Kristus līdzības

Brīdinājums

"Israēl, tu grūd sevi postā; vienīgi Es esmu tavs glābiņš un atbalsts" (Hozejas 13:9)

Piedošanas mērs

[243] Pēteris bija atnācis pie Kristus ar jautājumu: “Cikkārt man būs piedot savam brālim, kas pret mani grēko? Vai ir diezgan septiņas reizes?” Rabīni piedošanu bija ierobežojuši līdz trim reizēm. Pēteris, kā viņam pašam šķita, centās šeit īstenot Kristus mācību, ierobežojumu paplašinot līdz septiņām reizēm — pilnību simbolizējošajam skaitlim. Taču Kristus mācīja, ka mums nekad nevajadzētu pagurt piedošanā. Nevis “septiņas reizes,” Viņš atbildēja, “bet septiņdesmit reiz septiņas.”

Tad Viņš parādīja īsto piedošanas pamatojumu un briesmas, kādas mums draud, ja lolojam sevī nepiedodošu garu. Līdzībā Jēzus pastāstīja, kā ķēniņš izturas pret saviem galminiekiem, kas kārtoja viņa pārvaldes lietas. Dažiem no šiem galminiekiem tika uzticētas lielas naudas summas, kas piederēja valstij. Kad ķēniņš pārbaudīja savu padoto uzticību, pie viņa tika atvests kāds cilvēks, kas savam kungam bija parādā milzīgu summu — desmittūkstoš talantu. Viņam [244] nebija, ko maksāt, un, sekojot paradumam, ķēniņš pavēlēja šo cilvēku pārdot kopā ar visu, kas viņam pieder, lai maksājums tiktu nokārtots. Bet pārbiedētais kalps nometās zemē pie viņa kājām un lūdza, sacīdams: “Cieties ar mani, es tev visu nomaksāšu.” “Tad Kungam palika kalpa žēl, un viņš to palaida un parādu tam arī atlaida.”

“Bet šis pats kalps, izgājis ārā, sastapa vienu no saviem darbabiedriem, kas tam bija simts denāriju parādā; viņš to satvēra, žņaudza un sacīja: “Maksā, ko esi parādā!” Tad viņa darbabiedrs krita tam pie kājām, lūdzās un sacīja: “Cieties ar mani, es tev samaksāšu.” Bet viņš negribēja; un nogājis to iemeta cietumā, iekams tas savu parādu samaksā. Kad nu viņa darbabiedri to redzēja, tad tie ļoti noskuma, tie aizgāja un izstāstīja savam kungam visu, kas bija noticis. Tad viņa kungs to pasauca un tam sacīja: “Tu, nekrietnais kalps! Visu šo parādu es tev atlaidu, kad tu mani lūdzi. Vai tad tev arīdzan nebija apžēloties par savu darbabiedru, kā es par tevi esmu apžēlojies?” Un viņa kungs apskaitās un nodeva to mocītājiem, kamēr tas samaksā visu, ko viņš tam bija parādā.”

Šajā līdzībā minēti sīkumi, kas vajadzīgi notikuma attēlošanai, bet kuriem nav garīgas nozīmes. Tiem nav jāpievērš uzmanība. Līdzībā tiek ilustrētas vairākas lielas patiesības, un tām mums vajadzētu veltīt savas pārdomas.

Ķēniņa piedošana simbolizē dievišķo piedošanu par visiem grēkiem. Kristu aino ķēniņš, kurš aiz līdzjūtības pret savu kalpu atlaiž tam parādu. Cilvēkam draudēja sods par likuma pārkāpšanu. Pats viņš nespēja sevi glābt, un tādēļ Kristus nāca uz šo pasauli ietērpis savu dievišķību cilvēciskumā un atdeva savu dzīvību, taisnais par netaisnajiem. Viņš sevi atdeva [245] par mūsu grēkiem, un katrai dvēselei Viņš labprāt piedāvā par asinīm pirkto piedošanu. “Tā Kunga rokā ir žēlastība, un Viņa ziņā ir pestīšanas bagātība.” (Ps. 130:7)

Šī iemesla dēļ mums vajadzētu just līdzi citiem grēciniekiem, kas atrodas līdzīgā stāvoklī. “Ja Dievs mūs tā ir mīlējis, tad arī mums pienākas citam citu mīlēt.” (1. Jāņa 4:11) “Bez maksas jūs esat dabūjuši, bez maksas dodiet,” saka Kristus. (Mat. 10:8)

Kad līdzībā minētais parādnieks lūdza laiku, solīdams: “Cieties ar mani, es tev samaksāšu,” spriedums tika atcelts. Anulēts tika viss parāds. Bet drīz viņam tika dota iespēja sekot sava piedodošā kunga piemēram. Izgājis ārā, viņš satika savu darbabiedru, kurš tam bija parādā nelielu summu. Apžēlotajam kalpam tika atlaists desmittūkstoš talantu liels parāds, bet viņa biedrs tam bija parādā simts denāriju. Tomēr tas, kuram tika parādīta tik liela žēlastība, pret savu darbabiedru izturējās pilnīgi citādi. Parādnieks viņu lūdza tāpat, kā viņš bija lūdzis ķēniņu, taču rezultāts nebija tāds pats. Tam, kuram nupat tika piedots, nebija nedz laipnības pilnas sirds, nedz līdzjūtības. Žēlastība, kas šim cilvēkam tika parādīta, nebija redzama veidā, kādā viņš izturējās pret otru kalpu. Viņš neievēroja lūgumu būt pacietīgam. Nelielā summa, kuru biedrs viņam bija parādā, bija vienīgais, ko nepateicīgais kalps atcerējās. Viņš pieprasīja visu, ko uzskatīja par sev pienākošos daļu un izteica spriedumu, kurš līdzinājās tam, no kura viņš ar tik lielu žēlastību tika atbrīvots.

Cik daudziem šodien ir tāds pats gars! Kad parādnieks savam kungam lūdza žēlastību, viņš īsti neizjuta sava parāda lielumu. Viņš neaptvēra savu bezpalīdzību. Viņš cerēja šo problēmu atrisināt pats. “Cieties ar mani,” viņš teica, “es tev visu nomaksāšu.” Līdzīgi šim cilvēkam daudzi cer Dieva labvēlību izpelnīties ar labiem darbiem. Tie neaptver savu bezpalīdzību. Tie [246] nepieņem Dieva žēlastību, kas ir bezmaksas dāvana, bet savu stabilitāti mēģina nodrošināt ar paštaisnību. Viņu pašu sirdis nav salauztas un pazemotas grēka dēļ, un tie pret citiem izturas nepiedodoši. Viņu [247] pašu grēki pret Dievu salīdzinājumā ar to, ko brāļi tiem nodarījuši, ir kā tūkstoš talantu pret simts denārijiem — gandrīz tikpat kā viens miljons pret vienu, un tomēr tie uzdrošinās nepiedot.

Līdzībā minētais kungs aizturēja nepateicīgo parādnieku “un tam sacīja: “Tu, nekrietnais kalps! Visu šo parādu es tev atlaidu, kad tu mani lūdzi. Vai tad tev arīdzan nebija apžēloties par savu darbabiedru, kā es par tevi esmu apžēlojies?” Un viņa kungs apskaitās un nodeva to mocītājiem, kamēr tas samaksā visu, ko viņš tam bija parādā.” Un Jēzus piebilda: “Tā arī Mans Debesu Tēvs jums darīs, ja jūs ikviens savam brālim no sirds nepiedosit.” Tas, kurš atsakās piedot, līdz ar to atsakās arī no savām cerībām uz piedošanu.

Taču šīs līdzības mācību nevajadzētu pielietot nepareizi. Dieva piedošana nekādā ziņā nemazina mūsu pienākumu Viņam paklausīt. Arī piedošanas gars pret līdzcilvēkiem nemazina taisnības prasību. Lūgšanā, kuru Kristus pasniedza saviem mācekļiem, tika teikts: “Piedod mums mūsu parādus, kā arī mēs piedodam saviem parādniekiem.” (Mat. 6:12) Ar to Viņš negribēja teikt, ka mūsu grēkus iespējams piedot vienīgi tad, ja mēs no saviem parādniekiem nepieprasām to, kas mums pēc taisnības pienākas. Ja tie nespēj maksāt, tad, kaut arī tās būtu neprātīgas rīcības sekas, viņus nevajadzētu nedz ieslodzīt cietumā, nedz apspiest un pret viņiem pat nevajadzētu bargi izturēties; tomēr līdzība mūs nemāca veicināt izlaidību. Dieva Vārds dara zināmu — ja cilvēks nevēlas strādāt, tad tam nebūs arī ēst (2. Tes. 3:10). Kungs neprasa, lai grūtu darbu strādājošie atbalstītu citu cilvēku dīkdienību. Daudzi šķiež laiku, nepielikdami savas pūles, tā nonākot trūkumā un nabadzībā. Ja viņu aizdevēji šos trūkumus nelabo, tad viss, ko šo cilvēku labā iespējams darīt, ir ielikt bagātību caurā maisā. Tomēr pastāv arī nenovēršama nabadzība, un šiem nelaimīgajiem mums ir jāparāda līdzjūtība un saudzība. [248] Pret citiem vajadzētu izturēties tā, kā līdzīgos apstākļos mēs vēlētos, lai izturas pret mums.

Svētais Gars ar apustuļa Pāvila starpniecību mums piekodina: “Ja nu ir kāda Kristus ieprieca, ja kāds mīlestības mierinājums, ja kāda gara sadraudzība, kāda sirsnība vai līdzcietība, tad piepildiet manu prieku, turēdamies vienā prātā, lolodami vienu mīlestību, dvēselēs vienoti, ar vienu mērķi, ne strīdēdamies, ne tukšā lielībā, bet pazemībā, cits citu uzskatīdami augstāku par sevi, neraudzīdamies katrs uz savām, bet arī uz citu vajadzībām. Savā starpā turiet tādu pašu prātu, kāds ir Kristū Jēzū . (Fil. 2:1–5)

Tomēr pret grēku nevajadzētu izturēties vieglprātīgi. Kungs mūs nemāca būt iecietīgiem pret savu brāļu ļaunuma izpausmēm. Viņš saka: “Ja tavs brālis grēko, pamāci to.” (Lūk. 17:3) Grēks ir jāsauc īstajā vārdā, un vainīgajam uz to skaidri jānorāda.

Savās pamācībās Timotejam Pāvils, Svētā Gara iedvesmots, saka: “Uzstājies laikā un nelaikā, norāj, brīdini, paskubini visā pacietībā un visos mācības veidos.” (2. Tim. 4:2) Bet Titam viņš raksta: “Jo daudzi ir nepaklausīgi, pļāpas un maldinātāji (..). Tādēļ atspēko tos it asi, lai tie ticībā kļūst veseli.” (Tit. 1:10–13)

“Ja tavs brālis grēko,” mācīja Kristus, “tad noej un pamāci viņu zem četrām acīm; kad viņš tev klausa, tad tu savu brāli esi mantojis. Un, ja viņš neklausa, tad pieaicini vēl vienu vai divus, lai no divu vai triju liecinieku mutes katrs vārds tiek apstiprināts. Bet, ja viņš tiem neklausa, tad saki to draudzei; bet, ja viņš neklausa arī draudzei, tad turi viņu par pagānu un muitnieku.” (Mat. 18:15–17)

Mūsu Kungs māca, ka sarežģījumi kristiešu starpā ir jāatrisina draudzes robežās. Tos nedrīkst [249] atklāt tādiem, kas nebīstas Dievu. Ja kristietim viņa brālis nodarījis pāri, tad tam nav jāiesniedz sūdzība neticīgajiem laicīgajā tiesā, bet jāseko norādījumiem, ko devis Kristus. Lai šis cilvēks cenšas nevis atriebt sevi, bet meklēt veidu, kā glābt savu brāli. Dievs aizstāvēs to intereses, kuri Viņu mīl un bīstas, tāpēc mēs savu lietu droši varam uzticēt Tam, kurš spriež taisnu tiesu.

Kad netaisnība atkārtojas vēl un vēl, bet vainīgais atzīstas, pārāk bieži gadās, ka cietušais pagurst un sāk domāt, ka nu gan piedošanas mērs ir pilns. Taču Pestītājs ir skaidri atklājis, kā izturēties pret to, kurš kļūdās: “Ja tavs brālis grēko, pamāci to, un, ja viņš nožēlo, piedod viņam.” (Lūk. 17:3) Neizvairies no šī cilvēka kā no tāda, kas nebūtu tavas uzticības cienīgs. “Lūkojies pats uz sevi, ka arī tu nekrīti kārdināšanā.” (Gal. 6:1)

Ja tavi brāļi grēko, tad tev viņiem jāpiedod. Kad tie pie tevis nāk, atzīdami savu vainu, tev nevajadzētu pie sevis teikt: [250] “Šķiet, ka viņi tomēr nav pietiekami pazemīgi. Neizskatās, ka tie izjustu savu vainu.” Ar kādām tiesībām tu viņus tiesā, turklāt vēl tā, it kā spētu lasīt viņu sirdis? Dieva Vārds saka: “Ja viņš nožēlo, piedod viņam. Un, ja viņš grēko pret tevi septiņas reizes dienā un septiņas reizes nāk pie tevis un saka: “Man ir žēl”, piedod viņam.” (Lūk. 17:3,4) Un ne tikai septiņas reizes, bet septiņdesmit reiz septiņas — tikpat bieži, cik Dievs piedod tev.

Mēs paši esam parādā Dieva bezmaksas žēlastībai visu, kas mums ir. Derībā ietvertā žēlastība ir noteikusi to, ka mēs tiksim pieņemti. Žēlastība Pestītājā ir panākusi mūsu atpirkšanu, mūsu atjaunošanu un mūsu paaugstināšanu par mantiniekiem līdz ar Kristu. Atklāsim šo žēlastību arī citiem!

Pret to, kas maldās, neizturies tā, ka viņš zaudē cerību. Neļauj farizejiskai cietsirdībai ievainot savu brāli. Neļauj savā prātā vai sirdī rasties dzēlīgai zobgalībai. Lai tavā balsī nav jūtama ne mazākā izsmiekla pieskaņa. Ja tu pasaki kādu paštaisnības rosinātu vārdu, ja tu izturies vienaldzīgi, ja liec saprast, ka tev ir aizdomas vai ka tu neuzticies, tad tas var būt par iemeslu dvēseles bojāejai. Lai skartu šī cilvēka sirdi, tam ir vajadzīgs brālis — brālis ar Vecākā Brāļa iejūtīgo sirdi. Liec viņam izjust spēcīgu līdzjūtīgas rokas spiedienu un dzirdēt klusu uzaicinājumu: “Lūgsim Dievu!” Dievs dos bagātīgus piedzīvojumus arī tev. Lūgšana vieno mūs citu ar citu un ar Dievu. Tā atved pie mums Jēzu un pagurušai, apjukušai dvēselei dod jaunu spēku uzvarēt pasauli, cilvēciskās tieksmes un velnu. Lūgšana atvaira sātana uzbrukumus.

Kad kāds novēršas no cilvēciskajām nepilnībām, lai skatītu Jēzu, tad raksturā notiek dievišķa pārveidošanās. Kristus Gars, darbodamies pie sirds, izveido to pēc savas līdzības. Tāpēc velti savas pūles Jēzus paaugstināšanai. Lai gara acis pievēršas “Dieva Jēram, kurš aiznes pasaules grēku”. (Jāņa 1:29 — KJV) Iesaistīdamies šajā darbā, atceries, ka “tas, [251] kas ir atgriezis grēcinieku no viņa maldu ceļa, izglābs tā dvēseli no nāves un apklās grēku pulku”. (Jēk. 5:20)

“Ja jūs cilvēkiem viņu noziegumus nepiedodat, tad jūsu Debesu Tēvs jums jūsu noziegumus arīdzan nepiedos.” (Mat. 6:15) Nekas nespēj attaisnot nepiedodošu garu. Tas, kurš neiežēlojas par citiem, parāda, ka viņš pats nav saņēmis Dieva piedodošo žēlastību. Dieva piedošana maldos nonākušo sirdi pievelk lielajai Bezgalīgās Mīlestības sirdij. Dvēselē ieplūst dievišķās līdzjūtības straumes, kas pēc tam no šīs vienas dvēseles pāriet uz citām. Laipnība un iejūtība, ko savā lielajā dzīvē atklāja Kristus, būs redzama arī tajos cilvēkos, kas ir saņēmuši Viņa žēlastību. “Bet, ja kādam nav Kristus gara, tas nepieder Viņam.” (Rom. 8:9) Tāds ir atsvešinājies no Dieva un piedzīvos vienīgi mūžīgu atšķirtību no Viņa.

Tas tiesa, šis cilvēks varbūt reiz ir saņēmis piedošanu, taču viņa nežēlības pilnais gars rāda, ka patlaban viņš noraida Dieva piedodošo mīlestību. Tāds pats sevi ir atšķīris no Dieva un ir nonācis atkal tajā pašā stāvoklī, kādā atradās pirms piedošanas. Viņš ir noliedzis savu atgriešanos, un viņa grēki paliek uz viņa paša tā, it kā viņš nemaz nebūtu bijis atgriezies.

Taču šīs līdzības galvenā mācība atrodama kontrastā starp Dieva līdzjūtību un cilvēka cietsirdību, kā arī atziņā, ka Dieva piedodošajai žēlastībai ir jābūt arī mūsu žēlastības mērauklai. “Vai tad tev arīdzan nebija apžēloties par savu darbabiedru, kā es par tevi esmu apžēlojies?”

Mums netiek piedots tāpēc, ka mēs piedodam, bet tā, kā mēs piedodam. Jebkuras piedošanas pamats ir nepelnītā Dieva mīlestība, taču ar savu attieksmi pret citiem mēs rādām, vai šo mīlestību esam pieņēmuši. Tāpēc arī Kristus saka: “Ar kādu tiesu jūs tiesājat, ar tādu jūs tapsit tiesāti; un, ar kādu mēru jūs mērojat, ar tādu jums taps atmērots.” (Mat. 7:2)

Zaudētais ieguvums

[252] Kā jau parasts, Kristum mācot, apkārt pulcējās ne tikai mācekļi. Viņš ar saviem mācekļiem nupat bija runājis par notikumiem, kādos tie drīz tiks iesaistīti. Tiem būs jāizplata patiesības, kuras Kristus viņiem uzticējis, un tā tie nonāks konfliktā ar šīs pasaules valdniekiem. Viņa dēļ tie tiks saukti uz galmu, pie tiesnešiem un ķēniņiem. Viņš tiem bija nodrošinājis gudrību, kuru neviens nevar atspēkot. Jau paša Kristus vārdi, kas aizkustināja sirdis ļaužu pūlī un lika apjukt Viņa viltīgajiem ienaidniekiem, liecināja par iekšēju Gara spēku, ko Viņš bija apsolījis saviem sekotājiem.

Taču bija arī daudz tādu, kas Debesu žēlastību vēlējās saņemt tikai tādēļ, lai sekmētos viņu savtīgie plāni. Tie atzina Kristus apbrīnojamo spēku, kas atklājās, skaidri un saprotami pasniedzot patiesību. Šie ļaudis dzirdēja Viņa sniegtos apsolījumus par gudrību, kad tie uzrunās valdniekus un tiesnešus. Vai Viņš nevarētu piešķirt savu spēku arī pasaulīga labuma iegūšanai?

[253] “Tad kāds no ļaužu pulka sacīja Viņam: “Mācītāj, saki manam brālim, lai viņš dalās ar mani mantojumā.”” Ar Mozus starpniecību Dievs bija devis norādījumus par īpašuma sadalīšanu un nodošanu nākamajām paaudzēm. Vecākais dēls saņēma divreiz lielāku daļu nekā katrs no jaunākajiem dēliem (sk. 5. Moz. 21:17). Šis cilvēks domāja, ka viņa brālis tam ir izkrāpis mantojumu. Ar savām pūlēm tam neizdevās nodrošināt daļu, ko viņš uzskatīja par savu, taču, ja iejauktos Kristus, tad šis cilvēks noteikti iegūtu to, pēc kā tiecās. Viņš bija dzirdējis Kristus ietekmīgos aicinājumus, kā arī farizejiem un rakstu mācītājiem izteiktos nopietnos nosodījumus. Ja tikpat autoritatīvi vārdi tiktu izteikti šim brālim, tad tas neuzdrīkstētos liegt sarūgtinātajam viņa daļu.

Noklausījies Kristus sniegto nopietno pamācību, šis vīrs tomēr atklāja savu noslieci uz savtību. Viņš vērtēja vienīgi tās Kunga spējas, kas varētu kalpot viņa laicīgo mērķu sasniegšanai, taču garīgās patiesības nebija iesakņojušās viņa prātā un sirdī. Šī cilvēka domas koncentrējās ap mantojuma iegūšanu. Jēzus, šis godības Ķēniņš, kurš bija bagāts, bet kurš mūsu dēļ kļuva nabags, atvēra neveiksmīgā mantinieka priekšā dievišķās mīlestības bagātības. Svētais Gars viņu aicināja kļūt par īpašnieku “neiznīcīgam, neaptraipītam un nevīstošam mantojumam”. (1. Pēt. 1:4) Šis cilvēks bija redzējis Kristus spēka izpausmes. Nu tam bija izdevība runāt ar lielo Skolotāju, izteikt savas sirds karstāko vēlēšanos. Taču viņš rīkojās tāpat kā Banjana alegorijā1 attēlotais vīrs ar grābekli rokās — tā acis raudzījās vienīgi uz zemi un nepamanīja kroni, kas atradās virs viņa galvas. Tāpat kā burvis Sīmanis, Dieva dāvanu viņš uzskatīja par līdzekli pasaulīgu labumu iegūšanai.

Pestītāja misija virs zemes ātri tuvojās noslēgumam. Viņam bija palikuši vairs tikai daži mēneši, lai pabeigtu to, kādēļ Viņš bija nācis — lai izveidotu [254] savas žēlastības valstību. Tomēr cilvēciskā alkatība vēlējās novērst Viņa uzmanību no darba un uzsākt strīdu par zemes gabalu. Bet Jēzu nebija iespējams atraut no Viņa misijas. Pestītāja atbilde skanēja: “Cilvēk, kas Mani iecēlis jums par tiesnesi vai mantas dalītāju?”

Jēzus būtu varējis vienkārši pateikt šim cilvēkam, kāds ir viņa lietas taisnīgs atrisinājums. Viņam šis strīds bija zināms, taču tas izcēlās tādēļ, ka abi brāļi bija alkatīgi. Būtībā Kristus teica: “Mans darbs nav šķirt šāda veida strīdus.” Viņa nākšanai bija cits iemesls — sludināt Evaņģēliju un modināt cilvēkā apziņu par mūžīgajām patiesībām.

Kristus izturēšanās šinī gadījumā ir mācība visiem, kas kalpo Viņa vārdam. Sūtīdams darbā divpadsmit mācekļus, Viņš teica: “Ejot sludiniet un sakiet: “Debesu valstība ir tuvu klāt pienākusi.” Dziediniet slimus, šķīstiet spitālīgus, uzmodiniet mirušus, izdzeniet ļaunus garus. Bez maksas jūs esat dabūjuši, bez maksas dodiet.” (Mat. 10:7,8) Tiem nebija jārisina ļaužu laicīgās problēmas. Viņu darbs bija pārliecināt cilvēkus, lai tie izlīgtu ar Dievu. Šajā darbā tad arī slēpās viņu spēks svētīt cilvēci. Vienīgais līdzeklis pret cilvēku grēkiem un bēdām ir Kristus. Vienīgi Viņa žēlastības Evaņģēlijs spēj dziedināt sabiedrības vainas. Gan bagāto netaisnībai pret nabadzīgajiem, gan nabadzīgo naidam pret bagātajiem iemesls ir egoisms, ko iespējams izsakņot vienīgi, pakļaujoties Kristum. Vienīgi Viņš savtīgo grēka sirdi apmaina pret jaunu — mīlestības sirdi. Lai Kristus kalpi sludina Evaņģēliju ar to Garu, kas ir sūtīts no Debesīm, un, tāpat kā Kristus, lai strādā cilvēku labā. Tad cilvēce tiks svētīta un tās dzīves līmenis paaugstināts tādā mērā, kādā tas nebūtu paveicams cilvēciskiem līdzekļiem.

Neveiksmīgā mantinieka problēmu un visus citus līdzīga rakstura strīdus mūsu Kungs nocirta pie pašas saknes, sacīdams: “Uzmaniet un sargieties no mantkārības, jo neviens nedzīvo [255] no tā, ka viņam ir daudz mantas.”

“Un Viņš tiem stāstīja līdzību, sacīdams: “Kādam bagātniekam viņa lauki bija nesuši papilnam augļu. Un viņš sāka pie sevis spriest: ko es darīšu, jo man nav, kur savus augļus likt. Un viņš turpināja: to es darīšu: es noplēsīšu savus šķūņus un uzcelšu lielākus un tur savākšu visu labību un mantu, un sacīšu savai dvēselei: dvēsele, tev ir lieli krājumi [256] uz ilgiem gadiem; atpūties, ēd, dzer un līksmojies. Bet Dievs uz viņu sacīja: tu, bezprātīgais, šinī naktī no tevis atprasīs tavu dvēseli. Kam tad piederēs tas, ko tu esi sakrājis? Tā iet tam, kas sev mantas krāj un nav bagāts Dievā.””

Līdzībā par neprātīgo bagātnieku Kristus parādīja to ļaužu muļķību, kuri pasauli sev padarīja par visu, kas tiem ir. Minētais cilvēks visas lietas bija saņēmis no Dieva. Saulei tika ļauts apspīdēt viņa zemi, jo tās stari nāk kā pār taisniem, tā pār netaisniem. Arī lietus no debesīm līst gan pār labiem, gan pār ļauniem. Kungs augiem bija licis zelt un laukiem nest ražas pārpilnību. Bagātais vīrs bija neizpratnē, ko gan darīt ar savu ieguvumu. Šķūņi bija pārpildīti, un viņam nebija, kur novietot ražas pārpalikumu. Viņš nedomāja par Dievu, no kura visas šīs svētības bija nākušas. Viņš neaptvēra, ka Dievs to bija padarījis par savu bagātību pārvaldnieku, lai tas palīdzētu trūcīgajiem. Bagātību īpašniekam tika dota brīnišķīgā iespēja kļūt par labdari Dieva rokās, taču viņš rūpējās tikai par savām ērtībām.

Šī bagātā vīra uzmanība tika pievērsta trūcīgo ļaužu, bāreņu, atraitņu, cietēju un citu grūtdieņu stāvoklim; bija daudz vietu, kur varēja izlietot bagātības. Viņš ar vieglu roku būtu varējis atdot daļu savas pārpilnības, un no daudzām mājām būtu pazudis trūkums; daudzi, kas bija izsalkuši, tiktu paēdināti, daudzi kailie — apģērbti, daudzās sirdīs ienāktu prieks, daudzas lūgšanas pēc maizes un apģērba būtu atbildētas, un pret debesīm paceltos slavas dziesmas. Kungs bija uzklausījis trūcīgo ļaužu lūgšanas un savā labestībā rūpējās par nelaimīgajiem (sk. Ps. 68:11). Pārpilnie krājumi, kas bija paredzēti daudzu cilvēku vajadzībām, tika nodoti bagātā vīra rīcībā. Taču viņš aizvēra savu sirdi trūcīgo saucieniem un paziņoja saviem kalpiem: “To es darīšu: es noplēsīšu [257] savus šķūņus un uzcelšu lielākus un tur savākšu visu labību un mantu, un sacīšu savai dvēselei: dvēsele, tev ir lieli krājumi uz ilgiem gadiem, atpūties, ēd, dzer un līksmojies.”

Šī cilvēka mērķi nebija augstāki kā “kustonim, kuru vienkārši nokauj”. (Ps. 49:21). Viņš dzīvoja tā, it kā nebūtu ne Dieva, ne Debesu, [258] ne nākamās dzīves; tā, it kā viss, kas tam ir, piederētu viņam vien, un viņš nebūtu parādā ne Dievam, ne cilvēkiem. Šāda bagātnieka stāvokli ir ilustrējis dziesminieks, rakstīdams: “Bezprāši saka savā sirdī: “Dieva nevaid.”” (Ps. 14:1)

Šis cilvēks bija dzīvojis un plānojis, domādams tikai par sevi. Viņš redz, ka tam ir bagātīgi krājumi nākotnei; vienīgais, ko viņam tagad atliek darīt — novietot tos šķūņos un priecāties par sava darba augļiem. Bagātais zemkopis uzskata, ka viņš ir vairāk mīlēts nekā citi un ka sekmes ir viņa paša nopelns. Vietējie iedzīvotāji to godā kā cilvēku ar labām spriešanas spējām un kā turīgu pilsoni. Jo “cilvēki tevi slavēs, kad tu sev darīsi labu”. (Ps. 49:18 — KJV; latv. t. 49:19)

Taču “šīs pasaules gudrība ir Dieva priekšā ģeķība”. (1. Kor. 3:19) Kamēr bagātais raugās nākotnē uz līksmības gadiem, Kungam ir pavisam citādi plāni. Neuzticīgajam pārvaldniekam pienāk vēsts: “Tu, bezprātīgais, šinī naktī no tevis atprasīs tavu dvēseli.” Šo prasību vairs nevar samaksāt ar naudu. Ar viņa uzkrāto bagātību nebija iespējams nopirkt sprieduma izpildes atlikšanu. Tas, kādēļ viņš bija grūti strādājis visu mūžu, vienā mirklī zaudēja jebkādu vērtību. “Kam tad piederēs tas, ko tu esi sakrājis?” Īpašnieks zaudē varu pār plašajiem laukiem un pilnajām klētīm. “Viņš krāj mantu kaudzēm, bet nezina, kam tā būs.” (Ps. 39:7)

Bagātais vīrs nebija nodrošinājies ar vienīgo lietu, kurai tagad būtu vērtība. Dzīvodams tikai sev, tas noraidīja dievišķo mīlestību, kas no viņa būtu izplūdusi līdzjūtībā pret cietiem cilvēkiem. Tā viņš bija atteicies no dzīvības. Jo Dievs ir mīlestība, bet mīlestība ir dzīvība. Izdarot izvēli, šis cilvēks bija devis priekšroku laicīgajām, nevis garīgajām vērtībām, tāpēc kopā ar zemes lietām tam arī jāiet bojā. “Cilvēks, kas dzīvo godībā un tomēr bez dziļāka ieskata lietu būtībā, ir līdzīgs kustonim, kuru vienkārši nokauj.” (Ps. 49:21)

“Tā iet tam, kas sev mantas krāj un nav [259] bagāts Dievā.” Šī ilustrācija paliek spēkā visos laikos. Ir iespējams savos plānos ietvert vienīgi pašlabumu, ir iespējams sakrāt bagātību, ir iespējams uzcelt lielus un augstus namus, kā to darīja senās Bābeles cēlāji, bet nav iespējams uzcelt tik augstu mūri un tik stiprus vārtus, lai pa tiem nevarētu iekļūt likteņa vēstneši. Ķēniņš Belsacars dzīroja savā pilī un slavēja “savus zelta un sudraba, vara un dzelzs, koka un akmens dievekļus”. Taču Neredzamā roka uz sienas uzrakstīja liktenīgos vārdus, bet pils vārtos jau bija dzirdami ienaidnieka karaspēka soļi. “Tanī pašā naktī kaldēju ķēniņš Belsacars tika nogalināts,” un uz viņa troņa apsēdās svešs valdnieks. (sk. Dan. 5:30)

Dzīvot sev nozīmē iet bojā. Iekāre, šī vēlēšanās iegūt labumu sev, atšķir dvēseli no dzīvības avota. Paņemt, saraust sev — tas ir sātana gars. Kristus gars ir — dot, upurēt sevi citu labā. “Un šī ir tā liecība, ka Dievs mums ir devis mūžīgu dzīvību, un šī dzīvība ir Viņa Dēlā. Kam Dēls ir, tam ir dzīvība, kam Dieva Dēla nav, tam nav dzīvības.” (1. Jāņa 5:11,12)

Tādēļ Viņš brīdina: “Uzmaniet un sargieties no mantkārības, jo neviens nedzīvo no tā, ka viņam ir daudz mantas.”

Lielais bezdibenis

Lūk. 16:19–31

[260] Līdzībā par bagāto vīru un Lācaru Kristus parāda, ka savu mūžības likteni cilvēki izšķir šajā dzīvē. Pārbaudes laikā Dieva žēlastība tiek piedāvāta katrai dvēselei. Taču, ja cilvēki izšķiež tiem dotās iespējas, apmierinādami savas iegribas, tad tie liedz sev iespēju saņemt mūžīgo dzīvību. Atkārtots pārbaudes laiks viņiem vairs netiks dots. Pēc šo ļaužu pašu izvēles starp viņiem un viņu Dievu būs izveidojies nepārvarams bezdibenis.

Šī līdzība novelk robežlīniju starp bagātajiem, kas nav paļāvušies uz Dievu, un trūcīgajiem, kas ir to darījuši. Kristus rāda, ka nāks laiks, kad šo divu šķiru stāvoklis tiks mainīts vietām. Tie, kam trūkst šīs pasaules vērtību, bet kuri paļaujas uz Dievu un ir pacietīgi ciešanās, reiz tiks paaugstināti pāri tiem, kas patlaban pasaulē ieņem visaugstāko stāvokli, bet kuri savu dzīvi nav nodevuši Dievam.

“Bija kāds bagāts vīrs,” Kristus sacīja, “tas ģērbās purpurā un smalkā audeklā un dzīvoja ikdienas kārumā un līksmībā. Bet viņa durvju priekšā gulēja kāds nabags, vārdā Lācars, [261] tas bija apklāts ar vātīm un priecājās, ja varēja ēst druskas, kas krīt no bagātnieka galda.”

Bagātais vīrs nepiederēja netaisnā tiesneša šķirai, kas atklāti pauž savu necieņu pret Dievu un cilvēkiem. Viņš sevi uzskatīja par Ābrahāma dēlu. Pret ubagu viņš neizturējās ar rupju varu un nelika tam iet projām tikai tāpēc, ka viņam uz to būtu nepatīkami skatīties. Ja šim nabaga atbaidošajam cilvēces pārstāvim kādu mierinājumu varēja sniegt tas, ka viņš redz augstmani ieejam pa saviem vārtiem, tad bagātnieks vēlējās, lai nabags tur arī paliktu. Tomēr turīgais vīrs savā egoismā bija vienaldzīgs pret sava ciešanām pakļautā brāļa vajadzībām.

Toreiz nebija slimnīcu, kur slimie varētu tikt aprūpēti. Cietējus un trūcīgos bija jāpamana tiem, kam Kungs bija uzticējis bagātību, lai šie nelaimīgie varētu saņemt palīdzību un baudīt līdzjūtību. Tā tas bija arī ar šo ubagu un bagāto vīru. Lācaram ļoti bija vajadzīga palīdzība, jo tam nebija ne draugu, ne māju, ne naudas, nedz arī, ko ēst. Tomēr viņš palika šādā stāvoklī dienu pēc dienas, kamēr turīgajam augstmanim visas vajadzības tika apmierinātas. Tas, kuram bija milzīgas iespējas atvieglot sava tuvākā ciešanas, dzīvoja sev, kā to daudzi dara arī tagad.

Šodien mums tuvu līdzās atrodas daudz tādu, kas ir izsalkuši, kaili un bez pajumtes. Nedomājot par to, ka šiem trūcīgajiem cietējiem vajadzētu piešķirt daļu no saviem līdzekļiem, mēs sev uzkraujam vainas apziņas nastu, kuru reiz baidīsimies uzlūkot. Jebkura iekāre tiek uzskatīta par elku kalpību. Jebkura savu iegribu apmierināšana Dieva skatījumā ir pārkāpums.

Dievs bagāto vīru bija iecēlis par savu līdzekļu pārvaldnieku, un viņa pienākums bija veltīt uzmanību tieši tādiem cilvēkiem kā šis ubags. Uz šādiem gadījumiem attiecās likums: “Tev būs to Kungu, savu Dievu, mīlēt no visas savas sirds, no visas savas dvēseles un ar visu savu spēku” (5. Moz. 6:5), kā arī: “Tev būs savu tuvāku mīlēt kā sevi pašu” (3. Moz. 19:18). [262] Bagātnieks bija jūds, tāpēc viņam šis Dieva likums bija zināms. Taču viņš aizmirsa, ka būs jāatskaitās par to, kā uzticētie līdzekļi un iespējas ir izlietotas. Kunga svētības pār viņu bija izlietas bagātīgi, taču viņš tās izmantoja egoistiski, pagodinādams sevi, nevis savu Radītāju. Cik liela bija šī bagātnieka pārpilnība, tik liels arī viņa pienākums izlietot savas dāvanas cilvēces labklājības veicināšanai. Tāda bija Kunga pavēle, taču turīgais vīrs nedomāja par savu pienākumu pret Dievu. Viņš aizdeva naudu un ņēma peļņas procentus par to, taču nekādu peļņu viņš nenesa Dievam, kurš savukārt bija aizdevis viņam. Šim cilvēkam bija zināšanas un talants, taču viņš to neizmantoja. Aizmirsis savas saistības attiecībā pret Dievu, visas spējas tas veltīja iegribu apmierināšanai. Visa apkārtējā gaisotne — dažādās izpriecas, draugu uzslavas un glaimi — kalpoja savtīgam priekam. Viņš bija tik ļoti iekļāvies savu draugu sabiedrībā, ka zaudēja atbildības sajūtu par vajadzību sadarboties ar Dievu Viņa žēlastības kalpošanā. Bagātajam vīram bija iespēja saprast Dieva Vārdu un īstenot dzīvē tā mācības, taču izpriecas mīlošā sabiedrība, kuru tas bija izvēlējies, tik ļoti aizņēma viņa laiku, ka viņš aizmirsa mūžības Dievu.

Tad pienāca laiks, kad abu cilvēku dzīves apstākļos notika izmaiņas. Trūcīgajam vīram ik dienas bija jācieš, taču ar pacietību un mieru viņš to izturēja. Laikam paejot, viņš nomira un tika apbedīts. Nebija neviena, kas apraudātu šo cilvēku, taču ar savu pastāvību ciešanās viņš bija liecinājis par Kristu, viņš bija izturējis ticības pārbaudījumu, un viņa miršana tiek ilustrēta ar to, ka eņģeļi viņu gulda Ābrahāma klēpī.

Lācars ir prototips trūcīgam cietējam, kurš tic Kristum. Kad atskanēs bazūne un visi, kas ir kapos, izdzirduši Kristus balsi, iznāks ārā, tad tie saņems savu algu; jo ticība Dievam nav teorija vien, tā ir realitāte.

[263] “Arī bagātnieks nomira un tika aprakts. Un no elles, kur viņš cieta mokas, viņš pacēla savas acis un ieraudzīja Ābrahāmu no tālienes un Lācaru viņa klēpī. Tad viņš sauca stiprā balsī: “Ābrahāma tēv, apžēlojies par mani un sūti Lācaru, lai tas iemērc pirksta galu ūdenī un dzesē mēli, jo es ciešu mokas šai liesmā!””

Šajā līdzībā Kristus runāja par lietām, kas ļaudīm bija pazīstamas. Daudzi no tiem, kas klausījās Kristus vārdos, ticēja mācībai par cilvēka apzinīgu eksistences stāvokli laika periodā starp nāvi un augšāmcelšanos. Pestītājam bija zināmas viņu domas, un līdzību Viņš ietērpa tādos vārdos, lai svarīgās patiesības varētu pasniegtu ar šo pieņēmumu starpniecību. Kristus saviem klausītājiem parādīja spoguli, kurā tie varēja redzēt sevi un savas patiesās attiecības ar Dievu. Viņš izmantoja plaši izplatīto uzskatu, lai sniegtu tiem mācību, kuru Viņš gribēja uzsvērt kā vissvarīgāko — proti, ka neviens cilvēks netiek vērtēts pēc viņa īpašumiem, ka visu, kas tam pieder, Kungs viņam ir tikai aizdevis. Šo dāvanu ļaunprātīga izmantošana īpašnieku nostādīs zemāk par vistrūcīgāko un visnelaimīgāko cilvēku, kurš mīl Dievu un uzticas Viņam.

Kristus vēlējās, lai Viņa klausītāji saprastu, ka cilvēkam nav iespējams sev nodrošināt dvēseles glābšanu pēc nāves. “Piemini, dēls,” Ābrahāms atbild bagātajam vīram, “ka tu savu labumu esi dabūjis, dzīvs būdams, turpretim Lācars — ļaunu. Tagad viņš tiek iepriecināts, bet tev jācieš mokas. Bet turklāt starp mums un jums atrodas liels bezdibenis, ka tie, kas no šejienes vēlētos noiet pie jums, to nespētu, tāpat arī no jums pie mums.” Tā Kristus paskaidroja, cik bezcerīgi ir meklēt otro pārbaudes laiku. Šī dzīve ir vienīgais laiks, kas cilvēkam dots, lai sagatavotos mūžībai.

Bagātais vīrs nebija atmetis domu, ka viņš ir Ābrahāma bērns, un ainojums rāda, ka nelaimē viņš [264] to sauca pēc palīdzības. “Ābrahāma tēv, apžēlojies par mani,” viņš lūdza. Bagātnieks nelūdza Dievu, bet Ābrahāmu. Tā šis cilvēks atklāja, ka Ābrahāmu vērtē augstāk nekā Dievu un ka glābšanas jautājumā viņš paļaujas uz savām attiecībām ar Ābrahāmu. Krustā piesistais zaglis savu lūgšanu pienesa Kristum. “Piemini mani, kad Tu nāksi savā valstībā!” viņš sacīja. (Lūk. 23:42) Nekavējoties sekoja atbilde: “Patiesi, Es tev saku šodien [pazemojumā un ciešanās karādamies pie krusta], tu būsi ar Mani paradīzē.” Bet turīgais vīrs lūdza Ābrahāmu, un viņa lūgums netika uzklausīts. Vienīgi Kristus ir paaugstināts par “Valdnieku un Pestītāju, lai vestu Israēlu pie atgriešanās un grēku piedošanas”. (Ap. d. 5:31) “Nav pestīšanas nevienā citā.” (Ap. d. 4:12)

Bagātnieks savu dzīvi bija pavadījis, sekodams paša iegribām, un pārāk vēlu viņš pamanīja, ka nebija gatavojies mūžībai. Viņš aptvēra savu muļķību un domāja par saviem brāļiem, kas turpināja to pašu, ko viņš — tie dzīvoja, izpatikdami savām iekārēm. Nu viņš izteica šādu lūgumu: “ “Tad es tevi lūdzu, tēvs, sūti to [Lācaru] uz mana tēva namu! Jo man ir pieci brāļi; lai viņš tos brīdina, ka arī tie nenonāk šinī moku vietā.” Bet Ābrahāms atbildēja: “Tiem ir Mozus un pravieši, lai tie tos klausa.” Bet tas sacīja: “Nē, Ābrahāma tēv, bet, ja kāds no mirušiem pie viņiem ietu, tad tie atgrieztos.” Bet Ābrahāms viņam sacīja: “Ja tie neklausa Mozu un praviešus, tie neticēs arī tad, ja kāds no miroņiem celtos augšām.””

Kad bagātais vīrs lūdza pēc papildus liecības saviem brāļiem, viņam tika vienkārši pateikts, ka tad, ja šāda liecība tiktu sniegta, tie tik un tā neatgrieztos. Šāds lūgums met izaicinājumu Dievam. Turīgais vīrs šeit it kā saka: “Ja Tu mani būtu pamatīgāk brīdinājis, tad es te tagad neatrastos. Uz to Ābrahāms atbild: [265] “Tavi brāļi ir pietiekami daudz brīdināti. Viņiem tika sniegta gaisma, bet tie uz to neskatījās; viņiem tika pasniegta patiesība, taču tie to neklausījās.”

“Ja tie neklausa Mozu un praviešus, tie neticēs arī tad, ja kāds no miroņiem celtos augšām.” Jūdu tautas vēsture pierādīja, ka šie vārdi ir patiesi. Kristus pēdējais un noslēdzošais brīnums bija Betānijas Lācara uzmodināšana no nāves, kurš bija miris jau četras dienas. Jūdiem tika dots šis brīnišķīgais Pestītāja dievišķās izcelsmes pierādījums, taču tie to noraidīja. Lācars piecēlās no mirušajiem un liecināja jūdiem, bet tie apcietināja savas sirdis pret jebkādu liecību, pat mēģinādami nogalināt vēsts nesēju (Jāņa 12:9–11).

Bauslība un pravieši ir Dieva ieceltie starpnieki cilvēku pestīšanai. Kristus teica: “Lai tie ņem vērā šīs liecības. Ja tie neklausās Dieva balsi, kas dzirdama Viņa Vārdā, tad arī no mirušajiem augšāmceltu liecinieku liecība netiks ievērota.”

