Kā atdzīvināt sevī kristieti?

Dieva pacietība

Reiz uz kāda sena kapa Amerikā ieraudzīju uzrakstu: „Še guļ Lems S. Freims, kurš savā dzīvē ir nogalinājis 89 indiāņus. Līdz mūža pēdējā gada beigām viņš šo skaitu bija iecerējis palielināt līdz 100, bet aizmiga Jēzū savā mājā Hoksferijā.” Kad to lasīju, tad sajutu, ka kaut kas nav pareizi. Kāds nebija izpratis Dieva raksturu.

Koledžas mācību laikā daļa no mums, studentiem, devās uz Holivudas stadionu, lai klausītos kāda mācītāja uzrunu. Viņa piedāvātajā tēmā toreiz ietilpa arī sēra smaka un elles kliedzieni. Viņš no katedras aicināja cilvēkus iznākt priekšā, un tie lūdza žēlastību no dusmīgā Dieva. Kad tovakar braucām mājās, mūsu automašīnā iespēra zibens. Atceros, cik ļoti rātni bijām atlikušajā ceļā mājup, domādami, vai tikai Dievs nav dusmīgs, ka devāmies uz šo sapulci. Vai Viņš tā izturas?

Daži man ir teikuši: „Es mīlu Jēzu, bet man nepatīk Dievs!”

„Kāpēc?”

„Tāpēc, ka Jēzus ir žēlsirdīgs, bet Dievs — stingrs un dusmīgs!”

Vai tas ir patiess Dieva raksturojums? Par Dieva mīlestības un taisnības proporcijām strīdas jau ilgi. „Lētā” kristietība Viņu attēlo kā mīlestību, laipnību un gaismu, kā Dievu, kurš nevienam nekaitē un beigās visus ielaiž Debesīs. Citas galējības pārstāvji pauž domu, ka Dievs ir skarbs, bargs un tāds, kas meklē katru iespēju iznīcināt savus radījumus, un tikai nedaudzi izbēgs no ugunīgās elles.

Šī nepareizā izpratne par Dieva raksturu daudziem ir likusi atstāt ticību. Esmu saticis cilvēkus, kas ir neticīgi tāpēc, ka kāds tiem ir nepareizi atainojis Dievu. Ja viņi labprāt būtu pieņēmuši tādu versiju, ko tik daudzi māca, tad, man šķiet, arī pats Dievs nejustos laimīgs.

Reiz kādam populāram cilvēkam jautāja, kāpēc viņš noraida Dieva eksistenci. Viņš atbildēja: „Esmu agnostiķis tāpēc, ka nebaidos domāt. Es nebaidos no tāda dieva izplatījumā, kas varētu mani vai kādu citu cilvēku aizsūtīt uz elli. Ja tāda būtne eksistētu, tad tas nebūtu dievs. Tas būtu velns!”

Taču šis diezgan pieņemamais domāšanas veids nevienu (izņemot šo cilvēku) nav mudinājis pētīt Bībeli, lai uzzinātu patiesību par Dievu.

Apustulis Pāvils mums māca, ka Dieva raksturs ir nepareizi izprasts un izskaidrots jau kopš pasaules sākuma. Cilvēki kaut ko zināja par Viņu, bet negodināja Viņu kā Dievu. Tā rezultātā tie „.. savos spriedumos krituši nīcības gūstā un savā sirds neprātā iegrimuši tumsā. Saukdami sevi par gudriem, tie kļuvuši ģeķi un apmainījuši neiznīcīgā Dieva godību pret iznīcīgam cilvēkam un putniem, lopiem un rāpuļiem līdzīgiem tēliem”. (Rom. 1:21–23)

Mēs varam pārveidot Dievu par kaut ko tādu, kas Viņš nemaz nav, turklāt arī tad, ja nezemojamies koka un akmens elku priekšā. Ja mums nav pareizas izpratnes par Dievu, tad pielūdzam neīstu Dievu! Mēs noprotam, ka žēlastības gaismas pēdējie stari, pēdējā žēlastības vēsts, kas tiek dota pasaulei, ir Viņa mīlestības pilnā rakstura atklāsme. Ja nezināsim, kāds īsti ir Dievs, tad nespēsim Viņu atklāt pārējai pasaulei!

Kur lai uzzinām par Viņa mīlestības un žēlastības patieso raksturu? Jāņa evaņģēlija 14. nodaļā Jēzus saka saviem mācekļiem: „Ja jūs Mani būtu pazinuši, jūs būtu pazinuši arī Manu Tēvu.”

Filips teica: „Kungs, rādi mums Tēvu.”

Jēzus atbildēja: „Tik ilgi Es jau esmu pie jums, un Tu vēl neesi mani sapratis, Filip? Kas Mani ir redzējis, tas ir redzējis Tēvu. Vārdus, ko Es jums saku, Es nerunāju no sevis; bet Tēvs, kas pastāvīgi ir Manī, dara savus darbus.”

Kāda bija Jēzus misija? Kāpēc Viņš nāca? Jēzus nāca pasaulē, kas bija pilnīgi pārpratusi Dievu, lai parādītu, kāds ir Tēvs, kāds Viņš vienmēr ir bijis un vienmēr būs. Kādu dienu Jēzus kopā ar mācekļiem gāja garām aklam vīram (Jāņa ev. 9. nod.). Mācekļi jautāja: „Rabi, kas ir grēkojis? Viņš pats vai viņa vecāki, ka viņš neredzīgs pie dzimis?”

Viņu jautājums bija pamatots uz vispārpieņemtiem priekšstatiem par Dievu un ļaunumu. Kristus dienu ļaudis ticēja, ka slimības un nāve ir neiecietīga Dieva sods par paša cietēja vai viņa vecāku ļaunajiem darbiem. Tā cietējam tika uzkrauta vēl papildu nasta, jo viņu uzskatīja par lielu grēcinieku.

Jēzus izskaidroja, ka slimību un sāpju cēlonis ir sātans. Bet viena no veiksmīgākajām velna viltībām ir savas īpašības piedēvēt Dievam. Tādēļ gadsimtiem ilgi cilvēki ir vainojuši Dievu ciešanās, slimībās un nāvē.

Kādu dienu ceļā uz Jeruzalemi Jēzus gāja garām samariešu ciemiem. Kad Viņa mācekļi lūdza atļauju tur pārnakšņot, viena ciema iedzīvotāji tiem atteica. Tad mācekļi jautāja Jēzum, vai neizsaukt uguni no Debesīm, lai iznīcinātu samariešus. Jēzus atbildēja: „Vai jūs nezināt, kādam garam jūs piederat? Jo cilvēka Dēls nav nācis cilvēku dvēseles nomaitāt, bet pestīt.” (Lūk. 9:56)

Jāņa 3:16, 17 mums māca, ka Dievs tik ļoti ir mīlējis pasauli, ka sūtījis savu Dēlu, lai mūs atpirktu. Viņš „savu Dēlu nav sūtījis pasaulē, lai Tas pasauli tiesātu, bet lai pasaule caur Viņu tiktu glābta”. Tāds ir Evaņģēlijs! Tāda ir pestīšana!

Kādu citu reizi daži atnāca pie Jēzus un stāstīja par cilvēku masveida bojāeju. Pret Jūdejas pārvaldnieku Ponciju Pilātu tautā cēlās nemieri. Lai atjaunotu kārtību, viņš atļāva saviem kareivjiem ielauzties dievnamā un nogalināt galilejiešu svētceļniekus, kas tieši tajā brīdī upurēja Dievam.

Kad jūdi stāstīja Jēzum par šo nelaimi, viņos nebija līdzjūtības; drīzāk sirds dziļumos viņi jutās apmierināti: „Tā kā šī traģēdija nenotika ar mums, tad Dievs acīmredzot pret mums ir labvēlīgāks nekā pret šiem galilejiešiem.”

Jēzus zināja viņu apslēptās domas un tos norāja, pauzdams šādu viedokli: „Jūs laikam uzskatāt, ka šī traģēdija notika tāpēc, ka viņi ir bijuši lielāki grēcinieki nekā jūs. Nē! Arī jums visiem ir lielas problēmas, un, ja jūs nenožēlosit grēkus, tad visi iesit bojā.” (Lūk. 13:1–5)

Jēzus ar to nenoliedz Dieva taisnīgumu. Svarīgi ir vienlaicīgi redzēt gan to, gan, tiesu un Viņa žēlastību. Tāpēc aplūkosim arī otru Dieva rakstura pusi.

