Pravieši un ķēniņi

Nacionālā atmaksa

“Es pārmācīšu tevi pēc taisnības, jo nesodītu Es tevi nevaru atstāt.” (Jer. 30:11)

32. Manase un Josija

[381] Hiskijas laikā uzplaukusī Jūdas valsts ļaunā ķēniņa Manases ilgajos valdīšanas gados atkal pagrima visai zemu, jo atdzīvojās pagānisms un daudz ļaužu tika ievilkti kalpošanā elkiem. “Tā Manase pavedināja Jūdas un Jeruzālemes iedzīvotājus, ka viņi rīkojās vēl ļaunāk nekā tās tautas, ko tas Kungs bija licis iznīdēt Israēla bērnu acu priekšā.” (2. Laiku 33:9) Iepriekšējo paaudžu spožajai gaismai sekoja māņticības un maldu tumsa. Ienīstot visu labo, izcēlās un zēla tādi lieli ļaunumi kā tirānija un apspiešana. Taisnība tika sagrozīta; gavilēja varmācība.

Tomēr arī šajā ļaunajā laikā Dievam un patiesībai bija savi liecinieki. Pārbaudošie piedzīvojumi, kuros Jūda droši pastāvēja Hiskijas valdīšanas laikā, daudzu sirdī bija attīstījuši rakstura stingrību, kas tagad kalpoja par aizsargmūri pret valdošo netaisnību. Viņu liecība patiesības un taisnības labā izraisīja dusmas Manasē un ķēniņa sabiedrotajos, kuri savu autoritāti centās nostiprināt ar noziegumiem, apklusinot katru nepiekrītošu balsi. [382] “Manase izlēja arī daudz nevainīgu asiņu, līdz kamēr Jeruzāleme kļuva to pilna no viena gala līdz otram.” (2. Ķēn. 21:16)

Viens no pirmajiem nežēlastībā krita Jesaja, kurš vairāk nekā pusgadsimtu Jūdā darbojās kā Jehovas iecelts vēstnesis. “Citi izcietuši izsmieklu un pātagu sitienus, pat arī važas un cietumu. Viņi tika akmeņiem nomētāti, pārbaudīti, sazāģēti, mira no zobena, staigāja apkārt aitu ādās, kazu ādās, trūkumu ciezdami, spaidīti, mocīti; viņi, kuru pasaule nebija cienīga, maldījās pa tuksnešiem un kalniem, un alām un zemes aizām.” (Ebr. 11:36-38)

Dažiem Manases valdīšanas laikā vajātajiem bija uzticētas īpašas norājoša un nosodoša rakstura vēstis. “Jūdas ķēniņš Manase,” sacīja pravieši, “ir darījis šīs negantības vēl ļaunāk par visu, ko amorieši ir darījuši pirms viņa (..).” Un šī ļaunuma dēļ viņa valsts tagad tuvojās krīzei, jo drīz tās iedzīvotājiem būs jādodas gūstā uz Babiloniju, kur tie kļūs “par laupījumu un ieguvumu visiem viņu ienaidniekiem”. (2. Ķēn. 21:11,14) Bet Kungs negribēja pilnībā atmest tos, kas svešumā Viņu atzīs par savu Valdnieku. Lai arī tiem būs jācieš lielas bēdas, Viņš tos noteiktā laikā un veidā atkal izglābs. Visi, kas paļausies uz Viņu, atradīs sev drošu patvērumu.

Pravieši uzticīgi turpināja brīdināt un pamācīt, [383] bez bailēm runājot ar Manasi un ļaudīm, bet viņu vēstis izsmēja, un atkritusī tauta tās neņēma vērā. Kā nopietnu brīdinājumu tam, ko nāksies pārciest Jūdas iedzīvotājiem, ja tie neatgriezīsies, Dievs pieļāva, ka neliela asīriešu kareivju grupa “sagūstīja Manasi (..) un aizveda viņu uz Bābeli”, kas uz īsu laiku bija kļuvusi par to galvaspilsētu. Šie pārdzīvojumi ķēniņam atgrieza saprašanu. “Viņš savā postā lūdza žēlastību no tā Kunga, sava Dieva, un ļoti zemojās savu tēvu Dieva priekšā un nemitīgi Viņu lūdza. Tad tas Kungs ļāvās pielūgties un uzklausīja viņa pazemīgo saukšanu, un pārveda to atkal Jeruzālemē viņa ķēniņa varas godā. Tad Manase atzina, ka tas Kungs patiesi ir Dievs.” (2. Laiku 33:11-13) Bet šī nožēla, lai arī cik ievērības cienīga tā nebūtu, nāca par vēlu. Tā vairs nespēja valsti izglābt no iepriekšējo elku kalpošanā pavadīto gadu samaitājošā iespaida. Daudzi, kas bija klupuši un krituši, nekad vairs nespēja piecelties. (2. Laiku 33:23-25)

Starp tiem, uz kuru dzīvi un raksturu neizdzēšamu iespaidu bija atstājusi Manases liktenīgā, nāvi nesošā atkrišana, bija viņa paša dēls, kurš sāka valdīt divdesmit divu gadu vecumā. Par ķēniņu Amonu ir rakstīts: “Viņš staigāja visus tos pašus ceļus, kādus viņa tēvs bija staigājis, un viņš kalpoja tiem pašiem elku dieviem, kuriem viņa tēvs bija kalpojis, un metās uz sava vaiga pie zemes to priekšā. Un viņš aizmirsa to Kungu, savu tēvu Dievu, un nestaigāja tā Kunga ceļus.”(2. Ķēn. 21:21,22)

“Bet viņš nepazemojās tā Kunga priekšā, kā viņa tēvs Manase bija pazemojies, bet (..) uzkrāva sev aizvien vairāk pārkāpumu.” Tāpēc ļaunajam ķēniņam neļāva ilgi valdīt. Tikai divus gadus pēc uzkāpšanas tronī, dzīvojot pārdrošā bezdievībā, to pilī nogalināja viņa paša kalpi, un “zemes ļaudis (..) cēla par ķēniņu viņa dēlu Josiju”. (2. Laiku 33:23,25)

[384] Līdz ar Josijas nākšanu pie varas, kas valdīja 31 gadu, tie, kas bija saglabājuši skaidru ticību, cerēja, ka valsts bojāeja būs apturēta, jo jaunais ķēniņš, lai gan tikai astoņus gadus vecs, bijās Dievu un jau no paša sākuma “darīja to, kas tā Kunga acīs bija taisnīgs, un viņš staigāja visus sava ciltstēva Dāvida ceļus, un nenovērsās ne pa labi, ne pa kreisi”. (2. Ķēn. 22:2) Dzimis no ļauna ķēniņa, kārdināšanu apņemts iet sava tēva pēdās, un tikai ar dažiem padomdevējiem, kas iedrošināja staigāt pareizo ceļu, Josija tomēr palika uzticīgs Israēla Dievam. Brīdināts no pagājušo paaudžu maldiem, viņš nevēlējās ieslīgt grēkos, kuros bija krituši viņa priekšteči, bet nolēma darīt taisnību. Viņš “nenovērsās ne pa labi, ne pa kreisi.” Apzinādamies savu stāvokli un atbildību, jaunais ķēniņš izšķīrās vadīties no mācībām, kas bija dotas Israēla valdniekiem, un viņa paklausība deva iespēju Dievam to lietot par “trauku godam”.

Josijas valdīšanas sākumā un jau daudzus gadus pirms tam uzticīgie Jūdas valsts iedzīvotāji pie sevis sprieda, vai senajam Israēlam dotie Dieva apsolījumi vispār kādreiz var piepildīties. Skatoties no cilvēciskā redzes viedokļa, likās pilnīgi neiespējami, ka dievišķais nodoms ar izredzēto tautu jebkad īstenosies dzīvē. Gadiem steidzoties, atkrišana bija arvien vairāk pieņēmusies spēkā; desmit ciltis jau atradās izkaisītas starp pagāniem; atlika vienīgi Jūdas un Benjamīna cilts, bet arī tās tagad, šķiet, stāvēja uz tautas morālā un nacionālā sabrukuma sliekšņa. [385] Pravieši jau bija sākuši sludināt viņu skaistās pilsētas pilnīgu izpostīšanu, pilsētas, kurā atradās Salamana celtais templis un ar kuru saistījās viņu cerības par nācijas laicīgo varenību. Vai tiešām Dievs nemainīs savu nodomu, lai glābtu tos, kas uz Viņu paļaujas? Vai, vērojot taisno ilgstošās vajāšanas un ļauno neapšaubāmo labklājību, tie, kas vēl uzticīgi turējās pie Dieva, drīkstēja cerēt uz labākām dienām?

Šie nemiera un rūpju pilnie jautājumi atskanēja no pravieša Habakuka. Raudzīdamies uz ticīgo stāvokli tajās dienās, viņš savas sirds smago nastu ietērpa vārdos: “Cik ilgi, Kungs, es lai saucu pēc palīdzības – un Tu to nedzirdi? Cik ilgi lai Tavās ausīs atskan mani saucieni par varmācību – un Tu nesniedz palīdzību? Kādēļ Tu man liec redzēt pārestību, kas kādam tiek nodarīta, un kādēļ Tu liec man noskatīties mokās? Laupīšanas un noziegumi notiek manā acu priekšā, rodas asas domstarpības un uzliesmo naids! Tāpēc bauslība kļuvusi maznozīmīga, un taisnība nekur nevar kļūt par uzvarētāju. Bezdievīgais uzveic taisno, un tiesa tiek sagrozīta.” (Hab. 1:2-4)

Dievs atbildēja uz savu uzticīgo bērnu izmisuma saucieniem. Lietojot izredzētos runas vīrus, Kungs atklāja savu lēmumu pārmācīt tautu, kas bija novērsusies no Viņa, lai kalpotu pagānu dieviem. Daži, kas tagad tā jautāja par nākotni, jau savā dzīves laikā pieredzēs Viņa dīvaino, brīnišķo rīcību ar pasaules valdošajām tautām, kļūstot par lieciniekiem Babilonijas pārākumam. [386] Šie kaldeji, “briesmīga un nežēlīga tauta”, piepeši uzbruks Jūdas zemei kā dievišķi nolemta “rīkste”. Jūdas valdnieks un labākie no ļaudīm tiks aizvesti gūstā uz Bābeli; ziedošās pilsētas un ciemi, tāpat kā iekoptie lauki, kļūs tukši, nekas netiks taupīts.

Paļaudamies, ka arī šajā briesmīgajā sodībā Dieva nodoms ar Viņa ļaudīm savā veidā tiks piepildīts, Habakuks pazemīgi padevās Jehovas atklātajai gribai. “Bet vai Tu, Kungs, neesi no laika gala mans Dievs, mans Svētais?” viņš izsaucās, un pēc tam, ticībā skatīdamies uz drūmajām tuvās nākotnes ainām un cieši pieķerdamies Dieva dārgajiem apsolījumiem, kas rāda Viņa mīlestību uz uzticīgajiem bērniem, pravietis piebilda: “Nē, mēs taču nemirsim!” (Hab. 1:12) Ar šo ticības apliecinājumu viņš savu un visu ticīgo israēliešu likteni nodeva līdzjūtīgā Dieva rokās.

Tas nebija Habakuka vienīgais piedzīvojums stipras ticības rūdījumā. Kādā citā gadījumā, iedziļinādamies nākotnē, viņš teica: “Es nostāšos savā sarga vietā, es turēšos stingri savā sargu tornī, un es novērošu un pārbaudīšu kā izlūks, ko Viņš man sacīs un kādu atbildi dos uz manu sūdzību.” Un Kungs viņam laipni atbildēja: “Apraksti tevis redzēto parādību un uzraksti to uz plāksnēm, lai ikviens to viegli var lasīt. Šī parādība īstenosies noteiktā laikā, un tās īstenošanās steidzīgi tuvojas, un, pat ja tās piepildīšanās vilcinātos, tad tomēr uz to būs stipri cerēt, jo tas viss nāktin nāks un nekur nepaliks. Lūk, uzpūtīgs un pārgalvīgs savā sirdī ir iekarotājs. Bet taisnais dzīvos savas paļāvīgās ticības dēļ.” (Hab. 2:1-4)

Ticība, kas tajā grūtā laikā stiprināja Habakuku un visus svētos, ir tā pati, kas Dieva ļaudis uztur šodien. [387] Pat vistumšākajās stundās un vissarežģītākajos apstākļos ticīgs kristietis var palikt pie visas gaismas un spēka avota. Dienu no dienas ticībā uz Dievu viņa cerība un drosme var tikt atjaunota. “Taisnais dzīvos savas paļāvīgās ticības dēļ.” Kalpojot Dievam, nav jākrīt izmisumā, nav jāšaubās un jābaidās. Kungs vēlas vairāk nekā tikai piepildīt visaugstākās cerības tiem, kas uz Viņu paļaujas. Viņš tiem dos gudrību visās to dažādajās vajadzībās.

Par bagāto aizgādību ikvienai kārdinātai dvēselei pārliecinošu liecību sniedz apustulis Pāvils. Viņš kādreiz saņēma dievišķu nodrošinājumu: “Tev pietiek ar Manu žēlastību; jo Mans spēks nespēkā varens parādās.” Uz to pārbaudītais Dieva kalps pateicībā paļāvīgi atbildēja: “Tādēļ man ir labs prāts vājībās, pārestībās, bēdās, vajāšanās un bailēs Kristus dēļ. Jo, kad esmu nespēcīgs, tad esmu spēcīgs.” (2. Kor. 12:9,10)

Mums jāsargā un jāizkopj tā ticība, par kuru liecinājuši pravieši un apustuļi – ticība, kas satver Dieva apsolījumus un gaida atbrīvošanu no Viņa nolemtā laikā un veidā. Drošais praviešu vārds galīgi piepildīsies mūsu Kunga un Pestītāja Jēzus Kristus krāšņajā atspīdēšanā, Viņam nākot kā kungu Kungam un ķēniņu Ķēniņam. Gaidīšanas laiks var likties pārāk garš, dvēseli var nomākt smagi apstākļi, un daudzi, uz kuriem kādreiz paļāvāmies, var pakrist ceļmalā, bet līdz ar pravieti, kurš centās Jūdu iedrošināt nesalīdzināmi lielākas atkrišanas laikā, paļāvīgi teiksim: “Kungs ir savā svētajā namā; klusu Viņa priekšā visa pasaule!” (Hab. 2:20, Glika tulk.) Vienmēr atcerēsimies iepriecinošo vēsti: “Šī parādība īstenosies noteiktā laikā, un tās īstenošanās steidzīgi tuvojas, un, pat ja tās piepildīšanās vilcinātos, tad tomēr uz to būs stipri cerēt, jo tas viss nāktin nāks un nekur nepaliks. (..) Bet taisnais dzīvos savas paļāvīgās ticības dēļ.” (Hab. 2:3,4) [388]

“Gadu plūdumā īsteno savu darbu

Un dari to gadu plūdumā arī visiem zināmu

Un skaidri saskatāmu!

Dusmās atceries arī apžēlošanu!

Dievs dusmās uzsāk savas gaitas no Temanas,

Svētais no Paranas kalniem.

Viņa godība apklāja debesis,

Visa zeme bija pilna Viņa slavas.

Viņa mirdzums izlaužas un laistās kā saules spožums,

Gaismas stari nāk no Viņa rokām,

Tur slēpjas Viņa vara.

Viņam pa priekšu iet mēri,

Un Viņam pa pēdām seko sērgas karstums.

Kad Viņš apstājas, sakustas zeme;

Kad Viņš raugās uz tautām,

Tad tās krīt bailēs;

Kalni, kas no mūžības pastāv,

Pēkšņi sabirst drumslās,

Pakalni, kas bijuši jau no pašiem pirmajiem laikiem,

Saplok un izlīdzinās;

Viņš iet ceļus, kādus Viņš jau reiz mūžībā gājis.

Tu dodies uzbrukumā, lai izglābtu savu tautu,

Lai izglābtu savu svaidīto.

Ja vīģes koks arī neziedēs un vīnakokam nebūs ogu,

Un ja nepiepildās arī cerības,

Kādas bija liktas uz eļļas kokiem,

Un arī tīrumi nesniedz nekādu barību,

Ja sīklopi būtu izzuduši no aplokiem

Un kūtīs nebūtu arī vairs neviena liellopa,

Tad es tomēr gribu gavilēt savam Kungam

Un likt izpausties savam priekam par savu Glābēju, savu Dievu!

Jo Dievs tas Kungs ir mans spēks.”

(Hab. 3:2-6,13,17-19)

[389] Habakuks nebija vienīgais Dieva vēstnesis, kas runāja par gaidāmo sodību, kā arī par spožo cerību un uzvaru nākotnē. Josijam valdot, Kungs aicināja Cefanju, lai skaidri rādītu, kādas būs sekas, turpinoties atkrišanai, un lai patiesās draudzes uzmanību pievērstu godības skatam nākotnē. Viņa pravietojumi par Jūdas valstij draudošo tiesu ar tādu pašu spēku attiecas uz neatgriezušos pasauli Kristus otrās atnākšanas laikā.

“Tā Kunga lielā diena ir tuvu,

Tā ir jau klāt un nāk steigdamās.

Klau, tā Kunga diena!

Pat drošsirdīgākie karavīri kliedz izmisumā! [390]

Jo šī diena ir niknuma diena, tā ir skumju un baiļu diena,

Negaisa un vētras diena,

Tumsas un nakts melnuma diena,

Mākoņu un miglas diena,

Diena, kad atskanēs pret nocietinātām pilsētām

Un pret augstiem cietokšņa torņiem

Kaujas saucieni un tauru skaņas.”

(Cef. 1:14-16)

“Es iedvesīšu ļaudīm bailes, ka tie staigās apkārt taustīdamies kā akli, jo viņi ir grēkojuši pret to Kungu; viņu asinis izlies kā samazgas (..).” Tā Kunga dusmības dienā viņus neglābs ne viņu sudrabs, ne zelts, un visu zemi aprīs Viņa niknuma uguns, jo ātru galu Viņš atnesīs visiem zemes iedzīvotājiem.” (Cef. 1:17,18)

“Pārbaudi sevi un atgriezies tu, kauna nepratēja tauta,

Pirms krīt spriedums, – kā pelus aizput diena –,

Pirms tā Kunga dusmu karstums nāk pār jums,

Pirms pār jums nāk pati tā Kunga dusmības diena!

Meklējiet to Kungu, jūs, visi nelaimīgie šai zemē,

Jūs, kas ievērojat tā Kunga likumus;

Dzenieties pēc taisnības,

Kļūstiet pazemīgi,

Lai jūs tā Kunga dusmu dienā varētu glābšanu atrast!”

(Cef. 2:1-3)

“Redzi, Es tanī laikā saukšu pie atbildības visus tavus apspiedējus, Es gribu palīdzēt klibajiem un sapulcināšu visus izkaisītos, un gribu viņus iecelt slavā un godā visās zemēs, kur viņus ienīst. [391] Tanī laikā Es jūs atvedīšu šurp, un tanī laikā Es jūs sapulcināšu vienkopus, jo Es gribu jūs izcelt ar slavu un godu visu tautu starpā ar to, ka Es pavisam izbeigšu jūsu gūstniecību jūsu pašu acu priekšā,” saka tas Kungs.” (Cef. 3:19,20)

“Priecājies, Ciānas meita!

Gavilē, Israēl!

Priecājies un gavilē no visas sirds, tu Jeruzālemes meita!

Jo tas Kungs ir atsvabinājis tevi no soda

Un novērsis no tevis tavus ienaidniekus.

Tas Kungs, Israēla ķēniņš, ir pie tevis.

Ļaunumu tu vairs neredzēsi.

Tanī pašā dienā sacīs Jeruzālemei:

Nebīsties, Ciāna! Nenolaid savas rokas bezspēcībā!

Jo tas Kungs, tavs Dievs, ir pie tevis,

Tavs spēcīgais Glābējs;

Viņš priecāsies par tevi,

Būs pret tevi mīļš,

Tev piedos un skaļi

Izpaudīs savu prieku par tevi.”

(Cef. 3:14-17)

33. Bauslības grāmata

[392] Klusais un tomēr spēcīgais iespaids, ko radīja praviešu paziņojumi par gūstu Babilonijā, lielā mērā sagatavoja ceļu reformai Josijas valdīšanas astoņpadsmitajā gadā. Šī kustība, kas uz laiku novērsa draudošo sodu, izraisījās pilnīgi negaidīti, atrodot un pētot kādu daļu no Svētajiem Rakstiem, kas jau pirms daudziem gadiem dīvainā kārtā bija pamesta novārtā un nozaudēta.

Gandrīz pirms simts gadiem, Hiskijas pirmo Pashā svētku svinību laikā, mācīti priesteri ik dienas visu ļaužu priekšā lasīja no bauslības grāmatas. Tieši Mozus paziņoto likumu ievērošana, sevišķi to, kas ietverti derības nosacījumos un veido daļu no 5. Mozus grāmatas, darīja Hiskijas valdīšanu tik sekmīgu. Tomēr Manase uzdrošinājās šos likumus atmest, un viņa valdīšanas laikā bauslības grāmatas kopija, kas atradās templī, bezrūpības un nolaidības dēļ tika pazaudēta. Līdz ar to ļaudīm uz ilgu laiku bija liegta iespēja no tās mācīties. [393]

Ilgi nozaudēto manuskriptu atrada augstais priesteris Hilkija, kad viņš, saskaņā ar ķēniņa Josijas plānu par svētās celtnes saglabāšanu, strādāja dievnama labošanas darbos. Augstais priesteris šo dārgo sējumu iedeva mācītam rakstvedim Šafanam, kurš to izlasīja un tad aiznesa ķēniņam, pastāstīdams, kā tas atrasts.

Pirmo reizi dzirdot lasām šajā senajā manuskriptā izteiktos paskubinājumus un brīdinājumus, Josija jutās ļoti satraukts. Nekad iepriekš viņš vēl nebija tik skaidri sapratis noteiktību, ar kādu Dievs Israēlam bija licis izvēlēties dzīvību vai nāvi, svētību vai lāstu, (5. Moz. 30:19) un cik daudzkārt tauta bija skubināta iet pa dzīvības ceļu, lai kļūtu slavena virs zemes un būtu par svētību visām citām nācijām. “Esiet stipri un droši! Nebaiļojieties un nebīstieties no viņiem. Jo tas Kungs, tavs Dievs, Viņš iet ar tevi, Viņš tevi neatstās, nedz tevi pametīs.” (5. Moz. 31:6)

Grāmatā bija bagātīgi apliecinājumi par Dieva labprātību pilnīgi izglābt ikvienu, kas uz Viņu paļausies. Tā, kā Kungs tos bija atbrīvojis no Ēģiptes verdzības, tāpat Viņš gribēja spēcīgi darboties, lai tos nostiprinātu Apsolītajā zemē un darītu par galvu visām tautām virs zemes.

Iedrošinājumus paklausīgajiem pavadīja pravietojumi par sodībām, kas sekos nepaklausībai, un, dzirdot šos inspirētos vārdus, ķēniņš šajā kopējā ainā saskatīja apstākļus, ļoti līdzīgus tiem, kas pašlaik valdīja viņa valstī. [394] Apkopojot visus pravietotos ziņojumus par atkāpšanos no Dieva, viņu izbiedēja skaidrie apgalvojumi par sekām, ka drīz var pienākt posta un nelaimes diena, kad dziedināšanas vairs nebūs. Valoda bija atklāta un noteikta, šos vārdus nevarēja pārprast. Un sējuma beigās, sniedzot kopsavilkumu par visu Dieva rīcību ar Israēlu un ieskatoties nākotnes notikumos, šie jautājumi bija atklāti vēl skaidrāk. Visam Israēlam dzirdot, Mozus bija paziņojis:

“Uzklausiet, debesis, un ļaujiet man runāt,

Un zeme lai dzird manas mutes vārdus!

Līsti lejup kā lietus, mana mācība,

Un pili kā rasa, mana valoda,

Kā lietus uz zaļumu un lāses uz zāli!

Jo es slavēšu tā Kunga Vārdu:

Dodiet godu mūsu Dievam!

Viņš ir klints kalns, un pilnīgs ir Viņa darbs,

Jo visi Viņa ceļi ir tiesa;

Dievs ir uzticams un bez viltus,

Viņš ir taisns un patiess.”

(5. Moz. 32:1-4)

“Piemini senās dienas,

Ņem vērā gadus no audzes uz audzi!

Vaicā savam tēvam,

Tas tev to pastāstīs,

Prasi saviem vecajiem,

Tie tev to teiks:

Kad Visuaugstais tautām dalīja viņu daļas

Un kad Viņš šķīra cilvēku bērnus citu no cita,

Tad Viņš noteica tautām robežas

Pēc Israēla bērnu skaita.

Jo tā Kunga daļa ir Viņa tauta,

Un Jēkabs ir Viņa mantības mēraukla.

Viņš to atrada tuksneša zemē,

Briesmīgā kaukšanas tuksnesī;

Viņš to glabāja un par viņu gādāja,

Un Viņš to sargāja kā savu acuraugu.”

(5. Moz. 32:7-10)

“Tad viņš (Israēls) atstāja Dievu, savu Radītāju,

Un nicināja savas pestīšanas klinti.

Tie Viņu sadusmoja ar svešiem dieviem,

Ar savām negantībām tie Viņu kaitināja.

Tie upurēja ļauniem gariem,

Bet ne Dievam, tiem dieviem,

Ko tie nepazina, tiem jauniem,

Kas agrāk nav bijuši un ko jūsu tēvi nav bijušies.

To klinti, kas tevi dzemdināja,

Tu atstāji, un tu aizmirsi Dievu, kas tevi radījis.

Un, kad tas Kungs to redzēja,

Viņš dusmās atmeta savus dēlus un savas meitas,

Un Viņš teica: Es paslēpšu savu vaigu no viņiem un skatīšu,

Kāds būs viņu gals,

Jo tā ir netikla tauta, bērni bez ticības.

Tie mani dzeldināja ar saviem nedieviem,

Tie Mani dusmoja ar saviem nīcīgajiem dieviem;

Tā arī Es viņus dzeldināšu ar netautu,

Ar kādu ģeķīgu tautu Es viņus sadusmošu.

Es krāšu ļaunumu pār viņiem,

Es raidīšu savas bultas pret viņiem.

Badā tie izģindīs, un sērgās tie izdēdēs un iznīks;

Un Es vēl pret viņiem sūtīšu zvēru zobus

Un pīšļos līdējas čūskas indi.

Jo tā ir tauta bez padoma,

Un tiem nav saprašanas.

Kaut viņi būtu tik gudri

Un kaut viņi saprastu,

Kaut viņi ieraudzītu savu galu.

Kā viens var vajāt tūkstošus,

Un kā divi var likt bēgt desmit tūkstošiem?

Vai ne tāpēc, ka tā klints tos ir pārdevusi,

Un nevis tas Kungs tos ir nodevis? [396]

Patiesi, viņu klints nav tāda kā mūsu klints;

Par to mūsu ienaidnieki paši ir spriedēji.

Vai tas nav manī paslēpts un apzīmogots Manā padomā?

Man pieder atriebšana un atmaksa,

Kad viņu kāja slīdēs;

Jo tuvu klāt ir viņu posta diena,

Un tas, kam jānāk, steigšus tuvojas.”

(5. Moz. 32:15-21,23,24,28-31,34,35)

Šie un līdzīgi izteicieni Josijam atklāja Dieva mīlestību pret saviem ļaudīm, kā arī Viņa riebumu pret grēku. Lasot pravietojumus par ātro piemeklējumu pie tiem, kas paliek nepaklausībā, ķēniņš nodrebēja, domādams par nākotni. Jūdas stūrgalvība bija liela; kāds gan var būt iznākums tik ilgai atkrišanai?

Arī agrāk ķēniņš nebija izturējies vienaldzīgi pret visur izplatīto elku pielūgšanu. Jau “savas valdīšanas astotajā gadā, kad viņš vēl bija jauneklis”, tas pilnībā svētījās kalpošanai Dievam. Četrus gadus vēlāk, divdesmit gadu vecumā, viņš nopietni centās savus pavalstniekus pasargāt no kārdinājumiem, tīrot Jūdu un Jeruzālemi “no elku kalnu augstienēm, ašērām un izgrieztiem un izlietiem elku tēliem”. Viņa klātbūtnē “tika nolauzti altāri baaliem, bet tos saules stabus, kas uz tiem stāvēja, viņš lika nocirst; viņš nopostīja elku kokus, izcirstos un izlietos elku tēlus viņš sacirta gabalos un sadauzīja smalkos putekļos un lika tos izkaisīt pār to kapiem, kas bija tiem nesuši kaujamos upurus. Bet elku priesteru kaulus viņš sadedzināja uz viņu altāriem, un tā viņš šķīstīja Jūdu un Jeruzālemi”. (2. Laiku 34:3-5) [397]

Nesamierinoties ar pamatīga darba veikšanu vienīgi Jūdas zemē, jaunais valdnieks centās pielikt pūles arī tajās Palestīnas daļās, kur agrāk bija dzīvojušas desmit Israēla ciltis, bet no kurām tagad bija saglabājies tikai nespēcīgs atlikums. Un, kā ziņo Raksti, tā viņš darīja “arī Manases un Efraima pilsētās un Simeona cilts novadā līdz pat Naftaļa robežām”. Viņš neatgriezās Jeruzālemē, kamēr nebija pārstaigājis šo izpostītās dzimtenes apgabalu no viena gala līdz otram un nolauzis altārus un ašēras, un elku tēlus [398] ; “viņš lika nocirst visus saules stabus pa visu Israēla zemi”. (2. Laiku 34:6,7)

Tā jau no agras jaunības Josija izlietoja savas valdnieka pilnvaras, lai paaugstinātu Dieva svēto baušļu principus. Un tagad, kad rakstvedis Šafans ķēniņam bija lasījis no bauslības grāmatas, viņš šajā sējumā saskatīja īpaši dārgas atziņas un spēcīgu ieroci turpmākajā reformas darbā, ko tas tik ļoti vēlējās redzēt norisināmies visā zemē. Viņš apņēmās staigāt šīs grāmatas padomu gaismā un darīt visu, kas bija viņa spēkos, lai tautu iepazīstinātu ar tās mācībām un, ja vien iespējams, ieaudzinātu ļaudīs godbijību un mīlestību pret Debesu likumiem.

Bet vai nepieciešamo reformu vispār bija iespējams izraisīt? Israēls jau gandrīz bija sasniedzis dievišķās iecietības robežu; drīz Kungam vajadzēja celties, lai sodītu tos, kas apkaunojuši Viņa Vārdu. Viņa dusmas uz ļaudīm jau bija iedegušās. Bēdu un baiļu nomākts, Josija saplēsa savas drēbes un ar satriektu garu zemojās Dieva priekšā, meklēdams piedošanu par nepaklausīgās tautas grēkiem.

Tajā laikā Jeruzālemē tempļa tuvumā dzīvoja praviete Hulda. Nemiera pilnu priekšnojautu pārņemts, ķēniņš domās pievērsās viņai, vēloties ar izredzētās vēstneses palīdzību vaicāt Kungu, lai uzzinātu, vai ir vēl kāds līdzeklis, kā glābt maldos iegrimušo Jūdu, kas atradās uz pašas sabrukuma robežas.

Ņemdams vērā stāvokļa nopietnību un cienīdams pravieti, ķēniņš par sūtņiem izredzēja savas valsts cienījamākos vīrus. “Ejiet un izjautājiet to Kungu manis un tautas, un visa Jūdas labā par šīs grāmatas vārdu saturu, kas ir atrasta! Jo tā Kunga bardzība [399] ir liela, kas pret mums iedegusies par to, ka mūsu tēvi šīs grāmatas vārdiem nav klausījuši, nedz darījuši to visu, kas priekš mums tur ir rakstīts.” (2. Ķēn. 22:13)

Kunga uzdevumā praviete Hulda Josijam paziņoja, ka Jeruzālemes izpostīšana ir nenovēršama. Ja arī tagad ļaudis pazemotos Dieva priekšā, no soda tie vairs nevarēja izbēgt. Noziegumi un pārkāpumi viņu izjūtas un izpratni bija tā notrulinājuši, ka, tos nesodot, tie drīz vien no jauna atgrieztos tajā pašā ļaunumā. “Tā saka tas Kungs, Israēla Dievs,” vēstīja praviete, “sakiet tam vīram, kas jūs pie manis sūtījis: tā saka tas Kungs: redzi, Es likšu nākt nelaimei pār šo vietu un pār tās iedzīvotājiem, proti, Es likšu piepildīties visiem draudiem, kas izteikti šajā grāmatā, ko Jūdas ķēniņš ir lasījis, par sodu, ka tie Mani atstājuši un kvēpinājuši citiem dieviem un ka tie Mani ir sadusmojuši ar visiem saviem roku darbiem, – tāpēc Mana bardzība pret šo vietu ir iedegusies, un tā nedzisīs!” (2. Ķēn. 22:15-17)

Bet, tā kā ķēniņš bija pazemojies Dieva priekšā, Kungs ņēma vērā viņa gatavību meklēt piedošanu un žēlastību. Viņam tika paziņots: “Tāpēc ka tava sirds ir kļuvusi mīksta un tu esi zemojies tā Kunga priekšā, dzirdēdams, ko Es esmu runājis par šo vietu un tās iedzīvotājiem, ka tiem būs iet postā un kļūt par lāstu, un tad tu esi saplēsis savas drēbes un esi raudājis Manā priekšā, tad arī Es esmu tevi paklausījis! Tāds ir tā Kunga lēmums. Tāpēc, redzi, es tevi piepulcināšu taviem tēviem un tu ar mieru tiksi guldīts savā kapā, un tavas [400] acis neredzēs visu to nelaimi, kurai Es likšu nākt pār šo vietu!” (2. Ķēn. 22:19,20)

Attiecībā uz nākotnes notikumiem, ķēniņam vajadzēja paļauties uz Dievu. Viņš nevarēja grozīt Jehovas mūžīgos lēmumus. Bet, tā kā Kungs, pasludinājis Debesu atmaksājošās sodības, neliedza iespēju nožēlai un reformai, tad Josija, jūtot, ka Dievs no savas puses ir labprātīgs sodu atvieglot ar žēlastību, nolēma darīt visu viņa spēkos esošo, lai veiktu noteiktas pārmaiņas. Viņš sasauca lielu sapulci, kur ieaicināja Jeruzālemes un Jūdas vecajus un tiesnešus, kā arī vienkāršos ļaudis, kas kopā ar priesteriem un levītiem ar ķēniņu satikās dievnama pagalmā.

Šajā lielajā sanāksmē pats ķēniņš tiem “lasīja priekšā visus šīs Derības grāmatas vārdus, kas bija atrasta Kunga namā.” (2. Ķēn. 23:2) Dižciltīgais lasītājs bija ļoti aizkustināts un savu vēsti sniedza ar salauztas sirds iedvesmu. Arī klausītāji jutās dziļi skarti. Izjūtu spēks, kas atspoguļojās valdnieka sejā, vēsts svinīgais saturs un biedinājumi par tuvojošos sodību – viss atstāja savu iespaidu, un daudzi apņēmās pievienoties ķēniņam, lai meklētu piedošanu.

Tad Josija ieteica vadošajiem vīriem iet kopā ar tautu, lai dotu svinīgu solījumu Dievam, ka savstarpēji sadarbosies, panākot noteiktas pārmaiņas. “Un ķēniņš nostājās uz paaugstinājuma, un viņš noslēdza derību tā Kunga priekšā, ka sekos tam Kungam un ka viņš ar visu sirdi un visu dvēseli turēs Viņa baušļus un Viņa liecības, un Viņa likumus, un ka viņš noteikti gādās, ka tiktu pildīti šīs derības vārdi, kas ierakstīti šinī grāmatā.” (2. Ķēn. 23:3) [401] Atsaucība bija daudz sirsnīgāka, nekā varēja iedrošināties cerēt: “Un visa tauta kļuva šīs derības dalībniece.”

Sekojošajos reformas pasākumos ķēniņš centās izdeldēt visas elku kalpošanas atliekas. Zemes iedzīvotāji tik ilgu laiku bija piekopuši apkārtējo pagānu tautu koku un akmens tēlu pielūgsmi, ka, cilvēciski spriežot, šķita neiespējami vienkārši tā izdzēst visu šo ļaunumu pēdas. Bet Josija zemes tīrīšanā nepagura. Viņš stingri nostājās pret kalpošanu elkiem , likdams “nokaut visus augstieņu priesterus”; arī “burvjus, mājas dievus un elkus, visu elku negantību, ko vien viņš redzēja Jūdas zemē un Jeruzālemē”, viņš izskauda, “lai stingri turētu bauslības vārdus, kas rakstīti grāmatā, ko priesteris Hilkija bija atradis tā Kunga namā”. (2. Ķēn. 23:20,24)

Pirms vairākiem gadsimtiem, valsts sadalīšanās laikā, Jerobeāms, Nebata dēls, nekaunīgi izaicinot Dievu, kam Israēls bija kalpojis, ļaužu sirdi novērsa no dievkalpojumiem Jeruzālemē, to vietā ieviešot jaunas pielūgšanas formas. Šajā nolūkā viņš uzcēla svešu altāri Bētelē. Tā iesvētīšanas laikā, kad daudzus pieredzējušus tautas pārstāvjus pavedināja uz kalpošanu elkiem, pēkšņi ieradās Dieva vīrs no Jūdas zemes un asi nosodīja tur notiekošo upurēšanu. Viņš sauca pret altāri, sacīdams: “Altāri, altāri, tā saka tas Kungs: redzi, viens dēls piedzims Dāvida namam, un viņa vārds būs Josija, un tas kā kaujamo upuri uz tevis upurēs augstieņu priesterus, tos, [402] kas tagad uz tevis nes kvēpināmos upurus. Un cilvēku kauli tiks uz tevis sadedzināti.” (1. Ķēn. 13:2) Šim paziņojumam tika pievienota zīme, lai ticētu, ka šos vārdus teicis Kungs.

Bija pagājuši trīs gadsimti. Izvedot paredzētās reformas, pats Josija tagad atradās Bētelē, kur stāvēja šis senais altāris, un pirms tik daudz gadiem Jerobeāma klātbūtnē izteiktais pravietojums tagad tika burtiski piepildīts.

“Viņš arī nojauca altāri, kas bija Bētelē augstienes svētnīcā un kuru bija cēlis Jerobeāms, Nebata dēls, kas Israēlu paveda uz grēku darbiem; šo altāri līdz ar augstieņu svētnīcu viņš lika noplēst; viņš iznīcināja augstieņu svētnīcu ar uguni, bet altāra akmeņus viņš lika samalt putekļos un sadedzināja Ašēras tēlu.

Kad Josija pagriezās, viņš ieraudzīja kapus, kas tur tajā kalnā bija; tad viņš sūtīja ļaudis, lika tiem ņemt kaulus no kapiem ārā un sadedzināt uz altāra un tā to sagānīja pēc tā Kunga vārda, ko Dieva vīrs bija sludinājis, kas šīs lietas paredzēja.

Un viņš sacīja: “Kas tā par kapa zīmi, ko es tur redzu?” Tad pilsētas ļaudis viņam atbildēja: “Tas ir tā Dieva vīra kaps, kas no Jūdas atnāca un pasludināja šīs lietas, ko tu tagad esi darījis ar Bēteles altāri.” Tad viņš pavēlēja: “Lai tas dus mierā, neviens lai neaiztiek viņa kaulus!” Tā tie izglāba viņa kaulus līdz ar tā pravieša kauliem, kas bija nācis no Samarijas.” (2. Ķēn. 23:15-18)

Eļļas kalna dienvidu nogāzē, pretī skaistajam Jehovas templim uz Morijas kalna, [405] atradās svētnīcas un elku tēli, kurus tur bija izvietojis Salamans, lai izpatiktu savām elkudievīgajām sievām. (1. Ķēn. 11:6-8) Vairāk nekā trīs gadsimtus lielie, riebīgie tēli stāvēja piekalnē kā mēmi liecinieki par Israēla gudrākā ķēniņa atkrišanu. Josija izdeldēja arī šos elkus.

Turklāt ķēniņš vēl centās stiprināt jūdu ticību tēvu Dievam, no jauna organizējot lielus Pashā svētkus, saskaņā ar bauslības priekšrakstiem. Kam bija uzticēts svētais kalpošanas darbs, tie rūpīgi sagatavojās, un lielajā svētku dienā tika pienesti labprātīgi upuri. ”Jo tādi Pashā svētki kā šie nebija svinēti nedz soģu laikā, kas tiesāja Israēlu, nedz visu Israēla ķēniņu, nedz arī Jūdas ķēniņu laikā.” (2. Ķēn. 23:22) Bet Josijas dedzība, lai gan Kungs to atzina, tomēr nespēja iznīcināt pagājušo paaudžu grēkus, ne arī ķēniņam paklausīgo sekotāju dievbijība varēja pārveidot daudzu stūrgalvīgo sirdis, kuri negribēja atteikties no kalpošanas elkiem, lai pielūgtu patieso Dievu.

Pēc šiem Pashā svētkiem ķēniņš Josija vēl valdīja vairāk nekā desmit gadus. Trīsdesmit devītā dzīvības gadā viņš krita kaujā pret Ēģiptes karaspēku un “tika apglabāts savu tēvu kapos. Un viss Jūda un Jeruzāleme sēroja par Josiju. Un Jeremija apraudāja Josiju raudu dziesmā, un visi dziesmu teicēji un visas dziesmu teicējas piemin Josiju savās raudu dziesmās līdz pat šai dienai, un viņa pieminēšanu dziesmās padarīja par paradumu Israēlā; redzi, tās ir uzņemtas Raudu dziesmu krājumā.” (2. Laiku 35:24,25) [406] “Un neviens ķēniņš pirms viņa nav bijis līdzīgs viņam, kas būtu tā piegriezies tam Kungam no visas savas sirds un no visas savas dvēseles, un ar visu savu spēku pēc Mozus bauslības, un arī pēc viņa neviens tāds necēlās kā viņš. Tomēr tas Kungs nerimās savā lielajā dusmu kvēlē, jo Viņa niknums pret Jūdu bija iededzies visu to kaitinājumu dēļ, ar ko Manase Viņu bija sarūgtinājis.” (2. Ķēn. 23:25,26) Ātri tuvojās Jeruzālemes pilnīgās izpostīšanas laiks un Jūdas aizvešana gūstā uz Babiloniju, lai tauta tur apgūtu mācības, ko bija atteikusies darīt daudz labvēlīgākos apstākļos.

34. Jeremija

[407] Starp tiem, kas cerēja, ka Josijas vadītās reformas radīs noturīgu garīgu atmodu, bija Jeremija, kuru Dievs aicināja par pravieti vēl agrā jaunībā, ķēniņa valdīšanas trīspadsmitajā gadā. Kā levītu priesterības locekli Jeremiju jau no bērnības audzināja svētai kalpošanai. Tajos laimīgajos sagatavošanās gados viņš maz apzinājās, ka no dzimšanas ir iecelts “tautām par pravieti”, un, atskanot dievišķajam aicinājumam, viņu pārņēma paša necienīguma sajūta. “Ak Kungs, mans Dievs!” viņš izsaucās, “redzi, es neprotu runāt, jo es esmu vēl jauns!” (Jer. 1:5,6)

Dievs redzēja, ka jaunais Jeremija būs uzticīgs pienākumam un stāvēs par taisnību, neskatoties uz pretestību. Viņš jau bērnībā bija pierādījis savu uzticību, un tagad tam nācās uzņemties smagu darbu kā labam krusta karavīram. “Nesaki: es esmu jauns,” Kungs pavēlēja savam izredzētajam vēstnesim, “jo tev jāiet visur, kurp Es tevi sūtīšu, un jārunā viss, ko Es tev pavēlēšu. [408] Nebīsties no viņiem, jo Es esmu ar tevi un tevi pasargāšu!” saka tas Kungs.” (Jer. 1:7,8)

“Bet tu apjoz savus gurnus, celies un sludini tiem visu, ko Es tev pavēlēšu! Nebīsties no tiem, lai Man tevi nav jāizbiedē viņu priekšā! Jo zini, šodien Es tevi daru par stipru pili, par dzelzs balstu un par vara aizsargmūri pret visu šo zemi, pret Jūdas ķēniņiem, pret viņu augstākiem pārvaldniekiem un priesteriem un pret visiem šīs zemes iedzīvotājiem. Un, kad tie pret tevi arī saceltos, tie tevi nenomāks, jo Es esmu ar tevi, lai tevi pasargātu!” saka tas Kungs.” (Jer. 1:17-19)

Četrdesmit gadus Jeremijam bija jāstāv tautas priekšā kā patiesības un taisnības lieciniekam. Nesalīdzināmi briesmīgās atkrišanas laikā viņam raksturā un dzīvē bija jāatklāj vienīgi patiesā Dieva pielūgšanas vērtība. Šausmīgajā Jeruzālemes aplenkumā tam bija jākļūst par Jehovas nodomu apliecinātāju. Viņam jau iepriekš bija jāpasludina Dāvida nama sabrukums un Salamana celtā skaistā tempļa izpostīšana. Un, apcietinātam par bezbailīgu runāšanu, viņam vēl joprojām vajadzēja skaidri liecināt pret augsti stāvošu vīru grēkiem. Nicināts, ienīsts un cilvēku atmests, viņš beidzot pieredzēja savu pravietojumu burtisku piepildīšanos un cieta līdzi bēdas un ļaunumu, kas sekoja liktenīgās pilsētas izpostīšanai.

Tomēr, vispārējā posta ieskauts, kas tik ātri piemeklēja tautu, Jeremija bieži varēja lūkoties pāri tagadnes ciešanu skatiem uz godības pilno nākotni, kad Dieva ļaudis tiks atpirkti no ienaidnieka zemes un atkal pārvesti Ciānā. [409] Viņš redzēja laiku, kad Kungs ar tiem atjaunos derību. Tad “viņu dvēsele būs kā auglīgs dārzs, un tiem nebūs vairs jācieš trūkums”. (Jer. 31:12)

Par savu aicināšanu pravieša darbā Jeremija pats raksta: “Tad tas Kungs izstiepa savu roku, aizskāra manu muti un sacīja: “Redzi, Es lieku savus vārdus tavā mutē. Es šodien tevi ieceļu pār tautām un pār ķēniņu valstīm – izplēst ar visām saknēm un izraut, sagraut un izpostīt, tad uzcelt un dēstīt.” (Jer. 1:9,10)

Lai slavēts Kungs par vārdiem: “uzcelt un dēstīt”. Atklājot Dieva nodomu atjaunot un dziedināt, tie Jeremiju vienmēr iedrošināja. Bargas bija vēstis par tuvākajiem, priekšā stāvošajiem gadiem. Bezbailīgi vajadzēja runāt par ātri nākošām sodībām. “No ziemeļu puses izplūdīs ļaunums, virdams pār visiem zemes iedzīvotājiem. (..) Tad es spriedīšu tiesu pār viņiem par visu viņu ļaunumu, ka tie Mani atstājuši, upurējuši citiem dieviem un pielūguši savu roku darinājumus.” (Jer. 1:14,16) Tomēr šīs pravietim dotās vēstis pavadīja apsolījumi par piedošanu tiem, kas atgriezīsies no saviem ļaunajiem darbiem.

Savas darbības sākumā Jeremija kā gudrs namdaris centās Jūdas vīrus pamudināt uz pilnīgu grēku nožēlu un atgriešanos, lai tie dzīves garīgajai celtnei liktu platus un dziļus pamatus. Ilgi tie bija būvējuši no materiāla, kuru apustulis Pāvils pielīdzina kokam, salmiem un sienam, bet pats Jeremija dēvēja par sārņiem. “Viņus sauc par bezvērtībā aizmestu sudrabu,” viņš izteicās par nenožēlojošo tautu, “jo tas Kungs tos ir aizmetis projām.” (Jer. 6:29,30) Tagad tie tika skubināti celt gudrāk, lai derētu mūžībai, atmetot atkrišanas un neticības pīšļus [410] un pamatam izlietojot šķīstu zeltu, attīrītu sudrabu un dārgus akmeņus – ticību, paklausību un labus darbus –, kam vienīgiem ir vērtība svētā Dieva priekšā.

Kunga Vārdā Jeremija aicināja Viņa tautu: “Atgriezies, Israēl, tu atkritēja, tā saka tas Kungs, tad es tevi vairs neuzlūkošu dusmās, jo Es esmu žēlīgs, saka tas Kungs, Es negribu mūžīgi dusmot! (..) Atgriezieties, jūs atkritēji bērni, tā saka tas Kungs, jo jūs esat mans īpašums (..). Atgriezieties, jūs atkritēji bērni! Es centīšos vērst jūsu atkrišanu atkal par labu!” (Jer. 3:12,14,19,22)

Un, papildinot šos brīnišķīgos lūgumus, Kungs saviem maldos esošajiem ļaudīm pat ieteica vārdus, ar kādiem lai tie pie Viņa griežas. Tiem vajadzēja teikt: “Jā! Patiesi, šeit mēs esam, mēs nākam pie Tevis, jo Tu, Kungs, esi mūsu Dievs. Tiešām, tikai maldi ir trokšņainie svētki un kalpošana uz pakalniem un kalniem! Patiesi, tikai tā Kunga, mūsu Dieva, rokā ir Israēla pestīšana! (..) Mēs esam iegrimuši kaunā, un mūsu negods apsedz mūs! Jo mēs grēkojām pret to Kungu, mūsu Dievu, mēs paši un mūsu tēvi, no savas jaunības līdz šai dienai un neklausījām Kunga, mūsu Dieva, balsi!” (Jer. 3:22-25)

Josijas reformas bija iztīrījušas zemi no elku tēliem, bet ļaužu sirdis nebija pārveidotas. Patiesības sēklu, kas uzdīga un viesa cerību uz bagātu ražu, nomāca ērkšķi. Atkārtota šāda atkāpšanās būtu liktenīga, tādēļ Kungs mēģināja [411] tautu uzmodināt, lai Tā aptvertu draudošās briesmas. Vienīgi paliekot uzticīgi Jehovam, tie varēja cerēt uz dievišķo labvēlību un labklājību.

Jeremija atkārtoti aicināja ļaudis ievērot 5. Mozus grāmatā dotos padomus. Vairāk nekā jebkurš cits no praviešiem viņš uzsvēra Mozus bauslības mācības un rādīja, ka tās var sniegt augstākās garīgās svētības gan tautai, gan katrai atsevišķai sirdij. “Uzlūkojiet dzīves gaitas ceļus un izpētiet, kurš ir senlaikos bijis tas labais svētības un laimes ceļš, tad staigājiet pa to, un jūs atradīsit mieru savai dvēselei!” (Jer. 6:16)

Kādā gadījumā pravietis uz Kunga pavēli nostājās vienos no pilsētas galvenajiem vārtiem un tur skubināja ļaudis ievērot Sabatu. Jeruzālemes iedzīvotājiem draudēja briesmas kļūt nevērīgiem pret Sabata svētumu, tādēļ tie tika svinīgi brīdināti šai dienā nenodarboties ar laicīgām lietām. Paklausīgajiem tika apsolītas svētības. “Ja jūs Mani klausīsit, tā saka tas Kungs, un nenesīsit Sabatā nastas pa šīs pilsētas vārtiem, bet svētīsit svēto dienu, atturēdamies no visiem darbiem šinī dienā, tad ķēniņi un lielkungi, kas sēž Dāvida tronī, brauks iekšā pa šīs pilsētas vārtiem ar ratiem un zirgiem, viņi un viņu dižvīri, Jūdas vīri ar Jeruzālemes iedzīvotājiem, un šī pilsēta būs mūžīgi apdzīvota.” (Jer. 17:24,25)

Šie uzticīgajiem dotie labklājības apsolījumi tika savienoti ar briesmīgu sodību paziņojumiem, kas nāks pār Jeruzālemi, ja tās iedzīvotāji neizturēsies lojāli pret Dievu un Viņa likumiem. Ja tie neņems vērā aizrādījumus paklausīt Kungam, [412] savu tēvu Dievam, un nesvētīs Sabatu, tad pilsētu un tās pilis pilnībā iznīcinās uguns.

Tā pravietis stingri stāvēja par pareizas dzīves veselīgajiem pamatprincipiem, kas tik skaidri bija izteikti bauslībā. Lai varētu notikt pārmaiņa uz labo pusi, Jūdas zemē valdošais stāvoklis prasīja visspēcīgākos līdzekļus, tāpēc arī viņš atkritušās tautas labā darbojās ar vislielāko nopietnību. “Uzariet sev jaunu plēsumu,” viņš aicināja, “un nesējiet ērkšķos.” “Mazgā savu sirdi no ļaunuma, Jeruzāleme, ka topi glābta!” (Jer. 4:3,14)

Bet ļaužu vairākums aicinājumu nožēlot un atgriezties neņēma vērā. Tie, kas valdīja pār tautu pēc dievbijīgā ķēniņa Josijas nāves, izrādījās neuzticīgi savam uzdevumam un daudzus noveda no ceļa. Joahasam, kuru no troņa atcēla Ēģiptes ķēniņš, sekoja Joahims, Josijas vecākais dēls. Sākot ar viņa nākšanu pie varas, Jeremijam vairs bija maz cerību pasargāt mīļoto zemi no izpostīšanas un glābt tautu no gūsta. Tomēr viņš nedrīkstēja klusēt, līdz valsts tika galīgi sagrauta. Tos, kas bija palikuši uzticīgi Dievam, vajadzēja iedrošināt izturēt un turpināt darīt labu, bet grēciniekus, ja vien iespējams, pārliecināt atgriezties no netaisnības.

Krīze prasīja atklātu un plašu darbu. Kungs lika Jeremijam nostāties tempļa pagalmā un uzrunāt visus, kas tur ienāca un izgāja. No Kunga dotajām vēstīm viņš nedrīkstēja izlaist nevienu vārdu, lai grēciniekiem Ciānā būtu [413] pilnīga iespēja visu dzirdēt un atgriezties no saviem ļaunajiem ceļiem. Un pravietis paklausīja; viņš nostājās Kunga nama vārtos un pacēla savu balsi brīdinot un aicinot. Visvarenā iedvesmots, viņš paziņoja:

“Klausieties tā Kunga vārdu, visi no Jūdas, kas jūs ieejat pa šiem vārtiem pielūgt to Kungu! Tā saka tas Kungs Cebaots, Israēla Dievs: dariet taisnus savus ceļus un savus darbus, tad Es jums ļaušu dzīvot šinī vietā! Nepaļaujieties uz viltus vārdiem, kad jums saka: tas ir tā Kunga nams, tā Kunga nams, tā Kunga nams! Jo tikai tad, ja jūs nopietni labosit savus dzīves ceļus, savus darbus un visu savu rīcību, bet nesaskaņu gadījumos izturēsities pēc taisnības cits pret citu, kad jūs neapbēdināsit svešinieku, bāreni un atraitni un neizliesit nenoziedzīgas asinis šinī vietā, un nekalposit citiem dieviem sev pašiem par postu, tad Es ļaušu jums dzīvot šinī vietā, šinī zemē, ko Es devu jūsu tēviem uz mūžīgiem laikiem.” (Jer. 7:2-7)

Šajos vārdos skaidri redzama Kunga nevēlēšanās sodīt. Viņš vēl atturas, lai ar pārkāpējiem runātu. Viņš, kurš “virs zemes uztur žēlastību, patiesību un taisnību” (Jer. 9:24), ilgojas pēc saviem maldos nonākušajiem bērniem; jebkurā iespējamā veidā Viņš tos cenšas iepazīstināt ar mūžīgās dzīvības ceļu. Kungs izveda israēliešus no verdzības, lai tie kalpotu Viņam, vienīgajam patiesajam un dzīvajam Dievam. Un tagad, lai gan tie jau ilgi ir nodevušies elkiem un nicinājuši Viņa brīdinājumus, Viņš tomēr ziņo par savu labprātību pārmācību atlikt un dot vēl vienu iespēju atgriezties. Viņš skaidri atklāj patiesību, ka vienīgi ar pilnīgu sirds pārveidošanu iespējams novērst priekšā [414] stāvošo sodu. Veltīgi ir paļauties uz templi un tur notiekošo kalpošanu; rituāli un ceremonijas nespēj salīdzināt grēkus. Kaut arī Israēls atsaucas uz to, ka ir Dieva izredzētie ļaudis, tomēr vienīgi sirds un dzīves pārveidošana tos spēj pasargāt no ilgstoši turpināto pārkāpumu nenovēršamajām sekām.

Tāda bija Jeremijas vēsts Jūdas pilsētās un Jeruzālemes ielās. “Uzklausiet šīs derības vārdus” – skaidros Jehovas priekšrakstus, kas atrodami Svētajos Rakstos – “un rīkojieties saskaņā ar tiem”. (Jer. 11:6) Tā Jeremija sludināja Joahima valdīšanas sākumā, stāvēdams tempļa pagalmos.

Viņš īsumā atskatījās uz Israēla piedzīvojumiem, sākot ar iziešanu no Ēģiptes, un atgādināja ar Kungu noslēgto derību: “Klausiet Manu balsi, tad Es būšu jūsu Dievs, un jūs būsit Mana tauta; staigājiet pa visiem tiem ceļiem, ko Es jums pavēlu, lai jums labi klājas!” Nekaunīgi un atkārtoti šī derība tika arvien no jauna pārkāpta. Izredzētā tauta staigāja “pēc savas ļaunās sirds padoma un pagrieza (..) muguru un ne vaigu”. (Jer. 7:23,24)

Kad Kungs jautā: “Kādēļ šī tauta Jeruzālemē bez mitēšanās atkāpjas un tik stipri turas pie maldiem?” (Jer. 8:5) atbildi varam saklausīt pravieša paskaidrojumos: jo tā nav paklausījusi Kunga, sava Dieva, balsij un atteikusies atgriezties. (Skat. 5:3) “Uzticīgā paļāvība ir pagalam,” viņš žēlojās, “un tās vārdi galīgi apklusuši viņas mutē.” “Pat stārķis apakš debess zina savu laiku, un ūbele un bezdelīga, un dzērve ietur savu atnākšanas laiku, bet Mana tauta nepazīst tā Kunga tiesas kārtību!” [415] “Vai tad Es tos lai nesodītu, saka tas Kungs, jeb vai Es lai neatriebtos tādai tautai kā šī?” (Jer. 7:28; 8:7; 9:8)

Bija pienācis brīdis dziļai sirds pārbaudei. Josijam valdot, ļaudīm vēl bija zināms pamats cerībai, bet pēc tam, kad viņš krita kaujā, vairs nebija, kas par tiem aizlūgtu. Tautas grēki bija tikai vairojušies, un laiks salīdzināšanai – gandrīz vai pagājis. “Jebšu arī Mozus un Samuēls nostātos Manā priekšā, Mana sirds nepiegrieztos šai tautai. Raidi tos projām no Mana vaiga, lai tie iet! Un, kad tie tev jautās: kurp mums jāiet? – tad atbildi tiem: tā saka tas Kungs: kas nāvei lemts, lai iet nāvē! Kas zobenam lemts, lai krīt zobenam! Kas badam lemts, lai cieš badu! Kas cietumam lemts, lai iet cietumā!” (Jer. 15:1,2)

Atteikšanās pieņemt žēlastības piedāvājumu izraisīja Dieva sodības, kādas simt gadus iepriekš bija piedzīvojusi Israēla Ziemeļu valsts. Tagad skanēja vēsts: “Ja jūs Mani neklausīsit un nestaigāsit pēc Maniem baušļiem, ko Es jums devu, un ja jūs neuzklausīsit Manu kalpu praviešu vārdus, kurus Es vienmēr pie jums sūtīju, kaut arī jūs tiem neklausījāt, tad Es darīšu šim namam tā kā citkārt namam Šīlo un darīšu šīs pilsētas vārdu par lāstu vārdu visām zemes tautām!” (Jer. 26:4-6)

Tie, kas atradās tempļa pagalmā un klausījās Jeremijas vārdos, skaidri saprata šo atsaukšanos uz Šīlo, uz Ēļa dienām, kad filistieši uzvarēja Israēlu un aizveda Derības šķirstu. [416]

Ēļa grēks izpaudās vienaldzīgā attieksmē pret dēlu noziegumiem svētnīcas kalpošanā un pret valdošo ļaunumu visā zemē. Viņa nolaidība novērst šo netaisnību sagādāja Israēlam briesmīgas bēdas. Dēli krita kaujā, pats Ēlis zaudēja dzīvību, Dieva Derības šķirstu aizveda no Israēla zemes, trīsdesmit tūkstoši vīru tika nogalināti, – un tas viss tikai tāpēc, ka grēkam atļāva pastāvēt nenorātam un nesodītam. Velti Israēls cerēja, ka, turpinot darīt ļaunu, tas, pateicoties Derības šķirsta klātbūtnei, pār filistiešiem tomēr gūs uzvaru. Līdzīgā veidā arī Jeremijas dienās Jūdas iedzīvotāji lepnā paļāvībā ticēja, ka noteikta dievišķo priekšrakstu pildīšana tempļa kalpošanas darbā tos pasargās no taisnā soda par viņu ļaunajiem darbiem.

Ak, kāda mācība tiem vīriem, kas Dieva draudzē atbildīgas vietas ieņem šodien! Kāds svinīgs biedinājums būt nomodā pret ļaunumiem, kas patiesībai dara negodu! Lai neviens, kas atzīst, ka aizstāv Dieva baušļus, nesamierinās ar ārēju godbijības un cieņas parādīšanu Kunga likumiem, it kā tas atbrīvotu no dievišķās taisnības īstenošanas darbos! Lai neviens, kas darījis ļaunu, neatsakās pieņemt pamācību! Lai neviens nevaino Dieva kalpus, ka tie ir pārāk dedzīgi nometnes šķīstīšanā no grēka, jo Dievs grēku ienīst! Viņš aicina visus, kas apgalvo, ka tur Viņa baušļus, lai tie šķiras no jebkādas netaisnības. Nolaidība, kavējoties nožēlot un labprātīgi paklausīt, šodien vīriem un sievām nesīs tikpat nopietnas sekas, kādas piedzīvoja senais Israēls. [417] Ir robeža, aiz kuras Jehovas sodības vairs nav apturamas. Jeruzālemes izpostīšana ir svinīgs brīdinājums modernajam Israēlam, ka ar izredzētajiem darbarīkiem sniegto padomu un paskubinājumu neievērošana nevar palikt nesodīta.

Vēsts, kuru Jeremija sludināja priesteriem un ļaudīm, daudzus pamudināja uz pretošanos. Savā dedzībā trakojot un draudot, tie kliedza: “Kādēļ tu sludini tā Kunga Vārdā, ka šim namam tā klāsies kā namam Šīlo un ka šī pilsēta būs tik tukša un galīgi nolaista, ka tur neviens vairs nedzīvos?” Un visi ļaudis Dieva namā naida pilni drūzmējās cieši ap Jeremiju.” (Jer. 26:9) Priesteri, viltus pravieši un vienkāršā tauta dusmās uzbruka viņam, kurš uz tiem nerunāja ar mīkstu mēli un nesludināja maldus. Dieva vēsts tika noniecināta, un Viņa kalpam draudēja nāve.

Ziņas par Jeremijas teikto aiznesa līdz Jūdas lielkungiem, un tie no ķēniņa pils steidzās uz templi, lai paši par visu pārliecinātos. “Tad priesteri un pravieši sacīja augstāko vadītāju un visas tautas priekšā: “Šis vīrs ir nāvi pelnījis, jo viņš sludināja pret šo pilsētu, kā jūs dzirdējāt ar pašu ausīm.” (Jer. 26:11) Bet Jeremija droši stāvēja lielkungu un ļaužu priekšā, apliecinot: “Tas Kungs sūtīja mani un lika man vērst pret šo namu un pret šo pilsētu visus tos draudu vārdus, ko jūs dzirdējāt. Tad nu labojieties savos dzīves ceļos un visā savā rīcībā un klausiet tā Kunga, sava Dieva, balsij, tad tam Kungam būs žēl un Viņš atteiksies no soda, ar ko Viņš jums piedraudējis! Bet es esmu jūsu varā, jūs varat ar mani darīt, kā tas pēc jūsu domām ir labi un pareizi! Tikai tas jums jāzina: ja jūs mani nokaujat, [418] tad jūs izliesit nenoziedzīgas asinis pār sevi, pār šo pilsētu un tās iedzīvotājiem, jo tas Kungs patiesi mani ir sūtījis pasludināt visus šos vārdus jūsu ausīm.” (Jer. 26:12-15)

Ja augstmaņu draudi būtu pravieti iebiedējuši, viņa vēstij nebūtu iespaida un tas būtu zaudējis dzīvību. Bet drosme, ar kādu viņš sniedza svinīgos brīdinājumus, iedvesa ļaudīs cieņu un noskaņoja Israēla lielkungus tam labvēlīgi. Tie apspriedās ar priesteriem un viltus praviešiem, lai pierādītu, cik negudri būtu ķerties pie viņu ieteiktajiem ārkārtējiem līdzekļiem, un šie vārdi atrada atbalstu ļaužu prātos. Tā Dievs savam kalpam sagādāja aizstāvjus.

Arī cilšu vecākie pievienojās, protestēdami pret priesteru nodomu attiecībā uz Jeremijas likteni. Viņi atsaucās uz gadījumu ar Mihu, kas bija pravietojis par Jeruzālemi, sacīdams: “Ciānu ars kā tīrumu, Jeruzāleme paliks par drupu kaudzi, un tā Kunga nama kalns kļūs par meža apklātu augstieni!” Un tie jautāja: “Vai tad Jūdas ķēniņš Hiskija un tauta viņu tādēļ nokāva? Hiskija taču bijās to Kungu un pielūdza Viņu, ka tam Kungam kļuva žēl un Viņš atteicās no soda, ar ko Viņš tiem bija piedraudējis. Vai tad lai mēs apgrūtinātu savu sirdsapziņu ar tik lielu ļaunumu?” (Jer. 26:18,19)

Kaut gan daudzi priesteri un viltus pravieši, nevarēdami paciest Jeremijas sludinātās nosodošās patiesības, to gribēja pazudināt uz nāvi, tomēr ar šo [419] iespaidīgo vīru uzstāšanos pravieša dzīvība tika pasargāta.

No pirmās dienas, kad Kungs Jeremiju aicināja, līdz pat kalpošanas noslēgumam viņš stāvēja Jūdas priekšā kā cietoksnis un stipra pils, pret kuru cilvēku dusmas neko neiespēja. “(..) ja tie tev uzbruktu, tevi nepārspēs, jo Es esmu ar tevi, lai tev palīdzētu, tevi glābtu un tev piešķirtu uzvaru,” – tā saka tas Kungs. Es tevi glābšu no ļauno rokas un tevi atsvabināšu no varmāku dūres!” (Jer. 6:27; 15:20,21)

Būdams no dabas nedrošs un bailīgs, Jeremija ilgojās pēc klusas, mierīgas dzīves, pēc vientulības, [420] kur tam nebūtu jāliecina pret savas mīļotās tautas pastāvīgo stūrgalvību. Viņa sirds sažņaudzās sāpēs, redzot postu, ko nesa grēks. “Ak, kaut manā galvā būtu ūdens un manas acis taptu par asaru avotu, tad es apraudātu dienām un naktīm savas tautas meitas nokautos piederīgos! Kaut man būtu ceļinieka miteklis dziļi tuksnesī, tad es atstātu savu tautu un aizietu no tās!” (Jer. 8:23-9:1)

Jeremijam bija jāiztur nežēlīgas zobgalības. Viņa jūtīgo dvēseli caurdūra izsmiekla bultas, ko uz viņu raidīja tie, kas nicināja tā sludināto vēsti un viņa dvēseles nastu par to atgriešanos neņēma nopietni. “Es kļuvu savai tautai par apsmieklu, par joku dziesmu augu dienu.” “Visi mani draugi sagaida no manas puses kādu nepareizu rīcību: varbūt viņš ļaujas apmuļķot sevi un mēs varam viņam pieķerties; tad viņš ir mūsu rokās, un mēs varam viņam atriebties!” (Jer. r. dz. 3:14; Jer. 20:7,10)

Bet uzticīgais pravietis ik dienas saņēma zināmu stiprinājumu, lai spētu izturēt. “Tas Kungs ir pie manis, stiprs un varens. Tādēļ mani vajātāji kritīs un nepanāks nekā. Tie redzēs sevi galīgi vīlušos esam, jo viņu nodoms neizdevās. Tiem būs mūžīgs negods, kas paliks neaizmirstams!” “Dziediet tam Kungam, slavējiet To Kungu! Jo Viņš izglābs nabaga cilvēka dzīvību no ļaundaru rokas!” (Jer. 20:11,13) Piedzīvojumos jaunībā un arī vēlākajos kalpošanas gados Jeremija apguva atziņu, ka “cilvēka dzīves ceļš nav viņa paša rokās, ka savā dzīvē vīrs nevar droši noteikt savu gājumu.” [421] Viņš bija iemācījies lūgt: “Pārmāci mani, Kungs, bet ar žēlastību un ne savā bardzībā, ka Tu mani galīgi neiznīcini!” (Jer. 10:23,24)

Aicināts dzert no bēdu biķera un nelaimē kārdināts sacīt: “Pagalam mans dzīvības spēks un mana cerība uz to Kungu”, viņš vienmēr atcerējās Dieva aizgādību savā dzīvē un uzvaroši izsaucās: “Tā ir tā Kunga žēlastība, ka mēs vēl neesam pagalam; Viņa žēlsirdībai vēl nav pienācis gals. Tās ir ik rītu jaunas, un liela ir Tava uzticība. Tas Kungs ir mana daļa, saka mana dvēsele, tādēļ es cerēšu uz Viņu. Labvēlīgs ir tas Kungs tam, kas uz Viņu cer, dvēselei, kas Viņu meklē. Ir labi klusā garā gaidīt uz tā Kunga palīdzību.” (Jer. r. dz. 3:22-26)

35. Tuvojošais sods

[422] Jojakīma valdīšanas pirmie gadi burtiski tika piesātināti ar brīdinājumiem par tuvojošos sodu. Kunga vārdā sniegtajiem praviešu paziņojumiem drīz vajadzēja piepildīties. Asīrijas varai ziemeļos, kas tik ilgi valdīja pār tautām, bija jāsalūst. Ēģiptei dienvidos,– uz kuru velti paļāvās Jūdas ķēniņš, – drīzumā jāpiedzīvo izšķirošā sakāve. Nevienam negaidot, austrumos izveidojās jauna pasaules vara, Babilonijas impērija, kas ātri vien aizēnoja visas citas tautas.

Dažu īsu gadu laikā Babilonijas ķēniņš tika lietots kā Dieva dusmu izpausmes darbarīks pret stūrgalvīgo Jūdu. Atkal un atkal Jeruzālemi ielenca un ieņēma uzvarošās Nebukadnēcara armijas. Pulku pēc pulka, sākumā pavisam nedaudz, bet vēlāk tūkstošus un desmit tūkstošus aizveda gūstā uz Sineāra zemi, lai tie tur dzīvotu trimdā. Jojakīms, Jojakīns un Cedekija – visi šie Jūdas ķēniņi savā laikā tika pakļauti Babilonijas varai, bet [423] pēc tam pret to sacēlās. Dumpīgo tautu skāra arvien bargāki sodi, līdz beidzot visa zeme līdzinājās tuksnesim. Jeruzāleme tika izpostīta un nodedzināta; Salamana celtais dievnams sagrauts un Jūdas valsts krita, lai nekad vairs neieņemtu agrāko vietu starp citām nācijām virs zemes.

Šie pārmaiņu laiki, tik briesmu pilni Israēla tautai, iezīmējās ar daudzām vēstīm no Debesīm, ko pasludināja Jeremija. Tā Kungs deva jūdiem pietiekoši daudz izdevību atbrīvoties no savienības valgiem ar Ēģipti un izsargāties no sacelšanās un cīņas pret Babilonijas valdniekiem. Kad tuvojās draudošās briesmas, viņš mācīja ļaudis, lietodams dažādas izteiksmīgas līdzības, tādā veidā cerot atmodināt pienākuma apziņu pret Dievu un arī iedrošinot uzturēt draudzīgas attiecības ar Babilonijas valsti.

Lai paskaidrotu pilnīgas paklausības nepieciešamību un tās nozīmi, ievērojot Dieva prasības, Jeremija kādā tempļa kambarī sapulcināja dažus rehabiešus un deva tiem vīnu, aicinādams dzert. Kā jau varēja sagaidīt, šim piedāvājumam pretojās un to pilnīgi noraidīja. “Mēs nedzeram vīnu, jo mūsu tēvs Jonadabs, Rehaba dēls, ir mums pavēlējis: jums nebūs vīnu dzert – ne jums, ne jūsu bērniem nemūžam.” Tad “pār Jeremiju nāca tā Kunga vārds: “Tā saka tas Kungs Cebaots, Israēla Dievs: ej un saki Jūdas vīriem un Jeruzālemes iedzīvotājiem: vai tiešām jūs nepieņemat mācību, lai klausītu Maniem vārdiem?” – tā saka tas Kungs. “Jonadaba, Rehaba dēla, vārdi, ko viņš [424] pavēlējis saviem bērniem, proti, nedzert vīna, ir izpildīti: tie nedzer vīnu līdz šai dienai, jo tie klausa sava ciltstēva pavēlei.” (Jer. 35:6,12-14)

Tādā veidā Dievs centās rehabiešu paklausību nostādīt asā kontrastā savu ļaužu nepaklausībai un pretestībai. Rehabieši bija ņēmuši vērā sava tēva pavēli un atteicās to pārkāpt, bet Jūdas ļaudis nebija klausījuši Kunga vārdus, kā rezultātā drīz vien tiem nāksies ciest Viņa bargās sodības. “Es esmu uz jums vienmēr runājis, bet jūs Mani neklausījāt. Un turklāt Es sūtīju vienmēr pie jums visus savus kalpus, praviešus, un liku jums sludināt: atgriezieties ikviens no saviem ļaunajiem ceļiem, labojiet savas dzīves gaitas un neskrieniet pie citiem dieviem, nekalpojiet tiem! – Tad jūs negribējāt to dzirdēt un neklausījāt Man. Jonadaba, Rehaba dēla, pēcnācēji izpildīja pavēli, ko viņu ciltstēvs tiem devis. Bet šī tauta neklausās uz Mani! Tādēļ saka tas Kungs Cebaots, Israēla Dievs: redzi, Es sūtīšu pār Jūdu un visiem Jeruzālemes iedzīvotājiem visu to nelaimi, ar ko Es tiem piedraudēju, tādēļ ka tie neuzklausīja Mani, kad Es uz tiem runāju, un Man neatbildēja, kad Es tos uzrunāju.” (Jer. 35:14-17)

[425] Ja cilvēku sirds tiek klusināta un pakļaujas Svētā Gara ierobežojošajam iespaidam, tiem ir iespējams padomu pieņemt, bet, ja viņi no pamācībām un brīdinājumiem novēršas, līdz sirds apcietinās, tad Kungs atļauj, lai tos vada citi iespaidi. Atteikušies no patiesības, tie akceptē maldus, kas kļūst par slazdiem, lai tos iznīcinātu.

