Lūgšanu spēks

1. Nāves nams

1984. gada 1. decembrī es biju tuvu nāvei Kanādā Ontario provinces Niagarafolsas pilsētas Lielās Niagaras, slimnīcas reanimācijas nodaļā. Man bija sirds asinsvadu aizsprostojums un mirgošanas aritmija, kuru ārsti nespēja novērst. Pēc dažām dienām kardiologs teica, ka es būtu miris ceļā uz slimnīcu, ja mani atvestu divdesmit minūtes vēlāk.

Es saslimu pēkšņi. Nedēļas nogalē mēs ar sievu Hildu viesojāmies pie viņas mātes. Mūsu brauciens no Ņujorkas štata bija patīkams, un kopā ar māti jauki pavadījām vakaru. Kad ap desmitiem devāmies pie miera, es jutos neparasti noguris; aizmigu mierīgi, bet ap trijiem pamodos vienos sviedros. Jutu gan, ka man grūti elpot, bet domāju, ka vainīga pārāk karstā guļamistaba.

Piecēlos un mazliet pavēru logu; pa spraugu nāca vēss ziemas gaiss, un man kļuva vieglāk. Tomēr aizmigt vairs nevarēju. Vārtījos gultā, un atkal trūka elpas.

Cīnīdamies pēc tās, aizvien plašāk atvēru logu, līdz ap septiņiem tas bija pilnīgi vaļā.

Pēc dušas jutos galīgi saguris un nopratu, ka ar mani kaut kas notiek. Lai noskūtos, bija jāsaņem visi spēki. Ejot uz mašīnu, jutos tā, it kā kāptu stāvā kalnā.

Slimnīcas uzņemšanas nodaļā man ātri uzlika skābekļa masku, pievienoja intravenozajai sistēmai un diagnostikas monitoram, lai kontrolētu sirdsdarbību. Kardiologs un vairākas māsiņas darīja visu, lai uzturētu mani pie dzīvības.

Pēc īsa brīža mani ievietoja pārpildītajā intensīvās terapijas nodaļā. Tā kā visi stiklotie boksi bija aizņemti, man nolika gultu blakus māsu postenim.

Patiesībā biju jau ar vienu kāju kapā, jo elpa kļuva tik sekla, ka ar mokām bija jāvelk skābeklis plaušās. Tagad es ticēju, ka mirstu, bet vēl vairāk par to pārliecinājos, kad man vaicāja, vai gribu, lai pie manis atnāk mācītājs. Biju tik nespēcīgs, ka lūdzu, lai mani neapmeklē neviens, izņemot manu sievu. Viņai atļāva ik pa divām stundām ienākt pie manis uz desmit minūtēm. Varu teikt, ka gandrīz četrdesmit gadus ik dienas biju meklējis Dievu un gatavojies savai pēdējai stundai.

Apzinoties savu kritisko stāvokli, ievēroju, ka nodaļā liels skaits slimnieku izmisīgi cīnās ar nāvi. “Šis ir nāves nams,” es teicu sev.

Dieva klātbūtne

Pagāja trīsdesmit sešas stundas, un es vēl aizvien dzīvoju; tagad jau varēju paelpot arī bez skābekļa maskas. Manas domas pacēlās pie Dieva slavinājumā no visas sirds.

Tajā svētdienas vakarā situācija intensīvās terapijas palātā bija ļoti sarežģīta, un virsmāsa izsauca papildspēkus, lai spētu sniegt neatliekamo palīdzību. Pa labi no manis ievietoja pavecu vīrieti, kas bija tuvu nāvei, un divas māsiņas izmisīgi cīnījās par viņa dzīvību. Kreisajā pusē gulēja kāds trīsdesmit gadus vecs slimnieks, kas jau bija pārcietis trīs sirdslēkmes; viņš teica, ka dzīvojot savas pēdējās dienas.

Gaismas signāli māsu postenī uzliesmoja arvien biežāk, jo daudzu slimnieku stāvoklis bīstami pasliktinājās. Tā kā mana gulta atradās blakus māsu postenim, es dzirdēju sarunas selektorā. Varēja noprast, ka vairāku slimnieku stāvoklis spēji pasliktinās un kļūst bezcerīgs.

Es sāku lūgt nevis par sevi, bet par citiem. Manas domas lūgšanā pacēlās pie Dieva. Trīsdesmit deviņu gadu laikā es biju pārliecinājies par aizlūgumu spēku. Jau agri savā kristīgajā pieredzē biju izkopis ieradumu intensīvi aizlūgt par tiem, kas izvārguši cīņās ar grēku un kļuvuši par garīgiem un reizēm arī fiziskiem invalīdiem. Savās domās es šos ļaudis dēvēju par Kristus intensīvās aprūpes nodaļu. Daudzreiz redzēju, ka manas lūgšanas par viņiem piepildās acu priekšā.

Kad uzlūkoju savu Kungu un Pestītāju Debesu svētnīcas Vissvētākajā vietā aizlūdzam par kritušo cilvēci (Ebr. 8:1,2), mana sirds gavilēja pateicībā par daudzajām svētībām, kuras Viņš tik žēlīgi piešķīra citiem, uzklausot manu aizlūgšanu. Mans prieks Kungā bija liels, kad pārdomāju Dieva neizsīkstošo līdzjūtību pret mani, visai niecīgu cilvēkbērnu.

Tagad es lūdzu, lai Svētā Gara varenais spēks apklāj ikkatru ar saviem miera un gaismas spārniem un arī dziedina, ja tāds ir Viņa prāts. Lai iedrošinātu sevi, atrodoties uz nāves sliekšņa, es lūdzu, lai Dievs man ļauj redzēt Viņa dziedinošo pieskārienu šajā intensīvās terapijas nodaļā. Pēc tam es pateicos Lielajam Ārstam un Dzīvības Devējam par uzklausīto lūgšanu.

Jau senāk, kad pats vēl biju iesaistījies kalpošanā gariem, es atklāju, ka dēmonu gari bez sīvām cīņām neatdod savu laupījumu Dieva Garam. Nākamo piecpadsmit minūšu laikā daudziem slimniekiem kļuva manāmi grūtāk; māsiņas skriešus devās no viena pie otra; notika arī visļaunākais: kādam Smita kungam apstājās sirds.

Māsu postenī sāka darboties trauksmes signāls. Virsmāsa pa selektoru aicināja visas slimnīcas ārstus steigties palīgā. Uz nodaļu atsteidzās trīs ārsti. Kāda māsiņa elsdama nesa mākslīgās elpināšanas aparātu, kas bija palicis gaiteņa otrā galā.

Apmēram desmit minūtes mediķi velti mēģināja atdzīvināt slimnieku. Beidzot viens no tiem iznāca no palātas ar nokārtu galvu un pateica dežūrējošai māsai: “Viņš ir aizgājis.” Nekavējoties es vērsos pie dzīvības Lielkunga un lūdzu, lai Viņš atdzīvina Smita kungu ar Dzīvības Gara vareno spēku (Rom. 8:2) – ar to spēku, kas uzmodināja Lācaru no mirušajiem. Es nepaguvu pateikt “āmen”, kad Smita kungs atguva samaņu un brīnījās, kāpēc palātā tik daudz cilvēku. Viņš paziņoja, ka ir ļoti izsalcis, un lūdza, vai nevar dabūt kaut ko ēdamu.

Cits ārsts pienāca pie posteņa un, norīkodams māsiņu uz virtuvi pēc ēdiena, piemetināja: “Es nekā tamlīdzīga neesmu redzējis visā savā mūžā.”

Uz manām lūgšanām tika brīnišķi atbildēts ne tikai Smita kunga gadījumā. Pēkšņi Debesu miers svētīja visus, kas atradās intensīvās terapijas nodaļā. Pār šo vietu nolaidās liegs klusums. Māsiņas nesteidzīgi kustējās starp boksu stikla sienām, kamēr slimnieki mierīgi aizmiga un dziļi elpoja. Kas attiecas uz mani, es skaidri izjutu Dieva klātbūtni.

Pagarinātais dzīves ilgums

Hilda gaidīja garas stundas, lai kopā ar mani varētu pavadīt atļautās desmit minūtes. Ap desmitiem vakarā viņa ieradās pēdējo reizi, pirms devās nakšņot pie mātes. Nodaļas vestibilā viņa bija iepazinusies ar slimnieka Smita kundzi. Sieviete bija ļoti satraukta par savu vīru, jo viņš bija zaudējis katru cerību un paziņojis, ka vēlas mirt. Tagad viņa izstāstīja par brīnišķo negaidīto pārmaiņu vīra veselības stāvoklī. Līdz ar to spēji izmainījās arī viņa skats uz dzīvi. Nesen viņš bija paziņojis, ka grib mirt, bet tagad teica, ka vēlas dzīvot.

Pēc četrām dienām man gadījās sastapt Smitu pāri slimnīcas kardioloģijas nodaļā. Viņu acis izstaroja Dieva mīlestību un mieru. Vēlāk Hilda sarakstījās ar kundzi un uzzināja, ka viņas vīram tagad ir nevainojama veselība. Pēc iziešanas no slimnīcas viņš labprāt ķērās pie katra darba cerībā vēl nodzīvot daudz gadu.

Nākamajā dienā pēc Smita kunga atspirgšanas ārsti konstatēja, ka vairāki slimnieki ir pietiekami atlabuši, lai viņus varētu pārvest uz citām slimnīcas nodaļām. Sirdsslimnieks, kas gulēja pa kreisi no manis, atspirga tiktāl, ka ārsti viņu pārvietoja nekavējoties. Viņš bija prieka un optimisma pārpilns. Vecais vīrs man pa labi pārtapa par citu cilvēku. Ārstējošais ārsts bija ārkārtīgi pārsteigts par šo izmaiņu un apsolīja viņu pārvest uz nodaļu jau nākamajā rītā, ja vien uzlabošanās turpināsies. Tas tiešām notika otrdienas rītā. Biju dziļi gandarīts, redzot, ka manas aizlūgšanas tikušas uzklausītas tik tveramā veidā.

Toties manis paša veselība nebija laba. Tieši tajā otrdienā ap astoņiem no rīta kardiologs, atbildēdams uz manu jautājumu, izteicās, ka manas izredzes dzīvam iziet no nodaļas ir niecīgas. Analīzes rādīja, ka kāds vīruss ir izraisījis neatgriezeniskus bojājumus manā sirdī. Ar tik nepilnvērtīgu sirdsdarbību es vienkārši nevarēju turpināt dzīvot. Ārsts ieteica izmēģināt pēdējo iespēju: apturēt manu sirdi ar 50 voltu strāvu un tad tās darbību atjaunot ar 200 voltu strāvas triecienu. Es parakstījos, ka piekrītu šim mēģinājumam. Vēlāk pēcpusdienā kardiologs man paziņoja, ka procedūra nav līdzējusi.

Mans veselības stāvoklis sarežģījās vēl vairāk, kad plaušās sāka krāties šķidrums. Sapratu, ka ilgi vairs neizturēšu. Šajā pievakarē biju gan ļoti vārgs, taču domas bija skaidras, kad atskatījos uz savas dzīves sešiem gadu desmitiem. Aina pēc ainas atdzīvojās manā atmiņā, un mana sirds pildījās ar pateicību Dievam, kad atcerējos, kā Viņš par mani bija gādājis pat tad, kad no Viņa bēgu. Beidzot atcerējos gadījumu savā bērnībā, kad man bija tikai septiņi gadi. Tas notika tēva dzirnavās Kanādas austrumos.

“Viņš ir dzīvs! Viņš ir dzīvs!” kliedza Edmonds, mans vecākais brālis, kad bija atslēdzis strāvu un nolaidies pa lūku pagraba stāvā. Es biju paklupis pret malkas kluci un uzkritis trīsdesmit piecus centimetrus platai dzensiksnai, kas grieza metrīgu riteni, kuru savukārt griež trīsmetrīgs ritenis; siksnu nospriegoja 150 kg smags bloks. Cilvēki sadzirdēja manus palīgā saucienus pat otrajā stāvā cauri skaļajam mašīnu troksnim.

Ja septiņus centimetrus resns tērauda stienis no pēkšņā satricinājuma nebūtu nomaucies no savas masīvās pamatnes, es acumirklī būtu aizgājis bojā. Bet tagad siksna noskrēja no mazākā rata un līdz ar to spriegotājs nometa siksnu. Tā mani tomēr pievilka pie lielā rata un uzvilka augšā, kur es atdūros pret griestu siju un iesprūdu.

Velkošais ritenis turpināja kustēties, kamēr neizslēdza strāvu. Gandrīz viss mans apģērbs bija norauts – bieza ziemas jaka, svīteris, flaneļa krekls un bieza apakšveļa. Kreisā roka nokarājās no rata, delna un pirksti bija nobrāzti līdz kaulam. Kādu laiku ārsts domāja, ka roka būs jāamputē, bet man bija lūdzoši vecāki, kas no pieredzes zināja lūgšanu spēku, un viss beidzās labi.