Mūsdienās esam redzējuši lielas nelaimes, kas varētu liecināt par Dieva tiesu. Atceros, kā lasīju par šausmīgo Monpelē (Monpelē vulkāna — tulk. piez.) izvirdumu Mazajās Antiļu salās (Martinikas salā) 1902. gadā. Galvaspilsēta Senpjēra tika pilnīgi iznīcināta. Dzīvi palikuši bija tikai divi cilvēki, un viens no tiem — kāds cietumnieks, kas bija atradies ļoti dziļā kamerā.

Interesanti uzsvērt to, kas bija noticis pirms tam, kad šis vulkāna izvirdums izpostīja pilsētu. Iepriekšējā dienā, lai izsmietu Kristus krustā sišanu, krustā tika piesista cūka. Pēc tam, lai „pasludinātu” augšāmcelšanos, ielu gājienā tika palaista cita cūka.

Tajā rītā, kad Senpjēra tika aprakta pelnos, avīzes pasludināja vislielāko izaicinājumu kristietībai. Rakstīja, ka Kunga vakarēdienu taisoties pasniegt zirgam. Senpjēras izaicinošo grēcinieku bojāeja kopā ar pārējiem, kas nepiedalījās zaimošanā, var arī izrādīties tikai sagadīšanās, taču Bībelē sacīts, ka pienāks laiks, kad Dievs tiesās katru darbu.

Pēc ģeologu domām, Sanfrancisko jebkurā brīdī var nogrimt okeānā. Šis šausmīgais pareģojums piekrastes rajona ļaužu starpā ir pārvērties par kaut ko līdzīgu jokam vai komēdijai. Bet patiesībā kādu dienu žēlastība pārstās aizlūgt, un tad viss notiks taisnīgi. Bībelē aprakstīti agrākie laiki, kad Dievs „nesaudzēja”, jo Viņa taisnīgums vairs nevarēja pieļaut, ka toreizējais stāvoklis vēl turpinātos. Pirmā reize, kad Dievs „nesaudzēja”, ir pierakstīta 1. Moz. 18. nodaļā. Ābrahāms kaulējās ar Dievu par Sodomas likteni. Viņam vajadzēja būt ļoti tuvām un draudzīgām attiecībām ar Dievu, lai varētu tā kaulēties.

Viņš jautāja: „Vai Tu tiešām gribi iznīcināt taisno kopā ar bezdievīgo? Varbūt atrastos 50 taisnie šīs pilsētas vidū? Vai Tu nepataupītu šo vietu to 50 taisno dēļ, kas ir viņas vidū?”

Un tad viņš apelēja pie Dieva taisnīguma izjūtas, turpinot: „Nemūžam Tu tā nedarīsi, ka liksi mirt taisnajam ar bezdievi, ka taisnais būtu līdzīgs bezdievim. Nekad nevar notikt, ka Tas, kas visu zemi tiesā, nespriestu taisnu tiesu.”

Ar šo vīru, kas centās mācīt savam Radītājam, ko un kā darīt, Dievs bija pacietīgs, jo Viņš atbildēja: „Ja Es Sodomas pilsētā atradīšu piecdesmit taisnus, Es saudzēšu visu šo vietu viņu dēļ.”

Tad Ābrahāms sāka uztraukties. Varbūt viņa likme tomēr bija par augstu? Ja nu tomēr nebūs 50 taisno? Tāpēc viņš turpināja kaulēties par mazāku skaitu — 45, 30 un 20.

Pēdīgi viņš sacīja: „Kaut nedusmotos mans Kungs. Es runāšu vēl reizi; varbūt atrastos tikai desmit?” Vai arī tad Tu saudzēsi?

Un Kungs atbildēja: „Es to neizpostīšu šo desmit dēļ.” Dievs aizgāja savu ceļu, un Ābrahāms jutās drošs, jo viņš devās mājup, bet tu jau zini, kā šis notikums beidzās. Sodomā neatradās pat 10 taisnu cilvēku, un kopā ar Gomoru tā tika iznīcināta. Dievs redzēja netaisnības un sacelšanās robežu, aiz kuras tam visam tālāk nedrīkst ļaut turpināties, jo Viņš ir taisnības Dievs.

Otru reizi, kad Dievs „netaupīja”, var atrast Rom. 11:21. Pāvils rakstīja Romas kristiešiem un lūdza, lai tie atstāj savus ceļus. Viens no viņa argumentiem ir līdzība par olīvu koku. Viņš atgādināja, ka tie ir tikai kā savvaļas koku zari, kas iepotēti olīvu kokā. Bet Dievs nav saudzējis pat dabīgos zarus (jūdu tautu), jo Viņa žēlastībai un taisnībai pienāca robeža, aiz kuras Viņš vairs nevarēja saudzēt visu tautu. Pēc gadu tūkstošiem ieilgušās pacietības Dievs atteicās no Israēla kā savas izredzētās tautas. Viņš neatņēma pestīšanu atsevišķiem cilvēkiem, taču tie vairs nebija grupa, kas Dievu pārstāvētu pārējai pasaulei. Pāvils saka, ka pēdējais trieciens tika dots pēc tam, kad jūdi atteicās no Dieva Dēla. Viņi bija pārāk aizņemti ar savu reliģiju, lai atrastu laiku Pestītājam, vienīgajam Taisnajam. (Rom. 9:31, 32)

Trešais gadījums, kad Dievs „nesaudzēja”, ir aprakstīts

2. Pēt. 2:5. „Viņš arī nesaudzēja seno pasauli, bet, sūtīdams plūdus bezdievīgajai pasaulei, izglāba tikai taisnības sludinātāju Nou līdz ar septiņiem citiem.” Tikai astoņi cilvēki tika saudzēti.

Kāpēc? 1. Moz. 6:5 sacīts, ka tā laika „cilvēku ļaunums augtin auga”. Pasaule pastāvīgi grima arvien dziļāk, līdz pienāca laiks, kad Dieva taisnīgums vairs nevarēja pieļaut tālāku cilvēku grimšanu grēkā. Ja Viņš neliktos ne zinis par visu ļaunumu un netaisnību, tad Visums izjuktu, jo, ja netaisnība paliek nesodīta, tad likumi nevar pastāvēt, bet, ja likumi nepastāv, tad arī vara ir paralizēta un izceļas anarhija. Mēs kalpojam Dievam, kas ir pārāk saprātīgs, lai ļautu tam notikt!

Ceturtā reize, kad Dievs „nesaudzēja”, skar Visumu.

2. Pēt. 2:4: „Jo arī eņģeļus, kas apgrēkojās, Dievs nesaudzēja, bet nometa tos pazemes tumšajās bedrēs, lai glabātu sodam.” Grēkam sākoties Dieva klātbūtnē, Viņa pagalmos uzliesmoja varena eņģeļa vadīta sacelšanās. Un eņģeļi „savu augsto stāvokli nebija nosargājuši, bet savu mājokli atstājuši” (Jūd. 6). Kaut arī Dievs pret viņiem izturējās sevišķi iecietīgi, tomēr beigās sacelšanos nācās apturēt. Tu jau zini šī Debesu kara rezultātus, jo eņģeļi, kas tika nomesti uz zemes, vēl šodien ir pasaulē, bet dažkārt arī mūsu mājās un sirdīs.

Jā, Dieva taisnīgums var šķist bargs, vai ne? Grēku dēļ Viņš nav saudzējis ne pilsētu, ne tautu, ne pasauli, pat ne Visumu! Kā šādam Dievam varētu rasties žēlastība, lai piedotu atsevišķam grēciniekam?

Es gribētu tev apliecināt, ka katram no mums ir cerība, jo Dievs „nesaudzēja” vēl vienu reizi. Rom. 8:32 vēstīts, ka „Viņš jau savu paša Dēlu nav saudzējis, bet To par mums visiem nodevis nāvē,” un, ja Viņš ir devis šo vislielāko upuri, „kā tad Viņš līdz ar To mums nedāvinās visas lietas?”.

Ja tu iedziļināsies patiesībā par Jēzus krusta upuri, tad pārliecināsies, ka šī ir vissmagākā reize, kad Dievs „nesaudzēja”. Šeit atklājas, ka Dievs ir atdevis sevi. Neiedomājies, ka Dievs būtu lūdzis savu Dēlu iet pasaulē vai ka Jēzus lūgtu savu saniknoto Tēvu, lai Viņš saudzē cilvēkus! Nost ar tādām domām!

Tā vietā atklājas, ka Tēvs un Dēls kopīgi ir saistīti ar šo lielo upuri. Viņi abi darbojās pestīšanas plāna labā, un, atdodams savu Dēlu, Dievs atdeva visu. Viņš atdeva vairāk nekā tad, ja būtu atdevis sevi. Jēzus ir vislielākā dāvana, ko Dievs mums varēja dot. Viņš nesaudzēja savu Dēlu, lai varētu saglabāties Viņa taisnīgums un Viņa mīlestība to līdzsvarotu.

