Ticība soli pa solim

Par autoru

Reinders Bruinsma dzimis 1942. gadā Nīderlandē un Septītās dienas adventistu Baznīcas kalpošanas ietvaros strādājis dažādās pasaules malās, darbojies kā mācītājs, redaktors, skolotājs un draudzes vadītājs. Viņa ārzemju misijas pieredze saistās ar Rietumāfriku (1984-1991). Pēc tam viņš tika nosūtīts uz Adventistu draudzes Misijas institūtu, kas darbojas pie Endrjūsa universitātes Mičiganā, ASV (1991-1994). Tālāk Reinders Bruinsma devās uz Lielbritāniju un drīz vien tika ievēlēts par Adventistu Baznīcas Eiropas nodaļas izpildsekretāru (1995-2001). Šobrīd (2006) viņš kalpo kā Holandes Adventistu draudžu prezidents.

Ieguvis bakalaura grādu Ņūboldas koledžā/Endrjūsa universitātē (1965), Reinders Bruinsma turpināja studijas un ieguva maģistra grādu (1966) Endrjūsa universitātē, 1972. gadā Londonas universitātē saņēma Goda bakalaura grādu teoloģijā, bet 1993. gadā turpat – filosofijas doktora grādu.

Dr. Bruinsma ir daudzu izglītojošu un populāru rakstu autors, kā arī sarakstījis septiņpadsmit grāmatas angļu un holandiešu valodās, no kurām dažas tulkotas arī citās valodās.

Pateicība

Dr. Janam Polsenam un Dr. Bertilam Viklanderam par viņu iedrošinājumu attiecībā uz šo projektu, kā arī par to, ka viņi savos aizņemtajos darba grafikos atlicināja laiku, lai izlasītu šo manuskriptu un sniegtu noderīgus komentārus. Es tāpat vēlos izteikt pateicību par citu sniegto konstruktīvo kritiku, it īpaši: Lī Galahera kungam un Dr. Deividam Maršalam izdevniecībā Standborough Press, tāpat A. C. Balka kungam, kurš grāmatu kritizēja no izglītota „pasaulīga cilvēka” perspektīvas. Un kā jau vienmēr – lai izdevniecības redaktoriem es varētu iesniegt samērā tīru tekstu, mana sieva ir centusies pierunāt mani neizmantot tik daudz tehniski sarežģītu terminu, kā to parasti mēdzu darīt, līdz ar to aiztaupot man daudzus neveiklus brīžus, ko sagādātu gramatiskās un stilistiskās kļūdas.

Ievads

Dažu pēdējo desmitgažu laikā esmu sarakstījis vairākas grāmatas – dažas angļu, dažas holandiešu – manā dzimtajā valodā. Dažas no tām ir ir tulkotas arī citās valodās. Tādēļ nevajadzētu justies pārsteigtiem, ka atkal esmu sēdies pie sava datora un mēģinu uzrakstīt ko jaunu. Arī šoreiz tā būs grāmata par ticību, un arī šoreiz tā ir rakstīta, raugoties no īpašas – kristieša – perspektīvas. Tomēr šī grāmata radikāli atšķirsies no jebkā cita, ko agrāk esmu rakstījis. Kāpēc? Tāpēc, ka daudzas lietas ir mainījušās.

Pirmkārt, esmu mainījies es pats. Lai gan arī šobrīd es ticu lielākajai daļai no tā, kam es ticēju pirms divdesmit pieciem gadiem, tomēr ļoti lielā mērā ir mainījies veids, kā es ticu. Daži jautājumi man kļuvuši nozīmīgāki, bet citu nozīme zināmā mērā mazinājusies. Tomēr par vienkāršu paļaušanos uz faktu, ka lietas, kam es ticu, ir patiesas, daudz svarīgāk ir tas, ka šobrīd biežāk uzdodu jautājumu, kāpēc ticu un ko maina tas, ka es ticu tam, kam es ticu.

Lai gan es neesmu vienīgais, kas mainījies. Ļoti lielā mērā ir mainījusies arī pasaule, kurā es dzīvoju. Un līdzi tai mainījušies arī mani līdzcilvēki. Tādēļ, lai attaisnotos cerība,ka es savas pārdomas pilnvērtīgi spēšu pavēstīt lasītājiem, šai grāmatai jābūt daudz savādākai. Nepārspīlējot var apgalvot, ka pasaule – vismaz Rietumu pasaule noteikti – ir iesoļojusi jaunā ērā un, lietojot mūsdienās ļoti populāru terminu, jāsaka: modernisms atbrīvojis vietu postmodernismam. Mans mērķis – šai grāmatā uzrunāt tos cilvēkus, kas ir nogājuši ievērojamu attālumu savā ceļā no modernā uz postmoderno.

Kad īsti notika šī pārmaiņa no modernā uz postmoderno? Protams, ir neiespējami precīzi norādīt uz kādas ēras sākumu un beigām. Arī tiem, kuri dzīvoja piecpadsmitajā un sešpadsmitajā gadsimtā, nebija īsti skaidrs, ka viduslaiku periods tuvojas savam nobeigumam un sākas jaunie laiki. Tikai tagad, lūkojoties no vēstures perspektīvas, mums rodas skaidrs priekšstats par šo pakāpenisko pāreju. Tieši tāpat par šodien pasaulē notiekošo pilnīga aina mums kļūs skaidra pakāpeniski. Tomēr nav šaubu, ka patiešām kaut kas notiek un ka pasaule atrodas pārejas periodā.

Nozīmīgās pārmaiņas

Kad viduslaikiem sekojošā perioda apzīmēšanai mēs lietojam terminu jaunie laiki vai kādu tamlīdzīgu, mēs to darām ar konkrētu mērķi un ne tādēļ, lai norādītu uz pretēju nozīmi terminam vecmodīgs.

Modernisms jeb tas, ko mēdz dēvēt par Apgaismības projektu, iesākās tad, kad cilvēki mainīja domāšanu un atstāja viduslaikus aiz sevis. Iesākoties septiņpadsmitajam gadsimtam, cilvēki arvien vairāk pieņēma populārā, slavenā franču domātāja Renē Dekarta (1596-1650) filosofiskos uzskatus. Viņa slavenais traktāts Cogito, ergo sum (Domāju, tātad esmu) kļuva par pamatu savādākai attieksmei pret cilvēku un Dievu. Par visu lietu mērauklu kļuva autonomais cilvēks – apveltīts ar saprātu un drīz vien arī apbruņots ar zinātnes metodēm, ko izveidoja tādi vīri kā Frānsiss Bēkons (1561-1626) un Īzaks Ņūtons (1642-1727). Cilvēks grasījās atrisināt visas pasaules problēmas. Dievs tika atvirzīts arvien tālāk, un nesen atklātās dabas spēku likumsakarības atļāva Universam mierīgi turpināt savu ierasto gaitu. Nākotni iezīmēja nepārtraukts progress, jo šīs planētas neizmērojamie resursi tika izmantoti cilvēka labā.

Deviņpadsmitā gadsimta noslēgumā un divdesmitā gadsimta sākumā, kad uz skatuves parādījās Fridrihs Nīče (1844-1900), Zigmunds Freids (1856-1939) un citi radikāli noskaņoti domātāji, šāda dzīves uztvere pamazām zaudēja savu spēku. Uzplauka jauns filosofisks novirziens, kas vairāk koncentrējās uz valodu un teksta interpretāciju. Tas piedāvāja relatīvisma, nenoteiktības un pat pesimisma ideju, atrodot lielu skaitu piekritēju starp divdesmitā gadsimta klausītājiem. Divdesmitā gadsimta vidū piedzīvotais holokausts lielā mērā izmainīja līdzšinējo dzīves uztveri.

Filosofi Eiropā un Savienotajās Valstīs sāka uzsvērt tēzi, ka tādi „vareni stāsti” kā marksisms, komunisms un kristietība piedzīvo savu norietu. Viņi apgalvoja, ka nepastāv visu aptveroša domu sistēma, kas piedāvātu saprātīgu dzīves skaidrojumu, ka ir tikai sadrumstaloti un bieži vien pretrunīgi atsevišķu cilvēku „sīkāki stāstiņi” visā savā dažādībā. „Viss slēpjas dažādībā”, viņi sludināja. „Visiem spriedumiem jātiek atliktiem! Absolūtas patiesības nav. Patiesību ir aizvietojušas patiesības.” Sākot ar 1970-iem gadiem, termins postmodernisms tiek lietots, lai apzīmētu arvien vairāk pamanāmās izmaiņas mākslā un arhitektūrā, vēlāk arī filosofijā un pat teoloģijā. Mūsdienās šis termins kļuvis tik universāls, ka tiek izmantots jebkam. Un lai arī jāatzīst, ka jēdziens „postmodernisms” dažādiem cilvēkiem apzīmē dažādas lietas, tomēr nevar noliegt, ka kaut kas patiešām notiek, it īpaši Rietumu pasaulē. Apgaismības ēra jau ir beigusies vai arī strauji tuvojas savam nobeigumam, un mēs, gribot vai ne, piedalāmies vēl nepieredzēta izmaiņu procesa norisē.

Vai jūs esat postmoderni?

Pirms turpinām tālāk, paraudzīsimies uz to, kāda tad ir postmoderna persona. Par ko viņa domā? Ar ko nodarbojas? Kur viņu, visticamāk, var sastapt? Netrūkst grāmatu, kurās var izlasīt postmoderna vīrieša un sievietes raksturojumu. Lielākā daļa autoru norāda, ka pastāv virspusēja postmodernisma paveids, kas savā ziņā ir radniecīgs patēriņa un seklas baudas meklējumam, pieļaujot, ka tā sekotāji lielu daļu savas dzīves pavada virtuālā pasaulē. Taču postmodernisms sevī ietver daudz vairāk, un lielā daļā gadījumu šāds virspusējs postmodernisma raksturojums nebūtu godīgs. Tā vietā, lai postmodernu cilvēku raksturotu kā izklaides meklējošu, ierīču aplaimotu vienas dimensijas indivīdu, vairāk piemērota varētu likties metafora – klejotājs jeb klaidonis. Vēl jāpiezīmē, ka nereti vienā cilvēkā iespējams ieraudzīt interesantu modernisma un postmodernisma īpašību sajaukumu.

Lūk, uzskaitīšu tikai dažas no postmodernās domāšanas visatzītākajām vērtībām un ideāliem. Ja šie domāšanas procesi līdzinās jūsējiem (un paturiet atmiņā, ka šīs ir tikai pamattēzes), tad pilnīgi iespējams, ka arī jums ir postmoderna attieksme pret dzīvi.

• Progresa ideja lielā mērā ir pamesta novārtā. Postmoderns cilvēks vairs netic tam, ka viss kļūs arvien labāk un labāk. Zinātne vairs netiek uzskatīta par beznosacījumu svētību, kā tas bija agrāk.
• Nepastāv absolūtas lietas. Mums katram ir sava personīgā patiesība. Sabiedrībām un kultūrām – pašām savas „valodu” spēles. Nav garantēts, ka tēmām, par kurām tās sarunājas, un lietām, kam tic, būtu saikne ar kādu objektīvu realitāti. Viss ir subjektīvs, relatīvs, neskaidrs un nenoteikts.
• Pagātnes varenie stāsti un varenie ideāli ir pagaisuši. Mums jāsamierinās ar daudz ierobežotākiem un daļējiem skaidrojumiem, kam nepieciešama bieža pārskatīšana.
• Postmoderniem cilvēkiem patīk apvienot nesaderīgus elementus. Mākslā mēs sastopamies ar salīdzinājumiem, dažādu mākslas stilu jaukšanu, izplūdušām robežlīnijām starp reālo dzīvi un izdomājumiem, starp reālo un virtuālo.
• Zinātnieki kļūst arvien pieticīgāki savos paziņojumos. Viņi atzīst, ka bieži vien ierauga to, ko vēlas ieraudzīt, un ka daudzi no tā sauktajiem zinātniskajiem pamatojumiem, iespējams, vairs nemaz nav tik pārliecinoši.
• Cilvēki arvien vairāk pārliecinās, ka dzīvo vienā globālā ciematā. Dators – postmodernisma izcilības simbols – vienā mirklī sniedz tiem pieeju visai pasaulei. Tajā pašā laikā globālām stratēģijām un savienībām vairs neuzticas un vairāk uzmanības tiek pievērsts reģionālām un vietēja rakstura problēmām.
• Postmodernam cilvēkam ir skeptiska attieksme pret reliģiskām organizācijām, bet tai pašā laikā viņš ir atvērts garīgumam. Patiesībā, daudzi aizstāv nepieciešamību no jauna savaldzināt pasauli. Mistērija – tas ir labi. Populāra kļuvusi iracionālā, „New Age” sludinātā pieeja dzīves pamatjautājumiem. Uzsvars pārvietojies no reliģiskās patiesības, kas atrodama doktrīnās, uz reliģisko piedzīvojumu.

Tiklīdz sākat apzināties, kādas ir postmodernas domāšanas pamatiezīmes, jūs tās varat ieraudzīt it visur – sevī un līdzcilvēkos, arī pasaulē visapkārt.

Pavērojiet pēdējā laika arhitektūru lielajās Rietumu pilsētās. Vairs nevar sastapt līdz šim „modernās” kastīšu veida celtnes no betona, tērauda un stikla. Atgriežas dažādu laiku ornamentu kombinācijas, tādējādi postmodernai celtnei stāstot pašai savu nevis „moderno” stāstu par varu, kārtību un efektivitāti. Jūs viegli ieraudzīsit postmodernas tendences pēdējā laika literārajos darbos, kur savijas dažādu laiku stāsti un reālā pasaule tiek sajaukta ar fantāziju pasauli; filmās, kuras liek jums prātot, kur beidzas vēsture un sākas izdoma; arīdzan televīzijas šovos un seriālos. Šādu nenoteiktību var novērot arī politiskajā arēnā, piemēram, Eiropas valstīs, kur vairākums iestājušies „par” Eiropas Savienību, tomēr vienlaicīgi par katru cenu cenšas saglabāt savu vietējo kultūru un vietējo dialektu.

Ļoti viegli postmoderno pieeju var ieraudzīt Rietumu cilvēku attieksmē pret reliģiju un baznīcu. Reliģija, tas ir OK, bet institucionālā baznīca ir „garām”. Pieredze un emocijas ir OK, bet smalkajā drukā rakstītās doktrīnas vairs netiek uzskatītas par būtiskām. Absolūtā, sentenciālā taisnība bieži vien tiek aizstāta ar to, „kas man ir pa prātam”, un daudzi Bībeles zinātnieki apgalvo, ka pastāv tik daudz leģitīmu veidu, kā tulkot Bībelē rakstīto, cik daudz ir tās lasītāju. Kristietība kļuvusi tikai par vienu no opcijām daudzo pasaules reliģiju starpā – un visas tiek uzskatītas par vienlīdz derīgām, vēsturiski un kulturāli nozīmīgām, atbilstošām cilvēka esībai un tālāk aiz tās!

Atklāsme desmit soļos

Atļaujiet man būt pilnīgi atklātam! Šī grāmata stāstīs par reliģiju un ticību, un tajā par dažādām lietām tiks runāts no kristieša perspektīvas. Es nevēlos, lai kādam par to rastos šaubas, jo, postmodernie lasītāji, ja arī ir kas tāds, ko jūs patiešām gribat, tad tas ir pilnīgs godīgums, integritāte un caurskatāmība. Jūs negribat kādā brīdī tikt apmuļķoti. Tādēļ jūs tiekat pienācīgi brīdināti, un, ja rakstītais jums nav pa prātam, šis ir brīdis grāmatas nolikšanai malā. Es tomēr ceru, ka atļausit man izteikt savas domas par labu kristiešu ticībai un pievienosities man šajā atklāsmju ceļā.

Esmu sadalījis mūsu svētceļojumu desmit secīgos soļos jeb nodaļās, un katrs no tiem mūs vedīs arvien tālāk pa atklāsmes ceļu. Pirmajā nodaļā es rakstu par nozīmi. Vai cilvēces vēsturei un mūsu pašu personīgajai pieredzei ir dziļāka nozīme? Ja ir, tad kur un kādā veidā mēs to varam atklāt? Es piedāvāju šo jēdzienu sasaistīt ar jautājumu – vai pastāv kaut kas vai kāds, ko mēs drīkstētu apzīmēt ar vārdu „Dievs”? Ja Dievs eksistē, mums varētu būt interesanti, kā viņu uztvert – vīriešu vai sieviešu dzimtē (2. nodaļā)? Ja Dievs patiešām eksistē, mums varētu rasties zināmi priekšstati par to, kāds viņš ir un ko dara. Vai ir kaut kas, ko mēs par Dievu varam zināt pilnīgi droši, vai tomēr esam atstāti savas iztēles varā? Un vai tas būtu tikai kāda pieņēmums par to, kāds ir Dievs? Tradicionāli kristieši ir ticējuši, ka Bībele sniedz uzticamu (un pārdabisku) informāciju par šo tēmu. Vai tai vēl joprojām iespējams ticēt? Bet varbūt Bībele ir vienīgi stāsts par to, kā attīstījās ebreju un kristiešu ticība un kā cilvēki salīdzinoši tālā pagātnē savu ticību īstenoja dzīvē?

Ja saskaņā ar to, kam esam iemācījušies ticēt, mēs varam būt pārliecināti par dažādām lietām attiecībā uz Dievu, ja patiešām varam atrast uzticamu informāciju par viņu Bībelē, tad varam spert nākamo soli (trešā nodaļa). Zināt par Dievu – tas ir tikai mazliet vairāk nekā mūsu intelektuālo iespēju realizēšana. Bet pazīt Dievu, nodibinot ar viņu kaut kāda veida attiecības, ir daudz vairāk nekā vienkārši kaut ko zināt. Un tas mūsu pārliecībai par Dieva esamību sniedz eksistenciālu nozīmi. Uzticība un ticība ir galvenie jautājumi, kas rodas šajā kontekstā.

Nesenā pagātnē kristieši aizrautīgi ir diskutējuši par to, vai Dievam ir kāds noteikts dzimums un vai pret ‘viņu’ ir jāattiecas kā pret ‘vīrieti’ vai ‘sievieti’. Mēs pie šī jautājuma atgriezīsimies nākošajā nodaļā. Grāmatā es pret Dievu attiekšos kā pret vīriešu dzimtas pārstāvi, lai gan saprotu, ka tas nav adekvāts lēmums.

Ar to saistīts cerības jēdziens (ceturtā nodaļa). Ja mēs varam saprātīgi attiekties pret Dievu, kurš kaut kādā veidā ir atbildīgs par visu, kas pastāv un notiek, tad pasaule (mūs visus ieskaitot) nav atstāta pati savā vaļā. Tas sniedz pārdabisku cilvēces un mūsu pašu personiskās vēstures kontekstu. Lai arī daudzi dzīves aspekti mums var palikt neatklāti, pastāv zināms atskaites punkts, kas ļauj rast virzienu un cerību.

Kopīgi noskaidrojot šos četrus fundamentālos jautājumus, turpināsim ar pieciem neatdalāmiem kristiešu ticības elementiem. Nonākot līdz uzskatam, ka Dieva esamība ir visa eksistējošā pamatā, mēs saskarsimies ar milzīgu dilemmu. „Dievs” nevar būt Dievs, ja viņš pašos pamatos nav labs. Un tomēr šajā pasaulē un mūsu pašu dzīvēs sastopamies ar milzum daudz lietām, kas nepavisam nav labas. Tās liek mums kļūt skumjiem, neapmierinātiem un nedrošiem. Pastāv slimības un nāve, karš un bads, nabadzība un ienaids. Kā lai to visu izskaidro? Būšu atklāts – šis ir jautājums, uz kuru es nespēšu dot pilnvērtīgu atbildi. „Ļaunuma” pastāvēšana vienmēr bijusi milzīga dilemma, kas daudzus cilvēkus novērsusi no kristiešu ticības, jo kā gan mīlošs Dievs, it kā visu zinošs un visu varošs, pieļauj visas tās šausmas, ko mēs redzam sev apkārt? Tas ir īpaši grūts jautājums postmoderniem cilvēkiem. Piektā nodaļa apskatīs šo problēmu un, es ceru, rosinās jūs ar atvērtu sirdi pārdomāt dažādas iespējas. Es dalīšos savā dziļajā ticībā, ka Dievs sagādājis tādu līdzekli, par kādu nedz es, nedz kāds cits pat nespējam iedomāties. Viņš ir pavēris ceļu atjaunošanai. Jāatzīst, ka tā pieņemšana prasīs vēl lielāku ticību.

Tad (6. nodaļā) mēs pieskarsimies kādam ļoti praktiskam elementam, kas darbojas kā daļa no šī atjaunošanas procesa. Kristietība neaicina savus sekotājus atteikties no reālās dzīves un ikdienas pienākumiem, tomēr, skatoties no otras puses, pastāv iespēja regulāri „uzlādēt savas baterijas”, atrast patiesu atpūtu un īstu dziļumu. Es uzskatu to par lielisku pretindi mūsu stresa pilnajai ikdienai, kurā mūs pastāvīgi apdraud pārdegšana un hronisks nogurums. Ja vispār kristīgie principi mums atklāj šādu iespēju, tad tā noteikti ir iknedēļas atpūtas diena ar visu tajā ietverto. Kad būsim nonākuši tik tālu, es ceru uz lasītāju pārdomām – vai pievienoties manam uzskatam (7. nodaļā), ka patiešām ir vērts tikties ar citiem ticību Dievam sevī atklājušajiem. Ir patiešām liels prieks satikt citus cilvēkus, kuri tāpat uzsākuši savas attiecības ar Dievu. Bez tam, tas mums palīdz kļūt garīgi spēcīgākiem.