Tie, kas klausa Mozum un praviešiem, neprasīs lielāku gaismu par to, ko Dievs ir devis; savukārt, ja cilvēki noraida gaismu un nevērtē iespējas, kas tiem dotas, tad tie neklausīsies arī tad, ja pie tiem ar vēsti nāks kāds no mirušajiem. Viņus nepārliecinātu pat šāds pierādījums, jo tie, kas noraida bauslību un praviešus, tik ļoti nocietina sirdis, ka ir gatavi atteikties no jebkuras gaismas.

Saruna starp Ābrahāmu un kādreizējo bagātnieku ir simboliska. Mācība, ko šeit varam smelties, ir tā, ka katram cilvēkam ir dots pietiekami daudz gaismas, lai izpildītu pienākumus, kas no viņa tiek prasīti. Cilvēka atbildība ir proporcionāla viņa iespējām un priekšrocībām. Dievs katram ir devis pietiekami daudz gaismas un žēlastības, lai padarītu Viņa doto darbu. Ja cilvēks atsakās veikt pienākumu, uz kuru norāda neliela gaisma, tad lielāka gaisma atklās tikai neuzticību un nevēlēšanos izkopt jau saņemtās svētības. “Kas [266] vismazākajā lietā ir uzticams, tas arī lielās lietās ir uzticams, un, kas vismazākajā lietā ir netaisns, tas arī lielās lietās ir netaisns.” (Lūk. 16:10) Tie, kas sevi neļauj apgaismot Mozum un praviešiem, bet pieprasa kādu brīnumu, netiktu pārliecināti, ja viņu vēlēšanos apmierinātu.

Līdzība par bagāto vīru un Lācaru parāda, kā šo divu cilvēku pārstāvētās ļaužu šķiras tiek vērtētas neredzamajā pasaulē. Būt bagātam nav grēks, ja vien bagātība nav iegūta negodīgā ceļā. Bagāts cilvēks netiek nosodīts par to, ka tam ir manta, taču sods viņu gaida tad, ja tas uzticētos līdzekļus izšķiež savtīgiem mērķiem. Daudz labāk būtu, ja tas savu naudu noliktu pie Dieva troņa, izlietodams to, lai darītu labu. Nāve nepadarīs par nabagu nevienu, kurš šādi ziedojas, tiekdamies pēc mūžīgajām bagātībām. Taču cilvēks, kas mantu noglabā vienīgi savām vajadzībām, neko no tās nepaņems līdzi Debesīs. Tāds parāda, ka ir neuzticams pārvaldnieks. Dzīves laikā viņš baudīja savus labumus, taču nedomāja par savu pienākumu pret Dievu. Viņš sev nesarūpēja Debesu mantu.

Turīgais vīrs, kuram bija tik daudz priekšrocību, mums tiek atklāts kā tāds, kuram būtu jāizkopj savas dāvanas, lai viņa darbi sniegtos tālu, nesdami sev līdzi vēl lielākus garīgos ieguvumus. Atpestīšanas mērķis ir ne tikai izdeldēt grēku, bet arī atdot cilvēkam tās garīgās dāvanas, kas grēka degradējošā spēka dēļ ir zudušas. Naudu nav iespējams ienest nākamajā dzīvē, tā tur nav vajadzīga; bet labie darbi, kas paveikti, mantojot dvēseles Kristum, tiek aiznesti Debesu pagalmos. Taču tie, kas Dieva dotās dāvanas egoistiski izšķiež savas labklājības nodrošināšanai, nepalīdzēdami saviem tuvākajiem un neko nedarīdami, lai atbalstītu Dieva darbu pasaulē, laupa godu savam Radītājam. Pretī viņu vārdiem Debesu grāmatās tiek ierakstīts: “Dieva apzagšana.”

[267] Bagātajam vīram bija viss, ko var nopirkt par naudu, taču viņam trūka tās bagātības, kas darītu viņu pieņemamu Dieva acīs. Šis cilvēks dzīvoja tā, it kā viss, kas tam bija, piederētu viņam pašam. Viņš bija nevērīgi izturējies pret Dieva aicinājumu un novērsies no nabaga cietēja vajadzībām. Taču beidzot atskanēja sauciens, kuru tas vairs nevarēja ignorēt. Vara, kuru viņš nevar apšaubīt, nedz pretoties tai, pavēl atdot nekustamo īpašumu, kura pārvaldnieks viņš vairs nav. Kādreiz tik bagātais cilvēks nu ir kritis un nokļuvis bezcerīgā nabadzībā. Viņu nekad neapklās Debesu stellēs austās Kristus taisnības drēbes. Tas, kurš reiz tērpās visdārgākajā purpurā un smalkākajā audeklā, nu ir kļuvis kails. Viņa pārbaudes laiks ir beidzies. Viņš neko nav ienesis pasaulē un neko arī neiznesīs no tās.

Kristus it kā pacēla priekškaru un atklāja šo ainu priesteriem, varas pārstāvjiem, rakstu mācītājiem un farizejiem. Paskaties uz to, tu, kurš esi bagāts šīs pasaules lietās un neesi bagāts Dievā! Vai tu nepārdomāsi šo ainu? Tas, kas cilvēku sabiedrībā tiek augstu vērtēts, ir pretīgs Dieva acīs. Kristus jautā: “Ko tas cilvēkam palīdz, ka viņš iemanto visu pasauli un zaudē savu dvēseli? Jeb ko cilvēks var dot par savas dvēseles atpirkšanu?” (Marka 8:36,37)

Salīdzinājums ar jūdu tautu

Kad Kristus stāstīja līdzību par bagāto vīru un Lācaru, daudzi jūdi bija tādā pašā bēdīgā stāvoklī kā bagātais vīrs — tie izmantoja Kunga mantu savu tieksmju apmierināšanai un sagatavoja sev spriedumu: “Tu esi svērts svaru kausā un atrasts par vieglu.” (Dan. 5:27) Bagātnieks baudīja gan laicīgas, gan garīgas svētības, taču atteicās sadarboties ar Dievu šo svētību izmantošanā. Tā tas bija arī ar jūdu tautu. Kungs jūdus bija padarījis par svētās patiesības avotiem. Viņš tos bija iecēlis par savas žēlastības pārvaldniekiem. [268] Viņš tiem bija devis visas garīgās un laicīgās priekšrocības un aicināja tos dalīties ar citiem šajās svētībās. Viņiem tika dotas īpašas pamācības, kā izturēties pret tiem brāļiem, kas pagrimuši, pret svešiniekiem viņu vārtos un pret trūcīgajiem, kas dzīvo viņu vidū. Tiem nevajadzēja tiekties pēc visa, kas kalpo paša labklājībai; viņiem bija jāatceras tie, kas nonākuši trūkumā, un jādalās ar tiem. Dievs arī apsolīja svētīt viņus atbilstoši viņu mīlestības un žēlastības darbiem. Taču, tāpat kā bagātais vīrs, jūdi neizstiepa palīdzošu roku, lai atvieglotu cilvēces ciešanas un censtos apmierināt tās laicīgās un garīgās vajadzības. Ar lepnu sirdi viņi sevi uzskatīja par izredzētiem Dieva mīluļiem; tomēr tie nekalpoja Dievam un nepielūdza Viņu. Tie paļāvās uz to, ka viņi ir Ābrahāma bērni. “Mēs esam Ābrahāma dzimums,” tie lepni teica. (Jāņa 8:33) Pienākot kritiskajam brīdim, atklājās, ka viņi ir aizgājuši no Dieva un paļāvušies uz Ābrahāmu, it kā viņš būtu Dievs.

Kristus ļoti vēlējās apgaismot jūdu tautas aptumšotos prātus. Viņš tiem teica: “Ja jūs esat Ābrahāma bērni, dariet Ābrahāma darbus! Bet jūs meklējat nokaut Mani, kas jums patiesību esmu runājis, ko Es esmu dzirdējis no Dieva. To Ābrahāms nav darījis.” (Jāņa 8:39,40)

Kristus neatzina, ka pēctecība nodrošinātu kādu nopelnu. Viņš mācīja, ka garīgās saites ir pārākas par radniecības saitēm. Jūdi pretendēja uz Ābrahāma pēcteču statusu, taču, nedarīdami Ābrahāma darbus, tie pierādīja, ka nav patiesi Ābrahāma bērni. Kaut arī līdzībā minētais ubags piederēja pie šķiras, ko sabiedrība uzskatīja par zemāko, Kristus uz viņu noraudzījās kā uz tādu, ar kuru Ābrahāms būtu izveidojis visciešāko draudzību.

[269] Bagātais vīrs, kuram piederēja visa dzīvē iespējamā greznība, tomēr bija tik nesaprātīgs, ka Ābrahāms viņam bija Dieva vietā. Ja šis cilvēks būtu novērtējis savas lielās priekšrocības un ļāvis Svētajam Garam veidot viņa prātu un sirdi, tad viņa dzīve būtu kļuvusi pavisam citāda. Tas pats sakāms par tautu, kuru viņš pārstāvēja. Ja šie ļaudis būtu atsaukušies uz dievišķo aicinājumu, tad viņu nākotne būtu pilnīgi atšķirīga. Tie būtu parādījuši, ka patiesi izprot garīgās lietas. Viņu rīcībā bija līdzekļi, kurus Dievs būtu tā vairojis, ka ar tiem pietiktu, lai svētītu un apgaismotu visu pasauli. Taču tauta bija tik tālu aizgājusi no Kunga noteiktās kārtības, ka visa tās dzīve bija izkropļota. Kā pārvaldnieki tie Dieva dotās dāvanas neizmantoja saskaņā ar taisnību un patiesību. Mūžību tie savos aprēķinos neiekļāva, un viņu neuzticības rezultāts bija visas tautas posts.

Kristus zināja, ka, pienākot Jeruzālemes izpostīšanas brīdim, jūdi atcerēsies Viņa brīdinājumu. Tā tas arī bija. Kad Jeruzālemi skāra posts, kad ļaudis pārņēma bads un visu veidu ciešanas, tie atcerējās Kristus vārdus un saprata līdzību. Šīs ciešanas tie bija izsaukuši pār sevi, atteikdamies ļaut Dieva dotajai gaismai apspīdēt pasauli.

Pēdējās dienās

Šīs pasaules beigu ainas attēlotas ar turīgā vīra mūža noslēgumu. Bagātais vīrs sevi uzskatīja par Ābrahāma dēlu, taču no Ābrahāma viņu šķīra nepārvarams bezdibenis — nepareizi attīstīts raksturs. Ābrahāms kalpoja Dievam, ticībā un paklausībā sekodams Viņa vārdam. Taču bagātais vīrs bija nevērīgs pret Dievu un pret ciešanu nomāktās cilvēces vajadzībām. Lielais bezdibenis, kas atradās starp viņu un Ābrahāmu, bija nepaklausības bezdibenis. [270] Arī šodien daudzi dodas tajā pašā virzienā. Kaut arī šie cilvēki ir draudzes locekļi, viņi tomēr nav atgriezušies. Tie var piedalīties draudzes dievkalpojumā, tie var dziedāt psalmu “Kā briedis brēc pēc ūdens upēm, tā mana dvēsele brēc, ak, Dievs, pēc Tevis!” (Ps. 42:2), taču ar to viņi sniedz nepatiesu liecību. Dieva skatījumā viņi vairs nav taisni un nav pat labāki par grēciniekiem vārda vistiešākajā nozīmē. Dvēsele, kas tiecas pēc pasaulīgām izpriecām, prāts, kuru ir pārņēmusi mīlestība izrādīt sevi, nevar kalpot Dievam. Tāpat kā līdzībā minētais bagātnieks, šāds cilvēks necenšas cīnīties pret savām iegribām. Viņš vēlas apmierināt savas tieksmes. Viņš izvēlas grēcīgu atmosfēru. Bet tad pēkšņi to paņem nāve, un viņš tiek guldīts kapā ar raksturu, kas dzīves laikā attīstījies sātanisko spēku varā. Kapā viņam vairs nav iespējas kaut ko izvēlēties — vienalga, vai tas būtu labs vai ļauns —, jo brīdī, kad cilvēks mirst, viņa domas iet bojā. (Sk. Ps. 146:4; Sal. māc. 9:5,6)

Kad Dieva balss uzmodinās mirušos, tad šis cilvēks no kapa celsies ar tām pašām tieksmēm un kaislībām, ar tām pašām simpātijām un antipātijām, ar kurām tas bija dzīvojis. Dievs vairs nedarīs nevienu brīnumu un neatjaunos cilvēku, kurš nevēlējās tikt atjaunots, kad tam tika piešķirta katra izdevība un dotas visas iespējas. Savas dzīves laikā viņš neizjuta prieku par Dievu, un kalpošana Viņam tam nesagādāja baudu. Viņa raksturs nav izveidojies saskaņā ar Dievu, un viņš nebūtu laimīgs Debesu ģimenē.

Šodien mūsu pasaulē pastāv paštaisno šķira. Tie nav ierāvēji, tie nav dzērāji un nav arī bezdievji; taču viņi vēlas dzīvot sev, nevis Dievam. Dievs neieņem vietu šo ļaužu domās, tāpēc tie ir uzskatāmi par neticīgajiem. Ja viņiem būtu iespēja ieiet pa vārtiem Dieva pilsētā, tad tiem nevarētu piederēt tiesības uz dzīvības koku, jo, kad viņu priekšā tika atklāti Dieva baušļi ar visām prasībām, ko tie izvirza, šie ļaudis [271] teica: “Nē.” Viņi nav kalpojuši Dievam šeit, tāpēc nebūtu kalpojuši arī nākotnē. Tie nespēja dzīvot Dieva klātbūtnē, tāpēc jebkura cita vieta viņiem liktos labāka nekā Debesis.

Mācīties no Kristus nozīmē saņemt Viņa žēlastību, kas ir Viņa raksturs. Taču tie, kuri nenovērtē un neizmanto dārgās iespējas svētīgos iespaidus, kas tiem sniegti uz zemes, nav sagatavoti, lai piedalītos Debesu svētajā pielūgsmē. Viņu raksturi nav veidoti pēc dievišķās līdzības. Ar savu nevērību tie ir izveidojuši aizu, kuru nekas vairs nevar pārvarēt. Starp viņiem un taisnajiem ir liels bezdibenis.

Vārdi un darbi

Mat. 21:23–32

[272] ““Kādam cilvēkam bija divi dēli; viņš nāca pie pirmā un sacīja: Dēls, ej un strādā šodien manā vīna kalnā. Tas atbildēja un sacīja: Es negribu, taču pēc tam viņš pārdomāja un aizgāja. Un viņš gāja pie otra un sacīja tāpat. Un tas atbildēja un sacīja: Eju, kungs! Bet viņš negāja. Kurš no šiem diviem darīja tēva prātu?” Tie saka: “Pirmais.”” (KJV)

Kalna svētrunā Kristus sacīja: “Ne ikkatrs, kas uz Mani saka: “Kungs! Kungs!” ieies Debesu valstībā, bet tas, kas dara Mana Debesu Tēva prātu.” (Mat. 7:21) Patiesuma kritērijs ir nevis vārdi, bet darbi. Kristus nevienam nejautā: “Ko sevišķu jūs sakāt?” bet gan: “Ko sevišķu jūs darāt?” (Mat. 5:47) Liela nozīme ir Viņa vārdiem: “Ja jūs to zināt, svētīgi jūs esat, ja jūs tā darāt!” (Jāņa 13:17) Vārdiem nav nekādas vērtības, ja tos nepavada atbilstoši darbi. Tāda ir mācība, kas sniegta līdzībā par diviem dēliem.

Šo līdzību Kristus stāstīja sava pēdējā Jeruzālemes apmeklējuma laikā [273] pirms nāves. Viņš bija izdzinis no tempļa pircējus un pārdevējus. Viņa balss to sirdis bija uzrunājusi Dieva spēkā. Pārsteigti un izbijušies tie paklausīja Viņa pavēlei, nemaz netaisnojoties un nepretojoties.

Kad bailes bija pārgājušas, priesteri un vecākie, atgriezušies templī, Kristu atrada, dziedinām slimos un mirstošos. Tie dzirdēja līksmas balsis un slavas dziesmas. Bērni, kas bija atguvuši veselību, pašā templī, šūpodami palmu zarus, dziedāja “Ozianna” Dāvida Dēlam. Mazuļu šļupstošās balstiņas izteica slavu varenajam Dziedniekam. Tomēr ar to visu priesteriem un vecākajiem nepietika, lai pārvarētu savus aizspriedumus un skaudību.

Nākamajā dienā, kad Kristus mācīja templī, augstie priesteri un tautas vecākie pienāca Viņam klāt un jautāja: “Kādā varā Tu to dari? Un kas Tev deva tādu varu?”

Priesteri un vecākie bija redzējuši nepārprotamus Kristus spēka pierādījumus. Kad Viņš šķīstīja templi, tie redzēja, kā Viņa seja izstaro Debesu autoritāti. Tie nespēja pretoties spēkam, ar kādu Kristus runāja. Viņa dziedināšanas brīnumdarbos tautas vadoņi jau bija saņēmuši atbildi uz savu jautājumu. Viņš savu neapstrīdamo autoritāti bija apliecinājis. Taču šis nebija tas pierādījums, ko viņi cerēja saņemt. Priesteri un vecākie gaidīt gaidīja, ka Jēzus sevi pasludinās par Mesiju, lai tie varētu ļaunprātīgi pielietot Viņa vārdus un sacelt pret Viņu tautu. Tie vēlējas iznīcināt Kristus ietekmi un nogalināt Viņu.

Jēzus zināja — ja tie nepazina Dievu Viņā un Viņa darbos nesaskatīja dievišķā rakstura pierādījumus, tad tie neticēs arī Viņa paša apgalvojumam, ka Viņš ir Kristus. Ar savu atbildi Viņš izvairījās no jautājuma, ko tie vēlējās iztirzāt un apsūdzību pavērsa pret viņiem pašiem.

[274] “Es arī jums gribu jautāt vienu lietu;” Viņš sacīja, “ja jūs Man to teiksit, tad Es arī jums sacīšu, kādā varā Es to daru: no kurienes bija Jāņa kristības? Vai no Debesīm vai no cilvēkiem?”

Priesteri un vadītāji apmulsa. “Tie apspriedās savā starpā un sacīja: “Ja mēs teiksim: no Debesīm, tad Viņš mums sacīs: kāpēc tad jūs Viņam neticējāt? Bet, ja mēs sakām: no cilvēkiem, tad mums jābīstas no ļaudīm; jo visi tur Viņu par pravieti.” Un Viņi atbildēja Jēzum un sacīja: “Mēs nezinām.” Tad Viņš sacīja tiem: “Tad arī Es jums nesaku, kādā varā Es to daru.””

“Mēs nezinām.” Šī atbilde bija meli. Taču priesteri pamanīja, kādā situācijā bija nokļuvuši un meloja, lai maskētos. Jānis Kristītājs bija nācis, lai nestu vēsti par To, kura autoritāti Viņi apšaubīja. Viņš bija norādījis uz Jēzu, sacīdams: “Redzi, Dieva Jērs, kas aiznes pasaules grēku.” (Jāņa 1:29 — KJV) Viņš Viņu bija kristījis, un pēc kristībām, Jēzum lūdzot, Debesis atvērās, un Dieva Gars kā balodis nolaidās uz Viņa, bet no debesīm atskanēja balss: “Šis ir Mans mīļais Dēls, uz ko Man labs prāts.” (Mat. 3:17)

Atcerēdamies, kā Jānis bija citējis mesiāniskos pravietojumus, arī Jēzus kristību ainu, priesteri un vadītāji tomēr nepieļāva domu, ka Jāņa kristības varētu būt no Debesīm. Ja viņi atzītu Jāni par pravieti, kā to uzskatīja ļaudis, kā tad lai viņi noliedz Jāņa liecību, ka Jēzus no Nācaretes ir Dieva Dēls? Tie nevarēja arī teikt, ka Jāņa kristības ir no cilvēkiem, jo ļaudis ticēja, ka Jānis ir pravietis. Tādēļ viņi atbildēja: “Mēs nezinām.”

Tad Kristus stāstīja līdzību par tēvu un diviem dēliem. Kad tēvs gāja pie pirmā dēla un sacīja: “Ej un [275] strādā šodien manā vīna kalnā,” tad tas tūlīt atbildēja: “Es negribu.” Viņš atteicās paklausīt un padevās ļaunajām domām un tieksmēm. Tomēr pēc tam Viņš pārdomāja un paklausīja aicinājumam.

Tad tēvs gāja pie otrā dēla ar tādu pašu rīkojumu: “Ej un strādā šodien manā vīna kalnā.” Šis dēls atbildēja: “Eju, kungs,” bet negāja.

Šajā līdzībā tēvs simbolizē Dievu, bet vīna kalns — draudzi. Divi dēli pārstāv divas ļaužu šķiras. [276] Dēls, kurš atteicās paklausīt pavēlei, sacīdams: “Es negribu,” pārstāvēja tos, kuri dzīvoja, atklāti grēkodami, kuru uzvedība neliecināja par dievbijību; tos, kuri atklāti atteicās uzņemties ierobežojumu un paklausības jūgu, ko uzliek Dieva likums. Taču daudzi no tiem vēlāk atgriezās un paklausīja Dieva aicinājumam. Kad viņus sasniedza Jāņa Kristītāja vēsts: “Atgriezieties no grēkiem, jo Debesu valstība ir tuvu klāt pienākusi,” (Mat. 3:2) tie atgriezās un izsūdzēja savus grēkus.

Ar dēlu, kurš teica: “Eju, kungs,” bet negāja, tika atklāts farizeju raksturs. Tāpat kā šis dēls, jūdu vadītāji bija pašapmierināti un neko nenožēloja. Jūdu nācijas reliģiskā dzīve bija kļuvusi par izlikšanos. Kad Sinaja kalnā Dieva balss pasludināja bauslību, visa tauta apņēmās paklausīt. Tie teica: “Eju, kungs,” bet negāja. Kad Kristus atnāca personīgi, lai ļaudīm parādītu bauslības principus, tad tie Viņu noraidīja. Tā laika jūdu vadītājiem Kristus bija sniedzis bagātīgus savas autoritātes un dievišķā spēka pierādījumus, taču tie, kaut arī tika pārliecināti, tomēr šos pierādījumus nepieņēma. Kristus tiem bija atklājis viņu pastāvīgās neticības cēloni — viņiem nebija tā gara, kurš ved uz paklausību. Reiz Viņš tiem teica: “Jūs ar savu tradīciju atceļat Dieva bausli. (..) Velti tie Mani godā, mācīdami mācības, kas ir cilvēku likumi.” (Mat. 15:6,9 — KJV)

Ļaužu pulkā pie Kristus bija rakstu mācītāji un farizeji, priesteri un varas pārstāvji. Izstāstījis līdzību par diviem dēliem, Kristus saviem klausītājiem uzdeva jautājumu: “Kurš no šiem diviem ir darījis tēva prātu?” Aizmirsuši par sevi, farizeji atbildēja: “Pirmais.” To viņi pateica, neaptverot, ka tādējādi sev pasludina spriedumu. Tad sprieduma vārdi nāca pār Kristus lūpām: “Patiesi Es jums saku: [277] muitnieki un netikles drīzāk nāks Dieva valstībā nekā jūs. Jo Jānis nāca pie jums pa taisnības ceļu, un jūs viņam neticējāt; bet muitnieki un netikles viņam ticēja. Bet arī tad, to redzēdami, jūs neatgriezāties un viņam neticējāt.”

Jānis Kristītājs nāca, sludinādams patiesību, un no viņa sludināšanas grēcinieki tika pārliecināti un atgriezās. Šie Debesu valstībā iegāja pirms tiem, kas savā paštaisnībā pretojās svinīgajam brīdinājumam. Muitniekiem un netiklēm nebija zināšanu, taču šie mācītie vīri zināja patiesības ceļu. Tomēr viņi atteicās iet pa taku, kas aizved uz Dieva Paradīzi. Patiesība, kurai vajadzēja būt tiem par “dzīvības smaržu uz dzīvību”, kļuva par “nāves smaržu uz nāvi”. Jānis kristīja tos, kas bija atklāti grēkojuši un sevi nicināja, bet šie skolotāji bija liekuļi. Viņu pašu stūrgalvīgās sirdis bija par šķērsli tam, lai viņi pieņemtu patiesību. Viņi turējās pretī Dieva Gara pārliecinošajam spēkam. Tie atteicās no paklausības Dieva baušļiem.

Kristus viņiem neteica: “Jūs nevarat ieiet Debesu valstībā”; Viņš parādīja, ka tie paši ir radījuši šķērsli, kurš tiem neļauj ieiet šajā valstībā. Šiem jūdu vadītājiem durvis joprojām bija atvērtas; ielūgums [278] joprojām tika piedāvāts. Kristus viņus ilgojās redzēt pārliecinātus un atgrieztus.

Israēla priesteri un vecākie savu dzīvi pavadīja reliģiskās ceremonijās, kuras tie uzskatīja par pārlieku svētām, lai varētu saistīt ar laicīgu nodarbošanos. Tādēļ viņu dzīve tika uzskatīta par pilnīgi reliģisku. Taču tie savas ceremonijas izpildīja tā, lai cilvēki tās redzētu un lai pasaule tos uzskatītu par dievbijīgiem un svētiem. Radīdami iespaidu, ka ir paklausīgi, tie tajā pašā laikā atteicās paklausīt Dievam. Viņi nebija tās patiesības darītāji, par kuras mācītājiem uzdevās.

Jāni Kristītāju Kristus pasludināja par vienu no lielākajiem praviešiem un parādīja saviem klausītājiem, ka tiem ir bijis pietiekami daudz pierādījumu par Jāni kā Dieva sūtītu vēstnesi. Šī tuksneša sludinātāja vārdiem piemita spēks. Viņš savu vēsti nesa nepiekāpīgi, norādīdams uz priesteru un vadītāju grēkiem un pavēlēdams tiem darīt Debesu valstības darbus. Viņš norādīja uz šo vadoņu grēcīgo nevērību pret Tēva autoritāti, kas izpaudās, atsakoties darīt tiem uzticēto darbu. Viņš nepieļāva ne mazāko kompromisu ar grēku, un daudzi atgriezās no saviem netaisnajiem ceļiem.

Ja jūdu tautas vadītāju ticības apliecinājumi būtu patiesi, tad viņi būtu pieņēmuši gan Jāņa liecību, gan to, ka Jēzus ir Mesija. Taču viņos nebija redzami atgriešanās un taisnības augļi. Pat tie, kurus viņi nicināja, Dieva valstībā aizsteidzās viņiem priekšā.

Dēls, kurš teica: “Eju, kungs,” apliecināja, ka ir paklausīgs, taču laiks parādīja, ka viņa teiktais nav patiesība. Viņam nebija īstas mīlestības pret savu tēvu. Arī farizeji lepojās ar savu svētumu, taču pārbaudot izrādījās, ka tā trūkst. Kad tas bija viņu interesēs, tie bauslības prasības izvirzīja ļoti stingri, bet, kad paklausība tika prasīta no viņiem pašiem, tad ar izsmalcinātu viltību tie izvairījās no Dieva priekšrakstu pildīšanas. Kristus par viņiem teica: “Pēc viņu darbiem nedariet. [279] Jo tie gan māca, bet paši to nedara.” (Mat. 23:3) Šajos tautas vadītājos nebija īstas mīlestības pret Dievu un pret cilvēkiem. Dievs tos aicināja sadarboties ar Viņu pasaules svētīšanas darbā; ar vārdiem tie šo aicinājumu gan pieņēma, tomēr ar savu rīcību atteicās no paklausības. Tie paļāvās uz sevi un lepojās ar to, cik viņi ir labi, taču nostājās pret Dieva baušļiem. Viņi atteicās no darba, kuru Dievs tiem bija devis, un viņu pārkāpumu dēļ Kungs jau gatavojās atstāt nepaklausīgo tautu.

Paštaisnība nav īsta taisnība, un tie, kas balstās uz tās, piedzīvos sekas, ko nes liktenīga maldīšanās. Daudzi šodien apgalvo, ka paklausa Dieva baušļiem, taču viņu sirdī nav Dieva mīlestības, kas tiecas pretī citiem. Kristus tos aicina pievienoties Viņam pasaules glābšanas darbā, bet viņi sevi mierina, sacīdami: “Eju, kungs.” Šie cilvēki neiet. Viņi nesadarbojas ar tiem, kas kalpo Dievam. Viņi ir dīkdieņi. Tāpat kā neuzticīgais dēls, tie dod Dievam nepatiesus solījumus. Slēdzot svinīgu derību ar draudzi, tie ir apņēmušies pieņemt Dieva Vārdu, paklausīt tam un kalpot Dievam, bet viņi to nedara. Vārdos tie sevi sauc par Dieva dēliem, taču ar savu dzīvi un raksturu tie noliedz attiecības ar Dievu. Viņi savu gribu nepakļauj Dievam. Viņi dzīvo melos.

Solījumu paklausīt tie šķietami pilda tad, kad tas neprasa upuri; bet, kad tiek prasīta pašaizliedzība un upuris, kad tie redz paceltu krustu, tie atkāpjas. Līdz ar to pienākuma apziņa pamazām izzūd, un attiecīgais Dieva baušļu pārkāpums kļūst par ieradumu. Iespējams, ka auss vēl dzird Dieva Vārdu, taču garīgās uztveres spējas ir zudušas. Sirds ir apcietināta, bet sirdsapziņa kļuvusi nejūtīga.

Nedomā, ka tāpēc, ka tu neizrādi apņēmīgu [280] naidīgumu pret Kristu, tu Viņam kalpo. Tā mēs savas dvēseles maldinām. Paņemdami sev to, ko Dievs mums ir devis kalpošanai Viņam — lai tas būtu laiks, līdzekļi vai kāda cita no Viņa uzticētajām dāvanām — mēs darbojamies pret Viņu.

Sātans izmanto neapzinīgo, snaudošo vārda kristiešu bezdarbību, lai stiprinātu savus spēkus un iegūtu dvēseles. Daudzi no tiem, kuri domā, ka tomēr stāv Kristus pusē, kaut arī nav tieši iesaistīti kalpošanā Viņam, dod iespēju ienaidniekam pārņemt pozīcijas un gūt panākumus. Nebūdami čakli Kunga strādnieki, atstādami pienākumus neizpildītus un vārdus neizteiktus, tie ir ļāvuši sātanam iegūt varu pār dvēselēm, kuras varētu tikt mantotas Kristum.

Mēs nekādā gadījumā neizglābsimies ar dīkdienību un bezdarbību. Tā nemēdz būt, ka patiesi atgriezies cilvēks dzīvotu bezrūpīgu un neauglīgu dzīvi. Bezmērķīgi dzīvojot un ļaujoties pašplūsmai, nav iespējams nokļūt Debesīs. Tur neieies neviens sliņķis. Ja mēs necīnāmies par ieiešanu valstībā, ja nopietni necenšamies izzināt, kas veido tās likumus, tad mēs neatbilstam attiecīgajām prasībām, lai kļūtu par daļu no tās. Tie, kuri uz zemes atsakās sadarboties ar Dievu, nesadarbosies ar Viņu arī Debesīs. Nebūtu droši viņus tur uzņemt.

Muitnieki un grēcinieki ir daudzsološāki nekā tie, kuri zina Dieva Vārdu, bet atsakās tam paklausīt. Tas, kurš redz, ka ir grēcinieks, kura grēkiem nav aizsega, kurš zina, ka Dieva skatījumā viņš izkropļo savu dvēseli, miesu un garu, tas sāk uztraukties, ka uz mūžīgiem laikiem varētu tikt šķirts no Debesu valstības. Viņš saprot, ka ir slims, un meklē dziedināšanu pie lielā Ārsta, kurš ir sacījis: “Kas nāk pie Manis, to Es tiešām neatstumšu.” (Jāņa 6:37) Šīs dvēseles Kungs var izmantot par strādniekiem savā vīna kalnā.

Kristus nenosodīja dēlu, kurš uz kādu laiku atteicās paklausīt tēva rīkojumam, taču Viņš to arī neslavēja. Tā šķira, kas rīkojas līdzīgi pirmajam [281] dēlam un atsakās paklausīt, nav neko pelnījusi ar šādu nostāju. Viņu vaļsirdība nebūtu jāuzskata par tikumu. Ja šo vaļsirdību ar savu svētību apklāj patiesība, tad tā cilvēkus padara par drosmīgiem Kristus lieciniekiem, bet, ja to lieto grēcinieks, kā tas ir šajā gadījumā, tad tā ievaino, izaicina un zaimo. Tas, ka cilvēks nav liekulis, nesamazina viņa grēcīgā stāvokļa realitāti. Kad sirdi skar Svētā Gara pamudinājumi, tad mūsu vienīgā drošība ir nekavējoties atbildēt. Kad atskan aicinājums: “Ej un strādā šodien manā vīna kalnā,” neatraidi šo ielūgumu. “Šodien, kad jūs viņa balsi dzirdēsit, neapcietiniet savas sirdis.” (Ebr. 4:7) Atlikt paklausību uz vēlāku laiku nav droši. Varbūt tu vairs nekad nedzirdēsi ielūgumu.

Tāpat lai neviens sevi nemierina ar domu, ka zināmu laiku lolotus grēkus varēs atstāt viegli un ātri. Tā tas nav. Katrs lolotais grēks vājina raksturu un stiprina ieradumu; tā rezultāts ir zaudējumi fiziskajā, prāta un morālajā sfērā. Tu vari atgriezties no ļaunuma, ko esi darījis, un uzsākt taisnus ceļus, taču tava prāta veidojums un tas, ka tu pazīsti ļaunumu, sarežģīs labā un sliktā izšķiršanas spējas. Sātans tev atkal un atkal uzbruks, izmantojot iesakņojušos sliktos ieradumus.

Ar pavēli “Ej un strādā šodien manā vīna kalnā” tiek pārbaudīts katras dvēseles patiesums. Vai būs gan vārdi, gan arī darbi? Vai aicinātais izmantos visas zināšanas, kas tam ir, lai uzticīgi un nesavtīgi strādātu vīna kalna Īpašnieka labā?

Runājot par plānu, kura īstenošanā mums jāiesaistās, padomus sniedz apustulis Pēteris. Viņš raksta: “Žēlastība un miers lai jums ir bagātīgi Dieva un mūsu Kunga Jēzus atziņā! Mums jau Viņa dievišķais spēks ir dāvinājis visu, kas vajadzīgs dzīvībai un dievbijībai Tā atziņā, kas mūs ir aicinājis ar savu godību un brīnuma spēku. Ar to Viņš mums ir dāvinājis dārgus un visai lielus [282] apsolījumus, lai jums ar tiem būtu daļa pie dievišķās dabas, jums, kas esat izbēguši no tā posta, kas kārību dēļ ir pasaulē.

Tāpēc pielieciet visas pūles un parādiet savā ticībā tikumu, bet tikumā atziņu, atziņā atturību, atturībā pacietību, pacietībā dievbijību, dievbijībā brālību, brālībā mīlestību.” (2. Pēt. 1:2–7)

Ja tu uzticīgi apstrādā savas dvēseles vīna kalnu, tad Dievs tevi padara par savu darbabiedru. Tad tev būs darbs, kas darāms ne tikai sevis, bet arī citu dēļ. Simbolizēdams draudzi ar vīna kalnu, Kristus nemāca, ka mums būtu jārūpējas vienīgi par saviem draudzes locekļiem. Kunga vīna kalnam ir jāpaplašinās. Kad esam saņēmuši pamācības un Dieva žēlastību, mums vajadzētu dalīties ar citiem zināšanās par to, kā rūpēties par dārgajiem stādiem. Tā mēs Kunga vīna kalnam varam likt izplatīties. Dievs meklē mūsu ticības, mīlestības un pacietības izpausmes. Viņš vēro, vai mēs izmantosim visas garīgās priekšrocības, lai kļūtu par prasmīgākiem Viņa vīna kalna strādniekiem šeit, uz zemes, un varētu ieiet Dieva Paradīzē, šajās Ēdenes mājās, no kurām Ādams un Ieva tika izraidīti pārkāpuma dēļ.

Dievam ir tēva attiecības ar saviem ļaudīm, tāpēc Viņš arī kā tēvs prasa, lai mēs uzticīgi kalpotu. Iedomājies Kristus dzīvi. Būdams cilvēces vadītājs un kalpodams savam Tēvam, Viņš ar savu piemēru parādīja, kāds varētu un kādam vajadzētu būt katram dēlam. Šodien Dievs no cilvēkiem prasa tādu pašu paklausību, kādu Viņam parādīja Kristus. Viņš savam Tēvam kalpoja ar mīlestību, labprātīgi un, būdams brīvs. “Man ir prieks dzīvot pēc Tava prāta, Mans Dievs,” Viņš apliecināja, “un Tavi likumi ir ierakstīti dziļi Manā sirdī.” (Ps. 40:9) Lai paveiktu to darbu, ko darīt Viņš bija nācis, Kristus nevienu upuri neuzskatīja par pārāk lielu un nevienas pūles par pārāk smagām. Divpadsmit gadu vecumā Viņš teica: “Vai nezinājāt, [283] ka Man jādarbojas sava Tēva lietās?” (Lūk. 2:49) Viņš bija dzirdējis aicinājumu un uzsācis darbu. “Mans ēdiens,” Viņš teica, “ir darīt Tā gribu, kas Mani sūtījis, un pabeigt Viņa darbu.” (Jāņa 4:34)

Arī mums tā ir jākalpo Dievam. Kalpo tikai tas, kurš līdzinās šim augstākajam paklausības standartam. Visiem, kas vēlas būt Dieva dēli un meitas, sevi jāparāda kā Dieva, Kristus un Debesu eņģeļu darbabiedriem. Tas ir katras dvēseles pārbaudījums. Par tiem, kuri uzticīgi Viņam kalpo, Kungs saka: “Tai dienā, (..) ko Es izraudzīšu, viņiem būs būt Manam paša īpašumam, un Es viņus saudzēšu, kā vīrs saudzē savu dēlu, kas viņam kalpo.” (Mal. 3:17)

Īstenojot savus nodomus, Dieva lielais mērķis ir pārbaudīt cilvēkus, dot tiem iespēju attīstīt raksturu. Tā Viņš atklāj, vai tie ir, vai nav paklausīgi Viņa pavēlēm. Ar labiem darbiem nevar nopirkt Dieva mīlestību; labie darbi rāda, ka mums šī mīlestība ir. Ja mēs padodamies Dieva gribai, tad mēs nestrādāsim tāpēc, lai nopelnītu Dieva mīlestību. Dvēsele to saņems kā bezmaksas dāvanu, un mīlestībā pret Viņu mums būs prieks paklausīt Viņa baušļiem.

Šodien pasaulē ir tikai divas šķiras, un tikai divas tiks atzītas arī tiesā — tie, kuri pārkāpj Dieva likumu, un tie, kuri tam paklausa. Kristus sniedz mērauklu, pēc kuras mēs varam pārbaudīt, vai esam uzticīgi. Viņš saka: “Ja jūs mīlat Mani, turiet Manas pavēles (..). Kam ir Mani baušļi un kas viņus tur, tas Mani mīl; bet, kas Mani mīl, to Mans Tēvs mīlēs un Es to mīlēšu un tam parādīšos. (..) Kas Mani nemīl, tas netur Manus vārdus; bet tie vārdi, ko jūs dzirdējāt, nav Mani, bet Tēva, kas Mani sūtījis.” “Ja jūs turēsit Manus baušļus, jūs paliksit manā mīlestībā, itin kā Es esmu turējis sava Tēva baušļus un palieku Viņa mīlestībā.” (Jāņa 14:15–24; 15:10)

Kunga vīna kalns

Mat. 21:33-44

Jūdu tauta

[284] Līdzībai par diviem dēliem sekoja līdzība par vīna kalnu. Ar pirmo Kristus jūdu skolotājiem sniedza mācību par to, cik svarīga ir paklausība. Ar otru Viņš ainoja bagātās svētības, kas bija dāvātas Israēlam, un tādējādi atklāja, ka Dievs pretendē uz viņu paklausību. Viņš tiem ļāva skatīt Dieva mērķu godību, kuru ar paklausību tie būtu varējuši sasniegt. Atvilcis nākotnes priekškaru, Kristus parādīja, kā, nesasniedzot Viņa mērķus, visa tauta zaudē Viņa svētību un izsauc pār sevi postu.

“Bija namatēvs,” Kristus iesāka otro līdzību, “kas dēstīja vīna kalnu, uzcēla tam visapkārt sētu, izraka tanī vīna spaidu un uzcēla torni un iznomāja to strādniekiem, un pats aizceļoja.”

Šī vīna kalna aprakstu sniedzis ir arī pravietis Jesaja: “Es dziedāšu par savu dvēseles draugu, sava sirds drauga dziesmu par viņa vīna dārzu! Manam sirsnīgajam draugam bija [285] vīna dārzs auglīgā pakalnā. Viņš to apraka, iztīrīja no akmeņiem un apstādīja ar labiem vīna koka stādiem; tā vidū viņš uzcēla torni, izraka vietu vīna spaidam un sagaidīja, ka tas nesīs labus augļus.” (Jes. 5:1,2)

Dārznieks tuksnesī izvēlas zemes gabalu; viņš to iežogo, iztīra, apstrādā un sastāda tajā īpaši izmeklētas vīna stīgas, cerēdams uz bagātu ražu. Viņš cer, ka šis zemes gabals ar savu pārākumu attiecībā pret neapstrādāto tuksnešaini darīs godu savam kopējam, parādīdams viņa darba rūpju un pūļu rezultātu. Tā arī Dievs pasaulē bija izraudzījis tautu, ko Kristum bija paredzēts audzināt un izglītot. Pravietis saka: “Tā Kunga Cebaota vīna dārzs ir Israēla nams, un Jūdas vīri ir stādi, kam pieder Viņa sirds.” (Jes. 5:7) Šai tautai Dievs bija dāvinājis lielas priekšrocības, bagātīgi to svētīdams no savas labestības pārpilnības. Viņš gaidīja, ka tie Viņu pagodinās, nesdami augļus. Tiem bija jāatklāj Viņa valstības principi. Kritušajā, ļaunajā pasaulē viņiem bija jāpārstāv Dieva raksturs.

Kā Kunga vīna kalnam tiem bija jānes augļi, kas pilnīgi atšķirtos no pagānu tautām. Šīs elkus pielūdzošās tautas bija darījušas ļaunus darbus. Vardarbībai un noziegumiem, alkatībai, citu apspiešanai un kukuļņemšanai tika ļauta vaļa bez ierobežojumiem. Izkropļotā koka augļi bija netaisnība, pagrimums un nelaime. Attiecībā pret to asā kontrastā vajadzēja izcelties Dieva dēstītā vīna koka augļiem.

Jūdu tautas privilēģija bija pārstāvēt Dieva raksturu, kā tas tika atklāts Mozum. Atbildēdams uz Mozus lūgšanu: “Rādi man, lūdzams, savu godību!”, Kungs apsolīja: “Es likšu tev iet garām visai savai godībai.” (2. Moz. 33:18,19) “Un tas Kungs gāja viņam garām, un Viņš sauca: “Tas Kungs, Kungs, [286] apžēlošanās un žēlastības Dievs, pacietīgs un bagāts žēlsirdībā un uzticībā, kas tūkstošiem saglabā žēlastību, piedod noziegumus, pārkāpumus un grēkus.”” (2. Moz. 34:6,7) Šādus augļus Dievs gaidīja no savas tautas. Ar raksturu šķīstumu, ar dzīves svētumu, ar žēlsirdību, laipnību un līdzjūtību tiem bija jāparāda, ka “tā Kunga likumi ir pilnīgi un atspirdzina (jeb atgriež [atpakaļ], izmaina — KJV) dvēseli.” (Ps. 19:8)

Ar jūdu tautas starpniecību Dievs vēlējās sniegt svētības citām tautām. Bija sagatavots veids, kā caur Israēlu izplatīt gaismu visā pasaulē. Darīdamas ļaunu, pasaules tautas bija zaudējušas zināšanas par Dievu. Tomēr savā žēlastībā Dievs tās neiznīcināja. Viņš nosprauda mērķi dot tām iespēju iepazīties ar Viņu, izmantojot savas draudzes starpniecību. Kungs izplānoja, ka Viņa tauta atklās tos principus, kas cilvēkā atjaunos Dieva līdzību.

Lai īstenotu šo nodomu, Dievs aicināja Ābrahāmu atstāt savu elku pielūdzēju cilti un lika apmesties uz dzīvi Kanaānā. “Es tevi darīšu par lielu tautu,” Viņš teica, “Es tevi svētīšu un darīšu lielu tavu vārdu, un tu būsi par svētību.” (1. Moz. 12:2)

Ābrahāma pēcteči un visi Jēkaba pēcnācēji tika aizvesti uz Ēģipti, lai šīs lielās un ļaunās nācijas vidū tie atklātu Dieva valstības principus. Jāzepa godīgums un apbrīnojamais darbs, ko viņš veica, glābdams visas ēģiptiešu tautas dzīvību, līdzinājās Kristus dzīvei. Dieva liecinieki bija arī Mozus un daudzi citi.