Pirms daudziem gadsimtiem kādu dienu Jēzum bija tuva saruna ar Tēvu. To redzēja eņģeļi. Gaiss vai virmoja no neziņas. Visi bija neizpratnē par to, kā, ienākot grēkam, Dieva labais plāns tika sabojāts, un tie gaidīja, ko gan Viņš darīs, lai šo plānu pilnveidotu.

Pēc Jēzus ilgās apspriedes ar Tēvu tika atklāts, ka Viņš sevi nodos nāvē cilvēka vietā. Tā Dievs atdeva savu Dēlu un kopā ar Viņu — visas Debesis. Vairāk Viņam nebija, ko dot.

Šeit Dievs un Jēzus redzami kopā, vienoti mērķim. Tāpēc, ja tu mīli Jēzu, tad tu mīli Dievu, bet, ja tev nepatīk Dievs, tad tev nepatīk arī Jēzus. Tas ir pavisam vienkārši. Viņi ir vienoti šajā lielajā pestīšanas plānā.

Pavēro, kā Dieva raksturs atklājas Jēzū. Kā Jēzus izturējās pret grēciniekiem, kad Viņš bija šeit, uz zemes?

Tu pamanīsi, kā cilvēks gar ļaužu pūli spiežas uz ezera pusi. Viņš ir spitālīgs un tiek uzskatīts par Dieva nolādētu. Kad viņš nāk, ļaudis atkāpjas. Cilvēki negrib, ka viņš ir pie tiem; jūdi baidās, ka šis grēcinieks viņus varētu apgānīt. Bet Jēzus šo nabaga spitālīgo aicina pie sevis un aizskar neaizskaramo. Viņš saka: „Viņi tevi uzskata par neaizskaramu un Dieva nolādētu. Tu tiec uzskatīts par lielu grēcinieku, bet Es tevi šķīstu.” Kas to teica? Tas bija Tēvs.

Tu redzi, kā sieviete pa zemi tiek atvilkta pie Jēzus. Ļaudis ir nostājušies visapkārt, gatavi pacelt smagus akmeņus, lai viņu nogalinātu. Bet Jēzus saka: „Es tevi nenotiesāju. Ej un negrēko vairs.” Viņa atbildē ir pilnīgs žēlastības un taisnības līdzsvars! Kas to teica? Tas nebija tikai Jēzus. Tas bija Dievs. Vai Vecās Derības Dievs? Jā, tas pats Dievs.

Tu redzi, kā cilvēks tumsas aizsegā tuvojas Jēzum. Tas nevēlas, lai kāds cits zinātu, ka viņš ir šeit. Un, it kā mēģinādams sākt teoloģisku sarunu, viņš patiesībā saka: „Ko man darīt, lai es tiktu glābts? Kas man ir vajadzīgs?”

Un Jēzus atbild: „Tev jāpiedzimst no jauna. Dievs tik ļoti ir mīlējis pasauli, ka Viņš devis savu vienīgo Dēlu, lai to atpirktu.” Vai Vecās Derības Dievs? Jā. Tāds ir lielais mīlestības Dievs. Tas pats vakar, šodien un mūžīgi.

Tu redzi vīru, karājamies pie krusta. Viņš pagriežas pret Jēzu un saņem visus spēkus, lai pār izkaltušajām lūpām izdvestu dažus vārdus: „Kungs, piemini mani.”

Un Jēzus tam apsola: „Es pieminēšu tevi. Tu būsi ar mani Debesīs.” Kurš bija tas, kas to teica? Vai tikai Jēzus? Nē. Tas bija arī Dievs.

Vēl un vēl Viņš deva jūdiem iespēju atgriezties. Tie Viņu pastāvīgi noraidīja, slepkavodami praviešus un nomētādami ar akmeņiem tos, kas bija sūtīti, lai palīdzētu. Pēdīgi Viņš sūtīja Dēlu kā savu vislielāko Pārstāvi. „Dod tiem vēl vienu iespēju.” Cik spēcīga Dieva godības un žēlastības izpausme!

Ja mēs būtu bijuši pie krusta un ļauni cilvēki mūs apsmietu, mēs sauktu no Debesīm 12 leģionus eņģeļu, lai tie ar viņiem izrēķinātos. Bet tā vietā Jēzus teica piedošanas pilnus vārdus: „Tēvs, piedod tiem, jo tie nezina, ko dara.”

Dieva pacietība nebija zudusi arī pie krusta. Kad tauta tika noraidīta, Kungs turpināja lūgt atsevišķus cilvēkus, lai tie nožēlā nāk pie Viņa.

Dievnamam tika atņemta Dieva godības klātbūtne, toties Kungs mācekļus sūtīja vispirms uz Jeruzalemi, uz vietu, kur no Jēzus lūpām bija atskanējuši liktenīgie vārdi: „Jūsu nams tiks jums atstāts postā.” Visu apustuļu veikto misijas ceļojumu laikā jūdi gadu no gada vēl aizvien tika pieņemti. Agrīnā kristiešu draudze nebija domāta tikai pagāniem. Viņš atkārtoti sūtīja savus vēstnešus, lai „dotu vēl izdevību” nožēlot un atgriezties pie Viņa.

Kad saniknots pūlis Stefanu nomētāja ar akmeņiem, pār viņu nāca Svētais Gars, un viņš lūdza: „Piedod tiem. Vēl neatsakies no viņiem.”

Neattiecini šo notikumu tikai uz Kristus dienu ļaudīm. Viņa žēlastības un mīlestības aicinājums arī šodien atskan katram cilvēkam, katrai sirdij. Attiecini to uz savu dzīvi, savu ģimeni, uz tiem, par kuriem tu lūdz, uz alkoholiķiem, narkomāniem un šķietami bezcerīgiem gadījumiem.

Lūk, vīrs, kas baznīcā uzvedas labi, bet mājās strīdas ar sievu. Ko lai darām ar viņu? Atstājiet to Dieva ziņā. Neatstumiet viņu.

Lūk, jaunietis vada grupu, kas dzied kristīga satura dziesmas, bet, kad šis cilvēks neatrodas draudzes priekšā, viņš zaimo Dieva vārdu. Ko lai darām ar viņu? Vai noraidīt? Nē, atstājiet to Dieva ziņā.

Klausies, draugs! Pat tad, ja, pārprazdams Dieva raksturu, tu esi bēdzis no Viņa, ja esi noguris no šīs bēgšanas, bet tomēr baidies, ka Dievs tevi vairs nepieņems, tad ieklausies Viņa draudzīgā aicinājuma vārdos: „Nāciet pie manis visi, kas esat noguruši un bēdīgi, Es jūs atvieglināšu.” Mēģini saprast, ko nozīmē zemoties krusta priekšā un sarunāties ar savu Glābēju, Kungu un Draugu. Dievs savā lielajā žēlastībā nav tevi noraidījis. Viņš neskatās uz tevi ar vēsu skatu. Viņš nenovēršas vienaldzībā un neatstāj tevi iznīcībai. Skatoties uz tevi, Kungs raud tāpat kā pirms daudziem gadsimtiem Viņš raudāja par Israēlu: „Kā lai Es tevi atstāju?”

Bet beigu beigās pienāks diena, kad Dievs šo grēka pasauli vairs nesaudzēs. Tomēr, neskatoties uz to, katram no mums ir pieejama glābšana, pat tiem nabaga cilvēkiem, kas domā, ka jau ir pārsnieguši Dieva žēlastības robežu. Mēs droši varam ticēt, ka viens no iemesliem, kāpēc Jēzus vēl nav atgriezies, ir tie ļaudis, kas nav pieņēmuši Viņa pestīšanas plānu. Viņa žēlastība turpinās. Tā turpinās vēl un vēl.

Bet kāpēc tādā gadījumā Dievs grib darīt galu šai pasaulei? Vai Viņam beigu beigās zudīs pacietība? Nē. Atkl. 11:18 vēstīts, ka Dieva pacietība turpināsies tik ilgi, kamēr cilvēki nonāks līdz stāvoklim, kad paši sevi sāks iznīcināt.

Kaut arī pasaule netiks saudzēta, Kungs saudzēs kādu ļaužu grupu, jo Viņš nebija saudzējis savu Dēlu! (Mal. 3:17) Vai arī tu vēlētos būt tajā ļaužu grupā, kuru Dievs saudzēs?