Kungs aicināja Jūdu neizprovocēt Viņu uz dusmām, bet tie neuzklausīja, līdz beidzot tika pasludināts spriedums un tautai bija jāaiziet gūstā uz Babiloniju. Dievs kaldejus izlietoja par rīkiem savu nepaklausīgo bērnu sodīšanai. Jūdas ļaužu ciešanas bija atbilstošas gaismai, ko tie atmeta, un proporcionālas brīdinājumiem, kurus tie nicināja un noraidīja. Dievs ilgi atturēja savas sodības, bet tagad bija pienācis laiks, lai, parādot atklātu nepatiku, vēlreiz mēģinātu tos apturēt viņu ļaunajā gājumā.

Pār rehabiešu namu pasludināja pastāvīgu svētību. Pravietis paziņoja: “Tādēļ, ka jūs esat turējuši sava tēva Jonadaba pavēles un esat izpildījuši visas pavēles, ko viņš jums devis, tādēļ, saka tas Kungs Cebaots, Israēla Dievs, Jonadabam, Rehaba dēlam, nekad netrūks tāda vīra, kas stāvēs Manā priekšā vienmēr!” (Jer. 35:18,19) Tādā veidā Dievs savus ļaudis mācīja, ka uzticība un paklausība arī pār Jūdu atgriezīs svētības, tāpat kā rehabieši tika svētīti, paklausot sava tēva pavēlei.

Te ir mācība mums. Ja jau gudra un krietna tēva, kurš darījis visu iespējamo, lai savus pēcnācējus nodrošinātu pret nesātības ļaunumu, prasības bija tik svarīgas, lai tās stingri ievērotu, [426] tad Dieva autoritāte ir par tik daudz vairāk godājamāka, par cik Viņš ir svētāks nekā cilvēki. Mūsu Radītājs un Pavēlnieks, bezgalīgs spēkā un briesmīgs sodot, izlieto visdažādākos līdzekļus, lai cilvēki ieraudzītu savus grēkus un tos atstātu. Viņš sūta savus kalpus, kas jau iepriekš vērš uzmanību uz nepaklausības sekām. Viņš liek atskanēt brīdinājumiem un uzticīgi norāj grēku. Viņa ļaužu labklājība pastāv, vienīgi pateicoties Viņa žēlastībai un Viņa izredzēto darbarīku modrai uzmanībai. Kungs nevar atbalstīt un pasargāt tos, kas atmet Viņa padomu un nicina rājienus. Kādu laiku Viņš pelnīto sodu var atturēt, bet vienmēr tā nevar turpināties.

Jūdas bērni skaitījās pie tiem, par kuriem Kungs bija teicis: “Un jūs būsit Man par priesteru un ķēniņu valsti un par svētu tautu.” (2. Moz. 19:6) Jeremija savā darbā nekad neaizmirsa, ka dažādajās dzīves attiecībās un it īpaši kalpojot Visaugstākajam Dievam, ir vitāli nepieciešams sirds svētums. Viņš skaidri paredzēja Jūdas valsts krišanu un tās iedzīvotāju izkaisīšanu starp tautām, bet ar ticības skatu raudzījās tam pāri uz laiku, kad viss atkal tiks atjaunots. Viņa ausīs skanēja dievišķais apsolījums: “Es sapulcināšu savas atlikušās avis no visām zemēm, kurās es tās biju izkaisījis, un tās atvedīšu atpakaļ uz viņu ganībām (..). “Redzi, nāks dienas,” tā saka tas Kungs, “kad Es izrietīšu Dāvidam īstu atvasi, kas valdīs kā ķēniņš, valdīs ar gudrību un uzturēs tiesu un taisnību valstī! Viņa laikā izglābs Jūdu un Israēls dzīvos drošībā. [427] Un viņa vārds, kā to sauks, būs: Tas Kungs mūsu taisnība.” (Jer. 23:3-6)

Tā pravietojumi par sodiem, kas tuvojās, saistījās ar apsolījumiem par galīgo, krāšņo atbrīvošanu. Tie, kas izvēlēsies derēt mieru ar Dievu un dzīvot svētu dzīvi, neskatoties uz valdošo atkrišanu, tiks stiprināti jebkuros pārbaudījumos un būs spējīgi par Kungu iespaidīgi liecināt. Viņu atbrīvošana nākotnē savā godībā pārspēs Israēla bērnu iziešanu no Ēģiptes. Kungs pravietim lika paziņot, ka pienāks dienas, kad “vairs nesacīs: tik tiešām, ka tas Kungs dzīvo, kas izveda Israēla bērnus no Ēģiptes zemes! – bet sacīs: tik tiešām, ka tas Kungs dzīvo, kas pārveda Israēla nama dzimumu no ziemeļu zemes un visām zemēm, kur Es tos biju izkaisījis, atpakaļ mājās, lai tie atkal dzīvo savā zemē!” (Jer. 23:7,8) Tādi bija brīnišķīgie pravietojumi, kas atskanēja no Jeremijas lūpām Jūdas valsts pastāvēšanas pēdējos gados, kad Babilonija jau bija kļuvusi par pasaules valdnieci, un pat vēl tad, kad tās karaspēks aplenca Ciānas mūrus.

To ausīs, kas bija palikuši uzticīgi, pielūdzot Jehovu, šie apsolījumi par izglābšanu skanēja kā visjaukākā mūzika. Pravieša vārdus atkal un atkal atkārtoja kā augstas, tā zemas kārtas mājās, visur, kur cienīja un godāja derību turošā Dieva padomus. Tie spēcīgi ietekmēja pat bērnus, atstājot neizdzēšamu iespaidu viņu jaunajos, uzņēmīgajos prātos. [428]

Tā bija apzinīga Svēto Rakstu ievērošana un tur doto pavēļu pildīšana, kas Jeremijas kalpošanas dienās Daniēlam un viņa biedriem deva iespēju visu tautu priekšā paaugstināt patieso Dievu. Vecāku mājās saņemtās mācības šos ebreju jaunekļus darīja stiprus ticībā un pastāvīgus kalpošanā dzīvajam Dievam, debesu un zemes Radītājam. Kad Jojakīma valdīšanas sākumā, Nebukadnēcaram pirmo reizi aplencot un sagrābjot Jeruzālemi, Daniēlu un viņa biedrus aizveda gūstā līdz ar citiem Babilonijas galmam īpaši izmeklētiem ļaudīm, viņu ticība tika pārbaudīta visaugstākā mērā. Bet tie, kas bija mācījušies paļauties uz Dieva apsolījumiem, atrada, ka to pietika ikvienam pārdzīvojumam, caur kuriem viņi bija aicināti iziet šajā svešajā zemē. Svētie Raksti bija viņu vadonis un balsts.

Izskaidrodams sodību nozīmi, kas jau sāka nākt pār Jūdu, Jeremija turējās cienīgi, aizstāvot Dieva taisnību un Kunga žēlastības nodomu pat visbargākajā pārmācībā. Pravietis darbojās nenogurstoši. Ilgodamies aizsniegt visas tautas šķiras, viņš bieži apmeklēja valsts dažādās daļas, tā izplatot savu iespaidu ārpus Jeruzālemes esošajos apvidos.

Liecinot draudzei, Jeremija pastāvīgi atsaucās uz bauslības grāmatu, kuru tik ļoti cienīja un paaugstināja Josijas valdības laikā. Viņš atkārtoti uzsvēra derības attiecību saglabāšanas svarīgo nozīmi ar visžēlīgo un līdzjūtīgo Būtni, kas Sinaja kalna [429] augstumos bija izklāstījusi desmit baušļu priekšrakstus. Jeremijas brīdinošie vārdi un aicinājumi aizsniedza katru valsts daļu, tā ka visiem bija izdevība uzzināt Dieva prātu attiecībā uz savu tautu.

Pravietis skaidri uzsvēra faktu, ka Debesu Tēvs ļauj sodībām nākt, “Lai tautas atzīst, ka mēs esam tikai cilvēki!” (Ps. 9:21) “Un ja tad vēl jūs Man turēsities pretim un vēl negribēsit Man paklausīt,” Kungs brīdināja, “Es izkaisīšu jūs starp citām tautām, un Es izvilkšu aiz jums zobenu no maksts, un jūsu zeme būs pārvērsta tuksnesī, un jūsu pilsētas būs izpostītas.” (3. Moz. 26:21,28,33)

Tieši tad, kad skanēja vēsts par lielkungiem un ļaudīm draudošajām briesmām, viņu valdnieks Jojakīms, kam vajadzēja būt gudram garīgam vadonim, kā pirmajam grēku atzīšanā, reformas pasākumos un labos darbos, savu laiku izšķieda savtīgās izpriecās. “Es celšu lielu namu ar plašām un ērtām telpām, kam skaisti logi, kas izgreznots ar ciedru koka plāksnēm un izkrāsots sarkanā krāsā!” (Jer. 22:14) viņš ierosināja; un tas tika būvēts par krāpšanas un apspiešanas ceļā iegūtiem līdzekļiem.

Līdz ar to bija pamodinātas pravieša dusmas, un viņš tika inspirēts dot spriedumu neuzticīgajam valdniekam. “Bēdas tam, kas ceļ savu namu ar netaisnību un savas istabas ar nepatiesību! Tāpat arī tam, kas savam tuvākam liek strādāt bez atlīdzības un tam atrauj viņa algu. (..) Vai tava ķēniņa vara un ķēniņa valsts tev liekas pastāvam tikai tāpēc, ka tev patīk ciedru koksne un tu jūsmo par to? Vai tad tavs tēvs neēda un nedzēra? Bet viņš augsti turēja tiesu un taisnību, ievēroja tās dzīvē, un tādēļ viņam labi klājās. [430] Viņš aizstāvēja nabago un cietēju, un viss gāja labi. “Vai tas nenozīmē Mani patiesi atzīt?” saka tas Kungs. Turpretī tavas acis un tava sirds tiecas tikai pēc tava paša labuma, tiecas izliet nenoziedzīgas asinis, ļaudis nomākt un no tiem jo vairāk izspiest. Tādēļ tā saka tas Kungs par Jūdas ķēniņu Jojakīmu, Josijas dēlu: “Par viņu nesēros, tik tiešām nē, un neteiks: ak, mans brāli! Ak, viņa brāļa mīlestība! Par viņu neskums un nesacīs arī, tik tiešām nē; ak, žēlīgo valdniek! Tu lielais un diženais! Nē! Kā ēzeli aprok, tā apraks viņu, to izmetīs tālu ārpus Jeruzālemes vārtiem!” (Jer. 22:13-19)

Briesmīgajam sodam pār Jojakīmu vajadzēja piepildīties dažu gadu laikā, bet vēl pirms tam Kungs savā žēlastībā nepaklausīgajai tautai darīja zināmu savu noteikto nodomu. Jojakīma valdīšanas ceturtajā gadā “pravietis Jeremija griezās ar šo vārdu pie visas Jūdas tautas un pie Jeruzālemes iedzīvotājiem, sacīdams: “No Jūdas ķēniņa Josijas, Amona dēla, trīspadsmitā valdīšanas gada līdz šai dienai, tagad divdesmit trīs gadus, man ir dzirdams tā Kunga vārds, un es esmu runājis uz jums agri un vēlu, bet jūs mani neklausījāt.” (Jer. 25:2,3) Tāpēc Kungs tagad viņiem paziņoja: “Par sodu tam, ka jūs neklausījāt Maniem vārdiem, Es pārcelšu šurpu visas ziemeļu tautas, tā saka tas Kungs, un sūtīšu ziņu Bābeles ķēniņam Nebukadnēcaram, Manam kalpam, un pavēlēšu, lai viņš ar visām tām laužas iekšā šai zemē un brūk virsū tās iedzīvotājiem un visām tautām visapkārt, un Es tos visus veltīšu [431] iznīcībai, darīšu par kaunu un apsmieklu un pašu zemi par mūžīgu tuksnesi. (..) Un visas šīs tautas kalpos Bābeles ķēniņam septiņdesmit gadus.” (Jer. 25:8-11)

Lai gan liktenīgais soda lēmums bija skaidri izteikts, tomēr klausītāju vairums tik tikko spēja aptvert tā briesmīgo nozīmi. Lielāka iespaida dēļ Kungs šo paziņojumu centās ilustrēt un pavēlēja Jeremijam tautas likteni salīdzināt ar biķeri, kas piepildīts ar dievišķu dusmu vīnu. Kā pirmajiem no tā jādzer Jeruzālemei, Jūdas pilsētām un viņu ķēniņiem. Pēc tam no tā nāksies dzert “arī faraonam, Ēģiptes ķēniņam, viņa kalpiem, viņa augstākiem ierēdņiem un visai viņa tautai”, un daudzām citām zemes tautām, līdz Dieva nodoms būs galīgi piepildīts.

Lai vēl skaidrāk atklātu ātri tuvojošās sodības raksturu, pravietim pavēlēja ņemt sev līdzi “kādus no tautas vecajiem un ievērojamākiem priesteriem” un ar tiem kopā doties uz Ben-Hinomas ieleju, un tur, norādot uz Jūdas atkrišanu, sasist podnieka māla krūzi un Jehovas vārdā, kura kalps viņš bija, paziņot: Tā “Es satriekšu šo tautu un šo pilsētu, kā sasit māla trauku, kas tad vairs nav labojams.” [432]

Pravietis pavēli izpildīja un pēc tam, atgriezies pilsētā, nostājās tempļa pagalmā, un, visiem ļaudīm dzirdot, sacīja: “Redzi, Es sūtīšu pār šo pilsētu un pār visām tai piederīgām apdzīvotām vietām visu to nelaimi, par kuru Es runāju! Jo tie ir nocietinājuši savu pakausi un neklausījās Manus vārdus.” (Skat. Jer. 19. nod.)

Tā vietā, lai izraisītu grēku nožēlu un atgriešanos, Jeremijas vārdi pamodināja augsto ierēdņu dusmas, kā rezultātā pravietis zaudēja brīvību. Ieslodzīts cietumā un vēl nostiprināts siekstā, viņš tomēr turpināja sludināt Debesu vēstis tiem, kas atradās tā tuvumā. Vajāšanas viņa balsi nespēja apklusināt. Par sevi Jeremija sacīja, ka jūtas tā, “it kā manā sirdī degtu gaiša uguns, kas apņem arī visus manus kaulus. Un, kad es pūlējos to pārspēt, tad man pietrūka spēka!” (Jer. 20:9)

Apmēram šajā laikā Kungs Jeremijam pavēlēja uzrakstīt tās vēstis, kuras viņš vēlējās sniegt tiem, par kuru glābšanu pastāvīgi skuma pravieša līdzjūtīgā sirds. “Ņem rakstu rituli un raksti visus tos vārdus,” Kungs skubināja savu kalpu, “ko Es ar tevi esmu runājis par Israēlu, par Jūdu un par visām tautām no Josijas laika līdz šai dienai! Varbūt Jūdas nams, kad tas dzirdēs, kādu Es tiem esmu nodomājis sūtīt nelaimi, varbūt viņi ikviens atgriežas no sava ļaunā ceļa, un Es tiem varu piedot viņu noziegumus un grēkus.” (Jer. 36:2,3)

Paklausīdams šai pavēlei, Jeremija pieaicināja palīgā uzticamu draugu, rakstvedi Baruhu, un viņam diktēja “visus vārdus (..), ko tas Kungs tam bija teicis”. (Jer. 36:4) [433] Uz pergamenta ruļļa uzrakstītās vēstis saturēja svinīgus pārmetumus par piekoptajiem grēkiem, brīdinājumus no tālākas atkrišanas neizbēgamajām sekām, kā arī nopietnus aicinājumus atteikties no visa ļaunā.

Kad rakstu darbi bija pabeigti, Jeremija, vēl būdams cietumnieks, sūtīja Baruhu šīs vēstis lasīt priekšā uz nacionālajiem svētkiem templī sanākušajam ļaužu pulkam. (Skat. Jer. 36:6,7) Tas notika Jojakīma, Josijas dēla, Jūdas ķēniņa “piektā valdīšanas gada devītajā mēnesī”. “Varbūt viņu lūgšana nonāk tā Kunga priekšā un tie atgriežas ikviens no saviem ļaunajiem ceļiem, jo liela ir tā Kunga dusmība un bardzība, ar ko Viņš piedraudējis šai tautai.”

Baruhs paklausīja, un viss uzrakstītais tika nolasīts Jūdas ļaudīm. Pēc tam rakstvedi aicināja to lasīt lielkungu priekšā. Tie klausījās ar lielu interesi un apsolīja visu dzirdēto atstāstīt ķēniņam, bet arī ieteica rakstvedim paslēpties, jo baidījās, ka ķēniņš liecību noraidīs un meklēs nogalināt gan vēsts sagatavotāju, gan tās nesēju.

Kad lielkungi ķēniņam Jojakīmam pastāstīja, ko Baruhs bija lasījis, valdnieks tūlīt lika rulli sameklēt un lasīt arī viņam dzirdot. Jehudis, viens no galma kalpotājiem, rulli atnesa un sāka lasīt norājošos un biedinošos vārdus. Bija ziemas laiks, un ķēniņš ar saviem valstsvīriem, Jūdas lielkungiem, sapulcējušies sēdēja pie atklātas uguns. Tika izlasīta pavisam niecīga daļa, kad jau ķēniņš, nebaidīdamies no briesmām, kam pakļāva sevi un savus ļaudis, sagrāba rakstu rulli [434] un trakās dusmās atgrieza izlasītās slejas ar nazi nost “un iemeta ugunī, kas viņa priekšā kurējās, kamēr viss rakstu tīstoklis sadega ugunī”. (Jer. 36:23)

Ne ķēniņš, ne lielkungi neizbijās “un nesaplēsa savas drēbes”. Kaut gan daži lielkungi “lūdza ķēniņu rakstu tīstokli neiznīcināt, viņš tos neklausīja”. Raksts tika sadedzināts, un ļaunā ķēniņa dusmas gāzās pār Baruhu un Jeremiju. Viņš tos pavēlēja apcietināt, bet “Kungs tos paslēpa”. (Jer. 36:24-26)

Pievērsdams valdnieka, lielkungu un templī sanākušo ļaužu [435] uzmanību uzrakstītajiem inspirētajiem brīdinājumiem un pamācību vārdiem, Dievs žēlīgi darbojās Jūdas tautas labā. “Varbūt Jūdas nams, kad tas dzirdēs, kādu Es tiem esmu nodomājis sūtīt nelaimi, varbūt viņi ikviens atgriežas no sava ļaunā ceļa, un Es tiem varu piedot viņu noziegumus un grēkus.” (Jer. 36:3) Dievs iežēlojas par cilvēkiem, kas cīnās savas stūrgalvības aklumā. Viņš meklē apgaismot aptumšoto prātu, sūtīdams norājošas vēstis un draudēdams, lai tie, kas visvairāk paaugstinājušies, sajustu savu nezināšanu un nožēlotu maldus. Viņš pūlas palīdzēt pašapmierinātajiem, lai tie novērstos no saviem šķietamajiem sasniegumiem un meklētu garīgo svētību ciešā savienībā ar Debesīm.

Dieva plānā nav sūtīt vēstnešus, kas glaimotu un izdabātu grēciniekiem; Viņš nesniedz miera vēstis, lai iemidzinātu nesvētā miesīgā drošībā. Kungs, turpretī, ļaundara sirdsapziņai uzliek smagas nastas un tā dvēseli caururbj ar asām notiesājošām bultām. Kalpojošie eņģeļi tam rāda bijājamās Dieva sodības, lai padziļinātu pārliecību par palīdzības nepieciešamību un izraisītu izmisuma kliedzienu: “Kungs, kas man jādara, lai es kļūtu pestīts?” (Ap. d. 16:30) Bet Roka, kura pazemo līdz pīšļiem, kas norāj grēku un apkauno lepnību un godkāri, ir tā pati, kura paceļ nožēlojošo un sasisto. Viņš, kurš pieļauj pārmācību, visdziļākā līdzjūtībā jautā: “Ko tu gribi, lai Es tev daru?”

Kad cilvēks ir grēkojis pret svēto, žēlsirdīgo Dievu, tad [436] nav cēlākas rīcības par atklātu nožēlu un savu maldu atzīšanu, izjūtot dvēseles sarūgtinājumu līdz asarām. To prasa Dievs, un Viņš nepieņems neko mazāku par sagrauztu sirdi un satriektu garu. Bet ķēniņš Jojakīms un viņa lielkungi savā pārgalvībā un lepnumā Dieva aicinājumu atraidīja. Tie nevēlējās brīdinājumu pieņemt un negribēja atgriezties. Svētā tīstokļa sadedzināšanas laikā piedāvātā žēlastība tiem bija pēdējā izdevība. Dievs tika paziņojis, ja tie arī tad atteiksies uzklausīt Viņa balsi, tad sekos briesmīga atmaksa. Un, tā kā viņi atteicās, Kungs Jūdam deva galīgo spriedumu, ar īpašām dusmām vēršoties pret vīru, kurš tik lepni bija sacēlies pret Visaugstāko.

“Tāpēc tas Kungs ir nolēmis šādi par Jūdas ķēniņu Jojakīmu: viņam nebūs pēcnācēju, kas sēdēs uz Dāvida troņa, un viņa projām aizsviestais līķis gulēs ilgāku laiku laukā dienas karstumā un nakts aukstumā. Un Es piemeklēšu viņam, viņa pēcnācējiem un kalpiem viņu noziegumus un sūtīšu pār Jeruzālemes iedzīvotājiem un pār Jūdas namu visu to nelaimi, ar ko Es tiem piedraudēju, bet tie Mani neuzklausīja!” (Jer. 36:30,31)

Ar pergamenta ruļļa sadedzināšanu nekas netika atrisināts. Rakstītos vārdus gan varēja iznīcināt, bet ne rājienus un brīdinājumus, ko tie saturēja, kā arī steigšus nākošās Dieva sodības un pārmācības, kas bija pasludinātas atkritušajam Israēlam. Turklāt arī sadedzināto tīstokli uzrakstīja no jauna. Kungs savam kalpam pavēlēja: “Ņem vēlreiz citu tīstokli un raksti tanī visus tos vārdus, kas bija iepriekšējā tīstoklī, ko Jūdas ķēniņš sadedzināja.” (Jer. 36:28) [437] Pravietojumā sniegtais paziņojums par Jūdu un Jeruzālemi bija pārvērsts pelnos, bet šie vārdi “kā degoša uguns” vēl dzīvoja Jeremijas sirdī, un pravietim atļāva atjaunot to, ko tik veltīgi bija iznīcinājušas cilvēka dusmas.

Paņēmis citu rulli, Jeremija to deva Baruham, kas no pravieša mutes tajā “rakstīja visus tos vārdus, kas bija Jūdas ķēniņa Jojakīma sadedzinātajā rakstu tīstoklī; bez tam viņš pierakstīja klāt vēl daudzus citus līdzīgus vārdus”. (Jer. 36:28,32) Cilvēks savās dusmās pūlējās aizkavēt Dieva pravieša darbu, bet pat līdzekļi, ar kuriem Jojakīms centās norobežot Jehovas kalpa iespaidu, sniedza izdevību vēl skaidrāk atklāt dievišķās prasības.

Opozīcijas gars pret pārmetumiem, kas noveda pie Jeremijas vajāšanas un apcietināšanas, pastāv vēl šodien. Daudzi atsakās ievērot atkārtotus brīdinājumus, to vietā labprāt uzklausot viltus mācītājus, kas glaimo godkārei un nepiemin viņu ļaunos darbus. Bēdu laikā tādi būs bez patvēruma un Debesu aizsardzības. Dieva izredzētiem kalpiem droši un pacietīgi jāpanes grūtības un ciešanas, ko sagādā rājienu neievērošana un viņu vārdu un liecību sagrozīšana. Tiem uzticīgi jāturpina strādāt Dieva darbā, vienmēr pieminot, ka arī praviešiem senatnē un cilvēces Glābējam un Viņa apustuļiem Vārda dēļ bija jācieš zaimi un vajāšanas.

Dievs vēlējās, lai Jojakīms pieņem Jeremijas padomus un tādā veidā iegūst labvēlību Nebukadnēcara acīs, aiztaupot sev daudz bēdu. Vēl jauneklīgais ķēniņš bija zvērējis [438] uzticību Babilonijas valdniekam, un, turot solījumu, pagānu vērtējumā būtu ieguvis cieņu, līdz ar to sagādājot dārgas izdevības dvēseļu atgriešanai.

Nicinādams viņam piešķirtās sevišķās priekšrocības, Jūdas ķēniņš stūrgalvīgi gāja paša izraudzīto ceļu. Viņš lauza Babilonijas valdniekam doto goda vārdu un sacēlās. Tas viņu un visu valsti noveda ļoti grūtā stāvoklī. “Tad tas Kungs lika doties pret viņu kaldeju un aramiešu, kā arī Moāba un amoniešu karapulkiem (..),” (2. Ķēn. 24:2) un Jojakīms neko nespēja darīt, lai pasargātu zemi no šiem laupītājiem. Dažu gadu laikā, Debesu atmests, ļaužu nemīlēts un Babilonijas valdnieka nicināts, kura uzticību bija piekrāpis, viņš ar kaunu beidza savu nekrietno valdīšanu, – un tas viss kā rezultāts liktenīgajai kļūdai, novēršoties no Dieva nodoma, kas tam tika atklāts ar Viņa izredzēto vēstnesi.

Jojakīns, Jojakīma dēls, valdīja tikai trīs mēnešus un desmit dienas. Tad viņš padevās kaldejiem, kas Jūdas valdnieka atkrišanas dēļ no jauna bija aplenkuši liktenīgo pilsētu. Šoreiz Nebukadnēcars Jojakīnu aizveda uz Babiloniju ,”tāpat arī ķēniņa māti un ķēniņa sievas; arī viņa galma kalpotājus un zemes varenos.(..) Septiņus tūkstošus amatnieku un kalējus, kādu tūkstoti”. Turklāt Babilonijas ķēniņš paņēma arī “Kunga nama dārgumus un visus ķēniņa pils dārgumus”. (2. Ķēn. 24:15,16,13) [439]

Zaudējušai spēku un stiprumu, cilvēkus un mantu, Jūdas valstij tomēr vēl atļāva pastāvēt ar savu atsevišķu valdību. Valsts priekšgalā Nebukadnēcars iecēla Matanju – Josijas jaunāko dēlu, nosaukdams to par Cedekiju.

36. Pēdējais Jūdas ķēniņš

[440] Cedekijas valdīšanas sākumā Babilonijas valdnieks tam pilnīgi uzticējās, un kā drošs padomdevējs ķēniņam blakus stāvēja pravietis Jeremija. Izturoties godīgi pret babiloniešiem un ņemot vērā Jeremijas sniegtās Kunga vēstis, viņš būtu ieguvis cieņu no daudziem augsti stāvošiem vīriem un līdz ar to rastos iespēja atklāt tiem atziņu par patieso Dievu. Tādā veidā ļaudīm, kas jau bija aizvesti gūstā uz Babiloniju, tiktu garantētas zināmas priekšrocības un lielāka brīvība; tālu un plaši tiktu pagodināts Kunga vārds; un Jūdejā atlikušie būtu pasargāti no briesmīga posta, kas beidzot sekoja viņu nepaklausībai.

Ķēniņš Cedekija un visi jūdi, arī uz Babiloniju aizvestie, no Jeremijas bija saņēmuši padomu mierīgi padoties uzvarētāju laicīgajai valdībai. It īpaši gūstā esošajiem vajadzēja meklēt tās zemes labklājību, kur tie tagad atradās. Bet tas nesaskanēja ar cilvēku sirds tieksmēm, un sātans, izmantodams apstākļus savā labā, [441] kā Jeruzālemē, tā Babilonijā dzīvojošo vidū lika celties viltus praviešiem, kas paziņoja, ka pakļautības jūgs drīz tiks salauzts un būs atjaunota agrākā nacionālā godība.

Šādu glaimojošu viltus pravietojumu pieņemšana gan ķēniņu, gan trimdiniekus ierosinātu spert liktenīgus soļus, kas izjauktu Dieva žēlīgo nodomu viņu labā. Lai novērstu jebkādu incidentu un tam sekojošās ciešanas, Kungs pavēlēja Jeremijam nekavējoties brīdināt Jūdas ķēniņu par nenovēršamajām sekām, ko nestu sacelšanās. Arī trimdinieki tika rakstiski pamācīti, lai neļauj sevi pievilt ar cerību par drīzu atsvabināšanu. “Lai jūs nemaldina jūsu pravieši, kas jūsu vidū dzīvo, nedz arī jūsu zīlnieki!” (Jer. 29:8) Šajā sakarībā uzmanība tika pievērsta Kunga nodomam atbrīvot Israēlu pēc septiņdesmit gūstniecības gadiem, kā to bija paziņojuši Viņa vēstneši.

Ar kādu maigu līdzjūtību Dievs informēja gūstā aizvestos ļaudis par saviem plāniem attiecībā uz Israēlu! Kungs zināja, cik grūts var kļūt to stāvoklis Babilonijā, ja viltus praviešiem izdotos viņus pārliecināt cerēt uz drīzu atbrīvošanu. Katra demonstratīva izpausme vai sacelšanās no viņu puses pamodinātu kaldeju varasvīru piesardzību un bardzību, kas jo vairāk ierobežotu brīvību. Rezultātā sekotu ciešanas un posts. Kungs vēlējās, lai tie klusi pakļautos savam liktenim un tā padarītu savu trimdu, cik vien iespējams, patīkamāku. [442] Tāpēc Viņš deva padomu: “Celiet namus un dzīvojiet tajos! Dēstiet dārzus un baudiet to augļus! (..) Rūpējieties par tās pilsētas labklājību, kurp Es jūs liku aizvest, un pielūdziet to Kungu par to, jo tās labklājība būs arī jūsu labklājība.” (Jer. 29:5-7)

Starp viltus mācītājiem Bābelē bija divi vīri, kas pieprasīja, lai citi tos atzīst par svētiem, lai gan viņu dzīve bija samaitāta. Jeremija nosodīja šo cilvēku ļauno rīcību un brīdināja par tiem draudošajām briesmām. Pārmetumu sadusmoti, viņi centās pretoties patiesā pravieša darbam, pamodinot ļaudīs šaubas, lai tie neuzticētos Jeremijas vārdiem un neklausītu Dieva padomam pakļauties Bābeles ķēniņam. Kunga pamācīts, Jeremija liecināja, ka šie viltus pravieši tiks nodoti Nebukadnēcara rokās un viņam redzot, nokauti. Drīz pēc tam šie vārdi burtiski piepildījās.

Arī gala laikā celsies vīri, lai radītu sajukumu un sacelšanos to starpā, kas apliecina sevi par patiesā Dieva pārstāvjiem. Melu pravieši iedrošinās cilvēkus paviršai attieksmei pret grēku un, kad ļaunie darbi izraisīs briesmīgas sekas, tad, cik vien iespējams, grūtībās apvainos tos, kas ļaudis uzticīgi brīdinājuši – tāpat kā jūdi savā ļaunajā liktenī vainoja Jeremiju. Bet tikpat droši, kā Jehovas pravieša sniegtā vēsts piepildījās senatnē, tā Viņa vēstis pastāvēs arī mūsu dienās.

Jau no paša sākuma Jeremija visus pastāvīgi pamācīja padoties babiloniešiem. Šis padoms tika sniegts ne tikai jūdiem, bet arī [443] daudzām apkārtējām tautām. Cedekijas valdīšanas sākumā pie Jūdas ķēniņa ieradās sūtņi no Edoma un Moāba, no Tiras pilsētas un citām tautām, lai uzzinātu, vai pēc viņa sprieduma tagad ir izdevīgs laiks apvienotai sacelšanās kustībai un vai viņš tiem pievienotos cīņā pret Babilonijas valdnieku. Vēstnešiem vēl gaidot atbildi, Kungs sacīja Jeremijam: “Darini sev saites un jūga kokus un liec tos sev ap kaklu, un sūti vēstījumu Edoma ķēniņam, Moāba ķēniņam, Amona bērnu ķēniņam, Tiras ķēniņam un Sidonas ķēniņam ar vēstnešiem, kas atnākuši uz Jeruzālemi pie Jūdas ķēniņa Cedekijas.” (Jer. 27:2,3)

Jeremija tika norīkots sūtņiem paziņot, lai tie saka saviem valdniekiem, ka Dievs tos visus ir nodevis Babilonijas ķēniņa Nebukadnēcara rokās, lai tie kalpotu “viņam, viņa dēlam un dēladēlam, kamēr pienāks laiks arī viņa zemei (..).” (Jer. 27:7)

Tālāk sūtņus vēl pamācīja, lai tie saviem valdniekiem paskaidro, ka, atsakoties kalpot Babilonijas valdniekam, tie tiks sodīti, “ar zobenu, badu un mēri”, līdz būs pilnīgi iznīcināti. It īpaši tiem vajadzēja sargāties no viltus praviešu mācības, kas dotu citādu padomu. “Neklausiet jūs tāpēc saviem praviešiem un zīlniekiem, saviem sapņiem, saviem apvārdotājiem un burvjiem, kas jums sludina un apsola: jums nebūs jākļūst par Bābeles ķēniņa pavalstniekiem, – jo tie ir meli, ko tie jums pareģo, lai jūs aizvestu no jūsu zemes svešumā, tāpēc ka Es jūs tad pametīšu un jūs aiziesit bojā. [444] Bet to tautu, kas lieks savu muguru Bābeles ķēniņa jūgā un viņam kalpos, to Es atstāšu viņas pašas zemē, ka tā var to apkopt un tur dzīvot,” saka tas Kungs.” (Jer. 27:8-11) Visvieglākais sods, ko žēlsirdīgais Dievs varēja uzlikt stūrgalvīgajiem ļaudīm, bija pakļaušanās Babilonijas valdniekam, bet, ja tie atteiktos piekrist šim lēmumam, tad tiem būtu jāizjūt visa Viņa bargā pārmācība.

Nav aprakstāms sapulcējušos daudzo tautu sūtņu uztraukums, kad Jeremija, nesdams uz sava kakla pakļautību simbolizējošo jūgu, atklāja tiem Dieva prātu.

Neskatoties uz spēcīgo pretošanos, Jeremija nelokāmi uzstājās par pakļaušanos. Starp tiem, kas iedrošinājās noliegt [445] Kunga sniegto padomu, sevišķi izcēlās Hananja, viens no viltus praviešiem, par kuru ļaudis jau bija brīdināti. Cerēdams iegūt ķēniņa un galma labvēlību, viņš runāja pretī, paskaidrodams, ka Dievs viņam uzticējis nest jūdiem iedrošinošu vēsti. Viņš teica: “Tā saka tas Kungs Cebaots, Israēla Dievs: Bābeles ķēniņa jūgu Es salauzīšu! Vēl nebūs pagājuši ne divi gadi, kad Es atvedīšu atpakaļ šinī vietā visus tā Kunga nama piederumus, ko Bābeles ķēniņš Nebukadnēcars aizveda no šejienes uz Bābeli. Arī Jehonju, Jojakīma dēlu, Jūdas ķēniņu, un visus no Jūdas uz Bābeli trimdā aizvestos Es atvedīšu šinī vietā, tā saka tas Kungs, jo Es nokratīšu Bābeles ķēniņa jūgu.” (Jer. 28:2-4)

Priesteru un ļaužu klātbūtnē Jeremija visus nopietni skubināja padoties Babilonijas valdniekam līdz Kunga nospriestajam laikam. Viņš jūdu tautai atkārtoja Hozejas, Habakuka, Cefanjas un citu praviešu vēstis, kuru pārmetumi un brīdinājumi līdzinājās viņa teiktajiem vārdiem. Viņš atgādināja notikumus, kas, pravietojumiem piepildoties, bija sekojuši nenožēlotiem pārkāpumiem. Pagātnē nepaklausīgos jau bija piemeklējis Dieva nodomam atbilstošs sods, ko paredzēja Viņa vēstneši.

“Pravieti, kas sludina mieru un apsola kādu laimīgu notikumu,” Jeremija beidzot ierosināja, “to atzīst par patiesu pravieti, ko tas Kungs sūtījis, tikai tad, kad viņa pravietojums piepildās.” (Jer. 28:9) Ja Israēls grib doties briesmās, tad nākotnē nepārprotami atklāsies, kas ir īstais pravietis.

Dzirdējis Jeremijas doto padomu pakļauties, Hananja [446] nekaunīgi apšaubīja viņa vēsts patiesumu. Paņemdams no pravieša kakla simbolisko jūgu, Hananja to salauza, teikdams: “Tā saka tas Kungs: tāpat Es salauzīšu Bābeles ķēniņa Nebukadnēcara jūgu un nokratīšu to no visu tautu kakla, pirms divi gadi būs pagājuši.”

“Bet pravietis Jeremija aizgāja savu ceļu.” (Jer. 28:11) Acīmredzot, viņš vairāk citu neko nevarēja, kā vienīgi atstāt cīņas lauku. Tad pravietim uzticēja citu vēsti: “Ej un saki Hananjam: tā saka tas Kungs: koka jūgu tu salauzi, bet tā vietā esi uzlicis dzelzs jūgu.” Jo tā saka tas Kungs, Israēla Dievs: “Dzelzs jūgu es uzlieku visām šīm tautām kaklā, ka tām jākalpo Bābeles ķēniņam Nebukadnēcaram, tām viņam jākalpo (..).” Tad pravietis Jeremija sacīja pravietim Hananjam: “Klausies, Hananja! Tas Kungs taču tevi nav sūtījis, bet tu esi maldinājis šo tautu, lai tā paļaujas uz meliem!” Tādēļ Kungs saka: “Redzi, Es tevi paņemšu projām no zemes virsus; jau šinī gadā tu mirsi, tādēļ ka tu mudināji ļaudis būt nepaklausīgiem tam Kungam un atkāpties no Viņa!” Un pravietis Hananja tiešām nomira tā paša gada septītajā mēnesī.” (Jer. 28:13-17)

Viltus pravietis ļaudīs bija stiprinājis neticību Jeremijam un viņa vēstij. Tas bija negodīgi paziņojis sevi par Kunga vēstnesi, kā rezultātā sekoja nāve. Piektā mēnesī Jeremija paredzēja, ka Hananja mirs, un septītā mēnesī šie vārdi piepildījās.

Viltus praviešu izraisītais nemiers pamodināja aizdomas, ka Cedekija kļuvis neuzticīgs, un tikai pateicoties [447] ātrai un noteiktai rīcībai no viņa puses, tam vēl atļāva valdīt kā Babilonijas ķēniņa vasalim. Tāda izdevība radās drīz pēc tam, kad no Jeruzālemes aizgāja apkārtējo tautu sūtņi, bet jūdu ķēniņš devās līdzi Serajam, kādam lielkungam, kam bija svarīgs uzdevums Bābelē. (Jer. 51:59) Šajā gadījumā, apmeklējot kaldeju galmu, Cedekija atjaunoja savu padotības zvērestu Nebukadnēcaram.

No Daniēla un citiem ebreju gūstekņiem Babilonijas valdnieks bija iepazinies ar patiesā Dieva augsto varu un spēku. Kad Cedekija no jauna svinīgi solījās palikt uzticīgs, Nebukadnēcars prasīja, lai viņš zvēr Kunga, Israēla Dieva, vārdā. Ja Cedekija būtu cienījis šo derības atjaunošanas zvērestu, tad viņa lojalitāte varētu atstāt dziļu iespaidu uz daudziem, kuri modri vēroja to cilvēku izturēšanos, kuri teicās bīstamies un godājam ebreju Dievu.

Bet Jūdas ķēniņš neievēroja augsto priekšrocību dot godu dzīvā Dieva Vārdam. Par Cedekiju ziņots: “Un viņš darīja to, kas bija ļauns tā Kunga, viņa Dieva acīs; viņš nepazemojās pravieša Jeremijas priekšā, kas pravietoja pēc tā Kunga mutes.

Viņš sacēlās arī pret Nebukadnēcaru, kas bija viņam licis zvērēt pie Dieva, un palika stūrgalvīgs, apcietināja savu sirdi un neatgriezās pie tā Kunga, Israēla Dieva.” (2. Laiku 36:12,13)

Kamēr Jeremija turpināja liecināt Jūdejā, Babilonijā starp gūstekņiem par pravieti tika aicināts Ecehiēls, lai [448] brīdinātu un atbalstītu aizvestos, kā arī apstiprinātu Jeremijas teiktos Kunga vārdus. Atlikušajos Cedekijas valdīšanas gados Ecehiēls ļoti skaidri norādīja, cik neprātīgi ir cerēt un paļauties uz viltus pravietojumiem, ka trimdinieki drīz atgriezīsies Jeruzālemē. Turklāt viņam vēl ar dažādām simboliskām zīmēm un svinīgām vēstīm lika pasludināt Jeruzālemes aplenkšanu un pilnīgu izpostīšanu.

Cedekijas valdīšanas sestajā gadā Kungs atklāsmē Ecehiēlam rādīja dažas negantības, kas tika praktizētas Jeruzālemē un Kunga nama vārtos, pat iekšējā pagalmā. Viņš redzēja elku kambarus un pielūgšanai gleznotos tēlus , “rāpuļu un nešķīstu dzīvnieku un arī dažādu Israēla nama elku attēlus”. (Ec. 8:10) Tas viss ātri slīdēja pārsteigtā pravieša skata priekšā.

Tie, kam vajadzēja būt ļaužu garīgajiem vadoņiem, “septiņdesmit vīri no Israēla nama vecajiem”, bija redzami, kvēpinot elku tēliem slepenos kambaros tempļa pagalma svētajās robežās. “Tas Kungs mūs neredz,” glaimoja Jūdas vīri, piekopdami pagāniskos ieradumus, un zaimojot paziņoja: “Kungs zemi atstājis”. (Ec. 8:11,12)

Pravietim nācās vērot vēl lielākas negantības. Pie vārtiem, kas no ārējā pagalma veda iekšējā, viņam rādīja sievietes, kas apraudāja Tammusu. “Tad Viņš veda mani tā Kunga nama iekšējā pagalmā. Tur es redzēju – pie ieejas starp priekštelpu un altāri stāvēja kādi divdesmit pieci vīri; tie, pagriezuši muguru pret tā Kunga Templi un vaigu pret rītiem, pielūdza sauli.” (Ec. 8:13-16)

Tad cienījamā Būtne, kas pavadīja Ecehiēlu, rādot Jūdas zemes augstmaņu pārsteidzoši briesmīgo ļaunumu, pravietim jautāja: “Vai tu to redzi, cilvēka bērns? Vai tad Jūdas namam nepietiek šo negantību, ko tie dara, ka tie vēl pilda visu zemi ar varas darbiem un vienmēr Manī rada dusmas? Un nu skaties: viņi tur zaļus zarus sev pie deguna. Tādēļ Es celšos pret tiem ar bardzību, Mana acs tos neuzlūkos ar līdzcietību, un Es tos nesaudzēšu. Un, kaut tie ar stipru balsi kliegtu Man ausīs, Es tos tomēr neuzklausīšu.” (Ec. 8:17,18)

Kungs par šiem vīriem, kas pārgalvīgi uzdrošinājās Viņa Vārdā stāvēt ļaužu priekšā, bija paziņojis: “Tiešām, tiklab pravieši, kā priesteri ir zemiski; pat savā namā Es sastapu viņu ļaunprātību!” (Jer. 23:11) Drausmīgajā apsūdzībā pret Jūdu, kas uzrakstīta hronista noslēdzošajā vēstījumā par Cedekijas valdīšanu, atkārtoti tiek uzsvērta tieši tempļa svētuma sagānīšana. “Tāpat arī visi augstākie no priesteriem un arī tauta vairoja savus grēkus, darīdami pēc citu tautu negantībām, un tā padarīja nešķīstu tā Kunga namu, ko Viņš bija svētu darījis Jeruzālemē.” (2. Laiku 36:14)

[450] Jūdas valstij ātri tuvojās atmaksas diena. Ilgāk Kungs vairs nevarēja saglabāt cerību, ka bargais sods tiks novērsts. “Vai tad jūs lai paliktu nesodīti?” Viņš jautāja. “Jūs nepaliksit bez soda.” (Jer. 25:29)

Tomēr arī šos vārdus uzņēma ar zaimojošu izsmieklu. “Cilvēka bērns, kas tā pie jums Israēla zemē par parunu, kad jūs sakāt: dienas paiet, tā paiet arī visas redzētās parādības?” Ecehiēlam šī drošā pravietojuma atmešanu pavēlēja stingri norāt. “Tādēļ saki tiem: tā saka Dievs tas Kungs: Es izbeigšu šīs parunas lietošanu Israēlā. Saki tiem turpretim: tuvu ir pienācis laiks, lai sāktos visu redzēto parādību piepildījums, jo turpmāk nebūs nekādu viltus parādību un maldu pravietojumu Israēla namā. Bet Es, tas Kungs, runāšu, kas Man ir sakāms, un vārds, ko runāju, piepildīsies. Vēl jūsu dienās, tu stūrgalvīgā cilts, Es jums teikšu vārdu un to arī piepildīšu,” saka Dievs tas Kungs. Un atkal pār mani nāca tā Kunga vārds: “Cilvēka bērns, Israēla nama ļaudis saka: parādības, ko šie redz, ir vēlākam laikam, un šis sludina par laikiem, kas ir tālā nākotnē. Tādēļ saki tiem: tā saka Dievs tas Kungs: neviens no Maniem vārdiem vairs netiks aizkavēts; katrs vārds, ko Es runāju, piepildīsies,” saka Dievs tas Kungs.” (Ec. 12:21-28)

Pirmais no visiem, kas tautu veda pretī ātram sabrukumam, bija ķēniņš Cedekija. Pilnīgi atteikdamies no padomiem, kurus Kungs deva ar praviešu starpniecību, aizmirsdams parādīt pateicību [451] ķēniņam Nebukadnēcaram un lauzdams svinīgo uzticības zvērestu, kuru bija devis Kunga, Israēla Dieva vārdā, Jūdas ķēniņš sacēlās pret praviešiem, pret savu labdari un pret Dievu. Sava prāta ģeķībā viņš meklēja palīdzību pie Israēla labklājības senā ienaidnieka, sūtīdams vēstnešus uz Ēģipti, lai tā viņam dotu zirgus un ļaužu pulkus.

“Vai tas viņam izdosies?” Kungs jautāja par to, kas bija ļaunprātīgi izmantojis tam dāvāto uzticību. “Vai tas, kas tā darījis, paliks nesodīts? Viņš ir derību lauzis, vai viņš izglābsies? Tik tiešām, ka Es dzīvoju, saka Dievs tas Kungs, tā ķēniņa dzīves vietā, kas viņu iecēla par ķēniņu, kura zvērestu viņš pārkāpa un kuram viņš lauza savu derību, pie viņa Bābelē viņš nomirs! Bet faraons tam karā nepalīdzēs nedz ar lielu karaspēku, nedz ar lielu ļaužu pulku, kad cels vaļņus un aplenkuma apcietinājumus līdz ar torņiem, lai atņemtu daudziem dzīvību. Tādēļ ka viņš ir pārkāpis zvērestu un lauzis derību, kaut gan bija devis roku to sargāt un taču to nedarīja, viņš neizglābsies.” (Ec. 17:15-18)

Nesvētajam, bezdievīgajam valdniekam bija pienākusi galīgā norēķina diena. “Nost ķēnišķīgo galvasrotu, nost vainagu!” Kungs pavēlēja. Jūdas valstij vairs nebūs atļauts ķēniņš, kamēr Kristus pats uzcels savu ķēniņvalsti. ”Visu, visu Es pārvērtīšu drupās, drupās, drupās!” tā skanēja dievišķais edikts par Dāvida troni. “Lai paliek, kā bija, kamēr nāks tas, kam uz to ir tiesības, tam Es to nodošu.” (Ec. 21:30-32)

37. Aizvešana gūstā uz Babiloniju

[452] Cedekijas valdīšanas devītajā gadā “Nebukadnēcars, Bābeles ķēniņš, nāca ar visu savu karaspēku, lai karotu pret Jeruzālemi”. (2. Ķēn. 25:1) Jūdu izredzes bija bezcerīgas. “Redzi, Es celšos pret tevi,” Kungs lika runāt Ecehiēlam. “Es izvilkšu savu zobenu no maksts un izdeldēšu tavā vidū kā taisnus, tā netaisnus.” “Es izliešu pār tevi savas dusmas un iededzināšu savas bardzības uguni pret tevi, un tevi nodošu nežēlīgu cilvēku rokās, kas cenšas sagādāt tev postu un iznīcību.” (Ec. 21:7,8,36)

Ēģiptieši mēģināja nākt palīgā aplenktajai pilsētai, un kaldeji, lai tos atvairītu, kādu laiku pārtrauca karu pret Jeruzālemi. Cedekijas sirdī pamodās cerība, un [453] viņš sūtīja vēstnesi pie Jeremijas, lai tas lūgtu Dievu ebreju tautas labā.

Pravieša briesmīgā atbilde vēstīja, ka kaldeji atgriezīsies un pilsētu izpostīs. Pavēle bija dota; stūrgalvīgā tauta vairs nespēja novērst Dieva sodību. “Nepievilieties, domādami, ka kaldeji aizies no jums, jo tie neaizies. Nē, kad jūs ar sakautu visu kaldeju karaspēku, kas ar jums karo, un atliktu tikai daži ievainoti vīri, tie atspirgs atkal ikviens savā teltī, celsies un nodedzinās pilsētu!” (Jer. 37:9,10) Jūdas atlikušajiem bija jāaiziet gūstā, lai grūtībās un bēdās mācītos tās mācības, kuras nebija apguvuši daudz labvēlīgākos apstākļos. Nekas vairs nespēja grozīt šo Svētā Sarga pavēli.

Daži no Jeruzālemē atlikušajiem taisnajiem vīriem, kam dievišķais nodoms bija skaidri zināms, apņēmās paslēpt no nežēlīgajām rokām Svēto Derības šķirstu ar diviem akmens galdiņiem, uz kuriem bija rakstīti desmit baušļi. Viņi to arī izdarīja. Dziļās skumjās un bēdās tie šķirstu noglabāja kādā alā, kur tas palika apslēpts no Jūdas un Israēla ļaudīm viņu grēku dēļ un tiem vairs nekad netika atdots. Šis svētais šķirsts tur atrodas vēl joprojām. No dienas, kad to paslēpa, tas nav traucēts.

Daudzus gadus Jeremija bija stāvējis ļaužu priekšā kā uzticīgs liecinieks, un tagad, kad pilsētai bija jāpāriet pagānu rokās, viņš uzskatīja, ka ir savu darbu pabeidzis, tāpēc mēģināja Jeruzālemi atstāt, bet to aizturēja kāda viltus pravieša dēls, kurš paziņoja, ka Jeremija nodomājis pievienoties babiloniešiem, kuriem padoties viņš atkārtoti bija [454] aicinājis visus Jūdas ļaudis. Pravietis šo apmelojumu noliedza, tomēr lielkungi “bija pret Jeremiju naidīgi noskaņoti, lika to pērt un ieslodzīt valsts rakstveža Jonatāna namā, ko tie bija pārveidojuši par cietumu”. (Jer. 37:15)

Lielkungu un ļaužu sirdī radusies cerība, Nebukadnēcaram ar savu karaspēku griežoties uz dienvidiem, lai stātos pretī ēģiptiešiem, drīz vien izgaisa. Kungs bija teicis: “Es celšos pret tevi, faraon, Ēģiptes ķēniņ.” Ēģiptes spēks bija tikai kā aizlauzta niedre. “Visi Ēģiptes iedzīvotāji atzīs, ka Es esmu tas Kungs,” bija paziņojusi inspirācija, “jo tu un viņi bijuši Israēlam tikai nedroša niedres atspaida nūja.” ”Tiešām, es stiprināšu Bābeles ķēniņa elkoņus, bet Ēģiptes ķēniņa elkoņi sašļuks, lai ļaudis atzīst, ka Es esmu tas Kungs, ja Es Bābeles ķēniņam dodu rokā savu zobenu, lai viņš to paceļ pret Ēģiptes zemi.” (Ec. 29:3,6; 30:25,26)

Kamēr Jūdas lielkungi vēl velti lūkojās uz Ēģipti pēc palīdzības, ķēniņš Cedekija ar baiļu pilnām priekšnojautām domāja par Dieva pravieti, kurš bija iemests cietumā. Pēc vairākām dienām viņš lika to atvest un slepeni jautāja: “Vai ir kāds vārds bijis no tā Kunga?” un Jeremija atbildēja: “Ir gan, un proti – tevi nodos Bābeles ķēniņa rokās.”

“Tad Jeremija sacīja ķēniņam Cedekijam: “Ko es esmu apgrēkojies pret tevi, pret taviem kalpiem un pret šo tautu, ka jūs mani likāt cietumā? Kur tad nu paliek jūsu pravieši, kuri jums sludināja, ka Bābeles ķēniņš nedošoties karā pret jums un pret šo zemi? [455] Un tagad uzklausi jel mani, mans kungs un ķēniņ, un lai mana lūgšana atrod pie tevis dzirdīgas ausis: nesūti mani atpakaļ valsts rakstveža Jonatāna namā, lai man tur nav jāmirst.” (Jer. 37:17-20)

“Tad ķēniņš pavēlēja novietot Jeremiju pils sardzes pagalma cietumā un deva viņam katru dienu klaipu maizes no cepēju ielas, kamēr pilsētā maize izbeidzās. Tā Jeremija palika pils sardzes pagalma cietumā.” (Jer. 37:21)

Ķēniņš neuzdrošinājās atklātībā apliecināt kādu ticību Jeremijam. Lai gan bailes viņu spieda Jeremiju personiski izjautāt, tas tomēr bija pārāk vājš, lai izaicinātu lielkungu un tautas nelabvēlību un padotos Dieva prātam, kā to atklāja pravietis.

No cietuma pagalma Jeremija turpināja dot padomu padoties Babilonijas valdniekam. Pretošanās nozīmēja drošu nāvi. Kungs tagad teica Jūdam: “Kas šeit paliks pilsētā, tas mirs no zobena, no bada un mēra, bet, kas pāries pie kaldejiem, tas paliks dzīvs un paglābsies drošībā.” Šie vārdi bija skaidri un noteikti, un Kunga vārdā pravietis tos droši pasludināja: ”Šī pilsēta noteikti kritīs Bābeles ķēniņa karaspēka rokās: ķēniņš to ieņems.” (Jer. 38:2,3)

Beidzot lielkungi, saniknoti Jeremijas atkārtoto padomu dēļ, kas nesaskanēja ar viņu pretošanās politiku, bet to pilnīgi satrieca, griezās pie ķēniņa, visiem spēkiem cenšoties [456] to pārliecināt, ka pravietis ir tautas ienaidnieks, ka viņa vārdi vājina ļaužu rokas un ved pār tiem nelaimi, tāpēc viņš jānodod nāvei.

Gļēvais ķēniņš apzinājās, ka šīs apsūdzības ir nepatiesas, tomēr, cenšoties pielabināties tiem, kas tautā ieņēma augstas autoritatīvas vietas, viņš liekuļoja, rādīdams, ka tic šiem meliem, un nodeva Jeremiju viņu rokās, lai tie ar viņu dara pēc sava prāta. Pravieti “ieslodzīja ķēniņa dēla Malkijas ūdens tvertnē, kas atradās pils pagalmā. Jeremiju nolaida tanī ar virvēm. Tvertnē nebija ūdens, bet tikai dubļi, un Jeremija iegrima dubļos.” (Jer. 38:6) Bet Dievs Jeremijam sagādāja draugus, kas viņa dēļ lūdza ķēniņu, un to atkal atveda cietuma pagalmā.

Vēlreiz ķēniņš slepeni sūtīja pēc Jeremijas un lika pravietim atklāti pastāstīt, kāds ir Dieva nodoms ar Jeruzālemi. Atbildot Jeremija ķēniņam sacīja: “Kad es tev to sacīšu, tad tu liksi mani nokaut, un, kad es tev došu padomu, tu tomēr mani neklausīsi.” Tad ķēniņš Cedekija slepenībā deva Jeremijam zvērestu, sacīdams: “Tik tiešām, ka tas Kungs dzīvo, kas radījis mūsu dvēseli, es tevi nenokaušu un neizdošu tiem vīriem, kas tīko pēc tavas dzīvības!” (Jer. 38:15,16)

Vēl ķēniņam bija izdevība paklausīt Jehovas brīdinājumiem un tādā veidā Viņa žēlastībā zināmā mērā aizturēt sodības, kas jau nāca pār pilsētu un tautu. “Tad Jeremija sacīja Cedekijam: “Tā saka tas Kungs Cebaots, Israēla Dievs: ja tu padosies Bābeles ķēniņa virsniekiem, tad tu paliksi dzīvs, un šī pilsēta netiks nodedzināta, [457] tu dzīvosi un tava ģimene. Bet, ja tu nepadosies Bābeles ķēniņa virsniekiem, tad šī pilsēta kritīs kaldeju rokās, un tie to nodedzinās. Un arī tu neizglābsies no viņu rokām.”

“Es baidos, ka tikai mani neizdotu tiem jūdiem, kas jau agrāk pārgājuši pie kaldejiem, un tie mani neapsmietu.” Bet Jeremija viņam atbildēja: “Tevi neizdos! Klausi tā Kunga balsi, ko es tev saku, un tev labi klāsies, un tu paliksi dzīvs.” (Jer. 38:17-20)

Tā līdz pat pēdējai stundai Dievs atklāti apliecināja savu labprātību apžēlot tos, kas izvēlēsies padoties Viņa skaidrām prasībām. Ja ķēniņš būtu paklausījis, tad ļaužu dzīvība tiktu pasargāta un pilsēta netiktu nodedzināta, bet viņš domāja, ka ir aizgājis par tālu, lai vēl kaut ko mainītu. Viņš baidījās no jūdiem, baidījās no izsmiekla, baidījās par savu dzīvību. Tā kā Cedekija jau vairākus gadus bija atklāti Dievam pretojies, tad uzskatīja par pārāk lielu pazemojumu pateikt ļaudīm: “Es pieņemu Kunga Vārdu, kā to atklājis pravietis Jeremija, un, zinot visus šos brīdinājumus, neuzdrošinos turpināt karu pret ienaidnieku.”

Jeremija ar asarām lūdzās, lai ķēniņš glābj sevi un savus ļaudis. Dvēseles mokās viņš ķēniņam teica, ka, nepieņemot Dieva padomu, tas zaudēs dzīvību un visi viņa īpašumi nonāks babiloniešu rokās. Bet ķēniņš, reiz sācis iet nepareizā virzienā, negribēja atgriezties. [458] Viņš izšķīrās sekot viltus praviešu padomam, cilvēkiem, kurus īstenībā nicināja un kas savukārt izsmēja viņa vājumu, tik labprātīgi padodoties to iegribām. Viņš upurēja savas vīrišķības cēlo brīvību un verdziski izdabāja vispārības uzskatiem. Bez noteikta nodoma darīt ļaunu viņam tomēr nepietika drosmes nostāties par pareizo. Pārliecinātam par Jeremijas padoma vērtību, tam pietrūka morāla spēka paklausīt, kā rezultātā viņš nostājās netaisnības pusē.

Bailes no cilvēkiem ķēniņa dvēselē bija tik lielas, ka viņš pat nevēlējās, ka galminieki un tauta uzzinātu par viņa tikšanos un sarunu ar Jeremiju. Ja Cedekija būtu droši nostājies un pateicis, ka tic pravieša vārdiem, kas daļēji jau bija piepildījušies, ak, kāds posts tad tiktu novērsts! Viņam vajadzēja paziņot: “Es gribu paklausīt Kungam un glābt pilsētu no pilnīgas izpostīšanas. Es neuzdrošinos neievērot Dieva pavēles aiz bailēm zaudēt cilvēku labvēlību. Es mīlu patiesību un ienīstu grēku, tāpēc gribu sekot Israēla Varenā padomam.” Tad tauta būtu cienījusi viņa drosmīgo garu un tie, kas svārstījās starp ticību un neticību, nostātos stingri par patiesību. Šāda bezbailīga un taisna rīcība viņa pavalstniekos būtu pamodinājusi apbrīnu un uzticību. Viņš būtu ieguvis lielu atbalstu, un Jūda tiktu pasargāts no neizsakāmām bēdām un ciešanām, ko nesa asins izliešana, bads un uguns.

Cedekijas vājums bija grēks, par ko viņš briesmīgi dārgi samaksāja. Ienaidnieks brāzās pāri kā neapturama lavīna un izpostīja visu pilsētu. Ebreju karaspēks piedzīvoja kauna pilnu [459] sakāvi. Tauta tika uzvarēta. Cedekiju apcietināja un tā dēlus nonāvēja viņa paša acu priekšā. Ķēniņu aizveda gūstā prom no Jeruzālemes. Viņam izdūra acis, un, nonākot Babilonijā, tas nožēlojamā veidā aizgāja bojā. Kaldeji nesaudzēja arī skaisto templi, kas vairāk nekā 400 gadus bija rotājis Ciānas kalna virsotni. “Tie nodedzināja Dieva namu un sagrāva Jeruzālemes mūrus, kā arī visus tās pils nocietinājumus viņi sadedzināja ugunī, tā ka viss tās dārgums un skaistums aizgāja bojā.” (2. Laiku 36:19)

Nebukadnēcaram galīgi sagraujot Jeruzālemi, daudzi no ilgā aplenkuma šausmām gan izglābās, tomēr aizgāja bojā no zobena. Dažus atlikušos ierēdņus, priesterus, virsniekus un valsts lielkungus aizveda uz Babiloniju, kur [460] tos sodīja kā nodevējus. Pārējiem gūstekņiem bija jākalpo Nebukadnēcaram un viņa dēliem līdz Persijas valsts valdīšanas sākumam, “lai piepildītos Kunga vārds, kas bija teikts ar Jeremijas muti”. (2. Laiku 36:20,21)

Par Jeremiju ziņots, ka “Bābeles ķēniņš Nebukadnēcars (savam) miesassardzes priekšniekam Nebusaradanam deva šādu pavēli: “Ņem tu viņu un gādā par viņu! Nedari viņam nekā ļauna! Ievēro viņa vēlēšanās un, kā viņš tev sacīs, tā dari ar viņu!” (Jer. 39:11,12)

Kad Babilonijas virsnieki Jeremiju atbrīvoja no cietuma, pravietis izvēlējās palikt kopā ar vājo atlikumu, ar zemes trūcīgākajiem ļaudīm, ko kaldeji atstāja par vīna spaidu minējiem un lauku kopējiem. Kā pārvaldnieku pār tiem babilonieši iecēla Gedalju. Pagāja tikai daži mēneši, un jaunieceltais gubernators tika nodevīgā veidā nogalināts. Vienkāršā, nabadzīgā tauta, kas jau bija pārcietusi tik daudz bēdu, savu vadoņu iespaidota, tagad apņēmās bēgt uz Ēģipti. Jeremija pret šo rīcību protestēja un aicināja neiet uz Ēģipti, bet viņa iedvesmotajiem padomiem nepaklausīja. “Virsnieki ņēma Jūdas tautas atlikumu (..) vīrus, sievas un bērnus, (..) un devās uz Ēģipti, jo tie nepaklausīja tā Kunga balsij, un apmetās Tahpanhesā”. (Jer. 43:2,7)

Jeremijas pravietojumi par sodu, kāds piemeklēs atlikumu, kas, saceļoties pret Nebukadnēcaru, bēga uz Ēģipti, tika savienoti ar apsolījumu piedot visiem, kuri savu neprātu nožēlos un būs gatavi atgriezties. Kungs netaupīs tos, kas novēršas no Viņa padoma un pakļaujas Ēģiptes elkdievības pavedinošajam iespaidam, [461] bet Viņš parādīs žēlastību tiem, kas būs uzticīgi un patiesi. Pravietis paziņoja, ka “to, kas izbēgs no zobena un atgriezīsies no Ēģiptes Jūdas zemē, nebūs daudz, bet tad Jūdas ļaužu atlikums, kas bija aizgājuši uz Ēģipti, lai dzīvotu svešumā, sapratīs un atzīs, kā vārds paliks – vai Mans vai viņu vārds!” (Jer. 44:28)

Pravieša skumjas par spītīgo stūrgalvību, ko atklāja cilvēki, kuriem vajadzēja būt par garīgu gaismu visai pasaulei, viņa sirdssāpes par Ciānas likteni un par tiem, kas aizvesti gūstā uz Babiloniju, izteiktas Raudu dziesmās, kas veidotas kā rakstisks piemineklis, lai visi atcerētos, cik neprātīgi ir novērsties no Jehovas padomiem pie cilvēku gudrības. Skatoties uz visapkārt redzamajām drupām, Jeremija vēl varēja izsaukties: “Tā ir tā Kunga žēlastība, ka mēs vēl neesam pagalam; Viņa žēlsirdībai vēl nav pienācis gals.” Tāpēc pravietis pastāvīgi lūdza: “Izpētīsim un pārbaudīsim savus ceļus un atgriezīsimies pie tā Kunga!” (Jer. raudu dz. 3:22,40) Kamēr Jūdas valsts vēl pastāvēja starp tautām, viņš Kungam bija jautājis: “Vai tad tu Jūdu visai esi atmetis, jeb vai Tev Ciāna apnikusi?” Viņš bija uzdrošinājies lūgt: “Neatmet mūs Tava Vārda dēļ.” (Jer. 14:19,21) Pravieša pilnīgā uzticība Dieva mūžīgajam nodomam ieviest kārtību sajukumā un zemes tautām un visam Universam parādīt savu taisnību un mīlestību, tad spieda viņu paļāvīgi aizlūgt par tiem, kas ļaunumu atstās un pievērsīsies taisnībai.

Bet tagad Ciāna bija pilnīgi izpostīta. Dieva ļaudis atradās trimdā. Sāpju nomākts, [462] pravietis izsaucās: “Cik vientuļa ir kļuvusi šī pilsēta, kas bija ļaužu pilna! Tā, kas bija liela starp tautām, ir kļuvusi kā atraitne, un, kas bija valdniece pār novadiem, pati ir kļuvusi par verdzeni. Tā gauži raud naktī, tai asaras rit pār vaigiem. Tai nav iepriecinātāja starp tiem, kas to mīl, visi tās tuvie tai neuzticīgi, tie kļuvuši par ienaidniekiem.

Jūdas cilts ir gājusi gūstā, no ciešanām, smagās verdzības, tā mīt starp tautām un neatrod miera; tās vajātāji ir iedzinuši to šaurā aizā. Ciānas ceļi skumst, jo neviens nenāk uz svētkiem; visi pilsētas vārti stāv nevirināti, tās priesteri smagi nopūšas; pilsētas jaunavas noskumušas, bēdīga pati pilsēta. Tās nomācēji valda, tās ienaidniekiem klājas labi. Jo tas Kungs ir licis tai smagi ciest tās daudzo grēku dēļ. Tās bērni aizgāja trimdā savu ienaidnieku priekšā.” (Jer. raudu dz. 1:1-5)

“Ak, kā gan tas Kungs licis izlieties savām dusmām pār Ciānas meitu! Viņš nometis no debesīm zemē Israēla godību, nav pieminējis savu kāju pameslu savas dusmības dienā. Bez žēlastības tas Kungs ir nopostījis Jēkaba mitekļus, savās dusmās sagrāvis Jūdas meitas stipros cietokšņus, metis pie zemes, iegrūdis negodā kā ķēniņa valsti, tā arī tās dižciltīgos. Savās bargajās dusmās Viņš sagrāvis visus Israēla ragus, Viņš atrāvis savu labo roku, kad tuvojās ienaidnieks, Viņš Jēkabā iededzinājis ugunsliesmas, kas visu aprij visapkārt. Viņš uzvilcis savu stopu kā ienaidnieks, pacēlis savu labo roku kā pretinieks; kas bija patīkams acīm, to visu Viņš iznīcinājis; Viņš izlējis savas dusmas kā uguni Ciānas meitas teltī.” [463]

“Ko lai es tev saku, Jeruzālemes meita, un kam lai es tevi pielīdzinu, lai tevi iepriecinātu, jaunava Ciānas meita? Liels ir tavs posts – kā jūra. Kas tevi var dziedināt?” (Jer. raudu dz. 2:1-4,13)

“Piemini, Kungs, kas mums noticis, skaties un uzlūko mūsu negodu! Mūsu mantojuma tiesa kritusi svešiniekiem, mūsu nami – ārzemniekiem. Mēs esam kļuvuši bāriņi bez tēva, mūsu mātes ir kā atraitnes. (..) Mūsu tēvi ir grēkojuši, viņu vairs nav, bet mēs nesam viņu noziegumus. Kalpi valda pār mums, nav neviena, kas mūs atsvabinātu no viņu rokas. Tādēļ mūsu sirds ir gurdena un mūsu acis kļuvušas tumšas. (..) Bet Tu, Kungs, valdi mūžīgi, Tavs tronis paliek uz radu radiem! Kādēļ Tu gribi mūs pavisam aizmirst, mūs tik ilgi atstāt? Atgriez mūs, Kungs, pie sevis, un mēs atgriezīsimies! Atjauno mūsu dienas kā vecos laikos!” (Jer. raudu dz. 5:1-3,7,8,17,19-21)

38. Gaisma tumsā

[464] Tumšie postu un nāvi nesošie gadi, kas iezīmēja Jūdas valsts galu, novestu izmisumā pat visdrosmīgāko sirdi, ja nebūtu Dieva vēstnešu sniegto pravietisko iedrošinājumu. Sūtot Jeremiju Jeruzālemē, Daniēlu Babilonijas galmā un Ecehiēlu Kebaras upes krastos, Kungs savā žēlastībā skaidri atklāja mūžīgo nodomu un deva pamatu pārliecībai, ka izredzēto ļaužu labā izpildīs visus Mozus rakstos sniegtos apsolījums. Uzticīgo dēļ Viņš izdarīs visu, ko ir sacījis, jo Dieva Vārds ir dzīvs un paliek mūžīgi. (Skat. 1. Pēt. 1:23)

Tuksneša ceļojuma dienās Kungs bagātīgi gādāja, lai Viņa bērni vienmēr atcerētos bauslības priekšrakstus. Dzīvojot Kānaānā, tiem šie dievišķie norādījumi ik dienas bija pastāvīgi jāatkārto katrā namā. Tos vajadzēja skaidri uzrakstīt uz durvju apmalēm un vārtiem, kā arī izplatīt piemiņas plāksnēs. [465] Veciem un jauniem tos vajadzēja ietvert mūzikas sacerējumos un garīgās dziesmās. Priesteriem tika dots uzdevums šos svētos priekšrakstus mācīt ļaužu sapulcēs, un zemes valdniekiem bija pienākums tos ik dienas pētīt. Runājot par bauslības grāmatu, Kungs Jozuam pavēlēja: “Apdomā to dienām un naktīm, ka tu vari turēt un darīt visu, kas tur ir rakstīts, tad tavi ceļi tev labi izdosies un tad tev laimēsies.” (Joz. 1:8)

Jozua Mozus rakstus tālāk mācīja visam Israēlam. “Un tur nebija neviena vārda no visiem, kurus Mozus kā pavēli bija devis, ko Jozua nebūtu nolasījis visas Israēla draudzes priekšā, arī sievu, mazo bērnu un svešinieku priekšā, kuri staigāja viņiem līdzi.” (Joz. 8:35) Saskaņā ar Jehovas īpašo pavēli bauslības grāmatas norādījumus visas tautas priekšā atkārtoja ik pa septiņiem gadiem Lieveņu svētkos, tā kā bija sacīts: “Sapulcini tautu, vīrus un sievas, bērnus un svešiniekus, kas mīt tavos vārtos, ka viņi dzirdētu un mācītos, un bītos to Kungu, jūsu Dievu, (..) visu to laiku, kamēr jūs dzīvosit tanī zemē, uz kuru jūs ejat pār Jordānu, lai to iemantotu.” (5. Moz. 31:12,13)

Ja šis padoms būtu ievērots arī sekojošajos gadsimtos, cik ļoti citādāka tad izvērstos Israēla vēsture! Dievišķo nodomu ļaudis varēja piepildīt vienīgi kopjot sirdī bijību pret Dieva Svēto Vārdu. Kunga bauslības ievērošana piešķīra Israēlam [466] stiprumu Dāvida valdīšanas laikā un Salamana valdības pirmajos gados. Ticībā uz dzīvo Vārdu notika reformas Elijas un Josijas dienās. Un tieši uz tiem pašiem Patiesības Rakstiem, Israēla bagātāko mantojumu, ļaužu uzmanību vērsa Jeremija, aicinot izdarīt noteiktas pārmaiņas. Ikvienā vietā, kur viņš kalpoja, pravietis ļaudis nopietni aicināja: “Klausiet šīs Derības Vārdus.” (Jer. 11:2) Šie norādījumi tos varēja vadīt pie pilnīgas izpratnes par Dieva nolūku: izplatīt patiesības atziņu starp visām tautām.

