9:30–32; 10:1–4)

    Atbilde. Nē, mēs tiekam glābti vienīgi Viņa žēlastībā.

Mūsu labie darbi nav mūsu glābšanas  i e m e s l s.  Mūsu sliktie darbi nav  i e m e s l s  tam, lai mēs būtu pazuduši. Romiešiem 3:20; sk. 7. tēzi.

Kristietība un glābšana nav pamatotas uz to, ko tu d a r i, bet gan uz to, ko tu  p a z ī s t i.  Romiešiem 3:28; sk. 4. tēzi.

12. Vai mums vajadzētu tiekties pēc taisnošanas vai Jēzus? (Cefanjas 2:3)

    Atbilde. Pēc Jēzus. Vienīgais ceļš, pa kuru atrodama taisnošana, ir ceļš pie Jēzus.

Taisnošanu iegūst nevis tie, kas pēc tās tiecas, bet gan tie, kas to nedara, meklēdami tikai un vienīgi Jēzu. Romiešiem 4:4, 5; sk. arī 3. tēzi.

13. Pēc kā mums vispirms būtu jātiecas? (Mateja 6:33; sk. arī Mateja 5:6)

    Atbilde. Pēc Dieva un Viņa taisnības.

14. Vai Jēzus taisnība mums ir dota tādēļ, lai varētu pasludināt, ka mēs esam taisni, attaisnoti, ka mums ir piedots, ka esam glābti?

    Atbilde. Jā!

Jēzus ir kļuvis par mūsu taisnību. (1. Korintiešiem 1:30)

Dieva acīs mēs esam darīti taisni. (Romiešiem 3:24–26)

Taisnošana bez darbiem. (Romiešiem 4:2–6)

Kur ir Kristus, tur taisnības vērtējumā beidzas likuma spēks. (Romiešiem 10:4)

Taisnība, kas piedēvēta Ābrahāmam un viņa sekotājiem. (Galatiešiem 3:6–9)

Taisnošana Kāda paklausības dēļ. (Romiešiem 5:18, 19)

15. Vai Kristus taisnība ir redzama arī mūsos? Vai mēs esam darīti taisni un šķīstīti Dieva godībai?

    Atbilde. Jā!

Svētības tiem, kas rīkojas taisnīgi. (Psalmi 106:3)

Šķīstīti un tīrīti taisnībai. (Maleahija 3:1–3)

Darīti taisni. (Romiešiem 5:10, 19)

Taisnība piepildījusies mūsos. (Romiešiem 8:4)

Atmostieties taisnībai un vairs negrēkojiet! (1. Korintiešiem 15:34)

Mēs esam darīti taisni Viņā. (2. Korintiešiem 5:21)

Tērpieties jaunā cilvēkā — taisnībā. (Efeziešiem 4:22–24)

Taisnošana, kas iegūta ticībā. (Ebrejiem 11:33)

Miruši grēkam, dzīvi taisnībai. (1. Pētera 2:24)

Mēs darām to, kas ir taisnība, jo esam dzimuši no jauna. (1. Jāņa 2:29)

Mēs darām to, kas ir taisnība, jo esam taisni. (1. Jāņa 3:7)

Svēto taisnības darbi. (Atklāsmes 19:8)

Tātad Kristus taisnība ir dota mūsu dēļ un mājo mūsos (sk. arī 1. tēzi).

16. Kāda nozīme ir Kristus taisnībai mūsos?

    Atbilde.

Tai ir nozīme Viņa Vārda dēļ. (Psalmi 23:3)

Lai Viņš tiktu pagodināts. (Jesajas 61:3)

Par godu un slavu Dievam. (Filipiešiem 1:11)

17. Cik svarīgi ir vērtēt un ievērot šo patiesību?
    (2. Pētera 2:21)

    Atbilde. Labāk būtu šo patiesību nezināt, nekā tikai zināt un no tās novērsties.

Maldīgi uzskati, kurus šī patiesība atspēko

• Taisnošana ir kas tāds, ko mēs sasniedzam paši.
• Taisnošana ir vienkārši pareiza rīcība.
• Taisnošanu mēs nopelnām.
• Taisnošana ir kas tāds, ko mēs iegūstam bez Kristus.
• Mūsu labie darbi zināmā mērā nosaka to, vai varēsim tikt glābti.
• Kristus taisnība ir kaut kas tāds, kas vienkārši ir dots mūsu dēļ, tā nemājo mūsos.
• Lai saņemtu taisnošanu, mēs darām labāko, ko vien spējam, un Kristus mums palīdz.
• Tikumīga rīcība ir līdzvērtīga taisnošanai.

Tēzes, kuras šo patiesību apstiprina

• Kristietis rīkojas pareizi tāpēc, ka viņš ir kristietis, nevis tādēļ, lai par tādu kļūtu.
• Jēzus ir taisnība. Bez Viņa mums nav taisnošanas.
• Vienīgais veids, kā meklēt taisnību, ir meklēt Jēzu.
• Kristietība un glābšana nav pamatotas uz to, ko tu dari, bet gan uz to, ko tu pazīsti.
• Darīt pareizi, nedarot nepareizi, nenozīmē darīt pareizi. Būt labam, neesot sliktam, nenozīmē būt labam.
• Taisnošana padarīs jūs tikumīgus, bet tikumība nepadarīs jūs taisnus.
• Mūsu labie darbi nav mūsu glābšanas iemesls. Mūsu sliktie darbi nav iemesls tam, lai mēs būtu pazuduši.

Grēks

8. TĒZE

Ikviens piedzimst grēcīgs (vai patmīlīgs), jo ikviens nāk pasaulē, būdams šķirts no Dieva.

Mums visiem kā cilvēkiem ir vismaz divas kopīgas lietas. Pirmkārt, mēs esam piedzimuši. Otrkārt, mēs esam piedzimuši grēcīgi. Mūsu grēka problēma sākās brīdī, kad piedzimām, jo mēs ienācām šajā pasaulē, būdami šķirti no Dieva.

Dažreiz cilvēkiem ir problēmas ar šo patiesību. Viņi skatās uz jaundzimušo un saka: “Kā tāds mazs, bezpalīdzīgs cilvēciņš varētu būt grēcīgs?” Bet tikai dažiem cilvēkiem ir problēma samierināties ar faktu, ka tikko piedzimis bērniņš ir egoistisks. Tam nav nekādas nozīmes, ka māte ir nogurusi un ka tēvam rīt visu dienu jāstrādā. Ja bērniņš vēlas, lai viņu pabaro, izklaidē, kā arī nomaina autiņus, viņam ir veids, kā darīt to zināmu. Bērns ir pilnīgi egoistisks.

Piedzimt šajā pasaulē ir traģisks pārdzīvojums. Bērnu mantojums ir grēks. Grēks ir šķīris tos no Dieva. Ādama grēka dēļ viņa pēcteči dzima ar mantotu noslieci uz nepaklausību.

Pirmajās septiņās tēzēs mēs esam runājuši par taisnīguma tēmu. Tā kā taisnīguma pretstats ir grēks, liekas, ka tas ir loģisks šīs tēmas turpinājums. Jebkurā pētījumā par taisnošanu ticībā ir būtiska pareiza izpratne gan par taisnīgumu, gan grēku. Nepareiza izpratne par jebkuru no šīm tēmām var būt klupšanas akmens tālākiem pētījumiem.

Mūsu līdzšinējo pētījumu par taisnošanu varētu apkopot, sakot, ka taisnīgums iegūstams attiecībās ar Jēzu; tas nav pamatots uz uzvedību. Ja tā ir patiesība, tad arī grēks mums jādefinē kā kaut kas vairāk nekā tikai uzvedība. Mēs esam grēcīgi no dzimšanas; mēs esam grēcīgi pēc dabas. Tā ir mūsu daba, ka mēs esam ļauni; mūsu ļaunie darbi ir tikai rezultāts.

Vēstulē efeziešiem 2:3 Pāvils uzsver, ka mēs pēc dabas esam dusmības bērni. Savukārt Psalmos 58:4 sacīts: “Bezdievīgie maldās no mātes klēpja, un tas, kas melus runā, alojas no pašām mātes miesām.” Ja jūs vēl neesat pārliecināti, kurus var saukt par bezdievjiem, tad atcerieties Romiešiem 3:10: “Nav neviena taisna, it neviena.”

Ir kāds stāsts par skorpionu, kas vēlējās šķērsot upi. Upes krastā viņš sastapa vardi un palūdza, lai tā viņu pārnes pāri.

“Ak, nē!” izsaucās varde. “Ja es tev ļaušu kāpt sev uz muguras, tu mani sadzelsi un es nomiršu.”

“Kāpēc lai es to darītu?” jautāja skorpions. “Ja es tevi sadzeltu un tu nomirtu, mēs abi noslīktu un es netiktu upes otrajā krastā.”

Vardei šis skorpiona arguments šķita loģisks, tāpēc tā atļāva skorpionam uzkāpt sev mugurā un sāka peldēt pāri upei.