Ticīgo sadraudzība nav tikai kopējais tās sastāvā ietilpstošo indivīdu skaits, bet tā ir cieši saistīta ar priekšstatu par jēgpilnām attiecībām ar apkārtējo pasauli (astotā nodaļa). Ja patiešām Dievs ir sākotnējais Konstruktors – Radītājs visam, kas pastāv, tad šī pārsteidzošā fakta novērtējumu mēs varam izrādīt, rūpējoties par pasauli un pieejamajiem resursiem pēc labākās sirdsapziņas.

Galu galā viss nonāk līdz vairāku skaidru lēmumu pieņemšanai, kā mēs varam veidot savu dzīvi, ņemot vērā pārliecību, kas rada mūsu garīgās dzīves struktūru (9. nodaļa). Lai gan šķiet, ka postmoderniem cilvēkiem izveidojies pieradums norobežoties no saistību uzņemšanās, tomēr esmu pamanījis, ka daudzos ir iesakņojusies tendence palikt atvērtiem dažādām iespējām un nenodoties pilnībā kādai vienai lietai. Acīmredzot viņiem nepavisam negribas nodedzināt kādu no tiem tiltiem, kas varētu piedāvāt atkāpšanās ceļu pēdējā mirklī. Jāatzīst gan, ka reizēm šo tieksmi esmu atklājis arī sevī. Tomēr – ja kristīgā ticība ir tāda, par kādu mēs to pasludinām, tad, es domāju, nevar būt cits risinājums, kā vienīgi simtprocentīgi pārliecināta atsaukšanās. Nevar pastāvēt „nogaidīsim un tad paskatīsimies” attieksme.

Kristietības centrā ir Kristus. Tā apgalvo, ka kristiešu Dievs atklājās unikālajā Jēzus Kristus personā. Būt kristietim nenozīmē piekrist rindai teorētisku apgalvojumu par to, kāds ir Dievs, ko darījis ar Jēzus Kristus starpniecību, bet, pirmkārt, tās ir attiecības, dzīvesveids, attieksme pret ideāliem. Tas ir solījums Personai, kurai mēs esam parādā visu savu lojalitāti. Tas viss var izklausīties kā no citas pasaules vai pat dīvaini, tomēr atcerēsimies: mēs atrodamies devītajā pakāpē, gandrīz pie pašām mūsu atklāsmju ceļojuma beigām. Jūs labāk spēsit novērtēt manis teikto, kad būsim kopā nonākuši tik tālu.

Desmitā nodaļa pievieno vēl vienu soli – pēdējo. Nonākot šeit un, cerams, atklājot savas dzīves visapbrīnojamākās attiecības, mēs vēlēsimies dalīties savās atklāsmēs. Galu galā, kurš gan vēlas kaut ko patiešām labu paturēt tikai sev?

Iespējams, daudziem lasītājiem šī nebūs „ērta” grāmata. Pat daži no manas draudzes locekļiem nejustos ērti, uzzinot, kādā veidā šajā grāmatā esmu izteicies. Viņi neieraudzīs pazīstamas tēmas un brīnīsies, kādēļ esmu runājis aplinkus un neskaidri par (viņiem) pašsaprotamām lietām. Redziet, šī grāmata nav rakstīta viņiem. Ir pietiekami daudz citu grāmatu, kurās šie cilvēki atradīs visus ticības pieturas punktus sev patīkamā izklāstā. Es rakstu tiem, kuri atrodas uz draudzes sliekšņa, kuri nepieder pie manas draudzes vai vispār – ne pie vienas draudzes.

Šī grāmata nebūs sarežģīta lasāmviela tajā izmantoto filosofisko un teoloģisko jēdzienu daudzuma dēļ, kam nepieciešamas padziļinātas zināšanas, lai tos pareizi izprastu. Taču, lai gan es centīšos saglabāt izteiksmes vienkāršību, tikai paretam piezīmēs dodot dziļāku skaidrojumu, grāmata nepavisam nebūs vienkārša. Vismaz tāds nav mans nolūks. Viegli nebūs tai ziņā, ka šī grāmata pieprasa tiem, kam netrūks drosmes doties kopā ar mani šajā desmit pakāpju pašatklāsmes ceļojumā, nodoties tam visā nopietnībā. Šeit pastāv zināms risks. Dažas no paustajām domām var nesakrist ar līdz šim pierasto un, lasot grāmatu arvien tālāk, varat sastapties ar idejām, kas vairs nedos mieru. Nebūs iespējams palikt neitrālam. Jo galu galā, kad cilvēks aci pret aci sastapsies ar viņu, kurš personificē kristietību, nebūs citas izvēles, kā skaidri atbildēt „jā” vai „nē”.

Tātad vēlreiz – atļaujiet man būt tiešam: es ceru, ka šī grāmata vismaz dažiem lasītājiem palīdzēs ieraudzīt, cik brīnišķīgas var būt attiecības ar apbrīnojamo un mīlošo Dievu.

Jēga

Vai jūs nekad neesat aizdomājušies par dzīves jēgu? Kad ieraugāt tās šausmas, nežēlību un sāpes, kas nozib jūsu televizora ekrānā, kad dzirdat stāstus par cilvēkiem, kuriem, kā šķiet, savā dzīvē jāsastopas ar visām iespējamām nelaimēm un ciešanām, kad apmeklējat slimnīcā nedziedināmi slimu bērnu nodaļu, kurā viņi pavada pēdējās savas jau tā īsās dzīves nedēļas vai mēnešus...

Vai šis nav jautājums, kurš aizvien atkārtojas: vai vispār vērts dzīvot? Vai dzīvei ir jēga? Dzīvei vispār? Manai dzīvei? Kāda gan dzīves jēga iespējama šim neilgajam ciešanu brīdim tiem miljoniem bērnu, kuri mirst nevērības, nabadzības, bada vai slāpju dēļ? Kāda dzīves jēga iespējama tiem bērniem, kuri piedzimst ar ārkārtīgi smagām garīgām vai fiziskām nepilnībām un par kuriem var rūpēties tikai specializētās iestādēs? Kāda gan jēga ir to dzīvēm, kuri Kairas vai Mehiko atkritumu izgāztuvēs tik tikko savelk galus kopā minimālai eksistencei? Un kāda dzīves jēga tiem miljoniem sieviešu, kuras diendienā tiek izmantotas un kurām nav tiesību spert kaut soli ārpus savām mājām? Kāda gan dzīves jēga ir tiem, kuri visu mūžu spiesti ļoti smagi strādāt, atvēlēt pārāk maz laika miegam un neredzēt neko citu, kā vien pūlas vienkārši nodrošināt savu eksistenci?

Mēs tiekam ieņemti un dzemdēti bez mūsu piekrišanas. Mūsu vidējais dzīves ilgums ir mazāks par simt gadiem. Par vienu lietu gan mēs varam būt pilnīgi pārliecināti – kādu dienu mēs mirsim. Daudzi jo daudzi piedzīvo pavisam maz prieka tajā laika posmā, kas tiem atvēlēts no viņu eksistences iesākuma līdz galam.

Arī samērā pasargātajā Rietumu pasaulē dzīvojošajiem jēgas meklējumi ir tikpat nozīmīgi. Daudzi, kam solīdi konti bankās, pastāvīgs darbs, sava māja ar garāžu divām automašīnām, mēdz prātot – vai tas ir viss, ko dzīvē var gūt? Ko var paņemt no dzīves, ja tā sastāv tikai no darba un atpūtas? Kādu apmierinājumu no dzīves var gūt cilvēks, kurš izmēģinājis visu iespējamo, pabijis visās iespējamajās vietās, redzējis šo, darījis to utt.? Pat ja jums ir pietiekami daudz naudas, lai nopirktu visu, ko kāro sirds, var pienākt brīdis, kad sāksit domāt – kamdēļ pirkt vēl vairāk absolūti nevajadzīgu lietu? Protams, daudzi iebildīs, ka dzīves jēga nav saistīta vienīgi ar materiālām lietām. Viņi apzinās, ka dzīvē ir arī attiecības: ar partneri, bērniem, draugiem un kaimiņiem. Taču atzīsim: tik daudz attiecību noārdās un izbeidzas dzēlīgos strīdos. Tik daudz daudzsološu laulību un ilgstošu draudzību tiek sabojāts. Tik daudz bērnu saviem vecākiem sagādā vienas vienīgas sirdssāpes un problēmas. Tik daudz cilvēku beidz savu dzīvi pilnīgā vientulībā vai izmisumā sauc, ka viņu dzīve ir zaudējusi jebkādu patiesu jēgu.

Nav jābrīnās, kāpēc Albērs Kamī (1913–1960), pazīstamais franču romānu un lugu rakstnieks, kādreiz rakstīja: „Ir tikai viena patiesi nozīmīga filosofiska problēma, un tā ir pašnāvība. Jautājums – ir vai nav vērts dzīvot? – pielīdzināms atbildei uz fundamentālo filosofijas jautājumu. Viss pārējais

... tās ir tikai spēles....”

Dažādas atbildes uz mulsinošu jautājumu

Jautājums par dzīves jēgu sniedzas daudz tālāk par mūsu katra atsevišķo dzīvi. Kāpēc uz mūsu planētas (un, iespējams, arī kaut kur citur Universā) eksistē dzīvība? Vai tā attīstījās kā dažādu nejaušību ķēdes reakcija bez nepieciešamības un kāda īpaša nolūka? Vai ir nozīme vēsturei, pasaules impēriju uzplaukumam un sabrukumam, tās nācijas vēsturei, kuras daļa mēs esam?

Viena no atbildēm uz jautājumu par jēgu ir pašsaprotama. Daudzi teiks: dzīvei nav jēgas, nav nekāda pārāka mērķa. Nepastāv tāds morāls ietvars, pēc kura mēs varētu vadīties, spriežot par to, kas ir pareizi un kas nepareizi. Un patiešām, ja mums nav noteikta standarta, uz kura pamata būvēt savu morāles sistēmu (Dievs, likums, brīvības ideāli, taisnīgums utt.), tad jebkurš lēmums, kas skar pareizu vai nepareizu rīcību, var likties diskutējams. Taisnība varētu būt kā vienā, tā otrā pusē. Mēs atrodamies šeit, bet nekad neuzzināsim, kāpēc šeit esam, un mēs tā arī ne pie kā nenonāksim. Šādu ideju skolu dēvē par nihilismu. Šī vārda sakne latīņu valodā nihil nozīmē nekas. Tā pietiekami skaidri pasaka, kas tiek piedāvāts: absolūts nekas. Tas atstāj mūs tukšām rokām. Tādi jēdzieni kā mīlestība, taisnīgums, solidaritāte un prieks paliek vien tukšas čaulas, un jebkura neveiksme var likt cilvēkam sākt prātot, kāpēc viņam vispār turpināt dzīvot. Un mēs atgriežamies pie Albēra Kamī nepatīkamā apgalvojuma!

1955. Camus, The myth of Sisyphus. Penguin, Londona, UK, 1955. – 11.lpp.

Daži mēģina būt praktiski, uzskatot, ka nepastāv nekas „augstāks” – nekas vairāk par to, ko mēs paši varam piedzīvot. Viņi tomēr noprot, ka mums neatliek nekas cits, kā vien izspiest maksimāli daudz no šī bēdīgā stāvokļa. Tādēļ, viņuprāt, būtu labi, ja mēs ieviestu dažus noteikumus, kas sakārtotu mūsu sabiedrību un padarītu dzīvi nedaudz ciešamāku. Viens no šādu uzskatu piemēriem kļuva ārkārtīgi populārs Amerikas Savienotajās Valstīs, norādot, ka mums ir jātiecas pēc maksimāla apmierinājuma maksimāli lielam cilvēku skaitam. Šādu filosofisko novirzienu dēvē par utilitārismu. Mums jāpieņem neizbēgamais. Ne katram ir lemts būt laimīgam un nodzīvot savu dzīvi pēc iespējas pilnīgāk. Daudzi dažādi faktori darbojas pret mums, tomēr mēs vismaz varam mēģināt kontrolēt nodarītos postījumus un pragmatiski vienoties par veidu, kā panākt vislabāko rezultātu pēc iespējas lielākam cilvēku skaitam.

Vēl citi piedāvā pilnīgi citādu pieeju jautājumam par jēgu. Viņi uzskata, ka dzīvei ir jēga, jo tā dota kāda noteikta iemesla dēļ. Visam, kas eksistē, ir iemesls. Par šo pamatlikumu mēs pārliecināmies sev visapkārt. Tas ir viens no tiem saprātīguma pamatprincipiem, pēc kuriem funkcionē sabiedrība. Faktu, ka es guļu ielas vidū, gaidot ātrās palīdzībasierašanos, izraisīja fakts, ka mani notrieca automašīna. Šo nelaimes gadījumu, savukārt, izraisīja tas fakts, ka automašīnas vadītājs bija neuzmanīgs. Viņš bija neuzmanīgs tādēļ, ka domāja par sagaidāmo nepatīkamo tikšanos birojā, kas tika organizēta, jo viņa vadītās pārdošanas nodaļas rezultāti bija mazāk iespaidīgi nekā agrāk. To savukārt ietekmēja ārzemju uzņēmumu pieaugošā konkurence, ko izraisīja... utt., utt.

Tādējādi ikvienam cēlonim ir savs cēlonis un šīs garās iemeslu ķēdes sākumā jābūt Pirmajam Iemeslam, ko mēs tradicionāli saucam par „Dievu”. Tādējādi Dievs ir visa eksistējošā Fundamentālais Iemesls. Viņš kaut kādā veidā ir atbildīgs par visu lielo un mazo lietu eksistenci, sākot ar gigantisko Universu, no kura mums redzama tikai maza daļiņa, beidzot ar mikrobiem, kuri neapbruņotai acij paliek nesaskatāmi.

Un tieši tādēļ, ka ir Dievs, šie cilvēki apgalvo, ka pastāv lietu morālā kārtība. Jo Dievs, kurš ir visu lietu sākums, noteicis pamatnosacījumus tam, kas „labs” un kas pretrunā ar šo „labo”. Un vēl tas norāda, ka cilvēks šeit neatrodas tikai gadījuma pēc, bet kā dievišķā plāna sastāvdaļa. Cilvēka eksistence nav tikai kāda dīvaina apstākļu sagadīšanās, bet tai ir nozīme visaptverošajā lietu kārtībā.

Daudziem šī šķiet pievilcīga iespēja dzīves jēgas meklējumos, galveno lomu piešķirot Dievam, Visuma Pirmajam Iemeslam, kurš jau ar savu eksistenci vien nodrošina jēgas jēdzienu. Es jūsu vērtējumam nododu to, kam ticu pats – hipotēze, ka pastāv Dievs, kurš vienpersoniski atbildīgs par itin visu, kas radies un pastāv zemes virsū un Universā, ir tikpat neticama, cik nožēlojamā ideja par to, ka visam eksistējošajam nav itin nekādu kopsakarību vai vadības principu un ka nepastāv nekāds noteikts morālais ietvars, uz kura mēs varētu balstīt savu dzīvi.

Pilnīgi droši šī ir hipotēze, kas rada vēl vairāk neatbildētu jautājumu. Viens no jautājumiem, kas pastāvīgi rada apmulsumu – kāpēc tik daudz lietu Universā, uz šīs planētas vai mūsu pašu dzīvēs nedarbojas tā, kā tām pēc mūsu domām būtu jādarbojas? Vai šis hipotētiskais „Dievs” patiešām spēj veiksmīgi tikt galā ar ikvienu darbu, pie kā ķeras – pēc tā, kā mēs esam iedomājušies, kādam Dievam vajadzētu būt? Jeb mums ir darīšana ar Dievu, kurš atstājis daudz nepadarītu darbu, un, par nelaimi, nav bijis spējīgs savaldīt dabas stihijas tā, lai plūdi Bangladešā, šausmīgie sausuma periodi Āfrikas tuksnešu joslā un postošie cunami dienvidaustrumu Āzijā ietu secen? Kā gan lai mēs ticam Dievam, kurš radīdams ne tikai ietērpa mūs mirstīgos ķermeņos, bet arī pieļauj, ka daži no mums jau piedzimst ar nopietniem funkciju traucējumiem, kurš nespēja radīt mūsu ķermeņa šūnas tā, lai tās spētu pretoties leikēmijai un nekļūtu par mājvietu dažādām vēža formām? Kā lai mēs ticam Dievam, kurš, spriežot pēc visa tā pasakaini skaistā, ko redzam sev apkārt, ir īsts skaistuma eksperts, tomēr pieļauj, ka dabā redzam tik ārkārtīgi daudz nežēlības un posta?

Par spīti daudzajiem jautājumiem, kas mums rodas, es tomēr gribu uzsvērt, ka hipotēze par Dieva esamību ir pietiekami pievilcīga, lai mēs tai pievērstu vairāk uzmanības. Dieva esamība izskaidrotu daudzas lietas, bet mūsu atklāsmju ceļojumam būtu sākumpunkts. Tas mums lielā mērā palīdzētu atrast savas dzīves pamatjēgu. Ja mēs ar prātu spētu pieņemt, ka pastāv Kaut Kas vai Kāds, ko mēs varam saukt par „Dievu”, tad, protams, mēs censtos pēc iespējas vairāk par šo Dievu uzzināt.

Taču nesteigsimies sev pa priekšu. Jo fakts, ka pastāv hipotēze par Dievu, kurš spēj mūsu dzīvei piešķirt jēgu, nepavisam nenozīmē, ka šī hipotēze automātiski ir uzskatāma par kaut ko vairāk nekā tikai par hipotēzi. Galu galā tā var izrādīties tikai vēlamā uzdošana par esošo.

No iekšpuses uz āru

Tātad – ko darām tālāk? Vai ir veids, kā „pierādīt” Dieva eksistenci? Bet, ja to nav iespējams izdarīt ar pilnīgu pārliecību, vai mēs vismaz varam uzskatīt šo Dieva hipotēzi ne tikai par minējumu uz labu laimi un vismaz šobrīd pieņemt, ka tā ir ticams ceļojuma sākumpunkts vai „attaisnojama” ticība? Es domāju, ka varam. Ir iespējamas divas pieejas, ko varam izmantot, cenšoties gūt vairāk pārliecības, ka „patiesība ir tur, ārā”. Pirmā no tām ir „no iekšpuses uz āru”, bet otra – „no ārpuses uz iekšu”.

Pirmā pieeja sākas ar mums pašiem, mūsu pašu apziņu un sajūtām, iekšējiem un privātiem pārdzīvojumiem, un tad turpinās, mēģinot izdarīt secinājumus par realitāti, kura, mūsuprāt, ir radījusi šos pārdzīvojumus. Otra pieeja vispirms aicina mūs pavērot pasauli mums apkārt, un tad aicina pārdomāt, ko varam secināt, ja meklējam pareizā veidā un pareizajās vietās. Daudziem, kas par to aizdomājušies, šis jautājums izvērties par „vai nu/vai” problēmu. Viņi uzskata, ka jāizmanto vai nu „no iekšpuses uz āru” pieeja vai „no ārpuses uz iekšu” pieeja. Tomēr es par to neesmu tik pārliecināts un vairāk nosliecos domāt, ka abas pieejas mums spēj sniegt nozīmīgas atklāsmes, kas patiesībā var viena otru atbalstīt. Es ceru, ka ļausit man paskaidrot tuvāk.

Zinošāki lasītāji, kas ir ieinteresēti plašākās diskusijās par šajā nodaļā izklāstītajām pieejām, ir aicināti izlasīt Nensijas Mērfijas grāmatu Aiz liberālisma un fundamentālisma (Nancy Murphy. Beyond Liberalism and Fundamentalism. Harrisburg, PA: Trinity Press International, 1996). Terminus ‘no iekšpuses uz āru’ un ‘no ārpuses uz iekšu’ esmu aizņēmies no šīs autores.

Pēdējo divu gadsimtu laikā dominē pieeja „no iekšpuses uz āru”, apgalvojot, ka pārdomas par Dievu rodas mūsu iekšējā patībā. Runāt par kaut ko tādu kā iekšējā patība, protams, nozīmē pieņemt pamatideju par to, ka cilvēciska būtne ir kas vairāk, ne tikai matērija, ka spēju domāt, just, mīlēt, ienīst u.t.t. nevar traktēt tikai kā ķīmiskos un psiholoģiskos procesus mūsu nervu sistēmā. Šī pamatideja ietver atziņu, ka cilvēciskām būtnēm piemīt kaut kas tāds, kas cieši saistīts ar to fiziskajiem ķermeņiem, bet tai pašā laikā ir kaut kādā ziņā atšķirīgs un tā nav tikai matērija. Kristieši šo „kaut ko” parasti uztver kā dvēseli. Daudz neitrālāks termins, ko šobrīd varētu izmantot, ir prāta koncepcija.

Ir domātāji, kuri noliedz prāta un matērijas duālismu. Viņus dēvē par materiālistiem. Tomēr – lai gan šai diskusijā ir iesaistīti daudzi sarežģīti jautājumi – es ieteiktu vismaz šobrīd pieņemt, ka pastāv atšķirība starp fizisko ķermeni un kaut ko citu un ka tas, ko mēs saucam par „prātu” vai „iekšējo patību”, nevar tikt reducēts līdz materiālām smadzenēm.