Jūdu atkrišanas pēdējos gados praviešu aicinājumi un paskubinājumi šķita gandrīz veltīgi, un, kad kaldeju armijas aplenca Jeruzālemi trešo un pēdējo reizi, cerība zuda ikvienai sirdij. Jeremija paziņoja pilnīgu izpostīšanu, un tāpēc, ka viņš neatlaidīgi aicināja pakļauties, to iemeta cietumā. Bet Dievs uzticīgo atlikumu, kas vēl palika pilsētā, neatstāja izmisumā un bez cerības. Tad, kad Jeremiju turēja stingrā apsardzībā tie, kas viņa vēstis nicināja, pravietis saņēma jaunas atklāsmes par Debesu labprātību piedot un glābt, kas saglabājušās kā neizsīkstošs prieka avots Dieva draudzei no tās dienas līdz pat šim brīdim.

Pilnībā paļaudamies uz Dieva apsolījumiem, Jeremija ar līdzības palīdzību centās atklāt liktenīgās pilsētas iedzīvotājiem savu stipro ticību Dieva nodoma piepildījumam ar Viņa ļaudīm. [469] Rūpīgi ievērojot visas nepieciešamās likuma formas, viņš liecinieku klātbūtnē par septiņpadsmit seķeļiem nopirka senču tīrumu Anatotas ciemata tuvumā.

Skatoties no jebkura cilvēciskā viedokļa, pirkt zemi, kas jau atradās babiloniešu pārvaldībā, bija pilnīgs neprāts. Arī pravietis pats bija paredzējis Jeruzālemes un Jūdejas izpostīšanu un valsts galīgu iznīcināšanu, kā arī ilgu gūsta laiku tālajā Babilonijas valstī. Būdams jau krietni gados, viņš nevarēja cerēt, ka no šī pirkuma gūs sev kādu labumu. Tomēr, pētot Svēto Rakstu pravietojumus, viņa sirdī radās pārliecība, ka Dievam ir nodoms trimdā esošos bērnus pārvest Apsolītajā zemē un atdot tiem viņu senču īpašumus. Ar ticības acīm Jeremija skatīja gūstā aizvestos pēc bēdu laika beigām atgriežamies un saņemam savu tēvu mantojumu. Ar pirkumu Anatotā tam bija iespējams radīt lielāku iespaidu uz citiem par cerību, kas tik ļoti bija iepriecinājusi viņu pašu.

Apzīmogojis pirkšanas rakstu un vēl liecinieku klātbūtnē apstiprinājis, Jeremija savam sekretāram Baruham teica: “Ņem šos dokumentus, apzīmogoto pirkšanas līgumu un tā norakstu un liec tos māla traukā, ka tos var ilgi uzglabāt! Jo tā saka tas Kungs Cebaots, Israēla Dievs: turpmāk atkal pirks šinī zemē namus, tīrumus un vīnadārzus!” (Jer. 32:14,15)

Jūdas izredzes toreiz bija tik bezcerīgas, ka tūlīt pēc neparastā darījuma noslēguma un rakstu noglabāšanas Jeremijas [470], šķiet, visai nesatricināmā ticība tika ārkārtīgi pārbaudīta. Vai tiešām viņš, vēloties iepriecināt Jūdu, bija rīkojies pārgalvīgi? Vai, cenšoties nostiprināt paļāvību Dieva Vārda apsolījumiem, viņš bija pamudinājis uz nepamatotām cerībām? Tie, kas ar Kungu bija slēguši derību, jau sen izsmēja Viņa aizgādību. Vai izredzētai tautai dotie apsolījumi vispār kādreiz pilnībā piepildīsies?

Garā satraukts un skumju nomākts par tiem, kas atteicās atgriezties no grēkiem, pravietis lūdza Kungu pēc lielākas gaismas par dievišķo nodomu ar cilvēci.

“Ak, Kungs, Kungs! Tu radīji debesis un zemi ar savu lielo spēku un savu izstiepto roku, Tev nekas nav neiespējams. Tu parādi žēlastību tūkstošiem un atmaksā bērniem par tēvu grēkiem, Tu lielais, varenais Dievs, tavs vārds ir Kungs Cebaots. Tu esi liels padomā un varens darbos, Tavas acis ir nomodā pār cilvēku bērnu ceļiem, lai atmaksātu ikvienam pēc viņa gaitas un pēc viņa darbu augļiem. Tu darīji zīmes un brīnumus Ēģiptes zemē Israēlam un citām tautām līdz šai dienai un ar to sagādāji sev Vārdu, kāds tas Tev ir šodien. Tu izvedi savu Israēla tautu no Ēģiptes ar zīmēm un brīnumiem, ar stipru roku un paceltu elkoni, un lielām briesmām. Tu tiem devi šo zemi, par kuru Tu zvērēji viņu tēviem, ka dosi tiem šo zemi par īpašumu, zemi, kur piens un medus tek. [471] Bet, kad tie ienāca zemē un to ieņēma, tie neklausīja Tavu balsi un nestaigāja pēc Taviem baušļiem, un nedarīja nekā no visa tā, ko Tu biji viņiem pavēlējis. Tādēļ Tu liki piedzīvot viņiem visu šo nelaimi.”(Jer. 32:17-23)

Tieši tad Nebukadnēcara karaspēks centās triecienā ieņemt Ciānas mūrus. Tūkstoši gāja bojā pēdējā izmisīgajā pilsētas aizstāvēšanas mēģinājumā. Daudzi tūkstoši mira no bada un slimībām, Jeruzālemes liktenis jau bija apzīmogots. Ienaidnieka karaspēka mūru graušanas torņi rēgojās pāri vaļņiem. “Redzi, aplenkuma uzbērumi jau sniedzas līdz pilsētai,” pravietis turpināja lūgt Dievu, “lai to ieņemtu, un pilsēta, kas ir zobena, bada un mēra varā, jau ir aplencēju kaldeju rokās; tas, ar ko Tu draudēji, jau ir noticis, Tu pats to redzi. Un tomēr Tu Kungs, mans Dievs, man pavēlēji: pērc tīrumu par naudu un piesauc lieciniekus, – jebšu pilsēta jau īstenībā ir kaldeju rokās!” (Jer. 32:24,25)

Uz savu lūgšanu pravietis saņēma žēlastības pilnu atbildi. “Tad Jeremija savā garā uztvēra tā Kunga vārdu, kas viņam sacīja: “Redzi, Es esmu tas Kungs Dievs pār visu miesu! Vai tad Man būtu kas neiespējams?”” (Jer. 32:26,27) Pilsētai drīz bija jākrīt kaldeju rokās, tās vārti un pilis tiks nodotas ugunij un sadedzinātas, bet, neskatoties uz faktu, ka izpostīšana ir nenovēršama un ka Jeruzālemes iedzīvotājus aizvedīs gūstā, Jehovas mūžīgais nodoms ar Israēlu tomēr piepildīsies. Tālākā atbildē uz sava kalpa lūgšanu Kungs runā par tiem, [472] kas izcieš Viņa sodu:

“Tiešām, Es tos savākšu kopā no visām zemēm, kur es tos biju izklīdinājis savās dusmās, savā bardzībā un savā lielajā nežēlastībā, un tos atvedīšu atpakaļ šinī vietā, ka tie te var droši dzīvot. Un tie būs Mana tauta, un Es būšu viņu Dievs. Un Es tiem piešķiršu vienādas sirds domas un vienādu dzīves ceļu, lai tie Mani bīstas visu savu mūžu sev un saviem bērniem par svētību. Un Es slēgšu ar tiem mūžīgu derību, ka Es nemitēšos tiem labu darīt un likšu savu bijību tiem sirdī, lai nekad neatkristu no Manis un nepaliktu Man atkal neuzticīgi. Es priecāšos tiem labu darīt un dēstīšu tos šinī zemē, uzticībā būdams pie tiem ar visu savu sirdi un dvēseli. Jo tā saka tas Kungs: kā Es šai tautai uzsūtīju lielu nelaimi, tā Es tai sūtīšu visu labu, ko Es tai esmu solījis. Tiešām, pirks atkal tīrumus šai zemē, par kuru jūs sakāt, ka tā esot kaila un tukša, bez cilvēkiem un lopiem, un nodota kaldeju rokās. Pirks atkal tīrumus par naudu, rakstīs pirkšanas līgumus, tos apzīmogos, un liecinieki apstiprinās tos Benjamīna zemē, Jeruzālemes apkārtnē un Jūdas pilsētās, kalnāju zemēs un ieleju zemes vietās un dienvidzemes novados, jo līdz pašiem pamatiem Es grozīšu visas šīs zemes un tās ļaužu likteņus!” saka tas Kungs.” (Jer. 32:37-44)

Apstiprinot šos izglābšanas un atjaunošanas solījumus, Kunga vārds atkārtoti nāca pār Jeremiju, “kad viņš vēl sēdēja pils sardzes pagalma cietumā; tas viņam teica:

“Tā saka tas Kungs, kas visu ko arī izdara, tas Kungs, kas izprāto, lai to arī izpildītu, tas Kungs ir [473] Viņa vārds: Piesauc Mani, tad Es tevi uzklausīšu un tev atklāšu lielas un brīnišķas lietas, kas tev nebija zināmas. Jo tā saka tas Kungs, Israēla Dievs, par šās pilsētas namiem un par Jūdas ķēniņa namiem, kas noplēsti cīņā pret aplenkuma vaļņiem un izmantoti kara nolūkos. (..) Bet iegaumē: Es sasiešu un dziedināšu viņas brūces, Es tos darīšu veselus un došu tiem mieru un laimi bagātīgā pilnībā. Es darīšu citādu Jūdas un Israēla likteni un abas zemes atjaunošu kā agrāk, un šķīstīšu to ļaudis no visiem viņu noziegumiem, ar ko tie apgrēkojušies pret Mani, un Es piedošu visus viņu pārkāpumus, ar ko tie noziegušies pret Mani un ar ko tie atkāpušies no Manis. Un tad Jeruzāleme būs man prieka apgarots vārds, tā būs slavas un goda pilna visām tautām virs zemes. Kad tās dzirdēs visu to, ko Es šai pilsētai labu daru, tās izbīsies un drebēs par visu to prieku un laimi, ko Es tai dodu!”

“Tā saka tas Kungs: “Šinī vietā, par kuru jūs sakāt, ka tā pašlaik ir galīgi novārtā aizlaists apvidus bez cilvēkiem un lopiem, Jūdas pilsētās un Jeruzālemes ielās, kas tagad pilnīgi tukšas, bez iedzīvotājiem, bez māju dzīvniekiem, – tur nākotnē atkal dzirdēs prieka balsis un līksmību, līgavaiņa un līgavas gaviles un to cilvēku slavinājumu balsis, kas sacīs: teiciet to Kungu Cebaotu! Jo labs ir tas Kungs, un Viņa žēlastība paliek mūžīgi! – un to slavas dziesmas, kas nesīs pateicības upuri tā Kunga namā. Un Es atvedīšu atpakaļ šīs zemes trimdiniekus, un viss būs kā agrāk!” saka tas Kungs.

[474] Tā saka tas Kungs: šinī vietā, kas tagad ir tukša, bez cilvēkiem un lopiem, un visās citās vietās atkal būs ganības, kur gani ganīs savas avis. Kalnu pilsētās, lejas pilsētās un dienvidpilsētās, Benjamīna zemē un visās apdzīvotās vietās Jeruzālemes apkārtnē un pārējos Jūdas novados ganāmie pulki turpmāk atkal būs stingri gana rokās, kas tos skaita, saka tas Kungs.

Ievēro, nāks dienas, saka tas Kungs, kad Es piepildīšu to svētības apsolījumu, ko Es devu Israēla namam un Jūdas namam.” (Jer. 33:1-14)

Tā Dieva draudze tika iepriecināta vienā no vistumšākajām stundām tās ilgajā cīņā ar ļaunā spēkiem. Sātans šķietami gavilēja savās pūlēs iznīcināt Israēlu, bet Kungs pārvaldīja arī šos notikumus, un nākotnē Viņa ļaudīm pastāvēja iespēja izpirkt pagātni. Draudzei tika dota vēsts:

“Bet tu, Mans kalps Jēkab, nebīsties, tā saka tas Kungs, neuztraucies, Israēl! Jo redzi, Es tevi izglābšu no tālas zemes un tavu dzimumu no viņa cietuma zemes. Jēkabs pārnāks un dzīvos šeit mierā un drošībā, un neviens viņu netraucēs. Tiešām, Es esmu ar tevi, lai tev palīdzētu, saka tas Kungs. (..) Jo Es sasiešu tavas vātis un dziedēšu tavas brūces (..).” (Jer. 30:10,11,17)

Līksmajā atjaunošanas dienā dalītās Israēla ciltis tiks savestas kopā kā viena tauta. Dievs tiks atzīts par valdnieku “visām Israēla ciltīm”, un, kā Viņš pats saka: ”Tās būs Mana tauta”. “Priecājieties ar skaļiem kliedzieniem par Jēkabu un gavilējiet par tautu galvu – pašu pirmo starp tautām! Skandiniet slavas dziesmas un sakiet: izglāb, Kungs, savu tautu, Israēla pārpalikumu! Redzi, Es tos atvedīšu atpakaļ no ziemeļu zemes un sapulcināšu no visiem zemes galiem. Viņu starpā ir akli un tizli (..). Tie nāks raudādami, ar kvēlām lūgšanām sirdī, un Es tos vedīšu mājās. [475] Es tos vedīšu mājās. Es tos vedīšu pie ūdens strautiem pa līdzenu ceļu, kur tie neklups, jo Es esmu Israēlam atkal kļuvis par tēvu, un Ēfraims ir mans pirmdzimtais dēls!” (Jer. 31:1,7-9)

Tie, kas kādreiz tika atzīti kā Debesu izredzēti pāri pār visām tautām, tagad, citu acīs pazemoti, gūstā mācījās paklausību, kas bija tik nepieciešama viņu nākotnes labklājībai. Iekams tie to nebija apguvuši, Kungs viņu labā nevarēja īstenot dzīvē visu, ko bija iecerējis. “Es tevi pārmācīšu pēc taisnības, jo nesodītu Es tevi nevaru atstāt.” (Jer. 30:11) Tā Viņš paskaidro savu nodomu un rāda, ka tos pārmāca viņu pašu dēļ. Tomēr tie, kam Dievs veltījis savu maigo mīlestību, vienmēr netiks atstumti; Kungs visu pasaules tautu priekšā parādīs, ka Viņa plāns ir šķietamo zaudējumu pārvērst uzvarā, glābt un nevis izpostīt. Pravietis saņēma vēsti: “Viņš, kas Israēlu izklīdināja, to tagad atkal pulcina kopā un sargā kā gans savu ganāmo pulku! Jo tas Kungs ir izpircis Jēkabu un viņu atsvabinājis no tā rokas, kas bija stiprāks par viņu. Tā tie nāks un gavilēs Ciānas kalnā un steigsies pie tā Kunga dāvanām, pie labības, vīna un eļļas, pie jauniem jēriem un vēršiem, un viņu dvēsele būs kā auglīgs dārzs, un tiem nebūs vairs jācieš trūkums. (..) Es pārvērtīšu viņu skumjas priekā un tos iepriecināšu un ielīksmošu pēc viņu bēdām. [476] Un Es pamielošu priesteru sirdi ar tauku barību, un Mana tauta būs paēdināta ar Manas svētības dāvanām, saka tas Kungs.”

“Tā saka tas Kungs Cebaots, Israēla Dievs: “Atkal lietos šo svētīšanas vārdu Jūdas zemē un tās pilsētās, kad Es pārvedīšu atpakaļ trimdiniekus: tas Kungs lai tevi svētī, tu taisnības mājokli, tu svētais kalns! Un Jūda tur dzīvos ar visām savām pilsētām vienkopus, arāji un tie, kas klejo ar ganāmo pulku; Es dzirdināšu katru iztvīkušo un novārgušo un iepriecināšu katru noskumušo dvēseli!””

“Redzi, nāks dienas, saka tas Kungs, kad Es slēgšu jaunu derību ar Israēla namu un ar Jūdas namu, ne tādu derību, kādu Es citkārt slēdzu ar jūsu tēviem, kad Es tos ņēmu pie rokas un izvedu no Ēģiptes zemes. Šo derību tie ir pārkāpuši, kaut gan Man bija noteikšana pār tiem, tā saka tas Kungs. Nē, šāda būs derība, ko Es slēgšu ar Israēla namu pēc šīm dienām, tā saka tas Kungs, Es iedēstīšu savu bauslību viņos pašos, Es to rakstīšu viņu sirdīs, un Es būšu viņu Dievs, un tie būs Mana tauta. Tad nemācīs vairs draugs draugu un brālis brāli, sacīdams: atzīstiet to Kungu! – jo visi Mani pazīs, lielie un mazie, tā saka tas Kungs, jo Es piedošu viņu noziegumus un nepieminēšu vairs viņu grēku!” (Jer. 31:10-14, 23-25, 31-34)

Pagānu zemēs

“Jūs esat Mani liecinieki,” tā saka tas Kungs, “un jūs esat Mani kalpi, ko Es esmu izredzējis (..).” (Jes. 43:10)

39. Babilonijas galmā (Dan. 1. nod.)

[479] Pravietotās septiņdesmit gadu trimdas sākumā uz Babiloniju gūstā aizvesto Israēla bērnu starpā bija krietni kristīgi patrioti, vīri, kas nelokāmi uzticējās pamatlikumiem, kurus nebija samaitājusi savtība un kas vēlējās pagodināt Dievu, neskatoties ne uz kādiem zaudējumiem. Gūstniecības zemē tiem bija jāpiepilda Dieva nodoms, sagādājot pagānu tautām svētības, ko nodrošina Jehovas pielūgšana. Tiem vajadzēja būt Viņa pārstāvjiem. Šie vīri nekad nedrīkstēja ielaisties kompromisā ar elku kalpiem. Tiem vienmēr vajadzēja augsti godāt savu ticību un dzīvā Dieva pielūdzēju vārdu. Un viņi tiešām tā arī dzīvoja. Labklājībā un grūtībās tie pagodināja Dievu, un Dievs pagodināja viņus.

Faktu, ka šie cilvēki, Jehovas pielūdzēji, bija gūstekņi Babilonijā un ka dievnama trauki atradās Babilonijas dievu templī, uzvarētāji izlietoja par pierādījumu, lai lielīgi apgalvotu, ka viņu reliģija un ieradumi ir pārāki par ebreju reliģiju un ieradumiem. [480] Tomēr pat tik dziļā pazemojumā, ko bija izraisījusi Israēla atkrišana, Dievs Babilonijai pierādīja savu pārākumu, savu prasību svētumu un paklausības drošos rezultātus. Un tādu liecību Viņš varēja nodrošināt vienīgi izmantojot sev uzticīgus ļaudis.

Starp tiem, kas neatkāpās no Kunga, bija Daniēls un viņa trīs biedri – izcili piemēri tam, kādi var kļūt cilvēki, ja tie dzīvo saskaņā ar gudrības un spēka Dievu. No samērā vienkāršās jūdu mājvietas šos no ķēniņa līnijas cēlušos jaunekļus aizveda uz vislielāko pilsētu, uz visievērojamākā pasaules valdnieka galmu. Nebukadnēcars savam galminieku priekšniekam Aspenasam pavēlēja, lai no Israēla bērniem, no ķēniņu un dižciltīgo ģimenēm izrauga jaunekļus, kas bez vainas, skaistus izskatā, kas labi apmācīti un gudri un būtu derīgi kalpot ķēniņa pilī.

“Viņu starpā bija Jūdas cilts dēli: Daniēls, Hananja, Misaēls un Asarja.” Saskatīdams šajos jauniešos visai apsološas iespējas, Nebukadnēcars nosprieda, ka tie jāsagatavo svarīgiem valsts amatiem. Lai pilnībā būtu piemēroti savam dzīves darbam, viņš tiem lika iemācīties kaldeju valodu un trīs gadus sagādāja ārkārtējas priekšrocības iegūt augstāko izglītību, kāda bija pieejama vienīgi valsts dižciltīgākajiem jaunekļiem.

Daniēla un viņa biedru vārdus apmainīja pret kaldeju dievību nosaukumiem. Ebreju vecāki bērna vārdam[481] pievērsa lielu nozīmi. Bieži vien šī izvēle pauda rakstura īpašības, kādas tēvs un māte vēlējās redzēt izveidojamies savā bērnā. Bet galminieku priekšnieks, kuram šie sagūstītie jaunekļi bija pakļauti , “deva tiem citus vārdus un nosauca Daniēlu par Beltsacaru, Hananju par Sadrahu, Misaēlu par Mesahu un Asarju par Abed-Nego”.

Ķēniņš nespieda ebreju jaunekļus atteikties no savas ticības un pieņemt elku pielūgšanu, jo cerēja to sasniegt pakāpeniski. Dodot tiem zīmīgus elku dievu vārdus, kā arī ik dienas uzturot ciešā saskarē ar elkukalpošanas ieradumiem un pakļaujot pavedinošajam pagānu elku pielūgšanas kulta iespaidam, viņš cerēja tos ierosināt atteikties no savas tautas reliģijas un pieņemt babiloniešu dievkalpošanu.

Jau pašā karjeras sākumā tiem nācās izturēt izšķirošu rakstura pārbaudi. Tika paredzēts, lai tie ēstu barību un dzertu vīnu, ko lietoja pie ķēniņa galda. Tādā veidā valdnieks domāja tiem parādīt savu labvēlību un rūpes par viņu labklājību. Bet daļa no ķēniņa galda barības bija upurēta elkiem, tas ir, svētīta elku kalpošanai. Kas no šīs barības ēda, tos uzskatīja par Babilonijas dievu pagodinātājiem. Uzticība Jehovam aizliedza Daniēlam un viņa biedriem piedalīties šādā cieņas izrādīšanā elkiem. Pat izlikšanās, ka viņi ēd tādu ēdienu un dzer tādu vīnu, būtu viņu ticības aizliegšana. To darot, tie ietērptos pagānismā un negodātu Dieva bauslības principus.

Tie nedrīkstēja sevi pakļaut briesmām, kad baudkārais galma ēdienu iespaids padarītu vājāku viņu miesas, prāta un gara spēju attīstību [482]. Viņi labi zināja Nadaba un Abija dzīves stāstu, par kuru nesātību un tās sekām ziņots 5. Mozus grāmatā. Tie saprata, ka vīna lietošana kaitīgi ietekmēs viņu fiziskos un garīgos spēkus.

Daniēlu un viņa biedrus vecāki bija audzinājuši stingros sātības ieradumos. Viņi bija mācīti, ka par savām spējām būs jāatbild Dievam un ka tie nekad nedrīkst novājināt vai kavēt fizisko un garīgo spēku attīstību. Šī audzināšana Daniēlu un viņa biedrus aizsargāja pret Babilonijas galma demoralizējošo iespaidu. Samaitātajā un greznajā galmā tos apņēma spēcīgas kārdināšanas, tomēr tie palika neaptraipīti. Nekāds spēks vai iespaids tos nespēja novērst no pamatlikumiem, ko tie bija apguvuši savas dzīves agrīnajos gados, mācoties no Dieva vārdiem un darbiem.

Ja Daniēls būtu gribējis, tad, norādot uz savu apkārtni, būtu varējis atrast ticamu atvainojumu, lai neievērotu stingros sātības ieradumus. Tas varētu aizbildināties ar atkarību no valdnieka labvēlības, ar pakļautību viņa varai, ka citādi nevar, kā ēst ķēniņa ēdienu un dzert viņa vīnu, jo, uzticoties dievišķajai mācībai, valdnieku sadusmotu un varbūt zaudētu savu stāvokli un dzīvību. Ja viņš neievērotu Kunga norādījumus, tad saglabātu ķēniņa labvēlību un nodrošinātu sev intelektuālas priekšrocības un glaimojošas izredzes šajā pasaulē.

Bet Daniēls nesvārstījās. [483] Piekrišana no Dieva viņam bija dārgāka nekā visvarenākā zemes valdnieka labvēlība – pat dārgāka par dzīvību. Viņš stingri nolēma palikt godīgs, nerēķinoties ar iespējamām sekām. Jauneklis “savā sirdī apņēmās nesagānīties ar ķēniņa ēdienu, nedz ar to vīnu, ko tas dzēra”, un šajā nodomā to atbalstīja arī trīs biedri.

Pieņemot tādu lēmumu, ebreju jaunekļi nerīkojās pašpaļāvīgi, bet visā pilnībā uzticējās Dievam. Viņi nevēlējās tādā veidā kļūt ievērojami, bet centās pagodināt Kungu. Ja tie šajā gadījumā izietu uz kompromisu, pakļaudamies apstākļu spiedienam, tad novirzīšanās no pamatlikumiem vājinātu viņu taisnības izjūtu un nepatiku pret ļaunumu. Pirmais nepareizais solis vestu pie otra un nākamajiem, līdz savienība ar Debesīm tiktu pārtraukta un tos sev līdzi aizrautu kārdināšanas.

“Dievs piešķīra Daniēlam žēlastību un pretimnākšanu no galminieku priekšnieka puses,” un viņa lūgumu, lai tas varētu nesagānīties, uzņēma ar cieņu. Tomēr galminieku priekšnieks vilcinājās to izpildīt. “Es tikai bīstos sava kunga un ķēniņa, kas ir noteicis jums barību un dzērienu,” viņš paskaidroja. “Ja ķēniņš redzētu, ka jūsu izskats nav tik labs kā citiem jaunekļiem jūsu vecumā, tad es pēc ķēniņa pavēles zaudētu savu galvu jūsu dēļ.”

Tad Daniēls griezās pie barības sarga, kas bija iecelts tieši pār ebreju jaunekļiem. Viņš to lūdza, lai atļautu neēst ķēniņa ēdienu un nedzert viņa vīnu un lai tādā veidā tos pārbauda desmit dienas, dodot tikai vienkāršu barību, un tad lai salīdzina ar citiem, kas ēd no ķēniņa gardumiem. [484]

Barības sargs, lai gan baidījās, ka, izpildot šo lūgumu, iemantos ķēniņa nelabvēlību, tomēr piekrita; un Daniēls saprata, ka viņa lieta ir uzvarējusi. Pēc desmit dienām pārbaudes rezultāti bija pilnīgi pretēji tam, no kā baidījās galminieku priekšnieks. “Pēc šīm desmit dienām tie izskatījās labāki un veselīgāki nekā tie jaunekļi, kuri saņēma savu ēdienu no ķēniņa galda.” Ebreju jaunekļi izrādījās ievērojami pārāki par saviem biedriem. Tāpēc Daniēlam un viņa draugiem arī turpmāk atļāva lietot viņu vienkāršo uzturu visu apmācību laiku.

Trīs gadus ebreju jaunekļi mācījās kaldeju rakstos un apguva valodu. Visā šajā laikā tie palika nelokāmi uzticīgi Dievam un pastāvīgi paļāvās uz Viņa spēku. Tie pašaizliedzību apvienoja ar nodomu nopietnību, čaklumu un pastāvību. Ne jau lepnība vai godkāre tos bija ievedusi ķēniņa galmā – sabiedrībā, kas Dievu nebijās un nepazina. Tie tagad bija gūstekņi svešā zemē, un tos tur bija novietojusi Bezgalīgā Gudrība. Šķirti no mājas iespaidiem un svētas sabiedrības, tie centās turēties cienīgi par godu saviem pazemotajiem ļaudīm un par slavu Viņam, kura kalpi tie bija.

Kungs ar labpatiku vēroja šo ebreju jaunekļu noteiktību un pašaizliedzību, kā arī viņu motīvu skaidrību. Tos pavadīja Dieva svētība.[485] Viņš “piešķīra šiem četriem jaunekļiem ieskatu un saprašanu visādās gudrībās un zinībās, bet Daniēlu apveltīja ar spēju saprast visādas parādības un sapņus.” Piepildījās apsolījums: “To, kas Mani turēs godā, to arī Es pagodināšu.” (1. Sam. 2:30) Pieķeroties Dievam nesatricināmā paļāvībā, Daniēls ieguva praviešu Gara spēku. Kamēr cilvēki viņam mācīja pienākumus galma dzīvē, Dievs iemācīja lasīt nākotnes noslēpumus un lika paziņot nākamām paaudzēm gleznās un simbolos ietvertus šīs pasaules vēstures notikumus līdz laika galam.

Kad bija aizritējis jaunatnes audzināšanai paredzētais laiks, tad līdz ar citiem kandidātiem uz valsts darbu pārbaudīja arī ebrejus un izrādījās, “ka no visiem jaunekļiem nebija neviena tāda kā Daniēls, Hananja, Misaēls un Asarja.” Viņu asā uztvere, plašās zināšanas, izvēle un skaidrā valoda liecināja par viņu nesalīdzināmajām gara spējām. “Un visos gadījumos, kad ķēniņš griezās pie tiem, izrādījās, ka tie savās zināšanās, apķērībā un asprātībā bija desmitreiz pārāki par visiem gudrajiem un zīlniekiem visā viņa valstī.” Tāpēc tie arī palika pie ķēniņa.

Babilonijas galmā bija sapulcināti pārstāvji no dažādām zemēm, vistalantīgākie vīri, kas jau no dabas bija bagātīgi apdāvināti un tagad saņēma visplašāko izglītību, kādu vien pasaule spēja dot; tomēr starp visiem neatradās neviens, kas varētu līdzināties ebrejiem. Fiziskā spēka un skaistuma, garīgās attīstības un zināšanu jomā tie stāvēja ārpus konkurences. Taisnais augums, stingrais, spraigais solis, skaistais vaigs, veselais saprāts un nesamaitātā elpa, – viss liecināja par labiem ieradumiem un cēlumu, ar ko daba pagodina tos, kas paklausa tās likumiem.

Apgūstot babiloniešu gudrību, Daniēls un viņa biedri bija daudz sekmīgāki [486] nekā pārējie audzēkņi, bet zināšanas neradās pašas no sevis. Viņi tās krāja, uzticīgi izlietojot savus spēkus Svētā Gara vadībā. Tie savienojās ar visas gudrības Avotu, par audzināšanas pamatu izmantodami dievišķās atziņas. Viņi nostājās tur, kur Dievs tos varēja svētīt, un ticībā lūdza pēc gudrības, un dzīvoja tā, kā lūdza. Tie izvairījās no visa, kas varētu vājināt viņu spējas, un izlietoja ikvienu izdevību, lai kļūtu gudrāki visās mācību nozarēs. Tie sekoja dzīves pamatlikumiem, kas stiprināja prātu. Zināšanas viņi meklēja ar vienu mērķi, – lai spētu pagodināt Dievu. Tie saprata, ka, pārstāvot patieso reliģiju pagānisma viltus reliģiju vidū, viņiem jābūt ar skaidru prātu un nevainojamu kristīgu raksturu. Pats Dievs bija viņu Skolotājs. Pastāvīgi lūdzot, apzinīgi mācoties un uzturot ciešas attiecības ar Neredzamo, tie staigāja ar Dievu tāpat kā Ēnohs.

Patiesas sekmes jebkurā jomā nerodas gadījuma pēc vai kā likteņa nolemtība. Tās iegūstamas, pateicoties Dieva aizgādībai, kā ticības, apdomības, priekšrocību izmantošanas un izturības alga. Smalkas prāta spējas un augsts morālais līmenis nav nejaušība. Dievs piešķir izdevības, un sekmes nosaka šo izdevību izlietošana.

Kamēr Dievs darbojās pie Daniēla un viņa biedriem, dodot “gribu un veiksmi pēc sava labā prāta” (Filip. 2:13), dzīvē viņiem pašiem bija jāīsteno sava atpestīšana. [487] Šeit atklājās dievišķais pamatlikums, kas nosaka, ka patiesu sekmju iegūšanai nepieciešama sadarbība. Cilvēka piepūle bez dievišķā spēka ir bezvērtīga, bet arī dievišķā palīdzība bez cilvēka līdzdalības nedod vajadzīgo rezultātu. Lai izlietotu Dieva žēlastību, mums no savas puses jāveic sava daļa. Viņa žēlastība ir dota, lai ierosinātu mūs gribēt un darīt, bet nekad kā mūsu pūļu atvietotāja.

Kā Kungs sadarbojās ar Daniēlu un viņa biedriem, tāpat Viņš vēlas sadarboties ar visiem, kas cenšas darīt Viņa prātu. Svētā Gara spēkā Viņš nostiprinās katru patiesu mērķi, ikvienu krietnu apņemšanos. Tiem, kas staigā paklausības takā, jārēķinās ar daudz un dažādiem šķēršļiem. Spēcīgi viltus iespaidi var saistīt pie pasaules, bet Kungs ir spējīgs padarīt par neko ikkatru mēģinājumu kaitēt Viņa izredzētajiem. Kunga spēkā tie var uzvarēt ikvienu kārdinājumu un pastāvēt visās grūtībās.

Dievs izvietoja Daniēlu un viņa biedrus Babilonijas vareno valstsvīru vidū, lai tie starp elku pielūdzējiem pārstāvētu dievišķo raksturu. Kas noteica šo jaunekļu piemērotību tik svarīgiem un godpilniem pienākumiem? Tā bija uzticība mazās lietās, kas tos sagatavoja visai tālākajai dzīvei. Viņi pagodināja Dievu, pildot vissīkākos pienākumus, tieši tāpat kā nesot lielas atbildības.

Kā Dievs Daniēlu aicināja liecināt Babilonijā, tā Viņš mūs šodien aicina par lieciniekiem pasaulē. Kungs vēlas, lai mēs, gan niecīgos, gan iespaidīgos dzīves darījumos, ļaudīm vienmēr atklātu Viņa valstības pamatlikumus. Daudzi gaida, lai tiem paver iespējas kādam lielam darbam, kamēr ikdienā palaiž garām izdevības parādīt uzticību Dievam. Savus parastos dzīves pienākumus tie [488] nepilda no visas sirds. Diena pēc dienas aiziet, gaidot uz kādu lielu darbu, kurā tie, pēc pašu domām, varētu uzrādīt īpašas spējas, tādā veidā apmierinot savu godkāri.

Patiesa kristieša dzīvē nekas nav maznozīmīgs, jo Visvarenā vērtējumā svarīgs ir jebkurš pienākums. Kungs precīzi nosaka ikvienu iespēju kalpot. Neizlietotās iespējas tiek atzīmētas tikpat noteikti kā izlietotās. Mūs tiesās arī par to, ko vajadzēja darīt, bet ko nepaveicām tāpēc, ka neizlietojām savus spēkus, lai pagodinātu Dievu.

Cēlu raksturu neiegūst gadījuma rezultātā, tas nerodas no Aizgādības īpašas labvēlības un netiek piešķirts kā dāvana. Cēls raksturs veidojas, pakļaujot sevi pašdisciplīnai, zemāko dabu augstākajai, kad sevi nododam kalpošanai Dievam un cilvēkiem.

Ar ebreju jaunekļu uzticību sātības pamatlikumiem Dievs šodien runā uz mūsu laika jaunatni. Pastāv liela nepieciešamība pēc vīriem, kas, līdzīgi Daniēlam, grib darboties un darbojas patiesības labā. Cīņā starp tikumu un netikumu ir vajadzīga nepārtraukta modrība, šķīsta sirds, stipras rokas un bezbailīga drosme. Sātans tuvojas katrai dvēselei ar visvilinošākajiem kārdinājumiem apmierināt savu apetīti.

Cilvēka ķermenis ir vissvarīgākais starpnieks visas dvēseles un prāta attīstībā derīga rakstura veidošanai. Tāpēc dvēseļu ienaidnieks savas kārdināšanas vērš tieši šajā virzienā, lai vājinātu un pazemotu fiziskos spēkus. Viņa panākumi šeit bieži vien nozīmē visas būtnes pakļaušanu ļaunumam. Ja [489] miesas dziņas nepārvalda augstāka vara, tad tās cilvēku noved sabrukumā un nāvē. Miesai jātiek pārvaldītai no cilvēcīgās būtnes augstākajiem spēkiem. Kaislībām jāatrodas gribas kontrolē, kas pati savukārt jāpakļauj Dievam. Visu dzīvi jāpārvalda dievišķās žēlastības svētotām brīnišķajām prāta spējām. Intelektuālo spēku, fizisko veselību un dzīvības laika ilgumu nosaka negrozāmi likumi. Paklausot šiem likumiem, cilvēks var uzvarēt sevi, var uzvarēt savas tieksmes un pastāvēt cīņā ar “valdībām un varām, šīs tumsības pasaules valdniekiem un pret ļaunajiem gariem pasaules telpā”. (Ef. 6:12)

Senajā rituālā, kas simboliski liecināja par Evaņģēliju, uz Dieva altāra pienestajiem upuriem nedrīkstēja būt nekāds trūkums. Upurim, kas norādīja uz Kristu, vajadzēja būt bez vainas. Dieva Vārds šos priekšstatus izlieto, lai paskaidrotu, kādiem jābūt Viņa bērniem – kā “dzīvam upurim”, “svētiem un bezvainīgiem”. (Rom. 12:1; Ef. 5:27)

Šie krietnie ebreji bija vīri ar mums līdzīgām tieksmēm. Un tomēr, neskatoties uz Babilonijas galma pavedinošajiem iespaidiem, tie izturējās nevainojami, tāpēc ka paļāvās uz Mūžīgo Stiprumu. Raugoties uz viņiem, pagānu tautas varēja pārliecināties par dievišķo laipnību un žēlastību, par Kristus mīlestību. No viņu piedzīvojumiem varam vērot, kā pamatlikumi uzvar kārdināšanas, šķīstība – samaitātību un nodošanās un uzticība – ateismu un elku kalpošanu.

Daniēlu pavadošais Gars ir pieejams arī mūsdienu jauniešiem. Tie var smelt no tā paša Spēka Avota, lai būtu tikpat [490] veiksmīgi sevis savaldīšanā un savā dzīvē, pat nelabvēlīgos apstākļos, atklātu tādu pašu krietnumu. Kad kārdināšanas skubina apmierināt savas iegribas, – sevišķi mūsu lielajās pilsētās, kur visdažādākās jutekliskas baudas ir tik ērti sasniedzamas un vilinošas, – pateicoties dievišķai žēlastībai, viņu cenšanās godāt Dievu tomēr var palikt nelokāma. Stingrā apņēmībā un piesardzīgā modrībā tie var pretoties katram dvēseli skarošam kārdinājumam. Bet uzvaru iegūs tikai tas, kas izlemj darīt pareizi tāpēc, ka tā ir pareizi.

Ak, kādu darbu savā dzīvē paveica šie krietnie ebreji! Atstājot bērnības mājvietu, tiem pat prātā neienāca, kāds liktenis un kādas augstas priekšrocības tos sagaida. Uzticīgi un nesatricināmi tie pakļāvās dievišķai vadībai, tā ka Kungs viņus varēja izlietot, lai piepildītu savu nodomu. Un Dievs vēlas, lai tās pašas varenās patiesības, kuras paaugstināja šie vīri, šodien atklātu mūsu laika jaunatne un bērni. Daniēla un viņa biedru dzīve uzskatāmi liecina, ko Viņš grib darīt to labā, kas Tam pilnīgi nododas un no visas sirds meklē īstenot Viņa nodomu.

40. Nebukadnēcara sapnis (Dan. 2. nod.)

[491] Drīz pēc Daniēla un viņa biedru iekļaušanās Babilonijas valdnieka galmā tur risinājās notikumi, kas elkus pielūdzošajai tautai atklāja Israēla Dieva varu un uzticību. Nebukadnēcars redzēja zīmīgu sapni, kas “viņu tā satrauca, ka tas uzmodās no miega”. Kaut gan sapnis ķēniņu bija dziļi iespaidojis, tomēr pieceļoties viņš to vairs nespēja skaidri atcerēties.

Apjukumā Nebukadnēcars saaicināja pie sevis “gudros un vārdotājus, zīlniekus un kaldejus”, meklējot pie tiem palīdzību. “Man bija sapnis,” viņš sacīja, “kas mani uztrauc un nedod man miera, un es gribu izprast tā nozīmi”. Stāstot par savu neziņu, viņš pieprasīja, lai šo noslēpumu atklātu un tā sagādātu viņam atvieglojumu.

Uz to gudrie atbildēja: “Ķēniņš lai dzīvo mūžīgi! Atstāsti saviem kalpiem sapni, tad mēs tev to izskaidrosim!” [492]

Neapmierināts ar šo izvairīgo atbildi un kļuvis aizdomīgs, ka, neskatoties uz apgalvojumiem par spējām atklāt cilvēku noslēpumus, tie, šķiet, nevēlējās viņam palīdzēt, ķēniņš, gan apsolot bagātību un godu, gan piedraudot ar nāvi, pavēlēja, lai gudrie ne tikai izskaidro, bet arī izstāsta pašu sapni. “Mans lēmums ir negrozāms: ja jūs nedarīsit man zināmu pašu sapni un tā izskaidrojumu, tad jūs sacirtīs gabalos un jūsu namus padarīs par drupu kaudzi; bet, ja jūs pastāstīsit man sapni un to izskaidrosit, tad jūs saņemsit no manis bagātas dāvanas un lielu goda parādīšanu. Tātad atstāstiet manu sapni un izskaidrojiet to!”

Tomēr gudrie atkārtoti iebilda: “Lai ķēniņš pastāsta saviem kalpiem sapni, tad mēs to izskaidrosim.”

Tad Nebukadnēcars, sevišķi uztraukts un saniknots par šķietamo nodevību no to puses, kuriem viņš bija uzticējies, paziņoja: “Es redzu, ka jūs gribat tikai laiku novilcināt, jo jūs redzat, ka mans lēmums ir negrozāms. Bet, ja jūs nevarat man pastāstīt manu sapni, tad paliek jums nolemtais sods, tāpēc, ka jūs esat sarunājušies runāt manā priekšā melus un viltu, lai tikai laiku novilcinātu un lai apstākļi grozītos. Tāpēc stāstiet man manu sapni, lai es varu pārliecināties, ka jūs manu sapni arī izskaidrosit!”

Baiļu pārņemti par neveiksmes sekām, gudrie pūlējās ķēniņam pierādīt, ka viņa prasība ir nepamatota, jo nekas tamlīdzīgs nekad no neviena cilvēka nav prasīts. “Nav neviena cilvēka virs zemes, kas varētu apmierināt ķēniņa prasību. Nav arī bijis ķēniņa, lai cik varens tas būtu bijis, kas būtu griezies ar tādu prasību pie kāda pareģa, kāda vārdotāja vai kaldeja. Tas ir par daudz – par grūtu, ko ķēniņš prasa. Nav neviena, kas varētu izpildīt ķēniņa prasību kā vien dievi, bet tie nedzīvo starp mirstīgiem cilvēkiem.” [493]

“Par to ķēniņš stipri uztraucās un tā sadusmojās, ka pavēlēja nokaut visus gudros Bābelē.”

Starp tiem, kurus meklēja valdnieka norīkotie virsnieki, lai gādātu par pavēles izpildi, bija arī Daniēls un viņa biedri. Kad kļuva zināms, ka saskaņā ar spriedumu tiem jāmirst, Daniēls ķēniņa pils karavīru virsniekam Arioham “gudri un saprātīgi” jautāja: “Kāpēc ķēniņš izdevis tik bargu pavēli?” Ariohs pastāstīja par valdnieka uztraukumu sakarā ar zīmīgo sapni, un ka tie, kam viņš līdz šim bija pilnībā uzticējies, nav varējuši palīdzēt. To dzirdot un apzinoties draudošās briesmas, Daniēls uzdrošinājās iet pie ķēniņa ar priekšlikumu, lai viņam dotu laiku un tas varētu lūgt savu Dievu atklāt sapni un tā izskaidrošanu.

Valdnieks priekšlikumam piekrita. “Tad Daniēls gāja savā namā un pastāstīja to saviem biedriem Hananjam, Misaēlam un Asarjam.” Kopīgi tie meklēja gudrību pie Gaismas un Gudrības Avota. Viņu ticība bija stipra, apzinoties, ka šajā vietā tos atvedis Dievs un tie ir darījuši Viņa darbu, izpildot uzdotos pienākumus. Neziņā un briesmās tie vienmēr bija griezušies pie Kunga pēc vadības un aizsardzības, un Viņš bija izrādījies kā vienmēr klātesošs Palīgs. Tādēļ tagad tie ar sagrauztu sirdi atkal no jauna pakļāvās zemes Soģim, lūgdami, lai Viņš tos glābtu šajā īpašajā vajadzības brīdī. [494] Un tie nelūdza velti. Dievs, kuru tie bija godājuši, tagad viņus pagodināja. Kunga Gars dusēja uz tiem, un Daniēlam “nakts parādībā” tika atklāts ķēniņa sapnis un tā nozīme.

Par doto atklāsmi Daniēls vispirms pateicās Dievam. “Slavēts lai ir Dieva Vārds no mūžības uz mūžību, jo Viņam pieder gudrība un vara! Viņš liek mainīties laikiem un dzīvei, Viņš atceļ un ieceļ ķēniņus, Viņš dod gudriem gudrību un sapratīgiem saprašanu; Viņš atklāj to, kas bija apslēpts un neziņā tīts; Viņš zina, kas slēpjas tumsā, pie Viņa mīt gaisma. Tevi, Tu mans tēvu Dievs, es teicu un slavēju, ka Tu man esi devis gudrību un spēku un esi darījis zināmu, ko mēs no Tevis izlūdzamies, jo Tu mums esi atklājis to, ko ķēniņš vēlas zināt.”

Pēc tam viņš nekavējoties devās pie Arioha, kam valdnieks bija pavēlējis nonāvēt gudros, un sacīja: “Nenogalini gudros Bābelē! Ved mani pie ķēniņa, es viņam došu viņa sapņa izskaidrojumu!” Steigšus virsnieks Daniēlu pieteica pie ķēniņa, paziņojot: “Es šeit atvesto jūdu starpā atradu vienu vīru, tas grib ķēniņam sniegt sapņa izskaidrojumu.”

Pavērojiet šo jūdu gūstekni! Cik mierīgs un nosvērts viņš stāv visvarenākās pasaules impērijas valdnieka priekšā! Jau ar pirmajiem vārdiem tas atsakās godu pieņemt sev un kā visas gudrības Avotu paaugstina Dievu. Uz ķēniņa nedrošo jautājumu: “Vai tu patiesi vari man pateikt sapni, kas man bija, un to arī izskaidrot?” viņš atbild: “ Noslēpumu, kuru ķēniņš grib zināt, viņam nevar atklāt ne gudrie, ne vārdotāji, [497] ne zvaigžņu vērotāji, ne zīlnieki vai pareģi; bet ir Dievs debesīs, kas atklāj noslēpumus. Un Tas ir ķēniņam Nebukadnēcaram darījis zināmu, kas notiks laiku beigās.”

“Tavs sapnis un parādības, kuras tu guļot redzēji, ir šādas: tev, ak ķēniņ, gultā guļot, nāca galvā domas, kas notiks nākotnē. Un tas, kas atklāj noslēpumus, tev parādīja, kas notiks. Bet man šis noslēpums tika atklāts ne manas gudrības dēļ, it kā tā būtu lielāka kā citiem cilvēkiem, bet lai ķēniņam taptu zināms sapņa izskaidrojums un tu izprastu savas sirds domas.

Tev, ak ķēniņ, bija parādība – tu redzēji lielu tēlu, tas bija vareni liels un stāvēja priekšā ārkārtīgā spožumā; tā izskats bija briesmīgs. Šī tēla galva bija no tīra zelta, tā krūtis un rokas no sudraba, tā vēders un gurni no vara. Tēla stilbi bija no dzelzs, un tā kājas pa daļai no dzelzs un pa daļai no māla. Tev ar visu uzmanību tēlā noraugoties, pēkšņi no kalna bez kādas cilvēku roku palīdzības atraisījās akmens un gāzās lejup; tas ķēra tēla dzelzs un māla kājas un sašķaidīja tās. Līdz ar to sašķīda smalkās druskās arī tēla vara, sudraba un zelta daļas; tās izputēja kā pelavas vasarā uz klona, vējš tās aiznesa, tā ka no tām nekā vairs nepalika. Bet akmens, kas satrieca tēlu, kļuva par lielu kalnu, kas piepildīja visu zemi.”

“Tāds ir sapnis,” pārliecinoši sacīja Daniēls, un ķēniņš, uzmanīgi uzklausot katru sīkumu, saprata, ka tas tiešām bija tas pats sapnis, kas viņu tā satrauca. [498] Līdz ar to viņa prāts bija sagatavots labvēlīgi uzņemt arī izskaidrojumu. Ķēniņu Ķēniņš Babilonijas monarham vēlējās atklāt svarīgu patiesību. Dievs rādīja, ka Viņam ir vara pār pasaules valstīm – vara iecelt un atcelt ķēniņus. Nebukadnēcara prātā, ja vien iespējams, bija jāatmodina atziņa par viņa atbildību pret Debesīm, tādēļ valdnieka priekšā tika atvērti nākotnes notikumi, kas sniedzās līdz pat laika galam.

“Tu, ak ķēniņ, tu ķēniņu ķēniņ, tev debesu Dievs ir devis spēju valdīt, varu, spēku un godu, tavā rokā Viņš nodevis cilvēkus visur, kur vien cilvēki dzīvo, kur ir zvēri laukā un putni apakš debess; Viņš tevi iecēlis tiem visiem par valdnieku, tu esi tā zelta galva.

Pēc tevis nāks cita valsts, kas būs vājāka par tavējo, un tad celsies vēl trešā valsts, no vara, tā valdīs pār visu zemi. Tad nāks ceturtā valsts, cieta kā dzelzs. Un, tā kā dzelzs satriec un sagrauj visu, tā šī satrieks un sagraus visas pārējās. Tu redzēji, ka tēlam bija kājas un kāju pirksti pa daļai no māla, pa daļai no dzelzs, un tas norāda uz to, ka šī valsts būs savā būtībā nevienāda veidojuma valsts: tai piemitīs kaut kas no dzelzs stipruma, jo tu redzēji dzelzi, kas maisīta ar māliem; bet, ka tu redzēji kāju pirkstus pa daļai no dzelzs un pa daļai no māla esam, tas norāda, ka šī valsts būs pa daļai stipra, pa daļai tomēr tieksies arī sadrupt. Un, ka tu redzēji, ka dzelzs bija maisīta ar mālu, tas norāda, ka abu daļu cilvēki sadzīvē un laulības noslēdzot gan saskaras cits ar citu, bet neviena daļa nesaraujami nesavienojas ar otru, tieši tā kā dzelzs nesavienojas ar mālu. [499]

Bet šo ķēniņu laikā debesu Dievs cels valsti, kura pastāvēs nesagrauta mūžīgi un kuras vara nepāries ne uz vienu citu tautu. Tā satrieks un iznīcinās citas valstis, bet pati pastāvēs mūžīgi. Tādēļ tu arī redzēji, ka akmens bez cilvēku palīdzības novēlās no kalna un satrieca dzelzi, varu, mālu, sudrabu un zeltu. Lielais Dievs ķēniņam parādīja, kas notiks nākotnē. Šis sapnis ir tiešām zīmīgs, un patiess ir tā izskaidrojums.”

Ķēniņš bija pārliecināts par izskaidrojuma patiesīgumu un pazemībā un godbijībā “nometās uz sava vaiga un pielūdza ”, sakot: “Tas tiešām ir tiesa, ka jūsu Dievs ir Dievs pār visiem dieviem un Kungs pār ķēniņiem, un parāda noslēpumus, tāpēc ka tu šo noslēpumu varēji izstāstīt.”( Glika tulk.)

Nebukadnēcars atcēla pavēli par gudro iznīcināšanu. Viņu dzīvība tika izglābta, pateicoties Daniēla savienībai ar noslēpumu Atklājēju. “Tad ķēniņš paaugstināja Daniēlu un deva tam daudz bagātu dāvanu, un iecēla to par pārvaldnieku pār visu Bābeles zemi un par Bābeles gudro priekšnieku. Daniēls lūdza ķēniņam, un tas iecēla Sadrahu, Mesahu un Abed-Nego par pārvaldniekiem pār visu Bābeles zemi, bet Daniēls palika ķēniņa pilī.”

Cilvēces vēstures ziņojumos tautu attīstība, valstu celšanās un krišana lielā mērā tiek saistīta ar atsevišķu cilvēku gribas un varonības izpausmēm, [500] kad notikumu veidošanos, šķiet, nosaka to spēks, godkāre vai kaprīzes. Bet, paverot Dieva Vārda priekškaru, mēs ieraugām, ka aiz un cauri visai cilvēku interešu, spēka un veiklības spēlei klusi un pacietīgi darbojas visžēlīgais Dievs, piepildot savu nodomu.

Nesalīdzināmi jaukos un maigos vārdos apustulis Pāvils kādreiz Atēnu gudrajiem atklāja dievišķo plānu par cilvēces radīšanu un tautu izplatību. “Dievs, kas radījis pasauli un visu, kas tanī, būdams debess un zemes Kungs, nemājo rokām celtos tempļos. Un Viņu neapkalpo cilvēku rokas, it kā Viņam kā vajadzētu; Viņš pats dod visiem dzīvību, elpu un visu; Viņš licis visām tautām celties no vienām asinīm un dzīvot pa visu zemes virsu un nospraudis noteiktus laikus un robežas, kur tiem dzīvot, lai tie meklētu Dievu, vai tie Viņu varētu nojaust un atrast, jebšu Viņš nav tālu nevienam no mums.” (Ap. d. 17:24-27)

Dievs ir skaidri paziņojis, ka katrs, kas vien vēlas, var iekļauties derības attiecībās. (Ec. 20:37) Radot pasauli, Viņam bija nolūks, lai zemi apdzīvotu būtnes, kuru esamība izvērstos par svētību gan tām pašām, gan savstarpēji un par godu Radītājam. Šo mērķi par savu var pieņemt ikviens, kas to grib. Par tiem ir sacīts: “Šos ļaudis Es sev esmu radījis, tie teiks manu slavu!” (Jes. 43:21, pēc Glika tulk.)

Savā bauslībā Dievs darījis zināmus visus patiesās labklājības pamatprincipus, kā tautu, tā personīgajā dzīvē. Israēliešiem Mozus par šiem likumiem sacīja: “Turiet un dariet, jo tā būs jūsu gudrība un saprašana (..).” “Jo tas jums nav tukšs vārds, bet ir jūsu dzīvība (..).” (5. Moz. 4:6; 32:47) [501] Senajam Israēlam nodrošinātās svētības ar tiem pašiem noteikumiem un tādā pašā pakāpē ir apsolītas katrai tautai un atsevišķam cilvēkam zem plašajām debesīm.

Daudzus gadu simtus pirms kādas noteiktas nācijas uznākšanas uz darbības skatuves Visuzinātājs Dievs, raugoties pāri gadsimtiem, noteica valstu celšanos un krišanu. Nebukadnēcaram Kungs paziņoja, ka Babilonijas impērija sabruks un tai sekos otra, kurai arī būs savs pārbaudes laiks. Nepaaugstinot patieso Dievu, arī tās godība nobālēs un viņas vietu ieņems trešā valsts. Arī tā zudīs; un tad pasaules tautas sev pakļaus ceturtā, cieta kā dzelzs.

Ja Babilonijas, pasaules visbagātākās valsts, valdnieki arvien būtu izjutuši godbijību pret Jehovu, tad tiem tiktu piešķirta gudrība un spēks, lai uzturētu savienību ar Kungu un paliktu stipri. Bet tie patvērumu pie Dieva meklēja vienīgi briesmu un neziņas brīžos. Tādos gadījumos, nespēdami atrast palīdzību pie saviem ievērojamajiem vīriem, tie griezās pie Daniēlam līdzīgiem cilvēkiem – ļaudīm, kuri, kā viņi zināja, godāja dzīvo Dievu un kurus arī Dievs godāja. Viņi lūdza šos cilvēkus atminēt Aizgādības noslēpumus; jo, lai gan Babilonijas valdnieki bija cilvēki ar visaugstākajām intelektuālajām spējām, tie tomēr pārkāpumos bija tik tālu šķīrušies no Dieva, ka nespēja saprast uz nākotni attiecošos brīdinājumus un atklāsmes.

Tie, kas pētī Dieva Vārdu, tautu vēsturē var saskatīt burtisku dievišķo pravietojumu piepildīšanos. Sašķelta un salauzta, Babilonija beidzot pazuda, tāpēc ka labklājības laikā tās valdnieki sevi uzskatīja neatkarīgus no Dieva un valsts godību pierakstīja cilvēciskiem sasniegumiem.[502] Medo-Persijas valsti Debesu dusmas piemeklēja tāpēc, ka tā mina kājām Dieva bauslību. Iedzīvotāju vairākums savā sirdī neizjuta nekādu godbijību pret Kungu. Valdīja ļaunums, zaimošana un izvirtība. Katra sekojošā valsts parādās arvien ļaunāka un nekrietnāka – to morālais līmenis slīd arvien zemāk un zemāk.

Ikkatram zemes valdniekam vara tiek piešķirta no Debesīm, un viņa sekmes ir atkarīgas no šīs varas pareizas izlietošanas. Dievišķais Sargs katru uzrunā: “Es tevi apbruņoju, jebšu tu Mani nepazini.” (Jes. 45:5) Senatnē Nebukadnēcaram teiktie vārdi ir dzīva mācība visiem: “Atsvabinies no saviem grēkiem ar taisnību un no saviem noziegumiem ar žēlsirdību, to parādīdams nelaimīgiem! Varbūt tava labklājība tad varēs pastāvēt jo ilgi.” (Dan. 4:24)

To saprast – nozīmē saprast, ka “taisnība tautu paaugstina”, ka “caur taisnību goda krēsls top stiprināts” un “caur žēlastību tas stāv stiprs”; (Sal. pam. 14:34; 16:12; 20:28) un atzīt pastāvošos principus, ka Dievam ir vara iecelt un nocelt ķēniņus – nozīmē saprast vēstures filozofiju.

Šī patiesība skaidri izteikta vienīgi Dieva Vārdā. Tur tiek rādīts, ka jebkuras tautas, tāpat kā katra atsevišķa cilvēka stiprums neslēpjas spējās vai izdevībās, kas tos dara neuzvaramus. Spēks nav atrodams viņu lieluma mānijā. To nosaka uzticība Dieva nodomu izpildē.

Nebukadnēcara sapņa tēls

Varenais pravietojums par pasaules valstīm tika ietverts tēlā, ko sapnī redzēja Babilonijas lielais un godkārīgais ķēniņš Nebukadnēcars. Viņš ilgojās uzzināt, kas notiks nākotnē, un tam rādītajā sapnī, ko neviens cilvēks nespēja izskaidrot, Dievs darīja zināmus Zemes vēstures turpmākos notikumus.

Nebukadnēcars domāja, ka Babilonija pastāvēs mūžīgi, tādēļ Kungs viņam deva sapni un sūtīja savu pravieti, kas sniedza sapņa izskaidrojumu, lai ķēniņš saprastu, ka viņa valsts vara neturpināsies bezgalīgi, un lai tas mācītos atzīt, ka patiesība ir kaut kas daudz augstāks par imperiālistisko godkāri. Dievs deva Nebukadnēcaram sapni un tā izskaidrojumu, lai ne tikai Babilonijas valdnieks, bet arī katrs tam sekojošais ķēniņš zinātu, ka visas pasaules valstis labākajā gadījumā pastāv tikai kādu noteiktu laiku un tām jānoiet no skatuves, un ka vienīgā mūžīgā valsts, kas nekad nezudīs, ir Jēzus Kristus Valstība, kas sapnī tika rādīta kā liels akmens, kas piepildīja visu Zemi.

Redzētais tēls kopumā attēloja cilvēku veidotās valstis, bet tā daļas, ar dažādiem metāliem sniegtie simboli, – četras lielas pasauli ietekmējošas impērijas, kas, sākot no Daniēla dienām, dominēs virs zemes. Pirmā no tām bija Babilonija, kas Nebukadnēcara valdīšanas laikā sasniedza savus slavas kalngalus, kļūdama par visvarenāko varu, kas jebkad ietekmējusi pasauli. A.H. Sayce saka: “Apdzīvotības un senās kultūras ziņā Asīriju tālu pārspēja dienvidu valsts Babilonija. Tā kļuva par centru un izejas punktu civilizācijai, kas vēlāk izplatījās Āzijas rietumos.” (“The Ancient Empires of the East”,1894 and 1900 eds., p. 93.)

“Šajā zemē ir atklātas noteiktas agrīnās civilizācijas attīstības pēdas, un tā kā valsts ir ar visilgstošāko pastāvēšanas vēsturi.(..) Babilonija... pārstāv kultūru, civilizāciju, literatūru un visu pārvaldošu reliģisku varu.” (The New Schaft-Herzog Encyclopedia of Religious Knowledge, vol 1, pp. 396,397.)

“Neviena galvaspilsēta pasaulē nav bijusi tik varena spēka, bagātības un kultūras ziņā tik milzīgā laika periodā.” ( Robert WM. Rogers,“A History of Babylonia and Assyria”, 4th ed, vo1.1. p. 386.)

Tas, ka Dievs atklāsmi un brīdinājumus sniedza tieši pirmajai un varenākajai pasauli ietekmējošai impērijai, bija ļoti savlaicīgi un lietderīgi, bet Babilonija, lielā, ar tēla zelta galvu ainotā valsts vara, nogāja no skatuves tās vājāko valdnieku Nabonida un viņa dēla Belsacara laikā 538. gadā pirms Kristus, tajā pašā paaudzē, kad tika dota atklāsme.

Kīra Lielā vadībā Babilonijai sekoja Medo-Persija, kas tēlā simbolizēta ar sudrabu, un pasaules troni paturēja aptuveni divsimt gadus.

331. gadā pirms Kristus Dārijs III (Codomannus) Arbelas kaujā zaudēja cīņu pret Aleksandru Lielo, kas līdz ar to kļuva par pasaules valdnieku. Grieķijas simbols ir varš. Aleksandrs nomira 323. gadā pirms Kristus, un nedaudz gados viņa veidotā impērija sadalījās savstarpēji karojošās frakcijās, kas sekojošajā gadsimtā valsti neglābjami novājināja, līdz tā palika par laupījumu pieaugošajai varai pie Tibras upes.

Grieķijas impērijas daļu Sīriju Roma iekaroja 190. gadā pirms Kristus, bet 168. gadā pirms Kristus tā pieveica Maķedoniju; un tajā pašā gadā Romas dzelzs monarhijas autoritāti atzina arī Ēģipte. Iesākumā Roma bija vienota, lai gan pastāvēja kā republika. Vēlāk tā kļuva par impēriju. Valsts sadalīšanās, ko sapnī redzētajā tēlā ainoja dzelzs un māla maisījums, notika 4. gadsimtā, iebrūkot barbariem no Eiropas ziemeļiem un austrumiem; un dzelzs Roma sabruka uz visiem laikiem. Ir pielikts daudz pūļu, lai Eiropas tautas kā Romas atsevišķās daļas precību ceļā apvienotu vienā veselā, uz ko norādīja pravietojuma izskaidrojumā minētā sajaukšanās caur cilvēku sadzīvi, bet visi mēģinājumi bijuši neveiksmīgi. Kārlis Lielais un Napoleons centās uzcelt vienotu valsti ar karaspēka palīdzību, bet arī tiem neveicās. Pravietojums vēstīja, ka šīs daļas nesavienosies, tāpat kā dzelzs nesajaucas ar māliem. Vārdi: “Tie viens pie otra nepielips” – ir stiprāki par diplomātiju un armijas spēku.

Romas sadalīšanās gala laikā Debesu Dievs uzcels savu valsti, kas nekad netiks iznīcināta, nekad netiks atdota citiem ļaudīm, kā tikai tiem, kas tur dzīvos mūžīgi. “Šis sapnis ir tiešām zīmīgs, un patiess ir tā izskaidrojums.”

Izdevēji.

41. Degošais ceplis (Dan. 3. nod.)

[503] Sapnis par iespaidīgo tēlu, kas Nebukadnēcaram atklāja turpmāko notikumu virkni līdz laika galam, tam tika dots, lai viņš apzinātos savu vietu pasaules vēsturē un izprastu pastāvošās valsts attiecības ar Debesu valstību. Sapņa izskaidrojumā viņš tika skaidri pamācīts par Dieva mūžīgās valstības nodibināšanu. Daniēls bija teicis: “Bet šo ķēniņu laikā Debesu Dievs cels valsti, kura pastāvēs nesagrauta mūžīgi un kuras vara nepāries ne uz vienu citu tautu. Tā satrieks un iznīcinās citas valstis, bet pati pastāvēs mūžīgi. (..) Šis sapnis ir tiešām zīmīgs, un patiess ir tā izskaidrojums.” (Dan. 2:44,45)

Ķēniņš bija atzinis Dieva varu, teikdams Daniēlam: “Patiesi, jūsu Dievs ir visu dievu Dievs (..).” (Dan. 2:47) [504] Kādu laiku Nebukadnēcars tiešām izjuta zināmu dievbijību, bet viņa sirds tomēr nebija šķīstīta no pasaules godkāres un vēlēšanās sevi paaugstināt. Valsts labklājība padarīja to lepnu. Ar laiku viņš mitējās godāt Dievu un atgriezās elku kalpībā ar pieaugošu dedzību un aklu svētulību.

Valdnieka prātā dziļu iespaidu bija atstājuši vārdi: “(..) tu esi tā zelta galva” (Dan. 2:38). Šos apstākļus, kā arī ķēniņa atgriešanos pie elkiem izmantoja viņa valsts padomnieki, iesakot uzcelt tēlu, kas būtu līdzīgs sapnī redzētajam, un novietot to tur, kur visi varētu aplūkot zelta galvu, kas izskaidrojumā nozīmēja viņa valsti.

Glaimojošais priekšlikums ķēniņam patika, un viņš apņēmās to īstenot dzīvē, ejot pat vēl tālāk. Tā vietā, lai oriģinālu tikai attēlotu, viņš nolēma to pārspēt. Viņa atveidotais tēls virzienā no galvas uz kājām nekļūs sliktāks savā vērtībā, bet būs viscaur no zelta, simbolizējot Babiloniju kā mūžīgu, nesagraujamu un visspēcīgu valsti, kas satriec visas citas, bet pati pastāv bezgalīgi.

Doma par mūžīgas impērijas un dinastijas nodibināšanu ļoti stipri iedarbojās uz vareno valdnieku, kura priekšā pasaules valstis tad vairs nespētu pastāvēt. Nesavaldītas godkāres un savtīga lepnuma radītajā sajūsmā viņš apspriedās ar saviem padomdevējiem, kā šo uzdevumu labāk veikt. Aizmirsdami tik zīmīgo dievišķo lēmumu, kas izteikts sapnī redzētajā lielajā tēlā; neņemdami vērā, ka Israēla Dievs bija sūtījis savu kalpu Daniēlu, lai izskaidrotu šī tēla nozīmi, un ka, pateicoties tieši šim izskaidrojumam, [505] valsts gudrie vīri tika izglābti no kauna pilnas nāves; ignorēdami visu, tikai ne vēlēšanos nostiprināt pašu varu un pārākumu, ķēniņš un viņa padomnieki nolēma darīt visu iespējamo, lai paaugstinātu Babiloniju, ka tā būtu cienīga pakļaut sev visu pasauli.

Simboliskais attēlojums, ar ko Dievs ķēniņam un ļaudīm atklāja savu nodomu attiecībā uz zemes tautām, tagad tika izlietots cilvēka varas un spēka pagodināšanai. Daniēla izskaidrojumu atmeta un aizmirsa; patiesību sagrozīja un izlietoja nepareizi. Debesu piedāvāto gleznu, kas cilvēku saprašanai atvērtu svarīgus nākotnes notikumus, izmantoja, lai aizkavētu to atziņu izplatīšanos, ko Dievs vēlējās sniegt pasaulei. Tā ar godkārīgu cilvēku nodomiem sātans centās nepieļaut dievišķo plānu piepildīšanos cilvēku labā. Cilvēces ienaidnieks zina, ka ar maldiem nesajauktai patiesībai ir spēks izglābt, bet, sagrozīta un izlietota sevis paaugstināšanai un cilvēku nodomu atbalstīšanai, tā jau kalpo ļaunā varai.

No savas bagātās mantnīcas krājumiem Nebukadnēcars lika izgatavot lielu zelta tēlu, kas galvenajās līnijās atgādināja sapnī redzēto, izņemot tikai materiālu, no kā to veidoja. Pieraduši pie savu pagānisko dievekļu lieliskajiem tēliem, kaldeji tomēr vēl nekad nebija strādājuši pie tik iespaidīgas un krāšņas, sešdesmit olektis augstas un sešas olektis platas statujas. [506] Un nebija nekas pārsteidzošs, ka zemē, kur viscaur valdīja elku pielūgšana, šo skaisto un dārgo Duras klajumā uzcelto tēlu, kas liecināja par Babilonijas godību, lielumu un varu, iesvētīja pielūgšanai. Lai šis nodoms piepildītos, izdeva pavēli, ka iesvētīšanas dienā visiem jāzemojas šī tēla priekšā, tā apliecinot savu nedalīto uzticību Babilonijas valsts varai.

Pienāca noteiktā diena, un milzīgs cilvēku pulks no visām tautām, ļaudīm un valodām sapulcējās Duras klajumā. Saskaņā ar ķēniņa pavēli, atskanot mūzikai, visi nometās ceļos un pielūdza zelta tēlu. Šajā notikumiem bagātajā dienā tumsības spēkiem šķita, ka tie gūst ārkārtēju uzvaru. Zelta tēla pielūgšana rādīja, ka to apvienos ar jau apstiprinātajām elku pielūgšanas formām, kas bija pieņemtas par valsts reliģiju. Līdz ar to sātans cerēja iznīcināt Kunga nodomu ar Israēla gūstekņu palīdzību Babilonijā visām pagānu tautām sniegt Dieva svētības.

Bet Dievs bija lēmis citādāk. Visi tomēr nelocīja ceļus cilvēka varu attēlojoša elku tēla priekšā. Pielūdzēju pulkā atradās trīs vīri, kuri bija stingri apņēmušies neapkaunot Debesu Dievu. Viņu Dievs bija ķēniņu Ķēniņš un kungu Kungs, un tie nevienu citu nevēlējās pielūgt.

Vispārējo panākumu saviļņots, Nebukadnēcars saņēma ziņu, ka starp viņa padotajiem ir kādi, kas uzdrošinās nepaklausīt valdnieka rīkojumam. Daži no gudrajiem, skaudībā par godu, ko bija saņēmuši uzticīgie Daniēla biedri, tagad ķēniņam ziņoja, ka tie atklāti pārkāpj viņa pavēli. [507] “Ķēniņš lai dzīvo mūžīgi!” tie izsaucās. “Te ir daži jūdi: Sadrahs, Mesahs un Abed-Nego, kuriem tu esi uzticējis Bābeles zemes pārvaldīšanu; tie, ak ķēniņ, neievēro tavu pavēli, tie negodā tavus dievus un nepielūdz zelta tēlu, ko tu esi licis darināt.”

Tad ķēniņš lika tos atvest pie sevis un jautāja: “Vai jūs, Sadrah, Mesah un Abed-Nego, ar nolūku negodājat manus dievus un nepielūdzat zelta tēlu, ko es liku veidot?” Ar draudiem viņš centās tos iespaidot pievienoties pūlim. Norādīdams uz uguns cepli, ķēniņš atgādināja sodu, kas tos sagaida, ja viņi turpinās pretoties tā gribai. Bet ebreji stingri apliecināja savu uzticību Debesu Dievam un pārliecību par Viņa spēku tos izglābt. Zemošanos tēla priekšā visi uzskatīja par pielūgšanu. Šādu godu tie varēja dot vienīgi Dievam.

Trim ebrejiem stāvot valdnieka priekšā, tas bija pārliecināts, ka tiem piemīt kaut kas tāds, kā trūkst citiem viņa valsts gudrajiem vīriem. Tie bija uzticīgi pildījuši katru uzdoto pienākumu, tāpēc viņš gribēja tos vēlreiz pārbaudīt. Ja vien tie parādītu labprātību pievienoties pūlim tēla pielūgšanā, tad viss būtu kārtībā. “Bet, ja jūs to nepielūdzat, tad jūs tūlīt iemetīs degošā ceplī.” Un tad, pacēlis roku, viņš izaicinoši jautāja: “Un kur būtu tāds dievs, kas jūs varētu izglābt no manas rokas?”

Ķēniņa draudi bija veltīgi. Viņš nespēja šos vīrus novērst no uzticības Universa Valdniekam. Tie no savas senču [508] vēstures bija mācījušies, ka nepaklausība Dievam nes negodu, nelaimi un nāvi; un Kunga bijāšana ir gudrības iesākums un patiesas labklājības pamats. Mierīgi skatīdamies uz cepli, tie atbildēja: “Uz to mums tev nekas nav jāpaskaidro! Mūsu Dievs, ko mēs godājam, var mūs izglābt no degoša cepļa, un Viņš mūs izglābs no tavas rokas, ak ķēniņ!” Tā apliecinot, ka Dievs tiks godāts, viņus izglābjot, šo vīru pārliecība kļuva vēl stiprāka, un ar gavilējošu drošību, kas dzimusi nešaubīgā paļāvībā uz Kungu, tie vēl piebilda: “Bet, ja Viņš to arī nedarītu, tad tev būs zināt, ak ķēniņ, ka mēs negodāsim tavus dievus un nepielūgsim to zelta tēlu, ko tu uzstatīji.”

Tad ķēniņa dusmām vairs nebija robežu. Niknumā “viņa vaigs pret Sadrahu, Mesahu un Abed-Nego” , šīs nicinātās gūstekņu tautas pārstāvjiem, “galīgi pārvērtās”. Devis rīkojumu cepli sakurināt septiņkārt karstāku nekā parasti, viņš sava karaspēka stiprākajiem vīriem pavēlēja saistīt Israēla Dieva pielūdzējus, lai izpildītu piespriesto sodu. “Tā viņi saistīja šos vīrus viņu apmetņos, svārkos, cepurēs un citās drēbēs un iemeta degošā ceplī. Un pēc ķēniņa pavēles cepli tik ārkārtīgi sakurināja, ka liesmu svelme nogalināja tos vīrus, kuri atveda Sadrahu, Mesahu un Abed-Nego.”

Bet Kungs savējos neaizmirsa. Kad Viņa liecinieki tika iemesti ceplī, tiem cilvēka izskatā pievienojās pats Pestītājs, un viņi kopīgi staigāja liesmu vidū. [509] Karstumu un aukstumu noteicošā Kunga klātbūtnē uguns zaudēja savas iznīcinošās spējas.