Lai savestu mašīnu kārtībā, bija vajadzīgas trīs dienas. Mehāniķi, kas to laboja, apliecināja, ka bojājumu izraisījis pārdabisks spēks. Viņi teica, ka spriegotāja svars vien būtu salauzis visus manus kaulus, bet mašīna pie tam necik nepalēninātu gaitu. Smagais stienis izkustējās bez redzama iemesla. Mehāniķi lēsa, ka stieni izkustināt varēja spēks, ne mazāks par vienu tonnu.

“Viņi lai pateicas tam Kungam par Viņa žēlastību un par Viņa brīnuma darbiem, ko Viņš dara cilvēku bērniem.” (Ps. 107:15).

Pārdomādams savu tālāko dzīvi, atcerējos, ka biju dusmojies uz Dievu divpadsmit gadu vecumā, kad manu māti guldīja kapā. Sarūgtinājumā nekādi nevarēju ielāgot, kā labais Dievs ļauj bez gala turpināties cilvēces ciešanām un nekā nedara, lai tās mitētos. Es zaudēju ticību Viņam un visam pārdabiskajam. Agrajā jaunībā biju lasījis neticīgu autoru darbus, tad arī Darvina rakstus; visbeidzot Tomasa Hakslija darbi mani tomēr pārliecināja, ka cilvēks ir tiešais pērtiķa pēcnācējs. Divdesmit viena gada vecumā es sevi uzskatīju par ateistu, biju atmetis katoļticību, kas man kādreiz bija bijusi, un noliedzu Dieva esamību. Tad, gluži negaidot, guvu satriecošu pieredzi par pārdabisko. To, ka Dievs mani vēro un par mani rūpējas, es nedomāju.

Tas notika 1946. gadā Monreālā, Kanādā. Sastapu kādu karalaika draugu. Viņš bija iestājies biedrībā, kas apgalvoja, ka uztur sakarus ar mirušo gariem. Es sāku piedalīties viņu izdarībās, un drīz vien mūs abus uzņēma slepenā asociācijā, kuras biedri pielūdza izcili gudras, pievilcīgas būtnes, ko tie dēvēja par dieviem. Viņu dievkalpojumu telpā bija izlikti daudzi garu portreti. Man paskaidroja, ka gari ieguvuši materiālu veidolu un nofotografēti. Pēc šīm fotogrāfijām tika izveidoti portreti.

Tajā laikā es strādāju kādā izšūšanas firmā, kas piederēja ebrejiem. Firmas īpašnieks reiz palūdza mani izdarīt viņam pakalpojumu. Viņš tikko bija pieņēmis darbā kādu vīrieti, kura reliģiskā pārliecība saimnieku mulsināja. Saimnieks mani lūdza neuzkrītoši izdibināt, kādai konfesijai viņš pieder. Iepazīšanās gaitā man radās dziļa interese par to, ko Bībele saka par pārdabisko garu pasauli.

Pēc dažām dienām gari paziņoja mūsu biedrības priesterim, ka es pētu Bībeli un ka “dievi” ir saniknoti. Nedaudzu dienu laikā asociācijas vadītāji piesolīja 10 000 dolāru par manis nogalināšanu. Gari norādīja, ka slepkavībā nedrīkst piedalīties neviens, kas nav asociācijas biedrs; pašiem biedriem vajadzēja mani nošaut izdevīgā laikā. Gari apsolīja piešķirt brīvprātīgajiem gaišredzības spējas, lai viņi vienmēr zinātu, kur atrodos.

Un atkal Kungs mani izglāba no pāragrās nāves. (Sīkāk šis piedzīvojums aprakstīts manā grāmatā “Trip Into the Supernatural” [“Ceļojums pārdabiskajā”], R&H, 1993.

Tagad, slimnīcas gultā, mans ķermenis bija vārgs, bet prāts skaidrs un ass. Kā nekad agrāk sapratu, kāds spēks ir Dieva Vārdā, kad man atmiņā atausa Ps. 103:10-14 vārdi, kurus biju iegaumējis pirms vairākiem gadiem. “Viņš nedara mums pēc mūsu grēkiem un neatmaksā mums pēc mūsu noziegumiem, jo, cik augstu ir debesis pār zemi, tik liela ir Viņa žēlastība pret tiem, kas Viņu bīstas. Cik tālu ir rīti no vakariem, tik tālu Viņš atliek mūsu pārkāpumus nost no mums. Kā tēvs apžēlojas par bērniem, tā tas Kungs apžēlojas par tiem, kas Viņu bīstas. Jo Viņš zina, kādi radījumi mēs esam, Viņš piemin to, ka mēs esam pīšļi.”

Cerība, drosme un ticība atausa manā sirdī. Ar prieku atcerējos gaišo, saulaino 1947. gada aprīļa dienu, kad es Monreālā tiku kristīts.

Tā paša gada rudenī Kungs mani dāsni apbalvoja, kad 20. septembrī mēs ar Hildu savienojāmies laulībā. Mana jaunā sieviņa bija dievbijīga sieviete, kas izprata aizlūgšanas spēku; četrus gadu desmitus viņa palīdzēja izlūgt pār mani dievišķo aizsardzību, kas neļāva sātanam mani pirms laika iedzīt kapā. Tagad biju ļoti noguris un lūdzu, lai Dievs man ļauj nedaudz atpūsties, kamēr es pie Viņa atkal nākšu pulksten trijos naktī, jo tad māsiņa mani modinās un dos dzert zāles.

Atsvabināšanas stunda

Kopš 1946. gada, kad notika mana sadursme ar dēmonu gariem, es piedzīvoju baiļu brīžus, kad domāju par nākotni. Tādās reizēs Dieva Gars mani svētīja, atgādinot man divas rakstvietas – Atkl. 12:11: “Viņi to uzvarējuši ar tā Jēra asinīm” un Rom. 8:38,39: “Esmu pārliecināts, ka ne nāve, ne dzīve, ne eņģeļi, ne varas, ne tagadne, ne nākotne, ne spēki, ne augstumi, ne dziļumi, ne cita kāda radīta lieta mūs nevarēs šķirt no Dieva mīlestības, kas atklājusies Kristū Jēzū, mūsu Kungā.”

Tā es iemācījos rast stiprumu Kristus upura asins nopelnā. Bez tam rīta svētbrīžos es sāku pārdomāt šī upura norises, lasot Mat. 27:24-54. Šāda rīcība atbrīvoja no bailēm tikt iznīcinātam un radīja ap mani garīgas gaismas un miera atmosfēru. Pulksten trijos naktī, kad biju saņēmis kārtējo zāļu devu, es pārdomāju Svēto Rakstu vietas. Es uzticēju savas vajadzības savam Augstajam Priesterim Debesu svētnīcas Vissvētākajā vietā; pateicu Viņam, ka gadījumā, ja manas svešniecības laiks ienaidnieka zemē tuvojas noslēgumam, tad lai Viņš zina, ka ar mani viss ir labi, jo es saprotu, ka visas cilvēces liktenis ir – agrāk vai vēlāk doties kapā. “Bet,” es piemetināju, “Kungs, ja tas ir labi Tavā skatījumā, es to augsti vērtētu, ja Tu atsauktos uz to daudzo cilvēku aizlūgšanām, kas lūdz par manu izveseļošanos, jo viņu ticība tiktu stiprināta un kristīgā pieredze bagātināta. Ja tā, tad svētī manu bojāto sirdi Tava Dzīvības Gara spēkā, – lielajā spēkā, kas piecēla no nāves Lācaru un piešķir man pietiekami daudz spēka un enerģijas, lai es tiktu galā ar šīs dienas vajadzībām un prasībām.”

No pieredzes jau biju pārliecinājies, ka tad, kad mēs ticībā satveram Viņa stiprumu, Viņš brīnišķi izmaina visbezcerīgākās un drūmākās izredzes, ja vien tāda ir Dieva griba. Noslēdzot savu rīta svētbrīdi, es jutos pilnīgi drošs, neatkarīgi no tā, kāds būs iznākums.

Es saldi nogulēju līdz pulksten sešiem, kad atnāca laboratorijas māsa, lai noņemtu asinis analīzei. Ap pusastoņiem kardiologs tuvojās manai gultai ar smaidu, kas lika saprast, ka bažas par manu stāvokli ir mazinājušās. Viņš teica, ka mans stāvoklis uzlabojas, ka novērojamas pozitīvas pārmaiņas; tam pat grūti noticēt. Norādot uz monitora ekrānu, viņš sacīja: “Kad biju piegājis pēdējo reizi, monitors rādīja, ka jūsu sirdsdarbība ir no 145 līdz 185 sitieniem minūtē. Tagad to ir astoņdesmit. Ja šāds stāvoklis saglabāsies līdz trijiem pēcpusdienā, es jūs likšu pārvietot uz kardioloģisko nodaļu.”

Pulksten trijos stāvoklis bija stabilizējies vēl vairāk, un sanitārs mani pārstūma uz jauku palātu, kuras logos spoži spīdēja saule. Pēkšņi es aptvēru, ka man ir tāds dzīvotprieks, kā vēl nekad. Pat netīrais pilsētas sniegs man likās mīlīgs, kad vēroju, kā tajā lēkā zvirbuli.

Kungs mani izvadīja cauri nāves ēnas ielejai, un es guvu jaunu, gaišāku izpratni par aizlūgšanu spēku. Kaut biju bezmaz izgājis cauri kapa vārtiem, es tagad augsti vērtēju šo piedzīvojumu un aptvēru, ka Godības Kungs ar savu Garu ir bijis manā pusē tādā veidā, kādu nekad agrāk nebiju pazinis.

Nedēļu pēc tam, kad biju ievietots reanimācijā, es izgāju no slimnīcas savām kājām. Tas gan nekustējās pārāk ātri, bet mani tomēr iznesa ārpasaulē, un tas bija brīnišķi.

2. Dievs sargā savu bērnu

Ar daudziem piedzīvojumiem Dievs mani sagatavoja tam_, lai es aizlūgtu par citiem, un Viņš varētu tos svētīt. Šie piedzīvojumi man palīdzēja ieraudzīt aizlūgšanu nozīmi un spēku.

Pirmais no šiem piedzīvojumiem notika ziemā. Jau vairākas dienas pirms tam mani bija nodarbinājis bībeliskais priekšstats par ticību. Raksti runā par neskaitāmiem cilvēkiem, kas savā dzīvē vadījušies no šaubām un neticības, bet atklāj arī, ka zināmai ļaudis iemantojuši dzīvu ticību, attīstot nesatricināmu paļāvību mūsu Debesu Tēvam un Viņa Svētā Gara spēkam. Es nolēmu, ka man jāturpina pateikties Kungam par tiem daudzajiem gadījumiem savā dzīvē, kad Viņa Gars man bija devis ticību, un es lūdzu, lai Viņš to vairo.

Savā rīta svētbrīdī lasīju par Filipa piedzīvojumiem, kas aprakstīti Apustuļu darbu grāmatas astotajā nodaļā. Eņģelis viņam lika iet uz Gazas ceļu dienvidos no Jeruzālemes. Tur viņš sastapa Etiopijas karalienes Kandakes mantzini braucam karietē un lasām pravieša Jesajas vīstokli. Tad Dieva Gars sacīja Filipam: “Pieej klāt šai karietei!”

Tam sekoja kristības, un Bībele saka: “Kad viņi izgāja no ūdens, Dieva Gars aizrāva Filipu.” Viņš nokļuva Azdotā, mazā miestiņā, ap 30 km no vietas, kur bija kristījis Etiopijas galminieku.

Lasot šo aprakstu, es sacīju pie sevis: “Cik satraucošas gan bija dienas, kad Dieva Gars bija tik tuvu cilvēkiem.” Visu atlikušo dienas daļu es pārdomāju šo notikumu.

Toreiz es biju reklāmas aģents, un tajā vakarā pulksten 21.00 man bija norunāta tikšanās ar kādu būvuzņēmēju viņa mājās lauku apvidū, ap 6 km no Kestailas, Ņujorkas štatā. Es toreiz dzīvoju Karjeisā, ap 10 km uz ziemeļiem no Erkeidas. Lai izvairītos no lielā līkuma, kas būtu jābrauc pa austrumu apkārtceļu, es noskaidroju, ka var izbraukt taisnāk pa vietējiem ceļiem un tā ietaupīt laiku un benzīnu. Diemžēl tā neiznāca. Es trīsreiz apmaldījos, nogriezdamies nepareizā virzienā. Biju spiests apstāties un vaicāt pēc ceļa, tāpēc nokavēju veselu stundu. Pa ceļam ievēroju, ka degvielas tvertnē ir maz, un apsvēru, ka vislabāk būs to uzpildīt atpakaļceļā Kestailā. Sarunas gaitā mēs aizrāvāmies ar darījuma lietām, un laiks pagāja nemanot. Kad beidzu aizpildīt pasūtījuma orderi un gatavojos braukt, pulkstenis rādīja gandrīz pusnakti. Šķiroties man doma par degvielu bija pilnīgi izgaisusi. Pasūtītājs, gribēdams aiztaupīt apkārtceļu līdz Kestailai, ieteica pagriezt uz rietumiem un pēc pieciem kilometriem nogriezties pa kreisi uz ceļu, kas mani taisni novedīs uz 39. autoceļa. Šī valsts nozīmes šoseja veda tieši uz Erkeidu un mūsu mājām.

