Dzīvot sekmīgu un uzvarām vainagotu kristīgu dzīvi ir vissvarīgākais, bet tas iespējams vienīgi tad, ja Svētais Gars nonāk pie mums un mājo mūsos.
Rakstīdams saviem sevišķajiem rūpju bērniem efeziešiem, Pāvils atgādināja, kādas ir viņa aizlūgšanas par šo draudzi. “Tādēļ es loku savus ceļus tā Ieva priekšā, (..) lai Viņš savā bagātībā un varenībā jums dotu savu Garu un liktu pieaugt jūsu iekšējam cilvēkam un lai Kristus, jums ticību turot, mājotu jūsu sirdīs, un jūs iesakņotos un stipri stāvētu mīlestībā, ka līdz ar visiem svētajiem jūs spētu aptvert, kāds ir platums, garums, augstums un dziļums, un izprastu Kristus mīlestību, kas ir daudz pārāka par katru atziņu, un, ar to piepildīti, iegūtu visu Dieva pilnību.” (Ef. 3:14-19)
Šīs dažas rindiņas noteikti bija brīnišķīgs iedrošinājums Efezas kristiešiem, kad viņi aptvēra, ka Pāvils lūdz, lai Svētais Gars tos stiprina sevišķā veidā. Tikai tā viņi varēja dzīvot kristīgu uzvaras dzīvi kritušajā pasaulē.
Lai aptvertu, kādu impulsu efeziešiem deva Pāvila lūgšanas, jāatceras, ka savā laikā tie bija ļoti tālu no priekšzīmīgas kristīgas dzīves. Par viņiem Ef. 2:1,2 rakstīts: “Arī jūs bijāt miruši savos pārkāpumos un grēkos, kuros reiz dzīvojāt, pakļauti šīs pasaules varas nesējam, gaisa valsts valdniekam, garam, kas vēl tagad ir spēcīgs nepaklausības bērnos.”
Daudzi efezieši pat bija cieši saistīti ar ļauno garu pasauli. Ap. d. 19:19 teikts: “Un labs skaits to, kas bija nodarbojušies ar burvju mākslām, sanesa grāmatas un tās sadedzināja visu acu priekšā; to vērtību noteica un saskaitīja piecdesmit tūkstoš sudraba gabalu.”
Svētā Gara pārliecināti, šie okultisti sadedzināja manuskriptus prāva kapitāla vērtībā un nodeva savu dzīvi Kristum. Varu iedomāties, kā Pāvils un viņa divpadsmit biedri, kas minēti nodaļas sākumā, no visas sirds aizlūdza šo vīru un sievu dēļ.
Es ticu, ka viņi lūdza gan par to, lai Dievs uz efeziešiem attiecina Kristus asiņu nopelnu, gan arī – lai Dieva Gars apņem katru no tiem ar dievišķu mieru un garīgu gaismu. Ļoti iespējams, tie lūdza, lai Dieva Svētais Gars pārvar un apslāpē grēka varu, nāves varu un atsvešinātības garu katra ticīgā dzīvē. Protams, Pāvils un viņa draugi šādas aizlūgšanas pienesa ik dienas.
Efeziešu vidū notika fantastiskas pārmaiņas, un Dieva Vārds mani pārliecina, ka līdzīgas pārmaiņas daudz lielākā apjomā notiks, ja Dieva ļaudis aizlūgs par saviem tuvākajiem ar tādu pašu noteiktību, kā to darīja Pāvils un viņa draugi.
1946. gadā, pēc tam kad Svētais Gars bija mani atgriezis no spiritisma kristietībā, Vēstule efeziešiem man kļuva par lielu iedvesmas avotu, īpaši domājot par to, ko Pāvila lūgšana bija veikusi okultistu vidū. Ef. 2:4-7 nekad nebeidza izraisīt manu apbrīnu. “Bet Dievs, bagāts būdams žēlastībā, savā lielajā mīlestībā, ar ko Viņš mūs ir mīlējis, arī mūs, kas savos pārkāpumos bijām miruši, darījis dzīvus līdz ar Kristu: žēlastībā jūs esat izglābti! Viņš Kristū Jēzū un līdz ar Viņu mūs ir uzmodinājis un paaugstinājis Debesīs, lai nākamajos laikmetos Kristū Jēzū mums parādītu savas žēlastības un laipnības pāri plūstošo bagātību.” Mēs būsim Dieva ekspozīcija un uzskates līdzeklis, kas pārliecinās Visumu par Dieva piedošanu un spēju pārvērst dumpīgus grēciniekus paklausīgos Dieva bērnos.
Dieva Gars stiprināja senos kristiešus, un viņi kļuva par to, kas bez Svētā Gara nevarētu kļūt. Vienīgi tas tiem deva iespēju dzīvot sekmīgu kristīgu dzīvi. Apustulis Jānis konstatē, ka Debesis ir svētījušas viņu lūgšanu dzīvi – uzvarošas kristietības noslēpumu. “Visu, ko mēs lūdzam, to saņemam no Viņa, jo mēs turam Viņa baušļus un darām to, kas Viņam patīkams.” (1. Jāņa 3:22) Kristieši spēja ievērot Viņa baušļus, jo viņu lūgšanu dzīve tiem piešķīra Svētā Gara spēku, kā mēs to atkal un atkal redzam Jaunajā Derībā.
Apustuļu darbu trešajā nodaļā uzzinām, kā Pēteris un Jānis iegāja Jeruzālemes templī parastajā lūgšanu stundā. Kad tie tuvojās vārtiem, viņus apturēja tizls ubags un lūdza naudu. “Bet Pēteris sacīja: “Sudraba un zelta man nav; bet, kas man ir, to es tev dodu: Nācarieša Kristus vārdā – staigā!” ” Bībele vēsta, ka tizlā pēdas un potītes saņēma dziedināšanu un spēku, un viņš sāka lēkāt un slavēt Dievu.
Man ir droša pārliecība, ka Dievs atkal grib darīt tādus brīnumus starp saviem ļaudīm, bet šobrīd mēs vēl tikai apgūstam patiesu ticību. Šī ticība ir priekšnoteikums, lai Viņš varētu tā pagodināt mūsu lūgšanas, kā Viņš to darīja mācekļiem un pirmkristiešiem. Šajā Bībeles ticībā ir trīs sastāvdaļas.
Drīz pēc tam, kad bija publicēta mana pirmā grāmata par aizlūgšanu, kāda sieviete man rakstīja: “Man ir dēls, kuram vajadzīgas tādas lūgšanas, kādas jūs aprakstījāt. Es jums labprāt vairāk izstāstītu par viņu, ja jūs būtu tik laipns un paziņotu man jūsu tālruņa numuru. Tad man būtu daudz vieglāk izstāstīt jums šo lietu. Lūdzu, palīdziet man! Māsa Kristū.”
Pēc dažām dienām viņa man piezvanīja un pastāstīja, ka viņas 32 gadus vecais dēls Henrijs jau divdesmit gadu vecumā narkotiku ietekmē ir zaudējis gandrīz visas gara spējas. Tagad viņš vairs nespēj sevi apkopt. Viņš mēdz klusēdams sēdēt krēslā stundas trīs, smēķējot un truli raugoties pretējā sienā.
Dažreiz Henrija acis pavada māti, kad tā virtuvē gatavo ēdienu vai dara ko citu. Viņš neatšķir dienu no nakts un aizmieg tikai uz neilgu laiku. Reizēm viņš pats sevi iepļaukā ar lielu spēku – sit pa seju, rokām vai kājām, sasizdams sevi zili melnu.
Kad viņam saka, lai sev nesit, Henrijs iedegas dusmās un pieprasa, lai neviens ar viņu nerunā. Matus viņš noaudzējis pāri pleciem un neļauj nevienam tos nogriezt. Liekas, viņš nepazīst pat vecākus, un viņa valoda ir nesakarīga. Reizēm viņš pie sevis ņurd un rukšķ. Vecāki viņa stāvokli uzskata par bezcerīgu.