No paaugstinājuma vērojot visu notiekošo, ķēniņš gaidīja šo nepaklausīgo vīru ātru bojāeju, bet gaviles par uzvaru pēkšņi apsīka. Tuvumā esošie augstmaņi redzēja, kā viņa seja nobālēja, kad tas ātri piecēlās no troņa un sasprindzināts vērās liesmu kvēlē. Pārsteigts valdnieks pagriezās pret saviem galma ļaudīm un jautāja: “Vai tad mēs neiemetām ugunī trīs saistītus vīrus?” Tie ķēniņam atbildēja: “Jā, tiešām tā, ak ķēniņ!” “Bet es redzu četrus brīvi ugunī staigājam, un tiem redzami uguns neko nekait, un ceturtais izskatās kā kāda dievišķa būtne.”

Kā gan šis pagānu ķēniņš varēja zināt, kāds izskatās Dieva Dēls? Pildīdami uzticētos pienākumus Babilonijā, ebreju gūstekņi ar savu dzīvi un raksturu bija liecinājuši par patiesību. Kad tiem par viņu ticību jautāja, tie nevilcinoties atbildēja. Vienkārši un skaidri tie atklāja taisnības pamatlikumus, tādā veidā iepazīstinot apkārtējos ļaudis ar Dievu, kuram viņi kalpoja. Tie stāstīja par Kristu, kurš nāks kā Pestītājs; un tāpēc ugunī staigājošajā ceturtajā vīrā ķēniņš saskatīja Dieva Dēlu.

Un tad, aizmirsis savu stāvokli un cieņu, Nebukadnēcars nokāpa no troņa un, pieiedams pie degošā cepļa durvīm, sauca: “Sadrah, Mesah un Abed-Nego, jūs visaugstākā Dieva kalpi, nāciet šurp laukā!”

Kad Sadrahs, Mesahs un Abed-Nego iznāca milzīgā ļaužu pulka priekšā, izrādījās, ka tie ir pilnīgi neskarti. [510] Pestītāja klātbūtne tos bija pasargājusi, jo sadegušas bija vienīgi viņu saites. “Un zemes pārvaldnieki, priekšnieki un augstākie virsnieki, kas tur bija sapulcējušies, redzēja, ka uguns tiem trim vīriem nemaz nebija kaitējusi: viņu galvas mati nebija apsviluši, viņu apmetņi nebija apdeguši un deguma smaka tajos nebija manāma.”

Tika aizmirsts ar tādu sajūsmu celtais lielais zelta tēls. Dzīvā Dieva klātbūtnē ļaudis trīcēja un drebēja. Pazemotais ķēniņš bija spiests izsaukties: “Slavēts lai ir Sadraha, Mesaha un Abed-Nego Dievs, kas sūtījis savu eņģeli un izglābis savus kalpus, kuri paļāvās uz Viņu un netaupīja savu dzīvību, pārkāpdami ķēniņa pavēli, lai negodātu un nepielūgtu citu dievu kā vien savu Dievu!”

Tās dienas piedzīvojumi ierosināja Nebukadnēcaru izdot pavēli, “ka visās tautās, ciltīs un valodās ikvienu, kas zaimotu Sadraha, Mesaha un Abed-Nego Dievu, būs sacirst gabalos un viņa namu pārvērst par drupu kaudzi, jo nav cita Dieva, kas varētu izglābt!”

Šādos un līdzīgos vārdos Babilonijas valdnieks darīja visu iespējamo, lai ļaudīm virs zemes atklātu savu pārliecību, ka ebreju Dieva spēks un vara ir visaugstākās pielūgšanas cienīgi. Un Kungs bija apmierināts ar ķēniņa centieniem Viņu pagodināt, šo uzticības apliecību izplatot visās Babilonijas valsts robežās.

Atklāti runādams un pūlēdamies paaugstināt Debesu Dievu pāri visiem citiem dieviem, ķēniņš rīkojās pareizi, [511] bet, gribēdams savus padotos piespiest uz līdzīgu ticības pārliecību un līdzīgu godbijību, Nebukadnēcars pārkāpa laicīga valdnieka tiesības. Viņam nebija nedz pilsonisko, nedz morālo tiesību ar draudiem un nāves sodu spiest ļaudis kalpot Dievam, tāpat kā nebija tiesību draudēt un izdot pavēli iemest degošā ceplī visus, kas atsacījās pielūgt zelta tēlu. Dievs nekad cilvēku nespiež Viņam paklausīt. Viņš visiem ļauj brīvi izvēlēties, kam tie grib kalpot.

Izglābjot savus uzticīgos kalpus, Kungs darīja zināmu, ka Viņš vienmēr stāv apspiesto pusē un nosoda laicīgās varas, kas saceļas pret Debesu Autoritāti. Trīs ebreji visai [512] Babilonijas tautai apliecināja uzticību Viņam, kuru tie pielūdza. Tie paļāvās uz Dievu. Pārbaudījumu stundā viņi atcerējās apsolījumu: “Kad tu iesi caur ūdeņiem, Es būšu pie tevis, un caur straumēm, tās tevi nepārplūdinās; kad tu iesi caur uguni, tu nesadegsi, uguns liesmas tev nekaitēs!” (Jes. 43:2) Un viņu ticība dzīvajam Vārdam iespaidīgā veidā tika pagodināta visu acu priekšā. Vēsti par šo vīru brīnišķo izglābšanu dažādu tautu pārstāvji, kurus Nebukadnēcars bija saaicinājis uz tēla iesvētīšanu, aiznesa tālu pasaulē. Ar savu bērnu uzticību Dievs tika pagodināts visās apdzīvotajās zemēs.

Ebreju jauniešu piedzīvojums Duras klajumā sniedz svarīgas mācības. Mūsu dienās daudzi Dieva kalpi, lai gan nebūs darījuši neko ļaunu, tiks pakļauti pazemojumiem un vajāšanām no tiem, kas sātana iedvesmoti, ir pildīti ar naidu un reliģisku fanātismu. Cilvēku dusmas sevišķi vērsīsies pret tiem, kuri svētīs ceturtā baušļa Sabatu, līdz beidzot ar vispārēju dekrētu paziņos, ka tie ir pelnījuši nāvi.

Bēdu laiks no Dieva ļaudīm prasīs nesvārstīgu uzticību. Viņa bērniem būs jāapliecina, ka tie pielūdz vienīgi Viņu un ka nekādi apsvērumi, pat dzīvības zaudēšana, tos nespēj piespiest pat uz vismazāko piekāpšanos neīstajai dievkalpošanai. Uzticīgai sirdij grēcīgu, mirstīgu cilvēku pavēles blakus mūžīgā Dieva Vārdam zaudēs jebkādu nozīmi. Tie paklausīs patiesībai, kaut arī pēc tam sekotu [513] cietums, izsūtīšana vai nāve.

Tāpat kā Sadraha, Mesaha un Abed-Nego dienās, arī zemes vēstures noslēgumā Kungs vareni darbosies to labā, kas nesatricināmi stāvēs par patiesību. Viņš, kurš ar ebreju jaunekļiem staigāja degošajā ceplī, ar saviem sekotājiem būs kopā it visos apstākļos. Viņa pastāvīgā klātbūtne tos iepriecinās un uzturēs. Visgrūtākajā laikā, tādā bēdu laikā, kāds vēl nav bijis, kamēr ļaudis dzīvo virs zemes, Viņa izredzētie stāvēs nešaubīgi. Sātans ar visiem ļaunajiem spēkiem nespēs iznīcināt pat visvājāko Dieva svēto. Vareni eņģeļi tos aizsargās, un Jehova viņu labā atklāsies kā “dievu Dievs”, kurš vienmēr spēj izglābt tos, kas uz Viņu paļaujas.

42. Patiess lielums (Dan. 4. nod.)

[514] Pacelts pasaules slavas augstumos un pat no Inspirācijas atzīts kā “ķēniņu ķēniņš” (Ec. 26:7), Nebukadnēcars tomēr laiku pa laikam saprata, ka par savas valsts godību un spožumu viņam jāpateicas Jehovam. Tāda bija viņa izjūta pēc sapņa ar lielo tēlu. Valdnieka prātu dziļi iespaidoja redzētais skats un doma, ka Babilonijas impērija, lai cik varena tā bija, beidzot tomēr kritīs, un tāpat arī citas valstis zaudēs savu iespaidu, līdz noslēgumā visas zemes varas tiks pakļautas valstij, kuru uzcels Debesu Dievs un kas nekad netiks izpostīta.

Tomēr šo cēlo izpratni par Dieva nolūku ar pasaules tautām Nebukadnēcars vēlāk zaudēja; vienīgi, kad Duras klajumā viņa lepnais gars tika pazemots ļaužu pulka priekšā, tas atkal atzina, ka Dieva “valstība ir mūžīga, un Viņa valdīšana paliek uz radu radiem”. [515] Piedzimušam un audzinātam kā elku pielūdzējam, un vadot elku pielūdzējus ļaudis, Nebukadnēcaram tomēr bija iedzimta taisnības izjūta, tādēļ Dievs viņu varēja lietot kā rīku pretinieku sodīšanai un dievišķo nodomu piepildīšanai visā pasaulē. Kā “visvarmācīgākajiem tautu starpā” ( Ec. 28:7), šim valdniekam un viņa karavīriem pēc gadiem ilgām, pacietīgām un grūtām pūlēm tika dota uzvara pār Tiru. Arī Ēģipte kļuva par laupījumu viņa uzvarošajām armijām. Tā pievienojot Babilonijai tautu pēc tautas, pieauga arī viņa slava, izvirzot to par šī laikmeta lielāko valdnieku.

Tāpēc nav jābrīnās, ka sekmēm tik bagāts monarhs, tik godkārīgs un pašlepns, krita kārdināšanā novērsties no pazemības takas, kas vienīgā vada uz īstu lielumu. Savu uzvarām vainagoto karagājienu starplaikos Nebukadnēcars daudz domāja par galvaspilsētas nostiprināšanu un izdaiļošanu. Beidzot Bābeles pilsēta kļuva par viņa valsts galveno skaistumu un godu, par “zelta pilsētu”, visas zemes slavu. Viņa dedzība celtniecībā un sevišķās sekmes, izveidojot Bābeli par vienu no pasaules brīnumiem, kalpoja viņa lepnuma izaugsmei, līdz tas nonāca lielās briesmās pazaudēt “gudra valdnieka” reputāciju, kuru Dievs varētu turpināt izlietot par ieroci dievišķo nodomu piepildīšanai.

Dievs savā žēlastībā tam deva citu sapni, lai to brīdinātu par briesmām un valgiem, kas bija izlikti viņa krišanai. Nakts parādīšanā Nebukadnēcars redzēja lielu koku. Tas auga zemes vidū, viņa galotne sniedzās līdz debesīm un tā zari līdz pasaules galam. Ganāmpulki uz kalniem un pakalniem atrada patvērumu tā ēnā un putni vija ligzdas šī koka zaros. [516] “Tā lapas bija skaistas, tā augļi bagātīgi, un barības tur bija visiem.”

Ķēniņam sasprindzināti uz to raugoties, viņš redzēja, ka kokam tuvojas “kāds svēts sargs” un stiprā balsī sauc:

“Nocērtiet šo koku, apcērtiet tā zarus! Noplūciet tam lapas un izkaisiet tā augļus, lai lauku zvēri aiziet no tā un putni no viņa zariem! Bet tā saknāju ar celma daļu atstājiet zemē, iesaistījuši to dzelzs un vara važās lauku zālē, lai to slacina debesu rasa un tas kopā ar lauku un meža zvēriem paliek saskarē ar zemes zāli. Tanī esošā cilvēka sirds lai top pārvērsta, un lai tam top piešķirta dzīvnieka sirds, un tā lai paiet septiņi gadi. Tas ir svēto sargu lēmums un svēto eņģeļu pavēle, un visi, kas dzīvo, lai atzīst, ka Visuaugstajam ir vara pār cilvēku ķēniņvalstīm, ka Viņš ikvienu ķēniņvalsti dod, kam vien gribēdams, un ka Viņš var paaugstināt līdz ķēniņa godam arī pašu zemāko no cilvēkiem.”

Ļoti uztraucies par sapni, kas droši vien paredzēja nelaimi, ķēniņš to atkārtoja saviem padomniekiem, bet, lai gan tas bija visai noteikts, neviens to nespēja izskaidrot.

Atkal šai elkus pielūdzošai tautai tika dota liecība, ka Debesu valstības noslēpumus spēj saprast vienīgi tie, kas mīl un bīstas Dievu. Apjukumā ķēniņš sūtīja pēc sava kalpa Daniēla, ko cienīja godīguma, pastāvības un nepārspējamās gudrības dēļ.

Kad, paklausot aicinājumam, Daniēls atradās ķēniņa [517] priekšā, Nebukadnēcars sacīja: “Beltsacar, tu visu gudro priekšniek! Es zinu, ka tevī mājo svēto dievu gars un ka nekādu noslēpumu izpratne tev nesagādā grūtības. Uzklausi manu sapni, ko es redzēju un izskaidro man sapņa nozīmi!” Un pēc sapņa izstāstīšanas, valdnieks vēl piebilda: “Beltsacar, izskaidro tu man, ko šis sapnis nozīmē, tāpēc ka visi manas valsts gudrie to nevar izskaidrot. Bet tu to vari, jo tevī mājo svēto dievu gars!”

Daniēlam sapņa nozīme bija skaidra, bet tā viņu ļoti uztrauca. Viņš “stāvēja pilnīgi sastindzis aiz izbailēm, un viņa domas to biedēja”. Redzot Daniēla vilcināšanos un nomāktību, ķēniņš savam kalpam izteica līdzjūtību: “Beltsacar, lai sapnis un tā izskaidrojums tevi neizbiedē!”

“Mans kungs,” Daniēls atbildēja, “kaut jel sapnis attiektos uz tiem, kas tevi ienīst, un tā izskaidrojums uz taviem ienaidniekiem!” Pravietis apzinājās, ka Dievs viņam uzlicis svinīgu pienākumu atklāt Nebukadnēcaram tiesas spriedumu, kas nāks pār viņu tā lepnības un augstprātības dēļ. Daniēlam bija jāizskaidro sapnis ķēniņam saprotamā valodā; un, lai gan sapņa briesmīgā nozīme viņu satrauca un lika vilcināties, tomēr tam, nerēķinoties ar sekām, vajadzēja teikt patiesību.

Tad Daniēls iepazīstināja ķēniņu ar Visvarenā pavēli: “Tas koks, ko tu redzēji,” viņš sacīja, “kas kļuva arvien lielāks un varenāks, tā ka tā galotne sniedzās līdz debesīm un tas bija redzams visā pasaulē, kura lapu sega bija skaista, kura augļi bija bagātīgi, no kura pārtika visi, kura pavēnī dzīvoja lauku zvēri un kura zaros vija savas ligzdas debesu putni, – tas esi tu, ak ķēniņ, kas tu esi kļuvis liels un varens, [518] kura varenība tā pieaugusi, ka tā sniedzas līdz debesīm, un kura vara aizstiepjas līdz pasaules galam.

Bet tam, ka ķēniņš redzēja no debesīm nokāpjam svētu sargu, kas sauca: nocērtiet šo koku un iznīciniet to, bet atstājiet tā saknāju un celma daļu zemē dzelzs un vara važās zaļajā lauku zālē, lai tas top debess rasas slacināts un tiek pielīdzināts lauku dzīvniekiem, kamēr viņam pāri būs gājuši septiņi gadi! – Tam ir, ak ķēniņ, šāda nozīme, un tas ir Visaugstākā lēmums, kas nāks pār manu kungu un ķēniņu:

Tevi izstums no cilvēku sabiedrības, tu mitīsi pie lopiem laukā, zāli tev dos ēst kā lopiem laukā, debess rasa tevi slacinās; septiņi gadi pāries tev pāri, kamēr tu atzīsi, ka Visaugstākajam ir vara pār cilvēku valstīm, ka Viņš var piešķirt valsts vadību, kam vien gribēdams. Bet, ka bija pavēlēts, lai koka saknāju ar celma daļu atstāj zemē, tam šāda nozīme: tavu ķēniņa valsti tev atkal atdos, līdzko tu atzīsi, ka debesu Dievs valda pār visu.”

Sapni uzticīgi izskaidrojis, Daniēls lūdza lepno monarhu nožēlot grēkus un atgriezties pie Dieva, lai tādā veidā varbūt vēl novērstu draudošo nelaimi. “Tādēļ, ak ķēniņ, pieņem manu padomu: atsvabinies no saviem grēkiem ar taisnību un no saviem noziegumiem ar žēlsirdību, to parādīdams nelaimīgajiem! Varbūt tava labklājība tad varēs pastāvēt jo ilgi.” (Dan. 4:24) [519]

Kādu laiku brīdinājums un pravieša padoms Nebukadnēcaru ļoti ietekmēja, bet sirds, kuru nav pārveidojusi Dieva žēlastība, ātri zaudē Svētā Gara iespaidu. No ķēniņa sirds vēl nebija izsakņota tieksme apmierināt savas iegribas un godkāri. Neskatoties uz viņam žēlastībā dotajām pamācībām un brīdinājumiem, ko sniedza pagātnes piedzīvojumi, Nebukadnēcars atkal ļāvās greizsirdībai un skaudības garam, domājot par valstīm, kas sekos Babilonijai. Valsts pārvalde, kas agrāk bija zināmā mērā taisnīga un žēlsirdīga, kļuva despotiska un varmācīga. Nocietinādams sirdi, viņš Kunga piešķirtās dāvanas izlietoja sevis pagodināšanai, paaugstinādamies pāri Dievam, kurš tam bija devis dzīvību un varu.

Kādus mēnešus Dieva tiesa vilcinājās. Bet tā vietā, lai šo iecietības laiku izmantotu nožēlai, ķēniņš izturējās saudzīgi pret savu lepnumu, līdz zaudēja ticību sapņa izskaidrojumam un par savām agrākajām bailēm pat pajokoja.

Gadu pēc brīdinājuma saņemšanas, staigādams savā pilī un lepni domādams par valdnieka varu un savām celtnieka sekmēm, Nebukadnēcars izsaucās: “Vai šī nav tā lielā Bābele, ko es uzcēlu ar savu spēku ķēniņam par mājokli un par godu savai varenībai?”

Kamēr šie lepnie vārdi vēl bija uz ķēniņa lūpām, balss no Debesīm paziņoja, ka ir pienācis Dieva nospriestais tiesas laiks. Viņa ausis dzirdēja Jehovas pavēli: “Tā tev, ak ķēniņ Nebukadnēcar, ir likts sacīt: tava ķēniņa valsts un cienība tev ir atņemta! [520] Tevi izstums no cilvēku sabiedrības, tu dzīvosi pie lopiem laukā, tev dos zāli ēst kā lopiem. Un tā paies septiņi gadi, iekams tu atzīsi, ka Visaugstākajam ir vara pār cilvēku ķēniņa valstīm un ka Viņš var ķēniņa valsti piešķirt, kam vien Viņš grib.”

Acumirklī pazuda Dieva piešķirtais saprāts. Spējas spriest, kas, pēc viņa domām, bija attīstītas līdz pilnībai, un gudrība, ar ko ķēniņš tā lepojās, tika atņemta, un kādreiz varenais valdnieks kļuva ārprātīgs. Viņa roka vairs nespēja turēt valdnieka scepteri. Brīdinājuma vēstis nebija ņemtas vērā; un tagad, Radītāja varas sasists un no cilvēkiem izstumts, Nebukadnēcars “ēda zāli kā lopi laukā, debess rasa slacināja viņa miesu, viņam izauga mati tik gari kā ērgļa spalvas, un viņa nagi bija kā putnu nagi”.

Septiņus gadus Nebukadnēcara stāvoklis radīja izbrīnu viņa pavalstniekos, jo septiņus gadus tas bija pazemots visas pasaules priekšā. Pēc tam saprašana atkal tika atjaunota, un, pazemībā lūkodamies uz Debesu Dievu, viņš šajā pārmācībā atzina dievišķo roku. Tas atklāti paziņoja par savu noziegumu un Kunga lielo žēlastību viņa dziedināšanā. “Kad pagāja noteiktais laiks, es, Nebukadnēcars, pacēlu savas acis uz debesīm, mans saprāts atkal atgriezās manī, un es teicu to Visuaugstāko, es slavēju un pagodināju To, kas dzīvo mūžīgi, kura vara un valdonība ir mūžīga un kura ķēniņa valstība paliek uz radu radiem. Viņa priekšā pazūd nebūtībā visi zemes iedzīvotāji, Viņš dara pēc sava prāta ar debesu pulkiem un ar zemes iedzīvotājiem. Nav neviena, kas varētu aizkavēt Viņa roku un Viņam sacīt: ko Tu tur dari? [521]

Tanī pašā laikā manī atgriezās atpakaļ mans prāts, un par slavu un uzplaukumu manai valstij atgriezās atpakaļ manā rokā spožums. Mani padomnieki un dižciltīgie uzmeklēja mani, iecēla mani atkal ķēniņa godā, mana vara kļuva vēl lielāka.”

Kādreizējais lepnais monarhs bija kļuvis pazemīgs Dieva bērns. Nežēlīgais, varmācīgais patvaldnieks bija pārvērties par gudru un līdzjūtīgu ķēniņu. Viņš, kurš tika izaicinājis un zaimojis Debesu Dievu, tagad atzina Visaugstākā varu un nopietni pūlējās veicināt godbijību pret Jehovu, kā arī vairot savu pavalstnieku labklājību. Kungu Kunga un ķēniņu Ķēniņa sodīts, Nebukadnēcars beidzot iemācījās to, ko nepieciešams zināt ikvienam valdniekiem, – ka īstais lielums ir patiesa dievbijība. Viņš atzina Jehovu par dzīvo Dievu, teikdams: “Es, Nebukadnēcars, tagad slavēju, godinu un augsti teicu debesu Ķēniņu, jo visi Viņa darbi ir patiesība un visi Viņa ceļi ir taisnība: Viņš var pazemot, kas lepnībā staigā.” (34.p.)

Dieva nodoms, lai pasaules lielākā valsts paustu Viņa slavu, tagad bija piepildīts. Šis publiskais paziņojums, kurā Nebukadnēcars atzina Dieva žēlastību, laipnību un varu, ir pēdējais darbs viņa dzīvē, kas uzrakstīts svētajā vēsturē.

43. Neredzamais sargs (Dan. 5. nod.)

[522] Tuvojoties Daniēla dzīves noslēgumam, zemē, uz kuru viņš un tā biedri bija aizvesti gūstā vairāk kā pirms sešdesmit gadiem, norisinājās lielas pārmaiņas. Nebukadnēcars – “tautu briesmas”– bija miris (Ec. 28:7), un Babilonija – “visas zemes lepnums” (Jer. 51:41) tā pēcteču nesaprātīgās valdīšanas rezultātā pakāpeniski, bet noteikti slīdēja pretī pilnīgam sabrukumam.

Valdot negudrajam un vājajam Nebukadnēcara mazdēlam Belsacaram, Babilonijai drīz bija jākrīt. Ieguvis varu agrā jaunībā, Belsacars ar to lepojās un sirdī paaugstinājās pret Debesu Dievu. Viņam bija daudz izdevību atzīt dievišķo gribu un izprast savu atbildību. Viņš zināja par vectēva pazemojumu, kad tas uz Dieva pavēli tika izstumts no cilvēku sabiedrības. Viņš arī atcerējās Nebukadnēcara atgriešanos un brīnišķīgo dziedināšanu. Bet Belsacars pieļāva, ka mīlestība uz izpriecām un sevis pagodināšanu izdzēsa [523] mācības, kuras tas nekad nedrīkstēja aizmirst. Viņš izšķērdēja žēlastībā dotās izdevības un nokavēja izlietot tam pieejamos līdzekļus, lai pilnībā iepazītos ar patiesību, ko, maksājot ar lielām ciešanām un pazemojumiem, Nebukadnēcars beidzot bija ieguvis. Tam visam Belsacars nevērīgi pagāja garām.

Uz nelaimi nebija ilgi jāgaida. Babilonijas galvaspilsētu aplenca Kīrs, kas bija Medijas Dārija radinieks un apvienotās Medo-Persijas armijas karavadonis. Bet šķietami neieņemamajā cietoksnī, paļaujoties uz masīvajiem mūriem un vara vārtiem, uz Eifratas upes sniegto aizsardzību un bagātajiem uztura krājumiem, baudkārais monarhs jutās drošs un pavadīja laiku izpriecās un uzdzīvē.

Savā lepnumā un uzpūtībā, izturēdamies visai pārgalvīgi, Belsacars “sarīkoja saviem tūkstoš dižciltīgajiem lieliskas dzīres un dzēra ar tiem kopā vīnu, sēdēdams visu viņu priekšgalā”. Šo skatu vēl krāšņāku padarīja tā pievilcība, ko spēj dot bagātība un vara. Ķēnišķīgajā mielastā piedalījās apburoši skaistas sievietes. Tur klāt bija gudri un augsti izglītoti cilvēki. Prinči un valsts vīri dzēra vīnu kā ūdeni un no tā apreibināti, nodevās uzdzīvei.

Reibumā zaudējis saprātu un padevies zemākajām tieksmēm un kaislībām, šīs izlaidīgās orģijas vadīja pats ķēniņš. Turpinoties uzdzīvei, viņš “pavēlēja atnest tos zelta un sudraba traukus, ko (..) Nebukadnēcars bija atvedis no Jeruzālemes Dieva nama, lai dzertu vīnu no tiem viņš pats, viņa dižciltīgie, viņa sievas un blakussievas”. [524] Ķēniņš gribēja pierādīt, ka viņa rokām nekas nav par svētu, lai to lietotu. “Kalpi atnesa zelta traukus (..). Ķēniņš, viņa dižciltīgie, viņa sievas un blakussievas dzēra vīnu no tiem. Viesi dzēra vīnu un daudzināja slavas dziesmās savus zelta un sudraba, vara un dzelzs, koka un akmens dievekļus.”

Belsacars pavisam maz domāja par to, ka viņa elkudievīgajās dzīrēs atradās arī Debesu Liecinieks. Dievišķais Sargs nepamanīts noskatījās uz šo svētuma sagānīšanu, dzirdēja zaimojošo līksmību un ievēroja kalpošanu elkiem. Tomēr drīz šis neaicinātais Viesis lika just savu klātbūtni. Kad dzīres bija sasniegušas augstāko pakāpi, parādījās kāda roka, kas uz pils sienas uguns liesmām līdzīgiem burtiem rakstīja vārdus, kuri, kaut arī lielais ļaužu pulks tos nesaprata, bija tiesas spriedums tagad sirdsapziņā skartajam ķēniņam un viņa viesiem.

Nevaldāmā līksmība apklusa, un, neizsakāmu baiļu pārņemti, vīrieši un sievietes vēroja roku, kura lēni veidoja noslēpumainos burtus. Kā panorāmā gar acīm slīdēja viņu dzīves ļaunie darbi; tiem šķita, ka atrodas Mūžīgā Dieva tiesas krēsla priekšā, kura varu tie tikko bija zaimojuši. Tur, kur pirms dažiem mirkļiem valdīja jautrība un bija dzirdamas zaimojošas asprātības, tagad varēja redzēt bālas sejas un atskanēja izbaiļu kliedzieni. Kad Dievs liek cilvēkiem izbīties, tie vairs nespēj noslēpt savu satraukumu.

Vairāk par visiem šīs bailes izjuta Belsacars. Viņš bija visatbildīgākais par sacelšanos pret Dievu, kas tajā naktī Babilonijas galmā sasniedza kulmināciju. Neredzamā Sarga klātbūtnē, kas pārstāvēja To, kura vara tika izaicināta un kura Vārdu zaimoja, ķēniņš no bailēm kļuva kā paralizēts. [527] Bija pamodusies sirdsapziņa. “(..) viņam galīgi zuda spēki, un viņa ceļi ļodzījās”. Paļaudamies uz savu varu, Belsacars bija ārkārtīgi noziedzies pret Debesu Dievu, neticēdams, ka kāds uzdrošināsies viņam sacīt: “Kāpēc tu tā dari?” Tagad viņš saprata, ka tam par uzticēto namturību jādod norēķins, bet par izšķiestajām izdevībām un spītīgo attieksmi viņam nebija nekāda atvainojuma.

Velti ķēniņš pūlējas izlasīt liesmojošos burtus. Šeit bija noslēpums, kuru viņš nespēja izdibināt; šeit bija vara, kuru viņš nespēja saprast un apstrīdēt. Izmisis tas griezās pēc palīdzības pie savas valsts gudrajiem. Viņa mežonīgie kliedzieni izskanēja visā auditorijā, saucot vārdotājus, kaldejus un pareģus, lai tie izlasītu šo rakstu. “Kas šo rakstu var lasīt un man izskaidrot, to būs ietērpt purpurā un tam dot zelta ķēdi ap kaklu, un tas būs trešais valsts valdībā.” Bet veltīga bija viņa vēršanās pie valsts uzticamajiem padomniekiem, piedāvājot bagātu atalgojumu. Debesu gudrību nav iespējams ne nopirkt, ne pārdot. “Tad pienāca visi ķēniņa gudrie, bet tie nevarēja ne rakstu lasīt, ne izskaidrot.” Tie bija tikpat nevarīgi atšifrēt noslēpumainos burtus kā iepriekšējo paaudžu gudrie, kas nespēja izskaidrot Nebukadnēcara sapni.

Tad valdnieka māte atcerējās Daniēlu, kurš pirms pusgadsimta bija ķēniņam Nebukadnēcaram darījis zināmu sapni par lielo tēlu un to arī izskaidrojis. [528] “Ķēniņš lai dzīvo mūžīgi!” viņa sacīja. “Tavas domas lai tevi nebaida, un tavs vaigs lai nenobāl! Tavā valstī ir vīrs, kurā mājo svēto dievu gars; jau tava tēva valdīšanas laikā viņā parādījās dievišķa apgaismība, saprašana un gudrība, tā ka tavs tēvs, ķēniņš Nebukadnēcars, viņu iecēla par gudro, vārdotāju, kaldeju un zīlnieku priekšnieku, – tavs tēvs, ak ķēniņ! Tāpēc, ka viņā tiešām mājoja augsts gars, prāts un saprašana, kas parādījās viņa spējās sapņu un noslēpumu izskaidrošanā un mīklu uzminēšanā. Tas ir Daniēls, kuram ķēniņš piešķīra vārdu Beltsacars. Aicini Daniēlu, tas tev dos izskaidrojumu!”

Tā “nu ķēniņa priekšā atveda Daniēlu”, un, piespiezdamies sevi savaldīties un atgūt mieru, Belsacars pravieti uzrunāja: “Vai tu esi Daniēls, viens no tiem jūdiem, kurus ķēniņš, mans tēvs, ir atvedis šurp trimdā? Es dzirdēju par tevi, ka tevī mājojot dievišķs gars, ka tevī mītot arī apgaismība, saprašana un liela gudrība. Pie manis nupat atveda gudros un vārdotājus, lai tie izlasītu, lūk, šo rakstu un to man izskaidrotu; bet tie nevarēja man dot izskaidrojumu. Bet par tevi es dzirdēju, ka tu to varot – tu varot izskaidrot noslēpumus. Nu tad, ja tu vari lasīt šo rakstu un man to izskaidrot, tad tevi ietērps purpurā un zelta ķēdi tev liks ap kaklu, un tu būsi trešais manas valsts valdībā.” [529]

Bez kādas ieinteresētības par ķēniņa solījumiem, baiļu pārņemtā pūļa priekšā Daniēls stāvēja pavisam mierīgs, un, apzinoties sevi kā Visuaugstākā kalpu, kura uzdevums nav glaimot, viņš sacīja: “Paturi savas dāvanas un dod savu atalgojumu citam, bet šo rakstu es izlasīšu, un to es ķēniņam izskaidrošu.”

Vispirms pravietis Belsacaram atgādināja tam zināmos notikumus, no kuriem viņš tomēr nebija mācījies pazemību, kas to būtu varējusi izglābt. Viņš runāja par Nebukadnēcara grēku un krišanu un par Kunga izturēšanos pret viņu, par to, kā Kungs tam uzticēja valdību un godu, un par dievišķo sodu, kas nāca pār viņu lepnības dēļ, kā arī atgādināja, ka beidzot Nebukadnēcars atzina Israēla Dieva varu un žēlastību. Tad drošos, izteiksmīgos vārdos viņš norāja Belsacaru par tā lielo ļaunumu. Viņš uzrādīja ķēniņam tā grēkus un arī mācības, kuras tas varēja apgūt, bet nebija to izdarījis. Belsacars nebija pareizi uztvēris vectēva piedzīvojumus, ne arī ņēmis vērā biedinošos notikumus, kas viņam bija tik svarīgi. Ķēniņam tika dota izdevība atzīt patieso Dievu un Tam paklausīt, bet viņš to neņēma pie sirds, tādēļ tagad bija jāpļauj sacelšanās augļi.

“Bet tu, viņa dēls Belsacar, neiedvesi sev pazemību savā sirdī, kaut gan tu visu to zināji. Tu drīzāk esi sacēlies pret Debesu Kungu, jo dzīrēs kalpi bija spiesti atnest tev un nolikt tev tavā priekšā Dieva nama traukus, un tu un tavi dižciltīgie, tavas sievas un blakussievas, jūs visi dzērāt vīnu no tiem un daudzinājāt īpašās slavas dziesmās savus sudraba un zelta, vara un dzelzs, koka un akmens dievus, kas ne redz, ne dzird un kam nav prāta. Bet tam Dievam, kura rokā stāv tava dzīvības dvesma un visi tavi ceļi un likteņi, tu nedevi godu. Tāpēc Viņš sūtīja šo roku līdz ar tās darināto uzrakstu.” [530]

Pagriezies pret sienu, uz kuras atradās no Debesīm sūtītā vēsts, pravietis lasīja: “Mene, mene, tekel, upharsin.” Roka, kas burtus bija rakstījusi, vairs nebija redzama, bet šie četri vārdi vēl joprojām liesmoja ar bijājamu nepārprotamību; un ļaudis, elpu aizturējuši, klausījās jau nosirmojušā pravieša paziņojumu:

“Tam ir šāda nozīme: mene – Dievs tavas valstības dienas ir skaitījis un tās izbeidzis; tekel—tu esi svērts svaru kausā un atrasts par vieglu; upharsin – tava valsts ir dalīta un atdota mēdiešiem un persiešiem.”

Šīs nakts neprātīgajās izpriecās Belsacars un viņa lielkungi piepildīja savu un kaldeju valsts nozieguma mēru. Dieva roka nevarēja vairs ilgāk aizturēt draudošo ļaunumu. Savā aizgādībā Kungs dažādos veidos bija centies tiem iemācīt godbijību pret Viņa likumiem. “Mēs gribējām Bābeli dziedināt, bet tā nebija dziedināma”, (Jer. 51:9) Viņš paziņoja par ļaudīm, kuru noziegums tagad sniedzās līdz Debesīm. Cilvēka sirds neparastās stūrgalvības dēļ Dievs beidzot atrada par nepieciešamu atļaut lai piepildās neatsaucamais spriedums. Belsacaram bija jākrīt un viņa valstij jānonāk cita rokās.

Pravietim beidzot runāt, ķēniņš to centās atalgot ar godu, kā bija apsolīts. “Belsacars pavēlēja Daniēlu tērpt purpurā un tam dot zelta ķēdi ap kaklu un ar saucieniem darīt tautai zināmu par viņu, ka viņš valdīs valstī kā trešais.”

[531] Vairāk nekā pirms gadsimta inspirācija bija paziņojusi, ka “izpriecas nakts”, kad ķēniņš ar saviem padomniekiem nodosies Dieva zaimošanai, pēkšņi pārvērtīsies baiļu un posta naktī. Un tagad ātrā gaitā viens otram sekoja lieli notikumi, tieši tā kā bija attēlots praviešu rakstos, pirms vēl piedzima šīs drāmas galvenie dalībnieki.

Atrodoties turpat svētku telpās un to pulkā, kuru liktenis jau bija apzīmogots, ķēniņš saņēma ziņu, ka viņa pilsētu ieņēmis ienaidnieks, pret kura nodomiem viņš jutās tik drošs: “Brasli ieņemti, purvi izdedzināti, karavīri paguruši un zaudējuši drosmi.” (Jer. 51:31,32) Ķēniņam un viņa lielkungiem dzerot no svētajiem Jehovas traukiem un cildinot savus sudraba un zelta dievus, mēdieši un persieši, novadot citā gultnē Eifratas ūdeni, bija iesoļojuši neapsargātajā pilsētā. Kīra karaspēks tagad atradās pie pils mūriem, pilsēta bija pilna ar ienaidnieka armijas vīriem “kā ar siseņiem” (Jer. 51:14) , un viņu uzvaras saucieni skanēja pāri pārsteigto dzīrotāju izbaiļu un izmisuma kliedzieniem.

“Bet tajā pašā naktī kaldeju ķēniņš Belsacars tika nogalināts, un mēdietis Dārijs pārņēma varu un valdību sešdesmit divu gadu vecumā.”

Ebreju pravieši bija skaidri norādījuši, kādā veidā reiz kritīs Babilonija. Kad atklāsmē Dievs tiem rādīja nākotnes notikumus, tie izsaucās: “Ak, kā Šešaha ir ieņemta un uzvarēta, tā, visas zemes lepnums! Ak, kā Bābele ir tapusi par baiļu iedvesēju tautu starpā!” “Kā sasists un satriekts tas veseris, kas postīja visu pasauli! Kā Bābele palikusi par šausmu iemiesojumu tautu starpā!”

“Piepeši Bābele ir kritusi un ir sagrauta. “ “Jo postītājs laužas tur iekšā Bābelē, saņem gūstā tās karavīrus, salauž tās stopus, jo tas Kungs Dievs ir atmaksātājs, Viņš visu atmaksādams atmaksā. “Es piedzirdīšu tās dižciltīgos un gudros vīrus, tās zemes kungus un valdniekus, un karavīrus, ka tie aizmigs mūžīgā miegā un vairs neuzmodīsies,” saka tas Ķēniņš, Viņa vārds ir Kungs Cebaots.”

“Es tev izliku valgus, Bābele, un tu esi noķerta, iekams tu pati to pamanīji; tu esi pienākta un sagrābta ciet, jo tu esi ielaidusies cīņā ar to Kungu. Tas Kungs ir atslēdzis savu ieroču noliktavu un izņēmis no turienes savu dusmu ieročus, jo tam kungu Kungam Cebaotam ir darbs kaldeju zemē.”

“Tā saka tas Kungs Cebaots: Israēla un Jūdas bērni cieš varmācībā; visi, kas tos aizveduši gūstā, tur tos stingri savās rokās un negrib atlaist. Bet viņu pestītājs ir stiprs – Kungs Cebaots ir Viņa vārds. Tas iztiesās viņu lietu, lai dotu zemei mieru, bet nemieru Bābeles iedzīvotājiem.” (Jer. 51:41; 50:23,46; 51:8,56,57; 50:24,25,33,34)

Tā biezie Bābeles mūri tapa pilnīgi nopostīti un tās augstie vārti ar uguni sadedzināti. Kungs Cebaots iznīcināja lepniem lielību un pazemoja vareno greznību. [533]

“Tā Bābelei, kas ir ķēniņu valstu glītums un kaldeju skaistums un lepnums, klāsies tāpat kā Sodomai un Gomorai, ko Dievs izpostīja līdz pamatiem. Tur nemūžam neviens vairs nedzīvos, tā paliks tukša uz radu radiem. Arābi tur neapmetīsies, un gani tur neganīs. Bet tur mitīs tuksneša zvēri, nami būs pilni ar pūcēm; tur dzīvos strausi un dejos jodi. Tuksneša vilki tur kauks viņu pilīs un šakāļi viņu greznajos izpriecas namos; pilsētas gals jau tuvu klāt, tās beidzamās dienas neliks ilgi uz sevi gaidīt.” “Es to atdošu par īpašumu ežiem un padarīšu par purvu, un Es to noslaucīšu ar iznīcības slotu!” saka tas Kungs Cebaots.” (Jer. 51:58; Jes. 13:11,19-22; 14:23)

Pēdējais Bābeles valdnieks, tāpat kā pirmais, dzirdēja dievišķā Sarga spriedumu: “Tev, ak ķēniņ, tava ķēniņa valsts ir atņemta!” (Dan. 4:28)

“Kāp zemē no sava troņa un sēdies pīšļos,

Jaunava, Bābeles meita!

Sēdies pie zemes bez troņa, kaldeju meita!

Jo turpmāk tevi vairs nesauks par mīlīgu un smalku. (..)

Nosēdies klusi un sēdi tumsā, tu kaldeju meita!

Jo turpmāk tevi vairs nesauks par ķēniņvalsts valdnieci!

Kad man bija dusmas uz savu tautu,

Kad Es pametu novārtā savu mantojumu,

Tad Es tai ļāvu krist negodā un to nodevu tavā rokā,

Bet tad tu tai neparādīji žēlastību (..).

Tu teici: es palikšu mūžīgi un būšu vienumēr valdniece!

Tā tu visu to neņēmi pie sirds un neapdomāji galu. [534]

Bet nu klausies, tu pie lepnības un pārpilnības pieradusī,

Kas dzīvo bezrūpīgā saldkārē un jūties tik droša un saki savā sirdī:

Tikai es esmu tāda, citas tādas nav nevienas!

Es nekad nepalikšu par atraitni un nebūšu bez bērniem!

Un tomēr šīs abas nelaimes nāks pār tevi piepeši vienā dienā.

Tu paliksi bez bērniem un būsi atraitne,

Pilnā mērā tās nāks pār tevi,

Neraugoties uz visām tavām burvestībām un tavu vārdošanu.

Tu paļāvies uz savu ļaunprātīgo viltību un domāji:

Neviens jau mani neredz.

Tava gudrība un tavas zināšanas tevi maldināja,

Ka tu savā sirdī domāji:

Tikai es, citas tādas nav nevienas!

Un tomēr nāks pār tevi ļaunums,

Kur tava buršana tev nepalīdzēs,

Tev uzbruks nelaime un bojāeja, ko tu nevarēsi novērst,–

Piepeši tevi skars posts un iznīcība, ko tu neparedzi.

Izmēģini savu plašo buršanas un vārdošanas mākslu,

Ar ko tu esi nodarbojusies kopš savas jaunības,

Varbūt tā tev palīdzēs, varbūt kādam iedvesīs bailes.

Tu esi līdz apnikumam nopūlējusies daudzajās apspriedēs ar

Saviem daudzajiem padomniekiem.

Lai nu nāk tagad un tev palīdz tie debesu mērotāji

Un zvaigžņu novērotāji,

Kas pēc atsevišķiem jaunajiem mēnešiem aplēš to, kas nāks pār tevi!

Tie ir kā salmi, ko uguns aprij (..).

Tie nevarēs pat savu paša dzīvību glābt no liesmu varas. (..)

Neviens tev nepalīdzēs.”

(Jes. 47:1-15)

Katrai tautai, kas uznākusi uz darbības skatuves, ir atļauts ieņemt savu vietu virs zemes, lai atklātos, vai tā grib pildīt Svētā Sarga nodomu. [535] Pravietojumi ir ieskicējuši pasaules lielo impēriju – Babilonijas, Medo-Persijas, Grieķijas un Romas izcelsmi un gājumu. Ikvienā no tām, kā arī vājākajās valstīs, vēsture ir pastāvīgi atkārtojusies. Ikvienai ir bijis pārbaudes laiks, ikviena ir cietusi neveiksmi, to godība ir nobālējusi un vara izgaisusi.

Lai gan tautas ir atmetušas Dieva pamatlikumus un tādā veidā pašas sevi iznīcinājušas, tomēr cauri gadsimtiem ir redzami darbojies visu pārvaldošs dievišķs nodoms. Pravietis Ecehiēls to vēroja brīnišķajā atklāsmē, kā gūsteknis atrodoties kaldeju zemē, kad Viņa pārsteigtajam skatam parādījās simboli, kas norādīja uz Visumu pārvaldošu Varu, kura iejaucas zemes valdnieku lietās.

Pār Ķebaras upes krastiem Ecehiēls redzēja brāžamies viesuli, kas šķietami nāca no ziemeļiem, – “pacēlās liels mākonis ar uguni, tam bija spožums visapkārt un pašā vidū spulgoja kaut kas kā spilgti mirdzošs metāls”. Savstarpējā sazobē kustošos riteņus (zobratus – tulk.) virzīja četras dzīvas būtnes. Augstu pāri visam bija “saskatāms kaut kas kā safīra akmens, kaut kas tronim līdzīgs. Uz šā troņa veidojuma bija redzams sēžam tēls, tam bija cilvēka izskats.” Zem ķerubu “spārniem bija cilvēka rokas uz visām četrām pusēm.” (Ec. 1:4,26; 10:8) Šie riteņi atradās tik sarežģītā salikumā, ka sākumā atgādināja pilnīgu sajukumu, taču īstenībā [536] tie kustējās nevainojamā saskaņā. Debesu būtnes, kuras atbalstīja un vadīja zem ķerubu spārniem esošā roka, virzīja šos ratus uz priekšu; tiem pāri uz safīra goda krēsla atradās Mūžīgais, bet ap troni bija dievišķās žēlastības zīme – varavīksne.

Kā riteņiem (zobratiem) līdzīgo komplicēto veidojumu vadīja roka zem ķerubu spārniem, tāpat sarežģītos cilvēces notikumus pārzina un kontrolē dievišķā vara. Tautu savstarpējās cīņās un nemieros visus apstākļus uz šīs zemes kārto Būtne, kas sēd pār ķerubiem.

Šodien mums par to liecina tautu vēsture. Dievs savā lielajā plānā ikvienai nācijai un ikvienam atsevišķam cilvēkam ir paredzējis savu vietu. Visas tautas un cilvēkus pārbauda ar mēru, kas atrodas Tā rokā, kurš nekad nekļūdās. Katrs pats ar izvēli izšķir savu likteni, un Dievs visu pārvalda, lai piepildītu savu nodomu.

Lielā ES ESMU vārdā sniegtie pravietojumi, posmam pēc posma savienojoties notikumu ķēdē no mūžības pagātnē uz mūžību nākotnē, mums stāsta, kur pašlaik atrodamies gadsimtu gājumā un ko varam sagaidīt nākotnē. Par visu to pravietojumu piepildīšanos, kas attiecās uz pagātni, mēs varam pārliecināties, pāršķirstot vēstures lappuses, un varam būt pilnīgi droši, ka arī turpmāk viss piepildīsies savā noteiktā kārtībā.

Laika zīmes šodien liecina par to, ka mēs esam nonākuši pie lielu un svinīgu notikumu sliekšņa. Pasaulē viss atrodas satrauktā kustībā. Mūsu acu priekšā piepildās Pestītāja pravietojumi par notikumiem pirms Viņa atnākšanas: “Bet jūs dzirdēsit karus un karu daudzināšanu. (..) Jo tauta celsies pret tautu, valsts pret valsti, un būs bada laiki un zemestrīce dažās vietās.”(Mat. 24:6,7) [537]

Pašreizējais laiks visos pasaules iedzīvotājos ir izraisījis milzīgu interesi. Valdnieki un valstsvīri, cilvēki, kas ieņem atbildīgas vietas un kam ir autoritāte, domājoši vīrieši un sievietes visās ļaužu šķirās pievērš uzmanību notikumiem mūsu dienās. Tie modri vēro tautu savstarpējās attiecības. Redzot katrā zemes elementā valdošo spriedzi, tie atzīst, ka jānotiek kaut kam lielam un izšķirošam, jo pasaule ir nonākusi pie ārkārtējas krīzes robežas.

Vienīgi Bībele un tikai Bībele sniedz pareizu ieskatu visās šajās lietās. Tā atklāj pēdējos varenos skatus mūsu pasaules vēsturē, notikumus, kas jau tagad met ēnas uz priekšu, kuru tuvošanās liek zemei drebēt un cilvēku sirdīm nīkt aiz bailēm.

“Redzi, tas Kungs izposta zemi un padara to tukšu; Viņš pārvērš tās seju un izklīdina tās iedzīvotājus. (..) jo tie pārkāpuši bauslību, pārgrozījuši likumus un lauzuši kopš mūžīgiem laikiem noslēgto derību. Tādēļ lāsts grauž un māc zemi, un tās iedzīvotājiem jācieš par saviem grēkiem; (..).” (Jes. 24:1-6)

“Ak vai, cik drausmīga diena! Jau tuva ir pati tā Kunga diena (..). Satrūdējuši guļ zemē sēklas graudi, tukšas ir klētis, un šķūņi brūk kopā, jo visa labība ir pagalam. Cik drūmi un baigi mauro lopi! Novājējuši ir vērši un govis, jo viņiem nav kur ganīties, avis izģinst un panīkst.” [538] “Vīnakoks ir nokaltis, vīģes koks neglābjami novītis; tāpat arī granātābeles, palmas un ābeles, visi koki laukā nokaltuši; viss prieks cilvēku bērniem ir zudis.” (Joēla 1:15-18,12)

“Ak, manas krūtis, mana iekšējā pasaule; (..) Mana iekšiene ir šausmīgi satraukta, es nevaru ciest klusu, jo tu, mana dvēsele, dzirdi bazūnes skaņas, un tas jau ir kara troksnis. Sitiens nāk pēc sitiena, jo izpostīta ir visa zeme. Acumirklī tiek sagrauti mani mājokļi un manas teltis!” (Jer. 4:19,20)

“Ak vai! Šī ir liela diena, nav citas tai līdzīgas! Tas ir Jēkaba bēdu laiks, bet viņš izies sveikā no tā!” (Jer. 30:7)

“Tiešām Tu, ak Kungs, esi mans patvērums!

Visuaugstāko tu esi izraudzījis sev par aizsargu.

Nekāds ļaunums tev nenotiks, nedz kāda nediena tuvosies tavai teltij.”

(Ps. 91:9,10)

“Ciānas meita (..)! Tas Kungs tevi atpestīs no tavu ienaidnieku rokas! Bet pašlaik pret tevi pulcējušās daudzas svešas tautas un apspriežas savā starpā: lai viņa top sagānīta, ka mēs ar prieku noraugāmies Ciānā! Bet viņi nezina tā Kunga apslēptos nodomus un neizprot to, kas Viņam padomā (..).” (Mihas 4:10-12) Dievs neatstās savu draudzi tās visbriesmīgākajā stundā. Viņš ir apsolījis to izglābt un paziņo: “Es pārveidošu Jēkaba telšu iedzīvotāju likteni un apžēlošos par viņu mājas vietām.” (Jer. 30:18)

Tad Dieva nodoms būs piepildīts, Viņa valsts pamatlikumus godās visi zem šīs saules dzīvojošie.

44. Lauvu bedrē (Dan. 6. nod.)

[539] Pārņēmis troni no Bābeles valdniekiem, Dārijs Mēdietis tūlīt sāka pārveidot valsts pārvaldi. Viņš iecēla “simts divdesmit apgabalu pārvaldniekus, kas būtu sadalīti pa visu valsti, bet pār tiem trīs priekšniekus, un Daniēls bija viens no tiem trim. Pārvaldniekiem bija jādod priekšniekiem pārskats, lai ķēniņam nebūtu zaudējumu. Daniēls bija pārāks par citiem priekšniekiem un par visiem pārvaldniekiem, tāpēc ka viņā mājoja spēcīgs gars; un ķēniņš bija nodomājis uzticēt viņam pārvaldīt visu valsti.”

Daniēlam veltītais gods izraisīja skaudību vadošajos valstsvīros, un tie meklēja izdevību, lai viņu apsūdzētu. “Bet tie nevarēja nekā kaitīga atrast, jo viņš bija uzticams, viņa rīcībā nebija atrodama nolaidība vai noziegums.” Daniēla nevainojamā dzīve joprojām ienaidniekos radīja greizsirdību. Tiem bija jāatzīst: “Mēs neatradīsim iemeslu apsūdzībai pret šo Daniēlu, varbūt tikai viņa Dieva godināšanas jautājumos.” [540]

Tāpēc valdītāji un dižciltīgie apspriedās un izdomāja plānu, cerot, ka tā varēs pravieti iznīcināt. Tie nolēma aicināt ķēniņu parakstīt viņu pašu sagatavotu pavēli, kas ikvienam cilvēkam visā valstī trīsdesmit dienu laikā aizliegtu lūgt kaut ko no Dieva vai cilvēka, izņemot ķēniņu Dāriju. Par šī likuma pārkāpšanu paredzēja nāvessodu, vainīgo iemetot lauvu bedrē.

Īstenojot savu plānu, dižciltīgie sastādīja atbilstošu pavēli un sniedza to Dārijam parakstīt. Appelējot pie ķēniņa iedomības, tie viņu pārliecināja, ka tāda dekrēta izdošana ļoti pavairos viņa godu un autoritāti. Neko nezinot par lielkungu viltīgo nodomu, ķēniņš nesaskatīja likuma sagatavošanā apslēpto naidu un, pakļaudamies viņu glaimiem, to apstiprināja.

Daniēla ienaidnieki no Dārija aizgāja līksmodami, jo tagad Jehovas kalpam bija izlikuši drošus slazdus. Šajā sazvērestībā svarīgu lomu spēlēja sātans. Pravietim valstī bija lielas tiesības, un ļaunie eņģeļi baidījās, ka viņa iespaids vājinās to varu pār valdnieku. Tie bija sātana dēmoni, kas lielkungos izraisīja skaudību un greizsirdību; tie bija dēmoni, kas iedvesmoja plānu Daniēla iznīcināšanai; un dižciltīgie, kļūdami par ļaunā darbarīkiem, šo nodomu īstenoja dzīvē.

Sagaidot sava plāna sekmīgu izdošanos, pravieša ienaidnieki rēķinājās ar Daniēla stingro uzticību pamatlikumiem un, tā novērtēdami viņa raksturu, tie nebija kļūdījušies. Daniēls ātri [541] saprata viņu ļaunprātīgo nodomu pavēles izdošanā, bet ne vismazākajā sīkumā nemainīja savu ierasto dienas grafiku.

Kādēļ lai viņš mitētos lūgt Dievu tagad, kad to visvairāk vajadzēja? Drīzāk tas atteiktos no dzīvības nekā no cerības uz Kunga palīdzību. Viņš mierīgi izpildīja savus virsnieka pienākumus pret dižciltīgajiem un lūgšanas stundā, kā parasti, iegāja savā istabā un zemojās pie loga, kas bija atvērts pret Jeruzālemi, lai upurētu Debesu Dievam lūgšanu. [542] Viņš savu rīcību necentās slēpt. Kaut arī tas labi apzinājās, kādas būs sekas uzticībai pret Dievu, viņš tomēr nevilcinājās un nesvārstījās. Pravietis nevarēja pieļaut, ka tiem, kas bija sazvērējušies viņu iznīcināt, varētu likties, ka viņa savienība ar Debesīm ir pārtraukta. Visos gadījumos, kur valdniekam bija tiesības pavēlēt, Daniēls gribēja tam paklausīt, bet ne ķēniņš, ne viņa pavēle nevarēja to novērst no uzticības ķēniņu Ķēniņam.

Tā pravietis droši, bet mierīgi un pazemīgi paziņoja, ka nevienai zemes varai nav tiesības iejaukties starp dvēseli un Dievu. Atrazdamies elku pielūdzēju vidū, viņš palika šīs patiesības uzticīgs liecinieks. Viņa bezbailīgā pieķeršanās taisnībai bija spoža gaisma šī pagānu galma morālajā tumsā. Vēl šodien Daniēls stāv pasaules priekšā kā cienīgs paraugs kristieša bezbailībai un uzticībai.

Visu dienu lielkungi modri vēroja Daniēlu. Tie redzēja, kā viņš trīs reizes iegāja savā istabā, un trīs reizes tie dzirdēja viņu nopietni lūdzam Dievu. Jau nākamajā rītā tie ar sūdzību nāca pie ķēniņa. Daniēls, viņa uzticamākais un vairāk godātais valstsvīrs, nicināja tā izdoto dekrētu. “Vai tu neizdevi pavēli, ka ikviens, kas trīsdesmit dienu laikā ko lūgtu no kāda dieva vai cilvēka un ne vienīgi tikai no tevis, ak ķēniņ, ir iemetams lauvu bedrē?”

“Tiešām, tas tā ir, un pēc mēdiešu un persiešu likumiem pavēle ir negrozāma!”

Gavilējot tie tagad pastāstīja Dārijam par viņa uzticamākā padomnieka izturēšanos. “Daniēls, viens no trimdā atvestajiem jūdiem, neievēro ne tevi, ak ķēniņ, ne tavu pavēli, ko tu izdevi: viņš skaita lūgšanu savam Dievam trīs reizes dienā.” [543]

Kad ķēniņš to dzirdēja, viņš tūlīt saprata, kādi slazdi izlikti viņa uzticīgajam kalpam. Viņš redzēja, ka nevis dedzībā pagodināt viņu, bet gan greizsirdībā pret Daniēlu tie nākuši ar priekšlikumu izdot šādu pavēli. “Kad ķēniņš to dzirdēja, viņš visai noskuma un sāka prātot, kā izglābt Daniēlu, un līdz pat saules rietam viņš visādi gudroja, kā to atsvabināt.” Bet pārvaldnieki un dižciltīgie, to nojauzdami, griezās pie ķēniņa ar vārdiem: ”Tu zini, ak ķēniņ, mēdiešiem un persiešiem ir tāds likums, ka ķēniņa izdota pavēle nav nedz grozāma, nedz atceļama.”

“Tad ķēniņš pavēlēja atvest Daniēlu un to iemest lauvu bedrē. Ķēniņš sacīja vēl Daniēlam: “Tavs Dievs, kam tu kalpo bez mitēšanās, tas lai izglābj tevi!” Bedres atveri aizsedza ar akmeni, un pats ķēniņš to “aizzīmogoja ar savu gredzenu un ar savu augstāko ierēdņu zīmogu, lai nekāda neparedzēta iejaukšanās par labu Daniēlam nevarētu notikt. Tad ķēniņš gāja savā pilī un gavēja cauru nakti, viņš nelika arī pasaukt kādu no savām sievām, un tomēr viņš nemaz nevarēja gulēt.”

Dievs neaizkavēja Daniēla ienaidniekus, lai viņu neiemestu lauvu bedrē. Tik tālu Kungs pieļāva ļaunajiem eņģeļiem un netaisnajiem cilvēkiem īstenot savu nodomu, bet tikai tāpēc, lai sava kalpa izglābšanu padarītu iespaidīgāku un taisnības un patiesības ienaidnieku sakāvi vēl pilnīgāku. [544] “Pat cilvēku bardzība kalpo Tavam godam,” (Ps. 76:11) kādreiz liecināja dziesminieks. Ar šī viena vīra drosmi, kurš labāk izvēlējās paklausīt taisnībai nekā pasaulīgajai politikai, sātans tika sakauts, bet Dieva Vārds paaugstināts un godāts.

Nākamajā rītā agri ķēniņš Dārijs steidzās pie bedres un noskumušā balsī sauca: “Daniēl, tu dzīvā Dieva kalps! Vai tavs Dievs, kuram tu bez mitēšanās kalpo, tevi ir izglābis no lauvām?”

“Tad Daniēls atbildēja un sacīja: “Ķēniņš lai dzīvo mūžīgi! Mans Dievs sūtīja savu eņģeli un aizturēja lauvām rīkli, ka tie mani neaiztika, jo Viņš zināja, ka es esmu nevainīgs un ka arī pret ķēniņu es neesmu darījis nekā ļauna.””

To dzirdot, “ķēniņš kļuva ļoti priecīgs un pavēlēja Daniēlu izvilkt no lauvu bedres. Izrādījās, ka viņam nebija ne mazākā ievainojuma, jo viņš bija pilnīgi uzticējies savam Dievam.

Tad ķēniņš pavēlēja atvest tos vīrus, kas bija apsūdzējuši Daniēlu, un tos iemeta lauvu bedrē līdz ar viņu sievām un bērniem. Un tie nebija vēl nokrituši līdz bedres dibenam, kad lauvas tos sakampa un saplosīja un tiem sadrupināja visus viņu kaulus.”

No jauna pagānu valdnieks izdeva apkārtrakstu, kurā Daniēla Dievu paaugstināja kā īsto Dievu. “Tad ķēniņš Dārijs rakstīja visām tautām, tautībām un valodām, kas dzīvo zemes virsū: “Lai svētības jums būtu bagātīgi! Tā ir mana pavēle: visā manā valstī ikvienam būs bīties un drebēt Daniēla Dieva priekšā, jo tas ir dzīvais Dievs, tas paliek mūžīgi, Viņa valstība ir neiznīcīga, Viņa valdīšanai nav gala. Viņš izglābj un atsvabina, un dara zīmes un brīnumus debesīs un virs zemes, Viņš izglāba Daniēlu no lauvu rīkles.” [545]

Pret Dieva kalpu vērstā ļaunā opozīcija tagad bija pilnīgi salauzta. “Daniēls kļuva varens vīrs Dārija un persieša Kīra valdīšanas laikā.” Saskare ar pravieti pagānu valdniekus piespieda atzīt, ka viņa Dievs “paliek mūžīgi, Viņa valstība ir neiznīcīga, Viņa valdīšanai nav gala”.

No stāsta par Daniēla izglābšanu mēs varam mācīties, ka Dieva bērniem bēdu un tumsas brīžos jābūt tieši tādiem pašiem, kādi tie ir labos apstākļos, kad tos sagaida spožu cerību izredzes un tiem ir viss, ko vien var vēlēties. Lauvu bedrē Daniēls bija tas pats Daniēls, kas stāvēja ķēniņa priekšā kā valsts ministru prezidents un kā Visaugstākā pravietis. Cilvēks, kura sirds paļaujas uz Dievu, visgrūtākajā pārbaudījumu stundā paliek tāds pats, kāds viņš ir labklājībā, kad to apņem Dieva un cilvēku labvēlības gaisma. Ticība sniedzas pēc neredzamā un satver mūžīgās realitātes.

Debesis ir ļoti tuvu tiem, kas cieš taisnības dēļ. Kristus savas intereses savieno ar uzticīgo ļaužu interesēm. Viņš cieš savu svēto personā; un ikviens, kas aizskar Viņa izredzētos, tas aizskar Viņu. Spēks un vara, kas ir tuvu, lai izglābtu no fiziskām sāpēm un nelaimes, ir arī tuvu, lai pasargātu no lielāka ļaunuma, tā ka Dieva kalpam ir iespējams palikt nevainīgam jebkuros apstākļos un gavilēt, pateicoties dievišķai žēlastībai.

Daniēla kā valstsvīra piedzīvojumi Babilonijas un Medo-Persijas galmā atklāj patiesību, ka šādā darbā nemaz nav jābūt [546] viltīgam, lielam politiķim, bet ka tas var būt cilvēks, ko ik solī pamāca Dievs. Daniēls, lielāko pasaules valstu ministru prezidents, tajā pašā laikā bija Dieva pravietis, kurš inspirētā veidā saņēma gaismu no Debesīm, un inspirētā spalva šo mums līdzīgo cilvēku raksturo kā nevainīgu. Viņa laicīgā darbība, ko ļoti rūpīgi pārbaudīja visi ienaidnieki, izrādījās bez kāda trūkuma. Viņš bija paraugs, par kādu var kļūt ikviens valsts ierēdnis, ja tikai tā sirds ir atgriezta un svētota un ja motīvi ir pareizi Dieva skatījumā.

Stingra pakļaušanās Debesu prasībām nes laicīgas un garīgas svētības. Nelokāms uzticībā Dievam, neatlaidīgs sevis savaldīšanā, Daniēls ar savu cēlo stāju un nenovēršamo godīgumu jau jaunībā ieguva “žēlastību un pretimnākšanu” (Dan. 1: 9) no pagānu virsnieka, kuram viņš bija pakļauts. Babilonijas galmā viņš ātri izvirzījās par premjerministru. Sekojošo monarhu valdīšanas laikā, Babilonijai krītot un nodibinoties citai pasaules impērijai, viņa gudrība un prasme vadīt valsti, viņa smalkjūtība un laipnība, patiesa sirds labprātība un uzticība pamatlikumiem bija tik ievērojama, ka pat ienaidnieki bija spiesti atzīt, ka nav iemesla “apsūdzībai pret šo Daniēlu, varbūt tikai viņa Dieva godināšanas jautājumā”.

[547] Cilvēki Daniēlu godāja, uzticot valsts atbildības un noslēpumus, kam bija vispasaules nozīme, bet Dievs viņu pagodināja kā savu vēstnesi un sniedza tam daudzas atklāsmes par nākamo gadsimtu notikumiem. Pat pravietis pats brīžam pilnībā nesaprata brīnišķīgos pravietojumus, par kuriem tas ziņoja no 7. līdz 12. nodaļai grāmatā, kas nosaukta viņa vārdā, bet, pirms viņa darbs šajā dzīvē noslēdzās, Daniēls saņēma svētīgu iedrošinājumu, ka “dienu galā” – pasaules vēstures pēdējā periodā – viņam atkal būs sava noteikta vieta. Tam vienkārši neļāva izprast visu, ko Kungs par saviem dievišķajiem nodomiem bija atklājis. “Paglabā labi slepenībā šajās atklāsmēs sacīto un apzīmogo šo grāmatu līdz pēdējam beigu laikam,” – tāds bija norādījums par pravietiskajiem laikiem. Tie bija jāaizzīmogo “līdz pēdējam beigu laikam”. Un vēlreiz eņģelis griezās pie Jehovas uzticīgā vēstneša, sakot: “Ej, Daniēl! Jo atklāsmēm jāpaliek apslēptām un aizzīmogotām līdz pašam laiku galam.” “Bet tu ej un noej beidzamajam laiku posmam pretī līdz galam! Tagad tu drīksti dusēt, un pēc tam tu atkal celsies saņemt savu tiesu pastarā galā visu dienu beigās.” (Dan. 12:4,9,13)

Tuvojoties pasaules vēstures noslēgumam, Daniēla pravietiskie paziņojumi prasa īpašu uzmanību, tāpēc ka tie runā tieši par laiku, kurā mēs dzīvojam. Ar tiem jāsavieno Svēto Rakstu Jaunās Derības pēdējā grāmatā sniegtās mācības. Sātans daudzus iespaidojis ticēt, ka Daniēla un Jāņa Atklāsmes grāmatas nav iespējams saprast, bet apsolījums skaidri saka, ka tie, kas šos pravietojumus pētīs, gūs sevišķas svētības. [548] Vārdi “prātīgie to liks vērā” (Dan. 12:10, pēc Glika tulk.) attiecas uz Daniēla atklāsmēm, kas kļūs izprotamas pēdējās dienās; un par atklāsmēm, ko Kristus deva savam kalpam Jānim, kā Dieva ļaudis tiks vadīti daudzus gadsimtus ilgā laika periodā, apsolījums skan: “Svētīgs tas, kas lasa, un tie, kas klausās pravieša vēstījuma vārdus un tur to, kas šeit rakstīts, jo noliktais laiks ir tuvu.” (Atkl. 1:3)

No tautu izcelsmes un krišanas, par ko tik skaidri runāts Daniēla un Atklāsmes grāmatās, mums jāmācās, cik nevērtīga ir vienīgi ārējā pasaules godība. Babilonija ar visu tās varu un lielumu, kam līdzīgu mūsu pasaule vairs nav redzējusi, – ar varu un spožumu, kas tā laika ļaudīm šķita tik izturīgs un pastāvošs, – cik pilnīgi tas viss pazuda! Tā novīta “kā zāles zieds” (Jēk. 1:10). Līdzīgi nebūtībā aizgāja arī Medo-Persijas, Grieķijas un Romas impērijas. Un tā izgaisīs itin viss, kam pamatā nav Dievs. Pastāvēs vienīgi tas, kas savienots ar viņa nodomiem un liecina par Viņa raksturu. Viņa principi ir vienīgā pastāvošā vērtība, ko pazīst mūsu pasaule.

Rūpīgi studējot Dieva nodomu piepildīšanos tautu vēsturē un iepazīstoties ar to, kas par nākotni ziņots atklāsmē, mēs spēsim pareizi novērtēt redzamās un neredzamās lietas un sapratīsim, kāds ir dzīves patiesais mērķis. Tā, uz pašreizējiem notikumiem raugoties mūžības gaismā, mēs, līdzīgi Daniēlam un viņa biedriem, varēsim savu dzīvi veltīt visam patiesajam, cēlajam un pastāvīgajam. Jau šajā dzīvē apgūstot mūsu Kunga un Pestītāja svētīgās un laimīgās valstības pamatprincipus, kas pastāvēs mūžīgi mūžam, mēs varam tikt sagatavoti tur ieiet līdz ar Viņu, Kristum atnākot.

Pēc gūsta

“Un tā Kunga eņģelis teica sātanam: tas Kungs lai norāj tevi, sātan! Jā, tiešām, lai liek tev klusēt tas Kungs, kas izredzējis Jeruzālemi! Vai šis vīrs nav no uguns izrauta apdegusi pagale?” (Cah. 3:2)

45. Atgriešanās no trimdas

[551] Kīra armijas ierašanās pie Bābeles mūriem jūdiem bija zīme, ka tuvojas viņu atbrīvošana no gūsta. Vairāk nekā simts gadus pirms Kīra dzimšanas inspirācija to bija nosaukusi vārdā un arī aprakstījusi viņam paredzēto uzdevumu, – negaidītu Babilonijas galvaspilsētas ieņemšanu un ceļa sagatavošanu gūstekņu atbrīvošanai. Jesaja bija pravietojis: “Tā saka tas Kungs uz Kīru, savu svaidīto: Kīru Es satvēru pie viņa labās rokas, lai pakļautu tautas viņa priekšā, (..) lai atvērtu durvis viņa priekšā un lai vārti viņa priekšā nepaliktu aizslēgti. Es iešu tavā priekšā un līdzināšu nelīdzenās tekas, Es satriekšu vara durvis un salauzīšu dzelzs aizšaujamos. Es nodošu tev tumsā paglabātās mantas un paslēptos dārgumus, lai tu atzīsti, ka Es esmu tas Kungs, Israēla Dievs, kas tevi saucis tavā vārdā.” (Jes. 45:1-3)

Uzvarošās persiešu armijas negaidītā [552] nonākšana Babilonijas galvaspilsētas centrā pa upes gultni, kuras ūdeņi tika novadīti sāņus, un caur iekšējiem vārtiem, kuri bezrūpīgā pārdrošībā bija atstāti neaizslēgti un neapsargāti, sniedza jūdiem bagātīgus pierādījumus, ka Jesajas pravietojums piepildās burtiski un viņu apspiedēji tiks piepeši satriekti. Tā viņiem bija nemaldīga zīme, ka tautu likteņus savu ļaužu labā kārto pats Dievs, jo ar Babilonijas sagrāvi un krišanu nešķirami saistīti bija vārdi: “Kas par Kīru saka: tas ir Mans gans, viņš izpildīs Manu gribu, pavēlēdams atjaunot Jeruzālemi un atkal uzcelt Dieva namu!” “Es viņu, Kīru, atmodināju taisnīgumā, un Es līdzināšu visus viņa ceļus. Viņš atkal uzcels Manu pilsētu un atbrīvos Manus cietumniekus un ne par naudu, ne arī par dāvanām! Saka tas Kungs Cebaots.” (Jes. 44:28; 45:13)

Un tie nebija vienīgie pravietojumi, uz kuriem trimdinieki pamatoja savu cerību par drīzu atbrīvošanu. Viņiem bija zināmi Jeremijas raksti, kas skaidri ziņoja, cik ilgam laikam jāpaiet, līdz Israēls atstās Babiloniju: “Bet, kad šie septiņdesmit gadi būs pagājuši, Es sodīšu Bābeles ķēniņu un viņa tautu, tā saka Kungs, viņu pārkāpumu dēļ, arī kaldeju zemi un visu apvidu darīšu par mūžīgu tuksnesi.” (Jer. 25:12)

Atbildot uz viņu dedzīgajām lūgšanām, Jūdas atlikušiem tiks parādīta žēlastība. [553] ”Es būšu atrodams, tā saka tas Kungs, un Es jūs salasīšu kopā no visām tautām un no visām tām vietām, uz kurieni Es jūs izraidīju, saka tas Kungs, un atvedīšu jūs atpakaļ tanī vietā, no kurienes Es jūs liku aizvest!” (Jer. 29:14)

Daniēls ar saviem biedriem bieži pārdomāja šos un vēl citus līdzīgus pravietojumus par Dieva nodomu ar Viņa ļaudīm. Un tagad, kad notikumu straujā gaita liecināja par Kunga varenās rokas darbu starp tautām, tas Israēlam dotajiem apsolījumiem pievērsās it īpaši. Uzticība praviešu vārdam ļāva viņam vēl tuvāk iepazīties ar svēto rakstnieku iepriekš pasludinātajiem piedzīvojumiem. “Kad septiņdesmit gadi Bābelē būs pilnīgi pagājuši, tad Es atkal par jums gādāšu un izpildīšu savu apsolījumu, ka Es jūs atvedīšu atpakaļ šinī vietā. Jo Es zinu, kādas Man domas par jums, saka tas Kungs, miera un glābšanas domas un ne ļaunuma un ciešanu domas, ka Es jums beigās došu to, ko jūs cerat. Kad jūs Mani tad piesauksit, Es jums atbildēšu. Un, kad jūs nāksit un Mani pielūgsit, Es jūs paklausīšu. Kad jūs Mani meklēsit, jūs Mani atradīsit. Ja jūs no visas sirds Mani meklēsit.” (Jer. 29:10-13)

Īsi pirms Babilonijas krišanas, šos pravietojumus pārdomājot un lūdzot, lai Dievs tam izskaidrotu laikus, Daniēlam tika dotas vairākas atklāsmes par valstu celšanos un krišanu. Līdz ar pirmo atklāsmi, kas aprakstīta Daniēla grāmatas septītajā nodaļā, tika dots arī izskaidrojums, kuru pravietis tomēr visā pilnībā neizprata. Par savu toreizējo piedzīvojumu viņš rakstīja: “Manas pārdomas par redzēto sapni mani, Daniēlu, garā ļoti satrauca, tā ka mainījās mana sejas krāsa, mans vaigs palika bāls, bet savus pārdzīvojumus un sapnī dzirdētās runas es paturēju savā sirdī.” (Dan. 7:28) [554]

Cita atklāsme sniedza vēl tālāku gaismu par nākotnes notikumiem, un tās beigās Daniēls dzirdēja “kādu svēto runājam, un kāds cits svētais jautāja tam, kas runāja: cik ilgu laiku pastāvēs šī parādība?” Tika dota arī atbilde: “Līdz divi tūkstoši trīs simti vakariem un rītiem, tad svētnīca tiks atkal atzīta par taisnu un atgūs atkal savas tiesības.” (Dan. 8:13,14) Šie vārdi pravieti ļoti satrauca. Viņš nopietni centās izprast atklāsmes nozīmi, bet nevarēja aptvert, kāda kopsakarība ir starp Jeremijas pravietojumu par septiņdesmit gadu gūstu un 2300 gadiem, kas paies pirms svētnīcas šķīstīšanas, par ko viņš atklāsmē dzirdēja runājam Debesu viesi. Eņģelis Gabriēls tam deva daļēju izskaidrojumu; tomēr, kad pravietis dzirdēja vārdus, ka parādīšana sniedzas uz ilgu laiku, viņš kļuva pavisam vārgs. “Tad mani, Daniēlu, pārņēma nogurums,” viņš vēstī par šo pārdzīvojumu, “un es biju vairākas dienas slims. Bet tad es atkal cēlos, un, kaut es arī veicu savus pienākumus ķēniņa uzdevumā, tomēr parādība mani ārkārtīgi uztrauca, jo es taču nevarēju to pilnīgi izprast.” (Dan. 8:26,27)

Joprojām izjuzdams rūpes par Israēlu, Daniēls atkal pētīja Jeremijas pravietojumus. Tie bija ļoti skaidri, – tik skaidri, ka viņš nevarēja nesaprast šīs liecības, “ko tas Kungs kādreiz savā vārdā bija atklājis pravietim Jeremijam, proti, ka Jeruzālemei jāpaliekot izpostītai un noplicinātai, un tukšai septiņdesmit gadus”. (Dan. 9:2)

Ticībā pamatojoties uz šo drošo praviešu vārdu, Daniēls aicināja Kungu apsolījumus steidzīgi izpildīt. Viņš lūdza, [555] lai tiktu paaugstināts Dieva gods. Lūgšanā viņš sevi pilnībā pielīdzināja tiem, kas nebija pildījuši Dieva prātu, atzīdams viņu grēkus kā savus. “Es griezos tad pie Dieva tā Kunga, vērsu pret Viņu savu vaigu, Viņu lūgdams un nemitīgi piesaukdams, gavēdams un tērpies sēru drānās un sēdēdams pelnos.” (Dan. 9:3,4)

Lai gan Daniēls jau ilgi bija kalpojis Dievam un Debesis to bija atzinušas kā “ļoti mīļu”, tomēr tagad viņš Kunga priekšā nāca kā grēcinieks, apzinoties savas dārgās tautas lielo vajadzību. Viņa lūgšana bija daiļrunīga savā vienkāršībā un ārkārtīgi nopietna. Lūdzu, ieklausieties:

“Ak Kungs, Tu lielais un bijājamais Dievs, kas uzturi savu derību un parādi savu žēlastību tiem, kas Tevi mīl un pilda Tavus baušļus! Mēs grēkojām un darījām netaisnību, mēs bijām bezdievīgi un nepaklausīgi un atkāpāmies no Taviem baušļiem un likumiem; mēs neklausījām arī Taviem kalpiem, praviešiem, kuri runāja Tavā Vārdā uz mūsu ķēniņiem un mūsu valdniekiem, mūsu tēviem un uz visu tautu.