Cilvēciskas būtnes spēj domāt. Tās spēj salīdzināt un bieži vien pat labprātīgi ielaižas strīdos, spēj izdarīt vairāk vai mazāk racionālas izvēles, bet tām piemīt arī emocijas. Tās var mīlēt un ienīst, uzticēties un neuzticēties, just patiku un nepatiku. Tās var justies vientuļas un atstumtas, vai arī pilnīgā harmonijā ar apkārtējo pasauli un pārējiem. Cilvēciskas būtnes var iesaistīties emocionālās attiecībās un justies atkarīgas, vai būt vadībā un atbildīgas par kaut ko. Pāri visām šīm jūtām, ko varam raksturot kā personiskas vai savstarpējas, pastāv kaut kas daudz dziļāks, ko pieredzējis tik plašs cilvēku loks, ka tam jāpiešķir īpaša nozīme. Fridrihs Šleijermahers (1768-1834) – slavens vācu teologs, kuram vēl joprojām ir būtiska ietekme, nodēvēja šo fenomenu par „absolūtas atkarības sajūtu”. Viņš teica: „Mēs dziļi sirdī apzināmies, ka ir Kaut Kas, no kā mēs esam pilnībā atkarīgi.” Ar to viņš domāja, ka mūsu eksistencē pastāv garīga dimensija, kuru mēs nespējam izskaidrot ar materiāliem līdzekļiem. Citiem vārdiem sakot, cilvēciskas būtnes ir „nedziedināmi reliģiozas”. Pietiekami interesanti – vienalga kad un vienalga kur arī netiktu atrastas kādas senas civilizācijas pēdas, pastāv nenoliedzami pierādījumi par reliģisku interesi. Pat arī nesenākā pagātnē. Vienalga kad un vienalga kur organizētas reliģijas tradicionālajā izpratnē (tātad baznīcas) loma mazinās, tur parādās un pat uzplaukst cita veida reliģiozitātes izpausmes [New Age, ticība eņģeļiem un gariem, neopagānisms u.c.].

Izpratni par Kaut Ko Pārāku pētnieki ir atklājuši ne tikai pilnīgi atšķirīgās kultūrās, bet arī starp cilvēkiem, kas nāk no dažādiem sociāliem slāņiem, ar atšķirīgu personību un dažādu līmeņu izglītību. Viņi ir atklājuši šo neizskaidrojamo noteiktas saiknes apzināšanos – saistību ar kaut ko, kas ir ārpus mums pašiem: absolūtas un pilnīgas atkarības sajūtu.

Kā lai izskaidro šo fenomenu? Vai ir attaisnojams uzskats, ka šo absolūtās atkarības sajūtu rada fakts, ka patiešām eksistē Kaut Kas, no kā mēs jūtamies atkarīgi, vai arī Kāds, pie Kura mēs nepārprotami tiecamies? Manā (un daudzu citu) skatījumā tas varētu būt daudz ticamāks scenārijs, nekā pieņemt, ka šī sajūta par Pārāko ir kaut kā spontāni radusies grūtajā evolūcijas procesā, kura laikā attīstījies homo sapiens, un kas gluži kā vīruss izplatījusies uz visiem cilvēkiem visos laikmetos visās kultūrās, kas no viņa radušās.

Ja reiz mēs kaut kādā veidā sajūtam šī Pārākā eksistenci un apzināmies šo pilnīgās atkarības sajūtu, un, ja reiz mēs esam nolēmuši, ka varam šo Kādu, Kuru, vai Kaut Ko – no kā mēs esam pilnībā atkarīgi, saukt par „Dievu”, mēs varam brīvi sākt iztēloties, kāds Viņš ir. Mums jāatzīst, ka veids, kā mēs stādāmies priekšā to, ko pieņemam par „Dievu”, ir tikai un vienīgi mūsu iztēles auglis. Tā var būt „iekšēja” sajūta, ko veido mūsu iekšējā patība. Ja mēs nespējam izvairīties no šī jautājuma, kā gan mēs varam pārbaudīt visu mūsu par Dievu izvirzīto apgalvojumu objektivitāti? Mums pie šī jautājuma būs vēl jāatgriežas. Bet pirms tam, mazliet pacietības, jo jāpievēršas vēl vienam svarīgam aspektam.

Vai no ārpuses uz iekšu?

Otra pieeja, uz kuru es atsaucos – pieeja no ārpuses uz iekšu – deklarē, ka mums jāpievērš pastiprināta uzmanībapasaulei mums apkārt – kosmosam, šai planētai, dabai, cilvēku un dzīvnieku dzīvei, jo tieši tur mēs varētu ieraudzīt pazīmes, kas norādītu uz to Kaut Ko vai Kādu, kas eksistē ārpus mūsu uztveres robežām. Šai pieejai ir gara vēsture. Visas kristietības pastāvēšanas laikā tai bijis daudz atbalstītāju, kā arī tā sastapusies ar asu kritiku brīdī, kad lielu ievērību Rietumu pasaulē guva evolūcijas teorija. Zinātne un reliģija vairumā gadījumu ir ķildojušās savā starpā. Tomēr, kopš nesena laika, interese par šo pieeju kļūst arvien lielāka.

Es runāju par jauno versiju saprātīgā dizaina argumentam, kas kādreiz tika uzskatīts par vienu no populārākajiem Dieva eksistences pierādījumiem. Jau kopš viduslaikiem filosofi un teologi piedāvājuši virkni argumentu, kas tika uzskatīti par pierādījumiem idejai par Dieva esamību. Vairumā gadījumu tās bija dažādas variācijas par kādu konkrētu filosofisku tēmu: ikvienam rezultātam ir jābūt savam cēlonim, un katram cēlonim ir jābūt lielākam par savu rezultātu, un galu galā ir jāpastāv Pirmajam Cēlonim, ar ko aizsākas visu cēloņu ķēde. Arguments saka, ja mēs spējam formulēt ideju par Dievu, kurš ir mūžīgs, visvarens un visu zinošs, tā nevar rasties bez sava iemesla. Un mēs varam šo iemeslu saukt „Dievs” – tāpēc, ka šāda ideja nevar rasties mūsu ierobežotajā prātā, jo tai būtu jābūt tā Cēloņa radītai, kurš pārspēj savu rezultātu – mūsu noformulēto ideju. Turklāt, ja mēs ievērojam dažādus vispārīgus morāles likumus, kurus atzīst ļoti liela daļa cilvēces, to var izskaidrot vienīgi fakts, ka pastāv Kāds, kurš šos morāles principus ir ieviesis.

Šī argumenta pazīstamākā versija skan šādi: ja iesim pa mežu un pēkšņi atklāsim māju ar iekoptu dārzu, mēs pieņemsim, ka kāds šeit māju uzbūvējis un dārzu izveidojis. Tāpat, ja mēs pievēršam uzmanību sarežģītajam pulksteņa mehānismam, mēs taču nedomājam, ka pulkstenis spontāni radies kaut kādā mistiskā veidā, bet pieņemam, ka tas ir pulksteņmeistara roku darbs. Tas mūs ved pie nākošā soļa: ja mēs pētām Universu un secinām, ka tajā ir zināma kārtība, mēs nevaram izvairīties no saprātīga secinājuma, ka ir jābūt Radītājam, kas nolicis kosmosu un pasauli noteiktā secībā. Citiem vārdiem sakot, kad vien pastāv acīmredzamas saprātīga plānojuma jeb dizaina pazīmes, mums jāpostulē Dizainers jeb Radītājs!

Vairākumā aprindu šis dizaina arguments tika iekonservēts, kad tādā vai citādā formā gandrīz vispārēju piekrišanu ieguva evolūcijas teorija. Čārlzs Darvins (1809-1882) nebija pirmais cilvēks, kurš izvirzīja hipotēzi par dažādu dzīvības formu pakāpenisku attīstību dabiskā ceļā no vienkāršā līdz sarežģītajam. Pirms viņš sarakstīja savu slaveno traktātu „Sugu izcelšanās”, arī citi jau bija pamanījuši, ka vienkāršāko formu fosilijas tika izraktas no zemes vecākajiem nogulumu slāņiem, bet daudz attīstītāko formu fosilijas parasti atrada daudz vēlākos nogulumos. Taču Darvina vārds uz visiem laikiem tiks saistīts ar evolūcijas teoriju, un citi savas hipotēzes cēla uz viņa izklāstīto ideju par „spēcīgākā izdzīvošanu” ilgā laika posmā, dažādām dzīvības formām pielāgojoties apkārtējai videi.

Kristiešiem grūti nācās aprast ar „zinātnisko” skaidrojumu dzīvības izcelsmei un pakāpeniskajai attīstībai. Viņibija pazīstami ar Bībelē aprakstīto pasaules radīšanas stāstu, tai skaitā augu, koku, zivju un putnu, mugurkaulnieku un cilvēku – Ādama un Ievas – radīšanu sešos 24 stundu ilgos periodos laikā apmēram pirms 6000 vai arī, maksimums, pirms 10000 gadiem. Kā gan lai viņi saskaņo zinātniskos datus un cilvēku runāto, lai cik izglītoti arī viņi nebūtu, ar Dieva Vārdu? Vieni turpināja pieturēties pie burtiskas Bībeles teksta lasīšanas un burtiskas sešu dienu radīšanas stāsta izpratnes. Otri uzskatīja, ka Bībeles pirmās nodaļas ir mītiskas. Tās gan norādot, viņi teica, ka Dievam esot kaut kāda saistība ar visu lietu izcelšanos, bet, lai izprastu patieso pasaules un dzīvības radīšanas mehānismu, mums jāgriežoties pie zinātniekiem. Citi drudžainos mēģinājumos izpatikt gan Bībelei, gan zinātnei piedāvājuši dažādus kompromisa risinājumus.

Evolūcijas teorija ar tās pieņemtajiem simtiem miljoniem gadu vēl joprojām šķiet saistoša lielai daļai cilvēku, kad tie aizdomājas par to, kam ticēt attiecībā uz pasaules rašanos. Un tos zinātniekus, kuri dievišķa Spēka realizētu radīšanu nelielā laika posmā atzīst par tikpat ticamu, daudzi vēl joprojām uzskata par pseidozinātniekiem. Lai nu kā, gaisā virmo pārmaiņas. Dažu pēdējo dekāžu laikā diezgan daudzi zinātnieki – astronomi, fiziķi un pat biologi – kļuvuši daudz pieticīgāki savos apgalvojumos. Viņi ir sapratuši, ka dažas no modernās zinātnes pašām fundamentālākajām idejām vairs nav tik pārliecinošas, kā ticēja zinātnieki iepriekšējā paaudzē. Piemēram, eksistē sīkas daļiņas, kas neuzvedas tā, kā tām būtu jāuzvedas saskaņā ar dabas likumiem. Zinātnieki daudz biežāk atzīst, ka zinātne ne vienmēr ir tik objektīva, kā mums tas apgalvots, jo zinātnieki uz savu pētāmo objektu raugās no konkrēta viedokļa, izmanto noteiktus instrumentus un tas vismaz zināmā mērā var ietekmēt viņu pētījumu rezultātus. Pašlaik, kad pieaug spriedze starp to, ko mēs kādreiz uzskatījām par pārliecinošu teorētisko pamatojumu no vienas puses un dažādām jaunām idejām un atklājumiem no otras puses, bieži tiek atzīts fakts, ka daudzas no mūsu klasiskajām teorijām pilnībā nesaskan ar šodienas atklājumiem, ka „veco” pamatojumu zināmā brīdī varētu nākties nomainīt pret jaunu zinātnisku lietussargu, kas daudz labāk palīdzētu saturēt kopā mūsu nemitīgi pieaugošās zināšanas.

Arvien pieaug to zinātnieku skaits, kuri atzīst, ka evolūcijas teorija ir tik vien kā teorija, kas atstāj neizskaidrotu plašu parādību loku. Patiesībā daudzi autori uzskata, ka evolūcijas teorija ir apdraudēta. Šobrīd, šķiet, pastāv daudz lielāka gatavība nekā agrāk – pieņemt to, ka evolucionisti operē ar nepamatotiem aizspriedumiem, apriori izslēdzot jebkuru ne dabisku izskaidrojumu tām kompleksajām problēmām, kuras viņi nespēj atrisināt. Un tie, kas sekojuši līdzi nerimstošajām debatēm, kurās uzstājas ticība pret evolūciju, sāk atskārst – lai arī daudzus faktus var izskaidrot ar makroevolūcijas teoriju, pastāv daudz problēmu, kas nepakļaujas evolucionāram skaidrojumam, un doma par inteliģentu Radītāju patiešām varētu labāk izskaidrot daudzus no šiem jautājumiem.

Skat. Thomas Khun, The Structure of Scientific Revolutions, 2. izd., The University of Chicago Press. Čikāga, 1970. Kūns ievieš paradigmu novirzes koncepciju un izskaidro šo jauno zinātnisko lietussargu parādīšanos.
Neliels pētījums par šiem jautājumiem atrodams adventistu autoru darbos. Skat. Norman R. Gulley, ‘Evolution: A Theory in Crisis’, John T. Baldwin, ‘Creation: Catastrophe & Calvary’ (Hagerstown, MD: Review and Herald Publishing Associaton, 2000), 124.-158. lpp. Pilnīgāku izklāstu atradīsit piem., Colin Mitchell, ‘Creationism Revisited’ (Grantham, UK, Standborough Press, 1999); Michael Denton, ‘Evolution: A Theory in Crisis’, (Chevy Chase, MD: Adler & Adler, 1996); un Ariel Roth, ‘Origins: Linking Science and Scripture (Hagerstown, MD: Review and Herald Publishing Associaton, 1998).

Dzīvības rašanās skaidrojums

Filosofiski runājot, varētu teikt, ka ir trīs iespējas, kā izskaidrot Universa un īpaši jau dzīvības rašanos. Pirmkārt, pastāv gadījums jeb nejaušība. Šī ir klasiskā Darvina pieeja, ka, atvēlot lielu laika posmu, kaut kādā brīdī nejaušība noorganizēs visu dzīvības uzbūvei nepieciešamo ķieģelīšu nonākšanu vienā vietā, bet vēlāk, laika gaitā no šīs pirmās „vienkāršās” dzīvības formas tālāk attīstīsies visas pārējās uz mūsu planētas jebkad dzīvojušās un šodien esošās dzīvības formas. Šī teorija saskaras ar zināmām nopietnām grūtībām, jo tagad mēs zinām, ka nav tādas „vienkāršas” dzīvības formas, nav pat „vienkāršas” šūnas. Modernā zinātne ir skaidri atklājusi, ka šūnām un molekulām piemīt prātu reibinoša sarežģītība un ka statistikas likumi norāda – nejaušība nevar kalpot par pilnvērtīgu skaidrojumu. Rezultātā daudzi domā, ka uz nejaušību balstītās teorijas ir noraidāmas.

Otra pieeja ar izcelsmi saistītajiem jautājumiem ir nepieciešamības koncepcija. Šai gadījumā tiek pausta ideja par to, ka viss, kas ir, tas radies dabas likumu rezultātā – kādu laiku šī bija ļoti populāra teorija. Kad Napoleons pajautāja astronomam Pjēram Simonam Laplasam (1749-1827) par vietu, kuru viņš piešķīris Dievam savā teorijā par debesu ķermeņu izcelsmi, Laplass atbildēja ar slaveno frāzi: „Kungs, man šāda hipotēze nav vajadzīga.” Viņš bija pārliecināts, ka fizikas likumiem bija nepieciešamība izveidot Universu un visu, kas tajā atrodas, kaislīgi noliegdams jebkādus iebildumus, ka varētu pastāvēt kas vairāk par šiem likumiem.

Kurt O. Wise, ‘The Origin of Life’s Major Groups’, J.P. Moreland ed. The Creation Hypothesis (Downers Grove II: InterVarsity Press, 1994); 231.lpp.

Trešais Universa un uz šīs planētas pastāvošās dzīvības rašanās skaidrojums ir inteliģentā dizaina (radīšanas) koncepcija. Labi pazīstamais britu fiziķis Pols Deiviss 1988. gadā savā grāmatā „Kosmiskais projekts”  uzrakstīja to, ko dažādos veidos atzinuši arī daudzi citi zinātnieki: „[Inteliģenta] dizaina pastāvēšanas iespaids ir nepārvarams!” Īsumā apskatīsim dažus no dabas sarežģītības paraugiem, kuri zinātniekiem arvien vairāk likuši nonākt pie slēdziena, ka par kosmosa un dzīvības izcelsmes izskaidrošanu viņi var domāt tikai kaut kāda veida inteliģenta dizaina kontekstā.

Universa smalkais regulējums

Pēdējo četru vai piecu gadu desmitu laikā zinātne ir ļoti skaidri atklājusi, ka dzīvības eksistence Universā atkarīga no neticami precīza fizisko faktoru līdzsvara. Plašam dažādu apstākļu lokam ir jāsakrīt pareizā laikā un pareizā veidā, lai padarītu iespējamu cilvēku dzīvi. To bieži vien dēvē par Universa „smalko regulējumu”. Ir aprēķināts, ka iespējas tam notikt „nejauši” līdzinās aptuveni, ja desmit miljardus sareizinātu ar desmit miljardiem simt divdesmit trīs reizes. Tādēļ, ņemot vērā šo satriecošo neiespējamību, ir grūti nepieņemt, ka dzīvības radīšanas procesā iesaistīta kaut kāda saprāta forma! Mēs tam apstiprinājumu rodam, kad paskatāmies uz nebeidzamo cilvēka dzīvības būvmateriālu sarežģītību – šūnu un DNS.

The Cosmic Blueprint, Simon and Schuster, 1988, New York; 203. lpp.

Runāt par „vienkāršu” šūnu vairs nav iespējams. Šūnu var salīdzināt ar rūpnīcu, kurā atrodas tehniski sarežģītas komplektēšanas līnijas. Iespējams, ka Karls Sagāns (1934-1996) pārspīlēja, sacīdams, ka „vienkāršā” šūnā ietverts tāds informācijas apjoms, ko varētu salīdzināt ar aptuveni simts miljoniem lappušu drukāta materiāla. Pieņemsim, ka Ričards Dokins, labi pazīstamais britu biologs, kurš turpina izsmiet ticību jebkāda veida radīšanai, stāv tuvāk patiesībai, apgalvodams, ka šūna satur informāciju, kas pielīdzināma „tikai” trīsdesmit Encyclopaedia Britannica sējumiem. Pat ja Dokinam taisnība, ir vairāk nekā skaidrs, ka „vienkāršajā” šūnā nav itin nekā primitīva.

DNS ir pielīdzināms datora programmatūrai, tikai vēl daudz reižu sarežģītākai par jebko, kas šobrīd atrodams cilvēka radīto IT produktu klāstā. Tā uzglabā informāciju, kas ļoti lielā mērā pārsniedz jebko, ko cilvēka prāts spējis izveidot. Ja jūs zināt kaut nedaudz par DNS komplicētību un tomēr uzskatāt, ka šis paziņojums ir pārspīlēts, tad es jūs aicinu doties uz bibliotēku papētīt pēdējos enciklopēdiju izdevumus vai nedaudz pasērfot internetā. Esmu drošs, ka jūs atgriezīsities pie šīs nodaļas izbrīnā vai pat apjukumā. Ja jau DNS ir ietverts tāds informācijas apjoms, tad, manuprāt, noticēt iespējai, ka tas viss varētu būt radies gadījuma pēc, ir daudz grūtāk nekā pieņemt, ka šai procesā izšķirošu lomu spēlē augstāks saprāts.

Stephen C. Meijer, ‘Evidence for Design in Physics and Biology’, 53.-111. lpp; Michael J. Behe et.al., eds. ‘Science and Evidence for Design in the Universe’. Ignatius Press, 2000., San Francisco, CA., 61. lpp.
Gulley, opt. cit. 142. lpp.

Taču šī ir tikai neliela daļiņa no visa komplicētā stāsta. Nerunājot par to, cik fascinējošas un sarežģītas struktūras atrodamas mūsu ķermeņa šūnās, mēs atklājam, ka šīs šūnas spēj izveidot pat ļoti atšķirīgu līmeņu audus: sirds, gludās muskulatūras, šķērssvītroto muskuļu, epidermas u.c. Augstākā līmenī mēs jau varam izpētīt ārkārtīgi sarežģītos orgānus: sirdi, plaušas, aknas, žultspūsli, liesu, ādu, smadzenes utt., kā arī dažādās sistēmas – asinsrites, elpošanas, nervu, skeleta un muskuļu. Šie orgāni un sistēmas darbojas kopā pilnībā integrēta procesa ietvaros. Un, protams, ar to tas nebeidzas. Visam pāri vēl ir fakts, ka gan dzīvnieki, gan cilvēki veido savstarpēji saistītu sabiedrību, ka zeme un visi tās dzīvie organismi eksistē līdzās lielā komplicētā mijiedarbībā. Skābekli, ko izmanto dzīvnieki, ar fotosintēzes palīdzību rada augu valsts, turpretī dzīvnieki izdala oglekli, kas nepieciešams augiem. Bet visu noslēdzot – Zeme eksistē vienotā planētu, asteroīdu, mēnešu, sauļu un citu zvaigžņu un galaktiku sistēmā, tādējādi ļaujot uz Zemes eksistēt un pastāvēt dzīvībai. Tas viss noteikti norāda uz sava veida saprātīgu plānojumu.

