Liecības draudzei 6

Brīdinājumi un padomi

(341) “Tavas ausis dzirdēs aiz tevis šo vārdu: šis ir tas ceļš, staigājiet pa to.”

Viesmīlības parādīšana

Bībele ļoti uzsver viesmīlības parādīšanu dzīvē. Tā ne tikai pavēl kopt viesmīlību kā pienākumu, bet sniedz arī daudzus skaistus ainojumus par šī jaukā žēlastības norādījuma praktisku piepildīšanu un tam sekojošām svētībām. Kā pirmais starp tiem ir Ābrahāma piedzīvojums.

Pirmās Mozus grāmatas ziņojumos mēs redzam vectēvu vasaras dienas pusdienas tveicē atpūšamies savas telts durvīs Mamres ozolu ēnā. Netālu garām iet trīs ceļinieki. Tie sev nelūdz viesmīlību, neprasa nekādu labvēlību, tomēr Ābrahāms neļauj tiem iet tālāk savu ceļu neatspirdzinoties. Viņš ir gados vecs vīrs, cienīgs un bagāts, augsti godāts un kas pieradis pavēlēt, bet, redzot šos svešiniekus, “ viņš tiem tecēja pretī no dzīvokļa durvīm un nometās pie zemes”. Uzrunājot vadoni, viņš teica: “ Kungs, ja es esmu žēlastību atradis Tavās acīs, tad lūdzams neej garām Savam kalpam.” 1.Mozus 18, 2.3. Ar savām rokām viņš atnesa ūdeni, lai tie varētu nomazgāt no kājām ceļa putekļus. Viņš pats izraudzīja tiem ēdienu, kamēr tie atpūtās ēnas dotajā vēsumā, viņa sieva Sāra sagatavoja cienastu, un Ābrahāms godbijīgi stāvēja tiem blakus, kad tie baudīja viņa viesmīlību. Šo laipnību viņš tiem parādīja kā vienkāršiem ceļa gājējiem, kā garām ejošiem svešiniekiem, kas varbūt vairs nekad negadīsies viņa ceļā. Bet pēc pacienāšanas viņš pazina savus viesus. (342) Viņš bija kalpojis ne tikai Debesu eņģeļiem, bet viņu godātajam Pavēlniekam, savam Radītājam, Pestītājam un Ķēniņam. Un Ābrahāmam tika atklāti Debesu nodomi, un viņš tika nosaukts “ Dieva draugs”.

Latā, Ābrahāma brāļa dēlā, kaut arī tas bija apmeties Sodomā, arī mājoja vectēva laipnības un viesmīlības gars. Vēlā vakarā redzot pilsētas vārtos divus svešiniekus un zinot, kādas briesmas tiem nenovēršami draud šajā bezdievīgajā pilsētā, Lats neatlaidīgi lūdza, olai tie nāktu viņa mājā. Viņš nemaz nedomāja par briesmām, kas tāpēc varētu skart viņu pašu un viņa namu. Aizsargāt apdraudētos un rūpēties par tiem, kas palikuši bez mājas, bija daļa no viņa dzīves darba, un, laipnībā uzņemot šos divus nepazīstamos ceļiniekus, viņa mājās ienāca eņģeļi. Tie, kurus viņš centās aizsargāt, pasargāja viņu pašu. Naktij iestājoties, Lats tos, rūpējoties par viņu drošību, bija uzņēmis savā namā, rītam austot, tie izveda viņu un viņa namu ārā pa notiesātās pilsētas vārtiem drošībā.

Šos laipnības darbus Dievs uzskatīja par pietiekoši svarīgiem, lai tos uzrakstītu Viņa Vārdā, un vairāk kā pēc tūkstoš gadiem uz tiem atsaucās inspirētais apustulis: ‘Neaizmirstiet labprāt dot mājas vietu, jo caur to daži nezinot eņģeļus ir uzņēmuši savās mājās.” Ebr. 13,2.

Ābrahāmam un Latam dāvātā priekšrocība nav liegta arī mums. Parādot viesmīlību Dieva bērniem, mēs arī varam savos dzīvokļos uzņemt Viņa eņģeļus. Pat mūsu dienās eņģeļi cilvēka veidā ienāk ļaužu mājās, un cilvēki tos uzņem. Un kristiešus, kas dzīvo Dieva vaiga gaismā, vienmēr pavada neredzami eņģeļi, un šīs svētās būtnes aiz sevis atstāj svētību mūsu mājās.

Rakstura īpašība “ kas labprāt dod mājas vietu” ir viena no tām īpašībām, kas, kā Svētais Gars norāda, ir nepieciešama, lai cilvēks būtu derīgs atbildību nešanai draudzē. Un visai draudzei dots priekšraksts: “Dodiet mājas vietu cits citam labprāt bez kurnēšanas. Lai viens otram kalpo, ikviens ar to dāvanu, kā tas ir dabūjis, kā labi nama turētāji pār dažādām Dieva dāvanām.” 1.Pēt. 4,9.10. (343)

Šīs pamācības savādā kārtā nav ņemtas vērā. Pat starp tiem, kas sevi sauc par kristiešiem, patiesu viesmīlību piekopj pavisam maz. Mūsu pašu ļaudis iespēju parādīt viesmīlību nevērtē tā, kā vajadzētu, kā priekšrocību un svētību. Vispār ir pārāk maz sabiedriskuma, pārāk maz vēlēšanās dot vietu vēl kādiem diviem vai trim pie ģimenes galda, nejūtot apgrūtinājumu vai necenšoties izrādīties. Daži aizbildinās: “Tas ir pārāk traucējoši.” Tā tas nebūtu, ja gribētu teikt: “ Mēs neesam īpaši gatavojušies, tomēr esam priecīgi jūs uzņemt ar to, kas mums ir.” Negaidīta viesa uzņemšana tiks vērtēta daudz vairāk par visizsmalcinātāko gatavošanos viesībām.

Tā ir Kristus aizliegšana, ja sagatavošanās viesu uzņemšanai prasa laiku, kas tiešām pieder Kungam. Ar to mēs aplaupām Dievu. Un mēs kaitējam arī citiem. Gatavojoties izsmalcinātai viesu pacienāšanai, daudzi atrauj viņu pašu ģimenēm vajadzīgo uzmanību, un viņu priekšzīme vada citus iet pa to pašu ceļu.

Vēloties viesu uzņemšanā sevi izcelt, rodas nevajadzīgas rūpes, raizes un nastas. Lai sagatavotu galdam lielu ēdienu dažādību, namamāte pārstrādājas, sagatavoto daudzo ēdienu dēļ visi pārēdas, un rezultāts ir slimības un ciešanas, ko izraisa pārstrādāšanās no vienas puses un pārēšanās no otras puses. Šie lielie un bagātie mielasti ir nasta un ļaunums.

Tomēr Kungs vēlas, lai mēs rūpētos par mūsu brāļu un māsu interesēm. Šo patiesību ir paskaidrojis apustulis Pāvils. Draudzei Romā viņš saka: “ Es jums pavēlu Viebu, mūsu māsu, kas ir draudzes kalpone Ķenkrejā, ka jūs to uzņemiet iekš Kunga, kā svētiem pieklājas un tai palīdziet, kurā lietā tai ko no jums vajadzēs, jo tā arī palīdzīga bijusi daudziem, arī man pašam.” Rom.16,1.2. Vieba tika uzņēmusi apustuli, un viņa sevišķi iezīmējas kā sieviete, kas uzņēmusi svešiniekus, kuriem bija vajadzīga uzmanība un gādība. Draudzei šodien vajadzētu sekot viņas priekšzīmei.

Dievam nepatīk savtīga interese, kas tik bieži atklājas rūpēs par “ sevi un savu ģimeni”. Katrai ģimenei, kas kopj šo garu, ir nepieciešama atgriešanās, vadoties no šķīstajiem pamatlikumiem, kas mums par priekšzīmi parādīti Kristus dzīvē. Kas noslēdzas sevī un savējos, kas labprāt nevēlas uzņemt un pacienāt viesus, tie pazaudē daudz svētību.

Daži mūsu darbinieki ieņem vietas, kur tiem nepieciešams bieži uzņemt un pacienāt viesus, kā viņu pašu brāļus, tā arī svešiniekus. Daži ir prasījuši, ka savienībai šos izdevumus vajadzētu aprēķināt un viņu regulāro algu palielināt ar šo ārkārtējo izdevumu segšanai vajadzīgo summu. Tomēr uzņemšanas un pacienāšanas darbu Kungs ir nozīmējis visiem Saviem ļaudīm. Dieva kārtība neparedz, lai uzņemšanu un pacienāšanu savienības vai draudzes mērogā izdarītu viens vai divi cilvēki, kā arī atlīdzību darbiniekiem par viņu brāļu uzņemšanu. Tas ir savtības izraisīts priekšlikums, un Dieva eņģeļi šīs lietas uzticīgi pieraksta.

Kas ceļo no vienas vietas uz otru kā evaņģēlisti vai misionāri jebkurā darba līnijā, tiem vajadzētu saņemt viesmīlību no to draudžu locekļiem, kuru vidū tiem jāstrādā. Brāļi un māsas, sniedziet mājvietu šiem darbiniekiem, pat ja tādēļ jāpienes ievērojami personīgi upuri.

Kristus ved rēķinus par visiem izdevumiem, kas radušies, uzņemot un pacienājot cilvēkus Viņa dēļ. Viņš gādā par visu, kas nepieciešams šim darbam. Kas Kristus dēļ uzņem savus brāļus, darot vislabāko, lai apmeklējums būtu lietderīgs kā viesiem, tā viņiem pašiem, Debesīs tiek atzīmēti kā ļaudis, kas cienīgi saņemt īpašas svētības. (345)

Kristus pats savā dzīvē ir sniedzis mums mācību par viesmīlību. Kad jūrmalā ap Viņu bija izsalcis ļaužu pūlis, Viņš tos neatspirdzinātus neaizsūtīja prom uz to mājām. Viņš teica Saviem mācekļiem: “Dodiet jūs tiem ēst.” Mat.14,16. Un Viņa radošais spēks sagādāja pietiekoši daudz uztura, lai apmierinātu to vajadzības. Tomēr cik vienkāršs bija sagādātais uzturs! Tur nebija nekādu kārumu. Viņš, Kura rīcībā bija visi Debesu krājumi, būtu varējis ļaudīm uzklāt bagātu mielastu. Bet Viņš sagādāja tikai to, kas apmierināja viņu vajadzības, to, ko jūrmalā dzīvojošie zvejnieki ēda ik dienas.

Ja cilvēki šodien būtu vienkārši savos ieradumos, ja tie dzīvotu saskaņā ar dabas likumiem, tad varētu bagātīgi apmierināt visas cilvēces ģimenes vajadzības. Tad būtu mazāk iedomātu vajadzību un vairāk izdevību strādāt Dieva paredzētā veidā.

Kristus necentās saistīt cilvēkus, apmierinot tieksmi pēc kārumiem. Vienkāršais Viņa sagādātais ēdiens apliecināja ne tikai Viņa spēku, bet arī Viņa mīlestību, Viņa maigās rūpes par cilvēku parastajām dzīves vajadzībām. Un, barojot tos ar miežu maizēm, Viņš tiem deva ēst arī dzīvības maizi. Te ir mūsu priekšzīme. Mūsu ēdiens var būt vienkāršs un pat trūcīgs. Mūsu liktenis var būt saistīts ar nabadzību. Mūsu krājumi var nebūt lielāki kā mācekļiem, kuru rīcībā atradās piecas maizes un divas zivis. Un tomēr, nonākot saskarē ar trūkumā esošiem ļaudīm, Kristus mums pavēl: “Dodiet jūs tiem ēst.” Mums jāpasniedz no tā, kas mums ir, un, kad mēs dosim, Kristus rūpēsies, lai mūsu trūkums tiktu aizpildīts.

Šajā sakarībā lasiet stāstu par Carpatas atraitni. Pie šīs sievietes pagānu zemē Dievs sūtīja Savu kalpu bada laikā lūgt uzturu: “Bet tā sacīja: tik tiešām kā Kungs, tavs Dievs dzīvo, man nekā cepta nav, un tik vien ir sauja miltu tīnē un mazliet eļļas krūzē, un redzi, es esmu salasījusi kādu pāri malkas gabaliņu un nu es iešu un sev un savam dēlam ko pataisīšu, ka ēdam un mirstam. (346) Un Elija uz to sacīja: nebīsties, ej, pataisi to, kā tu sacīji, bet man taisi no tiem pa priekšu mazu rausi un iznes man to ārā, un pēc tu arī varēsi taisīt sev un savam dēlam. Jo tā saka Kungs, Izraēla Dievs: milti tīnē neies galā un krūzē eļļas netrūks līdz tai dienai, kad Kungs dos lietu virs zemes. Un tā nogāja un darīja pēc Elijas vārda.” 1.Ķēn. 17, 12.- 15.

Brīnišķa bija Dieva pravietim parādītā feniķiešu sievas viesmīlība, un brīnišķīgs bija viņas ticības un augstsirdīgās devības atalgojums: “Tā viņa ēda un viņš, un viņas nams labu laiku, milti tīnē negāja galā un krūzē eļļas netrūka pēc Kunga vārda, ko Viņš caur Eliju bija runājis. Un pēc tam notika, ka šīs sievas, nama mātes, dēls kļuva slims, un viņa slimība kļuva ļoti grūta, kamēr viņam dvašas vairs nebija. Un tā sacīja uz Eliju, kas man ar tevi, tu Dieva vīrs? Tu pie manis esi atnācis, lai mani grēki top pieminēti un mans dēls mirst. Un viņš uz to sacīja: dod man šurp savu dēlu. Un viņš to ņēma no viņas klēpja un to uznesa augšistabā, kur viņš mita, un to lika uz savas gultas... Un viņš stiepās pār to bērnu trīs reizes un piesauca Dievu... un Kungs klausīja Elijas balsi, un bērna dvēsele atkal nāca iekš viņa, un tas atdzīvojās. Un Elija ņēma bērnu un to nonesa no augšistabas namā un to deva viņa mātei, un Elija uz to sacīja: redzi, še, tavs dēls dzīvs. Tad tā sieva sacīja uz Eliju: nu es zinu, ka tu esi Dieva vīrs un Kunga Vārds tavā mutē ir patiesība.” 1.Ķēn. 17,15.- 24. (347)

Dievs nav mainījies. Viņa spēks tagad nav mazāks kā Elijas dienās. Un Kristus dotais apsolījums tagad nav mazāk drošs kā tad, kad mūsu Pestītājs to izteica: “Kas pravieti uzņem pravieša vārdā, tas pravieša algu dabūs.” Mat. 10,41.

Kā uz Kristus pirmajiem mācekļiem, tā uz Viņa uzticīgiem kalpiem šodien ir attiecināmi Viņa vārdi: “Kas jūs uzņem, tas Mani uzņem, un, kas Mani uzņem, tas uzņem To, Kas mani sūtījis.” 40.p. Neviens laipnības darbs, kas darīts Viņa vārdā, nepaliks neatzīts un neatalgots. Tajā pašā mīlošas atzinības lokā Kristus ieslēdz pat visnespēcīgākos un vienkāršākos Dieva ģimenes locekļus. Viņš saka: “Un kas vienu no šiem vismazākajiem”, - tos, kas ir kā bērni ticībā un Kristus atzīšanā,- “dzirdinās tikai ar vienu biķeri auksta ūdens, tāpēc ka tam ir mācekļa vārds, patiesi Es jums saku, tam sava alga nezudīs.” 42.p.

Nabadzībai nav jāizslēdz iespēja parādīt viesmīlību. Mums jādod no tā, kas mums ir. Atrodami ļaudis, kam jācīnās par dzīves iztiku un kas ar lielām grūtībām var nopelnīt tik daudz, cik nepieciešams neatliekamo vajadzību apmierināšanai, tomēr tie mīl Jēzu Viņa svēto personā un ir gatavi parādīt viesmīlību ticīgiem un neticīgiem, cenšoties padarīt viņu apmeklējumus lietderīgus. Visi tiek aicināti pie ģimenes galda un ģimenes altāra. Lūgšanas brīdis atstāj savu iespaidu uz tiem, kas tiek uzņemti, un pat viens apmeklējums var izšķiroši ietekmēt kādas dvēseles izglābšanu no nāves. Kungs ved rēķinus par šādiem darbiem, sacīdams: “Es atmaksāšu.”

Brāļi un māsas, ielūdziet savās mājās ļaudis, kam vajadzīga uzņemšana un laipna uzmanība. Netaisiet nekādu parādi, bet, redzot viņu vajadzības, vediet iekšā un parādiet viņiem patiesu kristīgu viesmīlību. Sabiedriskā sadzīvē slēpjas dārgas priekšrocības.

“Cilvēks nedzīvo no maizes vien”, un kā mēs pasniedzam citiem laicīgo uzturu, tā mums tiem jāsniedz arī cerība, drosme un Kristum līdzīga mīlestība. (348) “Mēs tos, kas ir visādās bēdās, varam iepriecināt ar iepriecināšanu, ar ko mēs paši no Dieva topam iepriecināti.” 2.Kor. 1,4. Un mums ir apliecināts: “Dievs ir spēcīgs jums dot papilnam visādu žēlastību, ka no visām lietām jums būtu arvien itin diezgan un papilnam priekš visādiem labiem darbiem.”

Mēs atrodamies kārdināšanas un grēka pasaulē, visapkārt ap mums dvēseles iet bojā bez Kristus, un Dievs grib, lai mēs priekš tām strādātu visos iespējamos veidos. Ja jums ir jauka māja, tad ielūdziet tur jauniešus, kuriem nav māju, kam vajadzīga palīdzība, kas ilgojas pēc līdzjūtības un laipniem vārdiem, pēc cieņas un uzmanības. Ja jūs vēlaties viņus pievest Kristum, tad jums viņiem jāparāda cieņa un mīlestība kā tādiem, kas atpirkti ar Kristus asinīm.

Dieva aizgādībā mums jāsatiekas par nepieredzējušiem cilvēkiem, ar daudziem, kam vajadzīga līdzjūtība un iežēla. Viņiem vajadzīga palīdzība, jo viņi ir vāji. Palīdzība nepieciešama jauniešiem. Viņa spēkā, Kura mīlošā laipnība izlejas pār bezpalīdzīgajiem, nezinošiem un tiem, kas tiek uzskatīti par Viņa vismazākajiem, mums jāstrādā viņu kristīgā rakstura veidošanai, viņu nākamās labklājības dēļ. Tieši tie, kuriem visvairāk vajadzīga palīdzība, reizēm ļoti mokoši pārbaudīs mūsu pacietību. Kristus saka: “Pielūkojiet, ka jūs nevienu no šiem mazajiem neniciniet, jo Es jums saku, ka viņu eņģeļi Debesīs vienmēr redz Manu Debesu Tēva vaigu.” Mast.18,10. Un tiem, kas kalpo šīm dvēselēm, Pestītājs paziņo: “Ko jūs darījuši vienam no šiem Maniem vismazākajiem brāļiem, to jūs Man esat darījuši.” Mat.25,40.

To pieres, kas dara šo darbu, nesīs uzupurēšanās kroni. Bet viņi saņems savu algu. Debesīs mēs redzēsim jauniešus, kuriem mēs palīdzējām, kurus mēs ielūdzām savās mājās, kurus vadījām prom no kārdināšanām. Viņu sejās mēs redzēsim atstarojamies Dieva godību. Tie “ redzēs Viņa vaigu, un Viņa vārds būs pie viņu pierēm”. Atkl.22,4.

Sabata ievērošana

(349) Sabata ievērošana sevī ietver lielas svētības, un Dievs vēlas, lai Sabata diena mums būtu līksmības diena. Līksmība valdīja, Sabatu iestādot. Dievs ar gandarījumu uzskatīja Savu roku darbu. Visas Savas radītās lietas Viņš nosauca par “ļoti labām”. 1.Mozus 1,31. Debesis un zemi pildīja līksmība. “Rīta zvaigznes kopā priecīgi dziedāja, un visi Dieva bērni gavilēja.” Ījaba 38,7. Kaut arī grēks ir ienācis pasaulē, lai sabojātu Dieva pilnīgo darbu, Viņš tomēr mums vēl dod Sabatu par liecību, ka visas lietas radījis Kāds, Kas ir visvarens, bezgalīgs laipnībā un žēlastībā. Mūsu Debesu Tēvs vēlas, lai ar Sabata ievērošanu cilvēku vidū saglabātos Viņa atzīšana. Viņš vēlas, lai Sabats pievērstu mūsu domas Viņam kā patiesajam un dzīvajam Dievam un lai, atzīstot Viņu, mums būtu dzīvība un miers.

Atbrīvojot Savu Izraēla tautu no Ēģiptes un dodot tai Savus likumus, Viņš mācīja, ka Sabata ievērošanai to jāatšķir no elku pielūdzējiem. Šis iestādījums bija atšķirības zīme starp tiem, kas atzina Dieva virsvaldību, un tiem, kas atteicās pieņemt Viņu par savu Radītāju un Ķēniņu. Kungs teica: “Starp Mani un Izraēla bērniem tā lai ir zīme mūžīgi.” “Tad nu Izraēla bērniem būs svētīt dusēšanas dienu un turēt dusēšanas dienu uz saviem pēcnācējiem par derību mūžīgi.” 2.Mozus 31, 16.17.

Kā Sabats bija zīme, kas iezīmēja Izraēlu, kad tas izgāja no Ēģiptes, lai ieietu laicīgajā Kānaānā, tā tagad tas ir zīme, kas iezīmē Dieva ļaudis, kuri iziet no pasaules, lai ieietu Debesu dusā. (350) Sabats liecina par radniecību starp Dievu un Viņa ļaudīm, liecina, ka tie godā Viņa likumus. Tas atšķir Viņa uzticīgos pavalstniekus no pārkāpējiem.

No padebeša staba Kristus par Sabatu teica: “Jums būs sargāt Manu svēto dienu, jo tā ir zīme starp Mani un jums uz jūsu pēcnācējiem, lai top zināms, ka Es esmu Kungs, Kas jūs svētī.” 2.Mozus 31,13. Sabats, kas dots pasaulei par zīmi, ka Dievs ir Radītājs, ir arī zīme, ka Dievs ir Svētotājs. Spēks, kas radīja visas lietas, ir arī spēks, kas pārrada dvēseli Savā paša līdzībā. Tiem, kas Sabatu tur svētu, Sabats ir svētošanas zīme. Patiesa svētošanās ir saskaņa ar Dievu, vienotība ar Viņu raksturā. To saņem, paklausot pamatlikumus, kas ir Viņa rakstura noraksts. Sabats ir arī paklausības zīme. Kas no sirds paklausa ceturtajam bauslim, paklausīs arī visai bauslībai. Viņš ir svētoties caur paklausību.

Mums tāpat kā Izraēlam Sabats dots “par derību mūžīgi”. Tiem, kas godā Viņa svēto dienu, Sabats ir zīme, ka Dievs tos atzīst par Saviem izredzētiem ļaudīm. Tā ir ķīla, ka Viņš pie tiem piepildīs Savu derību. Katra dvēsele, kas pieņem Dieva valdīšanas zīmi, ar to nostājas zem dievišķās, mūžīgās derības. Tā pieķeras zelta paklausības ķēdei, kuras katrs loceklis ir apsolījums.

Ceturtais bauslis vienīgais no visiem desmit satur lielā Likumdevēja, Debess un zemes Radītāja, zīmogu. Kas paklausa šim bauslim, tie pieņem Viņa vārdu, un visas svētības, ko tas ietver, kļūst viņu daļa. “Kungs runāja uz Mozu un sacīja: runā uz Āronu un viņa dēliem un saki: tā jums būs svētīt Izraēla bērnus un uz tiem sacīt: (351) Kungs lai tevi svētī un lai tevi pasargā, Kungs lai apgaismo Savu vaigu pār tevi un lai tev ir žēlīgs. Kungs lai paceļ Savu vaigu uz tevi un lai tev dod mieru. Tā tiem būs likt Manu Vārdu uz Izraēla bērniem; Un Es tos svētīšu.” 4.Mozus 6,22.- 27.

Ar Mozus starpniecību tika dots arī apsolījums: “ Kungs tevi cels Sev par svētu tautu, kā Viņš tev zvērējis, ja tu turēsi Kunga, sava Dieva, baušļus un staigāsi Viņa ceļos. Tad visi ļaudis virs zemes redzēs, ka tu esi nosaukts pēc Kunga Vārda... Un Kungs tevi darīs par galvu un ne par asti, un tu kāpsi arvienu savas dzīves kalnā un nekad nelaidīsies no tā lejup, ja vien tu klausīsi tā Kunga, sava Dieva baušļiem, ko es tev šodien pavēlu klausīt un izpildīt.” 5.Mozus 28,9.-13. Dziesminieks, runādams Svētā Gara iedvesmā, saka: “Nāciet, dziedāsim Kungam priecīgi, Gavilēsim savas pestīšanas Patvērumam... Jo Kungs ir lielais un stiprais Dievs Un lielais Ķēniņš pār visiem dieviem. Viņa rokā ir zemes dziļumi, Un kalnu augstumi Viņam pieder. Viņam pieder jūra, jo Viņš to radījis, Un Viņa rokas sausumu ir cēlušas. Nāciet, pielūgsim, zemosimies, locīsim ceļus tā Kunga, sava Radītāja, priekšā. Jo Viņš ir mūsu Dievs.”

“Atzīstiet, ka Kungs ir Dievs. Viņš mūs ir darījis un ne mēs paši, par savu tautu un par Savas ganības avīm.” Ps. 95, 1.7. 100,3.

Šie Izraēlam dotie apsolījumi pieder arī Dieva ļaudīm šodien. Tā ir vēsts, ko mums sniedz Sabats.

Reforma sabata ievērošanā

Sabats ir zelta skava, kas savieno Dievu un Viņa ļaudis. Tomēr Sabata pavēle ir pārkāpta. Dieva svētā diena ir tikusi apgānīta. (352) Grēka cilvēks ir nocēlis Sabatu un tā vietā paaugstinājis parasto darba dienu. Bauslībā ir radīta plaisa, un šī plaisa ir jāaizmūrē. Patiesais Sabats jāpaaugstina tam taisnīgi pienākošajā vietā kā Dieva dusas diena.

Dieva tautai darāmais darbs galvenos vilcienos parādīts Jesajas piecdesmit astotajā nodaļā. Ir jāpaaugstina likums, un tas jāpadara godājams, jāuzceļ vecās posta vietas un jāatjauno daudzu pagājušo paaudžu pamati. Tiem, kas dara šo darbu, Dievs saka: “Tevi sauks plaisu aizmūrētāju un ceļu atjaunotāju, kur var dzīvot. Ja tu savu kāju savaldi Sabatā un nedari, kas tev patīk, Manā svētā dienā, un ja tu dusas dienu nosauc par līksmību, par Kunga svēto dienu, kas cienījama, un tu tā Viņu godā turi, ka nestaigā savus ceļus, nedz ej pēc savas peļņas (angļu v. – nedz meklē savu prieku), nedz runā liekus (angļu v. – savus paša) vārdus. Tad tu priecāsies iekš Kunga, un Es tevi vadīšu pār zemes augstumiem, un Es tevi mielošu ar tava tēva Jēkaba mantību, jo Kunga mute to runājusi.” 12.-14.p.

Sabata jautājumam jākļūst par galveno domstarpību jautājumu lielajā noslēdzošajā cīņā, kurā piedalīsies visa pasaule. Sātana pamatlikumus cilvēki ir pagodinājuši pāri Debesīs valdošajiem pamatlikumiem. Viņi ir pieņēmuši viltus Sabatu, kuru sātans paaugstinājis kā savas varas zīmi. Bet Dievs Savu zīmogu ir uzspiedis Savai ķēnišķīgajai prasībai. Katrs ieceltais Sabats nes sava Autora vārdu, neizdzēšamu zīmi, kas rāda, kas ir šīs dienas iestādītājs. Mūsu darbs ir palīdzēt ļaudīm to saprast. Mums tiem jāparāda, ka ir izšķirīgi svarīga nozīme, vai viņi nes Dieva valsts zīmi, vai arī dumpinieka valsts zīmi, jo viņi sevi atzīst par tās valsts pavalstniekiem, kuras zīmi tie nes. Dievs mūs aicina pacelt kājām samītā Viņa Sabata karogu. Cik tāpēc svarīgi, lai mūsu priekšzīme Sabata ievērošanā būtu pareiza. (353)

Dibinot jaunas draudzes, sludinātājiem vajadzētu dot izsmeļošus norādījumus par pareizu Sabata ievērošanu. Mums jāsargās, lai vaļīgos ieradumus, kas valda svētdienas turētāju vidū, neatdarinātu tie, kas sevi sauc par Dieva svētās dusas dienas ievērotājiem. Šķirošajai līnijai starp tiem, kas nes Dieva valsts zīmi, jābūt skaidrai un nepārprotamai.

Ar Sabatu saistīts daudz lielāks svētums, nekā daudzi, kas sevi apliecina par Sabata turētājiem, tam piešķir. Kungu lielā mērā ir apkaunojuši tie, kas Sabatu kā pēc burta, tā pēc gara nav ievērojuši saskaņā ar bausli. Viņš aicina uz reformu Sabata ievērošanā.

Sagatavošanās sabatam

Ceturtā baušļa pašā sākumā Kungs sacīja: “Piemini.” Viņš zināja, ka, daudzo rūpju un sarežģījumu apņemts, cilvēks tiks kārdināts atvainot sevi, nesaskaņojoties ar visām baušļa prasībām, vai arī aizmirsīs to svēto un svarīgo nozīmi. Tāpēc Viņš teica: “Piemini Sabata dienu, ka tu to svētī.” 2.Mozus 20,8.

Visu nedēļu mums vajag domāt par Sabatu un gatavoties to ievērot saskaņā ar bausli. Mums Sabats nav jāievēro tikai kā likums. Mums jāizprot tā garīgais sakars ar visām mūsu dzīves ikdienišķajām gaitām. Visi, kas Sabatu ievēro kā zīmi starp viņiem un Dievu, tā pierādot, ka Viņš ir Dievs, Kas tos svētī, pārstāvēs Viņa valdības pamatlikumus. Savā ikdienas dzīvē tie īstenos Viņa valsts likumus. Ik dienas viņi lūgs, lai uz tiem dusētu Sabata svētojošais iespaids. Pastāvīgi viņi staigās sadraudzībā ar Kristu un uzskatāmi parādīs Viņa rakstura pilnību. (354) Katru dienu viņu gaisma spīdēs uz citiem labos darbos.

Visā, kas var ietekmēt Dieva darbu, palīdzot gūt sekmes, pašas pirmās uzvaras jāiegūst mājas dzīvē. Šeit jāsāk gatavoties arī uz Sabatu. Lai visā nedēļā vecāki atceras, ka viņu mājai jābūt skolai, kur viņu bērniem jāsagatavojas pagalmiem augšā. Lai viņu vārdi ir pareizi vārdi. No viņu lūpām nevajadzētu izlauzties nevienam vārdam, kuru nedrīkstētu dzirdēt viņu bērni. Pasargājiet sevi no satraukuma un dusmām. Vecāki, nedēļas laikā dzīvojiet, apzinoties, ka jūs redz svētais Dievs, Kas jums devis bērnus, lai jūs tos uzaudzinātu Viņam. Audziniet Viņam mazo draudzīti savā mājā, lai Sabatā visi būtu sagatavoti pagodināt un pielūgt Kungu Viņa svētnīcā. Katru rītu un vakaru pienesiet savus bērnus Dievam kā Viņa asinīm atpirkto mantojumu. Māciet tos, ka viņu augstākais pienākums un priekšrocība ir mīlēt Dievu un kalpot Tam.

Vecākiem vajadzētu ļoti censties, lai Dieva pielūgšanas brīži viņu bērniem būtu mācības stundas, kurās mācību viela būtu uzskatāmi paskaidrota. Uz viņu lūpām daudz biežāk vajadzētu atrasties izvilkumiem no Rakstiem, sevišķi tādiem, kas sirdi sagatavo reliģiskai kalpošanai. Būtu labi, ja bieži atkārtotu dārgos vārdus: “Mana dvēsele, gaidi tikai uz Dievu, jo no Viņa ir mana cerība.” Ps. 62,6. (angļu tulk.)

Ja Sabats tā tiek pieminēts, tad laicīgām lietām netiks atļauts nomākt garīgās. Sabatam neatstās nevienu pienākumu, kas veicami sešās darba dienās. Nedēļas laikā mūsu spēki netiks tā izsmelti laicīgā darbā, lai tajā dienā, kurā Kungs dusēja un atspirdzinājās, mēs būtu tik pārguruši, ka nespētu piedalīties Viņu pagodinošā kalpošanā.

Kaut arī Sabatam jāgatavojas visu nedēļu, tomēr piektdienai jābūt īpašai sagatavošanās dienai. Caur Mozu Kungs teica Izraēla bērniem: “Rīt ir Kunga dusēšana, Kunga svētā dusēšanas diena, ko jūs gribat cept, to cepiet, un, ko gribiet vārīt, to vāriet, un visu, kas atliek, to glabājiet un taupiet līdz rītam.” “Un ļaudis skrēja šurp un turp un to (mannu) sakrāja un mala dzirnavās vai sagrūda piestā un to vārīja podos, un taisīja no tā raušus.” 2.Mozus 16,23. 4.Mozus 11,8. Kaut kas vēl bija jādara, lai sagatavotu maizi, kas Izraēla bērniem bija sūtīta no Debesīm. Kungs tiem teica, ka šis darbs jāpadara piektdien, sagatavošanās dienā. Ar to viņi tika pārbaudīti. Dievs vēlējās redzēt, vai tie Sabatu turēs vai neturēs svētu.(355)

Šis norādījums no Jehovas lūpām dots mums par mācību. Bībele ir brīnišķīgs vadonis, un, ja tās lappuses lūdzot pētī sirdis, pēc pareizas patiesības izpratnes, tad šai jautājumā nevienam nav jāmaldās.

Daudzus nepieciešams pamācīt, kādiem tiem vajadzētu parādīties Dievu pagodinošajās sanāksmēs Sabatā. Dieva tuvumā nav jānāk parastajās drēbēs, ko valkā nedēļā. Visiem vajadzētu būt īpašam Sabata tērpam, ko nēsāt, piedaloties sapulcēs Dieva namā. Kaut arī mums nevajadzētu piemēroties pasaules modei, tomēr mēs nedrīkstam būt vienaldzīgi pret mūsu ārējo izskatu. Mums jābūt glītiem un kārtīgiem, kaut arī bez izgreznojumiem. Dieva bērniem vajadzētu būt tīriem no iekšpuses un ārpuses.

Piektdien nobeidziet sagatavošanos Sabatam. Pārbaudiet, lai visas drēbes ir sakārtotas un viss, kas jāgatavo ēšanai, sagatavots. Lai kurpes ir nospodrinātas un paši esat nomazgājušies. Ir iespējams to padarīt. Ja jūs to pieņemsiet par likumu, tad jūs to varēsiet. Sabats nav jāveltī drēbju labošanai, ēdienu gatavošanai, izpriecu meklēšanai vai kādam citam laicīgam darbam. Pirms saules rieta nolieciet visus laicīgos darbus un visus pasaulīgos laikrakstus, lai tos nevarētu redzēt. Vecāki, paskaidrojiet bērniem savu rīcību un tās nolūkus, un lai tie piedalās jūsu sagatavošanās darbos, ka varat ievērot Sabatu saskaņā ar bausli. (356)

Mums dedzīgi jāsargā Sabata robežas. Atcerieties, ka ikviens Sabata mirklis ir iesvētīts un svēts laiks. Ja vien iespējams, tad darba devējiem piektdienās savus strādniekus vajadzētu atlaist brīvus jau pusdienas laikā, atdodot viņiem atlikušās stundas līdz Sabata sākumam. Dodiet tiem laiku sagatavoties, lai tie Kunga dienu var apsveikt klusi un mierīgi. Ar tādu rīcību jūs necietīsiet zaudējumus pat laicīgās lietās.

Vēl ir viens darbs, kam jāpievērš uzmanība sagatavošanās dienā. Šajā dienā jānokārto visas nesaskaņas starp brāļiem kā ģimenē, tā draudzē. Izdzeniet no dvēseles visu rūgtumu, dusmas un ļaunumu. Pazemīgā garā “izsūdziet cits citam noziegumus un lūdziet cits par citu, ka topat veseli.” Jēk.5,16.

Pirms Sabata iesākšanās no pasaulīgiem darbiem vajadzētu atraut kā garu, tā miesu. Dievs Savu Sabatu ir nolicis sešu darba dienu beigās, lai cilvēki varētu apstāties un padomāt, ko tie ir ieguvuši nedēļas laikā, gatavojoties šķīstajai valstībai, kurā netika ielaists neviens pārkāpējs. Katru Sabatu mums vajadzētu noslēgt rēķinus ar savu dvēseli, lai redzētu, vai aizgājusī nedēļa ir nesusi garīgu ieguvumu vai zaudējumu.

Turēt Sabatu svētu Kungam nozīmē mūžīgu pestīšanu. Dievs saka: “Kas Mani godā, to Es godāju.” 1.Zām.2,30.

Sabats ģimenē

Pirms saules rieta lai ģimenes locekļi sapulcējas kopā lasīt Dieva Vārdu, dziedāt un lūgt. Šeit vajadzīga reforma, jo daudzi ir bijuši nolaidīgi. Mums jāizsūdz savi grēki Dievam un arī savstarpēji. (357)

Mums no jauna jāsāk veikt īpašus sagatavošanās darbus, lai katrs ģimenes loceklis varētu būt sagatavots godāt dienu, kuru Dievs ir svētījis un iesvētījis.

Dārgās Sabata stundas neizšķiediet gultā. Sabata rītā ģimenei jau agri vajadzētu būt kājās. Ja pieceļas vēlu, tad rodas sajukums un kņada, gatavojoties uz brokastīm un Sabatskolu. Valda steiga, grūstīšanās un nepacietība. Tā mājās ienāk nesvēts satraukums. Tāds sagānīts Sabats kļūst nogurdinošs, un tā atnākšana netiek gaidīta mīlestībā, bet drīzāk gan ar bailēm.

Sabatam nevajadzētu sagatavot bagātākus ēdienu krājumus vai lielāku dažādību kā citām dienām. Tā vietā barībai vajadzētu būt vēl vienkāršākai un ēst vajadzētu mazāk, lai domas būtu skaidras un spēcīgas izprast garīgas lietas. Pārēšanās aizmiglo prātu. Var dzirdēt visdārgākos vārdus un nenovērtēt, jo nepareizs uzturs apmulsinājis prātu. Ar pārēšanos Sabatā daudzi ir vairāk apkaunojuši Dievu, nekā tie domā.

Kaut arī no ēdienu gatavošanas Sabatā vajadzētu izvairīties, tomēr ēst aukstus ēdienus nav nepieciešami. Aukstā laikā uzsildiet iepriekšējā dienā sagatavoto ēdienu. Un lai ēdieni, kaut arī vienkārši, tomēr ir garšīgi un ēstgribu ierosinoši. Sagādājiet kaut ko, ko uzskatītu kā gardumu, ko ģimene nebauda katru dienu.

Ģimenes lūgšanas sanāksmēs lai piedalās arī bērni. Lai visi paņem savas Bībeles, un ikviens lai lasa vienu vai divus pantus. Tad dziediet kādu pazīstamu dziesmu, kurai lai seko lūgšana. Tai Kristus ir devis paraugu. Kunga lūgšana nebija domāta, lai to atkārtotu tikai kā formu, bet tā aino, kādām vajadzētu būt mūsu lūgšanām – vienkāršām, sirsnīgām un aptverošām. Izsakiet Kungam savas vajadzības vienkāršos lūgumos un arī savu pateicību par Viņa žēlastību. Tā jūs ielūdziet Jēzu kā gaidītu viesi savā mājā un sirdī. Ģimenē nav vietā garas lūgšanas par tālāk stāvošām lietām. (358) Tās lūgšanas stundu padara nogurdinošu, bet tai vajadzētu būt tādai, lai to vērtētu kā priekšrocību un svētību. Padariet šos brīžus interesantus un priecīgus.