Tavā pusē, Kungs, ir taisnība, mums atliek tikai kauna sārtums vaigā, kā tas šodien redzams sejā Jūdas vīriem, Jeruzālemes iedzīvotājiem un visiem israēliešiem tuvumā un tālumā visās zemēs, kur Tu esi tos izklīdinājis viņu neuzticības dēļ, ar ko tie pret Tevi ir apgrēkojušies. [556]

(..) Bet tā Kunga, mūsu Dieva, rokā ir žēlastība un piedošana, kaut gan mēs esam bijuši Viņam nepaklausīgi. (..)” “Ak Kungs, pēc savas žēlastības nogriez savas dusmas un savu bardzību no Jeruzālemes, no sava svētā kalna! Jo mūsu grēku un mūsu tēvu noziegumu dēļ ir Jeruzāleme un Tava tauta kļuvusi par apsmieklu visiem, kas mums visapkārt dzīvo.

Bet tagad uzklausi, mūsu Dievs, sava kalpa lūgšanu un piesaukšanu un apgaismo savu vaigu pār savu svēto vietu, kas ir izpostīta un tuksnesim līdzīga kļuvusi, un dari to Tevis paša dēļ, ak Kungs! Piegriez, mans Dievs, man savu ausi un klausies! Atver savas acis un uzlūko mūsu drupas un to pilsētu, kas nosaukta pēc tava Vārda! Jo mēs zemojamies Tava vaiga priekšā ar savām lūgšanām, balstīdamies ne uz savu taisnību, bet cerēdami un paļaudamies uz Tavu lielo žēlastību. Ak Kungs, paklausi! Ak Kungs, piedod! Ak Kungs, ņem vērā, dari to un nekavējies sevis paša dēļ, mans Dievs! Jo Tava pilsēta un Tava tauta – abas ir nosauktas pēc Tava Vārda. (Dan. 9:4-9,16-19)

Lai uzklausītu pravieša nopietno un pazemīgo lūgumu, Debesis noliecās jo zemu. Pirms Daniēls beidza lūgt pēc piedošanas un atjaunošanas, no jauna parādījās varenais Gabriēls un pievērsa pravieša uzmanību atklāsmei, kas tam bija rādīta vēl pirms Babilonijas krišanas un Belsacara nāves. Tagad eņģelis tam detalizēti pastāstīja par 70 nedēļu laika periodu, kam jāiesākas, kad izdos pavēli par “Jeruzālemes uzcelšanu un atjaunošanu”. (Dan. 9:25)

Daniēls šo lūgumu izteica mēdiešu monarha Dārija valdīšanas pirmajā gadā, (Dan. 9:1) drīz pēc tam, kad tā ģenerālis Kīrs Babilonijai bija atņēmis pasaules pārvaldības zizli. Dārija valdīšanu Dievs visai pagodināja. Pie viņa sūtīja eņģeli Gabriēlu, to “spēcināt un stiprināt”. (Dan. 11:1, pēc Glika tulk.) [557] Viņam mirstot divus gadus pēc Babilonijas krišanas, troni mantoja Kīrs, kura valdības sākums iezīmēja 70 gadu piepildīšanos, skaitot no tā laika, kad Nebukadnēcars no Jūdejas uz Babiloniju aizveda gūstā pirmo ebreju grupu.

Kungs izlietoja Daniēla izglābšanu no lauvu bedres, lai labvēlīgi ietekmētu Lielā Kīra prātu. Dieva vīra tik skaidri izteiktās tālredzīga valsts ierēdņa spējas Persijas valdniekā iedvesa cieņu un godbijību pret viņa spriedumu. Tieši tagad, kad bija pienācis Dieva noliktais laiks Jeruzālemes dievnama atjaunošanai, Kungs lika Kīram izprast par viņu dotos pravietojumus, ar kuriem Daniēls bija ļoti labi pazīstams, lai tas jūdiem piešķirtu brīvību.

Kad ķēniņš iepazinās ar vairāk nekā simts gadus pirms viņa dzimšanas sniegto paziņojumu, kādā veidā tiks ieņemta Bābele; kad viņš lasīja sev adresēto Universa Valdnieka vēstījumu: “Es tevi apbruņoju, jebšu tu Mani nepazini, lai atzītu no saules lēkta līdz saules rietam, ka bez Manis cita nav neviena!”; kad viņš pats savām acīm skatīja mūžīgā Dieva deklarāciju: “Jēkaba, sava kalpa, dēļ un Israēla, sava izredzētā, dēļ Es tevi nosaucu tavā vārdā un devu tev cienījamu vārdu, kur tu Mani vēl nepazini” un kad tas pārliecinājās par inspirētajiem vārdiem: “Es viņu, Kīru, atmodināju taisnīgumā, un Es līdzināšu visus viņa ceļus. Viņš atkal uzcels manu pilsētu un atbrīvos manus cietumniekus un ne par naudu, ne arī par dāvanām!” (Jes. 45: 5,6,4,13), viņš jutās dziļi aizkustināts un apņēmās izpildīt savu dievišķi nozīmēto sūtību. Valdnieks vēlējās jūdus atbrīvot un palīdzēt tiem no jauna uzcelt Jehovas templi. [558]

Rakstiskā paziņojumā, ko izplatīja “pa visu valsti”, Kīrs atklāja savu gribu rūpēties par ebreju atgriešanos un to dievnama atjaunošanu. “Tas Kungs, Debesu Dievs, man ir devis visas zemes valstis, un Viņš man ir pavēlējis celt namu Viņam Jeruzālemē, Jūdas zemē. Ikvienam, kas starp jums ir no Viņa tautas, lai viņa Dievs ir ar viņu un lai viņš atgriežas uz Jeruzālemi Jūdas zemē un ceļ tā Kunga, Israēla Dieva, namu. Viņš ir tas Dievs, kas mīt Jeruzālemē, un ikvienu, kas palicis dzīvs, lai viņa dzīves vietā turienes ļaudis pabalsta ar sudrabu un zeltu, ar mantām un lopiem līdz ar labprātīgām dāvanām Dieva namam Jeruzālemē.” (Ezras 1:1-4)

Un dodot vēl tālākus norādījumus par templi, viņš sacīja: “Lai namu atjauno par vietu, kur nes kaujamos upurus kopā ar uguns upuriem. Lai uzceļ tā pamatus. Tā augstums lai ir sešdesmit olektis un platums arī sešdesmit olektis; lai liek trīs kārtas četrskaldņu akmeņu un vienu kārtu koka baļķu; izdevumi sedzami no ķēniņa līdzekļiem. Un arī Dieva nama zelta un sudraba piederumus un traukus, ko Nebukadnēcars bija paņēmis no Jeruzālemes tempļa un aizvedis uz Bābeli, lai sūta atpakaļ un novieto Jeruzālemes templī.” (Ezras 6:3-5)

Ziņas par šo pavēli sasniedza visattālākos valsts novadus, un it visur starp izkaisītajiem jūdiem bija liels prieks. Daudzi, līdzīgi Daniēlam, bija pētījuši pravietojumus [559] un lūguši, lai Dievs piepilda savus apsolījumus Ciānas labā. Tagad viņu lūgšanas bija atbildētas, un ar sirsnīgu sajūsmu tie varēja vienoties dziesmā:

“Kad tas Kungs atveda atpakaļ Ciānas cietumniekus,

Tad mēs bijām kā tādi, kas sapņus redz.

Tad mūsu mute bija pilna smieklu

Un mūsu mēle pilna gaviļu;

Tad savā starpā runāja citas tautas:

“Tas Kungs lielas lietas viņu vidū ir darījis!”

Tiešām, tas Kungs ir darījis lielas lietas;

Par to mēs priecājamies.”

(Ps. 126:1-3)

“Tad cēlās Jūdas un Benjamīna ciltstēvi, arī priesteri un levīti, ikviens, kura garu Dievs bija pamodinājis” – tie bija atlikušie ticīgie, apmēram 50 000 no trimdā aizvestajiem Jūdas gūstekņiem, kas apņēmās izlietot brīnišķo izdevību – “lai ietu un celtu tā Kunga namu Jeruzālemē. Un visi apkārtējie ļaudis stiprināja viņu rosību ar sudraba traukiem, ar zeltu, ar mantām, ar lopiem un ar dārgām dāvanām, pie tam visu to viņi ziedoja labprātīgi”. Šīm un vēl citām labprātīgajām dāvanām pievienoja “tā Kunga nama traukus, kurus Nebukadnēcars bija aizvedis no Jeruzālemes.(..) Persijas ķēniņš Kīrs lika tos izsniegt mantziņa Mitredata uzraudzībā (..). (..) kopā pieci tūkstoši un četri simti”. Visus tos nodeva lietošanai jaunceļamajā templī. (Ezras 1:7-11)

Gubernatora pienākumus [560] starp tiem, kas atgriezās uz Jūdeju, Kīrs uzticēja ķēniņa Dāvida pēcnācējam Zerubabelam, kas bija pazīstams kā Zezbacars; un kopā ar viņu gāja augstais priesteris Jozua. Garais ceļojums, šķērsojot tuksnešainās vietas, izdevās labi, un priecīgie pārnācēji, pateicīgi Dievam par Viņa lielo žēlastību, apņēmās atkal uzcelt to, kas bija nolauzts un nopostīts. Ziedojot līdzekļus dievnama atjaunošanas izdevumiem, cilts virsnieki rādīja priekšzīmi, un pārējie ļaudis, sekojot viņu piemēram, ikviens labprātīgi deva no saviem niecīgajiem krājumiem. (Skat. Ezras 2:64-70)

Cik ātri vien spēja, vecā altāra vietā dievnama pagalmā uzcēla jaunu. Uz tā iesvētīšanu ļaudis sapulcējās kā viens vienīgs vīrs. Tur visi kopīgi vienojās svēto dievkalpojumu atjaunošanā, kas tika pārtraukti laikā, kad Nebukadnēcars nopostīja Jeruzālemi. Cenšoties atgriezties pie šīs kārtības, pirms šķiršanās, lai dotos uz savām mājvietām, “viņi svinēja Būdiņu svētkus”. (Ezras 3:1-6)

Ikdienas pienesamo dedzināmo upuru altāra uzcelšana ļoti iepriecināja uzticīgos atlikušos. Tie sirsnīgi gatavojās tempļa atjaunošanai, ar katru jaunu mēnesi savos centienos kļūstot arvien drošāki. Daudzus gadus viņi bija pavadījuši šķirti no redzamas Dieva klātbūtnes iespaidiem, tāpēc tagad, kavēdamies rūgtās atmiņās par savu tēvu atkrišanu, tie ilgojās pēc kādas paliekošas zīmes par dievišķo piedošanu un labvēlību. Vairāk par personiskās labklājības un seno priekšrocību atgūšanu viņi vērtēja Dieva atzinību. [563] Kungs to labā bija brīnišķi darbojies, un tie izjuta Viņa klātbūtnes drošību, tomēr ilgojās pēc vēl lielākām svētībām. Ar priecīgām priekšnojautām tie vērās nākotnē uz laiku, kad, atjaunojot templi, atkal kļūs redzama Viņa godība.

Sagādājot celtnei nepieciešamos materiālus, strādnieki drupās atrada dažus milzīgus akmeņus, kas tempļa būvlaukumā bija atvesti Salamana laikā. Tie jau bija gatavi lietošanai. Tika sarūpēts arī daudz jaunu materiālu, un darbi drīz vien nonāca līdz pamatakmens ielikšanai. Tas notika daudz tūkstošu klātbūtnē, kuri bija sapulcējušies, lai pārliecinātos par darba progresu un izteiktu par to savu prieku. Pamatakmeni liekot, ļaudis, “slavēdami un pateikdamies tam Kungam”, priesteru bazūņu un Asafa dēlu mūzikas rīku pavadībā kopīgi dziedāja: “Jo Viņš ir labs, un Viņa mīlestība ir mūžīgi pār Israēlu.”” (Ezras 3:11)

Par namu, kuru tagad sāka atjaunot, runāja daudzi pravietojumi, apliecinot, ka Dievs vēlas Ciānai darīt labu, un visiem klātesošajiem, kas vēroja pamatakmens likšanu, bija iemesls no sirds dzīvot līdzi šim notikumam. Tomēr starp mūzikas un slavas dziesmām kopējā līksmībā bija dzirdamas arī kādas disonējošas skaņas. “Daudzi no priesteriem un levītiem un tēvu namu galveniem, veci vīri, kas bija redzējuši pirmo namu, skaļā balsī raudāja (..).” (Ezras 3:12)

[564] Dabiski, ka veco vīru sirds pildījās skumjām, pārdomājot par tik ilgi piekopto grēku sekām. Ja tie ar savu paaudzi būtu Dievam paklausījuši un pildījuši Israēlam uzticēto uzdevumu, tad Salamana celtais templis netiktu izpostīts un gūstniecība nebūtu bijusi vajadzīga. Bet nepateicības un neuzticības dēļ tie tika izkaisīti starp pagāniem.

Tagad apstākļi bija mainījušies. Maigā žēlastībā Kungs savus ļaudis bija atkal apmeklējis un tiem atļāvis atgriezties viņu pašu zemē. Skumjām par pagātnes kļūdām vajadzēja atkāpties priecīgo jūtu priekšā. Dievs bija ietekmējis Kīra sirdi palīdzēt uzcelt dievnamu, un tam vajadzēja izsaukt dziļas pateicības izpausmi. Tomēr daži nesaskatīja šo Kunga tiešo aizgādību. Līksmības vietā tie bija neapmierināti un mazdūšīgi. Tie bija redzējuši Salamana tempļa spožumu un godību, un tagad vaimanāja, ka šis dievnams nebūs tik izcils.

Kurnēšana, žēlošanās un nelabvēlīgais salīdzinājums uz daudziem atstāja nospiedošu iespaidu un nogurdināja cēlāju rokas. Strādnieki sāka pārdomāt, vai vispār vērts celt, ja jau sākumā visu tā nopeļ un par to tik ļoti vaimanā.

Tomēr šajā sanāksmē bija daudzi citi, kuru lielākā ticība un plašākais skats tiem neļāva šo mazāko godību uzlūkot ar tādu neapmierinātību. [565] “(..) daudzi pacēla balsi gavilēs un priekā, tā ka ļaudis nevarēja izšķirt prieka gaviļu balsi no ļaužu raudāšanas, jo ļaudis gavilēja lielās gavilēs, un balsis bija dzirdamas tālumā.” (Ezras 3:12,13)

Ja tie, kas nepriecājās pie dievnamam pamatakmens ielikšanas, būtu paredzējuši savas ticības trūkuma sekas, tad būtu izbijušies. Viņi pārāk vāji nojauta savu neatzinīgo un neapmierināto vārdu nozīmi un gandrīz nemaz nesaprata, cik ļoti šī izrādītā nepatika aizkavēs Kunga nama pabeigšanu.

Pirmā tempļa lieliskums un iespaidīgā reliģiskā kalpošana bija Israēla lepnuma avots pirms nonākšanas trimdā, bet viņu dievkalpojumiem bieži vien pietrūka tās vērtības, ko Dievs uzskata par vissvarīgāko. Ne dievnama spožums, ne kalpošanas krāšņums tos Dievam neieteica, jo to, kam vienīgi Viņa acīs ir vērtība, tie nebija ar mieru upurēt. Tie pie Viņa nenāca ar pazemīgu un sagrauztu sirdi.

Tieši tad, kad ļaudis zaudē izpratni par Dieva valstības pamatprincipiem, vairojas ceremonijas un to greznums. Pametot novārtā rakstura celtni, nicinot dievbijības vienkāršību, rodas lepnums un mīlestība uz ārišķībām, kas prasa lieliskas baznīcas, krāšņus izgreznojumus un iespaidīgas ceremonijas. Bet ar visu to netiek godāts Dievs. Viņš savu draudzi ciena ne tās ārējā pārākuma dēļ, bet vērojot patieso dievbijību, kas to atšķir no pasaules. Viņš to vērtē pēc tās locekļu pieaugšanas Kristus atziņā un garīgos piedzīvojumos. [566] Viņš pie tās meklē mīlestības un dievbijības pamatprincipus. Nekāds mākslas skaistums nav salīdzināms ar Kristus pārstāvju dabas un rakstura skaistumu.

Draudze savā zemē var būt vistrūcīgākā, tā var būt ārēji nepievilcīga, bet, ja tās locekļiem piemīt Kristus rakstura pamatprincipi, tad eņģeļi piebiedrosies tiem pielūgšanā, un kā salds upuris no ļaužu sirdīm pie Dieva pacelsies slava un pateicība.

“Pateiciet tam Kungam,

Jo Viņš ir laipnīgs

Un Viņa žēlastība paliek mūžīgi!”

Tā lai saka tie, ko tas Kungs atpestījis,

Ko Viņš ir izglābis no spaidītāju rokas.”

“Dziediet Viņam, spēlējiet Viņam,

Stāstiet par visiem Viņa brīnumu darbiem!

Slavējiet Viņa svēto Vārdu!

Lai priecājas visu sirdis, kas meklē to Kungu!”

“(..) ka Viņš veldzēja izslāpušo

Un atspirdzināja ar barību izsalkušo.”

(Ps. 107:1,2; 105:2,3; 107:9)

46. “Dieva pravieši tos iedrošināja”

[567] Tuvu kopā ar israēliešiem, kas bija apņēmušies atjaunot dievnamu, dzīvoja samarieši, tautību sajaukums, kas tika izveidojies no Asīrijas apgabaliem ienākušajiem pagānu kolonistiem apprecoties ar Samarijā un Galilejā atlikušo desmit cilšu pārstāvjiem. Pēdējos gados samarieši teicās pielūdzam īsto Dievu, bet sirdī un dzīvē tie bija elku kalpi. Viņi tiešām uzskatīja, ka visi elki tiem vienīgi atgādina dzīvo Dievu, Universa Valdnieku, bet ļaudis tomēr tiecās godāt rokām taisītos tēlus.

Jeruzālemes atjaunošanas laikā šie samarieši kļuva pazīstami kā “Jūdas un Benjamīna pretinieki”. Uzzinājuši, ka no cietuma pārnākušie atkal ceļ namu Kungam, Israēla Dievam, “tie nāca pie Zerubabela un pie tēvu namu galveniem” un izteica vēlēšanos pievienoties tiem darbā. “Mēs gribam celt kopā ar jums, jo mēs godājam jūsu Dievu tāpat kā jūs, un mēs ziedojam Viņam kopš Esarhadona, Asīrijas ķēniņa, dienām, kas mūs atveda šurp.” [568] Bet pārnākušie tiem šo priekšrocību liedza: “Nekādā ziņā neklājas, ka jūs un mēs kopā celtu namu mūsu Dievam, bet mēs vieni paši celsim to tam Kungam, Israēla Dievam, kā Persijas ķēniņš Kīrs mums ir pavēlējis.” (Ezras 4:1-3)

Atgriezties mājās no Babilonijas izvēlējās tikai atlikums, un tagad, kad tie uzņēmās darbu, kas, šķita, bija pāri viņu spēkiem, tuvākie kaimiņi piedāvājās palīdzēt. Samarieši apliecināja, ka pielūdz patieso Dievu, un izteica vēlēšanos dalīties ar kalpošanu dievnamā saistītajās priekšrocībās un svētībās. “Mēs meklējam jūsu Dievu tāpat kā jūs,” tie paziņoja, “tāpēc celsim līdz ar jums.” Ja Jūdas vadītāji būtu šo piedāvājumu pieņēmuši, tie atvērtu durvis elku kalpošanai. Viņi izprata samariešu neīsto nostāju un atzina, ka palīdzība, ko sniegtu savienošanās ar šiem ļaudīm, būtu kā nekas, salīdzinot ar svētībām, ko varēja gaidīt, sekojot skaidrajām Jehovas pavēlēm.

Par attiecībām, kādas Israēlam jāuztur ar apkārtējām tautām, Kungs jau Mozus laikā bija piekodinājis: “(..) tu neslēgsi ar tiem nekādu derību un nežēlosi tos. Nesaradojies ar tiem: savas meitas nedod viņu dēliem, un viņu meitas neņem saviem dēliem, jo tās novērsīs tavus dēlus no Manis, ka tie kalpos svešiem dieviem, un tā Kunga bardzība varētu pret jums iedegties un jūs piepeši iznīcināt.” [569] “Jo tu esi tam Kungam, savam Dievam, svēta tauta, un no visām tautām, kas vien ir uz zemes, tas Kungs tevi ir sev izredzējis, lai tu būtu Viņam par īpašuma tautu.” (5. Moz. 7:2-4; 14:2)

Jau iepriekš bija skaidri pateikts, kādas būs sekas, ja tiks veidotas derības attiecības ar apkārtējiem tautām. “Un tas Kungs tevi izkaisīs starp visām pasaules tautām, no viena zemes gala līdz otram zemes galam, un tur tu kalposi citiem dieviem, ko nedz tu, nedz tavi tēvi nav pazinuši, – kokam un akmenim. Un tu neatradīsi miera šo tautu vidū, un arī tavai kāju pēdai nebūs vietas atpūtai, jo tas Kungs tur tev dos drebošu sirdi, izīgušas acis un izmisušu dvēseli. Un tava dzīvība karāsies mata galā, un tu baiļosies nakti un dienu. Un tu nebūsi drošs par savu dzīvību. No rīta tu sacīsi: kaut būtu vakars, – bet vakarā tu sacīsi: kaut būtu rīts, – no tām sirds izbailēm, ar ko tu baiļojies, un to skatu dēļ, ko tavas acis redzēs.” (5. Moz. 28:64-67) Blakus gan pastāvēja apsolījums: Ja jūs tad “meklēsit to Kungu, savu Dievu”, jūs Viņu “atradīsit, kad jūs Viņu meklēsit ar visu savu sirdi un ar visu savu dvēseli.” (5. Moz. 4:29)

Šīs un vēl daudzas citas rakstvietas Zerubabelam un viņa biedriem bija labi pazīstamas, un nesenā gūstniecība tiem sniedza pierādījumu pēc pierādījuma par to piepildīšanos. Tikai pēc visu šo ļaunumu nožēlošanas, kas pār tiem un viņu tēviem bija izsaukuši Mozus iepriekš tik skaidri pasludinātās sodības; tagad, kad tie ar visu sirdi bija pieķērušies Dievam un atjaunojuši derības attiecības ar Viņu, ļaudis drīkstēja atgriezties Jūdejā, lai atkal uzceltu visu izpostīto.[570] Vai tad lai tie jau pašā sākumā savienojas ar elku kalpiem?

Dievs bija teicis: “Tev ar viņiem nebūs nekādu derību derēt!” Tāpēc tie, kas sevi nesen no jauna bija nodevuši Kungam, solīdamies pie tempļa drupās atjaunotā altāra, atzina, ka robežlīnija starp Viņa ļaudīm un pasauli vienmēr jāuztur nepārprotami skaidra. Tie atteicās savienoties ar cilvēkiem, kas, lai gan pazina Dieva likumu prasības, tomēr negribēja tām paklausīt.

Piecās Mozus grāmatās Israēlam skaidrotie pamatprincipi Dieva ļaudīm ir saistoši līdz pat laika beigām. Patiesa labklājība atkarīga no pastāvīgas derības attiecību saglabāšanas ar Dievu. Mēs nekad nedrīkstam iziet uz kompromisu ar dievišķajiem principiem, uzņemoties saistības ar tiem, kas Kungu nebīstas.

Kristiešiem pastāvīgi draud briesmas domāt, ka tiem kaut nedaudz jāpiemērojas pasaulei, lai iegūtu lielāku iespaidu uz neticīgajiem. Lai arī šķiet, ka tāda rīcība varētu sniegt daudz priekšrocību, noslēgumā tomēr būs garīgs zaudējums. Dieva ļaudīm vienmēr jābūt ļoti modriem pret tamlīdzīgiem viltīgiem un glaimojošiem patiesības ienaidnieka piedāvājumiem. Ticīgie šajā pasaulē ir ceļinieki un svešinieki, kas dodas uz priekšu pa briesmām apņemtu taku. Tiem jānovēršas no jebkādām runām un vilinošiem pamudinājumiem, kas tos grib šķirt no savienības ar Dievu.

Atklātie un vispārzināmie Dieva darba ienaidnieki nav paši bīstamākie.[571] Daudz lielāks spēks pievilt ir tiem, kas, līdzīgi Jūdas un Benjamīna pretiniekiem, nāk ar mīkstu mēli un skaistiem vārdiem, šķietami meklējot draudzību ar Dieva bērniem. Pret tādiem katrai dvēselei jābūt īpaši modrai, lai to piepeši nesavaldzinātu kāds rūpīgi apslēpts un gudri izlikts slazds. Sevišķi tagad, pasaules vēstures noslēgumā, Kungs no saviem bērniem prasa neatslābstošu uzmanību un piesardzību, tomēr, lai gan cīņa ir nepārtraukta, neviens cilvēks nav atstāts bez aizsardzības. Eņģeļi gādā par tiem, kas pazemīgi staigā Dieva priekšā, un Kungs nekad nepametīs nevienu dvēseli, kas uz Viņu paļaujas. Ja Viņa bērni spiežas Tam tuvāk, lai Viņš tos pasargātu no ļauna, tad Kungs līdzjūtībā un mīlestībā paceļ karogu, lai tos aizstāvētu pret ienaidnieku. Viņš saka: “Tos neaiztiec, jo tie pieder Man. Es tos esmu ierakstījis savās rokās.”

Nenogurstoši pretojoties, samarieši “mēģināja traucēt Jūdas tautas rokas to darbā un iebiedēt viņus, lai tie neceltu. Un viņi uzpirka padomdevējus, lai tie jauktu viņu nodomus visu laiku, kamēr Persijas ķēniņš bija Kīrs un līdz pat Persijas ķēniņa Dārija valdīšanai”. (Ezras 4:4,5) Sniegdami nepatiesas ziņas, tie viegli iespaidojamos prātos pamodināja aizdomas, tomēr ļaunie spēki tika aizturēti uz daudziem gadiem tā, ka Jūdejas iedzīvotājiem bija brīvība darbu turpināt.

Kamēr sātans pūlējās iespaidot Medo-Persijas valsts augstākos varas pārstāvjus, lai tie pret Dieva ļaudīm izturētos nelabvēlīgi, eņģeļi darbojās trimdinieku labā. Šajā cīņā bija ieinteresētas visas Debesis. Lasot pravieti Daniēli, arī mums paveras iespēja kaut nedaudz iepazīties ar vareno konfrontāciju starp ļaunā un labā spēkiem. Veselas trīs [572] nedēļas Gabriēls cīnījās ar tumsas varām, pūlēdamies novērst iespaidus, kas nelabvēlīgi ietekmēja Kīra prātu, un pirms cīņas beigām tam palīgā nāca pats Kristus. Par to Gabriēls sacīja: “Persiešu valsts sargeņģelis mani atturēja divdesmit vienu dienu, kamēr beidzot Mihaēls, viens no galvenajiem sargeņģeļu priekšniekiem, man nāca palīgā, un man izdevās atstāt Mihaēlu vienu pašu pie persiešu ķēniņu sargeņģeļa.” (Dan. 10:13) Tika darīts viss, ko vien Debesis spēja darīt Dieva bērnu labā. Beidzot tika sasniegta uzvara, jo ienaidnieka spēkus izdevās atturēt gan Kīra, gan viņa dēla Kambizes dienās, kurš valdīja apmēram septiņus ar pus gadus.

Šis jūdiem bija brīnišķīgu izdevību laiks. Debesu augstākie spēki ietekmēja ķēniņa sirdi, lai Kunga ļaudis varētu čakli izpildīt tiem doto uzdevumu. Tie nedrīkstēja taupīt pūles, lai atjaunotu templi un tur paredzēto kalpošanu, kā arī uzceltu savas nopostītās mājvietas. Bet tieši šajās Dieva spēka atklāšanās dienās daudzi nebija labprātīgi strādāt. Ienaidnieku pretestība bija spēcīga un noteikta, un, laikam uz priekšu ejot, celtnieki kļuva mazdūšīgi. Daži nespēja aizmirst skatu pie pamatakmens likšanas, kad daudzi netieši atklāja neuzticību šim pasākumam. Un, jo drošāki kļuva samarieši, jo vairāk jūdiem uzmācās šaubas, vai vispār ir pienācis laiks, lai celtu. Šīs jūtas vērsās plašumā. Šaubu ietekmēti, daudzi strādnieki zaudēja drosmi un devās mājās pie saviem ikdienas pienākumiem.

Kambizes valdīšanas laikā dievnama atjaunošanas darbi uz priekšu virzījās lēnām, un, kad valdīja viltus Smerdis (Ezras 4:7 nosaukts par Artakserksu), samarieši pierunāja šo nekrietno krāpnieku, lai tas izdotu dekrētu, kas pilnībā aizliegtu jūdu tempļa un pilsētas atjaunošanu. [573]

Vairāk nekā gadu templi pameta novārtā un tam nepievērsa gandrīz nekādu uzmanību. Ļaudis dzīvoja savās mājās, centās iegūt laicīgo labklājību, bet viņu stāvoklis bija nožēlojams. Visiem spēkiem pūloties, tie tomēr neko nesasniedza. Šķita, ka pret viņiem ir sazvērējušies pat dabas spēki. Tāpēc, ka tie bija pametuši Dieva namu, Kungs pār viņu laukiem sūtīja ilgstošu sausumu. Kā savas labvēlības zīmi Dievs bija piešķīris tīruma un dārza augļus – graudus, vīnu un eļļu, bet, tā kā tie šīs bagātīgās dāvanas izlietoja savtīgi, svētība tika atņemta.

Tādi bija apstākļi Dārija Histaspa valdīšanas sākumā. Kā garīgi, tā laicīgi Israēls atradās pavisam bēdīgā stāvoklī. Ļaudis tik ilgi bija kurnējuši un šaubījušies, tik ilgi pirmā vietā likuši personiskās intereses un vienaldzīgi vērojuši, kā Kunga nams vēl arvien atrodas drupās, ka daudzi zaudēja izpratni, kādēļ Dievs tos pārvedis atpakaļ uz Jūdeju, un tie sacīja: “Vēl nav pienācis laiks no jauna celt tā Kunga namu!” (Hag. 1:2)

Tomēr arī šajās tumšajās stundās tie, kas paļāvās uz Dievu, nepalika bez cerības. Stāties pretī krīzei Kungs aicināja praviešus Hagaju un Cahariju. Ar pamudinošām liecībām šie izredzētie vēstneši atklāja tautai tās grūtību cēloņus. Pravieši norādīja, ka neveiksmes laicīgajā dzīvē izskaidrojamas ar ļaužu nevērīgo izturēšanos pret Dieva interesēm, neierādot tām pirmo vietu. [574] Ja israēlieši būtu pagodinājuši Kungu, ja tie Viņam būtu parādījuši vajadzīgo cieņu un bijāšanu, vispirms rūpējoties par Viņa nama celšanu, tad līdz ar to būtu piesaistījuši Viņa klātbūtnes svētības.

Mazdūšībā ieslīgušos Hagaja uzrunāja ar pārbaudošiem vārdiem: “Vai tad jums ir pienācis laiks, lai jūs dzīvotu ar ciedru koku plāksnēm grezni izrotātos namos, bet šim namam ir jāstāv drupās pamestam? Un nu, saka tas Kungs Cebaots, palūkojieties, kā jums ir līdz šim klājies jūsu ceļos!” Kāpēc tik maz padarīts? Kāpēc jūs tā cenšaties gādāt par saviem namiem un nerūpējaties par Kunga namu? Kur palikusi kādreizējā dedzība par Dieva nama atjaunošanu? Ko jūs esat ieguvuši, kalpojot sev? Vēlēšanās izvairīties no trūkuma jūs ierosināja pamest Dieva namu, bet šī nolaidība devusi tieši to, no kā jūs baidījāties. “Jūs sējāt bagātīgi, bet ievācāt trūcīgi; jūs ēdat gan, tomēr trūkst, lai jūs justos paēduši; jūs dzerat un tomēr nedzesējat slāpes; jums ir gan apģērbs, bet tas nedod pietiekami siltuma, un, kas pelna algu, tas ber to caurā makā.” (Hag. 1:4-6)

Pēc tam Kungs nepārprotamos vārdos atklāja viņu trūkuma cēloni. “Jūs gan sagaidījāt daudz, un redzi, iznāca maz, un, kad jūs to pārvedāt mājās, tad Es to tomēr izputināju. Kāpēc tā?” jautā tas Kungs Cebaots. “Tāpēc, ka Mans nams stāv drupās un ikviens dzenas tikai pēc sava nama. Tāpēc debess aizturēja pār jums savu veldzi, un zemes klēpis noslēdza jums savus augļus. Un Es sūtīju sausumu pār visu zemi un kalniem, pār labību, pār vīnu un eļļu, un pār visu, kas izaug no zemes, tāpat arī pār ļaudīm, lopiem un visiem ar rokām darāmiem darbiem.” (Hag. 1:9-11)

“Tā saka tas Kungs Cebaots: palūkojieties taču, kā jums ir līdz šim klājies jūsu ceļos! Kāpiet augšup kalnos, sataisiet kokus un celiet šo namu; tas Man būs patīkami, un Es parādīšu savu godību, saka tas Kungs.” (Hag. 1:7,8)

Hagajas sniegto norājošo un pamācošo vēsti Israēla tauta un tās vadoņi atzina no sirds. Viņi juta, ka Dievs par tiem rūpējas. Tie neuzdrošinājās neievērot atkārtoti izteikto padomu, ka viņu labklājību, kā laicīgo, tāpat garīgo, nosaka to uzticīga paklausība Kunga pavēlēm. Pravieša brīdinājuma pamodināti, Zerubabels un Jozua, un visi atlikušie ļaudis “uzklausīja sava Dieva balsi un pravieša Hagajas vārdus”. (Hag. 1:12)

Tiklīdz Israēls izšķīrās paklausīt, pārmetošajiem vārdiem tūlīt sekoja iedrošinoša vēsts: “Tad Hagajs, tā Kunga sūtnis, kura uzdevums bija darīt tautai zināmu Dieva vēstījumu, runāja šādus vārdus: “Es esmu ar jums! – tā saka tas Kungs.” Un tas Kungs lika pamosties Zerubabelā (..) un Jozuā (..), un visos no tautas atlikušajos jaunam garam, tā ka viņi nāca un uzsāka darbus gar tā Kunga Cebaota, sava Dieva, namu.” (Hag. 1:13,14)

Nepilnu mēnesi pēc darbu atsākšanās pie tempļa cēlāji saņēma citu prieka vēsti: “Zerubabel, ņemies drosmi, saka tas Kungs, pildies ar jaunu drosmi arī tu, Jozua, tu augstais priesteri! Esi droša savā rīcībā, visa šīs zemes tauta, saka tas Kungs, un strādājiet, jo Es esmu ar jums! – saka tas Kungs Cebaots.” (Hag. 2:4)

Kad Israēls atradās nometnē pie Sinaja kalna, Kungs bija paziņojis : “Es mitīšu Israēla bērnu vidū, un Es tiem būšu par Dievu. Un viņi zinās, ka Es esmu tas Kungs, jūsu Dievs, kas tos izvedis no Ēģiptes, lai Es dzīvotu viņu vidū, Es, tas Kungs, jūsu Dievs.” (2. Moz. 29:45,46) [576] Un tagad, neskatoties uz faktu, ka tie atkārtoti “bija nepaklausīgi un apkaitināja Viņa Svēto Garu” (Jes. 63:10), Dievs atkal no jauna ar pravieša vēsti izstiepa savu roku, lai tos glābtu. Kā atzinību par līdzdarbību Viņa nodomā Dievs bija atjaunojis savu derību, apsolīdams, ka Viņa Gars pie tiem paliks, un visus ļaudis iedrošināja: “Nebīstieties!”.

Arī šodien Kungs saviem bērniem saka: “Esiet stipri un strādājiet, jo Es esmu ar jums.” Kungs vienmēr ir bijis kristiešu stiprums. Mēs nevaram noteikt, kādā ceļā Viņš mums palīdzēs, bet droši zinām, ka Kungs nekad neatstās tos, kas uz Viņu paļaujas. Ja kristieši apzinātos, cik daudzkārt Dievs tiem ir līdzinājis ceļu, lai ienaidnieka nodomi neizdotos, tad tie nekad nestreipuļotu sūdzēdamies. Viņu ticība pieķertos Kungam, un tos nespētu satricināt nekādas grūtības. Tie Viņu atzītu par gudrības un spēka Avotu, un Kungs savukārt tos izlietotu, lai padarītu tieši to darbu, ko Viņš vēlas.

Ar Hagaju dotos nopietnos uzaicinājumus un iedrošinājumus pastiprināja un papildināja pravietis Caharija, kuru Dievs pamodināja darboties līdz ar Hagaju, uzaicinot Israēlu pildīt Dieva pavēli: celties un būvēt. Caharijas pirmā vēsts sniedza pārliecību, ka Dievs savos vārdos nekad nekļūdās un apsola svētīt tos, kas paklausīs drošajam pravieša vārdam.

Ar saviem patukšajiem tīrumiem un trūcīgajiem pārtikas krājumiem, [577] kas ātri samazinājās, visapkārt apņemti no nelaipniem kaimiņiem, israēlieši tomēr, paklausot Kunga vēstnešu aicinājumam, ticībā turpināja čakli strādāt, lai atjaunotu izpostīto templi. Šis darbs prasīja nelokāmu paļaušanos uz Dievu. Ļaudīm pūloties darīt savu darbu un meklējot sirdī un dzīvē saskaņu ar Dieva žēlastību, Kungs ar praviešiem Hagaju un Cahariju sūtīja vēsti pēc vēsts, liecinot, ka viņu ticība tiks bagātīgi atalgota, un Dieva Vārda apsolījums par tempļa nākotnes godību neizpaliks. Piepildoties noteiktajam laikam, šajā celtnē kā visu tautu Ilgas ienāks cilvēces Skolotājs un Pestītājs.

Tā cēlājiem nebija jācīnās vieniem pašiem; ar tiem kopā bija Dieva pravieši, kas tiem palīdzēja. (Ezras 5:2) Un pats Debesu karapulku Virspavēlnieks bija paziņojis: “Esi droša savā rīcībā, visa šīs zemes tauta, (..) strādājiet, jo Es esmu ar jums!” (Hag. 2:4)

Līdz ar sirsnīgu nožēlu un gribu ticībā iet uz priekšu nāca apsolījums arī par laicīgu labklājību. “Ar šo dienu sākot,” Kungs paziņoja, “ Es gribu jums piešķirt svētību.” (Hag. 2:20)

Tautas vadonim Zerubabelam, kuram visus gadus pēc atgriešanās no Babilonijas pieļāva smagus pārbaudījumus, deva ļoti dārgu vēsti: Kungs paziņoja, ka pienāks diena, kad visi Dieva izredzēto ļaužu ienaidnieki tiks satriekti. “Tai pašā dienā, saka tas Kungs Cebaots, Es tevi Zerubabel, (..) savu kalpu, ņemšu savā zināšanā, saka tas Kungs, un turēšu tevi kā zīmoga gredzenu, jo Es tevi esmu izredzējis!” (Hag. 2:23) Tad Israēla vadonis saprata Aizgādības rūpes, vedot to cauri mazdūšības un apjukuma brīžiem. Viņš [578] visā ieraudzīja Dieva nodomu.

Šie Zerubabelam personiski teiktie vārdi ir atstāti par iedrošinājumu Dieva bērniem visos laikos. Ja Viņš saviem ļaudīm pieļauj bēdas, tad katrā ziņā ar noteiktu nodomu. Dievs tos vada tā, kā tie paši būtu vēlējušies, ja dzīves iznākumu redzētu jau sākumā un saprastu godības pilno nodomu, kas tiem jāpiepilda. Viss, ko Viņš tiem ar pārbaudījumiem un bēdām liek piedzīvot, kalpo vienam mērķim, lai tie kļūtu pietiekoši stipri Viņa labā strādāt un ciest.

Hagaja un Caharijas sludinātās vēstis pamudināja ļaudis pielikt visus spēkus, lai templi atkal uzceltu, kaut arī tos darbā ļoti nogurdināja samarieši un citi, kuri izdomāja daudz dažādus kavēkļus. Kādā gadījumā Medo-Persijas vietējā apgabala pārvaldnieki apmeklēja Jeruzālemi un prasīja, kurš atļāvis atsākt celtniecības darbus. Ja tajā brīdī jūdi nebūtu paļāvušies uz Kunga vadību, tad šī apjautāšanās varētu izvērsties par lielu nelaimi. “Bet viņu Dieva acs bija pār jūdu vecajiem, ka no viņiem netika prasīta darba pārtraukšana, kamēr vēl ziņojums nebija nonācis pie Dārija.” (Ezras 5:5) Šiem pārvaldniekiem tika atbildēts tik gudri, ka tie nolēma rakstīt vēstuli toreizējam Medo-Persijas valdniekam Dārijam, vēršot viņa uzmanību uz sākotnējo dekrētu, ko bija izdevis Kīrs, kurš pavēlēja atjaunot dievnamu Jeruzālemē un vēl izdevumus segt no ķēniņa mantnīcas.

Dārijs meklēja šo dekrētu un arī atrada. Pēc tam viņš [579] jautātājiem deva rīkojumu netraucēt tempļa atjaunošanu. “Atļaujiet šī Dieva nama celšanas darbiem ritēt netraucēti, lai Jūdas pārvaldnieks un jūdu vecaji uzceļ šo Dieva namu no jauna tā vecajā vietā.”

“Arī par izmaksām, kas jums jāpiešķir jūdu vecajiem Dieva nama celšanas darbiem, noteicu, ka darbu izdevumi šiem vīriem pilnā apjomā un bez kavēšanās ir sedzami no ķēniņa nodevu ienākumiem Aiz-Eifratas novadā. Un kas vēl citādi ir vajadzīgs; jauni vērši, auni, jēri dedzināmam upurim debesu Dievam, kvieši, sāls, vīns vai eļļa, lai to dod priesteriem Jeruzālemē katru dienu bez kāda atrāvuma, kā viņi to prasa, lai viņi varētu nest patīkamas smaržas upurus debesu Dievam un lūgt par ķēniņa un viņa dēlu dzīvību.” (Ezras 6:7-10)

Tālāk ķēniņš vēl pavēlēja bargi sodīt ikvienu, kas kaut kādā veidā mainītu šo lēmumu, savu rīkojumu noslēdzot ar ievērības cienīgu paziņojumu: “Un Dievs, kas savam Vārdam tur joprojām liek dzīvot, lai nogāž katru ķēniņu un tautu, kas savu roku izstiepj, lai sagrozītu šo rīkojumu, lai izpostītu šo Dieva namu Jeruzālemē! Es, Dārijs, esmu izdevis šo pavēli; uz mata tā to lai izpilda!” (Ezras 6:12) Tā Kungs sagatavoja ceļu tempļa celtniecības darbu pabeigšanai.

Mēnešiem ilgi pirms šī dekrēta izdošanas israēlieši cēla ticībā, un pravieši tiem palīdzēja, sniedzot savlaicīgas vēstis, kas [580] strādājošajiem atklāja Dieva nodomu ar Israēlu. Divus mēnešus pēc pēdējās Hagaja publicētās vēsts Caharija redzēja virkni skatu par Dieva darbu virs zemes. Šīs līdzībās un simbolos izteiktās vēstis nāca ļoti nedrošā un satraucošā laikā, un vīriem, kas Israēla Dieva vārdā gāja uz priekšu, tās bija sevišķi nozīmīgas. Vadītājiem šķita, ka iepriekš izsniegto atļauju atjaunot templi tūlīt atņems. Nākotne rādījās visai tumša. Dievs redzēja, ka ļaudis ir jāatbalsta un jāiepriecina ar atklāsmi par Viņa bezgalīgo līdzjūtību un mīlestību.

Parādīšanā Caharija dzirdēja Kunga eņģeli jautājam: “Kungs Cebaot, cik ilgi Tu negribēsi apžēloties par Jeruzālemi un par Jūdas pilsētām, uz kurām Tu esi bijis dusmīgs visus šos septiņdesmit gadus? Un tas Kungs atbildēja eņģelim, kas ar mani runāja, un teica viņam laipnus un mierinājuma pilnus vārdus. Un eņģelis, kas ar mani runāja, teica man: sludini un saki: tā saka tas Kungs Cebaots: Es esmu pilns lielas sirdsdedzes par Jeruzālemi un Ciānu, un Es esmu ļoti dusmīgs uz lepnajām un bezrūpības pilnajām tautām; Es biju tikai drusciņ dusmīgs, viņi turpretī no savas puses palīdzēja izraisīt jo lielāku ļaunumu. Tāpēc tā saka tas Kungs: Es piešķiršu Jeruzālemei atkal savu žēlastību, un tajā uzcels Manu namu, saka tas Kungs Cebaots, un mērījamā aukla izstiepjama tieši pār Jeruzālemi.” (Cah. 1:12-16)

Vēl pravietim lika paziņot: “Tā saka tas Kungs Cebaots: Manām pilsētām atkal klāsies labi, tas Kungs atkal iepriecinās Ciānu un sev atkal izredzēs Jeruzālemi.” (Cah. 1:17) [581]

Tālāk Caharija redzēja varas, kas bija izkaisījušas “Jūdu, Israēlu un Jeruzālemi”, – attēlotas ar četriem ragiem. Tūlīt pēc tam viņš ievēroja četrus kalējus, kas simboliski ainoja līdzekļus, kurus Kungs lieto savu ļaužu un sava pielūgšanas nama atjaunošanai. (Skat. Cah. 1:18-21)

“Un tad es atkal pacēlu savas acis uz augšu,” sacīja Caharija, “un skatījos, tad redzi, kāds vīrs turēja mērījamo auklu savā rokā. Kad es viņam jautāju: kurp tu ej? – viņš savukārt atbildēja man: lai uzmērītu Jeruzālemi un redzētu, cik garai un platai tai jābūt. Un raugi, eņģelis, kas ar mani runāja, izgāja ārā, un kāds cits eņģelis gāja viņam pretī un sacīja viņam: steidzies un saki šim jauneklim: Jeruzālemi apdzīvos bez kādiem mūriem liels daudzums ļaužu un lopu, kas atradīsies tajā.” (Cah. 2:5-9)

Dievs bija pavēlējis, lai Jeruzālemi atkal uzceļ, un atklāsme par pilsētas mērīšanu sniedza iedrošinājumu, ka Viņš iepriecinās un stiprinās savus apbēdinātos ļaudis un piepildīs mūžīgās derības apsolījumus. Kungs paziņoja, ka Viņa rūpīgā apsardzība līdzināsies “degošam mūrim visapkārt”; un Viņa ļaudis būs tie, kas Dieva godību atklās visiem cilvēkiem. Tas, ko Viņš dara savas tautas labā, kļūs zināms visā pasaulē. “Gavilējiet un līksmojiet, jūs, Ciānas iedzīvotāji, jo liels ir jūsu vidū Israēla Svētais!” (Jes. 12:6)

47. Jozua un eņģelis

[582] Tempļa cēlāju nemitīgā darbu turpināšana radīja lielu nemieru un satraukumu ļaunā pulkos. Sātans apņēmās turpmāk pielikt visas pūles, lai Dieva ļaudis padarītu vājākus un atņemtu tiem drosmi, uzrādot viņu rakstura nepilnības. Ja tos, kas savu pārkāpumu dēļ jau tik ilgi bija cietuši, varētu no jauna ietekmēt neievērot Dieva baušļus, tad tie atkal nonāktu grēka važās.

Tā kā Israēls bija izredzēts, lai virs zemes uzturētu atziņu par Dievu, sātans pret to vienmēr bija vērsies ar sevišķu naidu, cenšoties panākt šīs tautas iznīcināšanu. Kamēr ļaudis bija paklausīgi, viņš tiem neko ļaunu nespēja nodarīt, tāpēc ienaidnieks pielika visus savus spēkus un viltību, lai tos pavedinātu uz grēku. Viņa kārdināšanu savaldzināti, tie bija pārkāpuši Dieva likumus un tika pamesti ienaidniekiem par laupījumu.

Lai gan tos kā gūstekņus aizveda uz Babiloniju, Dievs viņus [583] tomēr neaizmirsa. Kungs sūtīja pie tiem praviešus, lai norātu, brīdinātu un pamudinātu atzīt savu vainu. Kad tie pazemojās Dieva priekšā un atgriezās pie Viņa patiesā nožēlā, Viņš ļaudis iedrošināja, paziņodams, ka grib tos no gūsta atbrīvot, atkal atjaunot savu labvēlību un nostiprināt tos viņu pašu zemē. Un tagad, kad šis atjaunošanas darbs jau bija iesācies un Israēla atlikums bija pārnācis uz Jūdeju, sātans apņēmās šo dievišķo nodomu izjaukt, cenšoties pamudināt pagānu tautas, lai tās israēliešus pilnīgi iznīcinātu.

Bet šajā krīzē Kungs stiprināja savus ļaudis ar labiem, iepriecinošiem vārdiem. (Cah. 1:13) Iespaidīgā veidā attēlojot gan sātana, gan Kristus darbu, Viņš uzsvēra tautas Vidutāja spēku uzvarēt Viņa ļaužu apsūdzētāju.

Atklāsmē pravietim rādīja “augsto priesteri Jozuu, apģērbtu netīrās drēbēs” (Cah. 3:1,3), stāvam Kunga eņģeļa priekšā un lūdzam Dieva žēlastību Viņa apbēdinātajiem ļaudīm. Jozuam tā aizrunājot, lai Dievs piepildītu savus apsolījumus, ierodas sātans, lai tam pretotos. Ļaunais ienaidnieks norāda uz Israēla pārkāpumiem kā iemeslu, kāpēc Dievs viņiem nedrīkst parādīt savu labvēlību. Sātans tos uzskata par savu laupījumu un pieprasa, lai tos nodotu viņa rokās.

Augstais priesteris pret sātana apvainojumiem nespēj aizsargāt ne sevi, ne savus ļaudis. Viņš nevar apliecināt, ka Israēls būtu brīvs no kļūdām. Netīrās drēbēs, kas simbolizē ļaužu grēkus, kurus viņš nes kā to pārstāvis, priesteris stāv eņģeļa priekšā, [584] atzīdams savas tautas vainu, tomēr norādīdams uz tās nožēlu un pazemošanos un paļāvībā atsaukdamies uz grēkus piedodošo Pestītāju. Viņš ticībā pieķeras Dieva apsolījumiem.

Tad eņģelis, kas ir pats Kristus, grēcinieku Pestītājs, pavēl Viņa ļaužu apsūdzētājam apklust, paziņodams: “Tas Kungs lai tevi norāj, sātan! Jā, tiešām, lai tev liek klusēt tas Kungs, kas izredzējis Jeruzālemi! Vai šis vīrs nav no uguns izrauta apdegusi pagale?” (Cah. 3:2) Israēls ilgi bija atradies bēdu ceplī. Pieļauto grēku dēļ tos gandrīz bija aprijušas sātana un viņa palīgu aizdedzinātās liesmas, bet Dievs tagad izstiepa savu roku, lai tos izrautu.

Pieņemot Jozuas kā starpnieka lūgšanu, tiek dota pavēle: “Novelciet viņam netīrās drēbes!” Un Jozuam eņģelis saka: “Redzi, es atņemu tev tavus grēkus un ietērpju tevi svētku drānās!” “Un viņš pavēlēja: uzlieciet viņam galvā tīru cepuri! Un tie uzlika viņam galvā tīru cepuri un uzvilka viņam svētku drēbes (..).” (Cah. 3:4,5) Gan viņa, gan ļaužu grēki tiek piedoti. Israēlu apģērbj “svētku drēbēs”, tam pielīdzinot Kristus taisnību. Jozuam galvā tiek uzlikta cepure, kādu parasti nēsā priesteri un uz kuras rakstīts: “Svēts Kungam” (2. Moz. 28:36), apliecinot, ka, neskatoties uz viņa agrākajiem pārkāpumiem, viņš tagad ir derīgs, lai kalpotu Dieva priekšā svētnīcā.

Tad eņģelis Jozuam paziņo: “Tā saka tas Kungs Cebaots: ja tu staigāsi Manus ceļus un Man kalposi ar šķīstu sirdi, tad tu pārvaldīsi Manu namu un uzraudzīsi Manus pagalmus, un Es tev atļaušu brīvi nākt pie Manis kopā ar tiem, kas še stāv Manā priekšā.” (Cah. 3:7) [585] Paklausot viņš tiks pagodināts kā tiesnesis vai valdītājs pār templi un visu tur notiekošo kalpošanu; viņš jau šajā dzīvē staigās starp pavadošajiem eņģeļiem un beidzot pievienosies pagodināto pulkam ap Dieva troni.

“Klausies, Jozua, tu augsto priesteri, tu un tavi amata biedri, kas sēž tavā priekšā, – vīri, kam priekšvēstījuma nozīme. Jo redzi: Es likšu nākt savam kalpam Cemaham.” (Cah. 3:8) Israēls cerēja uz Atbrīvotāju – Atvasi, Cemahu, un ticībā uz šo gaidāmo Pestītāju Jozua un viņa ļaudis tagad saņēma piedošanu. Ticībā uz Kristu tos atjaunoja Dieva žēlastībā. Ja tie staigās Viņa ceļos un sargās Viņa likumus, tad, pateicoties Kunga žēlastības brīnišķajam spēkam, tie kļūs par “brīnuma zīmi”(pēc Glika tulk.) un tos starp pasaules tautām godās kā Debesu izredzētos.

Kā sātans apsūdzēja Jozuu un viņa ļaudis, tā viņš visos gadsimtos apsūdz tos, kuri meklē Dieva žēlastību un labvēlību. Viņš ir “brāļu apsūdzētājs, kas tos apsūdz mūsu Dieva priekšā dienām un naktīm”. (Atkl. 12:10) Cīņa atkārtojas par katru dvēseli, kas izglābta no ļaunā varas un kuras vārds ir ierakstīts Jēra dzīvības grāmatā. Vēl neviens nekad nav uzņemts Dieva ģimenē, nepiedzīvojis satrauktu ienaidnieka pretošanos. Bet Tas, kurš tajā laikā bija Israēla cerība, Aizstāvis, Attaisnotājs un Atbrīvotājs, paliek draudzes cerība arī šodien.

Sātana apsūdzības pret tiem, kas meklē Kungu, neizraisa nepatika pret šo cilvēku grēkiem. Viņš pat gavilē par to nepilnīgo [586] raksturu, jo labi zina, ka tos varēs pārspēt tikai tad, ja tie pārkāps Dieva likumus. Šīs apsūdzības izsauc vienīgi viņa naids pret Kristu. Īstenojot atpestīšanas plānu, Jēzus salauž sātana ietekmi uz cilvēces dzimtu un atbrīvo dvēseles no viņa varas. Kad vecais pretinieks redz Kristus pārākuma pierādījumus, viņā sāk kūsāt mežonīgs naids un ļaunums, un tas darbojas ar velnišķīgu spēku un viltību, lai pestīšanu pieņēmušos cilvēkbērnus atkal atrautu no Kristus. Viņš ieved šaubās, sagrauj paļāvību uz Dievu un šķir no Viņa mīlestības. Viņš ļaudis kārdina uz bauslības pārkāpšanu un pēc tam pieprasa par saviem gūstekņiem, apstrīdēdams Kristus tiesības tos viņam atņemt.

Sātans zina, ka tie, kas lūdz Dievu pēc piedošanas un žēlastības, to arī dabūs, tāpēc viņš tiem cenšas uzrādīt grēkus, lai atņemtu drosmi. Viņš ir modrs, lai atrastu iemeslus apsūdzēt ikvienu, kas vēlas Kungam paklausīt. Jā, pat viņu labāko un pieņemamāko kalpošanu tas parāda sagrozītā gaismā. Ar neskaitāmām ļoti izsmalcinātām un nežēlīgām viltībām tas pūlas nodrošināt viņu pazudināšanu.

Pats ar saviem spēkiem cilvēks nespēj pretoties ienaidnieka uzbrukumam. Grēka aptraipītās drēbēs, atzīdams savu vainu, viņš stāv Dieva priekšā. Bet mūsu Aizstāvim Jēzum ir spēks pasargāt tos, kas ar atgriešanos un pilnīgā paļāvībā savas dvēseles uzticējuši Viņam. Jēzus aizstāv viņu lietu un, atsaucoties uz Golgātas varenajiem pierādījumiem, liek apklust viņu apsūdzētājam. Pilnīga paklausība Dieva baušļiem ir devusi Kristum visu varu Debesīs un virs zemes, un Viņš no sava Tēva pieprasa žēlastību un apžēlošanu vainīgajam cilvēkam. Savu ļaužu apsūdzētājam Viņš saka: “Tas Kungs lai tevi norāj, sātan! Tie ir atpirkti ar Manām asinīm, kā pagales, kas izrautas no uguns.” [587] Un tiem, kas ticībā paļaujas uz Jēzu, Viņš apliecina: “Redzi, Es atņemu tev tavus grēkus un ietērpju tevi svētku drānās!” (Cah. 3:4)

Visi, kuri apvilkuši Kristus taisnības drēbes, stāvēs Viņa priekšā kā izredzētie, uzticīgie un patiesie. Ienaidniekam nav spēka tos izraut no Pestītāja rokām. Nevienai dvēselei, kas nožēlā un ticībā nodevusies Kristus apsardzībai, Viņš neļaus nonākt sātana varā. Viņa Vārds ir kā garantija: “Lai tie meklē Mana apsolījuma spēku, ka tie ar Mani der mieru; un tie derēs mieru ar Mani.” (Jes. 27:5, pēc angļu tulk.) Jozuam dotais apsolījums pieder visiem: “Ja tu staigāsi Manus ceļus un Man kalposi ar šķīstu sirdi (..), Es tev atļaušu brīvi nākt pie Manis kopā ar tiem, kas še stāv Manā priekšā.” ( Cah. 3:7) Jau šajā pasaulē tiem abās pusēs blakus atrodas Dieva eņģeļi, un reiz tie stāvēs starp eņģeļiem, kas pastāvīgi apņem Dieva troni.

Caharijam sniegtā atklāsme par Jozuu un Eņģeli ar sevišķu spēku rāda Dieva ļaužu piedzīvojumu salīdzināšanas laika noslēdzošajās dienās. Dieva atlikušo draudze tad nonāks lielos pārbaudījumos un bēdās. Tad tie, kas tur Dieva baušļus un Jēzus ticību, izjutīs sātana un viņa pulka dusmas. Ļaunais ienaidnieks pasaules iedzīvotājus uzskata par saviem pavalstniekiem, viņš pārvalda pat daudzus no tiem, kas saucas par kristiešiem. Bet ir kāds mazs pulciņš, kas pretojas viņa virskundzībai. Ja sātanam izdotos šo pulciņu izdeldēt no zemes virsas, tad viņa uzvaras prieks būtu pilnīgs. Kā viņš kādreiz iespaidoja pagānu tautas iznīcināt Israēlu, tā viņš drīzumā uzkūdīs zemes ļaunās varas, lai iznīcinātu Dieva ļaudis. [588] Tad tiks izdotas pavēles paklausīt cilvēku likumiem un pārkāpt Dieva bauslību.

Dievam uzticīgos apdraudēs, apsūdzēs un vajās. “Pat vecāki un brāļi, radi un draugi jūs nodos, un dažus no jums nonāvēs.” (Lūk. 21:16) Viņu vienīgā cerība būs Dieva žēlastība, viņu vienīgā aizstāvēšanās – lūgšana. Kā Jozua eņģeļa priekšā, tā atlikušo draudze ar salauztu sirdi un nelokāmu ticību lūgs piedošanu un izglābšanu, atsaucoties uz savu Aizstāvi – Jēzu. Tie pilnībā apzināsies savu grēcīgumu, redzēs savas vājības un necienīgumu un būs tuvu izmisumam.

Kārdinātājs stāv klāt, tos apsūdzēdams, tāpat kā viņš apsūdzēja Jozuu. Viņš norāda uz to netīrajām drēbēm, uz viņu rakstura trūkumiem. Viņš uzrāda to vājības un ģeķību, viņu nepateicības grēku un nelīdzināšanos Kristum, kas dara negodu Glābējam. Viņš cenšas tiem iedvest bailes, ka to stāvoklis ir bez cerības, ka viņu aptraipītās drēbes nav iztīrāmas. Viņš cer iznīcināt ticību, lai tie padotos kārdinājumam un novērstos no savienības ar Dievu.

Sātans skaidri zina grēkus, kuros pats Dieva ļaudis ir pavedinājis, un viņš tos apsūdz, teikdams, ka tie savu grēku dēļ zaudējuši tiesības uz dievišķo aizsardzību, pieprasīdams tiesības tos iznīcināt. Viņš paziņo, ka tie, līdzīgi viņam, ir izslēgti no Dieva labvēlības.

“Vai šie,” viņš saka, “ir tie ļaudis, kas Debesīs ieņems manu un man pievienojušos eņģeļu vietu? Tie gan apliecina, ka paklausa Dieva likumiem, bet vai viņi to priekšrakstus ir pildījuši? Vai tie sevi nav mīlējuši vairāk nekā Dievu? Vai tie savas intereses nav vērtējuši augstāk nekā kalpošanu Kungam? Vai tie nav mīlējuši pasaules lietas? Paskatieties tikai uz grēkiem, kas iezīmē viņu dzīves ceļu! Pavērojiet viņu savtību, ļaunumu, savstarpējo naidu! Vai Dievs, kas mani un manus eņģeļus no savas klātbūtnes izstūma, tagad atalgos šos, kas vainīgi tādos pašos grēkos? Taisnības Dievs, Tu tā nedrīksti darīt! Taisnība prasa, lai tie tiek notiesāti.”

Kaut gan Kristus sekotāji ir grēkojuši, tie tomēr nav sevi pilnībā pakļāvuši sātaniskajiem spēkiem. Tie savus grēkus ir nožēlojuši un pazemībā ar salauztu un sagrauztu sirdi meklējuši Kungu. Tāpēc dievišķais Aizstāvis par tiem aizlūdz. Viņš, kas sakarā ar šo cilvēku nepateicību tik daudz ir apkaunots, kas zina viņu grēkus un arī nožēlu, saka: “Kungs lai tevi rāj, sātan! Es par šīm dvēselēm esmu atdevis savu dzīvību. Tie ir ierakstīti Manās rokās. Tiem var būt rakstura trūkumi, tie var būt nepilnīgi savās pūlēs, bet tie ir nožēlojuši, atgriezušies, un Es tiem esmu piedevis un tos pieņēmis.”

Sātana uzbrukumi ir spēcīgi, viņa viltus labi maskēts, bet Kungs ir nomodā par saviem ļaudīm. Viņu ciešanas ir lielas, cepļa liesmas tos draud aprīt, bet Jēzus viņus no pārbaudījumiem izvedīs kā zeltu, kas ugunī kausēts. Visi zemes sārņi būs atņemti, lai tajos pilnībā kļūtu redzams Kristus attēls. [590]

Dažkārt šķiet, ka Kungs ir aizmirsis savai draudzei draudošās briesmas un netaisnību, kas tai jācieš no ienaidniekiem, bet tas tā nav. Nekas šajā pasaulē Dieva sirdij nav tik dārgs kā Viņa draudze. Viņš negrib, ka to sabojā pasaules gudrība. Viņš neatstāj savus ļaudis, lai sātans ar savām kārdināšanām tos uzvarētu. Kungs sodīs visus , kas Viņu nepareizi pārstāv, bet Viņš apžēlos tos, kas no sirds atgriežas. Tiem, kas lūdz pēc spēka, lai attīstītu kristīgu raksturu, Viņš dos visu vajadzīgo palīdzību.

Gala laikā Dieva ļaudis nopūtīsies un sauks uz Dievu par zemē valdošo netaisnību. Ar asarām acīs viņi brīdinās ļaunos nemīdīt kājām Dieva bauslību un neizsakāmās skumjās paši pazemosies, atgriezdamies pie Kunga. Ļaunie izsmies, pat nicinās viņu skumjas un ņirgāsies par to nopietnajām lūgšanām. Bet Dieva ļaužu ciešanas un pazemošanās ir nemaldīgs pierādījums, ka tie atgūst grēkā zaudēto rakstura stiprumu un cēlumu. Tāpēc ka tie spiežas arvien tuvāk Kristum, tāpēc ka to acis ir pievērstas Viņa pilnīgajai skaidrībai, tie spēj novērtēt grēka ārkārtīgo grēcīgumu. Lēnprātība un pazemība ir noteikumi, kas jāievēro sekmju un uzvaras iegūšanai. Goda vainags gaida tos, kas zemojas krusta pakājē.

Dieva uzticīgie pielūdzēji ir it kā Viņā paslēpti. Tie paši nemaz neapzinās savu drošību. Sātana iespaidoti, šīs zemes valdnieki meklē tos iznīcināt, bet, ja Dieva bērnu acis tiktu atvērtas kā Elīsas kalpam Dotanā, tad tie redzētu, ka ap viņiem ir Kunga eņģeļi, kas aiztur tumsības pulkus. [591]

Dieva ļaudīm pazemojot savas dvēseles un lūdzot pēc sirds skaidrības, atskan pavēle: “Novelciet viņam netīrās drēbes!” un arī iedrošinājums: “Redzi, Es atņemu tev tavus grēkus un ietērpju tevi svētku drānās!” (Cah. 3:4) Kārdinātajiem, pārbaudītajiem, uzticīgajiem Dieva bērniem piešķir neaptraipītās Kristus taisnības apģērbu. Nicinātos atlikušos ietērpj goda drēbēs, kuras vairs nekad nebojās pasaules samaitātība. Viņu vārdi tiek paturēti Jēra dzīvības grāmatā, ierakstīti starp visu laiku uzticīgajiem. Tie ir pretojušies krāpnieka viltībām. Tie, pūķim rēcot, nav nobijušies un kļuvuši neuzticīgi, tāpēc tagad tie uz visiem laikiem ir droši pret kārdinātāja plāniem. Viņu grēki ir pārnesti uz grēka pirmcēloni. Viņiem galvā tiek uzlikta tīra cepure.

Sātanam uzmācoties ar savām apsūdzībām, neredzami svētie eņģeļi dodas šurp un turp, uzspiezdami uzticīgajiem dzīvā Dieva zīmogu. Tie ir tie, kas kopā ar Jēzu stāv uz Ciānas kalna. Uz viņu pierēm ir rakstīts Tēva vārds. Viņi troņa priekšā dzied jaunu dziesmu, ko nevar iemācīties neviens cits cilvēks, kā vien 144 000, kas atpirkti no pasaules. “Šie ir tie, kas Jēram seko, kurp Tas arī ietu. Tie ir atpirkti par pirmajiem no cilvēkiem Dievam un Viņa Jēram; viņu mutē nav melu, tie ir bez vainas.” (Atkl. 14:4,5)

[592] Tagad ir pilnībā piepildījušies eņģeļa vārdi: “Klausies Jozua, tu augsto priesteri, tu un tavi amata biedri, kas sēž tavā priekšā, – vīri, kam priekšvēstījuma nozīme. Jo redzi: Es likšu nākt savam kalpam Cemaham.” (Cah. 3:8) Kristus ir atklāts kā savu ļaužu Pestītājs un Glābējs. Tagad, kad svešniecības ceļā raudātās asaras un pārciestie pazemojumi aizmirsti Dieva un Jēra klātbūtnes sniegtās līksmības un godības priekšā, atlikušie tiešām ir kā “brīnuma zīme” (pēc Glika tulk.).

“Tanī dienā tā Kunga jauno atvašu dzinums būs par glītumu un par godu un zemes auglis par lepnumu un jaukumu Israēla izglābtajiem. Tad Ciānā pāri palikušie un Jeruzālemē savu dzīvību paglābušie tiks nosaukti: Viņa svētie, visi, kas Jeruzālemē uz dzīvi pierakstīti.” (Jes. 4:2,3)

48. “Ne ar spēku, ne ar varu”

[593] Tūlīt pēc atklāsmes par Jozuu un eņģeli pravietis Caharija saņēma vēsti par Zerubabela darbu. “Un eņģelis, kas ar mani runāja, atgriezās atkal un modināja mani, kā modina cilvēku no miega, un jautāja man: ko tu redzi? Es atbildēju: es redzu tur lukturi no tīra zelta ar virsū uzliktu eļļas trauciņu. Lukturim ir septiņi eļļas lukturīši, un tiem kopā ir septiņas ar trauciņu saistītas eļļas caurulītes un divi eļļas koki līdzās – viens pa labi, otrs pa kreisi no luktura. Un es turpināju un jautāju eņģelim, kas ar mani runāja: mans kungs, kāda tam visam nozīme? Tad eņģelis, kas ar mani runāja, deva man šādu atbildi: tātad tu tiešām nezini, kāda tam nozīme? Es sacīju: nē, mans kungs! Tad viņš man deva šādu paskaidrojumu: tā skan tā Kunga vārds Zerubabelam: ne ar bruņotu spēku, ne ar varu, bet ar Manu Garu! – saka tas Kungs Cebaots.” (Cah. 4:1-6)

[594] “Tad es griezos pie viņa ar jautājumu: kāda nozīme ir tiem diviem eļļas kokiem pa labi un pa kreisi no luktura? Un es jautāju otrreiz un teicu viņam: kāda nozīme ir tiem diviem eļļas koka zariem, kas stāv līdzās abām zeltā darinātām caurulītēm, pa kurām plūst zeltainā eļļa? Tad viņš man atbildēja: vai tu tiešām nezini, kāda tiem nozīme? Es savukārt atbildēju: nē, mans kungs! Tad viņš man sacīja: tie ir tie abi svaidītie, kas kalpo visas pasaules Kungam.” (Cah. 4:11-14)

Šajā atklāsmē rādīts, kā no abiem eļļas kokiem, kas stāv Dieva priekšā, izplūst zelta eļļa, kas tālāk pa zelta caurulēm ietek luktura kausā. No tā eļļu saņem svētnīcas lukturīši, un tāpēc tie spēj izstarot pastāvīgu, spožu gaismu. Tādā veidā no svaidītajiem, kas stāv Kunga priekšā, dievišķās gaismas pilnība, mīlestība un spēks tiek izplatīts pār Dieva ļaudīm, lai tie atkal spētu dot gaismu, prieku un atspirdzinājumu citiem. Tiem, kas tādā veidā kļuvuši bagāti, Dieva mīlestības bagātība jāizplata tālāk pasaulē.