Es vilcinājos pieņemt šo padomu, bet saimnieks apgalvoja, ka nav iespējams kļūdīties, jo krustojumā ir labi redzams rādītājs. Izgājis uz lieveņa, sajutu stindzinošu salu. Saimnieks paskatījās termometrā – divdesmit grādu zem nulles!

“Ceru, ka jūsu mašīnai ir labs akumulators,” viņš teica atvadoties.

“Jā gan, ser. Viens no labākajiem braukšanai ziemā.”

Pamājis ar roku, es aizbraucu. Bargā sala dēļ bija vairāk jānopūlas, lai salonu sasildītu, un tas piesaistīja visu manu uzmanību.

Biju nobraucis kādus astoņus kilometrus, kad motors pēkšņi sāka zaudēt jaudu. Skats uz paneli atklāja, ka tvertne ir tukša. Es bailēs sastingu, kad aptvēru, ka pēdējai mājai esmu aizbraucis garām kādus divus kilometrus, bet priekšā vairs nebija nevienas.

Kā zibens acu priekšā pavīdēja aina: es guļu slimnīcā ar amputētām kājām. Man jāpaskaidro, ka septiņpadsmit gadu vecumā Ziemeļkvebekā biju apsaldējis visus kāju pirkstus pēkšņā salā, kas sasniedza četrdesmit grādus pēc Celsija. Piecus mēnešus es pavadīju slimnīcā. Audi kļuva melni un vārda tiešā nozīmē nokrita no pirkstiem. Man izdarīja vairākas operācijas, arī audu pārstādīšanu. Dienā, kad mani izrakstīja, ārstējošais ķirurgs lika iegaumēt, ka es vairs nedrīkstu dzīvot šajā zemeslodes daļā. Viņš brīdināja, ka manu kāju pirksti nosals pat nelielā aukstumā, un tad viņam atliks vienīgi tos amputēt.

To atceroties, es bailēs izkliedzu: “Dārgais Jēzu, lūdzu, palīdzi!” Pirms tam es daudzreiz tiešu nāves draudu priekšā biju izkliedzis šo palīgā saucienu, un Jēzus mani nekad nebija pievīlis.

Pēkšņi mani pārņēma dziļš miers. Bet automobilis ripoja aizvien lēnāk.

“Piedod man šīs paniskās bailes, kaut gan Tu mani nekad neesi pievīlis,” es lūdzu. “Ak Kungs, es zinu, ka Dieva Gars, kas senos laikos aizrāva Filipu trīsdesmit kilometrus, var aiznest arī mani un šo mašīnu pāri kalniem uz Karjeisu, ja Tu to vēlies. Dārgais Jēzu, kaut Dieva Gars, kas valda pār atomiem, uzpildītu šo mašīnu ar degvielu, lai tā mani aizvestu uz mājām bez apstāšanās. Es Tev pateicos, Kungs, par Tavu palīdzību.”

Likās, kāds ir pagrūdis automobili no mugurpuses, un tas ripoja uz priekšu; tad motors uzņēma apgriezienus un iedūcās kā nekad agrāk. Spidometra šautriņa strauji griezās pa labi, un, kad maksimālais ātrums bija sasniegts, man bija jānoņem kāja no pedāļa. Lai uzbrauktu Ērgļu kalnā, man vienmēr vajadzēja pāriet uz zemāku pārnesumu, taču šoreiz es uzbraucu kalnā, nepārslēdzot ātrumu. Gavilēdams es teicu Kungu par Viņa brīnumdara spēku.

Prātā sāku pārcilāt Bībeles rakstvietas, tādas kā Ps. 107:1,2, 8: “ “Pateiciet Kungam, jo Viņš ir laipnīgs, un Viņa žēlastība paliek mūžīgi!” Tā lai saka tie, ko tas Kungs atpestījis, ko Viņš izglābis no spaidītāja rokas. (..) Bet viņi lai pateicas Kungam par Viņa žēlastību un par Viņa brīnuma darbiem, ko Viņš dara cilvēku bērnu vidū.”

Slavēdams Dievu no visas sirds un raudādams aiz prieka, es jutu, ka Psalma 105:1-5 vārdi nekad nav skanējuši tik brīnišķīgi. “Pateicieties tam Kungam, piesauciet Viņa vārdu, sludiniet tautu starpā Viņa darbus! Dziediet Viņam, spēlējiet Viņam, stāstiet par visiem Viņa brīnuma darbiem! Slavējiet Viņa svēto vārdu! Lai priecājas visu sirdis, kas meklē to Kungu! Meklējiet to Kungu un Viņa spēku, vienmēr meklējiet Viņa vaigu! Pieminiet Viņa brīnuma darbus, ko Viņš darījis, Viņa zīmes un Viņa mutes spriedumus.”

Kad biju sasniedzis pakalnu, kur atradās mūsu māja, un iegriezies iebraucamajā ceļā gar mājas sānu durvīm, mašīna apstājās. Līdz garāžai piebraukt nebija iespējams. Izslēdzis aizdedzi, es iesteidzos mājā, lai noskaidrotu, kāpēc virtuvē deg gaisma.

Piecpadsmit minūtes pirms pusnakts Hilda bija pamodusies; ieraudzījusi, ka manis nav, viņa uz ceļiem aizlūdza, lai Dieva mīlošā gādība ir pār mani. Kad ienācu, viņa saprata, ka ir noticis kaut kas liels un brīnišķīgs.

“Tu izskaties satraukts. Kādas ir labās zinās?”

Es stāstīju, kā Dieva Gars mani pārveda apmēram četrdesmit kilometru līdz mājām bez benzīna piliena tvertnē. Mēs slavējām Dievu apmēram stundu un pēc tam devāmies pie miera, tomēr aizmigt tonakt gandrīz nemaz nevarējām, atkal un atkal pārrunājot piedzīvoto.

Otrā rītā es mēģināju iedarbināt motoru, bet tas neizdevās. Lai to izdarītu, bija jāaizņemas degviela no fermera kaimiņu mājās.

Nāve ceļa vidū un kad nav vairs laika lūgt

Nekas tā nesagatavo cilvēku patiesai, sirsnīgai lūgšanai kā nāves draudi. No pieredzes zinu, ka nekas tā neatbrīvo no bailēm kā tās rakstvietas, kas vēsta par Dieva glābjošo spēku senatnē. Lielu vajadzību laikos Dieva Gars stiprina apziņu ar spēku, kas mīt Dieva Vārdā.

Man ir bijuši piedzīvojumi, no kuriem vajadzētu zaudēt prātu; un tas būtu noticis, ja es nekoncentrētu domas uz Dieva Vārdu un nepaļautos, ka Kungs mani pārnesīs pāri visam, kam Viņš ļaus šķērsot manu ceļu.

Marta beigās, apmēram divus mēnešus pēc aprakstītā gadījuma, Ņujorkas štata rietumos uzkrita biezs sniegs. Vaiomingas apgabalā ap Erkeidu un Rašfordu sniega arkli sastūma kupenas trīs metru augstumā. Sals tomēr sāka atslābt, saule pieņēmās spēkā, un dienas kļuva garākas.

Kādā vakarā ceļā uz mājām es domāju par 2. Laiku 16:9: “Jo tā Kunga acis pārskata visu zemi, lai Viņš stiprinātu tos, kas ar savu skaidro sirdi pie Viņa turas.” Tajā brīdī es tuvojos Rašfordai; braucu uzmanīgi un pirms līkuma samazināju ātrumu, jo kupenu dēļ nevarēja redzēt, vai kāds nebrauc pretī.

Pēkšņi es izbraucu uz visai slidena ceļa posma; pa dienu sniegs bija pakusis un pievakarē atkal sastindzis, apklājot asfaltu ar plānu ledus garozu. Par bremzēšanu nebija ko domāt. Nepieskaroties ne bremzes, ne gāzes pedālim, es ļāvu mašīnai ieripot līkumā un cerēju, ka no pretējās puses nekas nenāks.

Kad biju tieši līkumā, ceļa pašā vidū ieraudzīju stāvam lielu zirgu. To apbraukt nebija iespējams. Manas rokas sastinga, spiežot stūri, un vienīgie vārdi, kurus paguvu izkliegt, bija: “Dārgais Jēzu!” Tajā mirklī kāds spēks (un es ticu, ka tas bija Dieva Gara spēks, jo es izjutu Viņa klātbūtni tāpat kā tajā naktī pirms diviem mēnešiem) izrāva stūri no manām rokām un pagrieza mašīnu tieši zirgam krūtīs. Mirkli pirms mašīna ietriecās zirga priekškājās, zirgs saslējās uz pakaļkājām, un es ieniru sēdeklī, lai pakavi cauri priekšējam stiklam nesadragātu manu seju.

Pakavi pagāja mašīnai garām kādus 3-4 centimetrus. Auto turpināja ripot, taču drīz man izdevās to apstādināt, lai ļautu norimt savam trakojošajam pulsam un vienlaicīgi pienestu pateicības lūgšanu.

Apzinādamies briesmas, kas draud citiem autobraucējiem, es pieturēju pie tuvākajām mājām, lai uzzinātu, vai zirgs nav no turienes. Kad biju izklāstījis notikušo, saimnieks teica, ka zirgs pieder kādam kaimiņam, bet ziemas mēnešos to nemaz neizved no staļļa. Viņš piezvanīja īpašniekam, bet tas atteica, ka zirgs vēl pirms pusstundas bijis stallī, jo tad viņš beidzis apkopt lopus naktij. Tomēr viņš apsolīja apskatīties un pēc tam paziņot.

Pēc dažām minūtēm viņš zvanīja, ka zirgs dīvainā kārtā esot ticis laukā. Staļļa vārti bija plaši vaļā, šķūņa vārti puspievērti, un dzīvnieks bija prom.

Neviens nespēja izskaidrot, kā tas varējis notikt. Neviens nevarēja nokļūt šķūnī neievērots, jo ceļš uz šķūni un stalli gāja gar lielo virtuves logu, un virtuvē tajā laikā atradās visa ģimene. “Savādi, savādi,” visi brīnījās.

Mēs ar sievu atkal noturējām slavas un pateicības svētbrīdi. Nāve bija man cieši ielūkojusies acīs, bet Kunga acis bija pār mani, un Viņa Gars nesa glābšanu. Šis notikums padziļināja manu atziņu par Dievu.

Raudu dz. 3:22-26 vārdi sniedz īpašu cerību un iedrošinājumu par Dieva mīlošo gādību pār tiem, kas ir uzticējuši savu dzīvi Viņa apsardzībai. “Tā ir tā Kunga žēlastība, ka mēs vēl gluži neesam pagalam; Viņa žēlsirdībai vēl nav pienācis gals. Tā ir ik rītu jauna, un liela ir tava uzticība. “Tas Kungs ir mana dala,” saka mana dvēsele, “tādēļ es cerēšu uz Viņu.” Labvēlīgs ir tas Kungs tam, kas cer uz Viņu, tādai dvēselei, kas Viņu meklē. Ir labi būt pacietīgam un klusā garā cerēt un gaidīt uz tā Kunga palīdzību.”

Gadu gaitā mana sirds daudzkārt ir pacēlusies pie Dieva pateicībā, kad Dieva Gars mani izglābis šķietami bezcerīgos apstākļos.

Traktorvilcēja avārija

Gandrīz divdesmit gadus es strādāju par reklāmas aģentu tālruņu kompānijās Bell un Continental Ohaio, Ņujorkā un Pensilvānijā. Pēdējos piecus gadus es biju lielas reklāmu firmas atbildīgais pilnvarotais astoņos štatos.

Darba uzdevumā man ik gadus iznāca nobraukt 40 līdz 70 tūkstošus kilometru. Biju ceļā lietus un sniega vētrās, biezā miglā un citos nelabvēlīgos laika apstākļos. Bieži man drāzās virsū mašīnas, kuras acīmredzot vadīja iereibuši vai narkotiku apmigloti šoferi.

Mūsu dienās automobiļu avārijas ātrgaitas šosejās vairs neizraisa informācijas līdzekļu interesi, bet sasisties automobilī labiekārtotā stāvvietā vēl ir gadījums, kuru var aprakstīt laikrakstu pirmajās lappusēs.

1971. gada decembrī es strādāju Votertaunas tālruņu kataloga izdevniecībā Ņujorkas štatā. Vairākas naktis bija bijušas neparasti aukstas, tādēļ es kādu rītu nolēmu pārbaudīt, vai manas mašīnas akumulators vēl ir kārtībā, un aizbraucu uz Siersa autoservisu, lai veiktu šo pārbaudi.