Sabatskola un Dievu pagodinošā sanāksme aizņem tikai daļu no Sabata. Ģimenei atlikušo daļu var padarīt par svētākām un dārgākām stundām visā Sabatā. Daudz no šī laika vecākiem vajadzētu pavadīt ar saviem bērniem. Daudzās ģimenēs jaunākie bērni tiek atstāti vieni paši, lai atrod sev laika kavēkli, cik labu paši prot. Atstāti vieni, bērni drīz kļūst nemierīgi un sāk spēlēties vai dara nedarbus. Tā Sabatā tie neatrod nekādu svētumu.

Skaistā laikā lai vecāki iziet ar saviem bērniem pastaigāties pa laukiem un birztalām. Dabas skaistuma apņemti, stāstiet tiem, kāpēc ir iecelts Sabats. Paskaidrojiet viņiem Dieva lielo radīšanas darbu. Stāstiet viņiem, ka, iznākot no Radītāja rokām, zeme bija skaista un svēta. Katra puķe, katrs krūms, katrs koks atbilda Radītāja nodomam. Viss, ko acs redzēja, bija ļoti jauks un prātu piepildīja ar domām par Dieva mīlestību. Ikviena skaņa bija mūzika, harmonējot ar Dieva balsi. Rādiet, ka tas bija grēks, kas sabojāja Dieva pilnīgo darbu, ka ērkšķi un dadži, bēdas, sāpes un nāve, viss ir sekas nepaklausībai Dievam. Lieciet tiem redzēt, ka zeme, kaut arī grēka lāsta sabojāta, vēl arvien atklāj Dieva laipnību. Zaļie lauki, augstie koki, iepriecinošā saules gaisma, mākoņi, rasa, svinīgais nakts klusums, zvaigžņotās debess godība un mēness savā skaistumā, viss nodod liecību par Radītāju. Neviena lietus lāse nekrīt, neviens gaismas stars neizlejas pār mūsu nepateicīgo pasauli, neliecinot par Dieva pacietību un mīlestību. (359)

Stāstiet tiem par pestīšanas ceļu, ka “tik ļoti Dievs pasauli mīlējis, ka Viņš Savu vienpiedzimušo Dēlu devis, lai visi tie, kas tic uz Viņu, nepazustu, bet dabūtu mūžīgu dzīvību.” Jāņa 3,16. Atkārtojiet jauko Betlēmes stāstu. Iepazīstiniet bērnus ar Jēzu kā Saviem vecākiem paklausīgu zēnu, kā godīgu un strādīgu jaunekli, kas palīdz uzturēt ģimeni. Tā jūs viņus varat pamācīt, ka Pestītājs pazīst bērnu un jauniešu grūtības, sarežģījumus, kārdināšanas, cerības un priekus un ka Viņš tiem var just līdz un palīdzēt. Laiku pa laikam lasiet ar viņiem interesantos notikumus Bībeles vēsturē. Jautājiet, ko viņi mācījās Sabatskolā, un kopā ar viņiem izpētiet nākošo Sabatskolas mācības vielu.

Saulei rietot, lai lūgšanas un slavas dziesmas skaņas iezīmē svēto stundu noslēgšanos, un ielūdz Dieva klātbūtni rūpju pilnajā darba nedēļā.

Tā vecāki var padarīt Sabatu par vislīksmāko nedēļas dienu, kādam tam arī vajadzētu būt. Viņi var vadīt savus bērnus raudzīties uz to kā uz līksmību, kā uz sevišķu dienu, Kungam svētu, godājamu.

Es jums dodu padomu, mani brāļi un māsas: “Piemini Sabata dienu, ka tu to svētī.” Ja vēlaties, lai jūsu bērni ievērotu Sabatu saskaņā ar bausli, tad jums tie jāmāca kā ar priekšrakstu, tā arī ar priekšzīmi. Ja patiesība dziļi iegravēta sirdī, tad to nekad nevarēs pilnīgi izdzēst. Tā var tikt aptumšota, bet nekad iznīcināta. Agros dzīvības gados atstātais iespaids atklāsies arī vēlākā laikā. Apstākļi var šķirt bērnus no vecākiem un viņu mājām, bet, kamēr vien viņi dzīvos, svētība tiem būs bērnībā un jaunībā dotās pamācības.

Ceļošana sabatā

Ja mēs vēlamies saņemt paklausīgiem apsolītās svētības, tad Sabats mums jāievēro vēl stingrāk. Es baidos, ka mēs bieži šajā dienā ceļojam, kad no tā varētu izvairīties. (360). Saskaņā ar gaismu, ko Kungs man devis par Sabata ievērošanu, mums vajadzētu būt daudz piesardzīgākiem attiecībā uz ceļošanu šajā dienā ar kuģiem un vilcieniem. Šai ziņā mums vajadzētu sniegt pareizu priekšzīmi mūsu bērniem un jauniešiem. Lai aizsniegtu draudzes, kam vajadzīga mūsu palīdzība, un lai sniegtu tām vēsti, kas tām saskaņā ar Dieva prātu jādzird, mums var rasties nepieciešamība ceļot Sabatā, bet, cik tālu vien iespējams, mums visu nepieciešamo sagatavošanos vajadzētu veikt citā dienā, kā arī iepriekš iegādāties biļetes. Dodoties ceļojumā, mums vajadzētu darīt visu iespējamo, lai iekārtotos tā, ka savu ceļojuma mērķi nesasniedzam Sabatā.

Ja esam spiesti ceļot Sabatā, tad vajadzētu censties izvairīties no tādu cilvēku sabiedrības, kas mūsu uzmanību pievilktu pasaulīgās lietās. Mums vajadzētu savās domās kavēties pie Dieva un sarunāties ar Viņu. Kad vien ir izdevība, mums vajadzētu stāstīt citiem par patiesību. Vienmēr mums vajadzētu būt gataviem atvieglot ciešanas un palīdzēt trūkumcietējiem. Dievs vēlas, lai šādos gadījumos mēs izlietotu Viņa dotās zināšanas un gudrību. Mums tomēr nevajadzētu runāt par laicīgā darba lietām vai arī piedalīties parastās pasaulīgās sarunās. Vienmēr un visur Dievs prasa, lai mēs, godājot Sabatu, pierādītu savus padevību Viņam.

Sabata sapulces

Kristus sacīja: “Kur divi vai trīs ir sapulcināti Manā vārdā, tur Es esmu viņu vidū.” Mat.18,20. Kur ir tikai divi vai trīs ticīgie, lai tie Sabatā saiet kopā un pieprasa sev Kunga apsolījumu.

Mazajām grupiņām, kas sapulcējas Dieva svētajā dienā, lai Viņu godātu un pielūgtu, ir tiesības pieprasīt Jehovas bagātās svētības. Tiem vajadzētu ticēt, ka Kungs Jēzus ir viņu sanāksmju augsti godātais viesis. (361) Ikvienam patiesam Dieva pielūdzējam, kas Sabatu tur svētu, vajadzētu pieķerties apsolījumam: “Lai top zināms, ka Es esmu Kungs, Kas jūs svētī.” 2.Mozus 31.13.

Svētrunām mūsu Sabata sapulcēs parasti vajadzētu būt īsām. Tiem, kas mīl Dievu, vajadzētu dot iespēju izteikt savu pateicību un pielūdzošo apbrīnu.

Ja draudzē nav sludinātāja, kādu vajadzētu nozīmēt par sapulces vadītāju. Tomēr nav nepieciešami, lai viņš teiktu svētrunu vai aizņemtu sapulces laika lielāko daļu. Īss, interesants Bībeles lasījums bieži dos lielāku labumu kā svētruna. Un tam var sekot liecību un lūgšanu sapulce.

Kas draudzē ieņem vadošu vietu, tiem nedēļas laikā nevajadzētu tā izsmelt savus fiziskos un garīgos spēkus, ka Sabatā nav spējīgi ienest sapulcē Kristus evaņģēlija atdzīvinošo iespaidu. Padariet mazāk laicīgā, ikdienišķā darba, bet neaplaupiet Dievu, pienesot Viņam Sabatā kalpošanu, ko Viņš nevar pieņemt. Jums nevajadzētu būt kā cilvēkiem, kam nav garīgas dzīvības. Sabatā ļaudīm vajadzīga jūsu palīdzība. Sniedziet viņiem barību no Dieva Vārda. Pienesiet Dievam Viņa svētajā dienā visizmeklētākās dāvanas. Lai dvēseles vislabākie dzīvības spēki tiek atdoti Viņam svētītā kalpošanā.

Lai neviens nenāk uz Dieva pielūgšanas vietu nosnausties. Dieva namā nevajadzētu notikt nekādai gulēšanai. Savus laicīgos darbus darot, jūs neaizmiegat, jo jums ir interese par savu darbu. Vai drīkstam pieļaut, ka kalpošana, kas sevī ietver mūžības intereses, tiek nostādīta uz zemākas pakāpes nekā laicīgās dzīves darīšanas?

Ja mēs to pieļaujam , tad pazaudējam svētības, ko Kungs nodomājis mums sniegt. Sabats nedrīkst būt neko nedodoša kūtruma diena. Kā mājās, tā draudzē jāparāda kalpošanas gars. (362) Viņš, Kas mums devis sešas dienas mūsu laicīgajam darbam, septīto dienu ir svētījis un iesvētījis un atšķīris Sev. Šai dienā Viņš īpašā kārtā svētīs tos, kas atdos sevi Viņa kalpošanas darbam.

Visas Debesis ievēro Sabaru, bet ne apātiskā, neko nedarošā veidā. Šai dienā visiem dvēseles spēkiem vajadzētu būt nomodā, jo vai mēs nesastapsimies ar Dievu un Kristu, mūsu Pestītāju? Mēs Viņu varam uzlūkot ticībā. Viņš ilgojas atspirdzināt un svētīt katru dvēseli.

Katram vajadzētu saprast, ka viņam jādara sava daļa, lai Sabata sapulces izveidotos interesantas. Jums nav jāsapulcējas tikai formas pēc, bet lai apmainītos domām, lai atstāstītu savus ikdienas piedzīvojumus, izteiktu pateicību un savas sirsnīgās ilgas pēc dievišķa apgaismojuma, ka varētu atzīt Dievu un Jēzu Kristu, ko Viņš ir sūtījis. Kopējas pārrunas par Kristu stiprinās dvēseli dzīves cīņām un grūtībām. Nekad nedomājiet, ka varat būt kristieši un dzīvot ierāvušies paši sevī. Ikviens ir daļa no lielā cilvēces auduma, un viena cilvēka dzīvi lielā mērā noteiks viņa biedru piedzīvojumi.

Mēs nesaņemam ne simto daļu no svētībām, ko mums vajadzētu iegūt no kopējām Dieva pielūgšanas sapulcēm. Mūsu uztveres spējām jākļūst asākām. Savstarpējai sadraudzībai vajadzētu mūs iepriecināt. Rodas jautājums, kāpēc, ja mums ir tāda brīnišķīga cerība, mūsu sirdis nedeg Dieva mīlestības ugunīs?

Uz katru reliģisku sanāksmi mums vajadzētu līdz ņemt atdzīvinošu garīgu apziņu, ka tur būs Dievs un Viņa eņģeļi, kas sadarbosies ar katru patiesu Dieva pielūdzēju. Ieejot Dieva pielūgšanas vietā, lūdziet Kungu, lai Viņš atņem no jūsu sirds visu ļaunumu. Viņa namā ienesiet tikai to, ko Viņš var svētīt. Nometieties ceļos Dieva priekšā Viņa templī un atdodiet Viņam Viņa īpašumu, ko Viņš ir izpircis ar Kristus asinīm. (363) Lūdziet par runātāju vai sapulces vadītāju. Lūdziet, lai lielas svētības nāktu ar tā cilvēka starpniecību, kas izskaidros dzīvības Vārdu. Nopietni centieties satvert kādu svētību paši sev.

Dievs svētīs visus, kas tā sagatavojas Viņu pagodinošai sapulcei. Viņi sapratīs, ko nozīmē saņemt Gara ķīlu, jo viņi ticībā ir pieņēmuši Kristu.

Dieva pielūgšanas vieta var būt pavisam vienkāršā, bet tas nav iemesls, kāpēc Dievs to mazāk atzītu. Tiem, kas Dievu pielūdz garā, patiesībā un svētā glītumā, tā līdzināsies Debesu vārtiem. Ticīgo pulciņš skaita ziņā var būt mazs, bet Dieva acīs tie ir ļoti dārgi. Ar patiesības cirvi (lauzni) tie, izcirsti kā rupji akmeņi, ir ņemti no pasaules akmeņlauztuvēm un ir ievietoti Dieva darbnīcā, lai tiktu aptēsti un veidoti. Bet arī vēl neapstrādāti tie Dieva acīs ir dārgi. Pārbaudījumu cirvis, āmurs un kalts atrodas prasmīgās rokās, šie darba rīki tiek izlietoti, ne lai iznīcinātu, bet lai darītu pilnīgu ikvienu dvēseli. Dievs grib, lai mums kā dārgiem akmeņiem, kas noslīpēti pēc pils līdzības, būtu vieta Debesu templī.

Neierobežots ir Dieva iekārtojumu un dāvanu daudzums mūsu labā. Žēlastības tronim pašam par sevi ir vislielākais pievilkšanas spēks, jo tur sēž Tas, Kas atļāvis mums Sevi saukt par Tēvu. Tomēr Dievs nedomāja, ka ar Viņa mīlestības ieguldījumu vien pestīšanas plāns jau darīts pilnīgs. Viņš pie Sava altāra nostādīja mūsu dabā ietērptu Aizstāvi, ko Viņš pats ir iecēlis šai amatā. Kā mūsu Starpniekam Viņa amata pienākumos ietilpst stādīt mūs Dievam priekšā kā Viņa dēlus un meitas. Kristus aizlūdz to labā, kas ir pieņēmuši Viņu. Tiem Viņš dod spēku Savu asiņu nopelnā kļūt par ķēnišķīgās ģimenes locekļiem, debesu Ķēniņa bērniem. (364) Un Tēvs parāda Savu bezgalīgo mīlestību uz Kristu, Kas par mūsu atpirkšanu samaksāja ar Savām asinīm, pieņemot un apsveicot Kristus draugus kā Savus draugus. Viņš ir apmierināts ar izdarīto salīdzināšanu. Viņš ir pagodināts ar Viņa Dēla nākšanu miesās, dzīvi, nāvi un vidutāja darbu.

Dieva bērns nevar tuvoties žēlastības krēslam, pirms ir kļuvis par lielā Aizstāvja klientu. Līdz ar pirmajiem nožēlas un piedošanas lūguma vārdiem Kristus viņa lietu ņem Savās rokās un to dara par Savu lietu, pienesot Tēvam pazemīgo lūgumu kā Savu prasību.

Kad Kristus aizlūdz mūsu labā, Tēvs mums atver visas Savas žēlastības bagātības, lai mēs tās baudītu un līdzdalītu citiem. Kristus saka: “Lūdziet Manā vārdā, Es nesaku, ka Es lūgšu Tēvu jūsu dēļ, jo Tēvs pats jūs mīl, tāpēc ka jūs esat mīlējuši Mani. Izlietojiet Manu vārdu. Tas dos jūsu lūgšanām spēku, un Tēvs dos jums Savas žēlastības bagātības, tāpēc “lūdziet, tad jūs saņemsiet, lai jūsu līksmība ir pilnīga.” Jāņa 16,24.

Dievs vēlas, lai Viņa paklausīgie bērni prasītu Viņa svētību un nāktu Viņa priekšā ar slavu un pateicību. Dievs ir dzīvības un spēka avots. Viņš ļaudīm, kas tur Viņa baušļus, var tuksnesi darīt par auglīgu lauku, jo tas pagodina Viņa vārdu. Viņš priekš Saviem izredzētajiem ļaudīm ir darījis to, kam katru sirdi vajadzētu piepildīt ar pateicību Viņam, un Viņu apbēdina tas, ka tiek upurēts tik maz slavas. Viņš vēlas, lai Viņa ļaudis izteiktos spēcīgāk, rādot, ka tie zina, ka tiem ir iemesls priekam un līksmībai.

Dieva rīcību ar Viņa ļaudīm vajadzētu atkal un atkal no jauna atcerēties. Cik bieži Kungs nolika ceļa zīmes, kas stāstīja par Viņa darbu pie senā Izraēla! (365) Lai tie neaizmirstu pagātnes vēsturi, Viņš pavēlēja Mozum šos notikumus izteikt dziesmā, lai vecāki tos varētu mācīt saviem bērniem. Tiem vajadzēja rūpēties, lai nepazustu neviens piemineklis, un tos nolikt redzamā vietā. To saglabāšanai veltīja īpašas pūles, lai, bērniem jautājot par šīm lietām, varētu tikt atstāstīts viss stāsts. Tā atmiņā saglabāja Dieva aizgādību un lielo laipnību un žēlastību, ko Viņš parādīja, rūpējoties un glābjot Savus ļaudis. Mēs esam pamācīti pieminēt iepriekšējās “ dienas, kurās apgaismoti jūs pastāvīgi esat cīnījušies lielās bēdu cīnīšanās”. Ebr.10, 32. Savu ļaužu labā šajā paaudzē Kungs ir strādājis kā brīnumdarbus darošs Dievs. Dieva lietas vēsture ir bieži jāstāsta, un tā jādzird kā jauniem, tā veciem. Mums vajag bieži atcerēties Dieva laipnību un slavēt Viņu par Viņa brīnišķajiem darbiem.

Kaut arī mēs esam pamācīti neatstāt mūsu pašu sapulcēšanos, tomēr šīm sanāksmēm nav jākalpo tikai mūsu atspirdzināšanai. Mums jābūt piepildītiem ar lielāku dedzību līdzdalīt citiem prieku, ko paši esam saņēmuši. Mūsu pienākums ir degt par Dieva godu un nestāstīt nekādas ļaunas ziņas, pat ne ar bēdīgu sejas izteiksmi vai neapdomātiem vārdiem, it kā Dieva prasības ierobežotu mūsu brīvību. Kungs vēlas, lai mēs pat šajā bēdu, izjukušu cerību un grēka pasaulē būtu priecīgi un stipri Viņa spēkā. Visam cilvēkam dota priekšrocība sniegt izšķirīgu liecību visos virzienos. Ar sejas izteiksmi, garastāvokli, vārdiem un raksturu mums jāliecina, ka Dievam kalpot ir labi. Tā mēs pasludinām, ka “Kunga bauslība ir pilnīga un atspirdzina dvēseli.” Ps. 19,8.

Kas ik dienas svētījas Dievam, tie pārstāvēs mūsu reliģijas gaišo un priecīgo pusi. Mums nevajadzētu apkaunot Dievu ar skumjiem piedzīvojumu atstāstījumiem, kas liekas ļoti nospiedoši. (366) Visi pārbaudījumi, ko uzņem kā audzinātājus, izraisīs prieku. Visa reliģiskā dzīve, ko veidos labi vārdi un darbi, būs augšup ceļoša, izdaiļojoša un smaržojoša. Ienaidniekam ļoti patīk, ja dvēseles ir nomāktas, sasistas, ja tās skumst un vaid, viņa nolūks ir, lai rastos iespaids, ka tas viss ir mūsu ticības sekas. Bet Dievs grib, lai mūsu prāts nepaliktu zemā līmenī. Viņš vēlas, lai katra dvēsele priecātos uzvarā, ko tā var iegūt, satverot Pestītāja spēku. Dziesminieks saka: “Dodiet Kungam, jūs varenie, dodiet Kungam godu un spēku. Dodiet Kungam Viņa vārda godu, pielūdziet Kungu svētā glītumā.” “ Es Tevi augsti teikšu, Kungs, jo Tu mani augsti esi cēlis un maniem ienaidniekiem neesi ļāvis priecāties par mani. Kungs, mans Dievs, kad es Tevi piesaucu, tad Tu mani dzirdināji... Dziediet Kungam, jūs Viņa svētie, un teiciet Viņa svēto piemiņu.” Dz.29,1.2. 30,2.-5.

Dieva draudze virs zemes ir vienota ar Dieva draudzi augšā. Ticīgie virs zemes un būtnes Debesīs, kas nekad nav kritušas, veido vienu draudzi. Visas Debesu saprātīgās būtnes interesējas par sanāksmēm, kurās sapulcējas svēti virs zemes, lai godātu un pielūgtu Dievu. Debesu iekšējā pagalmā tās klausās uz liecībām, ko par Kristu nodod ārējā pagalmā virs zemes, un Dieva pielūdzēju slava un pateicība no šejienes tiek uztverta Debesu himnā, un cauri visiem Debesu pagalmiem skan pateicība un gaviles, ka Kristus nav velti miris kritušo Ādama bērnu vietā. Kamēr eņģeļi dzer no pirmavota, svētie virs zemes dzer no skaidrajām straumēm, kas izplūst no Dieva troņa, no straumēm, kas iepriecina mūsu Dieva pilsētu. Ak, kaut mēs visi saprastu, cik Debesis ir tuvu zemei! Gaismas eņģeļi pavada uz zemes dzimušos bērnus, kas to pat neapzinās. Klusi liecinieki apsargā katru dzīvo dvēseli, cenšoties šo dvēseli vilkt tuvāk Kristum. (367) Kamēr vien vēl ir cerība, kamēr cilvēki neizvēlas stāties pretī Svētajam Garam sev par mūžīgo pazušanu, par tiem ir nomodā Debesu saprātīgās būtnes. Vienmēr atcerēsimies, ka katrā svēto sanāksmē virs zemes atrodas arī Dieva eņģeļi, kas klausās liecības, dziesmas un lūgšanas. Neaizmirsīsim, ka mūsu izteikto slavu papildina un palielina eņģeļu pulku kori augšā.

Tāpēc, satiekoties no Sabata uz Sabatu, dziediet slavu Viņam, Kas jūs ir izaicinājis no tumsas Savā brīnišķajā gaismā. “Viņam, Kas mūs ir mīlējis un mūs mazgājis no mūsu grēkiem ar Savām asinīm”, lai tiek atdota mūsu sirds pielūgsme. Lai Kristus mīlestība ir runātāja galvenā doma. Lai tā vienkāršos, saprotamos vārdos izskan katrā slavas dziesmā. Lai Dieva Gara iedvesma vada jūsu lūgšanas. Kad tiek runāti dzīvības vārdi, tad ar savu sirsnīgo atsaukšanos nododiet liecību, ka jūs vēsti pieņemat kā no Debesīm nākošu. Tas ir ļoti nemoderni, es to zinu, tomēr tas būs pateicības upuris Dievam par izsalkušai dvēselei pasniegto dzīvības maizi. Šī atsaukšanās uz Svētā Gara inspirāciju būs stiprums jūsu pašu dvēselei un iedrošinājums citiem. Tas pierādīs, ka Dieva celtnē ir dzīvi akmeņi, kas izstaro gaismu.

Ja nekavēsimies pie mūsu dzīves tumšajām nodaļām, bet pārdomāsim Dieva lielās žēlastības un Viņa pastāvīgās mīlestības atklāsmes, tad mēs daudz vairāk slavēsim un mazāk sūdzēsimies. Mēs runāsim par Dieva mīlošo uzticību, kas pielīdzināma patiesa, saudzīga un līdzjūtīga gana rūpēm par savu ganāmpulku, kuru, kā Viņš to ir paskaidrojis, neviens neizraus no Viņa rokas. Sirds valodā tad neizskanēs savtīga kurnēšana un žēlošanās. No tiem, kas patiesi tic Dievam, izplūdīs slava un pateicība līdzīgi skaidrām straumēm. “Tiešām, labums un žēlastība mani pavadīs visu manu mūžu, un es palikšu Kunga namā vienmēr.” “Tu mani vadīsi pēc Sava padoma un pēc mani uzņemsi godā. Kad tu esi mans, tad man nevajag ne debess, ne zemes.” Dz.23,6. 73,24.25. (368)

Kāpēc gan lai neatmostas garīgās dziesmas mūsu svētceļnieku gaitās? Kāpēc gan neatgriezties pie mūsu vienkāršības un dedzības? Iemesls, kāpēc neesam līksmāki, ir tas, ka esam pazaudējuši savu pirmo mīlestību. Tad nu iekārsīsimies un atgriezīsimies, lai lukturis netiktu nobīdīts no tā vietas.

Dieva templis Debesīs ir atvērts, un pāri slieksnim plūst godība, kas paredzēta visām draudzēm, kas mīlēs Dievu un turēs Viņa baušļus. Mums jāmācās, jāpārdomā un jālūdz. Tad mēs iegūsim garīgas redzes spējas, lai saskatītu Debesu tempļa iekšējos pagalmus. Mēs uztversim ap troni esošā Debesu kora dziesmas un pateicību. Kad Ciāna atmodīsies un spīdēs, tad tās gaisma iemirdzēsies tumsu pārvarošā spožumā, un svēto sanāksmēs atskanēs krāšņas slavas un pateicības dziesmas. Izbeigsies kurnēšana un sūdzēšanās par mazām neveiksmēm un grūtībām. Acis svaidot ar zelta svaidāmām zālēm, mēs saskatīsim tālumā esošas godības krāšņumu. Ticība izlauzīsies cauri sātana nospiedošajām ēnām, un mēs ieraudzīsim mūsu Aizstāvi pienesam mūsu labā Sava paša upura nopelna vīraku. Visu redzot tā, kā tas ir un kā Kungs vēlas, lai mēs to redzētu, mūs piepildīs Dieva mīlestības bezgalības un daudzveidības atziņa.

Dievs māca, lai mēs pulcētos Viņa namā, lai attīstītu pilnīgas mīlestības īpašības. Tā zemes iedzīvotājus darīs derīgus dzīvokļiem, ko Kristus aizgājis sagatavot visiem tiem, kas Viņu mīl. Tur viņi sapulcēsies svētnīcā no Sabata uz Sabatu, no viena jauna mēneša uz otru, lai vienotos viscildinošākajās dziesmu skaņās, pienesot slavu un pateicību Tam, Kas sēž uz troņa, un Jēram mūžīgi mūžam.

Atmoda veselības reformā

Paklausība fiziskajiem likumiem

Tā kā dabas likumi ir Dieva likumi, tad skaidrs, ka mūsu pienākums ir šos likumus rūpīgi izpētīt. Mums vajadzētu mācīties to prasības, kā mums jāizturas pret mūsu organismu, un ar tām saskaņoties. Nezināšana šajās lietās ir grēks.

“Vai nezināt, ka jūsu miesas ir Kristus locekļi?.. Jeb vai nezināt, ka jūsu miesa ir Svētā Gara dzīvoklis, kas ir jūsos, ko jūs no Dieva esat dabūjuši, un jūs nepiederat sev pašiem? Jo jūs esat dārgi atpirkti. Tad nu godiniet Dievu savā miesā un savā garā, kas pieder Dievam.” 1.Kor.6,15.19.20. Mūsu miesa ir Kristus atpirkts īpašums, un mums nav tiesību rīkoties ar to, kā pašiem patīk. Tomēr cilvēks to ir darījis. Viņš ir apgājies ar savu miesu, it kā tur valdošo likumu pārkāpšanai nedraudētu sods. Samaitātas ēstgribas apmierināšanas dēļ tās orgāni un spēki ir novājināti, sakropļoti un zaudējuši veselību. Un par šīm sekām, ko sātans pats izsaucis ar savām īpašajām kārdināšanām, viņš tagad mēdz izsmiet Dievu. Viņš norāda Dievam uz cilvēka miesu, ko Kristus ir atpircis par Savu īpašumu, un cik nepievilcīgs sava Radītāja attēls ir cilvēks! Grēkodams pret savu miesu un samaitādams savus ceļus, cilvēks ir apkaunojis Dievu.

Kad cilvēki ir patiesi atgriezušies, tad tie apzinīgi ievēro dzīvības likumus, ko Dievs ir ielicis viņu būtnē, cenšoties tā novērst fizisku, garīgu un tikumisku vājumu. Paklausība šiem likumiem jādara par personīgu pienākumu. Mums pašiem jācieš likuma pārkāpšanai sekojošais ļaunums. Par saviem ieradumiem un dzīves veidu mums jāatbild Dievam. (370) Tāpēc mums nav jājautā: “Ko teiks pasaule?” bet gan: “Kā es, kas sevi saucu par kristieti, apejos ar dzīvokli, ko man devis Dievs? Vai es cenšos iegūt vislielāko laicīgo un garīgo labumu, sargājot savu miesu kā templi manī mājojošam Svētam Garam, vai arī sevi upurēju pasaulīgajiem uzskatiem un ieradumiem?”

Veselīgs dzīves veids jādara par ģimenes lietu. Vecākiem vajadzētu atmosties saviem atbildīgajiem pienākumiem, kādus tiem uzlicis Dievs. Lai tie izpēta veselības reformas pamatlikumus un māca saviem bērniem, ka sevis aizliegšanas ceļš ir vienīgais drošais ceļš. Viss pasaules iedzīvotāju vairums, nonicinot fiziskos likumus, ir iznīcinājis savas pašsavaldīšanās spējas un padarījis sevi nespējīgu novērtēt mūžīgās īstenības. Labprātīgi palikdami nezināšanā par sava organisma uzbūvi, tie arī bērnus ievada savu iegribu apmierināšanas tekā, tā sagatavojot viņiem ceļu dabas likumu pārkāpšanas sekojošā soda izciešanai. Tā nav gudra rūpēšanās par ģimenes labklājību.

Draudze un veselības reforma

Ir kāda vēsts par veselības reformu, kas jāsniedz katrai draudzei. Ir darbs, kas darāms katrā skolā. Ne direktoram, ne skolotājiem nevajadzētu uzticēt jauniešu audzināšanu, kamēr tie šajā jautājumā nav ieguvuši praktiskas zināšanas. Daži ir jutušies brīvi kritizēt, apšaubīt un meklēt kļūdas veselības reformas pamatlikumos, par kuriem tiem ir pavisam maz praktisku zināšanu. Tiem vajadzētu stāvēt plecu pie pleca un sirdīs vienoties ar ļaudīm, kas strādā pareizajās līnijās.

Veselības reformas būtība draudzēm jau ir paskaidrota, tomēr gaisma nav pieņemta no sirds. (371) Vīru un sievu savtīgās, veselību postošās tieksmes un ierašas ir strādājušas pretī vēsts ietekmei, kuras uzdevums ir sagatavot ļaudis Dieva lielajai dienai. Ja draudzes grib būt stipras, tad tām jādzīvo saskaņā ar patiesību, ko Dievs tām devis. Ja draudzes locekļi neņems vērā par šo lietu doto gaismu, tad nenovēršami sekas būs kā garīgā, tā fiziskā pagrimuma pļauja. Un šo vecāko draudzes locekļu ietekme saraudzēs tos, kas tikai nesen kļuvuši ticīgi. Kungs tagad nedarbojas, lai patiesībā ievestu daudzas dvēseles, to draudzes locekļu dēļ, kas nekad nav bijuši atgriezti, un to dēļ, kas bija atgriezti, bet kas atkal ir atkrituši. Kādu iespaidu šie nesvētotie locekļi atstās uz jaunatgrieztajiem? Vai viņi neatņems visu spēku Dieva dotajai vēstij, kas jānes Viņa ļaudīm?

Lai visi pārbauda savu dzīvi un pārliecinās, vai tie nedara kaut ko tādu, kas viņiem ir noteikti kaitīgs. Lai viņi atsakās no katras neveselīgas iegribas apmierināšanas ēšanā un dzeršanā. Daži dodas uz tālām zemēm meklēt labāku klimatu, tomēr, lai kur arī viņi neatrastos, kuņģis tiem rada malārijas atmosfēru. Viņi paši sev izsauc ciešanas, ko neviens nevar atvieglot. Lai tie savu ikdienišķo dzīvi saskaņo ar dabas likumiem, un, ja viņu darbi būs tādi paši kā viņu ticība, tie ap dvēseli un arī ap miesu radīs atmosfēru, kas būs dzīvības smarža uz dzīvību.

Brāļi, mēs esam ļoti atpalikuši. Daudz no tā, ko draudzei vajadzētu darīt, lai tā būtu dzīva draudze, netiek darīts. Nododoties samaitātai ēstgribai un tieksmēm, daudzu veselības stāvoklis ir tāds, ka pastāvīgi notiek cīņa pret dvēseles augstākajām interesēm. Patiesība, kaut arī skaidri parādīta, netiek pieņemta. Es vēlos, lai šo jautājumu saprastu katrs mūsu draudzes loceklis. Mūsu ieradumi jāsaskaņo ar Dieva prātu. Mums ir apliecināts, ka “Dievs ir Tas, Kas strādā jūsos”, tomēr cilvēkam ir jādara sava daļa, savaldot ēstkāri un kaislības. (372) Reliģiska dzīve prasa sirds un prāta saskanīgu sadarbošanos ar dievišķajiem spēkiem. Neviens cilvēks ar saviem darbiem vien nevar sevi izglābt, un arī Dievs nevar padarīt šo darbu priekš cilvēka bez viņa paša līdzdarbības. Bet, ja cilvēks strādā nopietni, tad arī Dievs strādā ar viņu, sniedzot tam spēku kļūt par Dieva bērnu.

Kad ar ļaudīm runā par veselības jautājumu, tie bieži saka: “Mēs zinām daudz vairāk, nekā mēs darām.” Viņi nesaprot, ka tie ir atbildīgi par katru gaismas staru, kas skar viņu fizisko labklājību, un, ka katrs to ieradums ir atklāts Dieva skatam. Fiziskajā dzīvē nedrīkst rīkoties uz labu laimi. Katrs orgāns, katra būtnes šķiedra svēti jāsargā no kaitīgiem ieradumiem.

Diēta

Mūsu ēšanas un dzeršanas ieradumi rāda, vai mēs esam no pasaules vai arī to skaitā, kurus Kungs ar Savu vareno patiesības lauzni ir atšķīris no pasaules. Tie ir viņa īpašie ļaudis, kas ir čakli labos darbos. Dievs ir runājis Savā Vārdā. Dāniēls un viņa trīs biedru dzīves apraksts ir svētruna par veselības reformu. Dievs ir runājis Izraēla bērnu vēsturē, no kuriem viņu pašu labā Kungs centās atturēt gaļas uzturu. Viņš tos baroja ar maizi no Debesīm, “cilvēki ēda eņģeļu barību”. Tomēr viņi turējās pie savas pasaulīgās ēstkāres, un, jo vairāk tie savas domas koncentrēja pie Ēģiptes gaļas podiem, jo vairāk tie ienīda barību, ko Dievs tiem deva, lai uzturētu tos fiziski, garīgi un tikumiski veselus. Viņi ilgojās pēc gaļas podiem, un šajā virzienā viņi ir darījuši tieši tikpat, cik daudzi dara mūsu dienās.

Daudzi cieš, un daudzi iet kapā, tāpēc ka izdabā savai ēstkārei un savām tieksmēm. (373) Viņi ēd, kas patīk viņu samaitātai garšai, novājinot ar to gremošanas orgānus un kaitējot savām spējām uzņemt dzīvības uzturēšanai vajadzīgo barību. Tas izsauc akūtu saslimšanu, un pārāk bieži seko nāve. Tie, kam vajadzēja zināt kaut ko labāku, ar pašnāvniecisku rīcību ātri nolieto trauslo organismu.

Draudzēm vajadzētu nelokāmi un uzticami stāvēt par gaismu, ko devis Dievs. Katram loceklim vajadzētu rīkoties saprātīgi, lai no savas dzīves izskaustu katru samaitātu iekāri.

Galējības diētā

Es zinu, ka daudzi mūsu brāļi sirdī un dzīvē ir pretojušies veselības reformai. Es neaizstāvu nekādas galējības. Bet, pārskatot savus rokrakstus, es redzēju, sniegtās izšķirošās liecības un brīdinājumus no briesmām, kam pakļauti mūsu ļaudis, ja tie atdarina pasaules dzīves veidu un ieradumus savu iegribu un ēstkāres apmierināšanā, kā arī tieksmē lepoties ar apģērbu. Mana sirds ir sagurusi un nobēdājusies par pašreizējo stāvokli šai jautājumā. Daži saka, ka citi mūsu brāļi šo lietu ir pārāk pārspīlējuši. Bet vai tāpēc, ka daži varbūt ir rīkojušies neapdomīgi, visos gadījumos uzspiezdami savus uzskatus par veselības reformu, kāds drīkst atturēt patiesību par šo lietu? Pasaules cilvēki vispārīgi ir tālu aizgājuši pretējā galējībā, apmierinot savas iegribas un nododoties nesātībai ēšanā un dzeršanā, visa tā rezultātā valda rupjš juteklisks dzīves veids.

Tagad daudzi, kas tika gatavojušies darbam priekš Kunga, bet kas veselības likumu ievērošanu neizjuta kā uz tiem gulstošos svētu pienākumu, jau atrodas nāves ēnā. Organisma fiziskās uzbūves likumi tiešām ir Dieva likumi, tomēr šī patiesība, liekas, ir aizmirsta. Daži sevi ir aprobežojuši ar uzturu, kas nevar saglabāt veselību. (374) Viņi nav gādājuši par barojošu uzturu, kas aizstātu kaitīgās vielas, un viņi nav apsvēruši, ka uztura pagatavošanai visveselīgākā veidā ir vajadzīga izdomas spēja un smalkjūtība. Lai veiktu savu darbu, organismam jātiek pareizi pabarotam. Tas ir pretēji veselības reformai, ja pēc neveselīgo ēdienu lielās dažādības atmešanas tiek pieņemta pretējā galējība, lielā mērā ierobežojot uztura daudzumu un labumu. Veselības reformas vietā tā ir veselības reformas sakropļošana.

Patiesa sātība un atturība

Apustulis Pāvils raksta: “Vai nezināt, ka tie, kas iet skrieties, gan visi skrien, bet viens dabū goda maksu? Skrieniet tā, ka jūs to dabūjat. Bet ikviens, kas cīkstas, savaldās visās lietās, - viņi tāpēc, ka dabūtu iznīcīgu kroni, bet mēs neiznīcīgu. Es tad skrienu ne tā kā uz ko nezināmu, - es cīnos, ne tā kā gaisu sizdams, bet es savu miesu savaldu un to apspiežu, lai, citiem sludinādams, pats nekļūstu atmetams.” (1.Kor.9,24.-27. pēc angļu tulk.)

