Pārsteidzošā mīlestība

Atkalredzēšanās

2010. gada 1. novembrī notika Braiena Dāvida Mitčela tiesa, kurš tā paša gada martā tika atzīts par spējīgu stāties tiesas priekšā. Viņš ir galvenais aizdomās turamais pusaudzes Elizabetes Smārtas no Jūtas štata nolaupīšanā 2002. gada 5. jūnijā. Esmu skatījusies daudzas reportāžas un videoierakstus par šo nolaupīšanu, jo šis gadījums jau sākotnēji mani ļoti uzrunāja.

Elizabete četrpadsmit gadu vecumā tika aizvesta no savas guļamistabas Soltleiksitijā. Eds Smārts, viņas tēvs, tās pašas dienas rītā uzstājās televīzijā, lūdzot nolaupītāju atbrīvot viņa meitu. Viņa tika atrasta tikai pēc deviņiem mēnešiem 2003. gada 12. martā, divdesmit deviņu kilometru attālumā no savām mājām. Visus smagos deviņus gaidīšanas mēnešus pilsētā bija izkarinātas zilas lentītes, cerot uz meitenes atgriešanos mājās. Visi lūdza un cerēja līdz tai nozīmīgajai dienai, kad kāds atpazina Braienu Mitčelu no aizdomās turamā nolaupītāja zīmējuma. Viņš bija redzēts kopā ar divām sievietēm, no kurām viena bija Elizabete.

Nolaupītā meitene, kura nu jau ir divdesmit vienu gadu veca, 2009. gada 1. oktobrī liecināja federālajā tiesā. Viņa paskaidroja, ka tūlīt pēc nolaupīšanas Mitčels veica viltus laulības ceremoniju un pēc tam viņu seksuāli izmantoja. Vēl viņa liecināja, ka savu deviņu gūsta mēnešu laikā nav bijusi neviena diena, kad Mitčels nebūtu viņu izvarojis.

Es jutos tik pateicīga un atvieglota, kad meitene 2003. gada 12. martā tika atrasta. Mani dziļi aizkustināja visā pilsētā izvietotie uzraksti, svinot viņas atgriešanos mājās. Veikali vairs nereklamēja preces, un reklāmas plakātu vietā varēja lasīt: “Elizabete, esi sveicināta mājās!” Es jutos ļoti īpaši, lasot šos uzrakstus – varbūt tāpēc, ka arī mans vārds ir Elizabete. Daudzas reizes es aizdomājos par to dienu, kad tikšos ar savu Radītāju un Glābēju. Es iztēlojos tādus pašus uzrakstus debesīs: “Elizabete, esi sveicināta mājās!”

Laikā, kad meitene atguvās no pārdzīvotā, mani dziļi saviļņoja viņas tēva emocijas un paziņojumi. Dažus interviju fragmentus es pierakstīju vārds vārdā. Pirmais bija par citiem nolaupītajiem bērniem, kuri vēl nav atrasti:“Visi pazudušie bērni ir pelnījuši atgriezties mājās pie saviem vecākiem, kā Elizabete atgriezās pie mums!” Tad viņš sāka raudāt. Otrais ir viņa atbilde reportierim, kurš lūdza pastāstīt par viņa izjūtām, uzzinot, ka Elizabete patiešām ir dzīva. Kā tu atainotu šo ainu? Viņš stāstīja, kā, sēžot policijas automašīnā un turot Elizabeti savās rokās, zvanījis sievai: “Tu tam neticēsi [viņš šņukstēja, atceroties šo sarunu], Elizabete ir dzīva! Viņa ir šeit, manās rokās!”

Tad viņš teica:“Tas ir vienkārši pats, pats brīnišķīgākais, kas var notikt. Cik šausminoši bija tas, ka viņa mums tika atņemta, tik brīnišķīgi ir, ka Elizabete atkal ir mājās.”