Apmēram pusceļā skorpions vardi sadzēla. Varde mirstot dvesa: “Kāpēc tu tā darīji? Tagad mēs abi mirsim!”

Skorpions skumīgi atbildēja: “Es zinu, bet es tur nekā nevarēju darīt. Tāda ir mana daba.”

Tā ir arī cilvēces dilemma. Mūsu daba ir kritusi. Mēs sev nevaram palīdzēt. Pat tad, kad saprotam, ka iznīcinām sevi, mēs atskārstam, ka neesam spējīgi pārstāt grēkot, jo mūsu daba ir ļauna. Katra cilvēka piedzīvojumos parādās laba un ļauna atzīšanas koka augļa baudīšanas sekas. Viņa dabā ir tieksme uz ļaunu — kāds spēks, kuram viņš pats no sevis nevar pretoties. Ādama grēka dēļ mūsu daba ir samaitāta, un mēs paši nevaram kļūt taisni.

Ņemot vērā to, ka mūsu grēka problēma ir dziļāka nekā vienkārši sliktu darbu darīšana, jo mēs esam grēcīgi no dabas, sākot ar brīdi, kad piedzimstam šajā grēcīgajā pasaulē, arī grēka problēmas risinājumam ir jābūt dziļākam par uzvedības līmeni. Dievs sniedz mums iespēju sākt visu no jauna. Viņš mums piedāvā jaunu piedzimšanu un jaunu dabu.

Savā pusnakts svētrunā, kas bija domāta vienai dvēselei — Nikodēmam —, Jēzus paskaidroja: ja vien cilvēks nepiedzimst no jauna, mums nav cerību ieraudzīt Debesu Valstību. Pirmā piedzimšana neder mūžīgajai dzīvībai — ir jāseko otrajai piedzimšanai. Glābšanas labā vēsts ir tā, ka, pateicoties Jēzum, mēs varam iegūt jaunu dabu, un, dalīdamies Viņa dievišķajā dabā, varam izvairīties no šīs grēcīgās pasaules pagrimuma.

9. TĒZE

Dieva vērtējumā mēs neesam atbildīgi par to, ka piedzimstam grēcīgi.

Kādu dienu Dienvidkalifornijā mani apturēja ceļu policists. Izrādījās, ka ceļš, pa kuru braucu, tika remontēts, un tādējādi bija radušies sarežģījumi. Es braucu pa nepareizo joslu, bet nebiju to sapratis, jo krāsotās ceļa līnijas bija pārklātas ar dubļiem. Lai gan es zināju, kas ceļu satiksmes noteikumos sacīts par braukšanu pa nepareizo joslu, tajā brīdī nezināju, ka tos pārkāpju.

Policists, kurš man izrakstīja soda kvīti, bija pārliecināts, ka nezināšana nav attaisnojums. Bet man šķita citādi. Tā nu es sodu nemaksāju un vērsos tiesā. Par laimi, tiesnesis bija tādās pašās domās kā es un sodu atcēla.

Kā jums šķiet, kuram bija taisnība: policistam vai tiesnesim? Vai, jūsuprāt, nezināšana ir pietiekams attaisnojums pārkāpumam? Kā Dievs uztver mūsu nezināšanu, kad mēs pārkāpjam Viņa likumus?

Mēs varētu izpētīt vairākas Bībeles rakstvietas, lai rastu atbildi uz šo jautājumu. Ecēhiēla 18:20 sacīts: “Ikvienam, kas grēku dara, jāmirst. Bet dēlam nav jānes sava tēva noziegums, un tēvam nav jānes dēla noziegums. Taisnam tiek alga par viņa taisnību, un bezdievim sods par viņa bezdievību.” Jāņa 15:22 Jēzus sacīja: “Ja Es nebūtu nācis un viņiem to teicis, viņiem nebūtu grēka. Bet tagad viņiem nav ar ko aizbildināt savu grēku.” Līdzīga doma pausta Jāņa 9:41: “Jēzus viņiem sacīja: “Ja jūs būtu akli, jums nebūtu grēka; bet tagad jūs sakāt: mēs redzam, — tāpēc jūsu grēks paliek.””

Vai jūs kādreiz esat domājuši par to, kāpēc pagāja tik daudz gadu, pirms Jeruzaleme tika iznīcināta, kaut arī Jēzus bija šo lietu pavēstījis Jūdu nācijai, atstādams viņus bez attaisnojuma? Kāpēc uguns no Debesīm nenokrita rītā pēc augšāmcelšanās un neiznīcināja visus, kas bija noslepkavojuši Dieva Dēlu?

Pirmkārt, ne visi to bija dzirdējuši, pat pieaugušie. Otrkārt, jāatceras, ka tur bija arī bērni. Starp jūdiem joprojām bija daudzi, kas nekā nezināja par Kristus būtību un Viņa darbiem. Un bērni nebija varējuši baudīt iespējas un saņemt gaismu, pret ko viņu vecāki bija izturējušies nicinoši. Pateicoties apustuļu un viņu palīgu sludināšanai, Dievs lika pār šiem bērniem uzspīdēt patiesības gaismai; viņi varēja redzēt, kā piepildās pravietojumi ne tikai par Kristus dzimšanu un dzīvi, bet arī par Viņa nāvi un augšāmcelšanos. Bērni netika sodīti par savu vecāku grēkiem; bet tad, kad tie noraidīja papildu iespēju, kas viņiem tika dota, tie kļuva par savu vecāku grēku līdzdalībniekiem un piepildīja Dieva dusmu kausu.

Vai tā nav laba vēsts, ka visas pasaules Tiesnesis, pirms pasludina spriedumu, ņem vērā to, ka mēs nezinām Viņa likumus? Lai gan esam dzimuši grēcīgi, Viņš mums neliek atbildēt par stāvokli, kādā esam nokļuvuši, līdz mums ir bijusi iespēja uzzināt patiesību un nožēlot savus grēkus.

Šajā pasaulē mums ir vismaz trīs problēmas, kas saistītas ar grēku. Pirmā problēma ir mūsu grēcīgā daba, ar kuru piedzimstam. Otrā problēma ir mūsu grēku nasta — grēki, kurus esam izdarījuši pagātnē. Trešā problēma ir mūsu pašreizējā grēkošana. Dažreiz cilvēkiem rodas doma, ka tad, ja mēs pārstātu grēkot tagad un negrēkotu vai nepakluptu nākotnē, mums nebūtu vajadzīgs Jēzus. Bet, kamēr mēs šeit dzīvojam, mums joprojām ir nepieciešama Viņa taisnojošā žēlastība, lai tā nosegtu mūsu pagātnes grēkus un grēcīgo dabu.

No otras puses raugoties, daži tic, ka ir nepieciešams apkarot šo grēcīgo dabu, un, ticēdami, ka esam grēcīgi no dzimšanas, šie ļaudis ir nolēmuši, ka ir nepieciešams kristīt tikko piedzimušus bērnus, lai atrisinātu minēto problēmu. Augustīns sludināja ideju, ko dažreiz sauc par iedzimtā grēka doktrīnu, lai gan pareizāk būtu to saukt par “iedzimto vainu”. Viņš ticēja, ka cilvēks piedzimst grēcīgs, — un viņš arī ticēja, ka mēs esam par to atbildīgi.

Bet Dievs nekad neuzskata, ka mēs būtu atbildīgi par savu grēku: vai tā būtu mūsu grēcīgā daba, vai mūsu pagātnes grēki, vai tagadnes grēkošana — līdz mēs saprotam divas lietas: pirmkārt, ka tas ir grēks, un, otrkārt, kas ir jādara, lai to novērstu. Tikai tad sākas mūsu atbildība.

Dievs necenšas cilvēkus atturēt no iekļūšanas Debesu Valstībā. Tieši pretēji: pateicoties Savai varenajai mīlestībai, Viņš dara visu, ko Mīlestības Dievs var darīt, lai katram būtu iespēja tur nokļūt. Grēcīgās dabas, grēcīgās pagātnes un tagadnes grēkošanas atrisinājums tiek sniegts Viņa žēlastībā.

10. TĒZE

Mēs grēkojam tāpēc, ka esam grēcīgi. Mēs neesam grēcīgi tāpēc, ka grēkojam.

Medicīnas studentu grupai studiju nolūkos tika uzdots izpētīt līķi. Viņi ienāca telpā, kur tas atradās, un pārrunāja šo problēmu.

“Viņš izskatās diezgan bāls,” sacīja pirmā studente.

“Un viņš vienkārši tur guļ, neko nedarīdams,” piebalsoja otrā.

“Manuprāt, lai saglabātu veselību, viņam nepieciešams vairāk vingrot,” komentēja trešais.

“Manuprāt, vispirms mums vajadzētu piecelt viņu kājās un likt viņam staigāt, lai stimulētu asinsriti,” savu slēdzienu izteica ceturtais.