Kā tas iespējams? Kā lai atbildu uz Viņa aicinājumu? Man katru dienu jāpieņem Kristus dāvana, jo nav cita ceļa. Lai izprastu mūsu pacietīgā taisnības Dieva labestību un žēlastību, ir pastāvīgi jāmācās un jādomā par Viņu. Es gan varu dzirdēt par Viņa mīlestību no kanceles vai Bībeles stundās, bet tas notiek tikai reizi nedēļā vai pat retāk. Lai katru dienu nožēlotu grēkus, man arī katru dienu jāpārdomā un jāizprot, kā Dieva labestība izpaužas manā dzīvē. Ja es šo lietu atstāšu novārtā, tad tā no manām domām pamazām izzudīs, tāpat kā izzūd atmiņas par draugiem, ja tie nav sastapti.

Šodien esmu pateicīgs par Dievu, kas sūtījis vislielāko dāvanu — savu Dēlu, lai atklātu savu patieso raksturu, un Viņš ir apsolījis pārveidot mūsu raksturus un dot mums uzvaru.

Ak, kāds gan ir Dievs, kuram mēs kalpojam! Viņš neizturas pret mums tā, kā mēs izturamies cits pret citu. Es pateicos, ka Dievs ir apsolījis mūs pieņemt, neskatoties uz to, kur mēs esam bijuši un ko pagātnē darījuši. Pateicos, ka Viņa žēlastība aizvien vēl turpinās. Vai neatbildēsim pateicībā par to, iepazīstoties ar Viņu un savā dzīvē atklājot citiem, kāds Viņš patiesībā ir?

Dārgais Tēvs Debesīs! Pateicamies par Tavu pacietību un žēlastību šajā grēka pasaulē. Mēs atceramies netaisnību, ko esam nodarījuši, nepareizi atklādami citiem Tavu mīlestības pilno raksturu. Mēs neesam pelnījuši Tavu lielo pestīšanas plānu; mēs arī nespējam nekā darīt, lai to izpelnītos. Bet mēs pakrītam nožēlā Tavā priekšā un lūdzam piedošanu.

Tu noteikti esi paguris, un Tev sāp sirds par šo grēka pasauli. Mums jau sen vajadzēja nodoties Tev, bet Tu vēl vienmēr dāvini jaunas iespējas. Pateicamies, ka esi sūtījis Jēzu žēlastības misijā, lai atklātu, ka esi mūsu labākais Draugs. Velc mūs tuvāk sev, lai katru dienu iepazīstam Tevi arvien vairāk un vairāk. Mēs lūdzam Jēzus vārdā — āmen.

Rūpes par savu pestīšanu

Kādā vēlā pēcpusdienā kristiešu misionārs un budistu mūks aukstumā ceļoja pa Tibetas kalniem. Tā kā bija zināms, ka nevienam pēc tumsas iestāšanās uz kalnu takas nav izdevies palikt dzīvam, viņi izmisīgi centās sasniegt klosteri, kas atradās vēl kādu gabalu tālāk. Vīri steidzās, cik ātri vien varēja, sacenzdamies ar sauli, bet, kad krēsla jau sāka tuvoties, tie aiz kraujas sadzirdēja vaidus.

Viņi paskatījās lejup un ieraudzīja cilvēku, kas bija nokritis uz zemāk esošajiem akmeņiem. Ievainojumu dēļ cietušais pat nevarēja pakustēties, un bija skaidrs, ka viņš nokļuvis lielā nelaimē.

Mūks domīgi noskatījās uz ievainoto cilvēku un teica: „Manā reliģijā to sauc par karmu. Tas nozīmē, ka šis vīrs kāda iemesla dēļ ir ticis sadauzīts. Liktenis acīmredzot viņam ir lēmis mirt šeit, taču mans mērķis ir vēl priekšā.

Man jāsteidzas uz klosteri, kamēr vēl nav tumšs.” Kristiešu misionārs atbildēja: „Šī nabaga bezpalīdzīgā dvēsele ir mans brālis. Es nevaru ļaut viņam šeit nomirt. Man jānokāpj un jācenšas viņam palīdzēt, vienalga, kas ar mani notiks.”

Kad mūks jau turpināja ceļu uz klosteri, misionārs nogriezās lejup pa klinšaino krauju. Beidzot sasniedzis vietu, kur gulēja ievainotais vīrs, viņš novilka savas virsdrēbes un ietina tajās šo cilvēku, uzcēla to uz pleciem un ar lielām pūlēm atkal nonāca uz ceļa.

Kad viņš ieraudzīja gaismu, kas atspīdēja no klostera, sāka jau satumst. Bet, steigdamies uz patvēruma vietu, viņš paklupa pār kaut ko uz takas. Paraudzījies tuvāk, viņš pārliecinājās, ka tas ir mūka nedzīvais ķermenis, kurš tumsā un aukstumā bija nokritis uz ceļa.

Šis notikums gan izklausās pārāk melodramatisks, tāpēc es svārstījos, vai to maz stāstīt. Ja notikušais būtu kaut tikai līdzība, tomēr tas ataino patiesību, ka, glābjot kādu citu, mēs izglābjam sevi.

Filip. 2:12 teikts, ka mums jārūpējas par savu pestīšanu. Šī vieta bieži tiek pārprasta un nepareizi lietota, tādā veidā degradējot kristietību līdz darbu sistēmai. Tomēr Jēzus mums māca, ka daži darbi ir ietverti pestīšanas plānā: „Kas man grib nākt pakaļ, tas lai aizliedz pats sevi, lai ņem savu krustu un lai staigā man pakaļ. Jo, kas savu dzīvību grib glābt, tas to zaudēs; un, kas savu dzīvību zaudē Manis un Evaņģēlija dēļ, tas to izglābs.” (Marka 8:34, 35)

Lai mums būtu īsta pieredze ar Kristu, ir jādara divas lietas. Pirmā — katru dienu kopā ar Jēzu jāiet pie krusta, lai padotos un ļautu Viņam mūs pārņemt. Tajā ietilpst ikdienas lūgšanu dzīve, kurā mēs katras dienas sākumā veltām īpašu laiku, lai vienatnē, pētot Dieva Vārdu un lūdzot, personīgi iepazītos ar Jēzu. Un, ja no visas sirds Dievu meklēsim, mēs Viņu atradīsim (Jer. 29:13)

Otra lieta, kas jādara, lai mēs paliktu un pieaugtu šajās attiecībās, ir cits kontaktēšanās veids: iesaistīšanās Evaņģēlija darbā, liecinot par Kristu un kalpojot. Un, ja Filip. 2:12 attiecas uz misijas darbu, tad arī nav grūti saprast, kur rodas „bailes un drebēšana”! Tomēr atcerieties, ka „Dievs ir tas, kas jums dod gribu un veiksmi pēc sava labā prāta”.

Tā cilvēks, kas, strādādams citu labā, cenšas iepazīties ar Dievu, to darot, izglābj pats sevi. Tomēr bieži gadās, ka mēs pārprotam kristieša liecības nolūku un motīvus. Draudze vienmēr ir atzinusi liecības svarīgumu, bet mēs, lai panāktu vēlamos rezultātus, bieži vien paļaujamies uz cilvēcisku pieeju. Patiesai motivācijai liecināt nu jau ir bijuši visu veidu aizstājēji.

Viena no metodēm, ko lietojam, ir kādas ļaužu grupas iesaistīšana sacensībā ar citu. Mēs ķeramies pie mehāniskiem trikiem — „sākuma pamudinājumiem” un godalgām. Un tad piešķiram žetonus, nozīmītes, lentes un apliecības, visādi apbalvojot un izsakot atzinību, lai katru ieinteresētu darbā.

Esmu dzirdējis par vienu no šādiem draudzēs lietotajiem stimuliem. Tā bija planšete ar divām spuldžu rindām, katru savā pusē. Centrā ierakstīja attiecīgās pieaugušo Bībeles klases nosaukumu. Ja visi klases locekļi katru dienu pētīja Bībeli, tad vienu no šīm spuldzēm drīkstēja ieslēgt. Ja viņi izpildīja nedēļā paredzēto ziedojumu plānu misijai, tad, savukārt, varēja ieslēgt otru spuldzi. Ja kādā nedēļā izdevās sasniegt abus mērķus, tad aiz spuldzēm drīkstēja piestiprināt foliju, lai tās mirdzētu.

Kādu nedēļu visi klases locekļi, izņemot vienu cilvēku, izpildīja savus uzdevumus. Cilvēki bija ļoti vīlušies par šo vienu, kura pietrūka. Nākamajā nedēļā viņš vienu dienu nebija pētījis Bībeli, tāpēc atkal šīs spuldzes nevarēja ieslēgt. Pārējo klasesbiedru pārmetumi gandrīz izstūma viņu no draudzes.