Daudzi pasaulē nododas postošiem ieradumiem. Ēstkāre un savu tieksmju apmierināšana ir tas likums, kas viņus pārvalda, un nepareizo ieradumu dēļ viņu tikumiskā izpratne ir aptumšota un spējas izšķirt svētas lietas lielā mērā iznīcinātas. Bet kristiešiem nepieciešams būt stingri sātīgiem. Viņiem savs karogs jāpaceļ augstu. Ļoti svarīga ir atturība ēšanā, dzeršanā un ģērbšanās veidā. Jāvalda pamatlikumiem, bet ne ēstkārei un iedomām. Kas ēd par daudz vai apšaubāma labuma uzturu, viegli tiek ierauti izlaidībā un daudzās citās “bezprātīgās un nelabās kārībās, kas cilvēku gāž samaitāšanā un pazušanā”. 1.Tim.6,9. “Dieva darba biedriem” vajadzētu izlietot visu savu iespaidu, lai atbalstītu patiesas sātības un atturības pamatlikumu izplatīšanos. (375)

Būt uzticīgiem Dievam – tas nozīmē daudz. Viņam ir prasības pret visiem, kas iesaistās Viņa darbā. Viņš vēlas, lai prāts un miesa tiktu saglabāti vislabākajā veselības stāvoklī, katra spēja un gara dāvana pakļauta dievišķai vadībai un viss cilvēks būtu tik stiprs un tik uzmanīgs, kāds tas var kļūt, attīstot visstingrākās sātības un atturības ieradumus. Mums ir pienākums Dieva priekšā nodot Viņam sevi bez atlikuma, miesu un dvēseli, atzīstot, ka visas spējas ir Viņa uzticētas dāvanas, kas jāizlieto kalpošanā Viņam. Visi mūsu spēki un vēl neizkoptās spējas šai pārbaudes laikā pastāvīgi jāstiprina un jāattīsta. Atbildīgām vietām šai darbā vajadzētu izraudzīt tikai tos, kas vērtē šos pamatlikumus un kas saprātīgi un Dieva bijībā ir radinājušies rūpēties par savu miesu. Tos, kas jau ilgi ir patiesībā un tomēr nevar atšķirt skaidros taisnības pamatlikumus no ļaunajiem pamatlikumiem, kuru izpratne par taisnību, žēlastību un Dieva mīlestību ir miglaina, vajadzētu atbrīvot no atbildībām. Katrai draudzei ir vajadzīga skaidra, asa liecība, kas dod bazūnei skaidru skaņu.

Būtu gūta liela uzvara, ja mums izdotos atmodināt mūsu ļaužu morālo iejūtību sātības un atturības jautājumā. Ir jāmāca un praktiski jāievēro sātība visās šīs dzīves lietās. Atturība ēšanā, dzeršanā, gulēšanā un ģērbšanās ieradumos ir viens no reliģiskās dzīves lielajiem pamatlikumiem. Dvēseles svētnīcā ienestā patiesība izšķiroši ietekmēs miesas kopšanu. Ne uz ko, kas skar cilvēcīgā pārstāvja veselību, nedrīkst skatīties vienaldzīgi. Mūsu mūžīgā labklājība atkarīga no tā, kā mēs šai dzīvē izlietojam savu laiku, spēku un iespaidu.

Dāvids atzina: “Es ļoti brīnišķi esmu darīts.” Ja Dievs mums ir devis tādu dzīvokli, kāpēc gan nebūtu rūpīgi jāaplūko katra atsevišķā telpa? Vissvarīgākie ir prāta un sirds kambari. (376) Vai tā vietā, lai dzīvotu mājas pagrabā, baudot juteklīgos un pazemojošos priekus, nevajadzētu labāk atvērt šīs skaistās telpas un ieaicināt Kungu Jēzu, lai nāk un dzīvo kopā ar mums?

Sludinātājiem jāmāca veselības reforma

Mūsu sludinātājiem jākļūst gudriem veselības reformā. Viņiem jāiepazīstas ar fizioloģiju un higiēnu, tiem vajadzētu izprast likumus, kas pārvalda fiziskos dzīvības procesus, un to ietekmi uz prātu un dvēseles veselību.

Tūkstošreiz tūkstoši maz zina par brīnišķo miesu, kādu Dievs tiem ir devis, kā arī par to, kā par savu ķermeni jārūpējas, un viņi domā, ka svarīgāk ir pētīt lietas, kam ir daudz mazāka nozīme. Šeit darāms darbs sludinātājiem. Ja tie šai lietā nostāsies pareizi, tad jau daudz būs iegūts. Savās mājās un savā pašu dzīvē tiem vajadzētu paklausīt dzīvības likumiem, rīkojoties saskaņā ar pareiziem pamatlikumiem un dzīvojot veselīgi. Tad viņi būs spējīgi pareizi runāt par šo tematu, vadot ļaudis reformas darbā arvien augstāk un augstāk. Paši dzīvojot gaismā, tie var sniegt vēsti, kas būs ļoti vērtīga ļaudīm, kam ir vajadzīga tieši tāda liecība.

Tiks iegūtas dārgas svētības un bagāti piedzīvojumi, ja sludinātāji veselības jautājuma izskaidrošanu savienos ar visu savu darbu draudzēs. Ļaudīm jāiegūst gaisma par veselības reformu. Šis darbs ir pamests novārtā, un daudzi ir tuvu nāvei, tāpēc ka tiem nav gaismas, ko tiem vajadzētu saņemt un kas tiem jāsaņem, lai tie atteiktos no savtīgo iegribu apmierināšanas. (377)

Mūsu savienību priekšniekiem ir jāatzīst, ka pienācis pēdējais laiks šai jautājumā nostāties pareizajā pusē. Sludinātājiem un skolotājiem saņemtā gaisma jāsniedz citiem. Visās frontēs ir vajadzīgs viņu darbs. Dievs viņiem palīdzēs, Viņš stiprinās Savus kalpus, kas stāv stipri, un tie netiks novērsti no patiesības un taisnības, lai izdabātu sevis apmierināšanas tieksmēm.

Audzināšanas darbs ārstnieciskās misijas līnijās ir liels un svarīgs solis, kas sperts uz priekšu, lai cilvēkā pamodinātu tikumisko atbildības sajūtu. Ja sludinātāji būtu satvēruši šo darbu tā dažādajos nozarojumos saskaņā ar Dieva doto gaismu, tad ēšanā, dzeršanā un ģērbšanās ieradumos jau būtu notikusi izšķiroša reforma. Tomēr daži ir stāvējuši tieši ceļā veselības reformas iešanai uz priekšu. Viņi ir atturējuši ļaudis ar savām vienaldzīgajām vai nosodošajām piezīmēm vai arī ar humoru un jokošanos. Viņi paši un daudzi citi ir cietuši no dažādām kaitēm līdz pat nāvei, un tomēr visi vēl nav mācījušies būt gudri.

Tikai visuzbrūkošākā cīņa ir devusi zināmus panākumus. Ļaudis nav bijuši labprātīgi aizliegt sevi, nav bijuši labprātīgi pakļaut savas domas un gribu Dieva gribai, un savās personīgajās ciešanās un savā iespaidā uz citiem tie ir ieraudzījuši šādas rīcības neizbēgamās sekas.

Draudze veido savu vēsturi. Katru dienu ir cīņas un pārgājieni. No visām pusēm mums uzmācas neredzami ienaidnieki, un mēs vai nu uzvaram caur Dieva doto žēlastību vai paši tiekam uzvarēti. Kas veselības reformas lietā esam ieņēmuši neitrālu stāvokli, pasteidzieties atgriezties. Šī ir dārga gaisma, un Kungs man devis vēsti paskubināt visus, kas ieņem atbildīgas vietas jebkurā Dieva darba frontē, uzmanīties, lai patiesībai būtu noteicošais vārds sirdī un dzīvē. (378) Tikai tā cilvēks varēs stāties pretī kārdināšanām, ar ko tiem pasaulē noteikti būs jāsastopas.

Kāpēc daži no mūsu kalpojošiem brāļiem tik maz interesējas par veselības reformu? – Tāpēc ka norādījumi par sātību visās lietās parāda viņu dzīves veidu, savu tieksmju apmierināšanas nepareizību. Dažās vietās tas ir bijis lielais piedauzīšanās akmens mūsu ceļā, ļaudīm nesot veselības reformu, lai viņi to izpētītu, īstenotu dzīvē un mācītu tālāk citiem. Nevienu cilvēku nevajadzētu atšķirt par ļaužu skolotāju, kamēr viņa mācība vai priekšzīme runā pretī liecībai, ko Dievs devis Saviem kalpiem par diētu un ko Viņš pavēlējis sniegt tālāk, jo tad rastos sajukums. Darbinieka nevērība pret veselības reformu padara to nepiemērotu būt par Kunga vēstnesi.

Gaisma, ko Kungs par šo jautājumu devis Savā Vārdā, ir skaidra, un cilvēki tiks izmeklēti un pārbaudīti daudzējādos veidos, lai redzētu, vai viņi ņem to vērā. Par kristīgo sātību un atturību ir jāpamāca katra draudze un katra ģimene. Visiem jāzina, kā ēst un dzert, lai saglabātu veselību. Mēs dzīvojam laikā, kad norisinās noslēdzošie notikumi šīs pasaules vēsturē, un Sabata ievērotāju rindās vajadzētu valdīt saskanīgai rīcībai. Kas atturas no lielā ļaužu apmācīšanas darba šai jautājumā, tie neiet tur, kur Lielais Ārsts rāda tiem ceļu. “Ja kas Man grib sekot”, saka Kristus, “tam būs sevi pašu aizliegt, savu krustu uz sevi ņemt un sekot Man.” Mat.16,24.

Kungs man rādīja, ka, pateicoties veselības reformas praktiskajam iespaidam, daudzi, daudzi tiks glābti no fiziska, garīga un morāla pagrimuma. Tiks noturētas pārrunas par veselību un pavairoti preses izdevumi. (379) Veselības reformas pamatlikumus pieņems atzinīgi, un daudzi tiks apgaismoti. Veselības reformai līdzi ejošais iespaids ierosinās visus, kas meklē gaismu, to apspriest, un tie soli pa solim ies uz priekšu, lai pieņemtu īpašās šim laikam dotās patiesības. Tā sastapsies taisnība un patiesība.

Dzīvība ir svēta dāvana, kuras pasargāšanai un izlietošanai Dievam par godu vienīgi Viņš var darīt mūs spējīgus. Un Viņš, Kas brīnišķi veidoja miesu, īpašā kārtā rūpēsies, lai to uzturētu kārtībā, ja tikai cilvēki nestrādās pretī Viņa nodomam. Katru mums uzticēto spēju Viņš palīdzēs attīstīt un izlietot saskaņā ar Devēja gribu. Mūsu esamībai tiek pieliktas dienas, mēneši un gadi, lai mēs, izlietojot izdevības un priekšrocības, panāktu savu personīgo izglābšanos un ar savu nesavtīgo dzīvi atbalstītu citu labklājību. Tā mēs varam uzcelt Kristus valstību un darīt zināmu Dieva godu.

Evaņģēlijam un ārstnieciskam misijas darbam kopīgi jāiet uz priekšu. Evaņģēlijs jāsasaista ar patiesas veselības reformas pamatlikumiem. Kristietība jāienes praktiskajā dzīvē. Ir jāveic nopietns un pamatīgs reformācijas darbs. Patiesa Bībeles reliģija ir Dieva mīlestības plūsma kritušā cilvēka labā. Dieva ļaudīm jāiet uz priekšu tā, lai būtu redzams viņu taisnīgums un godīgums, iespaidojot to sirdis, kas meklē patiesību, kas vēlas darīt savu daļu šajā tik sasprindzināti nopietnajā laikmetā. Mums veselības reformas pamatlikumi jāsniedz ļaudīm, darot visu, kas ir mūsu spēkos, lai vīri un sievas ieraudzītu šo likumu nepieciešamību un sāktu tos īstenot dzīvē.

Balss izkopšanas svarīgums

(380)Visā mūsu darbā vairāk uzmanības vajadzētu veltīt balss izkopšanai. Mums var būt zināšanas, bet, ja mēs nezināsim, kā pareizi lietot balsi, mūsu darbs būs neveiksmīgs. Kam derēs mūsu izglītība un audzināšana, ja mēs nepratīsim savas domas ietērpt atbilstošā valodā. Zināšanas mums dos maz priekšrocību, ja mēs neizkopsim valodas dāvanu, bet tām būs brīnišķīgs spēks, ja tās savienos ar spēju izteikt gudrus, palīdzību sniedzošus vārdus un izteikt tos tādā veidā, kas saistītu uzmanību.

Studentus, kas cer kļūt par Dieva lietas strādniekiem, vajadzētu mācīt runāt skaidrā un viegli saprotamā veidā, citādi viņu iespaids uz labu samazināsies uz pusi. Spēja runāt vienkārši un skaidri, spēcīgos, pilnskanīgos toņos ir nenovērtējama jebkurā darba līnijā. Nepieciešama šī īpašība ir tiem, kas vēlas kļūt sludinātāji, evaņģēlisti, Bībeles strādnieki vai kolportieri. Kas nodomājuši iesaistīties šajās darba frontēs, tos vajadzētu pamācīt lietot savu balsi tā, lai, runājot uz ļaudīm par patiesību, tiktu atstāts izšķirīgs iespaids uz labu. Patiesību nedrīkst sabojāt, pasniedzot to nepietiekami skaidros izteicienos.

Kolportieris, kas var skaidri un saprotami izteikties par grāmatas vērtību, kuru viņš vēlas pārdot, redzēs, ka šī spēja ir liels palīgs viņa darbā. Viņam var rasties izdevība lasīt kādu grāmatas nodaļu, un ar savas balss muzikālo skaņu un vārdu uzsvēršanu viņš attēloto ainu var tik skaidri parādīt savu klausītāju gara skata priekšā, it kā tā tiešām būtu redzama. (381)

Kas notur Bībeles lasījumus sapulcē vai ģimenē, tam vajadzētu būt spējīgam lasīt plūstošā, muzikālā intonācijā, kas valdzinātu klausītājus.

Evaņģēlija sludinātājiem vajadzētu zināt, kā savai runai piešķirt spēku un izteiksmīgumu, darot mūžīgās dzīvības vārdus tik izteiksmīgus un iespaidīgus, ka klausītāji nemaz nevarētu neizprast to vērtību. Man ļoti sāp, kad dzirdu daudzus mūsu sludinātājus runājam tik vāji un nepilnīgi. Tādi sludinātāji nolaupa Dievam godu, kāds Tam tiktu piešķirts, ja tie būtu radinājušies izteikt vārdus ar attiecīgu spēku.

Nevienam cilvēkam nevajadzētu uzskatīt sevi par derīgu iesaistīties sludināšanas darbā, kamēr tas ar neatlaidīgām pūlēm nav pārvarējis katru trūkumu savā izrunā. Ja viņš mēģina runāt, nesaprazdams, kā izmantot šo valodas dāvanu, tad puse no viņa iespaida pazūd, jo viņam ir maz spēka saistīt sapulces apmeklētāju uzmanību.

Lai arī kāda būtu nodarbošanās, ikvienam cilvēkam vajadzētu mācīties valdīt pār savu balsi, lai, rodoties sarežģījumiem, viņš nerunātu tādā tonī, kas uztrauktu cilvēka sirds visļaunākās kaislības. Pārāk bieži runātājs un uzrunātais runā asi un skarbi. Skarbi, pavēlnieciski vārdi, izteikti cietā, griezīgā tonī, ir izšķīruši draugus, kā rezultātā ir zudušas dvēseles.

Norādījumus par balss izkopšanu vajadzētu sniegt jau mājās. Vecākiem savus bērnus vajadzētu mācīt runāt tik skaidri, ka klausītāji var saprast katru vārdu. Viņiem vajadzētu tos pamācīt skaidri un labi sadzirdami lasīt Bībeli, lai ar to tiktu pagodināts Dievs. Un lai tie, kas nometas uz ceļiem ap ģimenes altāri, uzrunājot Dievu, neapslēpj savu seju rokās, noliekdamies tieši pie krēsla. Lai viņi paceļ savas galvas un runā ar savu Debesu Tēvu svētā godbijībā, izsakot vārdus dzirdamā balsī.

Vecāki, radinieties runāt tādā veidā, lai jūsu valoda būtu par svētību jūsu bērniem. Šajā ziņā nepieciešams pamācīt sievietes. Pat darbos aizņemtās mātes, ja vien tās grib, var izkopt valodas dāvanu un var pamācīt savus bērnus pareizi lasīt un runāt. (382)Viņas to var darīt, strādājot savus darbus. Nekad nav par vēlu, lai šai ziņā sāktu laboties. Dievs aicina vecākus mājas lokā ienest visu iespējamo pilnību.

Sabiedriskās sanāksmēs ir sevišķi vajadzīga izteikties skaidri un saprotami, lai visi varētu dzirdēt sniegtās liecības un gūt no tām sev labumu. Kad sabiedriskās sanāksmēs Dieva ļaudis atstāsta savus piedzīvojumus, attālinās grūtības un tiek sniegta palīdzība. Tomēr pārāk bieži liecības nodod kļūdainos, neskaidros izteicienos, un nav iespējams īsti izprast, kas tika teikts. Tad svētības bieži tiek pazaudētas.

Lai tie, kas lūdz un kas runā, izsaka savus vārdus pareizi un runā skaidrā, izprotamā un labi dzirdamā balsī. Pareizi pienesta lūgšana ir spēks uz labu. Tas ir viens no Kunga lietotajiem līdzekļiem, lai ļaudīm darītu zināmas dārgās patiesības vērtības. Tomēr lūgšana nav tas, kam tai vajadzētu būt, to cilvēku neizkoptās balss dēļ, kas tās izsaka. Sātans priecājas, ja Dievam pienestās lūgšanas gandrīz nav sadzirdamas. Lai Dieva ļaudis mācās runāt un lūgt tādā veidā, kas pareizi attēlotu mūsu lielās patiesības. Lai nodotās liecības un pienestās lūgšanas ir skaidras un saprotamas. Ar to tiks pagodināts Dievs.

Lai visi vispilnīgākā veidā izmanto valodas dāvanu. Dievs aicina uz augstāku, pilnīgāku kalpošanu. Viņu apkauno tāda cilvēka nepilnvērtīgi izteicieni, kas ar neatlaidīgām pūlēm var kļūt pieņemams Viņa domu tālāk paudējs. Patiesību pārāk bieži sabojā kanāls, caur kuru tā plūst.

Kungs aicina visus, kas saistīti ar kalpošanu Viņam, piegriezt uzmanību balss izkopšanai, lai tie pieņemamā veidā varētu izteikt tiem uzticētās lielās un svinīgās patiesības. Lai neviens nesabojā patiesību ar nepilnvērtīgu izteiksmi. Lai tie, kas nav izkopuši valodas dāvanu, nedomā, ka ir piemēroti sludinātāja darbam, jo viņiem vēl jāiegūst spējas sazināties. (383)

Kad jūs runājat, tad lai katrs vārds ir pilnīgs, ar labi sadzirdamu galotni un katrs teikums skaidrs un izprotams līdz pēdējam vārdam. Daudzi, tuvojoties teikuma noslēgumam, pazemina balss toni, runādami tik neskaidri, ka domu spēks tiek iznīcināts. Vārdus, kurus vispār ir vērts teikt, ir vērts izteikt skaidrā, izprotamā balsī, ar uzsvērumiem un izteiksmīgi. Tomēr nekad nemeklējiet vārdus, kas atstātu iespaidu, ka jūs esat mācīts vīrs. Jo lielāka būs jūsu vienkāršība, jo labāk jūsu vārdi tiks izprasti.

Jaunieši un jaunietes, vai Dievs ir ielicis jūsu sirdī vēlēšanos kalpot Viņam? Tad katrā ziņā izkopjiet savu balsi, cik vien jūs spējat, lai varat par dārgo patiesību runāt tā, ka arī citiem tā kļūtu skaidra un saprotama. Nepiesavinieties ieradumu lūgt tik neskaidri un tik klusu, ka jūsu lūgšanām nepieciešams izskaidrotājs. Lūdziet vienkārši, tomēr skaidri un saprotami. Tas neliecina par pazemību, ja mēs ļaujam balsij kļūt tik klusai, ka to vairs nevar sadzirdēt.

Kas domā iesaistīties Dieva darbā par sludinātājiem, tiem es gribētu teikt: apņēmīgi centieties būt pilnīgi savā valodā. Lūdziet Dievu, lai Viņš jums palīdz aizsniegt šo lielo mērķi. Ja jūs lūdzat sapulcē, tad atcerieties, ka jūs uzrunājat Dievu un ka Viņš vēlas, lai jūs runātu tā, ka visi klātesošie var dzirdēt un iekļaut savus lūgumus jūsējos. Steigā izteikta lūgšana, kurā vārdi saplūst kopā, nepagodina Dievu un nesniedz nekādu labumu klausītājiem. Lai sludinātāji un visi, kas pienes lūgšanas atklātībā, mācās lūgt tā, ka Dievs tiktu pagodināts un klausītāji svētīti. Lai tie runā lēni un skaidri un tik skaļā balsī, ka visi var dzirdēt, tā ka ļaudis var pievienoties, sakot: Āmen.

Dodiet dievam, kas viņam pieder

(384) Kungs Saviem ļaudīm ir devis vēsti šim laikam. Tā attēlota Malaķijas trešajā nodaļā. Vai gan Kungs Savas prasības varētu izteikt skaidrākā un vēl spēcīgākā veidā par to, kā tas darīts šajā nodaļā?

Visiem vajadzētu atcerēties, ka Dieva prasības mums ir pāri visām citām prasībām. Viņš mums dod bagātīgi, un līgums, ko Viņš slēdzis ar cilvēku, prasa, lai cilvēks desmito daļu no saviem īpašumiem atdotu atpakaļ Kungam. Kungs žēlojošā laipnībā uztic Saviem pārvaldniekiem Savas bagātības, bet par desmito Viņš saka: Tas pieder Man. Tieši proporcionāli tam, kā Dievs cilvēkam ir devis Savas bagātības, tā cilvēkam jāatdod Dievam godīgs desmitais no visas savas mantas. Šīs noteiktās kārtības autors ir pats Jēzus Kristus.

Šis darbs sevī ietver svinīgas un mūžīgas sekas, un tas ir pārāk svēts, lai to atstātu cilvēcīgiem impulsiem. Mums nevajadzētu justies brīviem rīkoties šai lietā, kā paši vēlamies. Atsaucoties uz Dieva prasībām, mums vajadzētu regulāri atsevišķi nolikt daļu kā svētu, kas izlietojama Viņa darbā.

Augļu pirmajiem

Bez desmitā Kungs prasa augļu pirmajos no visiem mūsu ienākumiem. Tos Viņš ir paturējis Sev, lai Viņa darbs virs zemes tiktu bagātīgi atbalstīts. Kunga kalpi nedrīkst tikt aprobežoti ar nepietiekošu apgādi. Nevajadzētu pieļaut, ka vēstneši, kas izskaidro dzīvības Vārdu, tiek aizkavēti. Mācot patiesību, tiem vajadzētu būt līdzekļiem, ko varētu ieguldīt, lai uz priekšu virzītu darbu, kas jāpadara īstā laikā, lai tam būtu vislabākais un visglābjošākais iespaids. Ir jādara žēlastības darbi, ir jāpalīdz trūcīgiem un cietējiem. (385) Šim nolūkam piemēroti ir ziedojumi un dāvanas. Šis darbs sevišķi jādara jaunos laukos, kur patiesības karogs vēl nekad nav ticis pacelts. Ja visi Dievu atzīstošie ļaudis, kā vecie, tā jaunie, darītu savu pienākumu, tad Kunga mantu namā netrūktu līdzekļu. Ja visi nodotu godīgu desmito un veltītu Kungam savu ienākumu augļu pirmajos, tad Dieva darbam būtu bagātīgs līdzekļu krājums. Tomēr Dieva likumu necienī un tam nepaklausa, un šī iemesla dēļ jūtam trūkuma žņaugus.

Pieminiet nabagus

No mūsu dzīves vajadzētu izslēgt visu izšķērdību, jo laiks darbam ir īss. Visapkārt ap mums mēs redzam trūkumu un ciešanas. Ģimenēm nepietiek uztura, mazi bērni kliedz pēc maizes. Nespējnieku patversmēm nav piemērotu mēbeļu un gultas piederumu. Daudzi dzīvo tikai būdiņās, kurās nav gandrīz nekādu ērtību. Nabagu kliedzieni sniedzas Debesīs. Dievs redz, Dievs dzird. Tomēr daudzi grezno paši sevi. Kamēr viņu līdzcilvēki dzīvo nabadzībā un izsalkumā, ciešot no barības trūkuma, viņi savam galdam izdod lielas summas un ēd daudz vairāk, kā tiem vajadzīgs. Kāds norēķins gan cilvēkiem drīzumā būs jādod par Kunga naudas savtīgo izlietošanu! Kas nonicina Dieva iekārtoto trūcīgo apgādes sistēmu, redzēs, ka tie ir aplaupījuši ne tikai līdzcilvēkus, bet, ka, aplaupot tos, tie ir aplaupījuši Dievu un piesavinājušies Viņa mantu.

Visas lietas pieder dievam

Visu labumu, ko cilvēks bauda, viņš saņem, pateicoties Dieva žēlastībai. Kungs ir lielais, labdarīgais Devējs. Visiem ir parādīta Viņa mīlestība bagātajos krājumos, ko Viņš sniedz cilvēkam. Viņš mums ir devis pārbaudes laiku, kurā jāizveido Debesu pagalmiem derīgs raksturs. (386) Un ne tāpēc, ka Viņam kaut kā trūktu, Viņš mūs aicina daļu no mūsu īpašumiem nodot Viņam.

Kungs Ēdenē radīja visādus kokus, kas bija patīkami acīm un labi uzturam, un Viņš pavēlēja Ādamam un Ievai papilnam baudīt Viņa balvas. Tomēr Viņš noteica vienu izņēmumu. No laba un ļauna atzīšanas koka tie nedrīkstēja ēst. Šo koku Dievs iestādīja atsevišķi kā pastāvīgu atgādinātāju, ka viss pieder Viņam. Ar to Viņš tiem deva izdevību ar savu pilnīgo paklausību Viņa prasībām pierādīt savu ticību un paļaušanos uz Viņu.

Tā ir arī ar Dieva prasībām mums. Viņš ieliek Savas bagātības cilvēku rokās, bet prasa, lai viena desmitā daļa uzticīgi tiktu nolikta Viņa darba vajadzībām. Viņš prasa, lai šo daļu nodotu Viņa mantu namā. Tā jāatdod Viņam kā Viņa īpašums, tā ir svēta un jāizlieto svētiem mērķiem, to uzturēšanai un atbalstīšanai, kas nes glābšanas vēsti visām pasaules daļām. Viņš patur šo daļu, lai Viņa mantu namā vienmēr ieplūstu līdzekļi un lai patiesības gaisma varētu sniegt kā tiem, kas tuvu, tā arī tiem, kas tālu. Uzticībā paklausot šai prasībai, mēs atzīstam, ka viss pieder Dievam.

Un vai Kungam nav tiesību to prasīt no mums? Vai Viņš neatdeva Savu vienpiedzimušo Dēlu, jo Viņš mūs mīlēja un vēlējās glābt no nāves? Un vai mūsu pateicības upuriem nav jāieplūst Viņa mantu namā, lai no turienes tiktu ņemti Viņa valsts tālākai atbalstīšanai virs zemes? Ja Dievam pieder visa mūsu manta, vai tad pateicība Viņam neliks mums pienest labprātīgus un pateicības upurus, tā atzīstot Viņu par dvēseles, miesas, gara un mantas īpašnieku? Ja Dieva plānam paklausītu, tad tagad Viņa mantu namā plūstu līdzekļi, un tad pilnīgi pietiktu naudas, lai sludinātāji varētu ieiet jaunos laukos un strādnieki varētu pievienoties sludinātājiem, lai patiesības karogu paceltu zemes tumšajās vietās.

Bez atvainojuma

Tas ir Debesu norādīts plāns, ka cilvēkiem jāatdod Kungam Viņam piederošais īpašums, un tas ir tik skaidri pateikts, ka vīri un sievas nevar atvainot savu nesaprašanu vai izvairīšanos no pienākumiem un atbildībām, kādas Kungs tiem uzlicis. Kas apgalvo, ka nevar atzīt to par savu pienākumu, tie atklāj Debesu Universam, draudzei un pasaulei, ka viņi negrib redzēt šo skaidri izteikto prasību. Viņi domā, ka, paklausot Kunga plānam, tie samazinās savu īpašumu. Savas savtīgās dvēseles alkatībā tie vēlas uzskatīt par savu visu mantu, kā pamatkapitālu, tā augļus, lai to izlietotu savā labā.

Dievs uzliek Savu roku uz visiem cilvēka īpašumiem, sacīdams: Es esmu Universa īpašnieks, un šīs mantas pieder Man. Desmito, ko jūs atturat, Es esmu paredzējis Savu kalpu uzturēšanai un atbalstīšanai viņu darbā, atverot Rakstus tiem, kas dzīvo tumšos apgabalos un kas neizprot Manus likumus. Šos Manus līdzekļus izlietojot savu iegribu apmierināšanai, jūs esat nolaupījuši dvēselēm gaismu, ko tās būtu saņēmušas, ja jūs nebūtu ņēmuši no Mana līdzekļu krājuma. Jums tika dota izdevība parādīt savu uzticību Man, bet jūs to nedarījāt, jūs aplaupījāt Mani, jūs apzagāt Manu līdzekļu krājumu. “ Jūs esat ar lāstu nolādēti”.

Cita izdevība

Kungs ir lēnprātīgs un laipnīgs, un tiem, kas rīkojušies tik negodīgi, Viņš dod citu izdevību. Viņš saka: “Atgriezieties atkal pie Manis, tad Es atgriezīšos pie jums.” Bet tie saka: “ Kā lai atgriežamies?” Mal.3,7.9. Viņu nauda ir ieplūdināta sevis apgādāšanas un sevis slavināšanas kanālos, it kā šī manta piederētu viņiem pašiem un nebūtu aizdota bagātība. Viņu samaitātā sirdsapziņa ir kļuvusi tik cieta un neiespaidojama, ka tie neredz lielo ļaunumu, ko tie ir izdarījuši, tā aizšķērsojot ceļu, lai patiesības lieta nevarētu iet uz priekšu. (388)

Cilvēks, ierobežotais cilvēks, kas priekš sevis izlieto podus, kurus Dievs rezervējis glābšanas vēsts sludināšanai, cilvēks, kas ar savu savtīgumu aizšķērso ceļu priecīgās vēsts par Pestītāja mīlestību aizsūtīšanai bojā ejošajām dvēselēm, jautā: “Kā mēs Tevi apkrāpjam?” Dievs atbild: “ Ar desmito un ar cilājamo upuri. Tāpēc jūs esat ar lāstu nolādēti, ka jūs Mani apkrāpjat, visi ļaudis kopā.” Visa pasaule iesaistījusies Dieva aplaupīšanā. Ar naudu, kuru Dievs tiem ir aizdevis, cilvēki nododas izlaidīgai dzīvei, izpriecām, uzdzīvei, dzīrošanai un apkaunojošu iegribu apmierināšanai. Bet Dievs saka: “Es pie jums nākšu uz tiesu.” 8.9.5. pants. Visai pasaulei būs jādod norēķins tai lielajā dienā, kad ikviens saņems spriedumu pēc saviem darbiem.

Svētība

Dievs pats apņemas svētīt tos, kas paklausa Viņa baušļiem: “Nesiet pilnu desmito mantu namā, ka barība ir Manā namā, un pārbaudiet jel Mani tā, saka Kungs Cebaot: vai Es jums neatvēršu Debesu logus un jums nedošu svētības pārpārim? Un jūsu dēļ Es rāšu ēdēju, lai tas jums nemaitā zemes augļus un lai vīna koks tīrumā jums nav neauglīgs, saka Kungs Cebaot. Un visas tautas jūs teiks laimīgus, jo jūs būsiet jauka zeme, saka Kungs Cebaot.” 10.11.12.p.

Kā cilvēki, kad to priekšā ir šie gaismas un patiesības vārdi, uzdrošinās nepildīt tik skaidri atklātu pienākumu? Kā viņi drīkst nepaklausīt Dievam, ja paklausība Viņa prasībām nozīmē Viņa svētības kā laicīgās, tā garīgās lietās un nepaklausība nozīmē Dieva lāstu? Sātans ir postītājs. Dievs nevar svētīt tos, kas atsakās būt uzticīgi namturi. Viss, ko Viņš tad var darīt, ir atļaut sātanam pabeigt savu postošo darbu. Mēs redzam, ka pār zemi nāk visāda veida nelaimes dažādās pakāpēs, un kāpēc? – Vairs nedarbojas Dieva savaldošais spēks. Pasaule nav ņēmusi vērā Dieva Vārdu. Cilvēki dzīvo, it kā Dieva nemaz nebūtu. Līdzīgi Noa laika pasaules iedzīvotājiem tie atsakās no jebkādām domām par Dievu.

Satraucošos apmēros virsroku gūst ļaunums, un zeme ir nobriedusi pļaujai.

Neapmierinātie sūdzētāji

“Jūsu vārdi ir cieti pret Mani, saka Kungs. Un jūs sakāt: ko mēs pret Tevi runājam? Jūs sakāt: tas ir velti, Dievam kalpot, jo kāds labums atlec, kad turam Viņa bausli un ka bēdās staigājām priekš Kunga Cebaot? Bet nu mēs teicam laimīgus pārgalvjus, jo bezdievības darītāji pieaug, tie Dievu kārdina, un tomēr izsprūk.” 13.-15.p. Šīs sūdzības izsaka tie, kas attur Dievam Viņam pienākošos daļu. Kungs tos aicina Viņu pārbaudīt, ienesot desmito Viņa mantu namā, lai tad redzētu, vai Viņš neizlies pār tiem svētību. Bet viņi sirdī kopj sacelšanās domas un turpina sūdzēties par Dievu, tai pašā laikā tie Viņu aplaupa un piesavinās Viņa mantu. Kad tie uzrāda viņu grēku, tie saka: Mani piemeklēja nelaime, raža man bija nabadzīga, bet bezdievīgiem veicas. Neatmaksājas ievērot Kunga norādījumus.

Bet Dievs nevēlas, ka kāds noskumis staigātu Viņa priekšā. Kas tā sūdzas par Dievu, tie paši ir izsaukuši nelaimi pār sevi. Tie ir aplaupījuši Dievu, un Viņa lieta ir kavēta, jo nauda, kam vajadzēja ieplūst Viņa mantu namā, ir izlietota savtīgiem mērķiem. Tie pierādīja savu neuzticību Dievam, neņemot vērā Viņa noteikto plānu. (390) Kad Dievs tiem piešķīra sekmes un tie tika aicināti atdot Viņam Viņa daļu, tie purināja savas galvas un nespēja redzēt, ka tas ir viņu pienākums. Tie aizvēra sava prāta acis, lai nebūtu jāredz. Tie paturēja sev Kunga naudu un kavēja darbu, kam pēc Viņa nodoma vajadzēja tikt padarītam. Dievs netika pagodināts ar Viņa uzticētās mantas izlietošanu. Tāpēc Viņš lika lāstam nākt pār tiem, ļaujot maitātājam iznīcināt viņu augļus un atnest viņiem nelaimi.

“Tie, kas Kungu bīstas.”

Malaķijas 3,16. ir parādīta pretējā šķira, ļaudis, kas sanāk kopā, ne lai meklētu vainu pie Dieva, bet lai runātu par Viņa godību un stāstītu par Viņa žēlastības darbiem. Savā pienākumā tie ir bijuši uzticīgi. Tie Kungam atdevuši Viņam piederošo daļu. Tie sniedz liecības, kas Debesu eņģeļiem liek dziedāt un līksmoties. Tiem nav nekādu sūdzību pret Dievu. Kas staigā gaismā, kas ir uzticīgi un godīgi pienākuma pildīšanā, tos nedzird sūdzamies un meklējam vainas. Tie runā iedrošinošus, cerības un ticības pilnus vārdus. Sūdzas tikai tie, kas kalpo paši sev, kas Dievam neatdod Viņam piederošo daļu.

“Tad tie, kas Kungu bīstas, runāja cits ar citu, un Kungs nomanīja un uzklausīja, un piemiņas grāmata ir rakstīta Viņa priekšā tiem, kas Kungu bīstas, un tiem, kas Viņa vārdu piemin. Un tai dienā, ko Es darīšu, saka Kungs Cebaot, tie Man būs par īpašumu, un Es tos žēlošu, kā vīrs savu dēlu žēlo, kas viņam kalpo. Tad jūs atkal redzēsiet starpību starp taisnu un bezdievīgu, starp to, kas Dievam kalpo, un to, kas Viņam nekalpo.” 16.-18.p.

Sirsnīgas labdarības alga izpaužas arvien ciešākā sirds un prāta sadraudzībā ar Garu. (391)

Cilvēkam, kas piedzīvojis nelaimi un iekritis parādos, nevajadzētu ņemt Kunga daļu, lai dzēstu savus parādus līdzcilvēkiem. Viņam vajadzētu ņemt vērā, ka šie dzīves apstākļi pielaisti viņa pārbaudei un ka, paturot Kunga daļu savai lietošanai, viņš aplaupa Devēju. Viņš ir Dievam parādā visu, kas viņam pieder, bet viņš kļūst divkāršs parādnieks, ja Kunga rezervētos līdzekļus izlieto parāda samaksāšanai cilvēcīgām būtnēm. Debesu grāmatās pret viņa vārdu ir rakstīts: “Neuzticīgs Dievam.” Viņam būs jāatskaitās Dievam par Kunga naudas piesavināšanos savu ērtību vairošanai. Un pamatlikumu trūkums, kas parādīts nepareizā Dieva naudas izlietošanā, atklāsies viņa rīcībā arī citos jautājumos. Tas būs redzams visās lietās, kas saistītas ar viņa personīgo darbu. Cilvēks, kas aplaupa Dievu, attīsta tādas rakstura īpašības, kas darīs neiespējamu viņa uzņemšanu Dieva ģimenē augšā.

Savtīga bagātību izlietošana pierāda cilvēka neuzticību Dievam un padara līdzekļu pārvaldnieku nederīgu augstākai uzticības piešķiršanai Debesīs.

Visur atrodami kanāli, pa kuriem var plūst labdarība. Pastāvīgi rodas jaunas vajadzības, un misijas apgrūtina līdzekļu trūkums. Tās būs jāatstāj, ja Dieva ļaudis neatmodīsies un nesapratīs lietu patieso stāvokli. Negaidiet līdz nāvei, lai tad uzrakstītu testamentu, bet izdaliet savus līdzekļus, kamēr jūs vēl dzīvojat.

Kristus visā bībelē

(392)Par krustā sistā Pestītāja, Kristus spēku sniegt mūžīgo dzīvību vajadzētu stāstīt visiem ļaudīm. Mums vajadzētu tiem rādīt, ka Vecā Derība ir tāda pat evaņģēlija simbolos un ēnās kā Jaunā Derība savā visa piepildījuma spēkā. Jaunā Derība nesniedz jaunu reliģiju, Vecā Derība nestāsta par reliģiju, kuras vietā būtu nākusi šī Jaunā. Jaunā Derība ir tikai Vecās Derības piepildījums un tālāka attīstība. Ābels ticēja Kristum un tikpat noteikti tika izglābts caur Viņa spēku kā Pēteris vai Pāvils. Enoks tikpat noteikti bija Kristus pārstāvis kā mīļotais māceklis Jānis. Enoks staigāja ar Dievu, un viņa vairs nebija, jo Dievs viņu paņēma. Viņam tika uzticēta vēsts par Kristus otro atnākšanu. “Bet par šiem arī Enoks, septītais no Ādama, sludinājis sacīdams: redzi, Kungs nāks ar Saviem daudz tūkstošiem svētiem tiesu turēt pār visiem.” Jūdas 14. Enoka sludinātā vēsts un viņa uzņemšana Debesīs bija pārliecinošs pierādījums visiem viņa laikā dzīvojošiem ļaudīm. Pamatojoties uz to, Metuzāls un Noa varēja spēcīgi liecināt, ka taisnie var tikt pārvērsti.