Mooreland, citētajā darbā, 228.-231. lpp

Acs

Vairāki autori, kas pēdējo gadu laikā rakstījuši par grūtībām evolūcijas teorijā, ir koncentrējušies uz aci. Viņi uzsvēruši neiespējamību, ka tik komplicēts orgāns būtu attīstījies vairāku miljonu gadu laikā no „vienkārša” gaismas jūtīga punktiņa līdz komplicētajai cilvēka acij. (Un pievērsiet uzmanību tam, ka vēl joprojām paliek neatbildēts satraucošais jautājums: kāda gan jēga jebkuram radījumam būtu no acs, kamēr tā atrodas redzes formēšanas procesā? Kā gan topošā acs bez redzes varētu palīdzēt reālā cīņā par izdzīvošanu daudzu tūkstošu vai miljonu gadu evolucionārās adaptācijas periodā?)

Pat Darvins pats saprata, ka viņa teorija nespēj ticamā veidā izskaidrot acs evolūciju. Biologi deviņpadsmitā gad-simta beigās jau pazina acs sarežģīto struktūru, kas ietvēra daudz komponentu, piemēram, lēcu, tīkleni, asaru kanālus, okulāros muskuļus u.c. Taču viņiem nebija ne jausmas, kas būtu nepieciešams gaismas jutīgā punkta izveidei, nedz arī par to, kas notiek, kad gaismas fotons atduras pret tīkleni. Es esmu mēģinājis izprast, ko tas viss ietver, taču jāatzīst, ka ar manu anatomijas, bioloģijas un ķīmijas izpratni ir par maz. Lūdzu, izlasiet turpmāko citātu visu bez apstāšanās pie pirmajiem grūtajiem terminiem: „Kad fotons pirmoreiz atduras pret tīkleni, tas mijiedarbojas ar organisku molekulu, dēvētu par 11-cis-retinālu. Retināla forma ir izliekta, tomēr, saskaroties ar fotonu, tas iztaisnojas, izomerizējoties transretinālā. Šis ir signāls, kas aizsāk veselu virkni dažādu notikumu, kuru rezultāts ir redze. Kad retināls maina formu, tas piespiež mainīt formu ar sevi saistītajam rodopsīnam. Rodopsīna formas izmaiņas atsedz savienojuma saiti, kas ļauj tai pieķerties proteīnam. Tagad daļa no transdukcijas atdalās un mijiedarbojas ar proteīnu, sauktu par fosfodisterāzi. Kad tas notiek, maza organiska molekula – cikliskā GMP – pārveidojas par 5 GMP. Šūnās atrodas liels daudzums cikliskā GMP un daži no tiem piesaistās citam proteīnam, ko dēvē par jonu kanālu. Parasti jonu kanāls ir tas, pa kuru šūnās iekļūst nātrija jons. Tad, kad fosfodisterāzes darbības rezultātā samazinās cikliskā GMP daudzums, no jonu kanāla atdalās tam piesaistītais cikliskais GMP un tas izraisa formas izmaiņas, kā rezultātā kanāls aizveras. Nātrija joni vairs nenokļūst šūnā, tā daudzums šūnā sarūk un mainās šūnas membrānas spriegums. Tas, savukārt, izraisa polarizēta elektriskā lādiņa vilni, kas pa optisko nervu nonāk līdz smadzenēm. Un kad smadzenes to iztulko – tā ir redze.”

Es apzinos, ka lielākajai daļai lasītāju (tāpat kā man) šis teksts ir pārāk specializēts, lai to novērtētu. Tomēr man tas neizklausās pēc valodas, kādā raksturotu gadījumu jeb nejaušību. Tas drīzāk izklausās pēc atsauces uz kaut ko plānotu un rūpīgi konstruētu. Tajā it visā saskatāma radīšana.

Izomerizācija – ķīmisks process, kura laikā molekula pārveidojas, tās atomu sastāvs paliek nemainīgs, bet mainās atomu izkārtojums molekulā, piem., A-B-C→ B-A-C (tulk. piezīme).

Michael J. Behe, Design at the Foundation of Life. 113. – 129. lpp; Michael J.
Behe, citētajā darbā,117. un turpm. lpp.

Pietiekoši pierādījumi?

Nav grūti dabas pasaulē atrast citus komplicētības piemērus, kas norāda uz inteliģentu dizainu jeb plānojumu. Tieši tādēļ šķiet diezgan savādi, ka vēl tik daudzi atsakās pat apsvērt iespēju, ka radīšana ir saprātīgas būtnes roku darbs. Jā, tiesa, radīšanas brīdī neviens CNN reportieris klāt nestāvēja, lai būtu droši, ka par šo faktu visai pasaulei tiek paziņots nekavējoties. Taču mēs nebijām klāt arī tad, kad četru ASV prezidentu sejas atveidojumi tika izcirsti Dienviddakotā esošā Rašmora kalna klintīs. Tomēr es nezinu nevienu zinātnieku, kurš būtu gatavs noliegt, ka šie klintīs izcirstie portreti ir saprātīgas būtnes roku darbs. Pat ja mēs nezinātu, ka skulptors Gatzons Borglums 1927. gadā sāka urbt 1889 metrus augsto kalnu un pavadīja četrpadsmit ga-dus, līdz pabeidza savu mākslas darbu, mēs tik un tā būtu secinājuši, ka kāds tomēr tur ir bijis, lai radītu šo krāšņo pieminekli demokrātijai.

Neviens mūsdienās dzīvojošs cilvēks netic tam, ka hieroglifi uz slavenā Rosetas akmens – kompaktās bazalta plāksnes, ko atklāja 1799. gadā un kas šobrīd atrodas Britu muzejā Londonā – radušies kāda dīvaina gadījuma pēc. To antīkajos laikos radīja kāds, kam piemita saprāts.

Pārsteidzošie elementi, ko mēs atklājam dabā, patiesībā var būt ne tik daudz „kārtība” , bet vairāk gan ārkārtīga komplicētība, kas norāda uz saprātīgu plānojumu. Un tomēr – laikā, kad cilvēki ir gatavi noticēt saprātīgas radīšanas faktam, ieraugot artefaktu vai dokumentu, kas ir nesalīdzināmi mazāk komplicēts nekā šūna vai DNS – daudzi dīvainā kārtā nevēlas pieņemt saprātīgas radīšanas faktu tad, kad raugās uz mūsu Universa nebeidzamo sarežģītību no vissmalkākajām daļiņām, kas paliek neredzamas neapbruņotai acij, līdz pat bezgalīgi lielajam daudzumam luminiscējošu un citādu ķermeņu Universā, kurā mēs neesam nekas vairāk kā bezgalīgi maza daļiņa.

Tiesa gan, mēs varbūt nekad neiegūsim absolūtus pierādījumus. Taču cik absolūtiem šiem „pierādījumiem” jābūt? Parasti ikdienā mēs samierināmies ar veselā saprāta secinājumiem. Atklājot pirkstu nospiedumus, mēs pieņemam, ka šai vietā kāds ir bijis un tai pieskāries, atstājot tur pirkstu nospiedumus. Tad kādēļ gan ir tik grūti vai par daudz prasīts, lai mēs pieņemtu Pārāka Saprāta – Dieva – eksistenci, kurš pavisam skaidri ir atstājis savus pirkstu nospiedumus it visur mums apkārt?

Runājot ar kristiešu biologa un ģeologa Ariela Rota vārdiem: „Dati, kas saistās ar dzīvības izcelšanos uz zemes, sliecas par labu Pārākā Saprāta idejai un dzīvības radīšanas procesam uz zemes, kas ietver koordinētas un saskaņotas darbības. Ja mēs izvēlamies nepiekrist Radītāja jēdzienam, mums atliek tikai pieņemt kaut kādu ķīmisko evolūciju, tomēr zinātniskie dati, kas runā pretī šai teorijai, ir tik nepārvarami, ka veselais saprāts ieteiktu meklēt citas alternatīvas.”

Vai ir Dievs, kurš piešķir jēgu mūsu eksistencei? Mēs īsumā esam aplūkojuši šo jautājumu no divām perspektīvām: no iekšpuses uz āru un no ārpuses uz iekšu. Es esmu pievērsis jūsu uzmanību noslēpumainajai absolūtas atkarības sajūtai, kas tik ārkārtīgi plaši izplatīta kā pagātnē, tā arī tagadnē un visā pasaulē. Tā nekur nepazudīs. Tā iespiežas mūsos ar noslēpumainu pārliecību. Kā gan tā varētu būt vienkāršu vēlmju vai iedomu auglis? Tas noteikti nav pirmais veselā saprāta radīts secinājums, kas iespiežas mūsu apziņā. Tāpat mēs īsumā koncentrēti aplūkojām Universa un cilvēka dzīvības komplicētību, noskaidrojot, kādi ir nepārprotamie norādījumi uz inteliģentā dizaina jeb saprātīgā plānojuma pastāvēšanu.

Ariel A. Roth, ‘Origins – Linking Science and Scripture’. Hagerstown, MD; Review and Herald Publishing Association, 1998. 77. lpp.

Kura no šīm divām pieejām sniedz spēcīgāku argumentāciju par labu Kāda eksistencei, kurš pārspēj mūs visus un ir atstājis savas pēdas mūsu pasaulē un dzīvē, kādu mēs to pazīstam? Varētu būt, ka no ārpuses uz iekšu pieeja ir pārliecinošāka, jo norāda uz saprātīgu radīšanu. Bet no iekšpuses uz āru pieeja, manuprāt, sniedz papildus atbalstu idejai par Dieva esamību. Ja eksistē saprātīgs plānojums un Radītājs, būtu tikai loģiski, ja Viņš atstātu vismaz kaut kādas savas eksistences pēdas savā veidojumā – cilvēkā.

Ja, balstoties uz visu šo, mēs tūdaļ pat nenoliedzam Dieva esamību, bet kaut vai atstājam iespēju, ka Viņš ir, tad esam veikuši pirmo nozīmīgo soli mūsu atklāsmju ceļojumā. Tāpēc ka tas nozīmē – dzīve varētu arī nebūt bezjēdzīga. Šķiet, ka pastāv komplicēts plānojums, kas liek domāt par Konstruktoru. Dzīvei varētu būt mērķis. Manai dzīvei. Ja eksistē Dievs, mēs šeit neesam tikai gadījuma pēc. Mums šeit ir paredzēts būt. Kamī kļūdījās. Dzīve ir kaut kas vairāk par spēli.

Taču apgalvot, ka pastāv dibināts iemesls Konstruktora – Dieva esamībai, ir viena lieta, bet tālāk raksturot šo Dievu – pavisam kas cits. Vai mēs varam būt pilnīgi droši, ka patiešām zinām kaut ko par Viņu? Ja Dievs eksistē, vai mēs varam noskaidrot, kāds Viņš ir, ko Viņš dara un ko nē? Ko Viņš vēlas un ko nevēlas? Nākošajā nodaļā, pārejot no temata par jēgu uz tematu par Patiesību, šie jautājumi tiks risināti. To darot, es apzinos, ka pats vārds patiesība, it īpaši, ja tas tiek rakstīts ar lielo burtu, lielākajai daļai postmoderno cilvēku ir augstākā mērā neērts termins. Tomēr – pamēģināsim!

Patiesība

Kad 1776. gada 4. jūlijā Amerikas Savienotās Valstis pasludināja savu neatkarību, to nākotne vēl joprojām bija ļoti neskaidra, taču par dažām lietām dibinātāji bija pilnīgi pārliecināti. Viņi uzskatīja, ka nācija jābūvē uz zināmām pamatpatiesībām. Šīs patiesības tika uzskatītas par pašsaprotamām, kā tas minēts slavenajā Neatkarības deklarācijā. Tās bija absolūtas patiesības, kurām nebija nepieciešama tālāka argumentācija.

Patiešām, līdz pat nesenai pagātnei, cilvēkiem nesagādāja problēmas izprast absolūtās vai acīmredzamās patiesības koncepciju. Taču pēdējā laikā situācija ir ārkārtīgi mainījusies. Pilnīga pārliecība par daudziem pamatuzskatiem un pārliecībām daļai no mums vairs nepastāv. Alans Blūms savā bestsellerā par amerikāņu domāšanas izmaiņu analīzi rakstīja: „Par vienu lietu profesors var būt pilnībā pārliecināts – gandrīz ikviens students, kurš uzsāk mācības universitātē, tic vai arī apgalvo, ka tic tam, ka patiesība ir relatīva.”

Viena no postmodernisma galvenajām iezīmēm ir uzskats, ka Patiesība vairs neeksistē. Patiesība kļuvusi par personiskās ticības un sociālo tradīciju jautājumu. Patiesība vairs nav kaut kas universāli piemērojams, kaut kas tāds, ar ko rēķinās par spīti it visam, bet kļuvusi par to, kam es kā indivīds vai mēs kā grupa esam noticējuši. Ievērojiet šo milzīgo pārmaiņu: pagātnē (t.i. pat pirms dažiem gadu desmitiem!) cilvēki strīdējās par atšķirībām starp ticības sistēmām. Viņi norādīja uz lielo kristiešu draudžu daudzumu un gribēja zināt, kurai no tām ir taisnība. Taču šis jautājums jau pieder pagātnei.

Alan Bloom, The Closing of the American Mind. New York, NY: Simon & Schuster, Inc., 1987; 25. lpp.

Šobrīd jautājums drīzāk ir – vai vispār eksistē jebkāda Patiesība? Daudziem uz šo jautājumu atrodas viena skanīga atbilde – „nē”. Viņi apgalvos, ka absolūta Patiesība ir fikcija. To aizvietojuši mazāk autoritatīvi uzskati. Tā vietā, lai būvētu drošu pamatu uz Patiesību, mums ir viedokļi, uzskati un iespaidi.

Konservatīvāk domājošiem teologiem, draudžu vadītājiem un draudžu locekļiem tas izklausās pēc pilnīgas ķecerības, jo – kas gan paliks pāri no ticības un draudzes, ja nebūs Patiesības? Duglass Grutuijs, konservatīva kristiešu semināra profesors ASV, ir viens no tiem, ko ārkārtīgi satrauc šāda attīstība. Viņš runā par Patiesības „sabrukumu”. Viņš un citi brīdina, ka atteikšanās no Patiesības rada postījumus ne tikai kristiešu kredo un doktrīnām, kam būtu jāsniedz autoritatīvs Bībeles Patiesības atainojums, bet arīdzan morālei. Jo, ja nepastāv Absolūta Patiesība, viņi uzsver, tad arī nepastāv iespējas atšķirt pareizo no nepareizā, labo no ļaunā. Tad visu nosaka kolektīva vienprātība vai individuāla izvēle. Un jautājums – vai tas ir izdevīgi man vai grupai, pie kuras es piederu? Tam ir dziļa saikne ar tādiem jēdzieniem kā taisnīgums un cilvēktiesības. Grutuijs apgalvo, ka bez kaut kādas fundamentālas Patiesības par pieņemamu var kļūt jebkāda teorija un uzvedība, lai cik dīvaina tā nebūtu.

Robert C. Greer, Mapping Postmodernism: A Survey of Christian Options.
Downers Grove, IL: InterVarsity Press, 2003; 228. lpp.
Douglas Groothuis, Truth Decay: Defending Christianity against the Challenges of Postmodernism, Downers Grove, IL: InterVarsity Press, 2000;

Kā Patiesība kļūst par patiesībām?

Ņemot vērā pēdējā pusgadsimta laikā notikušās pārmaiņas mūsu pasaulē, maz pārsteidz fakts, ka arvien vairāk cilvēku pasauli vairs neuztver tā, kā tas bija agrāk. Vēl nesen tikai nedaudz laimīgajiem (un arī ne no katras valsts) bija iespēja ceļot un tikties ar citu kultūru pārstāvjiem. Lielākajā pasaules daļā valdošā kultūra noteica standartus, ar kādiem saskaņā dzīvoja cilvēki. Ja viņi pazina citas kultūras, tad reti no pašu pieredzes. Bet postmodernais Rietumu pasaules cilvēks ne tikai ceļo uz attālām vietām citos kontinentos, pieliekot daudz mazāk pūļu nekā viņa priekšgājēji, ceļojot ar vilcienu pāri Savienoto Valstu kontinentam vai Rietumeiropai, bet viņš arī dzīvo multikulturālā sabiedrībā. Tā vairs nepastāv monokulturālā kristiešu pasaulē, bet ir kļuvusi par ārkārtīgi plurālistiskas sabiedrības daļu, kurā mīt visu ādas krāsu, kulturālo īpatnību un valodu cilvēki. Tā ir pasaule, kurā plaukst islāms un citas pasaules reliģijas, bet arvien vairāk kristīgo konfesiju zaudē lielu daļu savu aktīvo draudzes locekļu, sevišķi Rietumeiropā. Piedevām – mūs šodien bombardē tāda nebeidzama informācijas plūsma no visdažādākajiem avotiem, it īpaši ar interneta starpniecību, ka spēja atšķirt patiesību no fikcijas ir kļuvusi gluži vai par izaicinājumu, nemaz nerunājot par to, ko var uzskatīt par absolūto Patiesību.

Turpat, 175. un turpmākās lpp.

Tiek apgalvots, ka postmoderns cilvēks ar grūtībām apzinās, kas viņš pats ir, jo dzīvo tik sadrumstalotu dzīvi. Ja Žakam Deridam (1930-2004), vienam no vadošajiem postmodernisma filosofiem, kāds pavaicāja: „Kā jums klājas?”, viņš atbildēja: „Kurā stāvā?” Viņš cilvēka eksistenci salīdzināja ar „dzīvošanu mājā, bet dažādos stāvos”. Mūsu dzīve sastāv no slāņiem vai nodalījumiem, kas pat savstarpēji nemijas. Mūsu personiskā pasaule ir sadalīta vairākās atsevišķās sfērās – mājās, darbā, atpūtā (un dažreiz baznīcā), arī veidos, kā cilvēki rīkojas, un tāpat arī ētiskajās normās, ar kurām viņi operē. Tas viss ir atkarīgs no attiecīgās sfēras (vai arī „stāva”), kurā cilvēks konkrētajā mirklī atrodas.

Šādi notikumi daudzu mūsdienu Rietumu pasaules cilvēku acīs piešķir lielu ticamības devu postmodernisma filosofijām un vedina viņus pievērsties relativitātes jēdzienam. Taču šādas novirzīšanās no absolūtās patiesības uz personiskajām patiesībām sakņojas krietni senākā pagātnē, nekā dažas desmitgades. Galveno lomu šajā procesā nospēlēja vācu filosofs Fridrihs Nīče (1844-1900). Šis luterāņu mācītāja dēls, iespējams, ir daudz labāk pazīstams savas radikālās nostājas dēļ pret kristīgo ticību un kristīgo baznīcu. Viņš bija pirmais rakstnieks, kurš ar entuziasmu runāja par „Dieva nāvi”, taču tas bija tikai viens no viņa „dekonstruktīvās” domāšanas aspektiem. Nīče kļuva par vēlākā laika postmodernisma filosofu tēvu, paziņojot, ka nepastāv reāli fakti, vienīgi faktu interpretācijas! „Mēs nevaram pieskarties reālai lietai,” viņš teica, „bet mums vienmēr ir jāsamierinās ar mūsu privāto lietas interpretāciju.”

Doma, ka mēs nespējam aptvert absolūto patiesību vai skaidro realitāti, bija arī viena no deviņpadsmitā gadsimta beigu un lielas daļas divdesmitā gadsimta valodas filosofijas galvenajiem apgalvojumiem. Vairāki prominenti valodas filosofi centās pierādīt, ka valoda nespēj mums palīdzēt absolūtās patiesības meklējumos, jo tās nozīme lielā mērā ir atkarīga no piederīgās grupas. Katra sociālā grupa vienojas par to, kā lietojami vārdi un kāda ir to nozīme. Slavenais Ludvigs Vitgenšteins (1889-1951) teica, ka katra sociālā grupa spēlē savu „valodas spēli”. Postmodernie filosofi ir pieķērušies šai domai un īpaši plaši pielietojuši to attiecībā uz senāk rakstītiem tekstiem. Viņi jautā: „Kā gan lai mēs zinām, ko tieši gribēja pateikt šo tekstu autori? Kā viņu teikto ietekmēja pašu autoru tā laika pasaules redzējums? Kā lai mēs, šo tekstu šodienas lasītāji, autoru teiktajā atrodam ko nozīmīgu priekš sevis? Kā lai mēs, lasot viņu vārdus savā kontekstā un stereotipu varā, atrodam tajos jēgu?” Viņi secina, ka ikvienam tekstam ir tik daudz nozīmju, cik daudz ir tā lasītāju. Katrs lasītājs priekš sevis izlemj, ko viņam nozīmē teksts, un ikviena interpretācija ir tikpat derīga kā jebkura cita.