Par nelaimi, šādi konflikti notiek ļoti bieži. Citi man ir stāstījuši par līdzīgām šī paņēmiena variācijām. Kādā vietā gaismas sākumā tika ieslēgtas, bet tad, ja uzdevumus neizpildīja, tās izslēdza!

Ja mums jāķeras pie šādiem izdomātiem līdzekļiem, lai panāktu, ka cilvēki lasa Bībeli, ziedo misijai vai stāsta citiem par savu ticību, tad mēs ar to parādām, ka mūsu pašu kristīgajā dzīvē kaut kā trūkst. Mēs atzīstam, ka nepazīstam Jēzu kā kristietības un pestīšanas pamatu. Ja mēs Viņu pazītu kā savu draugu, tad mūs nebūtu jāpie spiež lasīt Bībeli un liecināt.

Vēl kāds cits motīvs, ko mēdzam atgādināt, lai stimulētu darbu, ir nākotnē gaidāmā atmaksa. Mēs raizējamies, vai tikai esam pietiekami daudz strādājuši, lai nopelnītu zvaigznes savos kroņos. Vai nu apzināti, vai neapzināti mēs ļoti pievēršam uzmanību tam, cik daudz esam padarījuši, tā pastāvīgi rēķinādami balvas, ko ceram saņemt par savu darbu. Interesanti, ka šajās lamatās bija iekritusi arī Israēla tauta. Hozeja viņus raksturo kā „tukšu vīnkoku”, kas „nes augļus sev”. (Hoz. 10:1 — angļu. tulk., KJV.) Kas tā ir par traģēdiju, ja mūsu darba galvenais motīvs ir „es”!

1904. gadā kāda kristiešu autore ir uzrakstījusi šādus inspirētus vārdus: „Dievs ir labs. Viņš ir žēlsirdīgs un laipns. Viņš pazīst visus savus bērnus. Viņš arī zina, ko mēs katrs darām. Viņš pat zina, cik liela balva katram no mums pienāktos. Vai tu nenoliktu malā savu nopelnu un apsūdzību sarakstu, lai ļautu Dievam pašam darīt savu darbu? Godības vainags tev tiks dots tad, ja tu pievērsīsi uzmanību darbam, ko Dievs tev ir uzticējis.” (Christian Service („Kristīgā kalpošana”), 368. lpp.)

Bet kāds var jautāt: „Kas tad ir mūsu darbs?”

Pēdējos gados teologi debatē par šādu jautājumu: „Kas cilvēkam jāzina, lai viņš tiktu pestīts?” („Īpašā atklāsme” un „vispārējā atklāsme” ir teoloģiski termini. Par vispārējo atklāsmi sauc apstākļus, kas liecina par to, ka Dievs ir (piem., sakārtotība dabā un arī tas, ka cilvēks nespēj noliegt Dieva esamību). Īpašā atklāsme atklāj Dieva raksturu un nodomus. Par īpašo atklāsmi uzskata Bībeli. Tulk. piez.) Viena daļa apgalvo, ka katram, kas tiks izglābts, noteikti jābūt saņēmušam Dieva īpašo atklāsmi [1], dzirdot Evaņģēlija sludināšanu. Bez tā neviens nevarot tikt glābts, turklāt par pazudušajiem mēs esot atbildīgi. Citi uzskata, ka pietiek ar vispārējo atklāsmi [2]. Cilvēki tikšot glābti atkarībā no tā, kā viņi izturas pret šo gaismu, lai arī cik niecīga tā būtu. Tie varot tikt glābti pat tad, ja nekad nebūs dzirdējuši par Evaņģēliju. Neviens no šiem uzskatiem nav bez problēmām.

Ja katrs tiek glābts atkarībā no tā, vai viņš pieņem vai nepieņem gaismu, kas viņam tiek dota, tad kāpēc kristietim vispār jāliecina? Tas paver ceļu lielai bezrūpībai, pasīvai „šūpuļkrēsla” reliģijai, kad mēs ērti varam sēdēt mājās un nodarbināt prātus ar lielām teoloģiskām un filozofiskām problēmām.

Savukārt tiem, kas tic „īpašajai atklāsmei”, ir problēma panākt cilvēku dzimstību. Kaut arī mums ir lieli panākumi pasaules misijas darbā, zemeslodes iedzīvotāju skaits aug ātrāk, nekā spējam izplatīt Evaņģēliju. „Īpašās atklāsmes” piekritēji cenšas apelēt pie tā, ka „jāpalīdz tiem, kas ir ārpusē”. No mums sagaida, ka iesim pie kaimiņiem un dosimies uz misijas laukiem viņu vajadzību dēļ. Parasti došanas un stāstīšanas galvenais motīvs ir pienākuma apziņa. Daži ar ietekmīgu daiļrunību izraisa mūsos vainas apziņu, ka neesam darījuši vairāk. Tie saka, ka katru gadu, kad esam bezdarbībā sēdējuši baznīcas solos, miljoniem dvēseļu ir pazudušas mūžībai tikai tāpēc, ka nav dzirdējušas Evaņģēliju. Pārbiedēti līdz nāvei, mēs pēcpusdienā izejam no baznīcas. Mēs sākam staigāt no durvīm uz durvīm, zvanīdami un klusībā cerēdami, ka neviens neatvērs. Vai tev tā ir gadījies?

Savas kalpošanas pirmajā gadā es domāju, ka cilvēki tiks glābti vai ies pazušanā atkarībā no manas rīcības. Es noorganizēju Bībeles stundas. Tās apmeklēja gandrīz visi mani kaimiņi. Bet tad vienu vakaru man zuda spēja novērtēt situāciju un es uzdevu kādu strīdīgu doktrināru jautājumu, pirms viņi tam bija gatavi. Nākamajā nedēļā daži no viņiem man piezvanīja un teica: „Mums šonedēļ būs viesības, tāpēc nevarēsim satikties.” Nedēļu vēlāk viņi piezvanīja un teica: „Mēs nebūsim mājās. Mums jāizbrauc.” Vēl pēc nedēļas tie teica: „Labāk pārtrauksim šīs kopīgās Bībeles studijas.”

Mana reakcija bija: „Ak, šausmas! Visi mūsu grupas dalībnieki tagad aizies pazušanā manu kļūdu dēļ.” Tonakt es gulēju nomodā un raudzījos griestos, pārdzīvodams par šiem cilvēkiem. Vienīgais veids, kā varēju nomierināties, bija nolemt: „Turpmāk ziedošu vairāk naudas evaņģelizācijai radio un televīzijā. Lai speciālisti liecina manā vietā.”

Tad kāds izteica ideju, kas, šķiet, atrisināja manu problēmu: „Es labāk gribētu kādu dienu redzēt svētrunu nekā to dzirdēt. Pat tad, ja jūs savam tuvākajam iedosit maizes klaipu, ar to pietiks. Kristietim jābūt tikai patīkamam, labam un laipnam. Dalīšanās ticībā ir otrajā vietā; pirmajā ir izturēšanās pret citiem.”

Kādu vakaru es dzirdēju, kā grupa mediķu pārrunāja šo „kluso, bet spēcīgo” liecināšanas veidu. No tevis prasa tikai labi un tīri strādāt, griezumos izveidot labas šuves. Veids, kā liecināt par Kristu, ir būt labam speciālistam savā profesijā. Kad tie vēl turpināja apspriest šo jautājumu, kāds ārsts iemetās starpā: „Cik tālu Evaņģēlijs būtu izplatījies apustuļa Pāvila dienās, ja viņa vienīgā liecība būtu tā, ka viņš veidotu labas šuves, gatavodams teltis?”

Kādam tad vajadzētu būt mūsu liecināšanas īstajam motīvam? Attiecības ar Dievu var vērtēt saskaņā ar diviem skaidriem kritērijiem: pirmais — kam pieder mūsu domas? Cik bieži ikdienas dzīvē mūsu domas pievēršas Kristum bez ārēja ierosinājuma? Otrs rādītājs, kas raksturo mūsu attiecības ar Dievu, ir temats, par ko mums patīk sarunāties. Vai tev patīk stāstīt saviem draugiem par Jēzus mīlestību pret tevi?

Reiz pēcpusdienā pēc dievkalpojuma es tikos ar kādu cilvēku grupu, lai runātu par kristieša liecības lomu mūsu dzīvē. Kad dalījāmies pieredzē, kāds stāstīja: „Šonedēļ Dievs mums deva iespēju liecināt par savu ticību. Tas, šķiet, bija liktenīgi, ka kādai automašīnai beidzās degviela tieši pretī mūsu saimniecībai. Pirms cilvēkam palīdzējām savest kārtībā transporta līdzekli, mēs viņam likām apsolīt šodien atnākt uz baznīcu.”