Dievs, kas staigāja ar Enoku, bija mūsu Kungs un Pestītājs Jēzus Kristus. Viņš bija pasaules gaisma arī tad, tāpat kā Viņš ir tagad. Kas dzīvoja tad, tie nebija atstāti bez skolotājiem, kas tiem parādītu dzīvības ceļu, jo Noa un Enoks bija kristieši. Evaņģēlijs ir dots par Levja cilts kalpošanu sniegtajos priekšrakstos. Nešaubīga paklausība tiek prasīta tagad tāpat kā tad. Cik svarīgi mums ir saprast šī vārda lielo nozīmi! (393) Tiek jautāts: Kas ir draudzes nepilnības iemesls? Atbilde skan: mēs pieļaujam, ka mūsu prāts tiek novērsts no Vārda. Ja Dieva Vārds tiktu ēsts kā dvēseles barība, ja tam dāvātu uzmanību un cieņu, tad nebūtu bijis vajadzības pēc tik daudzām un atkārtotām liecībām, kādas ir dotas. Tad Rakstus vienkāršie paskaidrojumi būtu pieņemti un īstenoti dzīvē.

Tā dzīvie pamatlikumi ir kā dzīvības koka lapas, kas tautām sniedz dziedināšanu.

Dzīvā Dieva Vārds nav tikai uzrakstīts, bet ir arī runāts. Bībele ir Dieva balss, kas runā uz mums tikpat neapšaubāmi, kā kad mēs to varētu dzirdēt ar savām ausīm. Ja mēs to atzītu, ar kādu godbijību mēs tad atvērtu Dieva Vārdu un ar kādu sirsnīgu nopietnību iedziļinātos tā priekšrakstos! Rakstu lasīšanu un pārdomāšanu tad uzskatītu par personīgo satikšanos ar bezgalīgo Dievu.

Kad sātans uzmācas ar saviem priekšlikumiem un iečukstējumiem, tad, ja savā dzīvē vadāmies no “Tā saka Kungs”, mēs varam tikt paslēpti Visaugstākā noslēgtajā teltī.

Daudzi neatdarina mūsu svēto Paraugu, tāpēc ka tie tik maz pētī Viņa rakstura skaidros vilcienus. tik daudzi ir pilnīgi aizņemti ar saviem darbiem un plāniem, vienmēr kaut ko darīdami, ka nav ne laika, ne vietas ciešai, tuvai sadraudzībai ar dārgo Jēzu. Tie katru domu un rīcību nepārbauda Viņa priekšā, jautājot: “Vai šis ir Kunga ceļš?” Ja viņi tā rīkotos, tad tie staigātu ar Dievu, tāpat kā Enoks.

Mūsu nostāja pret pilsoniskajām varām

(394) Daži mūsu brāļi ir izteikuši un uzrakstījuši daudz ko tādu, kas iztulkots kā naidīga nostāšanās pret valdību un likumu. Ja sevi parādām tā, ka mūs var pārprast, tad pielaižam kļūdu. Nav gudri vienmēr meklēt kļūdas valdības vadītāju rīcībā. Mūsu uzdevums nav uzbrukt atsevišķām personām vai iestādēm. Mums vajadzētu būt ļoti uzmanīgiem, lai mūs neuzskatītu par tādiem, kas nostājas pretī civilām varām. Taisnība, ka mūsu karš, ir uzbrūkošs, tomēr mūsu ieročiem jābūt tādiem, kas atrodami skaidrajā “Tā saka Kungs.” Mūsu uzdevums ir sagatavot ļaudis, lai tie varētu pastāvēt Dieva lielajā dienā. Mums nevajadzētu pieļaut, ka tiekam novērsti uz tādu izturēšanos vai rīcību, kas izraisītu strīdus vai naidīgu pretestību cilvēkos, kas nepieder mūsu ticībai.

Mums nevajadzētu strādāt tā, ka liktos, it kā mēs aizstāvam neuzticību valstij. Vajadzētu rūpēties, lai mūsu rakstos un runās nevarētu atrast nevienu izteicienu, kurā, to ņemot atsevišķi, varētu saskatīt vai saklausīt naidu pret likumu un kārtību. Visu vajadzētu rūpīgi pārdomāt, lai par mums nevarētu ziņot kā par neuzticības atbalstītājiem pret mūsu zemi un tās likumiem. No mums neprasa nepadošanos autoritātēm. Pienāks laiks, kad pret mums Bībeles patiesības aizstāvēšanas dēļ izturēsies kā pret nodevējiem, bet netuvināsim šo brīdi ar nepārdomātu rīcību, kas izraisītu strīdu un modinātu naidu.

Pienāks laiks, kad mūsu brāļu nepiesardzīgi runātos vai rakstītos apsūdzoša rakstura izteicienus izmantos mūsu ienaidnieki, lai mūs notiesātu. (395) Tos izlietos ne tikai to notiesāšanai, kas izteikuši minētos apgalvojumus, bet gan atbildību prasīs no visas Adventistu saimes. Mūsu apsūdzētāji teiks, ka tādā un tādā dienā kāds no mūsu atbildīgajiem vīriem ir izteicies tā un tā pret šīs valdības likumu izvešanu dzīvē. Daudzi brīnīsies, ka mūsu pretinieki savā atmiņā saglabājuši tik bagātīgu materiālu krājumu savu argumentu atbalstīšanai. Daudzi būs pārsteigti, dzirdot viņu pašu teiktos vārdus nelietīgi izmantotus tādā nozīmē, kādu viņi tiem nekad nav vēlējušies piešķirt. Tāpēc lai mūsu darbinieki vienmēr un visos apstākļos cenšas runāt piesardzīgi. Lai visi sargās, ka ar neprātīgiem izteicieniem neizsauc bēdu laiku, pirms iestājas lielā krīze, kas pārbaudīs cilvēku dvēseles.

Jo mazāk mēs izteiksim tiešas apsūdzības pret autoritātēm un varām, jo lielāku darbu mēs spēsim padarīt kā Amerikā, tā arī ārzemēs. Citu zemju tautas sekos Savienoto Valstu priekšzīmei. Kaut arī tās būs iesācējas, tomēr tāda pat krīze nāks pār mūsu tautu visās pasaules daļās.

Mūsu darbs ir izcelt un paaugstināt Dieva likumus. Ir jāpasludina Dieva svētā Vārda patiesība. Mums Raksti jāparāda kā dzīves mērogs. Mums ļaudīm jānorāda uz patiesību, ka Kungs Dievs ir Debesu un zemes Radītājs un ka septītā diena ir Kunga Sabats, un tas mums jādara bez vismazākās lepošanās, žēlojošas laipnības garā un Dieva mīlestībā.

Kunga vārdā mums jāiet uz priekšu, attinot Viņa karogu un aizstāvot Viņa vārdu. Kad autoritātes mums pavēlēs nedarīt šo darbu, kad tās mums aizliegs sludināt Dieva baušļus un Jēzus ticību, tad mums būs jāsaka tāpat kā apustuļiem: “Spriediet paši, vai Dieva priekšā ir taisni jums vairāk klausīt nekā Dievam? Jo mēs nevaram palikt, nerunājuši par to, ko esam redzējuši un dzirdējuši.” Ap.d.4,19.20.

Patiesība jāizskaidro Svētā Gara spēkā. Tikai tā mūsu vārdi var kļūt iespaidīgi. Uzvaru var iegūt un noturēt vienīgi Gara spēkā. (396) Cilvēcīgajam pārstāvim jāatdodas Dieva Gara vadībai. Strādniekiem jātiek uzturētiem Dieva spēkā caur ticību uz pestīšanu. Tiem jāiegūst dievišķa gudrība, lai netiktu izteikts nekas tāds, kas cilvēkus pamudinātu noslēgt mums ceļu. Mācot dziļi iepazīt garīgo patiesību, mums jāsagatavo ļaudis, kas visaugstāko mūsu pasaules autoritāšu priekšā spētu lēnprātībā un bijībā paskaidrot, kāds pamats ir viņu ticībai.

Mums patiesība jārāda tās vienkāršībā un jāaizstāv praktiska dievbijība, un to mums vajadzētu darīt Kristus Garā. Tāda gara parādīšana atstās vislabāko iespaidu uz mūsu pašu dvēselēm, un tai būs pārliecinošs spēks uz citiem. Dodiet Kungam izdevību strādāt caur Viņa paša pārstāvjiem. Nedomājiet, ka jums būs iespējams izstrādāt plānus nākotnei. Atzīsim, ka vienmēr un visos apstākļos pie stūres stāv Dievs. Viņš strādās ar piemērotiem līdzekļiem un uzturēs, vairos un stiprinās Savu tautu.

Kunga pārstāvjiem vajadzētu būt svētotai dedzībai, tādai dedzībai, kas pilnīgi pakļauta Viņa vadībai. Pār mums pietiekoši ātri nāks vētraini laiki, un mums nevajadzētu darīt neko tādu, kas tos pasteidzinātu. Nāks tāda rakstura bēdas, kas dzīs pie Dieva visus, kas vēlēsies piederēt Viņam un tikai Viņam. Nepārbaudīti bēdu ceplī, mēs nepazīstam paši sevi, un mums nepienākas vērtēt citu cilvēku raksturu un nosodīt tos, kas vēl nav saņēmuši trešā eņģeļa vēsts gaismu.

Ja vēlamies cilvēkus pārliecināt, ka patiesība, kam mēs ticam, svēto dvēseli un pārveido raksturu, tad pastāvīgi neuzbruksim cilvēkiem ar nesavaldīgiem apvainojumiem. (397) Ar to mēs spriedīsim tos secināt, ka mācība, ko mēs atklāti atzīstam, nevar būt kristīga mācība, jo tā mūs nepadara laipnus, pieklājīgus un goddevīgus. Kristīgums neatklājas dedzīgos apvainojumos un nosodījumos.

Daudziem mūsu ļaudīm draud briesmas censties valdīt pār citiem un apspiest līdzcilvēkus. Pastāv briesmas, ka tie, kam uzticētas atbildības, atzīs tikai vienu varu, - nesvētotas gribas varu. Daži šo varu ir izlietojuši negodīgi un izraisījuši lielu apjukumu cilvēkos, kurus Kungs lieto. Viens no vislielākajiem lāstiem mūsu pasaulē (un tas ir redzams draudzēs un visā sabiedrībā) ir cenšanās pēc augstākas varas. Cilvēks, visu aizmirsdams, dzenas pēc varas un ļaužu atzinības. Šis gars ir parādījies Sabata ievērotāju rindās, mūs apkaunojot un apbēdinot. Tomēr garīgus panākumus gūst tikai tie, kas Kristus skolā ir mācījušies lēnprātību un pazemību.

Mums vajadzētu atcerēties, ka pasaule par mums spriedīs pēc tā, kādus tā mūs redz. Lai tie, kas cenšas pārstāvēt Kristu, sargās, ka to raksturā neatklājas pretrunīgi vilcieni. Pirms mēs pilnīgi nostājamies priekšplānā, pārbaudīsim, vai pār mums no augšienes ir izlējies Svētais Gars. Ja tā tas ir, tad mēs sniegsim noteiktu vēsti, bet tās raksturs būs daudz mazāk nosodošs nekā tai, kādu daži ir snieguši, un visi, kas tic, būs daudz dedzīgāki mūsu pretinieku glābšanas darbā. Lai autoritāšu un valdību nosodīšanu Dievs pilnīgi patur Savās rokās. Kā uzticīgi Kristus sargkareivji lēnprātībā un mīlestībā aizstāvēsim patiesības pamatlikumus, kādi tie ir Jēzū.

Mīlestība brāļu starpā

(398) Visnepieciešamākās rakstura īpašības, kas jāizkopj Dieva baušļus turošajiem ļaudīm, ir pacietība, lēnprātība, miers un mīlestība. Ja trūkst mīlestības, tad jācieš neatgūstams zaudējums, jo dvēseles tiek aizdzītas prom no patiesības, pat pēc tam, kad jau ir savienotas ar Dieva lietu. Mūsu brāļiem atbildīgās vietās, kam ir stiprs iespaids, vajadzētu atcerēties apustuļa Pāvila vārdus, ko runājis Svētais Gars: “Mums, kas esam stipri, pienākas panest nestipro vājības un nevis sev pašiem būt pa prātam. Jo ikviens no mums lai savam tuvākam ir pa prātam uz labu un par uztaisīšanu. Jo arī Kristus nav Sev pašam bijis pa prātam, bet kā stāv rakstīts: Tavu nievātāju nievāšanas Man ir uzkritušas.” Rom.15,1.-3. Vēl viņš saka: “Brāļi, ja kāds cilvēks taptu pienākts kādā noziegumā, tad jūs, kas esat garīgi, atgrieziet tādu ar lēnprātīgu garu, lūkojiet uz sevi pašu, ka ir tu netopi kārdināts. Nesiet cits cita nastas, un tā jūs piepildīsiet Kristus bauslību.” Gal.6,1.2.

Paturiet prātā, ka atjaunošanas darbam jābūt mūsu nastai. Šo darbu nedrīkst darīt lepnā, uzmācīgā un pavēlnieciskā veidā. Nesakiet pēc sava ieraduma: “Man ir vara, un es to izlietošu”, un neizgāziet apsūdzības pār maldīgo cilvēku. Dariet atjaunošanas darbu “ar lēnprātīgu garu, lūkojot uz sevi pašu, ka ir tu netopi kārdināts”. Darbs, kas mums jādara priekš saviem brāļiem, nav viņu atmešana, nav viņu iedzīšana mazdūšībā vai izmisumā, sakot: “Tu mani pievīli, un es vairs necentīšos tev palīdzēt.” Kas slavē sevi kā gudru un stipru un sasit otru, kas jūtas nomākts un nomocīts un ilgojas pēc palīdzības, tas parāda farizeju garu un ietērpjas paša veidotas cieņas tērpā. Savā garā viņš pateicas Dievam, ka nav tāds kā citi cilvēki, un domā, ka viņa rīcība ir slavējama un ka viņš ir par stipru, lai tiktu kārdināts. Tomēr, ja “kam šķiet, ka viņš kas ir, un nav nekas, tas pieviļas savā prātā.” Gal.6,3. (399)

Viņam pašam pastāvīgi draud briesmas. Kas neņem vērā sava brāļa ļoti lielās vajadzības, Dieva aizgādībā tiks vadīts tādos pašos apstākļos, kādos, grūtību un bēdu nomākts, savu ceļu gāja viņa brālis, un rūgtos piedzīvojumos viņam tiks pierādīts, ka viņš pats ir tikpat bezspēcīgs un trūcīgs, kāds bija šis cietējs, ko viņš atgrūda. “Nepieviļaties! Dievs neļaujas apsmieties. Jo, ko cilvēks sēj, to tas arī pļaus.” Gal.6,7.

“Ja tad nu ir kāda pamācīšana Kristū, ja tad ir mīlestības iepriecināšana, ja tad ir Gara biedrība, ja tad ir sirds žēlastība un apžēlošana, tad dariet manu prieku pilnīgu, ka jums ir viens prāts, viena mīlestība, viena sirds un dvēsele, un nedariet ne nieka strīdēdamies vai lieku godu meklēdami, bet pazemīgi turēdami cits citu augstāku par sevi pašu. Nevienam nebūs raudzīt uz to, kas pašam der, bet ikviens lai rauga arī uz to, kas der citiem. Tāds prāts lai jums ir, kāds arī Kristum Jēzum bijis.” Filip.2,1-5.

Jo ciešāk mēs spiedīsimies pie Kristus un jo lēnprātīgāki un pazemīgāki un neuzticīgāki sev mēs kļūsim, jo stiprāk tad turēsimies pie Kristus un jo lielāks būs mūsu spēks caur Kristu atgriezt grēciniekus, jo ne cilvēcīgais pārstāvis ir tas, kas aizkustina dvēseli. Debesu saprātīgās būtnes sadarbojas ar cilvēcīgo pārstāvi un patiesību ieraksta dziļi sirdī. Paliekot Kristū, mēs varam atstāt uz citiem iespaidu, bet tas iespējams tikai ar Tā klātbūtni, Kurš saka: “Redzi, Es esmu pie jums ik dienas līdz pasaules galam.” Mat.28,20. Spēks sātana pārvarēšanai rodas, pateicoties Kristus darbam mūsos, kas dod gribēšanu un padarīšanu pēc Sava labā prāta.

Sludiniet patiesību lēnprātīgā maigumā

(400)Patiesību vajadzētu atklāt dievišķā smalkjūtībā, laipni un iejūtīgi. Tai vajadzētu nākt no sirds, kas ir mīkstināta un darīta līdzjūtīga. Mums jāuztur cieša savienība ar Dievu, citādi paceļas paša es, un mēs izrunājam neko nedodošu vārdu pulku, kas nelīdzinās rasai vai lēnam lietum un nespēj atdzīvināt vīstošos stādus. Cenšoties mantot dvēseles, lietosim laipnus un maigus vārdus. Dievs būs par gudrību tam, kas gudrību meklēs no dievišķa avota. Mums visur jāmeklē izdevības, mums jābūt nomodā lūgšanās un vienmēr gataviem lēnprātībā un bijībā atbildēt par mūsos esošo cerību. Lai nelabvēlīgi neietekmētu nevienu dvēseli, par kuru miris Kristus, mums savu sirdi vajadzētu turēt paceltu uz Dievu, lai, rodoties izdevībai, varētu pateikt īstos vārdus īstā brīdī. Ja jūs tā sāksiet strādāt priekš Dieva, tad Dieva Gars būs jūsu palīgs. Svētais Gars piešķirs spēku vārdiem, kas runāti mīlestībā uz dvēseli. Patiesībai, kas teikta Kristus žēlojošās laipnības iespaidā, būs atdzīvinošs spēks.

Dieva nodoms ir vispirms skart sirdi. Runājiet patiesību un atļaujiet Viņam sniegt reformējošo spēku un atklāt reformācijas būtību. Neatsaucieties uz to, ko saka pretinieki, tikai arvien vairāk atklājiet patiesību. Patiesība spēj aizsniegt sirdi. Vienkārši un skaidri arvien vairāk atveriet Dieva Vārdu, parādot to visā tā iespaidīgumā.

Vairojoties ap mums grūtībām, mūsu rindās būs redzama gan atšķiršanās, gan savienošanās. Daži, kas tagad ir gatavi ņemt rokās kara ieročus, īstu briesmu brīdī parādīs, ka viņi nav cēluši uz drošas klints, viņi pakļausies kārdināšanai. Kam ir bijusi liela gaisma un dārgas priekšrocības, bet kas to nav izmantojuši, mūs atstās, aizbildinoties ar vienu vai otru iemeslu. (401) Nepieņemdami patiesības mīlestību, tie kļūs par upuri ienaidnieka viltīgajiem izdomājumiem, tie pievērsīs uzmanību pavedinošiem gariem un velnu mācībām un aizies no ticības. Bet, uz otru pusi, kad pār mums patiesi izlauzīsies vajāšanu vētra, patiesās avis sadzirdēs patiesā Gana balsi. Ar pašaizliedzīgām pūlēm tiks glābti pazudušie, un daudzi, kas bija no ganāmpulka nomaldījušies, nāks atpakaļ, lai sekotu lielajam Ganam. Dieva ļaudis spiedīsies kopā un vienotā frontē stāsies pretī ienaidniekam. Redzot kopējās briesmas, mitēsies cīņa pār pārākumu, tad nestrīdēsies par to, kurš jāuzskata par lielāko. Neviens no patiesajiem ticīgiem nesacīs: “Es Pāvils vai es Apolls, vai es Ķevass.” Ikviens un visi nodos liecību: “Es cieši pieķeros Kristum, es priecājos Viņā kā savā personīgā Pestītājā.”

Tā patiesība tiks ieviesta praktiskajā dzīvē, un tā tiks atbildēts uz Kristus lūgšanu, ko Viņš lūdza tieši pirms Sava pazemojuma un nāves: “Lai visi ir viens, itin kā Tu, Tēvs, Manī un Es Tevī, lai arī tie ir viens mūsos, lai pasaule tic, ka Tu Mani esi sūtījis.” Jāņa 17,21. Kristus mīlestība un brāļu mīlestība liecinās pasaulei, ka mēs esam bijuši ar Jēzu un mācījušies no Viņa. Tad trešā eņģeļa vēsts pieaugs spēcīgā saucienā, un visu zemi apgaismos Kunga godība.

Mūsu pārliecība ik dienas no jauna jānostiprina ar pazemīgām, sirsnīgām lūgšanām un Vārda lasīšanu. Kaut arī katrs mēs esam personība, kaut arī katram no mums vajadzētu stipri turēties pie tā, par ko esam pārliecināti, tomēr mums sava pārliecība jāpatur kā Dieva patiesība un Dieva sniegtā spēkā. Ja mēs tā nerīkosimies, tad mēs to ar savu uztveri izkropļosim.

Dieva Vārdam jāstāv visaugstāk

(402)Dieva ļaudis atzīs cilvēcīgo valdību kā dievišķi nozīmētu iekārtojumu un paklausību tai tās likumīgajā sfērā mācīs kā svētu pienākumu. Bet, ja tās prasības nostāsies pret Dieva prasībām, tad Dieva Vārds jāatzīst pāri visai cilvēcīgai likumdošanai. “Tā saka Kungs” nav nobīdāms malā “tā saka draudze” vai “tā saka valsts” priekšā. Kristus kronis jāpaceļ pāri laicīgo valdnieku diadēmām.

Pamatlikumi, kas mums jāatbalsta šai laikā, ir tie paši, kurus aizstāvēja evaņģēlija piekritēji lielajā Reformācijā. Kad 1529.gadā firsti sapulcējās Špeieras reihstāgā, likās, ka pasaules cerība tūlīt tiks izdzēsta. Šai sanāksmei iesniedza imperatora pavēli, kas ierobežoja reliģijas brīvību un pilnīgi aizliedza tālāk izplatīt reformētās mācības. Vai Vācijas firsti atzīs šo pavēli? Vai lielie ļaužu pulki, kas vēl atradās tumsā, lai paliek bez evaņģēlija gaismas? Svaru kausos bija likti pasaulei ļoti svarīgi jautājumi. Kas bija pieņēmuši reformēto ticību, sanāca kopā un vienprātīgi nolēma: “Noraidīsim šo pavēli. Sirdsapziņas lietās vairākumam nav nekādas varas.”

Patiesības un reliģiskās brīvības karogs, ko augsti paceltu turēja šie reformatori, šajā pēdējā cīņā ir uzticēts mums. Atbildība par šo lielo dāvanu gulstas uz tiem, kurus Dievs svētījis ar Viņa Vārda zināšanām. Mums Dieva Vārds jāpieņem par visaugstāko autoritāti. Mums pašiem priekš sevis jāpieņem tā patiesības.(403) Un šīs patiesības mēs varam novērtēt tikai tad, ja tās atrodam personīgās studijās. Un tad, kad mēs Dieva Vārdu padarām par savas dzīves vadoni, priekš mums ir atbildēta Kristus lūgšana: “Svētī tos Tavā patiesībā, Tavs Vārds ir patiesība.” Jāņa 17,17. Mūsu ticības apliecība ir šo patiesību atzīšana vārdos un darbos. Tikai tā citi var ieraudzīt, ka mēs ticam Bībelei.

Šie reformatori, kuru protests mums ir devis protestantu vārdu, saprata, ka Dievs viņus aicinājis sniegt pasaulei evaņģēliju, un, lai to darītu, viņi bija gatavi upurēt savus īpašumus, savu brīvību un savu dzīvību. Vai lielās cīņas pēdējā kaujā mēs esam tikpat uzticīgi mūsu rokās nodotajam darbam kā pirmie reformatori savam?

Plosoties vajāšanām un pastāvot nāves draudiem, tam laikam dotā patiesība tika izplatīta tuvu un tālu. Ļaudis saņēma Dieva Vārdu, to dedzīgi pētīja visas iedzīvotāju šķiras, augsti un zemi, mācīti un nemācīti, un, kas gaismu pieņēma, tie savukārt kļuva par tās vēstnešiem. Tajās dienās ļaudis ar patiesību sīki iepazīstināja prese. Lutera spalvai bija spēks, un visur izkaisītie viņa raksti satrauca pasauli. Mūsu rīcībā atrodas tādi paši līdzekļi, kas ir vēl simtreiz spēcīgāki. Mūsu rokās ir Bībele, preses izdevumi daudzās valodās, kas iztirzā šim laikam doto patiesību, un visu to iespējams ātri aiznest visai pasaulei. Mums cilvēkiem jāsniedz Dieva pēdējais brīdinājums, un cik nopietniem mums vajadzētu būt, pētot Bībeli, un cik dedzīgiem gaismas izplatīšanā!

Sagatavošanās pēdējai krīzei

(404) Lielā krīze ir tieši mūsu priekšā. Lai stātos pretī tās pārbaudījumiem un kārdināšanām un lai izpildītu ar to saistītos pienākumus, būs vajadzīga stipra un neatlaidīga ticība. Tomēr mēs varam krāšņi uzvarēt, nevienu nomodā esošu, lūdzošu un ticošu dvēseli ienaidnieks nesavaldzinās.

Mūsu priekšā esošajā bēdu laikā Dieva drošības ķīla tika dāvāta tiem, kas būs turējuši Viņa pacietības vārdu. Saviem uzticīgajiem Kristus sacīs: “Ejiet, Mani ļaudis, ejiet savos kambaros un aizslēdziet savas durvis aiz sevis, apslēpjaties kādu mazu brīdi, kamēr dusmas pāriet.” Jesaja 26,20. Lauva no Jūda, kas ir tik briesmīga Viņa žēlastības atmetējiem, būs Dieva Jērs paklausīgajiem un uzticīgajiem. Mākoņa stabs, kas Dieva likumu pārkāpējiem pauž dusmas un šausmas, ir gaisma, žēlastība un brīvība tiem, kas tur Viņa baušļus. Roka, kas ir stipra iznīcināt nepaklausīgos, būs stipra glābt uzticīgos. Ikviens uzticīgais noteikti tiks sakrāts. “Viņš sūtīs Savus eņģeļus ar lielu bazūnes skaņu, un tie Viņa izredzētos sakrās no četriem zemes vējiem, no viena debess gala līdz otram.” Mat.24,31.

Brāļi, kam ir atvērušās Dieva Vārda patiesības, kādu lomu jūs gribat spēlēt pasaules vēstures noslēguma ainās? Vai jūs esat atmodušies šai svinīgai īstenībai? Vai jūs saprotat lielo sagatavošanās darbu, kas risinās Debesīs un virs zemes? Lai visi, kas saņēmuši gaismu, kam ir bijusi izdevība lasīt vai dzirdēt šo pravietojumus, ņem vērā to, kas tur ir rakstīts, “jo laiks ir tuvu”. Lai neviens tagad nepieskaras grēkam, kas ir visa posta cēlonis mūsu pasaulē. Nepalieciet vēl ilgāk letarģiskajā miegā un trulā vienaldzībā. Rūpējieties, lai vairs nebūtu jāšaubās par savas dvēseles likteni. Pārliecinieties, ka atrodaties pilnīgi Kunga pusē. Lai no patiesīgām sirdīm un drebošām lūpām atskan jautājums: “Kas pastāvēs?” Vai jūs šajās pēdējās, dārgajās pārbaudījumu stundās sava rakstura veidošanai esat lietojuši vislabāko materiālu? Vai jūs esat savu dvēseli šķīstījuši no katra traipa? Vai esat sekojuši gaismai? Vai jūsu darbi atbilst jūsu ticības apliecībai?

Vai Dieva žēlastības mīkstinošais un klusinošais iespaids darbojas pie jums? Vai jums ir sirds, kas spēj just, acis, kas spēj redzēt, un ausis, kas spēj dzirdēt? Vai velti darīta zināma mūžīgā patiesība par šīs zemes tautām? Tās atrodas zem nosodījuma, gatavodamās saņemt Dieva sodu, un šai dienā, kas liela mūžīgo rezultātu ziņā, izredzētajiem ļaudīm, kam jāsargā svarīgās patiesības, pastāvīgi jāpaliek Kristū. Vai jūs ļaujat savai gaismai spīdēt, lai apgaismotu tautas, kas iet bojā savos grēkos? Vai jūs atzīstat, ka jums jāaizstāv Dieva baušļi ļaužu priekšā, kas tos min zem kājām?

Ir iespējams būt daļējam, formālam ticīgam. Bet tādi tiks atrasti par viegliem un pazaudēs mūžīgo dzīvību. Ir iespējams dzīvi saskaņot ar dažām Bībeles patiesībām un tikt uzskatītam par kristieti un tomēr aiziet bojā, tāpēc ka nav īpašību, kas vissvarīgākās kristīgā raksturā. Ja jūs neņemat vērā vai vienaldzīgi izturaties pret Dieva dotajiem brīdinājumiem, ja jūs kopjat vai atvainojat grēku, tad jūs apzīmogojat savas dvēseles likteni. Jūs svaru kausos tiksiet svērti un atrasti par viegliem. Uz visiem laikiem būs atņemta žēlastība, miers un piedošana, Jēzus būs pagājis garām, lai nekad vairs neatnāktu jūsu lūgšanu sniedzamības robežās. Kamēr vēl žēlastība kavējas, kamēr vēl Pestītājs mūs aizstāv, darīsim pilnīgu un pamatīgu darbu mūžībai. (406)

Kristus atgriešanās uz mūsu pasauli netiks ilgi atlikta. Lai tā ir katras vēsts pamatdoma.

Ļaudīm bieži jāsludina Kristus otrās atnākšanas svētlaimīgā cerība. Gaidot mūsu Kunga drīzo atnākšanu, mēs sapratīsim zemes lietu tukšumu un nenozīmīgumu.

Drīz tiks izcīnīta Armaģedonas kauja. Viņš, uz Kura drēbēm ir rakstīts vārds ķēniņu Ķēniņš un kungu Kungs, drīz nostāsies Debesu armiju priekšgalā.

Tagad Kunga kalpi nevar teikt, kā Dāniēls ir teicis: “Norādītais laiks bija garš.” Dān.10,1. (angļu tulk.) Tagad atlicis tikai īss laiks, līdz Dieva liecinieki būs padarījuši savu darbu, sagatavojot Kungam ceļu.

Mums jāatmet mūsu šaurie, savtīgie plāni, atceroties, ka mums jādara vislielākais un svarīguma ziņā visaugstāk stāvošais darbs. Darot šo darbu, mēs sludinām pirmā, otrā un trešā eņģeļa vēstis un tādā veidā sagatavojamies cita eņģeļa nonākšanai no Debesīm, kam jāapgaismo zeme ar savu godību.

Kunga diena tuvojas klusiem soļiem, bet lielie un gudrie vīri, kas tiek uzskatīti par tādiem, nepazīst Kristus atnākšanas vai pasaules gala zīmes. Netaisnība vairojas, un mīlestība daudzos ir izdzisusi.

Tūkstoš reiz tūkstoši un miljons reiz miljoni tagad izšķir savu likteni par mūžīgu dzīvību vai mūžīgu nāvi. Ļaudis, kas pilnīgi aizņemti savā laicīgajā darbā, ļaudis, kas atrod prieku pie spēļu galdiem, ļaudis, kam patīk nodoties samaitātai apetītei, izpriecu mīlētāji, teātru un dejas zāļu apmeklētāji no saviem aprēķiniem izsvītro mūžību. Visa viņu dzīves nasta ir: Ko mēs ēdīsim? Ko dzersim? Kā ģērbsimies? Viņi neatrodas tajā gājienā, kas virzās pretī Debesīm. Tos vada lielais atkritējs, un kopā ar to viņi tiks iznīcināti.

Ja mēs neizpratīsim šo mūžībā aizskrejošo mirkļu svarīgumu un nesagatavosimies pastāvēšanai lielajā Dieva dienā, tad mēs būsim neuzticīgi namturi. Sargam jāprot atšķirt nakts laiku. Visas lietas aptver svinīgums, ko vajadzētu izprast katram, kas tic šim laikam dotajai patiesībai. Tiem vajadzētu strādāt, domājot par Dieva dienu. Dieva sodības gatavojas nākt pār pasauli, un mums jābūt sagatavotiem šai lielajai dienai.

Mūsu laiks ir dārgs. Mums atlikušas tikai nedaudzas, pavisam nedaudzas pārbaudes laika dienas, kad sagatavoties nākošai mūžīgai dzīvei. Mēs nedrīkstam izšķiest laiku, darot šo un to uz labu laimi. Mums vajadzētu baidīties Dieva Vārdam pieskarties tikai virspusēji.

Tagad tikpat patiesi kā tad, kad Kristus dzīvoja virs zemes, katrs evaņģēlija iebrukums ienaidnieka valstī sastop visnežēlīgāko pretestību no viņa lielo armiju puses. Tieši mūsu priekšā esošā cīņa būs visšausmīgākā, kāda jebkad pieredzēta. Un, kaut sātans ir attēlots esam tik varens kā stipri bruņots vīrs, viņa sakāve tomēr būs pilnīga, un ikvienam kas savienosies ar viņu, labāk izvēloties atkrišanu kā padevību, ies bojā kopā ar viņu.

(408) Savaldošo Dieva Garu pasaulei pamazām atņem. Ātri viens otram seko orkāni, vētras, viesuļi, ugunsgrēki un plūdi, lielas nelaimes uz jūras un sauszemes. Zinātne cenšas to visu izskaidrot. Zīmes, kas vairojas ap mums, kas stāsta par Dieva Dēla atnākšanas tuvumu, tiek izskaidrotas ar jebkuru citu, tikai ne ar patieso cēloni. Cilvēki nespēj saskatīt sargājošos eņģeļus, kas satur četrus vējus, lai tie nepūstu, kamēr tiek apzīmogoti Dieva kalpi, bet, kad Dievs pavēlēs atlaist šos vējus, tad būs redzami tādu cīņu skati, ko neviena spalva nevar atainot.

Uz tiem, kas šai laikā ir vienaldzīgi, attiecināms Kristus brīdinājums: “Kad tu nu esi remdens un ne auksts, ne karsts, tad Es tevi izspļaušu no Savas mutes.” Atkl.3,16. Ainojums par izspļaušanu no Savas mutes nozīmē, ka Viņš nevar pienest Dievam jūsu lūgšanas vai jūsu mīlestības apliecinājumus. Viņš nevar atzīt par labu, kā jūs mācat Viņa Vārdu, kā arī jebkuru citu jūsu garīgo darbošanos. Viņš nevar jūsu reliģisko darbību stādīt Tēva priekšā līdz ar lūgumu, lai jums tiktu sniegta žēlastība.

Ja varētu tikt atvilkts priekškars, ja jūs varētu ieraudzīt Dieva nodomus un sodības, kas gatavojas nākt pār notiesāto pasauli, ja jūs varētu novērtēt paši savu izturēšanos, tad jūs trīcētu un drebētu paši par savām dvēselēm un savu līdzcilvēku dvēselēm. Tad uz Debesīm paceltos izmocītu siržu nopietnās lūgšanas. Jūs raudātu starp priekšnamu un altāri, atzīstot savu garīgo aklumu un atkrišanu.

(409)“Bazūnējiet ar bazūni Ciānā, svētījiet gavēni, izsauciet sapulces dienu. Sapulciniet ļaudis, svētījiet draudzi, sapulciniet vecajus, sasauciet bērniņus; ...lai līgavainis iet no sava kambara un līgava no savas vietas. Starp priekšnamu un altāri lai raud priesteri, Kunga sulaiņi, un lai saka: ak Kungs, žēlo Savus ļaudis un nenodod Savu mantību par nievāšanu.” Joēļa 2,15.-17.

“Atgriezieties pie Manis ar visu savu sirdi un ar gavēšanu, un ar raudāšanu, un ar nožēlošanu. Un saplēsiet savas sirdis un ne savas drēbes un atgriezieties pie Kunga, sava Dieva, jo Viņš ir laipnīgs un sirds žēlīgs, lēnprātīgs un no lielas žēlastības, un Viņam ir žēl par to postu. Kas zina, varbūt Viņš atgriezīsies un Viņam būs žēl, un atstās svētību aiz Sevis.” 12.-14.p.

Pēc Izraēla atkrišanas un smagā pelnītā soda Dieva žēlastības vēsts atgrieztajiem ļaudīm bija: “Redzi, Es viņu labināšu un viņu vedīšu tuksnesī un runāšu mīlīgi ar viņu. Un Es tai atdošu viņas vīna dārzus no šejienes un Akora leju par cerības durvīm. Un tur viņa dziedās kā savas jaunības dienās un kā tai laikā, kad viņa iznāca no Ēģiptes.”

“Un tai dienā, saka Kungs, tu Mani sauksi Mans vīrs, un nesauksi Mani vairs mans kungs... Un Es ar tevi saderēšos uz mūžību, un Es ar tevi saderēšos taisnībā un tiesā, un žēlastībā, un apžēlošanā. UN Es ar tevi saderēšos ticībā, un tu atzīsi Kungu.” Oz. 2,14.-20.

“Un jūs manīsiet, ka Es esmu Izraēla vidū un ka Es esmu Kungs, jūsu Dievs, un cits neviens, un Mani ļaudis netaps kaunā ne mūžam.” Joēļa 2,27.

(410) Brīdinājumi, atgādinājumi, apsolījumi, viss ir priekš mums, pār kuriem pasaules gals ir nācis. “Tad nu lai mēs neguļam tā kā citi, bet lai esam nomodā un skaidrā prātā.” 1.Tes.5,6.

“Sargieties, ka jūsu sirdis nekļūst apgrūtinātas ar lieku ēšanu un ar zūdīšanos pēc uztura un ka šī diena piepeši jums neuzbrūk.” Lūkas 21,34.

“Esiet nomodā un lūdziet Dievu, ka neiekrītat kārdināšanā.” Marka 14,38. Esiet nomodā pret ienaidnieka kluso tuvošanos, sargieties no veciem ieradumiem un iedzimtām tieksmēm, ka tās jums pārmērīgi neuzmācas, atgrūdiet tās un esiet nomodā. Sargieties savās domās un plānos, ka visa centrā nenostājas paša es. Esiet nomodā par dvēselēm, kuras Kristus ir atpircis ar Savām asinīm. Esiet nomodā, vērojiet izdevības darīt tām labu.

Esiet nomodā, “ ka Tas, nejauši nākdams, jūs neatrod guļam.” Marka 13,36.

Aicinājums kalpošanas darbā

(411) “Es dzirdēju Kunga balsi sakām: Ko Es sūtīšu un kas mums ies? Tad es sacīju redzi, še es esmu, sūti mani.”

Jaunieši sludināšanas darbā

Nedrīkst būt nekāda evaņģēlija sludināšanas darba noniecināšana. Nevienu pasākumu nevajadzētu vadīt tā, ka cilvēks tiktu ierosināts Vārda sludināšanu vērtēt kā kaut ko zemāk stāvošu. Tā tas nav. Kas noniecina sludināšanas darbu, tie noniecina Kristu. No visiem darbiem visaugstākais ir sludināšanas darbs tā dažādajās līnijās, un jauniešiem pastāvīgi jārāda, ka nav neviena cita darba, ko Dievs svētītu vairāk nekā evaņģēlija sludināšanas darbu.

Neatturiet mūsu jauniešus no iestāšanās sludināšanas darbā. Draud briesmas, ka spilgti un dedzīgi ainojumi dažus atraus no tekas, pa kuru iet tiem pavēl Dievs. Dažiem, kam vajadzēja sagatavoties sludināšanas darbam, ir ieteikts studēt medicīnas specialitātēs. Kungs aicina, lai Viņa vīna dārzā strādātu vēl vairāk sludinātāju. Tika teikti vārdi: “Pastipriniet priekšposteņus, izvietojiet uzticīgus sargus visās pasaules daļās.” Dievs aicina jūs, jaunieši. Viņš aicina veselu jauniešu armiju, kas ir augstsirdīgi un brīvi no aizspriedumiem un kas dziļi mīl Kristu un patiesību.