Pēc tam, kad biju klausījies Hārvijas kundzē (tas nav viņas īstais vārds) kādas divdesmit minūtes, sāku domāt, kāpēc viņa vēršas pie manis tik bezcerīgā lietā, kurā nevar palīdzēt pat medicīnas zinātne. Tad sapratu, ka runa nav par mani, bet par Dievu. Sieviete mēģina ar manu starpniecību sasniegt Dievu, cerēdama, ka varbūt Dievs var mani izmantot, lai vadītu viņu pie Svētā Gara un tā dzīvinošā spēka. Varbūt Svētais Gars gaida izdevību atjaunot dēla garīgās spējas, lai ar to slavinātu Kristu un stiprinātu daudzu ticību.
Klusībā lūdzu, lai Dievs svētī manu saprātu un dod man vārdus, ,ko viņai atbildēt. Kad bijām brīdi parunājuši, es viņai apsolīju, ka ņemšu Henrija vajadzību pie sirds. Es ierakstīšu viņa vārdu savā lūgšanu sarakstā un lūgšu par viņu īpašā veidā. Lūdzu mātei, lai viņa mani pastāvīgi informē par dēla stāvokli.
Pagāja laiks, un kādu dienu saņēmu vēstuli ar ziņu, ka Henrija veselība sākusi uzlaboties. Valoda kļuvusi skaidrāka, par pārsteigumu vecākiem viņš pirmoreiz pēc sešpadsmit gadiem lūdzis, lai viņam apgriež matus. Hārvijas kundze bija pacilāta un ziņoja, ka viņas un vīra ticība kļuvusi stiprāka, redzot, kā Dieva Gars svētī dēla dzīvi.
Pienesis savu pateicību Dievam, es viņai norādīju uz Bībelē aprakstītajiem gadījumiem, kad Kungs savai tautai darījis brīnišķas lietas.
Pēc dažiem mēnešiem Henrijs nolēma atmest smēķēšanu. Kad viņš pateica par savu nodomu, mātei šķita, ka tādam nemitīgam ilggadējam smēķētājam tas neizdosies. Viņa pazina pārāk daudz cilvēku, kas bija mēģinājuši, bet nespēja pārtraukt smēķēšanu.
Taču vecākiem par pārsteigumu Henrijs nekad vairs nepieskārās cigaretei. Hārvijas kundze bija gaidījusi veselu mēnesi, iekams man par to atrakstīja. Nākamajos sešos vai septiņos mēnešos viņa man ik mēnesi sūtīja ziņojumu, un mani iepriecināja tas, ka viņi abi ar vīru visu godu par lielajām pārmaiņām dēla dzīvē deva Dievam. Tomēr viena lieta viņu satrauca – Dievs neatjaunoja Henrija saprātu, kā
viņa bija cerējusi. Pienāca vēl viena vēstule. Hārvijas kundze atzinās, ka viņas ticība Dieva varai palīdzēt sāk svārstīties. Protams, es lūdzu, lai viņas ticība nemitās. Kad mēs meklējam īpašu svētību no Dieva Bībele saka: “Lai viņš lūdz ticībā, nemaz nešaubīdamies, jo, kas šaubās, līdzinās vēja dzītam un mētātam jūras vilnim. (..) Tāds cilvēks lai nedomā, ka viņš no tā Kunga ko saņems.” (Jēk. 1:6-8)
Pēc desmit dienām ap vienpadsmitiem vakarā Hārvijas kundze man piezvanīja un aiz asarām gandrīz nespēja parunāt. Ar klusu lūgšanu pēc palīdzības mēģināju viņu nomierināt tiktāl, lai es varētu saprast, ko viņa saka. Likās, Henrijs negaidīti kļuvis agresīvs; viņš metis krēslus ārā pa logu un grasījies piekaut tēvu. Bijusi jāizsauc policija un dēls jāaizved uz psihoneiroloģisko slimnīcu. Viņa teica, ka zaudējusi jebkuru cerību uz dēla atlabšanu. “Man ir žēl, ka man tas jāsaka, bet es esmu zaudējusi katru ticību lūgšanu spēkam, un apņemos vairs netraucēt Dievu ar savām vajadzībām.”
Ieteicu viņai nepadoties un apsolīju, ka dubultošu savas aizlūgšanas par viņas dēlu. Ticēju, ka Henrija agresivitāti izraisījuši tumsas spēki. Tie gribēja, lai mēs pārstājam lūgt par viņu. Pirms Hārvija kundze nolika klausuli, ieteicu viņai pārdomāt dažus Bībeles pantus.
Pēc neilga laika viņa piezvanīja atkal. Šoreiz viņas balss vibrēja priekā, slavinot Dievu par varenu dievišķās žēlastības brīnumu. Henrijs atgriezies mājās, vesels miesā un garā. Kaut gan viņš neatcerējās pagājušos divpadsmit gadus, viņš kopā ar tēvu devies apmeklēt vecus draugus, kaimiņus un radus.
Kad vaicāju Hārvijas kundzei, kā tas noticis, viņa teica, ka dēls kādu rītu psihoneiroloģiskajā slimnīcā pamodies sveiks un vesels. Ārsti konstatējuši, ka viņš ir garīgi možs, un pēc vienas vai divām dienām piezvanījuši vecākiem, lai saņem savu brīnišķi pārvērsto dēlu.
“Gods Dievam augstībā!” es iesaucos un priecājos līdz ar viņu par to, ka Dievs vēl aizvien parāda mums savu mīlestību.
Garīga sērga izposta vīru, sievu un bērnu dzīves visā pasaulē, tā sagādā ciešanas jauniem un veciem, bet vislielāko nelaimi nes nevainīgiem bērniem, kas nekādi nevar iedomāties, kāpēc māmiņa ar tēti vairs nesatiek un viens no viņiem iet prom.
Daži pēdējie gadu desmiti radījuši tādu klimatu, kas notrulina izpratni par dzīvesbiedra un vecāku pienākumiem. Sātans un viņa eņģeļi darbojas, izmantojot visdažādākos mūsdienu sabiedrības spēkus, lai iznīcinātu dabisko pieķeršanos, ko Radītājs iedēstījis katrā cilvēkā. Tie piesātina mūsu kultūru ar seksuālu sapņu tēliem un pakļauj ikvienu visdažādāko netiklības veidu iedarbībai. Mūsu dienās jebkurš cilvēks, kas ik dienas nemitīgi un mērķtiecīgi neizlūdz Dieva palīdzību, lai saglabātu skaidrību domās, sirdī un dzīvē, kaut arī tam piemistu vislielākais gribasspēks un pašdisciplīna, savā sirdī nemanāmi sabojāsies un kādā dienā kritīs kā satrunējis ozols. Atļaušos minēt piemēru.
“Mēs ar vīru esam pusmūžā,” man rakstīja nepazīstama sieviete. “Esam izaudzinājuši bērnus, grūti strādājuši, lai dotu viņiem izglītību, esam tos audzinājuši dievbijībā. Mūsu pieaugušie bērni ir veiksmīgi apprecējušies, uzcēluši sev namus, pār kuriem līst Dieva svētības. Es vienmēr labprāt darbojos draudzē, man patīk kalpot Kungam.
Mans vīrs bija mūsu lielās draudzes pirmais vecākais un dzīvoja, kā šķita, priekšzīmīgu dzīvi. Viņu uzskatīja par draudzes pīlāru, līdz pirms kādiem sešiem mēnešiem atklājās, ka viņš slepenībā tīksminās ar žurnāliem, kuros ir puskailu meiteņu attēli, un pornogrāfiskām videokasetēm.
Viņa ļaunā nosliece atklājās šādi. Mūsu draugiem, kas dzīvo laukos, radās zināmas grūtības ar divdesmitgadīgo meitu, vietējās koledžas studenti. Mēs piekritām viņu priekšlikumam, lai Rita (tas nav viņas īstais vārds) dzīvotu pie mums un studētu kristīgā koledžā.