„Vai viņš atnāca?”

„Nē, viņa šeit nebija. Nesaprotu, kāpēc!”

Ja mums būtu personīgas attiecības ar Dievu, mēs neliktu izteikt solījumus apmeklēt baznīcu. Ja mēs papētītu kristieša liecības sākotnējos motīvus, tad atteiktos no visiem trikiem, ko esam lietojuši. Mūsu samākslotās metodes rāda, ka mums trūkst sirsnīgu attiecību ar Kristu.

Ja mēs tiešām Viņu pazītu, mēs vienmēr varētu dalīties ar citiem tajā, ko Viņš mums nozīmē, ko Viņš mūsu dēļ ir darījis un dara šodien. Mēs liecinātu ne tāpēc, ka kāds mums to spiestu darīt, bet tāpēc, ka nevarētu noturēties, nestāstot par Viņa klātbūtni un svētībām savā dzīvē. Tad par motīvu darbam Dieva labā kļūs mūsu iekšējā pieredze ar Viņu, nevis citu cilvēku izdarītais spiediens.

Bībele mums sniedz šīs patiesās liecības piemērus. Kāds klibs vīrs gāja uz Jeruzalemi, lai sameklētu lielo Dziedinātāju Jēzu. Bet, kad viņš vēlā piektdienas pēcpusdienā tur ieradās, tad dzirdēja par kādu krustā sišanu uz pakalna, ko sauca par Golgatu. Pagāja nedēļas, un ļaudis, kas viņu bija atveduši uz Jeruzalemi, atgriezās mājās. Izmisuma pārņemts, viņš sēdēja uz dievnama kāpnēm, ubagodams ēdienu. Garām gāja divi vīri, kas bija redzējuši sava Kunga pacelšanos Debesīs. Tie bija Pēteris un Jānis. Viņi teica: „Sudraba un zelta mums nav; bet, kas mums ir, to mēs tev dodam: nacarieša Jēzus Kristus vārdā — celies un staigā!” Un šis vīrs pielēca kājās. Bet tas nebija viss — viņš pa kāpnēm ieskrēja dievnama pagalmā, un tur varasvīri to redzēja staigājam, lēkājam un slavējam Dievu. Viņš slavēja Dievu par to, kas ar viņu bija noticis.

Ja kaut kas ir noticis manās attiecībās ar Dievu, tad es nevaru ciest klusu. Tad man nevajag, lai kāds veikls uzņēmējs mani pierunātu liecināt. Tad nevajag, lai kāds ar psiholoģisku manipulāciju palīdzību mani uz to rosinātu. Spitālīgie un aklie gāja pie Jēzus pēc palīdzības, un Viņš tos dziedināja. Viņš teica: „Nestāstiet nevienam, kas ar jums ir noticis.” Bet tas šos cilvēkus neatturēja. Tieši otrādi — tie skrēja, sauca un dziedāja slavas dziesmas Tam, ko bija satikuši. Man šķiet, ka Jēzus vienkārši parādīja, cik neiespējami ir ciest klusu. Tā arī ir visa kristīgās liecības būtība. Ja es tiešām pazīstu Jēzu Kristu kā savu Draugu, ja zinu, ko nozīmē ik dienas būt īstā sadraudzībā ar Viņu, es nevaru klusēt!

Kad sāku kalpošanu, man viss bija otrādi. Es domāju: ja man izdosies draudzes locekļus iesaistīt misijas darbā, tie gūs pieredzi ar Kristu. Tāpēc es sameklēju dažus enerģiskus cilvēkus, lai tie modinātu citos entuziasmu liecināt. Bet rezultātā ļoti nedaudzi guva cerēto pieredzi ar Kristu. Pārējiem viss beidzās ar neveiksmi un vilšanos.

Nākamajā draudzē es nolēmu mēģināt citādi. Šoreiz uzskatīju, ka neviens nevar būt Kristus liecinieks, ja nav guvis pieredzi ar Viņu. Cik smieklīgi būtu ierasties tiesas zālē kā lieciniekam, ja neesmu bijis notikuma vietā! Ja pats tur neesmu bijis, tad neviens maniem vārdiem neticēs! Tāpēc šoreiz nolēmu sludināt par jaunpiedzimšanu, pārtapšanu un taisnošanu ticībā. Es nospriedu, ka jārunā par Jēzu, iedrošinot cilvēkus pētīt Bībeli, lūgt un centies personīgi iepazīties ar Dievu. Viņi to ņēma vērā un bija atsaucīgi. Tad es mierīgi apsēdos un pie sevis teicu: „Tas arī ir tas, kam jābūt! Kad viņiem būs dziļāka pieredze ar Kristu, tie ies un dalīsies tajā arī ar citiem. Un man nekas nebūs jādara, lai viņus pamudinātu.” Tomēr viņi negāja dalīties ar citiem, un atmoda noplaka. Daudziem, kas bija sajūsmā par to, ko bija piedzīvojuši kopā ar Kristu, kļuva vēl sliktāk nekā iepriekš.

Tad es satiku daudzus, kam bija problēmas ikdienas attiecībās ar Dievu. Iespējams, ka viņi bija sapratuši, cik svarīgi ir pastāvīgi arvien tuvāk iepazīt Jēzu. Varbūt šie cilvēki sāka patiesi apzināties to ieguvumu un prieku, ko sniedz sadraudzība ar Kristu lūgšanā un Viņa Vārda pētīšanā. Bet tad sākās problēmas, un to cēlonis deviņos no desmit gadījumiem bija tāds, ka viņi nedalījās ar citiem pieredzē, ko bija guvuši, būdami kopā ar Kristu. Es ne tikai teorētiski ticu, ka tas tā ir, bet arī esmu par to pārliecinājies praksē. Esmu saņēmis vēstules, un cilvēki man ir stāstījuši par piedzīvoto, kas liecina, ka mūsu attiecības ar Kristu nevar augt, ja neiesaistāmies Viņa misijas darbā.

Dievam ir pazīstams lielais princips, ka, cenšoties palīdzēt citiem, mēs vēl vairāk palīdzam sev. Tāpēc Dievs savā lielajā mīlestībā mums ir devis iespēju strādāt kopā ar Viņu citu labā. Tā mēs pastāvīgi varam uzturēt saikni ar Debesīm. Šis ir viens no tiem kristieša liecības aspektiem, ko pārāk bieži atstāj neievērotu.

Lai pieaugtu savās attiecībās ar Dievu, mums ir svarīgi vingrināties, daloties ar citiem tajā, ko esam no Viņa saņēmuši. Darbošanās ir dzīvības priekšnoteikums. Tie, kas joprojām cenšas palikt kristieši, bet no Dieva brīvi saņemtās dāvanas un svētības neizmanto Viņa darbā, patiesībā cenšas dzīvot ēdot un nemaz nevingrinoties. Dzīves fiziskajā jomā tas beidzas ar atrofēšanos un saslimšanu. Ja atsakāmies vingrināt savus locekļus, tad drīz vien zaudējam spējas tos lietot.

Šī patiesība ir spēkā arī garīgajā dzīvē. Ja netrenējam Dieva dotās spējas, mēs ne tikai vairs nepieaugam Kristū, bet arī zaudējam tās prasmes, kuras mums jau bija. Ja apmierināsimies ar to, ka visu dienu tikai lūdzam un kavējamies pārdomās, tad drīz vien pārtrauksim arī lūgt. Citiem vārdiem sakot — Dievs mums ir devis gaismu, lai mēs to nodotu tālāk citiem, un, jo vairāk dosim, jo spožāka tā kļūs mūsos pašos.

Tā nu šīs kristīgās liecības problēmā man ir izdevies nonākt vienīgi pie šāda secinājuma: tiklīdz cilvēki ir sajūsmināti, ka viņi Jēzu ir iepazinuši kā savu Draugu, mums viņus vajadzētu iedrošināt liecināt, sniegt tiem iespējas dalīties un nodot tālāk savu pieredzi, lai tā neizzustu.