Izvezdams Israēlu no Ēģiptes, Kungs vēlreiz parādīja savu spēku un žēlastību. Dieva brīnumdarbi, kas atklājās, atbrīvojot tautu no verdzības, un Viņa izturēšanās pret ļaudīm tuksneša ceļojuma laikā sniedza [287] labumu ne tikai viņiem vien. Tām bija jākļūst par labi uzskatāmām mācībām arī apkārtējām tautām. Kungs sevi atklāja kā Dievu, kas ir pārāks par jebkuru cilvēcisku autoritāti un varenību. Zīmes un brīnumi, ko Viņš paveica savas tautas labā, atklāja Viņa varu pār dabu un pār tiem varenajiem, kas dabu pielūdza. Lepno Ēģiptes valsti Dievs pārstaigāja tā, kā Viņš pārstaigās zemi pēdējās dienās. Lielais ES ESMU savu tautu atbrīvoja ar uguni, viesuļvētru, zemestrīci un nāvi. Viņš tos paņēma projām no verdzības zemes. Viņš to vadīja “plašā un briesmīgā tuksnesī, kur bija dzēlīgas čūskas un skarpiji un izkaltušas vietas”. (5. Mozus 8:15) Ļaužu dēļ Viņš “lika izplūst ūdenim no cietās klints” un “deva viņiem Debesu labību”. (5. Mozus 8:15; Ps. 78:24) “Jo,” kā apliecina Mozus, “tā Kunga daļa ir Viņa tauta, Jēkabs ir Viņa nospraustais īpašums. Viņš to atrada tuksnešainā zemē, klajumā, plēsīgu zvēru briesmīgu kaucienu vidū; Viņš to apkampa pasargādams, Viņš to pieņēma pie sevis, Viņš to pasargāja kā acuraugu. Kā ērglis, kas savu perējumu vedina un lidinās pār saviem bērniem, kas izpleš sargādams savus spārnus pār viņiem, ņem viņus pie sevis un nes uz saviem spārniem, tā tas Kungs viens pats ir viņus vadījis, un sveša dieva nebija ar Viņu.” (5. Mozus 32:9–12) Tā Viņš tos atveda pie sevis, lai tie varētu dzīvot kā Visaugstākā ēnā.

Israēla vadonis tuksneša klejojumos bija Kristus. Dienā Viņš tos vadīja, mākoņa staba apņemts, bet naktī — uguns stabā tīts. Viņš tos pasargāja no briesmām tuksnesī, ieveda apsolījuma zemē un visām tām nācijām redzot, kuras neatzina Dievu, nostiprināja Israēlu kā savu izredzēto īpašumu, kā Kunga vīna kalnu.

Šai tautai tika nodoti Dieva Svētie Raksti, bet apkārt tika uzcelta sēta — Viņa likumu priekšraksti, šie mūžīgie patiesības, taisnības un šķīstuma principi. Paklausībai šiem principiem bija jākļūst par viņu aizsardzību, jo tā [288] tos būtu izglābusi no sevis iznīcināšanas ar grēcīgu rīcību. Apsolītās zemes vidū kā torni vīna kalnā Dievs uzcēla savu templi.

Kristus bija viņu padomdevējs. Kā Viņš bija ar tiem tuksnesī, tā Viņam joprojām vajadzēja būt savas tautas skolotājam un vadonim. Saiešanas teltī un templī Viņa godība mājoja virs žēlastības krēsla. Tautai Viņš nepārtraukti atklāja savas mīlestības bagātības un izrādīja pacietību pret to.

Israēla tautu Dievs vēlējās padarīt par savu slavu un godību. Tiem tika dotas visas garīgās priekšrocības. Dievs ļaudīm neliedza neko, kas varēja labvēlīgi ietekmēt rakstura veidošanos un tos sagatavot par Viņa pārstāvjiem.

Paklausībā Dieva likumam šī tauta būtu kļuvusi par labklājības brīnumu pasaules nāciju priekšā. Tas, kurš tiem spēja dod gudrību un prasmi dažādos amatos, varēja joprojām būt viņu skolotājs un, paklausot Viņa likumiem, tie tiktu paaugstināti un kļūtu cēlāki. Ja ļaudis būtu paklausīgi, tie tiktu pasargāti no tām slimībām, kuras skāra citas tautas, un tiktu svētīti ar enerģiju un prāta spējām. Dievs tiem nodrošināja visas iespējas kļūt par lielāko nāciju virs zemes.

Ar Mozus starpniecību Kristus vistiešākajā veidā bija darījis zināmus Dieva nodomus, un Viņš paskaidroja arī labklājības nosacījumus. “Tu esi tam Kungam, savam Dievam, svēta tauta;” Viņš sacīja, “tevi tas Kungs, tavs Dievs, ir izredzējis, ka tu Viņam piederi par īpašuma tautu starp visām tautām, kas vien ir virs zemes (..). Tad nu tev būs zināt, ka tas Kungs, tavs Dievs, ir Dievs, kas ir uzticīgs Dievs un kas derību tur un dara žēlastību tiem līdz tūkstošam augumam, kuri Viņu mīl un tur Viņa baušļus (..). Tādēļ sargies un turi Viņa baušļus, [289] Viņa likumus un Viņa tiesas, ko tev šodien pavēlu darīt. Un, ja tu klausīsi šos nolikumus un tos turēsi un pildīsi, tad arī tas Kungs, tavs Dievs, tevi pasargās un turēs derību un žēlastības apsolījumu, ko Viņš ir ar zvērestu apstiprinājis dot taviem tēviem. Un Viņš tevi mīlēs un tevi svētīs, un tevi vairos, un Viņš svētīs tava klēpja augli, un tavas zemes augli, un tavu labību, un tavu vīna sulu, un tavu eļļu, un tavu liellopu atnešanos, un tavu sīklopu vaislu tai zemē, ko Viņš ar zvērestu ir apsolījis dot taviem tēviem. Svētīts tu būsi pār visām tautām (..). Un tas Kungs novērsīs no tevis visādas slimības un visādas ēģiptiešu ļaunas sērgas, ko tu pazīsti.” (5. Mozus 7:6,9,11–15)

Ja ļaudis ievērotu Viņa baušļus, Dievs apsolīja dot tiem vislabākos kviešus un likt no klints izplūst medum. Viņš nodrošinātu tiem ilgu mūžu un parādītu savu pestīšanu.

Nepaklausīdami Dievam, Ādams un Ieva bija zaudējuši Ēdeni, un grēka dēļ tika nolādēta visa zeme. Tomēr, ja Dieva tauta būtu sekojusi Viņa pamācībām, zemē tiktu atjaunota auglība un skaistums. Dievs pats tiem deva norādījumus par augsnes apstrādāšanu, un tiem bija jāsadarbojas ar Viņu zemes atjaunošanā. Tādā veidā visa zeme Dieva pārraudzībā kļūtu par uzskatāmu garīgo patiesību mācību. Kā, paklausot Kunga dotajiem dabas likumiem, zeme nestu dāsnu ražu, tā, ievērojot Viņa morāles likumus, ļaužu sirdis atstarotu Viņa rakstura īpašības. Pat pagāni atzītu to cilvēku pārākumu, kuri kalpo dzīvajam Dievam un pielūdz Viņu.

“Redziet,” sacīja Mozus, “es esmu jums mācījis likumus un tiesu noteikumus, kā tas Kungs, mans Dievs, ir man pavēlējis, lai jūs tos arī tā pildītu tai zemē, uz kuru jūs dodaties, lai to sev iemantotu. Turiet un pildiet tos, jo tā būs jūsu gudrība un [290] lietu izpratne citu tautu acu priekšā, kuras, kad tās dzirdēs visus šos likumus, teiks: “Tiešām, gudri un izpratīgi ļaudis ir šī lielā tauta!” Jo kur ir gan vēl cita kāda liela tauta, kurai Dievs stāvētu tik tuvu kā tas Kungs, mūsu Dievs, mums, tiklīdz mēs Viņu piesaucam? Un kur ir vēl citai lielai tautai tik taisnīgi likumi un tik laba, tiesiska iekārta kā visa šī bauslība, ko es jums šodien lieku priekšā?” (5. Mozus 4:5–8)

Israēla bērniem bija paredzēts ieņemt visu teritoriju, kuru Dievs tiem bija nodevis. Tām tautām, kuras atteicās pielūgt patieso Dievu un kalpot Viņam vajadzēja atņemt zemes īpašumu. Taču Dieva nodoms bija tāds, ka, Israēlam atklājot Viņa raksturu, cilvēki tiktu aicināti pie Viņa. Evaņģēlija ielūgums bija jāpasniedz visai pasaulei. Ar upuru kalpošanu Kristum vajadzēja tikt paaugstinātam tautu priekšā, un visi, kas Viņu uzlūko, dzīvotu. Visi, kuri līdzīgi kanaānietei Rahabai un moābietei Rutei atstāja elku kalpību un pievērsās īstā Dieva pielūgsmei, būtu pievienojušies izredzētajai tautai. Israēla tautai vairojoties, tās robežas tiktu paplašinātas, līdz viņu valsts apņemtu visu pasauli.

Dievs vēlējās visas tautas pakļaut saviem žēlastības pilnajiem likumiem. Viņš vēlējās, lai zemi pildītu prieks un miers. Kungs cilvēku bija radījis laimei, un Viņš ilgojas cilvēku sirdis piepildīt ar Debesu mieru. Viņš vēlas, lai ģimenes uz zemes būtu lielās Debesu ģimenes simbols.

Taču Israēls neīstenoja Dieva nodomu. Kungs paziņoja: “Es tevi dēstīju par labu, auglīgu zaru, īstu vīna koku. Ak, kā tu esi pārvērties par svešu meža vīna koka atvasi!” (Jer. 2:21) “Israēls ir tukšs vīna koks, viņš nes augļus sev.” (Hoz. 10:1 — KJV) “Tad nu jūs, Jeruzālemes iedzīvotāji, un jūs, Jūdas vīri, spriediet tiesu starp Mani un manu vīna dārzu! Kas tad Man vēl bija, ko darīt manā vīna dārzā, ko Es nebūtu [291] darījis? Kāpēc Es sagaidīju, ka tas nesīs labus augļus (jeb (..) nesīs vīnogas (..) — KJV), bet tas atnesa negaršīgas vīnogas (jeb meža, indīgas ogas — KJV)? Es jums teikšu, ko Es darīšu ar savu vīna dārzu: Es nojaukšu tā sētu, lai to nogana; Es noārdīšu tā mūri, lai to samin un izmīda. Es to aizlaidīšu postā, to vairs neapgraizīs un neapraks, tā ka tur augs ērkšķi un dadži, Es pavēlēšu mākoņiem, lai tam lietu vairs nedod. (..) Viņš sagaida tiesas un taisnības atziņu viņu vidū, bet, redzi, — izlej asinis; Viņš sagaida taisnīgumu, bet, redzi — atskan vaimanas!” (Jes. 5:3–7)

Ar Mozus starpniecību Kungs savai tautai darīja zināmu, kādas būs neuzticības sekas. Atteikdamies ievērot Viņa derību, tie sev atņems Dieva doto dzīvību, un Viņa svētība vairs nevarēs nākt pār tiem. “Sargies,” teica Mozus, “ka tu neaizmirsti to Kungu, savu Dievu, bet turi Viņa baušļus, Viņa tiesas un Viņa nolikumus, ko es tev šodien pavēlu. Lai tad, kad tu būsi ēdis un paēdis un sev uzcēlis labus namus, un tur dzīvosi, kad tavi vērši un tavi sīkie lopi būs savairojušies un tavs sudrabs un tavs zelts sāks pie tevis krāties, un viss, kas tev vien pieder, būs vairojies, lai tad tava sirds nelepojas un tu neaizmirsti to Kungu, savu Dievu. (..) Tad nesaki vis savā prātā: “Mans spēks un manu roku stiprums ir man šo labklājību sagādājuši!” (..) Bet, ja tu aizmirsīsi to Kungu, savu Dievu, sekosi citiem dieviem un tiem kalposi un viņu priekšā metīsies zemē, tad es jau šodien apliecinu, ka jūs neglābjami aiziesit bojā! Kā tautas, ko tas Kungs, jums ienākot, iznīcināja, tā arī jūs aiziesit bojā, tāpēc ka jūs neesat klausījuši tā Kunga, sava Dieva balsij.” (5. Mozus 8:11–14,17,19,20)

Šo brīdinājumu Jūdu tauta nebija ievērojusi. Tie aizmirsa Dievu un pazaudēja no redzesloka savu lielo privilēģiju — būt par Viņa pārstāvjiem. Svētības, ko viņi bija saņēmuši, nenesa svētību pasaulei. Visas priekšrocības tie izmantoja sevis pagodināšanai. Dievu ļaudis aplaupīja, [292] nekalpodami Viņam tā, kā Viņš no tiem prasīja, bet citus tie aplaupīja, nevadīdami viņus ticībā un nesniegdami svētu piemēru. Tāpat kā pirmsplūdu pasaules iemītnieki, tie paklausīja katrai savu ļauno siržu iegribai. Tādējādi viņi svētās lietas padarīja par apsmieklu, sacīdami: “Tas ir tā Kunga nams, tā Kunga nams, tā Kunga nams!” (Jer. 7:4) bet tajā pašā laikā nepareizi atklāja Dieva raksturu, apkaunodami Viņa vārdu un aptraipīdami Viņa svētnīcu.

Dārznieki, kas tika iecelti par Kunga vīna kalna pārraugiem, neattaisnoja viņiem parādīto uzticību. Priesteri un mācītāji bija neatbilstoši tautas skolotāji. Tie neievēroja Dieva labestību, žēlastību un to, ka Viņš pretendē uz tautas vadītāju mīlestību un kalpošanu. Šie dārznieki tiecās pēc sava goda. Tie vēlējās piesavināties vīna kalna augļus. Viņus nodarbināja jautājums, kā pievērst sev uzmanību un panākt, ka ļaudis tos ciena.

Israēla vadoņu vaina nelīdzinās vienkārša grēcinieka vainai. Šiem cilvēkiem bija vissvētākie pienākumi pret Dievu. Viņi bija apņēmušies mācīt “Tā saka tas Kungs” un savā praktiskajā dzīvē ievērot stingru paklausību. Taču rīkojās viņi gluži pretēji — izkropļoja Rakstu mācības. Tie uzlika cilvēkiem smagas nastas, piespiezdami pildīt ceremonijas vai uz katra soļa ikdienas dzīvē. Ļaudis dzīvoja nepārtrauktā saspringtībā, jo tie nespēja izpildīt rabīnu noteiktās prasības. Redzēdami, cik neiespējami ir pildīt cilvēku pieņemtos likumus, tie kļuva pavirši arī pret Dieva baušļiem.

Kungs savai tautai bija mācījis, ka Viņš ir šī vīna kalna īpašnieks un ka viss, kas tiem pieder, ir uzticēts, lai tiktu izmantots Kunga izraudzītajiem nolūkiem. Taču priesteri un skolotāji savu svētās kalpošanas darbu veica, nedomādami par to, ka viņu rokās atrodas Dieva īpašums. Tie Viņam pastāvīgi laupīja līdzekļus un spējas, [293] kas tiem bija uzticēti Viņa darba veikšanai. Iekāres un alkatības dēļ tos nicināja pat pagāni. Tā neticīgajai pasaulei tika dots iemesls nepareizi iztulkot Dieva raksturu un Viņa valstības likumus.

Dievs pret savu tautu izturējās pacietīgi kā tēvs. Viņš centās tos pārliecināt gan, parādīdams žēlastību, gan, atņemdams to. Pacietīgi Kungs norādīja uz viņu grēkiem un gaidīja, ka viņi tajos atzīsies. Lai dārzniekiem atgādinātu Dieva prasības, pie tiem tika sūtīti pravieši un vēstneši, pret kuriem tie izturējās neviesmīlīgi — kā pret ienaidniekiem. Dārznieki viņus vajāja un nogalināja. Dievs sūtīja vēl citus vēstnešus, taču tie izrādīja tādu pašu attieksmi kā pirmie ar vienīgo atšķirību, ka viņu naids bija vēl asāks.

Kā pēdējo iespēju Dievs sūtīja savu Dēlu, sacīdams: “Manu Dēlu tie respektēs.” (KJV) Taču pretodamies tie bija kļuvuši atriebīgi un sacīja: “Šis ir tas mantinieks: iesim, nokausim to un paturēsim viņa mantojumu.” Tad šis vīna kalns būs mūsu, un ar tā augļiem mēs varēsim darīt, kā mums tīk.

Jūdu varas vīri nemīlēja Dievu, tādēļ arī novērsās no Viņa un noraidīja Viņa ierosinājumus spriest taisnīgi. Dieva mīlētais Dēls Kristus nāca, lai apstiprinātu vīna kalna Īpašnieka tiesības, taču dārznieki pret Viņu izturējās ar izteiktu nicinājumu, sacīdami: “Mēs negribam, ka šis cilvēks valda pār mums.” Tie apskauda Kristus rakstura skaistumu. Pestītāja mācīšanas veids bija nesalīdzināmi pārāks par rabīnu metodēm, un tos biedēja Viņa sekmes. Viņš iebilda tiem, atmaskodams viņu liekulību un parādīdams, kādas būs viņu rīcības neizbēgamās sekas. Tas viņus satracināja. Jūdu garīdzniekus asi šaustīja Kristus pārmetumi, un viņi nespēja klusēt. Tie ienīda augstos [294] taisnības standartus, kurus Viņš nepārtraukti atklāja. Jūdi redzēja, ka Viņa mācības tos nostāda tā, ka tiek atmaskots viņu egoisms, tādēļ tie nolēma Viņu nogalināt. Tie ienīda Viņa patiesuma un dievbijības piemēru, tāpat arī augsto garīgumu, kas atklājās visā, ko Viņš darīja. Visa Kristus dzīve bija pārmetums viņu egoismam, un, kad pienāca pēdējais pārbaudījums, pārbaudījums, kurā paklausība nozīmēja mūžīgo dzīvību, bet nepaklausība — mūžīgo nāvi, viņi atteicās no Israēla Svētā. Kad viņiem tika piedāvāts izvēlēties Kristu vai Barabu, tie kliedza: “Atlaid mums Barabu!” (Lūk. 23:18) Bet, kad Pilāts jautāja: “Ko tad es lai daru ar Jēzu?”, tie nikni kliedza: “Sit Viņu krustā!” (Mat. 27:22) “Vai lai es jūsu ķēniņu situ krustā?” jautāja Pilāts, bet no priesteru un vadoņu puses atskanēja atbilde: “Mums nav neviena ķēniņa kā vien ķeizars!” (Jāņa 19:15) Kad Pilāts mazgāja rokas, sacīdams: “Es esmu nevainīgs pie šī taisnā asinīm,” priesteri pievienojās neprātīgajam pūlim, paziņodami: “Viņa asinis lai nāk pār mums un mūsu bērniem.” (Mat. 27:24,25)

Tā jūdu vadītāji izdarīja savu izvēli. Viņu lēmums tika ierakstīts grāmatā, ko Jānis redzēja Tā rokā, kurš sēdēja tronī, grāmatā, kuru neviens cilvēks nevarēja atvērt. Visā savā atriebīgajā raksturā šis lēmums viņu priekšā parādīsies tajā dienā, kad grāmatas zīmogus atvērs Lauva no Jūdas cilts.

Jūdu tauta loloja sevī domu, ka viņi ir Debesu mīluļi un ka tie vienmēr tiks pagodināti kā Dieva draudze. Viņi sevi sauca par Ābrahāma bērniem, un viņu labklājības pamati tiem šķita tik stingri, ka tie izaicināja Debesis un zemi, lai tiem atņem viņu tiesības. Taču ar savu neuzticīgo dzīvi tie sagatavojās Debesu sodam un atšķirtībai no Dieva.

Pēc tam, kad līdzībā par vīna dārzu Kristus [295] priesteriem bija atklājis viņu ļaunuma galējo izpausmi, Viņš tiem uzdeva jautājumu: “Kad nu vīna kalna kungs nāks, ko viņš darīs šiem strādniekiem?” Priesteri ar lielu interesi bija klausījušies šo stāstu, un, nenojauzdami, ka tas attiecas uz viņiem pašiem, tie piebalsoja ļaudīm, atbildēdami: “Viņš šos ļaundarus bez žēlastības nogalinās un izdos vīna kalnu citiem strādniekiem, kas viņam atdos augļus īstā laikā.”

Neapzināti tie bija pasludinājuši sev spriedumu. Jēzus paskatījās uz tiem, un no Viņa pētošā skatiena tie noprata, ka Viņš lasa viņu siržu noslēpumus. Jūdu vadoņu priekšā ar nepārprotamu spēku uzplaiksnīja Viņa dievišķība. Tie ieraudzīja dārzniekos savu attēlu un neviļus iesaucās: “To tik ne!”

Nopietni un ar nožēlu Kristus jautāja: “Vai jūs nekad neesat rakstos lasījuši: “Akmens, ko nama cēlēji atmetuši, ir kļuvis par stūra akmeni; tas ir no tā Kunga un ir brīnums mūsu acīs”? Tāpēc Es jums saku: Dieva valstība no jums tiks atņemta un dota tautai, kas nes viņas augļus. Un, kas kritīs uz šo akmeni, tas sašķīdīs, bet, uz ko tas kritīs, to viņš satrieks.”

Kristus Jūdu tautu būtu pasargājis no tās likteņa, ja tie Viņu būtu pieņēmuši. Tomēr skaudība un nenovīdība tos bija padarījusi nesamierināmus. Viņi bija nolēmuši nepieņemt Jēzu no Nācaretes kā Mesiju. Tie bija noraidījuši pasaules Gaismu, tādēļ viņu dzīvi apņēma visdziļākā pusnakts tumsa. Iepriekš pasludinātais liktenis tomēr skāra Jūdu nāciju. Tos iznīcināja viņu pašu karstās un nevaldāmās kaislības. Savās aklajās dusmās tie iznīcināja cits citu. Dumpīgais, [296] stūrgalvīgais lepnums izaicināja romiešu iekarotāju dusmas. Jeruzāleme tika izpostīta, templis — sagrauts drupās, bet tā vieta tika uzarta kā lauks. Jūdas bērni gāja bojā visšausmīgākajā nāvē. Miljoniem cilvēku tika pārdoti verdzībā pagānu zemēs.

Kā tauta jūdi nebija īstenojuši Dieva mērķi, un vīna kalns tiem tika atņemts. Priekšrocības, ko viņi bija ļaunprātīgi izmantojuši, un darbs, pret kuru viņi bija izturējušies nevērīgi, tika uzticēts citiem.

Mūsdienu draudze

Līdzība par vīna kalnu attiecas ne tikai uz jūdu nāciju. Tajā ir ietverta arī mācība mums. Šīs paaudzes draudzi Dievs ir apveltījis ar lielām priekšrocībām un svētībām, un Viņš gaida arī atbilstošu atdevi.

Mēs esam atpirkti par dārgu cenu. Jau no šīs samaksas lieluma vien mēs varam spriest par tās rezultātu. Šai zemei, zemei, kuru slacījušas Dieva Dēla asaras un asinis, ir jānes dārgie paradīzes augļi. Viņa vārdu patiesībām ir jāatklāj sava godība un cēlums Dieva ļaužu dzīvē. Ar viņu starpniecību Kristum jāatklāj savs raksturs un savas valstības principi.

Sātans izvērš pretdarbību Dieva darbam un nepārtraukti mudina cilvēkus pieņemt viņa principus. Dieva izredzētos ļaudis viņš attēlo kā apmātus cilvēkus. Velns ir brāļu apsūdzētājs, un viņa apsūdzības tiek izvirzītas pret tiem, kas dara taisnību. Ar savas tautas starpniecību Kungs vēlas atbildēt uz sātana apvainojumiem, parādot kādi ir rezultāti paklausībai taisnības principiem.

Šiem principiem ir jāparādās gan katra kristieša dzīvē, gan arī ģimenē, draudzē un katrā iestādē, kas dibināta kalpošanai Dievam. Tam visam vajadzētu rādīt, [297] ko iespējams izdarīt pasaules labā. Tiem jābūt Evaņģēlija glābjošo patiesību lieciniekiem. Tie visi ir līdzekļi, kuru uzdevums ir sasniegt cilvēcei nosprausto lielo Dieva mērķi.

Jūdu vadītāji ar lepnumu noraudzījās uz vareno templi un dievkalpojumu iespaidīgajiem rituāliem, taču tur trūka taisnīguma, žēlastības un Dieva mīlestības. Tempļa godība un kalpošanas greznība nevarēja tos darīt patīkamus Dieva acīs, jo vienīgo, kam Viņa skatījumā bija vērtība, tie nepiedāvāja. Tie Kungam nepienesa upurus, kas liecinātu par pazemīgu un satriektu garu. Kad ceremonijas kļūst neskaitāmas un pārspīlēti krāšņas, Dieva valstības principi pazūd. [298] Kad rakstura veidošana tiek atstāta novārtā, kad trūkst dvēseles skaistuma, kad no redzesloka ir pazaudēta dievbijības vienkāršība, — tad lepnums un tieksme izrādīt sevi pieprasa varenas baznīcu celtnes, krāšņus rotājumus un iespaidīgas ceremonijas. Visās šajās lietās Dievs netiek pagodināts. Moderna reliģija, kas sastāv no ceremonijām, izlikšanās un sevis izrādīšanas, Dievam nav pieņemama. Šādi dievkalpojumi neizraisa nekādu Debesu vēstnešu atsaucību.

Dieva skatījumā draudzei ir ļoti liela vērtība. Viņš to vērtē ne pēc ārēji redzamiem sasniegumiem, bet gan pēc patiesās dievbijības, ar ko tā atšķiras no pasaules. Viņš to vērtē pēc locekļu pieaugsmes Kristus atziņā un garīgās pieredzes.

Kristus no sava vīna kalna alkst saņemt svētuma un nesavtības augļus. Viņš meklē mīlestības un labestības principus. Pat viss mākslai pieejamais skaistums nespēj līdzināties tam skaistumam, kuram jāatklājas cilvēkos, kas ir Kristus pārstāvji. Žēlastības atmosfēra, kas apņem ticīgā cilvēka dvēseli, un Svētais Gars, kas darbojas pie prāta un sirds, padara cilvēku par “dzīvības smaržu uz dzīvību”, pavērdams Dievam iespēju svētīt viņa darbu.

Var gadīties, ka kāda draudze ir vistrūcīgākā savā valstī. Varbūt tai nav nekādas ārējas pievilcības; taču, ja tās locekļiem piemīt Kristus rakstura īpašības, tad tiem dvēselē ienāks Viņa prieks. Dievkalpojumos šiem cilvēkiem pievienosies eņģeļi. No aizkustinātām sirdīm kā Dievam tīkams upuris pacelsies slava un pateicība.

Dievs vēlas, lai mēs pieminam Viņa labestību un runājam par Viņa spēku. Viņu pagodina slavas un pateicības izpausmes. Viņš saka: “Kas pienes upurim pateicību, tas tur Mani godā.” (Ps. 50:23) Israēla tauta, [299] ceļodama tuksnesī, slavēja Dievu ar garīgām dziesmām. Kunga baušļiem un apsolījumiem tika komponētas melodijas, un svētceļnieki tās dziedāja visā ceļojuma laikā. Arī Kanaānā, kad tie sapulcējās reliģiskajos svētkos, tika pieminēti Dieva brīnumdarbi, un sirsnīga pateicība tika pienesta Viņa vārdam. “Virs zemes tapa zināms” Viņa ceļš, un “visās tautās [Viņa] palīdzība un svētība”. (Ps. 67:3)

Tā tam vajadzētu būt arī tagad. Pasaules tautas pielūdz neīstus dievus. Tās būtu jāatgriež no neīstās pielūgsmes, gan ne ar viņu elku noniecināšanu un nosodīšanu, bet, atklājot kaut ko labāku. Tos jāiepazīstina ar to, cik Dievs ir labs.” “Jūs esat Mani liecinieki,” saka tas Kungs, “ka Es esmu Dievs.”” (Jes. 43:12 — KJV)

Kungs vēlas, lai mēs atzinīgi vērtējam Viņa lielo pestīšanas plānu, lai apzināmies savas augstās Dieva bērnu privilēģijas un staigājam Viņa priekšā paklausībā un sirsnīgā pateicībā. Dievs vēlas, lai mēs ik dienas Viņam kalpojam dzīvības spirgtumā un ar prieku. Viņš ilgojas ieraudzīt mūsu sirdis pārplūstam pateicībā par to, ka mūsu vārdi ir ierakstīti Jēra Dzīvības grāmatā un ka visas savas raizes mēs varam uzticēt Viņam, kurš rūpējas par mums. Viņš aicina mūs līksmoties par to, ka esam Kunga mantinieki, ka Kristus taisnība ir svēto baltās drēbes un par to, ka mums ir svētlaimīgā cerība — Pestītāja drīzā atnākšana.

Patiesi, no sirds pilnības slavēt Dievu ir tikpat saistošs pienākums kā lūgšana. Mums jāparāda pasaulei un visām apzinīgajām Debesu būtnēm, ka mēs vērtējam Dieva apbrīnojamo mīlestību pret kritušo cilvēci un ka mēs gaidām arvien vairāk un vairāk svētības no Viņa nebeidzamās pilnības. Mums daudz vairāk vajadzētu runāt par savas dzīves nozīmīgajām lappusēm. Pēc īpašas Svētā Gara izliešanās mūsu prieks Kungā un mūsu [300] kalpošanas vērtība krietni vien vairotos, ja mēs atkārtoti pieminētu Viņa labestību un apbrīnojamos darbus savu bērnu labā.

Piedzīvojumi dod prettriecienu sātana spēkiem. Tie aizdzen kurnēšanas un sūdzību garu, un kārdinātājs zaudē ietekmi. Tie izkopj tās rakstura īpašības, kas zemes iemītniekus sagatavo Debesu mājokļiem.

Šāda liecība atstās iespaidu uz citiem. Dvēseļu mantošanā Kristum nav iespējams atrast vēl ietekmīgāku paņēmienu kā šis.

Mums jāslavē Dievs ar patiesu kalpošanu, darot visu, kas mūsu spēkos, lai vairotu Viņa vārda slavu. Kungs mums piešķir savas dāvanas, lai mēs tās dotu tālāk un šādi iepazīstinātu pasauli ar Viņa raksturu. Jūdu sadzīvē dāvanas un upuri bija Dieva pielūgsmes galvenās sastāvdaļas. Israēliešiem tika mācīts, ka desmitā daļa no visiem ienākumiem ir jāziedo svētnīcas kalpošanai. Tiem bija jāpienes arī grēku upuri, labprātīgās dāvanas un pateicības upuri. Tādi toreiz bija Evaņģēlija darba uzturēšanas līdzekļi. Dievs no mums nebūt neprasa mazāk par to, ko Viņš prasīja no savas tautas senatnē. Šodien jānotiek lielajam dvēseļu glābšanas darbam. Tam nepieciešamos līdzekļus Dievs ir nodrošinājis ar desmito daļu, dāvanām un ziedojumiem. Viņš ir paredzējis, ka šādi jātiek uzturētai Evaņģēlija kalpošanai. Uz desmito tiesu Viņš pretendē kā uz savu īpašumu, un tā vienmēr ir jāuzskata par svētu daļu, kura jāiemaksā Viņa kasē par labu Viņa lietai. Viņš lūdz arī mūsu labprātīgās dāvanas un pateicības ziedojumus. Tas viss ir jāveltī Evaņģēlija pasludināšanai vistālākajās pasaules daļās.

Katram cilvēkam ir paredzēts personīgi iesaistīties kalpošanā Dievam. Pieliekot savas pūles, mums ar Viņu jāsadarbojas, lai glābtu pasauli. Kristus pavēle: “Ejiet pa visu pasauli un [301] pasludiniet Evaņģēliju visai radībai” (Marka 16:15) ir dota katram Viņa sekotājam. Visi, kas aicināti Kristus dzīvībā, ir aicināti arī darboties citu cilvēku pestīšanas darbā. Viņu sirdis pukstēs vienā taktī ar Kristus sirdi. Tās pašas ilgas pēc dvēselēm, ko bija izjutis Kristus, būs redzamas arī šajos ļaudīs. Ne visi var izpildīt vienu un to pašu uzdevumu, taču darbs un vieta ir paredzēta katram.

Senatnē Ābrahāms, Īzāks, Jēkabs un Mozus ar savu laipnību un gudrību, bet Jozua ar savām dažādajām spējām tika iesaistīti kalpošanā Dievam. Mirjamas mūzika, Deboras drosme un dievbijība, Rutes pieķeršanās vīramātei, Samuēla un Elijas paklausība un uzticība un Elīsas mīkstinošā, pakļaujošā ietekme — tas viss bija nepieciešams. Tātad visiem, kam sniegtas Dieva svētības, ir jāatsaucas ar īstu kalpošanu; katrai dāvanai jātiek izmantotai Viņa valstības labā un par godu Viņa vārdam.

Visiem, kuri Kristu pieņem par savu personīgo Pestītāju, ir jāatklāj Evaņģēlija patiesība un tās glābjošais spēks cilvēka dzīvē. Dievs nekad neizvirza prasību, nesniegdams to, kas vajadzīgs tās izpildīšanai. Kristus žēlastībā mēs varam paveikt visu, ko Dievs liek. Ar Dieva ļaužu starpniecību jāatklājas visām Debesu bagātībām. “Ar to Mans Tēvs ir godā celts, ka jūs nesat daudz augļu un topat par Maniem mācekļiem.” (Jāņa 15:8)

Dievam ir tiesības uz visu zemi kā uz savu vīna kalnu. Tā pieder Viņam, kaut arī patlaban atrodas uzurpatora rokās. Tā ir Viņa īpašums kā pestīšanas, tā arī radīšanas dēļ. Kristus upuris tika pienests pasaules labā. “Tik ļoti Dievs pasauli mīlējis, ka Viņš devis savu vienpiedzimušo Dēlu.” (Jāņa 3:16) Ar šo vienu dāvanu cilvēkiem tiek piešķirtas visas pārējās dāvanas. Ik dienas visa pasaule no Dieva saņem svētību. Katrs lietus piliens, katrs saules stars, kas apspīd mūsu nepateicīgo [302] cilvēci, katra lapa, zieds un auglis liecina par Dieva ilgo pacietību un lielo mīlestību.

Bet kas lielajam Devējam tiek dots pretī? Kā cilvēki izturas pret Dieva prasībām? Kam ar savu dzīvi kalpo ļaužu masas? Tie kalpo mantai. Viņu mērķi ir bagātība, stāvoklis sabiedrībā un pasaules prieki. Bagātība tiek iegūta ar laupīšanu — ne tikai ar cilvēka, bet arī ar Dieva aplaupīšanu. Viņa dāvanas cilvēki izlieto, lai apmierinātu savu egoismu. Viss, ko tie spēj sagrābt, tiek pakļauts viņu alkatībai un tieksmēm uz savtīgām izpriecām.

Mūsdienu pasaules grēks ir tas pats grēks, kas atnesa postu Israēlam. Nepateicība Dievam, nevērība pret iespējām un svētībām, Dieva dāvanu pielāgošana savtīgiem nolūkiem — šīs lietas bija tā grēka sastāvdaļas, kurš lika nākt dusmībai pār Israēlu. Tās nes postu pasaulei arī šodien.

Stāvot Eļļas kalnā un noraugoties uz pilsētu, Kristum lija asaras, taču Pestītājs raudāja ne tikai par Jeruzālemi. Tās liktenī Viņš saskatīja pasaules izpostīšanu.

“Ja tu būtu zinājusi, jā, tu, vismaz šajā dienā, tās lietas, kas pieder pie tava miera! Bet tagad tās ir apslēptas tavām acīm.” (Lūk. 19:42 — KJV)

“Šajā dienā.” Diena tuvojas beigām. Žēlastības un iespēju laika noslēgums ir ļoti tuvu. Debesīs sabiezē atmaksas mākoņi. Dieva žēlastības noraidītāji drīz piedzīvos ātru un neatgriezenisku iznīcību.

Un tomēr pasaule snauž. Ļaudis neapzinās savu apžēlošanas laiku.

Kur šajā krīzes brīdī ir draudze? Vai tās locekļi pilda Dieva prasības? Vai tie veic savu uzdevumu un atklāj pasaulei Viņa raksturu? Vai tie citu cilvēku uzmanību pievērš pēdējai, žēlastības pilnajai brīdinājuma vēstij?

[303] Cilvēki ir briesmās. Ļoti daudzi iet bojā. Taču starp tiem, kuri sevi sauc par kristiešiem, cik maz ir tādu, kam rūp šīs dvēseles! Pasaules liktenis patlaban atrodas svaru kausā, bet cilvēkus tas neuztrauc. Kūtri ir pat tie, kuri apgalvo, ka tic vistālejošākajai patiesībai, kas jebkad dota mirstīgajiem. Pietrūkst tās mīlestības, kas Kristum lika atstāt Debesu mājas un pieņemt cilvēka dabu, lai cilvēciskais aizsniegtu cilvēcisko un aicinātu to nākt saskarsmē ar dievišķo. Dieva ļaudis ir pārņēmis prāta aptumsums un nespēja darboties, kas tiem neļauj apjēgt šī brīža pienākumu.

Kad Israēlieši iegāja Kanaānā, tie neīstenoja Dieva nodomu ieņemt visu zemi. Iekarojuši daļu, tie apmetās uz dzīvi, lai baudītu savu uzvaru augļus. Neticības un vieglākas pretestības ceļa mudināti, tie vairs negāja uz priekšu, lai ieņemtu jaunas teritorijas, bet pulcējās jau iekarotajās. Tā viņi sāka attālināties no Dieva. Neīstenodami Kunga nodomu, tie padarīja neiespējamu Viņa apsolītās svētības piepildīšanos. Vai mūsdienu draudze nedara to pašu? To priekšā, kas apliecina sevi par kristiešiem, ir visa pasaule, kurai vajadzīgs Evaņģēlijs, bet tie pulcējas tur, kur viņi paši var baudīt Evaņģēlija priekšrocības. Tie nejūt vajadzību ieņemt jaunu teritoriju un nest tālāk pestīšanas vēsti. Viņi atsakās pildīt Kristus doto uzdevumu: “Ejiet pa visu pasauli un pasludiniet Evaņģēliju visai radībai”. (Marka 16:15) Vai viņi ir mazāk vainīgi nekā jūdu draudze?

Tie, kas sevi sauc par Kristus sekotājiem, tiek pārbaudīti Visuma priekšā; taču viņu dedzība, kas patiesībā ir aukstums, un niecīgā centība kalpošanā Dievam tos liek uzskatīt par neuzticīgiem. Ja tas, ko tie dara, būtu labākais, ko viņi spēj darīt, tad tos nevarētu nosodīt, un, ja darbs iepriecinātu viņu sirdis, tad tie varētu padarīt daudz vairāk. [304] Gan viņi paši, gan pasaule zina, ka tie lielā mērā ir zaudējuši pašaizliedzības garu un atteikušies nest krustu. Ir daudz tādu, par kuriem Debesu grāmatās tiek rakstīts: “Ne darba darītāji, bet patērētāji.” Daudzi, kas nes Kristus vārdu, aptumšo Viņa godību, aizsedz Viņa skaistumu un nepagodina Viņu.

Ir daudz tādu, kuru vārdi atrodami draudzes grāmatās, bet kuri nepakļaujas Kristum. Tie neņem vērā Viņa pamācības un nedara Viņa darbu. Līdz ar to viņi ir ienaidnieka varā. Viņi nepaveic neko labu, tā nodarīdami neiedomājamu ļaunumu. Tā kā viņu ietekme nav “dzīvības smarža uz dzīvību”, tad tā ir “nāves smarža uz nāvi”.

Kungs saka: “Vai Es lai to nesodītu?” (Jer. 5:9) Tādēļ, ka Israēla bērni neīstenoja Dieva nodomu, tie tika atstāti, un Dievs aicināja citas tautas. Ja arī šīs citas tautas izrādīsies neuzticamas, vai arī tās netiks atmestas tādā pašā veidā?

Līdzībā par vīna kalnu Kristus kā vainīgus atzina dārzniekus. Viņi bija tie, kas atteicās nodot savam kungam viņa zemes augļus. Jūdu tautā priesteri un skolotāji, maldinādami tautu, nekalpoja Dievam tā, kā Viņš to prasīja. Viņi bija tie, kas tautu aizveda projām no Kristus.

Ar cilvēku tradīcijām nesajauktu Dieva likumu Kristus pasniedza kā lielo paklausības standartu. Tas rabīnos izraisīja naidu. Viņi cilvēku tradīcijas bija uzcēluši augstāk par Dieva Vārdu un likuši tautai novērsties no Viņa priekšrakstiem. Viņi neatteicās no cilvēku izgudrotajiem likumiem, lai sāktu paklausīt Dieva Vārdam. Patiesības labā tie neatteicās no lepnības un cilvēku uzslavas. Kad Kristus nāca, atklādams tautai [305] Dieva prasības, priesteri un ļaužu vecākie noliedza Pestītāja tiesības nostāties starp viņiem un tautu. Tie nepieņēma Kristus pārmetumus un brīdinājumus, bet apņēmās vērst tautu pret Viņu un, izmantojot viltu, centās panākt Viņa iznīcināšanu.

Viņi bija atbildīgi par to, ka Kristus tika noraidīts un par visām no tā izrietošajām sekām. Nācijas grēkā un postā ir vainojami tās reliģiskie vadoņi.

Vai mūsu dienās nav spēkā tās pašas likumsakarības? Vai no Kunga vīna kalna dārzniekiem daudzi neiet jūdu vadoņu pēdās? Vai reliģijas skolotāji neved cilvēkus projām no skaidrajām Dieva Vārda prasībām? Vai nav tā, ka viņi cilvēkos ieaudzina nevis paklausību Dieva Vārdam, bet māca darīt pārkāpumus? No daudzu baznīcu kancelēm ļaudīm tiek mācīts, ka Dieva likums tiem nav saistošs. Tiek godātas cilvēku tradīcijas, ceremonijas un paražas. Valda lepnums un pašapmierinātība par Dieva dotajām dāvanām, taču tajā pašā laikā Dieva prasības netiek ievērotas.

Cilvēki nezina, ko viņi dara, atstādami Dieva likumu. Dieva likums ir Viņa rakstura kopija. Tajā ir ietverti Viņa valstības principi. Tas, kurš atsakās pieņemt šos principus, nostājas ārpus kanāla, pa kuru plūst Dieva svētības.

Israēlam dotās brīnišķās iespējas varēja tikt īstenotas vienīgi paklausībā Dieva baušļiem. Jau iepriekš minētā rakstura pieaugsme un svētību pilnība — svētība pār prātu, dvēseli un miesu, svētība namā un tīrumā, svētība šajā un nākamajā dzīvē — tas viss mums ir pieejams vienīgi paklausībā.

Kā dabā, tā arī garīgajā pasaulē paklausība Dieva likumam ir augļu ienākšanās priekšnoteikums. Ja cilvēkiem māca neievērot Dieva baušļus, tad ar to panāk, ka viņi nenes augļus Dievam par godu. [306] Šādi skolotāji ir piesavinājušies Kunga vīna kalna augļus.

Dieva vēstneši pie mums ierodas pēc sava Kunga pavēles. Tāpat kā Kristus, viņi prasa paklausību Dieva Vārdam. Tie dara zināmu, ka Viņš pretendē uz vīna kalna augļiem — uz mīlestības, pazemības un pašaizliedzīgas kalpošanas augļiem. Vai daudzus vīna kalna dārzniekus tas nesadusmo tāpat kā jūdu vadoņus? Vai tad, kad ļaudīm tiek darītas zināmas Dieva likuma prasības, šie skolotāji neizmanto savu autoritāti, lai pamudinātu ļaudis noraidīt tās? Šādus skolotājus Dievs sauc par neuzticīgiem kalpiem.

Senajam Israēlam adresētie Dieva vārdi ir nopietns brīdinājums draudzei un tās vadītājiem šodien. Par Israēlu tas Kungs teica: “Es viņam esmu rakstījis Mana likuma lielās lietas, bet tās tika uzskatītas par svešām.” (Hoz. 8:12 — KJV) Bet priesteriem un skolotājiem Viņš paziņoja: “Mana tauta ir iznīcināta atziņas trūkuma dēļ; tāpēc, ka tu esi atteicies no atziņas, Es atteikšos no Tevis; (..) tāpēc, ka tu esi aizmirsis sava Dieva baušļus, Es aizmirsīšu tavus bērnus.” (Hoz. 4:6 — KJV)

Vai Dieva izteiktos brīdinājumus vajadzētu atstāt neievērotus? Vai spējas Viņam kalpot lai paliek neizmantotas? Vai tos, kas apliecina, ka ir Kristus sekotāji, pasaules zobgalība, prāta lepnība un pielāgošanās cilvēku paražām un tradīcijām lai attur no kalpošanas Kungam? Israēla grēka sekas ir redzamas. Vai mūsdienu draudze ievēros brīdinājumu?