Kad intervija beidzās, es iztēlojos, ka Dievs runā par mums. Es iztēlojos Viņa sajūsmu par to, ka mēs esam izglābti un atkal esam kopā ar Viņu uz mūžīgiem laikiem. Man asaras saskrēja acīs, kad iedomājos, kā Jēzus zvana Tēvam un saka:“Tu tam neticēsi [šņuksti], Elizabete ir dzīva! Viņa ir šeit, manās rokās!”

Šī nodaļa ir par Dieva un Viņa bērnu atkalapvienošanos. Jā! Mēs dodamies uz mājām!

Jēzus Kristus atklāsme

Pēdējā Bībeles grāmata ir Kristus kā vislielākā Izpircēja, kurš uzvarēja nolaupītāju, atklāsme. Lasītājs ar šo grāmatu tiek iepazīstināts kā ar grāmatu, kas atklās Jēzu: “Jēzus Kristus atklāsme, ko Viņam devis Dievs, lai rādītu Saviem kalpiem, kam jānotiek drīzumā un ko Viņš, sūtīdams Savu eņģeli, darījis zināmu Savam kalpam Jānim.” (Atklāsmes 1:1; autores izcēlums) Šajā grāmatā tiek atmaskots nolaupītājs.“Lielais pūķis, vecā čūska, to sauc par velnu un sātanu, kas pieviļ visu pasauli, tapa gāzts.”(Atklāsmes 12:9) Atceries čūsku, kura pievīla Dieva bērnus, par ko ir rakstīts 1. Mozus grāmatas 3. nodaļā? Mēs ļoti labi zinām, kas ir nolaupītājs, un drīz viņš vairs nebūs.

Jēzus atklāsme (apokalupsis, kas nozīmē “atklāšana” vai “plīvura noņemšana”) ir Bībeles noslēgums. Tā ir sarakstīta apokaliptiskā stilā – stāstījuma veidā, kurā tēlainās un simboliskās ainās tiek parādīta glābšanas plāna vēsture no Universa perspektīvas. Tā attēlo pagātnes, tagadnes un nākotnes notikumus (sk. Atklāsmes 1:19). Šis literārais žanrs bija vairāk raksturīgs laikam, kad tika sarakstīta Jaunā Derība. Daudzējādā ziņā Atklāsmes grāmata ir visas Bībeles kopsavilkums. Angļu versijā tai ir nedaudz vairāk par četriem simtiem pantu; bet atsauces uz Veco Derību – vairāk nekā pieci simti. Tas nozīmē, ka tās autors izmanto galvenās pestīšanas vēstures motīvus (piemēram, mocības un iziešana no Ēģiptes, trimda un Bābele), lai parādātu un pasludinātu galējo mūsu Izpircēja uzvaru pār ļaunumu.

Šī grāmata tika sarakstīta kā iedrošinājums ticīgajiem grūtos apstākļos. Jānis pasludina saviem lasītājiem, ka pēdējā sadursme starp mūsu Izpircēju un nolaupītāju ir nenovēršama. Bet, ja tie būs uzticīgi līdz galam un ticēs nokautajam Jēram, viņi varēs pavadīt mūžību kopā ar Dievu. Šī ir grāmata par pielūgsmi. Grāmata atklāj sešpadsmit svarīgas pielūgsmes ainas, kur Debesis un Zeme izlaužas sajūsmas dziesmās, godinot Viņu, kurš ar Savām asinīm guva uzvaru. Viena no manām mīļākajām pielūgsmes ainām ir atainota Atklāsmes grāmatas 4. un 5. nodaļā. Vai tu varētu uz brīdi apstāties un izlasīt šīs abas nodaļas? Pievērs uzmanību tam, cik daudz balsu vienojas kopējā pielūgsmē? Aina ir bagāta ar tēlainiem izteikumiem, tai skaitā ir Lauva no Jūdas cilts, kurš ir nokautais Jērs! Dzīvās būtnes un vecaji dzied jaunu dziesmu. Man patīk šī aina, kas attēlota Atklāsmes grāmatā 5:6-10:

“Un es redzēju goda krēsla, četru dzīvo būtņu un vecajo vidū stāvam Jēru, kā nokautu, ar septiņiem ragiem un septiņām acīm, kas ir septiņi Dieva gari, izsūtīti pa visu pasauli. Viņš nāca un saņēma grāmatu no Tā labās rokas, kas sēd goda krēslā. Kad Viņš ņēma grāmatu, tad četras dzīvās būtnes un divdesmit četri vecaji metās zemē Jēra priekšā, katrs turēdams rokā cītaras un zelta kausus, pilnus kvēpināmāmzālēm,kasirsvētolūgšanas; viņidziedāja jaunu dziesmu, sacīdami:“Tu esi cienīgs ņemt grāmatu un atvērt tās zīmogus, jo Tu tapi nokauts un esi atpircis Dievam ar Savām asinīm cilvēkus no visām ciltīm, valodām, tautām un tautībām, un Tu esi padarījis viņus mūsu Dievam par ķēniņiem un priesteriem, kas valdīs pār visu zemi.” (autores izcēlums)

Āmen! Jēzus ir atpircis mūsu pestīšanu ar Savām asinīm, tā Viņš mūs izglāba no nodevīgā nolaupītāja. Ak, kā es vēlos būt kopā ar Viņu! Nevaru sagaidīt, līdz Viņš nāks pēc mums!

Beigas sākumā

Visa Bībele ir inclusio, kas ir akadēmisks termins “sviestmaizes” tipa stāstiem, kad sākums un beigas ir līdzīgas. Atklāsmes grāmatas pēdējās trīs nodaļās mēs sastopam tās pašas tēmas, kuras Bībeles pirmajās trīs nodaļās, tikai apgrieztā secībā. Bībele šajā ziņā ir simetriska. Atceries stāstu secību 1. Mozus grāmatā: Radīšana (1. nodaļa), savienība ar Dievu (2. nodaļa) un kārdināšana, grēks un ļaunums, un nāve (3. nodaļa)? Atklāsmes grāmatas pēdējās trīs nodaļas vēsta par šo pašu lietu atcelšanu: sātans tiek saistīts un iznīcināts, zūd ļaunums un grēks (20. nodaļa); Dievs atkal mājo kopā ar Saviem bērniem, nav vairs nāves, “nedz bēdu, nedz vaidu, nedz sāpju vairs nebūs, jo, kas bija, ir pagājis” (Atklāsmes 21:4). Ir atjaunota ciešā savienība ar Dievu (21. nodaļa). Noslēgumā sākotnējā izskatā ar visiem tās atribūtiem ir atjaunotās zemes apraksts (22. nodaļa).

Lielākā daļa Atklāsmes grāmatas teksta stāsta par tā aizraujošā brīža gaidīšanu, kad mūsu Go’el nāks atkal, lai ņemtu mūs un mēs atkal būtu kopā ar Viņu. Vai vari iedomāties, kā tas ir – ilgi, ilgi gaidīt, kad atkal varēsi satikt savus bērnus? Eds Smārts gaidīja deviņus mēnešus, līdz satika savu meitu. Dievs ir gaidījis daudz ilgāk. Vai vari iedomāties to brīdi? Eds nevarēja valdīt asaras, atceroties brīdi, kad viņš zvanīja sievai: “Tu tam neticēsi! Elizabete ir dzīva! Viņa ir šeit, manās rokās!” Mūsu Go’el pirmo reizi nāca uz šo Zemi, lai samaksātu izpirkuma maksu. Par Viņa dzimšanu un nāvi ir stāstīts evaņģēlijos. Krusts bija brīdis, kad mēs kļuvām brīvi.