Tur šajā rītā valdīja liela rosība. Tam par iemeslu varēja būt negaidītā bargās ziemas iestāšanās, kas daudzus autobraucējus bija pārsteigusi nesagatavotus. Iebraukt darbnīcās nebija iespējams, un es novietoju mašīnu stāvvietā perpendikulāri šosejai, ar priekšgalu pret darbnīcas sienu. Meistars iznāca laukā ar testeri, izdarīja vajadzīgos mērījumus un paziņoja, ka akumulators man šoziem nekādas problēmas nesagādās.

Starplaikā liels traktorvilcējs ar divdesmit septiņām tonnām kravas apstājās šosejas malā aiz manas mašīnas, un šoferis iegāja veikalā kārtot formalitātes kravas izkraušanai. Manam auto priekšā bija darbnīcas ēka, atpakaļceļu aizšķērsoja lielais vilcējs. Tolaik es braucu ar mazu Saab. Meistars ieteica man izbraukt atpakaļgaitā pa lielās piekabes apakšu, jo, lai to izdarītu, telpas bija pietiekami.

Vilcēja motors bija izslēgts, un stāvbremzes pievilktas – citādi vilcējs noripotu lejā, jo stāvvieta bija iekārtota kraujā nogāzē.

Es lēnām pabraucu zem piekabes atpakaļgaitā, kamēr meistars man rādīja virzienu. Kad viss auto jau bija zem piekabes, un laukā palika tikai motors, es pēkšņi izjutu savādu satraukumu, kas spieda steidzīgi rīkoties. Šāda sajūta man bija arī agrāk negaidītu briesmu gadījumos. Atceros, ka pārslēdzu ātrumu no atpakaļgaitas uz neitrālu, un tad varens spējš grūdiens padzina mašīnu uz priekšu. Ja mana kāja nebūtu uz bremzes pedāļa, es būtu ietriecies darbnīcas sienā. Neraugoties uz spējo izrāvienu, mašīnu tomēr skāra piekabes ritenis, jo tā pēkšņi bija sākusi ripot uz leju; ritenis atsitās pret manu pakaļējo buferi un sasita aizmugures lukturi. Atsitiens pagrūda mašīnas pakaļgalu kādu metru sānis.

Cilvēki, kas bija apstājušies, lai pavērotu, kā izbraukšu pa piekabes apakšu, pieskrēja pie mašīnas, lai redzētu, vai ar mani viss kārtībā. Mazliet satricināts es gan biju, bet ne ievainots. Viņi atkārtoja vienā laidā: “Vai jums nekas nekaiš? Cilvēk, jums nu gan ir laimējies! Jūs bijāt tikpat kā pagalam. Kā jūs varējāt izstumties tādā ātrumā? Kā jūs zinājāt, ka traktors sāks ripot? Kā jūs neiedrāzāties ķieģeļu mūrī?” Kāda vecāka sieviete noteica: “Jūsu eņģelis izglāba jūsu dzīvību. Dievs jūs patiešām ļoti mīl.” Kāds vīrs sacīja: “Veco zēn, tevi gandrīz saspieda plakanu līdz ar auto. Vai tu to vari aptvert?”

Traktors ar piekabi sasita vairākas mašīnas, tad saliecās leņķī kā savāžamais nazis un beidzot apstājās, kad bija sabojājis liela Kraislera pakaļgalu. Nepaklausīgā traktora vadītājs uzradās brīdī, kad viņa transporta līdzeklis ietriecās pēdējā automobilī. Viņš nespēja ticēt savām acīm un kategoriski apgalvoja, ka vilcējam bijis ieslēgts pirmais ātrums un stāvbremzes pievilktas.

Kraislera īpašnieks bija saniknots. Abi ar sievu viņi bija izkāpuši no mašīnas dažas sekundes pirms avārijas un atradās ceļā un veikalu. Viņiem bija veikli jāatlec sānis, lai nenokļūtu zem traktora. Viņš nosauca traktoristu neglaimojošos vārdos un teica, ka tikai idiots var atstāt ceļa malā traktoru bez drošām bremzēm. Viņš bija gatavs pats to pārbaudīt tūlīt uz vietas, bet vadītājs nevienam neļāva kāpt kabīnē un arī pats to nedarīja, iekams ieradās Votertaunas policija un sastādīja protokolu par negadījumu.

Viens no virsniekiem iekāpa traktora kabīnē, lai pārbaudītu kontrolierīces. Viņš pateica kolēģim, ka aizdedze ir izslēgta, ātruma svira – neitrālā pozīcijā, un stāvbremzes signālspuldze deg. Dabiski, viņš nespēja iedomāties, kā traktors varēja pēkšņi sākt ripot.

Visapkārt sanāca daudz ziņkārīgo, lai uzzinātu, kas noticis. Viņi bija pārsteigti, ka esmu izglābies no drošas nāves. Policija mēģināja izklīdināt pūli un atbrīvot ceļu satiksmei, bet ļaudis negribēja izklīst.

Kad sastādīja protokolu, es tiku nopratināts pats pirmais. Beigās ierēdnis man teica: “Morno kungs, jūs esat ļoti laimīgs cilvēks, ja tagad vēl esat dzīvs. Vēl vienu sekundi zem piekabes, un jūs šeit nerakstītu negadījuma protokolu. Tā vietā jūs figurētu vakara avīzes pirmajā lappusē, un es varu iedomāties, kā skanētu virsraksts.”

Braucot prom, man iešāvās prātā vārdi: “Ta ir Kunga žēlastība, ka mēs neesam pagalam, jo Viņa līdzjūtība nepieviļ. Tā atjaunojas katru rītu.”

3. Jēzus intensīvās aprūpes dienests

Pētīdams aizlūgšanu spēku un darbību, esmu secinājis, ka veiksmīgai lūgšanu kalpošanai vajadzīga īpaša sagatavošanās.

Pats svarīgākais, kas mums jāiegūst, ir tāds prāts, kāds bijis Jēzum Kristum. “Savā starpā turiet tādu pašu prātu, kāds ir arī Kristū Jēzū.” Tā rakstīja Pāvils Filip. 2:5. Kad Eutihs “nokrita no trešā stāva un tika pacelts nedzīvs”, Pāvils varēja sacīt: “Neuztraucieties, viņa dzīvība vēl ir viņā.” (Ap. d. 20:9,10) Viņš bija pieredzējis tik daudzu savu lūgšanu uzklausīšanu, ka nešaubīgi zināja – arī šo sirds kliedzienu Dievs ir izdzirdējis jau tad, kad Pāvils steidzās lejā pie nokritušā jaunekļa.

Varu iedomāties, kā Pāvils lūdza: “Dārgais Jēzu, Tu esi neiespējamā Kungs. Lūdzu, pārvērt šo nelaimi iemeslā pateikties, lai Tavi ļaudis paaugstinātu Tavu augsto vārdu pateicības lūgšanā, kas ilgs visu viņu dzīves atlikušo daļu. Pateicos, Kungs, par Tavu mīlestību un žēlastību.”

Tā es sāku lūgt, lai Svētais Gars man piešķir Kristus prātu. Tomēr pēc kāda laika Dieva Gars lika man saprast, ka patiesībā nezinu, ko es lūdzu, un ka Dievs nevar mums reāli atbildēt, kamēr mēs paliekam vispārinājumos. Kopš tā laika manas lūgšanas ieguva pilnīgi citu jēgu. Es vairs nelietoju nenoteiktus izteicienus, piemēram, “Kungs, svētī šo cilvēku”, tā vietā es lūdzu Kungu svētīt viņu kādā konkrētā veidā, lai es redzētu, ka Viņš atbild uz manām lūgšanām. Pretējā gadījumā es nekad nezinātu, vai notikušais ir manu lūgšanu uzklausīšana. Citiem vārdiem, es iemācījos nozīmīgas, konkrētas lūgšanas un sapratu, ka lūgt nevar ātri un pavirši. Nesteidzīga konkrēta lūgšana prasa daudz laika un sākotnēji nešķiet pievilcīga, bet es atklāju, ka tā panāk lielas lietas.

Kad turpināju lūgt pēc Kristus prāta, man kļuva skaidrs, ka tas nozīmē domāt tā, kā domā Viņš, un izjust dzīvi uz kritušās planētas, kā to izjūt Viņš. Tas nozīmē rīkoties tā, kā Viņš to būtu darījis manā vietā. Citiem vārdiem, manam dzīvesveidam būtu jāatbilst Viņa taisnā prāta priekšzīmei.

Kaut gan mani apsvērumi lielā mērā bija pamatoti, es tomēr neaptvēru, cik milzīgas svētības mūs sagaida, ja mēs pieņemam Viņa raksturu. Es tikai mazliet pieskāros tam, kas ir Kristus prāts. Lasot tālāk, mana izpratne auga. Es sapratu – nevaru cerēt, ka spēšu veiksmīgi darboties grēka pasaulē ar mazāku žēlastības mēru nekā tas, kuru Jēzus lūdza un saņēma savas zemes dzīves laikā.

Tagad es saviem ikdienas lūgumiem pievienoju prasību pēc jaunas Svētā Gara kristības. Es lūdzu, lai Dieva Gars mani dara spējīgu labāk saprast savu Kungu un Pestītāju un Viņa augšāmcelšanās spēku, pēc kura tik ļoti bija ilgojies apustulis Pāvils. (Filip. 3:10) Man par lielu pārsteigumu, manā dzīvē sāka notikt lietas, kuras es nekad nebiju gaidījis un kuras likās neiespējamas.

60. gadu vidū, kad strādāju pie tālruņu kataloga sastādīšanas Hadsonā, Ohaio štatā, Dievs sāka sevišķi svētīt manu kristīgo pieredzi un veidot mani par savas ietekmes realizētāju. Dažus mēnešus pirms tam biju mainījis darba profilu. Pēc viena mēneša sagatavošanas kursiem Deitonā, Ohaio štatā, kompānija man uzdeva strādāt ar mazākiem tālruņu katalogiem Ņujorkas štatā, lai gūtu praktisku pieredzi. Drīz mani pārcēla plašākā darbalaukā un norīkoja pie tālruņu kataloga sagatavošanas Hadsonā, kas ietilpa valsts vidienes tālruņu sistēmā.

Man bija jāpieņem darījumu pārskati gan no vietējās Hadsonas tālruņu sistēmas, gan arī jākontaktējas ar firmām Akronas, Kentas un Ravennas pilsētās. Darbs bija interesants, bet arī atbildīgs. Tas bija izaicinājums manām spējām radoši veidot reklāmu, kas atbilstu dažādo firmu vajadzībām. Ja manis piedāvātā reklāma uzņēmējam nedos jaunus klientus, tas nākamajā gadā no šīs reklāmas atteiksies.

Katru vakaru mēs gatavojām reklāmas, kurām bija jābūt pievilcīgām un arī informatīvām. Seši darbinieki trijās nedēļās sagatavoja Hadsonas tālruņu katalogu, turpretī tādu pašu grāmatu Bufalo, Ņujorkas štatā, gatavoja 43 darbinieki sešu mēnešu laikā.

Laiks bija dārgs, jo katram bija jāapstrādā zināms skaits pieteikumu dienā, lai katalogs tiktu sagatavots laikā. Uzņēmēju apmeklējumi prasīja daudz laika, sevišķi tad, ja viens pasūtītājs ievieto dažāda rakstura sludinājumus un reklamē vairāku veidu preces. Tādos gadījumos bija jāmaina reklāmas maketa uzmetums, novecojušās informācijas vietā ievietojot jaunu.

Lai varētu sekmīgi strādāt, bija svarīgi sastapt uzņēmumu īpašniekus viņu darbavietās. Ja tas neizdevās, jāzvana bija vēlāk, kas atkal prasīja laiku un aizkavēja apmeklējumus pie citiem pasūtītājiem. Lai nokļūtu dziļā darba krīzē, pietika ar to, ka divas vai trīs dienas pēc kārtas aģentam nelaimējās sastapt uzņēmējus uz vietas. Bez tam, ja laiks spiež, rodas spriedze, un darbs kļūst neproduktīvs.

Uzņēmēji paši par sevi mēdz būt saspringti un nervozi; ja tad dzelteno lapu pārstāvim neizdodas uzturēt laipnas, patīkamas un diplomātiskas attiecības, viņš var zaudēt ienākumus no sludinājumiem, dažreiz arī visu kontraktu. Sājā spēlē es jau sen sapratu, ka man ir jālūdz, lai gūtu panākumus. Es ātri aptvēru, ka man vajadzīgas sevišķas svētības no Kunga, lai nesaļimtu zem darba nastas.

Kādu rītu iegriezos auto virsbūvju labošanas un krāsošanas darbnīcā. Kad atgādināju īpašniekam par iepriekšējo reklāmu, viņš atteica, ka būs vajadzīgas dažas dienas, lai izšķirtos, jo viņš domā slēgt savu uzņēmumu un tādā gadījumā anulēs kontraktu. Pajautāju, kāpēc viņš vēlas to darīt, ja uzņēmums, kā šķiet, ir plaukstošs.

“Man arī gribētos jums atklāt, kāda ir mana problēma. Vai jūs būtu tik laipns un pievērtu biroja durvis?”