Viens no galvenajiem postmodernajiem domātājiem – Žans Fransuā Liotārs (1924-1998) – šim nedrošības un relatīvisma kokteilim pievienoja vēl vienu sastāvdaļu. 1979. gadā viņš saņēma Kvebekas varas iestāžu lūgumu veikt pētījumu par apziņas stāvokli visattīstītākajās sabiedrībās. Viņa grāmatas „Postmodernais stāvoklis: apziņas pētījums” publikācija iezīmēja postmodernismu saprāta kartē. Šajā grāmatā un vairākās citās savās publikācijās (kas vidusmēra cilvēkam ir ļoti grūti saprotamas un lasāmas) viņš norāda uz „lielo teoriju” beigām. Šis termins apzīmē metastāstījumus, pārklājošos domu sistēmas, kas mēģina sniegt visaptverošu mūsu pasaules un sabiedrībai svarīgā skaidrojumu. Šīm „lielajām” teorijām, kā viņš saka, vairs nepiemītot ticamība. Tās tikai maskē šo teoriju izklāstītāju apsēstību ar varu. Liotārs īpaši koncentrējās uz marksisma „lielo teoriju”. Viņš personīgi pieredzēja marksisma neveiksmi Ziemeļāfrikas kontekstā, vietā, kur viņš uzauga un nodzīvoja līdz divdesmit astoņu gadu vecumam. Viņš ticēja, ka ir pagājis jebkura šāda metastāstījuma laiks, vai tas bija marksisms, komunisms, kapitālisms vai kristietība. Visi šie metastāstījumi savā laikā bija uzdoti par patiesību, bet – kā uzsvēra Liotārs – „vēsture rāda, ka tie nebija nekas vairāk, kā tikai aizsegs varaskārām sistēmām, kuras lobēja atsevišķi indivīdi vai elites grupas, kas nevairījās savus mērķus sasniegt ar vardarbības palīdzību”. Saskaņā ar Liotāra teikto mums daudz labāk klātos, ja mēs dzīvotu ar „mazākām teorijām”, kam piemīt mazākas ambīcijas, un pat pieņemtu faktu, ka šīs „mazākās teorijas” ik pa laikam būtu pretrunā viena ar otru. Un atkal jau mēs pamanām, kā universālās Patiesības ideāls tiek aizstāts ar patiesību daudzskaitlīgumu!

Jean Francois Lyotard, The Postmodern Condition: A Report on Knowledge, 1979.

Vēl kāds prominents postmodernais domātājs, amerikānis Ričards Rortijs (dz. 1931), ir tikpat skeptisks attiecībā uz iespēju nonākt pie kaut kā tāda, kas atgādinātu absolūto patiesību. Viņš vairs neuzskata patiesību par ko tādu, kas norādītu uz realitāti, bet ieņem ārkārtīgi pragmatisku nostāju. Viņš saka, ka patiesība ir tas, kas „padara darbu”. Daudzi kritiķi gan norādījuši, ka šī ir samērā neapmierinoša pieeja, jo tā pieņem visa veida manipulatīvu valodas izmantošanu, kas patiešām „darbu padara”, tai skaitā arī tos šausmu darbus, ko veica nacisti un staļinisti! Taču stāsta morāle nemainīga: absolūta patiesība ir degradēta līdz oportūnistiskām patiesībām.

Vai mēs vēl varam cerēt atrast Patiesību?

Daudzi mūsdienu Rietumu pasaulē, neatkarīgi no tā, ir vai nav lasījuši šīs komplicētās filosofiskās grāmatas, tiecas piekrist, ka, iespējams, šiem postmodernajiem filosofiem varētu būt pamatots iemesls noraidīt absolūtas patiesības esamību. Viņi norādīs, ka mēs diez vai varam noraidīt apgalvojumu, ka agrāk daudz kas mums ticis uzdots par patiesību, lai gan vēlāk tā izrādījās vien vēlamā uzdošana par esošo, propaganda vai pat krāpšana, un tādēļ nav jābrīnās, ka daudzi nekavējoties kļūst skeptiski, tiklīdz uz skatuves parādās jauns patiesības kandidāts.

Es nekad neaizmirsīšu pirmos ceļojumus deviņdesmito gadu vidū uz Albāniju – nelielu valstiņu Balkānu pussalā,kas bija pilnībā izolēta no ārpasaules līdz pat 1992. gadam, kad komunistisko režīmu beidzot piespieda pieņemt jauno postkomunistiskās ēras realitāti. Uz mani vislielāko iespaidu atstāja divi fakti. Pirmkārt, nebija ieraugāma absolūti neviena baznīca vai mošeja. Otra lieta – visur esošās nelielās betona patversmes, kas sasniedza apmēram 8-10 metrus diametrā un pacēlās apmēram pusotra metra augstumā no zemes. Es uzzināju, ka šādas nelielus puķu podiņus atgādinošās patversmes ir pietiekamā daudzumā, lai aptuveni trīsarpus miljoni albāņu varētu patverties, kad ienaidnieks uzbruktu ar mērķi nolaupīt Albānijas bagātības. Jo, kā to cilvēkiem bija iegalvojis diktators Envers Hodža (1908-1985), Albānija bija visbagātākā nācija zemes virsū, un – tikai laika jautājums, kamēr kāds ienaidnieks pacentīsies atņemt pasakaino Albānijas bagātību. Tā bija patiesība Albānijas cilvēkiem. Taču, tiklīdz kādi no viņiem spēja iegūt satelīttelevīzijas iekārtas un uztvert itāļu televīzijas programmas, kad mazliet vēlāk atvērās robežas un cilvēkiem radās iespēja ceļot, viņu ilūzijas tika galīgi sagrautas. Ar viņiem pilnībā bija manipulējusi politiskā propaganda, ko īstenoja neliela elitāra cilvēku grupa, izmisīgi cenšoties noturēt varu savās rokās pēc iespējas ilgāk. „Patiesība” izrādījās ļaunprātīgi meli.

Pat zinātnes domēnā patiesības meklēšana ne vienmēr notiek pēc noteikumiem un tieši, kā mums to apgalvo. Izpētes sponsorē konkrētas industrijas, kas cer uz sev noderīgiem izpētes rezultātiem. Un atklājumi, kas neietilpst vēlamajā scenārijā, ne vienmēr tiek atspoguļoti tā, kā to pienāktos darīt. Stipendijas ne vienmēr tiek piešķirtas labākajiem zinātniekiem un izpētes programmām, kam patiešām ir nepieciešams finansējums. Pieejamie sakari un politiskās prasmes bieži vien spēlē noteicošo lomu finansējuma saņemšanā. Pie tam – neviens zinātnieks savu darbu pie patiesības meklēšanas neuzsāk, būdams kā tabula rasa . Viņš ienāk izpētes jomā ar saviem pieņēmumiem un aizspriedumiem, un ir predisponēts meklēt konkrētā virzienā.

Tas pats attiecas arī uz reliģijas jomu, izcilākās patiesības domēnu – to, kas satrauc visvairāk. Teologi ir tie, kam būtu jāpēta un jānodod tālāk patiesība. Baznīcas ir tās, kam būtu jāaizsargā un jāsludina patiesība. Bet vienotas vēsts vietā mēs dzirdam teoloģisku viedokļu kakofoniju, un vienas stingras garīdznieka balss vietā mēs tiekam konfrontēti ar mulsinošiem un pretrunīgiem patiesības apgalvojumiem, ko pauž vesels lērums dažādu konfesiju un citu reliģisku organizāciju. Šķiet, ka Bībeli var interpretēt tik daudz un dažādos veidos, ka tā vienlaikus spēj „pierādīt” diametrāli pretējas nostājas. Un par nožēlu mēs bieži atklājam kristiešu patiesības tumšo pusi: manipulēšanu, varas spēli, noklusēšanu un sentimentālu domāšanu.

Vai šāda realitāte nerosina pievienoties postmodernajam absolūtās Patiesības noliegumam? Pat vietās, kur mēs to visvairāk ceram atrast (zinātnē, reliģijā), mēs ne vien saskaramies ar filosofiskiem iebildumiem, bet arī dažādām praktiskām barjerām. Kādēļ gan tērēt laiku un pūles, dzenoties pēc rēga?

Taču, nepadosimies tik ātri! Jo par ko gan varētu runāt, ja nepastāvētu absolūta Patiesība, bet tikai patiesības (viedokļi, izvēles, uzskati)? Totālā relatīvisma alternatīva nebūt nav tik pievilcīga. Un patiešām varētu būt grūti nonākt pie vienas absolūtas patiesības, tomēr veselais saprāts pieprasa, lai mēs atzītu zināmus loģikas principus. Iesākumam – es ticu, ka mums ir jāatzīst – divi apgalvojumi, kas ir pilnībā pretrunīgi, nevar vienlaicīgi būt patiesi. Citiem vārdiem, ne visi piedāvājumi var būt patiesi. Daži ir patiesi un daži tādi nav.

Tabula rasa – no latīņu val. ‘tīra lapa’ (tulk. piez.).

Protams, jāatzīst, ka dažas lietas paliks atkarīgas no uzskatiem vai gaumes. Mani interesē laikmetīgā māksla. Lai gan daudzi no divdesmitā un divdesmit pirmā gadsimta mākslas darbiem (it īpaši tas attiecas uz postmodernisma mākslu) no pirmā skata šķiet dīvaini, tie tomēr var būt patiešām interesanti. Un tāpat ir darbi, kuri man liekas ne tikai interesanti, bet arī skaisti. Citi var man nepiekrist un turpināt prātot, kā tāda nevērtīga „draza” ir nonākusi muzejā vai mākslas galerijā. Viņiem pat varētu sanākt dusmas par to, ka, iespējams, lai iegādātos kādu no šiem darbiem, ir tērēta nodokļu maksātāju nauda. Kam taisnība? Acīmredzot mākslinieciskās izteiksmes novērtēšana paliks gaumes lieta, un spriešana par gleznas, skulptūras vai kāda cita mākslas objekta skaistumu neiederas pareizā un nepareizā kategorijā.

Bet ja es saku, ka Amsterdama ir Nīderlandes galvaspilsēta, un mans kaimiņš apgalvo, ka Nīderlandes galvaspilsēta ir Brisele, tā jau ir cita lieta. Šai gadījumā man ir pilnīga taisnība, bet mans kaimiņš kļūdās. Un tas nav tikai perspektīvas, viedokļa vai atlanta interpretācijas jautājums, bet gan fakts, ko jums spēs pastāstīt jebkurš holandietis vai beļģis. Spersim vēl vienu soli tālāk. Kad es saku, ka zirgs, ko no savas mājas redzu pāri ceļam, ir melns, bet mans kaimiņš saka, ka zirgs ir tumši brūns, nav iespējams tūdaļ pat noteikt, kuram ir un kuram nav taisnība. Zirgs man var izskatīties melns, lai gan tas patiesībā ir tumši brūns. Iespējams, es pilnībā nespēju atšķirt krāsas, vai arī vienkārši neesmu uzlicis brilles. Varbūt mums būtu jādodas tuvāk zirgam, lai noskaidrotu precīzu zirga spalvas nokrāsu. Šai gadījumā mēs dabā varētu pārbaudīt, kurš apgalvojums bija patiess. Bet ir tik daudz gadījumu, kuros mēs nevaram fiziski pārbaudīt apgalvojumu, kamēr neesam saņēmuši kādus papildus pierādījumus (no reāla liecinieka), kas mums palīdz noskaidrot lietas patiesos apstākļus. Bet mēs piekritīsim, ka viens no apgalvojumiem ir patiess, vai arī, ka visi apspriežamie priekšlikumi var būt kļūdaini, un gadījumā, ja tie sniedz abpusēji izslēdzošus apgalvojumus, ne visi no tiem var būt pareizi. Dažos gadījumos, lai atrisinātu problēmu, nepieciešams kaut kur doties, vai ir nepieciešami pareizie instrumenti, vai arī – nepieciešams laiks. Daudzos citos gadījumos – lēmuma pieņemšana būs jāatliek.

Protams, viss kļūst daudz sarežģītāk, ja mums ir jāsaskaras ar apgalvojumiem, kurus nav iespējams fiziski pārbaudīt. Kristieši sniedz konkrētus patiesības apgalvojumus par saviem uzskatiem, musulmaņi un citu reliģiju pārstāvji tāpat piedāvā patiesības apgalvojumus par savu ticību. Daži no šiem patiesības apgalvojumiem ir identiski vai arī ļoti līdzīgi. Tādēļ tie var būt un var arī nebūt patiesi. Mums nav iespēju pārbaudīt, cik patiesa ir to lielākā daļa. Piemēram, kā kristietība un islāms stāsta par dzīvi pēc nāves un mūžīgu svētlaimi. Bet tas ir vairāk nekā skaidrs, ka neviens no mums tur nekad nav bijis un nevar apliecināt, ka patiešām pastāv laimīga pēcnāves dzīve un neviens no mums (vismaz tie, kas ir pie pilna prāta) nav sarunājies ar kādu, kurš tur būtu bijis un atgriezies ar veselu kaudzi fotogrāfiju. Tomēr pastāv arīdzan kristiešu patiesības apgalvojumi, kas ļoti lielā mērā atšķiras no musulmaņu apgalvojumiem. Šādos gadījumos kļūdīties var kā kristieši, tā arī musulmaņi. Bet nevar būt tā, ka abiem ir taisnība. Piemēram, kad kristieši apgalvo, ka Bībele ir grāmata ar ziņām, ko Dievs vēlas mums pavēstīt, bet musulmaņi saka, ka tieši Korāns satur dievišķās instrukcijas, tad mēs nevaram piekrist abiem. Attiecīgi viens no apgalvojumiem ir nepatiess.

Līdz ar to mums jāsper vēl viens solis tālāk. Ja mēs esam labprātīgi pieņemt ideju, ka totāls relatīvisms nešķiet pamatots, jo veselā saprāta loģika mums māca, ka spriedums var būt vai nu patiess vai nepatiess un ka atsevišķos gadījumos mēs varētu būt spējīgi noteikt vai apgalvojumi var tikt pieņemti kā patiesi vai nepatiesi, mēs varētu vēlēties pajautāt, vai mēs kaut kādā veidā kaut kur varētu sameklēt neapšaubāmas patiesības pamatu, uz kura tālāk varētu būvēt savu izpratni un kas sniegtu mums norādes uz pārējos apgalvojumos esošo iespējamās patiesības devu. Ja tā patiešām ir mūsu nākošā doma, tad mēs nevaram pretendēt uz oriģinālu domāšanu, jo tā ir bijusi daudzu gadsimtu meklējumu tēma. Šīs vēlmes nodibināt stingru pamatpatiesības fundamentu tehniskais termins ir fundamentālisms. Ja mēs varam būt pārliecināti, ka mūsu teiktais attiecas uz Realitāti, ko varam kaut kādā veidā – kaut daļēji – zināt, tad esam cerīgi uzsākuši tālāku zināšanu apguvi. Ja mēs kaut kādā veidā bez pamatotām šaubām varam konstatēt, ka eksistē Dievs un ka Viņš ir Universa Veidotājs un dzīvības Radītājs, šķiet, ka esam atraduši savu pamatu, uz kura turpināt būvēt. Un ja tai pašā laikā varam bez pamatotām šaubām būt pārliecināti, ka pastāv kāds sens teksts, kurš satur šī Dieva doto patiesību, tad, es domāju, mēs spēsim gūt ievērojamus panākumus, meklējot vairāk informācijas par šo Dievu.

Vai ir iespējams iegūt šāda veida pārliecību? Vairākums mūsdienu domātāju netic, ka fundamentālisms ir aizstāvams. Patiesībā ir daudzi, kas uzskata, ka „fundamenta” metafora nav piemērotākais absolūtās patiesības raksturojums. Karls Popers (1902-1994), Vilards van Ormans Kvīns (1908-2000) un citi uzskata, ka, mēģinot stādīties priekšā, kādā veidā mēs iegūstam un sistematizējam zināšanas, labāka būtu „tīkla” vai „tīmekļa” metaforas izmantošana. Tā vietā, lai iesāktu ar dažiem absolūtiem ķieģeļiem, kas kalpotu par mūsu turpmāko uzskatu pamatu, mums labāk veiktos, ja sameklētu dažādus argumentu un pierādījumu pavedienus, kas līdz mums atnāk no dažādām pusēm gluži kā zirnekļa tīkls, veidojot saprotamu stāstu, kurā atsevišķus uzskatus stiprina to saikne ar citiem uzskatiem un kopainu. Lai arī dažādie pierādījumu pavedieni var nelikties īpaši pārliecinoši, tos skatot atsevišķi vienu no otra, tomēr kopā tie mums var palīdzēt nonākt ja ne pie absolūtas patiesības, tad vismaz pie „attaisnojamas ticības”. Un tas var būt lielākais, ko mēs varam cerēt sasniegt.

Patiesība par Dievu

Izlasot daudz atziņu un tās rūpīgi pārdomājot, personīgi es piekrītu, ka „tīkla” metafora šķiet pārliecinošāka par „fundamenta” metaforu. Parasti identificētie fundamenti pilnībā pārliecina tikai tos, kurus jau sākotnēji var uzskatīt par fundamentālistiem. Taču tas nenozīmē, ka patiesība neeksistē. Es esmu pārliecināts, ka iepriekšējā nodaļā diskutētie jautājumi – saprātīgas radīšanas pierādījumi, kas tik skaidri norāda uz saprātīgu Radītāju, un ievērojamais absolūtas atkarības sajūtas fenomens, ar ko sastopas tik daudz dažādu vecumu un kultūru cilvēki – tie visi ir spēcīgi pavedieni šajā zināšanu tīklā. Vēl vairāk – nākošajās nodaļās mēs atklāsim, ka ir daudz citu pavedienu, kurus var ieaust šajā tīklā – saprotamā attaisnojamas ticības sistēmā.

Meklējot tālāk patiesību par šo saprātīgo Radītāju un „mūsu esības mīklaino pamatojumu”, no kura, kā daudzi apgalvo, viņi kaut kādā veidā izjūt pilnīgu atkarību, mums jābūt drošiem, ka nepieļausim būtiskus pārpratumus. Starp ticēšanu absolūtajam un absolūtu ticību ir ārkārtīgi liela atšķirība. Ir daudz mīklu, kuras mēs nekad neatminēsim, un eksistē tik daudz jautājumu, par kuriem mums nekad nebūs jābūt pilnīgi pārliecinātiem. Taču ir kāds pamatapsvērums: ja ir Dievs, kura roku darbs – viss eksistējošais, tad šis Dievs acīmredzot ir bezgalīgi pārāks un zinošāks par jebkuru cilvēku vai pat visu cilvēci. Ja eksistē šāds Dievs, mums būtu jārēķinās ar to, ka starp Viņu un mums ir plaisa, iespējams, pat nepārvarama. Un visticamāk, ka cilvēkiem vienmēr paliks neatbildēti jautājumi. Daudzas lietas mums vienkārši ir par sarežģītām, un daudzos gadījumos nāksies samierināties ar pieņēmumiem. Iespējams, ka mēs nespējam saprast tik daudz no patiesības, kā mēs to vēlētos. Un mēs darītu labi, ja paliktu ārkārtīgi skeptiski pret tiem, kuri apgalvo, ka ir iepazinuši absolūti visu patiesību par Dievu. Daudzi no viņiem nepieļauj dialogu, ja tas kaut mazākā mērā apšauba to patiesību, sevi uzskatot „par Dieva ieceltiem kareivjiem un patiesības sargiem, kas sevi uztver kā tos, kuru pašizveidotajai teoloģiskajai sistēmai uzspiests „dievišķības zīmogs”. Pie tam – mums vienmēr jāpatur prātā, ka, pētot patiesības jautājumu, mums katram jau piemīt savas zināšanas, sava izpratne, pieredze un uz lietām raugāmies caur savas kultūras un iegūtās izglītības prizmu. Mēs nekad pilnībā neatbrīvosimies no jau pastāvošiem uzskatiem. Mums nepiemīt tā sauktā „Dieva acs” perspektīva, kas visu eksistējošo lietu savstarpējo saikni uztver pilnībā objektīvi.

Informācijai skat.: Nancy Murphy, Beyond Liberalism and Fundamentalism. How Modern and Postmodern Philosophy Set the Theological Agenda. Harrisburg, PA: Trinity Press International, 1996; 85 – 109. lpp.

Bet es esmu pārliecināts, ka tas nenolemj mūs pilnīgam relatīvismam. Jo, kā jau mēs iepriekš redzējām šajā pašā nodaļā, loģikas likumi mums skaidro, ka ne visi apgalvojumi var būt pareizi, un tas ietver faktu, ka tieši tāpat arī ne visi apgalvojumi par reliģiju un Dievu var būt pareizi. Nu piemēram: par kristietības centru – Jēzu Kristu – ir atrodami daudzi dažādi un konfliktējoši uzskati; visi no tiem nevar vienlaicīgi būt pareizi. Klasiskā kristietības pozīcija, kādu tā ieņem kopš baznīcas pirmsākumiem un kādu to vēl joprojām turpina praktizēt „ortodoksālie” kristieši mūsdienās, saka, ka Jēzus nebija tikai cilvēciska būtne, bet Viņa izcelsme ir dievišķa. Viņš bija Dievs cilvēka izskatā. Lai ko tas patiešām nozīmētu, ir pilnībā skaidrs – ja šis klasiskās kristietības apgalvojums ir patiess, tad Jēzus nebija tikai pravietis (kā tam tic musulmaņi) vai nepareizi domājošs reformators (jūdu uzskats), Brahmas iemiesojums (hinduistu pārliecība) vai Dieva iecelts guru (saskaņā ar New Age apgalvoto), iedvesmots, bet ne dievišķs ierindas pravietis (kā tam tic daudzi „liberāli” kristieši) u.t.t.

Greer, citētajā darbā, 41. lpp.