Viņa pilnīgā dzīve, nāve un augšāmcelšanās nodrošināja mūžīgu dzīvību visiem, kuri pieņem Go’el samaksu. Tagad Izpircējs, uzvarām vainagots, nāks atkal, lai vestu mūs uz mājām pie Sevis. Šī notikuma apraksts ir elpu aizraujošs:

“Es redzēju debesis atvērtas, un raugi: balts zirgs, un, kas sēd uz viņa, Tā vārds Uzticīgais un Patiesais, un Viņš tiesā un karo taisnīgi. Viņa acis ir uguns liesma un galvā Tam daudzi ķēniņu kroņi, Vārdu, kas Tam uzrakstīts, neviens nepazīst kā vien Viņš pats. Viņš tērpies drēbēs, kas asinīs mērktas, Viņu sauc: Dieva Vārds. (Atklāsmes 19:11-13; autores izcēlums)

Jā! Kāds triumfējošs skats! Mūsu Izpircējs maz vairs līdzināsciešanupārņemtajam Jēzum,kurštikapazemots un izsmiets. Bet ir kāda lieta, kas šajā iespaidīgajā Viņa otrās atnākšanas ainojumā atgādina dārgi samaksāto izpirkuma maksu: Viņš ir tērpies drēbēs, kas asinīs mērktas. Viņa asinis bija samaksa. Un mēs to mūžam atcerēsimies.

Pēc kāda laika, kas tiek saukts“tūkstoš gadi”, nolaupītājs, čūska, “velns, kas viņus pievīla” (Atklāsmes 20:10) ir iznīdēts uz visiem laikiem. Zeme tiek atjaunota un kļūst par jauno Zemi (sk. Atklāsmes 21). Tas ir ļoti būtiski, ka mūsu pastāvīgā mājvieta būs turpat, kur viss iesākās, jo tas ir viens no tuvā radinieka – Izpircēja – uzdevumiem. Atceries, ka Viņam bija jāizpērk īpašums, ko nabadzīgs radinieks bija zaudējis?“Ja tavs brālis panīkst un grib ko pārdot no savas zemes, tad lai kāds viņa tuvs radinieks nāk viņam par izpircēju un izpērk to, ko viņa brālis pārdevis.” (3. Mozus 25:25) Jēzus, mūsu tuvs radinieks – Izpircējs, ne tikai izglāba mūs, samaksājot izpirkuma maksu, bet arī atgrieza mums mūsu Zemi.

Tas ir tik brīnišķīgi un aizraujoši! Nav vārdos izsakāms! Bībele caur Jēra asinīm ir izgājusi pilnu loku!

Atjaunotā paradīze

Jau atverot Atklāsmes grāmatu, mēs uzreiz sastopamies ar izteicieniem, kas lietoti Ebreju rakstu sākumā, piemēram,“tam, kas uzvar, Es došu ēst no dzīvības koka, kas ir Dieva paradīzē” (Atklāsmes 2:7, autores izcēlums).

Dzīvības koks un paradīze ir vārdi, ko mēs lasām 1. Mozus grāmatas 2. nodaļā, kad Dievs sagatavoja sākotnējo bērnistabu Saviem mīļajiem bērniem. Arī 3. nodaļā ir skumjš atgādinājums par dzīvības koku, kad cilvēkiem vairs nebija ļauts ēst tā augļus, jo tie bija kļuvuši mirstīgi. Bet, nonākot tuvāk tai vietai, kur Jēzus kalpošana ir atklāta no Universa skata, mēs atkal izdzirdam šo valodu. Tas patiesi liek sajust mājas, vai ne?

Sākot lasīt Atklāsmes grāmatas 21. nodaļu, Jānis paziņo, ka viņš redzēja“jaunas debesis un jaunu zemi, .. un jūras vairs nav” (1. pants). Pirmā gadsimta Vidusjūras zemju iedzīvotājiem jūra bija vieta, kur mājoja ļaunie spēki. Ļaunuma vairs nav. Ir dzirdama skaļa balss no troņa. Šī balss pasludina, ka ir piepildījusies derība, kas izpausta Bībelē dažādos laikos un dažādos veidos, vienmēr norādot uz Dieva mājošanu starp Saviem ļaudīm.