Kad biju apsēdies, viņš iesāka: “Es nezinu, kāpēc jums to stāstu, ja neesmu to uzticējis līdz šim nevienam. Man mājās ir grūta situācija, tā kļūst ar katru dienu smagāka. Mēs ar sievu vairs nevaram satikt, un es esmu nonācis līdz tādai robežai, ka domāju likvidēt uzņēmumu, pārcelties ar savu sešpadsmitgadīgo dēlu uz Kaliforniju un kārtot laulības šķiršanu. Tāpēc man ir tik grūti izlemt par reklāmu.”

Vadoties no saspringtās dienas kārtības, kā arī no savas prakses, man vajadzēja anulēt šī cilvēka kontraktu (tam bija vajadzīgs viņa paraksts) un paskaid_rot, ka var arī atjaunot līgumu, ja viņš mums piezvana līdz dienai, kad katalogam jātiek nosūtītam uz spiestuvi. Tādā gadījumā es ietaupītu laiku, jo man nebūtu pie viņa jāatgriežas, un varētu nodarboties ar citiem pasūtītājiem.

Bet es to nedarīju, jo manās ausīs vēl skanēja vārdi: “Ne sev, bet citiem Viņš dzīvoja, domāja un lūdza.” Es skaidri jutu, ka man jāatvieglo šī cilvēka nasta, un klusībā pie sevis aizlūdzu par viņu. Tad es jautāju: “Vai jums nebūtu grūti pastāstīt par jūsu attiecībām, kā tās nonāca tik tālu?”

“Tas iesākās pirms gadiem trim,” viņš stāstīja, “drīz pēc tam, kad bijām pārcēlušies uz mūsu jauno jauko māju. Mana sieva sāka man uzmākties ar muļķīgām prasībām. Viņa sūdzējās, ka neveltu viņai pietiekami daudz laika un ka mīlu savu darbu vairāk nekā viņu. Es viņai piekritu, ka tiešām pavadu daudz laika uzņēmumā, jo darbs ar klientiem to prasa. Mēģināju ieskaidrot, ka, lai varētu iegādāties visu, ko viņa vēlas, man jāstrādā garas stundas, un šo sakarību nekādi nevar apiet. Bet reizēm viņa to nespēja saprast un turpināja mani grauzt un pārmest, ka esmu cietsirdīgs. Ar laiku viņa nonāca tiktāl, ka niknumā meta zemē traukus.”

“Vai jūs neesat domājuši par konsultēšanos pie attiecīgā speciālista?”

“Jā, to mēs darījām pagājušajā gadā. Uz laiku tas līdzēja, bet dusmu lēkmes tomēr atkārtojās. Es jums saku, viņa vairs nav tas cilvēks, kuru es pazīstu tik daudz gadu. Viņa var būt maiga, bet tad bez redzama iemesla viņas personība izmainās, viņa kļūst zemiska un pretīga. Tikai vienu zinu droši: tā es vairs nevaru dzīvot.”

Man gribējās viņam pateikt par Dievu, bet to es nedrīkstēju, jo sagatavošanas kursos mums skaidri pateica, ka firmas nolikums aizliedz runāt ar kataloga reklāmu pasūtītājiem par reliģiju un politiku; viss darba laiks pilnīgi jāveltī darījuma lietām.

Tāpēc es piedāvāju atnākt otrreiz pēc divām nedēļām, lai viņš varētu izlemt par savu reklāmu dzeltenajās lapās. Viņš piekrita, un šķiroties es sacīju, ka pieminēšu aizlūgšanās viņus abus ar sievu. Saimnieks pateicās par manu interesi.

Braukdams savā nākamajā vizītē, domāju par viņa sarežģījumiem. Es izjutu dziļu ieinteresētību šī pāra labklājībā. Tas bija kaut kas jauns: es to nekad vēl nebiju izjutis attiecībā uz gluži svešiem cilvēkiem.

Tagad es sapratu, ka mana īpašā līdzjūtība rodas no tā, ka Svētais Gars man piešķīris savu līdzcietīgo mīlestību, ko biju prasījis lūgšanā. Braucot garām lielveikalam, pēkšņi sajutu vēlmi apstāties un aizlūgt par viņiem. Stāvvietā apstājos tālu aizmugurē un izslēdzu motoru. Darot to, es sacīju sevī: “Man gribētos, lai mūsu Kungam būtu speciāla intensīvās terapijas nodaļa tiem, kas ir grēka izpostīti un sātana nomākti.”

Mana sieva Hilda, medicīnas māsa, tolaik strādāja lielas slimnīcas intensīvās terapijas nodaļā. Pirms dažām dienām mēs bijām runājuši par viņas darbu, un mani saviļņoja māsiņu rūpība un gādība par slimniekiem. Arī es ilgojos sniegt līdzīgu garīgu palīdzību tiem, kas piedzīvo krīzi.

Izņēmis no portfeļa Bībeli, atvēru Mateja evaņģēlija divdesmit septīto nodaļu un lasīju par krustā sišanu. Tad lūgšanā atsaucos uz Kristus asinīm, kas izlietas Golgātā, kā uz pamatojumu, kāpēc šim cilvēkam, ar kuru tikko biju runājis, un viņa sievai jāsaņem dievišķa palīdzība.

Dievs mani ievirzīja lūgšanu kalpošanā, kas spēj svētīt daudzus šajā nežēlīgajā pasaulē dzīvojošos cilvēkus un piešķirt tiem Dieva mīlestības mieru.

Tanī pašā pēcpusdienā Dievs man palīdzēja atgūt laiku, kuru biju zaudējis, uzklausot veikalnieka bēdu stāstu. Katrs mans tālruņa zvans bija veiksmīgs, veikalu īpašnieki bija gatavi sarunai un ieinteresēti plašākā un labākā reklāmā. Dienas beigās es saskaitīju savus ienākumus un pārliecinājos, ka šī ir bijusi mana visveiksmīgākā diena; tik liels tīrais ienākums man vēl nekad nebija bijis. Tas sajūsmināja manu priekšnieku, kas pieņēma pārskatus, un viņš pieprasīja, lai es atklāju savu noslēpumu pārējiem reklāmu aģentiem. Es to tiešām darīju, es teicu, ka lielais Visuma Valdnieks vainagojis manas pūles ar savu dievišķo svētību.

Lai nodrošinātu dievišķu palīdzību virsbūvju darbnīcas īpašniekam un viņa sievai, es nākamajā nedēļā iekārtoju savu dzīvi mazliet citādi. Katru rītu es piecēlos piecpadsmit minūtes agrāk nekā parasti. Katru jaunu dienu gribēju iesākt ar aizlūgumu par šo ģimeni. Pēc tam, kad biju no jauna svētījis un nodevis Dievam savu dzīvi, es pievērsos aizlūgšanai par viņiem. Ar Bībeli, kas bija atvērta Mateja evaņģēlija 27. nodaļā, es atsaucos uz Kristus asinīm un lūdzu, lai par šo asiņu nopelnu viņi savā ikdienā saņemtu sevišķas svētības.

Mans pirmais aizlūgums mēdza skanēt aptuveni tā: “Dārgais Debesu Tēvs, gribu Tev pateikties par Tavu atļauju Kristum nākt un dzīvot mūsu vidū, un tad – veikt mūsu atpirkšanu par tik lielu maksu. Bez tam, es Tev pateicos par to, ka Tu mani esi tik ļoti pagodinājis zvaigznāju iemītnieku un Debesu eņģeļu priekšā, uzņemdams mani Jēzus pretošanās kustībā šajā grēka pārņemtajā pasaulē.

Es līksmoju par Tavām atklāsmēm; Tu esi mums atklājis Svētā Gara daudzveidīgās funkcijas, īstenojot cilvēces pestīšanu, lai Tava misija virs zemes noslēgtos ar spēku un lielu godību. Žēlīgais Tēvs, inspirētā spalva Tevi ir aprakstījusi kā “bezgalīgas līdzcietības Tēvu”, tāpēc es droši pievēršu Tavu uzmanību A. un viņa sievas dzīvei.

Es saprotu, ka abiem nemitīgi uzbrūk sātans; viņiem ir jācīnās ar depresīvām domām un piedzīvojumiem. Jā, viņiem iet bēdīgi, bet es nevēlos sēdēt bezdarbībā, kamēr Dieva ienaidnieki aizvien vairāk pūlas iznīcināt Kristus darbu cilvēces labā un aizvien ciešāk saistīt gūstekņus savos tīklos.

Es lūdzu, ak Kungs, lai Golgātā izlietās asinis piedod šī laulātā pāra grēkus un izglābj to. Mīļais Tēvs, es iedrošinos lūgt, lai Dievības Trešās Personas dievišķais spēks aizliedz Luciferam un viņa pakļautajiem gariem pārvaldīt cilvēku dzīvi. Kad es biju spiritists, Sirila un Sintijas Grosu neatlaidīgās aizlūgšanas par mani ļāva Svētajam Garam mani paglābt no dēmonu varas veselu nedēļu; tas man deva iespēju studēt Bībeli un pieņemt Kristu par savu Kungu un Pestītāju.

Mīļais Tēvs, lai Tavs Svētais Gars apsedz A. un viņa sievu šodien; lai ap viņiem valda garīgas gaismas un miera gaisotne un tie var pieņemt pārdomātu lēmumu par šo dzīvi un mūžību. Es zinu, Kungs, ka Tu nevienu nespied pareizi rīkoties, bet Tu vari palīdzēt cilvēkiem pieņemt pareizus lēmumus.

Es uzdrošinos šodien lūgt, lai viņu dzīvē notiek vareni Dieva žēlastības brīnumi, jo Kristus jau ir samaksājis maksu par katru iespējamo Debesu svētību. Man kā aizlūdzējam, kas vēlas atvērt ceļu Dievības Trešās Personas varenajai iedarbībai viņu dzīvē, gribas, lai manas lūgšanas tiktu uzklausītas un manas acis varētu par to pārliecināties, kad apmeklēšu šo cilvēku pēc divām nedēļām. Man gribētos teikt līdz ar seno Ījabu: “Jo kura auss mani dzirdēja, tā mani teica laimīgu, un kura acs mani redzēja, tā deva man liecību. Jo es izglābu nabagu, kas brēca, un bāriņu, kam nebija palīga. Svētība no tā, kas ietu bojā, nāca pār mani, un atraitņu sirdis es iepriecināju.” (Īj. 29:11-13, Glika tulk.)

Tēvs, kaut šis piedzīvojums mani pievestu tuvāk savam Pestītājam, “lai es atzītu Viņu un Viņa augšāmcelšanās spēku”. (Filip. 3:10) Kungs Dievs, kaut šī aizlūgšana būtu sākums vēl ciešākai sadarbībai ar Tevi, nevis tās beigas. Atkal es Tev pateicos par Tavu žēlastību un mīlestību, ko Tu tik dāsni piešķir tiem, par kuriem es aizlūdzu.

Šo lūgumu es pienesu mūsu uzticīgā un žēlīgā Augstā Priestera Jēzus Kristus vārdā, jo Viņš ir ieguvis likumīgas tiesības Visuma iemītnieku acu priekšā piešķirt savu cēlo taisnību un pilnīgu pestīšanu kritušajiem Ādama pēcnācējiem.”

Pusdienas sveču gaismā

Pagāja divas nedēļas, un es dalītām jūtām iegāju A. kunga uzņēmumā. Es sagaidīju, ka dzirdēšu par saņemtajām svētībām; tomēr bija arī iespējams, ka laulātie pretojas Dieva Gara darbībai; bija iespējams, ka viņi, izmantojot Dieva piešķirto izvēles brīvību, pieņem nepareizus lēmumus. Bet nepagāja ilgs laiks, un es pārliecinājos, ka viņu dzīvē viss iet uz labo pusi.

Atvēru grāmatvedības durvis un jautāju, vai A. kungs būs ilgi aizņemts savā kabinetā ar apmeklētāju. Grāmatvedis atbildēja, ka es šefu varēšu satikt

pēc dažām minūtēm, un uzaicināja mani apsēsties. Viņš piebilda, ka īpašnieks pašlaik beidz darbu pie darbnīcas paplašināšanas plāna. Bez tam saimnieks mani gaidīja šajā rītā. Es pacēlu savu sirdi pie Dieva klusā slavinājumā, redzot, ka Viņa mīlestības spēks ir nācis par svētību tiem, par kuriem biju aizlūdzis.

A. kungs mani sveicināja ar ciešu rokas spiedienu un miera pilnu skatienu, kas atstaroja Dieva mīlestību. “Man ir daudz labu ziņu, ko jums stāstīt. Mums atkal ir labas attiecības, un dzīve ieguvusi jaunu jēgu.”