Vai apskatīsim citu klasisku kristiešu pārliecību: Dievs ir personiska Būtne un sastāv no neredzama Tēva, Dēla un Svētā Gara? Šobrīd nesatrauksimies par ārkārtīgi grūti uztveramo Trīsvienības jēdzienu – „trīsvienība vienā” un „vienotība trīsvienībā” – ko cilvēku valoda nespēj adekvāti aprakstīt. Taču, ja tā ir taisnība, musulmaņu, jūdu, hinduistu, budistu, New Age piekritēju, animistu un politeistu izplatītie pamatjēdzieni par Dievu nevar būt patiesi, jo daudzas no šo nekristiešu reliģiju idejām atklāti konfliktē ar kristīgo Dieva uztveri. Pat ja kristietības uzskati būtu kļūdaini, tad taisnība būtu tikai vienai (vai nevienai) no pārējām.

Tātad, manuprāt, ne viss, kas tiek stāstīts par Dievu vai kādu citu reliģisku tēmu, ir personiskas gaumes jautājums.

Groothuis, citētajā darbā, 166. lpp.

Varētu būt grūti vai pat neiespējami zināt atbildes uz visiem ar Dievu saistītiem jautājumiem. Un es uzskatu, ka jāuzsver, lūk, kas: ne visas atbildes ir vienlīdz ticamas, jo bieži tās viena otru izslēdz. Kā tad lai mēs turpinām virzīties uz priekšu savos patiesības meklējumos? Kā lai mēs ieaužam kārtējo pavedienu mūsu „tīklā” tā, lai tas saskanīgi iederētos kopā ar tur jau esošajiem?

Dievišķā komunikācija?

Ja ir Dievs, kurš atrodas it visa iesākumā, ieskaitot cilvēka dzīvību, būtu pavisam dīvaini, ja šis Dievs nevēlētos kaut kādā veidā atklāt patiesību par sevi tām būtnēm, ko Viņš ir radījis, vēl jo vairāk tādēļ, ka valoda un komunikācija starp personām ir tik ļoti dominējoša šo būtņu iezīme. Tiklīdz jūs pieņemat to, ka Dieva eksistence ierindojama „attaisnojamās ticības” kategorijā, pat ļoti ticama liekas doma par to, ka šis Radītājs – Dievs kaut kādā veidā atklātu sevi tiem, kam par savu eksistenci jāpateicas Viņam. Taču kādā veidā šī dievišķi – cilvēciskā komunikācija varētu norisināties? Viens no priekšnosacījumiem būtu, ka Viņam jāizmanto tāda valoda un simboli, ko šie cilvēki spētu saprast. Tas, protams, krietni ierobežo komunikācijas saturu, jo jāņem vērā tā neizbēgamā nevienlīdzība starp Sūtītāju un saņēmēju. Taču tāpat tas nozīmētu, ka cilvēku stāstītajam par Dievu var būt reāla nozīme. Galu galā – veids, kā Dievs sevi izsacījis cilvēku valodas vārdos un simbolos, nozīmē, ka šie vārdi nav tikai cilvēciska konstrukcija, bet parāda ārpus cilvēku pasaules esošu realitāti. (Ir svarīgi uzsvērt šo viedokli, jo daudzi postmodernie filosofi ir izteikuši šaubas, vai mūsu sacītais norāda tikai uz to, kā mēs uztveram lietas, vai arī tas var attiekties uz realitāti, kas nav mūsu tiešās sniedzamības robežās.)

Kā lai mūs sasniedz šie dievišķie vēstījumi? Vai tiem būtu jābūt kā iespaidiem, kas baro mūsu intuīciju un apziņu? Vai tie līdz mums nonāktu ar sapņu vai ekstrasensorās uztveres starpniecību? Vai Dievs izmantotu ausīm sadzirdamu runu? Vai arī Viņš dotu priekšroku rakstiskai saskarsmei un savu vēsti sniegtu, izmantojot kādu autoritatīvu tekstu, ko mēs varētu lasīt un pārdomāt? Vai pasaules izplatītākās reliģijas vismaz atsevišķus no šādiem kanāliem uztver kā iespējas, lai gan to starpā attiecībā uz potenciāli noraidīto saturu pastāv nozīmīgas atšķirības? Vairākas no pasaules reliģijām (lielākā mērā jūdaisms, islāms un kristietība) balsta savu mācību uz svētiem tekstiem, kas pēc viņu domām ir Dieva inspirēti, bet cilvēka roku rakstīti. Pastāv atšķirīgas teorijas attiecībā uz to, kā tam īstenībā bija jānorisinās un cik lielā mērā šie cilvēciskie instrumenti ir ietekmējuši šīs komunikācijas saturu.

Tātad – vai tāds svētais teksts kā Bībele vai Korāns, spēj mums palīdzēt patiesības meklējumos? Vai ir pamats uzskatīt, ka grāmata var atklāt nozīmīgus faktus par šo Radītāju Dievu – par to, kas Viņš ir un kāds Viņš ir, ko Viņš dara un kā attiecas pret sevis radīto? Ja Dievs „runāja” uz cilvēkiem, kas pēc tam visu Viņa teikto pierakstīja, kā lai mēs esam pārliecināti, ka tas, ko Viņš „pateica,” patiešām tika nodots tālāk pareizi, ka tas vēl joprojām ir nozīmīgs arī mums, kas dzīvojam tūkstošiem gadu pēc Dieva „rakstnieku” tekstu pierakstīšanas laika? Un kuru no grāmatām mums izvēlēties?

Pat ja mēs sašaurinām izvēli līdz pašiem izplatītākajiem tekstiem – Korānu un Bībeli – kādēļ gan mums izvēlēties Bībeli? Šis ir svarīgs jautājums, jo grāmatas turpinājumā esmu nolēmis vairākas reizes atsaukties uz Bībeli.

Neparasta grāmata

Ir vairāki pamatiemesli, kādēļ es Bībeli uzskatu par ļoti īpašu grāmatu, no kuras, kā es ticu, varu uzzināt par Dievu, un kura man pastāsta par to, kā Viņš ietekmē manu dzīvi. Es vēlos tos īsumā uzskaitīt. Es apzinos, ka daudzi no jums, kas lasa šo grāmatu, nespēs pilnībā spriest par to, vai šie argumenti iztur kritiku, pirms jūs paši nebūsiet izlasījuši salīdzinoši lielu informācijas apjomu gan par Bībeli, gan pašā Bībelē. Taču pat tad būs jāvirzās maz pamazām. Jo viena lieta ir piekrist, ka Bībele ir visneparastākā grāmata, bet apgalvot, ka tā satur uzticamu (pilnībā patiesu) informāciju par Dievu (Patiesību), jau ir daudz kas vairāk. Un tomēr – aplūkosim dažus no tiem faktiem, kas liek Bībelei izcelties citu grāmatu vidū, pat starp tā sauktajām „svētajām” grāmatām kā, piemēram, Korāns.

Pirmkārt, Bībelei ir neparasti sasniegumi. Tā ir visvairāk iespiestā, visvairāk tulkotā, visvairāk lasītā un, iespējams, visvairāk apspriestā grāmata cilvēces vēsturē. Tās pilnais teksts ir pieejams vairāk nekā 2000 valodās, un tās daļas ir tulkotas vēl vairāk dažādās valodās un dialektos. Salīdzinājumam – Viljama Šekspīra darbi, kuru daudzi uzskata par angļu valodas rakstniecības meistaru, ir tulkoti tikai piecdesmit valodās. Neviens īsti nezina, cik daudz Bībeles kopiju ir izdots, sākot ar mobilās drukas iekārtas izgudrošanu piecpadsmitajā gadsimtā. Salīdzinoši piesardzīgs aprēķins sniedz skaitli 7 miljardi! Tādēļ es noteikti neesmu viens pats vai kādas minoritāšu grupiņas dalībnieks, tik augstu vērtējot Bībeli. Protams, fakts pats par sevi, ka vienai grāmatai ir vairāk lasītāju nekā citai, nepierāda neko daudz par šīs grāmatas patiesumu. Taču tas noteikti raisa interesi par šo grāmatu.

Otrkārt, ievērojams fakts, ka šī grāmata ir daudzu autoru grāmata, bet ne tikai. Bībeles sešdesmit sešas daļas sarakstījuši aptuveni četrdesmit dažādi autori, kam katram savādāks dzīves gājums: gani, zemnieki, telšu meistari, ārsti, zvejnieki, priesteri, filosofi un ķēniņi. Šie autori nedzīvoja visi vienā laikā, tos atdala pat gadsimtiem ilgs laika periods. Agrākie teksti ir datēti ar piecpadsmito gadsimtu pirms Kristus, bet pēdējie sarakstīti simts gadus pēc Kristus dzimšanas. Sākot ar ceturto gadsimtu, pastāvēja vispārējs uzskats, ka šie sešdesmit seši traktāti apkopojami Bībelē. Bet ne mazāk apbrīnojams ir fakts, ka par spīti šīm atšķirībām autoru izglītībā, arodā un sociālajā statusā, kā arī daudzo gadu ilgajam laika posmam, kāds bija nepieciešams, lai to uzrakstītu (trīs dažādās valodās – ebreju, aramiešu un grieķu) un sakopotu vienā sējumā, Bībele ir ārkārtīgi saistīta un vienota grāmata. Tās sešdesmit seši segmenti veido grāmatu ar vienotu filosofiju. Nav jābrīnās, ka simtiem miljonu cilvēku tā ietekmē ir secinājuši, ka Bībelei jābūt kaut kam vairāk nekā tikai cilvēku roku darbam.

Treškārt, Bībeles pārsteidzošā precizitāte vēsturiskajā izklāstā. Tas daudzus pārsteidz. Kad deviņpadsmitajā gadsimtā kā teologu, tā arī draudzes locekļu starpā kļuva populāras jaunas teorijas par Bībeles izcelsmi, cilvēku prātos rosījās šaubas par daudzu Bībeles stāsta detaļu vēsturisko ticamību. Jāatzīst, ka vēl joprojām eksistē ziņojumi, kurus grūti ierāmēt tās antīkās pasaules kontekstā, kādu mēs to pazīstam šodien, un kas turpina mulsināt vēsturniekus. Taču kopumā Bībeles vēsturiskā precizitāte ir pierādīta. Bībeliskā arheoloģija atkal un atkal atklājusi, ka Bībelē minētie vīri un sievas patiešām ir reālas vēsturiskas personas un ka viņiem piesaistītie notikumi patiešām ir norisinājušies tā, kā tie ir aprakstīti.

Ceturtkārt, pastāv pārsteidzošais pravietojumu fenomens. Ikdienas sarunvalodā jēdziens „pravietojums” tiek saistīts ar pareģošanu. Bībelē šim terminam ir daudz plašāka nozīme, bet Bībeles pravieši arīdzan izteica paziņojumus par nākotni un bieži vien par notikumiem, kuriem bija jāpiepildās pat simtiem gadu tālā nākotnē. Piemēram, Bībeles pirmajā lielajā daļā – Vecajā Derībā – ir dučiem un pat simtiem paziņojumu, kas norāda uz Jēzus Kristus dzimšanas, dzīves un nāves detaļām, un ikviens no tiem – pilnībā precīzs.

Kā jau agrāk minēju, jums nav maniem vārdiem uzreiz jānotic, bet pašiem daudz jālasa un jāpārdomā. Tomēr lasīšana par Bībeli nekad nedrīkst aizstāt pašas Bībeles lasīšanu. Patiesībā, šī ir viena no lielākajām problēmām, ar kādām mēs saskaramies, kad gribam runāt par Bībeli. Pat tā sauktajā kristiešu pasaulē vairākums cilvēku Bībeli nepazīst. Un līdz ar to ir samērā grūti nonākt pie kāda līdzsvarota sprieduma par grāmatu, kuru neesi izlasījis. (Tas, protams, ir tikpat patiesi arī, ja mēs izsakām savu galīgo spriedumu par citām „svētajām” grāmatām, piemēram, Korānu.)

Bet – vēl kas. Daži labi pazīstami Bībeles eksperti paziņojuši, ka manis šeit uzskaitītie argumenti nav tie paši svarīgākie. Viņi saka, ka jautājuma pati būtība ir tā, ka Bībele liecina par sevi jau tad, kad tu to sāc lasīt, jeb, lietojot tehnisku terminu – tā ir pašautentificējoša. Saprotamākā valodā tas nozīmē, ka Bībelē eksistē kaut kas tāds, kas mūs dziļi pārliecina par tai piemītošo unikālo dimensiju, pieprasot mūsu uzmanību, un ka tajā ietverts kas vairāk par cilvēciskiem vārdiem.

Patiešām, pats par sevi saprotams – ja Dievs ir papūlējies, lai sniegtu mums kaut kādu informāciju, Viņš noteikti pievērstu mūsu uzmanību arī šīs informācijas avotam. Es tam noteikti piekristu. Tas visnotaļ pastiprina iepriekšējās rindkopās minētos argumentus par Bībeli kā nozīmīgu papildus „pavedienu” mūsu pamata zināšanu „tīklam”.

Bībeles lasīšana var būt pamatīgs izaicinājums. Ja jūs atverat Bībeli pirmoreiz un izlemjat to izlasīt no vāka līdz vākam, jūs varat iestrēgt teksta fragmentos, kas, maigi izsakoties, nav viegli pieejami. Tādēļ būtu ieteicams sākt ar vieglāk saprotamām daļām, piemēram, četrām īsajām Jēzus biogrāfijām , un tad turpināt ar citām vēsturiskajām sadaļām. Tāpat ir ieteicams izlasīt ievadu Bībelei, kas sniegs zināmu pamatinformāciju un paskaidros, ka visa Bībele nav sarakstīta vienā un tai pašā stilā. Dažas nodaļas ir vēsturiskā proza, citas – dzeja vai kāds cits literārais stils. Svarīgi apzināties šādus pamatfaktus. Bībeles lasīšana ir izaicinājums arī pieredzējušiem lasītājiem, jo, pat ticot (skat. nākošo nodaļu), ka Dievs sarunājas ar cilvēkiem caur Bībeles lappusēm, tomēr pavisam noteikti un daudzējādā ziņā Bībeles tekstiem ir tādas pašas iezīmes kā citiem senajiem tekstiem. Autori pauda to, ko viņi bija „iedvesmoti” teikt, lietojot sev zināmos vārdus un simbolus savā pasaules izpratnes kontekstā. Lasot šos vārdus tagad, ne tikai jāmēģina atklāt būtisko vārdos un simbolos, kas mums varētu nebūt pilnībā izprotami, bet arī jāapzinās, ka mēs šos senos tekstus lasām ar saviem divdesmit pirmā gadsimta cilvēka iepriekšpieņēmumiem, ar savu moderno vai postmoderno domāšanas veidu. Mēs tiecamies lasāmajā tekstā izlasīt savus iepriekšpieņēmumus un kultūru. Postmodernajam filosofam, apgalvojot, ka tekstam pastāv tik daudz tulkojumu, cik ir tā lasītāju, pieder zināma taisnība. Un tomēr, es nopietni uzskatu – ja jūs ieguldīsit laiku un pūles un labprāt ieklausīsities tajā, ko ir atklājuši citi, mēģinot senos vārdus piemērot mūsdienām, jūs pamanīsit, ka šiem senajiem vārdiem vēl joprojām piemīt ievērojamas spējas uzrunāt mūs arī šodien.

Daļas ir nosauktas to autoru vārdos: Mateja, Marka, Lūkasa un Jāņa. Mans ieteikums iesācējiem ir sākt ar Marka evaņģēliju.

Es nezinu nevienu cilvēku, kurš apgalvotu, ka saprot ikkatru Bībeles fragmentu. Vienmēr ir kaut kas vēl, ko uzzināt, vienmēr dziļākas zināšanas, ko izpētīt. Daudzu pieredze ir tāda, ka Bībele turpina uzrunāt lasītāju un turpina atklāt arvien dziļāku nozīmi pat pēc tam, kad noteikta nodaļa ir izlasīta jau n-to reizi. Daudzi lasītāji kā senāk, tā arī šodien pasvītrotu, ka pat viņiem nespējot izprast visu vai arī saskaroties ar kādu grūti aptveramu paziņojumu, Bībele piedāvā daudz pārliecinošāku pasaules, dzīves un cilvēka eksistences skatījumu nekā jebkura cita grāmata, ko tie ir lasījuši. Viņi atklājuši, ka Bībele piedāvā saistošu un apmierinošu postmodernās realitātes alternatīvu, un secinājuši, ka tā norāda – Universam par savu radīšanu jāpateicas Radītājam – Dievam, arī vienīgajam objektīvajam Likumdevējam. „Rezultātā,” viņi saka, „Bībele spēj sniegt pilnīgu izpratni par atšķirību starp labo un ļauno.”

Es piekrītu. Patiešām – Bībele nedod atbildes uz visiem jautājumiem par dzīvi, ciešanām un nāvi, bet tā sniedz loģisku un pārliecinošu skaidrojumu cilvēces nepatīkamajam stāvoklim. Tā arī sniedz vislabāko un visapmierinošāko Jēzus Kristus personības skaidrojumu. Un tajā ir atrodama recepte jēgpilnai un apmierinošai dzīvei kā šobrīd, tā arī turpmāk. Bībeliskais viedoklis vislabāk izskaidro lielu daudzumu dažādu faktu (par universu, cilvēkiem, vēsturi) saskaņā ar būtiskākajiem loģikas principiem un kritiskās domāšanas pieprasītajiem pierādījumu kritērijiem. Un vēlreiz – šis viedoklis nav pilnībā zinātniska liecība, kas nešaubīgi pierāda Bībeles pārdabisko dimensiju, bet gan miljoniem cilvēku atklājums lasot Bībeli, kas sniedz atbalstu „attaisnojamai ticībai”, ka Radītājs Dievs ir atklājis efektīvu veidu, kā sarunāties ar cilvēkiem.

Noticot patiesībai

Daudzi kristieši, runājot par „patiesību”, domā ne tikai Bībeli, bet arī daudzus formālus paziņojumus un dokumentus, kas it kā definē šīs „patiesības” aspektus. Es ar to domāju dažādo kristīgo konfesiju kredo un tradicionālās kristīgās doktrīnas. Kāds ir to statuss? Vai tām tāda pati pozīcija kā Bībelei? Dažiem kristiešiem tas tā ir. Daži neapzināti tiecas Bībeli lasīt šādu paziņojumu gaismā, nevis otrādi. Bet es nākošajā nodaļā ieteikšu šādus dokumentus un paziņojumus uztvert citādāk. Bībele ir tas avots, no kura mēs smeļamies vielu mūsu doktrinārajiem paziņojumiem. Tie attiecīgi sistematizē un apkopo, kāda, pēc mūsu domām, ir Bībeles attieksme pret dažādiem nozīmīgiem jautājumiem.

Es ceru, daudzi no jums šo nodaļu beigs lasīt ar sajūtu, ka ir vēl tik daudz ko teikt par ideju, ka jāapsver ne tikai personiskā gaume un viedokļi, un par domu, ka Radītājs Dievs mums atklājis patiesību. Mums var pietrūkt pamata, kurš nepieļautu nekādas šaubas, bet noteikti eksistē šis „tīkls”, kurā atsevišķi pavedieni viens otru stiprina un kā rezultātu var nodēvēt par „pamatotu ticību”. Tas, ko ietver šie „uzskati”, ir nākošais solis mūsu atklāsmēs: Ticība. Šinī gadījumā par vārdu „solis” piemērotāks būtu vārds „lēciens”.

Vai jūs esat tam gatavi?

Ticība

Tik tālu mēs esam apskatījuši jautājumus par jēgu un iespējamo patiesību, un es ceru, ka vismaz dažus no jums tas ir vedinājis izdarīt kaut nedaudzus pagaidu secinājumus. Dzīvei ir jēga, ja pasauli izveidojis Radītājs Dievs, mūsu esības Pārākais Avots, no kura tik daudz cilvēku izjūt pilnīgu atkarību. Taču, kā jau teicām – pieņemt šo ideju, un pat pieņemt iespēju vai ticamību, ka šis Dievs – vai kādā vārdā mēs nodēvētu šo „mūsu eksistences Pamatu” – ir nolēmis ar mums komunicēt, turpinot ar iepriekšpieņēmumiem, ka Bībele ir galvenais šīs komunikācijas komponents – tā ir viena lieta, bet pilnīgi kas cits ir noticēt visam tam, ko kristieši apgalvo par Dievu visā savā konfesionālajā daudzveidībā.

Kristieši savā pārliecībā atšķiras neskaitāmos veidos. Fakts, ka eksistē simtiem (bet, ja ņemam vērā arī visas mazākās, tad pat vairāki tūkstoši) dažādu konfesiju un atšķirīgu novirzienu konfesiju iekšienē, tas ir spēcīgs atgādinājums par šo skumjo realitāti. Bet daudzi, pat neņemot vērā šīs konfesionālās barjeras, ir vienprātīgi par dažiem Dieva „atribūtiem” – par Jēzu Kristu un par to, ko Viņš nozīmē cilvēcei, kā arī par noslēpumaino vienību, sauktu par Svēto Garu. Un tomēr – pat atzīt šīs pamatatziņas jau ir pamatīgs solis tālāk par iepriekšējās nodaļās aplūkoto. Mēs vēlreiz varam teikt: tas ir lēciens, patiešām gigantisks lēciens, taču ne akls lēciens tumsā. Turpmākajās lappusēs mēģināsim saprast, vai mums pietiek pamatojuma šim lēcienam.

Vai ticēt ir normāli?