Tad šie jaunieši centās pārliecināt līķi, lai tas sāktu kustēties, bet mirušais vienkārši gulēja uz galda — auksts un kluss —, lai ko viņi darītu un teiktu.

Tā, protams, ir līdzība. Jūs droši vien to jau esat sapratuši. Bet, izmantojot šo nedaudz grotesko analoģiju, vēlreiz apstiprināsim 10. tēzi: “Līķis nekustīgs guļ uz galda, jo ir miris. Viņš nav miris tāpēc, ka nekustīgs guļ uz galda.” Uzvedība, kas tipiska līķim, ir rezultāts tam, ka tas ir miris; tas nav nāves iemesls.

Garīgā ziņā mēs visi piedzimstam miruši. Pāvils Vēstulē efeziešiem 2:1 ir teicis: “Arī jūs bijāt miruši savos pārkāpumos un grēkos.” Grēcīgie darbi, ko izdara grēcīgi cilvēki, ir tikai rezultāts šim stāvoklim, nevis iemesls vai cēlonis.

Es necenšos pateikt, ka grēkošana nav grēcīga! Bet es saku, ka grēkošana nepadara mūs grēcīgus. Ja jūs tagad varētu pārtraukt grēkot, vai tas jūs padarītu taisnus? Nē, tas padarītu jūs par cilvēkiem ar labu uzvedību.

Grēks rodas no pašlabuma meklēšanas. Padomājiet par to dažas minūtes! Lucifers tika iecelts par visu Debesu eņģeļu vadītāju. Viņš bija augstākais no visām radītajām būtnēm. Bet tā vietā, lai turpinātu sekot Dievam, uzturēt attiecības ar Viņu, tiekties pēc Dieva varenības un goda kā augstākā mērķa, Lucifers pats sāka meklēt iespējas, kā viņš varētu kļūt slavens. Grēks nesākās, kad Lucifers zaga ābolus no Dzīvības koka. Tas sākās ar pašlabuma meklēšanu un brīdi, kad viņš pagodināja radību, nevis Radītāju.

Tas ir Visuma likums, ka ir neiespējami vienlaicīgi pagodināt Dievu un sevi. Pirmais no trīs eņģeļiem Atklāsmes grāmatas 14. nodaļā nes vēsti katrai nācijai, katram cilvēkam: “Bīstieties Dievu un dodiet Viņam godu.” (7. pants) Evaņģelizācijas darbā nav vietas sevis slavināšanai. Taisnošana ticībā ir Dieva darbs, atstājot cilvēka pagodināšanu putekļos un darot viņa labā to, ko cilvēks pats savā labā nevar izdarīt. Visu grēku iemesls jeb cēlonis ir tas, ka mēs godinām sevi, nevis Dievu.

Stipra rakstura cilvēks varbūt spēj kontrolēt savu uzvedību. Bet pat stiprākais nespēj izmainīt savu grēcīgo stāvokli. Mēs paši nevaram izglābties no grēka bedres, kurā esam iestiguši. Mūsu sirdis ir ļaunas, un mēs tās nespējam pārmainīt.

Jebkādas ārēji redzamas jeb formālas izmaiņas, kuras mēs izdarām bez Kristus, sekmē to, ka mēs sākam godināt sevi un aizmirstam godināt Dievu. Un tādējādi mēs varam attapties, ka esam tālāk nekā jebkad no Kristus dzīves, kas mums tiek piedāvāta, ja uzturam attiecības un sadraudzību ar Viņu.

Līķi var nomazgāt, apkopt un apģērbt vislabākajās drānās. Tas varbūt nav izdarījis neko sodāmu. Mirušā ķermeni pat var aizvest uz baznīcu. Bet tas joprojām ir līķis. Tikai jauna dzīve no iekšienes, kas ir Dieva dota, spēj mainīt nāvi pret dzīvību. Šo jauno dzīvi var saņemt attiecībās ar Viņu. “Jo dzīvības Gara bauslība Kristū Jēzū tevi ir atsvabinājusi no grēka un nāves bauslības.” (Romiešiem 8:2)

11. TĒZE

Grēks (vienskaitlī) — dzīve atšķirtībā no Dieva — sekmē grēkus (daudzskaitlī) — nepareizu rīcību.

Ir atšķirība starp grēku vienskaitlī jeb dzīvi savrup no Dieva un grēkiem daudzskaitlī jeb nepareizu rīcību. Dzīve atšķirtībā no Dieva ir grēka pamats; nepareizā rīcība, ko mēs bieži saucam par grēku, ir tikai mūsu grēcīgā stāvokļa rezultāts.

Dažreiz mēs to skatām ačgārni. Mēs domājam, ka no Dieva mūs šķir tas, ka darām nepareizas lietas. Bet patiesībā mūsu atšķirtība no Dieva ir cēlonis turpmākai nepareizai rīcībai. Grēks vienskaitlī aizved mūs pie grēka daudzskaitlī.

Paraudzīsimies uz Salamanu. Acīmredzot valdīšanas laika sākumā viņa sirds bija saskaņota ar Dievu. Bet, gadiem ritot, notika pārmaiņas. “Un, Salamanam vecam kļūstot, viņa sirds īpaši pievērsās svešiem dieviem, jo viņa sirds nebija tā atradusi mieru pie Tā Kunga, sava Dieva, kā viņa tēva Dāvida sirds.” (1. Ķēniņu 11:4)

Kas notika ar Salamanu? Vai viņš sāka rīkoties nepareizi un to turpināja, līdz viņa sirds vairs nebija pilnīga? Nē, viss bija otrādi. Visu Salamana grēku un pārkāpumu cēlonis ir tas, ka viņš pieļāva kļūdu, pārstādams paļauties uz Dieva gudrību un zaudēdams pazemību.

Tāpat notika ar Ievu. Daži domā, ka viņa grēkoja, jo apēda ābolu; bet patiesība ir tā, ka viņa apēda ābolu, jo bija grēkojusi. Vienā brīdī, pirms viņa pasniedzās un paņēma augli, viņa pārstāja uzticēties Dievam un sāka paļauties uz sevi. Darbība, kas sekoja, bija tikai rezultāts.

Varbūt kādam, kas dzīvo atšķirtībā no Dieva, būs nepieciešams laiks, lai sāktu atklāti grēkot. Arī Salamanam pagāja zināms laiks. Varbūt paies zināms laiks, kamēr kāds, kurš meklē Dievu un attiecības ar Viņu, piedzīvos nemainīgu uzvaru. Ir iespējams meklēt Dievu un turpināt uzlabot uzvedību. Bet galu galā noteicošais faktors gan ārējai, gan iekšējai dzīvei ir sirds attieksme pret Dievu.

Ja grēks (dzīve atšķirtībā no Dieva) ir grēku (nepareizas rīcības) cēlonis, no kurienes rodas šie grēki, kad augošs kristietis dienu no dienas meklē attiecības ar Dievu?

Kāds ir teicis: “Kad mēs iepazīsim Dievu — un šāda iespēja mums ir dota —, tad mūsu dzīve kļūs par pastāvīgas paklausības dzīvi.”

Pat tad, kad mēs dienu no dienas meklējam Viņu, mēs varbūt nepazīstam Viņu pilnībā. Tādējādi būs brīži, kad mēs nolaidīsim savas acis no Viņa. Būs brīži, kad mēs vairs nepaļausimies uz Viņu, bet atkal centīsimies paļauties paši uz sevi. Un kad tā notiks, mēs cietīsim neveiksmi. Bet, turpinot Viņu meklēt, Viņš mūs vadīs līdz tādai pakāpei, ka mēs Viņam uzticēsimies visu laiku, lai arī mūsu uzvedība kļūtu atbilstoša.

12. TĒZE

Tas, kurš dzīvo atšķirtībā no Dieva, dzīvo grēkā.

Ja pietiesā grēka būtība ir attiecību jomā, nevis uzvedībā, tad visi, kas dzīvo šķirti no Dieva, dzīvo grēkā. Pat “labie” darbi, kas tiek darīti bez ticības attiecībām ar Dievu, ir grēks. “Bet viss, kas nenāk no ticības, ir grēks.” (Romiešiem 14:23) Kad Jēzus raksturoja Svētā Gara darbību, lai atgrieztu cilvēkus no grēka, Viņš sacīja: “Grēku — jo tie netic Man.” (Jāņa 16:9) Kamēr mēs cenšamies izprast šo patiesību, paraudzīsimies uz atraitnes mauriņu.

Pieņemsim, ka man pretējā ielas pusē dzīvo atraitne un katru svētdienas pēcpusdienu es pļauju viņas mauriņu. Vai tas ir labs vai slikts darbs? Cik tālu tas attiecas uz manu kaimiņieni, droši vien tas ir labs darbs. Bet kā ir ar manu sirdi? Šī tēze varētu likt saprast, ka pat pļaut atraitnes mauriņu būtu grēks, ja es dzīvotu atšķirtībā no Dieva.