“Bet, ja nu daži zari izlauzti un tu, meža eļļaskoka atvase būdams, esi uzpotēts viņu vietā un dabūjis daļu pie eļļaskoka saknes un taukuma, tad nelielies (..). Savas neticības dēļ tie izlauzti, bet tu turies ar savu ticību. Tāpēc neesi iedomīgs, bet pilns bijības! Jo, ja Dievs nav taupījis dabīgos zarus, Viņš arī tevi netaupīs.” (Rom. 11:17–21)

Bez kāzu drēbēm

[307] Līdzība par kāzu drēbēm mūsu priekšā paver vienu no vissvarīgākajām mācībām. Ar kāzām tiek simbolizēta cilvēciskā savienošanās ar dievišķo; kāzu drēbes simbolizē raksturu, kāds jāiemanto visiem, kuri tiks uzskatīti par cienīgiem kāzu viesiem.

Šajā līdzībā, tāpat kā līdzībā par lielo mielastu, tiek ilustrēts Evaņģēlija ielūgums, tas, kā jūdu tauta to noraida, un žēlastības aicinājums pagāniem. Attiecībā uz tiem, kuri noraida ielūgumu, šī līdzība runā par dziļāku apvainojumu un smagāku sodu. Aicinājums ierasties svētkos ir ķēniņa ielūgums. To izsaka kāds, kuram ir spēks un vara. Tas ļoti pagodina saņēmēju. Tomēr šis pagodinājums netiek vērtēts. Ķēniņa vara tiek nicināta. Līdzībā par lielo mielastu pret nama kunga ielūgumu ļaudis izturējās vienaldzīgi, bet šeit uz ķēniņa ielūgumu tiek atbildēts ar apvainojumiem un slepkavošanu. Ļaudis izsmēja Viņa kalpus, izturējās nicinoši un nogalināja tos.

Nama kungs, redzēdams, ka pret viņa ielūgumu tiek izrādīta necieņa, paziņoja, ka neviens no lūgtajiem viesiem nebaudīs viņa mielastu. Tiem, kas nicinoši izturējās [308] pret ķēniņu, ne tikai liedz uzturēties Viņa tuvumā un būt pie Viņa galda, bet piespriež vēl smagāku sodu. “Viņš izsūtīja savu karaspēku un lika šos slepkavas nokaut un nodedzināja viņu pilsētu.”

Abās līdzībās svētku viesi tika atrasti, taču otrā līdzība parāda, ka visiem, kas ierodas uz svētkiem, ir vajadzīga sagatavošanās. Tie, kas nav to darījuši, tiek izraidīti ārā. “Tad ķēniņš iegāja viesus aplūkot un ieraudzīja tur vienu cilvēku, kas nebija ģērbies kāzu drēbēs. Un viņš sacīja tam: “Draugs, kā tu esi šeit ienācis bez kāzu drēbēm? Bet tas palika kā mēms. Tad ķēniņš sacīja saviem kalpiem: “Sasieniet tam kājas un rokas un izmetiet to galējā tumsībā, tur būs raudāšana un zobu trīcēšana.””

Aicinājumu ierasties svētkos bija izplatījuši Kristus mācekļi. Mūsu Kungs vispirms sūtīja divpadsmit mācekļus, bet pēc tam septiņdesmit, un tie sludināja vēsti, ka Dieva valstība ir tuvu klāt pienākusi, aicinādami atgriezties un ticēt Evaņģēlijam. Taču šis aicinājums netika ievērots. Tie, kas bija ielūgti svētkos, neatnāca. Kalpi tika sūtīti vēlreiz, lai teiktu: “Redzi, mans mielasts sataisīts, mani vērši un baroti lopi nokauti, un viss sagatavots; nāciet kāzās.” Šī ir vēsts, kas tika nesta jūdu tautai pēc Kristus krustā sišanas; taču tauta, kas sevi uzskatīja par Dieva izredzētajiem ļaudīm, noraidīja Evaņģēliju, kas tiem tika nests Svētā Gara spēkā. Daudzi to darīja ar vislielāko izsmieklu. Citus, savukārt, ļoti sakaitināja pestīšanas piedāvājums — piedāvājums piedot to, ka viņi ir atteikušies no godības Kunga, tāpēc tie vērsās pret šīs vēsts nesējiem. “Izcēlās lielas vajāšanas.” (Ap. d. 8:1) Gan vīrieši, gan sievietes tika ieslodzīti cietumos, bet daži Kunga vēstneši, tādi kā Stefans un Jēkabs, tika nogalināti.

Tādā veidā jūdu tauta apstiprināja, ka noraida Dieva žēlastību. [309] Šīs rīcības sekas Kristus jau iepriekš pasludināja līdzībā. Ķēniņš “izsūtīja savu karaspēku un lika šos slepkavas nokaut un nodedzināja viņu pilsētu”. Šie sprieduma vārdi jūdiem piepildījās tad, kad tika izpostīta Jeruzāleme un izklīdināta tauta.

Trešais aicinājums uz svētkiem simbolizē Evaņģēlija pasniegšanu pagāniem. Ķēniņš sacīja: “Kāzas ir sataisītas, bet viesi nebija cienīgi, tāpēc ejiet uz lielceļiem un aiciniet kāzās, kādus vien atrodat.”

Ķēniņa kalpi, izgājuši uz lielceļiem, “atveda, kādus vien atrazdami, ļaunus un labus”. Tā bija jaukta grupa. Dažiem pret svētku organizētāju šeit nebija lielākas cieņas kā tiem, kuri aicinājumu noraidīja. Tā šķira, kas tika ielūgta vispirms, uzskatīja, ka nevar atļauties upurēt nekādu labumu pasaulē, lai ierastos uz ķēniņa svētku mielastu. Arī starp tiem, kuri atsaucās uz ielūgumu, bija daži, kas domāja vienīgi par savu labumu. Viņi bija atnākuši, lai baudītu svētku mielastu, taču nevēlējās pagodināt ķēniņu.

Kad ķēniņš ienāca, lai apskatītu viesus, tad atklājās ikviena cilvēka īstais raksturs. Katram kāzu viesim tika sagādāts kāzu tērps. Šis tērps bija ķēniņa dota dāvana. Uzvilkuši to, viesi izrādīja cieņu pret svētku organizētāju. Taču kāds cilvēks bija ģērbies savās ikdienas drēbēs. Viņš bija atteicies gatavoties, kā to prasīja ķēniņš. Viņš neuzskatīja par vajadzīgu uzvilkt tērpu, kurš tika sagādāts par milzīgu cenu. Tā šis cilvēks apvainoja savu kungu. Uz ķēniņa jautājumu “Kā tu esi šeit ienācis bez kāzu drēbēm?” viņam nebija, ko atbildēt. Viņš bija notiesājis pats sevi. Tad ķēniņš sacīja: “Sasieniet tam kājas un rokas un izmetiet to galējā tumsībā.”

[310] Ar to, kā ķēniņš pārbauda svētku viesus, tika simbolizēts tiesas darbs. Evaņģēlija svētku viesi ir tie, kuri apliecina, ka kalpo Dievam, tie, kuru vārdi ir ierakstīti Dzīvības grāmatā. Taču ne visi, kas sevi sauc par kristiešiem, ir īsti mācekļi. Pirms tiek samaksāta pēdējā alga, ir jāizlemj, kuri ir sagatavoti taisno mantojuma saņemšanai. Šim lēmumam jātiek izdarītam pirms Kristus otrās nākšanas debesu padebešos, jo, kad Viņš nāks, tad Viņa alga būs līdz ar Viņu, “atmaksāt ikvienam pēc viņa darbiem”. (Atkl. 22:12) Tātad, pirms Viņa nākšanas tiks novērtēts katra cilvēka darbs, un katram Kristus sekotājam tiks piešķirta alga saskaņā ar viņa darbiem.

Debesu pagalmos tiesas izmeklēšanas darbs tiek veikts tad, kad cilvēki vēl mīt virs zemes. Dievs pārbauda visu to ļaužu dzīvi, kuri apliecina, ka ir Viņa sekotāji. Visi tiek vērtēti pēc ierakstiem Debesu grāmatās; pēc viņu darbiem tiek izlemts viņu mūžības liktenis.

Ar kāzu drēbēm līdzībā tiek simbolizēts šķīstais, neaptraipītais raksturs, kādu būs iemantojuši īstie Kristus sekotāji. Draudzei “ir dots tērpties spožā, tīrā audeklā”, “bez traipa, bez krunkas vai cita tamlīdzīga trūkuma”. Raksti paskaidro, ka spožais audekls “ir svēto taisnības darbi”. (sk. Atkl. 19:8; Ef. 5:27) Tā ir Kristus taisnība, Viņa nevainojamais raksturs, kas ticībā tiek piešķirts visiem, kas Viņu pieņem par savu personīgo Pestītāju.

Nevainības balto tērpu valkāja mūsu pirmvecāki, kad Dievs tos bija ielicis Ēdenes dārzā. Tie dzīvoja pilnīgā saskaņā ar Dieva prātu. Viņi bija pieķērušies savam Debesu Tēvam visā pilnībā. Svētais pāris bija tērpies brīnišķā, liegā gaismā, kura nāca no Dieva. [311] Šis gaismas tērps simbolizēja viņu debešķīgās nevainības garīgo tērpu. Ja tie būtu saglabājuši uzticību Dievam, tad šo tērpu viņi valkātu mūžīgi. Taču, ienākot grēkam, tie pārtrauca savienību ar Dievu, un gaisma, kas tos bija apņēmusi, izzuda. Kaili un apkaunoti tie mēģināja aizstāt Debesu apģērbu ar kopā sašūtu vīģes lapu aizsegu.

Šādi rīkojas Dieva likuma pārkāpēji kopš Ādama un Ievas nepaklausības dienas. Tie šuj kopā vīģes lapas, lai aizsegtu kailumu, kam par iemeslu ir pārkāpums. Tie valkā pašdarinātu apģērbu — ar darbiem tie cenšas aizsegt savus grēkus un kļūt pieņemami Dieva acīs.

Taču tas viņiem nekad neizdosies. Cilvēks nespēj izveidot neko, kas varētu ieņemt zaudētā nevainības apģērba vietu. Nekādu vīģes lapu apģērbu, nedz parastās ikdienas drēbes nav apvilkuši tie, kas kopā ar Kristu un eņģeļiem apsēžas pie Jēra kāzu mielasta galda.

Vienīgi ar to aizsegu, ko devis Kristus, mēs varam ierasties pie Dieva. Šo aizsegu, savas taisnības drēbes, Kristus uzvilks katrai dvēselei, kas atgriežas un tic. “Es tev došu padomu,” Viņš saka, “pērc no Manis (..) baltas drēbes, lai tu apsegtos, un tava kailuma kauns neatklātos.” (Atkl. 3:18)

Šajās Debesu stellēs darinātajā audumā nav neviena cilvēku veidota pavediena. Kristus savā cilvēciskumā parādīja pilnīgu raksturu, un šo raksturu Viņš piedāvā arī mums. “Visa mūsu taisnība ir kā sārņains tērps.” (Jes. 64:6) Viss, ko varam darīt mēs paši, ir grēka aptraipīts. Dieva Dēls “ir atklājies, lai grēkus atņemtu, un grēku nav Viņā”. Grēks tiek definēts kā “likuma pārkāpums”. (1. Jāņa 3:5,4 — KJV) Bet [312] Kristus bija paklausīgs katrai likuma prasībai. “Man ir prieks dzīvot pēc Tava prāta, Mans Dievs, un Tavi likumi ir ierakstīti dziļi Manā sirdī.” (Ps. 40:9) Atrazdamies uz zemes, Viņš saviem mācekļiem sacīja: “Es esmu turējis sava Tēva baušļus.” (Jāņa 15:10) Ar savu paklausību Viņš katram cilvēkam ir radījis iespēju paklausīt Dieva baušļiem. Kad mēs pakļaujamies Kristum, tad mūsu sirdis tiek savienotas ar Viņa sirdi, mūsu griba saplūst ar Viņa gribu, prāts kļūst vienots ar Viņa prātu, domas pieder Viņam; mēs dzīvojam Viņa dzīvi. To tad arī nozīmē apvilkt Viņa taisnības drēbes. Tad, apskatījis mūs, Kungs vairs neredzēs vīģes lapu apģērbu un grēka neglītumu, bet gan savas taisnības drēbes, kas ir pilnīga paklausība Viņa likumam.

Ķēniņš pārbaudīja kāzu mielasta viesus. Uzņemti tika vienīgi tie, kas bija paklausījuši Viņa prasībām un uzvilkuši kāzu apģērbu. Tas pats notiek ar Evaņģēlija svētku viesiem. Visiem ir jāiziet lielā Ķēniņa pārbaude, taču pieņem tikai tos, kas ir uzvilkuši Kristus taisnības drēbes.

Taisnība ir taisna rīcība, un pēc darbiem viņi arī tika vērtēti. Mūsu raksturus atklāj tas, ko mēs darām. Darbi parāda, vai ticība ir patiesa.

Nepietiek, ja mēs ticam, ka Jēzus nav krāpnieks un ka Bībele nav meistarīgi sacerēts izdomājums. Mēs varam ticēt, ka Jēzus ir vienīgais vārds zem debess, kurā cilvēkam lemta glābšana, un tomēr mēs varam ticībā nepieņemt Viņu par savu Pestītāju. Nepietiek, ja ticam patiesības teorijai. Nepietiek, ja apliecinām ticību Kristum un mūsu vārdi tiek reģistrēti draudzes sarakstā. “Kas Viņa baušļus tur, tas paliek Viņā un Viņš tanī, bet no tā mēs noskārstam, ka Viņš paliek mūsos, [313] proti no Gara, ko Viņš mums ir devis.” “No tā mēs noprotam, ka esam Viņu atzinuši, ja turam Viņa baušļus.” (1. Jāņa 3:24; 2:3) Šis ir patiesas atgriešanās pierādījums. Lai kā mēs savu ticību neapliecinātu ar vārdiem, tam nav nekādas vērtības, ja Kristus neatklājas taisnības darbos.

[314] Patiesība ir jāiedēsta sirdī. Tai ir jākontrolē prāts un jāpārvalda jūtas. Raksturam pilnībā jāveidojas dievišķo mācību iespaidā. Katrai Dieva Vārdā rakstītajai zīmītei un rakstu galiņam jātiek īstenotam ikdienā.

Tas, kurš manto dievišķo dabu, saskaņosies arī ar Dieva lielo taisnības standartu — Viņa svētajiem baušļiem. Šī ir mēraukla, pēc kuras Dievs vērtē cilvēku darbus. Šis arī būs rakstura kritērijs tiesā.

Daudzi apgalvo, ka līdz ar Kristus nāvi baušļi ir atcelti; tomēr tā tie nonāk pretrunā ar paša Kristus vārdiem: “Nedomājiet, ka Es esmu atnācis atmest bauslību vai praviešus (..). Iekams debess un zeme zudīs, nezudīs neviena, ne vismazākā rakstu zīmīte, ne raksta galiņš no bauslības.” (Mat. 5:17,18) Kristus atdeva savu dzīvību, lai samaksātu par cilvēka izdarītajiem likuma pārkāpumiem. Ja likumu varētu izmainīt, tad Kristum nebūtu bijis jāmirst. Ar savu zemes dzīvi Viņš pagodināja Dieva likumu. Ar savu nāvi Viņš to apstiprināja. Viņš atdeva savu dzīvību par upuri ne tādēļ, lai iznīcinātu Dieva baušļus un radītu zemāku standartu, bet tādēļ, lai tiktu saglabāta taisnība, lai tiktu apliecināta baušļu nemainība, lai tie mūžam stāvētu stingri.

Sātans apgalvoja, ka cilvēkam nav iespējams paklausīt Dieva baušļiem; un tas tiesa, ka savā spēkā mēs to nevaram. Taču Kristus nāca kā cilvēks un ar savu pilnīgo paklausību pierādīja, ka cilvēciskais savienībā ar dievišķo spēj paklausīt jebkuram Dieva priekšrakstam.

“Cik Viņu uzņēma, tiem Viņš deva varu kļūt par Dieva bērniem, tiem, kas tic Viņa vārdam.” (Jāņa 1:12) Cilvēkam nav šādas varas. Tas ir Dieva spēks. Kad dvēsele pieņem Kristu, tā saņem spēku dzīvot Kristus dzīvi.

[315] Dievs no saviem bērniem prasa pilnību. Likums ir Viņa rakstura kopija, un tas ir jebkura rakstura standarts. Šis bezgalīgais standarts tiek atklāts visiem, lai netiktu pieļauta neviena kļūda priekšstatā par cilvēkiem, no kuriem Dievs uzcels savu valstību. Kristus dzīve uz zemes bija pilnīga Dieva likuma izpausme, un, kad tie, kuri sauc sevi par Dieva bērniem, rakstura ziņā kļūs līdzīgi Kristum, tie būs paklausīgi arī Dieva baušļiem. Tad Kungs šiem ļaudīm varēs ļaut būt starp tiem, kuri veido Debesu ģimeni. Tie būs tērpušies godības apņemtajās Kristus taisnības drēbēs, un viņiem būs vieta Ķēniņa mielastā. Viņiem ir tiesības pievienoties ļaužu pulkam, kuri ir mazgāti asinīs.

Cilvēks, kurš svētku mielastā bija ieradies bez kāzu tērpa, simbolizē daudzu mūsdienu cilvēku stāvokli. Tie sauc sevi par kristiešiem un pretendē uz Evaņģēlija svētībām un priekšrocībām, taču nejūt nekādu vajadzību pēc rakstura izmaiņām. Viņi nekad nav izjutuši īstu nožēlu par grēku. Šie cilvēki neaptver savu vajadzību pēc Kristus un neuzticas Viņam. Tie nav uzvarējuši savas mantotās vai izlolotās tieksmes uz ļaunu. Tomēr viņi domā, ka paši ir pietiekami labi, tādēļ tie nevis paļaujas uz Kristu, bet apmierinās ar saviem nopelniem. Svētkos tie ierodas kā vārda klausītāji; viņi nav uzvilkuši Kristus taisnības drēbes.

Daudzi, kas sevi sauc par kristiešiem, ir tikai cilvēciski morālisti. Viņi ir atteikušies no dāvanas, kura vienīgā tos varētu darīt spējīgus pagodināt Kristu, atklājot Viņu pasaulei. Svētā Gara darbs tiem ir svešs. Viņi nav vārda darītāji. Debesu principi, ar kuriem atšķiras tie, kuri ir vienoti ar Kristu, no tiem, kuri ir vienoti ar pasauli, ir kļuvuši gandrīz nesaskatāmi. Tie, kuri sevi sauc par Kristus sekotājiem, vairs nav [316] nošķirti un īpaši ļaudis. Robežlīnija ir neskaidra. Ļaudis pielāgojas pasaulei, tās ieradumiem, paražām un egoismam. Draudze ir sākusi līdzināties pasaulei likuma pārkāpšanā, kaut gan pasaulei būtu vajadzējis sekot draudzei, paklausot likumam. Ikdienā draudze atgriežas pasaulē.

Visi šie cilvēki domā, ka tiks glābti ar Kristus nāvi, taču tajā pašā laikā tie atsakās dzīvot Viņa pašuzupurēšanās dzīvi. Tie cildina par brīvu sniegtās žēlastības bagātības un cenšas sevi aizsegt ar taisnības izskatu, cerēdami noslēpt sava rakstura trūkumus, taču viņu pūlēm Dieva noliktajā dienā nebūs nekādas vērtības.

Kristus taisnība neapklās pat vienu lolotu grēku. Cilvēks savā sirdī var būt likuma pārkāpējs, tomēr, ja tas redzami neizdara nevienu ļaunu darbu, pasaule viņu var uzskatīt par ļoti taisnu. Bet Dieva likums ieskatās sirds noslēpumos. Katra rīcība tiek vērtēta pēc motīviem, kas uz to pamudina. Vienīgi tie, kuri dzīvo saskaņā ar Dieva likuma principiem, pastāvēs tiesā.

Dievs ir mīlestība. Šo mīlestību Viņš ir parādījis, dāvinot Kristu. Kad Dievs atdeva “savu vienpiedzimušo Dēlu, lai neviens, kas Viņam tic, nepazustu, bet dabūtu mūžīgo dzīvību” (Jāņa 3:16), Viņš savam atpirktajam īpašumam neliedza neko. Kungs ar to deva visas Debesis, kur mēs varam smelties spēku un prasmi, lai mūsu lielais ienaidnieks neliktu mums ciest neveiksmi un mūs neuzvarētu. Taču Dieva mīlestība neliek Viņam attaisnot grēku. Viņš to neattaisnoja sātanam; Viņš to neattaisnoja nedz Ādamam, nedz Kainam un neattaisnos arī nevienam citam cilvēku bērnam. Dievs nepievērs acis pret mūsu grēkiem un nepalaidīs garām mūsu rakstura trūkumus. Viņš gaida, ka mēs uzvarēsim Viņa vārdā.

Tie, kuri noraida Kristus taisnības dāvanu, [317] būtībā atsakās no tām rakstura īpašībām, kas tos varētu izveidot par Dieva dēliem un meitām. Tie noraida vienīgo, kas viņus spētu sagatavot ieņemt vietu kāzu mielastā.

Kad ķēniņš jautāja: “Kā tu esi šeit ienācis bez kāzu drēbēm?”, cilvēks zaudēja valodu. Tā tas būs lielajā tiesas dienā. Tagad cilvēki var censties attaisnot savus rakstura trūkumus, bet tajā dienā tie neminēs nevienu attaisnojumu.

Draudzes, kas nes Kristus vārdu, šajā paaudzē bauda vislielākās priekšrocības. Kungs mums ir atklājies arvien spožākā gaismā. Mūsu iespējas ir daudz lielākas, nekā tās bija Dieva ļaudīm senatnē. Mūsu rīcībā ir ne tikai lielā gaisma, kas tika nodota Israēlam, bet arī skaidrāka izpratne par lielo pestīšanu, kas mums dota Kristū. To, kas jūdiem bija sniegts prototipos un simbolos, mēs esam saņēmuši tieši. Viņiem bija Vecās Derības vēsture, bet mums ir gan Vecās, gan Jaunās Derības vēsture. Mums ir pārliecība par Pestītāju, kurš bija atnācis, par Pestītāju, kurš tika piesists krustā, kurš ir augšāmcēlies un no atvērtā Jāzepa kapa pasludinājis: “Es esmu augšāmcelšanās un dzīvība.” Kad mēs atzīstam Kristu un Viņa mīlestību, mūsu vidū ir uzcelta Dieva valstība. Kristus mums tiek atklāts svētrunās un godināts dziesmās. Mūsu priekšā lielā pārpilnībā ir sagatavots garīgais svētku mielasts. Kāzu tērps, kas sagādāts par bezgalīgi lielu cenu, katrai dvēselei tiek piedāvātas bez maksas. Dieva vēstneši mums atklāj Kristus taisnību, taisnošanu ticībā, varenos un dārgos Dieva Vārda apsolījumus, brīvu pieeju Tēvam caur Kristu, Gara dāvāto mieru un stingri pamatotu pārliecību par mūžīgo dzīvību Dieva valstībā. Ko gan vēl Dievs varēja darīt un ko Viņš nav darījis, lai sagatavotu lielo mielastu, šos Debesu svētkus?

[318] Debesīs kalpojošie eņģeļi paziņo: kalpošanu, kas mums bija uzticēta, mēs esam paveikuši. Mēs atvairījām ļauno eņģeļu karapulku. Cilvēku dvēselēs mēs likām iespīdēt spožai gaismai, atsaukdami viņu atmiņās Dieva mīlestību, kas izpaužas Jēzū. Viņu skatienus mēs pievērsām Kristus krustam. Ļaužu sirdis tika dziļi aizkustinātas, kad tie apjauta grēku, kurš Dieva Dēlu bija piesitis krustā. Viņi tika pārliecināti. Viņi saskatīja soļus, kas jāsper, lai atgrieztos; viņi sajuta Evaņģēlija spēku; viņu sirdis atmaiga, kad tie ieraudzīja Dieva mīlestības jaukumu. Viņi skatīja Kristus rakstura skaistumu. Taču daudzu dēļ tas viss bija veltīgi. Tie neatteicās no saviem ieradumiem un rakstura. Tie nenovilka savas uz zemes darinātās drānas un neuzvilka Debesu apģērbu. Viņu sirdis padevās iekārei. Saistības ar pasauli viņi mīlēja vairāk nekā savu Dievu.

Diena, kad tiks izpildīts galīgais lēmums, būs nopietna un svinīga. Apustulis Jānis to redzēja pravietiskā atklāsmē un apraksta šādi: “Tad es redzēju lielu, baltu goda krēslu un To, kas tanī sēdēja; no Viņa vaiga bēga zeme un debess, un tiem nebija, kur palikt. Es redzēju mirušos, lielos un mazos, stāvam goda krēsla priekšā: un grāmatas tika atvērtas. Tika atvērta vēl cita grāmata, tā ir Dzīvības grāmata. Mirušie tika tiesāti pēc tā, kas rakstīts grāmatās, pēc viņu darbiem.” (Atkl. 20:11,12)

Dienā, kad cilvēki vaigu vaigā stāvēs mūžības priekšā, atskats pagātnē būs skumjš. Visa dzīve kļūs redzama tieši tāda, kāda tā ir bijusi. Tad pasaules prieki, bagātība un gods tiem vairs neliksies tik svarīgi. Cilvēki redzēs, ka vērtība ir vienīgi tai taisnībai, ko tie bija nicinājuši. Viņi redzēs, ka savus raksturus tie ļāvuši veidot sātana kārdinājumiem. Drānas, ko tie bija izvēlējušies, ir simbols, kas apliecina viņu uzticību pirmajam lielajam [319] atkritējam. Nu viņi redzēs savas izvēles rezultātus. Tagad tie sapratīs, ko nozīmē pārkāpt Dieva baušļus.

Pēc tam vairs nebūs pārbaudes laika, kurā varētu sagatavoties mūžībai. Kristus taisnības drēbes mums ir jāuzvelk šajā dzīvē. Tā ir mūsu vienīgā iespēja izveidot savus raksturus un darīt tos derīgus tām mājām, kuras Kristus ir sagatavojis tiem, kas paklausa Viņa baušļiem.

Mūsu pārbaudes laiks paiet ātri. Tā noslēgums ir tuvu. Mēs tiekam brīdināti: “Bet sargieties, ka jūsu sirdis netop apgrūtinātas no vīna skurbuma un reibuma un laicīgām rūpēm, ka šī diena jums piepeši neuzbrūk.” (Lūk. 21:34) Sargies, ka tā tevi nepārsteidz nesagatavotu! Uzmanies, lai ķēniņa svētku mielastā tu netiktu atrasts bez kāzu tērpa.

“Cilvēka Dēls nāks tanī stundā, kuru jūs nedomājat.” “Svētīgs, kas ir nomodā un kas tur savas drēbes gatavībā, lai tam nebūtu jāstaigā kailam, un nebūtu redzams viņa kauns.” (Mat. 24:44; Atkl. 16:15)

Kalpošana

"Tā kā Cilvēka Dēls nav nācis, lai Viņam kalpotu, bet ka Viņš kalpotu un atdotu Savu dzīvību kā atpirkšanas maksu par daudziem" (Мat. 20:28)

Talanti

[325] Nupat Eļļas kalnā Kristus mācekļiem bija stāstījis par savu otro nākšanu uz šo pasauli. Viņš raksturoja īpašas zīmes, kurām būs jāliecina par Viņa atnākšanas tuvošanos un piekodināja tiem būt modriem un gataviem. Jēzus vēlreiz atgādināja brīdinājumu: “Tāpēc esiet modrīgi, jo jūs nezināt ne dienu, nedz stundu, kurā Cilvēka Dēls nāks.” Tad Viņš pastāstīja, ko nozīmē būt modriem, gaidot Viņa atnākšanu. Laiks ir jāpavada nevis, pasīvi gaidot, bet gan, čakli strādājot. Šo mācību Viņš sniedza līdzībā par talantiem.

Jēzus sacīja: “Tas tāpat kā ar cilvēku, kas aizceļodams saaicināja savus kalpus un nodeva tiem savu mantu, un vienam viņš deva piecus talantus (podus), otram divus un trešam vienu, katram pēc viņa spējām, un pats tūdaļ aizceļoja.”

Cilvēks, kurš aizceļo uz tālu zemi, simbolizē Kristu, [326] kas šīs līdzības stāstīšanas laikā jau gatavojās atstāt zemi un atgriezties Debesīs. Kalpi simbolizē Kristus sekotājus. Mēs nepiederam sev. Mēs esam “dārgi atpirkti” (1. Kor. 6:20), “ne ar iznīcīgām lietām — sudrabu vai zeltu (..), bet ar Kristus, šī bezvainīgā un nevainojamā Jēra dārgajām asinīm” (1. Pēt. 1:18,19), “lai tie, kas dzīvo, nedzīvo vairs sev pašiem, bet Tam, kas par viņiem miris un uzmodināts”. (2. Kor. 5:15)

Par šo bezgalīgi lielo cenu ir atpirkti visi cilvēki. Izberot visus Debesu mantnīcas krājumus šajā pasaulē, līdz ar Kristu atdodot visas Debesis, Dievs ir atpircis katra cilvēka gribu, jūtas, prātu un dvēseli. Vienalga, — ticīgie vai neticīgie — visi cilvēki ir Kunga īpašums. Kalpot Viņam ir aicināti visi, un par to, kā šī prasība tiek ievērota, katram būs jāsniedz atskaite lielajā tiesas dienā.

Taču visi neatzīst Dieva prasības. Tie, kuri apliecina, ka ir Kristus darbinieki, līdzībā tiek attēloti kā Viņa kalpi.

Kristus sekotāji ir atpirkti kalpošanai. Mūsu Kungs māca, ka īstais dzīves mērķis ir strādāt citu labā. Kristus pats bija strādnieks, un arī saviem sekotājiem Viņš ir devis kalpošanas likumu — tā ir kalpošana Dievam un citiem cilvēkiem. Ar to Kristus pasaulei ir atklājis augstāku dzīves jēdziena izpratni, nekā tā jebkad ir pazinusi. Dzīvojot un strādājot citu labā, cilvēks nonāk savienībā ar Kristu. Kalpošanas likums kļūst par ķēdes posmu, kas mūs savieno ar Dievu un citiem cilvēkiem.

Kalpiem Kristus nodod “savu mantu” — kaut ko, ko var izmantot Viņa labā. Viņš uztic “ikkatram savu darbu”. Katram ir sava vieta mūžīgajā Debesu plānā. Katram ir jāsadarbojas ar Kristu dvēseļu glābšanā. [327] Ja esam pārliecināti, ka mums ir sagatavota vieta Debesu mājokļos, tad varam būt ne mazāk pārliecināti, ka mums ir norādīta arī īpaša vieta uz zemes, kur strādāt Dieva darbu.

Svētā Gara dāvanas

Talanti, ko Kristus uztic savai draudzei, it īpaši simbolizē Svētā Gara piešķirtās dāvanas un svētības. “Citam Gars dod gudrības runu, citam atziņas runu, tas pats Gars. Citam dota ticība tai pašā Garā; citam dāvanas dziedināt tai pašā vienā Garā; citam spēki brīnumus darīt, citam dāvanas runāt pravieša spēkā, citam garu pazīšana, citam dažādas mēles un citam mēļu tulkošana. Visu to padara viens un tas pats Gars, piešķirdams katram savu tiesu, kā gribēdams.” (1. Kor. 12:8–11) Visi cilvēki nesaņem vienas un tās pašas Gara dāvanas, taču katram Kunga kalpam ir apsolīta kāda no tām.

Pirms Kristus atstāja savus mācekļus, “Viņš dvesa un sacīja viņiem: “Ņemiet Svēto Garu!” “ (Jāņa 20:22) Vēl Viņš sacīja: “Redzi, Es jums sūtu sava Tēva apsolījumu.” (Lūk. 24:49) Taču visā pilnībā šī dāvana tika saņemta ne ātrāk kā pēc Kristus pacelšanās Debesīs. Svētā Gara izliešanās nenotika, kamēr mācekļi ticībā un ar lūgšanām nebija sevi nodevuši Viņa darbam. Tad Debesu “manta” īpašā veidā tika nodota Kristus sekotājiem. “Uzkāpis augstumā, Viņš, saņēmis gūstekņus, devis dāvanas cilvēkiem.” (Ef. 4:8) “Bet ikvienam no mums piešķirta žēlastība tādā mērā, kādā to Kristus mums ir dāvinājis,” jo Gars rīkojas, “piešķirdams katram savu tiesu, kā gribēdams”. (Ef. 4:7; 1. Kor. 12:11) Ja esam Kristū, tad šīs dāvanas mums jau pieder, taču to faktiskā esamība ir atkarīga no tā, vai mēs pieņemam Dieva Garu.

[328] Gara apsolījums netiek pienācīgi novērtēts. Tā piepildījums netiek īsti izprasts. Gara klātbūtnes trūkums ir tas, kas Evaņģēlija kalpošanu padara tik bezspēcīgu. Cilvēkiem var būt izglītība, talanti, runas māksla, visas mantotās un izkoptās spējas, taču bez Dieva Gara klātbūtnes neviena sirds netiks aizsniegta un neviens grēcinieks netiks mantots Kristum. Un otrādi — ja ļaudis ir vienoti ar Kristu, ja tiem pieder Gara dāvanas, tad vistrūcīgākajiem un neizglītotākajiem mācekļiem būs spēks, kas uzrunās sirdis. Tādus Dievs padara par visspēcīgākās ietekmes kanāliem pasaulē.

Citi talanti

Īpašās Gara dāvanas nav vienīgie talanti, par kuriem runā līdzība. Šeit ietvertas visas dāvanas un spējas, vai tās būtu jau esošās vai iegūtās, iedzimtās vai garīgās. Tas viss ir jāizmanto, kalpojot Kristum. Kļūstot par Kristus mācekļiem, mēs sevi nododam Viņam līdz ar visu, kas mēs esam un kas mums ir. Šīs dāvanas Viņš atdod mūsu rokās šķīstītas un cēlas, lai tās varētu lietot Viņam par godu un par svētību citiem cilvēkiem.

Katram cilvēkam Dievs ir devis “pēc viņa spējām”. Talanti netiek sadalīti, kā pagadās. Tas, kurš zinās, kā likt lietā piecus talantus, saņem piecus. Tas, kurš prot pavairot tikai divus, saņem divus. Tas, kurš spēj saprātīgi izmantot vienu, saņem vienu. Nevienam nevajadzētu skumt par to, ka viņš nav saņēmis vairāk dāvanu, jo Tas, kurš cilvēkiem piešķir dāvanas, vienādi tiek pagodināts kā ar lieliem, tā ar maziem talantiem. Tam, kura rīcībā tika nodoti pieci talanti, ir jāatdod piecu talantu peļņa, tam, kuram tikai viens talants — viena talanta peļņa. Dievs no cilvēka prasa atdevi “pēc tā, kas cilvēkam ir, un ne pēc tā, kā viņam nav”. (2. Kor. 8:12 — KJV)

[329] “Tas, kas bija dabūjis piecus talantus, darbojās ar tiem un sapelnīja vēl piecus. Tā arī tas, kas bija dabūjis divus, sapelnīja vēl divus klāt.”

Ja arī talantu nav daudz, tie ir jāizmanto. Jautājums, kas mūs visvairāk nodarbina, ir nevis: “Cik daudz es esmu saņēmis?” bet gan: “Ko lai daru ar to, kas man ir?” Visu spēju attīstīšana ir pirmais pienākums, par ko mums jāatbild Dievam un cilvēkiem. Tas, kurš ik dienas nepieaug savās spējās un lietderībā, neīsteno dzīves mērķi. [330] Apliecinot savu ticību Kristum, mēs apņemamies kļūt par savam Meistaram derīgiem darbiniekiem; visas spējas mums ir jāizkopj līdz visaugstākajai pilnības pakāpei, lai mēs varētu sniegt vislielāko iespējamo labumu, kādu no mums var gaidīt.

Kungam ir darāms liels darbs, un nākamajā dzīvē visvairāk Viņš nodos to rokās, kas šajā dzīvē veic visuzticīgāko un labprātīgāko kalpošanu. Kungs izvēlas sev darbiniekus, un saskaņā ar savas rīcības plānu Viņš tos pārbauda katru dienu atšķirīgos apstākļos. Par saviem darbiniekiem Dievs izvēlas cilvēkus, kas parāda patiesus centienus īstenot Viņa plānu. Taču Viņš tos izmanto ne tādēļ, ka tie būtu pilnīgi, bet tādēļ, ka savienībā ar Viņu tie var šo pilnību iegūt.

Dievs pieņem tikai tos, kas ir nolēmuši sasniegt augstus mērķus. Katram cilvēkam, kas sadarbojas ar Kungu, Viņš liek darīt visu iespējamo. No visiem tiek prasīta morālā pilnība. Nekādā gadījumā mums nevajadzētu pazemināt taisnības standartu, lai pielāgotu to mantotām vai izkoptām ļaunām tieksmēm. Mums jāsaprot, ka rakstura nepilnība ir grēks. Kā pilnīgs, harmonisks veselums visas labās rakstura īpašības piemīt Dievam, un katram, kas Kristu pieņem par savu Pestītāju, ir priekšrocība tās iemantot.

Tiem, kuri vēlas būt Dieva darbabiedri, ir jātiecas pēc savu fizisko un prāta spēju pilnveidošanas. Īsta izglītība ir fizisko, prāta un morālo spēku sagatavošana katra pienākuma izpildīšanai; tā ir ķermeņa, prāta un dvēseles vingrināšana dievišķajai kalpošanai.

No ikviena kristieša tiek prasīta izveicības un spēju pieaugsme katrā nozarē. Ar savām asinīm un ciešanām Kristus ir samaksājis mūsu algu, lai nodrošinātu [331] mūsu labprātīgo kalpošanu. Viņš nāca uz šo pasauli, lai sniegtu piemēru, kā un ar kādu garu mums būtu jāstrādā. Dievs vēlas, lai mēs meklējam, kā labāk sekmēt Viņa darbu un pagodināt pasaulē Viņa vārdu, kurš vainagojas ar godu, ar vislielāko mīlestību un pašaizliedzību; Viņš ir Tēvs, kurš tik ļoti “pasauli mīlējis, ka Viņš devis savu vienpiedzimušo Dēlu, lai neviens, kas Viņam tic, nepazustu, bet dabūtu mūžīgo dzīvību”. (Jāņa 3:16)

Taču Kristus mums nav solījis, ka iegūt rakstura pilnību būtu viegli. Cēlu un vispusīgu raksturu nav iespējams saņemt mantojumā. Tas mums nerodas arī nejauši. Cēls raksturs ir iegūstams ar individuālām pūlēm un pateicoties Kristus nopelniem un žēlastībai. Dievs dod talantus, prāta spējas, bet mēs veidojam raksturu. Raksturs veidojas grūtās un asās cīņās ar sevi. Cīņa pēc cīņas ir jāizcīna pret savām mantotajām tieksmēm. Mēs būsim spiesti sevi stingri pārbaudīt un neļaut nevienai nevēlamai īpašībai palikt neizlabotai.

Lai neviens nesaka: “Es nekā nevaru izmainīt savus rakstura trūkumus.” Ja tu nonāksi pie šāda secinājuma, tad tiešām neiegūsi mūžīgo dzīvību. Nespējas iemesls ir tavā paša gribā. Ja tu negribi, tad tu nevari uzvarēt. Īstās grūtības rodas no nesvētotas sirds pagrimuma un nevēlēšanās pakļaut sevi Dieva vadībai.

Daudzi, kurus Dievs ir apveltījis ar spējām darīt teicamu darbu, paveic ļoti maz, jo tie maz cenšas. Tūkstošiem cilvēku savu dzīvi nodzīvo tā, it kā viņiem nebūtu konkrēta mērķa, kura dēļ dzīvot, un standarta, ko sasniegt. Tādi saņems saviem darbiem atbilstošu algu.

Atceries, ka tu nekad nesasniegsi augstāku mērķi, kā pats esi nospraudis. Tāpēc spraud augstus mērķus un soli pa solim kāp līdz galam pa attīstības kāpnēm, kaut arī tas prasītu sāpīgu piepūli, pašaizliedzību un upuri. [332] Nekas lai tevi neaizkavē. Ne ap vienu cilvēku liktenis savus pavedienus nav saaudis tik cieši, ka tam būtu jāpaliek savā bezpalīdzībā un neziņā. Apgrūtinošiem apstākļiem jārada stingra apņēmība tos pārvarēt. Vienas barjeras sagraušana dos lielākas spējas un drosmi iet uz priekšu. Ar noteiktību tiecies īstajā virzienā, tad apstākļi būs tavi palīgi, nevis kavēkļi.

Lai pagodinātu Kungu, neatlaidīgi cīnies par visa labā attīstīšanu raksturā. Katrā rakstura veidošanas fāzē tev ir jāiepriecina Dievs. To tu spēj, jo arī Ēnohs darīja Dieva prātu, kaut arī dzīvoja lielas izvirtības laikmetā. Tādi ēnohi ir arī mūsdienās.

Stāvi kā Daniēls, šis uzticīgais valstsvīrs, kuru nekāds kārdinājums nespēja salauzt. Nepievil To, kurš tik ļoti tevi ir mīlējis, ka atdevis savu dzīvību, lai dzēstu tavu grēku parādu. Viņš saka: “Bez Manis jūs nenieka nespējat darīt.” (Jāņa 15:5) Atceries to! Kad esi izdarījis kļūdas, tu noteikti gūsi uzvaru, ja tās saredzēsi un uzskatīsi par brīdinājuma signāliem. Šādi tu sakāvi pārvērtīsi uzvarā, likdams vilties ienaidniekam un pagodinādams savu Pestītāju.

Raksturs, kas veidots pēc dievišķās līdzības, ir vienīgā manta, ko mēs varam paņemt līdzi no šīs pasaules uz nākamo. Tie, kuri šajā pasaulē mācās no Kristus, visus dievišķos ieguvumus paņems līdzi uz Debesu mājokļiem. Arī Debesīs mums būs pastāvīgi jāpilnveidojas. Cik svarīga tāpēc ir rakstura attīstīšana šajā dzīvē!

Debesu būtnes strādās kopā ar cilvēku, kas ticībā apņēmies sasniegt tādu rakstura pilnību, kura izpaužas pilnīgos darbos. Ikvienam, kas iesaistās šajā darbā, Kristus saka: “Es esmu pie tavas labās rokas un esmu gatavs palīdzēt.”

[333] Kad cilvēka griba sadarbojas ar Dieva gribu, tā spēj visu. Viss, kas pēc Viņa pavēles jādara, ir paveicams Viņa spēkā. Visi Viņa norādījumi reizē arī sekmē to izpildīšanu.

Prāta spējas

Dievs prasa, lai tiktu trenētas prāta spējas. Viņš ir paredzējis, ka Viņa kalpiem būs lielāka izpratne un skaidrāka uztveres spēja nekā ļaudīm pasaulē. Viņš nav apmierināts ar tiem, kas ir pārāk bezrūpīgi un kūtri, lai kļūtu par sekmīgiem un zinošiem darbiniekiem. Kungs mūs aicina mīlēt Viņu no visas sirds, ar visu dvēseli, ar visu spēku un ar visu prātu. Tas mums uzliek pienākumu attīstīt intelektu līdz vispilnīgākajai pakāpei, lai Radītāju mēs pazītu un mīlētu ar visu savu prātu.

Ja prāts tiek pakļauts Viņa Gara kontrolei, tad, jo pilnīgāk tas tiek izkopts, jo lietderīgāk tas tiks izmantots kalpošanā Dievam. Dievs savā kalpošanā var izmantot un izmanto arī neizglītotu cilvēku, kurš savu dzīvi nodevis Viņam un ilgojas nest svētību citiem. Taču tie, kuriem līdz ar šo ziedošanās garu ir arī pamatīga izglītība, Kristus labā spēj paveikt daudz plašāku darbu. Viņi atrodas izdevīgās pozīcijās.