Pirms sagatavoties lēcienam, mums jāpārrunā kāds iesākuma jautājums. Ticēt – vai tas ir normāli vai nenormāli? Dažiem jau ir gatava atbilde uz šo jautājumu. Viņi atbildēs, ka ticība ir psiholoģiska novirze, mentāla disfunkcija. Zigmunds Freids (1856 – 1939) bija visslavenākais šī uzskata proponents. Viņš reliģisku ticību uzskatīja kā vēlamā uzdošanu par esošo, taču lietoja arī mazāk laipnus apzīmējumus, piemēram, neiroze, ilūzija, inde un intoksikācija. Freids apgalvoja, ka doma par Dievu kā Debesu Tēvu ir tikai mūsu zemapziņas radīta ar pašu miesīgo tēvu saistītu problēmu projekcija.

Vorens Vilsons (1874-1936), Prezbiteriāņu draudzes vadītājs, evaņģēliskā protestantisma uzplaukumu Amerikas lauku teritorijās izskaidroja ar faktu, ka laukos ir daudz mazizglītotu cilvēku. Saskaņā ar politiskā zinātnieka Herberta Saimonsa (1916-2001) uzskatiem tādu cilvēku uzvedība, kā piemēram, Mātei Terēzei, kas gatavi savas intereses ziedot citu cilvēku interešu labā, skaidrojama ar „pakļāvību” un „ierobežotu racionalitāti”.

Protams, Freidam un citiem viņam līdzīgi domājošiem ir tiesības uz savu viedokli. Tas ir viss – viedoklis. Tur nav pat reālu pierādījumu drusciņu, lai pamatotu šo nostāju. Būtujāpiezīmē, ka, pierakstot visu zemapziņas sfērai, Freida teorija kļūst ērta, lai to nevajadzētu pierādīt. Vēl vairāk – nedaudz padomājot, kļūst skaidrs, ka pats ierosinājums mazināt ticības nozīmi un uzskatīt to tikai par vēlamā uzdošanu kā esošo nav cildināms. Jo saskaņā ar kristiešu filosofa Alvina Plantingas tik pārliecinoši norādīto ir skaidrs, ka daudzas reliģiskās ticības iezīmes vienkārši nesakrīt ar mūsu pārdrošākajiem sapņiem. Kaut vai apdomājiet grēka un tiesas jēdzienus! Daudziem cilvēkiem ne tikvien nav tīkama, bet pat ļoti nepatīk doma par visuvarenu un visur esošu Dievu, kurš pastāvīgi mūs novēro un gatavojas tiesāt!

Pat ja būtu iekļauts kāds vēlamā uzdošanas par esošo elements, Plantinga norāda, ka tas nevar diskreditēt priekšstatu par ticību. Varbūt mūsu Radītājs Dievs ir mūs izveidojis ar šādu iebūvētu vēlmi, lai palīdzētu mums nonākt pie ticības Viņam un daudz labāk apzināties Viņa klātbūtni. Iespējams, ka ievērojamais baznīcas tēvs Augustīns (354-430) vēlējās mums norādīt pareizo virzienu ar savu slaveno aforismu: „Mūsu sirdis nerimstas, līdz tās atdusēsies Tevī, ak, Dievs!”

Pirms mēs atstājam šo aspektu, ļaujiet man pateikt, ka ne viss ir ticība, kas sevi pasniedz kā tādu. Pastāv neveselīgi ticības paveidi, kas cilvēkus nomāc. Tie liek viņiem justies iegrožotiem, padara viņus nervozus un bailīgus. Ir arī tāds ticības paveids, kas vainagojas nepatīkamā iedomībā, uzskatot, ka tikai tam ir vienīgā un pareizā patiesība par visu, un kas veicina neiecietību un bieži vien ir novedis līdz briesmīgām vajāšanām. Hanss Kings (Romas katoļu teologs, kuru, maigi sakot, ne vienmēr ieredzēja paša baznīcas vadoņi) ļoti labi pateica: „Ticība Dievam bieži vien ir bijusi un ir autoritāra, tirāniska un reakcionāra. Tā var radīt nemieru, brieduma trūkumu, prāta ierobežotību, neiecietību, netaisnību, aizkaitināmību un sociālo izolāciju; tā var legalizēt un iedvesmot netikumību, sociālo izmantošanu un karus kā nāciju iekšienē, tā arī starp tām. Taču ticība Dievam var būt arī atbrīvojoša, orientēta uz nākotni un labuma sniegšanu cilvēkiem. Tā var izplatīt ticību dzīvei, briedumu, uzskatu paplašināšanos, iecietību, solidaritāti, radošu un sociālu nodošanos, garīgu atdzimšanu, sociālās reformas un pasaules mieru.”

Alvin Plantinga, Warranted Christian Belief. New York, Oxford: Oxford University Press, 2000. 192.-198. lpp.

Šī „atbrīvojošā” un „labumu sniedzošā” ticība ir tā ticība, kādu mēs apspriedīsim. Vienīgi tāda ticība ir šī vārda cienīga, kura veido cilvēkus, liek tiem pieaugt kā personībām un veido viņus par daudz cilvēciskākiem.”

Ticība – tas ir normāli

Jā, daži cilvēki par ticību runā kā par kaut ko dīvainu vai nenormālu. Mums dedzīgi jāprotestē pret tādiem paziņojumiem. Mēs ikviens nepārtraukti ticam daudzām lietām. Kad es ar mašīnu braucu pāri šauram tiltam, es nevilcinoties sekoju pārējām automašīnām. Es neapstājos un vispirms neveicu detalizētu tilta balstu stingrības pārbaudi. Tilts tur ir stāvējis jau daudz gadu. Simtiem mašīnu to šķērso katru dienu. Es stipri ticu tam, ka tilts tāpat noturēs manu mašīnu. Mēs ticam arī dažādos citos veidos. Es ne reizi neesmu bijis Ziemeļpolā vai Dienvidpolā, bet esmu redzējis daudz attēlu, kurās redzami cilvēki pie savas valsts karoga tai punktā, kas tiek dēvēts par polu. Man nav iespēju to pārbaudīt. Fotogrāfijas kāds datorģēnijs no Maiami varētu būt viltojis, nofotografējoties Ziemeļkanādā vai Sibīrijā. Taču es ticu tam, ka pasaule ir lodveida, un ka tās pretējās pusēs ir divi punkti, kurus mēs saucam par poliem. Es nešaubos, ka līdz šim brīdim tur dažādos veidos nokļuvuši diezgan daudzi cilvēki. Tieši tāpat – kad mēs kāpjam autobusā vai lidmašīnā, mums ir ticība šofera vai pilota prasmēm, un, dodoties uz restorānu, mēs ticam tam, ka pavārs mūs nenoindēs.

Hans Küng, Credo, London, SMC Press, 1993. g. izd., 14. lpp.
Anny Matti, Moeite met God, Kampen, the Netherlands: J.H.Kok Uitgeversmaatschappij, 1991. 48. lpp.

Ir arī citādi veidi, kā lielākais vairums cilvēku parāda savu ticību. Parasti mēs ticam tam, ko mums saka citi cilvēki. Iespējams, ir arī tādi indivīdi, kuru teiktā patiesīgumu mēs esam iemācījušies uztvert ar zināmu skepticisma devu, taču pasaule pārstātu funkcionēt, ja visā visumā mēs vairs nevarētu ticēt cilvēku teiktajam. Un mums ir pazīstams vēl viens ticības veids. Cilvēki tic tiem mērķiem, kurus viņi atbalsta, un uzdevumiem, kuriem viņi velta savu laiku. Viņi tic, ka zināmas lietas ir viņu uzmanības vērtas, bet citas tādas nav.

Par laimi daudzi no mums tic cilvēkiem daudz fundamentālākā ziņā, nekā tikai ticot atsevišķām viņu prasmēm vai stāstītajam. Mēs ticam viņiem kā personām, viņu godīgumam, un kaut kā dziļi sevī arī tam, ka viņi ir labi cilvēki, kas pelnījuši mūsu apbrīnu un uzticību.

Un tomēr, apspriežot reliģisko ticību, mums „ticības” definīcija ir krietni jāpaplašina. Atļaujiet man piedāvāt divas definīcijas! Viena ir Vācijā dzimuša amerikāņu teologa – filosofa J. P. Tilliha piedāvātā. Viņš plaši aprakstīja reliģijas un psiholoģijas attiecības. Viņš reliģisko ticību definēja šādi: „Ticība ir stāvoklis, kad esam pilnībā ieinteresēti: ticības dinamika ir cilvēka absolūtas ieinteresētības dinamika.” Izklausās mazliet filosofiski, taču labāku definējumu būtu grūti atrast. Un tomēr, iespējams, ka atrodas vēl labāka definīcija, kuru sniedzis viens no Bībeles grāmatu sarakstītājiem – vienīgā tiešā ticības definīcija, kādu ir iespējams atrast visā Bībelē: „Jo ticība ir stipra paļaušanās uz to, kas cerams, pārliecība par neredzamām lietām.”

Šīm abām definīcijām ir kopīga viena galvenā īpatnība. Tās neskaidro ticību, balstoties uz kādiem intelektuāliem argumentiem. Kā šķiet, ticība nerodas – vismaz sākotnēji ne – no intelektuālas noteiktu loģisku argumentu vai zināmu neapšaubāmu spriedumu, vai pat „attaisnojamu ticību” virknes satura pieņemšanas. Kā rāda abas definīcijas, ticība ir cita veida noteiktība. Tā pārvar mūsu prāta ierobežojumus, lai cik ļoti attīstītas arī nebūtu mūsu prāta spējas. Tā pārspēj jebkādu normālu saprāta uztveri. Mēs esam pārliecināti nevis par to, ko redzam, jo galu galā redzamais var izrādīties tikai ilūzija, bet par to, ko mēs nevaram redzēt! Lai kas arī būtu reliģiskā ticība, tai ir sakars ar realitāti, ar pārliecību par neredzētām lietām, kas mūs skar eksistenciālā un absolūtā veidā.

P. Tillich, Dynamics of Faith, New York, 1957, 1. lpp.
Vēstule Ebrejiem 11:1.

Šis apgalvojums, šķiet, dara mūs neaizsargātus pret kritiku, kura cilvēku – labprātīgu definēt ticību pēc šiem nosacījumiem – apsūdzēs prāta un inteliģences zaudēšanā. Viņi mums atgādinās Marka Tvena reiz teikto: „Ticība ir pārliecība par to, kas tavuprāt nav patiess!”

Skeptiķi un agnostiķi, protams, strīdēsies, ka ticībai jābalstās uz stipriem pierādījumiem, ko iespējams empīriski pārbaudīt, t.i., uz liecībām, kuras pārbaudāmas, izmantojot mūsu maņas. (Lai gan – jums būtu jāapzinās fatāla skeptiķa apsvērumu un darbību nekonsekvence: skeptiķis, kas uzskata, ka neparko nav iespējams būt pārliecinātam, konkrētās situācijās vienmēr atkāpsies no sava skepticisma. Kad māja būs liesmās, viņš neapšaubīs realitāti, bet piezvanīs glābšanas dienestiem, paķers dažas vērtīgas lietas un pametīs degošo māju. Tāpat svarīgi saprast, ka skeptiķis ir pilnīgi nekonsekvents pat savas filosofijas argumentācijā – viņš paļaujas uz savām prāta spējām, lai secinātu, ka šīs spējas nav uzticamas!)

Dabiski, saprāts ir svarīgs, un ticību nevajag sajaukt ar vienkāršu fideismu, t.i., uzskatiem, kas vienkārši nolemj ticēt bez jebkādas atsauces vismaz uz dažu „attaisnojamu ticību” veidotu „tīklu” (skat. iepriekšējo nodaļu). Bet kāds pamatots iemesls mums ir vairāk uzticēties kādām vienām, noteiktām spējām, ar kurām esam apveltīti, bet citām mūsu spējām mazāk? Kādēļ mums būtu, piemēram, jāuzticas saprātam vairāk nekā uztverei? Vai arī intuīcijai? Šāda izvēle uzskatāma par patvaļīgu.

Tiksim skaidrībā ar to, kas nav ticība. No vienas puses, tā nav tikai ar prātu pieņemti dažādi filosofiski vai teoloģiski spriedumi. No otras puses, nav jāatsakās no prāta izmantošanas un jādodas maģijas un zinātniskās fantastikas pasaulē, kurā iespējams it viss. Ļaujiet man šeit un nedaudz arī turpmāk tekstā atsaukties uz Hansa Kinga teikto! „Ticība,” apgalvo Kings, „būtu vien puse no esošā, ja tā uzrunātu tikai mūsu izpratni un prātu, bet ne visu cilvēku kopumā, ieskaitot mūsu sirdi.” Tā nav primāri saistīta ar teoloģiskiem paziņojumiem un doktrīnām, kā tās definē baznīca, vai intelektuāliem argumentiem un racionālu diskursu, bet daudz lielākā mērā – ar mūsu iztēli un emocijām.

Kad sakām, ka ticam Dievam, mēs neapgalvojam, ka precīzi zinām, Kurš un Kas šis Dievs ir. „Pēc definīcijas Dievs ir tāds, kuru nav iespējams definēt, kuru nav iespējams ierobežot: burtiski neredzama, nesataustāma, neaptverama, bezgalīga realitāte.” Dieva eksistence daudziem, kuri nopietni par to domājuši, ir „attaisnojama ticība”, bet – kā jau mēs to agrāk redzējām – Dieva eksistenci pilnībā nevar nodemonstrēt ar loģiskiem argumentiem vai zinātnisku eksperimentu. Kā jau Kings pasteidzās piemetināt, līdz šim neviens nav spējis pierādīt to, ka Dievs neeksistē. Ticība Dievam ir visa cilvēka, ne tikai viņa prāta un sirds veikums – „saprātīgas uzticības akts, kam var nebūt noteikti pierādījumi, bet kam ir dibināti iemesli. … Tā nav vienkārši pieķeršanās apgalvojumu pat iesumam, bet gan visas personas nodošanās – nevis kādiem specifiskiem paziņojumiem, bet pašai Dieva realitātei.”

Plantinga, citētajā darbā, 217-222. lpp.
Küng, citētajā darbā, 7-11. lpp.

Vienam jautājumam ir tik izšķiroša nozīme, ka to nav iespējams pārspīlēt. Kristīgā ticība vispirms saistīta ar uzticību „Personai”. Daži kļūdaini koncentrē savu ticību uz Bībeli. Daudzi protestantu kristieši ir pieļāvuši šo kļūdu. Daudzi no viņiem pielūdz grāmatu nevis Personu. Viņi savu ticību balsta uz dokumentu nevis uz to Vienu, par ko šajā dokumentā iet runa. Daudzi Romas katoļi pieļauj kļūdu, par savas ticības centru padarot baznīcu nevis to Vienu, kuru pasludināt baznīca aicināta. Daudzi pareizticīgo konfesijas draudžu locekļi mēdz jaukt ticību ar tradīcijām, aizmirstot, ka ticība saistās ar to Vienu, Kuru tradīcijas pasniedz. Ticība ir attiecības personai ar Personu. Viss pārējais – otršķirīgs.

Kā iegūt ticību, ja jūs to vēlaties?

Atgriezīsimies pie jautājuma, kur un kā rodas ticība. Vai jūs varat tā vienkārši izvēlēties – ticēt, vai arī neticēt? Vai daži no mums piedzimst ar īpašām spējām ticēt jeb tā galvenokārt ir audzināšanas un apkārtējās vides problēma? Kādēļ dažiem cilvēkiem tik ļoti gribas aizbēgt no savas ticības, bet viņiem nekādi neizdodas to iznīdēt, lai gan tai pašā laikā ir cilvēki, kas saka, ka apskauž tos, kas spēj ticēt, tomēr apgalvojot, ka nezina, kādā veidā pašiem iegūt šādu ticību? Tie nebūt nav vienkārši jautājumi. Bet mēģināsim uz kādu brīdi atlikt savu spriedumu, kamēr es lielos vilcienos ieskicēšu Bībeles un to dažu cilvēku sniegtās atbildes, kas Bībeli lasījuši un no lasītā sev izdarījuši secinājumus. Tad, lūk, Dievs mūs radījis ar spēju ticēt. Mūsos mīt kas tāds, kas ļauj atzīt, ka Viņš ir pieejams un vēlas mūs aizsniegt – vēlas ar mums sarunāties. Sauciet to par sesto vai septīto maņu, vai arī nosauciet to latīniskā vārdā kā sešpadsmitā gadsimta baznīcas reformators Džons Kelvins, vai arī raksturojiet to kā iekšēju pārliecību par Dievu, kurš ne tikai eksistē, bet kuram jūs rūpat – vienalga kā jūs to nosauktu, tas pastāv.

Par nožēlošanu jāatzīst, ka laika gaitā šī maņa daudzos no mums ir kļuvusi trulāka vai arī pavisam pazudusi. Kādēļ gan tā? Iemesls meklējams tajā, kas sabojājis cilvēci, un Bībelē tā apzīmēšanai lietotais vārds ir – „grēks”. Mēs pie tā detalizētāk atgriezīsimies piektajā nodaļā, taču šajā sakarībā mums tas nedaudz jāpiemin. Iespējams, esat dzirdējuši kristiešus runājam par sākotnējo jeb „iedzimto grēku”. Šis termins attiecas uz izpratni par sen cilvēces vēsturē ar cilvēkiem notikušo nelaimi, kuras rezultātā cilvēkiem piemīt iedzimtas nepilnības. Mēs bieži vien tiecamies darīt to, ko mūsu sirdsapziņa norāda kā sliktu. (Lielākā daļa no mums atzīs, ka ir kāda iekšēja „balss”, kas vairāk vai mazāk skaidri norāda mums uz atšķirību starp pareizo un nepareizo, labo un ļauno. To mēs saucam par „sirdsapziņu”.) Kāds Bībeles fragments kodolīgi parāda traģisko realitāti: „Jo es pats nesaprotu, ko daru; jo nevis to, ko gribu, es daru, bet, ko ienīstu, to es daru.” Pazīstamais autors G. K. Čestertons (1874-1936), kurš vēlāk pievērsās kristietībai, reiz piezīmēja, ka – ja arī pastāv jebkāds empīriski apstiprināms teoloģisks jēdziens, tad tas ir „iedzimtā grēka” jēdziens. Čestertona vārdiem sakot, tas pietiekoši traģiskā veidā vēstures gaitā apstiprinājies caur kariem, nežēlību un naidu. Nelaimes traģiskās sekas ir cilvēku pretestība Dievam (vēl viens veids jēdziena „grēks” raksturošanai) un, šķiet, ka tā ir iespaidojusi cilvēku spēju „sazināties” ar Viņu, negatīvi ietekmējusi spējas, ar kurām Dievs bija apveltījis savu radīto būtni. Dievs un cilvēks vairs nespēja komunicēt kā agrāk – vienādā frekvencē, nedz arī – un tas, iespējams, ir izšķirošais iemesls – daudzi vīrieši un sievietes šo iespēju vairs nav izmantojuši tik dedzīgi un intensīvi, kā Dievs bija paredzējis.

Džons Kelvins, viens no 16. gadsimta protestantisma līderiem, izmantoja terminu sensus divinatis, t.i., iekšēja dievišķās klātbūtnes apzināšanās.
Vēstule Romiešiem 7:15

Kad cilvēki pierada neieklausīties dievišķajā klātbūtnē, viņu antenas sarūsēja un vairs nespēja uztvert dievišķos signālus. Patiesībā – daudzi tā arī nekad nav iemācījušies izmantot savas antenas, lai uztvertu signāla Avotu – tādēļ mūsu Radītāja Dieva signāla uztveršana un atbildēšana tam ir palikusi viņu pasaulei nezināma un sveša. Plantinga apgalvo, ka šo „dabisko Dieva pazīšanu grēks un tā sekas ir novājinājuši, samazinājuši, pārklājuši vai aizkavējuši.” Tā rezultātā „spēja sajust dievišķo” tās apjomā tikusi samazināta un daļēji nomākta. Turpinājumā viņš saka, ka daudz prātīgāk būtu uzskatīt ticības trūkumu vai tās neesamību par disfunkciju vai pat slimību, nevis piekrist Marksam un viņa sekotājiem, ka ticība ir garīga disfunkcija vai bīstams opiāts, kas noved pie traģiskas atkarības.

Plantinga, citētajā darbā, 207. lpp.

K. Rimke (1893-1967), viens no prominentākajiem divdesmitā gadsimta holandiešu psihiatriem, savā klasiskajā grāmatā par raksturu un dispozīciju attiecībā pret ticību un neticību, pamatoti aizstāvēja reliģisko ticību kā normālu. Viņš apstiprina mūsu iepriekš izteikto apgalvojumu. Ja mēs definējam ticību kā uzticēšanos, ka kaut kas ir patiess, un rīkojamies, balstoties uz to, nepieprasot pilnīgus intelektuālus pierādījumus, tad mums ir jāsecina, ka nav tādu cilvēku, kam ticība nepiemīt. Pilnīgi visa mūsu eksistence ir balstīta uz šāda veida paļāvīgu ticību, kas nav pielīdzināma instinktam vai intuīcijai. Ikvienai cilvēciskai būtnei piemīt ticība daudzās dzīves sfērās. Izteikums, ka šāda ticība ir pierādījums mentālai disfunkcijai vai brieduma trūkumam, liecina par nesaprātīgiem aizspriedumiem.