“Un es dzirdēju stipru balsi no troņa sakām:“Redzi, Dieva mājoklis pie cilvēkiem, Viņš mājos viņu vidū, un tie būs Viņa ļaudis, un Dievs pats būs ar viņiem. Viņš nožāvēs visas asaras no viņu acīm, nāves vairs nebūs, nedz bēdu, nedz vaidu, nedz sāpju vairs nebūs, jo, kas bija, ir pagājis.” (Atklāsmes 21:3,4)

Dieva klātbūtne pie Saviem ļaudīm ir bijis aktuāls jautājums visas cilvēces vēstures gaitā. Tie tika radīti, lai būtu kopā ar Viņu. Tie ir Viņa bērni! Vecā Derība mums to atgādina. “Un Es uzcelšu Savu mājokli jūsu vidū .. Un Es staigāšu jūsu vidū un būšu jums par Dievu, un jūs būsit Man par tautu.” (3. Mozus 26:12)

Turklāt Dievs bija paredzējis veidu, kādā Viņa ļaudis varēs sajust Viņa klātbūtni: saiešanas telts (svētnīca) tuksnesī un vēlāk – templis. Dievs parādīja savas klātbūtnes godību šajās vietās. Kad Jēzus kļuva cilvēks, Viņš mājoja (šeit tiek izmantots tas pats vārds saiešanas telts, tikai darbības vārda formā) mūsu vidū un atkal “mēs skatījām Viņa godību, tādu godību kā Tēva vienpiedzimušā Dēla, pilnu žēlastības un patiesības” ( Jāņa 1:14). Jēzus bija Dieva godības patiesais attēlojums (sk. Ebrejiem 1:1-3). Jaunajā zemē Dieva mājoklis ir starp cilvēkiem, jo Viņš būs kopā ar viņiem uz mūžīgiem laikiem. Tur vairs nebūs tempļa, jo Dievs pats būs viņu vidū: “Tempļa es tur neredzēju. Jo viņas templis ir Kungs Dievs Visuvaldītājs un Jērs.” (Atklāsmes 21:22) Dievs beidzot atkal ir kopā ar Saviem bērniem, kurus Viņš zaudēja Paradīzē. Tagad tie ir atgriezušies mājās – Paradīzē.

Ebreju rakstos ir aprakstīts, kā Dievs slēdza derību ar Ādamu, Noa, Abrahāmu, Mozu un Dāvidu. Šie sentēvi saņēma derības zīmes un piedzīvoja tās izpausmes. Kad mēs nokļūsim Jaunajā zemē, derība tiks piepildīta un mūsu realitāte būs tāda, ka mēs saņemsim Dieva dēlu tiesības. Mēs faktiski esam Dieva bērni. Dievs būs ar mums, un mēs būsim ar Dievu. Atkal kopā! Uz visiem laikiem! Dievs pats pasludinās šīs pēdējās realitātes piepildījumu:

“Tas, kas sēdēja goda krēslā, teica: “Redzi, visu Es daru jaunu.” Tad Viņš teica: “Raksti! Jo šie vārdi ir uzticami un patiesi.” Un Viņš man sacīja:“Ir noticis. Es esmu Alfa un Omega, Sākums un Gals. Es došu izslāpušajam bez maksas no dzīvības ūdens avota. Kas uzvar, tas to iemantos, un Es būšu viņa Dievs, un viņš būs Mans dēls.” (Atklāsmes 21:5-7; autores izcēlums)

Tas nu ir izdarīts! Mūsu galējā īstenība ir dievišķās dēla tiesības. Nav iespējams piemēroti attēlot šo atkalredzēšanos. Mēs tikai varam iztēloties balsi, kas pasludina visus labumus, ko iegūsim, kad Dievs mājos ar Saviem bērniem uz mūžīgiem laikiem. Padomā par to. Pat tikai grēka seku iznīdēšanai vien būtu jāliek tavai sirdij priekā gavilēt – nāve, asaras un sāpes – tas viss būs pagātne.