Kungs vēlas, lai mēs iegūtu visu mums pieejamo izglītību, par mērķi izvirzot savas zināšanas sniegt citiem. Neviens nevar zināt iepriekš, kur un kā viņš tiks aicināts strādāt vai runāt Dieva labā. Vienīgi Debesu Tēvs redz, ko Viņš no cilvēka var izveidot. Mums paveras tādas iespējas, ko mūsu vājā ticība nespēj saskatīt. Mūsu prātiem vajadzētu būt tā ievingrinātiem, ka vajadzības gadījumā mēs Viņa vārda patiesības varam pasniegt visaugstākās šīs zemes varas priekšā [334] tā, lai pagodinātu Viņa vārdu. Mums nevajadzētu palaist garām nevienu izdevību intelektuāli attīstīt sevi Dieva darbam.

Lai jaunatne, kurai ir vajadzīga izglītība, ar noteiktību ķeras pie darba, lai to iegūtu. Negaidiet, ka ceļi pašķirsies; pašķiriet tos paši. Satveriet katru, kaut vismazāko iespēju, kas rodas. Esiet taupīgi. Neizšķiediet savus līdzekļus, lai apmierinātu iekāri vai meklētu izpriecu. Apņemieties kļūt tik lietderīgi un prasmīgi, cik Dievs jūs aicina. Esiet rūpīgi un uzticīgi visā, ko jūs uzņematies darīt. Izmantojiet katru jums pieejamo līdzekli, lai stiprinātu intelektu. Mācoties no grāmatām, strādājiet arī lietderīgu fizisko darbu un ar uzticīgu centību, modrību un lūgšanām nodrošinieties ar gudrību, kas nāk no augšienes. Tas jums dos vispusīgu izglītību. Tā jūs pieaugsit savā raksturā un varēsit ietekmēt citu prātus, kas jums dos iespēju tos vadīt pa taisnības un svētuma taku.

Pašizglītošanās darbā varētu tikt paveikts daudz vairāk, ja mēs modri izmantotu savas izdevības un priekšrocības. Īsta izglītība nozīmē vairāk nekā to, ko var dot koledžas. Kaut arī zināšanu apgūšanu nevajadzētu atstāt novārtā, tomēr ir jāiegūst īpaša augstākā līmeņa izglītība, ko var saņemt dzīvā savienībā ar Dievu. Katrs audzēknis lai paņem rokās savu Bībeli un uztur saikni ar lielo Skolotāju. Lai prāts tiek vingrināts un disciplinēts cīņā ar smagajām problēmām, kas rodas, meklējot dievišķo patiesību.

Tie, kas ir izsalkuši pēc zināšanām, lai ar tām varētu svētīt citus cilvēkus, paši saņems svētību no Dieva. Pētot Viņa Vārdu, šo cilvēku garīgās spējas tiks rosinātas dedzīgai aktivitātei. Notiks spēju vairošanās un attīstība, un prāts iegūs jaunus spēkus un izveicību.

[335] Katram, kurš vēlas būt Dieva darbinieks, jāievēro pašdisciplīna. Tā padarīs vairāk nekā runas māksla un visspožākie talanti. Vienkāršs, bet labi disciplinēts prāts paveiks vairāk un spēs izpildīt augstāka līmeņa darbu nekā prāts, kuram ir visaugstākā izglītībā un lielākie talanti, bet trūkst paškontroles.

Runa

Runas spējas ir talants, ko vajadzētu rūpīgi izkopt. No visām dāvanām, kuras esam saņēmuši no Dieva, neviena nevar nest tik daudz svētību kā šī. Ar balsi mēs pārliecinām un pierunājam, ar to mēs pienesam lūgšanas un slavu Dievam, kā arī stāstām citiem par Pestītāja mīlestību. Tāpēc ir ļoti svarīgi, lai tā būtu ievingrināta un visietekmīgākajā veidā kalpotu labajam.

Pret balss kultūru un tās pareizu lietošanu nevērīgi izturas pat inteliģenti cilvēki un tie, kas aktīvi darbojas kristietībā. Daudzi lasa vai runā tik klusi vai tik strauji, ka tos grūti saprast. Dažiem ir neskaidra, nesaprotama dikcija; citi runā augstos toņos, veidodami griezīgas un spalgas skaņas, kas ir nepatīkamas klausītājiem. Teksti, dziesmu vārdi, ziņojumi un citi lasījumi publikai dažkārt tiek pasniegti tā, ka tos nevar saprast un bieži vien to spēks un ietekme tiek iznīcināti.

Tas ir trūkums, kuru var un vajag novērst. Šajā ziņā norādījumus dod arī Bībele. Par levītiem, kuri Ezras dienās lasīja ļaudīm priekšā Rakstus, ir teikts: “Un viņi lasīja no tās grāmatas, Dieva bauslības, skaidrā valodā; un viņi deva paskaidrojumus tā, ka lasīto visi varēja saprast.” (Neh. 8:8)

Neatlaidīgas piepūles rezultātā visi var iegūt prasmi saprotami lasīt un runāt pilnskanīgā balsī — [336] skaidri un iespaidīgi. Tā mēs varam ievērojami paaugstināt savu veikumu Kristus darbā.

Katrs kristietis ir aicināts iepazīstināt citus ar neizdibināmajām Kristus bagātībām; tāpēc tam ir jātiecas pēc runas veida pilnības. Dieva Vārds viņam būtu jāpasniedz tā, ka klausītāji iegūst pārliecību par tā vērtību. Dievs negrib, lai darbinieki, kas ir Viņa kanāli būtu neveikli. Viņš nevēlas, lai cilvēks samazinātu vai pavājinātu Debesu straumes, kas caur viņu ieplūst pasaulē.

Mums jāraugās uz Jēzu, šo pilnības piemēru; mums jālūdz pēc Svētā Gara palīdzības un Viņa spēkā katru ķermeņa daļu jācenšas ievingrināt pilnvērtīgam darbam.

It īpaši tas attiecas uz tiem, kas ir aicināti kalpot publikas priekšā. Katram mācītājam un katram skolotājam vajadzētu atcerēties, ka viņš cilvēkiem pasniedz vēsti, kurai ir nozīme mūžībā. Izsacītā patiesība viņu tiesās lielajā galīgo norēķinu dienā. Dažas dvēseles vēsti pieņems vai noraidīs atkarībā no tās pasniegšanas veida. Tāpēc vārds lai tiek pasniegts tā, ka tas uzrunā saprātu un iespaido sirdi. Tam jātiek izteiktam lēni, skaidri un svinīgi, taču arī ar dedzību, kādu prasa vēsts svarīgums.

Laba runas kultūra un tās spēju pielietošana atstāj iespaidu uz katru kristiešu darba sfēru — tā ienāk mājas dzīvē un visās mūsu saskarsmēs citam ar citu. Mums jāpierod runāt patīkamā balsī, lietot tīru, pareizu valodu un vārdus, kas ir laipni un pieklājīgi. Jauki, laipni vārdi ir kā rasa un spirdzinoša valgme dvēselei. Par Kristu Raksti saka, ka Viņa “lūpas ir laipnības un mīlības pilnas,” un “ar savu uzrunu” Viņš prot “stiprināt nogurušos”. (Ps. 45:3; Jes. 50:4) Kungs mudina arī mūs: “Jūsu runa lai aizvien ir tīkama” (Kol. 4:6), lai tā “nes svētību klausītājiem”. (Ef. 4:29)

[337] Cenšoties aizrādīt citiem vai pārveidot tos, mums jābūt uzmanīgiem savos vārdos. Tie var kļūt gan par “dzīvības smaržu uz dzīvību”, gan par “nāves smaržu uz nāvi”. Norādīdami uz vainu vai dodami padomu, daudzi runā asi un skarbi, lietodami vārdus, kas nav piemēroti ievainotas dvēseles dziedināšanai. Šādi nepārdomāti izteicieni kaitina, un tā tie, kuri bija darījuši kļūdas, tiek mudināti sacelties. Visiem, kuri vēlas aizstāvēt patiesības principus, ir jāsaņem Debesu mīlestības svētījošā eļļa. Jebkurā gadījumā rājiens ir jāizsaka mīlestībā. Tad mūsu vārdi pārveidos, bet nevis izvedīs no pacietības. Kristus stiprinās un ietekmēs ar sava Svētā Gara starpniecību. Tas ir Viņa darbs.

Nevajadzētu izteikt nevienu nepārdomātu vārdu. Ļaunām valodām, vieglprātīgām runām, dusmu uzplūdiem vai amorāliem pamudinājumiem nevajadzētu nākt pār kristieša lūpām. Apustulis Pāvils, Svētā Gara iedvesmots, rakstīja: “No jūsu mutes lai nenāk neviens nekrietns vārds.” (Ef. 4:29) Frāze “nekrietns vārds” neattiecas uz atsevišķiem vārdiem vien. Tā nozīmē jebkuru izteicienu, kas ir pretrunā ar svētajiem principiem un šķīstu, neaptraipītu reliģiju. Tā ietver netīrus mājienus un slepenus, netiešus pamudinājumus uz ļaunu. Ja tam tūlīt nepretojas, tas ieved lielā grēkā.

Katrai ģimenei un katram kristietim ir pienākums aizšķērsot ceļu izvirtušai valodai. Atrodoties tādā sabiedrībā, kas pavada laiku muļķīgās sarunās, mūsu pienākums ir mainīt šo sarunu tematu, ja vien tas iespējams. Ar Dieva žēlastības palīdzību mums vajadzētu izteikt kādus vārdus vai iesākt tematu, kas sarunu varētu ievirzīt mērķtiecīgā gultnē.

Vecāku pienākums ir ieaudzināt saviem bērniem pareizus runas ieradumus. Vislabākā šīs kultūras skola ir mājas dzīve. Jau no pirmajiem gadiem bērniem vajadzētu mācīt ar cieņu un mīlestību runāt gan ar vecākiem, gan citam ar citu. Tiem jāmāca, ka pār viņu lūpām jāizskan vienīgi [338] sirsnīgiem, patiesības pilniem un šķīstiem vārdiem. Vecākiem pašiem ik dienas vajadzētu būt Kristus skolas audzēkņiem. Tad ar norādījumiem un savu piemēru tie varēs bērniem iemācīt būt “veselīgos vārdos nevainojamiem”. (Tit. 2:8) Šis ir viens no viņu lielākajiem un atbildīgākajiem pienākumiem.

Kā Kristus sekotājiem mums vajadzētu lietot tādus vārdus, ar kuriem kristīgajā dzīvē mēs cits citu varam atbalstīt un iedrošināt. Daudz vairāk mums vajadzētu runāt par dzīves patīkamajām lappusēm. Mums vajadzētu runāt par Dieva iejūtību un laipno izturēšanos, par Pestītāja neatkārtojamajiem mīlestības dziļumiem. Mūsu vārdiem vajadzētu būt slavas un pateicības vārdiem. Ja prāts un sirds ir Dieva mīlestības pilni, tad tas atklāsies arī sarunās. Tad nebūs grūti dot citiem to, kas ir ienācis mūsu pašu garīgajā dzīvē. Lielās un nozīmīgās domas, cēlās vēlmes, skaidrā patiesības izpratne, nesavtīgie mērķi un ilgas pēc dievbijības un svētuma nesīs augļus, kuri atklās, cik bagāta ir sirds. Ja valoda šādi atklās Pestītāju, tad tai būs vara mantot Viņam dvēseles.

Mums būtu jāstāsta par Kristu tiem, kas Viņu nepazīst. Mums vajadzētu darīt tā, kā darīja Kristus. Lai kur arī Viņš atradās — sinagogā, ceļmalā, laivā, kas nedaudz atstumta no krasta, svētku mielastā pie kāda farizeja vai muitnieka — visur Viņš cilvēkiem stāstīja par dzīves augstākajām un cēlākajām lietām. Dabas parādības un ikdienas dzīves notikumus Viņš sasaistīja ar patiesības vārdiem. Jēzus pievilka savu klausītāju sirdis, jo Viņš bija dziedinājis viņu slimos, mierinājis viņu noskumušos, ņēmis rokās viņu bērnus un svētījis tos. Kad Viņš atvēra muti, lai runātu, ļaužu uzmanība tūdaļ pievērsās Viņam, un katrs vārds kādai dvēselei bija “dzīvības smarža uz dzīvību”.

[339] Tā tam vajadzētu būt arī ar mums. Lai kur arī mēs neatrastos, mums vajadzētu meklēt izdevību stāstīt citiem par Pestītāju. Ja sekosim Kristus piemēram un darīsim labu, tad sirdis būs atvērtas pret mums tāpat, kā tās bija atvērtas pret Viņu. Nevis pēkšņi un bez ievada, bet ar dievišķajā mīlestībā dzimušu takta izjūtu mēs varam pastāstīt par To, kurš “izceļas starp tūkstošiem” un kurš “visā savā būtībā ir ārkārtīgi pievilcīgs”. (Augstā dz.. 5:10,16) Šis darbs ir vislielākais un nozīmīgākais no visiem darbiem, kuros mēs varam izmantot savu runas talantu. Tas mums ir dots tādēļ, lai mēs varētu atklāt Kristu kā grēkus piedodošu Pestītāju.

Ietekme

Kristus dzīve bija neierobežota ietekme, kas aizvien vērsās plašumā, ietekme, kas Viņu savienoja ar Dievu un visu cilvēci. Ar Kristus starpniecību Dievs cilvēkam ir piešķīris ietekmes spējas, kas tam vairs neļauj dzīvot tikai sev. Ikviens no mums ir saistīts ar citiem cilvēkiem, ar šo daļu no Dieva lielā veseluma, un mums ir savstarpēji pienākumi citam pret citu. Neviens nevar būt neatkarīgs no saviem tuvākajiem, jo jebkura cilvēka labklājība iespaido citus. Dievs vēlas, lai katrs justos vajadzīgs citu labklājības veicināšanai un censtos vairot viņu laimi.

Katru dvēseli apņem tai raksturīga gaisotne; tā var būt gaisotne, kas uzlādēta ar dzīvinošo ticības spēku, drosmi un cerību; tā var būt mīlestības smaržas saldināta. Tā var būt arī smaga un drūma neapmierinātības un egoisma radītās nomāktības dēļ vai indīga kāda lolota grēka nāvi nesošās vainas dēļ. Gaisotne, kas ir ap mums, atstāj apzinātu vai neapzinātu ietekmi uz katru cilvēku, ar ko mēs nonākam saskarsmē.

Tā ir atbildība, no kuras mēs nevaram izvairīties. Mūsu vārdiem, rīcībai, apģērbam, tam, kā mēs izturamies, un pat mūsu sejas izteiksmei ir sava ietekme. [340] No ietekmes ir atkarīgs labs vai slikts iznākums, turklāt tik ļoti lielā mērā, ka neviens to nespēj iedomāties. Katrs šādā veidā tālāk nodots impulss ir sēkla, kas nes savus augļus. Tas ir loceklis garajā cilvēku piedzīvojumu ķēdē, kura sniedzas neiedomājami tālu. Ja ar savu piemēru mēs palīdzam citiem attīstīt labos principus, tad ar to mēs tiem dodam spēku darīt labu. Viņi savukārt šo pašu ietekmi vērš pret citiem, bet tie — vēl pret citiem. Tā no mūsu neapzinātās ietekmes svētības var saņemt tūkstoši.

Iemet akmentiņu ezerā, un radīsies vilnis, tad cits, vēl cits; bet, tiem vairojoties, aplis paplašinās, līdz tas sasniedz krastu. Līdzīgi ir arī ar mūsu ietekmi. Tā iespaido citus uz svētību vai lāstu vairāk nekā mēs apzināmies vai spējam kontrolēt.

Raksturs ir spēks. Patiesības cauraustas, nesavtīgas un dievbijīgas dzīves klusā liecība nes sev līdzi gandrīz nepārvaramu ietekmi. Savā raksturā atklājot Kristus raksturu, mēs ar Viņu sadarbojamies dvēseļu glābšanas darbā. Sadarboties ar Kristu mēs varam tikai tad, ja savā dzīvē atklājam Viņa raksturu. Jo lielāka ir mūsu ietekmes sfēra, jo vairāk laba varam padarīt. Kad tie, kuri apliecina, ka kalpo Dievam, sekos Kristus piemēram, savā ikdienas dzīvē īstenodami bauslības principus, kad katrs darbs liecinās, ka tie Dievu mīl pāri visam un savus tuvākos kā sevi pašus, tad draudzei būs spēks iekustināt pasauli.

Taču nekad nevajadzētu aizmirst, ka ietekmei var būt ne mazāks spēks darīt ļaunu. Šausmīgi ir zaudēt savu dvēseli, taču vēl šausmīgāk ir būt par iemeslu citu dvēseļu pazušanai. Ir baismi iedomāties, ka mūsu ietekme varētu būt “nāves smarža uz nāvi”, un tomēr tas ir iespējams. Daudzi apgalvo, ka tie sakrāj ar Kristu, bet viņi izkaisa. Tāpēc arī draudze ir tik vāja. Daudzi ar vieglu sirdi [341] kritizē un nosoda citus. Ļaujot vaļu aizdomām, skaudībai un neapmierinātībai, tie nodod sevi par ieročiem sātanam. Pirms viņi ir apjautuši, ko dara, ienaidnieks ar viņu starpniecību savu nodomu jau ir īstenojis. Ir atstāts ļaunuma iespaids, tiek mesta ēna, un sātana bultas ir trāpījušas mērķī. Neuzticība, neticība un acīmredzama bezdievība ir pārņēmusi tos, kuri būtu varējuši pieņemt Kristu. Tajā pašā laikā sātana kalpi ar apmierinājumu noraugās uz tiem, kurus viņiem ir izdevies padarīt skeptiskus un kuri tagad ir nocietinājušies pret pamācībām un aicinājumiem. Viņi sev glaimo, iedomādamies, ka salīdzinājumā ar šīm dvēselēm ir tikumīgi un taisni. Viņi neaptver, ka šie nelaimīgie rakstura “vraki” ir viņu pašu neapvaldīto mēļu un dumpīgo siržu darbs. Viņu ietekmes dēļ šie kārdinātie ir krituši.

Formālo kristiešu vieglprātība, ļaušanās egoismam un bezrūpīgai vienaldzībai ir daudzu dvēseļu novēršana no dzīvības ceļa. Ir daudz tādu, kas Dieva tiesā baidīsies ieraudzīt savas ietekmes rezultātus.

Šīs spējas pareizi izmantot mēs varam vienīgi Dieva žēlastībā. Mūsos pašos nav nekā laba, ar ko uz labu varētu ietekmēt citus. Ja apzināmies savu bezpalīdzību un vajadzību pēc dievišķā spēka, tad mēs neuzticēsimies sev. Mēs nezinām, kāda nozīme būs dienai, stundai un pat vienam mirklim, tāpēc nekad nevajadzētu uzsākt dienu, neuzticot savus ceļus Debesu Tēvam. Viņa eņģeļi ir iecelti par mūsu sargiem, un, ja mēs paliksim viņu apsardzībā, tad jebkurā briesmu brīdī tie būs pie mūsu labās rokas. Brīžos, kad neapzināmies, ka mums draud briesmas atstāt uz citiem sliktu ietekmi, pie mums būs eņģeļi, kas mūs pamudinās [342] izturēties savādāk, mūsu vietā izvēlēsies piemērotus vārdus un iespaidos mūsu rīcību. Šādi mūsu ietekme var būt kā kluss, neapzināts, bet varens spēks, kas citus aicina tuvoties Kristum un Debesu pasaulei.

Laiks

Mūsu laiks pieder Dievam. Viņam pieder katrs mirklis, un mums ir uzticēts nopietns pienākums to izlietot Viņam par godu. Ne par vienu no dotajiem talantiem Viņš neprasīs tik stingru atskaiti kā par laiku.

Laika vērtība nav aprēķināma. Kristus par dārgu uzskatīja katru mirkli, un šādai attieksmei vajadzētu būt arī mums. Dzīve ir pārāk īsa, lai izniekotu laiku. Mūsu rīcībā ir tikai dažas pārbaudes dienas, kurās jāsagatavojas mūžībai. Mums nav tik daudz laika, lai to varētu vienkārši izšķiest, tik daudz laika, lai to izlietotu savtīgām izpriecām, tik daudz laika, lai ļautos grēkam. Raksturi nākotnei, nemirstīgajai dzīvei ir jāveido tagad. Tieši tagad mums ir jāsagatavojas izmeklēšanas tiesai.

Cilvēki tik tikko sāk dzīvot, kad tiem jau tuvojas nāve, un pasaules nepārtrauktā darba pūles beidzas tukšumā, ja vien netiek iegūtas patiesas atziņas par mūžīgo dzīvību. Cilvēks, kurš laiku uzskata par savu darbadienu, sagatavo sevi neiznīcīgam mājoklim un nemirstīgai dzīvei. Labi, ka šāds cilvēks ir dzimis.

Mums ir dots padoms maksimāli izmantot laiku. Izšķiestu laiku nekad vairs nevar atgūt. Mēs nevaram atsaukt atpakaļ pat vienu mirkli. Vienīgais veids, kā varam atgūt zaudēto, ir darīt visu iespējamo tajā laikā, kas mums vēl atlicis, sadarbojoties ar Dievu Viņa lielajā pestīšanas plānā.

Ar cilvēku, kas rīkojas šādi, notiek rakstura pārmaiņa. Viņš kļūst par Dieva dēlu, par karaliskās ģimenes locekli, par Debesu Ķēniņa bērnu. Viņš ir gatavs kļūt par biedru eņģeļiem.

[343] Tagad ir mūsu laiks darbam citu cilvēku pestīšanas labā. Daži domā, ka, ziedodami naudu Kristus darbā, tie ir darījuši visu, kas no viņiem prasīts; dārgais laiks, kurā tie būtu varējuši Viņam kalpot, paiet neizmantots. Aktīvi piedalīties kalpošanā Dievam ir visu to cilvēku pienākums, kuriem to atļauj spēks un veselība. Visiem ir jāpieliek savas pūles dvēseļu mantošanā Kristum. To nevar aizstāt naudas ziedojumi.

Katram mirklim ir sekas mūžībā. Mums jābūt kā kareivjiem, kas jebkurā brīdī ir gatavi kalpot. Patlaban radusies izdevība runāt dzīvības vārdu kādai garīgā trūkumā nonākušai dvēselei otrreiz var netikt piedāvāta. Varbūt Dievs šim cilvēkam pateiks: “Šinī naktī no tevis atprasīs tavu dvēseli” (Lūk. 12:20), un mūsu nevērības dēļ viņš nebūs gatavs. Kā lielajā tiesas dienā mēs sniegsim atskaites Dievam?

Dzīve ir pārāk nopietna, lai nodotos laicīgām un pasaulīgām lietām un nebeidzamā vāveres ritenī dzītos pēc tā, kas salīdzinājumā ar mūžības svarīgumu ir niecība. Tomēr Dievs mūs ir aicinājis kalpot arī dzīves laicīgajās jomās. Čaklums šajā darbā ir tikpat pilnvērtīga patiesas reliģijas sastāvdaļa kā pielūgsme. Bībele ne ar vienu vārdu neatbalsta dīkdienību. Dīkdienība ir vislielākais lāsts, no kā cieš mūsdienu pasaule. Katrs cilvēks, kas tiešām ir atgriezies, būs arī čakls darbinieks.

No pareizas laika izmantošanas ir atkarīgs tas, cik veiksmīgi spēsim iegūt zināšanas un izglītot prātu. Nabadzībai, necilai izcelsmei vai nelabvēlīgiem apkārtējiem apstākļiem nav jābūt par iemeslu tam, ka netiek izkopts intelekts. Tev pietiek, ja izmantosi katru izdevīgu brīdi. Īsi acumirkļi, kuri maz pamazām tiek izšķiesti bezmērķīgās sarunās, rīta stundas, kas bieži vien tiek pazaudētas gulšņājot, laiks, kas tiek pavadīts tramvajā vai vilcienā, vai, gaidot vilcienu [344] stacijā, brīži, kad jāuzkavējas pirms ēdienreizēm vai jāgaida kāds cilvēks, kas kavējas uz tikšanos — ja šajā laikā rokās būtu grāmata un tas tiktu izlietots mācoties, lasot vai rūpīgi pārdomājot, kas gan netiktu paveikts! Noteikts mērķis, neatlaidīga piepūle un rūpīga laika ekonomija cilvēkiem dos spējas iegūt zināšanas un disciplinēt prātu, kas savukārt tos sagatavos gandrīz jebkuram ietekmīgam stāvoklim un derīgam darbam.

Katra kristieša pienākums ir izkopt ieradumu būt kārtīgam, strādāt pamatīgi un rīkoties ātri. Tūļībai nav attaisnojoša iemesla nevienā darbā. Ja kāds pastāvīgi strādā, bet darbs netiek un netiek padarīts, tad tas nozīmē, ka šis darbs netiek veikts no sirds un ka tajā īsti nav iesaistīts prāts. Tam, kurš ir lēns un kurš strādā neproduktīvi, vajadzētu saprast, ka šie ir trūkumi, kas jālabo. Šādam cilvēkam ir jāizmanto savs prāts un jāplāno, kā izlietot laiku, lai sasniegtu vislabākos rezultātus. Ar pareizu taktiku un efektīvām metodēm, dažs piecās stundās paveiks tik daudz, cik cits desmit stundās. Daži, kas ir iesaistīti mājas darbos, strādā nepārtraukti, taču tas nav tāpēc, ka tiem būtu daudz darāmā, bet tāpēc, ka tie neplāno, kā ietaupīt laiku. Tādā veidā, kādā tie strādā — lēni un tūļīgi —, darbs tiek aizkavēts, un tie sev sagādā daudz darba tur, kur tā bija ļoti maz. Taču visi, kas grib, var pārvarēt šos sīkumainības un kūtruma ieradumus. Tādi lai savam darbam izvirza konkrētu mērķi. Novērtējiet, cik daudz laika prasītu attiecīgais uzdevums un pielieciet visas pūles, lai to paveiktu šajā laikā. Gribas spēka izmantošana rokām liks darboties veikli un prasmīgi.

Neizšķirdamies saņemt sevi rokās un veikt izmaiņas, cilvēki seko nevēlamiem rīcības stereotipiem, kaut gan, izkopjot savas spējas, tiem izdotos kalpošanā paveikt visu iespējamo. Tad viņi vienmēr un visur izrādītos vajadzīgi un visi viņus augstu vērtētu.

[345] Daudzi bērni un jaunieši izšķiež laiku, kuru varētu izlietot, nesot mājas darbu nastas, tā parādot mīlošu interesi pret tēvu un māti. Jaunietis uz saviem jaunajiem, spēcīgajiem pleciem varētu uzņemties daudzus pienākumus, kurus kādam ir jānes.

Kristus dzīve jau no pašiem pirmajiem gadiem bija dedzīgas aktivitātes dzīve. Viņš nedzīvoja, lai izpatiktu sev. Viņš bija bezgalīgā Dieva Dēls, un tomēr Viņš kopā ar savu tēvu Jāzepu strādāja namdara darbnīcā. Jēzus profesija bija ļoti nozīmīga. Viņš pasaulē ienāca kā rakstura celtnieks, un šis Viņa darbs bija pilnīgs. Arī visā savā laicīgajā darbā Kristus ienesa to pašu pilnību, ko raksturos, kuriem savā dievišķajā spēkā Viņš lika pārtapt. Viņš ir mūsu piemērs.

Vecākiem vajadzētu mācīt saviem bērniem laika vērtību un tā pareizu izmantošanu. Māciet tiem, ka ir vērts tiekties darīt to, kas pagodina Dievu un nes svētību cilvēkiem. Pat savos bērnības gados viņi var būt Kunga misionāri.

Vecāki nevar izdarīt nevienu lielāku grēku par to, kā pieļaut, ka bērniem nav, ko darīt. Drīz vien bērni iemīl bezdarbību un izaug par negribīgiem, nespējīgiem un nederīgiem cilvēkiem. Kad tie sasniedz vecumu, kurā jau paši var sev pelnīt iztiku, un atrod darbu, viņi strādā slinki un vienmuļi, bet gaida, ka viņiem maksās tā, it kā viņi būtu uzticīgi. Visā pasaulē ir redzama atšķirība starp šīs šķiras strādniekiem un tiem, kuri saprot, ka viņiem ir jābūt uzticamiem pārvaldniekiem.

Kūtrums un bezrūpība, kas pieļauti laicīgajā darbā, pāries arī uz ticības dzīvi un cilvēku padarīs nederīgu jebkurai efektīvai kalpošanai Dievam. Daudzus, kas ar savu čaklo darbu varētu būt par svētību pasaulei, pazudina dīkdienība. Darba un neatlaidīgas mērķtiecības trūkums atver durvis tūkstoš kārdinājumiem. Ļauni biedri un slikti ieradumi degradē prātu un dvēseli, un rezultāts ir bojāeja šajā dzīvē un nākamās dzīves zaudēšana.

[346] Lai arī kādu darbu mēs darītu, Dieva Vārds mūs pamāca: “Savā darbā neesiet kūtri, esiet dedzīgi garā, gatavi kalpot tam Kungam.” “Visu, ko tava roka spēj ar taviem spēkiem veikt, to dari (..)”, “jo jūs zināt, ka tas Kungs par atmaksu jums dos Debesu mantojumu. Jūs jau kalpojat savam Kungam — Kristum.” (Rom. 12:11; Sal. māc. 9:10; Kol. 3:24)

Veselība

Veselība ir svētība, kuras vērtību reti kurš apzinās; tomēr no tās lielā mērā ir atkarīga mūsu intelektuālais un fiziskais spēks. Mūsu jūtas un dziņas mājo ķermenī, tāpēc to vajadzētu uzturēt vislabākajā fiziskajā stāvoklī un, cik vien iespējams, pakļaut garīgai ietekmei, lai mūsu talanti tiktu izmantoti vislielākajiem un cēlākajiem mērķiem.

Viss, kas mazina fizisko spēku, novājina arī prātu un samazina tā spēju atšķirt labu no ļauna. Tā mēs zināmā mērā zaudējam spēju izvēlēties labo, un mums ir mazāk spēka darīt to, ko zinām, ka tas ir pareizi.

Nevajadzīga fizisko spēku iztērēšana saīsina laiku, kurā dzīve var tik izmantota Dieva pagodināšanai. Turklāt tas mūs padara nepiemērotus tā darba veikšanai, ko Dievs mums devis. Atļaudamies izveidot nepareizus ieradumus — paliekot vēlu nomodā, lutinādami savu apetīti uz veselības rēķina — mēs radām pamatu vājumam. Izturēdamies nevērīgi pret fizisko piepūli, pārpūlēdami prātu vai ķermeni, mēs izjaucam līdzsvaru nervu sistēmā. Tie, kas šādi saīsina savu dzīvi un, neievērodami dabas likumus, padara sevi nederīgus kalpošanai, ir vainīgi Dieva aplaupīšanā. Tie aplaupa arī citus cilvēkus. Iespēja nest svētību citiem — šis darbs, kura dēļ Dievs tos bija sūtījis pasaulē, tiek pāragri pārtraukts viņu pašu rīcības rezultātā. Šie cilvēki sevi ir padarījuši nederīgus pat tam, [347] ko tie būtu varējuši paveikt īsākā laikā. Ja ar kaitīgiem ieradumiem mēs atņemam pasaulei labo, tad Kungs mūs uzskata par vainīgiem.

Veselības likumu pārkāpums ir arī morālo likumu pārkāpums, jo Dievs ir tiklab veselības likumu, kā arī morālo likumu autors. Dieva likums [348] ar Viņa paša pirkstu ir ierakstīts katrā nervā, muskulī un visās spējās, kas cilvēkam ir uzticētas. Tādēļ katras organisma daļas nepareiza vai ļaunprātīga izmantošana ir šī likuma pārkāpums.

Visiem noderētu lietišķas zināšanas cilvēka anatomijā, lai tie savu organismu varētu uzturēt tādā stāvoklī, kāds nepieciešams Kunga darba veikšanai. Dzīves fizioloģisko pusi vajadzētu rūpīgi sargāt un attīstīt, lai dievišķā daba cilvēkā varētu atklāties visā tās pilnībā. Saikne starp fizisko organismu un garīgo dzīvi ir viena no svarīgākajām audzināšanas sfērām. Tai vajadzētu pievērst nopietnu uzmanību gan mājās, gan skolā. Visiem būtu jāiepazīstas ar sava organisma fizisko uzbūvi un likumiem, kas pārvalda dzīvības bioloģisko pusi. Tas, kurš tīšām neinteresējas par savas fizioloģiskās eksistences likumiem un nezināšanas dēļ tos pārkāpj, grēko pret Dievu. Pret dzīvību un veselību visiem vajadzētu izturēties tik labi, cik vien iespējams. Ieradumiem jātiek pakļautiem prāta kontrolei, bet prātam, savukārt, jāpakļaujas Dievam.

“Vai jūs nezināt,” saka apustulis Pāvils, “ka jūsu miesa ir Svētā Gara mājoklis, kas ir jūsos un ko jūs esat saņēmuši no Dieva, un ka jūs nepiederat sev pašiem? Jo jūs esat dārgi atpirkti. Tad nu pagodiniet Dievu ar savu miesu!” (1. Kor. 6:19,20)

Gudrība un prasme

Dievs mums ir jāmīl ne tikai no visas sirds, prāta un dvēseles, bet arī no visa spēka. Tas nozīmē pilnvērtīgi un saprātīgi pielietot savas spējas, darbojoties materiālās pasaules sfērās.

Kristus strādāja kārtīgi gan laicīgajā, gan garīgajā sfērā, un uz jebkuru savu darbu Viņš attiecināja lēmumu darīt sava Tēva prātu. Debesu lietām un zemes lietām ir daudz ciešāks sakars un tās daudz tiešāk atrodas Kristus pārziņā, nekā daudzi to apjauš. [349] Kristus bija tas, kurš izplānoja pirmās svētnīcas iekārtošanu uz zemes. Viņš deva arī visus norādījumus Salamana tempļa celtniecībā. Tas, kurš savā zemes dzīvē strādāja par namdari Nācaretes ciemā, bija Debesu arhitekts, kas izveidoja svētās celtnes plānu, kur vajadzēja pagodināt Viņa vārdu.

Kristus bija tas, kurš saiešanas telts cēlējiem deva gudrību veikt visprasmīgākos un visskaistākos amatniecības darbus. Viņš sacīja: “Redzi, Es esmu aicinājis Becaleēlu, Hūra dēla Ūrijas dēlu no Jūdas cilts. Un to Es esmu piepildījis ar dievišķu garu, gudrību, izmanīgu prātu, krietnām zināšanām un labu veiksmi visādos pasākumos. (..) Un redzi, Es esmu vēl viņam devis klāt Oholiābu, Ahisāmeka dēlu no Dana cilts, un visiem, kam ir spējas, Es esmu devis gudrību, ka tie godam veic, ko Es esmu tev pavēlējis.” (2. Moz. 31:2–6)

Dievs vēlas, lai Viņa darbinieki jebkurā sfērā raugās uz Viņu kā uz visu tiem piederošo lietu Devēju. Visu labo izgudrojumu un uzlabojumu avots ir Tas, kurš ir apbrīnojams savā padomā un teicams savā darbā. Prasmīgais ārsta rokas pieskāriens, viņa vara pār nerviem un muskuļiem, viņa zināšanas par ķermeņa smalko uzbūvi ir dievišķas izcelsmes gudrība, kas jāizmanto ciešanu atvieglošanai. Prasme, ar kādu galdnieks rīkojas ar āmuru, spēks, ar kādu kalējs liek skanēt laktai, nāk no Dieva. Viņš cilvēkiem ir uzticējis talantus un gaida, ka tie Viņam vaicās pēc padoma. Lai ko mēs darītu un lai kādā darba nozarē mēs arī strādātu, Dievs vēlas pārvaldīt mūsu prātus, lai mūsu veiktais darbs būtu pilnvērtīgs.

Reliģija un darbs nav divas atsevišķas lietas; tās ir vienotas. Bībeles reliģijai jāsakļaujas ar visu, ko mēs darām vai sakām. Dievišķajiem un cilvēciskajiem spēkiem ir jāapvienojas [350] kā garīgajā, tā arī laicīgajā darbā. Tam jānotiek visur — gan tehniskajos darbos un lauksaimniecībā, gan tirdzniecībā un zinātnē. Šai sadarbībai jābūt visās lietās, ko kristieši dara.

Dievs ir pasludinājis principus, kuri vienīgie nodrošina šīs sadarbības iespējamību. Visu Kunga darbabiedru vadmotīvam ir jābūt Viņa pagodināšanai. Visiem mūsu darbiem vajadzētu tikt darītiem mīlestības dēļ pret Dievu un saskaņā ar Viņa gribu.

Paklausība Dieva gribai ir vienlīdz svarīga kā, piedaloties dievkalpojumā, tā arī ēku celtniecības darbos. Ja strādnieki paši savus raksturus ir veidojuši saskaņā ar īstajiem principiem, tad arī ar katras ēkas būvēšanu tie pieaugs žēlastībā un atziņā.

Taču Dievs nepieņems ne spožākos talantus, nedz lieliskāko kalpošanu, ja es pats kā dzīvs upuris nebūšu nolikts uz altāra. Pašai saknei jābūt svētai, citādi nebūs neviena Dievam pieņemama augļa.

Daniēlu un Jāzepu Kungs bija padarījis par gudriem vadītājiem. Viņš ar šo cilvēku starpniecību varēja darboties tāpēc, ka tie nedzīvoja, izpatikdami savām tieksmēm, bet gan tā, lai tas būtu tīkami Dievam.

Daniēla dzīve sniedz mums mācību. Tā parāda, ka lietišķu darījumu cilvēkam nav obligāti jābūt skarbam un jārīkojas ar varu un viltu. Uz katra soļa viņu var pamācīt Dievs. Būdams Bābeles karalistes premjerministrs, Daniēls vienlaicīgi bija arī Dieva pravietis, kas saņēma Debesīs inspirētu gaismu. Pasaulīgie, savtīgie valstsvīri Dieva Vārdā tiek attēloti kā augoša zāle un kā zāles zieds, kas iznīkst. Tomēr Kungs savai kalpošanai vēlas gudrus cilvēkus, cilvēkus, kam ir iemaņas dažāda veida darbos. Ir vajadzīgi komersanti, kas visos savos darījumos ieaustu lielos patiesības principus. Bet viņu talantiem jātiek pilnveidotiem ar visrūpīgāko mācīšanos. Ja kādā darba nozarē cilvēkiem ir [351] lietderīgi jāizmanto iespējas kļūt gudrākiem un izveicīgākiem, tad tas noteikti attiecas uz tiem, kas izmanto savas spējas Dieva valstības uzcelšanai pasaulē. Par Daniēlu mēs varam izlasīt, ka, pakļaujot viņa darījumus visstingrākajai pārbaudei, nebija iespējams atrast nevienu trūkumu vai kļūdu. Viņš ir piemērs tam, kādam jābūt ikvienam lietišķu darījumu cilvēkam. Viņa dzīvesstāsts rāda, kas var tikt paveikts, ja cilvēks savas prāta spējas, muskuļu spēku un savas dzīves ietekmes spējas nodod kalpošanai Dievam.

Nauda

Dievs cilvēkiem uztic arī līdzekļus. Viņš tiem dod spēju iegūt pārticību. Viņš slacina zemi ar debesu rasu un atspirdzinošām lietus gāzēm. Viņš dod saules gaismu, kas silda zemi, modinādama dzīvību dabā un likdama tai zelt un nest augļus. No sava īpašuma Viņš prasa atdevi.

Nauda mums netiek dota, lai mēs pagodinātu un slavinātu sevi. Kā uzticīgiem pārvaldniekiem mums tā ir jālieto, lai godinātu un slavētu Dievu. Daži domā, ka Kungam pieder tikai daļa no viņu līdzekļiem. Kad tie šo daļu ir nošķīruši reliģiskiem mērķiem vai labdarībai, tad atlikušo tie uzskata par sev piederošu, ko var izlietot pēc saviem ieskatiem. Taču te viņi kļūdās. Viss, kas mums ir, pieder Kungam, un mums Viņam jāsniedz atskaite, kā mēs to izlietojam. Ar to, kā izmantojam katru grasi, kļūst redzams, vai mēs Dievu mīlam vairāk par visu un savu tuvāko kā sevi pašus.

Naudai ir liela vērtība, jo ar to var paveikt daudz laba. Dieva ļaužu rokās tā nozīmē ēdienu izsalkušajiem, dzērienu izslāpušajiem un apģērbu kailajiem. Tā ir aizstāvība apspiestajiem un palīdzības līdzekļi slimajiem. Taču nauda nav vērtīgāka par smiltīm, ja tā netiek izmantota dzīves vajadzību apmierināšanai, nenes svētību citiem vai neveicina Kristus darbu.

[352] Uzkrātai un paslēptai bagātībai ne tikai nav nekādas jēgas, tā pat ir lāsts. Šajā dzīvē tās ir lamatas dvēselei, kuras to aizvilina projām no Debesu bagātības. Lielajā Dieva dienā šī krātā manta liecinās par neizmantotajiem talantiem un garām palaistajām izdevībām, tādējādi notiesādama savu īpašnieku. Raksti saka: “Nu, tad, bagātnieki, raudiet un vaimanājiet par tām nelaimēm, kas jums nāk virsū. Jūsu bagātība ir sapuvusi, un jūsu drēbes ir kodes saēdušas, jūsu zelts un sudrabs ir sarūsējis, un viņu rūsa būs jums par liecību un saēdīs jūsu miesas kā uguns. Jūs esat sev mantas krājuši pēdējās dienās. Raugi, alga, atrauta strādniekiem, kas ir nopļāvuši jūsu laukus, brēc, un pļāvēju saucieni ir sasnieguši tā Kunga Cebaota ausis.” (Jēk. 5:1–4)

Tomēr Kristus neatbalsta arī izšķērdīgu vai bezrūpīgu līdzekļu izlietošanu. Viņa pamācība taupībā: “Salasiet atlikušās druskas, lai nekas neiet bojā!” (Jāņa 6:12) domāta visiem Viņa sekotājiem. Tas, kurš saprot, ka viņa nauda ir Dieva dots talants, to izmantos ekonomiski un uzskatīs par pienākumu taupīt, lai spētu dot.

Jo vairāk līdzekļu iztērējam sevis izrādīšanai un savu tieksmju apmierināšanai, jo mazāk mums atliek, ar ko paēdināt izsalkušos un apģērbt kailos. Katrs izšķiestais grasis cilvēkam atņem dārgo iespēju darīt labu. Tā rīkoties nozīmē laupīt Dievam godu un slavu, kam vajadzētu plūst atpakaļ, ja viņa uzticētie talanti tiktu lietderīgi izmantoti.

Sirsnība un pamudinājumi būt laipniem

Sirsnība, pamudinājumi būt dāsniem un spēja ātri uztvert garīgas lietas ir vērtīgi talanti un uzliek lielu atbildību cilvēkam, kuram tie piemīt. Tam visam jātiek izmantotam kalpošanā Dievam. Taču šeit daudzi kļūdās. Būdami apmierināti ar to, ka viņiem šīs īpašības ir, tie nemaz tās [353] neizmanto aktīvā kalpošanā citiem. Šie cilvēki mierina sevi ar domu — ja vien tiem rastos izdevība, ja būtu labvēlīgi apstākļi, tad viņi darītu lielu darbu. Taču viņi šo izdevību vienkārši gaida. Tie nicina nožēlojama skopuļa sīkstumu, kurš pat mazumiņu nespēj iedot trūkumcietējam. Tie redz, ka šāds cilvēks dzīvo tikai sev un ka viņš ir atbildīgs par to, ka nepareizi izmanto savus talantus. Ar lielu apmierinātību šie ļaudis iezīmē atšķirību starp sevi un skopajiem, domādami, ka viņu pašu stāvoklis ir krietni labāks. Taču tie maldina sevi. Neizmantotās spējas un īpašības pašas par sevi tikai palielina atbildību. Ja cilvēkam sirds ir siltu jūtu pilna pret citiem, tad viņa pienākums Dieva priekšā ir likt šīm jūtām izpausties ne tikai pret draugiem, bet pret visiem, kam vajadzīga viņu palīdzība. Spējas būt sabiedriskam ir talants, kam jātiek izmantotam visu to labā, kurus mēs varam aizsniegt. Mīlestība, kas izpaužas vienīgi pret dažiem, nav mīlestība, bet savtība. Tā nekādā gadījumā nenesīs labumu dvēselēm un Dieva godam. Tie, kuri nepilnveido Kunga dotos talantus, ir pat vairāk vainīgi nekā tie, pret kuriem viņi izjūt nicinājumu. Viņiem tiks pateikts: “Jūs zinājāt sava Kunga gribu, bet nerīkojāties saskaņā ar to.”