Es domāju, ka spēja saņemt un sniegt mīlestību līdzinās spējai ticēt. Vairākumam cilvēku mīlestība ir kaut kas dabisks. No savas dzīves pirmajiem mirkļiem, pat pirms prasmes staigāt un runāt, viņi spēj atsaukties savas mātes mīlestības signāliem. Mēs nespējam izskaidrot šo apbrīnojamo mīlestības mehānismu, bet tas pastāv. Ja vien negadās kādi personības traucējumi vai arī mūsu bērnības gados neatgadās kas ārkārtīgi slikts, mēs uzaugam ar noslēpumainu spēju atpazīt mīlestību, saņemt un dāvāt to. Varētu pat teikt, ka mīlestība ir mums pasniegta dāvana. Tā nav atkarīga no prāta apsvērumiem, lai arī mēs zinām, ka mums nevajadzētu mīlēt, neizmantojot savas smadzenes. Tomēr cilvēkiem spēja saņemt un sniegt mīlestību nepiemīt vienādā daudzumā. Šķiet, ka dažiem cilvēkiem ir pazudusi antena, ar kuras palīdzību var saņemt mīlestības signālus no citiem, un viņi nespēj atsaukties uz šiem signāliem. Taču tas neliek mums apšaubīt mīlestības reālumu un eksistenci.

Turpat, 184. un turpmākās lpp.
2003. C. Rümke, Karakter en Aanleg in Verband met net Ongeloof, Kampen: Kok Agora, 2003.g. izd.
Turpat, 29-34. lpp.

Ticība – spēja ticēt un uzticēties Dievam visā pilnībā, milzīga vēlēšanās iepazīt viņu vairāk un vairāk uzzināt par to, ko Viņš ir vēlējies priekš mums un no mums – arī tā ir dāvana. Visi cilvēki lielākā vai mazākā mērā ir saņēmuši šo dāvanu. Pāvils – viens no Bībeles autoriem, kurš sarakstīja sēriju vēstuļu dažām no pirmā gadsimta vidū dzīvojošajām kristiešu draudzēm – saka, ka Dievs jau no paša sākuma cilvēku prātos ir ielicis pamatzināšanas par sevi. Viņš īpaši norāda uz dabu kā Dieva apzināšanās avotu: „Kopš pasaules radīšanas Viņa neredzamās īpašības, gan Viņa mūžīgais spēks, gan Viņa dievišķība, ir skaidri saredzamas Viņa darbos, tāpēc viņiem nav ar ko aizbildināties.” Šī dievišķā apzināšanās nerodas kā dziļu pārdomu rezultāts vai arī pēc sarežģītu filosofisku grāmatu izlasīšanas, un pat ne pēc rūpīgas Bībeles izlasīšanas, lai gan ikvienai no šīm lietām ir sava vieta. Tā ir dāvana, kas mums vienkārši tiek dota. Tas pats tikko citētais autors citai vietējai draudzei rakstīja par žēlastības un ticības jēdzieniem, norādot uz tiem kā uz Dieva dotām dāvanām. Protams, ja tiktāl mūsu apsvērumi bijuši „attaisnoti’, mēs tieši tādā pašā veidā esam vairāk nekā „attaisnoti” ticēt, ka Radītājs Dievs izveidoja mūs ar iebūvētu spēju reaģēt uz Viņa esamību vēstošiem signāliem, klātbūtni un iesaistīšanos mūsu dzīvēs.

Vēstule Romiešiem 1:20
Vēstule Efeziešiem 2:8

Ticība Dievam nerodas no pārliecinošiem argumentiem. Cilvēki, kuri nonākuši līdz ticībai, jums stāstīs dažādus stāstus par to, kā viņi ieguva savu ticību. Daži teiks, ka dziļi iekšā tā tur vienmēr ir bijusi. Citi spēs norādīt precīzu brīdi, kurā pirmoreiz to piedzīvojuši, bet ir vēl citi, kas nespēj precīzi pastāstīt, kādā veidā sākuši ticēt. Taču cilvēki, kuri jums stāsta sava ticības ceļa vēsturi, parasti neatsaucas uz intelektuāliem argumentiem, lai gan tie viņu ticībai piešķirtu lielāku dziļumu. Norādot uz momentu, kad un kur tā iesākās, viņi runā gandrīz vai sajūtu uztveres valodā, apliecinot, ka apjautuši dievišķu klātbūtni, nakts laikā aizgrābti skatoties uz zvaigžņu pulkiem skaidrajās debesīs. Viņi runā par sajūsmu, par viņu iekšējās būtības aizkustinājumu. Pēkšņi viņi sajutuši nepieciešamību lūgt un tāpat arī sapratuši, ka viņu lūgšanas ir sadzirdētas. Nav šaubu, ka ticībai piemīt spēcīgs pieredzes elements. Tā iesniedzas mūsu prātā un noteikti arī mūsu emocijās. Taču nepieļausim kļūdu: ticība nesākas no pārdomām, bet tiklīdz radusies, tā noteikti noved pie pārdomām. Ja jūs sākat apzināties to Kādu, ko mēs saucam par Dievu, jūtat fundamentālu atkarību un dziļu iekšēju uzticēšanos šim Kādam, jūs sapratīsit, ka uzticēšanās var pieaugt vienīgi līdz ar labāku Viņa iepazīšanu. Ticība nav tikai sajūta, bet tai piemīt arīdzan struktūra un saturs. Un tomēr adventistu teologa Frica Gaja teiktajam ir pilnīga taisnība: „Ticības saturs ir eksistenciāli nozīmīgs vienīgi saistībā ar uzticēšanos; tas ir personīgo uzskatu saturs.”

Un kā ar mūsu gribas aspektu? Vai mēs varam izlemt, ka ticēsim, un vai mēs varam atteikties ticēt? Vai mēs varam izlemt, kādu jautājumu paketei mēs gribam ticēt un kādus kristiešu mācību elementus neņemsim vērā? Ļaujiet man vēlreiz citēt Rimki: „Es nekad neesmu novērojis gadījumu, kad kāds pie ticības būtu nonācis caur domāšanu vai gribēšanu. Kad mēs raugāmies uz tiem, kuri apgalvo, ka nonākuši pie ticības ar racionālu argumentu palīdzību, mēs vienmēr atklājam, ka termins „racionāls” ņemams vērā ļoti minimāli. Tālākās diskusijās viņi bieži vien piekritīs, ka domu procesam piemita vairākas saiknes, kas ir identiskas ticēšanai, uzticībai.”

„Pētot tos, kuri apgalvo, ka ticību ieguvuši, pateicoties savai gribai, es bieži vien esmu atklājis, ka viņu ticība nav bijusi patiesa, vai arī – viņu vēlēšanās ticēt patiesībā jau bija kaut kādā veidā attīstījušās ticības forma.”

„Es nevaru pilnībā izslēgt gadījumu iespējamību, kad prāts un griba ir veduši pie ticības. Vienīgi pats šādus gadījumus nekad neesmu redzējis. Tomēr es patiešām domāju, ka „domāšana” un „gribēšana” var spēlēt būtisku lomu mūsu ar reliģiju saistītās pieredzes gūšanas iekšējos procesos.”

Atļaujiet man rezumēt dažas no lietām, par kurām līdz šim esam runājuši. Pirmajā nodaļā norādīju, ka ticība Konstruktoram Dievam ir vismaz „attaisnojama” ticība, it īpaši ņemot vērā faktu, ka tik daudz cilvēku cauri laikam un visās kultūrās sajutuši pilnīgu atkarību no Kaut Kā vai Kāda, kas stāv pāri viņu privātajai vai sociālajai pasaulei. Otrajā nodaļā mēs apspriedām jautājumu par patiesību, nonākot pie secinājuma (es ceru, ka esat spējuši izdarīt tādus pat secinājumus), ka ideja par patiesību vēl joprojām ir pārliecinoša, lai gan mūsu postmodernajā ērā absolūta patiesība tiek uzlūkota ar lielām aizdomām. Mēs secinājām, ka Radītāja Dieva esamības kontekstā nepavisam nav nesaprātīgi pieņemt, ka Viņš itin labi varēja mūs radīt ar spēju un izdevību iegūt patiesas zināšanas par sevi. Mēs īsumā apskatījām Bībeles lomu šai sakarā. Un tomēr – šeit, šajā nodaļā, esam nonākuši līdz apgalvojumam, ka, atzīstot šo „attaisnojamo” ticību Radītājam Dievam, kurš mūsu eksistencei piešķir jēgu un sniedz iespēju atrast patiesību par Viņu, mēs tomēr automātiski nonākam pie īstas reliģiskas ticības. Tiktāl šai nodaļā esam sapratuši, ka tiem, kam nepiemīt ticība Dievam, daudzas lietas ticības iegūšanas procesā ir jāpieņem. Tika pieminēti sarežģīti reliģiski jēdzieni: dievišķās apziņas sajūta, ko vājinājis vai izkropļojis „grēks”, un ticības iedegšana vai atjaunošana kā dāvana no Dieva.

Fritz Guy, Thinking Theologically, Berrien Springs, MI: Andrews University Press, 1999; 5. lpp.
Rümke, citētajā darbā, 37. un turpmākās lpp.

Vai tas viss nepieprasa, lai jūs spertu vairākus gigantiskus soļus? Jā, bet vai tad tas nepieder pie atklājumiem un piedzīvojumiem? Un tas noteikti nav lēciens tumsā uz labu laimi un nezin cik lielā attālumā. Tās lietas, kam mums ir jānotic, nepavisam nelīdzinās tādām, ar kurām savā pasaulē sastopas Azimovs vai Harijs Poters. Iespējams, tās nevar pārbaudīt ar laboratorijas pārbaužu palīdzību, tomēr tā ir daļa no „attaisnojamu ticību” tīkla un saskan kopā vienotā stāstā.

Kā jūs sperat šo milzu soli? Vai arī, runājot metaforās: kurp jūs dodaties, lai saņemtu šo Dieva „dāvanu”? Es nevaru piedāvāt divpadsmit soļu programmu, kas jums palīdzētu no neticēšanas nonākt līdz ticēšanai. Tā tas nedarbojas. Šķiet loģiski – ja ir tāds Radītājs Dievs, kurš izveidoja mūs ar spēju ticēt, Viņš noteikti spētu dāvāt ticības dāvanu arī tiem, kuri to kaut kādā veidā ir pazaudējuši. Bet vai varētu būt tā, ka Viņš reizēm nogaida pareizo brīdi, vai arī Radītājs gaida, līdz saņēmējam ir izveidojusies pareizā attieksme, atvērtība un gatavība šai dāvanai?

Ja kaut kas tiek dāvināts, jūs neko nedarāt, lai šo dāvanu nopelnītu. Bet var taču atrast vietas, kur, iespējams, šādas dāvanas tiek dalītas. Ja otram cilvēkam vēlaties pateikt par savu mīlestību, diez vai jūs to darīsit, gaidot rindā pie lielveikala kases, vai arī – redzot, ka jūsu mīlētais cilvēks pēc smagas dienas birojā jūtas pilnībā iztukšots. Romantika parasti pieprasa īpaši radītus apstākļus. Vakariņas sveču gaismā, kruīzs pa upi vasaras vakarā vai pastaiga pa klusu pludmali daudzreiz palielina izredzes pastāstīt par savu mīlestību. Tieši tāpat arī ticību cilvēki ir atklājuši dažādos apstākļos, tomēr daudzreiz lielu lomu patiešām nospēlē laika un vietas aspekts. Viduslaiku katedrālē valdoša atmosfēra, garīgas grāmatas lasīšana, mūzika, atrašanās kopā ar partneri vai labu draugu, kurš ir patiess ticīgais, dabas skaistuma rosināta aizgrābtība – tas viss var radīt vidi, kurā šī sensus divinatis, absolūtas atkarības sajūta, pārliecība par to, ka ir Kāds, Kuram rūp, gūtu labākas iespējas izpausties nekā aizņemtu darbinieku pilna biroja vidē rīta steigas brīdī. Pāri visam – mums ir jāatceras, ka ticība prasa gaidas un atvērtību. Ja mēs vēlamies saņemt dāvanu, mums jāpasniedz roka. Mums jābūt labprātīgiem iet uz priekšu un spert šo soli.

Un mums ir jālūdz. Bet es jau dzirdu tūlītējos iebildumus: „Lūgšanas neiet ticībai pa priekšu, bet gan seko tai. Lūdz ticīgie. Neticīgie nelūdz.” Savā ziņā tas ir pareizi. Tie, kuri tic Dievam, vēlas sarunāties ar šo Kādu, kuram viņi tic. Tomēr tajā pašā laikā taisnība ir arī atziņā, ka lūgšanas var aizvest līdz ticībai. Ja eksistē Dievs, kurš vēlas, lai mēs ticētu, vai gan tad Viņš nesadzirdētu arī visprimitīvākās lūgšanas vārdus: „Lūdzu, Dievs, lai kas arī tu esi, dod man šo dāvanu”?

Ticības saturs

Ticība ir uzticēšanās. Tās ir attiecības. Bet ticība tāpat piedāvā saturu. Tā daudzējādā ziņā līdzinās attiecībām starp diviem tuviem cilvēkiem. Kad jūs domājat, ka esat satikuši savu dzīvesdraugu, jūs iemīlaties. Pakāpeniski attīstās patiesas un paļāvības pilnas attiecības, un jūs gribat uzzināt visu par cilvēku, kuru mīlat. Par viņa izcelsmi un ģimeni, bet jo vairāk par to, kāds šis cilvēks patiesībā ir – kādas lietas viņam ir tīkamas, kādas – ne? Kāda gaume viņam vai viņai piemīt? Kādi ir šī cilvēka ideāli? Hobiji? Un ko gan šis cilvēks varētu sagaidīt no jums? Vai jūs spējat būt viss un sniegt visu to, ko otrs no jums varētu vēlēties? Dabiski, tie, kuri tic Dievam, tāpat vēlas par Viņu uzzināt pēc iespējas vairāk – par to, kas Dievs ir un ko Viņš dara, ko Viņš varētu sagaidīt no mums kā partneriem attiecībās?

Sistemātisku Dieva personības izpēti sauc par teoloģiju.

Un paziņojumi, kas summē teologu izdarītos secinājumus, tiek saukti par doktrīnām. Termins „kredo” (atvasināts no latīņu val. credo – nozīmē „es ticu”) tiek izmantots, runājot par tiem doktrinārajiem paziņojumiem, kurus pieņem lielākā daļa kristiešu draudžu, kā arī tiem specifiskajiem oficiālajiem konfesionālajiem paziņojumiem, kurus sniedz atsevišķas draudzes vai konfesijas.

Bieži vien šie kredo vai doktrinārie paziņojumi iegūst tik milzīgu ietekmi, ka kļūst gandrīz neiespējami tajos izmainīt kaut vienu teikumu vai pat vārdu. Protams, tie ir ilgu un intensīvu kopēju pārdomu rezultāts, un tādēļ ir pelnījuši, lai tos uztvertu ar cieņu. Taču mēs nedrīkstētu aizmirst, ka galu galā šādi kredo ir un paliek cilvēku formulēti paziņojumi. Cilvēki neizbēgami lieto vārdus, kas attiecīgajā laika posmā bijuši saprotami un plaši sastopami, bet tie var būt diezgan miglaini mūsu laika lasītājam, it īpaši, ja šie lasītāji nav uzauguši reliģiozā vidē. Ir tikai dabiski, ka tajos atrodama attiecīgā laika filosofija. Tāpat šie formulējumi izdara spriedumus par to, kam ir lielāka vai mazāka nozīme, un mūsdienu domāšanas veids ne vienmēr sakritīs ar gadsimtiem senu spriedumu. Ir draudzes, kuras apgalvo, ka atsakās saistīt sevi ar dažādiem ticības kredo vai citādiem formāliem paziņojumiem, tomēr realitātē vairākumam no tām ir grūti izturēt savu locekļu radīto iekšējo spiedienu, kas tēmēts uz vēlmi skaidri definēt baznīcas pozīciju dažādos teoloģiskos jautājumos.

Es esmu pārliecināts, ka ticīgo kopienai ir nepieciešams nonākt pie vienprātības par to, kur viņi saskata savu kristīgās ticības būtību. Tūdaļ pat gan jāatzīst, ka jebkuram šādam paziņojumam jābūt provizoriskam, un tie ik pa laikam jāpārskata. Laiki mainās, un līdz ar tiem mainās arī veidi, kā mēs saprotam un piemērojam bibliskās atklāsmes. Ir vajadzīgas ticības saturu definējošas doktrīnas. Tās var pielīdzināt gramatikas funkcijām: valodu nevar reducēt līdz gramatikai. Kad mēs runājam vai rakstām, mēs vēlamies nodot konkrētu vēsti. Šīs vēsts saņēmējam ir jāuztver un jāsaprot tās nosūtītāja domātais saturs. Tomēr nekāda lielā saruna nesanāktu, ja vispār notiktu, vārdus vienkārši savirknējot bez noteiktas struktūras. Vēsts vispār netiktu uztverta.

Gramatikas likumi mūsu valodai sniedz struktūru, palīdzēdami nodot vēsti tālāk, bet tos nevajag sajaukt ar pašu vēsti. Šis salīdzinājums nebūs izmantojams it visiem aspektiem, tomēr tas palīdz izskaidrot doktrīnas lomu. Ir svarīgi saprast, ka ticība ir kas vairāk par kredo paziņojumiem un doktrīnām. Bet, kā norādīja pazīstamais viduslaiku teologs Anselms (apm. 1033-1109), ticība tiecas pati sevi izprast. Un lai to spētu, tai noteikti jēdzieni un „mācības” jāformulē. Doktrīnas palīdz mums, runājot par Dievu un atverot Dieva atklāsmes dziļumus, kā arī sakārtojot mūsu pašu ieskatus un līdzdalību.

Ne visas doktrīnas ir vienlīdz svarīgas. Roberts K. Grīrs savā grāmatā par kristiešu iespējām postmodernisma ērā rosina atšķirt dažādos doktrināro paziņojumu līmeņus. Pirmkārt, pamatdoktrīnas, kas vienādas lielākajai daļai kristīgo konfesiju, piemēram, Apustuliskajā ticības apliecībā – dokumentā, kurš datējams ar trešo gadsimtu pēc Kristus dzimšanas – minētās. Tās summē dažus pamata jēdzienus par Dievu, Jēzu, Svēto Garu, glābšanu, nākotnes dzīvi un draudzi. Ir arī doktrīnas, kuras nav pieņēmuši visi kristieši, tomēr tās pastāv kā daļa no atsevišķu konfesiju reliģiskā mantojuma (piemēram, kristīšana pagremdējot, iknedēļas atpūtas diena u.c.). Visbeidzot – pastāv arī noteiktu sabiedrisko kopu domas par visu veidu reliģiskiem un ētiskiem jautājumiem, kas kļuvuši nozīmīgi attiecīgās ticīgo kopienas locekļiem. Šīs pēdējās kategorijas jautājumi nepieder pie konfesijas pamatdoktrīnām, un locekļiem var būt atšķirīgi un pat pretēji uzskati par tiem. Grāmatā mēs lielākā mērā sastapsimies ar pirmajiem diviem doktrīnu līmeņiem. Es pieskaršos galvenajām vispārīgajām kristietības doktrīnām un arī visbūtiskākajām Septītās dienas adventistu Baznīcas, pie kuras piederu arī es pats, doktrīnām. Es to nedarīšu tādā secībā, kā šīs mācības ir sarindotas tradicionālajos kristiešu postulātos vai kādā manas draudzes dokumentā, bet atsaukšos uz tām tādā secībā, kādā tās loģiski iekļaujas mūsu desmit soļu atklāsmju ceļojumā.

Robert C. Greer, Mapping Postmodernism: A Survey of Christian Options, Downers
Grove, IL: InterVarsity Press, 2003; 172. un turpmākās lpp.

Tagad spersim lielu ticības soli. Atveriet savu iekšējo būtību iespējai ticēt Tam, Kurš jūs ir konstruējis! Un ja jūs to nekad iepriekš neesat darījuši, sāciet sarunāties ar Viņu un cilvēkiem, kuri atraduši ticību. Ja kāds uzaicina jūs doties līdz uz savu baznīcu vai kādu citu vietu, kur cilvēki „izpauž” savu ticību, vienkārši pamēģiniet to. Ko jūs varētu zaudēt? Un sāciet lasīt Bībeles tulkojumu mūsdienu valodā! Nepadodieties tik viegli! Ticība ir dāvana, taču jums ir jāpasniedzas, lai to saņemtu. Un jūs sapratīsit, ka ticība nav domāta tikai „mazizglītotiem” ļaudīm. Es atkal citēšu Alvina Plantingas sacīto, un ļaujiet viņam jums pateikt to, ko es vēlējos uzsvērt šīs nodaļas nobeigumā.

„Mans mērķis ir parādīt, kā tas nākas, ka kristieši var būt pamatoti, racionāli ... un droši uzturēt pilnasinīgu kristīgo ticību – ne tikai neizglītoti fundamentālisti, bet pieredzējuši, apzinīgi, izglītoti gadu tūkstošu mijas cilvēki, kas lasījuši Freidu un Nīči, viņu Hjumu un Mekiju, viņu Denetu un Dokinsu.”

Var paiet laiks, kamēr jūsu agrāko neticību un šaubas pilnībā nomainīs ticība. Ja tā, atkārtojiet kāda vīra reiz teiktos vārdus, kad viņš nāca pie Jēzus, izsacīdams savu vienkāršo lūgšanu: „Es ticu, palīdzi manai neticībai!”

Plantinga, citētajā darbā, 200. lpp.
Marka 9:24.