Kad viņš turpināja, varēju pārliecināties, ka Dieva Gars ir tiešām darbojies viņa dzīvē. Viņš pastāstīja, ka trešajā dienā pēc mana apmeklējuma birojā sievas rīcība manāmi izmainījusies. Kad viņš nācis mājās pusdienās un vakariņās, pārsteidzis tas, ka televizors ir izslēgts un skan klusināta klasiskā mūzika, viena no viņa iemīļotajām melodijām. Sieva bija laipna, bet šķita nogrimusi domās. Pēc dažām dienām viņa piezvanīja un vaicāja, vai viņš var tā iekārtoties, lai pēc pusdienām vairs nevajadzētu atgriezties darbā. Vīrs atbildēja, ka varēs, bet atnāks pusdienās nedaudz vēlāk.

Mājās bija klāts galds pie sveču gaismas. Sieva paskaidroja, ka ir nopietni domājusi par spriedzi, kas apdraud viņu ģimeni. Tagad viņa ticēja, ka spēj kontrolēt savu dzīvi; viņa liecināja, ka dažu dienu laikā no nelīdzsvarotas, juceklīgas personas pārtapusi par mierīgu, apdomīgu cilvēku. Tālāk viņa piezīmēja, ka dzīve ir pārāk īsa, lai to izšķērdētu žēlabām pašai par sevi laikā, kad ir daudz iemeslu būt pateicīgai.

Kad viņš man pastāstīja to, ko viņš sauca par savu laimīgāko likteni, mana sirds uzgavilēja Debesu priekā, un klusībā es pateicos un slavēju Svēto Trīsvienību, kas mani bija izmantojusi kā Dieva mīlestības un dziedināšanas nesēju.

Pēc tam viņš pastāstīja, ka arī pats bija piedzīvojis vairākas pašpārbaudes dienas. Abi nolēmuši izmēģināt kaut ko līdzīgu jaunam iesākumam.

“Jums būs grūti noticēt, bet es saku bez pārspīlējuma, ka ir izmainījusies visa mājas atmosfēra,” viņš nobeidza. “Es nezinu, kā to izskaidrot. Viss ir tik miera pilns un patīkams. Man ir atkal prieks iet uz mājām.”

Nu viņš sāka plānot darbnīcas paplašināšanu. Viņš aplēsa, ka vajadzētu nedaudz paplašināt ēku un pieņemt vēl divus virsbūvju meistarus. Līdz ar to paaugstinātos ienākumi, varētu pieņemt kvalificētu darbinieku, kas veiktu remontu kalkulācijas un vadītu darbnīcu. Tādā gadījumā viņš varētu sev izbrīvēt vairāk laika un pavadīt to kopā ar sievu.

“Kā jūs izskaidrojat, ka šī fantastiskā pārmaiņa notikusi tik īsā laikā?” viņš negaidot ievaicājās. Klusībā es lūdzu: “Debesu levs, svētī manu muti ar īstajiem vārdiem.”

Skaļi es pateicu: “A. kungs, ja atceraties, pirms divām nedēļām, aizejot no jums, es pieminēju, ka atcerēšos jūs un jūsu sievu savās lūgšanās. Lūk, tas, ko jūs esat piedzīvojuši, ir uzklausītu lūgšanu rezultāts.”

Domīgi grozīdams galvu, viņš iebilda: “Es jums ticu un augstu vērtēju to, ka esat par mani lūdzis, bet es nekad neesmu piedzīvojis, ka lūgšanas tiktu uzklausītas ar tādu spēku. Mēs abi ar sievu ejam uz baznīcu, bet man jāatzīst, ka nekad neesmu piedzīvojis tā uzklausītas lūgšanas: tās ir lūgšanas, kas patiesi izmaina dzīvi.”

Man par pārsteigumu viņa sejas izteiksmē un balsī ietrīcējās izmisuma stīga: “Lūdzu, lūdzu, apsoliet man, ka turpināsit par mums lūgt, es jūs lūdzu!”

Nekad neesmu savā dzīvē juties kādam tik vajadzīgs. Nekad nebiju arī tik priecīgs par savām uzklausītajām lūgšanām.

“A. kungs, es apsolu aizlūgt par jums un jūsu sievu. Es ierakstīšu jūsu vārdus savā pastāvīgajā lūgšanu sarakstā. Es lūgšu, lai ikdienas aizlūgumi par jums paceltos pie Dieva.”

Atcerējos savu saspringto darba plānu, ātri pārbaudīju viņa reklāmas pieteikumu un devos projām nākamajā vizītē. Pēc gada es vairs negatavoju šo tālruņu katalogu, jo mani pārcēla citā, atbildīgākā darbā, bet kādā reģionālā sanāksmē es sastapu kolēģi, kas tagad kārtoja A. pasūtījumu, un saņēmu dažas labas vēstis.

“Rodžer, A. kungs jums sūta sveicienu. Viņš vēlējās, lai es jums pastāstu par viņa uzņēmuma panākumiem, un galvenais, ka ģimenē viss ir labi. Viņš teica, ka mājās vēl nekad nav bijis tik labi. A. kungs nestāstīja, par ko jūs runājāt, bet kaut kādā ziņā esat viņu dziļi ietekmējis.”

Tā patiesi bija laba ziņa, ka Dieva Gars sniedzis intensīvu terapiju šim laulātajam pārim dienu no dienas.

4. Lūgšanas, kas atmaksājas

Daudzus gadus esmu pārdomājis apustuļa Pāvila piedzīvojumus. Mani pārsteidza, ka Jēzus parādījās šim vīram ceļā uz Damasku, lai norādītu, ka viņa reliģiskā dedzība ir virzīta nepareizi.

Padomājiet! Godības Kungs runā ar cilvēku, kas ieslodzījis ticīgos cietumā, palīdzējis daudzus nogalināt un ar ļaunu prieku piespiedis kristiešus zaimot Jēzus vārdu. (Ap.d. 26:10,11)

Prātā uzvirmoja jautājumi: Kāpēc Dievs šādi rīkojās ar Sauls no Tarsas? Vai Sauls bija Dieva īpašs mīlulis? Kāpēc Dievs tāpat nedarbojas citu cilvēku glābšanā?

Tad kādā dienā, kad sēdēju savā mašīnā, gaidīdams garā rindā savu kārtu auto mazgātavā, nāca atbilde, skaidra un nepārprotama. Mana Bībele bija atvērta, un es lasīju 1. Tim. 2: “Tad nu es pamācu tevi vispirms turēt lūgšanas, pielūgšanas, aizlūgšanas, pateicības lūgšanas par visiem cilvēkiem, par valdniekiem un visiem, kas ir augstā amatā. (..) Tas ir labi un patīkami Dieva, mūsu Pestītāja, priekšā, kas grib, lai visi cilvēki tiek izglābti un nāk pie patiesības atziņas.” Mani dziļi iespaidoja doma, ka Dievs mani aicina darīt darbu, ko nespēj veikt pat Debesu eņģeļi. Viņš vēlas, lai es būtu aizlūdzējs un aizbildnis neglābtajiem un bezdievīgajiem, kurus sastopu savā darbā. Es skaidri zināju, kur ņemt spēku, lai palīdzētu šiem cilvēkiem lūgšanā un aizlūgšanā Dievam, kas gaida šādus pieprasījumus; uz to pamata Dievs Visuma priekšā iegūst tiesības ar varu ielauzties sātana valdījumos un atbrīvot tā gūstekņus.

Kamēr strādāju pie tālruņu katalogu reklāmām, redzēju Dieva Garu darbojamies brīnišķos veidos. Pirms atstāstīt dažus no saviem lūgšanu piedzīvojumiem, uzskatu par svarīgu pakavēties pie Jēzus aizlūgumiem.

Kādas domas Viņu motivēja aizlūgt par cilvēku bērniem?

Gadu gaitā, pārlasīdams Bībeli, esmu ievērojis, ka mūsu Kungs vienmēr centās ietekmēt mācekļus ar savu dievišķo līdzcietīgo mīlestību pret kritušajiem zemes bērniem. Lūgšanā viņš pavadīja daudz laika; tā mācekļi dabūja redzēt priekšzīmi. Šai priekšzīmei tiem bija jāseko un jākļūst par vareniem aizlūdzējiem citu labā.

Kad Viņš pacēlās Debesīs, Viņš nebaidījās, ka mācekļi Viņu varētu pievilt. Viņš apsolīja tiem sūtīt Skolotāju, kas mācīs, kā dzīvot, lai nepieviltu Pestītāju.

Esmu atradis deviņus faktorus, uz kuriem pamatojas veiksmīga, uzvaroša kristīga dzīve. Ja mēs ar Svētā Gara palīdzību tos apgūstam, varam lūgt Dievu, lai tās pašas svētības vainagotu arī to cilvēku dzīvi, par kuriem mēs aizlūdzam. Aplūkosim šos faktorus tuvāk.

Pirmais faktors

Cilvēka mīlestība ir patmīlīga; labākajā gadījumā tās iedarbība ir svārstīga un īslaicīga. Toties dievišķā līdzjūtīgā mīlestība ir vara, kas nepieviļ nekad. Es atrodu lielu iepriecu apziņā, ka bezgalīgās žēlastības Dievs tā mīlējis pasauli, ka atdevis savu vienpiedzimušo Dēlu, lai ikviens, kas Viņam tic, nepazustu, bet saņemtu mūžīgo dzīvību. Mums jāizjūt izsalkums un slāpes pēc šīs dievišķās varas.

Esmu cieši pārliecināts, ka kristiešu nami sabrūk, kā tas notiek tagad, izpostot vīru, sievu un bērnu dzīves, tikai tādēļ, ka mūsu kristiešu sirdīm trūkst šīs dievišķās līdzcietīgās mīlestības. Mēs varam to apstrīdēt, bet iznākums runā skaļāk par vārdiem.

Otrais faktors

Šo faktoru bieži un smagi pārprot, jo tam kā ēna seko varens viltojums. Šis svarīgais faktors ir Debesu prieks.

Visos laikmetos sātans ir maldinājis cilvēkus, likdams tiem ticēt, ka viņi atradīs prieku, ja izdabās sev, ka prieku var iegūt, nerēķinoties ar citiem. Bet tāds dzīves stils noved vienīgi pie vilšanās un liela diskomforta.

No otras puses, mēs vienmēr varam atrast nezūdošu prieku Kristū. Rom. 15:3 sacīts, ka Kristus nav izdabājis pats sev. Viņš guva lielu prieku, svētījot citu dzīves.

Par agrīnajiem mācekļiem Bībele vēsta: “Un mācekļi bija prieka un Svētā Gara pilni.” (Ap. d. 13:52)

Ticu, ka mums šodien jālūdz par Debesu prieku ar lielu neatlaidību un ilgām. Tikai tad mēs varēsim darboties, lai nodotu šo svētību citiem.

Trešais faktors

Bagātie un nabagie, spēcīgie un bezspēcīgie meklē mieru, tā kā eksistē dažādas miera pakāpes, es kāroju pēc labākā – Debesu miera. Šis miers sniedz patīkamu atpūtu, jo piešķir garīgu līdzsvaru, izskaužot nemieru, samulsumu un bailes.

Mēs domājam par Jēzu, kas gulēja laivā vētras laikā (Marka 4:38-40), vai par Pēteri, kas saldi dusēja naktī pirms piespriestā nāves soda (Ap. d. 12:6).

Mums šodien vajadzīga tāda pati brīvība no bailēm. Kā cilvēks var iegūt šādu drošības sajūtu? Kad Iepriecinātājs, Svētais Gars, Jēzus pārstāvis virs zemes, apveltī kādu ar Debesu mieru, tas pilnīgi atbrīvo šī cilvēka prātu no jebkurām bailēm un visa, kas atņem drosmi un mieru.

Ceturtais faktors

Lai novērtētu šo faktoru, jāatceras, kādā nežēlīgā pasaulē mēs dzīvojam. Ciešanas un mulsinoši pārsteigumi nāk no visām pusēm, bet visrūgtākais ir mūsu tuvāko netaisnība un nelaipnības. Bieži jācieš skarbi un pat nežēlīgi uzbrukumi no cilvēkiem, kas nevalda pār savām mēlēm.

Apustulis Jēkabs savas vēstules 3. nodaļā salīdzina cilvēka mēli ar mazu uguntiņu, kas kļūst par uguns jūru un sagādā milzīgus zaudējumus. Lai pārdzīvotu šādus satricinājumus, ir jāsaņem īpaša palīdzība, – pacietība, kas ir mūsu Pestītāja izcila īpašība. Kad Dievs sastapa Mozu Sinaja kalnā, Viņš sevi raksturoja šādi: “Tas Kungs, Kungs, apžēlošanās un žēlastības Dievs, pacietīgs un bagāts žēlsirdībā un uzticībā.” (2. Moz. 34:6) Ja mēs ik dienas cenšamies iegremdēties šajā Debesu žēlastībā, tad spējam paciest citu kļūmes un lūgt, lai dievišķās svētības nāk arī pār viņu dzīvi. Tad varam teikt kopā ar apustuli Pāvilu: “Es visu spēju Tā spēkā, kas mani dara stipru.”(Fil. 4:13)

Piektais faktors

Tas ir sevišķi svarīgs tiem, kas bieži sastopas ar cilvēkiem. Apgrozoties darījumu aprindās vai tieši strādājot ar cilvēkiem, ir ļoti nepieciešama smalkjūtība.