Viss bija labi, kamēr kādā vakarā es atgriezos no sapulces mājās stundu agrāk nekā parasti. Tā negaidot un negribot pārsteidzu savu vīru gultā ar Ritu. Kopš tā brīža viss ap mums notiek kā ļaunā murgā.
Tagad mans vīrs ir pārcēlies uz citu vietu un tupina klīst apkārt ar šo meiteni, kas ārēji izskatās kā pati nevainība; man viņš ir pateicis, ka kārtos šķiršanos. Viņš ir ļoti pārmainījies, protams, ne jau uz labo pusi. Viņš vairs nedomā ne par mani, ne par draudzi un nebēdā par to, ka sāpinājis ļoti daudzus cilvēkus. Tas ir pārāk ļauni, ka tādas lietas notiek mūsu dzīvē. Mēs ar vīru bijām sasnieguši dzīves robežu, aiz kuras mums vairs nebija jārūpējas par bērnu izglītību, nebija arī nekādu citu smagu problēmu. Mums bija atlikta prāva naudas summa pensijas gadiem; likās, ka tagad mūs gaida mūsu zelta rudens.
Man ir tik grūti aprast ar savu lielo zaudējumu tāpēc, ka mans vīrs ir bijis principu cilvēks visu savu mūžu. Es uzskatīju, ka viņš ir nešaubīgs kā Gibraltāra klints. Man žēl to teikt, bet esmu kļūdījusies.
Mūsu divi precētie dēli vairs nenāk uz dievkalpojumiem, un tas sagādā lielas sāpes viņu sievām un bērniem.”
Sī sieviete vēl šo to pastāstīja par savu problēmu un aicināja mani aizlūgt par katru savas ģimenes locekli. Viņa ir sāpināta un šaubās, vai ar lūgšanām būtu varējusi novērst šo traģēdiju.
Citā gadījumā sieva raksta par savu sešdesmitgadīgo vīru, kam ir intīmi sakari ar septiņpadsmitgadīgo audžumeitu. Arī viņš ir aizgājis no mājām kopā ar meiteni. Viņš bijis vecākais diakons savā draudzē, un viņa rīcība šokējusi daudzus. Sieva uzskata, ka vīrs pēkšņi ir zaudējis garīgo līdzsvaru. Viņa aicināja mani aizlūgt par visām trim šajā notikumā iesaistītajām personām; viņa vēl aizvien cer, ka vīrs atgriezīsies un būs Kristus valstībā. Arī šī sieva, tāpat kā citas, kuras skārusi līdzīga traģēdija, gribētu zināt, vai ar lūgšanām būtu varējusi novērst šādu pavērsienu vīra dzīvē.
Pirms izskaidrot, ko es saucu par preventīvo lūgšanu, vēl gribu teikt, ka daudzus gadus esmu uzmanīgi pētījis cilvēka dabu. Mani vienmēr interesējis zināt, kas spiež cilvēku izdarīt kaut ko tādu, kas vēlāk būs dziļi jānožēlo. Divdesmit gadus esmu strādājis, piedāvājot uzņēmējiem reklamēties tālruņu katalogu dzeltenajās lapās. No gada gadā esmu atgriezies pie vieniem un tiem pašiem pasūtītājiem, un viņi bija pieraduši man uzticēties, bieži vien vaļsirdīgi izklāstot savas problēmas.
No tā, ko viņi man stāstījuši par savu dzīvi, es atklāju, ka vīrietis var būt savaldīgs un mērens visās lietās, bet, kad masu saziņas līdzekli, sātans vai vēl kas cits sāk virzīt tā iztēli uz pievilcīgas sievietes pusi, tas drīz vien ir gatavs riskēt un pamest visu, lai tikai izdabātu savām fantāzijām.
Spiritistu priesteris reiz apgalvoja, ka dēmonu gari spēj likt uzplaiksnīt domu tēliem cilvēku apziņā, lai tos ietekmētu zināmā virzienā. Kā sātans to spēj, mēs nezinām, bet visi atzīst, ka ļauni iespaidi – vienalga, no kāda avota – ietekmē cilvēkus. Ja tie sāk kavēties pie ļaunām iedomām, tās drīz vien rada viņu iztēlē spožas un satraucošas ainas, kas sola īstenoties, ja vien cilvēks seko uzmācīgajai idejai.
Jo vairāk cilvēks rotaļājas ar uzbāzīgo ideju, jo tā pieņemas spēkā un kļūst reālāka. Drīz tā sāk pārvaldīt prātu, un cilvēks sāk darīt to, ko pats atzīst par aplamu. Dēmonu gari un citi iespaidi var pārņemt dzīvi savā varā tā, ka cilvēkam nav vairs spēka salauzt šo tvērienu.
Apzinoties grēka valdzinājuma varu un viltību, kristīgam dzīvesbiedram vajadzētu preventīvi aizlūgt par savu laulāto pat tad, ja tas līdz šim ir bijis uzticīgs savam laulību solījumam. Lai cik cēli kristieši mēs būtu, krist tomēr ir iespējams. Arī sātans ir bijis bezgrēcīga būtne.
Katru dienu jāpateicas Dievam, kas svētī mūsu laulāto draugu ar žēlastību un spēku, un dāvā dievišķu, līdzjūtīgu mīlestību. Tikai tas, kam pašam ir Kristus mīlestība, var parādīt dzīvesbiedram Debesu žēlastību, kas rotā mūsu lielā Pestītāja raksturu.
Laulātajam, kas vēlas pavadīt mūžību kopā ar savu dzīvesbiedru un, protams, būt kopā ar to arī šajā dzīvē, jālūdz pēc Svētā Gara stabilizējošās ietekmes sava dzīvesbiedra dzīvē, jo vienīgi šis lielais dievišķais spēks mums var sniegt domu, sirds un dzīves skaidrību. Dievs gan nevienu nespiež rīkoties pret paša gribu, bet pie krusta izlieto asiņu nopelna dēļ Viņš darīs visu iespējamo, lai cilvēku pasargātu un vadītu pretī pestīšanai. Kristus mums liek pie sirds lūgt vienam par otru.
Dažos pēdējos gados esmu saņēmis daudz vēstuļu no vīriem un sievām nestabilās ģimenēs. Ja viņi ir pieņēmuši šo padomu, tad dzīvesbiedru, par kuru aizlūdza, Dieva Gars ir apveltījis ar pestīšanas žēlastību un nostiprinājis viņa savienību ar Kristu. Nav lielāka atalgojuma, kā dzirdēt no šiem cilvēkiem, par Dieva svētību izpausmēm iepriecinošā un pārsteidzošā veidā.
Šis būs izcils piemērs, kā Svētā Gara stabilizējošā ietekme var atjaunot garīgi paklīdušo.
Drīz pēc tam, kad bija izdota mana pirmā grāmata par lūgšanām, es saņēmu vēstuli no kādas sievietes, kuru vīrs bija atstājis jau pirms četriem gadiem. Rakstītāju īpaši iespaidoja tas, ka es, aizlūdzot par kādu, kas nekalpo Dievam, vispirms lūdzu, lai levs šim cilvēkam piemēro Kristus asiņu nopelnu, jo es atsaucos uz jau apmaksāto šī cilvēka pestīšanu.
“Kad izlasīju jūsu grāmatā, ka varam lūgt Kungu, lai Viņš piedod citu grēkus,” viņa rakstīja, “es biju izbrīnīta un sāku lūgt par savu vīru ar jaunu ticību un cerību.”
Viņa stāstīja, ka abi ar vīru bijuši savos trīsdesmitajos gados, abiem bijis labs darbs un laba veselība, abi cerējuši uz gaišu nākotni. Vīrs strādājis starptautiskā korporācijā, pratis trīs valodas, un tas viņam nodrošinājis strauju karjeras kāpumu.