Izmantoto talantu vairošanās

Talantus izmantot nozīmē tos vairot. Veiksme nav atkarīga no laimīga gadījuma vai likteņa, tā ir Dieva providence — alga par uzticību un apdomību, par tikumu un neatlaidīgu piepūli. Kungs vēlas, lai mēs izmantojam katru dāvanu, kas mums ir, un, ja mēs tā darīsim, tad mums būs arvien lielākas dāvanas, ko varēsim lietot. Īpašības un spējas, kuru mums trūkst, Viņš nepiešķir pārdabiskā kārtā; taču, kamēr izmantojam to, kas mums ir, Viņš darbojas mūsos, vairodams un stiprinādams [354] visas spējas. Ar katru dedzīgu, patiesu upuri Kunga kalpošanā mūsu spēki vairojas. Kad mēs sevi nododam par instrumentiem Svētā Gara darbā, tad darbojas Dieva žēlastība, izskauzdama agrākās noslieces, pārvarēdama spēcīgās tieksmes un izveidodama jaunus ieradumus. Kad augstu vērtējam Svētā Gara aicinājumus un paklausām tiem, mūsu sirdis tiek paplašinātas, lai saņemtu vairāk Viņa spēka un darītu lielākus un nozīmīgākus darbus. Snaudošā enerģija tiek uzmodināta, un paralizētās spējas iegūst jaunu dzīvību.

Pazemīgs darbinieks, kurš paklausīgi atsaucas uz Dieva aicinājumu, var būt drošs, ka saņems dievišķo palīdzību. Tik liela un svēta pienākuma uzņemšanās jau pati par sevi ceļ raksturu. Tā aktivizē visaugstākos intelektuālos un garīgos spēkus, kā arī stiprina un šķīsta prātu un sirdi. Cik gan apbrīnojumi ticībā Dieva spēkam vājais spēj kļūt stiprs, cik mērķtiecīgas viņa pūles un cik izcili rezultāti! Tas, kurš uzsāk pazemīgi, ar nelielām zināšanām, bet dalās tajās ar citiem, tajā pašā laikā nopietni meklēdams dziļāku izpratni, aptvers, ka viņam ir atvērta visa Debesu mantu krātuve. Jo vairāk viņš centīsies dot citiem gaismu, jo vairāk gaismas saņems. Jo vairāk cilvēks Dieva Vārdu mēģina izskaidrot citiem un dara to mīlestībā pret šīm dvēselēm, jo skaidrāks tas kļūst viņam pašam. Jo vairāk mēs izmantojam savas zināšanas un spējas, jo vairāk zināšanu un spēju mums būs.

Katrs centiens Kristus labā nesīs svētību mums pašiem. Ja savus līdzekļus izlietosim Viņam par godu, Viņš mums dos vairāk. Ja centīsimies citus mantot Kristum un savas rūpes par dvēselēm izteiksim lūgšanās, mūsu sirdis pukstēs Dieva žēlastības dzīvinošajā iespaidā, jūtas spēcīgāk iekvēlosies dievišķā dedzībā; visa mūsu kristīgā dzīve kļūs reālāka, nopietnāka, un tajā būs vairāk lūgšanu.

Debesīs cilvēka vērtība tiek noteikta pēc [355] sirds spējas pazīt Dievu. Šī pazīšana ir visa spēka avots. Dievs cilvēku radīja tā, lai visas spējas būtu dievišķā prāta spējas; Viņš cenšas cilvēcisko prātu tuvināt dievišķajam. Viņš mums piedāvā priekšrocību sadarboties ar Kristu, atklājot Viņa žēlastību pasaulei, lai tādā veidā mēs varētu saņemt lielākas zināšanas par Debesu lietām.

Raugoties uz Jēzu, mēs gūstam skaidrāku un konkrētāku priekšstatu par Dievu, un uzlūkojot mēs tiekam pārvērsti. Labestība un mīlestība pret citiem cilvēkiem mums kļūst par dabisku izturēšanās veidu. Mēs veidojam raksturu, kurš ir dievišķā rakstura kopija. Pieaugdami Kristus līdzībā, mēs vairojam savas spējas pazīt Dievu. Arvien vairāk mēs vienojamies sadraudzībā ar Debesu pasauli, un nepārtraukti pieaug mūsu iespējas saņemt zināšanu bagātības un mūžības gudrību.

Vienīgais talants

Cilvēks, kurš saņēma vienu talantu, “aizgāja un ieraka to zemē un tā paslēpa sava kunga naudu”.

Tas, kuram bija vismazākā dāvana, savu talantu bija atstājis neizmantotu. Šeit ir sniegts brīdinājums visiem, kas savas dotības uzskata par mazām, cenzdamies attaisnot to, ka nepiedalās kalpošanā Kristum. Ja šie kristieši spētu darīt kaut ko lielu, viņi ar prieku to uzņemtos; taču, tā kā šie ļaudis var kalpot tikai mazās lietās, tie domā, ka tas viņiem dod tiesības nedarīt neko. Šeit viņi kļūdās. Dalīdams dāvanas, Kungs pārbauda raksturus. Cilvēks, kurš neuzskatīja par vajadzīgu izmantot savu vienīgo talantu, parādīja, ka ir neuzticīgs kalps. Ja viņš būtu saņēmis piecus talantus, tad viņš tos būtu apracis tāpat, kā apraka šo vienu. Tas, ka viņš nepareizi rīkojās ar vienu talantu, parāda viņa nicinošo attieksmi pret Debesu dāvanām.

[356] “Kas vismazākajā lietā ir uzticams, tas arī lielās lietās ir uzticams.” (Lūk. 16:10) Mazo lietu svarīgums bieži vien netiek pienācīgi novērtēts tikai tāpēc, ka tās ir mazas. Tomēr tām ir liela nozīme cilvēka audzināšanā. Kristieša dzīvē nav tādu lietu, kurām nebūtu vērtības. Mēs piedzīvosim daudz briesmu sava rakstura veidošanas procesā, ja nepietiekami novērtēsim mazo lietu svarīgumu.

“Kas vismazākajā lietā ir netaisns, tas arī lielās lietās ir netaisns.” Būdams neuzticīgs pat vismazākajās lietās, cilvēks savam Radītājam nekalpo tā, kā tas pienāktos. Šī neuzticība atsaucas uz cilvēku pašu. Viņš vairs nesaņem tās svētības, spēku un rakstura stingrumu, ko varētu iegūt, ja pilnīgi pakļautos Dievam. Dzīvojot bez Kristus, viņš tiek pakļauts sātana kārdinājumiem un savā kalpošanā Kungam pieļauj kļūdas. Tā kā mazajās lietās šāds cilvēks nerīkojas saskaņā ar pareizajiem principiem, tad viņš nepaklausa Dievam arī lielajās lietās, kuras viņš uzskata par savu īsto darbu. Nepilnības, kas pieļautas dzīves sīkumos, pāriet arī uz svarīgākām lietām. Cilvēks rīkojas saskaņā ar ierastajiem principiem. Tādējādi atkārtota rīcība veido ieradumus, ieradumi — raksturu, bet, tas, savukārt, izšķirs mūsu likteni šajā dzīvē un mūžībā.

Vienīgi ar uzticību mazās lietās dvēseli var sagatavot uzticībai lielāku pienākumu pildīšanā. Daniēlam un viņa draugiem Dievs lika sastapties ar Bābeles lielajiem vīriem, lai šie pagāni varētu iepazīties ar patiesas reliģijas principiem. Elku pielūdzējas nācijas vidū Daniēlam bija jāpārstāv Dieva raksturs. Kā tad viņš kļuva derīgs tik atbildīgam un godpilnam stāvoklim? Visu viņa dzīvi bija veidojusi uzticība, sākot no mazām lietām. Daniēls pagodināja Dievu, pildot vismazākos pienākumus, un Kungs ar viņu sadarbojās. Daniēlam un viņa biedriem Dievs [357] deva “ieskatu un saprašanu visās gudrībās un zinātnēs, bet Daniēlu apveltīja ar spēju saprast visādas parādības un sapņus”. (Dan. 1:17)

Kā Dievs aicināja Daniēlu liecināt par Viņu Bābelē, tā Viņš arī mūs šodien aicina kļūt par Viņa lieciniekiem pasaulē. Kungs vēlas, lai savā dzīvē kā lielos, tā mazos darbos mēs cilvēkiem atklātu Viņa valstības principus.

Zemes dzīves laikā Kristus mācīja rūpīgi izturēties arī pret mazajām lietām. Viņš pastāvīgi nesa lielā pestīšanas darba nastu. Mācot un dziedinot visi Viņa prāta un fiziskie spēki tika maksimāli nodarbināti; tomēr Viņš ievēroja arī visvienkāršākās lietas dzīvē un dabā. Visaudzinošākās Kristus mācības bija tās, kurās ar vienkāršiem no dabas ņemtiem piemēriem Viņš ilustrēja [358] lielās Dieva valstības patiesības. Viņš nepalaida garām pat savu visnecilāko kalpu vajadzības. Viņa auss sadzirdēja katru saucienu pēc palīdzības. Ļaužu drūzmā Jēzus spēja sajust slimās sievietes pieskārienu — atbildi saņēma visvieglākais ticības pieskāriens. Uzmodinājis Jaira meitiņu no mirušajiem, Viņš vecākiem atgādināja, ka bērnam jāiedod ēst. Kad savā varenajā spēkā Kristus piecēlās no kapa, Viņš neuzskatīja par apkaunojumu satīt un rūpīgi nolikt vietā līķautus, kuros Viņš tika guldīts kapā.

Darbs, kurā mēs kā kristieši tiekam aicināti, ir sadarbošanās ar Kristu dvēseļu glābšanā. Mēs ar Viņu esam noslēguši derību, ka darīsim šo darbu. Atstāt darbu novārtā nozīmē parādīt neuzticību Kristum. Taču, lai darbu veiktu, mums jāseko Viņa piemēram uzticīgā, godīgā attieksmē pret mazajām lietām. Tā ir panākumu atslēga visās kristiešu darbības un ietekmes sfērās.

Kungs vēlas, lai Viņa ļaudis sasniedz dzīves kāpņu visaugstāko pakāpienu un pagodinātu Dievu ar spējām, kuras Viņš labprāt piešķir. Dieva žēlastība ir sagādājusi visu, lai mēs varētu atklāt, ka rīkojamies saskaņā ar labākiem plāniem nekā pasaule. Mums jāparāda, ka, ticot Dievam un Viņa varai darboties pie cilvēku sirdīm, mēs esam pārāki gan intelektuālā ziņā, gan arī izpratnē, izveicībā un zināšanās.

Taču tiem, kam nav daudz dotību, nebūtu jāzaudē drosme. Tie lai izmanto to, kas viņiem ir, uzticīgi sargādami sava rakstura vājās vietas un cenzdamies dievišķajā žēlastībā darīt tās stipras. Katrā lietā, ko darām, mums jāieauž uzticība un jāizkopj tās īpašības, kuras mūs dara spējīgus veikt darbu.

Noteikti jāpārvar ieradumus būt nevīžīgam. [359] Vislielākās kļūdas daudzi attaisno ar aizmāršību. Bet vai tad tiem nepiemīt intelektuālās spējas tāpat kā citiem? Tātad — tiem jādisciplinē savs prāts, lai uzlabotu atmiņu. Aizmāršība ir grēks; arī nevīžība ir grēks. Ja tu būsi nevīžīgs, tad tā tu vari atstāt novārtā arī savas dvēseles glābšanu un beigās izrādīties nederīgs Dieva valstībai.

Jau mazajās lietās ir jāīsteno lielo patiesību principi. Ikdienas visvienkāršākajos pienākumos ir jāieauž praktiska reliģija. Jebkuram cilvēkam visaugstākais sasniegums ir bezierunu paklausība Kunga vārdam.

Daudziem šķiet, ka viņu dzīve ir bezjēdzīga un ka viņi neko nedara Dieva valstības labā, jo viņi nav tieši saistīti ar reliģiska rakstura darbu. Taču tā ir kļūda. Ja viņi strādā darbu, kurš jebkurā gadījumā kādam ir jāveic, tad tiem nav sevi jāvaino par to, ka viņi nebūtu derīgi Dieva lielajā saimē. Nedrīkst ignorēt pat visnecilākos pienākumus. Katrs godīgs darbs ir svētība, un tā uzticīga veikšana var pierādīt cilvēka atbilstību lielākam uzdevumam.

Lai arī darbs būtu ļoti vienkāršs, tomēr, ja tas tiek darīts, pilnīgi nododot sevi Dievam, tad tas Viņam ir tikpat pieņemams kā visaugstākā kalpošana. Neviens upuris netiek uzskatīts par mazu, ja to pienes no sirds un ar prieku.

Lai kur arī mēs neatrastos, Kristus mums liek uzņemties to pienākumu, kurš tobrīd būtu jāveic. Ja tas ir mājās, tad labprātīgi un ar aizrautību ķeries pie darba, lai padarītu mājas par patīkamu vietu. Ja tu esi māte, tad audzini bērnus Kristum. Tas ir Dieva darbs tikpat lielā mērā, kā mācītāja uzstāšanās no katedras. Ja tavs pienākums ir virtuvē, tad centies būt nevainojama virēja. Gatavo veselīgus, barojošus un garšīgus ēdienus. Tāpat kā, gatavojot ēdienu, tu izmanto vislabākās izejvielas, tā arī nodarbini savu prātu ar vislabākajām domām. Ja tavs darbs ir zemes apstrādāšana vai kāds cits ārods, tad pildi savu [360] pienākumu tā, lai tas nes sekmes. Noskaņojies uz to, ko tu dari. Visā savā darbā atklāj Kristu. Dari tā, kā tavā vietā būtu darījis Viņš.

Lai arī tavs talants būtu mazs, Dievs tam ir paredzējis atbilstošu vietu. Ja šis viens talants tiks gudri izmantots, tas paveiks savu uzdevumu. Ar uzticību mazajos pienākumos mums jārīkojas pēc saskaitīšanas principa, bet Dievs mūsu labā darbosies pēc reizināšanas principa. Šo sīkumu bagātināts, Viņa darbs kļūs sevišķi ietekmīgs.

Lai dzīva ticība kā zelta pavedieni rotā pat vismazākos darbus. Tad visi ikdienas pienākumi sekmēs kristieša pieaugsmi. Tiks nodrošināta nepārtraukta raudzīšanās uz Jēzu. Mīlestība pret Viņu ienesīs dzīvinošu spēku visos uzsāktajos darbos. Pareizi izmantojot savus talantus, mēs kā ar zelta ķēdi varam savienoties ar augstāko pasauli. Šī ir patiesa svēttapšana, jo tās būtība ir enerģiska ikdienas pienākumu pildīšana un pilnīga paklausība Dieva gribai.

Taču daudzi kristieši gaida, ka viņiem tiks piedāvāts kāds liels un svarīgs darbs. Tā kā viņiem neizdodas atrast pietiekami ievērojamu vietu, lai sasniegtu savas godkāres mērķus, tad šie ļaudis nav uzticīgi dzīves ikdienas pienākumos. Tie viņiem liekas neinteresanti. Dienu no dienas viņi palaiž garām izdevības parādīt Dievam uzticību. Kamēr tie gaida lielo un svarīgo darbu, dzīve paiet, bet mērķi nav sasniegti un darbi paliek nepadarīti.

Atdotie talanti

“Pēc ilga laika šo kalpu kungs atnāca un sāka norēķināties ar tiem.” Kad Kungs izskatīs savu kalpu atskaites, tad tiks vērtēts katra talanta nestais ieguvums. Padarītais darbs runā par darītāja raksturu.

Tie, kam bija pieci un divi talanti, uzticētās dāvanas Kungam atdeva kopā ar atnesto peļņu. [361] Tā rīkodamies, viņi paši nepretendē ne uz kādu nopelnu. Viņu talanti ir tie, kas viņiem tika iedoti; viņi gan ir nopelnījuši arī citus, taču bez ieguldījuma nekādas peļņas nebūtu. Šie kalpi saprot, ka ar to viņi ir vienīgi izpildījuši savu pienākumu. Kapitāls piederēja Kungam, un līdz ar to arī peļņa. Ja Pestītājs tiem nebūtu devis savu mīlestību un žēlastību, tad mūžības priekšā tie būtu nabagi.

Bet tad, kad Kungs pieņem talantus, Viņš atalgo strādniekus tā, it kā tas viss būtu viņu nopelns. Viņa sejas izteiksme pauž prieku un apmierinājumu. Kungam ir prieks par to, ka Viņš tiem var dāvāt svētības. Par katru veikto kalpošanu un katru upuri Viņš tiem atmaksā, taču ne tāpēc, ka Viņš to būtu parādā, bet gan tāpēc, ka Viņa sirds ir mīlestības un laipnības pārpilna.

“Labi, tu, godīgais un uzticīgais kalps,” Kungs atbild, “tu esi bijis uzticīgs pār mazumu, Es tevi iecelšu pār daudzumu. Ieej sava Kunga priekā!”

Debesu atzinību spēj iekarot uzticība un paļāvība uz Dievu, kalpošana mīlestībā. Katrs Svētā Gara pamudinājums, kurš aicina cilvēkus darīt labu un tuvoties Dievam, tiek atzīmēts Debesu grāmatās, un Dieva noliktajā dienā tie ļaudis, ar kuru starpniecību Viņš būs strādājis, saņems atzinību.

Uzticīgie kalpi sava Kunga priekā ieies tad, kad Debesu valstībā tie redzēs cilvēkus, kuru pestīšanā ir bijuši iesaistīti. Tur šiem ļaudīm tiks dota iespēja piedalīties Dieva darbā, jo tam nepieciešamo sagatavotību viņi būs ieguvuši, strādājot jau šeit uz zemes. Sava rakstura un svētās kalpošanas ziņā Debesīs mēs būsim tie paši, kas šodien. Kristus par sevi sacīja: “Cilvēka Dēls nav nācis, lai Viņam kalpotu, bet ka Viņš kalpotu.” (Mat. 20:28) Šis Viņa darbs uz zemes ir Viņa darbs arī Debesīs. Mūsu atalgojums par strādāšanu kopā ar Kristu šajā pasaulē būs lielāks spēks un plašākas iespējas, ko sniegs sadarbošanās ar Viņu nākamajā pasaulē.

[362] “Bet atnāca arī tas, kas bija dabūjis vienu talantu un sacīja: “Es pazīstu tevi kā bargu cilvēku, tu pļauj, kur neesi sējis, un salasi, kur neesi kaisījis. Es baidījos, un aizgāju un apraku tavu talantu zemē. Te viņš ir, ņem savu mantu.””

Tā cilvēki attaisno savu nevērību pret Dieva dāvanām. Tie uzskata Dievu par skarbu tirānu, kurš cenšas pieķert viņus kļūdās un sodīt par tām. Tie vaino Dievu, ka Viņš prasot to, ko nekad nav devis, jeb pļaujot, kur nav sējis.

Ir daudz tādu, kuri savās sirdīs Dievu uzskata par bargu kungu, jo Viņš no šiem cilvēkiem prasa viņu īpašumus un, lai tie Viņam kalpotu. Taču mēs Dievam nevaram pienest neko citu, kā vien to, kas Viņam jau pieder. “No Tevis ir viss,” sacīja ķēniņš Dāvids, “un no Tevis paša rokas mēs dodam Tev!” (1. Laiku 29:14) Visas lietas pieder Dievam — ne tikai radīšanas, bet arī pestīšanas dēļ. Visas svētības, kas mums tiek dotas šajā un nākamajā dzīvē, ir apzīmogotas ar Golgātas zīmogu. Tāpēc ir nevietā vainot Dievu, ka Viņš būtu skarbs Kungs, kurš pļauj, kur nav sējis.

Kungs neapstrīd ļaunā kalpa apsūdzību, kaut arī tā ir netaisna; pamatojoties uz paša apsūdzētāja teikto, Viņš pierāda, ka kalpa rīcībai tik un tā nav attaisnojuma. Bija paredzēti dažādi veidi un līdzekļi, kā talants varētu tikt izmantots un nestu peļņu īpašniekam. Kungs sacīja: “Tev vajadzēja dot manu mantu naudas mainītājiem; es pārnācis būtu saņēmis savu naudu ar augļiem.”

Debesu Tēvs no mums prasa ne vairāk un ne mazāk par to, cik Viņš mums ir devis spējas rīkoties. Viņš saviem kalpiem neuzliek nastas, kuras tie nebūtu spējīgi nest. “Viņš zina, kādi radījumi mēs esam, Viņš piemin to, ka mēs esam pīšļi.” (Ps. 103:14) Pateicoties dievišķās žēlastības spēkam, mēs spējam dot visu, ko Viņš no mums prasa.

“No katra, kam daudz dots, daudz [363] prasīs.” (Lūk. 12:48) Ja mēs kaut par mata tiesu būsim darījuši mazāk, nekā to atļāva mūsu spējas, tad katram par to būs jāatbild. Katru iespēju kalpot Kungs mēro stingri. Neizmantotās spējas tāpat tiek ņemtas vērā kā tās, kuras tiek vairotas. Dievs no mums prasīs atbildību par visu, kas mēs varētu kļūt, ja būtu pareizi izlietojuši savus talantus. Mēs tiksim tiesāti pēc tā, ko mums vajadzēja darīt, bet ko nepaveicām tādēļ, ka savus spēkus neizmantojām, lai pagodinātu Dievu. Pat tad, ja nezaudēsim savas dvēseles, mūžībā mēs aptversim, kādas ir sekas, ja talants netiek izmantots. Visas zināšanas un spējas, kuras mēs būtu varējuši iegūt, bet neieguvām, būs mūžīgs zaudējums.

Taču, kad mēs pilnīgi nododamies Dievam un savā darbā sekojam Viņa norādījumiem, tad Viņš uzņemas atbildību par tā veikšanu. Tad Viņš mums neliek raizēties par to, vai mūsu godīgajiem centieniem būs sekmīgs rezultāts. Mums pat ne reizi nav jādomā par neveiksmi. Mums jāsadarbojas ar To, kurš neveiksmi nepazīst.

Mums nevajadzētu daudz runāt par savu vājumu un nespēju. Tā ir atklāta neuzticība Dievam, Viņa vārda noliegšana. Kad kurnam savu nastu dēļ vai atsakāmies no pienākumiem, kurus pildīt Viņš mūs aicina, tad ar to mēs īstenībā sakām, ka Viņš ir bargs kungs — Viņš prasa no mums to, kā veikšanai nav devis spēku.

Slinkā kalpa izturēšanos bieži vien mums gribas uzskatīt par pazemību. Taču īsta pazemība ir pavisam citāda. Būt tērptam pazemībā nenozīmē, ka mums jābūt intelektuāli neattīstītiem, nepilnīgiem savos centienos, tādiem, kas baidās no dzīves un izvairās no nastām, lai tikai neciestu neveiksmi. Patiesa pazemība īsteno Dieva nodomus, savā rīcībā būdama atkarīga no Viņa spēka.

Dievs savā darbā izmanto tos, kurus vēlas. Dažkārt vislielākajam darbam Viņš izraugās visnecilākos instrumentus, jo Viņa [364] spēks atklājas cilvēku vājumā. Mums ir savi standarti, un, pamatojoties uz tiem, vienu lietu mēs vērtējam kā lielu, bet citu — kā mazu, taču Dievs neizmanto mūsu kritērijus. Nevajadzētu iedomāties, ka tas, kas mums ir liels, noteikti ir liels arī Dieva skatījumā, vai, ko mēs uzskatām par mazu, ir tāds arī Dieva acīs. Mūsu uzdevums nav savu talantu vērtēšana un darbu izvēle. Mums jāuzņemas tās nastas, kuras Dievs mums ir uzlicis, jānes tās Viņa dēļ, vienmēr griežoties pie Viņa, lai saņemtu mieru un atspirdzinājumu. Lai arī kādu darbu mēs darītu, Dievu vienmēr pagodina labprātīga kalpošana, kas tiek veikta no sirds. Viņš ir iepriecināts, ja mēs savus pienākumus uzņemamies ar pateicību, priecādamies, ka tiekam atzīti par cienīgiem, lai būtu Viņa darbabiedri.

Atņemtais talants

Kūtrajam kalpam tika pasludināts šāds spriedums: “Tāpēc ņemiet viņa talantu un dodiet to tam, kam ir desmit talantu.” Šeit, tāpat kā, atalgojot uzticīgo darbinieku, tiek norādīts ne tikai uz algu pēc izšķirošās tiesas, bet arī uz pakāpenisku atalgošanu jau šajā dzīvē. Kā materiālajā, tā arī garīgajā sfērā neizmantotās spējas novājinās un atrofējas. Aktivitāte ir dzīvības likums, bet dīkstāve ir nāve. “Bet ikvienam ir dota gara izpausme, lai nestu svētību [visiem].” (1. Kor. 12:7) Dāvanas vairojas tad, kad tās tiek izmantotas, lai nestu svētību citiem, bet, norobežotas kalpošanai sev, tās samazinās un beigās tiek atņemtas. Tas, kurš atsakās sniegt to, kas viņam ir, beidzot pārliecināsies, ka viņam arī vairs nav nekā, ko dot. Viņš ļaujas procesam, kurš neizbēgami degradē un galīgi iznīcina dvēseles spēkus.

Lai neviens nedomā, ka var dzīvot savtīgu dzīvi, bet tad, pēc kalpošanas savām interesēm, ieiet sava Kunga priekā. Šie cilvēki nespētu baudīt prieku, ko sniedz nesavtīga mīlestība. Tie nebūtu atbilstoši Debesu [365] pagalmiem. Tie nespētu novērtēt šķīsto mīlestības atmosfēru, kas caurstrāvo Debesis. Eņģeļu balsis un viņu kokles tos neiepriecinātu. Viņu prātiem Debesu atziņas būtu kā mīkla.

Tos, kuri nebūs strādājuši Kristus labā, tos, kuri no Viņa būs aizgājuši, nepildīdami nevienu pienākumu, domādami vienīgi par sevi un izpatikdami sev, lielajā tiesas dienā visas zemes Tiesnesis ierindos starp tiem, kuri ir darījuši ļaunu. Viņi saņems to pašu sodu.

Daudzi, kuri sevi sauc par kristiešiem, neņem vērā Dieva prasības un tomēr nejūt, ka te būtu kas slikts. Tie zina, ka zaimotājs, slepkava un laulības pārkāpējs ir pelnījis sodu, bet viņiem taču patīk dievkalpojumi, viņiem patīk klausīties Evaņģēlija sludināšanu, un tāpēc tie iedomājas, ka ir kristieši. Kaut arī šie ļaudis būs pavadījuši dzīvi, rūpēdamies vienīgi par sevi, tomēr, izdzirduši spriedumu: “Ņemiet viņa talantu”, tie būs tikpat pārsteigti kā neuzticīgais kalps. Tāpat kā jūdi, tie nepareizi izmanto viņiem dotās svētības.

Daudzi, kuri nepiedalās Kristus darbā, aizbildinās ar to, ka nespēj strādāt. Bet vai Dievs tos ir padarījis tik nespējīgus? Nē, nekādā ziņā. Šī nespēja ir cēlusies no viņu pašu pasivitātes, un to ir nostiprinājusi tīša izvēle. Pie izteiktā sprieduma tie savās domās īstenībā jau ir nonākuši paši: “Ņemiet viņa talantu.” Nepārtrauktā nepareizā izturēšanās pret talantiem tiem pilnīgi apslāpēs Svēto Garu, kurš ir vienīgā gaisma. Ar spriedumu: “Nelietīgo kalpu izmetiet galējā tumsībā” Debesis apzīmogo viņu pašu izvēli mūžības jautājumā.

"Dariet sev draugus ar netaisno mamonu"

Lūk. 16:1–9

[366] Kristus nākšana notika intensīvas pasaulīgas dzīves laikā. Cilvēki mēdza pakļaut mūžīgo laicīgajam, tiesības uz nākotni — tagadnes lietām. Ilūzijas tie uztvēra kā realitāti, bet realitāti — kā ilūzijas. Neredzamo pasauli tie neuzlūkoja ticībā. Šīs dzīves lietas sātans viņiem pasniedza kā sevišķi pievilcīgas un visaptverošas, un tie sekoja viņa kārdinājumiem.

Kristus nāca, lai šo kārtību mainītu. Viņš centās lauzt maģisko varu, kas bija pārņēmusi un sagūstījusi cilvēkus. Ar savām mācībām Debesu un zemes prasības Viņš centās nolikt tām atbilstošajās vietās, novērst cilvēku domas no tagadnes uz nākotni. Viņš tos aicināja pārtraukt tiekties pēc laicīgajām lietām un mudināja gatavoties mūžībai.

Kristus sacīja: “Bija bagāts cilvēks, tam bija mājas pārvaldnieks. Par to viņam pienesa ziņas, ka tas izšķērdējot viņa mantu.” Saimnieks visu savu īpašumu bija nodevis šī kalpa rokās, taču tas izrādījās neuzticīgs. Saimnieks bija pārliecināts, ka [367] pastāvīgi tiek aplaupīts. Viņš nolēma šo kalpu vairs ilgāk neatstāt amatā un lika sniegt atskaiti par savu darbību. “Ko es dzirdu par tevi,” viņš sacīja, “dod norēķinu par savu namturību, jo tu nevari ilgāk būt par pārvaldnieku.”

Domādams par gaidāmo amata zaudēšanu, pārvaldnieks savā tālākajā dzīvē saskatīja trīs perspektīvas — viņam būs vai nu smagi jāstrādā, jāubago, vai arī jāmirst badā. Tad viņš pie sevis teica: “Ko es tagad darīšu, jo mans kungs man atņem nama valdīšanu? Rakt es nespēju un diedelēt kaunos. Es zinu, ko darīšu, lai tie mani uzņem savās mājās, kad es būšu atstādināts no pārvaldnieka amata!” “Un, ataicinājis pa vienam visus sava kunga parādniekus, viņš sacīja pirmajam: “Cik tu manam kungam esi parādā?” Tas sacīja: “Simts mucu eļļas.” Bet viņš teica: “Še, ņem savu zīmi, sēdies un raksti tūliņ piecdesmit!” Pēc tam viņš kādam citam jautāja: “Bet tu, cik esi parādā?” Tas sacīja: “Simts mēru kviešu.” Viņš teica: “Še, ņem savu zīmi un raksti astoņdesmit!””

Šis neuzticīgais kalps savā negodīgajā rīcībā iesaistīja arī citus. Lai tiem palīdzētu, viņš krāpa savu saimnieku, un, tā kā parādnieki neatraidīja šo palīdzību, tiem bija jāpiekrīt uzņemt viņu savās mājās kā draugu.

“Un kungs uzteica netaisno nama pārvaldnieku, ka tas gudri bija darījis.” Pasaulīgais saimnieks augstu novērtēja viltību, kuru savā rīcībā izmantoja tas, kurš viņu apkrāpa. Taču bagātnieka uzslava nebija Dieva uzslava.

Kristus neslavēja netaisno pārvaldnieku; Viņš liek mums pārdomāt šo labi pazīstamo situāciju, lai ilustrētu kādu mācību, ko Viņš vēlējās pasniegt. “Dariet sev draugus ar netaisno mamonu,” Viņš sacīja, “lai, kad viņa vairs nav, tie jūs uzņem mūžīgajos mājokļos.”

[368] Farizeji Pestītāju kritizēja par to, ka Viņš uzturēja draudzīgas attiecības ar muitniekiem un grēciniekiem. Bet Viņa interese pret tiem nebija mazinājusies, arī darbs viņu labā netika pārtraukts. Kristus redzēja, ka šo ļaužu nodarbošanās veda tos kārdināšanā. No visām pusēm viņiem uzbruka ļauni vilinājumi. Pirmais ļaunais solis bija viegls, bet tālākais ceļš strauji veda lejup, palielinādams negodīgumu un vairodams noziegumus. Jēzus ar visiem līdzekļiem centās tos mantot augstākiem mērķiem un cēlākiem principiem. Tieši par to Viņš domāja, kad runāja par neuzticīgo pārvaldnieku. Muitnieku dzīvē pastāvēja tieši tāda situācija, kāda bija attēlota līdzībā, un šajā Kristus sniegtajā aprakstā tie saskatīja savus darbus. Tā tika piesaistīta viņu uzmanība, un no pašu negodīgās rīcības ainojuma daudzi guva garīgu mācību.

Tomēr ar šo līdzību vispirms tiešā veidā tika uzrunāti mācekļi. Viņiem pirmajiem tika pasniegts patiesības raugs, un ar viņu starpniecību tam bija jāaizsniedz citi. Daudzas Kristus mācības mācekļi sākumā nesaprata, un bieži vien šķita, ka Viņa sniegtās patiesības ir gandrīz pavisam aizmirstas. Taču Svētā Gara ietekmē šīs lietas vēlāk [369] tika atsvaidzinātas un darītas skaidras, tā ka mācekļi tās pārliecinoši pasniedza jaunatgrieztajiem, kas pievienojās draudzei.

Pestītājs uzrunāja arī farizejus. Viņš neatmeta cerības, ka tie sajutīs Viņa vārdu spēku. Daudzi savos sirds dziļumos bija pārliecināti, un, klausoties patiesību Svētā Gara vadībā, ne viens vien sāka ticēt Kristum.

Farizeji mēģināja celt Kristum neslavu, pārmetot, ka Viņš uztur draudzīgas attiecības ar muitniekiem un grēciniekiem. Nu šos pārmetumus Viņš pavērsa pret apsūdzētājiem pašiem. Situāciju, kas raksturīga muitniekiem, Viņš pasniedz farizejiem kā tādu, kas aino arī viņu rīcību un parāda vienīgo veidu, kā tie var izkļūt no saviem maldiem.

Neuzticīgajam pārvaldniekam kunga manta tika uzticēta tādēļ, lai to izmantotu labdarības nolūkos, taču viņš to bija lietojis savām vajadzībām. Tas pats sakāms par Israēlu. Dievs bija izredzējis Ābrahāma pēcnācējus. Ar stipru roku Viņš tos bija izvedis no Ēģiptes verdzības. Viņš tos bija padarījis par patiesības pārvaldniekiem, lai tie nestu svētību pasaulei. Israēliešiem bija uzticēts dzīvais Dieva Vārds, un viņu pienākums bija dalīties tajā ar citiem. Bet Kunga pārvaldnieki šīs dāvanas bija lietojuši, lai iedzīvotos bagātībā un vairotu savu slavu.

Iedomīgie un paštaisnie farizeji nevietā izlietoja mantu, ko viņu rīcībā bija nodevis Dievs un ar kuru tiem Viņš bija jāpaaugstina.

Līdzībā minētais kalps nebija rūpējies par nākotni. Viņš bija piesavinājies mantu, kas tam tika uzticēta lietošanai citu labā, taču viņš domāja tikai par tagadni. Kad šis cilvēks tiks atcelts no pārvaldnieka amata, viņam vairs nepiederēs nekas. Taču pagaidām saimnieka manta vēl bija viņa rokās, un viņš nolēma [370] to izlietot tā, lai nodrošinātu sev iztiku nākotnē. Lai to panāktu, kalpam bija jārīkojas pēc jauna plāna. Nu vairs nevarēja krāt sev — bija jādod citiem. Tā viņš varētu sev iegūt draugus, kuri pēc atstādināšanas no amata uzņemtu viņu pie sevis. To pašu varēja teikt par farizejiem. Drīz pārvaldnieku pienākumi tiem tiks atņemti, un viņi tiek aicināti nodrošināt sev nākotni. Vienīgi, domājot par citu labumu, viņi varēja iegūt ko labu sev. Vienīgi, dodot Dieva dāvanas citiem šajā dzīvē, tie varēja nodrošināt sev mūžību.

Izstāstījis līdzību, Kristus sacīja: “Šīs pasaules bērni savās lietās ir gudrāki par gaismas bērniem.” Citiem vārdiem sakot, pasaulīgajās lietās prasmīgie sev kalpo gudrāk un dedzīgāk, nekā Dievam kalpo tie, kas sevi sauc par Viņa bērniem. Tā tas bija Kristus dienās, un tā tas ir arī šodien. Paskatieties, kā dzīvo tie, kuri sevi sauc par kristiešiem. Kungs tiem ir devis talantus, spēku un ietekmi; Viņš tiem ir uzticējis arī naudu, lai tie varētu piedalīties lielajā pestīšanas darbā. Visām Viņa dāvanām jātiek izmantotām par svētību cilvēcei, lai atvieglotu cietējus un trūcīgos. Mums ir jāpaēdina izsalkušie, jāapģērbj kailie, jārūpējas par atraitnēm un bāreņiem, jākalpo nelaimīgajiem un apspiestajiem. Dievs nekādā ziņā nebija domājis, ka pasaulē vajadzētu būt šīm daudzajām nelaimēm. Viņš nebūt nav ieplānojis, ka vienam cilvēkam vajadzētu dzīvot greznības pārpilnībā, bet tajā pašā laikā kāda cita bērniem būtu jāraud pēc maizes. Līdzekļi, kas pārsniedz dzīves vajadzības, cilvēkam tiek uzticēti, lai viņš darītu labu, lai nestu svētību cilvēcei. Kungs saka: “Pārdodiet savu īpašumu un izdaliet to nabagiem.” (Lūk. 12:33) Esiet “devīgi, nesavtīgi”. (1. Tim. 6:18) “Aicini nabagus, kropļus, tizlus un aklus.” (Lūk. 14:13) “Atraisiet kalpības jūga važas,” “tos, kam pāri nodarīts, atlaidiet svabadībā un [371] noņemiet no viņu pleciem ikkatru jūgu.” “Savu maizi lauz izsalkušam, un nabagus, kas bez pajumtes, uzņem savā namā; kad tu redzi kailus, (..) tos apģērb.” “Paēdini apbēdinātu dvēseli.” (Jes. 58:6,7,10) “Ejiet pa visu pasauli un pasludiniet Evaņģēliju visai radībai.” (Marka 16:15) Tādas ir Kunga pavēles. Vai lielais ļaužu pulks, kas sevi sauc par kristiešiem, dara šo darbu?

Ak, cik daudzi piesavinās Dieva dāvanas! Cik daudzi krāj namu pēc nama un vienu zemes gabalu pēc otra! Cik daudzi savu naudu iztērē izpriecās, iekāres apmierināšanai, krāšņiem namiem, mēbelēm un apģērbam! Citi cilvēki tiek pamesti nelaimēs un noziegumos, kļūst par upuriem slimībām un nāvei. Milzum daudz ļaužu aiziet bojā, neredzējuši nevienu līdzjūtīgu skatienu, nedzirdējuši nevienu līdzjūtīgu vārdu un ne reizi nepiedzīvojuši draudzīgu izturēšanos.

Cilvēki ir vainojami Dieva aplaupīšanā. Tas, ka viņi savtīgi izmanto līdzekļus, laupa Dievam to godu, kas Viņam būtu jāsaņem, kad tiek atvieglotas cilvēces ciešanas un veikts dvēseļu pestīšanas darbs. Cilvēki ļaunprātīgi izmanto tiem [372] uzticētās vērtības. Kungs paziņo: “Un tad Es nākšu pie jums un jūs tiesāšu, un Es nodošu uz vietas savu taisno liecību pret (..) tiem, kas izturas varmācīgi un netaisni pret algādžiem, atraitnēm un bāriņiem, kas nomāc ienācējus svešiniekus.” “Vai ir pareizi, ka cilvēks krāpj Dievu, kā jūs Mani krāpjat? Jūs tad sakāt: “Kā tad mēs Tevi krāpjam?” Ar desmito tiesu un nenoteikti pienesamiem ziedojumiem jeb nodevām. Tādēļ jau jūs esat nolādēti tā, ka viss krīt jums no rokām un iet jūsu rokās bojā, jo jūs visi vienā kopā cits pār citu Mani krāpjat!” (Mal. 3:5,8,9) “Nu, tad, bagātnieki, (..) jūsu bagātība ir sapuvusi, un jūsu drēbes ir kodes saēdušas, jūsu zelts un sudrabs ir sarūsējis, un viņu rūsa būs jums par liecību (..). Jūs esat sev mantas krājuši pēdējās dienās.” “Jūs esat virs zemes dzīvojuši kārumā un baudās.” “Raugi, alga, atrauta strādniekiem, kas ir nopļāvuši jūsu laukus, brēc, un pļāvēju saucieni ir sasnieguši tā Kunga Cebaota ausis.” (Jēk. 5:1–3,5,4)

Pienāks brīdis, kad katram būs jāatsakās no uzticētajām dāvanām. Pēdējās tiesas dienā cilvēku krātajai bagātībai vairs nebūs nekādas vērtības. Viņu rīcībā tad nebūs nekā, ko tie varētu uzskatīt par savu.

Tiem, kuri savu dzīvi pavada, krādami laicīgu mantu, ir mazāk gudrības, saprātīgas rīcības un rūpju par savu mūžīgo labklājību nekā netaisnajam pārvaldniekam par savu laicīgo iztiku. Tie, kas sevi sauc par gaismas bērniem, nav tik gudri kā tās pašas paaudzes pasaules bērni. Šie ir tie, par kuriem pravietis, raudzīdamies nākotnē uz tiesas dienu, ir pasludinājis: “Cilvēki atmetīs savus sudraba un zelta elka dievus, ko viņi bija darinājuši pielūgsmei, aizmetīs tos projām žurkām un sikspārņiem un paslēpsies klinšu aizās un klinšu alās bailēs no tā Kunga un Viņa varenās godības, kad Viņš celsies, lai zemei iedvestu bijību.” (Jes. 2:20,21)

[373] “Dariet sev draugus ar netaisno mamonu,” Kristus sacīja, “lai, kad viņa vairs nav, tie jūs uzņem mūžīgajos mājokļos.” Dievs, Kristus un eņģeļi kalpo tiem, kam ir nelaimes, kam ir ciešanas, un tiem, kuri grēko. Nodod sevi Dievam šajā darbā, izmanto Viņa dotās dāvanas šim mērķim, un tu sadarbosies ar Debesu būtnēm. Tava sirds pukstēs saskaņā ar viņu sirdīm. Arī tavs raksturs saplūdīs ar viņu raksturu. Tad šie Debesu mājokļu iemītnieki tev nebūs sveši. Kad zemes lietām būs pienācis gals, tevi laipni ielūgs Debesu vārtu sargi.

Līdzekļi, kas tiks izmantoti, lai nestu svētību citiem, nesīs augļus. Pareizi izlietotās bagātības paveiks lielu darbu. Dvēseles tiks mantotas Kristum. Cilvēks, kurš savā dzīvē seko Kristus plānam, Dieva pagalmos ieraudzīs tos, kuru labā viņš ir strādājis un pienesis upurus uz zemes. Atpirktie pateicībā atcerēsies tos, ar kuru darba starpniecību viņi ir pestīti. Debesis būs dārgas tiem, kuri būs uzticīgi strādājuši dvēseļu glābšanas darbā.

Šajā līdzībā ietvertā mācība paredzēta visiem. No katra tiks prasīta atbildība par svētībām, ko viņam devis Kristus. Dzīve ir pārāk nopietna, lai tajā visu pārņemtu laicīgās un zemes lietas. Kungs vēlas, lai no tā, ko neredzamā un mūžīgā pasaule ir devusi mums, mēs dotu arī citiem.

Katru gadu miljonu miljoni dvēseļu aiziet mūžībā nebrīdinātas un nesaņēmušas pestīšanu. Ik brīdi mūsu daudzveidīgajā dzīvē paveras iespējas tās aizsniegt un glābt. Šīs izdevības nepārtraukti nāk un iet. Dievs vēlas, lai mēs tās izmantojam maksimāli. Paiet dienas, nedēļas un mēneši, un, raugi, jau atkal par vienu dienu, nedēļu un mēnesi mums ir palicis mazāk laika, kurā varētu darīt savu darbu. Labākajā gadījumā vēl daži gadi, un atskanēs balss, kurai mēs [374] nevaram neatbildēt: “Dod norēķinu par savu namturību.”

Kristus ikvienu aicina pārdomāt. Tagad rēķini godīgi. Vienā svaru kausā liec Jēzu, kurš nozīmē mūžības bagātības, dzīvību, patiesību, Debesis un Kristus prieku par atpestītajām dvēselēm; otrā ieliec visu pievilcīgo, ko var dot pasaule. Vienā svaru kausā liec savas dvēseles pazušanu un dvēseles, kuras ar tava darba starpniecību varētu tikt glābtas, otrā — gan savu, gan viņu dzīvi, kura atbilst Dieva standartiem. Salīdzini laiku un mūžību. Kamēr tu risini šīs lietas, Kristus saka: “Ko tas cilvēkam palīdz, ka viņš iemanto visu pasauli un zaudē savu dvēseli?” (Marka 8:36)

Dievs vēlas, lai zemes lietu vietā mēs izvēlamies Debesu lietas. Viņš mums paver iespējas noguldīt līdzekļus Debesu bankā. Viņš iedrošinās mūs tiekties pēc visaugstākajiem mērķiem un sargās mūsu visvērtīgākos dārgumus. Viņš saka: “Es darīšu mirstīgo vērtīgāku par tīru zeltu, jā, cilvēku par Ofīras zelta stieni.” (Jes. 13:12 — KJV) Kad tās bagātības, kuras saēd kodes un sabojā rūsa, tiks noslaucītas no zemes virsas, Kristus sekotāji varēs priecāties par Debesu mantu, par neiznīcīgajām bagātībām.