Es trešo gadu strādāju Bufalo tālruņu kataloga aģentūrā Ņujorkas štatā. Reklāmas kampaņa tikko bija sākusies. Kādu rītu mans vadītājs lika pirms darba ienākt viņa kabinetā. Dabiski, es brīnījos, kas gan ir tik svarīgs, ka viņš par to nerunā turpat pie mana rakstāmgalda. Kad ienācu, viņš lūdza, lai aizveru durvis, tad piezvanīja sekretārei un pateica, ka neatbildēs uz tālruņa zvaniem, kamēr nebūs beidzis ar mani runāt. Mana sirds pamira, jo zināju, ka šāds šefa rīkojums nenozīmē nekā laba. Bet es ātri atguvos, kad viņš darīja zināmu, ka grib no manis lūgt kādu pakalpojumu. Saruna bija apmēram šāda.

“Rodžer, šajos vākos ir pasūtījums, kas jāapstrādā ar sevišķu rūpību un prasmi. Tas būtu jādara cilvēkam, kam piemīt takts un eņģeļa pacietība vai vismaz kaut kas ļoti līdzīgs. Šis rēķins sastāda vairākus simtus dolāru mēnesī. Kad mēs, vadītāji, sadalījām pasūtītājus visiem 43 aģentiem, ilgi spriedām, kam to uzticēt. Mums vajadzīgs kāds ar tādu gudrību, taktu un prasmi, kas varētu labvēlīgi ietekmēt klientu. Rodžer, es ticu, ka jūs esat īstais vīrs šim darbam.”

“Kas ir ar to kolēģi, kurš šo klientu apkalpoja pērn?”

“Mēs nevaram viņam to atstāt, redzot, cik viņam grūti iet. Pasūtījums tika noslēgts tikai desmit dienas pirms kataloga nodošanas iespiešanai. Naudas izteiksmē tika zaudēti apmēram divi simti dolāru mēnesī. Mūsu darbinieks stāsta, ka ar akciju sabiedrības prezidentu ir ārkārtīgi grūti sarunāt tikšanos. Viņš vienkārši negrib iedalīt laiku, lai pārskatītu akciju sabiedrības reklāmu dzeltenajās lapās.

Mušu pārstāvi viņš aicina uz labu laimi atbraukt divas trīs reizes nedēļā, bet nekad viņam nav vaļas. Mūsu darbinieks apgalvo, ka viņš tur ir bijis vismaz piecdesmit reizes sešu mēnešu laikā.”

Novērtējot situāciju, man ļoti negribējās pieņemt šo piedāvājumu. Bet es klusībā pielūdzu: “Jēzu, ko man darīt?” Pēkšņi es zināju, ka Kungs būs ar mani. Sajutu, ka šis gadījums var kļūt par izdevību parādīt priekšniecībai un pat visiem aģentūras darbiniekiem, kā Dievs gādā par saviem bērniem.

Šefs man atgādināja, ka viņš kā novērotājs ir bijis kopā ar mani vairākās grūtās darījumu vizītēs; tas, kā esmu tās nokārtojis, uz viņu bija atstājis dziļu iespaidu.

“Rodžer, es apzinos, ka jūs pavada liels spēks, un es gribētu, lai par to pārliecinās visi. Vai jūs pieņemsit izaicinājumu un ļausit man lepoties ar jums?”

“Es redzu, ka ir nepieciešams Dieva brīnums, lai šo pasākumu pārvērstu veiksmē, bet es paļaujos uz Viņa spēku un ticu, ka viss būs labi. Es pieņemu šo norīkojumu.”

Desmit dienu laikā es noslēdzu šo darījumu par krietni lielāku summu. Pēc tam, kad biju lūdzis, lai Dievs man dod sevišķu taktu un smalkjūtību, es pa tālruni pieteicos šim vīram uz piecu minūšu vizīti, lai stādītos priekšā, un viņš mani pieņēma. Pirmā pozitīvā saskare noveda pie otras vizītes dažas dienas vēlāk; es viņam piedāvāju iepriekš sagatavotas reklāmas. Šoreiz viņš bija apmierināts ar manu darbu; man par lielu pārsteigumu viņš vaicāja, vai es būtu gatavs atnākt uz viņa biroju septiņos no rīta, lai pārrunātu reklāmas paplašināšanu dažiem citiem viņa uzņēmumiem. Birojā būšot klusums līdz pulksten deviņiem. Es piekritu.

Pārrunu laikā, kamēr gatavoju sludinājumus, viņš man pastāstīja, kādas šausmīgas grūtības viņam un sievai sagādā viņu vienīgais dēls. Jaunais cilvēks bija viņu dzīves prieks, kamēr nebija saistījies ar narkotikām un nonācis konfliktā ar likumu. Šo apkaunojumu vecāki nevarēja panest. Viņš piebilda, ka pārdzīvojumi viņu pašu padarījuši nelaipnu pret citiem un ka viņš nekādi nespēj to novērst. Sarunas gaitā es apsolīju, ka pieminēšu viņu savās ikdienas lūgšanās, un viņš man par to pateicās.

Apmēram pēc mēneša viņš man piezvanīja, lai papildinātu firmas reklāmu ar jaunu informāciju par kādu ražošanas nozari. Sarunas gaitā viņš minēja, ka mājās situācija uzlabojas, un lūdza turpināt aizlūgt. Es paskaidroju, ka viņam būs jāpārskata jaunās reklāmas lapas, tāpēc norunājām atkal satikties pēc divām dienām.

Kamēr kārtoju materiālus, viņš pastāstīja par dažām zīmīgām pārmaiņām dēla dzīvē. Zēns esot nolēmis mainīt savu dzīves stilu un lūdzis vecāku palīdzību. Sievai vairs nebija vajadzīgas stiprās nervu zāles, lai tiktu galā ar sevi. Viņš pats tagad varēja mierīgi gulēt līdz rītam; sajūta, ka viss zemeslodes smagums gulstas uz viņa pleciem, bija pārgājusi.

Tad viņš pateica kaut ko tādu, kas man lika nodrebēt. “Mēs abi ar sievu ticam, ka jūsu aizlūgšanas ir ienesušas lielas svētības mūsu dzīvē. Es viņai sacīju, ka pēc jūsu vizītes manā birojā visu dienu paliek skaidri izjūtama miera un prieka gaisotne.”

Sestais faktors

Atkal būs runa par kādu Dieva īpašību, kas mūs sākotnēji var mulsināt, jo Bībele skaidri saka, ka šīs īpašības nevienam no mums nav. Tā ir labestība.

Pravietis Jeremija rakstīja, ka cilvēka sirds it “viltīga pār visām lietām” un bezcerīgi samaitāta. (Jer. 17:9) Senie ebreji smagi pievīla Dievu, jo viņiem trūka labestības. Viņu nesvētā dzīve tos noveda postā.

Ir liels iedrošinājums zināt, ka Kungs ir ilgojies mums piešķirt savu labestību un ļaut piedzīvot veiksmīgu uzvaras dzīvi Svētā Gara spēkā, ja vien mēs veltām laiku, lai ik dienas to lūgtu.

Septītais faktors

Šis faktors kristieša dzīvē ir tik nepieciešams, ka bez tā nav iespējama nekāda garīga izaugsme. Bībele saka, ka bez tā nevar Dievam patikt. Šis īpaši svarīgais faktors ir dzīva ticība.

“Bez ticības nav iespējams Dievam patikt; jo, kas nāk pie Dieva, tam būs ticēt, ka Viņš ir un ir atmaksātājs tiem, kas Viņu centīgi meklē.” (Ebr. 11:6, angļu tulk.)

Dzīva ticība vairo mūsu garīgo spēku, ļauj mums iegūt nešaubīgu paļāvību uz mūsu Debesu Dievu un uz Viņa Svētā Gara spēku. Svētā Gara izraisītā ticība plauks un ziedēs vienīgi tad, ja to kops.

Lūgšanās mēs varam tiekties pēc iespējami augstākas ticības pakāpes, tā ir patiesi bībeliska ticība. Tā ir stipra, uz Dievu vērsta ticība, liela paļāvība uz Viņu un, vairāk par visu, nešaubīga uzticība Viņam, tāda, par kādu lasām Vēstules ebrejiem vienpadsmitajā nodaļā.

Astotais faktors

Pasaulē, kas augsti vērtē pašapziņu un sevis slavināšanu visās jomās, Dieva tautai kā vēl nekad jāizkopj dārga Debesu īpašība, Kristus rakstura rota. Šis vērtīgais elements ir Kristus lēnprātība.

Būt nepretenciozam, pazemīgam, padevīgam Dieva prātam ir liels dārgums Dieva acīs. “Tā saka tas Augstais un Varenais, kas dzīvo mūžīgi, Viņa vārds ir Svētais; Es dzīvoju augšā un svētnīcā un pie tiem, kam sagrauzts un pazemīgs gars, lai atdzīvinātu garu pazemotiem un spirdzinātu sirdi sagrauztiem.” (Jes. 57:15)

Devītais faktors

Kas ir mums tik ļoti vajadzīgais īpašais spēks? Tā ir Dieva Gara piešķirtā pašsavaldīšanās.

Kāda veca, ap gadsimtu miju izdota vārdnīca definē pašsavaldīšanos kā “spēju pārvaldīt vai regulēt, atturēt un apvaldīt sevi visos dzīves aspektos”. Mums var būt skaidras domas, skaidra sirds un skaidra dzīve arī mūsdienās, ja valdām pār savām domām Svētā Gara spēkā. Rom. 12:21 teikts, lai mēs uzvaram “ļaunu ar labu”. Nodarbināt prātu ar cēlām, apgarotām domām ir veiksmes formula rakstura izaugsmē.

Mana pieredze ir atklājusi, ka izcils veids, kā to panākt, ir Dieva svētā Vārda iegaumēšana. Jāatzīst, es neesmu pirmais, kas to atklājis. “Tavu Vārdu es apslēpu savā sirdī, lai es negrēkotu Tavā priekšā,” saka dziesminieks.

Dieva Vārds saka par cilvēku: “Jo kādas viņa sirds domas, tāds viņš ir.” (Sal. pam. 23:7, Glika tulk.) “Kas drīkst kāpt tā Kunga kalnā, un kas stāvēs Viņa svētajā vietā? Kam ir nenoziedzīgas rokas un skaidra sirds.” (Ps. 24:3,4) Uzvara ar Kristu – kāds dižens piedzīvojums! Lūgšanas, kas mūs tuvina Dieva valstībai, var būt mūsu šodienas piedzīvojums un laime.

5. Pastāvīgs lūgšanu saraksts

Man bija siena drudzis. Pamodies četros no rīta ar nepatīkamu niezes sajūtu, iedzēru zāles, lai to mazinātu. Kad sapratu, ka vairs neaizmigšu, es lūdzu Kungu, lai Viņš mani vada pārdomās un lūgšanā. Tūlīt prātā ienāca doma par sīvo kauju, kas bija jāizcīna Israēla bērniem, kad amaleķieši tiem uzbruka pie Refidimas.

Mozus, Arons un Hūrs vēroja kauju no kalna virsotnes. Lūgšanu vīrs Mozus pacēla rokas pret debesīm, aizlūgdams par savu tautu. Pārsvars nosliecās uz Israēla pusi līdz brīdim, kad Mozus rokas pagura un viņš tās nolaida. Tad pārsvaru guva ienaidnieks.

Kad šī norise atkārtojās vairākkārt, Arons un Hūrs saprata, ka viņiem jātur Mozus rokas paceltas pret debesīm, lai Israēls spētu uzvarēt. Viņi apsēdināja vadoni uz liela akmens, un abi turēja Mozus rokas, līdz saule norietēja un Israēls bija guvis uzvaru.

Pārdomas par šo gadījumu lika man saprast, ka, aizlūdzot par tiem, kuriem vajadzīga palīdzība, izturība ir svarīgāka, nekā pirms tam biju domājis. Es atcerējos, ka manas aizlūgšanas par citiem gadu gaitā deva maz labuma, kamēr nebiju iekārtojis savu lūgšanu sarakstu un sācis pieminēt katru cilvēku ik dienas. Kopš tā laika ievēroju, ka daudzas manas lūgšanas tiek uzklausītas redzamā veidā.

Daudzi cilvēki guva uzvaru pār grēka varu tad, kad Dievs, uzklausot lūgšanu, piespieda tumsas spēkus atkāpties, un viņi ieguva laiku brīvi izšķirties.

Gandrīz trīs gadus es ik dienas bez izņēmuma lūdzu par Robertu, kādu jaunu cilvēku. Es nācu žēlastības troņa priekšā ar lūgumu, lai Svētais Gars viņu vada pie atgriešanās un palīdz viņam pieņemt pārdomātus lēmumus par savu dzīvi un mūžību.

Protams, Dievs kāda brīvo gribu nekad neiespaido ar varu. Dieva Gars nekad nespiež cilvēkus darīt kaut ko tādu, ko viņi nevēlas. Viņš tikai norāda labāko dzīvesveidu un aicina piedzīvot patiesu mieru un prieku. Dievs rada sevišķi labvēlīgus apstākļus, lai varētu izšķirties par pozitīvo.