Atpakaļ pie dzīvības koka

Bībeles pēdējā grāmata noslēdzas ar ainu, kur izglābtā cilvēce ir atgriezusies pie dzīvības koka. Mūsu loks ir noslēdzies.

“Viņš man rādīja dzīvības ūdens upi, tā bija skaidra kā kristāls un iztecēja no Dieva un Jēra goda krēsla. Viņas ielas vidū un upei abās pusēs bija dzīvības koks, tas nesa augļus divpadsmit reizes, katru mēnesi savu augli, un viņa lapas bija tautām par dziedināšanu.” (Atklāsmes 22:1, 2)

Tas pats koks, ko Dievs iesākumā iestādīja Paradīzē, ir atkal atjaunots. Atceries no iepriekšējās nodaļas, ko Jēzus apsolīja noziedzniekam pie krusta? Te nu mēs stāvam blakus dzīvības kokam. Tā augļi ir attēloti izteiksmīgiem un krāšņiem vārdiem.

Jānis izsaka septītos un pēdējos svētību vārdus šajā grāmatā: “Svētīgi, kas mazgā savas drēbes, lai tiem būtu daļa pie dzīvības koka un varētu pa vārtiem ieiet pilsētā.” (Atklāsmes 22:14; autores izcēlums) Teiciens “mazgā savas drēbes” ir izskaidrots jau iepriekšējās Atklāsmes grāmatas nodaļās: “Šie ir .. savas drēbes mazgājuši un tās balinājuši Jēra asinīs.” (Atklāsmes 7:14; autores izcēlums) Tiem, kuri tagad ir svētīti, ir pieeja pie dzīvības koka, kas ir nemirstības simbols, jo viņi ir mazgājuši savas drēbes Jēra asinīs; viņi ir pieņēmuši sava Go’el samaksāto izpirkuma maksu. Tas ir vienīgais iemesls, kāpēc tiem ir pieeja dzīvības kokam, ko cilvēki, sekojot nolaupītājam, bija zaudējuši.

Pēdējie vārdi Bībelē, rakstīti“sarkaniem burtiem”(tos saka Jēzus), ir atrodami Atklāsmes grāmatā 22:20, kad augšāmcēlies Kristus pēdējo reizi mūs uzrunā:“Tiešām, Es nāku drīz.” Vai tu saklausi Tēva kvēlo vēlēšanos nākt pēc Saviem bērniem? Jānis, pārstāvot mūs visus, ar savu atbildi izsaka ilgošanos satikt mūsu Izpircēju un būt ar Dievu mūžīgi: “Āmen. Tiešām, nāc, Kungs Jēzu!” (20. pants) Āmen. Nāc, Kungs Jēzu! Nāc drīz!

Šīs nodaļas sākumā es aprakstīju Soltleiksitijas uzrakstus: “Elizabete, esi sveicināta mājās!” Es jau spēju iedomāties, kā, tuvojoties debesīm, mēs lasām uzrakstus:“Mīļie bērni, esiet sveicināti mājās!” Man birst asaras, rakstot par šo ainu, jo es zinu, ka Viņš jau nāk pēc mums! Es gandrīz dzirdu Jēzus balsi: “Viņi ir dzīvi! Un viņi ir šeit, Manās rokās!”

Tā nav pasaka. Tā ir reāla cilvēces vēsture – no iesākuma līdz mūžībai. Tas ir noslēdzies loks no Radīšanas līdz Izpirkšanai, kas ir iespējams, pateicoties tikai dārgajai izpirkuma maksai, ko samaksāja mūsu Go’el. Vai tu neesi pārsteigts par tik lielu mīlestību? Šis ir stāsts par patiesi negaidītu un veiksmīgu nolaupīto Dieva bērnu izglābšanu.

Un Dievs un Viņa bērni dzīvoja vēl ilgi un laimīgi

– mūžīgi! Beigas!

Ju-hū!