Ir arī tāda problēma, ka bieži vien liecināšanu skaidrojam kā zvanīšanu pie svešām durvīm. Bet ko Jēzus saka par kristieša liecību? Gadariešu zemē Jēzus dziedināja ļaunu garu apsēstu cilvēku un lika šiem dēmoniem pāriet uz cūku baru. Ļaudis izbijās un lūdza Jēzu aiziet. Dziedinātais vīrs vēlējās palikt kopā ar Kungu, bet Viņš tam sacīja: „Ej savās mājās pie savējiem un stāsti tiem, kādas lielas lietas tas Kungs tev darījis.” (Marka 5:19) Šis cilvēks acīmredzot paklausīja, jo, kad Jēzus nākamajā reizē šo vietu apmeklēja, tie, kas toreiz bija lūguši Viņu aiziet, tagad steidzās pretī, lai aicinātu pie sevis. Dziedinātā cilvēka liecības dēļ tie ilgojās Viņu redzēt.

Tas tiesa, ka Jēzus mums ir licis „iet pa visu pasauli un pasludināt Evaņģēliju” (Marka 16:15), taču diezin vai tas nozīmē, ka mums būtu jāiet pie pilnīgi svešiem cilvēkiem, jāsaka tiem „patiesība acīs” un jāšausta ar Evaņģēlija mācībām. Nē, man ir jāiet pie viņiem, lai sadraudzētos un tad varētu pastāstīt, cik lielas lietas Kungs manā labā ir darījis. Kāda jēga klauvēt vai zvanīt pie svešām durvīm, ja es nespēju runāt par Jēzus mīlestību pat ar cilvēku, kas sēž man blakus baznīcas solā?

Ir atšķirība starp mūsu liecināšanas motīviem un Die va motīviem, kāpēc Viņš vēlas, lai mēs to darītu. Dieva nolūks, kāpēc Viņš vēlas redzēt kristīgo liecību, ir uzturēt mūs dzīvus Viņā. Tā ir ne tikai „ārpusē” esošo cilvēku, bet arī mūsu vajadzību apmierināšana. Dievs negaida, lai mēs kļūtu par sludināšanas speciālistiem. Viņš sagaida, lai mēs saprastu, ka ar Kristu gūtā pieredze ir visas pasaules lielā ūdensšķirtne starp dzīvību un nāvi un ka aktīvi iesaistīties Evaņģēlija darbā kopā ar Viņu ir privilēģija, ko dod mīlestības Dievs.

Lai ikdienas dzīvē ar kādu iepazītos, man ir nepieciešama komunikācija ar šo cilvēku: jārunā ar viņu, jāieklausās, ko viņš man saka, kā arī savstarpēji jāsadarbojas. Šie komunikācijas principi ir spēkā arī garīgajā dzīvē. Pētot Bībeli, es ieklausos, ko Dievs man saka, lūgšanā es runāju ar Viņu, bet, iesaistīdamies kristīgajā liecināšanā, es esmu kopā ar Viņu, un mēs kopīgi darām darbus.

Dievs zina, ka, sastapušies ar pārbaudījumiem un pretestību liecināšanas gaitā, mēs ne tikai tieksimies tuvāk Jēzum, bet arī kritīsim ceļos lielā izsalkumā un slāpēs pēc taisnības. Tas mums vēl vairāk liks meklēt Dievu, un, pieredzei ar Kristu kļūstot arvien dziļākai un bagātīgākai, mūsu ticība tiks stiprināta. Tas tiesa, ka mūsu iesaistīšanās kristīgās liecināšanas darbā nes labumu arī citiem, tomēr Dieva skatījumā galvenais nolūks šeit ir mūsu pašu labums.

Vai tas nozīmē, ka mums būtu jāstrādā Dieva labā, lai glābtu sevi? Nē, tad tas būtu savtīgs motīvs. Mūsu liecināšanas darba motīvs ir prieks par to, cik brīnišķīgu Draugu esam atraduši Jēzū, un vēlēšanās šajā laimē dalīties arī ar citiem. Mūsu motīvs ir pats par sevi saprotams tās patiesās pieredzes rezultāts, kas gūta kopā ar Kristu. Un ne jau tikai dažiem tiek dots šis prieks par sadraudzību ar Viņu. Mēs visi to varam piedzīvot. Turpinot dalīties ar citiem tajā, ko esam saņēmuši, mēs nodrošinām glābšanu paši sev, jo arvien vairāk un vairāk iepazīstam Kristu.

Tas notika kādā Ņujorka slimnīcā, kas bija ierīkota, lai palīdzētu alkoholiķiem un tiem, kam ir vēl sliktāki ieradumi. Kādu vakaru no ielas uz šejieni tika atvilkts cilvēks, kas nu jau šeit atradās piecdesmito reizi.

No rīta ārsts viņam teica: „Bil, tu šeit esi jau piecdesmito reizi.”

„O, tad es esmu pusgadsimtu vecs koks? Vai jūs man neuzliktu pusstopu, lai to atzīmētu?”

Ārsts atbildēja: „Šo joku varbūt aizmirsīsim. Bet es tev tiešām uzlikšu pusstopu, ja tu izkāpsi no gultas un izdarīsi man kādu pakalpojumu.”

„Padod man halātu!”

Ārsts turpināja: „Apakšējā stāvā ir kāds jauns puisis, kas ieradās tikai vakar vakarā. Viņš šajā slimnīcā ir pirmo reizi. Es vēlos, lai tu viņam ļautu tikai paskatīties uz tevi. Tev nav jāsaka ne vārda. No tava skata vien viņš pārbīsies tā, ka nekad vairs negribēs dzert.”

Bils aiztenterēja pa gaiteni uz palātu apakšstāvā, kur bija šis jaunais cilvēks. Te nu viņš stāvēja asinssarkanām acīm un pinkainām bakenēm. Jaunietim nebija iespējams kaut ko pārprast. Bet tad notika kaut kas savāds. Bils negāja prom, viņam kļuva žēl šī jaunā alkohola upura. Viņš teica: „Zini, ir tādi cilvēki, kas nedrīkst dzert nemaz, un tev arī ar laiku tas jāiemācās.”

Jauneklis atbildēja: „Nē, paldies, es to nespēju.”

Bils: „Tev jāvar. Tev jātic spēkam, kas ir stiprāks par tevi pašu.”

„Es neticu tādam spēkam, kas būtu stiprāks par mani!”

„Tu tici gan!” Bils atcirta. „Pudele ir stiprāka par tevi!” Tā viņš visu rītu norunāja ar šo cilvēku un, kad beidzot pamanīja nelielu jaunekļa atsaucību, aiz prieka gandrīz iekliedzās.

Jauneklis jautāja: „Ko lai es daru?”

Bils atbildēja: „Lūdz Dievu. Un ļauj man tev palīdzēt.” Viņš pats bija tik ļoti pārsteigts par saviem vārdiem, ka gandrīz apjuka. Tomēr viņš turpināja runāt, citēdams Rakstu vietas no Bībeles, ko bija iemācījies bērnībā. Pirms viņi tajā rītā šķīrās, Bils apsolīja atkal sastapties ar jauno cilvēku, lai iedrošinātu viņu un kopīgi lūgtu.

Pēc tam Bils vēl daudz reižu apmeklēja šo slimnīcu, taču vairs ne kā pacients, bet gan kā pasaules Anonīmo alkoholiķu organizācijas dibinātājs. Šīs organizācijas pamatā ir ideja, ka, cenšoties palīdzēt citiem, vēl vairāk mēs palīdzam sev.

Dievs zina, ka tas tā ir. Viņš liek darboties šim principam. Šodien Viņš mūs lūdz atsaukties uz aicinājumu iesaistīties kopā ar Viņu darbā citu labā.

Dārgais Tēvs Debesīs! Pateicamies, ka Tu esi mums devis šo iespēju iesaistīties kopā ar Tevi Evaņģēlija darbā. Dažkārt mēs to esam iedomājušies kā nastu. Atbrīvo mūs no paļaušanās uz jebkādiem trikiem un viltībām. Piedod visu, ko esam darījuši, lai izvairītos no misijas darba. Palīdzi mums iepazīties ar Tevi tā, lai nespējam klusēt, lai vienmēr stāstām citiem, ko Tu mums nozīmē. Pateicamies, ka esi žēlīgs un pacietīgs ar mums tad, kad cenšamies Tevi iepazīt. Jēzus vārdā — āmen.

Es atsakos... no kā?

Kad mācījos dzīvības glābšanas paņēmienus, Sarkanā Krusta instruktors mums sniedza dažus padomus, kā glābt slīkstošu cilvēku. Viņš teica: „Ja iespējams, uzreiz neleciet ūdenī, lai viņu glābtu. Ļoti uzmanīgi vērojiet, kamēr viņš gatavojas grimt tradicionālo „trešo reizi”. Kad viņš nonāk līdz šim stāvoklim, tad leciet ūdenī un glābiet viņu, bet ne pirms tam.”