Doma, ka cilvēki, kas cīnās ar grēka varu un ir atsvabināti ar mīlestības varu, Radītājam ir dārgāki par nekritušajiem Visuma iemītniekiem, pildīja manu sirdi ar smeldzīgām rūpēm par citiem. Izjuzdams atbildību, kas līdzīga tēva atbildībai par bērnu labklājību, es jautāju sev: “Ja es nomiršu, kas lūgs, lai Kristus nopelns tiktu piemērots tiem, kuru vārdi ir manā lūgšanu sarakstā?”

Man ienāca prātā arī cits jautājums – kā es varu garantēt tiem, kas tagad saņem palīdzību no Svētā Gara, ka par viņiem tiks aizlūgts vienmēr, ka viņi nekad vairs nebūs pamesti, sāpināti un apspiesti?

Bezpalīdzībā es sev teicu: “Man ir vajadzīgs kaut kāda veida pastāvīgs lūgšanu saraksts.” Es nezinu, kāpēc tā teicu, bet biju to pateicis, un šī doma iegūlās manā prātā.

Es atklāju Kungam savas bažas, ka manas aizlūgšanas tiks pēkšņi aprautas un daudzi vairs nesaņems tik vajadzīgo palīdzību.

Pirms dažām dienām biju domās kavējies pie Jāņa evaņģēlija septiņpadsmitās nodaļas un ievērojis

Jēzus lielās rūpes par mācekļiem. Secināju, ka Viņš labi saprot manas rūpes par manu ļaužu vajadzībām.

“Es vairs neesmu pasaulē, bet viņi ir pasaulē, un Es nāku pie Tevis. Svētais levs, uzturi tos savā vārdā, ko Tu man esi devis. (..) Es nelūdzu, lai Tu viņus paņemtu no pasaules, bet lai Tu viņus pasargātu no ļauna. (..) Bet ne par viņiem vien Es lūdzu, bet arī par tiem, kas caur viņu vārdiem Man ticēs.” (Jāņa 17:11-20)

Kristus aizbildnieciskie vārdi, kas aptver visus kristiešus līdz laika galam, lika man atbildēt: “Dārgais Pestītāj, lūdzu dari mani par gudru lūdzēju citu cilvēku labā, lai viņu dzīvi rotātu labākās mūsu Ieva svētības un vadītu tos uz Dieva pilsētu.”

Izteicis šo īso lūgumu, es gaidīju atbildi. Kungs mani vadīja pie 2. Moz. 28:29: “Tā lai Ārons glabā Israēla dēlu vārdus kopā ar tiesas amata nozīmi uz savas sirds, kad viņš ir svētnīcā, lai tos pastāvīgi pieminētu tā Kunga priekšā.”

Tas bija atrisinājums manām cilvēciski ierobežotajām spējām. Es gribu, lai daudzu personu vārdus, kas atrodas manā lūgšanu sarakstā, Kungs iegravē savas taisnības krūšu rotā. Ja es nomirtu šodien, Jēzus, dievišķīgais Aizbildnis, turpinātu aizlūgt par viņiem žēlastības troņa priekšā.

Jā, man patiesi ir pastāvīgs lūgšanu saraksts. Gadu desmitu gaitā tas pieaudzis līdz simtiem vārdu, tomēr šo cilvēku apjomīgās vajadzības nepārslogo dievišķo Aizbildni. Apustulis Pāvils mums uztic “mazu” noslēpumu: “Mums nav Augstais Priesteris, kas nespētu līdzi just māsu vājībām, bet kas tāpat kārdināts visās lietās, tikai bez grēka. Tāpēc bez bailēm pieiesim pie žēlastības troņa, lai saņemtu apžēlošanu un atrastu žēlastību, palīdzību īstā laikā.” (Ebr. 4:15,16)

“Nenodarbojos ar garīgām lietam”

Septiņdesmito gadu sākumā strādāju pie Bufalo tālruņu kataloga Ņujorkas štatā. Negaidot priekšniecība man jautāja, vai es būtu ar mieru izpalīdzēt kādā neparedzētā vajadzībā. Kad Pletsburgas dzelteno lapu gatavošanas kampaņa bija pilnā spēkā, izrādījās, ka nav neviena, kam kārtot vairāku lielu firmu pasūtījumus; dažas no tām atradās Monreālā, Kanādā. Darbs varētu ilgt kādu mēnesi.

Es to apņēmos paveikt un dedzīgi ķēros pie darba. Svētais Gars atvēra ceļus manā priekšā, un pasākums izvērsās par lielu panākumu. Tajā gadā es biju viens no diviem Ņujorkas štata aģentiem, kas ieguva atzinību par izcilām sekmēm dzelteno lapu sagatavošanā, un mani uzņēma Tirzniecības sasniegumu klubā.

Pēc tam, kad biju pavadījis visu dienu vizītēs pie pasūtītājiem Monreālā un nobraucis apmēram 100 km atpakaļ līdz Pletsburgai, es ierados birojā ap septiņiem vakarā. Es ātri piespraudu pie ziņojumu dēļa datus par dienā paveikto (pasūtījumos un skaidrā naudā) un pagriezies ieraudzīju savu kolēģi Antoniju, kas arī bija pienācis ar savu pārskatu. Viņš nāca taisni no vakara darījumu vizītes pie kāda būvuzņēmēja un vēl nebija paspējis paēst vakariņas. Arī es vēl nebiju ēdis, tāpēc devāmies uz restorānu kopā.

Pie galda Tonijs uzdeva daudz jautājumu par manu sievu un bērniem. Pēc dažām minūtēm viņš sāka stāstīt par savu ģimeni.

Arī šajā gadījumā Svētais Gars mani aicināja ietvert šo vīru manā lūgšanu kalpošanā. Tonijam bija smagi sirdsapziņas pārmetumi par incidentu, kas bija izraisījis traģiskas sekas vairāku cilvēku dzīvē. Bez tam viņš pats bija zaudējis savu plaukstošo uzņēmumu, kuru bija iekārtojis, sūri strādājot daudzus gadus, un turklāt vēl atsvešinājies no saviem ļoti mīlētajiem pusaudžu vecuma bērniem.

Tas bija sācies kādā bankas darbinieku Ziemassvētku banketā. Viņš tērzēja ar bankas prezidentu un tā sekretāri brīdī, kad pienāca kāda jaunkundze, sekretāres draudzene. Viņa bija atvedusi sekretāri savā mašīnā. Tagad viņa atvainojās, ka neparedzētu apstākļu dēļ nevarēs sekretāri gaidīt, un lūdza, vai kāds cits nevarētu apņemties to pēc banketa pārvest mājās. Antonijs piedāvājās izpalīdzēt.

Garajā ceļā līdz sekretāres dzīvesvietai tā nemitīgi čaloja. Klausoties Antonijam iešāvās prātā doma, ka par savām pūlēm viņam varētu pienākties viens atvadu skūpsts. Izrādījās, ka viņa to uztvēra kā lielisku ideju un piemetināja, ka pati bija cerējusi uz mazu romāniņu.

Šis šķietami nevainīgais Ziemassvētku skūpsts izvērsās par Tonija dzīves katastrofu. Sekretāre arī bija precējusies, bet reizēm bija paflirtējusi ar Toniju, kad viņš apmeklēja banku. Ziemassvētku skūpstam sekoja Jaungada skūpsts, un tas, savukārt, attīstījās par dēku.

Pēc dažiem mēnešiem, kamēr abu mīlas dēka turpinājās dažādos moteļos, sekretāres vīrs tos bija izsekojis ar privātdetektīva palīdzību. Saniknots viņš piezvanīja Tonija sievai un izstāstīja, ko zināja. Sieva nevaldāmās dusmās pieprasīja tūlītēju šķiršanās prāvu, kas Toniju izputināja finansiāli.

Lai nomaksātu šķiršanās nodevu un apmierinātu tiesas prasību, Tonijam vajadzēja pārdot savu uzņēmumu. Abi ar draudzeni viņi nolēma atstāt šo mazpilsētu un pārcelties uz kādu lielāku pilsētu.

Trīs gadus viņi vaiga sviedros pūlējās, lai iekārtotu sev to, ko viņi dēvēja par jaunu dzīvi. Taču tad negaidīts pavērsiens sagrāva šo rožaino sapni.

Sekretāres vīrs viņu sameklēja un bērnu dēļ lūdza atgriezties mājās. Viņa pieņēma piedāvājumu ar tādu prieku, ka Tonijs apstulba un nevarēja attapties ilgu laiku.

Viņš mēģināja aizmirsties dzerot. Nedēļas nogales pavadīdams alkohola skurbumā, viņš centās it kā aizmirst savu vainu.

Jautāju, vai viņš kādreiz ir padomājis, ka varētu meklēt palīdzību pie Dieva.

“Godīgi sakot, Rodžer, es nekad neesmu nodarbojies ar garīgām lietām. Baznīcā neesmu bijis kopš mūsu laulībām, un tas bija pirms vairākiem gadiem.”

Daži nākamie jautājumi atklāja, ka viņš par Dievu un Bībeli nezina tikpat kā nekā. Acīmredzot viņš bija gluži apmierināts ar savu neziņu. Viņš ticēja Dievam kā radošam un virzošam spēkam, kas dod visam dzīvību, bet pilnīgi nepieļāva domu par personīga Dieva esamību.

Tad es viņam sagādāju šoku. “Tonij, jūs iesākāt šo sarunu un vaļsirdīgi atklājāt man savas problēmas. Daru jums zināmu, ka no šīs dienas aizlūgšu par jums Dievu. Es ierakstīšu jūsu vārdu savā lūgšanu sarakstā uz visiem laikiem. Es ticu, ka Svētais Gars vadīs jūsu ceļus uz Dieva pilsētu.”

Dažas sekundes viņš palika mēms. “Eseses nekad neesmu dzirdējis kaut ko tādu. Es nezinu, kā man izteikties, bet jūsu interese mani pārsteidz un aizkustina. Jūsu pārliecības patiesīgums un spēks mani saviļņo un izraisa manī savādu jaunu sajūtu. Es jums pateicos par to, ko man sacījāt.” Pēc tam viņš sāka runāt par ko citu. Saspringtā darba dēļ mums vairs nebija izdevības parunāties, ja neskaita dažus vārdus, kurus pārmijām birojā. Mana norīkojuma beigās, kad piektdien atstāju biroju, viņš mani pavadīja līdz mašīnai un tieši tad pateica, kāpēc mans piedāvājums aizlūgt viņu tik ļoti satraucis.

“Iemesls, kāpēc biju tik saviļņots un gandrīz nevarēju savaldīt savas jūtas restorāna apmeklētāju klātbūtnē, bija tas, ka mana vecāmāte bija teikusi līdzīgus vārdus. Es sacīju, ka nekad nekā tāda nebiju dzirdējis; patiesībā es nekā līdzīga nebiju dzirdējis kopš vecāsmātes nāves. Pirms savas aiziešanas viņa man teica: “Antonij, es ticu, ka manas aizlūgšanas par tevi tiks uzklausītas un ka Dieva Gars vadīs tavus ceļus uz Dieva pilsētu.”

Tad es Antoniju sastapu tikai pēc deviņiem gadiem. Tajā laikā es jau biju izvirzīts par apgabala reklāmas nodaļas vadītāju un pārbaudīju tālruņu katalogu dzelteno lapu reklāmas kampaņu Pensilvānijā. Reiz pusdienas laikā es kolēģu bariņā pētīju restorāna ēdienkarti. Pa kreisi no manis kāds ierunājās: “Rodžer Morno, kas jūs atveda uz šo pasaules dalu?”

Kad pagriezos, man pretī stāvēja Tonijs ar sveicienam izstieptu roku. Tagad viņš bija lielas tirdzniecības firmas vadītājs apgabalā, un viņam līdzi bija daži darbinieki. Visi kopā nupat gāja laukā no restorāna. Viņš gribēja ar mani runāt un teica, ka tūlīt atgriezīšoties un gaidīšot savā mašīnā, kamēr būšu paēdis.

Kad jau sēdējām viņa mašīnā, viņš vispirms atgādināja mūsu sarunu Pletsburgas restorānā pirms deviņiem gadiem. Viņš atcerējās, ka es viņam liku padomāt par reālajām dzīves vērtībām. Vairākkārt viņš man pateicās par aizlūgšanām un paziņoja, ka alkoholu vairs nelieto, ir arī atmetis smēķēšanu un, pāri visam, sācis interesēties par garīgām lietām, vērojot neparastas Dieva rūpes savā dzīvē.

Pēc mūsu šķiršanās es visu dienu pateicos un slavēju Dievu, kas man bija ļāvis labāk izprast Viņa kalpošanu Debesu svētnīcas Vissvētākajā vietā. Citādi es nekad nebūtu zinājis, kāda svētība ir tā, ka mana lūgšanu saraksta vārdus Jēzus nes pie savas sirds.