“Drīz vien darba vajadzības lika viņam aizbraukt no mājām pat uz vairākām dienām. Nebija ilgi jāgaida, kad darījumu pasaules izšķērdīgais dzīvesveids uzlika viņam savu zīmogu. Mainījās arī viņa raksturs. Viņš sāka meklēt manī kļūdas; likās, viņš cenšas izmantot katru izdevību, lai iebilstu visam, ko saku. Viņš sāka kritizēt draudzi un tās locekļus, un pienāca laiks, kad man uz dievnamu bija jāiet vienai. Pēc tam viņš sāka iegādāties un valkāt dārgas rotaslietas; tad ievēroju, ka vīrs sācis smēķēt. Kad viņu reiz iereibušu atveda no Ziemassvētku banketa, viņš manu vilšanos papildināja ar paziņojumu, ka viņam ir romāns ar savu sekretāri.
Mūsu nams pārvērtās par strīdu un nemiera vietu. Toreiz es pateicos Dievam, ka mums nav bērna, kura sirdi plosītu šī šausmīgā nesaticība. Darīju visu, ko varēju, lai pārliecinātu vīru, ka mums jāmeklē kristīga ģimenes dzīves konsultanta palīdzība, bet velti. Aiziedams viņš man pārmeta, ka es esot izpostījusi mūsu namu.”
Sarunā pa tālruni viņa man teica, ka par vīru neko nav dzirdējusi jau divus gadus. Līdz tam viņa bija informēta, ka vīrs nonācis dziļā konfliktā ar savu darba devēju. Viņš bija pieņēmis vairākus lēmumus, kas radījuši kompānijai prāvus zaudējumus. Atlaists no darba, viņš aizbraucis nezināmā virzienā, un kopš tā laika sieva par vīru nekā nezināja. Konflikts ar starptautisko korporāciju atņēma viņam iespēju iekārtoties citā līdzīgā darbā, un tas viņu iegrūda nerimtīgas dzeršanas purvā.
Vēlāk viņa uzzināja, ka vīrs nodarbojies ar azarta spēlēm un kādu laiku viņam pat veicies. Vēlāk viņš padevies narkotiku varai, tā zaudēdams kontroli pār savu dzīvi un visu, kas tam piederēja. Viņš sācis domāt par pašnāvību, bet konstatējis, ka “trūkst drosmes to izdarīt. Apziņa, ka viņš ir gļēvulis, dziļi iedragāja viņa vīrieša pašcieņu,” stāstīja sieva.
Starplaikā sieva iegādājās manu grāmatu un to izlasīja. Viņu dziļi iespaidoja nodaļa “Aizlūgšana par neticīgiem un grēciniekiem.” Viņa man atrakstīja un jautāja, vai es būtu ar mieru pievienoties viņas lūgšanām par vīru, jo cerēja, ka tas vēl ir dzīvs.
Atbildē es apliecināju, ka Svētais Gars noteikti sniegs viņas vīram pestīšanas žēlastību, ja viņa un arī es meklēsim Dieva palīdzību. Zinot, ko šī vīra dzīvē grib panākt dēmoni un ko Kristus, es kļuvu drošāks savā apņēmībā darīt visu, lai sātanam neizdodas, bet Kristum izdodas. Šajā, kā arī visos citos aizlūgšanas gadījumos es paļāvos uz Svētā Gara lielo spēku pārvarēt un paralizēt Jēzus Kristus ienaidniekus un atbrīvot visus, kurus Viņš ir apņēmies glābt. Es apsolīju sievietei, ka ievietošu viņas un vīra vārdus savā pastāvīgajā lūgšanu sarakstā. Katru dienu bez izņēmuma es tos pieminēšu Jēzus priekšā. Es vienīgi lūdzu, lai viņa mani informē par notiekošo.
Pagāja aptuveni gads. Kādā vakarā televīzijas raidījumā sieviete redzēja interviju ar bezpajumtnieku grupu attālā pilsētā. Šie ļaudis mitinājās būdās aiz pamestas rūpnīcas zem dzelzceļa estakādes. Varas iestādes gatavojās nojaukt šīs būdas un iemītniekus pārvietot citur. Gatavodama virtuvē, stāvot ar muguru pret televizoru, viņa saklausīja pazīstamu balsi. Paskatījusies uz ekrānu, viņa ieraudzīja savu vīru. Ja viņš nebūtu runājis, viņa to nekad nebūtu pazinusi. Viņam bija bārda, mati nokarājās pāri pleciem. “Viņš bija īsts klaidonis,” viņa teica. “Tas bija nožēlojams skats.” Kad viņš intervijā teica, ka ēdienu lielākoties savāc no atkritumu urnām aiz restorāna, viņa izplūda asarās. Tas lauza viņas sirdi. Neraugoties uz visu, viņa bija pateicīga, ka vīrs vēl ir dzīvs, un šis fakts deva cerību uz kaut ko labāku.
Nākamajā dienā ziņu dienestā viņa noskaidroja, kur šī intervija notikusi, bet pēc tam, izkārtojusi sev dažas brīvdienas, devās meklēt vīru.
Viņa nonāca zināmajā vietā un iebrauca savu automobili starp pašdarinātām būdām un rūpnīcas mašīnu vrakiem, lai piekļūtu vīru bariņam, kas sildījās pie dzelzs mucā degošās uguns, bet tajā pašā laikā sāka raizēties par savu drošību un izkāpusi vēlreiz pārbaudīja, vai mašīna aizslēgta.
Viens no vīriem pateica, uz kuru būdu jāiet, un piemetināja, ka tur nav durvju. Lai tiktu iekšā, būs jāizspraucas starp būdu un smagu brezenta gabalu.
Sieviete ieraudzīja savu vīru guļam 3x4 m lielajā būdā uz pusmetru augstas vecu kartona kastu palieku kaudzes, kas atradās tieši uz bruģa. Kad viņš piecēlās, lai ielaistu būdā mazliet vairāk gaismas, sieva metās viņam ap kaklu ar vārdiem: “Es tevi nekad vairs neatlaidīšu!”
Samulsis viņš nemitīgi atkārtoja: “Lūdzu, ļauj man iet. Es esmu netīrs. Es esmu riebīgi netīrs.”
Bija vēls rudens, un šajā attālajā austrumu pilsētā sāka snigt. Kad būdā kļuva auksti, sieva aicināja viņu apsēsties automobilī. Viņš atteicās iekāpt mašīnā, lai to neaptašķītu, un nostājās pie tās durvīm, bet viņa iekāpa un daļēji atvēra logu. Sniegs nemitējās, un drīz viņš atgādināja sniega vīru.
“Vai tu kāpsi mašīnā, ja apsegšu sēdekli ar pārklāju?” viņa vaicāja. Kad viņš piekrita, viņa aizbrauca un pēc 45 minūtēm atgriezās ar sēdekļa pārklāju un lielu turzu ar siltiem ēdieniem no restorāna. Sievas sirdi ielīksmoja vīra skats, kad viņš mielojās ar to, ko nosauca par karalisku ēdienu. Klusībā viņa raidīja uz Debesīm slavu un pateicību Dievam, kas atvedis vīru atpakaļ viņas dzīvē. Viņa ticēja, ka Dievs brīnišķi atbildējis uz lūgšanām.
Veselu nedēļu vajadzēja vīru pierunāt, līdz viņš piekrita atgriezties pie sievas. Viņa saprata, ka tik dziļi sabojātu dzīvi spēj atjaunot vienīgi īpaša Dieva žēlastība.
Kad pirmās dienas beigās viņai neizdevās dabūt vīru laukā no būdas, sieva atgriezās motelī. Tajā vakarā viņa daudz lūdza un ilgojās pēc īpašas vadības, lai zinātu, kā tālāk rīkoties. Viņa izmisīgi vēlējās, lai vīrs atsāk normālu dzīvi. Pirms doties pie miera, viņa atvēra Bībeli, lai gūtu ierosinājumu pārdomām. Uzmetusi acis atvērtās Bībeles labajai slejai, viņa izlasīja vārdus:
“Ja jūsos mājo Tā Gars, kas Jēzu uzmodināja no miroņiem, tad Viņš, kas Kristu Jēzu uzmodinājis no miroņiem, arī jūsu mirstīgās miesas darīs dzīvas ar savu Garu, kas ir jūsos.” (Rom. 8:11)
“Tā tas ir,” viņa pie sevis noteica. “Mana vīra prātam jāatdzimst, Svētā Gara spēkā viņam jākļūst par to, kas viņš kādreiz ir bijis, jāatgriežas pie tās skaidrības pakāpes, kāda tam bija agrāk.” Viņa atkal zemojās, atvērdama savu sirdi Dieva priekšā.