Ateists varētu pieņemt lēmumu nopļaut kaimiņa mauriņu. Vai tas padarītu viņu par kristieti? Kāds, kurš vienkārši ir labs draudzes loceklis, kurš nedomā darīt neko nepareizu, bet kuram nav laika lūgšanām, Dieva Vārda pētīšanai un sadraudzībai ar Viņu ikdienā, varētu arī nopļaut atraitnes mauriņu. Bet, ja šī darbība tiek veikta bez dzīvām attiecībām ar Dievu, sirds ir ļauna, un tādējādi šī darbība kļūst grēcīga.

Starp citu, es varbūt pļauju šīs atraitnes mauriņu, jo vēlos, lai kaimiņi domātu, ka esmu labs cilvēks. Varbūt es pļauju šīs atraitnes mauriņu, jo cenšos atlīdzināt par kādu pagātnes grēku savā dzīvē. Varbūt es pļauju atraitnes mauriņu, jo esmu dzirdējis, ka viņa ir iekrājusi diezgan daudz naudas, un ceru, ka viņa minēs mani savā testamentā. Bez Dieva klātbūtnes manā dzīvē mani motīvi būs egoistiski un jebkura mana darbība, laba vai slikta ārēji redzamā formā, tomēr būs grēcīga.

Ir iespējams, ka pat šķietami patīkama formāla rīcība var slēpt sevī visļaunāko grēku. Gadsimtiem ilgi Visumu ir pārsteidzis fakts, ka bieži vien visvājākie un tie, kas visbiežāk klūp, ir ļaudis, kas beigu beigās ir vistuvākie Dievam, bet stiprākie un tie, kam ir vislabākā uzvedība, Viņu bieži vien pilnībā noraida.

Ir taču zināms, ka māceklis, kurš tika uzskatīts par vislabāko, galu galā nodeva Jēzu. Tā laika reliģiskie vadītāji Viņu noliedza un sita krustā, bet muitnieki, ielasmeitas un zagļi kļuva par Viņa uzticamākajiem sekotājiem. Kārdinātājs bieži vien veiksmīgi darbojas ar tādu ļaužu starpniecību, uz kuriem krīt vismazākās aizdomas par to, ka viņš tos kontrolē. Daudzi intelektuāli attīstīti un skoloti cilvēki ar patīkamām manierēm, kas šķietami nenolaistos līdz tā saucamajiem amorālajiem darbiem, ir nekas vairāk kā uzspodrināts instruments sātana rokās. Vēlēšanās atstāt iespaidu un gūt cieņu citu acīs var būt ārēji labi veidotas dzīves iemesls. Pašcieņa var mūs atturēt no ļauna. Pat savtīga sirds var darīt cēlus darbus.

Ja sirds ir grēcīga, šķietami kārtīga dzīve var būt pat vēl lielāka krāpšana. Kas ir bīstamāk: tumši brūna pudele zem izlietnes, uz kuras uzzīmēta miroņgalva ar sakrustotiem kauliem un kurā ir inde, vai arī atspirdzinošā dzēriena 7-up pudele ledusskapī, kurā ir tieši tāda pati inde?

Vai jūs šodien dzīvojat grēkā? Nav lielas nozīmes, vai jūs esat vāji un bieži klūpat, vai arī “bauslības lietās farizejs” kā Pāvils, pirms viņš sastapa Jēzu uz Damaskas ceļa. Ceļš uz brīvību no grēka (neatkarīgi no tā, vai šis grēks izpaužas “labā” vai “sliktā” uzvedībā) ir nākt pie Jēzus pēc pestīšanas un turpināt šo ceļu. Tikai Jēzus var mūs aizvest no grēka pie taisnošanas.

Piezīme. Atcerieties, ka neviens apustulis vai pravietis nekad nav teicis, ka būtu bezgrēcīgs. Ļaudis, kuri mita ļoti tuvu Dievam un kuri drīzāk upurētu savu dzīvību, nekā apzināti veiktu kādu nepareizu darbību, ir atzinuši, ka viņu daba ir grēcīga. Mēs nevarēsim teikt, ka esam bezgrēcīgi tik ilgi, kamēr Jēzus atnāks otru reizi un mūs pārveidos.

Dziļākiem pētījumiem - 2. daļa

1. Kāda ir galvenā problēma, kas saistīta ar grēku? (Jāņa 16:8, 9; Romiešiem 14:23; 2. Mozus 20:3; 1. Jāņa 3:4)

   Atbilde. Grēks ir jebkura lieta, kas darīta bez ticības jeb uzticības Jēzum.

   Piezīme. Grēks (vienskaitlī) ir neuzticēšanās Jēzum jeb dzīve atšķirtībā no Viņa (2. Mozus 20:3). Tā rezultāts ir grēki (daudzskaitlī) jeb nepareiza rīcība (sk. 1. Jāņa 3:4).

Tas, kurš dzīvo atšķirtībā no Dieva, dzīvo grēkā. Jāņa 16:8, 9; sk. 12. tēzi.

2. Kur pašos pirmsākumos radās grēks? (Jesajas 14:12–14; sk. arī 1. Mozus 3:4, 5)

   Atbilde. Tas sākās Debesīs, kad Lucifers gribēja kļūt brīvs no Dieva un tapt pats sev par dievu.

3. Kādā veidā grēks ienāca šajā pasaulē?
   (Romiešiem 5:12, 19)

   Atbilde. To ienesa viens cilvēks (Ādams), kurš neuzticējās Dievam un aizgāja projām no Viņa.

4. Kad cilvēce kļūst grēcīga? (Psalmi 51:7; 58:4)

   Atbilde. Dzimšanas brīdī.

   Piezīme. Tas attiecas uz ikvienu no mums, jo neviens nav taisns. (Romiešiem 3:10)

5. Vai tas nozīmē, ka mēs no dabas esam grēcīgi? (Efeziešiem 2:3; sk. 8. tēzi)

   Atbilde. Jā.

Ikviens piedzimst grēcīgs (vai patmīlīgs), jo ikviens nāk pasaulē, būdams šķirts no Dieva. Psalmi 58:4; sk. 8. tēzi.

6. Ko varētu teikt par cilvēku, kurš uzskata, ka viņš nav grēcīgs? (1. Jāņa 1:8)

   Atbilde. Viņš maldās.

7. Kādas sekas ir tam, ka esam grēcīgi? (Romiešiem 3:23)

   Atbilde. Grēka rezultāts ir grēkošana.

   Piezīme. Grēks jeb atkarība no sevis ieved mūs grēkos.

Mēs grēkojam tāpēc, ka esam grēcīgi. Mēs neesam grēcīgi tāpēc, ka grēkojam. Romiešiem 7:14–17; sk. 10. tēzi.

8. Kas pierāda to, ka visi ir grēkojuši? (Romiešiem 5:12)

   Atbilde. Nāve. Mirst taču pat jaundzimuši mazuļi.

9. Vai Dieva skatījumā mēs esam atbildīgi par to, ka piedzimstam grēcīgi? (Ecēhiēla 18:20)

   Atbilde. Nē.

Dieva skatījumā mēs neesam atbildīgi par to, ka piedzimstam grēcīgi. Ecēhiēla 18:20; Jāņa 1:9; sk. 9. tēzi.

10. Kurā brīdī mēs kļūstam atbildīgi par grēku? (Jāņa 9:41; Jēkaba 4:17)

    Atbilde. Kad mēs to redzam un izprotam piešķirto gaismu.

11. Vai tas nozīmē, ka man nav grēka, ja man nav gaismas? (Jāņa 15:22; sk. arī 15:24; 1:9; 1. Jāņa 5:11, 12)

    Atbilde. Jā. Sk. vēlreiz 9. tēzi.

12. Vai mēs piedzimstam, būdami šķirti no Dieva?
    (Psalmi 58:4)

    Atbilde. Jā. Sk. Romiešiem 3:10.

13. Kā Jēzus norādīja, ka ar mūsu pirmo piedzimšanu ir saistītas zināmas problēmas? (Jāņa 3:3; sk. arī 4.–6. pantu)

    Atbilde. Viņš teica, ka mums jāpiedzimst no jauna Dieva Valstībā.

14. Kā beidzas atsvešināšanās no Dieva? (Jesajas 14:13, 14)

    Atbilde. Ar patmīlību, kura savukārt rada grēku virkni.

15. Kā Bībele runā par grēkiem, kas sākas ar grēku?
    (1. Jāņa 3:4)

    Atbilde. Grēks (vienskaitlī) beidzas ar grēkiem (daudzskaitlī) vai likuma pārkāpšanu.

Grēks (vienskaitlī) — dzīve atšķirtībā no Dieva — sekmē grēkus (daudzskaitlī) — nepareizu rīcību. 1. Jāņa 3:4; sk. 11. tēzi.

16. Kur izaug bojāti āboli? (Mateja 7:17, 18; sk. arī 12:33)

    Atbilde. Bojātās ābelēs.