Cilvēka spējām vai izglītībai ir daudz mazāka nozīme kā garam, ar kādu jūs iestājaties šai darbā. Sludināšanas darbam nav vajadzīgi lieli un mācīti vīri, šim darbam nav vajadzīgi arī daiļrunīgi svētrunu teicēji. Dievs aicina vīrus, kas nodotos Viņam, lai tos piepildītu Viņa Gars. Kristus lietai un cilvēcei vajadzīgi svētotai, pašuzupurīgi vīri, kas var iziet ārpus nometnes, nesdami negodu. Lai tie ir stipri, drosmīgi vīri, derīgi cienījamiem pasākumiem, un lai tie slēdz derību ar Dievu caur upuriem.

Sludināšanas darbā nav vietas dīkdieņiem. Dieva kalpiem par savu darbu jānodod pilnvērtīga liecība. Tie nebūs slinki, bet kā Viņa Vārda izskaidrotāji visiem spēkiem centīsies būt uzticīgi. Tiem nekad nevajadzētu pārtraukt būt skolniekiem. Tiem savā dvēselē jāpasargā skaidra atziņa par darba svētumu un viņu aicinājuma lielo atbildību, lai ne reizi un nekur tie Dievam nepienestu sakropļotu upuri, ziedojumu, kas tiem nav maksājis ne studijas, ne lūgšanas. Kungam vajadzīgi vīri, kas dzīvo spraigu garīgu dzīvi. Ikviens strādnieks var saņemt svaidījumu ar spēku no augšienes un var ticībā un cerībā iet uz priekšu pa teku, kur Dievs tam pavēl iet. Dieva Vārds paliek jaunā, sevi nododošā strādniekā. Viņš būs dzīvs, sirsnīgs un spēcīgs, kas Dieva padomā atradis neizsīkstošu avotu, kur var saņemt visu vajadzīgo.

Dievs šos ļaudis ir aicinājis nest pasaulei vēsti par Kristus drīzo nākšanu. Mums cilvēkiem jāsniedz pēdējais aicinājums uz evaņģēlija mielastu, pēdējais ielūgums uz Jēra kāzu vakariņām. Tūkstošiem vietās, kur nav dzirdēts šis aicinājums, tas vēl ir jādzird. Daudziem, kas vēl nav snieguši vēsti, tā vēl ir jāsludina. Es vēlreiz griežos pie mūsu jauniešiem: Vai Dievs jūs nav aicinājis sludināt šo vēsti?

Cik daudzi no mūsu jauniešiem grib iestāties Dieva darbā, lai netiktu apkalpoti, bet lai paši kalpotu? Pagājušos laikos bija ļaudis, kas ar visu savu dvēseli pieķērās vienam cilvēkam un pēc tam otram, teikdami: “Kungs, palīdzi man glābt šo dvēseli.” (413) Bet tagad tādi gadījumi ir reti. Cik daudz ir tādu, kas ar savu rīcību rādītu, ka izprot grēciniekiem draudošās briesmas? Cik daudzi pieķeras ļaudīm, par kuriem viņi zina, ka tie atrodas briesmās, lai tos lūgšanās pienestu Dievam un pazemīgi Viņu lūgtu tos glābt?

Par pirmo draudzi apustulis Pāvils varēja teikt: “Tie manis dēļ slavēja Dievu.” Gal.1,24. (angļu tulk.) Vai necentīsimies dzīvot tā, lai šos vārdus varētu teikt arī par mums? Dievs rūpēsies par ceļiem un līdzekļiem priekš tiem, kas no visas sirds Viņu meklēs. Viņš vēlas, lai mēs atzītu dievišķo pārvaldību, kas atklājas darba lauku sagatavošanā un ceļu sagatavošanā, lai šos laukus varētu sekmīgi ieņemt.

Lai sludinātāji un evaņģēlisti biežāk iet kopējās lūgšanās ar tiem, kurus patiesība ir pārliecinājusi. Atcerieties, ka Kristus vienmēr ir ar jums. Kungam ir sagatavoti visdārgākie žēlastības krājumi, lai stiprinātu un iedrošinātu patiesos, pazemīgos strādniekus. Tāpēc atstarojiet uz citiem gaismu, kam Dievs licis spīdēt pār jums. Kas to dara, tie pienes Kungam visvērtīgāko ziedojumu. To sirds, kas nes priecīgo glābšanas vēsti, liesmo slavas un pateicības gars.

“Tā saka Tas, Kas septiņas zvaigznes tur Savā labā rokā.” Atkl.2,1. Jaukie iespaidi, kam bagātīgi jāvalda draudzē, ir saistīti ar Dieva kalpiem, kam jāpārstāv dārgā Kristus mīlestība. Debesu zvaigznes atrodas Kristus uzraudzībā. Viņš tās piepilda ar gaismu. Viņš vada to gaitas. Ja Viņš to nedarītu, tad tās kļūtu par kritušām zvaigznēm. Tā tas ir arī ar Viņa sludinātājiem. Tie ir tikai darba rīki Viņa rokās, un viss labais, ko tie padara, ir darīts Viņa spēkā. Caur tiem jāspīd tālāk Viņa gaismai. (414) Tas ir Kristum par godu, ka Viņš Savus sludinātājus caur Svētā Gara darbību dara par lielāku svētību draudzei kā zvaigznes ir pasaulei. Viss vajadzīgais tiem jāmeklē un jāatrod Pestītājā. Ja tie raudzīsies uz Viņu, kā Viņš raudzījās uz Tēvu, tad tie darīs Viņa darbus. Kad tie paļausies vienīgi uz Dievu, tad Viņš tiem dos Savu spožumu, lai to atstarotu pasaulē.

Lai tie, kas ir kā zvaigznes Kristus rokās, atceras, ka tiem pastāvīgi jāsaglabā svēta cieņa. Viņi ir Kristus pārstāvji. Vienkāršība Kristū ir šķīsta un svēta cieņa, kādā cilvēku ietērpj patiesība.

Dieva kalpiem jāsludina ļaudīm Viņa Vārds. Svētā Gara vadībā tie sakārtosies kā zvaigznes Kristus rokā, lai mirdzētu Viņa spožumā. Lai tie, kas sevi sauc par Kristus sludinātājiem, ceļas un spīd, jo viņu gaisma ir nākusi, un Kunga godība ir uzlēkusi pār tiem. Lai tie saprot, ka Kristus gaida no tiem tādus pat darbus, kādus Viņš ir darījis. Lai tie atstāj draudzes, kas pazīst patiesību, un iziet dibināt jaunas draudzes, sniegt patiesības Vārdu tiem, kas neko nezina par Dieva brīdinošo vēsti.

Strādnieku skaitu sludināšanas darbā nedrīkst samazināt, bet tas stipri jāpalielina. Kur tagad darba laukā ir viens sludinātājs, tur viņam jāpievieno divdesmit, un ja viņus pārvaldīs Dieva Gars, tad šie divdesmit tā pasniegs patiesību, ka tiks pievienoti vēl divdesmit.

Kristus cieņa un amats, kādu Viņš ieņem, prasa, lai tiktu ievēroti Viņa nosacījumi. Viņa sekotājiem arvien vairāk un vairāk jākļūst par spēku patiesības pasludināšanā, viņiem tuvojoties ticības un brāļu mīlestības pilnībai. Dievs ir nodrošinājis Savu palīdzību visiem ārkārtējiem gadījumiem, kam mūsu cilvēcīgās iespējas ir nepietiekošas. Viņš sniedz Svēto Garu, lai mums palīdzētu visās grūtībās, lai stiprinātu mūsu cerību un drošību, lai apgaismotu mūsu prātu un šķīstītu mūsu sirdi. Viņš ir paredzējis sagādāt pietiekošas iespējas Savu plānu īstenošanai. Es jums pavēlu, meklējiet padomu no Dieva. Meklējiet Viņu ar visu sirdi, un, “ko Viņš jums teiks, to dariet.” Jāņa 2,5.

Kungs jauniešus nav aicinājis strādāt starp draudzēm. Viņi nav aicināti runāt klausītājiem, kam nav vajadzīgs viņu nenobriedušais darbs, kas visu labi izprot un kas viņu kalpošanā nejūt Gara pievelkošo spēku. Lai jaunie, spējīgi ļaudis pievienojas pieredzējušiem strādniekiem lielajā pļaujas laukā. Ļoti daudzi vislabākos panākumus gūs, iesākot ar kolportāžas darbu un tai pašā laikā izmantojot izdevības sludināt evaņģēliju.

Tomēr lai neviens nekļūst par kāda cita ēnu. Lai tie nekļūst līdzīgi mašīnām, ar lielām grūtībām izdarot tieši to, ko pavēl cits cilvēks. Priekš tiem nevajadzētu izplānot nekādas svētrunas, lai tās sludinātu, kur viņi iet. Viņiem jātiecas pēc pamācībām no Dieva caur Svēto Garu. Lai viņi meklē palīdzību caur lūgšanām un čaklu Dieva Vārda pētīšanu. Ja viņi tā darīs, tad Tas, Kas viņus aicinājis evaņģēlija darbā, ļaus atklāties, ka viņi ir izredzēti trauki. Viņš tiem dos vārdus, ko runāt uz ļaudīm.

Viņu pirmais pienākums ir no Lielā Skolotāja mācīties mācības dažādos virzienos. Dieva Vārdā visiem ir parādīts viens liels mērķis – būt līdzīgiem Viņam, Kas “gāja apkārt, labu darīdams”.

Kristus saka: “Ja kas Man grib kalpot, tas lai seko Man.” Jāņa 12,26. (416) Lai darbinieki, pētot Kristus dzīvi, uzzina, kā Viņš ir dzīvojis un strādājis. Lai tie katru dienu cenšas dzīvot Viņa dzīvi.

Jaunieši, turpiniet iepazīties ar Kungu, un jūs pārliecināsieties, ka “Viņš tiešām ausīs kā auseklis” (“Viņa iešana uz priekšu ir sagatavota kā rīts” –angļu tulk.) Oz.6,3. Pastāvīgi centieties uzlabot savas spējas. Dedzīgi cīnieties, lai kļūtu pilnīgi līdzīgi Glābējam. Dzīvojiet ticībā Kristum. Dariet darbus, kādus Viņš darīja. Dzīvojiet, lai glābtu dvēseles, kuru dēļ Viņš atdeva Savu dzīvību. Visos veidos centieties palīdzēt tiem, ar kuriem jūs nonākat saskarē. Nepārtraukti cīnieties, lai kļūtu derīgāki un spējīgāki. Lai jūsu dzīve piepilda vārdus: “Ar Saviem baušļiem Tu dari mani gudrāku par maniem ienaidniekiem.” Ps.119,98. Runājiet ar savu Vecāko Brāli, Kas pilnveidos jūsu izglītību, rindu pēc rindas, priekšrakstu pēc priekšraksta, šeit mazliet un tur mazliet. Cieša savienība ar Viņu, Kas nodeva Sevi par upuri bojā ejošās pasaules glābšanai, darīs jūs par pieņemamiem strādniekiem. Kad jūs varēsiet likt savu roku uz patiesības un pilnībā to pieņemt, kad jūs varēsiet sacīt “Mans Kungs un mans Dievs”, tad žēlastība, miers un prieks būs jūsu daļa.

“Vai jūs nesakiet: vēl ir četri mēneši, tad nāk pļaujamais laiks? Redzi, Es jums saku: paceliet savas acis un skatiet druvas, jo tās jau ir baltas uz pļaušanu. Un, kas pļauj, tas dabū algu un sakrāj augļus uz mūžīgu dzīvošanu, ka abi var priecāties kopā, sējējs un pļāvējs.” Jāņa 4,35.36.

Draudze un sludināšanas darbs

(417) Ir pēdējais laiks, lai mūsu draudžu locekļi apņēmīgi pūlētos atbalstīt un stiprināt cilvēkus, kas pasaulei sniedz pēdējo žēlastības vēsti. Lai draudzes locekļi ar reliģijas praktisku piepildīšanu dod spēku brīdinošai vēstij, ko pasaulei nes Dieva vēstneši. Izglītotus ļaudis satrauc pasaules izredzes. Ja tie, kas pazīst patiesību, Bībeles pamatlikumus īstenos dzīvē, rādot, ka patiesība tos ir svētojusi, ka tie ir patiesi lēnprātīgā un pazemīgā Pestītāja sekotāji, tad tie atstās iespaidu, kas mantos dvēseles Kristum.

Viss, kas ir mazāks par rosīgu, sirsnīgu kalpošanu Meistaram, mūsu ticības apliecību pārvērš melos. Tikai tāda kristietība, kas atklājas nopietnā, praktiskā rīcībā, atstās iespaidu uz ļaudīm, kas miruši noziegumos un grēkos. Pazemīgi, lūdzoši un ticoši kristieši, kas ar savu rīcību rāda, ka viņu vislielākās ilgas ir darīt zināmu glābjošo patiesību, kas pārbaudīs visus cilvēkus, sakrās savam Kungam bagātu dvēseļu pļauju.

Mums jāpārtrauc mūsu reliģisko pūļu vienmuļība. Mēs pasaulē darām darbu, tomēr neparādām pietiekošu rosmi un dedzību. Ja mēs būtu čaklāki un nopietnāki, tad arī ļaudis tiktu pārliecināti par mūsu vēsts patiesīgumu. Mūsu vienmuļās un neinteresantās Dievu pagodinošās sanāksmes atbaida daudzus augstāko šķiru cilvēkus, kam vajadzīgs redzēt dziļu, nopietnu un svētotu degsmi. Likumos izkopta reliģija neatbilst šim laikmetam. Mēs varam izpildīt visus kalpošanas ārējos darbus un tomēr palikt tikpat lielā mērā bez Svētā Gara dzīvinošā iespaida, kā Ģilboas kalni bija bez rasas un lietus. (418) Mums visiem vajadzīgs garīgs valgums, mums vajadzīgi arī Taisnības Saules spožie stari, kas klusinātu un darītu iejūtīgākas mūsu sirdis. Par pamatlikumiem mums vienmēr jāstāv tikpat stingri kā klintij. Ir jāmāca un jāmācās Bībeles pamatlikumi un tad jāatbalsta ar svētu, tiem atbilstošu dzīvi.

Kas iesaistījušies kalpošanā Dievam, tiem dvēseļu glābšanas darbā jāiet ar sajūsmu un stipru apņēmību. Atcerieties, ka ir ļaudis, kas aizies bojā, ja mēs kā Dieva darba rīki nestrādāsim ar tādu apņēmību, kas neļaujas iebiedēties un nesamazinās. Mums pastāvīgi jāmeklē atbalsts žēlastības tronī.

Nav nekāda atvainojuma, kāpēc mūsu draudžu ticība ir tik vāja un nespēcīga. “Atgriezieties atpakaļ uz Stipro vietu, jūs cietumnieki, kam cerība.” Cak.9,12. Mums ir spēks Kristū. Viņš ir mūsu aizstāvis pie Tēva. Viņš sūta Savus vēstnešus uz visām Savas valsts daļām darīt Saviem ļaudīm zināmu Savu gribu. Viņš staigā draudžu vidū. Viņš Savus sekotājus vēlas svētīt, pacelt un paaugstināt. To iespaids, kas patiesi tic Viņam, būs pasaulei par dzīvības smaržu. Viņš zvaigznes tur Savā labajā rokā, un Viņš ir apņēmies likt Savai gaismai caur tām spīdēt pasaulē. Tā Viņš vēlas Savus ļaudis sagatavot augstākam kalpošanas darbam augšā esošajā draudzē. Viņš mums ir uzticējis lielu darbu. Darīsim to rūpīgi un apņēmīgi. Parādīsim savā dzīvē, ko patiesība ir darījusi priekš mums.

“Kas staigā vidū starp septiņiem zelta lukturiem.” Atkl.2,l. Šī Rakstu vieta rāda Kristus attiecības pret draudzi. Viņš staigā Savu draudžu vidū visā zemes garumā un platumā. Viņš tās vēro ar spraigu interesi, lai redzētu, vai tās atrodas tādā garīgā stāvoklī, ka varētu virzīt uz priekšu Viņa valsti. (419) Kristus ir klāt katrā draudzes sanāksmē. Viņš pazīst katru, kas saistīts ar Viņa kalpošanas darbu. Viņš pazīst tos, kuru sirdi iespējams pildīt ar svētu eļļu, lai tie to sniegtu tālāk. Kas uzticīgi dara Kristus darbu mūsu pasaulē, vārdos un darbos pārstāvot Dieva raksturu un piepildot Kunga nodomu ar tiem, tie Viņa acīs ir ļoti dārgi. Kristus priecājas par tiem, kā cilvēks priecājas par labi koptu dārzu un savu stādīto puķu smaržu.

Par dažādo misijas pasākumu izveidošanu, kādus mēs tagad redzam, bija jāsamaksā ar pašaizliedzību, sevis upurēšanu, neatslābstošu enerģiju un daudzām lūgšanām. Draud briesmas, ka daži no tiem, kas tagad uznāk uz darbības skatuves, samierināsies ar savu neauglīgo darbu, domādami, ka tagad nav vajadzīga tik liela sevis aizliegšana un uzcītība, nav nepieciešams tik smagi un nepatīkami pūlēties, kā strādāja šīs vēsts darbinieki sākumā, ka laiki ir mainījušies, un ka tagad Dieva darbam ir vairāk līdzekļu, kāpēc nav vajadzīgs dzīvot tik grūtos apstākļos, kādi bija daudzu daļa vēsts pamošanās laikā.

Bet, ja uz tagadējās darbības skatuves parādītu to pašu uzcītību un pašuzupurēšanos, kādu redzējām darba sākumā, tad mēs piedzīvotu, ka tiktu padarīts simtreiz vairāk.

Lai darbs ietu uz priekšu tikpat augstā līmenī, kādā tas sākās, tad morālās stājas ziņā nedrīkst notikt nekāda atkāpšanās. Pastāvīgi jāgūst jauni morālā spēka papildinājumi. Ja ļaudis, kas tagad iziet darba laukā, domā, ka drīkst strādāt ar mazāku piepūli un mazāku pašaizliedzību un ka taupība ne tikai līdzekļu ziņā, bet arī laika ziņā tagad nav pārāk svarīga, tad šis darbs pagrims. Strādniekiem tagadējā laikā vajadzētu būt tikpat dievbijīgiem, enerģiskiem un neatlaidīgiem, kā šī darba iesācējiem. (420)

Darbs ir izvērsies tik plaši, ka tagad tas aizņem lielu teritoriju, un ir stipri pieaudzis ticīgo skaits. Tomēr vēl ir lieli trūkumi, jo varēja būt padarīts lielāks darbs, ja būtu parādīts tāds pat misijas gars kā pirmajās dienās. Bez šī gara strādnieki tikai aptraipīs un sabojās Dieva lietu. Darbs tiešām ir gājis atpakaļ, bet ne uz priekšu, kā Dievs vēlas. Mūsu tagadējais skaits un darba plašums nav salīdzināms ar stāvokli sākumā. Mums jāapsver, kas būtu padarīts, ja ikviens strādnieks būtu nodevies Dievam ar dvēseli, miesu un garu, kā tam vajadzētu būt.

Mūsu draudzēm jāsadarbojas garīgā zemes apstrādāšanas darbā, cerot uz ļoti drīzu pļauju. Ļaunas, neticīgas sirds dēļ jāsastopas ar daudzām ačgārnībām, daudziem svēto plānu un pūļu izkropļojumiem. Tomēr darbs ir jāpadara. Augsne ir nepadevīga, atmata ir jāuzplēš, un taisnības sēkla ir jāiesēj. Nevilcinieties, Dieva mīļotie skolotāji, it kā šauboties, vai darāmais darbs tiks paveikts. Neatstājiet to, kā arī nezaudējiet drosmi. Kas ar asarām sēj, ar gavilēšanu pļaus. “Mēs esam Dieva līdzstrādnieki, jūs esat Dieva tīrums, jūs esat Dieva ēka.” Atcerieties, ka jūs nedrīkstat uzticēties sev.

Mums vajadzētu lūgt kā nekad agrāk ne tikai par to, lai strādnieki tiktu izsūtīti lielajā pļaujas laukā, bet arī lai mums būtu skaidra izpratne par patiesību tā, ka, patiesības vēstnešiem atnākot, mēs varētu pieņemt vēsti un cienīt vēstnesi.

Vietējās misijas darbs

Brīdinājums no Efezas draudzes

Uzticīgais Liecinieks griežas pie Efezas draudzes un saka: “Bet tas Man ir pret tevi, ka tu no savas pirmās mīlestības esi atstājies. Tad nu piemini, no kurienes tu esi atkritis, un atgriezies un dari pirmos darbus, bet ja nē, tad Es tev nākšu drīz un nostumšu tavu lukturi no viņa vietas, ja tu neatgriezīsies.” Atkl.2,4.5.

Sākumā Efezas draudzes dzīvi un darbību iezīmēja bērnišķīga vienkāršība un dedzība. Viss stāstīja par dzīvu, izjustu un dedzīgu mīlestību uz Kristu. Ticīgie priecājas Dieva mīlestībā, jo Kristus pastāvīgi mājoja viņu sirdīs. Viņu lūpas slavēja Dievu, un viņu pateicības pilnā dzīve harmonēja ar Debesu ģimenes pienesto pateicību.

Pasaule saprata, ka viņi ir bijuši ar Jēzu. Grēcīgi cilvēki, kas nožēloja savus grēkus, saņēma piedošanu, šķīstīšanu un svētošanu, kļuva par Dieva sabiedrotiem caur Viņa Dēlu. Ticīgie sirsnīgi tiecās uzzināt katru Dieva Vārdu un tūlīt paklausīt. Mīlot savu Glābēju, to augstākais mērķis bija mantot Viņam dvēseles. Tas bija viņu visaugstākais mērķis. Tie nedomāja slēpt Kristus žēlastības dārgās mantas. Viņi saprata sava aicinājuma svarīgumu, un, izjūtot, cik liela nozīme ir vēstij “Miers virs zemes un cilvēkiem labs prāts”, tie dega ilgās šīs priecīgās ziņas aiznest līdz pat visattālākajām zemes robežām.

Draudzes locekļi bija vienoti jūtās, ieskatos un rīcībā. Mīlestība uz Kristu bija tā zelta ķēde, kas tos saistīja kopā. (422) Tie turpināja arvien vairāk un pilnīgāk iepazīties ar Kungu, un viņu dzīvē atklājās gaisma, prieks un miers. Viņi apmeklēja bāreņus un atraitnes viņu bēdās un pasargāja sevi, pasaules neaptraipītus. Nedarīt to viņu izpratnē nozīmētu runāt pretī savai ticības apliecībai un aizliegt savu Glābēju.

Visās pilsētās darbs tika virzīts uz priekšu. Dvēseles tika atgrieztas, un tās savukārt saprata, ka tām par šo nenovērtējamo bagātību jāstāsta tālāk. Viņas nevarēja apstāties, līdz gaismas stari, kas bija apgaismojuši viņu prātu, atmirdzēja arī pār citiem. Neticīgo pulki tika iepazīstināti ar kristiešu cerības pamatu. Personīgi tika izteikti silti, gara apdvesti aicinājumi grēciniekiem, atstumtiem un tiem, kas teicās pazīstam patiesību, tomēr vairāk par Dievu mīlēja izpriecas.

Bet pēc kāda laika ticīgo degsme, viņu mīlestība uz Dievu un savstarpēji sāka atdzist. Draudzē iezagās vēsums. Izraisījās nesaskaņas, un daudzu acis novērsās no Jēzus un vairs neskatījās uz Viņu kā savas ticības Iesācēju un Pabeidzēju. Ļaužu masas, ko uzticīga patiesības īstenošana dzīvē būtu pārliecinājusi un atgriezusi, palika nebrīdinātas. Un tad Uzticīgais Liecinieks sniedza Efezas draudzei šo vēsti. Intereses trūkums par dvēseļu glābšanu rādīja, ka tie ir pazaudējuši savu pirmo mīlestību, jo neviens nevar mīlēt Dievu ar visu savu sirdi, prātu, dvēseli un spēku, nemīlot tos, par kuriem nomira Kristus. Dievs viņus uzaicināja atgriezties un darīt pirmos darbus, jo citādi lukturis tiks nobīdīts no tā vietas.

Vai šis Efezas draudzes piedzīvojums neatkārtojas mūsu paaudzes draudzes dzīvē? Kā mūsu dienu draudze, kas saņēmusi Dieva patiesības atziņas, izlieto šīs zināšanas? Sākumā, kad draudzes locekļi ieraudzīja Dieva neizteicamo mīlestību uz kritušo cilvēci, tie nespēja klusēt. (423) Viņus piepildīja ilgas sadarboties ar Dievu, sniedzot tālāk svētības, ko bija paši saņēmuši. Un dodot tie pastāvīgi saņēma. Viņi pieauga žēlastībā un Jēzus Kristus atzīšanā. Kā ir šodien?

Brāļi un māsas, kas jau sen sakāt, ka ticat patiesībai, es jums jautāju personīgi: vai jūs esat dzīvojuši atbilstoši gaismai, priekšrocībām un izdevībām, kādas Debesis jums dāvājušas? Tas ir nopietns jautājums. Taisnības Saule ir uzlēkusi pār draudzi, un draudzes pienākums ir spīdēt. Katrai dvēselei dota priekšrocība iet uz priekšu. Kas ir savienoti ar Kristu, tie pieaugs žēlastībā un Dieva Dēla atzīšanā līdz pilnīgam vīru un sievu augumam. Ja visi, kas sakās ticam patiesībai, būtu vispilnīgākā veidā izmantojuši savas spējas un izdevības mācīties un strādāt, tad tie Kristū būtu kļuvuši stipri. Lai arī kāda būtu viņu nodarbošanās, lai tie ir lauksaimnieki, mehāniķi, skolotāji vai draudžu gani, ja tie būtu pilnīgi nodevušies Dievam, tad tie būtu kļuvuši spēcīgi un prasmīgi strādnieki savam Debesu Kungam.

Bet ko draudzes locekļi dara, lai tos varētu apzīmēt par “Dieva darba biedriem”? 1.Kor.2,9. Kur mēs redzam smagi strādājošus ļaudis? Kur mēs redzam reliģiskām tēmām nodevušos cilvēkus, kas pakļāvušies Dieva gribai? Kur mēs redzam kristiešus, kas izprastu uz viņiem gulstošos atbildību darīt draudzi par plaukstošu, pilnīgi atmodinātu un gaismu sniedzošu ļaužu kopu? Kur ir tie, kas neierobežo un nemēro priekš sava Kunga mīlestībā darītu darbu? Mūsu Pestītājs atklāsies kā tāds, Kas nāk no Savas dvēseles smagā darba, un Viņš būs apmierināts, bet kā ir ar tiem, kas saucas par Viņa sekotājiem? Vai viņi būs apmierināti, redzot sava darba augļus? (424)

Kāpēc ir tik maz ticības, tik maz garīgs spēks? Kāpēc tik maz ir to, kas uzņemas Kristus jūgu un nes Viņa nastu? Kāpēc cilvēki jāskubina darīt savu darbu priekš Kristus? Kāpēc tik maz ir to, kas spēj atklāt pestīšanas noslēpumu? Kāpēc Kristus piešķirtā taisnība neatmirdz kā gaisma pasaulei no visiem, kas sevi apliecina par Viņa sekotājiem?

Bezdarbības sekas

Ja cilvēki izlietos savus spēkus pēc Dieva norādījumiem, tad viņu podi pavairosies, viņu spējas paplašināsies, un, meklējot pazudušos, lai tos glābtu, viņi saņems Debesu gudrību. Bet, kamēr draudzes locekļi ir vienaldzīgi un negrib pildīt Dieva doto uzdevumu, sniedzot gaismu citiem, kā viņi var cerēt saņemt Debesu bagātību? Kad tie, kas sevi sauc par kristiešiem, neizjūt nekādu nastu apgaismot tumsā esošos, kad tie pārtrauc sniegt tālāk žēlastību un zināšanas, tad viņu izšķiršanas spējas samazinās, viņi nespēj vairs pareizi novērtēt Debesu dāvanas krāšņumu, un paši to nenovērtēdami, viņi neizjūt vajadzību sniegt to citiem.

Mēs redzam dažādās vietās sapulcējamies lielas draudzes. To locekļi ir saņēmuši patiesības atziņu, un daudzi apmierinās ar dzīvības Vārda uzklausīšanu, necenšoties sniegt gaismu citiem. Par darba tālāko attīstību viņi izjūt pavisam mazu atbildību un maz interesējas par dvēseļu glābšanu. Viņi ir ļoti dedzīgi pasaulīgās lietās, bet savu reliģiju viņi neienes savā laicīgajā darbā. Viņi saka: “Reliģija paliek reliģija, un veikals paliek veikals.” Viņi tic, ka gan reliģijai, gan veikalam ir sava īpaša sfēra, un saka: “Ļaujiet tām palikt atšķirtām.”

Izdevību neizmantošanas un priekšrocību nepareizas izlietošanas dēļ draudžu locekļi nepieaug “mūsu Kunga un Pestītāja Jēzus Kristus žēlastībā un atzīšanā.” 2.Pēt.3,18. (425) Tāpēc viņi ir vāji ticībā, nepilnīgi zināšanās un bērni pieredzē. Viņi nav iesakņojušies un nopamatojušies patiesībā. Ja viņi tādi paliks, tad pēdējo dienu maldi tos noteikti pievils, jo viņiem nebūs garīgu redzes spēju, lai atšķirtu patiesību no maldiem.

Dievs Saviem kalpiem ir devis patiesības vēsti, kas jāsludina. Draudzēm tā jāpieņem un visos iespējamos veidos jāsniedz tālāk, satverot pašus pirmos gaismas starus un tos atstarojot. Tā nedarīšana ir mūsu lielais grēks. Mēs esam atpalikuši par vairākiem gadiem. Sludinātāji ir meklējuši apslēpto mantu, ir atvēruši šķirstiņu un ļāvuši dārgakmeņiem iemirdzēties, bet draudzes locekļi nav darījuši simto daļu no tā, ko Dievs no viņiem prasa. Ko gan citu mēs varam gaidīt kā tikai garīgās dzīves izviršanu, ja ļaudis noklausās vienu svētrunu pēc otras, bet pamācības neizlieto praktiski? Dieva dotās spējas, ja tās nelieto, deģenerējas. Vēl vairāk, ja draudzes tiek atstātas bezdarbībā, tad par viņu nodarbināšanu sāk rūpēties sātans. Viņš ieņem šo lauku un iesaista locekļus dažādos darbos, kas izsūc viņu spēkus, iznīcina garīgumu un liek tiem kā nedzīvai nastai uzgulties draudzei.

Mūsu vidū ir ļaudis, kas, ņemot laiku pārdomām, ieraudzītu, ka, neko nedarot, tie grēko, jo nevērīga izturēšanās pret Dieva dotajiem podiem ir grēks. Brāļi un māsas, jūsu Glābēju un visus svētos eņģeļus apbēdina jūsu cietās sirdis. Kristus dvēseļu glābšanai atdeva Savu dzīvību, un tomēr jūs, kas esat iepazinuši Viņa mīlestību, tik maz pūlaties, lai Viņa žēlastības svētības sniegtu tiem, par kuriem Viņš nomira. Eņģeļi ir pārsteigti par šādu vienaldzību un pienākuma nepildīšanu. Dieva tiesā jums vajadzēs sastapties ar dvēselēm, kuras jūs pametāt novārtā. Tai lielajā dienā jūs paši visu atzīsiet un sevi nosodīsiet. Kaut Kungs jūs jau tagad vadītu uz atgriešanos. (426) Kaut Viņš piedotu Saviem ļaudīm tā darba nepadarīšanu Viņa vīna dārzā, ko Viņš tiem bija uzticējis.

“Tad nu piemini, no kurienes tu esi atkritis, un atgriezies un dari pirmos darbus, bet ja ne, tad Es tev nākšu drīz un nostumšu tavu lukturi no viņa vietas, ja tu neatgriezīsies.”

Ak, cik maz ir to, kas zina savu piemeklēšanas laiku! Cik maz ir cilvēku, pat starp tiem, kas apgalvo, ka tic tagadējai patiesībai, kas izprastu laika zīmes vai arī mūsu piedzīvojumus pirms visa noslēguma! Šodien mēs vēl atrodamies Dieva pacietības aizsegā, bet cik ilgi vēl Dieva eņģeļi turēs vējus, lai tie nepūstu?

Neskatoties uz Dieva neizsakāmo žēlastību pret mums, cik maz mūsu draudzēs ir īsti pazemīgu, sevi atdodošu dievbijīgu Kristus kalpu? Cik maz ir siržu, kurās valdītu pateicība un slava par to, ka Kungs tās pagodinājis, aicinot darīt savu daļu Dieva darbā, kļūt par Kristus līdzdalībniekiem Viņa ciešanās!

Šodien liela daļa no tiem, kas veido mūsu draudzes, ir miruši pārkāpumos un grēkos. Tie nāk un iet līdzīgi durvīm savās eņģēs. Gadiem ilgi tie ir pašapmierināti klausījušies vissvinīgākās, aizkustinošākās patiesības, bet praktiski tās nav īstenojuši. Tāpēc tie arvien mazāk spēj izprast patiesības vērtību. Aizkustinošās, norājošās un brīdinošās liecības tos nepamodina nožēlot savus grēkus. Visjaukākās melodijas, kas nāk no Dieva caur cilvēcīgām lūpām, - taisnošana ticībā un Kristus taisnība,- neizraisa viņos atbilstošu mīlestību un pateicību. Kaut gan Debesu Tirgotājs rāda tiem viskrāšņākos ticības un mīlestības dārgakmeņus, kaut gan Viņš aicina tos pirkt no Viņa “ zeltu, kas ugunī pārbaudīts”, un “baltas drēbes”, lai tie varētu tikt apģērbti, un “acu zāles”, lai varētu redzēt, tie tomēr nocietina savu sirdi pret Viņu un savu remdenību neizmaina pret mīlestību un dedzību. (427) Apliecinot ticību, tie aizliedz dievbijības spēku. Ja viņi tā turpinās, tad Dievs tos atmetīs. Tie paši sevi padara nederīgus būt par Viņa ģimenes locekļiem.

Galvenais mērķis ir dvēseļu mantošana

Mēs nedrīkstam domāt, ka evaņģēlija darbs galvenokārt ir atkarīgs no sludinātāja. Katram cilvēkam Dievs ir devis kādu darbu, ko darīt Viņa valstības lietā. Katram, kas apliecina Kristus vārdu, jābūt dedzīgam, nesavtīgam strādniekam, gatavam aizstāvēt taisnības pamatlikumus. Katrai dvēselei rosīgi jāpiedalās Dieva lietas tālākā virzīšanā uz priekšu. Lai arī kāda būtu mūsu nodarbošanās, kā kristiešiem mūsu pienākums ir iepazīstināt pasauli ar Kristu. Mums jābūt misionāriem, kuru galvenais mērķis ir dvēseļu mantošana Kristum.

Savai draudzei Dievs ir uzticējis noteiktu darbu – izplatīt gaismu un nest Viņa mīlestības vēsti. Mūsu darbs nav nosodīšana un vainas uzrādīšana, bet gan jūga vilkšana kopā ar Kristu, lūdzot cilvēkus salīdzināties ar Dievu. Mums dvēseles ir jāiedrošina, jāsaista un tā jāmanto Pestītājam. Ja mūs tas neinteresē, ja Dievam atturam kalpošanu, ko var sniegt sirds un dzīve, tad mēs Viņam nolaupām iespaidu, laiku, naudu un pūles. Nedarot labu saviem līdzcilvēkiem, mēs Dievam nolaupām slavu, kam vajadzētu pacelties pie Viņa dvēseļu atgriešanas rezultātā.

Sākat ar vistuvākajiem

Daži, kas jau ilgi saukušies par kristiešiem un vēl nav izjutuši atbildības nastu par dvēselēm, kas iet bojā viņu pašu mājas pavēnī, var domāt, ka tiem ir darāms darbs tālās zemēs, bet kur ir pierādījuma par viņa derīgumu šādam darbam? Kur viņi ir parādījuši, ka uz viņiem gulstas nasta par dvēselēm? Šīm personām vispirms jātiek apmācītām un disciplinētām savās mājās. Patiesa ticība un mīlestība uz Kristu radīs viņos visnopietnāko vēlēšanos glābt dvēseles tieši savās mājās. (428) Tie izmantos visus garīgos spēkus, lai vilktu kopā ar Kristu, mācoties no Viņa lēnprātību un pazemību. Tad, ja Dievs vēlēsies, lai viņi dodas uz svešām zemēm, viņi šim ceļam būs sagatavoti.

Lai tie, kas vēlas strādāt priekš Dieva, iesāk savās mājās, savā namā, pie saviem kaimiņiem un starp saviem draugiem. Šeit viņi atradīs labvēlīgu misijas lauku. Šis mājas misijas darbs ir pārbaudes akmens, kas atklāj viņu spējīgumu vai nespēju kalpošanai plašākā laukā.

Mācība, ko sniedz Filips un Nātānaēls

Filipa izturēšanās pret Nātānaēlu ir patiesa vietējā misijas darba paraugs. Filips bija redzējis Jēzu un bija pārliecināts, ka Viņš ir Mesija. Priecādamies par to, viņš vēlējās, kaut arī viņa draugi uzzinātu labo vēsti. Šai patiesībā, kas tik ļoti iepriecināja viņu, viņš vēlējās dalīties arī ar Nātānaēlu. Patiess žēlastības jaukums sirdī atklās savu esamību, izstarojoties uz citiem. Fīlips devās meklēt Nātānaēlu, un uz viņa aicinājumu Nātānaēls atbildēja no savas lūgšanas vietas zem vīģes koka. Nātānaēlam nebija bijusi priekšrocība dzirdēt Jēzus vārdus, bet viņš pie Jēzus tika vilkts garā. Viņš ilgojās pēc gaismas un šai brīdī tieši to no sirds bija lūdzis. Filips līksmi izsaucās: “Par ko Mozus bauslībā rakstījis un pravieši, To mēs esam atraduši, Jēzu no Nācaretes.” Jāņa 1,46. Filipa aicināts, Nātānaēls meklēja un atrada Pestītāju un savukārt pievienojās darbam, lai mantotu dvēseles Kristum.

Viens no visiespaidīgākajiem veidiem, lai gaismu sniegtu tālāk, ir personīgas, klusas pūles. Mājas lokā, pie kaimiņa pavarda, blakus slimnieka gultai klusi un mierīgi jūs varat lasīt Rakstus un runāt par Jēzu un patiesību. (429) Tā jūs varat iesēt dārgu sēklu, kas uzdīgs un nesīs augļus.

Ģimene kā misijas lauks

Mūsu strādāšanai priekš Kristus jāiesākas ģimenē, mājās. Jauniešus vajadzētu audzināt pavisam savādākā veidā, nekā tie ir audzināti pagātnē. Viņu labklājība prasa daudz lielākas pūles par tām, kādas tiem veltītas līdz šim. Nav neviena svarīgāka misijas lauka par šo. Ar priekšrakstiem un priekšzīmi vecākiem savi bērni jāmāca strādāt neatgriezto labā. Bērnus vajadzētu mācīt just līdzi gados veciem un apbēdinātiem ļaudīm un censties atvieglot trūcīgo un nelaimīgo ciešanas. Viņus vajadzētu mācīt čakli pūlēties misijas darbā, un no agras bērnības viņus vajadzētu radināt aizliegt sevi un uzupurēties par labu citiem un Kristus lietas virzīšanai uz priekšu, lai tie varētu būt Dieva līdzstrādnieki.