Pagāja piecas dienas, bet nekas nemainījās.
Tad viņai ienāca prātā ideja. “Manam vīram vajag dzirdēt par Dieva spēku un mīlestību, kas darbojas cilvēku labā šajos modernajos laikos. Es viņam lasīšu fragmentus no Morno grāmatas. ”
To viņa darīja, un Dievs sāka darboties ar šo vājo vārdu starpniecību. Pamazām vīrs sāka atsaukties uz Gara balsi un sievas apgalvojumu, ka viņi kopā vēl var piedzīvot skaistu nākotni, ja savā dzīvē Dievu liks pirmajā vietā.
“Es nevarēju valdīt asaras, kas plūda pār maniem vaigiem, kad dzirdēju viņu runājam un sapratu, ka Svētais Gars atgriež manu vīru no “miroņiem”. Viņš bija garīgi miris, bet tagad atkal dzīvs un stāstīja man par prieku, kas viņam bija kādreiz, kad viņš kalpoja Dievam.”
Tad viņa izjuta lielāko aizkustinājumu savā dzīvē, kad viņš sacīja: “Labi, Linda (tas nav viņas īstais vārds), es pieņemu tavu priekšlikumu, dzīvosim atkal kā vīrs un sieva. Vai tava kompānija varēs tevi pārcelt uz citu pilsētu, kur neviens mūs nepazīst? Es nevaru sastapties ar cilvēkiem, kas mani pazina senāk. Starplaikā apmetīšos uz dzīvi kādas jūdzes ārpus pilsētas. Tā būs labāk.”
Viņa atkal apliecināja, ka darīs visu, ko jau iepriekš ir solījusi. Vairākas dienas bija vajadzīgas, lai vīru pierunātu aiziet pie friziera, uz apģērbu veikalu un sakopties tiktāl, lai viņš varētu atkal dzīvot kā normāls cilvēks.
Ar Svētā Gara vareno iejaukšanos Linda ieguva norīkojumu uz citu pilsētu un, viņai par lielu pārsteigumu, tika izvirzīta augstākā amatā ar ievērojami lielāku algu. Tagad abi dzīvo laimīgi Kungā. Sieva apliecina, ka viņu ģimenes garīgā dzīve ir nobriedusi Svētā Gara vadībā.
Linda man lūdza nevienam nestāstīt par šiem notikumiem. Es to apsolīju, tomēr nesen sāku domāt, ka vajadzētu palūgt atļauju tos aprakstīt šajā grāmatā, lai ar to cildinātu mūsu Pestītāja mīlestību un spēku. Viņi tam piekrita ar nosacījumu, ka neminēšu vārdus un vietu, kur tas noticis. Es ticu, ka viņu piedzīvojums vairos Dieva godu augstībā un virs zemes.
Varbūt visbiežāk man uzdod jautājumu: “Kā cilvēks var sākt sekmīgu lūgšanu dzīvi un to uzturēt? Tādu, kas tiešām dod iespēju saskatīt atbildes uz savām lūgšanām?”
Esmu atklājis piecus soļus, kas jānoiet, lai Dieva spēks ienāktu to dzīvē, par kuriem jūs lūdzat.
Pirmais solis. Katras sekmīgas lūgšanu dzīves pamats ir ciešāka saskare ar Jēzu. Viņš ir galvenais dvēseļu mantotājs un ilgojas palīdzēt katram no mums piedalīties Viņa misijā. Man šī saskare ar Jēzu sākas, kolīdz es no rīta atveru acis, pat pirms pieceļos no gultas. Mana rīta lūgšana mēdz būt aptuveni šāda:
“Dārgais Jēzu, Godības Kungs, es lūkojos augšup uz Debesu svētnīcas Vissvētāko vietu, kur Tu kalpo kritušās cilvēces labā, un es gaidu no Tavas rokas jaunu svaidījumu ar Tavu mīlestību un žēlastību.
Kā Tu, Kungs, labi zini, mana kritusī daba ir tāda, ka, atstāts viens, es spēju vienīgi veikt dažādus ļaunus darbus, kas mani novedīs mūžīgā postā, kāpēc es lūdzu Tevi, Kungs, piemēro man šajā brīdī Tavu Golgātā izlieto asiņu nopelnu, lai mani grēki tiek piedoti.
Es vēlos, lai Tu mani veido un apdarini, lai Tu mani audzini šķīstā un svētā gaisotnē, kur Tavas mīlestības pārpilnās straumes plūstu caur manu dvēseli un no savas puses svētītu tos, kurus sastapšu šeit, Tava ienaidnieka zemē.
Es lūdzu, dārgais Pestītāj, lai Tavs Svētais Gars dus pār mani un mājo manī šodien un dara mani raksturā līdzīgu Tev. Pateicos Tev, ka uzklausīji manu lūgšanu. Āmen.”
Pēc tam, kad esmu piecēlies un izpildījis sīkus agrā rīta pienākumus, es noturu svētbrīdi. Tā sākumā lasu Bībeli un citus ierosinošus lasījumus, kas mani ievada papildu sarunās ar Jēzu lūgšanā. Tikai pēc tam es Viņam sniedzu savu lūgšanu sarakstu, kas šobrīd sastāv no simtiem piezīmju bloka lappušu.
Sarakstā iepretī katra cilvēka vārdam ir tā vajadzību apraksts. Nav gan iespējams pieminēt katru atsevišķi, taču es ik dienas lielu skaitu pieminu arī vārdā, kā man to atgādina Dieva Gars. Es lūdzu par visu manu ļaužu lielajām vajadzībām tā, kā, manuprāt, ir lūdzis apustulis Pāvils par draudzes vajadzībām Efezā.
Pēc brokastīm es runāju lūgšanā ar savu Debesu Tēvu, slavēju Viņa vārdu un pateicos par bezgalīgajām Debesu dāvanām, kuras Viņš bagātīgi sniedz tiem, kas tiek pieminēti aizlūgšanās. Es augstu vērtēju to, ka esmu pensijā un pateicos Dievam, ka man tāpēc ir iespējams veikt šo aizlūgšanas kalpošanu.
Otrais solis. Ir nepieciešams stiprs pamats, ja kāds grib uzcelt lielu ēku, kas spēj izturēt laika pārbaudi. Tas pats sakāms arī par cilvēka garīgo dzīvi. Lai attīstītu nešaubīgu paļāvību uz Dievu un Viņa Gara spēku, mums jāiegaumē Dieva Vārds. Mums jāpiepilda savs prāts ar Rakstu vārdiem, kas iedrošina, apgaro, paceļ un, galvenokārt, piesaista sirdi Viņam. Ja mēs to darām, tad atveram ceļu
Svētajam Garam, kas mums tos atgādina vajadzīgajā brīdī. Dieva Vārds ir brīnišķīgs spēka un dzīvības avots.
Saku to no pieredzes. Pēdējos četrdesmit sešus gadus es savās kabatās glabāju papīra strēmeles, kas aprakstītas ar citātiem no Rakstiem, lai tos brīvajos brīžos atkārtotu. Šajā laikā esmu iemācījies no galvas vairāk nekā 2200 pantu, ar to neaprakstāmi bagātinādams savu garīgo dzīvi. Es jūs aicinu nodoties Rakstiem. Ja jūs to darīsit, jūs izteiksit lūgšanas, kas nesīs bagātīgus garīgus augļus.
Trešais solis. Līdzjūtīga mīlestība pamudināja Kristu nākt uz šo dumpīgo planētu un ļaut ļauniem cilvēkiem sevi pienaglot krustā; tikai tā Viņš varēja sagādāt mūžīgo dzīvību katram no mums.