    Piezīme. Mūsu problēma ar grēkiem vai ļaunu rīcību ir saistīta ar grēku jeb dzīvi atšķirtībā no Dieva.

Grēka vergi dara grēkus. (Jāņa 8:34)

Mēs grēkojam, jo mūsos mīt grēks. (Romiešiem 7:17, 20)

Mēs esam “grēka bauslības” gūstekņi. (Romiešiem 7:23, 25)

Mūsu “sirds” ir netaisna. (Jeremijas 17:9)

Grēcīgais prāts nespēj paklausīt Dieva likumam.
(Romiešiem 8:7)

Mēs nevaram iegūt kaut ko tīru no nešķīstā. (Ījaba 14:4)

Mēs neesam spējīgi darīt to, ko mēs gribētu.
(Galatiešiem 5:17)

17. Vai ir kādas cerības ievākt labus augļus? (Jesajas 61:3)

    Atbilde. Jā, no taisnības kokiem, kurus ir stādījis Kungs.

18. Kas ir Evaņģēlija labā vēsts? (1. Korintiešiem 15:1–3; Romiešiem 8:1–2; 1. Jāņa 2:1)

    Atbilde. Kristus mira mūsu grēku dēļ, un mēs netiekam atraidīti, ja mums ir attiecības ar Viņu.

Maldīgi uzskati, kurus šī patiesība atspēko

• Vissvarīgākā lieta saistībā ar grēku ir tā, ko tu dari.
• Mēs neesam grēcīgi, kamēr neesam izdarījuši kādu grēku.
• Ja mēs pārtrauksim grēkot, mēs vairs nebūsim grēcīgi.

Tēzes, kuras šo patiesību apstiprina

• Ikviens piedzimst grēcīgs (vai patmīlīgs), jo ikviens nāk pasaulē, būdams šķirts no Dieva.
• Dieva skatījumā mēs neesam atbildīgi par to, ka piedzimstam grēcīgi.
• Mēs grēkojam tāpēc, ka esam grēcīgi. Mēs neesam grēcīgi tāpēc, ka grēkojam.
• Grēks (vienskaitlī) — dzīve atšķirtībā no Dieva — sekmē grēkus (daudzskaitlī) — nepareizu rīcību.
• Tas, kurš dzīvo atšķirtībā no Dieva, dzīvo grēkā.

Ticība

13. TĒZE

Vislabākā ticības definīcija ir uzticība. Ticība ir paļaušanās uz kādu personu.

Varbūt esat dzirdējuši stāstu par virves dejotāju, kas šķērsoja Niagāras ūdenskritumu. Pēc tam, kad pūlis ar aizturētu elpu bija vērojis viņa uzdrīkstēšanos, šis cilvēks pagriezās pret skatītājiem un jautāja: “Kurš no jums tic, ka es varētu vēlreiz veikt šo pašu ceļu, tikai tagad stumjot ķerru, kurā kāds sēž?”

Pūlis aplaudēja. Viņi bija pārliecināti, ka virves dejotājs to spēj. Bet tad viņš jautāja: “Kurš no jums brīvprātīgi pieteiktos sēsties šajā ķerrā?”

Iestājās kapa klusums. Skatītājiem šādā veidā tika atgādināta būtiskā atšķirība starp ticību un uzticēšanos! Ir viena lieta ticēt, ka ķerra tiks droši pārstumta pāri ūdenskritumam, bet pavisam cita lieta ir riskēt ar savu dzīvību.

Jēkaba 2:19 pausta līdzīga doma: “Tu tici, ka ir viens Dievs, tu dari labi; arī ļaunie gari tic un dreb.” Lai iegūtu glābjošo ticību, jums ir vajadzīgs kas vairāk nekā intelektuāla piekrišana, kāda ir pat ļaunajiem gariem — un tie bailēs dreb. Ļaunie gari tic, bet neuzticas, un tā ir visbūtiskākā atšķirība.

Trīs vārdi raksturo kristieša paļaušanos uz Dievu: “ticība”, “pārliecība” un “uzticība”. Mūsdienu lietojumā vārds “pārliecība” nozīmē tikai intelektuālu piekrišanu. “Ticība” bieži vien tiek jaukta ar pozitīvu domāšanu. Bet vārds “uzticība” droši vien vislabāk raksturo Bībelē minēto paļaušanos uz Dievu. Kad jūs Bībelē lasāt vārdus “ticība” vai “pārliecība”, mēģiniet tos aizstāt ar vārdu “uzticība”, un varbūt jau zināmajos vārdos tādējādi izdosies saskatīt daudz dziļāku domu. Piemēram, norādījuma “Tici uz Kungu Jēzu, tad tu un tavs nams tiksit pestīti!” (Apustuļu darbi 16:31) vietā mēs varētu lasīt: “Uzticies Kungam Jēzum, tad tu tiksi pestīts!”

Ticība ir paļaušanās uz Kādu Citu. Tas droši vien ir vistuvākais vārds Bībelē atrodamajiem apzīmējumiem “nodot sevi”, “padoties”, jo tas atspoguļo domu par to, ka ir jāatsakās no savas dzīves un jānodod tā Dieva kontrolei.

Cilvēkiem, kuri ir daudz sasnieguši, nepatīk doma par paļāvību. Tas var būt biedējoši iedomāties, ka sevi pilnībā jāpakļauj kāda cita kontrolei. Tas var būt trieciens cilvēciskajam lepnumam un pašpaļāvībai — ļaut kādam citam būt vadībā. Bet “bez ticības nevar patikt (Dievam)” (Ebrejiem 11:6) vai arī: “Bez uzticības nevar patikt (Dievam).” Tikai tad, kad mēs atsakāmies no savas gribas un pilnībā uzticamies Viņa glābjošajam spēkam, Dievs varēs piepildīt Savu mērķi mūsu dzīvē.

Kā bērni mums atnes savas saplēstās rotaļlietas

Ar asarām acīs un lūgumu salabot,

Es atnesu Dievam savus zudušos sapņus,

Jo zināju — Viņš ir mans Draugs.

Bet tā vietā, lai atstātu Viņu vienu

Un Viņš mierīgi varētu darboties,

Es paliku tur un centos palīdzēt

Tā, kā uzskatīju par pareizu.

Visbeidzot es atņēmu tos Viņam

Un raudāju: “Kā tu vari būt tik lēns?”

“Mans bērns,” Viņš teica. “Bet ko lai Es daru?

Tu nekad tos pilnībā neuzticēji Man.”

Patiesa ticība jeb uzticēšanās ir paļāvīga. Tas nozīmē būt pilnībā atkarīgiem. Tas nozīmē būt viegli ievainojamiem. Cilvēciskā domāšana, loģika un iztēle sniedzas tikai līdz šai uzticēšanās robežai, un tālāk mums ir jāsper solis tādā ceļā, ko var pierādīt tikai ar pieredzi. Teologi dažreiz šo patiesību sauc par “ticības soli nezināmajā”.

Bet uzticēšanās Dievam nav solis tumsā. Viņš mums ir devis pietiekami daudz pierādījumu, uz kuriem šo uzticēšanos pamatot.

Mateja evaņģēlija 15. nodaļā mēs varam lasīt stāstu par kādu kanaānieti. Viņa nāca un vēlējas atrast Jēzu, kurš bija mainījis sava ceļojuma plānus un nogājis liekas 50 jūdzes, lai šos meklējumus atalgotu. Redzēdama Kungu ejam pa viņas dzimtās zemes putekļainajiem ceļiem, šī sieviete droši vien tika iedrošināta ticēt. Bet tad, kad viņa vērsās pie Jēzus ar savu lūgumu, Viņš izturējās noraidoši. Kanaāniete uzstāja, un šķita, ka Viņš sievieti cenšas aizvainot. Tomēr Viņa skatienā, balsī un attieksmē bija kas tāds, kas iedrošināja meklētāju uzticēties — neskatoties uz to, kas bija redzams un dzirdams. Sieviete neatkāpās, līdz viņas ticība tika atalgota. Atbilde nāca tad, kad viņa turpināja paļauties uz Viņu.

14. TĒZE

Pazīstot Dievu, rodas uzticība Viņam. Ja jūs Dievu nepazīsit, jūs Viņam neuzticēsities. Ja jūs Viņam neuzticēsities, jūs Viņu nepazīsit.

Lai varētu kādam uzticēties, ir nepieciešamas tikai divas lietas. Pirmkārt, jums jāatrod kāds, kurš ir uzticams. Otrkārt, jums viņš jāiepazīst. Bet nupat minēto var pavērst arī otrādi. Lai kādam neuzticētos, jums tikai jāatrod kāds, kas nav uzticams, un tad šis cilvēks jāiepazīst.