Bet, ja tie vispār iemācīsies darīt patiesu misijas darbu priekš citiem, tad vispirms tiem jāiemācās strādāt mājas cilvēku labā, kam ir dabīgas tiesības uz mīlestības pakalpojumiem. Katru bērnu vajadzētu radināt veikt viņam atbilstošu mājas darbu daļu. Bērnam nekad nevajadzētu kaunēties izlietot savas rokas mājas pienākumu pildīšanā un ar savām kājām tecēt dažādos uzdevumos. Tādā veidā nodarbināts, viņš neies pa nevīžības un grēka takām. Cik daudz stundu izšķiež bērni un jaunieši, laiku, ko varēja pavadīt, uzņemot uz saviem jaunajiem, stiprajiem pleciem ģimenes dzīves pienākumus, palīdzot nest nastas, kas kādam ir jānes, tā parādot mīlošu interesi par tēvu un māti. Viņi arī jāiesakņo patiesajos veselības reformas pamatlikumos un rūpēs par savu miesu.

Ak, kaut vecāki ar lūgšanām un lielu uzmanību rūpētos par savu bērnu mūžīgo labklājību! Lai viņi paši sev jautā: Vai neesam bijuši vieglprātīgi? (430) Vai neesam atstājuši novārtā šo svinīgo darbu? Vai neesam atļāvuši saviem bērniem kļūt par sātana kārdināšanu rotaļlietām? Vai mums Dieva priekšā nebūs jādod svinīgs norēķins, tāpēc ka esam atļāvuši saviem bērniem izlietot viņu spējas, laiku un iespaidu, strādājot pretī patiesībai, pretī Kristum? Vai neesam atstājuši novārtā savu vecāku pienākumu un palielinājuši sātana valsts pavalstnieku skaitu?

Daudzi kaunpilnā kārtā ir atstājuši novārtā šo mājas darba lauku, un ir pienācis laiks izlietot dievišķos palīdzības avotus un dziedinošos līdzekļus, lai šo ļaunumu izlabotu. Ar ko tā saucamie Kristus sekotāji var sevi aizbildināt, ka nav uzaudzinājuši savus bērnus Kunga darbam?

Dievs vēlas, lai ģimenes virs zemes simbolizētu Debesu ģimeni. Kristīgās mājas, kas ir dibinātas un tiek vadītas saskaņā ar Dieva plānu, ir viens no Viņa visiespaidīgākajiem līdzekļiem kristīga rakstura izveidošanai un Viņa darba virzīšanai uz priekšu.

Ja vecāki vēlas savas ģimenes redzēt savādākas, tad lai tie paši pilnīgi svētījas Dievam un sadarbojas ar Viņu darbā, kas pārmainītu viņu mājas dzīvi.

Ja mūsu pašu mājas būs tādas, kādām tām vajadzētu būt, tad netiks pieļauts, ka mūsu bērni uzaugtu kūtrumā un vienaldzīgi pret Dieva prasībām attiecībā uz trūkumcietējiem, kas dzīvo tiem visapkārt. Kā Kunga mantojums tie tiks sagatavoti uzņemties šo darbu tur, kur viņi atrodas. No tādām mājām izplūdīs gaisma, kas atklāsies nezinošo labā, vadot tos pie visu zināšanu Avota. Izplatītais iespaids būs spēks Dieva un Viņa patiesības pusē.

Pamāciet draudzi darīt misijas darbu

“Sargs, cik gara vēl nakts?” Jesaja 21,11. Vai sargi, kam domāts šis jautājums, spēj dot bazūnei skaidru skaņu? Vai avju gani uzticīgi rūpējas par ganāmpulku kā tādi, kam būs jādod norēķins? Vai Dieva kalpi ir nomodā par dvēselēm, apzinādamies, ka viņu uzraudzībā nodotie ir Kristus asinīm atpirkts īpašums? Pasaulē jāpadara liels darbs, un ko mēs darām, lai to veiktu? Ļaudis ir saņēmuši par daudz svētrunu, bet vai viņi ir pamācīti, kā strādāt to labā, kuru dēļ nomira Kristus? Vai ir izstrādātas un viņiem parādītas darba galvenās līnijas tādā veidā, lai katrs ieraudzītu vajadzību piedalīties šai darbā?

Ir skaidri redzams, ka visas teiktās svētrunas nav radījušas lielu pašaizliedzīgu strādnieku pulku. Šī lieta jāapsver kā tāda, kas sevī ietver visnopietnākās sekas. Riskam ir pakļauta mūsu mūžīgā nākotne. Draudzes savīst, tāpēc ka savas spējas nav izlietojušas gaismas izplatīšanā. Vajadzētu sniegt rūpīgus norādījumus, kas būtu kā Kunga pamācības, lai visi praktiski izlietotu savu gaismu. Kam jāuzrauga draudzes, tiem vajadzētu izraudzīties spējīgus locekļus un uzlikt viņiem pienākumus, tai pašā laikā viņus pamācot, kā iespējams vislabāk pakalpot un citus aplaimot.

Vajadzētu izmantot visus līdzekļus, lai aiznestu patiesības atzīšanu to tūkstošu priekšā, kas izpratīs pierādījumus un kas novērtēs Kristus līdzību Viņa ļaudīs, ja tiem būs izdevība to redzēt. Pārvēršat misijas sapulces par sanāksmēm, kas kalpo ļaužu apmācīšanai, kā strādāt misijas darbu. Dievs sagaida, ka Viņa draudze audzinās un sagatavos savus locekļus pasaules apgaismošanas darbam. Vajadzētu sniegt tādu audzināšanu, kas noslēgtos ar simtiem cilvēku, kuri atdotu mijējiem vērtīgus podus. Izlietojot šos podus, cilvēki pieaugtu derīgumā un spētu ieņemt iespaidīgas uzticības vietas, kā arī saglabāt pamatlikumus skaidrus un nesamaitātus. Tā priekš Kunga būtu paveikts daudz laba.

Draudzes locekļus iesaistiet darbā

Daudzi, kam ir patiesas spējas, sarūs bezdarbībā, jo viņi nezina, kā sākt strādāt misijas frontēs. Lai kāds spējīgs cilvēks šiem bezdarbīgajiem ļaudīm izskaidro tā darba galvenās kontūras, ko viņi var darīt. Nodibiniet mazus misijas punktus daudzās vietās, lai pamācītu vīrus un sievas, kā izlietot un pavairot savus podus. Lieciet visiem saprast, kas no viņiem tiek gaidīts, un daudzi, kas tagad dzīvo bez darba, kļūs par patiesiem strādniekiem.

Līdzību par podiem vajadzētu izskaidrot visiem. Draudžu locekļiem jāļauj saprast, ka tie ir pasaules gaisma un ka Kungs sagaida, ka tie atbilstoši savām dažādajām spējām apgaismos un svētīs citus. Vai tie ir bagāti vai nabagi, augsti vai zemi, Dievs visus aicina enerģiski kalpot Viņam. Dievs Sava darba attīstībā ir atkarīgs no draudzes, un Viņš sagaida, ka tie, kas sevi sauc par Viņa sekotājiem, darīs savu pienākumu kā saprātīgas būtnes. Ir ļoti vajadzīgs, lai ikviens apmācīts un disciplinēts prāts un katra vismazākā spēja tiktu iesaistīta dvēseļu glābšanas darbā.

Neejiet garām mazajām lietām un netiecieties pēc lieliem darbiem. Ir iespējams, ka mazu darbu jūs padarīsiet sekmīgi, bet, cenšoties darīt lielu darbu, cietīsiet pilnīgu neveiksmi un kritīsiet mazdūšībā. Kur vien redzat, ka jādara kāds darbs, to arī dariet. Darot to, ko jūsu rokas atrod, jūs attīstīsiet spējas un derīgumu lielākam darbam. (433) Tieši ikdienišķo izdevību neievērošana un mazo lietu atstāšana novārtā ir iemesls, kāpēc daudzi kļūs neauglīgi un sausi.

Ir veidi, kā visi var personīgi kalpot Dievam. Dažs var aizrakstīt vēstuli kādam tālumā dzīvojošam draugam vai aizsūtīt laikrakstu cilvēkam, kas interesējas par patiesību. Citi var sniegt padomu grūtībās nonākušiem cilvēkiem. Kas zina, kā jākopj slimnieki, tie var palīdzēt šai virzienā. Vēl citi, kam ir vajadzīgās spējas, var lasīt priekšā Bībeli vai noturēt Bībeles stundas.

Jāatrod visvienkāršākie darba veidi un draudzēm jāiekļaujas darbā. Ja locekļi vienoti pieņems šādus plānus un neatlaidīgi centīsies tos īstenot, tad tie ievāks bagātu algu, viņu piedzīvojumi kļūs gaišāki, viņu spējas palielināsies un ar viņu pūlēm tiks glābtas dvēseles.

Jāstrādā arī tiem draudzes locekļiem, kas nav saņēmuši īpašu izglītību

Lai neviens nedomā, ka skolas izglītības trūkuma dēļ tie nevar piedalīties Kunga darbā. Dievam ir darbs tieši priekš tevis. Viņš ikvienam cilvēkam ir devis savu darbu. Jūs paši varat izpētīt Rakstus. “Kad Tavi vārdi atveras, tad tie apgaismo un dara vientiesīgos gudrus.” Ps.119,130. Jūs varat lūgt par darbu. Godīgas sirds ticībā pienesta lūgšana būs dzirdama Debesīs. Un jums jāstrādā atbilstoši savām spējām.

Ikviens atstāj iespaidu uz labu vai uz ļaunu. Ja dvēsele ir svētījusies Dieva pagodināšanai un nodevusies Kristus darbam, tad tās iespaids sekmēs sakrāšanu ar Kristu.

Visas Debesis ir sakustējušās, un Dieva eņģeļi gaida, lai sadarbotos ar visiem tiem, kas izdomās plānus, kā palīdzēt dvēselēm, par kurām nomira Kristus, sadzirdēt priecīgās pestīšanas ziņas. Eņģeļi, kas kalpo pestīšanas mantiniekiem, saka ikvienam patiesi svētam: “Tevi gaida darbs.” Celies, runā “uz ļaudīm visus šīs dzīvības vārdus”. Ap.d.5,20. (434) Ja uzrunātie paklausīs šai pavēlei, tad Kungs sagatavos viņu priekšā ceļu, sniedzot viņiem līdzekļus iešanai uz priekšu.

Pamodiniet kūtros

Dvēseles iet bojā bez Kristus, un tie, kas saucas par Kristus mācekļiem, ļauj tām mirt. Mūsu brāļiem ir podi, kas viņiem uzticēti tieši dvēseļu glābšanas darbam, tomēr daži tos ir ietinuši autā un aprakuši zemē. Cik lielā mērā šie kūtrie ļaudis atgādina debesu vidū lidojošo eņģeli, kas pasludina Dieva baušļus un ticību Jēzum? Kāda veida lūgumu lai atrod un pasaka kūtrajiem, ka tie atmostos un sāktu strādāt priekš Kunga? Ko lai sakām slinkajam draudzes loceklim, lai viņš saprastu, ka viņam savs pods jāizrok no zemes un tas jāatdod mijējiem? Debesu valstī nebūs atrodams neviens nenodarbināts, neviens kūtrs cilvēks. Ak, kaut Dievs parādītu gulošajai draudzei šo lietu visā tās svarīgumā! Ak, kaut Ciāna celtos un ietērptos savās skaistajās drēbēs! Ak, kaut tā spīdētu!

Ir daudz iesvētītu sludinātāju, kas nekad nav parādījuši gana rūpes par Dieva ganāmo pulku, kas vēl nekad nav modri sargājuši dvēseles kā tādi, kam būs jādod norēķins. Draudze, kam vajadzētu pastāvīgi augt un attīstīties, ir atstāta, lai kļūtu vāja, atkarīga un nespējīga kopa. Draudzes locekļi, kas radināti paļauties uz svētrunām, maz dara priekš Kristus. Tie nenes nekādu augli, bet drīzāk gan pieaug savtībā un neuzticībā. Viņi cer uz sludinātāju un paļaujas uz viņa pūlēm, ka tās uzturēs dzīvu viņu vājo ticību. Tāpēc ka draudzes locekļus nav pareizi pamācījuši tie, kurus Dievs ir nolicis par uzraugiem, daudzi ir kūtri kalpi, kas apslēpj savus podus zemē un tomēr sūdzas par Kunga izturēšanos ar tiem. Viņi gaida, lai tos kopj kā slimus bērnus. (435)

Šis vājums nedrīkst turpināties. Draudzē jādara labi organizēts darbs, lai tās locekļi varētu saprast, kā sniegt gaismu citiem, un tā paši kļūtu stiprāki ticībā un pieaugtu atzīšanā. Dodot citiem, ko paši saņēmuši no Dieva, tie nostiprināsies ticībā. Strādājoša draudze ir dzīva draudze. Mēs tiekam iebūvēti kā dzīvi akmeņi, un ikvienam akmenim jāizstaro gaisma. Katrs kristietis ir pielīdzināts dārgam akmenim, kas uztver Dieva godības krāšņumu un to atstaro tālāk.

Doma, ka sludinātājam jānes visas nastas un jāpadara viss darbs, ir liela kļūda. Pārstrādājies un salauzts viņš var noiet kapā, bet, ja nastas būtu sadalītas, kā Kungs ir paredzējis, tad viņš varētu vēl dzīvot. Lai nastas varētu tikt sadalītas, draudze ir jāapmāca, un tas jādara cilvēkiem, kas spējīgi strādniekus mācīt sekot Kristum un strādāt, kā Viņš strādāja.

Jauniešiem jābūt misionāriem

Neatsakieties no jauniešiem, lai tie ņem dalību darbā un atbildībās. Lieciet viņiem saprast, ka viņiem jāpiedalās palīdzības un svētību sniegšanā citiem. Pat bērnus vajadzētu mācīt izdarīt mazus mīlestības un žēlastības pakalpojumus tiem, kas nav tik laimīgi kā viņi paši.

Lai draudzes uzraugi izgudro plānus, kā jaunieši varētu radināties lietot tiem uzticētos talantus. Lai vecākie draudzes locekļi cenšas darīt nopietnu un iejūtīgu darbu bērnu un jauniešu labā. Lai sludinātāji, izlietojot visas savas izdomas spējas, sastāda plānus, ar kuru palīdzību draudzes jaunākos locekļus varētu iesaistīt kā līdzstrādniekus kopējā misijas darbā. Tomēr nedomājiet, ka jūs spēsiet atmodināt viņu7 interesi tikai ar misijas sapulcē teiktu garu svētrunu. (436) Plānojiet, kā varat iedegt dzīvu interesi. Lai visi dara savu daļu. Radiniet jauniešus veikt tiem nozīmētos uzdevumus, un lai viņi ik nedēļas sniedz savus ziņojumus misijas sapulcei, pastāstot par saviem piedzīvojumiem un panākumiem, kas gūti Kristus žēlastībā. Ja svētījušies strādnieki sniegs tādus ziņojumus, tad misijas sapulces nebūs garlaicīgas un nogurdinošas. Tad tās būs ļoti interesantas, un tām netrūks apmeklētāju.

Katrā draudzē locekļi jāmāca un jāradina ziedot laiku dvēseļu mantošanai Kristum. Ja draudzes locekļi neizplata gaismu, kā tad par draudzi var sacīt: “Jūs esat pasaules gaisma”?

Lai tie, kam jāuzrauga Kristus ganāmpulks, atmostas savam pienākumam un izsūta darbā daudzas dvēseles.

Lai draudzes atmostas

Drīz notiks straujas un dīvainas pārvērtības, un Dieva ļaudīm jābūt apveltītiem ar Svēto Garu, lai tie šī laikmeta ārkārtējām vajadzībām varētu stāties pretī ar Debesu gudrību un, cik tālu vien iespējams, aizkavēt pasaules demoralizējošo darbību. Ja draudze nav aizmigusi, ja Kristus sekotāji ir modri un lūdz, tad tie saņems gaismu, lai izprastu un novērtētu ienaidnieka darbību.

Gals ir tuvu! Dievs aicina draudzi rūpēties, lai būtu kārtībā viss, kas nav kustināms. Strādnieki, kas strādājat kopā ar Dievu, Kungs jūs ir pilnvarojis vest sev līdzi valstībā arī citus cilvēkus. Jums jābūt dzīviem Dieva pārstāvjiem, gaismas kanāliem pasaulei, un jums visapkārt ir Debesu eņģeļi, kam Kristus uzdevis jūs atbalstīt, stiprināt un uzturēt dvēseļu glābšanas darbā.(437)

Es griežos pie draudzēm visās savienībās! Atdalieties, lai stāvētu skaidri atšķirti no pasaules, - pasaulē, bet ne no tās, atstarodami Taisnības Saules spožos starus, būdami šķīsti, svēti un neaptraipīti, un ticībā nesdami gaismu uz visiem zemes lielceļiem un sānceļiem.

Lai draudzes atmostas, pirms nav uz visiem laikiem par vēlu. Lai katrs loceklis uzsāk savu īpašo darbu un aizstāv Kunga Vārdu, kurā Viņš ir nosaukts. Lai veselīga ticība un sirsnīga dievbijība stājas kūtruma un neticības vietā. Kad ticība pieķersies Kristum, tad patiesība dvēselei sniegs prieku, un reliģiskā kalpošana nebūs garlaicīga un neinteresanta. Jūsu sabiedriskās sanāksmes, kas tagad ir formālas un bez garīgas dzīvības, Svētā Gara spēkā kļūs dzīvas un saistošas, savā dzīvē īstenojot kristietību, ko jūs apliecināt, jūs ik dienas gūsiet bagātus piedzīvojumus. Tad atgriezīsies grēcinieki. Viņus skars patiesības vārdi, un tie sacīs kā daži, kas klausījās Kristus mācību: “Mēs šodien esam redzējuši un dzirdējuši brīnišķīgas lietas.”

Ņemot vārā to, kas varētu tikt padarīts, ja draudze pildītu Dieva tai uzliktos pienākumus, vai tās locekļi gulēs tālāk vai arī atmodīsies, lai atzītu godu, kādu tiem piešķīrusi Dieva žēlojošā aizgādība? Vai tā uzņemsies mantotās atbildības, izlietos tagadējo gaismu un izjutīs vajadzību celties un rīkoties tā, kā prasa ārkārtējie apstākļi, kas tagad ir izveidojušies? Ak, kaut visi atmostos, parādot pasaulei, ka viņiem ir dzīva ticība, ka pasauli gaida svarīgi un izšķiroši notikumi un ka drīz nāks Jēzus. Lai ļaudis redz, ka mēs ticam, ka atrodamies uz mūžīgās pasaules robežas.

Dieva valsts uzcelšanu aizkavē vai arī pasteidzina cilvēcīgo pārstāvju neuzticība vai uzticība. (438) Darbs tiek traucēts tāpēc, ka cilvēcīgais nesadarbojas ar dievišķo. Cilvēki var lūgt: “Lai nāk Tava valstība, Tavs prāts lai notiek kā Debesīs, tā arī virs zemes,” bet, ja viņi savā dzīvē nerīkojas saskaņā ar šo lūgšanu, tad viņu lūgumi paliks neauglīgi.

Kaut arī jūs varbūt esat vāji, maldīgi un grēcīgi, tomēr Kungs jums pastāvīgi piedāvā iespēju sadarboties ar Viņu. Viņš jūs aicina pakļauties dievišķajiem norādījumiem. Savienībā ar Kristu jūs varat darīt Dieva darbus. Kristus saka: “Bez Manis jūs nenieka nespējat darīt.”

Caur pravieti Jesaju ir dots apsolījums: “Tava taisnība ies tavā priekšā, un Kunga godība tevi pavadīs.” Jesaja 58,8. Tā ir Kristus taisnība, kas iet mūsu priekšā, un mūsu atalgojums būs Kunga godība. Jūs, dzīvā Dieva draudzes, pētiet šo apsolījumu un pārdomājiet, kā jūsu ticības, garīguma un dievišķā spēka trūkums kavē Dieva valstības atnākšanu. Ja jūs izietu darīt Kristus darbu, tad Dieva eņģeļi pavērtu jūsu priekšā ceļu, sagatavojot sirdis evaņģēlija uzņemšanai. Ja katrs no jums būtu rosīgs misionārs, tad šim laikam dotā vēsts tiktu ātri pasludināta visās zemēs, visām tautām, valodām un ciltīm. Šis ir darbs, kam jātiek padarītam, pirms Kristus nāks ar lielu godu un spēku. Es aicinu draudzi nopietni lūgt Dievu, ka varat izprast savus pienākumus. Vai jūs katrs atsevišķi esat Dieva līdzstrādnieki? Ja ne, tad kāpēc ne? Kad jūs domājat darīt darbu, ko jums nozīmējušas Debesis?

Visiem, kas zaudējuši cerību un drosmi, ir tikai viens dziedināšanas līdzeklis, -ticība, lūgšana un darbs.

Mūsu draudzēm nevajadzētu būt greizsirdīgām un justies pamestām, ja tās nesaņem sludinātāja pūles. Tām labāk vajadzētu pašām pacelt darba nastu un vissirsnīgākā veidā strādāt dvēseļu labā. (439)

Visas mūsu draudzēs esošās spējas vajadzētu izlietot labiem darbiem. Dabas neizkoptās un mežonīgās vietas Dievs ir darījis pievilcīgas, novietojot skaistas lietas starp visnepievilcīgākajām. Šis ir darbs, ko mēs esam aicināti darīt.

Mūsu draudzēs mums vajadzīgi jaunieši, kas strādātu, ievērojot kristīgās centības pamatlikumus, un viņu darbam jāiesākas mājās. Uzticīga mājas pienākumu pildīšana atstāj atgriezenisku iespaidu uz raksturu. Tēva mājā jāpierāda derīgums darbam draudzē.

Kungs mūs netiesās pēc tā, kādos darba laukos esam strādājuši, bet ņems vērā uzticību, ar kādu esam pildījuši savus pienākumus.

Ja mēs darbam izlietojam tikai vienu trešdaļu no mums uzticētajiem podiem, tad ar divām trešdaļām mēs strādājam pret Kristu.

Vislielākais darbs, ko mēs šai pasaulē varam padarīt, ir pagodināt Dievu, kļūstot raksturā līdzīgi Kristum.

Iespēju palielināšana

(440) Liels darbs ir jāpadara visā pasaulē, un lai neviens nespriež, ka, tuvojoties galam, nav vajadzīgs īpaši pūlēties, lai izveidotu dažādus institūtus, kādus prasa mūsu lieta. Jūs nezināt Kunga atnākšanas dienu, ne stundu, jo tas nav atklāts, un tāpēc lai neviens nepamatojas uz to, ko viņš nevar saprast. Lai ikviens strādā darbu, kas nodots viņa rokās, pildot ikdienas pienākumus, ko Dievs no viņa prasa.

Kad Kungs mums pavēlēs turpmāk vairs necensties celt sapulču namus un dibināt skolas, sanatorijas un izdevniecības, tad mums būs pienācis laiks salikt savas rokas un ļaut Kungam pabeigt darbu, bet tagad mums dota izdevība parādīt dedzība, nostājoties Dieva pusē, un mīlestību uz cilvēci.

Mums jābūt līdzdalībniekiem Dieva darbā visā pasaulē, kur tikai ir glābjamas dvēseles, tur mums jāsniedz sava palīdzība, lai Dievam pievestu daudz dēlu un meitu. Gals ir tuvu, un šī iemesla dēļ mums vispilnīgāk jāizmanto katra uzticētā spēja un katra iekārta, kas palīdzētu veikt šo darbu.

Ir jādibina skolas jauniešu izglītošanai, lai sludināšanas darbā iesaistītie cilvēki varētu aizsniegt augstāku pakāpi Bībeles un zinātņu atziņās. Ārzemēs jādibina institūti slimnieku dziedināšanai, un darbam jāpamodina ārstnieciskie misionāri, kas būtu pašaizliedzīgi, kas paceltu krustu, kas būtu sagatavoti uzticības vietu ieņemšanai un spējīgi apmācīt citus. Un visam tam līdzās Dievs aicina vietējos misionārus. (441) Dieva darba darītājiem darba laukā vai mājās jābūt pašaizliedzīgiem, krustu nesošiem un savas personīgās vajadzības ierobežojošiem ļaudīm, lai tie varētu nest daudz labu augļu.

Ticība, kas sevī ietver kaut ko mazāku, aizliedz kristīgo raksturu. Evaņģēlija ticība ir tāda, kam spēku un žēlojošo skaistumu sniedz Dievs. Ļausim, lai atklājas mūsos mājojošais Kristus, pārtraukdami izšķiest naudu tērpiem un nevajadzīgām lietām, kad Kristus lietai jācieš no līdzekļu trūkuma, kad parādi par mūsu sapulču namiem paliek nenomaksāti un kad kase ir tukša. Nekopiet patiku uz dārgiem apģērba piederumiem vai dzīvokļa iekārtu. Lai darbs iet uz priekšu, kā tas iesākās, vienkāršā sevis aizliegšanā un ticībā.

Izlietojiet savu naudu, lai radītu iekārtojumus labiem darbiem, un neļaujiet savam iespaidam to spēku samazināt. Lai neviens neklausās uz iečukstējumiem, ka ticības spēkā var pārvarēt visu mūsu fizisko nespēku un slimības un, ka tāpēc nav vajadzīgi institūti, kuru mērķis ir palīdzēt atgūt veselību. Ticība un darbi nav šķirami. Tā kā Kungs nāks drīz, tad rīkojieties noteikti un apņēmīgi, palielinot iespējas liela darba paveikšanai īsā laikā.

Tā kā Kungs nāks drīz, tad ir pienācis laiks savu naudu atdot mijējiem, ir pienācis laiks atdot katru dolāru, ko mēs varam ietaupīt. Kunga mantu namā, lai varētu dibināt iestādes strādnieku sagatavošanai, kas tiktu apmācīti kā tie, kas augs praviešu skolās. Ja Kungs nākot atradīs jūs darām šo darbu, tad Viņš sacīs: “Labi, tu godīgais un uzticīgais kalps, ieej sava Kunga priekā!”

Ir pienācis laiks, kad vairs nedrīkst izšķiest vai nepareizi izlietot nevienu fizisku, garīgu vai tikumisku spēju. Kungs vēlas, lai Viņa ļaudis (442)Amerikā spēcīgos iekārojumus, kas morāli un garīgi atbalsta Viņa darba iešanu uz priekšu, vairs ilgāk nenorobežotu nedaudzās vietās dzimtenē. Ļaudis, kam Viņš daudz ir devis, tiek aicināti izdalīt. Noguldiet tagad savus līdzekļus tur, kur tie palīdzētu sniegt gaismu aptumšotajām tautām un jūras salām.

Darāmais darbs. – Ja ģimenes apmestos uz dzīvi zemes tumšajās vietās, vietās, kur ļaudis apņem garīga nomāktība, un ļautu caur sevi izstarot Kristus dzīvības gaismai, tad tiktu veikts liels darbs. Lai viņi uzsāk darbu mierīgi un klusi, neprasot līdzekļus no savienības, līdz interese ir kļuvusi tik plaša, ka tie to bez sludinātāju palīdzības vairs nevar apmierināt.

Kad tiek sasaukti kursi un līdzīgas sanāksmes, tad vietu tiem neizvēlieties pie mūsu lielajām, nopamatotajām draudzēm. Lai tās dod spēku darbam un izplata patiesības atzīšanu vietās, kur tā vēl maz pazīstama. Tas varbūt nebūs tik ērti, bet es jautāju: Vai Kristum bija ērti atstāt ķēnišķīgos pagalmus? Vai Viņam bija ērti un izdevīgi atstāt savu godu, Savu slavu, Savu augstā pavēlnieka stāvokli un pazemoties, kļūstot kā viens no mums? Viņš negāja pie nekritušajām būtnēm, bet pie tiem, kam Viņš bija visvairāk vajadzīgs. Viņa priekšzīme jāatdarina mums, kam Viņš ir uzticējis Savu darbu.

Mums dzīvības Vārds jāsniedz tiem, kas pēc mūsu sprieduma varētu likties tik bezcerīgi, it kā viņi jau atrastos kapā. Kaut arī liktos, ka viņi negrib patiesības gaismu ne dzirdēt, ne pieņemt, tomēr mums nešauboties un nesvārstoties ir jādara sava daļa. (443)

Kavēšanās slēpj sevī briesmas. Tā dvēsele, kuru jūs būtu varējuši atrast, tā dvēsele, kurai jūs būtu varējuši atvērt Rakstus, aiziet no jūsu sniedzamības robežām. Sātans tās kājām ir sagatavojis kādu tīklu, un rīt tā varbūt jau pildīs Dieva niknākā ienaidnieka plānus. Kāpēc neiet pie darba tūlīt?

Kā lai jūtas eņģeļi, redzot gala tuvošanos un ieraugot, ka tik daudzi cilvēki, kam uzticēta pēdējā žēlastības vēsts, nekārtīgi spiežas kopā, apmeklē sapulces paši savu dvēseļu dēļ un jūtas neapmierināti, ja netiek noturēts daudz svētrunu, tai pašā laikā pavisam maz domājot un pavisam maz darot citu glābšanai. Visi, kas dzīvā ticībā ir patiesi savienoti ar Kristu, būs dievišķās dabas līdzdalībnieki. Tie pastāvīgi no Viņa saņems garīgu dzīvību, un tie nespēs klusēt.

Dzīvība vienmēr atklājas darbībā. Ja sirds ir dzīva, tad tā uz visām miesas daļām sūtīs dzīvības asinis. Kuru sirdis pilda garīga dzīvība, tos nevajadzēs spiest, lai viņi to atklāj. Dievišķā dzīvība no viņiem izplūdīs bagātās žēlastības straumēs. Viņiem lūdzot, viņiem runājot un viņiem strādājot, tiek pagodināts Dievs.

Strādnieki. –Tie nav visizcilākie vai visapdāvinātākie ļaudis, kuru darbs dod vislielākos un vispaliekošākos rezultātus. Kas tad ir vissekmīgākie darbinieki? – Tie, kas atsauksies uz aicinājumu: “Ņemiet uz sevi Manu jūgu un mācieties no Manis, jo Es esmu lēnprātīgs un no sirds pazemīgs.”

Ja cilvēki, kam Dievs ir uzticējis prāta spējas, atsakās šīs dāvanas izlietot Viņam par godu, tad pēc viņu pārbaudīšanas Dievs tos atstās viņu pašu iedomām un ņems vīrus, kas neliksies tik bagātīgi apdāvināti, kam nav stipras pašpārliecības, un Viņš vājo darīs stipru, jo tie paļaujas, ka Dievs priekš viņiem izdarīs to, ko viņi paši priekš sevis nespēj padarīt. (444) Dievs pieņems kalpošanu no visas sirds, un Viņš pats aizpildīs esošos trūkumus.

Kungs Jēzus ņem tos, kurus Viņš atrod tādus, kas ļaujas veidoties, un tos izlieto Savam vārdam par godu, lai tie atbilstu Viņa paša garīgam priekšstatam. Viņš izlieto materiālu, kam citi paietu garām, un strādā pie visiem, kas ļauj pie sevis strādāt. Debesu durvis atver pavisam vienkārši līdzekļi, un, lai cilvēkam atklātu Dievu, Dievs izlieto cilvēcīgo darba rīku vienkāršību.

Vai jūs esat baudījuši nākamās pasaules spēkus? Vai jūs esat ēduši Dieva Dēla miesu un dzēruši Viņa asinis? Tad, kaut arī sludinātāju rokas iesvētot nav liktas uz jums, Kristus ir uz jums uzlicis Savas rokas un ir sacījis: “Jūs esat Mani liecinieki.”

Tos, ko Dievs izlieto par Saviem darba rīkiem, daži var uzskatīt par neprasmīgiem, bet, ja viņi spēj lūgt, ja tie par patiesību var runāt vienkārši un sirsnīgi, tāpēc ka viņi to mīl, tad Svētā Gara spēkā tie spēs aizsniegt ļaudis. Kad tie vienkārši parāda patiesību, lasot Dieva Vārdu vai atceroties gadījumus no savas dzīves, tad Svētais Gars ietekmē prātu un raksturu. Paša prāts tiek pakļauts Dieva prātam, līdz šim nesaprastā patiesība tuvojas sirdij ar dzīvu pārliecības spēku un kļūst par garīgu īstenību.

Palīdzība misijas laukiem

(445) Manu dvēseli nospiež nasta par līdzekļu ziņā nabadzīgajiem misijas laukiem. Uzbrūkošs darbs ir jāveic mūsu tuvumā esošajās misijās, un ļoti vajadzīgi līdzekļi darba tālāki attīstīšanai ārzemju laukos. Mūsu ārzemju misijas pasākumi nīkst. Misionāri nesaņem atbalstu, kādu Dievs priekš tiem prasa. Līdzekļu trūkuma dēļ strādnieki nevar ieiet jaunos laukos.

Mums visapkārt ir dvēseles, kas iet bojā savos grēkos. Katru gadu tūkstoš reiz tūkstoši mirst bez Dieva un bez cerības uz mūžīgo dzīvi. Savu darbu dara Dieva mocības un sodības, un dvēseles aiziet bojā tāpēc, ka patiesības gaisma nav atspīdējusi uz viņu tekas. Tomēr cik maz ir to, kurus nomāktu viņu līdzcilvēku stāvoklis. Pasaule iet bojā savā postā un bēdās, bet tas tik tikko skar pat tos cilvēkus, kas saka, ka tic visaugstākajai un vistālāk sniedzošai patiesībai, kāda jebkad mirstīgiem dota. Dievs prasa, lai Viņa ļaudis būtu Viņa palīdzošā roka, kas aizsniegtu bojā ejošos, tomēr cik daudzi jūtas apmierināti, neko nedarot. Trūkst tās mīlestības, kas Kristum lika atstāt Savas Debesu mājas un uzņemties cilvēka dabu, lai cilvēcība varētu pieskarties cilvēcībai un cilvēci tuvinātu dievībai. Dieva ļaudis ir pārņēmis trulums, paralīze, kas neļauj tiem izprast, kas vajadzīgs šai laikā.

Dieva ļaudis atrodas Debesu Universa pārbaudošā skata priekšā, bet viņu skopās dāvanas un ziedojumi un vājās pūles Dieva darbā tos iezīmē kā neuzticīgus. Ja tas mazums, kas tagad ir padarīts, būtu vislabākais, ko viņi varēja padarīt, tad tie netiktu notiesāti, tomēr ar saviem līdzekļu krājumiem tie varēja padarīt daudz vairāk. Viņi paši zina, un pasaule zina, ka tie lielā mērā pazaudējuši pašaizliedzības un krusta nešanas garu. (446)

Dievs aicina ļaudis brīdināt pasauli, kas guļ, nomirusi noziegumos un grēkos. Tos, kuru sirds pieder darbam, kuri jūt pienākumu pret dvēselēm, lai tās nepazustu, bet dabūtu mūžīgu dzīvību. Viņš aicina sniegt labprātīgus ziedojumus. Sātans dara visu iespējamo, lai iznīcinātu cilvēku dvēseles. Viņš cenšas iegūt līdzekļus, lai tos sasaistītu, ka tos nebūtu iespējams izlietot misijas pasākumu atbalstīšanai. Vai tīši gribam nezināt viņa viltīgos nodomus? Vai atļausim viņam notrulināt mūsu izpratnes spējas?

Es aicinu mūsu brāļus visās vietās atmosties, nodoties Dievam un meklēt gudrību no Viņa. Es aicinu mūsu savienību amatpersonas sirsnīgi strādāt mūsu draudžu labā. Pamodiniet to locekļus nodot daļu no saviem līdzekļiem ārējās misijas atbalstīšanai. Ja stāvoklis ārzemju laukos neaizkustinās jūsu sirdi, tad pēdējā žēlastības vēsts tiks ierobežota un netiks veikts darbs, kas ir jāpadara, jo Dievs to grib.

Strauji noslēdzas pārbaudes laika pēdējie gadi. Lielā Kunga diena jau ir ļoti tuvu. Tagad mums vajadzētu visiem spēkiem censties pamodināt mūsu ļaudis. Katrai dvēselei dariet pilnīgi izprotamus Kunga vārdus, ko izteicis pravietis Malaķija: “No savu tēvu laika jūs esat atkāpušies no Maniem likumiem un tos neesat turējuši. Atgriezieties atkal pie Manis, tad Es atgriezīšos pie jums, saka Kungs Cebaot. Bet jūs sakāt: kā lai atgriežamies? Vai gan cilvēks Dievu var apkrāpt, kā jūs Mani apkrāpjat? Un jūs sakāt: Kā mēs Tevi apkrāpjam? Ar desmito un ar cilājamo upuri. Tāpēc jūs esat ar lāstu nolādēti, ka jūs Mani apkrāpjat, visi ļaudis kopā. Nesiet pilnu desmito mantu namā, ka barība ir Manā namā, un pārbaudiet jel Mani tā, saka Kungs Cebaot: vai Es jums neatvēršu Debesu logus un jums nedošu svētības pārpārim? Un jūsu dēļ Es rāšu ēdēju, lai tas jums nemaitā zemes augļus un lai vīna koks tīrumā jums nav neauglīgs, saka Kungs Cebaot. Un visas tautas jūs teiks laimīgus, jo jūs būsiet jauka zeme, saka Kungs Cebaot.”

Ir pienācis laiks ņemt vērā Dieva Vārda pamācības. Visi Viņa priekšraksti doti mums par labu, lai dvēseli atgrieztu no grēka pie taisnības. Katrai patiesībā atgrieztai dvēselei vajadzētu paskaidrot Kunga prasību dot desmitos un ziedojumus. Līdz ar draudžu dibināšanu apņēmīgi jāķeras pie šī darba, un tas jāturpina Kristus garā. Visu, ko cilvēki bauda, tie saņem no Kunga lielās saimniecības, un Viņš priecājas, ka Viņa mantojums var baudīt Viņa labumus, tomēr visiem, kas stāv zem Valdnieka Imanuēla asinīm slacītā karoga, ir jāatzīst sava atkarība no Dieva un sava atbildība Viņa priekšā, atdodot atpakaļ mantu namā noteiktu Viņam piederošu daļu. Tā jāiegulda misijas darbā, izpildot uzdevumu, ko Dieva Dēls deva Saviem mācekļiem: “Man ir dota visa vara Debesīs un virs zemes. Tāpēc ejiet un dariet par mācekļiem visus ļaudis.” “Ejiet pa visu pasauli un pasludiniet evaņģēliju visai radībai”, “tos kristīdami Tēva un Dēla un Svētā Gara vārdā, tos mācīdami turēt visu, ko Es jums esmu pavēlējis, un redzi, Es esmu pie jums ik dienas līdz pasaules galam.”

Tie, kas ir patiesi atgriezti, tiek aicināti darīt darbu, kas prasa līdzekļus un nodošanos. Saistības, kas liek mums ierakstīt savu vārdu draudzes sarakstā, uzliek mums arī atbildību līdz pēdējai iespējai strādāt priekš Dieva. Viņš prasa nedalītu kalpošanu, pilnīgu sirds, dvēseles, prāta un spēka nodošanu Viņam. (448) Kristus mūs ir ielicis draudzes ietvaros, lai iesaistītu un palielinātu visas mūsu spējas sevi nododošā dvēseļu glābšanas darbā. Kaut kas mazāks par to ir nostāšanās pret šo darbu. Pasaulē ir tikai divas vietas, kur mēs varam noguldīt savu bagātību – Dieva mantu nams vai sātans, un viss, kas nav nodots Kristus kalpošanas darbam, pāriet sātana pusē un stiprina viņa lietu.

Kungs grib, lai mums uzticētie līdzekļi tiktu izlietoti Viņa valsts uzcelšanai. Viņa mantas ir uzticētas Viņa mantu pārvaldniekiem, lai viņi ar tām apdomīgi tirgotos un atdotu Kungam atpakaļ ienākumu mūžīgai dzīvei izglābtajās dvēselēs. Un šīs dvēseles savukārt kļūs par patiesības pārvaldniekiem, lai sadarbotos ar lielo saimniecību Dieva valsts interešu labā.