Kristus bezgalīgi mīlēja savus bērnus. Viņš bija līdzcietīgs un ieinteresēts šo jēdzienu vispilnīgākajā nozīmē. Viņš vēlas, lai mēs izjustu tādu pašu tieksmi pēc šādas mīlestības. Mums jālūdz ar vislielāko iespējamo intensitāti un jāvēlas, lai Viņš mūs apveltī ar tādu pārliecības spēku, kāds piemita Viņam.
Ceturtais solis. Lai varētu aizlūgt par citiem, mums pašiem jābūt dzīvai ticībai. Kristus jautājums: “Bet vai Cilvēka Dēls, kad tas nāks, atradīs ticību virs zemes?” (Lūk. 18:8) liek domāt, ka dzīva ticība būs rets piedzīvojums pēdējās dienās, bet sekmīgas aizlūgšanas par citiem bez tās nav iespējamas.
Lasot četrus evaņģēlijus, mēs tūdaļ ievērojam, ka Kristus brīnumu mērs cilvēku labā ir bijis atkarīgs no viņu ticības mēra. Piemēram, Bībele vēsta par diviem aklajiem, kas sekojuši Jēzum un lūguši sev Viņa žēlastību. Mat. 9:29,30 teikts: “Tad Viņš aizskāra viņu acis, sacīdams: “Lai jums notiek pēc jūsu ticības.” Un viņu acis atvērās.”
Mat. 4:23,24 rakstīts: “Jēzus staigāja pa visu Galileju, (..) dziedinādams visas slimības un sērgas tautā. Un Viņa slava izpaudās pa visu Sīriju; un pie Viņa atnesa visus neveselos, dažādu sērgu un sāpju pārņemtus un velna apsēstus, mēnessērdzīgus un triekas ķertus, un Viņš tos dziedināja.”
No otras puses, cilvēki ar mazu ticību patiesībā paši sevi aplaupa, atņemdami sev Dieva svētības. Mat. 13:58 mums atgādina, ka “Viņš tur nedarīja daudz brīnumu viņu neticības dēl”. Tā tas ir arī ar mūsu aizlūgšanām par citiem – mums jāmeklē un jāsaglabā patiesa, dziļa ticība.
Piektais solis. Piedošana ir izšķiroša.
Mēs dzīvojam laikmetā, kad cilvēki neredz atbildes uz savām lūgšanām tāpēc, ka viņi vispirms nav lūguši, lai Dievs piedod viņu pašu grēkus. Mans nemainīgais ieradums ir – nekad neaizlūgt par kādu cilvēku, iekams neesmu pacēlis savu sirdi pie Dieva šādā lūgšanā: “Dārgais Debesu levs, Kunga Jēzus vārdā piedod man, lūdzu, ja esmu Tevi apvainojis domās, vārdos vai darbos. Es zinu, Kungs, ka Tava roka nav par īsu, lai palīdzētu, un Tava auss nav aizkritusi, ka tā nevarētu dzirdēt, bet izprotu, ka mūsu pārkāpumi un grēki var mūs atšķirt no Tevis un Tavām bagātajām svētībām. (Skat. Jes. 59:1,2) Es nevaru atļauties būt no Tevis šķirts pat brīdi, tāpēc, lūdzu, nokārto visu, kas ir starp Tevi un mani, es lūdzu.”
Daudz kristiešu savās vēstulēs un sarunās pa tālruni minēja, ka viņu lūgšanas, liekas, nekur neaiziet. Viņi jautāja, kā es to izskaidroju. Vispirms mēģināju palīdzēt, izvaicājot par viņu kristīgo dzīvi, taču šāda pieeja šķita kā strupceļš. Beidzot es lūdzu Kungu, lai Svētais Gars man palīdz izprast šo problēmu. Pirms tajā vakarā devos pie miera, atvēru Bībeli, lai kaut ko vēl pārdomātu pirms aizmigšanas. Nejauši man uzšķīrās Kunga lūgšana. Es lasīju: “Jo, kad jūs cilvēkiem viņu noziegumus piedosit, tad jums jūsu Debesu Tēvs arīdzan piedos. Bet, ja jūs cilvēkiem viņu noziegumus nepiedodat, tad jūsu Debesu levs jums jūsu noziegumus arīdzan nepiedos.” (Mat. 6:14,15)
Pēkšņi man ienāca prātā, ka dažu cilvēku nepiedodošā attieksme var aizšķērsot ceļu Dieva svētībām. Kopš tā laika esmu palīdzējis daudziem, jautādams, vai viņiem nav grūti piedot citu kļūdas vai arī to nodarītās pārestības.
Kāda sieviete bija neziņā, kāpēc viņas lūgšanas šķiet tik neefektīvas. Kad minēju šo iespējamo iemeslu, viņa tūdaļ piekrita, ka tā ir viņas problēma. “Patiesībā tas ir raksturīgi mūsu ģimenei,” viņa teica. “Es vienmēr atcerēšos, kā mans vectēvs sacīja: “Ja kāds tevi aizvaino – netrako, tikai gaidi īsto izdevību, un tad izrēķinies ar šo cilvēku.” ” Viņa atzina, ka tikai brīnums tai varētu iemācīt piedot citiem.
Apmēram pēc pusgada viņa atkal piezvanīja. Šoreiz prieks vibrēja balsī, kad šī sieviete stāstīja, kā Dievs viņai devis spējas patiesi piedot citiem. Tagad viņas lūgšanas vainagojas brīnišķiem rezultātiem.
Simtiem vēstuļu, kuras kopš 1990. gada februāra esmu saņēmis no Dievu mīlošiem ļaudīm, atklāj ļoti bēdīgu parādību. Tas liecina, ka liela daļa ticīgo savas attiecības ar Dievu vērtē pēc savām izjūtām.
Palaikam daži jūt, ka Dievs no viņiem ir tālu prom. Citi uzskata, ka viņu lūgšanas patiesībā neko daudz nenozīmē, un tāpēc labprāt iztiek bez lūgšanām. Vēl citi nekādi nespēj izdomāt, kas viņiem traucē dzīvot kā laimīgiem kristiešiem.
Taču viena lieta mani apbēdina visvairāk. Mani satriec vēstules no vientuļiem kristiešiem, kas ir pārliecināti, ka viņu seno grēku ēna vēl turpina tiem sekot. Citiem vārdiem, viņi jūt, ka Dievs vēl joprojām pārmet par bijušajiem grēkiem. Izstāstījuši savus ļaunos darbus, kas izdarīti pirms atgriešanās pie Kristus, daudzi jautā: “Vai Dievs var piedot tādu ļaundarību?”
Šajā nodaļā vēlos parādīt, kā varam uzvarēt vainas sajūtu par mūsu pagātnes grēkiem. Galvenokārt gribu pateikt, kā pasargāt sevi no depresijas, kas rodas šī iemesla dēļ. Minēšu dažus raksturīgus izteicienus no vēstulēm:
“Manā dzīvē valda depresija un nedrošība, un es nespēju kontrolēt savas jūtas.”
“Es būtu pateicīgs, ja jūs par mani lūgtu, jo neko vairs nesaprotu. Mani nomāc depresija. Mana ticība ir vārga, un domas visnotaļ negatīvas.”
“Rakstu cerībā, ka jūs varbūt gribēsit par mani aizlūgt. Ilgu laiku mani nomoka depresija, kas mani padara darba nespējīgu, jo dažreiz pat nav iespējams loģiski spriest un domāt. Es gan ārstējos, bet ārsti man nespēj līdzēt.
Savam pēdējam ārstam es teicu: “Reizēm šķiet, ka kāds spēks mani ir satvēris, un es to nevaru nokratīt.” Viņš ieteica parunāt ar draudzes mācītāju, jo tie varot būt tumsas spēki, kas mani nomāc. Vai jūs domājat, ka manā dzīvē kaut kas tāds ir iespējams? Es mīlu Dievu un biju kristietis visu savu mūžu.”
Daudziem Dieva ļaudīm ir grūti apzināties, ka Dievs tiešām ir piedevis visus viņu grēkus. Trīs atšķirīgi iemesli kavē tam ticēt, taču ar Dieva žēlastību mēs varam tos pārvarēt.