Zerubabelam, strādājot pie Kunga nama atjaunošanas, bija jāsastopas ar daudz un dažādām grūtībām. Jau no sākuma Dieva tautas pretinieki nogurdināja Jūdas ļaužu rokas, atturot tos no celšanas, un “ar varu un spēku lika tiem pārtraukt darbu”. (Ezras 4:4,23) Bet pats Kungs nāca cēlājiem palīgā, un tagad viņš savam pravietim lika Zerubabelam pateikt: “Kas tu esi, lielais kalns? Tev Zerubabela priekšā jākļūst par līdzenumu! Un viņš uzliks nama noslēguma akmeni, un visi viņam uzgavilēs: lai viņam laime, lai gods un slava!” (Cah. 4:7)

Dieva draudzes vēsturē to cilvēku priekšā, kas pūlas izpildīt Debesu nodomu, ir pacēlušies lieli, šķietami nepārvarami grūtību kalni. Šie šķēršļi tiek pieļauti no Kunga, lai pārbaudītu ticību. [595] Kad tie mūs apņem no visām pusēm, tad vairāk par visu nepieciešams uzticēties Dievam un Viņa Gara spēkam. Vingrināšanās dzīvā ticībā veicina garīgu spēku pieaugumu un nelokāmas paļāvības attīstīšanu. Tieši tādā veidā dvēsele kļūst neuzvarama. Uz ticības pieprasījumu kristieša ceļā izgaist sātana radītie šķēršļi, jo kristietim palīgā nāk Debesu spēki. “(..) nekas jums nebūs neiespējams.” (Mat. 17:20)

Pasaule parasti visu mēdz sākt ar skaļu ārēju izrādi un lielību. Dievs paredzējis mazu, neievērojamu dienu pārvērst par iesākumu taisnības un patiesības godības pilnai uzvarai. Dažkārt Viņš savus strādniekus audzina, liekot tiem piedzīvot vilšanos un šķietamu neizdošanos ar nodomu, lai tie mācās pārvarēt grūtības.

Bieži, nonākot sarežģītos, neskaidros apstākļos un sastopoties ar šķēršļiem, cilvēki tiek kārdināti vilcināties un svārstīties. Bet, ja tie paļāvībā izturētu līdz galam, tad Dievs ceļu nolīdzinātu. Sekmes nāk, cīnoties pret grūtībām. Zerubabela bezbailīgā gara un nelokāmās ticības priekšā lielie grūtību kalni pārvērtīsies par ielejām; un viņš, kura rokas likušas tempļa pamatu, “to arī pabeigs”. “Viņš uzliks gala akmeni, ka tur visā spēkā sauks: žēlastība, žēlastība Viņam!”

Cilvēku spēks un cilvēku vara Dieva draudzi nav uzcēlusi, ne arī spēj to iznīcināt. Dieva draudze ir nopamatota ne uz cilvēciskā stipruma [596] klints, bet uz Kristus Jēzus, visu laikmetu Klints, – un “elles vārti to neuzvarēs”. (Mat. 16:18) Dieva lietai izturību dod Viņa klātbūtne. “Nepaļaujieties uz dižciltīgajiem, uz cilvēku bērniem, kas taču nevar palīdzēt!” (Ps. 145:3) “Mierā un paļāvībā jūs atrastu spēku, bet jūs negribat!” (Jes. 30:15) Dieva godības pilnais darbs, kas dibināts uz mūžīgiem taisnības pamatlikumiem, nekad nezudīs. Tas ies uz priekšu no spēka uz spēku, “ne ar varu, ne ar bruņotu spēku, bet ar Manu Garu, saka Kungs Cebaots”. (Cah. 4:6)

Apsolījums: “Zerubabela rokas ir likušas šim namam pamatu, viņa rokām tas arī jāpabeidz” (Cah. 4:9), piepildījās burtiski. “Un jūdu vecaji cēla, un viņiem veicās, pēc pravieša Hagaja un Zaharjas, Ido dēla, pasludinājuma: tā viņi cēla un pabeidza pēc Israēla Dieva pavēles un pēc persiešu ķēniņa – Kīra, Dārija un Artakserksa pavēles. Un šis nams bija galā līdz ādāra mēneša trešajai dienai, proti, ķēniņa Dārija sestajā valdīšanas gadā.” (Ezras 6:14,15)

Drīz pēc tam no jauna uzcelto templi iesvētīja. “Israēla bērni, priesteri un levīti, un pārējie trimdinieki svinēja priecīgi šī Dieva nama iesvēti. (..) Un trimdinieki svinēja Pashā svētkus pirmā mēneša četrpadsmitajā dienā.” (Ezras 6:16,17,19)

Šis otrais dievnams krāšņumā nelīdzinājās pirmajam, un tajā arī nebija redzamas dievišķās klātbūtnes nepārprotamās zīmes, [597] ar ko tika pagodināts pirmais. Tur nenotika pārdabiska spēka atklāsmes. Jaunuzcelto svētnīcu nepiepildīja godības padebesis. No debesīm nenāca uguns, lai aprītu uz altāra uzlikto upuri. Shekina vairs nemājoja starp ķerubiem vissvētākajā vietā, un tur neatradās arī derības šķirsts, žēlastības krēsls un Liecības plāksnes. Jautājošajam priesterim no Debesīm netika dota nekāda zīme, lai darītu zināmu Jehovas gribu.

Un tomēr tā bija celtne, par kuru Kungs pravietim Hagajam bija licis paziņot: “Šī pēdējā nama godība būs lielāka, nekā tā pirmā.” “Ir visus pagānus Es sakustināšu, un tad nāks visu tautu prieks, un Es piepildīšu šo namu ar godību, saka tas Kungs Cebaots.” (Hag. 2:9,7, pēc Glika tulk.) Gadsimtiem ilgi mācīti vīri ir pūlējušies pierādīt, kā dzīvē īstenojies ar pravieti Hagaju dotais apsolījums; tomēr Jēzus no Nācaretes atnākšanā – visu tautu “Priekā” un ilgu Piepildītājā, kurš ar savu personīgo klātbūtni svētīja dievnamu un tā apkārtni, daudzi noteikti atteicās saskatīt kādu sevišķu zīmi. Lepnums un neticība bija aptumšojusi viņu acis, tā kā tie nesaprata pravietojuma īsto nozīmi.

Otrais dievnams tika pagodināts nevis ar Jehovas godības padebesi, bet ar tās Personas klātbūtni, kurā mājo “visa Dievības pilnība cilvēka miesā” – pats Dievs “parādīts miesā”. (Kol. 2:9; 1. Tim. 3:16, pēc Glika tulk.) Tā bija Kristus personīgā klātbūtne, Viņam kalpojot virs zemes, ar ko šis otrais dievnams godībā pārspēja pirmo. Tiešām, kad Nācarietis mācīja un dziedināja svētajos pagalmos, savā namā bija atnācis “visu tautu Prieks” un Ilgas.

49. Ķēniņienes Esteres laikā

[598] Kīra labvēlību, izdodot pavēli, kas atļāva atgriezties dzimtenē, izmantoja apmēram 50 000 trimdinieki. Bet tas, salīdzinot ar Medo-Persijas apgabalos izkaisītajiem simtiem tūkstošiem jūdu, bija tikai mazs atlikums. Viņu lielākā daļa labāk izvēlējās palikt gūstniecības zemē, nekā uzņemties ceļojuma grūtības un atkal uzcelt savas izpostītās pilsētas un mājas.

Pēc 20 vai vairāk gadiem Dārijs Histasps izdeva otru tikpat labvēlīgu pavēli kā pirmo. Tā Dievs žēlastībā vēlreiz sniedza izdevību, lai jūdi no Medo-Persijas valsts varētu atgriezties savā tēvu zemē. Kungs paredzēja bēdu laiku, kas sekos Kserksa – Ēsteres grāmatā minētā Ahasvera – valdīšanas gados, tāpēc Viņš ne tikai ietekmēja varas vīru sirdis, bet arī iedvesmoja Cahariju skubināt gūstekņus atgriezties mājās. [599]

“Klau, klau, bēdziet prom no Ziemeļu zemes!” tika sūtīta vēsts izkaisītajām Israēla ciltīm, kas no savas dzimtenes bija aizvestas daudzās tālās zemēs. “Es jūs izkaisīšu visos četros vējos zem debesīm, saka tas Kungs. Klau, Ciāna, kas tu dzīvo pie Bābeles meitas, steidzies projām! Jo tā saka tas Kungs Cebaots: Viņš mani sūtījis, lai iegūtu jaunu godu tautu starpā, kas jūs aplaupīja, jo kas jums pieskaras, tas pieskaras Viņa acuraugam. Jo redzi, Es pacelšu savu roku pret viņiem, un viņiem būs jākļūst par laupījumu saviem tagadējiem kalpiem; un tad jums kļūs skaidrs, ka mani ir sūtījis tas Kungs Cebaots.” (Cah. 2:10-12)

Arī vēl tagad, tāpat kā sākumā, Kungs vēlējās, lai Viņa ļaudis būtu par slavu virs zemes, par godu Viņa Vārdam. Ilgajos trimdas gados Dievs tiem deva daudz izdevību atjaunot savu uzticību Viņam. Daži uzklausīja un padomu pieņēma; daži atrada pestīšanu ciešanu laikā. Daudzi no tiem pievienojās atlikušajiem, kas atgriezās mājās. Svētā inspirācija tos salīdzina ar “augstā ciedru koka galotnes zaru”, kas jādēsta “Israēla augstākajā kalnā”. (Ec. 17:22,23)

Tie bija ļaudis, “kuru garu Dievs modināja” (Ezras 1:5), kas pēc Kīra pavēles atgriezās savu tēvu zemē. Bet Kungs nemitējās lūgt un skubināt arī tos, kas labprātīgi palika svešumā. Ar visdažādākajiem līdzekļiem Viņš arī tiem sagādāja iespējas atgriezties. [600] Tomēr lielu skaitu, kas neatsaucās Kīra pavēlei, neiespaidoja arī vēlākie paskubinājumi. Pat tad, kad Caharija brīdināja steigšus bēgt no Babilonijas, tie šo aicinājumu neievēroja.

Tikmēr apstākļi Medo-Persijā strauji mainījās. Jūdiem labvēlīgā Dārija vietā uz troņa sekoja Kserkss Lielais. Viņa valdīšanas laikā jūdi, kas neievēroja iepriekš izteikto aicinājumu bēgt, piedzīvoja briesmīgu krīzi. Nepieņemot Dieva sagādāto glābšanās iespēju, tie tagad vaigu vaigā sastapās ar nāvi.

Izmantojot agagieti Hamanu, kurš bija visai negodīgs, bet ar lielu varu Medo-Persijā, sātans tajā laikā centās iznīcināt Dieva nodomu. Hamana sirdi pildīja rūgts ienaids pret jūdu Mordohaju, kas tam nebija nodarījis neko ļaunu, tikai neparādīja nekādu godbijību. Apsverot, ka par maz ir “roku pacelt vienīgi pret Mordohaju”, Hamans plānoja “iznīcināt visus jūdus, kas mita visā Ahasvera valstī”. (Est. 3:6)

Hamana nepatieso ziņojumu maldināts, Kserkss tika ierosināts izdot pavēli, kas paredzēja nogalināt visus jūdus, kuri bija izkaisīti starp ļaudīm visos Medo-Persijas apgabalos. (Est. 3:8) Jūdu iznīcināšanai un viņu mantas konfiskācijai nozīmēja īpašu dienu. Ķēniņš ļoti vāji izprata, kādas tālu ejošas sekas būtu pavēles pilnīgai īstenošanai. Šo nodomu slepeni iedvesmoja pats sātans, lai no zemes virsas noslaucītu tos, kas uzturēja un sargāja atziņu par patieso Dievu. [601]

“Un ikvienā zemē, kur nonāca ķēniņa vārds un viņa pavēle, bija lielas bēdas jūdu starpā un gavēšana, un raudāšana, un vaimanāšana; daudziem par guļasvietu bija tikai izklāts maiss un pelni.” (Est. 4:3) Medo-Persiešu pavēles nevarēja atcelt, tāpēc šķita, ka vairs nav nekādu cerību, jo iznīcināšanai bija nolemti visi israēlieši.

Tomēr ienaidnieka nodomu satrieca Vara, kas valda starp cilvēku bērniem. Dieva aizgādībā par Medo-Persijas valsts ķēniņieni bija kļuvusi dievbijīgā jūdiete Estere. Mordohajs viņai bija tuvs radinieks. Savā ārkārtējā izmisumā tie apņēmās lūgt, lai Kserkss apžēlojas par viņu tautu. Esterei vajadzēja riskēt un doties pie ķēniņa, uzņemoties starpnieka lomu. Mordohajs sacīja: “Un, kas zina, vai tu tieši šā laika dēļ neesi kļuvusi ķēnišķīgā godā?” (Est. 4:14)

Krīzes situācija no Esteres prasīja ātru un nopietnu rīcību, bet gan viņa, gan Mordohajs atzina, ka, ja palīgā nenāks Dievs ar savu spēku, tad viņu pūles būs veltīgas. Tāpēc Estere ņēma laiku, lai satiktos ar Dievu, savu Spēka Avotu. “Ej,” viņa norīkoja Mordohaju, “sapulcini visus jūdus, kas atrodas Sūsās, un gavējiet manis dēļ; neēdiet un nedzeriet trīs dienas un naktis; arī es ar savām kalponēm tāpat gavēšu. Un pēc tam es iešu pie ķēniņa, kas gan nav pēc likuma, un, ja es aiziešu bojā, tad aiziešu bojā!” (Est. 4:16)

[602] Tālāk notikumi ātri sekoja viens otram, – Estere nāk pie ķēniņa, viņai parāda sevišķu žēlastību, tad dzīres, kurās piedalās vienīgi ķēniņš, ķēniņiene un Hamans, ķēniņa bezmiegs, Mordohaja publiska pagodināšana un Hamana ļauno nodomu atklāšana, viņa pazemošana un bojāeja, – tās visas ir mums zināma stāsta atsevišķas detaļas. Tā Dievs darīja brīnumus savu nožēlojošo ļaužu labā, un ķēniņš izdeva vēl citu pavēli, pretēju pirmajai, kas atļāva jūdiem cīnīties, lai glābtu savas dzīvības. To visās valsts daļās izziņoja jātnieki uz zirgiem, ātri steigdamies pēc ķēniņa pavēles. “Un ikvienā zemē un ikvienā pilsētā, kur vien nonāca ķēniņa vārds un viņa pavēle, jūdiem bija prieks un līksmība, dzīres un svētku dienas. Un daudzi no iezemiešiem uzdevās par jūdiem, jo viņiem bija uznākušas bailes no jūdiem.” (Est. 8:14,17)

Iznīcināšanai nozīmētajā dienā “jūdi sapulcējās savās pilsētās visās ķēniņa Ahasvera zemēs, lai izstieptu roku pret tiem, kas bija nodomājuši viņiem ļaunu. Un neviens nestājās tiem pretī, jo bailes no viņiem bija pārņēmušas visas tautas”. Dievs bija devis rīkojumu spēcīgam eņģelim, lai tas sargātu Viņa ļaudis, kad tie cīnījās “par savu dzīvību”. (Est. 9:2,16)

Hamana goda vietu piešķīra Mordohajam. Viņš “bija otrs pēc ķēniņa Ahasvera, un viņš bija visai cienījams jūdu starpā un patīkams vairākumam savu brāļu (..).” (Est. 10:3) Mordohajs vēlējās sekmēt Israēla labklājību. Tā Dievs atkal Medo-Persijas galmu noskaņoja labvēlīgi pret saviem ļaudīm, dodams tiem iespēju izpildīt [605] Viņa nodomu un atgriezties dzimtenē. Tomēr tikai pēc vairākiem gadiem Kserksa pēcnācēja Artakserksa I valdīšanas septītajā gadā ievērojams skaits jūdu Ezras vadībā devās uz Jeruzālemi.

Pārbaudi, ko Dieva ļaudis piedzīvoja Esteres laikā, nevajadzētu attiecināt vienīgi uz to laikmetu . Skatīdamies cauri gadsimtiem uz laika noslēgumu, Atklāsmes grāmatas sarakstītājs ir paziņojis: “Tad pūķis sadusmojās par sievu un gāja karot ar pārējiem viņas cilts locekļiem, kas turēja Dieva baušļus un apliecināja Jēzu.” (Atkl. 12:17) Daži, kas šodien dzīvo uz Zemes, redzēs piepildāmies šos vārdus. Tas pats gars, kas Dieva draudzi lika vajāt pirms daudziem gadsimtiem, arī nākotnē ierosinās līdzīgu rīcību pret uzticīgajiem Dieva ļaudīm. Sagatavošanās šai pēdējai lielajai cīņai norit jau tagad.

Dekrēti, kuri beidzot tiks pieņemti pret Dieva atlikušajiem ļaudīm, būs ļoti līdzīgi tiem, kādus Ahasvers izdeva pret jūdiem. Mazajā Sabata baušļa turētāju pulciņā patiesās draudzes ienaidnieki šodien saskata “Mordohaju vārtos”. Dieva bērnu paklausība Viņa likumiem ir pastāvīgs pārmetums tiem, kas nebīstas Kungu un min kājām Viņa Sabatu.

Sātans izraisīs sašutumu pret mazo pulciņu, kas atsakās pieņemt sabiedrībā populāros ieradumus un tradīcijas. Ievērojami un cienījami vīri, kopā ar bezdievīgajiem un zemiskajiem, spriedīs, kā cīnīties pret Dieva ļaudīm. Lai tos apkaunotu, tiks izlietota bagātība, ģenialitāte [606] un izglītība. Pret tiem sazvērēsies valdnieki, ministri un draudžu locekļi. Ar balsi un spalvu, ar lielīšanos, draudiem un zaimiem tie centīsies noliegt viņu ticību. Ar nepatiesiem atstāstījumiem un nikniem uzbrukumiem tie mēģinās satraukt ļaužu kaislības. Nespēdami ar Svētajiem Rakstiem aizstāvēties pret Bībeles Sabata ievērotājiem, tie šī trūkuma kompensēšanai izlietos bargus dekrētus. Lai nodrošinātu popularitāti un atbalstu, likumdevējas varas pieprasīs ievērot svētdienas likumu. Bet tie, kas bīstas Dievu, nevar pieņemt cilvēku ieviestos ieradumus, kas liek pārkāpt desmit baušļu priekšrakstus. Šajā kara laukā tiks izcīnīta pēdējā cīņa starp patiesību un maldiem. Iznākums jau ir zināms, tā ka mums nav jāšaubās. Šodien, tāpat kā Esteres un Mordohaja laikā, Kungs pats aizstāvēs savu Patiesību un savus ļaudis.

50. Priesteris un Rakstu mācītājs Ezra

[607] Apmēram 70 gadus pēc pirmā trimdinieku pulka atgriešanās, ko vadīja Zerubabels un Jozua, Medo-Persijā sāka valdīt Artakserkss Longimanus. Šī ķēniņa vārds svētajā vēsturē ir saistīts ar ievērojamiem notikumiem. Viņa valdīšanas laikā dzīvoja un strādāja Ezra un Nehemija. 457.g. pr. Kristus viņš izdeva trešo un pēdējo pavēli par Jeruzālemes atjaunošanu. Viņa laikā daļa jūdu kopā ar Ezru atgriezās dzimtenē; Nehemija ar saviem biedriem pabeidza Jeruzālemes mūrus, tika reorganizēta kalpošana dievnamā un Ezras un Nehemijas vadībā īstenotas lielas reliģiskas reformas. Savā ilgajā valdīšanas laikā ķēniņš bieži parādīja labvēlību Dieva ļaudīm, jo savos uzticīgajos un mīļajos jūdu draugos Ezrā un Nehemijā viņš saskatīja Dieva izredzētus, sevišķam darbam aicinātus vīrus. [608]

Ezras piedzīvojums, uzturoties starp Babilonijā palikušajiem jūdiem, bija tik neparasts, ka saistīja ķēniņa Artakserksa laipno uzmanību, ar kuru Ezra brīvi sarunājās par Debesu Dieva varu un dievišķo nodomu jūdus atvest atpakaļ Jeruzālemē.

Dzimis no Ārona dēliem, Ezra bija ieguvis priesterim paredzēto izglītību. Turklāt viņš bija pazīstams ar Medo-Persijas valsts gudro, vārdotāju, astrologu un burvju rakstiem, tomēr nebija apmierināts ar savu garīgo stāvokli. Viņš ilgojās pēc pilnīgas saskaņas ar Dievu, pēc gudrības īstenot dzīvē dievišķo gribu. Un tā viņš “bija nodevis savu sirdi, lai meklētu tā Kunga bauslību, lai izpildītu un lai mācītu Israēlā to, kas ir likums un tiesa”. (Ezras 7:10) Tāpēc viņš čakli pētīja Dieva tautas vēsturi, visu, kas par to ziņots ķēniņu un praviešu rakstos. Bībeles vēsturiskajās un poētiskajās grāmatās viņš centās rast atbildi, kāpēc Dievs ļāvis Jeruzālemi izpostīt un savus ļaudis aizvest gūstā uz pagānu zemi.

Sevišķu uzmanību Ezra pievērsa Israēla piedzīvojumiem, sākot no Ābrahāmam dotā apsolījuma. Viņš pētīja uz Sinaja kalna un tuksneša ilgajā ceļojumā dotās mācības. Arvien skaidrāk atzīdams Dieva rīcību ar saviem bērniem un saprazdams uz Sinaja kalna doto baušļu svētumu, Ezra jutās dziļi satraukts. Viņš piedzīvoja jaunu un pilnīgu atgriešanos un apņēmās vispusīgi iepazīties ar svēto vēsturi, lai šīs zināšanas izlietotu par gaismu un svētību saviem ļaudīm.

Ezra centās savu sirdi sagatavot darbam, kas, kā viņš ticēja, tam vēl ir priekšā. Viņš nopietni meklēja Dievu, lai [609] varētu kļūt par gudru skolotāju Israēlā. Kad tas iemācījās savu prātu un gribu pakļaut dievišķai vadībai, viņa dzīvē atklājās īstas svētošanās pamatprincipi, kam vēlāk bija audzinošs iespaids ne tikai uz jaunatni, kas meklēja viņa padomu, bet arī uz visiem citiem, ar kuriem viņš sastapās.

Dievs izredzēja Ezru, lai tas būtu derīgs rīks, kas Israēlu virzītu uz labu, lai celtu godā priesterību, kuras slava gūstniecībā bija lielā mērā aptumšota. Ezra izauga par neparasti izglītotu vīru, kas “tikuši mācīts Mozus bauslībā”. (Ezras 7:6, pēc Glika tulk.) Šīs spējas viņu darīja par ievērojamu cilvēku visā Medo-Persijas valstī.

Ezra kļuva par Dieva pārstāvi, kas ap viņu dzīvojošos iepazīstināja ar Debesu pamatlikumiem. Atlikušajos dzīves gados, tiklab Medo-Persijas galma tuvumā, kā Jeruzālemē, viņa galvenais uzdevums bija mācīt. Sniedzot citiem atziņas, ko pats bija apguvis, pieauga arī viņa darba spējas, un tas izveidojās par dedzīgu un dievbijīgu vīru. Viņš pasaulei bija kā dzīva liecība par to, cik lielā mērā Bībeles patiesības dara cēlāku ikdienas dzīvi.

Pateicoties viņa rūpīgajam, neatlaidīgajam dzīves darbam, sargājot un pavairojot Svētos Rakstus, Ezras pūles atdzīvināt interesi uz Svēto Rakstu pētīšanu vainagojās sekmēm. Viņš savāca visus vēl atrodamos bauslības norakstus un tos pārrakstīja un izplatīja. Tā pavairots un ielikts ļaužu rokās, tīrais Vārds sniedza atziņas, kam bija neaprēķināma vērtība.

Ezras ticība, ka Dievs vēl vareni darbosies savu ļaužu labā, ierosināja viņu izteikt Artakserksam vēlēšanos atgriezties Jeruzālemē, lai pamodinātu interesi pētīt Dieva Vārdu un palīdzētu brāļiem atjaunot svēto pilsētu. [610] Ķēniņu dziļi aizkustināja Ezras vārdi, kas pauda pilnīgu uzticēšanos Israēla Dievam un Viņa spēkam pasargāt un apgādāt savus ļaudis. Viņš labi saprata, ka israēlieši bija atgriezušies Jeruzālemē, lai kalpotu Jehovam, tomēr ķēniņš tik ļoti uzticējās Ezras godīgumam, ka darīja visu, ko Ezra lūdza, un turklāt vēl deva līdzi bagātīgas dāvanas kalpošanai templī. Viņš Ezru iecēla par Medo-Persijas ķēniņvalsts īpašu pārstāvi un piešķīra plašas pilnvaras, lai varētu izpildīt to, ko tas sirdī bija apņēmies.

Artakserksa Longimana pavēle par Jeruzālemes atjaunošanu un uzcelšanu, trešā pēc 70 gūsta gadu izbeigšanās, ir īpaši ievērojama ar tās izteicieniem par Debesu Dievu, par labprātīgajām dāvanām atlikušajiem Dieva ļaudīm un Ezras sasniegumiem un spējām.

Artakserkss norāda uz Ezru kā uz priesteri, rakstu mācītāju, “kas bija izglītots tā Kunga bauslības lietās un tās likumos Israēla labā”; viņš par to runā kā par “Debesu Dieva bauslības pazinēju”. Ķēniņš ar saviem padomdevējiem vienojās labprātīgu dāvanu došanā Israēla Dievam, kura “mājoklis ir Jeruzālemē”, un turklāt viņš vēl gādāja, lai visus lielos izdevumus segtu no “ķēniņa mantu krātuves”. (Ezras 7:11,12,15,20)

”Tu esi ķēniņa un viņa septiņu padomnieku sūtīts, lai pārbaudītu Jūdas zemi un Jeruzālemi pēc tava Dieva bauslības, kas ir tavā rokā.” Un tālāk viņš paziņoja: “Viss, kas no Debesu Dieva pavēlēts, ir rūpīgi jāpiešķir Debesu Dieva namam, lai Dieva dusmības tiesa neskar ķēniņa un viņa dēlu valsti.” (Ezras 7:14,23) [611]

Atļāvis israēliešiem atgriezties dzimtenē, Artakserkss rūpējās par to, lai priesterības locekļiem tiku nodrošinātas viņu senās tiesības un priekšrocības. “Un jums lai ir zināms, ka nevienam nav tiesības uzlikt nodevas, nodokļus vai muitu nevienam no priesteriem, levītiem, dziedātājiem, durvju sargiem, Tempļa kalpotājiem vai citiem šī Dieva nama kalpiem.” Turklāt ķēniņš gādāja, lai arī laicīgie valdītāji izturētos taisnīgi, saskaņā ar jūdu bauslību. “Un tu, Ezra, pēc sava Dieva gudrības, kas tavā rokā, iecel soģus un tiesnešus, lai viņi spriestu tiesu visiem ļaudīm Aiz-Eifratas novadā, proti, visiem tiem, kas zina tava Dieva likumus; un tos, kas nezina, tos jums būs apmācīt. Un katru, kas nepilda tava Dieva likumu un ķēniņa likumu, lai stingri soda vai nu ar nāvi, vai izraidīšanu, vai mantas atņemšanu, vai cietumu.” (Ezras 7:24-26)

Tāpēc, ka “Kunga, viņa Dieva, roka bija pār to”, Ezra pārliecināja ķēniņu, lai tas pilnībā nokārto visu Medo-Persijas valstī dzīvojošo israēliešu, levītu un priesteru atgriešanos, ikvienam, “kas labprātīgi grib iet uz Jeruzālemi”. Tā izklīdinātajiem Dieva bērniem atkal tika dota izdevība atgriezties zemē, ar kuru bija saistīti Israēla namam dotie apsolījumi. Šis dekrēts sagādāja lielu prieku tiem, kas līdz ar Ezru pētīja Dieva nodomu attiecībā uz Viņa ļaudīm. “Slavēts lai ir tas Kungs, mūsu tēvu Dievs, kas ir licis ķēniņa sirdī tādu lietu kā šo, lai izdaiļotu tā Kunga namu Jeruzālemē, un kas vērsa uz mani ķēniņa un viņa padomnieku, un visu ķēniņa vareno labvēlību.” (Ezras 7:27,28) [612]

Artakserksa pavēlē atklājās Dieva aizgādība. Daži to saprata un priecīgi izmantoja labvēlīgos apstākļus, lai atgrieztos mājās. Tika nozīmēta galvenā sapulcēšanās vieta, un noteiktajā laikā tie, kuri vēlējās iet uz Jeruzālemi, sanāca kopā, lai dotos tālajā ceļojumā. “Un es viņus sapulcināju pie upes, kas tek uz Ahavu,” saka Ezra, “un mēs tur apmetāmies trīs dienas nometnē.” (Ezras 8:15)

Ezra bija cerējis, ka Jeruzālemē gribēs atgriezties liels pulks, bet aicinājumam atsaucās satraucoši niecīgs skaits. Daudzi, kas bija ieguvuši namus un zemes īpašumus, negribēja tos atstāt. Tie mīlēja vieglu dzīvi un ērtības un labprāt palika svešumā. Viņu piemērs bija par kavēkli vēl daudziem, kas citādi būtu izvēlējušies savienot savu likteni ar ļaudīm, kas ticībā devās ceļā.

Uzlūkojis sapulcējušos, Ezra bija pārsteigts, neredzēdams nevienu no Levija dēliem. Kur palikuši tās cilts locekļi, kas bija nošķirti svētajai kalpošanai templī? Uz aicinājumu nostāties Kunga pusē pirmajiem taču bija jāatsaucas levītiem. Trimdā un arī pēc trimdas tiem bija piešķirts daudz priekšrocību. Tie baudīja pilnīgu brīvību, lai kalpotu gūstā [613] esošo brāļu garīgajām vajadzībām. Bija uzceltas sinagogas, kurās priesteri vadīja dievkalpojumus un mācīja ļaudis. Tika atļauts brīvi svētīt Sabatu un izpildīt jūdu ticības īpašos svētos priekšrakstus.

Bet, gadiem ejot un trimdai beidzoties, apstākļi mainījās un Israēla vadoņiem bija jāuzņemas daudz jaunu atbildību. Dievnams Jeruzālemē atkal bija uzcelts un iesvētīts. Lai notiktu visa tur paredzētā kalpošana, vajadzēja daudz vairāk priesteru. Ļoti nepieciešami bija dievbijīgi cilvēki, kas spētu mācīt ļaudis. Turklāt visiem, kas palika Babilonijā, draudēja briesmas, ka ar laiku viņu reliģijas brīvību ierobežos. Ar pravieti Cahariju, tāpat kā ar neseniem pārdzīvojumiem Mordohaja un Esteres laikā, jūdi Medo-Persijā tika noteikti brīdināti, lai atgriežas paši savā zemē. Bija pienācis laiks, kad paliek bīstami vēl ilgāk uzturēties pagānisko iespaidu vidū. Ņemot vērā izmainījušos apstākļus, Babilonijā dzīvojošajiem priesteriem šī dekrēta izdošanā ātri vajadzēja izprast īpašo aicinājumu atgriezties Jeruzālemē.

Lai jūdiem sagatavotu ceļu atgriezties dzimtenē, ķēniņš ar lielkungiem bija darījuši vairāk, nekā tiem pienācās. Tie bija sagādājuši līdzekļu pārpilnību, bet kur bija cilvēki? Levija dēli nebija klāt tieši tajā laikā, kad viņu lēmuma iespaids pievienoties brāļiem ietekmētu vēl citus sekot to piemēram. Viņu savādā vienaldzība ir bēdīga liecība par Babilonijā dzīvojošo israēliešu nostāju pret Dieva nodomu ar saviem ļaudīm.

Ezra vēlreiz uzaicināja levītus, sūtīdams tiem vēsti ar spiedošu aicinājumu pievienoties viņu pulkam. Lai uzsvērtu ātras rīcības nepieciešamību, ar rakstīto lūgumu pie ļaudīm griezās kādi virsnieki un mācītāji. (Ezras 7:28; 8:16)

Kamēr ceļotāji ar Ezru gaidīja, šie uzticīgie vēstneši steidzās ar lūgumu, “lai sūta kalpus mūsu Dieva namam”. (Ezras 8:17) Aicinājumu ievēroja, un daži, kuri svārstījās, beidzot izšķīrās par atgriešanos. Nometnē ieradās pavisam apmēram 40 priesteru un 220 dievnama kalpotāju, vīri, uz kuriem Ezra varēja paļauties kā uz gudriem darbiniekiem, labiem skolotājiem un palīgiem.

Nu viss bija sagatavots, lai dotos vairākus mēnešus ilgajā ceļojumā. Vīri ņēma sev līdzi sievas un bērnus, kā arī savu iedzīvi un daudz bagātīgas veltes templim un tur notiekošajai kalpošanai. Ezra saprata, ka ceļā tiem var uzglūnēt ienaidnieki, lai uzbruktu, aplaupītu un iznīcinātu viņu un viņa ļaudis. Tomēr viņš neprasīja, lai ķēniņš sūtītu bruņotus spēkus, kas tos aizsargātu. “Es kaunējos prasīt no ķēniņa karaspēku un jātniekus, kas lai aizsargātu mūs ceļā no ienaidnieka, jo mēs bijām sacījuši ķēniņam tā: “Mūsu Dieva roka valda par glābiņu pār visiem, kas meklē Viņu, bet Viņa vara un dusmas ir pret visiem, kas Viņu atmet.”” (Ezras 8:22)

Šajā gadījumā Ezra un viņa biedri saskatīja izdevību paaugstināt pagānu priekšā Dieva Vārdu. Ja israēlieši tagad parādītu nešaubīgu uzticību savam dievišķajam vadonim, tad lielā mērā tiktu stiprināta ticība dzīvā Dieva spēkam. Tāpēc tie nolēma pilnībā paļauties tikai uz Viņu un negribēja lūgt, lai tiem par sargiem līdzi sūtītu karavīrus. Tie nevēlējās dot pagāniem iespēju pierakstīt cilvēku spēkam godu, kas pienācās vienīgi Dievam. Tie nedrīkstēja pieļaut, ka viņu pagānu draugos rastos šaubas par to, vai tie savā paļāvībā uz Kungu ir godīgi kā īsti Viņa ļaudis. [616] Stiprumu neiegūst ar bagātību vai ar elkiem kalpojošu cilvēku varu un iespaidu, bet pateicoties Dieva žēlastībai. Tie varēja būt droši vienīgi saglabājot uzticību Kunga baušļiem un cenšoties tiem paklausīt.

Izpratne par to, kādi ir nosacījumi, lai turpmāk varētu atrasties Dieva rokas vadībā un baudīt Viņa labvēlību, lika tiem meklēt svētības neparasti svinīgā dievkalpojumā, kuru vadīja Ezra ar saviem uzticīgajiem domubiedriem īsi pirms aizceļošanas. “Es izsludināju tur gavēni pie Ahavas upes, lai zemotos mūsu Dieva priekšā un izlūgtos no Viņa līdzenu ceļu sev pašiem, mūsu mazajiem bērniem un visai mūsu mantai. (..) Tā mēs gavējām un lūdzām no mūsu Dieva palīdzību šai lietā, un Viņš ļāvās pielūgties.” (Ezras 8:21,23)

Tomēr, paļaujoties uz Dieva svētību, viņš kā nevajadzīgu neatmeta apdomību un piesardzību. Īpaši rūpējoties par dārglietām, Ezra atšķīra divpadsmit vadošos priesterus, – cilvēkus, kuru uzticība un godīgums bija pārbaudīti, – un tiem izsvēra “sudrabu un zeltu, un traukus, kas bija ziedojums mūsu Dieva namam, ko ķēniņš un viņa padomnieki, un viņa lielkungi un viss Israēls, kas tur atradās, bija ziedojuši.” Šiem vīriem svinīgi pavēlēja rīkoties kā gudriem namturiem pār viņiem uzticēto bagātību. “Un es sacīju viņiem: “Jūs esat svēti tam Kungam, un šie trauki ir svētums, un šis sudrabs un zelts ir labprātīga dāvana tam Kungam, jūsu tēvu Dievam. Esiet modrīgi un sargājiet to, līdz jūs nosvērsit to priesteru galveno un levītu un Israēla tēvu namu galveno priekšā Jeruzālemē, Dieva nama telpās.”” (Ezras 8:24,25,28,29) [617]

Ezras parādītās rūpes par Kungam veltīto dārglietu transportēšanu un drošību sniedz pārdomu cienīgu mācību. Izredzēja vienīgi tos, kuru uzticība bija pārbaudīta, un visus skaidri pamācīja par tiem uzlikto atbildību. Ieceļot pār Kunga mantām uzticīgus pārziņus, Ezra apliecināja, cik vērtīga un nepieciešama Dieva darbā ir noteikta kārtība un organizācija.

Dažās dienās, kuras israēlieši uzkavējās pie upes, tie sagādāja visu nepieciešamo garajam ceļojumam. “Tad mēs devāmies prom no Ahavas upes pirmā mēneša divpadsmitajā dienā, lai ietu uz Jeruzālemi; mūsu Dieva roka bija pār mums, un Viņš mūs izglāba no ienaidnieka rokas un no tā, kas uzglūn ceļa malā.” (Ezras 8:31) Ceļā pavadīja apmēram četrus mēnešus, jo Ezram līdzi bija devušies vairāki tūkstoši, ieskaitot sievas un bērnus, tāpēc tie uz priekšu virzījās lēnām, bet visi tika droši pasargāti. Viņu ienaidnieki tika aizturēti, tā kā tie nespēja neko ļaunu nodarīt. Ceļojums bija veiksmīgs, un piektā mēneša pirmajā dienā, Artakserksa valdīšanas septītajā gadā, tie sasniedza Jeruzālemi.

51. Garīgā atmoda

[618] Ezra Jeruzālemē ieradās īstā laikā, jo viņa klātbūtnes iespaids tur bija ļoti nepieciešams. Viņa atnākšana sniedza cerību un drosmi daudzu cilvēku sirdīm, kas bija ilgi strādājuši grūtos apstākļos. Kopš pirmā aizvesto pulka atgriešanās Zerubabela un Jozuas vadībā, vairāk nekā pirms septiņdesmit gadiem, daudz kas bija paveikts: dievnams uzcelts un pilsētas mūri pa daļai salaboti, tomēr darāmā vēl bija pietiekoši.

Daudzi no tiem, kas bija atgriezušies Jeruzālemē iepriekšējos gados, palika Dievam uzticīgi visā savas dzīves laikā, bet ievērojams skaits bērnu un bērnubērnu pazaudēja izpratni par Dieva likumu svētumu. Atklātā grēkā dzīvoja pat daži no tiem, kam bija uzticēti atbildīgi pienākumi. Viņu rīcība lielā mērā neitralizēja to vīru pūles, kas centās veicināt Dieva darbu. Kamēr Dieva likumu atklātu un nekaunīgu pārkāpšanu atstāj nenorātu un nesodītu, ļaudis nevar saņemt Debesu svētību. [619]

Dieva aizgādībā tie, kas pārnāca līdz ar Ezru, iepriekš kopā bija pavadījuši īpašus Kunga meklēšanas brīžus, un tikko ceļā gūtie piedzīvojumi, atgriežoties no Babilonijas bez cilvēku apsardzības, sniedza bagātu garīgu mācību. Daudzi bija ticībā nostiprinājušies, un, kad tie tagad sajaucās ar Jeruzālemē dzīvojošajiem mazdūšīgajiem un vienaldzīgajiem ļaudīm, to iespaidam bija liels spēks drīzumā īstenojamās reformas pasākumos.

Ceturtajā dienā pēc pārnākšanas mantziņi liecinieku klātbūtnē ar ārkārtīgu precizitāti nodeva dievnama virsniekiem sudrabu un zeltu līdz ar svētnīcas kalpošanai paredzētajiem traukiem. Visu pārbaudīja “pēc skaita un svara”. (Ezras 8:34)

Ar Ezru pārnākušie trimdas bērni pienesa “dedzināmos upurus Israēla Dievam”, gan par saviem grēkiem, gan kā pateicību par ceļojumā nodrošināto svēto eņģeļu apsardzi. “Un viņi arī nodeva ķēniņa rīkojumus tā vietvalžiem un Aiz-Eifratas pārvaldniekiem” un pēc tam “atbalstīja tautu un Dieva namu.” (Ezras 8:35,36)

Drīz vien daži Israēla virsnieki griezās pie Ezras ar nopietnu sūdzību. Daļa israēliešu, “arī priesteri un levīti”, bija tik tālu atkāpušies no svētajām Jehovas pavēlēm, ka precoties veidoja kopīgas ģimenes ar apkārtējiem ļaudīm. “Viņi ir ņēmuši kādas no viņu meitām sev un saviem dēliem par sievām, tā ka svētā sēkla ir sajaukusies ar tās zemes tautām. Un šai neuzticībā vadoņi un priekšnieki pārkāpumos ir bijuši pirmie.” [620]

Pētot cēloņus nonākšanai Babilonijas gūstā, Ezra bija atradis, ka Israēla atkrišanā ļoti nozīmīgu lomu spēlēja tieši sajaukšanās ar pagānu tautām. Viņš saprata, ka, ja tie būtu paklausījuši Dieva pavēlei turēties atšķirti no apkārt dzīvojošajiem ļaudīm, tad tiktu pasargāti no daudziem nepatīkamiem un pazemojošiem piedzīvojumiem. Tagad, dzirdot, ka pat vadošie vīri, neņemot vērā pagātnes mācības, ir uzdrošinājušies pārkāpt likumus, kas doti, lai pasargātu no atkrišanas, viņš savā sirdī ļoti uztraucās. Ezra pārdomāja, cik gan laipns ir bijis Dievs, atļaudams savai tautai atkal dzīvot dzimtenē, un to pārņēma taisnīgas dusmas un skumjas par tās nepateicību. “Kad es šo lietu dzirdēju, es saplēsu savas drēbes un savu apmetni un plūcu matus no savas galvas un bārdas, un sēdēju iztrūcies. Tad pie manis sapulcējās visi, kas izvesto neuzticības dēļ trīcēja Israēla Dieva draudu vārdu priekšā, kamēr es tur iztrūcies sēdēju līdz vakara ēdamam upurim.” (Ezras 9:3,4)

Ap vakara upura laiku Ezra cēlās un, vēlreiz saplēšot drēbes un mēteli, pakrita uz ceļiem un atviegloja savu dvēseli uz Debesīm raidītā lūgšanā. Paceļot rokas uz augšu pretī Kungam, viņš izsaucās: “Mans Dievs, es kaunos un bīstos pacelt savu vaigu uz tevi, mans Dievs, jo mūsu noziegumi ir auguši pāri mūsu galvām un mūsu vaina sniedzas līdz debesīm.” [621]

“No mūsu tēvu dienām,” viņš turpināja lūgt, ”līdz pat šai dienai mēs apzināmies dziļi savu vainu Tavā priekšā par mūsu noziegumiem, un mēs paši, mūsu ķēniņi, mūsu priesteri, visi esam nodoti svešu zemju ķēniņu rokās, svešu zemju zobenam, gūstam, aplaupīšanai un mūsu apkaunošanai, kā tas ir šodien. Tagad uz īsu brīdi mums ir piešķirta žēlastība no tā Kunga, mūsu Dieva, lai saglabātu mums atlikumu – tos, kas izglābušies, un lai dotu mums iespēju iedzīt kādu mītnes mietu savā svētajā vietā, lai mūsu Dievs mūsu acis darītu gaiši redzīgas un lai ļautu mums drusku attapties mūsu verdzībā. Un, kaut arī mēs esam vergi, tomēr mūsu Dievs mūs nav atstājis mūsu verdzībā, bet ir vērsis uz mums Persijas ķēniņu labvēlību, lai viņi ļautu mums drusku atdzīvoties, lai celtu mūsu Dieva namu un lai izlabotu tā drupas, lai dotu mums kādu mūri aizsardzībai Jūdas zemē un Jeruzālemē.”

“Un tagad, mūsu Dievs, ko lai mēs sakām pēc tā? Mēs esam atmetuši Tavas pavēles, kuras pildīt Tu caur saviem kalpiem, praviešiem, esi uzlicis mums par pienākumu.

(..) Un pēc visa tā, kas ir nācis pār mums par mūsu ļaunajiem darbiem un par mūsu lielo vainu, – kaut Tu, mūsu Dievs, esi mūs saudzējis vairāk, kā mūsu noziegumi ir pelnījuši, un esi devis mums šo ļaužu atlikumu, – vai lai mēs atkal pārkāpjam Tavas pavēles un saprecamies ar ļaudīm, kas dara šīs negantības? Vai tad Tev nebūs jādusmojas uz mums līdz galīgai mūsu izdeldēšanai, tā ka nebūs nedz atlikuma, nedz kāda, kas būtu varējis glābties? Ak, Kungs, Israēla Dievs, Tu esi taisnīgs, jo mēs vienīgie kā izglābtie esam pāri palikuši, kā tas ir pašlaik. Lūk, mēs esam Tavā priekšā savas vainas apziņā, jo neviens nevar pastāvēt Tavā priekšā šādas lietas dēļ.” (Ezras 9:6-15) [622]

Ezras un viņa domubiedru skumjas par pašā Dieva darba sirdī nemanot iezagušos ļaunumu izsauca atgriešanos. Tās atstāja dziļu iespaidu uz daudziem, kas bija grēkojuši. “(..) tauta raudāja ļoti rūgti.” (Ezras 10:1) Tā daļēji sāka aptvert grēka radīto postu un to, cik tas Dievam pretīgs. Ļaudis saskatīja no Sinaja pasludinātās bauslības svētumu, un daudzi trīcēja, domādami par saviem pārkāpumiem.

Viens no klātesošajiem, vārdā Šehanja, apstiprināja, ka viss, ko Ezra teicis, ir patiesība. “Mēs esam bijuši neuzticīgi un grēkojuši pret mūsu Dievu,” tas secināja, “un esam veduši mājās svešas sievas no tās zemes tautām, bet vēl taču ir cerība Israēlam.” Tad Šehanja ierosināja visiem, kas grēkojuši, slēgt derību ar Kungu, atstājot grēku un meklējot salīdzināšanos ar Dievu, saskaņā ar bauslību. “Celies”, viņš skubināja Ezru, “jo uz tevis guļ šī lieta, mēs būsim ar tevi; esi stiprs un rīkojies!” Tad Ezra cēlās un lika zvērēt galveniem priesteriem, levītiem un visam Israēlam rīkoties pēc šī vārda. Un viņi zvērēja.” (Ezras 10: 2-5)

Tas bija brīnišķas reformas sākums. Ar bezgalīgu pacietību un smalkjūtību, rūpīgi ievērojot ikviena tiesības un labklājību, Ezra ar saviem līdzstrādniekiem pūlējās nožēlojošo Israēlu ievadīt pareizā ceļā. Turklāt, Ezra taču bija bauslības mācītājs. Katrā gadījumā, kad viņš personīgi piedalījās pārbaudēs, tas centās ļaudis iespaidot, liecinot par Dieva likumu svētumu un svētībām, kas iegūstamas ar paklausību.

Kur vien Ezra darbojās, tur atdzīvojās interese par Svēto Rakstu pētīšanu. [623] Ļaužu pamācīšanai iecēla skolotājus, un Kunga bauslība tika paaugstināta un godāta. Daudz tika meklēts praviešu grāmatās, un teksti, kas liecināja par Mesijas nākšanu, deva cerību un prieku daudzām bēdīgām un nospiestām sirdīm.

Ir pagājuši vairāk nekā divi tūkstoši gadu, kopš Ezra savā sirdī apņēmās “meklēt tā Kunga bauslību”. (Ezras 7:10) Bet šis ilgais laiks nav vājinājis viņa dievbijības piemēra spēku. Cauri gadu simteņiem ziņojums par viņa svētīšanos savā dzīvē ir apgarojis daudzus apņemties “meklēt tā Kunga bauslību, lai (to) izpildītu”.

Ezram bija augsti un svēti motīvi, un visā savā rīcībā viņš vadījās no dziļas mīlestības pret dvēselēm. Viņa līdzjūtīgā un maigā izturēšanās pret tīšiem un netīšiem grēciniekiem ir sevišķa mācība visiem, kas grib citus reformēt. Dieva kalpiem jābūt klintscietiem visos jautājumos, kas saistīti ar taisnības pamatlikumiem, un tomēr tajā pašā laikā tiem jāparāda līdzjūtība un lēnprātība. Līdzīgi Ezram, tiem jāmāca pārkāpējiem dzīvības ceļš, pamudinot tos pildīt pamatlikumus, kas vienīgie nosaka pareizu rīcību.

Mūsu laikmetā, kad sātans ar dažādiem līdzekļiem cenšas cilvēkus padarīt aklus pret Dieva likumu prasībām, ir vajadzīgi vīri, kas spēj daudzus iespaidot “sajust bailes” mūsu Kunga bauslības priekšā.(Ezras 10:3) Ir nepieciešami patiesi reformatori, kas pārkāpējus vada pie Lielā Likumdevēja un tiem māca, ka “Kunga bauslība ir pilnīga un atspirdzina dvēseli”. (Ps. 19:8, pēc Glika tulk.) [624] Ir vajadzīgi vīri, kas spēcīgi Svētos Rakstos, vīri, kuru katrs vārds un darbs paaugstina Jehovas pamatlikumus; vīri, kas cenšas ticību nostiprināt. Ak, cik ļoti nepieciešami skolotāji, kas iedvesmotu citu sirdis izjust cieņu un mīlestību pret Rakstiem!

Mūsu dienās valdošais ļaunums lielā mērā izskaidrojams ar Svēto Rakstu nepētīšanu un nepaklausību to priekšrakstiem. Ja atmet Dieva Vārdu, tad tiek noraidīts arī to spēks savaldīt dabīgās sirds ļaunās dziņas. Cilvēki sēj uz miesu un no miesas pļauj samaitāšanu.

Bībeles atmešanai seko novēršanās no Dieva bauslības. Mācība, ka cilvēki ir atbrīvoti no paklausības dievišķajām prasībām, pasaulē vājinājusi morālās atbildības stiprumu un atvērusi slūžas noziegumu plūdiem. Likumu neievērošana, izvirtība un nekrietni darījumi plūst līdzīgi visu aizskalojošiem ūdeņiem. It visur redzama skaudība, ļaunas aizdomas, liekulība, atsvešināšanās, sacensības gars, ķildas, svētu patiesību aizliegšana un padošanās miesīgām kaislībām. Visa reliģisko mācību un pamatlikumu sistēma, kam jāveido sabiedriskās dzīves pamats un saturs, līdzinās grīļojošai masai, kas kuru katru brīdi var izirt.

Arī šīs zemes vēstures pēdējās dienās vēl dzirdama tā pati balss, kas runāja no Sinaja: “Tev nebūs citus dievus turēt Manā priekšā.” (2. Moz. 20:3) Cilvēks ar savu prātu nostājies pretī Dieva gribai, bet tas nespēj neitralizēt dievišķo likumu spēku. Cilvēka prāts nevar izvairīties no pienākuma pret augstāku varu. Var rasties dažādas teorijas un minējumi; ļaudis var mēģināt nostādīt zinātni pret atklāsmi, lai tādā veidā nobīdītu pie malas Dieva likumus, bet jo [625] stiprāk un spēcīgāk skan pavēle: “Tev būs pielūgt Dievu, savu Kungu, un Viņam vien kalpot.” (Mat. 4:10)

Jehovas bauslību nav iespējams padarīt vājāku vai stiprāku. Kāda tā bijusi, tāda paliek. Tā vienmēr bijusi un vienmēr būs svēta, taisna, laba un pilnīga. To nevar atcelt vai pārgrozīt. To godāt vai negodāt – tās visas ir tikai tukšas ļaužu runas.

Pēdējā laikā cīņa starp patiesību un maldiem būs cīņa starp cilvēku pavēlēm un Jehovas priekšrakstiem. Šajā cīņā mēs jau ieejam, – tā nav baznīcu savstarpējā sacenšanās pēc virsvaldības, bet gan cīņa starp Bībeles reliģiju un teiku un tradīciju reliģiju. Spēki, kas savienojušies pret patiesību, jau rosīgi darbojas. Dieva svēto Vārdu, kas mums pasniegts, tik dārgi maksājot ar ciešanām un asinīm, vērtē ļoti maz. Tikai nedaudzi to tiešām pieņem par savas dzīves vadoni. Neticība uztraucošā mērā ņem virsroku ne tikai pasaulē, bet arī draudzē. Daudzi sāk noliegt mācības, kas veido kristīgās ticības pamatu. Lielākā daļa vārda kristiešu praktiski atmet inspirēto sarakstītāju sniegtās svarīgās atziņas par radīšanu, grēkā krišanu, salīdzināšanu un bauslības mūžīgo nemainību. Lepodamies ar savām zināšanām, ļaužu tūkstoši pilnīgu paļāvību uz Bībeli uzskata par vājību un domā, ka Svēto Rakstu apšaubīšana pierāda gudrību. Viņi visu cenšas izskaidrot pārnestā nozīmē un tā attaisno vissvarīgāko patiesību nepildīšanu. [626]
Kristiešiem jābūt sagatavotiem uz notikumiem, kas drīz visiespaidīgākā veidā pārsteigs pasauli, un šī sagatavošanās jāveic, čakli pētot Dieva Vārdu un cenšoties saskaņot savu dzīvi ar tā priekšrakstiem. Mūžības satriecošais iznākums no mums prasa kaut ko vairāk par iedomu reliģiju, par vārdu un formu reliģiju, patiesību atstājot ārējā pagalmā. Dievs aicina uz atmodu un reformu. Bībeles un vienīgi Bībeles vārdiem ir jāatskan no katedra. Bet Rakstiem nolaupa to spēku, un sekas kļūst redzamas garīgās dzīves lejupslīdē. Daudzās mūsdienu svētrunās trūkst dievišķās atklāsmes, kas modinātu apziņu un dotu dvēselei dzīvību. Klausītāji nevar sacīt: “Vai mūsu sirds mūsos nedega, kad Viņš ar mums runāja ceļā, mums rakstus izskaidrodams?” (Lūk. 24:32) Vēl ir daudzi, kas sauc pēc dzīvā Dieva, ilgodamies pēc dievišķās klātbūtnes. Atļaujiet Dieva Vārdam runāt uz sirdi! Lai tie, kas dzirdējuši vienīgi par tradīcijām, kas klausījušies cilvēku teorijās un izteicienos, dzird Tā balsi, kurš spēj atjaunot dvēseli mūžīgai dzīvei!
No sentēviem un praviešiem spīdēja liela gaisma. Par Dieva pilsētu, Ciānu, tika stāstītas brīnišķas lietas, un Kungs vēlas, lai gaisma no Viņa sekotājiem spīdētu arī šodien. Ja Vecās Derības laika svētie atstāja tik gaišu liecību par uzticību, vai tad tiem, uz kuriem spīd gadsimtu laikā akumulējusies gaisma, nav jāsniedz daudz spilgtāka liecība par patiesības spēku? Pravietojumu krāšņā piepildīšanās dara gaišu mūsu dzīves ceļu. Dieva Dēla nāvē ēna ir sastapusies ar īstenību. Kristus ir nāvi uzvarējis un pār atvērto kapu pasludinājis: “Es esmu augšāmcelšanās un dzīvība.” (Jāņa 11:25) Viņš ir sūtījis pasaulē savu Garu, lai mums atgādinātu visas lietas. Ar apbrīnojamu spēku Viņš gadsimtiem ilgi ir pasargājis savu rakstīto Vārdu.

Reformatori, kuru protests ir devis mums nosaukumu “protestanti”, juta, ka Dievs tos aicinājis sniegt pasaulei Evaņģēlija gaismu. Cenzdamies izpildīt savu uzdevumu, tie bija labprātīgi upurēt gan īpašumus, gan brīvību un pat dzīvību. Ejot pretī vajāšanām un skatoties nāvei acīs, Evaņģēlijs tika pasludināts tuvumā un tālumā. Dieva Vārds tika aiznests pie ļaudīm, un visas šķiras, augsti un zemi, bagāti un nabagi, izglītoti un neizglītoti to pētīja ar lielu dedzību. Vai mēs, kas dzīvojam lielās cīņas pēdējā posmā, savos uzdevumos esam tikpat uzticīgi kā agrākie reformatori?

“Pūtiet taures Ciānas kalnā, gavējiet godbijībā, izsludiniet grēku nožēlas dienu! Savāciet vienuviet visu tautu, svētījiet draudzi, sapulciniet tautas vecajus, savediet un sanesiet kopā visus bērnus un zīdaiņus! (..) Lai priesteri, tā Kunga kalpi, stāv raudādami starp Tempļa priekštelpu un altāri un lai saka: saudzē un žēlo, ak Kungs, savu tautu, neatstāj kaunā savu mantojumu, lai citas tautas pār to nevaldītu zobodamās!” “Griezieties atpakaļ pie manis no visas savas sirds ar gavēšanu, asarām, nožēlu un sērām!” Saplosiet savas sirdis un ne savas drēbes un atgriezieties pie tā Kunga, sava Dieva! Jo Viņš ir žēlīgs, līdzcietīgs un lēnprātīgs, Viņam bezgalīgi laba sirds, un Viņam paliks jūsu žēl jums uzliktā soda dēļ. Kas zina, Viņam varbūt atkal tiešām kļūst jūsu žēl un Viņš parādīs jums vispirms savas žēlastības svētību (..).” (Joēla 2:15-17,12-14)

Persijas galmā. Kā ķēniņa dzēriena devējam viņam bija brīva pieeja pie valdnieka

52. Īstais vīrs (Nehem. 1., 2. nod.)

[628] Nehemija, viens no ebreju trimdiniekiem, ieņēma godājamu un ietekmīgu vietu Persijas galmā. Kā ķēniņa dzēriena devējam viņam bija brīva pieeja pie valdnieka. Pateicoties cienījamam stāvoklim, spējām un uzticībai, viņš bija kļuvis par valdnieka draugu un padomdevēju. Baudīdams ķēniņa labvēlību, greznības un spožuma apņemts, viņš tomēr neaizmirsa savu Dievu un savus ļaudis. Nehemija bija dziļi ieinteresēts par Jeruzālemi, un viņa cerības un prieks saistījās ar tās labklājību. Izlietojot šo vīru, kas bija sagatavots Persijas galmam un tika aicināts noteiktam darbam, Dievs bija nodomājis sagādāt svētības saviem ļaudīm viņu tēvu zemē.

No Jūdejas atnākušajiem vēstnešiem šis ebreju patriots uzzināja, ka izredzēto pilsētu Jeruzālemi piemeklējuši smagi pārbaudījumi. Mājās atgriezušies trimdinieki bija pakļauti postam un dažāda veida uzbrukumiem. Dievnams un atsevišķas pilsētas daļas gan bija atkal atjaunotas, bet celtniecības darbus kavēja, [629] kalpošanu templī traucēja, un ļaudis atradās pastāvīgā trauksmes stāvoklī, jo pilsētas mūru lielākā daļa vēl gulēja drupās.

Skumju pārņemts, Nehemija nevarēja ne ēst, ne dzert; viņš raudāja, bēdājās un kādas dienas gavēja. Savā izmisumā tas griezās pie dievišķā Palīga, par ko pats raksta: “Es nemitējos (..) griezties ar savām lūgšanām pie Debesu Dieva.” Viņš uzticīgi atzina savus un tautas grēkus, lūdzot, lai Dievs Israēlu atbalsta, no jauna dod tiem drosmi un spēku un palīdz uzcelt jūdu zemes izpostītās vietas.

Lūdzot nostiprinājās Nehemijas drosme un ticība. Viņš sāka izlietot svētus argumentus, norādot uz apkaunojumu, ko vērsīs pret Dievu, ja ļaudis, kas tagad atgriezušies pie Viņa, tiks pamesti nespēkā un apspiestībā. Tāpēc viņš pamudināja Kungu piepildīt savu apsolījumu: “Ja jūs atgriezīsities pie Manis un turēsit Manas pavēles un izpildīsit tās, tad, kaut arī no jūsu vidus izdzītie būtu debess galā, tomēr Es viņus sapulcināšu no turienes un atvedīšu viņus uz to vietu, ko esmu izvēlējies, lai tur liktu dzīvot savam Vārdam!” (Skat. 5. Moz. 4:29-31) To Kungs Israēlam bija solījis vēl Mozus laikā, pirms tie iegāja Kānaānā, un gadsimtiem ilgi tas netika mainīts. Dieva ļaudis tagad ticībā un ar nožēlu bija atgriezušies, tāpēc vajadzēja piepildīties arī solījumam par svētībām.

Nehemija bieži bija lūdzis par saviem ļaudīm, bet šoreiz, tā aizrunājot, viņā nobrieda svēts nodoms. Viņš nolēma, ka, ja vien ķēniņš piekritīs un ja būs iespējams sagādāt [630] Jeruzālemes mūru uzcelšanai vajadzīgos līdzekļus, tad viņš pats uzņemsies veikt šo uzdevumu un atjaunot Israēla tautas stiprumu. Griežoties pie ķēniņa, tas lūdza no Kunga sekmes, lai varētu šo plānu izpildīt. “(..) dod jel panākumus Tavam kalpam šodien un piešķir viņam labvēlību tā vīra (ķēniņa) priekšā!”

Četrus mēnešus Nehemija gaidīja labvēlīgu brīdi, lai ķēniņam izteiktu savu lūgumu. Visā šajā laikā, lai gan viņa sirds bija smagi nospiesta, valdnieka priekšā tas centās rādīt priecīgu vaigu, jo greznajās, spožajās zālēs visiem bija jāparādās gaišiem un laimīgiem. Skumjas nedrīkst apēnot nevienu, kas tuvojas ķēniņam. Bet atpūtas brīžos, kad Nehemija bija prom no cilvēku acīm, Dievs un eņģeļi varēja dzirdēt un būt par lieciniekiem daudzām lūgšanām, asarām un grēku nožēlai.

Tomēr bēdas, kas nomāca patriota sirdi, vairs ilgāk nebija apslēpjamas. Bezmiega naktis un rūpju pilnās dienas viņa sejā atstāja savas pēdas. Būdams modrs pats par savu drošību, ķēniņš bija radis lasīt padoto sejas izteiksmi un iedziļināties apslēptajā. Tas saprata, ka viņa dzērienu devējam ir kādas nopietnas bēdas. “Kādēļ tavs vaigs ir noskumis,” viņš jautāja, “un tomēr tu taču neesi slims? Tas nav nekas cits kā sirds skumjas!”

Tāds jautājums Nehemiju izbiedēja. Vai ķēniņš nedusmosies, uzzinot, ka tā galminieks ārēji kalpodams valdniekam, savās domās ir bijis tālu prom pie savas bēdu piemeklētās tautas? Vai Nehemija par tādu izturēšanos nezaudēs dzīvību? Vai netiks pārvilkta svītra viņa iecerētajam plānam atjaunot Jeruzālemes stiprumu? [631] “Tad es ļoti nobijos,” viņš raksta. Ar trīcošām lūpām un asarām acīs viņš atklāja savu skumju cēloni. “Lai ķēniņš dzīvo mūžīgi!” tas atbildēja. “Kā gan lai mans vaigs nebūtu noskumis, kad pilsēta, manu tēvu kapu vieta, ir izpostīta un tās vārti sadedzināti ugunī?”

Jeruzālemes stāvokļa raksturojums pamodināja valdnieka līdzjūtību, neizsaucot nekādus aizspriedumus vai aizdomas, un cits ķēniņa jautājums sniedza izdevību, kuru Nehemija jau ilgi bija gaidījis: “Ko tad tu lūdz?” Bet Dieva vīrs nesteidzās ar atbildi, kamēr nebija meklējis Tā vadību, kas augstāks par Artakserksu. Nehemijam bija jāizpilda svēts uzdevums, kura veikšanai bija nepieciešama ķēniņa palīdzība, un viņš saprata, cik ļoti svarīgi tagad atrast pareizos vārdus, lai saņemtu valdnieka piekrišanu. Nehemija saka: “Es lūdzu Debesu Dievu.” Šajā īsajā lūgšanā viņš tiecās pēc ķēniņu Ķēniņa klātbūtnes un ieguva savā pusē spēku, kas cilvēku sirdis loka kā ūdens upes.

Tā, kā savas vajadzības brīdī lūdza Nehemija, pie Dieva var griezties ikviens kristietis tad, kad vairs nekādā citādā veidā lūgt nav iespējams. Pienākumu nastu nospiestie, apjukumā nonākušie var piesaukt Kungu, lūdzot Viņa vadību. Ceļotāji uz jūras vai sauszemes, draudot lielām briesmām, tādā veidā var sevi uzticēt Debesu aizsardzībai. Pēkšņā krīzes vai grūtību brīdī sirds var saukt uz To, kurš Pats sevi apsolījis par palīgu visiem Viņam uzticīgajiem, kad vien tie Viņu piesauks. [632] Jebkuros apstākļos, ikvienā stāvoklī bēdu un rūpju nomāktā vai spēcīgās kārdināšanās nonākusī dvēsele var atrast drošu palīdzību un patvērumu derību turošā Dieva neizsmeļamajā mīlestībā un spēkā.

Šajā īsajā lūgšanas brīdī, nākot pie ķēniņu Ķēniņa, Nehemija guva drosmi izteikt Artakserksam savu vēlēšanos uz kādu laiku atbrīvoties no pienākumiem galmā. Viņš lūdza piešķirt tam tiesības un varu atkal uzcelt Jeruzālemes izpostītās vietas un to no jauna izveidot par stipru un nocietinātu pilsētu. [633] Šis lūgums izšķīra nozīmīgu jūdu tautas nākotnes jautājumu. “Un ķēniņš mani uzklausīja, tādēļ ka mana Dieva žēlīgā roka bija pār mani.”

Nodrošinājis meklēto palīdzību, Nehemija gudri un apdomīgi nokārtoja visu vajadzīgo, lai pasākums sekmētos. Viņš nebija nevērīgs pret piesardzības soļiem, kas veicinātu uzdevuma izpildīšanu. Tas savu nodomu neatklāja pat tautas brāļiem. Zinot, ka daudzi par viņa sekmēm priecāsies, viņš tomēr baidījās, ka daži, neapdomīgi pļāpājot, var pamodināt ienaidnieka skaudību un varbūt pat novest pie šī nodoma neizdošanās.

Tā kā ķēniņš viņa lūgumu bija uzņēmis tik labvēlīgi, tad Nehemija uzdrošinājās prasīt vēl tālāku atbalstu. Lai viņa darbam būtu vajadzīgā cieņa un vara, kā arī drošība ceļojuma laikā, tas lūdza un saņēma bruņotu apsardzi. Valdnieks līdzi deva arī vēstules Aiz-Eifratas pārvaldniekiem, pa kuru apgabaliem tam bija jāceļo uz Jūdeju. Tāpat viņš saņēma vēstuli ķēniņa mežu pārzinim Libanonas kalnos ar pavēli piegādāt nepieciešamos kokmateriālus. Lai neviens nevarētu sūdzēties, ka viņš pārkāpis savu pilnvaru robežas, Nehemija īpaši rūpējās, lai ziņojumi par viņa autoritāti un priekšrocībām būtu skaidri izteikti.

Šīs gudrās un apdomīgās rīcības piemērs ir dots par mācību visiem kristiešiem. Dieva bērniem nav vienīgi ticībā jālūdz, bet arī uzmanīgi un čakli jāstrādā. Tie saduras ar daudz grūtībām un bieži kavē [634] dievišķas Aizgādības darbību viņu labā tikai tāpēc, ka piesardzību un rūpīgas pūles neuzskata par reliģijas sastāvdaļu. Nehemija nedomāja, ka raudot un lūdzot Kunga priekšā viņš savu pienākumu jau būtu izpildījis. Viņš savus lūgumus savienoja ar svētu centību, pieliekot visnopietnākās pūles, lai viņa nodomi sekmētos. Labi pārdomāta, plānveidīga rīcība svētu pienākumu veikšanā šodien ir tikpat nepieciešama kā Jeruzālemes mūru atjaunošanā.

Nehemija neapmierinājās ar nenoteiktām cerībām. Trūkstošos līdzekļus viņš centās dabūt no tiem, kam tie bija. Vēl joprojām Kungs ir labprātīgs aizkustināt to sirdis, kam pieder Viņa īpašumi, lai tie ziedotu patiesības labā. Lai Viņa darbinieki izlieto to cilvēku līdzekļus, kurus Kungs pamudinājis dot Viņa darbam. Šīs dāvanas var atvērt ceļus patiesības gaismai uz daudzām tumšām zemēm. Devēji var neticēt Kristum, tie var nebūt pazīstami ar Viņa vārdu, bet no viņu dāvanām tāpēc vien nav jāatsakās.

53. Mūru cēlāji (Nehem. 2,3. un 4. nod.)

[635] Ceļojums uz Jeruzālemi Nehemijam izdevās labi. Ķēniņa vēstules to provinču pārvaldniekiem, pa kurām Nehemijam bija jāceļo, nodrošināja goda pilnu uzņemšanu un tūlītēju atbalstu. Neviens ienaidnieks neuzdrošinājās uzbrukt ierēdnim, kuru aizsargāja Persijas ķēniņa vara un pret ko ar cieņu izturējās provinču pārvaldnieki. Tikai viņa ierašanās Jeruzālemē karavīru pavadībā, lai arī rādīja, ka tas nācis sevišķā uzdevumā, tomēr izsauca greizsirdību pilsētai tuvu dzīvojošajās pagānu ciltīs, kas jau bieži bija izpaudušas savu naidu pret jūdiem, tos apmelojot un apsūdzot. Galvenie šajā ļaunajā rīcībā bija cilšu vadoņi: horonietis Sanballats, amonietis Tobija un arābs Gešems. No sākuma tie ar kritizējošu skatu modri vēroja katru Nehemijas kustību un, cik vien spēdami, pūlējās izjaukt viņa plānus un aizkavēt darbu.

Nehemija turpināja rīkoties ar tādu pašu gudrību un apdomību, kas raksturoja viņa iepriekšējo darbību. Zinot, ka [636] ienaidnieki apņēmīgi gatavojas tam pretoties, viņš savus nolūkus no tiem slēpa, līdz, iepazinies ar apstākļiem, bija izveidojis noteiktu rīcības plānu. Tā viņš cerēja nodrošināt tautas piedalīšanos un to iesaistīt darbā, pirms ienaidnieki būs spējuši sacelt pretestību.

Izraudzījies dažus krietnus vīrus, uz kuriem varēja paļauties, Nehemija tiem izstāstīja par apstākļiem, kas to bija ierosinājuši nākt uz Jeruzālemi, paskaidroja mērķi, ko viņš vēlējās sasniegt, un iepazīstināja ar nodomāto plānu. Tie tūlīt viņam piekrita un apsolīja palīdzēt.

Trešajā naktī pēc ierašanās Nehemija ar dažiem uzticamiem pavadoņiem piecēlās pusnaktī un devās apskatīt Jeruzālemes izpostītās vietas. Jājot uz mūļa no vienas vietas uz otru, viņš rūpīgi apskatīja senču pilsētas nopostītos mūrus un vārtus. Skaudras sāpes pārņēma jūdu patriota sirdi, kad tas, bēdu sagrauzts, vēroja tik ļoti mīlētās Jeruzālemes sagrautos nocietinājumus. Atmiņas par Israēla kādreizējo varenību asi kontrastēja ar pašreizējo pazemojumu.

[637] Tāpat slepus un klusībā Nehemija beidza mūru apskati. Viņš saka: “Ļaužu priekšnieki nezināja, kurp es biju gājis un ko es biju darījis. Līdz tam es vēl neko nebiju ziņojis jūdiem, viņu priesteriem, dižciltīgajiem, priekšniekiem un pārējiem, kam būtu jārūpējas par celšanas darbiem.” Atlikušo nakts daļu viņš pavadīja lūgšanā, jo saprata, ka nākamais rīts prasīs nopietnas pūles, lai iedrošinātu un apvienotu nomāktos tautiešus.

Kaut gan Nehemijam bija ķēniņa izdotas pilnvaras pieprasīt, lai iedzīvotāji ar to sadarbotos pilsētas mūru atjaunošanā, tomēr viņš nepaļāvās uz varas pielietošanu. Vairāk par visu viņš centās iemantot tautas uzticību un simpātijas, zinādams, ka šim lielajam darbam ļoti svarīga ir sirds un roku vienotība. Kad nākamajā rītā tika sapulcināti ļaudis, viņš tiem minēja īpašus argumentus ar nodomu uzmodināt ļaužu snaudošos spēkus un izveidot no tiem kolektīvu.

Nehemijas klausītāji nezināja, un viņš tiem arī nestāstīja, par iepriekšējās nakts ceļojumu, apskatot mūrus, bet tas viņam ļoti palīdzēja gūt sekmes, jo viņš par pilsētas stāvokli varēja runāt ar tādu drošību un noteiktību, kas klausītājos radīja izbrīnu. Piedzīvotie iespaidi, iepazīstoties ar Jeruzālemes nespēku un pazemojumu, viņa vārdiem piešķīra nopietnību un spēku.

Nehemija ļaudīm skaidri atklāja to bēdīgo stāvokli pagānu vidū, – ka viņu reliģija ir apkaunota un viņu Dievs tiek zaimots. Viņš atstāstīja, kā tālajā zemē, uzzinot par savas tautas bēdām, tas bija lūdzis Debesis viņu labā un lūgšanas laikā apņēmies prasīt ķēniņa piekrišanu atlaist viņu tiem palīgā. Viņš lūdzis Dievu, lai Tas valdnieku iespaidotu ne tikai dot savu piekrišanu, bet piešķirt tam arī varu un vajadzīgo materiālo atbalstu. [638] Un viņa lūgšana ir paklausīta tādā veidā, kas uzskatāmi apliecina, ka šis plāns ir no Kunga.

Visu to atstāstījis un uzsvēris, ka viņu atbalsta gan Israēla Dievs, gan Persijas ķēniņš, Nehemija tautai jautāja, vai tā negribētu izmantot šo izdevību, lai celtos un atjaunotu pilsētas mūrus. Šis uzaicinājums klausītājiem tiešām patika. Doma par to, cik Debesis tiem labvēlīgas, lika izzust bailēm, un ar jaunu drosmi tie kā vienā balsī sacīja: “Celsimies un celsim!” “Tā viņi stiprināja savas rokas labajam darbam.”