Kristus atpestīto draudzība ir labāka par pasaulē sastopamo draudzību. Tiesības uz mājokļiem, ko Kungs ir aizgājis sagatavot, ir labākas par tiesībām uz vislepnāko pili. Daudz labāki par jebkuru pasaulē dzirdētu uzslavu būs Pestītāja vārdi, kurus Viņš teiks saviem uzticamajiem kalpiem: “Nāciet šurp, jūs, Mana Tēva svētītie, iemantojiet valstību, kas jums ir sataisīta no pasaules iesākuma.” (Mat. 25:34)

Tiem, kuri tomēr ir izšķērdējuši Kristus mantu, Viņš joprojām dod iespēju nodrošināties ar paliekošu bagātību. Viņš saka: “Dodiet, tad jums taps dots.” “Gādājiet sev naudas makus, kas nepaliek veci, neizsīkstošu mantu Debesīs, [375] kur zaglis nevar piekļūt un ko kodes nevar maitāt.” (Lūk. 6:38; 12:33) “Tiem, kas ir bagāti tagadējā pasaules laikmetā, piekodini, (..) lai viņi darītu labu, būtu bagāti labos darbos, devīgi, nesavtīgi, uzkrādami sev labu mantas pamatu nākamai dzīvei, ka iegūtu īsto dzīvību.” (1. Tim. 6:17–19)

Lai tavs īpašums vispirms ir Debesīs! Noliec savus dārgumus pie Dieva troņa. Nodrošini sev tiesības uz Kristus neizmērojamo bagātību. “Dariet sev draugus ar netaisno mamonu, lai, kad viņa vairs nav, tie jūs uzņem mūžīgajos mājokļos.”

"Kurš ir mans tuvākais?"

[376] Jautājums “Kurš ir mans tuvākais?” jūdu starpā mēdza izraisīt nebeidzamus strīdus. Viņi nešaubījās par pagāniem un samariešiem. Tie viņiem bija svešinieki un ienaidnieki. Bet kur pašu tautas un dažādo sabiedrības šķiru vidū ir šī robeža? Kurus priesterim, rabīnam un vecākajam vajadzētu uzskatīt par saviem tuvākajiem? Viņi savu dzīvi pavadīja ceremoniju virknē, ar kuru centās sevi šķīstīt. Šie cilvēki mācīja, ka saskarsme ar neizglītoto un bezrūpīgo pūli tos apgāna, bet šķīstīšana prasa smagu piepūli. Vai “nešķīstos” tie lai uzskata par saviem tuvākajiem?

Uz šo jautājumu Jēzus atbildēja ar līdzību par žēlsirdīgo samarieti. Viņš parādīja, ka mūsu tuvākais nav tikai tas, kurš ir mūsu draudzes loceklis un kuram ir tāda pati ticība kā mums. Šeit nav nozīmes ne rasei, ne ādas krāsai, ne sabiedrības šķirai. Mūsu tuvākais ir jebkurš cilvēks, kuram ir vajadzīga mūsu palīdzība. Mūsu tuvākais ir katra dvēsele, kuru ievainojis un satriecis ienaidnieks. Mūsu tuvākais ir ikviens, kurš ir Dieva īpašums.

[377] Līdzību par žēlsirdīgo samarieti ierosināja jautājums, ko Kristum uzdeva kāds bauslības speciālists. Pestītājam mācot, “kāds rakstu mācītājs piecēlās un, Viņu kārdinādams, sacīja: “Mācītāj, ko man būs darīt, lai iemantoju mūžīgo dzīvi?” “ Farizeji bija mudinājuši rakstu mācītāju uzdot šo jautājumu, cerēdami ievilināt Kristu lamatās, un nu tie ļoti uzmanīgi ieklausījās Viņa atbildē. Bet Pestītājs nekādu strīdu neuzsāka. Viņš lika atbildēt pašam jautātājam. “Kā stāv bauslībā rakstīts,” Kristus jautāja, “kā tu tur lasi?” Jūdi joprojām pārmeta Jēzum vieglprātīgu attieksmi pret Sinaja kalnā doto bauslību, taču no jautājuma par glābšanu Viņš pievērsās jautājumam par paklausību Dieva baušļiem.

Bauslības mācītājs atbildēja: “Tev būs Dievu, savu Kungu mīlēt no visas savas sirds, ar visu savu dvēseli, ar visu savu spēku un ar visu savu prātu, un savu tuvāko kā sevi pašu.” “Tu pareizi esi atbildējis;” sacīja Kristus, “dari to, un tu dzīvosi.”

Bauslības mācītājs nebija apmierināts ar farizeju nostāju un viņu darbiem. Viņš bija pētījis Rakstus ar vēlēšanos izprast to īsto nozīmi. Viņam bija dzīva interese par šo lietu, un tā arī izskanēja patiesā jautājumā: “Ko man būs darīt?” Savā atbildē, nosaucot bauslības prasības, mācītājs neminēja milzum daudzos ceremoniju un rituālu priekšrakstus. Tajos viņš šajā gadījumā nesaskatīja nekādu vērtību, bet minēja divus lielus principus, uz kuriem balstās visa bauslība un pravieši. Atzinīgi novērtēdams viņa atbildi, Pestītājs ieņēma izdevīgākas pozīcijas attiecībā pret rabīniem. Tie nevarēja izvirzīt nekādas pretenzijas par to, ka Viņš atbalstījis bauslības mācītāja teikto.

“Dari to, un tu dzīvosi,” sacīja Kristus. Mācīdams Viņš bauslību vienmēr atklāja kā dievišķi vienotu veselumu, parādīdams, ka nav iespējams vienu priekšrakstu ievērot un kādu citu pārkāpt — visam vijas cauri viens princips. Cilvēka [378] likteni nosaka paklausība visiem likumiem kopā.

Kristus zināja, ka neviens nespēj paklausīt likumam savā spēkā. Viņš vēlējās pārliecināt bauslības mācītāju, lai tas šos jautājumus izpētītu skaidrāk un kritiskāk, tādējādi atrazdams patiesību. Vienīgi pieņemot Kristus spēku un žēlastību, mēs spējam ievērot baušļus. Ticība samaksai par grēku kritušo cilvēku dara spējīgu mīlēt Dievu no visas sirds un savu tuvāko kā sevi pašu.

Bauslības mācītājs zināja, ka viņš nav ievērojis ne pirmos četrus, ne otros sešus baušļus. Šo cilvēku pārliecināja Kristus pārbaudošie vārdi, taču tā rezultātā viņš nevis izsūdzēja savu grēku, bet gan centās to attaisnot. Viņš neatzina patiesību, bet centās parādīt, cik grūti šo bausli ir pildīt. [379] Šādi mācītājs cerēja izvairīties no pārliecināšanas un vienlaicīgi aizstāvēt sevi ļaužu priekšā. Pestītāja vārdi parādīja, ka mācītāja jautājums bija lieks, jo viņš pats spēja uz to atbildēt. Tomēr viņš uzdeva vēl vienu jautājumu: “Kurš tad ir mans tuvākais?”

Kristus atkal izvairījās no strīda. Uz šo jautājumu Viņš atbildēja, atstāstīdams kādu negadījumu, kas klausītājiem vēl bija svaigā atmiņā. “Kāds cilvēks gāja no Jeruzālemes uz Jēriku un krita laupītāju rokās. Tie tam noplēsa drēbes, sasita un, atstādami viņu pusmirušu guļam, aizgāja.”

Dodoties no Jeruzālemes uz Jēriku, ceļiniekam bija jāšķērso daļa Jūdejas tuksneša. Ceļš veda lejup mežonīgā, klinšainā aizā, kur mita laupītāji un bieži norisinājās vardarbība. Šeit tie arī bija uzbrukuši ceļiniekam, atņēmuši visu vērtīgo un atstājuši viņu pusdzīvu ceļmalā. Viņam tā guļot, garām gāja kāds priesteris; tas pamanīja ievainoto, sasisto un savās asinīs mirkstošo cilvēku; tomēr viņš to pameta, nesniegdams nekādu palīdzību. Viņš “aizgāja garām”. Tad parādījās kāds levīts. Aiz ziņkārības par notikušo tas noliecās un apskatīja cietēju. Viņš iekšēji apzinājās to, kas tagad jādara, taču šis pienākums nebija nekāds patīkamais. Levīts vēlējās, kaut viņš nemaz nebūtu nācis pa šo ceļu, tad nebūtu bijis jāredz ievainotais. Tas sev centās iestāstīt, ka viņam ar šo gadījumu nav nekāda sakara, un arī “aizgāja garām”.

Taču kāds samarietis, iedams pa šo pašu ceļu, ieraudzīja cietēju un izdarīja to, ko citi bija atteikušies darīt. Viņš laipni un uzmanīgi palīdzēja ievainotajam. “Viņu redzot, sirds tam iežēlojās. Un piegājis viņš sasēja viņa vātis, ieliedams tajās eļļu un vīnu; pēc tam viņš to cēla uz sava lopa un to aizveda [380] mājvietā un to apkopa. Bet otrā dienā, izņēmis divus denārijus, iedeva tos saimniekam, sacīdams: “Kop viņu, un, ja tu vēl ko izdosi, atpakaļ nākdams, es tev atdošu.”” Gan priesteris, gan levīts vārdos apliecināja savu dievbijību, bet samarietis parādīja, ka viņš patiesi ir atgriezies. Šis darbs viņam nebūt nelikās patīkamāks kā priesterim un levītam, taču ar savu rīcību un izturēšanos tas pierādīja, ka dzīvo saskaņā ar Dievu.

Pasniegdams šo mācību, Kristus tiešā un ietekmīgā veidā atklāja bauslības principus un parādīja saviem klausītājiem, ka tie nebija pievērsuši uzmanību šo principu īstenošanai dzīvē. Viņa vārdi bija tik skaidri un tieši, ka klausītāji nevarēja atrast nevienu iespēju iebilst. Bauslības mācītājs neredzēja šajā mācībā neko tādu, ko varētu kritizēt. Viņa aizspriedumi pret Kristu izzuda. Tomēr savu nacionālo naidu viņš nebija pārvarējis tik tālu, ka, izsakot atzinību samarietim, spētu viņu nosaukt vārdā. Kad Kristus jautāja: “Kurš no šiem trim cilvēkiem, tev šķiet, tas tuvākais bijis tam, kas bija kritis laupītāju rokās?” viņš atbildēja: “Tas, kas viņam žēlsirdību parādīja.”

“Tad Jēzus uz to sacīja: “Nu, tad ej un dari tu arī tāpat.”” Parādi šo iejūtību un laipnību tiem, kam ir grūtības. Tā tu pierādīsi, ka pildi visus baušļus.

Jūdu un samariešu lielo nesaskaņu cēlonis bija atšķirības vienā no ticības jautājumiem — jautājumā par to, kas ir patiesa pielūgsme. Farizeji par samariešiem nemēdza teikt neko labu; tie viņus nolādēja ar vissmagākajiem lāstiem. Naids starp jūdiem un samariešiem bija tik liels, ka samarietei šķita dīvains Kristus lūgums pēc malka ūdens. “Kā tu, jūds būdams,” viņa sacīja, “prasi dzert no manis, samarietes?” Un evaņģēlists šeit pievieno paskaidrojumu: “Jo jūdi ar samariešiem nesagājās.” (Jāņa 4:9) [381] Kad jūdus tik ļoti bija pārņēmis asinskārs naids pret Kristu, ka tie templī piecēlās, lai nomētātu Viņu ar akmeņiem, tad tie sava naida izteikšanai neatrada spēcīgākus vārdus par šiem: “Vai mēs pareizi nesakām, ka Tu esi samarietis un ka Tevī ir velns?” (Jāņa 8:48) Tomēr priesteris un levīts atstāja nepadarītu tieši to darbu, ko Kungs viņiem bija pavēlējis darīt, pamezdami savu tautieti ienīstā samarieša ziņā.

Samarietis bija ievērojis bausli: “Tev būs savu tuvāko mīlēt kā sevi pašu”, tā parādīdams, ka viņš ir taisnāks nekā tie, kuri viņu nievā. Riskēdams ar savu dzīvību, viņš pret ievainoto izturējās kā pret savu brāli. Samarietis simbolizē Kristu. Pestītājs [382] mums parādīja tādu mīlestību, kurai cilvēciska mīlestība nespēj līdzināties. Kad mēs bijām ievainoti un mirām, Viņš par mums iežēlojās. Viņš mums nepagāja garām, neatstāja bez palīdzības un cerības, pakļaudams bojāejai. Viņu mīlēja viss Debesu pulks. Viņš uzlūkoja mūsu lielo vajadzību un galvoja par mums, padarīdams cilvēces intereses par savējām. Viņš mira, lai glābtu savus ienaidniekus. Viņš lūdza par saviem slepkavām. Norādīdams uz savu piemēru, Viņš sacīja sekotājiem: “Tā ir Mana pavēle, lai jūs mīlētu cits citu;” “kā Es jūs esmu mīlējis, lai arī jūs tāpat cits citu mīlētu.” (Jāņa 15:17; 13:34)

Priesteris un levīts bija izraudzīti, lai veiktu kalpošanu templī, kuras kārtību bija izveidojis Dievs. Šī amata pildīšana bija augsta un cienījama privilēģija; gan priesterim, gan levītam šķita — ja jau viņi ir tā pagodināti, tad aprūpēt kādu nepazīstamu cietēju ceļmalā būtu viņu necienīgi. Tā šie garīdznieki palaida garām īpašu izdevību, ko Dievs tiem bija piedāvājis kā saviem pārstāvjiem, lai viņi varētu nest svētības citiem cilvēkiem.

Šodien daudzi pieļauj līdzīgas kļūdas. Tie savus pienākumus sadala divās atšķirīgās grupās. Viena grupa sastāv no lielajām lietām, kuras jāpārvalda Dieva likumam; otra — no tā saucamajām mazajām lietām, kurās tiek ignorēts bauslis “Tev būs savu tuvāko mīlēt kā sevi pašu”. Šī darba sfēra tiek atstāta iegribu varā, pakļauta tieksmēm un acumirkļa pamudinājumiem. Tā tiek kropļots raksturs un Kristus reliģija parādīta neīstā gaismā.

Ir tādi, kas kalpošanu cilvēces ciešanu atvieglošanai uzskata par pazemojošu. Daudzi ar vienaldzību un nicinājumu noskatās uz tiem, kuri savas dvēseles templi atstājuši postā. Daži trūcīgajiem nepievērš uzmanību vēl kāda cita iemesla dēļ. Viņi tic, ka strādā Kristus labā un cenšas sasniegt kādu sevišķi svarīgu mērķi. [383] Viņiem šķiet, ka tie dara lielu darbu un nevar apstāties, lai ievērotu trūcīgo un nelaimē nonākušo vajadzības. Lai sekmētu savu iedomāti lielo darbu, tie pat var apspiest nabadzīgos. Tie var viņiem likt piedzīvot grūtus apstākļus un pārbaudījumus, atņemt šiem cilvēkiem viņu tiesības vai neņemt vērā viņu vajadzības. Tomēr tiem šķiet, ka tas viss ir attaisnojams, jo tie pēc viņu pašu domām strādā Kristus labā.

Daudzi pieļauj, ka viņu brālis vai tuvākais cīnās nelabvēlīgos apstākļos un neviens tam nepalīdz. Tā kā tie sevi sauc par kristiešiem, tad tas šim cilvēkam var likt domāt, ka ar savu egoismu un aukstumu tie pārstāv Kristu. Tie, kas sevi sauc par Dieva kalpiem, nesadarbojas ar Viņu, tāpēc Dieva mīlestība, kuru tiem vajadzētu izstarot, citiem cilvēkiem lielā mērā tiek liegta. Līdz ar to Dievs vairs nesaņem slavas un pateicības augļus no cilvēku sirdīm un lūpām. Dievam tiek laupīts tas gods, kas pienākas Viņa svētajam vārdam. Viņam tiek laupītas dvēseles, par kurām mira Kristus, kuras Viņš ilgojas ievest savā valstībā, lai tās mājotu Viņa klātbūtnē nebeidzamos laikmetos.

Dievišķajai patiesībai ir mazs iespaids uz pasauli, kaut arī mūsu darba rezultātā tam vajadzētu būt lielam. Ticības apliecinājumi vārdos sastopami bieži, taču to ietekme ir maza. Mēs varam apgalvot, ka esam Kristus sekotāji, mēs varam apgalvot, ka ticam katrai Dieva Vārda patiesībai, taču no tā citiem cilvēkiem nav nekāda labuma, ja mūsu ticība netiek īstenota ikdienas dzīvē. Mūsu ticības apliecinājumi vārdos var būt augsti kā debesis, taču tie neglābs ne mūs pašus, ne citus, ja nebūsim kristieši. Pareizs piemērs pasaulei nesīs vairāk labuma nekā visi mūsu apliecinājumi.

Kristus lietā nav iespējams kalpot ar savtību. Viņa lieta ir nabagu un apspiesto lieta. [384] Viņa sekotāju sirdīs trūkst Kristus sirsnīgās iejūtības — dziļās mīlestības pret tiem, kurus Viņš ir vērtējis tik augstu, ka par viņu glābšanu atdevis savu dzīvību. Šīs dvēseles ir dārgas, neizsakāmi dārgākas par jebkuru citu upuri, ko mēs varam pienest Dievam. Ja atdodam visus spēkus kādam acīmredzami lielam darbam, bet tajā pašā laikā esam nevērīgi pret trūcīgajiem un liedzam svešiniekam viņa tiesības, tad šāda kalpošana Dievam nav pieņemama.

Dvēseles svēttapšana ir Svētā Gara darbs, kurš cilvēkā iedēsta Kristus dabu. Evaņģēlija reliģija ir Kristus, kurš ienācis dzīvē — tas ir dzīvs, aktīvs princips. Tā ir Kristus žēlastība, kas atklājas raksturā un parādās labos darbos. Evaņģēlija principi nav šķirami ne no vienas praktiskās dzīves sfēras. Katrai kristieša dzīves un darba jomai jābūt Kristus dzīves atspoguļojumam.

Dievbijības pamats ir mīlestība. Lai arī kādi būtu ticības apliecinājumi, cilvēkam nevar būt patiesa mīlestība pret Dievu, ja tam trūkst nesavtīgas mīlestības pret savu brāli. Taču šo garu mēs nekad neiemantosim, mēģinot mīlēt citus. Vajadzīga ir sirdī mājojoša Kristus mīlestība. Kad paša es ir izzudis Kristū, tad mīlestība izplūst pati no sevis. Kristieša rakstura pilnība ir sasniegta tad, kad pamudinājums palīdzēt un nest svētību citiem nepārtraukti nāk no cilvēka iekšienes — kad sirdi pilda Debesu gaisma, atklādamās arī sejā.

Nav iespējams, ka sirdī, kurā mājo Kristus, trūktu mīlestības. Ja mīlam Dievu tāpēc, ka Viņš mūs pirmais ir mīlējis, tad mīlēsim arī visus, par kuriem Kristus ir miris. Mēs nevaram nākt saskarsmē ar dievišķo, nesaskaroties ar cilvēcisko, jo Tajā, kurš sēž universa tronī, ir apvienots gan dievišķais, gan cilvēciskais. Savienojoties ar Kristu, mēs ar mīlestības ķēdes zelta locekļiem savienojamies arī ar citiem cilvēkiem. [385] Tad mūsu dzīvē būs redzama Kristus žēlsirdība un iejūtība. Mēs negaidīsim, kamēr trūcīgos un nelaimīgos atved pie mums. Mūs nevajadzēs lūgt, lai mēs justu līdzi citu bēdām. Tad kalpošana trūcīgajiem un cietējiem mums būs tikpat dabiska, cik Kristum — ceļot un darīt labu.

Kad vien tiek izjusts kāds pamudinājums uz mīlestību vai līdzjūtību, kad vien sirds tiecas svētīt un stiprināt citus, vienmēr darbojas Svētais Gars. Ir bijuši gadījumi, kad pagānisma dziļumos cilvēki, kas nekad nav pazinuši Dieva likumu un pat nav dzirdējuši vārdu “Kristus”, ir laipni izturējušies pret Viņa kalpiem un aizstāvējuši tos, riskēdami ar savu dzīvību. Šāda rīcība ir dievišķa spēka izpausme. Šajos gadījumos Svētais Gars ir iedēstījis Kristus žēlastību mežoņa sirdī, un tā ir atmodinājusi līdzjūtību — pretstatā viņa dabai, pretstatā viņa audzināšanai. Viņa dvēselē ir atspīdējis “patiesais gaišums, kas nāca pasaulē, kas apgaismo ikvienu cilvēku” (Jāņa 1:9). Ja gaisma tiek ņemta vērā, tad tā šo cilvēku ieved Dieva valstībā.

[386] Debesis tiek pagodinātas tad, kad kritušiem palīdz piecelties un nelaimīgie tiek mierināti. Kur vien Kristus mājo cilvēku sirdīs, Viņš šādā veidā arī atklājas. Kur vien tas notiek, Kristus reliģija nes svētību, un kur tiek nesta svētība, tur ir gaišums.

Šajā ziņā Dievs neatzīst nekādus cilvēku dalījumus tautībās, rasēs vai sabiedrības šķirās. Viņš ir visas cilvēces Radītājs. Tā kā visi cilvēki ir radīti, viņi pieder vienai ģimenei; arī pateicoties pestīšanai, visi ir viens. Kristus nāca, lai nojauktu katru starpsienu, atvērtu ieeju katrā tempļa nodalījumā, lai Dievs būtu brīvi pieejams katrai dvēselei. Viņa mīlestība ir tik plaša, tik dziļa un tik pilnīga, ka tā nonāk visur. Tā no sātana gūsta atbrīvo nelaimīgās dvēseles, kuras viņam bija izdevies piekrāpt. Dieva mīlestība šīm dvēselēm ļauj mājot tur, kur tām ir pieejams Viņa tronis, tronis, kuru apņem apsolījuma varavīksne.

Kristū nav ne jūda, ne grieķa, ne kalpa, nedz svabadā. Viņa dārgajās asinīs visi ir kļuvuši tuvi cits citam. (Sk. Gal. 3:28; Ef. 2:13)

Lai arī kādas būtu atšķirības ticības pārliecībā, cilvēces ciešanu saucieni ir jādzird un tiem ir jāatbild. Tur, kur cilvēki cits pret citu izjūt nepatiku reliģisku atšķirību dēļ, daudz laba var paveikt kalpojot personiski. Kalpošana mīlestībā lauzīs jebkurus aizspriedumus un mantos dvēseles Dievam.

Mums jābūt gataviem sastapties ar citu bēdām, grūtībām un sarežģījumiem. Mums jāpriecājas kopā gan ar augstākās, gan zemākās sabiedrības ļaudīm, gan ar bagātiem, gan nabadzīgiem. “Bez maksas jūs esat saņēmuši, bez maksas dodiet,” saka Kristus. (Mat. 10:8) Ap mums ir nelaimīgas, kārdināšanām pakļautas dvēseles, kurām vajadzīgi līdzjūtīgi vārdi un palīdzība. Ir atraitnes, kurām nepieciešama iejūtība un atbalsts. Ir bāreņi, kurus Kristus saviem sekotājiem ir licis pieņemt kā Dieva uzticētus. Pārāk bieži kristieši tiem paiet garām, nepievērsdami uzmanību. Tie var būt skrandaini, nekulturāli un visādā ziņā nepievilcīgi; tomēr viņi ir Dieva īpašums. Tie ir atpirkti par augstu [387] cenu un Viņa acīs ir tikpat dārgi kā mēs. Šie cilvēki ir Dieva lielās saimes locekļi, bet kristieši kā Viņa nama pārvaldnieki ir atbildīgi par tiem. “Viņu dvēseles Es atprasīšu no tevis,” saka tas Kungs.

No visiem ļaunumiem lielākais ļaunums ir grēks, tāpēc mūsu pienākums ir iežēloties par grēcinieku un tam palīdzēt. Taču visus nevar aizsniegt, rīkojoties pēc viena parauga. Ir daudz tādu, kuri slēpj savas dvēseles izsalkumu. Tiem daudz palīdzētu laipns vārds un tas, ka viņus atceras. Ir arī tādi, kuriem ir vislielākās vajadzības, taču viņi paši to neapzinās. Tie neaptver savas dvēseles briesmīgo trūkumu. Ļaužu pūļi ir tā nogrimuši grēkā, ka viņi ir zaudējuši mūžības realitātes izjūtu, zaudējuši savu līdzību Dievam un pat īsti nezina, vai viņiem ir dvēseles, kas jāglābj. Tiem nav ne ticības Dievam, ne paļaušanās uz cilvēku. Daudzus no tiem iespējams aizsniegt vienīgi ar neviltotu labestību, kas negaida atmaksu. Vispirms jārūpējas par viņu fiziskajām vajadzībām. Viņiem ir jābūt paēdušiem, tīriem un pieklājīgi apģērbtiem. Kad šie cilvēki saskatīs tavas nesavtīgās mīlestības pierādījumus, viņiem būs vieglāk ticēt Kristus mīlestībai.

Ir daudz tādu, kuri dzīvo maldos un apzinās savu kaunu un muļķību. Tie tik ilgi skatās uz savām kļūdām un maldiem, kamēr nonāk gandrīz pilnīgā izmisumā. Šīs dvēseles mēs nedrīkstam atstāt. Ja kādam jāpeld pret straumi, tad viss straumes spēks to nes atpakaļ. Pasniedz viņam palīdzošu roku, kā Vecākais Brālis pasniedza roku slīkstošajam Pēterim. Uzrunā šo cilvēku ar cerības pilniem vārdiem, ar vārdiem, kas rada uzticību un pamodina mīlestību.

Tu savam garīgu ciešanu nomāktajam brālim esi vajadzīgs, tāpat kā tev pašam ir bijusi vajadzīga brāļa mīlestība. Viņam ir vajadzīga tāda cilvēka pieredze, kurš reiz ir bijis tikpat vājš, kurš spēj just viņam līdzi un palīdzēt. Sava vājuma apzināšanās mums ir jāizmanto, palīdzot citiem viņu lielajās vajadzībās. [388] Nekad mums nevajadzētu paiet garām dvēseles ciešanām, nemēģinot sniegt to mierinājumu, kuru paši esam saņēmuši no Dieva.

Prātam, sirdij un dvēselei spēku uzvarēt zemisko dabu dod sadraudzība ar Kristu, personīgs kontakts ar dzīvo Pestītāju. Tam, kurš maldās, pastāsti par visvareno roku, kas viņu pasargās, par Kristus bezgalīgo labestību, kas viņam jūt līdzi. Šim cilvēkam nepietiek, ka viņš tic likumam un spēkam, jo šīm lietām nepiemīt iejūtība, un tās nekad nedzirdēs saucienus pēc palīdzības. Viņam jāsatver roka, kura ir silta, un jāuzticas sirdij, kas pilna labestības. Pamudini viņu pastāvīgi turēt prātā domu, ka Dievs ir viņam līdzās un noraugās ar iejūtību un mīlestību. Liec viņam domāt par Tēva sirdi, kas vienmēr skumst par grēku, par Tēva roku, kas joprojām ir izstiepta, par Tēva balsi, kas saka: “Lai viņš satver Manu spēku, ka viņš var salīgt mieru ar Mani; un viņš salīgs mieru.” (Jes. 27:5 — KJV)

Kad tu iesaisties šajā darbā, tev ir cilvēka acij neredzami palīgi. Samarietim, kurš aprūpēja ievainoto svešinieku, līdzās atradās Debesu eņģeļi no Debesu pagalmiem. Tie stāv blakus katram, kurš kalpo Dievam, palīdzēdams citiem cilvēkiem. Tu sadarbojies arī ar pašu Kristu. Viņš ir Atjaunotājs, un, strādājot Viņa uzraudzībā, tu sasniegsi lielus rezultātus.

No tavas uzticības šajā darbā ir atkarīga ne tikai citu labklājība, bet arī tavs mūžības liktenis. Kristus vēlas paaugstināt visus, kas ar Viņu sadarbojas, lai mēs visi būtu viens Viņā, kā Viņš ir vienots ar Tēvu. Viņš pieļauj, ka mēs saskaramies ar ciešanām un nelaimēm, lai atbrīvotu mūs no egoisma; Viņš cenšas attīstīt mūsos sava rakstura īpašības — līdzjūtību, sirsnību un mīlestību. Uzņemdamies šo kalpošanas darbu, mēs iestājamies Viņa [389] skolā, lai tiktu sagatavoti dzīvei Dieva pagalmos. Ja mēs atsakāmies no tās, tad līdz ar to arī atsakāmies no Viņa pamācībām un izvēlamies mūžīgu atšķirtību no Viņa.

“Tā saka tas Kungs Cebaots: “Ja tu (..) Man kalposi ar šķīstu sirdi, tad (..) Es tev atļaušu brīvi nākt pie Manis kopā ar tiem, kas še kā sulaiņi stāv Manā priekšā” “ — proti, ar eņģeļiem, kas ir ap Viņa troni. (Cak. 3:7) Sadarbojoties ar Debesu būtnēm viņu darbā virs zemes, mēs sagatavojamies sadraudzībai ar tām Debesīs. “Kalpotāji gari, [kuri] izsūtāmi kalpošanai to labā, kam jāmanto pestīšana” (Ebr. 1:14), šie Debesu eņģeļi labprāt sagaidīs tos, kuri uz zemes būs dzīvojuši ne tāpēc, lai viņiem kalpotu, bet lai viņi kalpotu. (Sk. Mat. 20:28) Šajā svētībām bagātajā sadraudzībā sev par mūžīgu prieku mēs iepazīsim visu, kas ietverts jautājumā: “Kurš ir mans tuvākais?”

Atalgojums pēc žēlastības

Mat. 19:16–30; 20:1–16; Marka 10:17–31; Lūk. 18:18–30

[390] Jūdi gandrīz pilnīgi bija aizmirsuši patiesību par to, ka Dieva žēlastība ir saņemama par brīvu. Rabīni mācīja, ka Dieva labvēlība ir jānopelna. Taisnā atalgojumu viņi cerēja iegūt ar saviem darbiem. Līdz ar to viņu pielūgsmes virzītājspēks bija savtības un alkatības gars. No šī gara pilnīgi brīvi nebija pat Kristus mācekļi, tāpēc Pestītājs centās izmantot katru izdevību, lai norādītu uz šo kļūdu. Pirms Viņš stāstīja līdzību par strādniekiem, kāds gadījums pavēra iespēju atklāt īstos principus.

Jēzum ejot pa ceļu, Viņam pieskrēja klāt kāds jauns valdības ierēdnis un zemodamies godbijīgi sveicināja. “Labais mācītāj,” viņš jautāja, “kas labs man jādara, lai man būtu mūžīgā dzīvība?” (Mat. 19:16 — KJV)

Šis cilvēks Kristu bija uzrunājis vienīgi kā cienījamu rabīnu, nesaskatīdams Viņā Dieva Dēlu. Tad Pestītājs sacīja: “Kāpēc tu Mani sauc par labu? Nav neviena cita labā, kā tikai viens, tas ir, Dievs.” (Mat. 19:17 — KJV) Uz kāda pamata tu Mani sauc par [391] labu? Vienīgi Dievs ir labs. Ja tu Mani par tādu uzskati, tad tev Mani jāatzīst par Viņa Dēlu un pārstāvi.

“Bet, ja tu gribi ieiet dzīvībā,” Viņš piebilda, “tad turi baušļus.” Dieva raksturs ir izteikts Viņa baušļos. Lai tu dzīvotu saskaņā ar Dievu, Viņa baušļu principiem ir jābūt katra tava darba motīvam.

Kristus nemīkstina bauslības prasības. Nepārprotamā valodā Viņš parāda, ka paklausība tai ir mūžīgās dzīvības noteikums — tas ir tas pats noteikums, kas tika izvirzīts Ādamam pirms viņa krišanas. Arī tagad no katras dvēseles Kungs neprasa mazāk, kā Viņš no cilvēka prasīja Paradīzē — pilnīgu paklausību, nevainojamu taisnumu. Žēlastības derības noteikumi ir tādi paši kā tie, kas tika izvirzīti Ēdenē — saskaņa ar Dieva likumu, kurš ir svēts, taisns un labs.

Uz vārdiem: “Turi baušļus” jaunais cilvēks atbildēja: “Kurus?” Viņš iedomājās, ka ar to jāsaprot kāds ceremoniāls priekšraksts, taču Kristus runāja par Sinaja kalnā dotajiem baušļiem. Viņš minēja dažus no Dekaloga (desmit baušļu —tulk.) otrā galdiņa (jeb otrās akmens plāksnes — tulk.) baušļiem un apkopoja tos priekšrakstā: “Tev būs savu tuvāko mīlēt kā sevi pašu.”

Jauneklis nevilcinādamies atbildēja: “To visu es esmu turējis no mazotnes; kā man vēl trūkst?” Viņa priekšstats par baušļiem bija paviršs un attiecās uz arēji redzamām izpausmēm. Spriežot pēc cilvēciskiem standartiem, viņš bija saglabājis nevainojamu raksturu. Jaunekļa dzīves redzamā puse tiešām lielā mērā bija brīva no grēka, un viņš bija pārliecināts, ka viņa paklausībai nav nekādu trūkumu. Tomēr šim cilvēkam bija slēptas bailes, ka starp viņa dvēseli un Dievu kaut kas nav kārtībā. Tas lika atskanēt jautājumam: “Kā man vēl trūkst?”

Tad Kristus atbildēja: “Ja tu gribi būt pilnīgs, tad noej, pārdod visu, kas tev ir, un atdod to nabagiem; tad tev būs manta [392] Debesīs; un tad nāc un staigā Man pakaļ.” “Bet, kad jauneklis dzirdēja šos vārdus, viņš aizgāja noskumis, jo tam bija daudz mantas.”

Patmīlis ir baušļu pārkāpējs. To Jēzus gribēja parādīt šim jauneklim, uzdodams pārbaudes jautājumu, kas atklāja viņa sirds egoismu. Kristus norādīja uz spitālības plankumu viņa raksturā. Jauneklis vairs nevēlējas dzirdēt tālākus paskaidrojumus. Viņš savā dvēselē bija lolojis elku; viņa dievs bija pasaule. Šis cilvēks apgalvoja, ka ievēro baušļus, taču tam trūka principa, kurš ir visu baušļu gars un dzīvība. Viņam nebija patiesas mīlestības pret Dievu un cilvēkiem. Šis trūkums bija noteicošais visā, no kā bija atkarīga viņa gatavība ieiet Debesu valstībā. Jaunekļa dzīves saskaņu ar Debesu principiem izjauca patmīlība un tiekšanās pēc pasaulīgiem ieguvumiem.

Kad šis ierēdnis atnāca pie Jēzus, viņa patiesums un [393] dedzība aizkustināja Pestītāja sirdi. “Jēzus, to uzlūkodams, viņu iemīlēja.” Šajā jauneklī Viņš saskatīja cilvēku, kurš varētu kalpot kā taisnības sludinātājs. Šo talantīgo augstākās sabiedrības pārstāvi Kristus būtu pieņēmis savā darbā tikpat labprātīgi kā nabadzīgos zvejniekus, kuri Viņam sekoja. Ja šis cilvēks savas spējas būtu nodevis dvēseļu glābšanas darbam, viņš būtu kļuvis par čaklu un veiksmīgu Kristus darbinieku.

Taču vispirms tam ir jāpieņem mācekļa noteikumi. Viņam sevi pilnīgi jānodod Dievam. Pēc Pestītāja aicinājuma Jānis, Pēteris, Matejs un viņu biedri, “visu atstājuši, cēlās un sekoja Viņam”. (Lūk. 5:28) Tāda pati nodošanās tika prasīta arī no jaunā ierēdņa. Ar to Kristus neaicināja uz lielāku upuri par to, kuru Viņš pats bija pienesis. “Viņš, bagāts būdams, ir tapis nabags jūsu dēļ, lai Viņa nabadzība kļūtu jums par bagātību.” (2. Kor. 8:9) Jauneklim bija vienīgi jāseko tur, kur Kristus veda.

Pestītājs noraudzījās uz šo jauno cilvēku, ilgodamies pēc viņa dvēseles. Viņš ļoti vēlējās sūtīt to kā vēstnesi par svētību cilvēkiem. Brīdī, kad Jēzus aicināja jaunekli atteikties no sava es, kā lielāko priekšrocību Viņš tam piedāvāja savu klātbūtni. “Seko Man,” Viņš sacīja. Pēteris, Jēkabs un Jānis šo privilēģiju uzskatīja par prieku. Arī jauneklis noraudzījās uz Kristu ar izbrīnu. Pestītājs saistīja viņa sirdi. Taču viņš nebija gatavs pieņemt Pestītāja pašuzupurēšanās principu. Jēzus vietā viņš izvēlējās savu bagātību. Viņš vēlējās mūžīgo dzīvību, bet nebija ar mieru uzņemt savā dvēselē to nesavtīgo mīlestību, kurā vienīgajā ir dzīvība, un ar skumju sirdi pagriezās un aizgāja no Kristus.

Kad jauneklis bija aizgājis, Jēzus sacīja saviem mācekļiem: “Cik grūti bagātie ieies Dieva valstībā!” Šie vārdi mācekļus pārsteidza. [394] Viņi bija mācīti bagātos uzskatīt par Debesu mīluļiem. Mesijas valstībā arī viņi paši cerēja iegūt pasaulīgu varu un bagātību. Ja jau pat bagātie neieies šajā valstībā, tad kādas cerības ir pārējiem?

“Jēzus atkal griežas pie tiem un saka: “Bērni, cik grūti ir ieiet Dieva valstībā! Vieglāk ir kamielim iziet caur adatas aci, nekā bagātam ieiet Dieva valstībā.” Bet tie vēl vairāk pārbijās.” Nu tie saprata, ka nopietnais brīdinājums attiecas arī uz viņiem. Pestītāja vārdu gaismā atklājās viņu pašu slēptās cerības iegūt varu un bagātību. Ar bažām par savu likteni tie iesaucās: “Kas tad var tapt glābts?”

“Jēzus, tos uzlūkodams, saka: “Cilvēkiem tas neiespējams, bet ne Dievam, jo Dievam visas lietas iespējamas.””

Bagāts cilvēks kā tāds nevar nokļūt Debesīs. Manta tam nepiešķir nekādas tiesības uz svētajiem sagatavoto godības pilno mantojumu. Ieeja Dieva pilsētā cilvēkam ir pieejama vienīgi nepelnītās Kristus žēlastības dēļ.

Kā uz nabagiem, tā arī uz bagātajiem attiecas Svētā Gara iedvesmotie vārdi: “Jūs nepiederat sev pašiem, jo jūs esat dārgi atpirkti.” (1. Kor. 6:19,20) Ja cilvēki tam tic, tad tie savus īpašumus uzskata par Dieva uzticētu mantu, kas jālieto pēc Viņa norādījumiem — glābjot pazudušos un palīdzot cietējiem un trūcīgajiem. Cilvēkam tas nav iespējams, jo viņa sirds tiecas pēc šīs zemes mantas. Dvēsele, kura kalpo bagātībai, ir kurla pret cilvēces vajadzību saucieniem. Taču Dievam visas lietas ir iespējamas. Uzlūkojot Kristus mīlestību, kurai nav līdzīgas nevienas, savtīgā sirds tiks mīkstināta un pakļauta. Tad bagātnieks būs spiests runāt ar farizeja Saula vārdiem: “Bet, kas man bija ieguvums, [395] to es Kristus dēļ esmu uzskatījis par zaudējumu. Bet arī tagad es visu to uzskatu par zaudējumu, salīdzinot ar mana Kunga Kristus Jēzus atziņas visai augsto cildenumu.” (Fil. 3:7,8) Tad tie vairs neko neuzlūkos kā savu īpašumu. Tie priecāsies, ka var sevi uzskatīt par dažāda veida Dieva žēlastības pārvaldniekiem un, Viņa vārdā — par visu cilvēku kalpiem.

Pēteris bija pirmais, kurš atguvās no Pestītāja vārdu izraisītā pārsteiguma. Māceklis apmierināts domāja par to, ko viņš un viņa brāļi bija atstājuši Kristus dēļ. “Redzi,” viņš sacīja, “mēs esam visu atstājuši un Tev sekojuši.” Atcerējies jauneklim doto apsolījumu ar noteikumu: “Tad tev būs manta Debesīs,” Pēteris tagad jautāja, ko viņš un viņa biedri saņems kā atalgojumu par saviem upuriem.

Pestītāja atbilde saviļņoja šo Galilejas zvejnieku sirdis. Tā aprakstīja godību, kas piepildīja viņu visaugstākos sapņus: “Patiesi, Es jums saku: jūs, kas Man sekojuši, jaunajā pasaulē, kad Cilvēka Dēls sēdēs uz sava godības krēsla, arī sēdēsit uz divpadsmit krēsliem un tiesāsit divpadsmit Israēla ciltis.” Viņš vēl piebilda: “Neviena nav, kas atstājis namu, vai brāļus, vai māsas, vai māti, vai tēvu, vai bērnus, vai tīrumus Manis un Evaņģēlija dēļ, kas nedabūtu simtkārtīgi jau šinī laikā namus un brāļus, un [396] māsas, un mātes, un bērnus, un tīrumus, kaut arī ar vajāšanām, un nākošajā laikā mūžīgu dzīvi.”

Tomēr Pētera jautājums: “Kas mums būs par to?” pauda garu, kurš mācekļiem neļautu kļūt par Kristus vēstnešiem, ja tas netiktu novērsts, jo tas bija algādža gars. Kaut arī mācekļus piesaistīja Jēzus mīlestība, viņi tomēr nebija pilnīgi brīvi no farizejiskuma. Viņi joprojām strādāja ar domu, ka pelna savam darbam proporcionālu atalgojumu. Tie sevī loloja pašpaaugstināšanās un pašapmierinātības garu, katrs no viņiem sevi salīdzinādams ar citiem. Kad vienam atklājās kāds trūkums, citi jutās pārāki.

Lai mācekļi pavisam neaizmirstu Evaņģēlija principus, Kristus tiem stāstīja līdzību, kura paskaidro, kā Dievs izturas pret saviem kalpiem, un raksturo garu, ar kādu tiem jāstrādā Viņa darbā.

Jēzus sacīja: “Debesu valstība ir līdzīga namatēvam, kas rīta agrumā izgāja strādniekus derēt savā vīna kalnā.” Bija tāds ieradums, ka cilvēki, kas meklēja darbu, gaidīja tirgus laukumos, un tur arī darba devēji gāja sev meklēt kalpus. Šajā līdzībā stāstīts, ka saimnieks gāja meklēt strādniekus dažādās dienas stundās. Tie, kuri tika nolīgti pirmajās stundās, piekrita strādāt par noteiktu samaksu; vēlākajās stundās nolīgtie savu algu atstāja namatēva ziņā.

“Bet, kad vakars metās, vīna kalna kungs saka savam uzraugam: “Pasauc strādniekus un izmaksā tiem algu, iesāc ar pēdējiem un beidz ar pirmajiem.” Tad atnāca tie, kas bija derēti ap vienpadsmito stundu, un katrs dabūja pa denārijam. Un, kad pirmie atnāca, tie cerēja dabūt vairāk; bet arī viņi dabūja katrs pa denārijam.”

Saimnieka norēķināšanās ar sava vīna dārza strādniekiem [397] attēlo Dieva izturēšanos pret cilvēci. Tā ir pilnīgi pretēja kārtībai, kas valda starp cilvēkiem. Pasaules darījumos pieņemts, ka samaksa tiek dota atkarībā no padarītā darba. Strādnieks gaida, ka viņam maksās tikai to, ko viņš ir nopelnījis. Taču šajā līdzībā Kristus attēlo savas valstības principus — tās valstības, kura nav no šīs pasaules. Viņš nav pakļauts cilvēku standartiem. “Jo Manas domas nav jūsu domas,” saka tas Kungs. “Par cik augstākas debesis ir pār zemi, tik augstāki ir Mani ceļi pār jūsu ceļiem un Manas domas pār jūsu domām.” (Jes. 55:8,9)

Līdzībā minētie pirmie kalpi vienojās strādāt par noteiktu summu, kuru viņi arī saņēma, ne vairāk. Vēlāk aicinātie uzticējās saimnieka apsolījumam: “Kas nākas, to jūs dabūsit.” Tie viņam uzticējās, neko nejautādami par algu. Tie paļāvās uz to, ka saimnieks būs taisnīgs un godīgs. Viņi saņēma atalgojumu nevis pēc padarītā darba, bet pēc saimnieka augstsirdības.