Pirmkārt, mūsu kritušajai dabai piemīt tas, ko var saukt par atsvešinātību no Dieva. Tajā savukārt ir divi atsevišķi komponenti – paļāvības trūkums uz Dievu un neticība.
Abi šie nomācošie spēki gadsimtu gaitā ir sadragājuši neskaitāmas dzīves. Tie kavējuši pirmsplūdu laika cilvēkus ieiet šķirstā un izglābties, ietekmējuši ebrejus tā, ka viņi nepaļāvās uz Dievu pat pēc tam, kad Viņš jau bija tos atbrīvojis no Ēģiptes ar veselu virkni brīnumu. Šī viltīgā vara rosināja tos neticēt visam labajam, ko Viņš bija teicis par apsolīto zemi, un tāpēc tie nomira tuksnesī.
Otrs iemesls, kas kavē cilvēkiem ticēt, ka grēki piedoti, ir tas, ka viņi ir garīgi novārguši. Kad uzmācas šaubas, viņiem nav nekādas garīgas izturības, ne pretestības spēju, nekas viņus nestiprina pozitīvi. Minēšu piemēru. Pirms dažām dienām runāju pa tālruni ar kādu sievieti, kas bija ļoti neapmierināta ar savu kristīgo dzīvi. Cenzdamies atjaunot viņas paļāvību uz Dieva bezgalīgo ieinteresētību mūsu dzīvē un labklājībā, es citēju labi zināmo Bībeles pantu: “Ja atzīstamies savos grēkos, tad Viņš ir uzticīgs un taisns, ka Viņš mums piedod grēkus un šķīsta mūs no visas netaisnības.” (1. Jāņa 1:9) Viņa tūlīt noprasīja, vai es varu pateikt, kur ir šāds pants. Viņa maz pazina Rakstus.
Palaikam es lūdzu cilvēkus iegaumēt Bībeles pantus, lai Svētais Gars viņiem tos varētu atgādināt vajadzīgajā brīdī. Tad Viņš var šos ļaudis pildīt ar cerību, ticību Dievam un dot tiem spēku pretoties grēkam. Mani iedrošina sastapšanās ar cilvēkiem, kas ir nolēmuši tuvoties Dievam, iemācoties Viņa Svētos Vārdus. Es redzu, kā pie viņiem darbojas Svētais Gars, un tas ir brīnišķīgi.
Trešais iemesls, kāpēc dažiem cilvēkiem mēdz būt grūti pieņemt grēku piedošanu, ir tas, ka sātans ir iedragājis ļaužu paļāvību Dieva spējai piedot.
“Dēmonu gari labprāt rotaļājas ar cilvēku prātiem,” man teica spiritistu priesteris, kad vēl biju garu pielūdzējs. “Tie liek uzplaiksnīt cilvēku prātos domām un tēliem tik smalki un veikli, ka uzbrukuma upuri tos uzskata par sava prāta neatkarīgiem apsvērumiem.” Ar lielu gandarījumu viņš lielījās, ka gari var aktivizēt cilvēka iztēli, ierosinot mīlēt vienus un ienīst citus cilvēkus. Tie var sagādāt gan valdzinošu laimes sajūtu, gan arī pretējo – dziļu izmisumu un depresiju.
Ja es saku, ka mēs varam nokļūt sātana ierosinājumu iespaidā, tas nenozīmē, ka esam dēmonu apsēsti, kā to pārāk bieži apgalvo tie, kas veic īpašu kalpošanu, lai atbrīvotu cilvēkus no ļauno garu ietekmes.
Atbildot tiem, kas bija rakstījuši sākumā citētās vēstules, es ļoti cenšos viņus iedrošināt. Es pievēršu viņu uzmanību faktam, ka “mūsu cīņas ieroči nav miesīgi, bet spēcīgi Dieva priekšā cietokšņu noārdīšanai. Mēs apgāžam prātojumus un visas augstprātīgās iedomas, kas paceļas pret Dieva atziņu, un uzvaram visus prātus, lai tie ir Kristum paklausīgi.” (2. Kor. 10:4,5)
Es īpaši uzsveru, cik svarīgi ir lūgt pēc Svētā Gara, lai Tas izcīnītu viņu garīgās cīņas. Daudzi no tiem, kas pievēršas lūgšanām, pilnīgi apzinoties, pret ko viņi cīnās, tagad priecājas par krāšņām uzvarām pār agrāk nepārvaramajām problēmām.
Citēšu vēstuli kādai sievietei, kas savā kristīgajā dzīvē bija pārcietusi daudz bēdu un nelaimju un domāja – šie sarežģījumi rodas tādēļ, ka daži viņas pirms atgriešanās darītie grēki ir pārāk lieli, lai Dievs tos varētu piedot.
“Cienījamā Grejas kundze!
Jūsu 21. aprīļa vēstuli es saņēmu un izlasīju vairākkārt. Es nekavējoties to uzticēju Dievam. To darot, es ļoti lūdzu Viņa žēlastību jums un jūsu ģimenei, sīki izklāstot, kā dēmonu gari pūlas izpostīt Jūsu paļāvību uz Dievu.
Lūdzu nepieļaujiet, ka jūs zaudējat savu paļāvību uz Dievu, domādama, ka kaut kāda iemesla dēļ varētu būt nederīga savā garīgajā dzīvē un tāpēc esat nespējīga nākt Viņam tuvāk. Saņemiet drosmi!
“Viņš nedara mums pēc mūsu grēkiem un neatmaksā mums pēc mūsu noziegumiem, jo, cik augstu ir debesis pār zemi, tik liela ir Viņa žēlastība pret tiem, kas Viņu bīstas. Cik tālu ir rīti no vakariem, tik tālu Viņš atliek mūsu pārkāpumus nost no mums. Kā tēvs apžēlojas par bērniem, tā Kungs apžēlojas par tiem, kas Viņu bīstas. Jo Viņš zina, kādi radījumi mēs esam, Viņš piemin to, ka mēs esam pīšļi.” (Ps. 103:10-14)
Jūs rakstāt savā vēstulē: “Es tik ļoti ilgojos atzīt Viņa klātbūtni, Viņa mīlestību tik personiski, kā tas bija kādreiz.”
Mana mīļā māsa, ar Dieva palīgu es jums varu palīdzēt nodibināt brīnišķas attiecības ar Dievu. Šīs attiecības būs stipri nopamatotas Dieva Vārdā, nevis jūtās vai ekstāzes sakairinātās emocijās. Šo attiecību izcilība izriet tieši no Golgātas. Katru rītu lūdziet, lai Kungs jums piemēro Golgātā izlieto asiņu nopelnu un ietērpj jūs savas taisnības tērpā, kā to apustulis Pāvils apraksta Vēstulē filipiešiem: “(..) Lai Kristu iegūtu un atrastos Viņā, negūdams savu taisnību no bauslības, bet no Kristus ticības, taisnību no Dieva uz ticības pamata, lai atzītu Viņu un Viņa augšāmcelšanās spēku.” (Filip. 3:9,10)
Ja ļausit Viņam nostādīt jūs tādā stāvoklī, tad mūsu Debesu Tēvs jūs skatīs pilnīgi jaunā gaismā. Pats savā kristīgajā dzīvē es esmu piedzīvojis to, par ko raksta Pāvils; tā ir visciešākā iespējamā tuvība ar Dievu šajā ienaidnieka zemē.
Jūsu vēstule mani ieinteresēja galvenokārt tāpēc, ka daudzi Dieva ļaudis cīnās ar to pašu bēdu. Vai Kungs ir zaudējis interesi par viņiem tāpēc, ka viņi vairs neizjūt Viņa klātbūtni tā kā agrāk? Viņi/zīt, ka nav vairs tik viegli apmeklēt sapulces, nav arī vairs tāda prieka lūgšanā. Viņi baidās par nākotni un šaubās, vai spēs nokļūt Dieva pilsētā. Bez tam viņi vēl jūt, ka tiem ir pārāk maz labestības, lai būtu viegli dzīvot Dievam. Atskatīdamies uz savu grēcīgo dzīvi un savu dzīvesveidu pirms atgriešanās, šie ļaudis kļūst vēl mazdūšīgāki un jūt, ka it kā padodas.