Nehemija šim pasākumam nodevās ar visu sirdi. Viņa ierosinātā cerība, sajūsma, enerģija un apņēmība aizrāva citus sev līdzi un iedvesmoja būt tikpat drosmīgiem, cenšoties sasniegt cēlo mērķi. Ikviens savā vietā kļuva kā Nehemija un palīdzēja stiprināt savu kaimiņu sirdi un rokas.

Uzzinājuši, ko jūdi tagad iecerējuši, Israēla ienaidnieki tos izsmēja, sacīdami: “Kas tā ir par lietu, ko jūs darāt? Jūs laikam gan esat nodomājuši celt dumpi pret ķēniņu un atkrist no viņa varas?” Bet Nehemija atbildēja: “Debesu Dievs, Viņš ir tas, kas dos mums sekmes, un mēs, Viņa kalpi, celsimies un celsim, bet jums te nav nekādas daļas, nedz tiesības, nedz piemiņa Jeruzālemē!”

Kā pirmie Nehemijas dedzīgo un nopietno garu pārņēma priesteri. Sava ietekmīgā stāvokļa dēļ šie cilvēki varēja daudz darīt, lai darbu sekmētu vai kavētu, un viņu gatavība līdzdarboties jau pašā sākumā sniedza krietnu ieguldījumu, nodrošinot sekmes. Israēla lielkungu un vadītāju vairākums cienīgi uzņēmās savus pienākumus, un šiem uzticīgajiem cilvēkiem ir atstāta godājama piemiņa Dieva grāmatā. [639] Bet bija arī daži augstmaņi no Tekojas, kas “nelieca savus kaklus” Kunga darbā. Šo kūtro kalpu piemiņa ir ar kaunu iezīmēta un uzrakstīta visām nākamajām paaudzēm par brīdinājumu.

Ikvienā reliģiskā kustībā ir tādi, kas, lai gan nespēj noliegt, ka tā ir Dieva ierosināta, tomēr turas no tālienes, atsacīdamies palīdzēt. Tādiem derētu atcerēties par pierakstiem Debesīs, par grāmatu, kurā nekas netiek izlaists un nav kļūdu,– pēc kuras tie tiks tiesāti. Tur atzīmēta katra garām palaistā izdevība kalpot Dievam, kā arī mūžīgai piemiņai reģistrēts ikviens ticības un mīlestības darbs.

Ņemot vērā Nehemijas klātbūtnes iedvesmojošo iespaidu, tekojiešu augstmaņu piemēram bija maz sekotāju. Ļaudis visā visumā apgaroja patriotisms un dedzība. Spējīgi un ietekmīgi vīri organizēja dažādas iedzīvotāju šķiras grupās, un ikviens vadītājs uzņēmās atbildību par kādas noteiktas mūru daļas atjaunošanu. Par dažiem ir rakstīts, ka tie cēla “pie savas paša mājas”.

Nehemijas enerģija neizsīka līdz ar darba iesākumu. Ar nenogurstošu uzmanību viņš pārraudzīja celtniecību, vadīja strādājošos, centās novērst grūtības un nodrošināties pret neparedzētiem gadījumiem. Viņa iespaids pastāvīgi bija jūtams gar visu trīs jūdzes garo mūri. Ar piemērotiem vārdiem viņš iedrošināja bailīgos, pamudināja kūtros un izteica atzinību čaklajiem. Viņš vienmēr bija nomodā, vērodams pretinieku kustības, kas laiku pa laikam sapulcējās zināmā attālumā [640] un sarunājās, it kā ko ļaunu plānodami, un tad, pienākuši tuvāk strādājošajiem, centās novērst viņu uzmanību no darba.

Visos daudzajos pienākumos Nehemija neaizmirsa savu spēka Avotu. Viņš vienmēr sirsnīgi tiecās pie Dieva, visu lietu lielā Pārzinātāja. “Debesu Dievs”, viņš izsaucās, “ir Tas, kas dos mums sekmes.” Un šie vārdi atbalsojās un skāra ikviena pie mūru celšanas strādājošā sirdi. [641]

Tomēr Jeruzālemes nocietinājumu atjaunošana nenoritēja bez kavēkļiem. Sātans darbojās, lai pamodinātu pretošanos un izsauktu mazdūšību. Sanballats, Tobija un Gešems, tā galvenie aģenti šajā kustībā, pielika visus spēkus, lai darbus kavētu. Tie centās radīt starp strādniekiem šķelšanos. Viņi izsmēja cēlāju pūles, teikdami, ka šis pasākums nav īstenojams un noteikti neizdosies.

“Ko grib šie nožēlojamie jūdi? Vai viņiem to tā atļaus?” izsmejoši vaicāja Sanballats. “(..)Vai viņi grib lasīt ārā no pelnu kaudzēm un no jauna likt lietā akmeņus, kas jau sen sadedzināti?” [642] Un Tobija vēl nicinošākā tonī piebilda: “Lai viņi ceļ ko celdami, ja lapsa uzkāps uz tā, tā sagraus viņu akmeņu mūri!”

Drīz cēlāji piedzīvoja vēl aktīvāku pretestību. Viņi bija spiesti pastāvīgi sargāties no pretinieka nodomiem, kuri, izlikdamies draudzīgi, tomēr dažādi centās radīt sajukumu, nesaprašanos un neuzticību. Tie pūlējās iznīcināt jūdu drosmi; sazvērējās ievilināt Nehemiju savos slazdos; un atradās daži viltīgi cilts brāļi, kas bija labprātīgi atbalstīt nodevīgos plānus. Izplatīja baumas, ka Nehemija ir sacēlies pret Persijas valdnieku, gribēdams sevi iecelt par Israēla ķēniņu, un ka visi, kas viņam palīdz, ir nodevēji.

Bet Nehemija turpināja meklēt Dievu pēc vadības un atbalsta, un ļaudis cītīgi strādāja. Iesāktais turpinājās, līdz plaisas bija aizpildītas un viss mūris uzcelts līdz pusei no paredzētā augstuma.

Redzēdami, ka viņu pūles kavēt darbu neizdodas, Israēla pretinieki kļuva ārkārtīgi nikni. Līdz šīm tie nebija iedrošinājušies lietot varu, jo zināja, ka Nehemija ar saviem biedriem strādā ar ķēniņa atļauju, tāpēc baidījās, ka, atklāti pretojoties, var izraisīt valdnieka nelabvēlību. Bet tad savā naidā tie paši atļāvās izdarīt noziegumu, kurā iepriekš vainoja Nehemiju. Apspriedušies tie “visi kopā sazvērējās, ka viņi došoties, lai uzbruktu Jeruzālemei un celtu tajā sajukumu”.

Tajā pašā laikā, kad pret Nehemiju un viņa iesākto darbu sazvērējās samarieši, arī daži jūdu vadošie vīri, kļuvuši neapmierināti, gribēja to padarīt mazdūšīgu, pārspīlējot [643] darbā radušās grūtības. “Nastu nesēju spēks zūd”, tie sūdzējās, “un drupu ir daudz, un mēs nespējam vairs strādāt gar mūri!”

Bija arī vēl kāds cits mazdūšības avots. “Jūdi, kas dzīvoja viņiem kaimiņos” un darbā nepiedalījās, savāca dažādas ziņas un baumas no ienaidniekiem un tās izlietoja, lai mazinātu drosmi un izraisītu strādājošajos neapmierinātību.

Bet dzēlīgās piezīmes un izsmiekls, pretestība un draudi, šķiet, tikai iedvesmoja Nehemiju uz vēl nopietnāku apņemšanos un pamudināja uz lielāku modrību. Viņš labi saprata briesmas, kas draud cīņā ar ienaidniekiem, bet tas drosmi nemazināja. “Tad mēs lūdzām savu Dievu un izlikām sargus pret viņiem dienu un nakti.” “Tad es novietoju aiz mūra zemākajās vietās ļaudis pēc ciltīm ar zobeniem, šķēpiem un stopiem. Kādas apskates laikā es uzstājos ar runu un sacīju dižciltīgajiem un priekšniekiem, un pārējai tautai: “Nebīstieties no viņiem! Atcerieties to Kungu, kas ir liels un bijājams, un cīnieties par saviem brāļiem, saviem dēliem, savām meitām, savām sievām un savām mājām!” [644]

“Kad mūsu ienaidnieki dzirdēja, ka lieta mums kļuvusi zināma un ka Dievs viņu nodomu ir izjaucis, tad mēs visi atgriezāmies pie mūra, katrs pie sava darba. No tās dienas puse manu kalpu strādāja pie celšanas darbiem un otra puse turēja šķēpus, vairogus, stopus un bruņas, un virsnieki bija aiz visa Jūdas nama, kas strādāja gar mūri. Un nastu nesēji strādāja ar vienu roku kraudami, kamēr otra turēja metamo šķēpu. Un cēlāji, kamēr cēla, bija apjozti ar savu zobenu.”

Nehemijam blakus stāvēja kāds vīrs ar bazūni, un visapkārt uz mūra zināmos attālumos bija izvietoti priesteri ar svētām bazūnēm. Ļaudis darbā bija izkaisīti, bet, tuvojoties briesmām, tiem bez kavēšanās vajadzēja steigties turp, no kurienes atskanēja signāls. “Tā mēs veicām mūra darbu: puse no mums turēja gatavībā šķēpus no rīta ausmas sākuma, līdz kamēr vakarā parādījās zvaigznes.”

Tos, kas bija dzīvojuši pilsētās un ciemos ārpus Jeruzālemes, tagad uzaicināja pa naktīm palikt mūru iekšpusē, lai sargātu darbu un no rīta būtu gatavi pienākumiem. Tā novērsa nevajadzīgu aizkavēšanos un atņēma ienaidniekam iespēju uzbrukt strādniekiem, ejot no darba vai arī dodoties uz darbu. Nehemija un viņa domubiedri neizvairījās no grūtībām un smagiem pienākumiem. Ne dienu, ne nakti, pat ne īsajā miegam veltītajā brīdī tie nenoģērbās un nenolika pie malas ieročus.

Pretestība un grūtības, ko no atklātiem ienaidniekiem un liekulīgiem draugiem piedzīvoja mūru cēlāji Nehemijas dienās, sniedz priekšstatu par to piedzīvojumiem, kas šodien strādā Dieva darbā. Kristiešus pārbauda ne tikai ienaidnieku dusmas, nicinājumi un nežēlība, bet arī to kūtrums, nepastāvīgums, remdenība un nodevība, kas izliekas par draugiem un palīgiem. [645] Pret tiem tiek raidīts izsmiekls un pārmetumi. Tas pats ienaidnieks, kas liek nicināt, pie labvēlīgākas izdevības ir gatavs izlietot nežēlīgākus līdzekļus.

Lai panāktu savu nodomu piepildīšanos, sātans izmanto ikvienu nesvētījušos personu. Starp tiem, kas sevi apliecina par Dieva darba atbalstītājiem, ir tādi, kas savienojušies ar Viņa pretiniekiem un tādā veidā Dieva lietu pakļauj Viņa rūgtāko ienaidnieku uzbrukumiem. Pat daži no tiem, kas ilgojas, lai Dieva darbs sekmētos, tomēr vājina Kunga kalpu rokas, uzklausīdami, atkārtodami un pa pusei ticēdami ienaidnieku izteiktajām baumām, lielībai un draudiem. Izlietojot savus aģentus, sātans gūst pārsteidzošus panākumus, un visi, kas pakļaujas to ietekmei, tiek padoti apburošam spēkam, kas iznīcina gudrību gudrajiem un saprašanu prātīgajiem. Bet, tāpat kā Nehemijam, Dieva ļaudīm no ienaidniekiem nav jābaidās, nedz tie jānicina. Paļāvībā uz Kungu tiem pastāvīgi jādodas uz priekšu, nesavtīgi izpildot savu pienākumu un visu uzticot Viņa aizgādībai.

Lielajās grūtībās Nehemija paļāvās uz Dievu un Viņa aizsardzībā jutās drošs, un Kungs, kurš toreiz atbalstīja savu kalpu, visos laikos ir bijis savas tautas patvērums. Ikkatrā krīzē Viņa ļaudis var paļāvīgi paziņot: “Ja Dievs par mums, kas būs pret mums?” (Rom. 8:31) Lai cik viltīgi ir sātana un viņa aģentu nolūki un plāni, Dievs spēj tos atklāt un iznīcināt visus viņu padomus. Ticības atbilde arī šodien ir tā pati, ko izlietoja Nehemija: “Mūsu Dievs cīnīsies par mums!” Tas ir Dieva darbs, un neviens cilvēks nespēs aizkavēt tā galīgos panākumus.

54. Rājiens par izspiešanu (Nehem 5. nod.)

[646] Jeruzālemes mūri vēl nebija uzcelti, kad Nehemijas uzmanība pievērsās trūcīgākās ļaužu šķiras nelaimīgajam stāvoklim. Nedrošo apstākļu dēļ zemkopība lielā mērā bija pamesta novārtā. Turklāt vēl tāpēc, ka daži Jūdejā pārnākušie rīkojās savtīgi, Kungs nedeva zemei svētību, un ražas bija niecīgas.

Lai iegūtu uzturu savām ģimenēm, nabadzīgākajiem bija jāpērk uz parāda par pārmērīgām cenām. Tāpat viņi bija spiesti aizņemties naudu uz procentiem, lai spētu nomaksāt tiem uzliktās Persijas ķēniņa smagās nodevas. Vairodami trūcīgo nelaimi, turīgākie jūdi izmantoja viņu stāvokli, lai iedzīvotos uz citu rēķina.

Mozus laikā Kungs Israēlam bija pavēlējis, ka katrā trešajā gadā viens desmitais jāsavāc par labu nabagiem, [647] un jau tad bija norādīts, ka tiem pienākas viss, kas bez zemes apstrādāšanas pats no sevis izauga katrā septītajā gadā. Uzticīgi pildot šos pienākumus pret trūcīgajiem un tiem, kam nepieciešama palīdzība, ļaudis vienmēr atcerētos, ka viss pieder Dievam un ka tiem dota izdevība būt par svētību kanāliem. Jehovam bija nodoms, lai, saņemot tādu audzināšanu, israēlieši atbrīvotos no savtības un attīstītu plašu un cēlu raksturu.

Dievs ļaudis bija pamācījis: “Ja tu aizdod naudu kādam, kas ir no Manas tautas un kas pie tevis ir nabags, tad nekļūsti kā kāds rāvējs un neņem no tā sev augļus.” “Tev nebūs prasīt augļus no sava brāļa: nedz augļus no naudas, nedz augļus no pārtikas, nedz augļus no visādām lietām, ko vien var uz augļiem aizdot.” (2. Moz. 22:24; 5. Moz. 23:20) Tāpat Viņš bija sacījis: “Kad tavā starpā būs kāds nabags vīrs, viens no taviem tautas brāļiem, kādos tavos vārtos tavā zemē, ko tas Kungs, tavs Dievs, tev dos, tad neapcietini savu sirdi un neaizslēdz savu roku sava nabaga brāļa priekšā, bet atvērdams atver viņam savu roku un aizdodams aizdod viņam tik, cik viņam vajag trūcībā.” “Jo tur, tanī zemē, netrūks arī nabagu, tāpēc Es tev pavēlu un saku: atvērdams atver savu roku savam brālim, kas top spaidīts un ir nabags tavā zemē.” (5. Moz. 15:7,8,11)

Pēc atgriešanās no trimdas Babilonijā turīgākie jūdi rīkojās tieši pretēji šīm pavēlēm. Kad nabagi bija spiesti aizņemties, lai samaksātu ķēniņam nodokli, bagātie naudu aizdeva, bet pieprasīja augstus procentus. Ņemot no trūcīgajiem ķīlā zemi, [648] tie nelaimīgos parādniekus pamazām noveda līdz visdziļākajai nabadzībai. Daudzi bija spiesti pārdot verdzībā savus dēlus un meitas, un šķita, ka nebija nekādu cerību, ka viņu stāvoklis varētu uzlaboties, nebija nekādas iespējas izpirkt ne savus bērnus, ne zemi, – nekādu izredžu, bet vienmēr pieaugošs posts ar mūžīgu trūkumu un verdzību. Un tomēr tie bija no tās pašas tautas, tās pašas derības bērni kā viņu laimīgākie brāļi.

Beidzot ļaudis savu stāvokli atklāja Nehemijam. “Redzi, mēs piespiežam savus dēlus un savas meitas kļūt par vergiem, un dažas no mūsu meitām ir jau paverdzinātas, un mūsu rokām nav spēka, jo mūsu tīrumi un mūsu vīna dārzi pieder citiem!”

Uzzinājis par šo nežēlīgo izturēšanos, Nehemija sašuta. Viņš raksta: “Es kļuvu ļoti dusmīgs, kad dzirdēju viņu brēkšanu un šos vārdus.” Bija skaidrs: lai lauztu izspiešanas ieradumu, tad noteikti un izšķiroši jānostājas par taisnību, un, ar viņam raksturīgo enerģiju un apņēmību, tas ķērās pie darba, lai glābtu savus brāļus.

Nehemiju ne uz mirkli neiespaidoja fakts, ka šie apspiedēji bija bagāti vīri, kuru atbalsts ļoti nepieciešams pilsētas atjaunošanai. Viņš asi norāja augstmaņus un vadītājus, un, sapulcinājis kopā daudz ļaužu, viņš tiem šajā jautājumā izskaidroja dievišķos norādījumus.

Nehemija atgādināja par notikumiem, kas norisinājās [649] ķēniņa Ahasa laikā. Viņš atkārtoja vēsti, kuru Dievs toreiz sūtīja, lai Israēlu norātu par nežēlību un apspiešanu. Elku pielūgšanas dēļ jūdi tad tika nodoti vēl vairāk elkiem kalpojošo tautiešu israēliešu rokās. Pēdējie savā naidā atļāvās cīņas laikā nogalināt daudz tūkstošus jūdu vīru un saņēma gūstā visas sievas un bērnus, gribēdami tos paturēt verdzībā vai arī pārdot pagāniem.

Jūdas grēku dēļ Kungs nenovērsa šo kauju, bet ar pravieti Odedu norāja uzvarējušās armijas cietsirdīgos nodomus. “Un tagad jūs domājat Jūdas un Jeruzālemes iedzīvotājus pārvērst sev par vergiem un par verdzenēm! Bet vai tas nebūs jums smags pārkāpums pret to Kungu, jūsu Dievu?” (2. Laiku 28:10) Odeds brīdināja Israēla ļaudis, ka pret tiem ir iedegušās Dieva dusmas un ka viņu netaisnā rīcība un apspiešana izsauks pār tiem Viņa sodu. Šos vārdus dzirdot, karavīri atstāja cietumniekus un laupījumu virsnieku un draudzes priekšā. Tad daži no Efraīma vadošajiem vīriem cēlās un ņēma šos cietumniekus, un apģērba no laupījuma visus kailos viņu starpā, un tiem deva drēbes un kurpes, “un ēst un dzert, un tos svaidīja ar eļļu, un cēla uz ēzeļiem visus, kas bija noguruši, un pavadīja līdz Jērikai, šai palmu pilsētai, tuvu klāt pie viņu brāļiem (..).” (2. Laiku 28:15)

Nehemija un vēl daži citi jau bija izpirkuši kādus jūdus, kas bija pārdoti pagāniem, un viņš tagad šo rīcību nostādīja pretstatā tiem, kas laicīgas peļņas dēļ verdzināja savus brāļus. [650] “Tad es sacīju: “Jūsu rīcība ir necienīga un nav laba. Vai jums nevajadzēja staigāt mūsu Dieva bijībā, lai izvairītos no citu tautu, mūsu pretinieku, izsmiekla?”

Nehemija atklāja, ka viņš kā Persijas ķēniņa pilnvarotais drīkstēja no tiem ņemt savā labā nodevas, tomēr nav izmantojis šīs savas likumīgās tiesības, bet vēl devīgi palīdzējis nabagiem, lai atvieglotu to stāvokli. Tiem Jūdas vadošajiem vīriem, kas bija vainīgi izspiešanā, viņš lika izbeigt noziedzīgo rīcību, atdot trūcīgajiem viņu zemi, arī augļus un procentus, ko tie bija pieprasījuši, un aizdot bez ķīlām un augļiem.

Šos norādījumus izteica visas draudzes priekšā. Ja vadoņi būtu vēlējušies sevi attaisnot, tiem bija izdevība to darīt. Bet tie nemēģināja aizbildināties. “Tad viņi sacīja: “Mēs to visu atdosim un neprasīsim no viņiem vairs neko. Mēs darīsim tā, kā tu saki!” Tad Nehemija pieaicināja priesterus un to klātbūtnē visiem lika zvērēt, ka solījums tiks izpildīts. “Un visa sapulce sacīja: “Āmen!” Un viņi slavēja to Kungu, un ļaudis darīja pēc šī vārda.”

Te ir svarīga mācība, jo “naudas kārība ir visa ļaunuma sakne”. (1. Tim. 6:10, pēc Glika tulk.) Mūsu paaudzē alkas pēc peļņas un ieguvuma sevi piesaka kā visu pārvaroša kaislība. Bagātību bieži iegūst krāpšanas ceļā, un tajā pašā laikā daudziem ir jācīnās ar trūkumu, smagi jāstrādā par mazu algu, jo tie nespēj nodrošināt dzīvei pat visnepieciešamāko. Pūles un zaudējumi, pilnīgs cerību trūkums uz kaut ko labāku, padara viņu dzīves nastu visai smagu. [651] Rūpju sagrauzti un nomākti, tie ir neziņā, kur griezties pēc palīdzības, pēc atvieglojuma. Un tas viss tāpēc, lai bagātie varētu dzīvot izšķērdīgi un apmierināt savu mantas krāšanas tieksmi.

Mīlestība uz naudu un mīlestība uz sevis izrādīšanu ir pārvērtusi šo pasauli par zagļu un laupītāju bedri. Svētie Raksti ziņo, ka mantkārība un apspiešana būs pārvaldošās tieksmes tieši pirms Kristus otrās nākšanas. “Nu tad, bagātnieki, raudiet un vaimanājiet par tām nelaimēm, kas jums nāk virsū. Jūsu zelts un sudrabs ir sarūsējis, un viņu rūsa būs jums par liecību un saēdīs jūsu miesas kā uguns. Jūs esat sev mantas krājuši pēdējās dienās. Raugi, alga, atrauta strādniekiem, kas ir nopļāvuši jūsu laukus, brēc, un pļāvēju saucieni ir sasnieguši tā Kunga Cebaota ausis. Jūs esat virs zemes dzīvojuši kārumā un baudās, jūs esat savas sirdis barojuši kaujamai dienai; jūs esat pazudinājuši un nokāvuši taisno: viņš jums nepretojās.” (Jēk. 5:1, 3-6)

Pat starp tiem, kas apliecina savu dievbijību Kunga priekšā, ir daži, kas šajā ziņā ar savu rīcību pārspēj toreizējos Israēla augstmaņus. Tāpēc, ka viņiem ir vara, tie pieprasa vairāk nekā pienākas, un tā kļūst par apspiedējiem. Un tāpēc, ka mantkārība un neuzticība redzama to dzīvē, kas saucas Kristus vārdā, tāpēc, ka draudze savās grāmatās patur to vārdus, kuri savus īpašumus ieguvuši netaisnā ceļā, Kristus reliģija tiek zaimota. Izšķērdība, tieksme pēc pārākuma un izspiešana daudziem cilvēkiem padara kroplu viņu ticību un iznīcina garīgumu. Draudze lielā mērā ir atbildīga par tās locekļu grēkiem. Ja tā pret šo ieradumu nepaceļ savu balsi, tad atbalsta ļaunumu.

Pasaules prakse nevar būt par mērauklu kristiešiem. Tiem nav jāatdarina tās nežēlība, tieksme pēc pārākuma un izspiešanas. [652] Ikviena netaisna rīcība pret citu cilvēku ir zelta likuma pārkāpšana. Ikviens ļaunums pret Dieva bērniem ir pāridarījums Kristum Viņa svētajā personā. Ikvienu mēģinājumu izmantot citu nezināšanu, vājību vai nelaimi Debesu grāmatās ieraksta kā krāpšanu. Patiesi dievbijīgs cilvēks labāk strādās un pūlēsies dienu un nakti, un iztiks ar trūcīgu maizes riecienu nekā tieksies pēc ieguvuma, apspiežot bāreni un atraitni vai novēršot svešinieku no taisnības ceļa.

Vismazākā novirzīšanās no godīguma noārda barjeras un sagatavo sirdi rīkoties vēl netaisnāk. Tieši tik lielā mērā, cik cilvēks atļaujas sev kādu ieguvumu uz citu zaudējumu rēķina, viņa dvēsele kļūst nejūtīgāka pret Dieva Gara iespaidu. Par šādu maksu saņemtais ienākums ir briesmīgs zaudējums.

Mēs visi bijām parādnieki dievišķajai taisnībai, un mums nebija nekā, ar ko parādu atlīdzināt. Tad Dieva Dēls, par mums apžēlojoties, samaksāja par mūsu atpestīšanu. Viņš kļuva nabags, “lai mēs caur Viņa nabadzību kļūtu bagāti”. Devīgi dodot Viņa trūkumcietējiem, mēs šodien varam pierādīt, cik patiesa ir mūsu pateicība par saņemto žēlastību. “Tad nu, kamēr mums ir laiks,” iesaka apustulis Pāvils, “darīsim labu visiem, bet sevišķi ticības biedriem.” (Gal. 6:10) Šis padoms saskan ar Pestītāja vārdiem: “Jo nabagi ir arvien pie jums, un, kad gribat, jūs tiem varat labu darīt; bet Es neesmu arvien pie jums.” “Tad nu visu, ko jūs gribat, lai cilvēki jums dara, tāpat dariet arī jūs viņiem. Jo tā ir bauslība un pravieši.” (Marka 14:7; Mat. 7:12)

55. Pagānu ļaunie plāni (Nehem. 6. nod.)

[653] Sanballats ar saviem sabiedrotajiem neuzdrošinājās atklāti karot pret jūdiem, bet ar pieaugošu naidu turpināja slepeni pūlēties, lai atņemtu drosmi, radītu sajukumu un kaitētu. Jeruzālemes mūru celtniecība noritēja strauji un tuvojās beigām. Kad tas būs pabeigts un vārti iecelti, tad ienaidniekiem vairs nebūs izdevību tik viegli iekļūt pilsētā. Tāpēc tie tagad jo dedzīgāk centās darbus apturēt. Beidzot tie izdomāja plānu, ar kura palīdzību cerēja Nehemiju atraut no pienākuma, dabūt savā varā un tad vai nu nogalināt, vai ieslodzīt.

Izlikdamies, ka ilgojas pēc miera izlīguma ar pretiniekiem, tie meklēja iespēju sarunām ar Nehemiju, uzaicinādami to uz sastapšanos Ono līdzenumā. Bet Svētā Gara apgaismots par to īstajiem nolūkiem, tas atteicās. “Tad es sūtīju sūtņus pie viņiem un liku teikt: “Es daru lielu darbu un nevaru iet. Darbs tūliņ apstātos pavisam, ja es to pārtrauktu un dotos pie jums lejup.” [654] Bet kārdinātāji bija neatlaidīgi. Četras reizes tie sūtīja līdzīga satura vēsti un katru reizi saņēma tādu pašu atbildi.

Šim plānam neizdodoties, tie izvēlējās spēcīgāku stratēģiju. Sanballats sūtīja pie Nehemijas vēstnesi ar atklātu vēstuli. Tur bija rakstīts: “Ļaudīs ir dzirdams un arī Gešems saka, ka tu un jūdi domājot sacelties; tādēļ tu ceļot mūri un, pēc viņu vārdiem, tīkojot kļūt viņiem par ķēniņu. Tu esot arī jau licis pulcēties praviešiem, lai tie izsauktu tevi Jeruzālemē par ķēniņu. Tādēļ nāc un apspriedīsimies!”

Ja šādas baumas tiešām būtu izplatījušās, tad būtu iemesls baidīties, jo tās drīz vien nonāktu līdz ķēniņam, kuru pat mazākās aizdomas varēja sadusmot un ierosināt bargai rīcībai. Bet Nehemija bija pārliecināts, ka šīs vēstules saturs ir pilnīgi izdomāts, ka tā uzrakstīta, lai viņu iebaidītu un kavētu. Šādas domas apstiprināja arī fakts, ka vēstuli atsūtīja atklāti, lai ļaudis to varētu lasīt un sāktu baidīties un uztraukties.

Nehemija tūlīt nosūtīja atbildi: “Nekas nav noticis no tā, ko tu apgalvo: tu pats savā prātā to esi izgudrojis!” Nehemija pazina sātana nodomus. Viņš saprata, ka šo uzbrukumu mērķis bija nogurdināt cēlāju rokas un tā iznīcināt viņu pūles.

Atkal un atkal sātans tika sakauts; tāpēc ar vēl [655] dziļāku naidu un viltību izlika Dieva kalpam smalkākus un briesmīgākus slazdus. Sanballats ar sabiedrotajiem uzpirka vīrus, kas skaitījās Nehemijas draugi, lai tie viņam dotu sliktu padomu, it kā tas būtu no Kunga. Galvenais šajā noziedzīgajā pasākumā bija Šemaja, vīrs, ko Nehemija iepriekš bija cienījis. It kā baidīdamies, ka viņa dzīvība atrodas briesmās, tas ieslēdzās vienā no svētnīcas tuvumā esošajām istabām. Tajā laikā templi jau aizsargāja mūris un vārti, bet pilsētas vārti vēl nebija iecelti. Izlikdamies, it kā ļoti rūpētos par Nehemijas drošību, Šemaja ieteica viņam patverties dievnamā. ”Satiksimies Dieva namā, Tempļa iekštelpās, un aizslēgsim Tempļa durvis, jo viņi taisās nākt tevi nogalināt, proti, naktī viņi taisās nākt, lai tevi nokautu.”

Ja Nehemija sekotu šim nodevīgajam padomam, tad upurētu ticību Dievam un ļaužu acīs parādītos bailīgs un nicināms. Ņemot vērā svarīgo darbu, kuru tas bija iesācis, un arī agrāk apliecināto paļāvību uz Dieva spēku, slēpšanās vai bailes ar to bija pilnīgi nesavienojami jēdzieni. Tad visus ļaudis pārņemtu nemiers, ikviens meklētu savu drošību, pilsēta tiktu pamesta neaizsargāta un varētu krist par laupījumu ienaidniekam. Tā viens neprātīgs solis no Nehemijas puses varēja sagraut visu līdz šīm paveikto.

Nehemija ilgi nedomāja par sava padomdevēja īsto raksturu un nolūku. “Es biju sapratis,” viņš saka, ”ka, lūk, Dievs nebija viņu sūtījis, bet viņš izteica šo pravietojumu pret mani, tādēļ ka Tobija un Sanballats bija viņu uzpirkuši. Proti, tādēļ, lai es baidītos, darītu tā, grēkotu un lai man celtos neslava un apsmiekls.”

Šemajas nekrietno padomu atbalstīja arī vairāki citi vīri, kam bija laba slava un kas, apliecinādami draudzību Nehemijam, slepeni bija sabiedrojušies ar viņa ienaidniekiem. Bet velti tie izlika šos slazdus. Nehemija bezbailīgi atbildēja: “Vai tāds vīrs kā es lai bēgtu? Un vai tāds kā es lai ietu Templī un glābtu savu dzīvību? Nē! Es neiešu tajā!” [657]

Neskatoties uz ienaidnieka atklāto un slepeno sazvērestību, celšanas darbi pastāvīgi turpinājās. Kopš Nehemijas ierašanās Jeruzālemē bija pagājuši nepilni divi mēneši, kad pilsētu jau apņēma aizsargmūris, pa kuru staigājot, cēlāji varēja noskatīties uz pārsteigtajiem un uzvarētajiem pretiniekiem. “Un, kad visi mūsu ienaidnieki to dzirdēja, tad visas tautas, kas bija mums apkārt, izbijās, viņiem zuda drosme, un viņi stipri kritās paši savās acīs,” raksta Nehemija, “viņi arī atzina, ka tas darbs ir padarīts ar mūsu Dieva palīdzību.”

Tomēr arī šie pierādījumi par Kunga vadošo roku nebija pietiekami, lai israēliešos apspiestu nevienprātību, pretošanās un neuzticības garu. “Tajās dienās arī Jūdas dižciltīgie sūtīja daudz vēstuļu Tobijam, un no Tobijas vēstules nāca pie viņiem, jo daudzi Jūdā bija saistīti ar zvērestu pie viņa, jo viņš bija Šehanjas, Araha dēla, znots.” Šis teksts liecina par ļaunajiem rezultātiem, kas seko precībām ar elku pielūdzējiem. Kāda jūdu ģimene bija izveidojusi radniecīgas attiecības ar Dieva ienaidniekiem, un šīs saites izrādījās kā slazdi. Daudzi citi bija rīkojušies līdzīgi. Šie, tāpat kā līdzskrējēju pulks, kas kādreiz ar Israēlu izgāja no Ēģiptes, bija pastāvīgu grūtību avots. Tie nekalpoja Kungam no visas sirds; un, kad Dieva darbs prasīja upurus, lauza doto svēto solījumu sadarboties un to atbalstīt.

Daži, kas iepriekš tika meklējuši jūdu nelaimi, tagad apliecināja, ka vēlas kļūt viņu draugi. Jūdu augstmaņi, kas bija sapinušies laulības attiecībās ar elku pielūdzējiem un nodevīgi sarakstījušies ar Tobiju un zvērējuši tam kalpot, tagad viņu attēloja kā spējīgu un tālredzīgu vīru, [658] cenšoties pārliecināt, ka savienība ar to sniegtu jūdiem lielas priekšrocības. Tajā pašā laikā tie Tobijam ziņoja par Nehemijas plāniem un katru kustību. Tādā veidā Dieva ļaužu darbs tika pakļauts atklātiem ienaidnieku uzbrukumiem un tika dota izdevība nepareizi izskaidrot Nehemijas vārdus un rīcību, kavējot viņu darbā.

Kad trūcīgie un apspiestie nāca pie Nehemijas, lai tas novērstu netaisnību, viņš tūlīt tos droši aizstāvēja un lika, lai pārkāpēji atgriežas no sava ļaunā ceļa un izlīdzina nodarīto pārestību. Bet autoritāti, ko tas izlietoja, lai glābtu savus apspiestos tautiešus, viņš nekad neizmantoja savā labā. Nehemijas pūles daži atmaksāja ar nepateicību un nodevību, bet viņš neizlietoja savas tiesības vainīgos sodīt. Pazemīgi un nesavtīgi viņš darbojās ļaužu labā, nekad nepagurdams un nepieļaudams, ka samazinātos tā ieinteresētība darbā.

Sātans vienmēr uzbrūk tiem, kas cenšas veicināt Dieva darbu. Lai gan bieži atsists, tas jo enerģiskāk atjauno savus triecienus, izlietodams vēl nepieredzētus līdzekļus. Visvairāk mums jābaidās no viņa slepenajām pūlēm, kad tas izmanto ļaudis, kas sevi apliecina par Dieva darba draugiem. Atklātā pretestība var būt nežēlīga un nekrietna, bet tā Dieva lietu apdraud daudz mazāk nekā to cilvēku apslēptais ienaids, kas sevi apliecina par Kunga kalpiem, bet īstenībā savā sirdī kalpo sātanam. Šiem ļaudīm ir iespējams daudzas priekšrocības atklāt ienaidniekam, kas iegūtās zināšanas izlietos, lai kavētu Dieva darbu un kaitētu Viņa kalpiem.

Tumsas valdnieks izmantos jebkuru viltību, ko vien viņš spēj izdomāt, lai iespaidotu Dieva kalpus noslēgt vienošanos ar sātana kalpiem. [659] Atskanēs atkārtoti lūgumi, lai tos atrautu no pienākuma, bet, līdzīgi Nehemijam, tiem noteikti jāatbild: “Es daru lielu darbu un nevaru iet.” Dieva kalpi var droši turpināt savu darbu, panākot, ka to pūles iznīcina melus, ko ienaidnieks izdomājis, lai tiem kaitētu. Līdzīgi Jeruzālemes mūru cēlājiem, tie nedrīkst pieļaut, ka draudi, zaimi vai viltus tos novērstu no darba. Tie ne mirkli nedrīkst atslābt modrībā un uzmanībā, jo ienaidnieks ir pastāvīgi uz pēdām. Tiem jālūdz bez mitēšanās un dienu un nakti jānostāda sardze pret ienaidnieku. (Neh. 4:9)

Tuvojoties laika beigām, sātans pret Dieva strādniekiem vērsīsies ar vēl lielāku kārdināšanu spēku. Viņš par aģentiem izlietos cilvēkus, lai zaimotu un nicinātu “mūra cēlājus”. Bet nokāpšana lejā, lai pretotos ienaidnieka uzbrukumiem, cēlāju darbu vienīgi aizkavētu. Tiem jācenšas pretinieka nodomus iznīcināt, un tie nedrīkst pieļaut neko, kas tos atrautu no darba. Patiesība ir stiprāka par maldiem un taisnība pārspēs netaisnību.

Tie nekad nedrīkst ienaidniekam piedāvāt savu draudzību vai simpātijas, lai tā tiktu aizvilināti no pienākuma vietas. Tas, kurš ar vienu neuzmanīgu rīcību Dieva lietu pakļauj apkaunojumam vai arī vājina citu cilvēku rokas, iegūst pats savā raksturā grūti iztīrāmu traipu un līdz ar to arī rada nopietnu šķērsli savam derīgumam nākotnē. [660]

“Kas atkāpjas no bauslības, tie slavē bezdievīgos.” (Sal. pam. 28:4) Ja tie, kas savienojušies ar pasauli, izliekas ļoti šķīsti un sāk aicināt uz apvienošanos ar cilvēkiem, kas vienmēr bijuši patiesības pretinieki, tad mums no tiem jābīstas un jāizvairās tikpat noteikti, kā to darīja Nehemija. Tāds padoms var nākt tikai no visa labā pretinieka. Tā ir līdzskrējēju valoda, kam šodien jāpretojas tikpat apņēmīgi kā toreiz. Ikviena ietekme, kas tiecas satricināt Dieva ļaužu ticību Viņa vadošajam spēkam, krasi jānoraida.

Nehemijas stingrā nodošanās Dieva darbam un tikpat noteiktā paļaušanās uz Kungu, bija par iemeslu ienaidnieku neveiksmei pakļaut viņu savai ietekmei. Kūtra dvēsele viegli krīt par laupījumu kārdināšanām, bet, ja dzīvē ir cēls mērķis un visu cilvēcisko būtni aizraujoši nolūki, tad ļaunums neatrod atbalstu. Kas pastāvīgi iet uz priekšu, tā ticību nav iespējams novājināt, jo tāds atzīst, ka to no visām pusēm apņem Bezgalīgā Mīlestība, darbodamās, lai visas lietas sekmētu labo nolūku. Patiesie Dieva kalpi strādā ar neizsīkstošu apņēmību, tāpēc ka tie pastāvīgi paļaujas uz Kunga žēlastību.

Dievs ir gādājis par palīdzību visos neparedzētajos gadījumos, kad mūsu cilvēciskie resursi ir nepietiekoši. Katrās grūtībās Viņš sūta palīgā Svēto Garu, lai stiprinātu mūsu cerību un paļāvību, lai apgaismotu prātu un šķīstītu sirdi. Viņš sagādā izdevības un paver ceļu darbam. Ja Dieva ļaudis modri vēro Viņa tālredzīgos norādījumus un ir gatavi sadarboties, tad tie piedzīvos brīnišķīgus rezultātus.

56. Mācīti Dieva bauslībā (Nehem. 8.,9.,10. nod.)

[661] Pienāca bazūnēšanas svētku laiks. Daudzi bija sapulcējušies Jeruzālemē, bet skats visapkārt atstāja visai nožēlojamu iespaidu. Pilsētas mūri gan bija uzcelti un vārti ielikti, tomēr lielākā daļa Jeruzālemes vēl atradās drupās.

Uz koka paaugstinājuma, kas tika izveidots vienā no platākajām Jeruzālemes ielām, kur visapkārt viss atgādināja jūdu pagātnes godību, stāvēja Ezra – tagad jau labi gados. Pa labi un pa kreisi bija sapulcējušies viņa ciltsbrāļi levīti. Skatoties no paaugstinājuma, viņš varēja redzēt cilvēku galvu jūru. Derības bērni bija sanākuši kopā no plašas apkārtnes. “Ezra slavēja to Kungu, lielo Dievu, un visa tauta atbildēja: “Āmen! Āmen!” – paceldama uz augšu savas rokas; tad viņi noliecās uz sava vaiga līdz zemei un pielūdza to Kungu.”

Arī šeit atklājās Israēla grēku sekas. Apprecoties ar ļaudīm no citām tautām, ebreju valoda bija tā sajaukta [662], ka runātājiem vajadzēja krietni papūlēties, lai bauslību izskaidrotu visiem saprotamā valodā. Daži no priesteriem un levītiem pievienojās Ezram, lai ļaudis iepazīstinātu ar bauslības pamatlikumiem. “Viņi lasīja no Dieva bauslības grāmatas, izskaidrojot un pārliecinot, un lasītais tika saprasts.”

“Un visu ļaužu ausis griezās uz bauslības grāmatu.” Tauta vērīgi un godbijīgi klausījās Visaugstākā Vārdus. Kad bauslību izskaidroja, tie pārliecinājās par saviem grēkiem un ar asarām tos nožēloja. Bet tā bija svētku diena, prieka un svētas sapulces diena, diena, kurā Kungs saviem ļaudīm bija pavēlējis priecāties un līksmoties, un, to ievērojot, tika pavēlēts, lai neviens neraud un neskumst, bet lai priecājas par žēlastību, kuru Dievs tiem parādījis. “Esiet klusi, jo šī diena ir svēta, un nebēdājieties!” “Ejiet, ēdiet treknu un dzeriet saldu, sūtiet ēdienus tam, kam nav nekas sagatavots, jo šī diena ir svēta mūsu Kungam! Un nebēdājieties, jo tā Kunga prieks ir jūsu stiprais patvērums!”

Dienas pirmo daļu veltīja reliģiskai kalpošanai, bet pārējo laiku ļaudis pavadīja, pateicībā pieminot Dieva svētības un priecājoties par Viņa labdarību. Tika izsūtītas daļas nabagiem, kuriem pašiem nebija nekā, ko sev sagatavot. Valdīja vispārējs prieks par lasītajiem un izprastajiem bauslības vārdiem.

Nākamajā dienā bauslības lasīšanu un izskaidrošanu turpināja. [665] Un noteiktā laikā – septītā mēneša desmitajā dienā – tika izvesta salīdzināšanas svētā kalpošana tā, kā Dievs to bija pavēlējis.

Tajā pašā mēnesī no piecpadsmitās līdz divdesmit otrai dienai ļaudis un viņu vadītāji atkal svinēja Lieveņu svētkus. Tos izziņoja visās “viņu pilsētās un Jeruzālemē: “Izejiet kalnā un atnesiet olīvkoku un meža eļļas koku zarus, arī mirtes zarus, palmu zarus un citu lapu koku zarus, lai taisītu būdiņas, kā ir rakstīts!” Tad ļaudis izgāja un atnesa tos, un taisīja sev būdiņas, katrs uz sava jumta un savos pagalmos, un Dieva nama pagalmos (..). Un prieks bija varen liels. Un katru dienu, no pirmās līdz pēdējai dienai, Ezra lasīja ļaudīm priekšā no Dieva bauslības grāmatas.”

Dienu no dienas klausoties bauslības vārdus, ļaudis pārliecinājās par saviem pārkāpumiem un par tautas grēkiem iepriekšējās paaudzēs. Tie saprata, ka tikai tāpēc, ka viņi bija atkāpušies no Dieva, tiem ir atrauta Kunga sargājošā gādība un Ābrahāma bērni tagad izkaisīti pa svešām zemēm. Tie apņēmās meklēt Dieva žēlastību un solījās staigāt Viņa ceļos. Pirms šīs svinīgās kalpošanas, kas notika nākamajā dienā pēc Lieveņu svētkiem, tie atšķīrās no to vidū dzīvojošajiem pagāniem.

Kad ļaudis, izsūdzot grēkus un lūdzot piedošanu, pakrita Kunga priekšā, viņu vadītāji tos iedrošināja ticēt, ka [666] Dievs, saskaņā ar savu apsolījumu, viņu lūgšanas uzklausīs. Tiem nav tikai jāskumst, jāraud un jānožēlo, bet arī jātic, ka Dievs piedos. Tiem jāapliecina sava paļāvība, pieminot Viņa laipnību un pateicoties par Viņa labsirdību. “Celieties!” teica skolotāji, “un lai ļaudis slavē Tavas godības Vārdu!”

Tad no sapulcēto pulka, kas stāvēja uz augšu pret debesīm izstieptām rokām, pacēlās slavas dziesma:

“Tu esi Tas Kungs, tiešām, Tu vienīgais!

Tu esi radījis debesis – debesu debesis

Un visus debesu pulkus; zemi un visu,

Kas ir uz tās, jūras un visu, kas ir tajās,

Un Tu uzturi visus tos pie dzīvības,

Un debesu pulks Tevi pielūdz!”

Kad slavas dziesma beidzās, sapulces vadītāji atstāstīja Israēla vēsturi, rādīdami, cik liela pret tiem ir bijusi Dieva žēlastība un cik nožēlojama viņu nepateicība. Pēc tam klātesošie deva solījumu turēt visus Dieva likumus. Tie bija cietuši par saviem grēkiem un tagad atzina, ka Kungs ar tiem ir rīkojies taisni, un apsolījās paklausīt Viņa bauslībai. Lai derība būtu droša un pastāvētu negrozīta un lai tie paši atcerētos, kādas saistības ir uzņēmušies, tā tika uzrakstīta, un priesteri, levīti un lielkungi to apzīmogoja. Šai derībai bija jākalpo kā pienākumu atgādinātājai un kā aizsprostam pret kārdināšanām. [667] Ļaudis svēti apsolījās un zvērēja “ar neatsaucamu zvērestu dzīvot Dieva bauslībā, kas ir dota caur Dieva kalpu Mozu, turēt un pildīt visas tā Kunga, mūsu Dieva, pavēles, Viņa tiesas un likumus”. Toreiz dotais zvērests saturēja arī solījumu neprecēties ar neticīgajiem.

Pirms beidzās gavēņa diena, ļaudis turpināja apliecināt savu lēmumu atgriezties pie Kunga, soloties, ka mitēsies pārkāpt Sabata svētumu. Nehemija šajā reizē vēl neizlietoja savu varu un neaizliedza pagānu tirgotājiem ienākt Jeruzālemē, kā tas notika vēlāk, bet, cenzdamies ļaudis pasargāt no kārdināšanas, viņš tiem lika svinīgi solīties nepārkāpt Sabatu, pērkot no tiem kādas preces, cerēdams, ka tas darīs tirgotājus mazdūšīgus un tie vairs nenāks.

Tāpat tika veikti daži pasākumi, lai nodrošinātu publisku Dieva pielūgšanu. Papildus desmitajam sapulcējušies vēl apņēmās ik gadus dot noteiktu summu kalpošanai svētnīcā. “Un mēs, priesteri, levīti un tauta, metām meslus,” raksta Nehemija, “(..) arī mūsu zemes pirmo devumu un visu augļu pirmos no ikviena koka gadu no gada, tāpat arī nest uz mūsu Dieva namu priesteriem, kas kalpo mūsu Dieva namā, mūsu pirmdzimtos dēlus, kā tas ir rakstīts bauslībā, un tāpat arī mūsu liellopu un sīklopu pirmdzimtos.”

Israēls atgriezās pie Dieva dziļās skumjās par savu atkāpšanos, raudādams un nožēlodams pieļautos pārkāpumus. Tauta atzina, ka Dievs pret tiem ir izturējies taisni, un derībā solījās paklausīt Viņa bauslībai. Tagad tiem vajadzēja parādīt [668] ticību Kunga apsolījumiem. Dievs bija pieņēmis viņu atgriešanos; tie pilnā paļāvībā varēja priecāties par grēku piedošanu un dievišķās labvēlības nodrošinājumu.

Nehemijas pūles atjaunot kalpošanu īstajam Dievam bija vainagojušās ar panākumiem. Tik ilgi, kamēr ļaudis pildīja doto zvērestu, kamēr tie paklausīja Dieva Vārdam, arī Kungs pildīja savus solījumus, izliedams pār tiem bagātas svētības.

Šajā paziņojumā ir mācība, kas iedrošina ticību visiem, kuri, pārliecinājušies par saviem grēkiem, jūtas nospiesti un kurus nomāc mazvērtības apziņa. Bībele uzticīgi parāda Israēla atkrišanas rezultātus, bet tā attēlo arī dziļo pazemošanos un nožēlu, nopietno nodošanos un augstsirdīgo uzupurēšanos, kas iezīmē laiku, kad tie atjaunoja attiecības ar Kungu.

Ikviena patiesa atgriešanās pie Dieva ienes dzīvē paliekošu prieku. Kad grēcinieks pakļaujas Svētā Gara iespaidam, tas ierauga pats savu vainu un garīgo netīrību pretstatā lielā siržu Izmeklētāja svētumam. Viņš atzīst, ka ir pelnījis nosodījumu kā likumu pārkāpējs. Tomēr tādēļ viņam nav jānonāk izmisumā, jo piedošana tam jau ir nodrošināta. Viņš var priecāties apziņā par piedotiem grēkiem, var būt drošs Debesu Tēva mīlestībā. Dievs jūtas pagodināts, ja grēcīgās, nožēlojošās, cilvēciskās būtnes var apskaut savām mīlestības rokām, pārsiet viņu brūces un apģērbt ar pestīšanas drēbēm.

57. Reformu īstenošana (Nehem. 13. nod.)

[669] Svinīgi, visiem dzirdot, Jūdas ļaudis solījās paklausīt Dieva likumiem. Bet, kad Ezras un Nehemijas iespaids atsevišķos brīžos nebija tik izteikts, daudzi Kungu atkal atstāja. Nehemija uz neilgu laiku atgriezās Persijā, un viņa prombūtnē iezagās dažādi ļaunumi, kas draudēja tautu samaitāt. Elku pielūdzēji bija apmetušies ne tikai Jeruzālemē, bet ar savu klātbūtni sagānīja pat tempļa teritoriju. Precību rezultātā bija izveidojušās draudzīgas attiecības starp augsto priesteri Ēljašibu un amonieti Tobiju, rūgtu Israēla ienaidnieku. Šīs nesvētās savienības sekas izpaudās Ēljašiba atļaujā Tobijam ieņemt atsevišķu telpu tempļa pagalmā, ko līdz tam lietoja par mantu namu ļaužu atnestajiem desmitiem un upuriem.

Amoniešu un moābiešu nežēlības un nodevības dēļ pret [670] israēliešiem Kungs jau Mozus laikā bija paziņojis, ka tiem uz visiem laikiem jābūt izslēgtiem no Dieva draudzes. (Skat. 5. Moz. 23:3-6) Ignorēdams šo norādījumu, augstais priesteris no šīs tempļa noliktavas lika iznest tur sakrātās upuru dāvanas, lai atbrīvotu vietu atmestās tautas pārstāvim. Nebija iespējams Dievu vēl vairāk nicināt, kā izrādot tādu labvēlību Dieva un Viņa patiesības pretiniekam.

Atgriezies no Persijas, Nehemija uzzināja par nekaunīgo sagānīšanu un tūlīt lika Tobijam telpas atstāt. Viņš saka: “Tas manī radīja tādu nepatiku un riebumu, ka es liku izsviest visas Tobija mantas ārā no tās telpas un pavēlēju, lai telpas iztīra, un es noliku tur atpakaļ Dieva nama piederumus, mantas ēdamam upurim un vīraku.”

Sagānīts bija ne tikai templis, bet arī upurus izlietoja nepareizi. Tas iedragāja tautas augstsirdību dāvanu pienešanā. Zuda dedzība un nodošanās, un ļaudis vairs negribēja dot desmitos. Kunga mantu nams bija trūcīgi apgādāts, tā ka daudzi dziedātāji un citi dievnama kalpotāji, nedabūdami pietiekošu atbalstu, atstāja Dieva darbu, lai strādātu kur citur.

Nehemija steidzās šīs nekārtības novērst. Viņš sapulcināja visus, kas bija atstājuši kalpošanu templī, un iecēla tos “atkal katru savā vietā”. Tas iedvesa ļaudīs uzticību, un viss Jūda no jauna “atveda noliktavās desmito tiesu no labības, no vīnogu sulas un eļļas”. Tos, kurus uzskatīja par uzticamiem, iecēla par mantu sargiem, un “viņu pienākums tagad bija kārtot sadali saviem brāļiem”. [671]

Vēl citas sekas no sajaukšanās ar elku pielūdzējiem bija Sabata neievērošana. Sabats bija zīme, kas israēliešus no visām pārējām tautām atšķīra kā patiesā Dieva pielūdzējus. Nehemija redzēja, ka pagānu tirgotāji, kas no apkārtējām zemēm nāca uz Jeruzālemi, daudzus israēliešus bija ietekmējuši tirgoties Sabatā. Bija daži, kurus nevarēja iespaidot atstāt svētos pamatlikumus, bet citi tos neievēroja un piebiedrojās pagāniem, lai uz to pamudinātu arī apzinīgākos. Daudzi uzdrošinājās Sabatu pārkāpt pilnīgi atklāti. “Tajās dienās es redzēju Jūdā dažus, kas mina vīna spiedes Sabatā un ieveda labību un krāva uz ēzeļiem; arī vīnu, vīnogas, vīģes un visādas nastas viņi veda uz Jeruzālemi Sabata dienā (..). Arī tīrieši, kas tur dzīvoja, ieveda zivis un visāda veida preces un pārdeva Sabatā Jūdas ļaudīm Jeruzālemē.”

Šāds stāvoklis nebūtu iespējams, ja vadītāji būtu izlietojuši savu autoritāti. Bet viņu vēlēšanās veicināt personīgo labklājību ierosināja tos pret bezdievīgajiem izturēties draudzīgi. Nehemija tiem bezbailīgi pārmeta pienākuma nepildīšanu. “Kas tā par ļaunu lietu, ko jūs darāt un tā apgānāt Sabata dienu?” viņš stingri prasīja. “Vai jūsu tēvi tāpat nav darījuši, tā ka mūsu Dievs lika nākt pār mums un visu šo pilsētu visai šai nelaimei? Tomēr jūs vēl pavairojat dusmas uz Israēlu, nonievādami Sabatu!” Tad viņš pavēlēja, lai, tumsai metoties Jeruzālemes vārtos, durvis tiek aizslēgtas un tās neatdara, kamēr svētā diena nav pagājusi. Paļaudamies vairāk uz saviem kalpiem, nekā uz tiem, ko nozīmēja Jeruzālemes pārvaldnieki, viņš vārtos nolika savējos, lai pārliecinātos, vai viņa rīkojumu izpilda. [672]

Negribēdami atsacīties no sava nodoma, zāļu un dažādu citu preču pārdevēji vienu otru reizi palika pa nakti ārā Jeruzālemes vārtu priekšā, cerēdami atrast izdevīgu brīdi tirdzniecībai ar pilsētas vai lauku iedzīvotājiem. Nehemija brīdināja, ka tie tiks sodīti, ja turpinās tā rīkoties. [673] “Kādēļ jūs pārnakšņojat mūra priekšā?” viņš sacīja. “Ja jūs vēl tā darīsit, es likšu jūs apcietināt!” Sākot no šī brīža, viņi vairs nenāca Sabatā.” Turklāt, par vārtu sargiem Nehemija izvietoja levītus, jo zināja, ka tos ciena vairāk nekā vienkāršo tautu, un sakarā ar kalpošanu templī no viņiem varēja sagaidīt, ka tie būs dedzīgāki, pamudinot citus paklausīt Kunga bauslībai.

Pēc tam Nehemija pievērsa uzmanību briesmām, kas Israēlam draudēja no precībām un savienības ar elku kalpiem. “Tajās dienās es arī redzēju jūdus, kas bija apprecējuši āšdodiešu, amoniešu un moābiešu sievas. Viņu bērni runāja pa pusei ašdodiski, un viņi neprata runāt jūdiski, bet prata tikai citu tautu valodas.”

Šīs nelikumīgās laulības Israēlā radīja lielu sajukumu, jo starp tiem, kas tā rīkojās, bija daži vīri ar augstu stāvokli, no kuriem tautai bija tiesības prasīt padomu un tos uzlūkot kā drošu priekšzīmi. Paredzēdams tautas sabrukumu, ja šim ļaunumam atļaus turpināties, Nehemija nopietni runāja ar pārkāpējiem. Norādīdams uz Salamana gadījumu, viņš atgādināja, ka nevienai no tautām nav bijis šim vīram līdzīga ķēniņa, kam Kungs būtu devis tādu gudrību; tomēr elkiem kalpojošās sievas novērsa viņa sirdi no Dieva, un viņa piemērs samaitāja Israēlu. Nehemija stingri piekodināja: ”Jūs nedrīkstat dot savas meitas viņu dēliem par sievām, nedz ņemt viņu meitas saviem dēliem vai sev pašiem par sievām!”

[674] Norādot uz Dieva pavēlēm un draudiem, kā arī uz briesmīgo sodu, ko Israēls par šo pašu grēku bija piedzīvojis pagātnē, viņš atmodināja ļaužu sirdsapziņu, un iesākās reformas pasākumi, kas novērsa draudošo sodu un atgrieza Dieva labvēlību un svētības.

Daži, kas ieņēma svētus amatus, aizrunāja un lūdza par savām pagānu sievām, teikdami, ka nespēj no tām šķirties. Tomēr izņēmumus nepieļāva un neņēma vērā ne dienesta, ne sabiedrisko stāvokli. Ikvienu priesteri vai valdītāju, kas atteicās saraut saites ar elku kalpiem, nekavējoties atšķīra no kalpošanas Kungam. Augstā priestera mazdēlu, kas bija apprecējis bēdīgi slavenā Sanballata meitu, ne tikai atlaida no amata, bet arī tūlīt izraidīja no Israēla. Nehemija lūdz Kungu: “Piemini viņiem, mans Dievs, to, ka viņi visvairāk ir aptraipījuši priesteru kārtas godu un lauzuši derību, ko Tu esi noslēdzis ar priesteriem un levītiem.”

To, cik daudz dvēseles pārdzīvojumu uzticīgajam Dieva strādniekam maksāja šī nepieciešamā stingrība, atklās vienīgi pēdējā tiesa. Notika pastāvīga cīņa ar pretējiem spēkiem, un uz priekšu varēja virzīties vienīgi gavējot, pazemojoties un lūdzot.

Daudzi, kas bija apprecējušies ar elku pielūdzējiem, izvēlējās ar tiem doties prom no draudzes un kopā ar izraidītajiem pievienojās samariešiem. Daži, kas līdz šim Dieva darbā bija ieņēmuši augstu stāvokli, sākumā gāja paši savu ceļu un tikai pēc kāda laika saplūda kopā ar pārējiem. Cenšoties stiprināt radušos savienību, samarieši solīja vēl pilnīgāk pieņemt jūdu ticību un ieražas, bet atkritēji apņēmās savus agrākos brāļus pārspēt, uzceļot Garicima kalnā templi, kas konkurētu ar dievnamu Jeruzālemē. Viņu reliģijā turpinājās jūdaisma un pagānisma sajaukums, un prasība, lai tos [675] atzīst par Dieva ļaudīm, starp šīm divām tautām palika kā ķildu, sacensības un naida avots no paaudzes uz paaudzi.

Lai reformas varētu īstenot šodien, ir nepieciešami vīri, kas, līdzīgi Ezram un Nehemijam, neapklāj un neatvaino grēku, kā arī neizvairās aizstāvēt Dieva godu. Tie, kam uzlikta šī darba nasta, nepaliks mierā, redzot nepareizu rīcību, un neapsegs ļaunumu ar neīstas mīlestības mēteli. Tie ņems vērā, ka Dievs neuzlūko cilvēka vaigu un ka stingrība pret dažiem var būt žēlastība pret daudziem. Tāpat tie atcerēsies, ka tam, kas grēku norāj, vienmēr jāparāda Kristus Gars.

Ezra un Nehemija savā darbā pastāvīgi pazemojās Dieva priekšā, atzīdami savus un savas tautas grēkus, un meklēja piedošanu, it kā paši būtu vainīgi. Tie pacietīgi pūlējās, lūdza un cieta. Vislielākās grūtības viņu darbā nesagādāja atklātais pagānu ienaids, bet gan liekulīgo draugu slepenā pretestība, kas ar savu iespaidu, kalpodami ļaunajam, desmitkārt palielināja Dieva kalpu nastu. Šie nodevēji apgādāja Kunga ienaidniekus ar materiālu cīņai pret Viņa ļaudīm. To ļaunās dziņas un pretošanās tieksmes atradās nepārtrauktā kara stāvoklī pret skaidrajām Dieva Vārda prasībām.

Nehemijas pūļu rezultātā iegūtās sekmes rāda, ko var sasniegt, lūdzot, ticot un gudri, enerģiski rīkojoties. Nehemija nebija ne priesteris, ne pravietis un nekad netiecās pēc augsta vārda vai titula. Viņš bija svarīgam laika periodam aicināts reformators. Tam bija uzdevums nokārtot savas tautas attiecības ar Dievu. [676] Lielā mērķa apgarots, viņš visas savas spējas pakļāva šim vienīgajam nodomam un tā īstenošanai dzīvē. Viņa pūles iezīmēja cēls, nelokāms godīgums. Sastopoties ar ļaunumu un pretošanos patiesībai, viņš izturējās tik noteikti, ka ļaudis tika pamudināti strādāt ar jaunu dedzību un drosmi. Tie nevarēja neatzīt viņa uzticību, patriotismu un dziļo mīlestību pret Dievu un, to redzot, labprāt sekoja viņa vadībai.

Čaklums Kunga nozīmētā pienākuma izpildē ir īstas reliģijas svarīga sastāvdaļa. Cilvēkam apstākļi jāizlieto kā Dieva sagādāti darbarīki, lai izpildītu Viņa gribu. Ar ātru un izšķirošu rīcību īstā laikā var gūt spožas sekmes, kamēr vilcināšanās un nolaidība nes zaudējumus un apkauno Kungu. Ja Dieva darba vadītāji nav dedzīgi, ja tie ir vienaldzīgi un strādā bezmērķīgi, tad draudze būs bezrūpīga, kūtra un izpriecas mīloša, bet, ja vadītāji nenovēršoties seko svētam mērķim kalpot Dievam un vienīgi Viņam, tad ļaudis būs vienprātīgi, cerības pilni un enerģiski.

Dieva Vārds pārpilnībā atklāj asus, uzkrītošus pretstatus. Grēks un svētums nostādīts viens otram blakus, lai, tos uzlūkodami, mēs no viena atteiktos un otru pieņemtu. Lappusēs, kur ziņots par Sanballata un Tobijas ienaidu, viltību un neuzticību, ir aprakstīts arī Ezras un Nehemijas krietnums, nodošanās un pašuzupurēšanās. Mums atļauts brīvi izvēlēties atdarināt vienu vai otru. Briesmīgais iznākums, kas seko Dieva pavēļu pārkāpšanai, nostādīts pretī svētībām, kas izriet no paklausības. Mēs paši izvēlamies zaudējumu vai ieguvumu.

Izglītošanas un reformas darbs, ko pie pārnākušajiem trimdiniekiem veica Zerubabels, Ezra un Nehemija, [677] attēlo garīgās atjaunošanas pasākumus, kas jāīsteno šīs zemes vēstures noslēdzošajās dienās. Israēla atlikums bija vāji ļaudis, padoti ienaidnieka postošajai ietekmei, bet ar viņiem Dievs bija nodomājis saglabāt atziņu par sevi un savu bauslību. Tie bija patiesās dievkalpošanas sargi, svēto Dieva Vārdu namturi. Atjaunojot templi un Jeruzālemes mūrus, tiem bija dažādi piedzīvojumi, kur nācās sastapties ar spēcīgu pretestību. Uz darba vadītājiem gūlās smagas nastas. Tomēr šie vīri gāja uz priekšu nešaubīgā pārliecībā, pazemīgā garā un stipri paļaujoties uz Dievu, ticēdami, ka Viņš savai patiesībai piešķirs uzvaru. Līdzīgi ķēniņam Hiskijam, Nehemija pieķērās Kungam, “viņš no Dieva nenovērsās un sargāja baušļus, (..) un tas Kungs bija ar viņu”.(2. Ķēn. 18:6,7)

Garīgā atjaunošana, kurai kā simbols kalpo Nehemijas laikā paveiktais darbs, ir attēlota Jesajas vārdos: “Viņš liks atzelt vecajām posta vietām, uzcels, kas agrākos laikos sagrauts, atjaunos izpostītās pilsētas, kas jau no cilšu ciltīm bijušas pamestas postā.” “Tu uzcelsi vecās posta vietas, tu atjaunosi agrāko cilšu pamatus, un tevi sauks par plaisu pielīdzinātāju un par apdzīvojamu vietu atjaunotāju.” (Jes. 61:4; 58:12)

Pravietis šeit apraksta ļaudis, kas laikā, kad valda vispārēja atkāpšanās no patiesības un taisnības, cenšas atjaunot pamatlikumus, kas ir Dieva valstības pamats. [678] Tie ir plaisu aizmūrētāji, plaisu, kas radītas Dieva baušļos – mūrī, kuru Viņš licis ap saviem izredzētiem, lai tos pasargātu, jo vienīgi paklausot šiem taisnības, patiesības un šķīstuma priekšrakstiem, tiem būs mūžīga drošība un patvērums.

Uz atlikušo ļaužu, mūra cēlāju, īpašo darbu pravietis norāda nepārprotamos vārdos: “Kad tu atturi savu kāju no Sabata pārkāpšanas un nedari Manā svētā dienā pēc savas patikas, bet nosauc dusas dienu par svētu prieku un par tā Kunga svēto dienu un to turi godā, neizlietodams to saviem ceļiem, sava veikala nokārtošanai un tukšām valodām, tad tas Kungs būs tavs prieks, es tevi vadīšu zemes augstumos un tev došu tava tēva Jēkaba mantojumu, jo tā Kunga mute tā ir runājusi.” (Jes. 58:13,14)

Gala laikā jāatjauno katra dievišķā priekšraksta nozīme. Plaisa, ko bauslībā radījis cilvēks, pārgrozīdams Sabata laiku, ir jāaizmūrē. Uzturoties pasaulē kā reformatoriem, Dieva atlikušajiem ļaudīm jāparāda, ka Kunga bauslība ir visu pastāvīgo reformu pamats un ka ceturtā baušļa Sabatam jāstāv kā radīšanas piemineklim, kas nemitīgi un uzticīgi atgādina par Dieva varu. Tiem skaidri un noteikti jāatklāj nepieciešamība paklausīt visiem desmit Dieva baušļiem. Kristus mīlestības spiestiem, tiem ar Viņu jāsadarbojas, lai uzceltu vecu vecās posta vietas. Tiem jābūt plaisu aizmūrētājiem un apdzīvojamu vietu atjaunotājiem. (Skat. Jes. 58:12)

Gaisma pievakarē

“Tad nodos ķēniņa valstību, varu un virskundzību pār visām valstīm apakš debesīm Visuaugstā svēto tautai. Tās valstība ir mūžīga, un visas varas tai kalpos un būs padotas.” (Dan. 7:27)

58. Glābēja nākšana

[681] Ilgajos “bēdu un tumsas” gadsimtos (Jes. 8:22), kas iezīmē cilvēces vēsturi, sākot no dienas, kad mūsu pirmie vecāki zaudēja savu mājvietu Ēdenē, līdz tam laikam, kad Dieva Dēls parādījās kā grēcinieku Pestītājs, kritušās cilvēces cerība bija sakopota Glābēja nākšanā, kas ļaudis atbrīvos no grēka un kapa saitēm.

Pirmo norādījumu, kas sniedza šādu cerību, Ādams un Ieva saņēma čūskai Ēdenē pasludinātajā spriedumā, kad Kungs, viņiem dzirdot, sātanam paziņoja: “Un Es celšu ienaidu starp tevi un sievu, starp tavu dzimumu un sievas dzimumu. Tas tev sadragās galvu, bet tu viņam iekodīsi papēdī.” (1. Moz. 3:15)

Klausoties šos vārdus, vainīgajam laulātajam pārim radās cerība, jo pravietojumā, ka sātana vara tiks lauzta, [682] tie saskatīja apsolījumu par izglābšanos no pārkāpuma radītā posta. Lai arī tiem jācieš no pretinieka varas, jo tie nonākuši zem viņa pavedinošā iespaida un ir izvēlējušies nepaklausīt Jehovas skaidrajai pavēlei, tomēr tiem nav jāpadodas pilnīgam izmisumam. Dieva Dēls ir upurējies, lai pats ar savām asinīm izpirktu viņu pārkāpumu. Tiem tiek piešķirts pārbaudes laiks, kurā viņi ticībā Kristus glābjošajam spēkam, var atkal kļūt par Dieva bērniem.

Guvis sekmes savā nodomā novērst cilvēku no paklausības ceļa, sātans kļuva par “šīs pasaules” dievu. (2. Kor. 4:4) Valdību, kas reiz piederēja Ādamam, bija nolaupījis varmāka. Bet Dieva Dēls apņēmās nākt šajā pasaulē, lai samaksātu grēka sodu un tā nevien atpirktu cilvēku, bet atgūtu arī zaudēto pārvaldību. Par šo atjaunošanu pravieto Miha, sacīdams: “Un tu, ganāmo pulku sargu torni, tu, Ciānas meitas nocietinātais uzkalns, pie tevis nonāks un tevī ieies agrākā pirmatnējā valsts vara (..).” (Mihas 4:8) Apustulis Pāvils par to runā kā par “atpirktā īpašuma atpestīšanu”.(Ef. 1:14, pēc angļu tulk.) Arī dziesminieks Dāvids, domājot par šo pašu cilvēka pirmatnējā mantojuma galīgo atjaunošanu, raksta: “Taisnie iemantos zemi un dzīvos tur mūžīgi.” (Ps. 37:29)

Šī cerība par atpestīšanu, Dieva Dēlam nākot kā Glābējam un Ķēniņam, nekad nav izzudusi no cilvēku sirdīm. [683] Jau no paša sākuma ir bijuši vīri, kuru ticība sniedzās pāri tagadnes ēnām nākotnes īstenībā. Dārgās atklāsmes par saviem nodomiem Kungs lika saglabāt Ādamam, Setam, Ēnoham, Metuzālam, Noa, Šemam, Ābrahāmam, Īzākam, Jēkabam un citiem cienījamiem sentēviem. Un no izredzētās tautas, no Israēla bērniem, pasaulei tika dots apsolītais Mesija; ar viņu starpniecību Dievs izplatīja atziņas par bauslības prasībām un par atpestīšanas plāna īstenošanu sava mīļotā Dēla salīdzinošajā upurī.

Israēla cerība tika ietverta Ābrahāmam dotajā apsolījumā, ko pēc tam atkal un atkal atkārtoja viņa pēcnācējiem: “Tevī visas ciltis virs zemes taps svētītas.” Kad sentēvam atklājās Dieva nodoms atpirkt cilvēci, viņa sirdī iespīdēja Taisnības Saule, kliedējot zemes tumšās ēnas. Un, kad beidzot pats Pestītājs staigāja un sarunājās ar cilvēkiem, Viņš jūdiem apstiprināja sentēvam sniegtās gaišās cerības piepildīšanos sakarā ar Viņa atnākšanu: “Jūsu tēvs Ābrahāms kļuva līksms, noprazdams, ka redzēs Manu dienu, un viņš to redzēja un priecājās par to.” (Jāņa 8:56)

Par šo pašu svētlaimīgo cerību runāja sentēvs Jēkabs, kad tas mirstot visai spilgtos vārdos izteica svētību savam dēlam Jūdam:

“Bet Jūda – tevi tavi brāļi teiks; tava roka grābs tavu ienaidnieku skaustu, un tavā priekšā lieksies tava tēva dēli. (..) Scepteris nezudīs no Jūdas, nedz valdības zizlis no viņa kājām, iekams tas Šīlo nāks. Viņam tautas klausīs.” (1. Moz. 49:8-10)

[684] Un vēlreiz, jau pie Apsolītās zemes robežām, par pasaules Glābēja nākšanu vēstīja Bileāma sniegtais pravietojums: “Es Viņu redzu, bet ne tagad, es Viņu novēroju, bet ne tuvumā: zvaigzne ņems sev ceļu no Jēkaba, un no Israēla celsies Scepteris, tas sadragās Moāba deniņus un nopostīs visus Seta dēla pamatus.” (4. Moz. 24:17)

Ar Mozus starpniecību Dievs Israēlam pastāvīgi atgādināja nodomu sūtīt savu Dēlu par kritušās cilvēces Pestītāju. Kādā gadījumā, īsi pirms nāves, Mozus paziņoja: “Pravieti, kāds esmu, tas Kungs, tavs Dievs, tev cels no tava vidus, no taviem brāļiem, klausiet viņu.” (5. Moz. 18:15) Kungs Mozum tiešām skaidri bija atklājis gaidāmā Mesijas darbu, sakot: “Es viņiem celšu pravieti, kāds tu esi, no viņu brāļu vidus, un Es likšu savus vārdus viņa mutē, un viņš runās uz tiem visu, ko Es tam pavēlēšu.” (5. Moz. 18:18)

Par Pestītāja nākšanu nemitīgi atgādināja sentēvu laikos ar Dieva pielūgšanu saistītā upuru pienešana, un tāpat tas notika ar ikvienu svētnīcā paredzēto rituālu visā Israēla vēsturē. Kalpošanā teltī un vēlāk templī, kas ieņēma tās vietu, ļaudīm ik dienas ar līdzībām un ēnām tika mācītas lielās patiesības par Kristus kā Pestītāja, Priestera un Ķēniņa adventi. [685] Un vienreiz gadā viņu uzmanība tika pievērsta noslēdzošajiem notikumiem lielajā cīņā starp Kristu un sātanu, Universa galīgajai šķīstīšanai no grēka un grēciniekiem. Mozus laikā ieviestie ceremoniālie upuri un dāvanas pastāvīgi norādīja uz labāku kalpošanu, proti, uz to, kas tagad notiek Debesīs. Zemes svētnīca bija “tagadējo laiku līdzība”, kurā pienesa dāvanas un upurus, un tās divi svētie nodalījumi bija “Debesu lietu līdzība”, jo Kristus, mūsu lielais Augstais Priesteris, šodien ir ”svētnīcas un īstās telts kalpotājs, ko uzcēlis tas Kungs, ne cilvēks”. (Ebr. 9:9,23; 8:2)

Sākot no tās dienas, kad Kungs čūskai Ēdenē paziņoja: “Es celšu ienaidu starp tevi un sievu un starp tavu sēklu un viņas sēklu (..)” (1. Moz. 3:15), sātans zināja, ka viņam nekad nebūs neierobežota vara pār šīs pasaules iedzīvotājiem. Kad Ādams ar saviem dēliem sāka pienest Dieva norādītos ceremoniālos upurus, kas liecināja par gaidāmo Pestītāju, sātans tajos saskatīja Debesu un Zemes atkalapvienošanās simbolu. Visos sekojošajos garajos gadsimtos viņš pastāvīgi pūlējās šo saikni pārtraukt. Tas nenogurstoši centās nomelnot Dievu un nepareizi izskaidrot ikvienu ceremoniju, kas norādīja uz Glābēju; un pie cilvēces ģimenes locekļu lielākās daļas viņš tiešām guva sekmes.