Kur vien ir dzīvība, tur vērojama pavairošanās un augšana; Dieva valstī notiek pastāvīgas izmaiņas,- ņemšana un izdalīšana, dabūšana un atdošana Kungam, kas Viņam pieder. Dievs strādā ar katru patiesu ticīgo, un saņemtā gaisma un svētības atkal tiek izdalītas ar šī ticīgā darīto darbu. Tā palielinās ņemšanas apjoms. Ja kāds Debesu dāvanas dod tālāk, tad viņš ar to atbrīvo vietu jaunām patiesības un žēlastības straumēm, lai tās no dzīvā Avota plūstu dvēselē. Viņa daļa ir lielāka gaisma, vairāk zināšanu un svētību. Šai darbā, ko pienākas darīt ikvienam draudzes loceklim, ir ietverta draudzes dzīvība un augšana. Kas dzīvo, lai pastāvīgi saņemtu, un nekad neizdala, tie svētību drīz pazaudē. Ja patiesība neplūst no viņa uz citiem, tad viņš pazaudē spējas uzņemt. Debesu mantas mums jādod tālāk, ja vēlamies saņemt jaunas svētības.

Tas ir vienlīdz patiesi laicīgās, kā arī garīgās lietās. Kungs nenāk uz šo pasauli atbalstīt sava darba attīstību ar zeltu un sudrabu. Viņš apgādā ar līdzekļiem ļaudis, lai tie ar savām dāvanām un ziedojumiem varētu sekmēt Viņa darba augšupeju. Mērķis, kas stāv pāri citiem, kam vajadzētu izlietot Dieva dāvanas, ir strādnieku uzturēšana lielajā pļaujas laukā. (449) Un, ja vīri, kā arī sievas, kļūs par svētību kanāliem citām dvēselēm, tad Kungs gādās par šo kanālu apgādi. Ne tāpēc, ka atdod Dievam, kas Viņam pieder, cilvēki kļūst nabagi, tieši aizturēšana ved pretī nabadzībai.

Dodot tālāk to, ko pats ir saņēmis, katrs draudzes loceklis kļūst par Dieva līdzstrādnieku. Paši no sevis jūs neko nevarat darīt, lielais strādnieks ir tikai Kristus. Katrai cilvēcīgai būtnei, kas pieņem Kristu, ir priekšrocība kļūt par Viņa līdzstrādnieku.

Pestītājs teica: “Un Es, kad Es no zemes būšu paaugstināts, Es visus vilkšu pie Sevis.” Jāņa 12,32. Kristus panesa krustu tā prieka dēļ, ko Viņam sagādās skats uz atpestītām dvēselēm. Viņš kļuva par dzīvu upuri priekš kritušās pasaules. Šai sevis upurēšanas darbā bija ielikta Kristus sirds un Dieva mīlestība, un, pateicoties šim upurim, pasaulei tika dots varenais Svētā Gara iespaids. Arī turpmāk Dieva darbu virzīt uz priekšu iespējams tikai ar upuriem. Pašuzupurēšanās tiek prasīta no katra Dieva bērna. Kristus sacīja: “Ja kas grib Man sekot, tas lai aizliedz sevi pašu un uzņem savu krustu ik dienas un seko Man.” Lūkas 9,23. Visiem ticīgajiem Kristus dod jaunu raksturu. Šis raksturs, pateicoties Viņa bezgalīgajam upurim, ir Viņa paša rakstura atdarinājums.

Mūsu pestīšanas Autors būs arī šī darba pabeidzējs. Viena sirdī uzņemta patiesība sagatavos vietu vēl citai patiesībai. Un, kur vien patiesība tiek uzņemta, tur tā pamodina darbībai saņēmēja spēkus. Ja mūsu draudzes locekļi patiesi mīlēs Dieva Vārdu, tad tiem būs vislabākās un spēcīgākās rakstura īpašības, un jo cēlāki tie kļūs, jo vairāk tie garā līdzināsies bērnam, ticot Dieva Vārdam, kas uzvar visu savtīgumu. (450)

No Dieva Vārda izstaro gaismas plūdi, un ir jānotiek atmodai, lai ieraudzītu un izlietotu novārtā pamestās izdevības. Kad visi uzticīgi atdos desmitos un ziedojumos Dievam to, kas Viņam pieder, tad tiks pavērts ceļš, lai pasaule sadzirdētu vēsti šim laikam. Ja Dieva ļaužu sirdis būtu piepildījusi mīlestība uz Kristu, ja katrā draudzes loceklī pilnībā mājotu pašuzupurēšanās gars, ja visi parādītu pilnīgu godīgumu, tad netrūktu līdzekļu ne vietējai, ne ārējai misijai. Mūsu līdzekļu krājumi pavairotos, pavērtos tūkstošiem durvju, kur mēs varētu būt derīgi, un mūs aicinātu pa tām ieiet. Ja Viņa ļaudis būtu strādājuši, lai tiktu piepildīts Dieva nodoms, sniedzot pasaulei žēlastības vēsti, tad Kristus jau būtu atnācis uz šo zemi un svētie būtu dzirdējuši Viņa apsveikuma vārdus Dieva pilsētā.

Ja vispār ir bijis laiks, kad vēlami upuri, tad tāds ir tagad. Kam ir nauda, tiem vajadzētu saprast, ka tagad ir pienācis laiks to izlietot priekš Dieva. Lai līdzekļi netiek saistīti iespēju pavairošanā tur, kur darbs jau ir nostiprinājies. Nepievienojiet vienu ēku otrai, kur jau tagad ir sakopotas daudzas intereses. Izlietojiet līdzekļus centru dibināšanai jaunos laukos. Tā jūs ievedīsiet dvēseles, kas darīs savu daļu, nesot augļus.

Domājiet par mūsu misijām ārzemēs. Dažās no tām cīnās, lai atrastu sev kaut pamatu zem kājām, tām trūkst pat visvienkāršāko iespēju. Tāpēc nepievienojiet darbu atvieglinošas iekārtas, kur jau tagad to ir daudz, bet stipriniet darbu šais trūcīgajos laukos. Kungs atkal un atkal ir runājis par to. Viņa svētības nevar pavadīt Viņa tautu, ja tā neņem vērā Viņa norādījumus.

Dzīvojiet taupīgi savās mājās. Daudzi vēl mīl un pielūdz elkus. Nolieciet savus elkus. Atsakieties no saviem savtīgajiem priekiem. Neizlietojiet līdzekļus, es jūs lūdzu, savu māju izgreznošanā, jo tā ir Kunga nauda, un tā no jums vēl tiks prasīta. (451) Vecāki, Kristus dēļ neizdodiet Kunga naudu, izdabājot bērnu untumiem. Nemāciet viņus tiekties pēc modes un ārišķībām, lai ar to gūtu iespaidu pasaulē. Vai tas viņus skubinās glābt dvēseles, par kurām mira Kristus? –Nē, tas izraisīs skaudību, greizsirdību un ļaunas aizdomas. Jūsu bērni tā tiks radināti sacensties ar pasaules pārspīlējumiem un izrādīšanās kāri, izšķiežot Kunga naudu par to, kas nav īpaši vajadzīgs ne veselībai, ne laimei.

Neieaudziniet bērnos domu, ka jūsu mīlestībai uz viņiem jāizpaužas, atbalstot viņu lepnumu, izšķērdību un patiku izrādīties. Tagad nav tas laiks, kad vajadzētu gudrot, kā izlietot naudu. Savas izdomas spējas izlietojot, cenšaties taupīt. Nevis izdabājot savtīgām tieksmēm, atdodot naudu par lietām, kas iznīcina spriešanas spējas, bet domājiet, kā aizliegt sevi, lai jums būtu kaut kas, ko ieguldīt patiesības karoga pacelšanai jaunos laukos. Prāts ir Kunga dots pods, izlietojiet to, meklējot vislabāko veidu, kā savus līdzekļus nodot dvēseļu glābšanai.

Māciet saviem bērniem, ka Dievam ir tiesības uz visu, kas viņiem pieder, tiesības, ko nekas un nekad nevar atcelt; viss, kas viņiem pieder, ir tikai viņiem uzticēta manta, lai pārbaudītu viņu paklausību. Iedvesiet viņos godkāri iegūt zvaigznes savos kroņos, mantojot dvēseles no grēka taisnībai.

Nauda ir vajadzīga manta, lai tā netiek izšķiesta ļaudīm, kam tā nav nepieciešama. Kādam tiešām ir vajadzīgas jūsu labprātīgās dāvanas. Pārāk bieži tie, kam ir līdzekļi, neaptver, cik daudz pasaulē ir izsalkušu, badā mirstošu ļaužu. Viņi var teikt: “Es tāpat visu nevaru pabarot.” Tomēr, dzīvojot saskaņā ar Kristus taupības mācību, jūs varat pabarot vienu. Var būt, ka jūs spējat pabarot daudzus, kas salkst pēc laicīgas barības. Un jūs varat viņu dvēseles pabarot arī ar dzīvības maizi. “Sakrājiet atlikušās druskas, ka nekas nepazūd.” Jāņa 6,12. (452) Šos vārdus teica Tas, Kura rīcībā atradās visi Universa līdzekļu krājumi, ar Savu brīnumdarošo spēku sagādājot barību tūkstošiem, Viņš tomēr nenicināja iespēju mācīt taupību.

Esiet taupīgi sava laika izlietošanā. Tas pieder Kungam. Jūsu spēks pieder Kungam. Ja jūs esat pieraduši rīkoties izšķērdīgi, tad atbrīvojiet savu dzīvi no šiem ieradumiem. Tādi ieradumi, ja tos piekops, būs par iemeslu mūžības zaudēšanai. Taupība, čaklums un atturība, kas kļuvuši par ieradumiem, ir, pat šai pasaulē, jums un jūsu bērniem lielāka vērtība nekā bagāts pūrs.

Virs zemes mēs esam ceļinieki, piemājotāji un svešinieki. Neizlietosim savus līdzekļus tādu tieksmju apmierināšanai, ko Dievs pavēl mums apspiest. Labāk rādīsim saviem biedriem pareizu priekšzīmi. Ar savu vajadzību ierobežošanu pareizi pārstāvēsim savu ticību. Lai visas draudzes atmostas kā viena vienīga un lai strādā no sirds kā tādi, kas staigā pilnā šīm pēdējām dienām dotās patiesības gaismā. Lai jūsu ietekme atstāj uz dvēselēm iespaidu par Dieva prasību svētumu.

Ja Dieva aizgādībā jums piešķirta manta, tad lai jūs nesaista doma, ka jums nevajag strādāt lietderīgu darbu, ka jums viss ir diezgan un ka varat ēst, dzert un priecāties. Nepalieciet kūtri stāvam, kamēr citi cīnās, lai iegūtu līdzekļus Dieva lietai. Ieguldiet savus līdzekļus Kunga darbā. Ja jūs, sniedzot palīdzību bojā ejošiem ļaudīm, darīsiet mazāk par savu pienākumu, tad atceraties, ka jūsu kūtrums ir grēks.

Dievs ir tas, Kas cilvēkiem dod spēku iegūt bagātību, un šīs spējas Viņš dāvā, ne lai tās kalpotu savu iegribu apmierināšanai, bet gan lai tās izlietotu, atdodot Dievam, kas Viņam pieder. Līdzekļu iegūšana šādam nolūkam nav grēks. Nauda jānopelna ar darbu. Katrā jaunietī jāieaudzina ieradums būt čaklam. Bībele nenosoda nevienu, kas ir bagāts, ja tas savu mantu ieguvis godīgi. (453) Ļaunuma sakne ir noziedzīgi izlietotā savtīgā mīlestība uz naudu. Bagātība būs svētība, ja to uzskatīs kā Kunga īpašumu, kas ar pateicību pieņemama un ar pateicību atdodama atpakaļ Devējam.

Bet kāda vērtība ir neskaitāmai bagātībai, kas tiek uzkrāta dārgās mājās vai banku akcijās? Kāda tai nozīme, salīdzinot ar vienas dvēseles izglābšanu, par kuru nomira bezgalīgā Dieva Dēls?

Tiem, kas krājuši mantu pēdējās dienās, Kungs paziņo: “Jūsu bagātība ir sapuvusi, un jūsu drēbes no kodēm saēstas. Jūsu zelts un sudrabs ir sarūsējis, un viņa rūsa jums būs par liecību un aprīs jūsu miesas it kā uguns.”

Kungs mums pavēl: “Pārdodiet, kas jums ir, un dodiet nabagiem, gādājiet makus, kas nenovecojas, neiznīcīgu mantu Debesīs, kur zagļi netiek klāt un kodes nesamaitā. Jo, kur jūsu mantas, tur arī būs jūsu sirds. Lai jūsu gurni ir apjozti un sveces spīdošas. Un esiet līdzīgi cilvēkiem, kas savu Kungu gaida, kad Tas celsies no kāzām, ka tie, Viņam nākot un klaudzinot, tūdaļ var atdarīt. Svētīgi tie kalpi, ko Kungs pārnācis atradīs nomodā. Patiesi, Es jums saku, ka Viņš apjozīsies un tiem liks apsēsties un, apkārt iedams, tiem kalpos. Un kad Viņš nāks nakts vidū vai pirmajos gaiļos un tā atradīs, svētīgi tie kalpi. Bet to ziniet, kad nama kungs zinātu, kurā stundā zaglis nāk, tad viņš būtu nomodā un neļautu savā namā ielauzties. Un jūs arīdzan esiet gatavi, jo tanī stundā, kurā nedomājat, Cilvēka Dēls nāks.” Lūkas 12,33.-40.

Izdevniecības nams Norvēģijā

(454)(Sekojošais aicinājums, kas uzrakstīts 1900.gada 20.nov., stāsta par mūsu izdevniecības darba finansiālajām grūtībām Kristianijā, Norvēģijā.1899.gadā no Ārējās Misijas Padomes pienāca ziņas, ka izdevniecības nams Kristiānijā ir iestidzis parādos un nespēj izpildīt saistības un ka šai iestādei draud briesmas krist naudas aizdevēju rokās. Lai pārvarētu grūtības, tika prasīta finansiāla palīdzība 50.000 dolāru apmērā. Padome to nevarēja sniegt, un kaut gan mūsu brāļi Norvēģijā izdevniecības namu paturēja savā īpašumā vēl vairāk kā gadu, tomēr grūtību atvieglošanai maz tika darīts. Likās, ka ēka beidzot būs jāatdod naudas aizdevējiem vai jāpārdod, lai iegūtu līdzekļus parāda segšanai. Tādā kārtā šī iestāde, kas ar pūlēm un upuriem tika celta vairākus gadus, Kunga darbam būtu zudusi. Lai novērstu šo lielo nelaimi, Kungs runāja caur Savu kalponi sekojošos nopietnos uzaicinošos, pamācošos un iedrošinošos vārdos.)

Mūsu izdevniecības namam Norvēģijā draud briesmas, un šī nama dēļ Kunga vārdā es griežos pie mūsu ļaudīm. Visi, kuru sirdij ir mīļa tagadējās patiesības lieta, šai kritiskajā brīdī tiek aicināti sniegt palīdzību. Kas mīl Dievu un kalpo Viņam, tiem vajadzētu būt dziļi ieinteresētiem visā, ar ko saistīts Viņa Vārda gods. Kas varētu noskatīties, ka iestāde, kur tika paaugstināta patiesība, kur Kungs tik bieži ir atklājis Savu klātbūtni, kur Dieva vēstneši ir snieguši pamācības, no kurienes patiesība ir izsūtīta ar preses izdevumiem, kas padarījuši daudz laba, - kas varētu redzēt un panest šādas iestādes pāriešanu pasaules cilvēku rokās un izlietošanu parastiem, pasaulīgiem nolūkiem? Dievs noteikti tiktu apkaunots, ja Viņa iestādei atļautu sabrukt naudas trūkuma dēļ, kaut gan Viņa namturiem nauda ir, jo Kungs to tiem ir uzticējis. Ja tas notiktu, ļaudis teiktu, ka izdevniecība ir zaudēta tāpēc, ka Kungs nespēja šo nelaimi novērst. (455)

Visam tam ir liela nozīme priekš mūsu brāļiem un māsām Skandināvijā. Tie tiktu sāpīgi pārbaudīti, ja viņu iespējas tiem pazustu. Centīsimies viņus pasargāt no krišanas mazdūšībā un nospiestībā. Ar svētām un vienotām pūlēm atbrīvosim izdevniecības namu no grūtībām, kurās tas ir nonācis.

Ir ļaudis, kas ar savu mazticību varbūt mēģinās padarīt citus mazdūšīgus un tā viņus atturēs no piedalīšanās šai labajā darbā. Ir vajadzīgs tikai viens drosmi atņemošs vārds, lai dvēselē pamodinātu un nostiprinātu savtību. Neklausieties uz tiem, kas vēlēsies jūs kārdināt. Atsakieties iztirzāt jautājumus, kas pacelsies par grūtību rašanās iemesliem. Tās lielā mērā var būt pielaisto kļūdu sekas, tomēr tagad laiku nepavadīsim kritizējot un sūdzoties. Kritizēšana, sūdzēšanās un nosodīšana nesniegs mūsu brāļiem atvieglojumu viņu bēdās un grūtībās.

Dievs ir aicinājis cilvēcīgos darba rīkus būt Viņa līdzstrādniekiem pestīšanas darbā. Viņš izlieto vājību apņemtus un maldīgus ļaudis. Tad nenosodīsim tos, kas strādājuši tik neveiksmīgi, ka pielaiduši kļūdas. Labāk centīsimies, lai Dieva žēlastība mūs tā pārveido, ka mūs skartu cilvēcīgās sāpes un mēs kļūtu līdzjūtīgi. Tas izraisīs līksmību Debesīs, jo, mīlot kritušo brāli, kā Dievs un Kristus mīl mūs, mēs nododam liecību, ka esam Kristus raksturīgo īpašību līdzmantinieki.

Tagad nav laika kritizēt. Tas, kas tagad vajadzīgs, ir patiesa līdzjūtība un noteikta palīdzība. (456) Mums katram personīgi jāapsver mūsu brāļu vajadzības. Lai katrs elpas vilciens, runājot par šo jautājumu, ir iedrošinoša un paskubinoša rakstura. Lai visi spēki tiek izmantoti augšup ceļošā darbā.

Viens no Debesu eņģeļu kalpošanas nozarēm ir mūsu pasaules apmeklēšana un Kunga darba pārraudzīšana, kas atrodas Viņa namturu rokās. Katrā vajadzības brīdī viņi kalpo tiem, kas kā Dieva līdzstrādnieki cenšas virzīt uz priekšu Viņa darbu virs zemes. Šīs Debesu būtnes ir attēlotas kā tādas, kas ilgojas ieskatīties pestīšanas plānā, un tās priecājas par visām plaukstošajām Dieva darba daļām.

Eņģeļi interesējas par visu to cilvēku garīgo labklājību, kas cenšas atjaunot cilvēkā Dieva morālo līdzību, un zemes ģimenei jāsavienojas ar Debesu ģimeni grēka sisto vainu un rētu apkopšanā. Eņģeļu pārstāvji, kaut arī neredzami, sadarbojas ar redzamiem cilvēcīgajiem pārstāvjiem, veidojot palīdzības biedrību ļaužu vajadzībām. Tieši tie eņģeļi, kas, sātanam tiecoties pēc virsvaldības, cīnījās kaujās Debesu pagalmos un uzvarēja Dieva pusē, tie eņģeļi, kas no prieka gavilēja par mūsu pasaules un tās bezgrēcīgo iedzīvotāju radīšanu, tie eņģeļi, kas redzēja cilvēka krišanu un viņa izraidīšanu no dzimtās Ēdenes,- tieši šie Debesu vēstneši ir visvairāk ieinteresēti strādāt kopā ar kritušo un atpestīto cilti, glābjot cilvēcīgās būtnes, kas iet bojā savos grēkos.

Cilvēcīgie pārstāvji ir Debesu darba rīku rokas, jo praktiskajā kalpošanā Debesu eņģeļi izlieto cilvēcīgās rokas. Cilvēcīgajiem pārstāvjiem kā palīdzošām rokām dzīvē jāparāda Debesu būtņu dotās zināšanas un jāizmanto viņu piešķirtās iespējas. Savienojoties ar šiem visvarenajiem spēkiem, mēs gūstam labumu no viņu augstākās izglītības un pieredzes. Tā, kļūstot par dievišķās dabas līdzdalībniekiem un izmetot no mūsu dzīves savtīgumu, mums tiek dāvātas īpašas spējas, ka varam viens otram palīdzēt. (457) Šis ir Debesu veids, kā tiek dots glābjošs spēks.

Vai nav kaut kas iedvesmojošs un uzmudinošs šai domā, ka cilvēcīgais pārstāvis var būt redzams darba rīks, sniedzot tālāk ar eņģeļu starpniecību saņemtās svētības? Ja mēs tā sadarbojamies ar Dievu, tad darbam ir uzraksts, kas apliecina, ka tas ir dievišķa rakstura. Debesu strādnieku zināšanas un rosība kopā ar cilvēcīgajiem pārstāvjiem sniegtajām zināšanām un spēku atnes atvieglojumu apspiestajiem un bēdīgajiem. Mūsu nesavtīgās kalpošanas darbi dara mūs par to panākumu līdzdalībniekiem, kas rodas sniegtā atvieglojuma rezultātā.

Ar kādu prieku Debesis skatās uz šiem saplūstošajiem iespaidiem! Visas Debesis vēro šos darba rīkus, kas kā rokas piepilda Dieva nodomus virs zemes, tā darot Debesu Dieva gribu. Šādas sadarbošanās rezultātā veiktais darbs godā, slavē un vareni paaugstina Dievu. Ak, ja visi mīlētu tā, kā Kristus mīlēja, cenšoties glābt bojā ejošās dvēseles no pazušanas, kāda pārmaiņa tad notiktu mūsu pasaulē!

“Un tavā vidū Es atlicināšu bēdu ļaudis un pazemīgos, tie paļausies uz Kunga vārdu... Tie ganīsies un apgulsies, un neviens tos netraucēs. Dziedi priecīgi, Ciānas meita! Gavilē, Izraēl! Priecājies un līksmojies no visas sirds, Jeruzalemes meita! Kungs ir atņēmis tavu sodību, Viņš tavu ienaidnieku ir aizmēzis prom. Kungs, Izraēla Ķēniņš, ir tavā vidū, ļaunuma tu vairs neredzēsi. Tai dienā sacīs uz Jeruzalemi: nebīsties Ciāna! Lai tavas rokas nenogurst! Kungs, tavs Dievs, ir tavā vidū, stiprs Pestītājs, Viņš priecāsies par tevi ar līksmību, Viņš cietīs klusu Savā mīlestībā, Viņš priecāsies par tevi ar gavilēšanu.” Cev.3,12.-17. Kas tā par ainu! Vai varam aptvert tās nozīmi? (458)

“Es sapulcināšu tos, kas bija noskumuši svētku sapulces dēļ, tie tev pieder, negods tiem uzkrauts. Redzi, tanī laikā Es tā darīšu visiem taviem spaidītājiem, un Es pasargāšu klibo un sapulcināšu izdzīto un tos iecelšu par teikšanu un par slavu ikvienā zemē, kur tie bija kaunā. Tanī laikā Es jūs atvedīšu, un to brīdi Es jūs sapulcināšu. Jo Es jūs iecelšu par slavu un par teikšanu pie visām pasaules tautām, kad Es jūsu cietumu novērsīšu priekš jūsu acīm, saka Kungs.” 18.-20.p. Lasiet arī Agajus pirmo nodaļu.

Kad cilvēcīgie pārstāvji kā Dieva namturi vienoti ņems no Kunga mantas un to izlietos, noņemot nastas, kas gulstas uz Viņa iestādēm, tad ar tiem sadarbosies Kungs.

“Un eņģelis, kas ar mani runāja, atgriezās atkal un modināja mani, kā modina cilvēku no miega, un jautāja man: “Ko tu redzi?” – Es atbildēju: “Es redzu tur spuldžturi no tīra zelta ar ieliektu eļļas tvertni virsgalā. Spuldžturim ir septiņas atsevišķas spuldzes, un tām kopā septiņas ar tvertni saistītas eļļas pievada caurules.

Un divi eļļas koki līdzās – viens pa labi, otrs pa kreisi no spuldžtura.” Un es turpināju un jautāju eņģelim, kas ar mani runāja: “Mans kungs, kāda tam visam nozīme?” Tad eņģelis, kas ar mani runāja, deva man šādu atbildi: “Tātad tu tiešām nezini, kāda tam nozīme?” –Es savukārt atteicu: “Nē, mans kungs!” Tad viņš man deva sekojošu paskaidrojumu: “Tā skan tā Kunga vārds Zerubabelam: “Ne ar bruņotu spēku, ne ar varu, bet ar manu Garu!” –saka tas Kungs Cebaots. “Kas tu esi, lielais kalns? Tev Zerubabela priekšā jākļūst par līdzenumu! Un viņš uzliks nama čukura noslēguma akmeni, un visi viņam uzgavilēs: “Lai viņam laime, lai gods un slava!”

Un vēl man atklājās tā Kunga vārds, kas man vēstīja: “Zerubabela rokas ir likušas šim namam pamatu, viņa rokām tas arī jāpabeidz, lai jūs tiešām varētu atzīt, ka tas Kungs Cebaots mani pie jums sūtījis. Un ja arī kas būtu sajutis necienību pret sīko sākuma dienu, tad tas ar prieku redzēs gala akmeni Zerubabela rokās. Bet tās septiņas spuldzes – tās ir tā Kunga acis, kas raugās uz visu pasauli.” Tad es griezos pie viņa ar jautājumu: “Kāda nozīme ir tiem diviem eļļas kokiem pa labi un pa kreisi no spuldžtura?” Un es jautāju otrreiz un teicu viņam: “Kāda nozīme ir tiem diviem eļļas koka zariem, kas stāv līdzās abām zeltā darinātām caurulēm, pa kurām plūst zeltainā eļļa?” Tad viņš man atbildēja: “Vai tu tiešām nezini, kāda tiem nozīme?” –Es savukārt atbildēju: “Nē, mans kungs!”

Tad viņš man sacīja: “Tie ir tie abi svaidītie, kas stāv līdzās kā kalpi katrā pusē visas pasaules valdniekam.” Cak.4,1.-14. (459)

Visas Debesis interesējas ne tikai par zemēm, kas ir tuvu un kam vajadzīga mūsu palīdzība, bet arī par zemēm, kas ir tālu. Debesu būtnes vēro un gaida, ka cilvēcīgos darba rīkus dziļi aizkustinās viņu līdzstrādnieku vajadzības, kam uzbrukušas grūtības un pārbaudījumi, bēdas un nelaimes.

Ja kāda no Kunga iestādēm sāk vārgt, tad citām veiksmīgām iestādēm vajadzētu darīt visu iespējamo, palīdzot cietušajai iestādei, lai netiktu apkaunots Dieva Vārds. Kad Dieva iestāžu vadītāji aizslēdz savas sirdis citu tuvu un radniecīgu iestāžu vajadzībām un nedara visu iespējamo to grūtību atvieglošanai, savtīgi sakot: “Lai tās cieš.” Tad Dievs ievēro viņu nežēlību, un pienāks laiks, kad viņiem būs jāiet caur līdzīgiem pazemojošiem piedzīvojumiem. Bet jūs, mani brāļi, nedomājat tā rīkoties. Es zinu, ka jūs tā nedomājat.

Katrs iekārtojums darba attīstīšanai, kas mums ir Eiropā, ir nepieciešams; katrai iestādei vajadzētu stāvēt bezdievīgās pasaules priekšā veselīgā, ziedošā stāvoklī. Nelieciet Dieva eņģeļiem, kas kalpo atbildīgās vietās stāvošiem ļaudīm, skatīt Dieva darbinieku drosmes sabrukumu. (460) Mūsu vilcināšanās jau ir grūtības palielinājusi, tā kā atjaunošanas darbs tagad prasīs lielākas pūles un izdevumus. Kunga vārdā mēs aicinām Viņa ļaudis, kam ir līdzekļi, pierādīt, ka viņi ir uzticīgi namturi. Izlabojiet organizatorisko aparātu, kas tik svarīgs Dieva darba virzīšanai uz priekšu, lai Viņa ļaudis nepazaudē drosmi un Viņa darbs nenīkuļo.

“Atkal Kunga vārds notika uz Cakariju sacīdams: Tā runā Kungs Cebaot un saka: Nesiet patiesīgu tiesu un parādiet ikviens savam brālim žēlastību un apžēlošanu, un neapbēdiniet ne atraitni, ne bāriņu, ne svešinieku, ne nabagu un nedomājiet ļauna cits pret citu savā sirdī.” Cak.7,8.-10. Šis ir Kunga Vārds arī priekš mums.

Es nevaru pielaist domu, ka šīs nodaļas noslēdzošā daļa kļūtu jūsu piedzīvojums: “Bet tie negribēja klausīt un palika stūrgalvīgi, un apcietināja savas ausis nepaklausīdami. Un savu sirdi tie darīja par dimantu, ka neklausītu bauslību un tos vārdus, ko Kungs Cebaot sūtīja ar Savu Garu caur tiem pirmajiem praviešiem. Tādēļ tāda liela dusmība nākusi no Kunga Cebaot. Tāpēc noticis, it kā Viņš bija saucis un tie nebija klausījuši, tāpat tie arī sauca, bet Es neklausīju, saka Kungs Cebaot. Tā Es tos esmu izputinājis starp visiem pagāniem, ko tie nepazina, un zeme aiz tiem tapa postīta, tā kā neviens tur nestaigāja, un tā viņi jauko zemi darīja par postažu.” 11.-14.p.

Brāļi, attiecībā ar Kunga namu “lai pēc tā dzenamies, kas der mieram un uztaisīšanai jūsu starpā.” Rom.14,19. Neizsakiet nosodošus vārdus. Nepārmetiet vienam vai otram. Tagad ir vajadzīga palīdzība, ko visi var sniegt. Centieties dziedināt sadraudzībā sisto robu. (461) Dariet to priecīgi, Dariet to augstsirdīgi. Nāciet palīgā Kungam, palīgā Kungam pret vareno. Tūlīt glābiet iestādi, kas nonākusi tik lielās briesmās.

Lai visi, kas izprot Kunga atnākšanas tuvumu, savu ticību parāda darbos. Redzot vienu no Dieva darba iekārtojumiem panīkstam, lai savu interesi par to parāda tie, kas ar sirdi un dvēseli nodevušies darbam.

Lai atbildīgās vietās stāvošie ļaudis rāda pareizu priekšzīmi. Katrai cēlai kristīgai dziņai vajadzētu viņus ierosināt plānot un darboties, lai atbalstītu Kunga iestādi ar tādu nopietnību, kas būtu daudz lielāka par to, ko viņi veltītu savas personīgās mantas glābšanai. Lai visi mēģina kaut ko darīt. Pārbaudiet savus pasākumus un pārdomājiet, kā jūs varat sadarboties ar Dievu šai darbā.

Tā kā Debesis noteikti jūt līdzi zemei un tā kā Dievs pilnvaro eņģeļus kalpot visiem, kam vajadzīga palīdzība, mēs zinām, ka, ja mēs darām savu daļu, tad šai vajadzības brīdī palīdzību sniegs Debesu visvarenā spēka pārstāvji. Ja mēs prātā un sirdī būsim kā viens ar šīm Debesu saprātīgajām būtnēm, tad tās mūs varēs izlietot. Dievs ietekmēs cilvēkus, kam Viņš uzticējis spējas un līdzekļu podus, uzņemties atbildības nastu un palīdzēt mūsu brāļiem Skandināvijā.

Dieva lieta Eiropā nedrīkst kļūt neticīgiem par piedauzīšanās akmeni vai par apvainošanas klinti. Tur atrodošās iestādes nedrīkst slēgt vai nodot pasaules cilvēku rokās. Lai Kunga kalpi Eiropā dara visu viņu spēkiem iespējamo, atgūstot atpakaļ to, kas ir zaudēts, un Kungs sadarbosies ar viņiem. Un es aicinu mūsu brāļus Amerikā sadarboties ar saviem brāļiem Eiropā. Ja visi darīs savu daļu Dieva lielajā plānā, tad Viņa nodoms piepildīsies. Grūtības drīz vien piederēs jau pagātnei, lai nekad vairs neapgrūtinātu Dieva lietu. (462)

Lai neviena roka nekļūst gurdena, nedroša vai nespēcīga. Jūs varat būt droši, ka eņģeļi, kas mājo Mūžīgā teltī un kas redz Dieva godību, ir jūsu palīgi. Vai vēlaties sadarboties ar tiem, stiprinot katru iestādi, kas kalpojošo eņģeļu uzraudzībā dara Dieva darbu?

Kas var aptvert dvēseļu vērtību, kuru glābšanai viņu Valdnieks, viņu Ķēniņš, bezgalīgā Dieva Dēls Savu neaptraipīto dzīvību atdeva kaunpilnai nāvei? Ja visi to saprastu, kā viņiem to vajadzētu saprast, kāds darbs tad tiktu padarīts! Svētā Gara darba rezultātā tie ar savu iespaidu, saviem vārdiem un saviem līdzekļu podiem dotu iespēju daudzām dvēselēm izrauties no tumsas ķēdēm un iznīcināt sātana sazvērnieciskos plānus, lai to grēki tiktu nomazgāti Jēra asinīs. Ak, ļaujiet darbam sniegties arvien dziļāk un dziļāk! Debesu eņģeļi priecājas, redzot grēciniekus nožēlojam savus grēkus un piegriežamies dzīvajam Dievam.

Ja mēs apspiedīsim tieksmi pateikt kaut ko, kas parāda mūsu neticību, un ar cerību iedvesošiem vārdiem un ātru rīcību stiprināsim savu un citu ticību, tad mūsu skats kļūs arvien skaidrāks. Mūsu dvēseli apņems skaidrā Debesu atmosfēra.

Esiet stipri un izsakiet cerību. Izlauziet sev ceļu caur šķēršļiem. Jūs atrodaties garīgā laulībā ar Jēzu Kristu. Vārds ir jūsu drošība. Tuvojieties savam Glābējam pilnīgā dzīvas ticības paļāvībā, liekot savu roku Viņa rokā. Ejiet, kur Viņš jūs ved. Ko vien Viņš jums saka, to dariet, Viņš jūs pamācīs tikpat labprātīgi kā jebkuru citu.

Mūsu Dānijas sanatorija

(463) Dānijā, Skodsborgā, Kopenhāgenas priekšpilsētā, mūsu brāļi ir iekārtojuši sanatoriju. To darot, viņi gāja uz priekšu cerībā, pārliecināti, ka dara tieši to, ko Dievs Saviem ļaudīm ir pavēlējis. Bet mūsu brāļi visā visumā nav tik daudz interesējušies par sanatoriju dibināšanu Eiropas zemēs, kā viņiem vajadzēja interesēties, un mūsu mīļie brāļi, iegūdami savās rokās Skodsborgas sanatoriju, ir devušies uz priekšu ātrāk, kā pieejamie līdzekļi atļāva, un tagad viņi ir nonākuši grūtībās un bēdās.

Mani ļoti satrauc grūtības un briesmas, kas apņem mūsu iestādes Skandināvijā. Es jūtos spiesta aicināt mūsu ļaudis atbalstīt ne tikai Kristianijas izdevniecības namu, bet arī Dānijas sanatoriju. Ienaidnieks man ir attēlots kā tāds, kas kāri gaida izdevību iznīcināt šīs iestādes, kas ir Dieva iekārtojumi un tiek lietoti cilvēces atpestīšanai. Vai sātana alkas tiks apmierinātas? Vai pieļausim, ka šīs iestādes tiek izrautas no mūsu rokām un to labus augļus nesošais darbs apstādināts? Ja mūsu brāļi ir pielaiduši kļūdas, vai mums tie jāatstāj vieni paši, lai izcieš savu nepareizo aprēķinu sekas? Vai šis ir tas veids, kā Kristus ir izturējies pret mums?

Kad kāds ar smagu nastu ir nonācis pie grūtību kalna pakājes, kad viņam no visām pusēm uzmācas mazdūšība un kad viņam vajadzīgi stipri, priecīgi palīgi, tad bieži daudz laika tiek izšķiests kritizēšanā, rāšanā un neapmierinātības izteikšanā. Bet ar to nasta netiek pakustināta. Tiem, uz ko nasta spiež vissmagāk, nav vajadzīgs nosodījums, un viņi nav pelnījuši rājienu. (464) Daudz piemērotāk būtu rāt tos, kam jau agrāk vajadzēja dalīties šīs nastas nešanā. Bet pat tad nosodījums var būt nepiemērots un noteikti neko nedos. Mūsu pirmajai domai vajadzētu būt : Kā mēs varam palīdzēt pacelt nastu? Laiks ir dārgs. Pārāk daudz ir likts uz spēles, lai vēl riskētu ar kavēšanos.

Apvainojot Skodsborgas sanatorijas vadītājus pasaulīgā godkārē un tieksmē izcelt sevi, mēs tiem nodarītu netaisnību. Paplašinot darbu, tie meklēja Dieva godu, un jau padarīts darbs, kas labuma ziņā ir tālu sniedzošs. Bet viņi ir kļūdījušies, izdarot ieguldījumus pāri saviem līdzekļiem, un ar to ir nonākuši parādu saitēs. Tas apdraud iestādes nākotni un Dieva lietas godu. Vai tagad mums nevajadzētu drosmīgi mēģināt tikt galā ar parādu samaksāšanas darbu, nevis vēl palielināt jau esošās grūtības?

Dieva Gars mani skubina dot trauksmes signālu. Ak, kāds skats tas būtu eņģeļiem, ja tiem būtu jāredz šo iestāžu, kas dibinātas reformas pamatlikumu uzskatāmai mācīšanai un kristīga dzīves veida sludināšanai, pāriešana no to rokām, kas tās var izlietot Dieva darbā, pasaules rokās! Brāļi, ir laiks interesēties par šiem institūtiem Eiropā, kas tagad cieš palīdzības trūkuma dēļ. Kā Kristus izturas pret mums, tā mums jāizturas pret mūsu brāļiem, kas nonākuši grūtībās.

Mūsu rīcībā ir Kunga bagātības, kas mums uzticētas tieši šādiem ārkārtējiem gadījumiem. Lai mūsu ļaudis, kas mīl Dievu un Viņa lietu, nāk palīgā Viņa apdraudētajām iestādēm. Mūsu brāļiem amerikāņiem vajadzētu sanākt kopā, lai spriestu, kā palīdzēt. Mūsu brāļiem skandināviem, kas atrodas Amerikā, vajadzētu īpašā kārtā pamosties izšķirīgai rīcībai. Un mūsu brāļiem Dānijā, Norvēģijā un Zviedrijā vajadzētu saprast, ka tagad tiem ir pienācis laiks nākt palīgā Kungam. Lai visi, kas uzticas Dievam un tic Viņa Vārdam, čakli cenšas izprast savas priekšrocības, savas atbildības un savus pienākumus šai lietā. (465) Ja mēs tagad nedarīsim savu darbu kā Dieva palīdzošā roka, atbalstot Skandināvijas izdevniecības namu un sanatoriju, tad mēs pazaudēsim lielu svētību.

Kas tagad nostāsies Kunga pusē? Kas tagad rīkosies kā Viņa palīdzošā roka, no visas sirds atbalstot šo lietu? Kas iedrošinās apspiestos uzticēties Kungam? Kas tagad parādīs tādu ticību, kas nesvārstās un neatkāpjas, bet spiežas pretī uzvarai? Kas tagad centīsies uzcelt to, ko sātans cenšas noārdīt, darbu, kam vajadzētu iet uz priekšu frontē? Kas tagad izturēsies pret saviem brāļiem Eiropā tā, kādu izturēšanos līdzīgos apstākļos sagaidītu no citiem? Kas sadarbosies ar kalpojošiem eņģeļiem?