Es uzskatu, ka šāds stāvoklis ir taisnības ienaidnieku izraisīta garīga malārija.
Nav jābrīnās par Bībeles vārdiem, ka “taisnais dzīvos no ticības”. (Hab. 2:4; Rom. 1:17) Citiem vārdiem, turi Dievu pie vārda un dzīvo Viņam, neatkarīgi no tā, ko tu jūti.
Es zinu tikai vienu ceļu, kā izbēgt no nāvējošās garīgās malārijas, kas izposta tik daudzu kristiešu dzīvi. Tas ir – iegaumēt Bībeles pantus, kas liecina par Dieva mīlestību pret grēciniekiem, tādus, kā Jāņa 3:16: “Jo tik ļoti Dievs pasauli mīlējis” vai: “Kur ir tāds Dievs, kā Tu esi, kas piedod grēkus un neatmaksā savas tautas atlikušajiem viņu noziegumus, kas mūžīgi netur dusmas, jo tev patīk žēlastība?” (Mih. 7:18)
Padomāsim, piemēram, par Dāvida dzīvi. Iedomājieties, tas ir cilvēks, kas izbaudījis dzīvi līdz mielēm. Lielākā daļa viņa dzīves gadu bija gods Dievam un nācijas slava, taču ne visi no tiem. Kaut arī šis ķēniņš bija vīrs pēc Dieva sirds, viņš tomēr rīkojās nekrietni – iekāroja kāda sava virsnieka sievu un tīkoja to iegūt sev. Vēl vairāk, pat izdomāja nodevīgu plānu, kā nogalināt tās vīru. Dāvids apmierināts nopriecājās, saņēmis ziņu par Ūrijas nāvi.
Lai pilnībā aptvertu šo nekrietnību, jāievēro, ka vārds netaisnība apzīmē ļaundarību, kas veikta pilnā apziņā, ka Dievs to visu redz, tā nozīmē arī to, ka ļaundaris nemaz nebēdā par Dieva baušļos izteikto aizliegumu. Es uzskatu, ka Dāvids klaji sacēlās pret Dievu, kuru teicās mīlam un pielūdzam. Viņa grēks bija tīšs un apzināti iecerēts. Tagad apsveriet sekojošo. Cilvēciski runājot, tādam vīram nebūtu ko cerēt, ka Dievs piedos viņa ļaundarību. Bet Dāvids nožēloja un izsūdzēja savu lielo pārkāpumu, un Bībele mums vēsta, ka Dievs viņam ir piedevis. Es rodu lielu mierinājumu domājot, ja Viņš nodarīto piedeva Dāvidam, tad spēj piedot arī man, kā to ir darījis pirms 47 gadiem, neraugoties uz to, ka esmu kalpojis ļauniem gariem un biju apliecinājis, ka ienīstu Dievu.
Pirms daudziem gadiem es iemācījos no galvas lielu daļu Dāvida nožēlas psalma (51.), sevišķi 1.3. un 10.12. pantu. Šie panti nostiprināja manu pārliecību, ka Dievs ir gatavs piedot un, vairāk par visu, arī aizmirst.
Atskatoties uz savu dzīvi, man bieži nāk prātā, ka Dievs nekādi nevar būt man piedevis, taču nekavējoties uztveru šīs šaubas kā ļaunā eņģeļa mēģinājumu padarīt mani mazdūšīgu, lai es atteiktos no Dieva. Vienīgā iespēja, kā novērst šādas domas, ir atsaukt atmiņā Bībeles pantus, kas stāsta par Dieva labestību un mīlestību. Man sevišķi patīk citēt šādus apustuļa Pāvila vārdus:
“Tāpēc es esmu pārliecināts, ka ne nāve, ne dzīve, ne eņģeļi, ne varas, ne tagadne, ne nākotne, ne spēki, ne augstumi, ne dziļumi, ne cita kāda radīta lieta mūs nevarēs šķirt no Dieva mīlestības, kas atklājusies Kristū Jēzū, mūsu Kungā!” (Rom. 8:38,39)
Mēs nedrīkstam aizmirst faktu, ka tik ilgi, kamēr mītam ienaidnieka zemē, sātans un viņa gara sabiedrotie darīs visu iespējamo, lai mēs justos šausmīgi. Tie spēj pat spīdzināt mūsu prātu, kā to darīja ar Jāni Kristītāju. Ja viņš ieklausītos savās jūtās, būdams cietumā, tad būtu zaudējis mūžīgo dzīvību.
Padomājiet par to: tas bija vīrs, kas dzīvoja Dievam, bija darījis visu iespējamo, lai godinātu Viņa vārdu, bet tagad smaka aukstā cietumā. Ticu, jūs man piekritīsit viņam bija pietiekoši daudz iemeslu atteikties no Dieva.
Tomēr viņš, līdzīgi citiem lielajiem Bībeles vīriem (lasiet Vēstules ebrejiem 11. nodaļu), stiprināja savu prātu ar Rakstiem, un, kad pacēla savu sirdi pie Dieva lūgšanā, Dieva Gars stiprināja viņu ar pareizām domām, nevis ar jūtu uzplūdiem.
Viņš gan zaudēja savu dzīvību Dieva lietas dēļ, bet Jēzus viņu godināja ar vārdiem: “Patiesi Es jums saku: “No sievām dzimušie neviens nav cēlies lielāks par Jāni Kristītāju.” ” (Mat. 11:11)
Varat man nepiekrist, tomēr gribas ticēt, ka Dieva Gars jūs gatavo sevišķam darbam, tādam, kas prasa, lai jūs staigātu ticībā, nevis ar saviem uzskatiem vai jūtu uzplūdos. Tuvojas laiks, kad Dieva baušļus ievērojošām draudzēm būs vajadzīgi cilvēki, kas staigā vienīgi ticībā, neraugoties ne uz ko.
Tajā laikā Dieva tautai būs vajadzīgs tādu īpašu ļaužu sniegts iedrošinājums. Tie būs ļaudis, kas, Dieva Gara vadīti, būs guvuši spēku, iegaumējot Dieva Vārdu. Ļoti iespējams, ka starp šiem varenajiem ļaudīm Jēzus vēlas redzēt arī jūs.
Man ir droša pārliecība, ka tā Vīra žēlastībā, kas ir gājis ceļu uz Golgātu, lai īstenotu mūsu pestīšanu, jūs kļūsit par lielu uzvarētāju.”
Kopš tā laika esmu sarakstījies arī ar citiem, kas cīnījušies ar tām pašām šaubām, kādas nomāca Grejas kundzi. Man ir prieks darīt zināmu, ka daudzus no viņiem Svētais Gars ir svētījis ar cerību un ticību. Viņi ir ieguvuši mieru Kungā un jaunu nākotnes redzējumu. Daudzi man vēlāk ir zvanījuši un stāstījuši par pārmaiņām savā dzīvē. Kungs mums ir dāvājis brīnišķu saprātu un svētījis mūs ar spējām veidot prāta tēlus, kas ir jūtām netverami. Dievs mūs ir apveltījis ar spējām radīt jaunas idejas un apvienot vecās jaunā veidā. Visu vainago mūsu iztēle. Būsim modri un lūgsim ar visu iespējamo centību, lai sātanam neizdotos to sabojāt vai izkropļot. Vienīgi ar dievišķo palīdzību visi šie traģiska likteņa piemeklētie, kas man raksta, spēj pārvarēt šausmīgo mazdūšību un postu, ar ko sātans viņus nomāc grēku pilnajā pasaulē. Ar Svētā Gara starpniecību Kristus ļoti vēlas mums dot neticamu spēku, neticamas uzvaras un neticamu prieku. Tad mūsu dzīve paudīs Viņam neiedomājamu slavu.