Tā arī Dievs vēlas, lai mēs uzticamies Viņam, kurš bezdievīgo dara taisnu. Atalgojumu Viņš nedos pēc mūsu nopelniem, bet pēc sava “nodoma, ko Viņš piepildījis mūsu Kungā Jēzū Kristū.” (Ef. 3:11) “Viņš mūs izglāba nevis taisnības darbu dēļ, ko mēs būtu darījuši, bet pēc savas žēlsirdības.” (Tit. 3:5) Tiem, kuri Viņam uzticas, Viņš atlīdzina “daudz vairāk par visu, ko lūdzam vai saprotam”. (Ef. 3:20)

Dieva skatījumā darba vērtību nenosaka padarītā apjoms, bet tas, kādā garā darbs tiek darīts. Tie, kas viņa dārzā ienāca ap vienpadsmito stundu, bija pateicīgi par iespēju strādāt. Strādnieku sirdis pildīja pateicība tam, kurš viņus bija pieņēmis, un, kad dienas beigās saimnieks viņiem samaksāja par pilnu darbadienu, [398] tie bija ļoti pārsteigti. Viņi zināja, ka nav pelnījuši šādu algu. Laipnība, kas parādījās darba devēja sejā, pildīja tos ar prieku. Šie kalpi nekad neaizmirsa namatēva labestību un dāsno atalgojumu, ko bija saņēmuši. Tā tas ir arī ar grēcinieku, kurš, apzinādamies savu necienību, vienpadsmitajā stundā ir ienācis Kunga vīna kalnā. Kalpošanas laiks tam šķiet tik īss, viņš jūt, ka nav nopelnījis algu, tomēr šo cilvēku pārņem prieks par to, ka Dievs viņu vispār pieņem. Viņš strādā pazemīgi un uzticīgi, juzdamies pateicīgs par izdevību darboties kopā ar Kristu. Dievam ir prieks par šādu attieksmi.

Kungs vēlas, lai mēs uz Viņu paļaujamies, nejautādami par atalgojuma lielumu. Kad dvēselē mājo Kristus, tad domas par algu nav galvenās. Tas nav mūsu kalpošanas vadmotīvs. Protams, kad tiktāl esam nonākuši, mums ir jāciena piešķirtā samaksa. Dievs vēlas, lai mēs atbilstoši novērtējam Viņa apsolītās svētības. Taču Viņš negrib, ka mēs tiektos pēc samaksas vai uzskatītu, ka par katru paveikto pienākumu esam pelnījuši atbilstošu algu. Mums nevajadzētu tik daudz tiekties pēc [399] algas, cik pēc tā, lai mēs rīkotos pareizi neatkarīgi no jebkādiem ieguvumiem. Mūsu motīviem ir jābūt mīlestībai pret Dievu un citiem cilvēkiem.

Šī līdzība neattaisno tos, kuri dzird pirmo aicinājumu darbā, bet neuzskata par vajadzīgu doties uz Kunga vīna kalnu. Kad saimnieks iegāja tirgus laukumā vienpadsmitajā stundā un atrada tur bezdarbniekus, viņš sacīja: “Ko jūs visu dienu šeit stāvat bez darba?” Tie atbildēja: “Neviens mūs nav derējis.” Neviens no tiem, kuri tika aicināti vēlāk, nebija tirgū no rīta. Viņi nebija noraidījuši aicinājumu. Tie, kas to noraida, bet pēc tam atgriežas no saviem maldiem, dara labi nožēlodami; tomēr spēlēties ar pirmo aicinājumu nav gudri.

Kad vīna kalna strādnieki “katrs dabūja pa denārijam,” tad tie, kuri darbu bija uzsākuši agri no rīta, jutās aizvainoti. Vai tad viņi nebija strādājuši divpadsmit stundas? Un vai tad nebūtu taisnīgi, ja viņi saņemtu vairāk nekā tie, kuri strādāja tikai vienu stundu, turklāt dienas vēsākajā daļā? “Šie pēdējie strādāja vienu vien stundu,” tie iebilda, “un tu tos pielīdzināji mums, kas dienas nastu un karstumu esam cietuši.”

Tad namatēvs atbildēja vienam no viņiem: “Draugs, es tev nedaru netaisnību. Vai tu ar mani neesi saderējis par vienu denāriju? Ņem, kas tev pieder, un ej; bet šim pēdējam es gribu dot tikpat daudz kā tev. Vai tad man nav tiesības darīt ar savu mantu, kā es gribu? Jeb vai tava acs ir skaudīga, ka es esmu labs?”

“Tā pēdējie būs pirmie, un pirmie pēdējie. [Jo daudz ir aicinātu, bet maz izredzētu. ]”

Līdzībā minētie pirmie strādnieki aino tos, kuri uz savu nopelnu pamata prasa priekšrocības attiecībā pret citiem. Tie savu darbu uzsāk, būdami pašapmierināti, bez pašaizliedzības un uzupurēšanās. Varbūt šie ļaudis apliecina, ka visu mūžu ir kalpojuši Dievam; varbūt viņi visvīrišķīgāk ir izturējuši [400] grūtības, visvairāk cietuši zaudējumus un pārbaudījumus un tāpēc domā, ka tiem ir tiesības saņemt lielu algu. Viņi vairāk domā par atalgojumu nekā par lielo priekšrocību, ka var būt Kristus kalpi. Pēc viņu pašu uzskatiem viņu darbi un upuri dod tiem tiesības baudīt lielāku cieņu nekā citiem, un, tā kā šīs pretenzijas netiek atzītas, tad tie jūtas aizvainoti. Ja šie cilvēki būtu strādājuši ar mīlestību un uzticību, tad joprojām būtu pirmie; taču viņu sūdzēšanās un īgnais raksturs nav līdzīgs Kristum un pierāda, ka viņi ir neuzticami. Te atklājas tieksme būt pirmajam, neuzticēšanās Dievam, skaudība un nenovīdība pret brāļiem. Kunga labsirdība un dāsnums tiem ir iemesls vienīgi kurnēšanai. Tā šie kalpi parāda, ka starp viņu dvēselēm un Dievu nav savienības. Viņi nepazīst prieku, kas rodas sadarbojoties ar Meistaru.

Nekas Dievam nav tik nepatīkams kā šī aprobežotība, kas domā tikai par sevi. Kungs nevar strādāt kopā ar ļaudīm, kam piemīt šīs īpašības. Tādi cilvēki ir nejūtīgi pret Viņa Gara darbību.

Kunga vīna kalnā pirmie tika aicināti jūdi, tāpēc viņi bija lepni un kļuva paštaisni. Viņi uzskatīja, ka ilgo kalpošanas gadu dēļ tiem pienākas lielāks atalgojums nekā citiem. Nekas šo tautu tā nesaniknoja kā norādījums, ka Dieva lietās pagāniem tiks dotas tādas pašas priekšrocības kā viņiem.

Kristus brīdināja tos mācekļus, kuri pirmie tika aicināti sekot savam Meistaram, lai arī viņi nelolotu sevī līdzīgu ļaunumu. Viņš redzēja, ka paštaisnība būs draudzes vājums un lāsts. Cilvēki sāks domāt, ka viņi var kaut ko darīt, lai nopelnītu vietu Debesu valstībā. Tie iedomāsies, ka Kungs tiem palīdzēs tad, kad viņi paši būs sasnieguši zināmu panākumu līmeni. [401] Līdz ar to būs daudz egoisma un maz Jēzus. Daudzi, kas būs kaut ko nelielu paveikuši, kļūs iedomīgi un uzskatīs, ka ir augstāki par citiem. Tie gaidīt gaidīs glaimus un būs skaudīgi, ja viņus neuzskatīs par vissvarīgākajiem cilvēkiem. Kristus savus mācekļus cenšas pasargāt no šīm briesmām.

Lielīties ar nopelniem nav pareizi.” “Gudrais lai nelielās ar savu gudrību, stiprais lai nelielās ar savu spēku, bagātais lai nelielās ar savu bagātību! Bet, kas grib lielīties, lai lielās ar savu atziņu, ka viņš Mani pazīst un zina, ka Es esmu tas Kungs, kas uztur virs zemes žēlastību, patiesību un taisnību; jo uz tādiem Man ir labs prāts”, saka tas Kungs.” (Jer. 9:22,23)

Lai neviens nevarētu lielīties, atalgojums netiek izsniegts par darbiem; viss tiek dots žēlastībā. “Ko lai nu sakām par savu ciltstēvu pēc miesas — Ābrahāmu? Kādu labumu viņš ir panācis? Jo, ja Ābrahāms kļuvis taisns ar saviem darbiem, tad viņš ir liels, bet ne Dieva priekšā. Jo ko saka raksti? “Ābrahāms ticēja Dievam, un tas viņam tika pielīdzināts par taisnību.” Bet, kam ir darbi, tam alga netiek piešķirta pēc žēlastības, bet pēc nopelna. Bet, kam nav darbu, bet, kas tic Tam, kas bezdievīgo dara taisnu, tam viņa ticība tiek pielīdzināta par taisnību.” (Rom. 4:1–5) Tāpēc nevienam nav iemesla iedomāties, ka viņš ir lielāks par [402] citiem, vai apskaust tos. Nevienam netiek piešķirtas lielākas privilēģijas kā citiem, un neviens nevar pretendēt uz tiesībām saņemt atalgojumu.

Gan pirmajiem, gan pēdējiem ir jādalās lielajā mūžības atalgojumā, un pirmajiem ar prieku būtu jāapsveic pēdējie. Tas, kuram skauž cita atalgojums, ir aizmirsis, ka viņš pats ir glābts vienīgi žēlastībā. Līdzība par strādniekiem nosoda jebkuru nenovīdību un aizdomas. Mīlestība priecājas par patiesību un neveido skaudības mudinātus salīdzinājumus. Tas, kuram piemīt mīlestība, salīdzina vienīgi Kristus pievilcību un savu nepilnīgo raksturu.

Šī līdzība ir brīdinājums visiem strādniekiem — lai arī cik ilgstoša būtu viņu kalpošana un cik lieli viņu darbi, bez mīlestības pret brāļiem un bez pazemības Dieva priekšā tie nav nekas. Ja troni ieņem paša es, tad tā nav Kristus reliģija. Tas, kurš par mērķi izvirza pašpaaugstināšanos, pārliecināsies, ka viņam trūkst tās žēlastības, kura vienīgā viņu var darīt sekmīgu kalpošanā Kristum. Kad vien cilvēks kļūst lepns un pašapmierināts, tad darbs tiek sabojāts.

Ne darba ilgums, bet parādītā labprātība un uzticība ir tā, kas darbu dara Dievam pieņemamu. Jebkurā kalpošanā tiek prasīta pilnīga atteikšanās no sevis. Vismazākais pienākums, kas veikts ar patiesu attieksmi, aizmirstot sevi, ir Dievam patīkamāks nekā vislielākais darbs, kuru sabojājusi pašlabuma meklēšana. Viņš raugās, cik daudz Kristus gara mēs sevī uzturam un cik daudz Kristus līdzības mūsu darbs atklāj. Viņš vairāk vērtē mīlestību un uzticību, ar kādu strādājam nekā padarītā daudzumu.

Tikai tad, kad miris egoisms un cīņa pēc pārākuma zudusi, kad sirdi pilda pateicība un dzīvi padara skaistu mīlestība — jā, tikai tad dvēselē ir iemājojis Kristus un mēs tiekam atzīti par Dieva darbabiedriem.

Lai arī darbs sagādātu pārbaudījumus, īsti strādnieki to neuzskatīs par smagām klaušām. Tie ir gatavi ieguldīt tajā visu, [403] ieskaitot paši sevi, un tomēr darbs tiek veikts ar možu garu un līksmu sirdi. Prieku par Dievam veltītu dzīvi ir izteicis Jēzus Kristus. Viņu prieks ir Kristus prieks — “darīt tā gribu, kas Mani sūtījis, un pabeigt Viņa darbu.” (Jāņa 4:34) Šie strādnieki sadarbojas ar godības Kungu. Šī doma dara patīkamu jebkuru grūtu darbu, stiprina gribu un iedrošina garu, lai arī kādi būtu apstākļi. Strādādami ar nesavtīgu sirdi, kuru dalīšanās Kristus ciešanās ir darījusi cēlu, pauzdami Viņa iejūtību pret citiem un sadarbojoties ar Kungu Viņa darbā, tie vairo Viņa prieku, slavēdami un pagodinādami Viņa augsto vārdu.

Tāds ir patiesas dievkalpošanas gars. Tie, kuri šķietami ir pirmie, bet kuriem trūkst šī gara, būs pēdējie; savukārt tie, kuri iemantojuši šo garu, būs pirmie, lai gan tagad viņi tiek uzskatīti par pēdējiem.

Ir daudz tādu, kas sevi nodevuši Kristum, taču neredz iespēju darīt sevišķi lielu darbu vai pienest lielus upurus, kas būtu vajadzīgi kalpošanā Viņam. Šie cilvēki sevi var mierināt ar domu, ka Dievam ne vienmēr vispieņemamākā ir mocekļa pašuzupurēšanās un ka Debesu sarakstos augstāko vietu nebūt neieņem tikai misionāri, kuri ik dienas sastopas ar nāves briesmām. Kristietis, kurš tāds ir arī savā personīgajā dzīvē, kurš ik dienas atsakās no sevis, ir patiess savos nolūkos un šķīsts savās domās, lēnprātīgi izturas izaicinājuma brīžos, dzīvo ticībā un dievbijībā, ir uzticīgs vismazākajās lietās un savā mājas dzīvē pārstāv Kristus raksturu — šāds cilvēks Dievam var būt pat dārgāks nekā visā pasaulē atzīts misionārs vai moceklis.

Ak, cik atšķirīgi ir kritēriji, pēc kuriem raksturu vērtē Dievs un cilvēki! Dievs redz daudzos pārvarētos kārdinājumus, par kuriem neko nezina pasaule un pat tuvi draugi — tie ir kārdinājumi mājas dzīvē, kārdinājumi sirdī. Viņš redz dvēseles pazemību, kad tā saskata savu vājumu, un patiesu [404] nožēlu pat par ļaunu domu. Dievs redz pilnīgu nodošanos kalpošanai Viņam. Viņš pamana brīžus, kad norisinās smaga cīņa ar sevi — cīņa, kurā tiek gūta uzvara. To visu Dievs un eņģeļi zina. Viņa priekšā tiek rakstīta atmiņu grāmata par tiem, kuri bīstas Kungu un pārdomā Viņa augsto vārdu.

Panākumu noslēpums nav mūsu izglītība, stāvoklis sabiedrībā, mūsu skaits, uzticētie talanti vai gribasspēks. Kad jūtam savu neprasmi, mums jādomā par Kristu, kurš ir visu spēku spēks, visu domu doma, un ar Viņa starpniecību ikviens, kas vēlas un ir paklausīgs, gūs uzvaru pēc uzvaras.

Lai arī cik neilga būtu mūsu kalpošana un necils paveiktais darbs, tomēr atalgojums mums neliks vilties, ja vienkāršā ticībā sekosim Kristum. To, ko pat lielākais un gudrākais nespēj nopelnīt, to vājākais un pazemīgākais var vienkārši saņemt. Debesu zelta vārti neatveras pašpārliecinātajiem. Tie netiek pacelti tiem, kuri savā garā ir lepni. Mūžīgie vārti plaši atvērsies pēc maza bērna bailīga pieskāriena. Svētīga būs žēlastības atmaksa tiem, kas Dieva labā strādājuši ticības un mīlestības vienkāršībā.

Pretī līgavainim

[405] Kristus un mācekļi ir apsēdušies Eļļas kalnā. Saule jau nogājusi mākoņos, un Debesis klāj vakara ēnas. Kāds no dzīvojamiem namiem ir redzams visā pilnībā; tas ir spoži apgaismots — kā uz svētkiem. No logiem un durvīm atspīd gaismas strēles, bet ārpusē stāv ļaudis — tā ir zīme, ka drīz ieradīsies kāzu procesija. Daudzās Austrumu zemēs kāzu ceremonijas notiek vakarā. Līgavainis iziet pretī līgavai un atved to mājās. Lāpu gaismā kāzu dalībnieki dodas gājienā no līgavas tēva mājām uz līgavaiņa mājām, kur ielūgtajiem viesiem ir sagatavots mielasts. Ainā, ko vēro Kristus, kāds pulciņš gaida, kad ieradīsies kāzu procesija, lai tai pievienotos.

Pie līgavas mājas stāv desmit jaunavas baltos tērpos. Katrai ir aizdegts lukturis un mazs eļļas trauciņš. Visas ar nepacietību gaida [406] līgavaiņa parādīšanos. Taču viņš aizkavējas. Paiet viena stunda, otra. Gaidītājas nogurst un aizsnaužas. Ap pusnakti dzirdams sauciens: “Redzi, līgavainis nāk, izejiet viņam pretī!” Gulētājas ātri pamostas un pielec kājās. Tās ierauga tuvojošos gājienu un lāpu gaismu, dzird priecīgu mūziku, līgavaiņa un līgavas balsis. Desmit jaunavas tver savus lukturus un cenšas tos sakārtot, steigdamās iziet pretī. Taču piecas no tām nebija uzpildījušas eļļas trauciņus. Viņas nebija paredzējušas tik ilgu aizkavēšanos un šādam ārkārtējam gadījumam nebija gatavas. Nelaimē tās griežas pie savām gudrākajām draudzenēm, sacīdamas: “Dodiet mums no savas eļļas, jo mūsu lukturi izdziest.” Bet pārējās piecas, kuras tikko bija sakārtojušas savus lukturus, eļļas trauciņus nu bija iztukšojušas. Viņām vairs nav eļļas, ko dot, un tādēļ viņas atbild: “Tā ne, lai nepietrūktu mums un jums, bet noejiet labāk pie pārdevējiem un pērciet sev.”

Kamēr tās iet pirkt, procesija turpina ceļu, un viņas atpaliek. Piecas ar aizdegtajiem lukturiem pievienojās ļaužu pūlim, kopā ar kāzu viesiem ieiet namā, un durvis tiek aizslēgtas. Kad vieglprātīgās jaunavas nonāk līdz svētku namam, tās negaidīti tiek noraidītas. Nama saimnieks viņām paziņo: “Es jūs nepazīstu.” Tās tiek atstātas ārpusē, tukšā ielā, nakts melnumā.

Sēdēdams un noraudzīdamies uz pulciņu, kas gaida līgavaini, Kristus saviem mācekļiem stāstīja par desmit jaunavām, lai ar šo notikumu ilustrētu to, ko draudze piedzīvos tieši pirms Viņa otrās atnākšanas.

Divas gaidītāju grupas simbolizē divas ļaužu grupas. Šie cilvēki apgalvo, ka gaida savu Kungu. Tie tiek salīdzināti ar jaunavām, jo viņi apliecina šķīstu ticību. Lukturi simbolizē Dieva Vārdu. Dziesminieks saka: “Tavs vārds ir manu kāju spīdeklis un gaišums uz maniem ceļiem.” [407] (Ps. 119:105) Eļļa ir Svētā Gara simbols. Tā Gars tiek simbolizēts Cakarijas pravietojumā. Viņš raksta: “Eņģelis, kas ar mani runāja, atgriezās atkal un modināja mani, kā modina cilvēku no miega, un jautāja man: “Ko tu redzi?” Es atbildēju: “Es redzu tur spuldžturi no tīra zelta ar ieliktu eļļas tvertni virsgalā. Spuldžturim ir septiņas atsevišķas spuldzes, un tām kopā septiņas ar tvertni saistītas eļļas pievada caurules. Un divi eļļas koki līdzās — viens pa labi, otrs pa kreisi no spuldžtura.” Un es turpināju un jautāju eņģelim, kas ar mani runāja: “Mans kungs, kāda tam visam nozīme?” (..) Tad viņš man deva sekojošu paskaidrojumu: “Tā skan tā Kunga vārds Zerubābelam (jeb Tas ir tā Kunga vārds Zerubābelam (..) — KJV): Ne ar bruņotu spēku, ne ar varu, bet ar Manu Garu!” saka tas Kungs Cebaots.” (..) Un es jautāju otrreiz un teicu viņam: “Kāda nozīme ir tiem diviem eļļas koka zariem, kas [408] stāv līdzās abām zeltā darinātām caurulēm, pa kurām plūst zeltainā eļļa?” (..) Tad viņš man sacīja: “Tie ir tie abi svaidītie, kas stāv līdzās kā kalpi katrā pusē visas pasaules valdniekam.”” (Cak. 4:1–14)

No minētajiem diviem eļļas kokiem zeltainā eļļa caur divām zelta caurulēm ieplūda svečtura (jeb spuldžtura) tvertnē, bet no turienes tā nonāca zelta lukturos, kuri apgaismoja svētnīcu. Tādējādi no svētajiem, kas mājo Dieva tuvumā, Viņa Gars tiek piešķirts cilvēkiem, kuri ir ziedojuši sevi kalpošanai Viņam. Divu svaidīto uzdevums ir nodot Dieva ļaudīm to Debesu žēlastību, kura vienīgā Dieva Vārdu var padarīt par viņu kāju spīdekli un gaišumu uz viņu ceļiem.” “Ne ar bruņotu spēku, ne ar varu, bet ar Manu Garu!” saka tas Kungs Cebaots.” (Cak. 4:6)

Līdzībā visas desmit jaunavas izgāja pretī līgavainim. Visām bija lukturi un eļļas trauciņi. Kādu laiku viņu starpā nebija redzamu atšķirību. Tā tas ir arī ar draudzi, kas dzīvo tieši pirms Kristus otrās nākšanas. Visiem ir Svēto Rakstu zināšanas. Visi ir dzirdējuši vēsti par Kristus nākšanas tuvumu un uzticīgi gaida Viņa parādīšanos. Gluži kā aprakstīts līdzībā, tā tas ir arī tagad. Ir gaidīšanas laiks, un tiek pārbaudīta ticība. Kad atskan sauciens: “Redzi, līgavainis nāk, izejiet viņam pretī!” daudzi nav gatavi. Viņu lukturu eļļas traukos nav eļļas. Viņiem trūkst Svētā Gara.

Ja nav Dieva Gara, tad Viņa Vārda zināšanām nav nozīmes. Patiesības teorija, ja to nepavada Svētais Gars, nespēj nedz atdzīvināt dvēseli, nedz svētot sirdi. Varbūt cilvēkam ir pazīstamas Bībeles pavēles un apsolījumi, bet, ja patiesību neizskaidro Dieva Gars, tad raksturs netiks pārveidots. Bez Svētā Gara apgaismības cilvēki nespēs [411] atšķirt patiesību no maldiem un kritīs sātana meistariskajos kārdinājumos.

Ļaužu šķira, kuru simbolizē vieglprātīgās jaunavas, nav liekuļi. Tie ciena patiesību, un ir aizstāvējuši to, taču tie sevi nav pakļāvuši Svētā Gara darbam. Viņi nav krituši uz Klints, kas ir Jēzus Kristus, un nav ļāvuši satriekt savu veco dabu. Šī šķira ir attēlota arī ar akmeņaino zemi, kurā krīt Dieva Vārda sēkla. Tie vārdu uzklausa ar prieku, taču neuzņem tā principus. Patiesības atstātais iespaids nav ilgstošs. Gars darbojas pie cilvēka sirds atkarībā no cilvēka vēlēšanās un piekrišanas, iedēstīdams viņā jaunu dabu; taču ar vieglprātīgajām jaunavām simbolizētā ļaužu šķira samierinās ar paviršu darbu. Tie nepazīst Dievu. Tie nav iedziļinājušies Viņa raksturā; tie nav uzturējuši sadraudzību ar Viņu; tādēļ tie nezina, kā uzticēties, izturēties un dzīvot. Viņu kalpošana ir kļuvusi par formu. “Un tie nāk pie Tevis kā tautas sanāksmē un klausās Tavus vārdus, bet tos nepilda. Tie ir mīlīgi ar savu muti, bet viņu sirds dzenas pēc mantas.” (Ec. 33:31) Apustulis Pāvils norāda, ka šis ir īpašs raksturojums tiem, kas dzīvos tieši pirms Kristus otrās nākšanas. Viņš saka: “Pastarajās dienās iestāsies grūti laiki, jo cilvēki būs patmīlīgi, (..) mīlēdami vairāk baudas nekā Dievu, izrādīdami ārēju svētbijību, bet tās spēku noliegdami.” (2. Tim. 3:1–5)

Šī ir tā šķira, kas draudošu briesmu laikā būs dzirdami saucam: “Nu ir miers un drošība!” Tie savas sirdis ieaijā ar domām par drošību, un briesmas tiem nerādās ne sapņos. Iztraucēti no snauda, šie ļaudis pamana savu nabadzību un lūdz citiem, lai tie palīdz un aizdod trūkstošo, taču garīgās lietās neviens cilvēks nevar izlabot [412] citu trūkumus. Dieva žēlastība katrai dvēselei ir bijusi piedāvāta par brīvu. Ir tikusi pasludināta Evaņģēlija vēsts: “Kam slāpst, lai nāk; kas grib, lai ņem dzīvības ūdeni bez maksas.” (Atkl. 22:17) Taču raksturu nevar nodot citam cilvēkam. Neviens nevar ticēt kāda cita vietā. Neviens nevar saņemt Garu cita vietā. Neviens nevar piešķirt citam raksturu, kurš ir Gara darba rezultāts. “Un [ja arī] Noa, Daniēls un Ījabs atrastos viņu vidū, — tik tiešām, ka Es dzīvoju — saka Dievs, tas Kungs — tie neizglābtu ne dēlus, ne meitas, bet izglābtu ar savu taisnīgumu tikai paši savu dzīvību.” (Ec. 14:20)

Raksturs atklājas krīzes brīdī. Kad svinīgā balss pusnaktī pasludināja: “Redzi, līgavainis nāk, izejiet viņam pretī!” un guļošās jaunavas tika pamodinātas no snauda, kļuva redzams, kuras ir sagatavojušās šim notikumam. Abas grupas tika pārsteigtas nezināmā brīdī, taču viena bija sagatavojusies ārkārtējam gadījumam, bet otra ne. Tā tas notiek pēkšņos un negaidītos nelaimes brīžos —, dvēselei aci pret aci sastopoties ar nāvi, kļūst redzams, vai tai ir patiesa ticība Dieva apsolījumiem. Tas parāda, vai dvēseli uztur žēlastība. Pēdējais lielais pārbaudījums notiks cilvēces pārbaudes laika beigās, kad rūpēties par dvēseles vajadzībām būs par vēlu.

Desmit jaunavas gaida šīs zemes vēstures pievakarē. Visas sevi sauc par kristietēm. Visām ir aicinājums, vārds, lukturis un visas apgalvo, ka kalpo Dievam. Acīmredzot visas gaida Kristus parādīšanos. Taču piecas no viņām nav gatavas. Pārsteigumā un izbailēs piecas paliks ārpus svētku nama.

Pēdējā dienā daudzi pretendēs uz tiesībām ieiet Kristus valstībā, sacīdami: “Mēs ar Tevi esam ēduši un dzēruši, un Tu esi mācījis mūsu ielās.” “Kungs! Kungs! [413] vai mēs Tavā vārdā neesam nākošās lietas sludinājuši, vai mēs Tavā vārdā neesam velnus izdzinuši, vai mēs Tavā vārdā neesam daudz brīnumu darījuši?” Taču atbilde skanēs: “Es nezinu, no kurienes jūs esat, atkāpieties no Manis!” (Lūk. 13:26; Mat. 7:22; Lūk. 13:27) Šajā dzīvē tie nav izveidojuši draudzību ar Kristu, tāpēc tie nepazīst Debesu valodu; Debesu prieks viņiem ir svešs. “Jo kurš cilvēks zina, kas ir cilvēkā, kā vien cilvēka gars, kas ir viņā? Tāpat arī neviens nespēj izprast to, kas ir Dievā, kā vien Dieva Gars.” (1. Kor. 2:11)

Visskumjākie no visiem vārdiem, kurus jebkad dzirdējusi mirstīga cilvēka auss, ir šie liktenīgie vārdi: “Es jūs nepazīstu.” Gara sadraudzība, kuru jūs esat atstājuši novārtā, bija vienīgā, kas jūs būtu spējusi vienot ar līksmo ļaužu pūli kāzu mielastā. Šajā norisē jūs nevarat piedalīties. Jūsu aptumšotās acis neredzētu svinību gaismu un kurlās ausis nedzirdētu mūzikas skaņas. Šī mīlestība un prieks neaizskartu nevienu prieka stīgu pasaules notrulinātajās sirdīs. Jūs esat izslēgti no Debesīm, jo neesat derīgi Debesu sadraudzībai.

Mēs nevaram būt gatavi sastapt Kungu, ja modīsimies tikai tad, kad [414] būs dzirdams sauciens: “Redzi, līgavainis nāk!” un kārtosim savus tukšos lukturus, lai tos uzpildītu. Mēs nevaram būt gatavi sadraudzībai ar Kristu Debesīs, ja tagad savā dzīvē atturamies no Viņa.

Līdzībā minētajām gudrajām jaunavām lukturu traukos bija eļļa. Gaidīšanas laikā naktī viņu uguns liesma nekļuva blāvāka. Tā vairoja gaismas spožumu, kas bija aizdegta par godu līgavainim. Spīdēdami tumsā, lukturi apgaismoja ceļu uz līgavaiņa mājām, uz svētku namu.

Tā arī Kristus sekotājiem ir jāizplata gaisma pasaules tumsā. Dieva Vārds ir gaisma, kad ar Svētā Gara starpniecību tas kļūst par pārveidojošu spēku cilvēku dzīvē. Iedēstīdams cilvēku sirdīs Dieva Vārda principus, Svētais Gars viņos attīsta dievišķas īpašības. Kunga sekotājiem ir jāizstaro Viņa godības gaisma — Viņa raksturs. Tā tiem ir jāpagodina Dievs, jāapgaismo ceļš uz līgavaiņa mājām, uz Dieva pilsētu, uz Jēra kāzu mielastu.

Līgavainis nāca pusnaktī — vistumšākajā stundā. Tā arī Kristus atnākšana būs šīs zemes vēstures vistumšākajā posmā. Noas un Lata dienas aino pasaules stāvokli tieši pirms Cilvēka Dēla nākšanas. Raksti, kas norāda uz šo gaidāmo laiku, ziņo, ka sātans darbosies ar “viltus varu” un “netaisnības līdzekļiem”. (2. Tes. 2:9,10) Viņa darbs skaidri iezīmēsies ar strauju tumsības vairošanos, daudzajām pēdējo dienu kļūdām, maldiem un ķecerībām. Sātans ne tikai saņem gūstā pasauli, bet izplata savus maldus arī draudzēs, kuras apliecina savu ticību mūsu Kungam Jēzum Kristum. Lielā atkrišana pārvērtīsies tumsā, kas būs dziļa kā pusnaktī, necaurredzama kā “saru maiss”. (Atkl. 6:12) Dieva ļaudīm tā būs [415] pārbaudījumu nakts, raudāšanas nakts un nakts, kad notiks vajāšanas patiesības dēļ. Bet šajā tumšajā naktī atspīdēs Dieva gaisma.

Dievs ir licis, “lai gaisma aust no tumsības”. (2. Kor. 4:6) “Zeme bija neiztaisīta un tukša, un tumsa bija pār dziļumiem, un Dieva Gars lidinājās pār ūdeņiem. Un Dievs sacīja: “Lai top gaisma.” Un gaisma tapa.” (1. Moz. 1:2,3) Tā arī garīgajā tumsā atskanēs Dieva Vārds: “Lai top gaisma.” Savai tautai Viņš sacīs: “Celies, topi apgaismota! Jo tava gaisma nāk, un tā Kunga godība uzlec pār tevi.” (Jes. 60:1)

“Tik tiešām,” saka Bībele, “tumsība apklāj zemi un dziļa krēsla tautas, bet pār tevi uzlec kā saule tas Kungs, un Viņa godība parādās pār tevi.” (Jes. 60:2)

Šī tumsa ir pasauli pārņēmusī neizpratne par Dievu. Cilvēki vairs nepazīst Viņa raksturu. Tas ir ticis pārprasts un nepareizi pasniegts. Šajā laikā jātiek pasludinātai vēstij, kas nāk no Dieva, vēstij, kuras iespaidā atspīd gaisma un kuras spēks glābj. Dieva raksturs ir jādara zināms. Pasaules tumsā jātiek izlietai Viņa godības gaismai, Viņa labestības, žēlsirdības un patiesības gaismai.

Šis ir darbs, kuru ieskicējis pravietis Jesaja, rakstīdams: “Pacel savu balsi ar spēku, Jeruzāleme, tu labās vēsts nesēja, un nebīsties! Pasludini Jūdas pilsētām: “Redziet, te ir jūsu Dievs! Redziet, Dievs tas Kungs nāk ar lielu spēku, un Viņa elkonis dod tam uzvaru, Viņa alga ir pie Viņa, un Viņa atmaksa ir Viņa priekšā!” “ (Jes. 40:9,10)

Tiem, kas gaida līgavaiņa nākšanu, ir jāsaka cilvēkiem: “Redziet, jūsu Dievs.” Pēdējie žēlastības pilnās gaismas stari, pēdējā žēlastības vēsts, kas jāsniedz pasaulei, ir Viņa mīlestības rakstura atklāsme. [416] Dieva bērniem ir jāparāda Viņa godība. Ar savu dzīvi un raksturu tiem jāatklāj, ko Dieva žēlastība viņiem darījusi.

Taisnības Saules gaismai ir jāatspīd labos darbos — patiesības vārdos un svētuma pavadītā rīcībā.

Kristus, šis Tēva godības spožums, nāca pasaulē kā pasaules gaisma. Viņš nāca, lai cilvēkiem atklātu Dievu, un par [417] Viņu ir rakstīts: “Dievs ar Svēto Garu un spēku svaidījis nācarieti Jēzu, kas gājis apkārt, labu darīdams.” (Ap. d. 10:38) Nācaretes sinagogā Viņš sacīja: “Tā Kunga Gars ir uz Manis, jo Viņš Mani svaidījis sludināt prieka vēsti nabagiem, pasludināt atsvabināšanu cietumniekiem un akliem gaismu, satriektos palaist vaļā un pasludināt mūsu Kunga žēlastības gadu.” (Lūk. 4:18,19) Šis ir darbs, ko Viņš uzdeva darīt saviem mācekļiem. “Jūs esat pasaules gaišums,” Jēzus sacīja. “Lai jūsu gaisma spīd ļaužu priekšā, ka tie ierauga jūsu labos darbus un godā jūsu Tēvu, kas ir Debesīs.” (Mat. 5:14,16)

Tas ir darbs, ko pravietis Jesaja apraksta, sacīdams: “Vai ne tā? Kad tu savu maizi lauz izsalkušam un nabagus, kas bez pajumtes, uzņem savā namā; kad tu redzi kailus un tos apģērb un neatraujies no sava tuvāka, tad tava gaisma atmirdzēs kā rīta blāzma, tava atdzimšana notiks ātrāk, tava taisnība ies tavā priekšā, un tā Kunga godība tevi pavadīs.” (Jes. 58:7,8)

Šādi garīgās tumsas naktī Dieva godības gaismai jāatspīd no Viņa draudzes, pieceļot nomāktos un mierinot tos, kas noskumuši.

Visi ap mums ir dzirdējuši pasaules bēdu vaimanas. Visur ir trūkumcietēji un nelaimīgie. Mūsu uzdevums ir atvieglot un mīkstināt dzīves smagumu un nelaimes.

Praktiskam darbam būs daudz lielāka ietekme nekā vienkāršai moralizēšanai. Mums ir jāpaēdina izsalkušie, jāapģērbj kailie un jādod patvērums bezpajumtniekiem. Mēs esam aicināti darīt arī vairāk. Dvēseles vajadzības var apmierināt vienīgi Kristus mīlestība. Ja mūsos mājos Kristus, tad sirdis mums būs dievišķas iejūtības pilnas. Aizzīmogotie Kristum līdzīgās patiesās mīlestības avoti taps atvērti.

[418] Dieva aicinājums ir ne tikai dāvanu došana trūkumcietējiem, bet arī moža sejas izteiksme, cerības pilni vārdi un laipns rokas spiediens. Kad Kristus dziedināja slimos, Viņš tiem uzlika rokas. Arī mums jāveido cieša saskarsme ar tiem, kuriem vēlamies darīt labu.

Daudzus cerība ir atstājusi. Lieciet, lai viņu dzīvē atkal atspīd saules gaisma. Daudzi ir zaudējuši drosmi. Sakiet tiem iedrošinošus vārdus. Lūdziet par viņiem. Ir cilvēki, kam vajadzīga dzīvības maize. Lasiet tiem Dieva Vārdu. Daudziem piemīt dvēseles kaites, kuras nevar izdziedināt neviens ārsts vai uz zemes gatavots balzams. Lūdziet par šīm dvēselēm, atvediet tās pie Jēzus. Sakiet tām, ka Gileādā ir gan balzams, gan Ārsts.

Gaisma ir svētība, tā ir visuma svētība, kas savas bagātības izlej pār nepateicīgu, nesvētu un morāli pagrimušu pasauli. Tas pats sakāms par Taisnības Sauli. Visai zemei, kas tīta grēka, bēdu un sāpju tumsā, jātiek apgaismotai ar atziņu par Dieva mīlestību. Nevienai sektai, sabiedrības slānim vai ļaužu šķirai nedrīkst atraut gaismu, kas atspīd no Debesu troņa.

Cerības un žēlastības vēstij jātiek aiznestai līdz zemes galiem. Kurš vien vēlas, var izstiept roku, satvert Dieva spēku, slēgt mieru ar Viņu un iegūt to. Pagāniem vairs nav jādzīvo pusnakts tumsā. Taisnības Saules staru priekšā krēslai jāizzūd. Elles spēks ir uzvarēts.

Tomēr neviens nevar sniegt otram to, ko pats nav saņēmis. Dieva darbā cilvēks nespēj radīt neko. Neviens ar saviem spēkiem nevar pats sevi padarīt par Dieva gaismas nesēju. Nepārtraukto spožo gaismu dod zeltainā eļļa, kura no zelta tvertnes pa zelta caurulēm ieplūst svētnīcas spuldzēs. Par to rūpējas Debesu vēstneši. [419] Cilvēkam nepārtraukti parādītā Dieva mīlestība ir tā, kas viņu dara spējīgu dalīties saņemtajā gaismā ar citiem. Visu to sirdīs, kuri ticībā ir vienoti ar Dievu, brīvi ieplūst mīlestības zelta eļļa, lai pēc tam tiktu izstarota labos darbos un patiesā, sirsnīgā kalpošanā Dievam.

Lielajā un neizmērojamajā Svētā Gara dāvanā ir ietverti visi Debesu krājumi. Iemesls, kādēļ Viņa žēlastības bagātības lielā straumē nenonāk pie visiem zemes iemītniekiem, nav kāds ierobežojums no Dieva puses. Svētais Gars piepildītu visus, ja vien viņi to vēlētos.

Būt dzīvam kanālam, pa kuru Dievs nodod pasaulei savas žēlastības bagātības un neaptveramos Kristus dārgumus, ir katras dvēseles priekšrocība. Neko Kristus nevēlas tik ļoti kā pārstāvjus, ar kuru starpniecību Viņš pasaulei varētu atklāt savu Garu un raksturu. Nekas pasaulei nav tik ļoti vajadzīgs kā Pestītāja mīlestības atklāsme cilvēkos. Visas Debesis meklē kanālus, pa kuriem varētu izliet svēto eļļu, lai tā būtu par prieku un svētību cilvēku sirdīm.

Kristus ir darījis visu, lai Viņa draudze pārtaptu, izstarotu pasaules Gaismu un lai tai būtu Imanuēla godība. Viņš vēlas, lai ap katru kristieti izplatītos garīguma atmosfēra, gaisma un prieks. Kungs ilgojas, kaut mūsu dzīvē atklātos Viņa prieks.

Par sirdī mājojošu Svēto Garu liecina Debesu mīlestības izpausme. Ar tāda cilvēka starpniecību, kas ir svētījies Dievam, citiem tiks nodota dievišķā pilnība.

Taisnības Saules spārnos ir dziedināšana. (sk. Mal. 3:20 vai Mal. 4:2 — KJV) Arī no katra patiesa mācekļa izplatās ietekme, kas nes dzīvību, drosmi, palīdzību un patiesu dziedināšanu.

Kristus reliģija nozīmē vairāk nekā tikai grēka piedošanu; [420] tā nozīmē grēku atņemšanu un to atstātās brīvās vietas aizpildīšanu ar Svētā Gara pievilcīgajām īpašībām. Tā nozīmē dievišķās gaismas plūsmu, līksmību Dievā. Tā nozīmē sirdi, kura atbrīvota no egoisma un kuru svētī pastāvīga Kristus klātbūtne. Kad dvēselē valda Kristus, tad dzīve ir šķīsta un brīva no grēka. Tādā dzīvē tiek īstenota Evaņģēlija plāna godība un pilnība. Pieņemot Pestītāju, iestājas pilnīgs miers, pilnīga mīlestība un pilnīga pārliecība. Dzīvē atklātais Kristus rakstura skaistums liecina, ka Dievs tiešām ir sūtījis pasaulē savu Dēlu, lai Viņš kļūtu par tās Glābēju.

Kristus neliek saviem sekotājiem cīnīties par to, lai viņi izstarotu gaismu. Viņš saka: “Lai jūsu gaisma spīd.” Ja jūs no Dieva esat saņēmuši žēlastību, tad jūsos ir gaisma. Nojauciet šķēršļus, un Kunga godība tiks atklāta. Atspīdēs gaisma, kas iekaros tumsu un liks tai izklīst. Savas ietekmes robežās jūs nevarat veicināt gaismas spīdēšanu.

Kristus godības atklāsme cilvēciskā formā Debesis tik cieši pietuvinās cilvēkiem, ka skaistums, kas grezno sirds iekšējo templi, būs redzams katrā dvēselē, kurā mājo Pestītājs. Kristus klātbūtnes godība ļaudis valdzinās. No šādā veidā Dievam mantotām daudzajām dvēselēm slavas un pateicības straumju veidā godība atgriezīsies pie lielā Devēja.

“Celies, topi apgaismota! Jo tava gaisma nāk, un tā Kunga godība uzlec pār tevi.” (Jes. 60:1) Šī vēsts ir adresēta tiem, kas iziet pretī līgavainim. Kristus nāks ar spēku un lielu godību. Viņš nāks savā un Tēva godībā. Viņš nāks kopā ar visiem svētajiem eņģeļiem. Kad visa pasaule būs nogrimusi tumsā, visās svēto mājvietās būs gaisma. Tie pamanīs jau pirmo Viņa otrās atnākšanas gaismas staru. No Viņa krāšņuma atmirdzēs neaptraipīta gaisma, [421] un Glābēju Kristu apbrīnos visi, kas Viņam kalpojuši. Ļaunie no Pestītāja klātbūtnes bēgs, bet Viņa sekotāji līksmosies. Sentēvs Ījabs, raudzīdamies nākotnē uz Kristus otro nākšanu, sacīja: “Es Viņu skatīšu sev par glābiņu, un manas acis Viņu redzēs, un ne jau kā svešinieku.” (Īj. 19:27) Saviem uzticīgajiem sekotājiem Kristus būs bijis biedrs ikdienā un labi pazīstams draugs. Tie būs dzīvojuši ciešā saskarsmē un pastāvīgā savienībā ar Dievu. Pār viņiem būs uzlēkusi tā Kunga godība. Viņi būs atspoguļojuši Jēzus Kristus vaigā redzamo Dieva godības atziņas gaismu. Nu tie līksmosies par majestātiskā Ķēniņa spožuma un godības stariem, kas nebūs aptumšojami. Tie būs gatavi dzīvei Debesu sabiedrībā, jo Debesis būs viņu sirdīs.

Ar paceltām galvām, ļaudami Taisnības Saules spožajiem stariem sevi apspīdēt, priecādamies, ka viņu pestīšana tuvojas, tie izies pretī līgavainim, sacīdami: “Redzi, tas ir mūsu Dievs, mēs paļāvāmies uz Viņu, ka Viņš mūs izglābs!” (Jes. 25:9)

“Tad es dzirdēju balsi, tā bija kā liela ļaužu pulka kliegšana, kā lielu ūdeņu krākšana un kā stipra pērkona rūkšana, kas teica: “Allelūja! Jo ir sācis valdīt Kungs, mūsu Dievs, visuvaldītājs. Priecāsimies, gavilēsim un dosim Viņam godu, jo atnākušas Jēra kāzas un Viņa līgava sataisījusies. (..) Un viņš man saka: “Raksti! Svētīgi ir tie, kas aicināti Jēra kāzu mielastā!”” “Viņš ir kungu Kungs un ķēniņu Ķēniņš, un, kas ir līdz ar Viņu, tie ir Viņa aicinātie, izredzētie un uzticīgie.” (Atkl. 19:6–9; Atkl. 17:14 — KJV)