Kamēr Kungs ilgojas cilvēkus pārliecināt, ka Dāvana, kas tos salīdzina ar Dievu, ir tīra Viņa mīlestības izpausme, senais ienaidnieks nopūlas Kungu attēlot kā tādu, kurš priecājas par cilvēku iznīcināšanu. Tāpēc upuru un ceremoniju nozīme, ko Debesis bija paredzējušas, lai atklātu dievišķo mīlestību, ir tā sagrozīta, [686] ka grēcinieks tagad velti cer ar dāvanām un labiem darbiem labvēlīgi noskaņot aizvainoto un sadusmoto Dievu. Tajā pašā laikā sātans pūlas pamodināt un nostiprināt cilvēku ļaunās tieksmes, lai atkārtotos pārkāpumos ļaužu pulki tiktu aizvesti arvien tālāk no Dieva un paliktu bezcerīgi saistīti ar grēka saitēm.

Kad ar ebreju praviešu starpniecību tika dots Dieva rakstītais Vārds, sātans čakli studēja vēstis, kas attiecās uz Mesiju. Viņš rūpīgi pētīja tekstus, kas ar nemaldīgu skaidrību liecināja par Kristus kā cietēja Upura un uzvaroša Ķēniņa darbu cilvēku vidū. Vecās Derības Svēto Rakstu pergamenta ruļļos viņš lasīja, ka par To, kuram jānāk, varēs sacīt, ka Viņš neatdarīja savu muti “kā jērs, ko ved nokaušanai”, ka Viņa “vaigs bija tik pārvērsts, ka tas nelīdzinājās cilvēkam, un viņa izskats un stāvs nepavisam nebija līdzīgs cilvēku bērniem”. (Jes. 53:7; 52:14) Apsolītais cilvēku Pestītājs bija: “(..) nicināts, labāki ļaudis no viņa vairījās, vīrs, kam nebija svešas sāpes un kas bija norūdīts ciešanās, tāds, kura priekšā aizklāja vaigu, tā nicināts, ka mēs Viņu ne par ko neturējām. (..) mēs Viņu uzskatījām par sodītu, Dieva satriektu un nomocītu.” Tomēr Viņš “gādā taisnību nabadzīgajiem” un “satriec apspiedējus!” (Jes. 53:3,4; Ps. 72:4) Šie pravietojumi sātanam lika izbīties un drebēt; lai gan viņš neatteicās no sava plāna – ja vien iespējams, izjaukt Jehovas žēlastības pilno nodomu atpirkt pazudušo cilvēci. Viņš nolēma, cik tālu tas izdosies, [687] apstulbot ļaužu acis, lai tie neizprot mesiānisko pravietojumu īsto nozīmi, tādā veidā sagatavojot ceļu Kristus atmešanai.

Gadsimtos tieši pirms Plūdiem sātans guva sekmes, izraisot pasaulplašu vispārēju pretošanos Dievam. Un pat Plūdu pārmācība ļaudīm atmiņā saglabājās ne visai ilgi. Ar savu viltīgo gudrību velns prata piekļūt cilvēku bērniem, lai tos atkal soli pa solim vadītu uz nekaunīgu, pārdrošu sacelšanos. Viņam jau šķita, ka tas atkal varēs uzvarā gavilēt, tomēr Dieva plānu – glābt cilvēci – tas nespēja iznīcināt. Uzticīgā Ābrahāma pēcnācēji no Šema līnijas zināšanas par Jehovas nodomu saglabāja par svētību nākamajām paaudzēm. Laiku pa laikam Dievs izredzēja patiesības vēstnešus, lai tie parādītu ceremoniālo upuru nozīmi un it īpaši uzsvērtu Jehovas dotos apsolījumus par Tā nākšanu, uz Kuru norādīja visu ceremoniju un upuru kārtība. Tādā veidā pasaule bija jāsargā no vispārējas atkrišanas.

Dievišķā nodoma izpildē nācās sastapties ar neatlaidīgu pretestību. Patiesības un taisnības ienaidnieks visos iespējamos veidos centās ietekmēt Ābrahāma pēcnācējus, lai tie aizmirstu savu augsto un svēto aicinājumu un pievērstos elku kalpošanai. Bieži vien tā pūles vainagojās sekmēm. Gadsimtos pirms Kristus pirmās atnākšanas krēsla apklāja zemi un liela tumsa ļaudis. Sātans savu elles ēnu izplatīja pāri cilvēces gājumam, lai to novērstu no Dieva un kavētu iegūt atziņas par nākamās pasaules godību. [688] Ļaužu pulki atradās nāves ēnā. Viņu vienīgā cerība bija, lai šī tumsa tiktu izkliedēta un varētu atklāties Dievs.

Kunga svaidītais Dāvids pravietiskā atklāsmē redzēja, ka Kristus nākšana būs “ kā rīta gaisma, kā rīta saule, kas atspīd skaidrā rītā, kad pēc lietus zaļā zelmeņa asni dīgst no zemes.” (2. Sam. 23:4) Hozeja liecināja: “Viņš atmirdzēs kā skaista rīta ausma (..).” (Hoz. 6:3) Mierīgi un liegi virs zemes uzaust dienas gaisma, izkliedēdama tumsas ēnas un modinādama pasauli dzīvībai. Tieši tā pacelsies Taisnības Saule ar dziedināšanu “no šīs saules spārnu gaismas” . ( Mal. 3:20) “Tauta, kas staigā tumsībā, ieraudzīs spožu gaismu.” (Jes. 9:1)

Raudzīdamies uz šo krāšņo atpestīšanas ainu, pravietis Jesaja sajūsmā izsaucās:

“Jo mums ir piedzimis Bērns, mums ir dots Dēls,

Valdība guļ uz Viņa kamiešiem.

Viņa vārds ir: Brīnums, Padoma devējs, Varenais Dievs,

Mūžīgais Tēvs un Miera Valdnieks.

Viņa valstība ies plašumā, un miers būs bez gala uz Dāvida troņa,

Un Viņa ķēniņa valstībā, Viņam to nostiprinot un atbalstot

Ar tiesu un taisnību no šā laika mūžīgi.

To darīs tā Kunga Cebaota dedzīgums.”

(Jes. 9:5,6)

Israēla vēstures pēdējos gadsimtos pirms Kristus pirmās adventes pārsvarā domāja, ka par Mesijas nākšanu runā [689] arī pravietojums: “Tas ir par maz, ka tu esi Mans kalps, lai atjaunotu Jēkaba ciltis un atvestu atpakaļ izglābtos Israēla bērnus. Nē! Es padaru tevi arī par gaismu citām tautām, ka tu būtu Manas pestīšanas nesējs līdz pasaules galam.” ”Lai parādītos tā Kunga godība un lai visa cilvēce kopā to redzētu (..).” (Jes. 49:6; 40:5) Par šo gaismu cilvēkiem vēlāk droši liecināja Jānis Kristītājs, kad viņš sludināja: “Es esmu vēstneša balss, kas tuksnesī sauc: sataisiet tā Kunga ceļu, kā pravietis Jesaja ir sacījis.” (Jāņa 1:23)

Par Kristu bija dots pravietisks apsolījums: “Tā saka tas Kungs, Israēla Pestītājs, viņa Svētais, nicinātai dvēselei, novārtā liktai tautai un apspiedēju kalpam: “Ķēniņi to redzēs un piecelsies, un lielkungi zemosies tā Kunga dēļ, jo Viņš ir uzticīgs, Israēla Svētā dēļ, kas tevi izredzējis.” Un vēl saka tas Kungs: “Es tevi paklausīju žēlastības laikā un tev palīdzēju pestīšanas dienā; Es tevi pasargāšu un celšu tevi tautai par derību, lai atjaunotu kārtību zemē, lai ikviens saņemtu savu izpostīto mantas tiesu un lai sacītu cietumniekiem: nāciet laukā! – bet tiem, kas sēd tumsā: nāciet gaismā! – Tie atradīs ganības jau ceļmalā un visās augstās tukšās vietās. Tie neizsalks un neizslāps, tos nespiedīs ne karstums, ne saules svelme, jo viņu apžēlotājs tos vadīs, tos vedīs pie ūdens avotiem un atspirdzinās.” (Jes. 49:7-10)

Uzticīgie Jūdas tautas svētās līnijas turpinātāji, kas saglabāja atziņu par Dievu, savu ticību stiprināja, kavēdamies pie šiem un citiem līdzīgiem tekstiem Rakstos. Ar lielu prieku tie lasīja, ka Kungs grib kādu Personu svaidīt “nelaimīgajiem sludināt prieka vēsti, (..) dziedināt sagrauztas sirdis, pasludināt apcietinātiem atsvabināšanu un saistītiem pilnīgu brīvību, pasludināt tā Kunga žēlastības gadu (..)”. (Jes. 61:1,2) [690] Tomēr to sirds pildījās skumjām, domājot, kādas ciešanas Viņam sagādās dievišķā nodoma izvešana dzīvē. Dziļā dvēseles pazemībā tie pravietojumu ruļļos pētīja vārdus:

“Kas tad nu tic mūsu sludināšanai,

Un kam ir atklājies tā Kunga elkonis?

Viņš, tā Kunga kalps, uzauga neticīgā pūļa priekšā kā atvase

Un kā saknes atzarojums izkaltušā zemē.

Viņam nebija nekāda izskata, nedz arī kāda skaistuma,

Lai mēs to ar labpatiku uzlūkotu;

Tur nebija arī nekā ārēji redzama,

Lai mēs viņā būtu atraduši ko patīkamu.

Taisni otrādi, Viņš bija nicināts,

Labāki ļaudis no Viņa vairījās,

Vīrs, kam nebija svešas sāpes

Un kas bija norūdīts ciešanās,

Tāds, kura priekšā aizklāja vaigu,

Tā nicināts, ka mēs Viņu ne par ko neturējām.

Taču Viņš nesa mūsu sērgas un ciešanas,

Un mūsu sāpes Viņš bija uzkrāvis sev,

Kurpretī mēs viņu uzskatījām par sodītu,

Dieva satriektu un nomocītu.

Viņš bija ievainots mūsu pārkāpumu dēļ

Un mūsu grēku dēļ satriekts.

Mūsu sods bija uzlikts Viņam mums par atpestīšanu,

Ar Viņa brūcēm mēs esam dziedināti.

Mēs visi maldījāmies kā avis,

Ikviens raudzījās tikai uz savu ceļu,

Bet tas Kungs uzkrāva visus mūsu grēkus Viņam.

Kad Viņš tika sodīts un spīdzināts,

Viņš padevās un neatdarīja savu muti kā jērs,

Ko ved nokaušanai, un kā avs, kas paliek klusu

Savu cirpēju priekšā; tā viņš apklusa un neatdarīja savu muti.

No smagiem pārdzīvojumiem un tiesas spaidiem Viņš gan

Dzīvē bija atsvabināts. Bet kas gan no Viņa laikabiedriem

Izprata Viņa dzīves gaitu un padomāja par to,

Ka Viņš jau bija aizrauts no dzīvo pasaules,

Ka manas tautas pārkāpumu dēļ Viņam bija uzlikts sods?

Kapu Viņam ierādīja ar bezdievjiem,

Bet savā nāvē Viņš bija ar bagāto,

Kaut gan nekādu netaisnību Viņš nebija darījis

Un viltības nebija Viņa mutē.”

(Jes. 53:1-9)

Par cietēju Pestītāju pats Jehova pravieša Caharijas vārdiem saka: “Zoben, pacelies un vērsies pret manu ganu un pret to vīru, kas Man tuvs!” (Cah. 13:7) Kā grēcīga cilvēka vietniekam un galvotājam, Kristum bija jācieš zem dievišķās taisnības. Viņam bija jāsaprot, ko taisnība nozīmē. Viņam bija jāzina, ko grēciniekam nozīmē bez starpnieka stāvēt Dieva priekšā.

Pestītājs pats par sevi pravietoja dziesminieka vārdiem:

“Kauns Man lauž sirdi,

Es izsamistu un nīkstu;

Es cerēju uz līdzjūtību,

Bet velti, un uz mierinātāju,

Bet to neatrodu.

Taisni otrādi – viņi Man deva ēst žulti,

Un, kad Es biju izslāpis,

Viņi mani dzirdināja ar etiķi.”

(Ps. 69:21,22)

Par to, kā pret Viņu izturēsies, Tas sacīja: “Ap Mani sastājušies suņi, ļaundaru bars Mani ielenc, Manas rokas un kājas ir caururbtas. Es varu saskaitīt visus savus kaulus, bet viņi lūkojas Manī ar prieku. Viņi dala Manas drēbes savā starpā, un par Manu apģērbu viņi met kauliņus.” (Ps. 22:17-19)

Šie tēlojumi par Apsolītā rūgtajām ciešanām un nežēlīgo [692] nāvi, lai cik skumji, tomēr satur bagātus apsolījumus, jo par Viņu, kuru Kungs ir gribējis “sagrauzt ar sāpēm” un pakļaut ciešanām, lai Viņš kļūtu “par nozieguma upuri”, Jehova paziņoja:

“Viņš redzēs izaugam jaunu dzimumu un dzīvos ilgi,

Un tā Kunga gribas piepildīšana svētīgi

Sekmēsies ar Viņa rokas darba palīdzību.

No dvēseles ciešanām Viņam radīsies panākumu papilnam;

Ar savu atziņu Mans taisnīgais kalps palīdzēs daudziem

Iegūt taisnību, uzņemdamies uz sevi viņu noziegumus.

Tādēļ Es Viņam piešķiršu Viņa daļu starp daudzajiem

Lielajiem Viņam pašam par ieguvumu,

Un stiprie lai dalās ar Viņu laupījumā atlīdzībai Viņam par to,

Ka Viņš nodeva savu dzīvību nāvē un tika pieskaitīts ļaundariem,

Kaut gan Viņš nesa daudzu grēkus un aizlūdza par ļaundariem.”

(Jes. 53:10-12)

Tā bija mīlestība pret grēciniekiem, kas Kristum lika samaksāt tādu atpirkšanas maksu. Viņš redzēja, ka nav neviena, un brīnījās, ka trūkst aizstāvja; ka neviens cits nespēja cilvēci izpirkt no ienaidnieka varas. “Tad Viņam palīdzēja Viņa paša elkonis, un Viņa paša taisnība bija Viņam par balstu.” (Jes. 59:16)

“Redzi, tas ir Mans kalps,

Ko Es neatlaižu;

Mans izredzētais,

Pie Viņa Manai dvēselei ir labpatika.

Es liku savu Garu uz Viņu,

Lai Viņš nes tautām taisnību.”

(Jes. 42:1)

Viņa dzīve bija pilnīgi brīva no savu tiesību aizstāvēšanas. Dieva Dēlam bija sveša cieņas izrādīšana, kas pasaulē tiek veltīta stāvoklim, bagātībai un spējām. Mesija neizlietoja nevienu līdzekli, ko praktizē cilvēki, lai iegūtu uzticību vai godu. Viņa ārkārtējā atteikšanās no sevis [693] jau iepriekš ir attēlota vārdos:

“Viņš nebrēks un netrokšņos,

Un Viņa balsi nedzirdēs uz ielas.

Ielūzušu niedri Viņš nenolauzīs,

Un kvēlojošu degli viņš neizdzēsīs;

Uzticīgi Viņš darīs zināmu tiesu pēc taisnības.”

(Jes. 42:2,3)

Pestītāja izturēšanās cilvēku sabiedrībā bija zīmīgā pretstatā tā laika mācītāju uzvedībai. Viņa dzīvē nebija trokšņainu strīdu, nevarēja saskatīt ārišķīgu kalpošanu, neko tādu, ar ko izpelnās aplausus. Mesijam vajadzēja palikt apslēptam Dievā, un Dievam bija jāatklājas Viņa Dēla raksturā. Bez atziņas par Dievu cilvēce būtu mūžīgi pazudusi. Bez dievišķās palīdzības tā grimtu arvien dziļāk un dziļāk. Dzīvība un spēks bija jāsaņem no Tā, kurš radīja pasauli, jo vienkārši nebija neviena cita ceļa kā apmierināt cilvēces vajadzības.

Par Mesiju vēl bija pravietots: “Viņš nepagurs un nekritīs, kamēr Viņš nenodibinās taisnību virs zemes. Jūras salas jau cer uz Viņa norādījumiem.” Dieva Dēlam vajadzēja izcelt bauslību un padarīt to godājamu. (Jes. 42:4,21) Viņš nenāca mazināt bauslības nozīmi un tās saistošās prasības; Viņš nāca to paaugstināt. Un tajā pašā laikā Viņam bija uzdevums dievišķos priekšrakstus atbrīvot no nastām un prasībām, ko cilvēki bija pielikuši un kuru dēļ daudzi bija kļuvuši mazdūšīgi, pūloties kalpot Dievam pieņemamā veidā.

Par pasaules Pestītāja misiju Jehova bija izteicies [694] tā: “Es, tas Kungs, Tevi aicināju taisnībā, ņēmu Tevi pie rokas un pasargāju un Tevi iecēlu par derību tautai un par gaismu citām tautām, lai atvērtu acis akliem un atsvabinātu apcietinātos no cietuma, tos, kas sēd tumsībā. Es esmu tas Kungs, tas ir Mans Vārds, savu godu Es citam nedošu, nedz savu slavu elkiem. Redzi, agrākie pavēstījumi ir piepildīti, Es jums dodu jaunus, un, pirms tie piepildās, Es jums tos pasludinu.” (Jes. 42:6-9)

[695] Brīvību Ciānai Israēla Dievs sagādāja ar Apsolīto Sēklu: “Zars riesīsies no Isaja celma, un atvase no viņa saknēm nesīs augļus.” “Redzi, jaunava būs grūta un dzemdēs dēlu, un viņa tam dos vārdu Imanuēls. No biezpiena un medus viņš pārtiks, kamēr Viņš pratīs ļaunu atmest un labu pieņemt.” (Jes. 11:1; 7:14,15)

“Un pār to klāsies un to sargās tā Kunga Gars, gudrības un saprāta gars, padoma un spēka gars, atziņas un tā Kunga bijības gars. Bijība tā Kunga priekšā būs Viņam salda smarža, un Viņš netiesās pēc tā, ko Viņa acis redz, un nespriedīs pēc tā, ko viņa ausis dzird. Bet Viņš tiesās nabagus pēc taisnības un cietējiem virs zemes spriedīs goda pilnu tiesu un pēc patiesības. Bet varmācīgos Viņš sitīs ar savas mutes zizli un bezdievjus nokaus ar savu lūpu dvašu. Taisnība būs Viņa gurnu josta un uzticība Viņa lielu aptinamā aukla. (..) Un notiks tanī dienā: tautas meklēs Isaja saknes atvasi, kas viņām ir par karogu, un tās mājvieta būs pilna godības.” (Jes. 11:2-5,10)

“Raugi, ir vīrs, kas saucas Cemahs, un viņa laikā viss zels un plauks, un viņš uzcels tā Kunga namu. (..) viņš nēsās valdnieka rotājumu pilnā godībā, un viņš sēdēs un valdīs uz sava troņa, arī priesteris būs savā goda krēslā (..).” (Cah. 6:12,13)

Vajadzēja atvērties Avotam “pret grēkiem un pret nešķīstību”. (Cah. 13:1) Cilvēku bērniem bija jādzird svētīgais aicinājums:

“Visi izslāpušie, nāciet pie ūdens, un,

Kam nav naudas, nāciet, pērciet un ēdiet!

Nāciet, pērciet maizi bez maksas,

Par velti, arī vīnu un pienu! [696]

Kādēļ jūs maksājat naudu par to,

Kas nav maize; kādēļ jūs atdodat savu darbu par to,

Kas neder uzturam?

Klausieties, klausieties uz Mani,

Tad jums būs daudz laba ko ēst,

Un jūsu dvēsele atspirdzināsies ar tauku barību!

Piegrieziet man savu ausi un nāciet pie Manis!

Uzklausiet, tad atspirgs jūsu dvēsele!

Es jums celšu mūžīgu derību,

Tas ir Dāvidam dotais Manas žēlastības apsolījums.”

(Jes. 55:1-3)

Israēlam bija apsolīts: “Redzi, Es viņu iecēlu tautām par liecinieku, par priekšnieku un pavēlnieku. Redzi, tu aicināsi tautas, ko tu nepazīsti, un tautas, kas tevi nepazīst, nāks pie tevis tā Kunga, tava Dieva, Israēla Svētā dēļ, tāpēc ka Viņš tevi paaugstinājis.” (Jes. 55:4,5)

“Es savu taisnību tuvu esmu atnesis, tā nav vairs tālu, un Mana palīdzība nekavēsies; Ciānai Es gribu piešķirt glābšanu.” (Jes. 46:13)

Mesijam kalpojot virs zemes, gan ar vārdiem, gan ar darbiem vajadzēja cilvēcei atklāt Dieva Tēva godību. Katrai rīcībai Viņa dzīvē, katram izteiktajam vārdam, katram padarītajam brīnumam bija kritušajai cilvēcei jāliecina par Dieva bezgalīgo mīlestību.

“Kāp jo augstā kalnā, Ciāna,

Tu labās vēsts nesēja!

Pacel savu balsi ar spēku, Jeruzāleme,

Tu labās vēsts nesēja, un nebīsties!

Pasludini Jūdas pilsētām:

“Redziet, te ir jūsu Dievs!”

Redziet, Dievs tas Kungs nāk ar lielu spēku,

Un Viņa elkonis dod Tam uzvaru,

Viņa alga ir pie Viņa, un Viņa atmaksa ir Viņa priekšā!

Kā gans Viņš ganīs savu ganāmo pulku, [697]

Viņš ņems jērus savās rokās un tos nesīs savā klēpī,

Un sargās avju mātes.”

(Jes. 40:9-11)

“Tanī dienā kurli dzirdēs grāmatas vārdus un aklo acis varēs raudzīties ārā no krēslas un tumsas. Nelaimīgie un pazemīgie priecāsies tā Kunga priekšā, un nabagie un niecīgie cilvēku starpā gavilēs par Israēla Svēto. (..) Un tie, kuru gars tagad maldās, nāks pie atzīšanas, un neapmierinātie pieņems pamācību.” (Jes. 29:18,19,24)

Tā, liekot runāt sentēviem un praviešiem, kā arī līdzībām un simboliem, Dievs pasaulei paziņoja, ka nāks Glābējs, kurš cilvēci atbrīvos no grēkiem. Uz šo adventi, kad nāks “visu tautu Prieks” (Hag. 2:8, pēc Glika tulk.), norādīja gara inspirēto pravietojumu virkne. Jā, pat Viņa dzimšanas vieta un ierašanās laiks jau iepriekš bija precīzi noteikti.

Dāvida Dēlam bija jāpiedzimst Dāvida pilsētā. “Bet tu, Betlēme, (..) no tevis nāks Tas, kam jābūt par valdnieku Israēlā un kura izcelšanās meklējama sensenos laikos, mūžības pirmlaikos.” (Mihas 5:2)

“Bet tu, Betlēme, Jūdas zemē,

Tu nebūt neesi mazākā starp Jūdas cilts kungiem;

Jo no tevis nāks Valdnieks,

Kas ganīs Manu Israēla tautu.”

(Mat. 2:6)

Pirmās adventes laiku un dažus svarīgākos notikumus, kas [698] saistīti ar Pestītāja dzīves darbu, Daniēlam jau sen bija atklājis eņģelis Gabriēls.

“Ir nolemts par Tavu tautu un Tavu svēto pilsētu – dot tām septiņdesmit nedēļas laika, lai apgrēcība izbeigtos, grēku mērs taptu pilns, lai izpirktu un salīdzinātu pārkāpumus un panāktu mūžīgo taisnību, lai piepildītos praviešu skatījumi un pasludinājumi par nākotni un lai iesvaidītu visusvētāko.” (Dan. 9:24)

Pravietojumā diena nozīmē gadu. Skat. 4. Mozus 14:34 un Ec. 4:6. Septiņdesmit nedēļas jeb 490 dienas nozīmē 490 gadus. Sākuma punkts šim laika periodam meklējams paziņojumā: “Tādēļ zini un saproti: no tā laika, kad atskanēja vārds par Jeruzālemes atjaunošanu un uzcelšanu, līdz svaidītam valdniekam jāpaiet septiņām nedēļām, un pēc tam sešdesmit divu nedēļu laikā to atkal atjaunos.”(Dan. 9:25) Sešdesmit deviņas nedēļas līdzinās 483 gadiem. Galīgo pavēli Jeruzālemi atkal atjaunot deva Artakserkss Longimanus . (Skat. Ezras 6:14; 7:1,9) To sāka pildīt 457. gada rudenī pirms Kristus. [699] Skaitot no tā laika, 483 gadi sniedzas līdz 27. gada rudenim pēc Kristus dzimšanas. Saskaņā ar pravietojumu šis laika posms sniedzās līdz “Vienam Svaidītam” – Mesijam. Mūsu ēras 27. gadā Jēzus, kad Jānis To kristīja, tika svaidīts ar Svēto Garu un drīz pēc tam iesāka savu kalpošanu. Tad tika pasludināta vēsts: “Laiks ir piepildīts.” (Marka 1:15)

Pēc tam eņģelis Gabriēls sacīja: “Un viņš ar daudziem slēgs ciešu derību uz vienu nedēļu (septiņiem gadiem).” No Pestītāja darba iesākuma Evaņģēlijs septiņus gadus bija jāsludina it īpaši jūdiem; trīs ar pus gadus to darīja pats Kristus un pēc tam apustuļi. “Un nedēļas vidū tiks atcelts kaujamais un ēdamais upuris.” (Dan. 9:27) 31. gada pavasarī Golgātā tika pienests īstais Upuris – Kristus. Tad dievnama priekškars pārplīsa divās daļās, liecinādams, ka upuru dievkalpojumi zaudējuši savu svētumu un kļuvuši nenozīmīgi. Bija pienācis laiks pārtraukt šo upuru pienešanu uz šīs zemes.

Viena nedēļa – 7 gadi – beidzās mūsu ēras 34. gadā. Tad, nomētājot ar akmeņiem Stefanu, jūdi galīgi apzīmogoja savu atteikšanos no Labās vēsts. Vajāšanu izklīdinātie mācekļi “staigāja apkārt, sludinādami Evaņģēliju”. (Ap. d. 8:4) Drīz pēc tam atgriezās ticīgo vajātājs Sauls, kļūstot par pagānu apustuli Pāvilu.

Minētie pravietojumi par Pestītāja nākšanu lika ebrejiem dzīvot pastāvīgā gaidu atmosfērā. Daudzi nomira ticībā, apsolījumu nesaņēmuši, bet, to no tālienes skatīdami, [700] saprata un apliecināja, ka viņi ir svešinieki un ceļotāji virs zemes. No Ēnoha dienām, sentēvu un praviešu atkārtoti, šie apsolījumi uzturēja dzīvu cerību Kristus nākšanai.

No paša sākuma Dievs vēl nebija atklājis pirmās adventes noteiktu laiku. Un pat tad, kad par to ziņoja Daniēla pravietojumi, ne visi vēsti pareizi izskaidroja.

Pagāja gadsimts pēc gadsimta; praviešu balsis beidzot apklusa. Pār Israēlu smagi gūlās apspiedēju roka. Jūdiem no Dieva atkāpjoties, ticība kļuva neskaidra un cerība gandrīz mitējās apgaismot nākotni. Daudzi nespēja saprast praviešu vārdus, un tie, kuriem vajadzēja dzīvot stiprā paļāvībā, bija gatavi izsaukties: “Laiks ilgi velkas, un visa parādīšana būs nieki.” (Ec. 12:22, pēc Glika tulk.) Bet Debesu padomē Kristus atnākšanas stunda bija droši noteikta, un, “kad laiks bija piepildījies, tad Dievs sūtīja savu Dēlu, (..) lai izpirktu tos, pār kuriem valdīja bauslība, ka mēs iegūtu bērnu tiesības”. (Gal. 4:4,5)

Cilvēkiem vajadzēja tikt pamācītiem cilvēku valodā. Bija jārunā derības Vēstnesim. Viņa balsij vajadzēja atskanēt Viņa paša dievnamā. Viņam, Patiesības Radītājam, šo patiesību pienācās atšķirt no cilvēku saražotajām pelavām, kas to bija padarījušas neiespaidīgu. Dieva valdības pamatlikumiem un atpestīšanas plānam bija jākļūst skaidri izteiktiem, cilvēkiem visā pilnībā atklājot Vecās Derības mācības.

Kad beidzot Pestītājs atnāca kā cilvēks (Filip. 2:7) un iesāka savu žēlastības darbu, sātans gan spēja Viņam vienreiz iedurt papēdī, [701] bet katrā pazemojumā, visā, ko Kristus izcieta, Viņš samina pretiniekam galvu. Grēka radītās ciešanas tika uzliktas Bezgrēcīgajam. Panesdams grēcinieku pretošanos, Kristus samaksāja grēcīgā cilvēka parādu un sarāva važas, kas saistīja cilvēci. Ikvienas piedzīvotās sāpes, ikviens pret Viņu izteiktais apvainojums bija daļiņa no cilvēces glābšanas plāna.

Ja sātans būtu spējis piespiest Kristu padoties vienam vienīgam kārdinājumam, ja viņš būtu varējis Jēzu pavedināt tikai ar vienu darbu vai pat ar vienu domu aptraipīt savu pilnīgo skaidrību, tad tumsības valdnieks gavilētu uzvarā pār cilvēces Galvotāju un iegūtu sev visu cilvēku ģimeni. Bet, kaut gan sātans spēja nodarīt sāpes, viņš tomēr nespēja aptraipīt. Viņš varēja mocīt, bet nevarēja piespiest grēkot. Viņš visu Kristus dzīvi padarīja par nemitīgu cīņu un pārbaudījumu lauku; bet ar katru uzbrukumu zaudēja savu varu pār cilvēci.

Kārdināšanā tuksnesī, Ģetzemanes dārzā un pie krusta mūsu Pestītājs cīnījās ar tumsas lielkungu. Viņa ievainojumi pārvērtās par uzvaras trofejām cilvēces labā. Kad Kristus nāves mokās karājās pie krusta, kad ļaunie gari priecājās un bezdievīgie cilvēki zaimoja, tad tiešām sātans Viņam iedūra papēdī. Bet tieši šis pats notikums samina čūskai galvu. Viņš ar savu nāvi iznīcināja to, “kam nāves vara, tas ir velnu”. (Ebr. 2:14)[702] Šis darbs izšķīra sacelšanās vadoņa likteni un uz mūžīgiem laikiem nodrošināja atpestīšanas plānu. Mirstot Viņš ieguva uzvaru pār nāves varu un augšāmceļoties atvēra kapa vārtus visiem saviem sekotājiem. Šajā pēdējā lielās cīņas epizodē mēs redzam piepildāmies pravietojumu: “Tas tev sadragās galvu, bet tu Viņam iekodīsi papēdī.”

“Mīļie, tagad mēs esam Dieva bērni, un vēl nav atklājies, kas mēs būsim. Mēs zinām, ka, kad tas atklāsies, mēs būsim Viņam līdzīgi, jo mēs redzēsim Viņu, kāds Viņš ir.” (1. Jāņa 3:2) Mūsu Atpircējs ir atbrīvojis ceļu, tā ka visgrēcīgākais, vistrūcīgākais, apspiestākais un nicinātākais var atrast pieeju pie Tēva. “Ak Kungs, Tu esi mans Dievs, es tevi cildināšu, es teikšu Tavu Vārdu, jo Tu dari brīnumus! Tavi lēmumi kopš seniem laikiem ir patiesi un uzticības cienīgi.” (Jes. 25:1)

59. Israēla nams

[703] Pasludinot mūžīgā Evaņģēlija patiesību visām tautām, ciltīm, valodām un ļaudīm, Dieva draudze šodien uz Zemes piepilda seno pravietojumu: “Israēls zaļos un ziedēs, un tie pildīs zemes virsu ar augļiem un labklājību.”(Jes. 27:6) Jēzus sekotāji sadarbībā ar Debesu garīgajām būtnēm ātri ieņem zemes tumšās vietas, un viņu darbs augļojas ar dārgām dvēselēm mūžībai. Kunga svētītajai draudzei izplatot Bībeles patiesības tagad kā vēl nekad agrāk, piepildās Ābrahāmam, visam Israēlam un Dieva draudzei virs zemes visos laikmetos dotais apsolījums: “Es tevi svētīšu un (..) tu būsi par svētību.” (1. Moz. 12:2)

Šim svētību apsolījumam lielā mērā vajadzēja īstenoties gadsimtos pēc Israēla bērnu atgriešanās no gūstniecības. [704] Dievs vēlējās, lai visa Zeme tiktu sagatavota uz Kristus pirmo nākšanu, tāpat kā šodien, kad jāsagatavo ceļš Viņa otrai atnākšanai. Pēc pazemojošiem gūsta gadiem Kungs Israēla tautai ar pravieti Cahariju deva žēlastības pilnu apsolījumu: “Es atgriezīšos atkal Ciānā un dzīvošu Jeruzālemē. Jeruzālemei būs saukties par uzticīgo pilsētu un tā Kunga Cebaota kalnam par svēto kalnu.” Un par saviem ļaudīm Viņš teica: “Es būšu viņu Dievs patiesībā un taisnībā.” (Cah. 8:3,7,8)

Šo apsolījumu piepildīšanās nosacījums bija paklausība. Grēkus, kas raksturoja Israēla dzīvi pirms gūstniecības, nedrīkstēja atkārtot. “Spriediet taisnu tiesu,” Kungs paskubināja tos, kas piedalījās atjaunošanas darbā, “un lai ikviens parāda pret savu brāli mīlestību un žēlsirdību! Un nedariet pāri atraitnēm, bāriņiem, svešiniekiem un nabagiem, un neturiet ļauna savā sirdī cits pret citu!” “Runājiet patiesību cits ar citu, spriediet taisnu un miera pilnu tiesu savos vārtos!” (Cah. 7:9,10; 8:16)

Un tiem, kas dzīvos saskaņā ar šiem taisnības pamatlikumiem, solīja bagātīgu gan laicīgu, gan garīgu atalgojumu. “Vīnakoks dos savus augļus, un zeme izdos savu ražu, un debess savu rasu; Es ļaušu, lai pāri palikušajiem no šīs tautas viss tas piederētu! Un kaut gan jūs, Jūdas un Israēla nams, līdz šim esat uzskatīti par lāstu svešu tautu starpā, tagad notiks tā, ka Es jūs no tā atsvabināšu, lai jums būtu sava svētība; nebīstieties un dariet stipras savas rokas!” (Cah. 8:12,13)

Ar Babilonijas gūstu Israēls bija efektīvi izārstēts no elku tēlu [705] pielūgšanas. Atgriezušies mājās, tie lielu uzmanību pievērsa reliģiskām pamācībām un pētīja, kas bauslībā un praviešos rakstīts par dzīvā Dieva pielūgšanu. Tempļa atjaunošana deva iespēju izpildīt visus svētnīcas kalpošanas noteikumus. Zerubabela, Ezras un Nehemijas vadībā tie atkārtoti apsolījās turēt visus Jehovas baušļus un norādījumus. Turpmākie labklājības gadi deva pietiekošus pierādījumus, ka Dievs ir labprātīgs pieņemt un piedot, un tomēr tie liktenīgi atkal un atkal novērsās no sava krāšņā uzdevuma un savtīgi, tikai savā labā izlietoja to, kas būtu devis dziedināšanu un garīgu dzīvību neskaitāmiem ļaužu pulkiem.

Dievišķā nodoma ignorēšana sevišķi spilgti izpaudās Maleahijas dienās. Kunga vēstnesis stingri pretojās ļaunumam, kas Israēlam laupīja laicīgo labklājību un garīgo spēku. Norājot pārkāpējus, pravietis nesaudzēja ne priesterus, ne ļaudis. “Šis ir spriedums par Israēlu, ko tas Kungs runājis caur pravieti Maleahiju,” ka nedrīkst aizmirst pagātnes mācības un uzticīgi jāizpilda derība, ko Jehova derējis ar Israēla namu. Dieva svētības iespējams saņemt vienīgi tad, ja ļaudis atgriezīsies no visas sirds. Tāpēc pravietis aicināja: “Tad nu lūdziet Dievu, lai Viņš mums būtu žēlīgs.” (Mal. 1:1,9) [706]

Tomēr nekādas Israēla pieļautās īslaicīgās kļūdas nespēja iznīcināt mūžseno cilvēces atpestīšanas plānu. Lai arī tie, uz kuriem pravietis runāja, doto vēsti neņēma vērā, Jehovas nodomi tomēr pastāvīgi virzījās pretī savam piepildījumam. “No saules lēkta līdz saules rietam Mans Vārds būs augsts un varens tautu starpā,” vēstnesis ziņoja Kunga vārdā, “un visās malās mans Vārds tiks godināts ar kvēpināmo un šķīstu ēdamo upuri, jo Mans Vārds kļūs augsts un varens tautu starpā, saka tas Kungs Cebaots.” (Mal. 1:11)

“Dzīvības un miera derību”, ko Dievs agrāk bija derējis ar Levija dēliem, –derību, kuru sargājot, tie saņemtu neizsakāmas svētības, Kungs tagad piedāvājās atjaunot ar kādreizējiem garīgajiem līderiem, kas pārkāpumu dēļ bija kļuvuši nievājami un necienīgi “visu ļaužu priekšā”. (Mal. 2:5,9)

Ļaundarus nopietni brīdināja, ka pienāks soda diena un Jehova ātri iznīcinās ikkatru pārkāpēju. Tomēr nevienu neatstāja bez cerības. Maleahijas pravietojumi par sodu tika savienoti ar aicinājumu tiem, kas nav atgriezušies, derēt mieru ar Dievu. “Tad nu atgriezieties tagad pie Manis,” Kungs skubināja, “un Es arī gribu atgriezties pie jums.” (Mal. 3:7)

Šķiet, ka uz tādu aicinājumu vajadzēja atsaukties ikkatrai sirdij. Debesu Dievs uzrunā savus nomaldījušos bērnus un lūdz tos atgriezties pie Viņa, lai tie atkal varētu piedalīties Viņa darbā virs zemes. Kungs ir izstiepis savu roku, lai satvertu Israēla roku un lai tam palīdzētu uz šaurā pašaizliedzības un uzupurēšanās ceļa, ka tie varētu kļūt par dalībniekiem Dieva bērnu mantojumā. Vai viņi lūgumu sadzirdēs? Vai tie pratīs novērtēt [707] savu vienīgo cerību?

Kāds bēdīgs paziņojums, ka Maleahijas dienās israēlieši vilcinājās pakļaut savas lepnās sirdis tūlītējai mīlestības pilnai paklausībai un sirsnīgai sadarbībai! Viņu atbilde liecina par paštaisnību. “Kā lai atgriežamies?”

Tad Kungs norāda saviem ļaudīm uz vienu no viņu īpašajiem grēkiem: “Vai ir pareizi, ka cilvēks krāpj Dievu, kā jūs Mani krāpjat?” Joprojām neatzīdami savu grēku, nepaklausīgie jautā: “Kā tad mēs Tevi krāpjam?”

Kunga atbilde ir ļoti konkrēta: “Ar desmito tiesu un labprātīgiem upuriem. Tādēļ jau jūs esat nolādēti, (..) jo jūs visi vienā kopā cits pār citu Mani krāpjat! Bet atnesiet katrs savu desmito tiesu pilnā vērtībā manā klētī tā, lai arī Manā mājā būtu barība, un pārbaudiet tad Mani šai ziņā, saka tas Kungs Cebaots, vai Es arī neatvēršu debess logus un nelikšu svētībai pa tiem pārpilnībā nolīt pār jums! Un Es padzīšu, jums palīdzēdams, rijīgo postītāja kukaini no jūsu labības laukiem, lai viņš tos neizposta un lai koks jūsu vīna dārzā jums nebūtu neauglīgs, saka tas Kungs Cebaots.” (Mal. 3:7-12)

Dievs svētī cilvēku roku darbu, lai tie varētu atdot Viņam pienākošos daļu. Dievs tiem dod saules gaismu un lietu; Viņš liek zemei zaļot un nest augļus; Viņš piešķir veselību un spējas iegūt līdzekļus. Ikkatra svētība nāk no Kunga devīgās rokas, un Viņš vēlas, lai cilvēki parādītu savu pateicību, atdodot Viņam daļu līdzekļu ar desmito un dāvanām – pateicības upuros, [708] labprātības upuros un nozieguma upuros. Tiem jāiegulda savi līdzekļi Viņa darbā, lai Kunga vīna kalns nepārvērstos par neauglīgu tīrumu. Tiem jādomā, ko Kungs darītu, ja Tas būtu viņu vietā. Visas savas grūtās nastas tiem jāpienes Viņam lūgšanā. Tiem jāparāda nesavtīga ieinteresētība Kunga darba uzturēšanā visās pasaules daļās.

No Vecās Derības pēdējā pravieša Maleahijas sniegtajām vēstīm, kā arī ciešot zem pagānu ienaidnieku jūga, israēlieši beidzot iemācījās saprast, ka īstu labklājību nodrošina vienīgi paklausība Dieva likumiem. Tomēr daudziem paklausības pamatā nebija ticība un mīlestība. Tie vadījās no savtīgām interesēm. Ar ārēju kalpošanu Israēls centās sasniegt nacionālu lielumu. Izredzētā tauta nekļuva pasaulei par gaismu, bet no pasaules norobežojās, lai it kā sevi pasargātu no iesaistīšanās elku kalpošanā. Kunga dotos norādījumus, kas aizliedza precēties ar pagāniem un pievienoties apkārtējām tautām elku pielūgšanā, tā sagrozīja, ka uzcēla šķīrēju sienu starp Israēlu un visām pārējām nācijām, tādā veidā atraujot citiem tieši tās svētības, kuras Dievs Israēlam bija uzticējis, lai tās izdalītu pasaulei.

Tajā pašā laikā jūdi grēkojot bija šķīrušies arī no Dieva. Tie nespēja izprast simboliskās kalpošanas dziļo garīgo nozīmi. Savā paštaisnībā viņi paļāvās uz saviem darbiem, uz [709] ceremonijām un upuriem, kaut gan tiem vajadzēja uzticēties Tā nopelnam, uz ko visas šīs lietas norādīja. “Aplam saprazdami Dieva taisnību, viņi centās celt savējo,” (Rom. 10:3) veidojot ap sevi iedomības un formālisma žogu. Dieva žēlastības un Gara trūkumu tie mēģināja aizstāt ar stingru reliģisko rituālu un ceremoniju ievērošanu. Neapmierināti ar paša Dieva sniegtajiem norādījumiem, viņi dievišķās pavēles apkrāva ar neskaitāmām pašu izdomātām prasībām, un, jo tālāk aizgāja no Dieva, jo stingrāk ievēroja šīs formas.

Visu šo sīkumaino, apgrūtinošo prasību dēļ ļaudīm praktiski nebija iespējams bauslību izpildīt. Dekalogā izteiktie lielie taisnības pamatlikumi un simboliskajā dievkalpošanā attēlotās krāšņās patiesības bija padarītas neskaidras un apkrautas ar neskaitāmām cilvēku izdomātām tradīcijām un pavēlēm. Tie, kas patiesi gribēja Dievam kalpot un pūlējās izpildīt visus priesteru un vadītāju pievienotos likumus, bija spiesti nopūsties kā zem smagās nastas.

Ilgodamies pēc Mesijas adventes, Israēls kā nācija sirdī un dzīvē bija tik tālu šķīries no Dieva, ka vairs nespēja aptvert apsolītā Glābēja raksturu vai uzdevumu. Tā vietā, kur tiem vajadzēja tiekties pēc atpestīšanas no grēkiem un pēc cieņas un miera, ko sniedz svētums, viņu sirdis pildīja ilgas pēc atbrīvošanas no nācijas ienaidniekiem un pēc laicīgās varas atjaunošanas. Tie gaidīja Mesiju, kas nāks kā uzvarētājs, salaužot ikvienu jūgu un piešķirot Israēlam varu pār visām citām nācijām. Tā sātanam bija [710] izdevies sagatavot ļaudis, lai tie nepieņemtu savu Glābēju. Viņu sirdīs valdošais lepnums un Pestītāja rakstura un uzdevuma neizpratne tos kavēja godīgi apsvērt pierādījumus par Kristus misiju.

Vairāk nekā tūkstoš gadu jūdu tauta gaidīja apsolītā Pestītāja nākšanu. Ar šo notikumu saistījās viņu gaišākās cerības. Tūkstoš gadu Viņa vārdu daudzināja dziesmās un pravietojumos, dievnama kalpošanas ceremonijās un mājas lūgšanās; un tomēr, Kristum atnākot, tie Viņu neatzina par Mesiju, kuru tik ilgi bija gaidījuši. “Viņš nāca pie savējiem, bet tie Viņu neuzņēma.” (Jāņa 1:11) Pasauli mīlošajām ļaužu sirdīm Debesu mīļotais bija kā “saknes atzarojums izkaltušā zemē”. To acīs “Viņam nebija nekāda izskata, nedz arī kāda skaistuma, lai To ar labpatiku uzlūkotu; tur nebija arī nekā ārēji redzama, lai mēs viņā būtu atraduši ko patīkamu”. (Jes. 53:2)

Visa Nācarieša Jēzus dzīve jūdu tautas vidū bija kā pārmetums viņu savtībai, kas atklāja nevēlēšanos atzīt vīna kalna īpašnieka taisnīgās prasības, kaut gan tieši Viņš tos bija derējis par strādniekiem. Tie ienīda Viņa patiesuma un dievbijības piemēru; un, kad pienāca pēdējā pārbaude, pārbaude, kur vajadzēja izšķirties par paklausību uz mūžīgu dzīvošanu vai nepaklausību uz mūžīgu nāvi, tie atmeta Israēla Svēto un kļuva atbildīgi par Viņa piesišanu pie krusta Golgātā.

Tuvu zemes dzīves kalpošanas noslēgumam, stāstot līdzību par vīnadārzu, Kristus Jūdu tautas mācīto vīru uzmanību pievērsa Israēlam tik bagātīgi piešķirtajām svētībām, tādā veidā uzsverot dievišķo prasību pēc paklausības. Viņš tiem skaidri [711] atklāja Dieva nodoma godību, kuru tie ar paklausību būtu sasnieguši, un, pacēlis nākotnes priekškaru, rādīja, kā, nepaklausot un neizpildot Viņa nodomu, visa tauta zaudēs svētības un pati sevi iznīcinās.

“Bija nama tēvs, kas dēstīja vīnadārzu, uzcēla tam visapkārt sētu, izraka tanī vīna spaidu un uzcēla torni, un iznomāja to strādniekiem, un pats aizceļoja.” (Mat. 21:33)

Tādā veidā Pestītājs atsaucās uz “Kunga Cebaota vīnadārzu”, ko pravietis Jesaja pirms vairākiem gadsimtiem bija identificējis kā “Israēla namu”. (Jes. 5:7)

“Kad nu augļu laiks atnāca, tad Viņš sūtīja savus kalpus pie strādniekiem, lai saņemtu savus augļus. Bet strādnieki ņēma Viņa kalpus: vienu tie šauta, otru nokāva un trešo nomētāja akmeņiem. Viņš sūtīja atkal citus kalpus, vairāk kā pirmoreiz, un tie darīja viņiem tāpat. Beidzot Viņš sūtīja pie tiem savu dēlu un sacīja: no Mana Dēla tie taču kaunēsies. Bet, kad strādnieki ieraudzīja Viņa Dēlu, tie sacīja savā starpā: šis ir tas mantinieks; iesim nokausim To un paturēsim Viņa mantojumu. Un viņi ņēma To, izmeta no vīnadārza ārā un nokāva.” (Mat. 21:34-39)

Attēlojis priesteriem viņu noziedzīgo rīcību ar tās vainagojošo darbu, Kristus jautāja: “Kad nu vīnadārza kungs nāks, ko Viņš darīs šiem strādniekiem?” Priesteri šo stāstu bija klausījušies ar dziļu interesi un, neievērodami, ka tas zīmējas tieši uz viņiem, tie kopā ar ļaudīm atbildēja: “Viņš šos ļaundarus bez žēlastības nogalinās un izdos vīnadārzu citiem strādniekiem, kas Viņam atdos augļus īstā laikā.” [712]

Neapzināti tie paši par sevi bija izteikuši spriedumu. Jēzus tos uzlūkoja, un no Viņa pētošā skata visi saprata, ka Viņš lasa to sirds noslēpumus. Acumirklī nepārprotamā spēkā tiem atklājās Kristus dievība. Tie vīnakalna strādniekos ieraudzīja sevi un negribot izsaucās: “To tik ne!” (Lūk. 20:16)

Svinīgi un ar nožēlu Jēzus tālāk vaicāja: “Vai jūs nekad neesat rakstus lasījuši: akmens, ko nama cēlāji atmetuši, ir kļuvis par stūra akmeni; tas ir no tā Kunga un ir brīnums mūsu acīs. Tāpēc Es jums saku: Dieva valstība no jums tiks atņemta un dota tautai, kas nes viņas augļus. Un, kas kritīs uz šo akmeni, tas sašķīdīs, bet, uz ko tas kritīs, to viņš satrieks.” (Mat. 21:42-44)

Kristus noteikti novērstu pār jūdu tautu izteikto spriedumu, ja vien tie būtu Viņu pieņēmuši. Bet tautas vadoņus pildīja skaudība un greizsirdība. Viņi nolēma nācarieti Jēzu neatzīt par Mesiju. Tie atmeta pasaules gaismu, un turpmāk viņu dzīve bija apņemta it kā ar pusnakts tumsu. Pār jūdu tautu nāca viņu pašu izsacītais spriedums. Tos izpostīja pašu nežēlīgās, nesavaldītās kaislības. Aklā ienaidā tie iznīcināja cits citu. Viņu spītīgais, stūrgalvīgais lepnums izaicināja uzvarētāju romiešu [713] dusmas. Jeruzālemi nopostīja, dievnams gulēja drupās, un tā vietu uzara. Jūdu bērni gāja bojā visbriesmīgākajā nāvē. Miljonus pārdeva par vergiem pagānu zemēs.

To, ko Dievs bija nodomājis izdarīt pasaules labā, izredzot Israēla tautu, Viņš beidzot piepildīs ar savu draudzi virs zemes šodien. Kungs vīnadārzu tagad ir izdevis citiem strādniekiem, proti tiem, kas tur Viņa derību, kas uzticīgi Viņam “nes augļus savā laikā”. Nekad vēl Kungs nav palicis bez patiesiem pārstāvjiem virs zemes, kas Viņa intereses uzskata par savām interesēm. Šie Dieva liecinieki tiek pieskaitīti garīgajam Israēlam, un pie tiem piepildīsies visi Derības apsolījumi, kurus Jehova kādreiz deva izredzētajai tautai.

Šodien Dieva draudze var brīvi turpināt un pabeigt dievišķā atpestīšanas plāna īstenošanu pazudušās cilvēces labā. Daudzus gadsimtus ticīgie ļaudis cieta brīvības ierobežojumus. Bija aizliegts pasludināt Evaņģēliju visā pilnībā, un tos, kas uzdrošinājās neklausīt cilvēku pavēlēm, sagaidīja visbargākais sods. Tāpēc Dieva lielais morālais vīnadārzs stāvēja gandrīz pilnīgi neapstrādāts. Ļaudīm tika liegta Dieva Vārda gaisma. Maldu un aizspriedumu tumsa draudēja izdzēst patiesās reliģijas atziņas. Tāpat kā Israēls ilgu laiku atradās Babilonijas gūstā, tā arī Dieva draudzei garajā, nežēlīgajā vajāšanu laikmetā bija jāaiziet trimdā.

Bet, slava Dievam, Viņa draudze vairs nav trimdā. Garīgajam Israēlam tagad ir atjaunotas priekšrocības, tāpat kā tajā laikā, kad Dieva ļaudis tika atbrīvoti no Babilonijas gūsta. Ikvienā Zemes daļā cilvēki atsaucas uz Debesu sūtīto vēsti, par ko Jānis atklāsmē pravietoja, ka tai jāizskan tieši pirms Kristus otrās atnākšanas. “Bīstieties Dievu un dodiet Viņam godu, jo ir atnākusi Viņa tiesas stunda.” (Atkl. 14:7)

[715] Ļaunā spēki nevar vairs ilgāk draudzi aizturēt gūstā, jo “kritusi, kritusi lielā Bābele, kas apdzirdījusi visas tautas ar savas netiklības dusmu vīnu”. Garīgajam Israēlam tiek sūtīta vēsts: “Izeita no viņas, Mana tauta, lai jums nebūtu dalības viņas grēkos un jūs neķertu viņas mocības.” (Atkl. 14:8; 18:4) Kā gūstā esošie atsaucās vēstij : “Bēdziet projām no Bābeles” (Jer. 51:6), un atgriezās Apsolītajā zemē, tā tie, kas šodien bīstas Dievu, iziet no garīgās Bābeles, lai drīz vien stāvētu kā Dieva žēlastībā gūtās uzvaras trofejas atjaunotajā zemē, Debesu Kānaānā.

Maleahijas dienās uz zaimojošo jautājumu: “Kur tad ir Dievs, kas sodītu?” tika dota svinīga atbilde: “Drīz ieradīsies savā namā tas Kungs, kuru jūs kārojat (..). Bet kas varēs izturēt Viņa atnākšanas dienu, un kas varēs pastāvēt, kad Viņš ieradīsies? – Jo Viņš ir kā zeltkaļa kausētāja uguns un kā veļas mazgātājas sārms. Viņš sēdēs un kausēs un dzidrinās sudrabu, un Viņš šķīstīs Levija bērnus un pārkausēs viņus pamazām kā zeltu un sudrabu arvien tīrākus. Tad viņi nesīs tam Kungam ēdamo upuri īstā taisnīgumā, (..) kā senajos laikos un priekš ilgiem gadiem.” (Mal. 2:17; 3:1-4)

Tieši pirms apsolītā Mesijas ierašanās Kristus priekštecis vēstīja: atgriezieties, muitnieki un grēcinieki, atgriezieties, farizeji un saduķeji, “jo Debesu valstība ir tuvu klāt pienākusi”. (Mat. 3:2)

[716] Šodien Elijas un Jāņa Kristītāja garā un spēkā Dieva izredzētie vēstneši pievērš tiesājamās pasaules uzmanību svinīgi nopietnajiem notikumiem, kas risināsies pārbaudes laika pēdējās stundās un Jēzum Kristum nākot kā kungu Kungam un ķēniņu Ķēniņam. Drīz ikviens cilvēks tiks tiesāts pēc tā, ko, miesā būdams, darījis. Dieva tiesas stunda ir iesākusies, un Viņa zemes draudzes locekļiem uzlikta svinīga atbildība brīdināt ļaudis, kas atrodas pie pašas mūžīgās bojāejas bezdibeņa malas. Ikvienam cilvēkam šajā plašajā pasaulē, kas vien vēlas uzklausīt, skaidri jāatklāj pamatlikumi, kas būs izšķirošie lielajā cīņā, pamatlikumi, kas nosaka ikviena cilvēka likteni.

Šajās cilvēku pārbaudes pēdējās stundās, kad ikvienas dvēseles liktenis tūlīt, tūlīt tiks izšķirts uz mūžīgiem laikiem, Debesu un zemes Kungs gaida, lai Viņa draudze uzmostas un strādā tā, kā vēl nekad nav strādājusi. Tos, kas, atzīstot dārgo patiesību, ir darīti brīvi Kristū, Kungs Jēzus uzskata par izredzētajiem un godā pāri visiem zemes iedzīvotājiem, pieprasot, lai tie paaugstinātu Viņu, kas tos ir izaicinājis no tumsības savā brīnišķajā gaismā. Bagātīgi piešķirtās svētības jāsniedz tālāk citiem. Pestīšanas labajai vēstij jāaizsniedz visas tautas, valodas un ļaudis.

Seno laiku pravieši atklāsmēs redzēja, ka tumsas un neticības laikmetā, tieši pirms Kristus otras atnākšanas, Godības [717] Kungs izlej sevišķu gaismu pār draudzi. Viņš parādīsies kā “Taisnības Saule” ar “dziedināšanu zem Viņas spārniem”. (Mal. 4:2) Un katram patiesam māceklim jāizplata iespaids uz dzīvību, iespaids, kas cilvēkus darītu drosmīgus, darbīgus un nestu tiem patiesu dziedināšanu.

Kristus nāks šīs zemes vēstures vistumšākajā laikā. Pasaules stāvoklis tieši pirms Cilvēka Dēla atgriešanas tiek pielīdzināts Noas un Lata dienām. Norādot uz šo laika periodu, Svētie Raksti vēsta, ka tad sātans pieviļot darbosies “ar visādiem netaisnības līdzekļiem”. (2. Tes. 2:9,10) Viņa darbs skaidri iezīmējas ar straujo tumsas vairošanos, neskaitāmajiem maldiem, atkrišanu un pēdējo dienu viltībām. Sātans sagūsta nevien pasauli, bet ar savu viltību saraudzē arī baznīcas, kas saucas Kunga, Jēzus Kristus vārdā. Tā lielā atkrišana attīstīsies līdz dziļai pusnakts tumsai. Dieva ļaudīm tā būs bēdu un asaru nakts, kad tos vajās patiesības dēļ. Bet šinī tumšajā naktī atspīdēs Dieva gaisma.

Viņš liks, “lai gaisma aust no tumsības”. (2. Kor. 4:6) “Bet zeme bija neiztaisīta un tukša, un tumsa bija pār dziļumiem, un Dieva Gars lidinājās pār ūdeņiem. Un Dievs sacīja: “Lai top gaisma.” Un gaisma tapa.” (1. Moz. 1:2,3) Līdzīgi arī garīgās tumsas naktī atskanēs Dieva balss, sakot: “Lai top gaisma!” “Celies, topi apgaismota, jo tava gaisma nāk, un Kunga godība uzlec pār tevi.” [718]

“Tik tiešām,” kā ziņo Svētie Raksti, ”tumsība apklāj zemi un dziļa krēsla tautas, bet pār tevi uzlec kā saule tas Kungs, un Viņa godība parādās pār tevi.” (Jes. 60:2) Kristus, Tēva godības atspīdums, nāca pasaulē kā gaisma, lai cilvēkiem parādītu Dievu, un par Viņu rakstīts, ka Viņš bija svaidīts “ar Svēto Garu un spēku” un “gāja apkārt, labu darīdams”. (Ap. d. 10:38) Nācaretes sinagogā Jēzus paziņoja: “Tā Kunga Gars ir uz Manis, jo Viņš Mani svaidījis sludināt prieka vēsti nabagiem, pasludināt atsvabināšanu cietumniekiem un akliem gaismu, satriektos palaist vaļā un pasludināt mūsu Kunga žēlastības gadu.” (Lūk. 4:18,19) Šo pašu darbu Viņš uzticēja arī saviem mācekļiem, sakot: “Jūs esat pasaules gaišums; pilsēta, kas stāv kalnā, nevar būt apslēpta. (..) Tāpat lai jūsu gaisma spīd ļaužu priekšā, ka tie ierauga jūsu labos darbus un godā jūsu Tēvu, kas ir Debesīs.” (Mat. 5:14,16)

Tas ir darbs, par kuru rakstot pravietis Jesaja saka: “Kad tu savu maizi lauz izsalkušam un nabagus, kas bez pajumtes, uzņem savā namā; kad tu redzi kailus un tos apģērb un neatraujies no sava tuvāka, tad tava gaisma atmirdzēs kā rīta blāzma, tava atdzimšana notiks ātrāk, tava taisnība ies tavā priekšā, un tā Kunga godība tevi pavadīs.” (Jes. 58:7,8)

Tā garīgās tumsas naktī Dieva godībai jāatspīd no Viņa draudzes, paceļot nospiestos un iepriecinot bēdīgos. (719]

Mums visapkārt šajā pasaulē dzirdamas vaimanas un nopūtas. Visur sastopami cietēji un bēdīgie. Mūsu pienākums ir atvieglot un mīkstināt dzīves grūtības un postu. Remdēt dvēseles ilgas spēj vienīgi Kristus mīlestība. Ja mūsos iemājo Kristus, tad mūsu sirdi piepilda dievišķa līdzjūtība un atveras nopietnās, Kristum līdzīgās mīlestības avoti.

Daudzi ir zaudējuši cerību. Atgrieziet tiem saules gaismu! Daudziem vairs nav drosmes. Runājiet ar tiem iedrošinošus vārdus! Lūdziet par tiem! Ir tādi, kuriem vajadzīga Dzīvības Maize. Lasiet viņiem Dieva Vārdu! Daudzas dvēseles ir tik slimas, ka tās nevar dziedināt nevienas zemes zāles, neviens ārsts. Lūdziet par šīm dvēselēm! Vediet tās pie Jēzus! Sakiet tām, ka vēl ir balzāms Gileādā un arī kāds Ārsts.

Gaisma ir svētība, universāla svētība, kas bagāti izlejas pār nepateicīgo, nesvēto un pagrimušo pasauli. Tāds pats raksturs ir Taisnības Saules stariem. Visa grēka tumsā, bēdās un ciešanās ietītā zeme jāapgaismo ar atziņu par Dieva mīlestību. No Debesu troņa spīdošo gaismu nedrīkst liegt nevienai cilvēku šķirai, kārtai vai ļaužu grupai.

Cerības un žēlastības vēsti jāpasludina līdz Zemes galiem, lai tie, kas grib, var satvert Dieva spēku un noslēgt ar Viņu mieru. Pagāniem vairs nav jāatrodas pusnakts tumsā. Tumsai jāizgaist spožo Taisnības saules staru gaismā.

Kristus ir izdarījis visu iespējamo, lai Viņa draudze būtu pārveidota, apgaismota ar pasaules Gaismu un lai tai būtu Imanuēla godība. [720] Viņš ir paredzējis, lai katru kristieti apņemtu garīgās gaismas un miera atmosfēra. Viņš ilgojas, lai mēs savā dzīvē varētu priecāties līdzīgi Viņam.

“Celies, topi apgaismota! Jo tava gaisma nāk, un Kunga godība uzlec pār tevi.” (Jes. 60:1) Kristus nāks ar spēku un lielu godu. Viņš nāks pats savā un sava Tēva godībā. Šajā ceļā Viņu pavadīs svētie eņģeļi. Kad visa pasaule būs nogrimusi tumsā, svēto mājokļos būs redzama gaisma. Tie satvers Viņa otrās atnākšanas pirmos gaismas starus. No Viņa godības izliesies neaptraipīta gaisma, un Pestītāju Kristu apbrīnos visi, kas Viņam kalpojuši. Ļaunie bēgs, bet Kristus sekotāji līksmosies Viņa klātbūtnē.

Tas būs brīdis, kad atpirktie ļaudis saņems savu mantojumu. Tā burtiski piepildīsies Dieva nodoms ar Israēlu, jo Dieva plānus cilvēki nespēj atcelt. Par spīti visām ļaunuma pūlēm, Dieva nodoms pastāvīgi tuvojas savam piepildījumam. Tā tas notika abu sašķeltā Israēla valstu vēsturē; un tieši tādi paši būs garīgā Israēla piedzīvojumi šodien.

Skatīdamies pāri gadsimtiem uz Israēla atjaunošanas laiku Jaunajā Zemē, Patmas salas pravietis liecina: “Pēc tam es redzēju, un raugi: liels pulks, ko saskaitīt neviens nevarēja, no visām tautām, no ciltīm, tautībām un valodām stāvēja goda krēsla priekšā un Jēra priekšā, apģērbti baltās drēbēs un ar palmu zariem rokās, un sauca skaņā balsī: “Pestīšana pieder mūsu Dievam, kas sēd goda krēslā, un Jēram.” Visi eņģeļi stāvēja ap goda krēslu, ap vecajiem un dzīvajām būtnēm un metās uz sava vaiga goda krēsla priekšā un lūdza Dievu, sacīdami: “Āmen, teikšana un slava, gudrība un pateicība, gods, vara un spēks mūsu Dievam mūžu mūžos! Āmen!”

“Tad es dzirdēju balsi, tā bija kā liela ļaužu pulka kliegšana, kā lielu ūdeņu krākšana un kā stipra pērkona rūkšana, kas teica: “Aleluja! Jo ir sācis valdīt Kungs, mūsu Dievs, Visuvaldītājs. Priecāsimies, gavilēsim un dosim Viņam godu, jo atnākušas Jēra kāzas un Viņa līgava sataisījusies.”

“Viņš ir kungu Kungs un ķēniņu Ķēniņš, un Viņa aicinātie, izredzētie un uzticīgie, kas ir līdz ar Viņu.” (Atkl. 7:9-12; 19:6,7; 17:14)

60. Nākamās godības skati

[722] Pat vistumšākajās dienās ilgās cīņas laikā ar ļaunumu Dieva draudze ir saņēmusi atklāsmes par Jehovas mūžīgo nodomu. Viņa ļaudis ir drīkstējuši skatīties pāri grūtībām uz nākotnes uzvaras gavilēm, kad cīņa būs beigusies un atpirktie ieies Apsolītajā zemē. Un šodien, kad laikmetu cīņa strauji tuvojas noslēgumam un apsolītās svētības drīz visā pilnībā kļūs par Dieva draudzes daļu, nākamās godības skati, ko gleznojusi Dieva roka, ir tikpat dārgi.

Senatnē pravieši draudzei snieguši daudzas mierinošas vēstis. Jesaja no Dieva saņēma uzdevumu: “Ieprieciniet, ieprieciniet Manus ļaudis”, un līdz ar to tika atklātas brīnišķīgas ainas, kas visos nākamajos gadsimtos bija uzticīgo cerība un prieks. Cilvēku nicināti, vajāti un atstāti, Dieva bērni tomēr visos laikmetos [723] varēja sev smelt spēku Viņa drošajos apsolījumos. Ticībā tie skatījās uz laiku, kad Kungs piepildīs savai draudzei teiktos vārdus: “Es tevi izveidošu par mūžīgu greznumu, par prieku nākošām paaudzēm.” (Jes. 60:15)

Cīnoties draudzei bieži jāpārdzīvo bēdas un grūtības, jo bez asiem konfliktiem tai nav iespējams kļūt par draudzi uzvarētāju. “Bēdu maize” un “ūdens sēru nomāktai sirdij” (Jes. 30:20) ir visu ticīgo parastā daļa. Bet ienaidnieks nevar pārspēt nevienu, kas paļaujas uz Visuvareno Glābēju. Tāpēc “tagad saka tas Kungs, kas tevi radījis, Jēkab, un tevi veidojis, Israēl: “Nebīsties, jo Es tevi atpestīju; Es tevi saucu tavā vārdā, tu esi Mans! Kad tu iesi caur ūdeņiem, Es būšu pie tevis, un caur straumēm, tās tevi nepārplūdinās; kad tu iesi caur uguni, tu nesadegsi, uguns liesmas tev nekaitēs! Jo Es, tas Kungs, tavs Dievs, Israēla Svētais, esmu tavs glābējs. Es atdodu Ēģipti par tavu atpirkšanas maksu, tāpat arī Etiopiju un Sabu Es dodu par tevi. Tādēļ ka tu esi dārgs un vērtīgs Manās acīs, Es dodu zemes par tavu izpirkšanu un tautas atlīdzībai par tavu dvēseli.”(Jes. 43:1-4)

Pie Dieva ir piedošana, pilnīga un brīva pieņemšana, pateicoties Jēzum, mūsu dēļ krusta nāvē nodotajam un no kapa iznākušajam Kungam. Jesaja dzirdēja, kā Viņš par saviem izredzētajiem saka: “Es, Es tas esmu, kas izdzēšu tavus noziegumus Manis paša dēļ un nepieminu tavus grēkus. Atgādini Man notikušo, tiesāsimies; saki, kā tu domā taisnoties? “ (Jes. 43:25,26)

[724] “Un tu atzīsi, ka Es, tas Kungs, esmu tavs Glābējs un Pestītājs, Jēkaba Varenais.” (Jes. 60:16)

“Viņš (..) liks izzust savas tautas negodam,” vēstīja pravietis, “un tos sauks svēta tauta, Kunga atpestītie,” jo Kungs ir apsolījis “dāvāt galvas rotu pelnu vietā, prieka eļļu sēru drēbju vietā, svētku drānas noskumuša gara vietā, lai viņus varētu saukt par taisnības kokiem, kas tā Kunga dēstīti Viņam par godu.”

“Celies, celies un apjoz savu spēku, Ciāna! Tērpies savās svētku drēbēs, Jeruzāleme, svētā pilsēta! Jo turpmāk tevī vairs nespers kāju neviens, kas neapgraizīts un nešķīsts!

Nokrati pīšļus! Celies augšā, tu Jeruzālemes gūstekņu bars! Atraisies no savām kakla važām, tu, sagūstītā Ciānas meita!”

“Tu saliektā, dzīves vētru daudz mētātā, tu nekad neiepriecinātā! Redzi, Es likšu tavus akmeņus zināmas rotas rakstā un safīrus tev pamatos. Es celšu tavus torņus no kristāla un tavus vārtus no rubīniem un iezīmēšu visas tavas robežas ar dārgakmeņiem. Visi tavi dēli būs tā Kunga mācīti, un liels būs tavu dēlu miers. Tu spēcīgi balstīsies savā taisnīgumā. Atraisies no bailēm, jo tev vairs ne no kā nav jābīstas; esi tālu projām no šausmām un briesmām, jo tās tev neuzbruks! Zini, ja pret tevi kāds vērš uzbrukumu, tas nenāk no Manis; kas saceļas pret tevi, tas kritīs tevis dēļ. (..) Nevienam ierocim, kas vērsts pret tevi, neizdosies tevi pieveikt, un ikvienu mēli, kas uzstāsies tiesā pret tevi, tu noraidīsi kā netaisnu liecību. [725] Tas ir tā Kunga kalpu mantojums un Mana svētība, kas tos pavadīs,” saka tas Kungs.” (Jes. 25:8; 62:12; 61:3; 52:1,2; 54:11-17)

Tērpta Kristus taisnības bruņās, draudze ir izgājusi pēdējā cīņā. “Skaista kā mēness, starojoša kā saule, briesmīga kā naidīga karaspēka bari” (Augstā dz. 6:10) tā iet pa visu pasauli uzvarēdama un lai uzvarētu.

Draudzes vistumšākā stunda cīņā ar ļaunā spēkiem būs tieši pirms tās galīgās atpestīšanas dienas. Bet nevienam, kas paļaujas uz Kungu, nav jābaidās, jo “varmāku dusmu šņākoņa ir kā negaisa straume pret mūri”. Dievs būs savai draudzei “pajumte negaisā”. (Jes. 25:4)

Tajā dienā glābšana ir apsolīta vienīgi taisnajiem. “Tad bailes pārņem grēciniekus Ciānā un izbailēs dreb atkritēji: kas no mums var dzīvot postīgā ugunī, kas no mums var pastāvēt mūžīgās liesmās?

Kas taisnībā staigā un patiesību runā, kas noraida izspiestu mantu, kura rokas nepieņem dāvanas, kas aizbāž savas ausis, lai nedzirdētu runas par asinsdarbiem, kas aizdara savas ausis, lai tās neraudzītos uz ļaunu, tas dzīvos augstumos, kalnu pilis būs tam par patvērumu, tam būs sava maize, ūdens tam netrūks.” (Jes. 33:14-16) [726]

Kungs uzrunā uzticīgos: “Ej, Mana tauta, savās mītnēs un aizslēdz savas durvis aiz sevis – paslēpies mazu brīdi, kamēr pāries dusmas! Jo tas Kungs drīz izies no sava mājokļa, lai sodītu zemes iedzīvotājus viņu grēku dēļ. Tad būs redzamas zemē izlietās asinis, un tā vairs neapsegs savus nokautos.” (Jes. 26:20,21)

Atklāsmēs par lielo tiesas dienu Jehovas iedvesmotie vēstneši redzēja to ļaužu apjukumu, kas nebija sagatavojušies, lai ar mieru ietu pretī savam Kungam:

“Redzi, tas Kungs izposta zemi un padara to tukšu; Viņš pārvērš tās seju un izklīdina tās iedzīvotājus. (..) Zeme ir iedzīvotāju negodā likta, jo tie pārkāpuši bauslību, pārgrozījuši likumus un lauzuši kopš mūžīgiem laikiem noslēgto derību. Tādēļ lāsts grauž un māc zemi, un tās iedzīvotājiem jācieš par saviem grēkiem; tādēļ iznīkst zemes iedzīvotāji, tik maz to ir atlicis. (..) Apklusis jautrais bungu prieks, izbeigušās ļaužu gaviles, neskan vairs priecīgi cītara.” (Jes. 24:1-8)

“Ak vai, cik drausmīga diena! Jau tuva ir pati tā Kunga diena (..). Satrūdējuši guļ zemē sēklas graudi, tukšas ir klētis, un šķūņi brūk kopā, jo visa labība ir pagalam. Cik drūmi un baigi mauro l