Kādu vasaru, kad vēl mācījos skolā, es strādāju automašīnu remontdarbnīcā un guvu pieredzi, lai šīm iestādēm neuzticētos. Cilvēkiem, ar kuriem kopā tovasar strādāju, bija dažādi paņēmieni, kā izmantot lētticīgus klientus. Piemēram, viņi salocīja dzensiksnu tā, ka tā saplīsa, tad aiznesa to klientam un sacīja: “Paskatieties, es atklāju, ka jūsu automašīnas dzensiksna ir saplēsta. Labi, ka es pamanīju, vai ne?” Tad viņi saņēma komisijas maksu par jaunas dzensiksnas pārdošanu. Viņi “veica eļļas maiņu”, patiesībā pārlejot to no cita transporta līdzekļa un tādējādi iegūdami divkāršu samaksu. Tie bija neuzticami cilvēki, un es viņus labi iepazinu. Kopš tā laika es vienmēr esmu aizdomīgs pret remontdarbnīcu mehāniķiem.

Reiz es apstājos uzpildīt degvielu. Uzpildes stacijas darbinieks pienāca pie automašīnas loga un parādīja man saplēstu dzensiksnu. Es sacīju: “Tu to saplēsi — tu arī apmaini.”

Viņš izlikās, ka ir satriekts: “Ko jūs ar to gribat teikt?”

Es sacīju: “Es kādreiz strādāju degvielas uzpildes stacijā.”

„Ak tā...”

Un viņš apmainīja manu dzensiksnu, neprasīdams samaksu.

Protams, ir pilnībā iespējams, ka kaut kur pasaulē ir uzticami mehāniķi. Bet, lai es kādam no viņiem vēlreiz uzticētos, man šis cilvēks būtu ļoti labi jāpazīst — nepietiktu ar vienkāršu pazīšanos. Tātad ne tikai viņam vajadzētu būt uzticamam, bet arī man vajadzētu pavadīt laiku, viņu iepazīstot tik labi, lai varētu uzticēties.

Bībelē uzsvērts, ka Dievs ir uzticams. Bet jūs nekad nespēsit Viņam pilnībā uzticēties, kamēr nebūsit Viņu iepazinuši. Jau iepriekš tika teikts, ka tad, kad mēs iepazīsim Dievu tā, kā mums ir dota iespēja Viņu pazīt, mūsu dzīve kļūs par pastāvīgas paklausības dzīvi. Vēl varētu atgādināt, ka paklausība ir ticības auglis. Ja jums ir jāpazīst Dievs, lai varētu Viņam paklausīt, un, ja paklausība rodas no ticības, tātad jums ir jāpazīst Dievs arī tad, lai varētu Viņam ticēt jeb uzticēties.

Dažreiz mēs šo patiesību aizmirstam un iesaistāmies cīņā ar grēku un sātanu. Mēs ļoti cenšamies būt paklausīgi un atkal un atkal paklūpam. Tā ir taisnība, ka mēs esam aicināti cīņai — bet ir svarīgi iesaistīties pareizajā no tām. 1. Timotejam 6:12 sacīts: “Cīnies labo ticības cīņu.” Kā mēs varam cīnīties labajā ticības cīņā? Izdarot visu iespējamo, lai iepazītu Dievu un spētu Viņam uzticēties.

Kā mēs varam iepazīt Dievu? Tādā pašā veidā kā jebkuru citu. Lai ar kādu iepazītos, ir nepieciešami trīs soļi. Pirmkārt, ar viņiem jāsarunājas. Otrkārt, jāieklausās, kad viņi runā ar mums. Treškārt, ir kopīgi kaut kur jādodas un jāpavada kopā zināms laiks. Tie ir sazināšanās pamatprincipi.

Ar Dievu mēs sarunājamies lūgšanās. Mēs ieklausāmies, kā Viņš ar mums runā Savā Vārdā. Kopā ar Viņu mēs strādājam un ceļojam, iesaistīdamies kristīgajā kalpošanā, liecināšanā un evaņģelizācijā.

Dažreiz cilvēkiem ir problēmas pieņemt domu, ka viņiem ir attiecības ar kādu, kuru viņi neredz. Reiz kāds vīrietis atnāca pie pazīstama mācītāja un sacīja: “Es neticu Dievam.”

“Kāpēc?” mācītājs jautāja.

Cilvēks atbildēja: “Jo es nevaru Viņu redzēt.”

Tad mācītājs sacīja: “Es neticu, ka tev ir smadzenes.”

“Kāpēc?”

“Jo es tās nevaru redzēt.”

Mēs izmantojam daudzas lietas, kuras neredzam. Cik ilgs laiks ir pagājis, kopš jūs pēdējo reizi redzējāt elektrību? Vai jūs kādreiz esat redzējuši radioviļņus? Ja vien jūs nedzīvojat Dienvidkalifornijā, jūs nevarat redzēt gaisu, ko elpojat! Mēs nevaram saskatīt vēju. Mēs nevaram saskatīt baciļus un baktērijas. Mēs nevaram saskatīt mistisko lietu, ko sauc par “dzīvi”. Bet mēs varam redzēt visu iepriekš minēto lietu rezultātu.

Lai gan ar savām cilvēciskajām iespējām mēs nevaram redzēt Dievu vai dzirdēt Viņa balsi, mēs tomēr varam redzēt Viņa darbības spēku; un, izmantojot tos sazināšanās līdzekļus, kurus Kungs mums ir devis, mēs varam Viņu iepazīt. Iepazīstot Viņu, mēs iemācāmies Viņam uzticēties, jo Viņš ir mūsu uzticēšanās vērts.

15. TĒZE

Ticība ir Gara, nevis cilvēka auglis. Tas nav kaut kas, ko mēs nopelnām vai izveidojam.

Ja jūs vēlaties pagatavot kaut ko no āboliem vai kabačiem, ar ko jūs sāksit? Vai jūs kādreiz esat strādājis dārzā? Vai jūs zināt, kas ir jādara? Nav vajadzīgas īpašas zināšanas, lai saprastu, ka ir lietas, kas ir “cēloņi”, un ir lietas, kas ir “rezultāts” vai “sekas”. Un, ja jūs vēlaties gūt panākumus dārza darbos, jūs savu uzmanību neveltīsit rezultātiem, vai ne tā?

Kas tā būtu par svētību, ja mēs savā prātā spētu skaidri izprast atšķirību starp cēloni un rezultātu arī tad, kad ir runa par garīgo izaugsmi! Cik daudzi no mums ir izniekojuši gadus un pūles, cenšoties radīt rezultātus un nodarbojoties ar tiem! Pāvils nosauc augļus, kas izpaužas kristīgajā dzīvē. Un ievērojiet, ka tie ir Gara, nevis cilvēka augļi. “Gara augļi ir: mīlestība, prieks, miers, pacietība, laipnība, labprātība, uzticamība, lēnprātība, atturība. Pret tādām lietām nav bauslības.” (Galatiešiem 5:22, 23)

Svētajos Rakstos ticība vienmēr tiek pasniegta kā auglis, dāvana vai rezultāts. Tas nekad nav mūsu darbs. Romiešiem 12:3 teikts, ka Dievs ikvienam ir devis ticības mērauklu. Romiešiem 10:17 savukārt atgādināts, ka ticība nāk no sludināšanas un sludināšana — no Dieva Vārda. Ticība vienmēr ir rezultāts kaut kam citam. Jūs nevarat, čakli strādājot, to radīt. Jūs nestrādājat, lai izveidotu augļus, bet savas pūles veltāt tam, kas ir augļu devējs. Jūs nestrādājat, lai saņemtu dāvanas, bet savas pūles veltāt tam, lai nokļūtu Devēja klātbūtnē un pieņemtu sniegto dāvanu. Neviens cilvēks nav spējīgs radīt ticību. Gars, kas darbojas cilvēka prātā un apskaidro to, ir tas, kas rada šo ticību Dievam.

Ir viegli sajaukt ticību ar jūtām vai censties izraisīt ticību, modinot kādas jūtas. Kad jums šķiet visvieglāk ticēt tam, ka Dievs atbildēs uz jūsu lūgšanām? Vai tas ir tad, kad jums ir sajūta, ka Viņš to izdarīs? Varbūt tas ir tad, kad jūs esat pārliecināti, ka Viņš to neizdarīs? Kad jums ir vislielākā ticība Dieva apsolījumam, ka viņš piedod visus grēkus, kurus jūs Viņam esat izsūdzējuši? Vai tas ir tad, kad jūtat, ka jums ir piedots? Varbūt tad, kad jūtaties pamesti? Vai jūsu ticība šķiet stipra tad, kad viss notiek tā, kā vajag, vai tad, kad liekas, ka viss brūk un jūk, un jums jāsaskaras ar pārbaudījumiem un kārdinājumiem?