Kungs aicina Savus ļaudis pienest ziedojumus, aizliedzot sevi. Atteiksimies no kaut kā, ko esam nodomājuši iegādāties personīgām ērtībām vai priekam. Mācīsim mūsu bērnus aizliegt sevi un kļūt par Kunga palīdzošajām rokām Viņa svētību izdalīšanā.

Es lūdzu manus brāļus skandināvus darīt visu iespējamo. Mēs savas pūles savienosim ar jūsu mīlestību un palīdzību sniedzošo darbu. Kunga namturu rokās ir pietiekoši daudz līdzekļu šī darba veikšanai, ja tikai viņi apvienosies mīlošā līdzjūtībā, lai atjaunotu un dziedinātu Dieva darbam paredzētos iekārtojumus, nostādot tos veselīgā un plaukstošā stāvoklī.

Jūsu sniegtās summas var būt niecīgas, salīdzinot ar šī darba vajadzībām, tomēr nekļūstiet mazdūšīgi. Ticiet Dievam. Stipri satveriet bezgalīgā spēka roku, un tas, kas sākumā likās bezcerīgs, parādīsies savādāks. Piecu tūkstošu pabarošana ir laba mācība mums. Viņš, Kas ar piecām maizēm un divām mazām zivtiņām pabaroja piecus tūkstošu vīru, neskaitot sievas un bērnus, var darīt lielas lietas priekš Saviem ļaudīm šodien. (466)

Lasiet aprakstu par to, kā pravietis Elīza pabaroja simts cilvēkus: “Viens vīrs nāca no Baāl-Šališas, un viņš atnesa Dieva vīram pirmās ražas maizi, divdesmit miežu maizes un saspiestu graudu plāceni savā maizes tarbā. Un tas sacīja: “Dod tiem ļaudīm, lai viņi ēd.!” Bet viņa apkalpotājs atbildēja: “Ko lai es ceļu priekšā simts tādiem vīriem?” Tomēr viņš pavēlēja: “Dod tiem ļaudīm, lai ēd! Jo tā saka tas Kungs: Tie ēdīs, un vēl atliks!” Kad nu viņš tiem lika priekšā, tad tie paēda, un viņiem atlika vēl pāri, kā tā Kunga vārds bija apsolījis.” 2.Ķēn.4,42.-44.

Kāda liela laipnība no Kristus puses bija šis brīnumdarbs izsalkuma apmierināšanai! Viņš remdēja izsalkumu simts praviešu bērniem, un kopš tā laika viņš atkal un atkal, kaut ne vienmēr tik iezīmīgā un redzamā veidā, ir strādājis, apmierinot cilvēka vajadzības. Ja mums būtu skaidrākas izšķiršanas spējas, tā ka spētu pilnīgāk izprast Dieva žēlojošo un līdzjūtīgo rīcību ar Viņa ļaudīm, tad mēs iegūtu krāšņus piedzīvojumus. Mums vairāk nekā līdz šim jāpētī Dieva brīnišķīgā rīcība. Viņš Saviem ļaudīm par labu noskaņojis cilvēkus, kas mums nepievienojas patiesības atzīšanā. Kungam ir Savi ļaudis attiecīgajiem gadījumiem, līdzīgi vīram, kas atnesa uzturu praviešu bērniem.

Ja Kungs mums uzdod kādu darbu, tad neapstāsimies un nejautāsim par šīs pavēles saprātīgumu vai par iespējamiem rezultātiem, kas sekos mūsu pūlēm tai paklausīt. Mūsu rokās esošie krājumi var likties pārāk nepietiekoši mūsu vajadzību apmierināšanai, bet Kunga rokās tie kļūs vairāk kā pietiekoši. Sulainis “tiem lika priekšā, ka tie ēda, un tur vēl atlika pēc Kunga Vārda”.

Mums vajadzīga lielāka ticība. Mums jāiegūst pilnīgāka izpratne par Dieva attiecībām pret tiem, ko Viņš ir atpircis ar Sava vienpiedzimušā Dēla asinīm. Mums vajadzētu ticēt Dieva valstības lietas pastāvīgai iešanai uz priekšu. (467)

Nešķiedīsim laiku, žēlojoties, cik niecīgi ir mūsu redzamie līdzekļu krājumi, bet centīsimies vislabākā veidā izlietot to, kas mums ir. Kaut arī ārējais izskats var būt neapsološs, tomēr enerģija un uzticēšanās Dievam ļaus ieraudzīt iespējas un līdzekļus. Nosūtīsim savus ziedojumus ar pateicību un ar lūgšanu, lai Kungs šīs dāvanas svētī un pavairo, kā Viņš pavairoja pieciem tūkstošiem cilvēku pasniedzamo uzturu. Ja mēs izmantosim vislabākās mūsu rīcībā esošās iespējas, tad Dieva spēks palīdzēs mums aizsniegt ļaužu masas, kas mirst dzīvības maizes trūkuma dēļ.

Sniedzot palīdzību mūsu brāļiem Dānijā un Norvēģijā, šo nastu celsim čakli un augstsirdīgi un sekas atstāsim Dieva ziņā. Ticēsim, ka Viņš palielinās mūsu ziedojumus, līdz to pietiks Viņa iestāžu nostādīšanai izdevīgā stāvoklī.

Ticība ir garīga roka, kas pieskaras bezgalībai.

Sirsnīgas, Svētā Gara sastādītas lūgšanas pacelsies caur pavērtajiem vārtiem, caur atvērtajām durvīm, par kurām Kristus ir paziņojis: Es esmu atvēris, un neviens cilvēks tās nevar aizvērt. Šīs lūgšanas, savienotas ar Kristus pilnības vīraku, kā jauka smarža uzkāps pie Tēva un tiks atbildētas.

Kristus strādniekiem nekad nav jādomā un vēl mazāk jārunā par neveiksmēm darbā. Kungs Jēzus ir mūsu gudrība un veiksme visās lietās, Viņa Garam jāiedvesmo mūs, un, kad mēs sevi nododam Viņa rokās, lai būtu par gaismas kanāliem, tad mūsu līdzekļi labiem darbiem nekad neizsīks. Mēs drīkstam ņemt no Viņa pilnības un saņemt žēlastību, kam nav robežu.

Palīdzība mūsu skolām

Augstsirdīgas devības piemērs

Kad Kungs aicināja Izraēlu dot līdzekļus saiešanas telts būvei tuksnesī, atsaucība bija sirsnīga. Ļaudis “nāca ikviens, kam bija labprātīga sirds, un ikviens, kam gars bija labprātīgs, tie atnesa Kunga cilājamo upuri priekš saiešanas telts taisīšanas”. Tie nāca, kā vīri, tā sievas, visi tie, kam bija labprātīga sirds. Cilvēki nāca ar savām dāvanām, zeltu, sudrabu, izmeklētiem audumiem un vērtīgu kokmateriālu. Valdnieki atnesa dārgakmeņus, dārgas zāles un eļļu lukturiem. “Un ikviena ar prasmi apveltīta sieviete pati vērpa un atnesa savērpto.” “Tie atnesa vēl ik rītu... upurus no laba prāta,” līdz Mozum tika ziņots: “Ļaudis pienes daudz vairāk, nekā vajag pie darba darīšanas, ko Kungs ir pavēlējis darīt.” 2.Mozus 35,21.-15. 36,3.5. Dievam patika šī augstsirdīgā, labprātīgā kalpošana, un, kad saiešanas telts bija pabeigta, Viņš apliecināja, ka ir pieņēmis šo ziedojumu. “Padebesis apklāja saiešanas telti, un Kunga godība piepildīja dzīvokli.” 2.Mozus 4o,34.

Līdzīgs šim labprātīgas kalpošanas piemēram bija mūsu skolu labā darītais darbs, iespiežot un pārdodot grāmatu “Daba un dzīve līdzībās.” Mēs priecājamies, ka šim darbam nodevās tik liels mūsu ļaužu skaits un ka viņu pūlēm bija tik lieli panākumi. Mēs priecājamies, ka mūsu savienības un traktātu biedrības amatpersonas atdeva šim cildenajam pasākumam savu iespaidu un spēku un ka sludinātāji, Bībeles strādnieki, kolportieri un draudzes locekļi tik sirsnīgi iesaistījās šai īpašajā un steidzamajā darbā, lai palīdzētu mūsu skolām. (469) Augstsirdība un nodošanās no visas sirds, kas visumā raksturoja mūsu izdevniecību un mūsu brāļu un mūsu iesaistīšanos šai pasākumā, ir Kungam patīkama. Tā saskan ar Viņa plānu.

Kunga plāns

Dievišķā aizgādībā ir paredzēti īpaši laika posmi, kad mums, atsaucoties Dieva aicinājumam, ir jāceļas un jāatdod savi līdzekļi, savs laiks, savs prāts, visa būtne, miesa, dvēsele un gars, lai izpildītu Viņa prasības. Tagadējais laiks ir tieši tāds laika posms. Dieva lietas intereses ir nonākušas kritiskā stāvoklī. Kunga iestādēm draud briesmas. Darbu no visām pusēm traucē briesmīgā parādu nasta, ar ko cīnās mūsu skolas. Mūsu lielajā vajadzībā Dievs ir pašķīris ceļu šais grūtībās un ir uzaicinājis mūs sadarboties ar Viņu Viņa nodomu piepildīšanā. Tas bija Viņa plāns, ka mūsu skolu atbalstīšanai izdotu grāmatu “Daba un dzīve līdzībās”, un Viņš aicina Savus ļaudis darīt tiem pienākošos daļu, pasniedzot šo grāmatu pasaulei. Tādā veidā Viņš pārbauda Savus ļaudis un Savas iestādes, lai redzētu, vai tās strādās kopā un vai būs vienprātīgas, aizliedzot sevi un uzupurējoties.

Jāsadarbojas visiem

Grāmatas “Daba un Dzīve Līdzībās” pārdošana ir labi iesākta. Tas, kas tagad vajadzīgs, ir nopietnas, vienotas pūles, pabeidzot darbu, kas tik labi iesākts. Rakstot mēs lasām: “Neesiet kūtri iekš tā, kas jums jādara, esiet dedzīgi garā, kalpojiet Kungam.” Rom.12,11. Katrs Dieva lietas nozarojums ir čakla darba vērts, bet šai laikā neko nedrīkstētu vērtēt augstāk par šo pasākumu. (470) Dieva plāna īstenošana prasa apņēmīgu darbu. Lai it viss, ar ko saistās “Daba un Dzīve Līdzībās” pārdošana, runā par labu Kungam. Lai visi, kam vien iespējams, pievienojas strādniekiem.

No panākumiem, kas gūti līdzšinējo pūļu rezultātā, mēs redzam, ka daudz labāk ir paklausīt Dieva prasībām šodien, nekā gaidīt uz laiku, kas pēc mūsu domām būtu labvēlīgāks. Mums jākļūst par ļaudīm, kas izmanto Dieva izdevības, jo to, kas uz visu dzīvi iesaistījušies darbā zem Kristus karoga, sniedzamības robežās atrodas lielas iespējas un atbildības.

Dievs aicina mūs rīkoties, lai mūsu audzināšanas iestādes tiktu atbrīvotas no parādiem. Piepildīsim dzīvē Dieva plānu atbilstoši Viņa paša norādījumiem.

Tieši tagad ir izdevība, ko mēs nedrīkstam atļauties pazaudēt. Mēs aicinām visus mūsu ļaudis tieši tagad sniegt visu iespējamo palīdzību. Ar šīs grāmatas pirkšanu mēs aicinām darīt darbu, kas būs patīkams Dievam. Tās izplatīšanas atbalstīšanai mēs lūdzam izlietot visus pieejamos līdzekļus. Mēs aicinām mūsu savienību priekšniekus pārdomāt, kā viņi var atbalstīt šo pasākumu. Mēs aicinām mūsu sludinātājus, lai viņi apmeklējot draudzes, iedrošinātu vīrus un sievas iziet par kolportieriem un spert izšķirošu soli uz priekšu pašaizliedzības takā, daļu no savas peļņas atdodot mūsu skolu labā.

Ir vajadzīga vispārēja rosība, un tai jāsākas ar atsevišķu cilvēku enerģisku iesaistīšanos darbā. Lai visās draudzēs katras ģimenes katrs atsevišķais loceklis apņēmīgi cenšas aizliegt sevi un palīdzēt virsīt uz priekšu darbu. Lai bērni dara savu daļu. Lai kopīgi sadarbojas visi. Darīsim vislabāko šai laikā, atdodot Dievam mūsu ziedojumus, piepildot Viņa īpašo gribu, tādā veidā radot izdevību liecības nodošanai tumšajā pasaulē par Viņu un Viņa patiesību. Lukturis ir mūsu rokās. Ļausim tam mirdzēt spoži. (471)

Jaunieši, jūs, kas domājat stāties sludinātāju rindās, uzsākat šo darbu. Jūsu audzinātājs būs to grāmatu tālāk nodošana, ko Kungs ir ielicis jūsu rokās. Izmantojot šo izdevību, jūs noteikti iesiet uz priekšu Dieva atzīšanā un vislabāko ļaužu aizsniegšanas metožu izprašanā.

Kungs aicina jauniešus stāties Viņa darbā. Jaunieši spēj ātri uztvert, ir moži, dedzīgi un cerību pilni. Reiz baudījuši laimi, ko sniedz pašuzupurēšanās, viņi nejutīsies apmierināti, ja pastāvīgi nevarēs mācīties no Lielā Skolotāja. Kungs pavērs ceļus tiem, kas atsauksies uz Viņa aicinājumu.

Ienesiet darbā sirsnīgas ilgas mācīties, kā nest atbildības. Ar stiprām rokām un drosmīgu sirdi iesaistieties cīņā, no kuras neviens nevar izvairīties, cīņā, kas kļūs arvien skarbāka līdz ar mūsu tuvošanos cīņas noslēdzošajam posmam.

Sagatavošanās darbam

Kas iesaistās šai darbā, tiem vispirms pašiem jānododas Dievam, neko neatturot. Viņiem jānostājas tur, kur tie var mācīties no Kristus un sekot Viņa priekšzīmei. Viņš tos ir aicinājis: “Nāciet šurp pie Manis visi, kas grūti strādājat un esat smagi apkrauti, un Es jums došu dusu. Ņemiet uz sevis Manu jūgu un mācaties no Manis, jo Es esmu lēnprātīgs un sirdī pazemīgs, un jūs atradīsiet dusu savām dvēselēm. Jo Mans jūgs ir laipnīgs, un Mana nasta viegla.” Mat.11,28.-30.(angļu tulk.) Eņģeļiem ir dots uzdevums iet kopā ar tiem, kas patiesā pazemībā uzņemas šo darbu.

Mums jālūdz bez pārtraukuma, un mums jādzīvo saskaņā ar mūsu lūgšanām. Ticība stipri pieaugs līdz ar tās vingrināšanu. Lai tie, kas meklē pircējus grāmatai “Daba un Dzīve Līdzībās”, paši apgūst mācības, kas ietvertas šai grāmatā, ar ko tie strādā. Mācaties no Kristus. Ticiet Viņa spēkam jums palīdzēt un jūs glābt. (472) Ticība tiešām ir dvēseles dzīvības asinis. Tās klātbūtne sniedz siltumu, veselību, nelokāmu mērķtiecību un veselīgu spriedumu. Tās dzīvinošais spēks atstāj varenu, kaut arī neapzinātu iespaidu. Kristus dzīvība dvēselē ir kā ūdens avots, kas verd mūžīgai dzīvei. Tā vada uz pastāvīgu jauko Debesu īpašību attīstību un uz labprātīgu padošanos Kungam visās lietās.

Es runāju uz strādniekiem, jauniem un veciem, kas pasniedz tālāk mūsu grāmatas, un īpaši uz tiem, kas vāc parakstus grāmatai, kas tagad veic savu žēlastības darbu: Par priekšzīmi citiem īstenojiet savā dzīvē Kristus kalna svētrunā dotās mācības. Tas uz cilvēkiem atstās dziļāku ietekmi un paliekošāku iespaidu nekā no paaugstinājuma teiktās svētrunas. Jūs varbūt neesat daiļrunātāji un nespēsiet ar skaisti skanošiem vārdiem tuvoties tiem, kam jūs vēlaties palīdzēt, bet, ja jūs runāsiet pazemīgi, paslēpjot sevi Kristū, tad jūsu vārdus diktēs Svētais Gars, un Kristus, ar ko jūs sadarbojaties, ietekmēs sirdi.

Vingrinieties ticībā, kas darbojas mīlestībā un šķīsta dvēseli. Lai tagad neviens neapkauno Kungu ar savu neticību. Kūtrums un bezcerība neko nepadara. Dievs bieži pielaiž sarežģījumus laicīgos darījumos, lai pamodinātu snaudošās spējas čaklākam darbam, tā ka Viņš varētu pagodināt ticību ar bagātu svētību dāvināšanu. Tas ir viens līdzeklis Viņa darba virzīšanai uz priekšu. Raugoties uz Jēzu, ne tikai kā uz mūsu priekšzīmi, bet arī kā uz mūsu ticības iesācēju un pabeidzēju, iesim uz priekšu, uzticoties Viņam, ka Viņš sniegs spēku katram pienākumam.

Daudz un neatlaidīgi vajadzēs strādāt tiem, kam uz likta šī darba nasta, jo ir jāsniedz pareizi norādījumi, lai strādniekos saglabātos izpratne par darba svarīgumu un visi koptu pašaizliedzības un uzupurēšanās garu, kas mums par priekšzīmi parādīta mūsu Glābēja dzīvē. (473) Kristus pienesa upurus katrā solī, upurus, kādus neviens no Viņa sekotājiem nekad nevar pienest. Visā šajā darbā no mums tiek prasīta pašaizliedzība visās lietās, vienmēr tad, kad sastopamies ar ko nepatīkamu, mums jāņem vērā, ka esam uzņēmušies vienu jūgu ar Kristu, ka esam Viņa laipnības, pacietības un sevis aizliegšanas gara līdzdalībnieki. Šis gars pavērs mūsu priekšā ceļu un piešķirs mums panākumus, jo Kristus ir tas, Kas mūs ieteiks ļaudīm.

Darbs visās zemēs

Mūsu skolu atbalstīšanas darbu mūsu ļaudīm vajadzētu uzsākt visās zemēs. Lai tajā iesaistās mūsu draudzes Austrālāzijā. Mūsu skolai tur ir vajadzīga palīdzība, un, ja mūsu ļaudis pie šī darba ķersies vienoti, tad tie varēs daudz padarīt parādu nastas atvieglošanā, viņi iedrošinās sirdi cilvēkiem, kas cenšas stiprināt šo Kunga darba rīku, un viņi var palīdzēt izvērst tā svētošo iespaidu līdz tālām pagānu zemēm un jūras salām.

Mēs paļaujamies, ka mūsu izdevniecības nams Austrālijā izstrādās augstsirdīgus noteikumus grāmatas “Daba un dzīve līdzībās” izplatīšanai. Kungs šo iestādi ir ļoti svētījis, un tai vajadzētu Viņam pienest pateicības upuri, palīdzot skolai atbrīvoties no parādiem, nevis dodot kādu skopu dāvanu. Mēs esam droši, ka tā uzņemsies šo darbu un darīs savu daļu augstsirdīgā garā. Un šī sadarbošanās ar Dievu Austrālijas izdevniecības namam pierādīsies par lielu svētību, ko jau ir piedzīvojušas mūsu iestādes Amerikā.

Izejiet šai darbā, mani brāļi Austrālāzijā. “Jo ticība ir stipra paļaušanās uz to, kas cerams, pārliecība par neredzamām lietām.” Ebr.11,1. Vai pagātnē mēs to jau neesam piedzīvojuši? Izejot uz priekšu un uzticoties Dieva apsolījumam, neredzamās lietas, ko varēja skatīt tikai ar ticības acīm, ir kļuvušas redzamas. (474) Ejot un strādājot ticībā, Dievs pie mums ir piepildījis katru Savu runāto vārdu. Pierādījumiem, kas mums ir par Viņa apsolījumu uzticamību, vajadzētu izgaisināt katru neticības domu. Šaubīties ir grēks, un mēs nedomājam, ka mūsu brāļi Austrālāzijā būs šai ziņā vainīgi.

Kungs daudz ir darījis priekš jums visiem visās jūsu robežās. Paceliet savas acis un skatiet druvas, kas jau ir baltas pļaujai. Slavējiet Dievu, ka pierādījumi, kas apliecina Viņa Vārda patiesīgumu, pārsniedz mūsu uztveres spējas.

Es aicinu mūsu ļaudis sirsnīgi un nesavtīgi ķerties pie darba, atbrīvojot skolu no parāda. Lai izdevniecības nams dara savu daļu, iespiežot šo grāmatu. Lai mūsu ļaudis visā Austrālāzijā uzsāk grāmatas “Daba un dzīve līdzībās” pārdošanu. Dievs viņus svētīs šai darbā.

Darbiniekiem Anglijā vajadzētu visiem spēkiem censties pārdot šo grāmatu, lai šai zemē būtu iespējams dibināt skolu. Mani brāļi Anglijā, Vācijā un visās citās Eiropas zemēs, kur spīd patiesības gaisma, ķerieties pie šī darba. Pārtulkojiet šo grāmatu dažādās valodās un izplatiet to dažādās Eiropas zemēs. Lai mūsu kolportieri visās Eiropas daļās tiek paskubināti atbalstīt tās pārdošanu. Šīs grāmatas pārdošana ne tikai palīdzēs mūsu iestādēm atbrīvoties no parādiem, bet darīs vēl daudz vairāk. Tā pavērs ceļu mūsu lielākajām grāmatām, lai tās atrastu sagatavotu tirgu. Tā patiesība aizsniegs daudzus, kas citādi to nepieņemtu.

Īpaši es aicinu mūsu brāļus Skandināvijā. Vai jūs neķersieties pie darba, ko Dievs jums devis? Vai jūs nedarīsiet visu jums iespējamo, lai palīdzētu jūsu laukā esošajām iestādēm, kas nonākušas grūtībās? Neraugieties nākotnē bezcerīgi un nesakiet: “Mēs neko nespējam darīt.”

Beidziet runāt drosmi atņemošus vārdus. Satveriet Bezgalīgā Spēka roku. Atcerieties, ka jūsu brāļi citās zemēs apvienojas palīdzības sniegšanā jums. (475) Nepadodieties un neesiet mazdūšīgi. Kungs atbalstīs Savus strādniekus Skandināvijā, ja tie darīs savu daļu, ticot, lūdzot, cerot un darot visu, ko viņi spēj, Viņa lietas uz priekšu virzīšanā un Viņa atnākšanas pasteidzināšanā.

Lai mūsu ļaudis Anglijā strādā tik nopietni un dedzīgi, cik vien tiem iespējams, iedvesmojot savus brāļus Skandināvijā ticēt un cerēt. Brāļi, mums jāiet palīgā Kungam, palīgā Kungam pret vareno.

Atcerieties, ka, jo vairāk mēs tuvojamies Kristus atnākšanas laikam, jo nopietnāk un nelokamāki mums ir jāstrādā, jo mums pretī stājas visa sātana skola. Mums nav vajadzīgs drudžains satraukums, bet tā drosme, kas dzimst patiesā ticībā.

Darba rezultāti

Mūsu skolu atbalstīšanas darbs sniegs četrkārtīgu svētību – svētību skolām, pasaulei, draudzei un darbiniekiem.

Līdz ar līdzekļu savākšanu mūsu skolu atbalstīšanai vislabākā lasāmviela tiks ielikta daudz ļaužu rokās, kas nekad neredzētu “Daba un dzīve līdzībās”, ja nebūtu veikts šis darbs. Vientuļās vietās atrodas dvēseles, kas tika aizsniegtas ar šāda veida darbu. No mūsu Pestītāja līdzībām smeltās mācības ļoti daudziem būs kā dzīvības koka lapas.

Kunga nodoms ir, lai “Daba un dzīve līdzībās” ar savām dārgajām pamācībām apvienotu ticīgos. Mūsu draudzes locekļu pūles pierādīsies par viņus apvienojošu līdzekli, lai tie var kļūt svētīti miesā, dvēselē un garā, kā trauki godam, kas sagatavoti Svētā Gara saņemšanai. Kas centīsies darīt Dieva prātu, vislabākā veidā izmantojot katru podu, kļūs gudri, darbojoties Viņa valstības labā. (476)

Viņi apgūs visvērtīgākās mācības un izjutīs visaugstāko apmierinājumu, ko sniedz skaidrs prāts. Viņiem tiks dots miers, žēlastība un intelektuāls spēks.

Nesot šo grāmatu ļaudīm, kam vajadzīgas pamācības, ko tā satur, strādnieki iegūs dārgus piedzīvojumus. Šis darbs ir audzināšanas līdzeklis. Kas kā Kunga palīdzošā roka darīs vislabāko, ko tie spēj, izplatot “Daba un dzīve līdzībās”, tie iegūs pieredzi, kas tos darīs spējīgus būt par sekmīgiem strādniekiem priekš Dieva. Ļoti daudzi, pateicoties šajā darbā iegūtajai pieredzei, iemācīsiet vākt parakstus mūsu lielākajām grāmatām, kas ļaudīm tik ļoti vajadzīgas.

Visi, kas šai darbā iesaistīsies pareizi, priecīgi un cerību pilni, piedzīvos, ka tas ir ļoti svētīgs darbs. Kungs nevienu nespiež iestāties Viņa darbā, tomēr tiem, kas paši izšķirīgi nostājas Viņa pusē, Viņš dos labprātīgu garu. Viņš svētīs visus, kas darbos parādīs to garu, ar ko Viņš darbojas iekšienē. Tādiem strādniekiem Viņš piešķirs labvēlību un panākumus. Ejot no viena lauka otrā, jaunajiem apstākļiem būs nepieciešamas jaunas metodes un jauni plāni. Līdz ar jauniem strādniekiem, kas atdos sevi darbam, ienāks jaunas domas. Kad viņi meklēs Kungu, lai saņemtu palīdzību, tad Viņš no tiem neatrausies. Tie saņems paša Kunga izstrādātus plānus. Dvēseles tiks atgrieztas, un ienāks nauda. Strādnieki Kunga vīna dārzā atradīs tuksnesīgas, neapstrādātas vietas, kas tieši piekļaujas laukiem, kas jau apstrādāti. Katrā laukā atklāsies jaunas vietas, kur vēl jācīnās par uzvaru. Visa padarītais spilgti parāda, cik daudz vairāk vēl ir palicis, kas jāpadara.

Strādājot savienībā ar Lielo Skolotāju, attīstās cilvēka garīgās spējas. Sirdsapziņa ir pakļauta dievišķai vadībai. Kristus Savā uzraudzībā pārņem visu būtni.

Neviens nevar būt patiesi vienots ar Kristu, dzīvē īstenojot Viņa mācības un pakļaujoties Viņa savaldošajam jūgam, tai pašā laikā nepiedzīvojot to, ko viņš nekad nespēs izteikt vārdos. (477)

Rodas jaunas, brīnišķas domas. Gaisma tiek dota saprātam, apņēmība gribai, iejūtība sirdsapziņai, šķīstums iztēlei. Sirds kļūs maigāka, domas garīgākas, kalpošana līdzīgāka Kristum. Dzīvē parādās tas, ko nekādi vārdi nevar izteikt,- patiesa, uzticīga un mīloša sirds, prāta, dvēseles un spēka nodošana Kunga darbam.

Pēc tam, kad mēs ar svētotu enerģiju un lūgšanām būsim darījuši visu, ko mēs spējam darīt šai darbā par labu mūsu skolām, mēs ieraudzīsim Dieva godību. Kad pārbaude būs pilnībā izdarīta, kļūs redzami svētīgi augļi.

Ja tas tiks darīts nepiespiestā, labprātīgā garā, tad Dievs šim pasākumam, kura mērķis ir sniegt palīdzību mūsu skolām, piešķirs sekmes. Viņš darīs mūs spējīgus novērst negodu, kas skāris mūsu izglītības iestādes. Ja visi Kristus un patiesības dēļ uzupurīgā garā iesaistīties šai darbā, tad nepaies ilgs laiks, līdz visās mūsu robežās varēs dziedāt brīvības gaviļu dziesmu.

Labu darot, nepiekūstat

Es priecājos, ka ir tik saskanīgi strādāts, piepildot dzīvē Dieva nodomu un vispilnīgākā veidā izmantojot Viņa aizgādību. Šīs pūles izplatīt “Daba un dzīve līdzībās” parāda, kas var tikt padarīts kolportāžas laukā. Sludinātājiem, skolu audzēkņiem, tēviem, mātēm un jauniešiem, kas iesaistījušies šai darbā, es gribētu teikt: Neļaujiet jūsu ieinteresētībai atslābt. Lai šis labais darbs iet uz priekšu pastāvīgi, neatlaidīgi un vareni, līdz visām mūsu skolām ir dzēsts pēdējais parāds un ir radīts fonds skolu dibināšanai, svarīgos laukos, kur ļoti vajadzīgs izglītības un audzināšanas darbs.

Kad sludinātāji un Bībeles strādnieki tiek aicināti citos darbos, tad lai mūsu draudžu locekļi tiem saka: “Ejiet uz priekšu jums nozīmētajā darbā, un mēs turpināsim strādāt, lai izplatītu “Daba un dzīve līdzībās” un mūsu skolas atbrīvotu no parādiem. Lai neviens nedomā, ka šim darbam jāapstājas ar īpašajām pūlēm 1900.un 1901.gadā. Šis darba lauks nav izsmeļams, un šo grāmatu vajadzētu pārdot, tā gūstot iespēju palīdzēt mūsu skolām nākošajos gados.

Ticēsim Dievam. Viņa vārdā neizvairoties un neatkāpjoties turpināsim virzīt uz priekšu Viņa darbu. Darbu, ko darīt Viņš mūs ir aicinājis, Viņš izveidos mums par svētību. Un, kad Viņa plāns, kas dots mūsu skolu atbalstīšanai, būs piepildīts un būs pierādīta tā vērtība, kad nozīmētais darbs būs pilnībā padarīts, tad Viņš rādīs, ko mums darīt tālāk.

Kamēr vien vēl būs pasaulei jāsniedz žēlastības vēsts, vienmēr skanēs aicinājums pūlēties par labu citiem pasākumiem un iestādēm līdzīgi tam, kā esam centušies atbalstīt mūsu skolas. Un, kamēr vien ilgs pārbaudes laiks, tikmēr būs arī izdevības kolportāžas darbam. Kad reliģiskās konfesijas apvienosies ar pāvestību Dieva ļaužu apspiešanā, tad vietas, kur būs reliģijas brīvība, atvērsies evaņģēliskajam kolportāžas darbam. Ja kādā vietā vajāšanas kļūst smagākas, tad lai strādnieki rīkojas saskaņā ar Kristus pavēli: “Kad tie jūs vajā šinī pilsētā, tad bēgsiet uz citu.” Mat.10,23. Ja vajāšanas skar arī šo vietu, tad ejiet vēl tālāk. Dievs vadīs Savus ļaudis, darot tos par svētību daudzām vietām. Ja nebūtu vajāšanu, tad tie nebūtu tik plaši izklīduši, sludinādami patiesību. Un Kristus saka: “Jūs nebūsiet vēl izstaigājuši Izraēla pilsētas, tiekams cilvēka Dēls nāks.” Līdz tam brīdim, kad Debesīs atskanēs vārdi: “Ir piepildīts”, vienmēr būs vietas darbam un sirdis, kas pieņems vēsti.

“Tad nu, labu darīdami, lai nepiekūstam, jo savā laikā arī pļausim, ja nepiekūstam.” Gal.6,9.

Atpestīšana ir saistīta ar prasībām

(479) Desmitais un ziedojumi Dievam ir Viņa prasību atzīšana, kādas Viņam ir pret mums kā Saviem radījumiem, un arī to Viņa prasību atzīšana, u8z ko Viņam dod tiesības atpestīšanas darbs. Tā kā viss mūsu spēks nāk no Kristus, tad šiem ziedojumiem ir jāplūst no mums pie Dieva. Tiem vienmēr mums jāatgādina, ko no mums prasa atpestīšanas darbs, kas ir lielākā no visām prasībām un sevī ietver visas citas. Mūsu labā pienestā upura izpratnei vienmēr jābūt dzīvai mūsu prātā, un tai vienmēr jāietekmē mūsu domas un plāni. Kristum tiešām jābūt kā tādam, kas mūsu vidū sists krustā.

Vai jūs nezināt, ka “jūs nepiederat sev pašiem? Jo jūs esat dārgi atpirkti”. 1.Kor.6,19.20. Kāda maksa ir samaksāta par mums! Uzlūkojiet krustu un pie tā paaugstināto Upuri! Redziet šīs rokas, ko caururbušas nežēlīgās naglas. Redziet Viņa pie koka pienaglotās kājas. Kristus Savā miesā nesa mūsu grēkus. Šīs ciešanas, šīs nāves mokas ir jūsu atpestīšanas maksa. Bija dota pavēle: “Glāb tos no mūžīgas pazušanas. Es esmu atradis atpirkšanas iespēju.”

Vai jūs nezināt, ka Viņš mūs mīlēja un atdeva Sevi mūsu dēļ, lai mēs savukārt atdotu sevi Viņam? Kāpēc gan visi tie, kas ticībā pieņem Kristu, lai neparādītu mīlestību uz Viņu tikpat nepārprotami, kā Viņš parādīja Savu mīlestību uz mums, par kuriem Viņš mira?

Kristus ir attēlots kā pazudušās avs meklētājs. Tā ir Viņa mīlestība, kas mūs apņem, vedot mūs atpakaļ ganāmpulkā. Viņa mīlestība sniedz mums priekšrocību sēdēt kopā ar Viņu Debesu dzīvokļos. Kad Taisnības Saules svētlaimi nesošā gaisma iespīd mūsu sirdīs un mēs atrodam dusu, ko sniedz miers un prieks Kungā, tad slavēsim Kungu, slavēsim Viņu, Kas mūsu vaigam dod veselīgu skaistumu un ir mūsu Dievs. (480) Slavēsim Viņu, ne tikai vārdos vien, bet nododot Viņam visu, kas mēs esam, un visu, kas mums ir.

“Cik daudz tu esi parādā manam Kungam?” Aprēķināt tu to nevari. Tā kā viss, kas tev ir, pieder Viņam, vai tu nedosi Viņam to, ko Viņš prasa? Kad Viņš aicina to atdot, vai tu to satversi kā savu īpašumu? Vai tu to atturēsi un izlietosi citiem nolūkiem un ne dvēseļu glābšanai? Tieši tādā veidā tiek pazaudētas tūkstošiem dvēseles. Vai dāvanu un ziedojumu nosūtīšana kopā ar lūpu izteiktu slavu un pateicību par lielo mīlestību, ar kādu Dievs mūs mīlējis un vilcis pie Sevis, nav vislabākais ceļš, kā varam parādīt, ka vērtējam Dieva upuri, Viņa lielo dāvanu mūsu pasaulei?

Raugoties uz Debesīm un raidot turp savas lūgšanas, nododieties Dievam kā Viņa kalpi un nododiet Viņam visu, kas jums ir, kā Viņa īpašumu, sakot: “Kungs, no tā, kas Tev pieder, mēs Tev labprāt dodam.” Nostājoties tur, kur varat redzēt Golgatas krustu un jūsu dēļ pienagloto bezgalīgā Dieva Dēlu, atzīstot šo nesalīdzināmo mīlestību, šo brīnišķo žēlojošās laipnības izpausmi, lai jūsu sirds nopietni jautā: “Kungs, ko Tu gribi, lai es daru?” Viņš jums ir pateicis: “Ejiet pa visu pasauli un pasludiniet evaņģēliju visai radībai.” Marka 16,15.

Vai, redzot Dieva valstībā caur jūsu dāvanām un jūsu kalpošanu izglābtās dvēseles, jūs nepriecāsieties, ka jums ir bijusi priekšrocība darīt šo darbu?

Par Kristus apustuļiem ir rakstīts: “Tie izgāja un mācīja visās malās, un Kungs tiem palīdzēja strādāt un Vārdu apstiprināja caur līdzejošām zīmēm.” Marka 16,20. Debesu Universs vēl gaida uz kanāliem, pa kuriem žēlastības straume varētu plūst visā pasaulē. Tas pats spēks, kas bija apustuļiem, tagad ir priekš tiem, kas darīs Dieva darbu. (481)

Ienaidnieks izdomās visādus viltīgus plānus un strādās visiem spēkiem, lai aizkavētu gaismas iespīdēšanu jaunās vietās. Viņš negrib, ka patiesība iet uz priekšu “kā degošs lukturis”. Vai mūsu brāļi samierināsies ar to, ka viņš gūst sekmes savos darba aizkavēšanas plānos?

Laiks ātri steidzas mūžībā. Vai tagad kāds atturēs Dievam to, kas noteikti pieder Viņam? Vai kāds atteiks Viņam to, kas varbūt tika dots bez nopelna, bet ko nevar Viņam atteikt, pašam neejot bojā? Kungs katram cilvēkam ir devis savu darbu, un svētie eņģeļi vēlas, lai mēs darītu šo darbu. Ja jūs būsiet modri, lūgsiet un strādāsiet, tad viņi nekavējoties sadarbosies ar jums. Kad saprātu ietekmē Svētais Gars, tad visas izjūtas darbojas saskanīgi, pakļaujoties dievišķajai gribai. Tad cilvēki atdos Dievam to, kas Viņam pieder, sakot: “Visas lietas nāk no Tevis, un no tā, kas Tev pieder, mēs labprāt dodam.” Kaut Dievs piedotu Saviem ļaudīm, ka viņi tā nav rīkojušies.

Brāļi un māsas, es esmu centusies parādīt jums šīs lietas, kā tās ir, tomēr šis ainojums tālu atpaliek no īstenības. Vai jūs atraidīsiet manu lūgumu? Tā neesmu es, kas jūs lūdz, Tas ir Kungs Jēzus, Kas par pasauli ir atdevis Savu dzīvību. Es tikai esmu paklausījusi Dieva gribai, Viņa prasībai. Vai jūs izlietosiet izdevību parādīt godu Dieva darbam un cieņu kalpiem, ko Viņš ir sūtījis darīt Viņa prātu, vadot dvēseles uz Debesīm?

“Bet to Es saku: klas sīksti sēj, tas arī sīksti pļaus, un, kas bagātīgi sēj, tas arī bagātīgi pļaus. Ikviens, kā tas savā sirdī apņemas, ne noskumis, nedz piespiests, jo priecīgu devēju Dievs mīļo. Un Dievs ir spēcīgs jums dot papilnam visādu žēlastību, ka no visām lietām jums būtu arvien itin diezgan un papilnam priekš visādiem labiem darbiem. Tā kā ir rakstīts: Viņš ir kaisījis un nabagiem devis, Viņa taisnība paliek mūžīgi. Bet, kas sējējam sniedz sēklu, tas arī maizi sniegs ēšanai un vairos jūsu sēju, un liks pieaugt jūsu taisnības augļiem. (482) Un tā visās lietās jūs tapsiet bagāti uz visādu sirds labprātību, un tā caur mums notiks, ka Dievam dod pateicību. Jo šis kalpošanas darbs ne tik vien novērš svētajo trūkumu, bet arī ir svētīgs ar daudzajām Dieva lūgšanām. Redzēdami jūsu sekmīgo kalpošanu, tie slavē Dievu par jūsu paklausības apliecinājumu Kristus evaņģēlijam un jūsu sirsnīgo palīdzību viņiem un visiem citiem, un lūgdami Dievu par jums, tie ilgojas pēc jums, vērodami Dieva bagāto žēlastību, kas pie jums parādījusies. Bet paldies Dievam par Viņa neizsakāmo dāvanu! 2.Kor.9,6.-15.