Bet mēs saprotam, ka jūtas nav ticība; ir atšķirība starp šīm abām lietām. Un tas kļūst par vēl vienu argumentu, kāpēc mēs paši nevaram izveidot savu ticību. Jūs varat dzirdēt atbilstošu mūziku; ar savu daiļrunību jūs var aizraut kāds, kurš cenšas izraisīt zināmu entuziasmu; jūs var ietekmēt apkārtējo cilvēku noskaņojums vai saņemtā gaisma. Pareizi ietekmējot pūli, ir iespējams izraisīt neaprakstāmas sajūtas. Bet pēc tam, kad tiek izslēgtas gaismas un pūlis atgriežas mājās, un jūs esat pamesti vieni — kas notiek tad? Galu galā jūs varētu justies vēl sliktāk nekā sākumā. Vai tā kādreiz ar jums ir noticis? Miljoniem cilvēku mūsu pasaulē dzīvo no viena emocionālā pacēluma līdz otram, izšķiezdami savus dzīvības resursus neprātīgos meklējumos, lai atrastu kaut ko, kas varētu uzlabot viņu garastāvokli un palīdzētu šiem ļaudīm aizmirst, ka pēdējais, ko tie izmēģināja, pozitīvi iedarbojās visai īslaicīgi.

Uz minētā pamata ienaidnieks tik veiksmīgi ir spējis kontrolēt pasauli, ka šo stratēģiju viņš joprojām izmanto kā vienu no veiksmīgākajiem ieročiem arī draudzē. Kad kāds pieņem lēmumu sekot Jēzum, lai atrastu ilgstošo laimi, ko Kungs ir gatavs piedāvāt, ienaidnieks atnāk un saka: “Tu vēlies nākt pie Jēzus? Tad tev ir jāuzlabo sava dzīve, lai Viņš spētu tevi pieņemt!” Ienaidnieks panāk, ka cilvēks pūlas sasniegt rezultātus un veltīgi cenšas kļūt taisns pats saviem spēkiem, tādējādi neļaudams tam tuvoties Jēzum. Bet tad šis cilvēks uzzina par taisnošanu ticībā. Tas izklausās labi. Un, kad viņš ir nolēmis to pieņemt, atkal uzrodas ienaidnieks ar gluži citu paņēmienu. Viņš saka: “Pareizi, taisnošana ir saņemama ticībā. Tāpēc nenodarbojies ar taisnošanu, bet ticību.” Un tas kļūst par vēl vienu šķērsli starp grēcinieku un Glābēju.

Patiesība ir tāda, ka jums nav jāmēģina radīt taisnošanu. Jums nav jādarbojas, lai izveidotu ticību. Tās abas ir dāvanas. Abas ir augļi. Abas ir rezultāts tam, ka jūs pazīstat Jēzu. Un Jēzus iepazīšana savukārt ir rezultāts tam, ka jūs esat pavadījuši laiku sadraudzībā, pārdomās un attiecībās ar Viņu. Ja jūs nāksit pie Glābēja, Viņš jums dos patiesu ticību, kas jums ir nepieciešama. Pirmais rezultāts, meklējot Jēzu, tātad ir šī patiesā ticība. Taisnošana ir otrais jeb nākamais ieguvums.

16. TĒZE

Pozitīva domāšana nerada patiesu ticību, bet ticība radīs pozitīvu domāšanu.

Huss un Hieronims bija reformācijas gadu varoņi. Viņi darbojās Bohēmijā, un viņu mācībām sekoja Mārtiņš Luters Vācijā. Viklifa raksti ietekmēja abus minētos vīrus. Neilgi pēc tam, kad Jans Huss sāka Evaņģēlija sludināšanu, viņam pievienojās Hieronims, kurš līdz tam bija uzturējies Anglijā.

Jana Husa sludināšanai kļūstot plašāk pazīstamai, viņš tika izsaukts uz Romu, lai atskaitītos par savu darbu. Sākumā Husa brīvība netika ierobežota, bet pēc atbilžu uzklausīšanas viņu ieslodzīja cietumā. Reformatoram tika piedāvāta iespēja atteikties no saviem uzskatiem, bet viņš nepiekrita un pēc dažām nedēļām tika sadedzināts uz sārta. Vajātāji izkaisīja viņa pelnus Reinas upē un naivi cerēja, ka ir Husu apklusinājuši.

Kad Hieronims uzzināja, ka draugs nokļuvis nelaimē, viņš steidzās uz Romu. Husa domubiedram sasniedzot galamērķi, arī viņš tika arestēts un uz daudziem mēnešiem ieslodzīts cietumā. Bet šis cilvēks zaudēja drosmi un izmantoja iespēju nožēlot un noliegt to, ko bija sludinājis.

Tad viņš atklāja kādu brīnumainu lietu. Ir kaut kas ļaunāks par sadedzināšanu uz sārta. Un tas ir — netikt sadedzinātam uz sārta un dzīvot ar apziņu, ka esi nodevis savu Kungu. Hieronims nožēloja to, ka bija noliedzis Evaņģēliju, un devās nāvē ar dziesmu. Kad bende nostājās aiz viņa, lai aizdedzinātu sārtu, viņš skaļi sauca: “Nāc un rīkojies droši; aizdedzini sārtu, man redzot! Ja es baidītos, manis šeit nebūtu!”

Husa un Hieronima stāstā redzama patiesa ticība. Mūsdienu pasaulē un arī draudzē ļoti populāra ir pseidoticība, kas patiesībā nav ticība, bet gan pozitīva domāšana. Tā liktu jums domāt šādi: ticība nozīmē noticēt, ka tas, ko jūs vēlaties, tiešām notiks, un, ja jūs Bībelē atrodat kādu pantu, kas ir līdzīgs apsolījumam, jūs varat uz to cerēt. Frenks Sinatra par šo “pozitīvo domāšanu” dzied dziesmā I Did It My Way (“Es rīkojos pēc sava prāta”). Pat draudzē jūs atradīsit pozitīvās domāšanas ticības versiju, kas vēsta: “Tu arī to vari izdarīt pēc sava prāta.”

Bet Bībeles nostāja ir tā, ka ne visi apsolījumi ir domāti jums tieši šobrīd un šajos apstākļos. Ja mūsu glābšanai pietiek ar to, ka pieprasām apsolījumu piepildīšanos, tad Huss un Hieronims pamatīgi “izgāzās”. Jesajas 43:2 ir atrodams brīnišķīgs apsolījums, kuru viņi būtu varējuši izmantot: “Kad tu iesi caur uguni, tu nesadegsi, uguns liesmas tev nekaitēs!” Bet Huss un Hieronims tika sadedzināti uz sārta nevis tāpēc, ka viņiem trūktu ticības, bet gan savas ticības dēļ.

Ticība nozīmē uzticēties Dievam pat tad, kad lietas nenotiek tā, kā mēs to vēlētos. Ir viegli uzticēties Dievam, kad dzīvē viss norisinās gludi. Īstais ticības pārbaudījums ir tad, kad šķiet, ka mūsu lūgšanas netiek uzklausītas. Kungs vēlas, lai jūs uzticaties Viņa mīlestībai un žēlastībai gan tumšos, gan gaišos brīžos.

Savas cilvēciskās dabas dēļ mēs nespējam pretoties vēlmei dot priekšroku stāstam par Daniēlu lauvu bedrē, nevis stāstam par Jāni Kristītāju. Mums ir grūti saprast, ka no visām dāvanām, kuras Debesis varētu sniegt, sadraudzība ar Kristu Viņa ciešanās ir vissvarīgākā uzticēšanās un lielākais gods. Mums patīk Vēstules ebrejiem 11. nodaļas, ticības nodaļas, pirmā daļa, bet ir grūti pieņemt otro. Tomēr arī tā ir uzrakstīta. Vai pēdējā laikā esat to lasījuši? Pēc stāstījuma par to, kā Dievs atpestīja savus ļaudis dažādās grūtībās, tiek runāts par “citiem”. Nekad neaizmirstiet šos citus! “Bet citi tika mocīti, nepieņemdami atsvabināšanu, lai iegūtu augšāmcelšanos. Citi izcietuši izsmieklu un pātagu sitienus, pat arī važas un cietumu.
Viņi tika akmeņiem nomētāti, pārbaudīti, sazāģēti, mira no zobena, staigāja apkārt aitu ādās, kazu ādās, trūkumu ciezdami, spaidīti, mocīti; viņi, kuru pasaule nebija cienīga, maldījās pa tuksnešiem un kalniem un alām un zemes aizām. Un šie visi, lai gan ticības dēļ viņi ir saņēmuši liecību, nesaņēma apsolīto.” (Ebrejiem 11:36–39; uzsvērums pievienots.)

Garīgie apsolījumi par grēku piedošanu, Svēto Garu un spēku darīt Viņa darbu vienmēr ir pieejami. Bet apsolījumi par paejošajām svētībām, pat par dzīvību, dažādos apstākļos tiek piešķirti vai liegti – kā Dievišķajai Providencei šķiet pareizi. Vai jūs esat gatavi kļūt par “citiem”, ja Dievs jūs aicinātu pievienoties viņiem ticības grūtākajā pārbaudījumā?

Dziļākiem pētījumiem - 3. daļa

1. Cik svarīga ir ticība? (Ebrejiem 11:6; Romiešiem 14:23; sk. arī Ebrejiem 10:28; Habakuka 2:4; Romiešiem 5:1; Apustuļu darbi 26:18)

   Atbilde. Viss, kas nav cēlies no ticības, ir grēks.

2. Kas var tikt pārprasts saistībā ar ticību? (Lūkas 17:5, 6)

   Atbilde. Ka ticību mēra pēc tā, cik daudz mums tās ir. Arī maza ticība, ja tā ir patiesa, var paveikt neiespējamo. Bet beigu laikā patiesa ticība būs reti sastopama lieta (sk. Lūkas 18:8).

3. Tātad: kas ir patiesa ticība? (Mateja 15:21–28)

   Atbilde. Uzticība. Kanaānietei bija liela ticība, bet Jēzus viņu ignorēja (sk. 23. pantu).

Jēzus pret viņu izturējās noraidoši (sk. 24. pantu).

Jēzus viņu aizvainoja (sk. 26. pantu).

          Piezīme. Kanaānietes ticība nebija vienkārši intelektuāla piekrišana; šī sieviete arī necitēja Jēzus apsolījumiem, bet uzticējās Viņam.

Vislabākā ticības definīcija ir uzticība. Ticība ir paļaušanās uz kādu personu. Mateja 15:21–28; sk. 13. tēzi.

          Piezīme. Grieķu valodā lietotā viena un tā paša vārda sakne dažādās vietās Jaunajā Derībā tulkota atšķirīgi: “ticība”, “uzticība”, “ticēt”. (Arī ļaunie gari tic, bet tie neuzticas; sk. Jēkaba 2:19.)

4. Vai mums vajadzētu uzticēties cilvēkiem, turībai, pašiem sev vai Dievam? (Psalmi 118:8; sk. arī Jeremijas 17:5; 1. Korintiešiem 2:5; Marka 10:24; 2. Korintiešiem 1:9; Ecēhiēla 33:13; Lūkas 18:9–13; Filipiešiem 3:4–6)

   Atbilde. Neesi vientiesis (sk. Salamana pamācības 28:26)! Uzticies Dievam!

5. Kā mēs mācāmies uzticēties? (2. Timotejam 1:12)

   Atbilde. Ja kāds ir uzticības cienīgs, mēs iemācāmies uzticēties, viņu iepazīstot.

6. Vai tas nozīmē, ka mūžīga dzīvība ir iegūstama, uzticoties Jēzum? (Jāņa 17:3; sk. arī Jāņa 3:16)

   Atbilde. Jā.

Pazīstot Dievu, rodas uzticība Viņam. Ja jūs Dievu nepazīsit, jūs Viņam neuzticēsities. Ja jūs Viņam neuzticēsities, jūs Viņu nepazīsit. 2. Timotejam 1:12; sk. 14. tēzi.

7. Kā mēs varam iepazīt Dievu? (Romiešiem 10:17; Jāņa 20:31; Lūkas 18:1; Mateja 11:29)

   Atbilde.

Klausoties Viņā — pētot Bībeli.

Sarunājoties ar Viņu — lūdzot.

Darbojoties kopā ar Viņu — kalpojot.

          Piezīme. Tātad ticība kļūst stiprāka, pētot Bībeli, lūdzot un kalpojot.

8. Vai ticība ir kas tāds, ko mēs varam izveidot vai nopelnīt? (Efeziešiem 2:8, 9; sk. arī Ebrejiem 12:2; Romiešiem 12:3; Galatiešiem 5:22)

   Atbilde. Nē, tā ir Dieva dāvana un Svētā Gara auglis.

Ticība ir Gara, nevis cilvēka auglis. Tas nav kaut kas, ko mēs nopelnām vai izveidojam. Galatiešiem 5:22; sk. 15. tēzi.

9. Vai ir jāvelta kādas pūles, lai saņemtu ticības dāvanu? (1. Timotejam 6:12)

   Atbilde. Jā. Ja ticība ir rezultāts tam, ka iepazīstam Dievu, tad jācenšas to darīt iepriekš minētajos veidos.

Pozitīva domāšana nerada patiesu ticību, bet ticība radīs pozitīvu domāšanu. Romiešiem 10:17.

10. Kādu pārsteidzošu apsolījumu sniedza Jēzus? (Marka 11:24; sk. arī Mateja 21:22)

    Atbilde. Ticiet, ka jūs saņemsit, un tad tas notiks.

11. Uz kādām lietām šis apsolījums attiecas? (Mateja 17:20)

    Atbilde. Ir apsolīts, ka tiks atrisinātas pat tādas problēmas, kas ir lielas kā kalni.

12. Kāds ir nosacījums, lai šie apsolījumi piepildītos? (Mateja 21:21; Jēkaba 1:6)

    Atbilde. Ir nepieciešama ticība, kas neapšauba Dievu.

13. Kā iespējams būt nešaubīgam un stabilam?
    (Romiešiem 8:26)

    Atbilde. Gars palīdz saprast, pēc kā vajadzētu lūgt.

    Piezīme. Stabilitāte rodas, iepazīstot Dievu un Viņa gribu.

14. Kā Dievs palīdz mums izprast Viņa gribu? (Jesajas 30:21)

    Atbilde. Apsolīdams sniegt mums Savus norādījumus.

    Piezīme. Atklādams mums Savu gribu kādā jautājumā, Dievs ļauj uzzināt, kāda tā ir saistībā ar konkrēto situāciju un apstākļiem.

15. Vai ticībai ir kāda saikne ar Bībelē aprakstīto dziedināšanu?

    Atbilde. Jā.

Sasirgusī sieviete. (Mateja 9:22)

Divi neredzīgi vīri. (Mateja 9:29)

Neredzīgais Bartimejs. (Marka 10:52)

Viens lepras slimnieks. (Lūkas 17:19)

Paralizētais cilvēks. (Apustuļu darbi 14:9)

16. Vai Kristus sekotājiem jāveic tādi paši darbi, kādus darīja Viņš? (Jāņa 14:12)

    Atbilde. Jā, un vēl lielāki.

17. Vai tas attiecas arī uz lūgšanām par slimajiem?
    (Jēkaba 5:15)

    Atbilde. Jā.

18. Vai uzticīgo ļaužu lūgšanas vienmēr tiek uzklausītas?

    Atbilde. Nē. (Gandrīz visi Jēzus mācekļi, izņemot vienu, mira mocekļa nāvē.)

Jānim Kristītājam tika nocirsta galva. (Mateja ev. 14. nod.)

Elīsa mira no smagas slimības. (2. Ķēniņu 13:14, 20, 21)

Pāvilam tika atteikts, kaut arī viņš bija lūdzis trīs reizes. (2. Korintiešiem 12:7–10)

19. Vai ir dziedināti arī neticīgi ļaudis?

    Atbilde. Jā.

Deviņi izdziedinātie lepras slimnieki pat nepateicās.
(Lūkas 17:17, 18)

Sīmani dziedināja, pirms viņa grēki tika piedoti.
(Lūkas 7:39–48)

Vispirms cilvēks pie dīķa tika dziedināts, un tikai pēc tam viņš tika aicināts vairs negrēkot. (Jāņa 5:5–15)

20. Kas patiesībā ir ticība? (Ebrejiem 11:1)

    Atbilde. “Jo ticība ir stipra paļaušanās uz to, kas cerams, pārliecība par neredzamām lietām.”

21. Vai ir apsolītas kādas svētības tiem, kas uzticas, kaut arī viņi neko nav redzējuši? (Jāņa 20:29)

    Atbilde. Jā.

22. Vai ir kas svarīgāks par ticību? (1. Korintiešiem 13:2)

    Atbilde. Jā, tā ir mīlestība.

Maldīgi uzskati, kurus šī patiesība atspēko

• Ticība ir tikai intelektuāla piekrišana un zināšanas.
• Ticība var būt neaktīva, darbi nav nepieciešami.
• Ticība ir kas tāds, ko mēs varam izveidot vai nopelnīt.
• Pozitīva domāšana ir ticība.
• Ja tava lūgšana nav atbildēta, tev nav ticības.
• Šobrīd un šajos apstākļos visi Bībeles apsolījumi ir domāti tieši tev.

Tēzes, kuras šo patiesību apstiprina

• Vislabākā ticības definīcija ir uzticība. Ticība ir paļaušanās uz kādu personu.
• Pazīstot Dievu, rodas uzticība Viņam. Ja jūs Dievu nepazīsit, jūs Viņam neuzticēsities. Ja jūs Viņam neuzticēsities, jūs Viņu nepazīsit.
• Ticība ir Gara, nevis cilvēka auglis. Tas nav kaut kas, ko mēs nopelnām vai izveidojam.
• Pozitīva domāšana nerada patiesu ticību, bet ticība radīs pozitīvu domāšanu.