Kāpēc viņš mūs brīdināja, lai nogaidām? Ja es momentā lēktu ūdenī, cietušais sāktu cīnīties. Viņš mani sagrābtu nāves krampjos, un mēs abi varētu noslīkt. Bet, ja nogaidām, kamēr slīcējs beidz cīnīties, varam droši viņu izglābt.

Vai zini, ka šis princips ir arī cilvēka pestīšanas pamats? Mums jānonāk līdz tādam stāvoklim, kad esam gatavi pārtraukt cīnīties ar grēka viļņiem. Jēzus redz, kā mēs ķepurojamies dzīves jūrā. Mēs karojam, izmisīgi cīnāmies ar grēkiem, cenzdamies pārvarēt savas grūtības. Bet sātans ir stiprāks un veiklāks par mums. Neizskatās, ka mēs kādreiz varētu gūt uzvaru. Beidzot, kad esam padevušies un jau gatavi nogrimt uz visiem laikiem, mēs atzīstam, ka nespējam uzvarēt. Mēs izmisīgi raugāmies uz Debesīm, meklēdami glābiņu. Vienīgi tad Jēzus var nākt un mūs izglābt.

Varbūt esi pārsteigts, ka Dievs tev nav devis spēku uzvarēt grēkus. Varbūt vēl neesi sasniedzis to stāvokli, kurā nākas atzīt savu vājumu un nevarību. Varbūt vēl nezini, ko nozīmē padoties Dievam.

Vairums no mums apzinās „padošanās” svarīgumu, taču mums nav skaidrs, ko tieši un kā pakļaut. Cik viegli gan mūsu uzmanība pieķeras grēkam un uzvedībai! Mēs bieži domājam, ka taisnība nozīmē tikai „rīkoties taisni” un ka veids, kā to panākt, ir pārtraukt grēkot.

„Nu labi,” kāds teiks, „pirms varam būt taisni, mums jāatsakās no visiem saviem grēkiem un vājībām.”

Mēs nolemjam atteikties no šīm lietām. Vai kādreiz esi mēģinājis tā darīt? Reiz es sasparojos dzīvot kristīgu uzvaras dzīvi un apsolījos Dievam atteikties no visiem saviem ļaunajiem ieradumiem. Lai to panāktu, es izveidoju sarakstu ar septiņiem saviem lielākajiem grēkiem un nolēmu darboties ar tiem. Pirmais grēks bija mans nejaukais raksturs. Nākamajā dienā es sāku savaldīt savu raksturu. Kad man uznāca dusmas, skaitīju līdz desmit. Dažreiz man izdevās neiesist savam ienaidniekam, taču, skaitot līdz desmit, mans kakls kļuva sarkans, vēnas izspiedās, acis izvalbījās, vēders sāka dumpoties un dūres sažņaudzās. Tā nu gan man nešķita uzvaras dzīve!

Cits triks bija lūgšana kārdinājuma brīdī. Es atklāju kaut ko ļoti satriecošu: parasti, kad apzinājos kārdinājumu, biju tik dziļi tajā iegrimis, ka nemaz nevēlējos lūgt. Reizēm arī tam vairs nebija laika. Tas ir gandrīz tas pats, kas izrakstīt čeku, kad bankā nav naudas. Manām lūgšanām pēc uzvaras nebija rezultātu, jo es nepazinu spēka Avotu.

Tad kāds man teica, ka īstā vaina ir domāšanā. Es nepratu kontrolēt savas domas. „Ko cilvēks savā sirdī domā, tas viņš ir.” Tātad man jāstrādā ar savām domām. Vai esi to mēģinājis?

„Šodien nedomāšu par... eh! Tieši tagad par to iedomājos!”

Varbūt es biju pārāk aizņemts, tāpēc pusi dienas par to tiešām nedomāju. Tad atjēdzos un iesaucos: „Urā! Šodien neesmu domājis par... Ak, šausmas! Es taču tagad atkal par to iedomājos!” Un ar to mans uzvaras prieks pārvērtās izmisumā.

Beidzot man izdevās nonākt līdz tādam stāvoklim, kurā pārvarēju savu raksturu, tāpēc ķēros pie nākamā grēka šajā sarakstā. Šoreiz man veicās. Izrādījās, ka no attiecīgā grēka varu atbrīvoties viegli, un es kļuvu lepns par savām spējām. Nelaimīgā kārtā, kad sāku darboties, lai novērstu grēku Nr. 3, ar šausmām pamanīju, ka atkal atgriezies mans sliktais raksturs.

Manai morālei nepalīdzēja arī brošūriņa „Simts grēku, no kuriem jāatgriežas Lāodikejai”. Tas ir šausmīgi! Vai tiešām bezcerīgā cīņa ar grēku ir tas, ko Dievs katram no mums ir sagatavojis?

Kāds cits man teica: „Tu neesi sapratis, kā rodas uzvaras dzīve. Uzvara ir gūstama tad, kad tu dari savu daļu, bet Dievs — savu. Tev ir pietiekami daudz gribasspēka, lai padarītu savu daļu, izmanto savu gribu, izvēloties labo. Tad lieto gribasspēku, īstenojot savu izvēli. Dari labāko, ko vari, un Dievs paveiks pārējo, aizdzenot ļaunumu no tavas sirds.”

To varētu saukt par dotāciju reliģiju, kur Dievs papildina manus vājos spēkus, ja es padaru savus 30 %. Bet man nebija gribasspēka, lai izdarītu pat tik daudz. Gadījumā, kad mēģinu uzvarēt savu raksturu, man būtu jāapņemas nesist savam ienaidniekam. Tad Dievs atbrīvotu manu sirdi no naida. Taču mans „mugurkauls” bija tik mīksts kā vārīti makaroni — es nespēju paveikt pat savu daļu, lai Dievs varētu atņemt manai sirdij ļaunumu. No šīs „atbalsta” metodes es nekā neguvu, jo vēl aizvien paliku zaudētājos, katrā neveiksmes reizē domādams, ka esmu pilnīgi nederīgs.

Kad ar lielāku apņēmību centos pārvarēt savas grūtības, sapratu, ka tā ir nežēlīga un bezcerīga cīņa. Ja pēc šīs cīņas ar grēku man rastos brīvs brīdis, es varētu izlasīt kādu Rakstu vietu vai izteikt lūgšanu, lai Dievs būtu apmierināts, taču parasti man neatlika ne laika, ne spēka, lai ar to nodarbotos.

Es atklāju, ka varu cīnīties ar sātanu tik stipri, kamēr sāku arvien vairāk līdzināties viņam. Tas man atgādina veidu, kādā esmu pūlējies naktī aizmigt. Kāds man ieteica, ka bezmiega gadījumā esot jāatbrīvo roku pirksti, pēc tam kāju pirksti, tad pašas rokas un kājas, un tā tālāk, kamēr viss mans ķermenis ir atbrīvojies. Es būšot tiktāl atslābis, ka aizmigšot pats no sevis. Bet, to mēģinādams, saspringu vēl vairāk un kļuvu tik možs kā vēl nekad.

Kāda ir tā cilvēka problēma, kas sirgst ar neirozi? Katram ir savas problēmas, bet viņa lielākā problēma ir tā, ka viņš visu laiku raizējas par savām problēmām. Kad viņš koncentrējas un aplūko šīs problēmas, tās aug augumā, kamēr kļūst pārāk lielas, lai tās pārvarētu. Neiroze iespējama arī garīgās lietās.

Kad mana drosme un cerības saruka arvien mazākas, sāku meklēt, kas tad īsti ir padošanās. Ko galu galā nozīmē padoties? Es sāku pētīt Bībeli, lai atrastu, ko tieši Dievs no mums vēlas.

Rom. 9:30, 31 aprakstītas divas ļaužu grupas — jūdi un pagāni. Jūdi bija pārāk norūpējušies par savu taisnību un pareizo uzvedību, ar saviem spēkiem turēdami baušļus, taču šie ļaudis neatzina Jēzu, kad Viņš bija to vidū. Savu uzmanību jūdi bija pievērsuši paši sev. Savukārt pagāni, būdami grēcinieki, spēja Jēzū Kristū saskatīt Dieva Dēlu un pazemīgi noliecās pie Viņa kājām. Kā radās šī atšķirība? Jūdi cīnījās grēka cīņu. Dievam tie savu laiku un spēku neatlicināja. Taču pagāni bija brīvi un varēja cīnīties ticības cīņu. Vai saskati atšķirību?

Nav brīnums, ka Jēzus ir teicis: „Es neesmu nācis aicināt atgriezties taisnos, bet grēciniekus!” Tas tiesa, ka mēs visi esam grēcinieki, bet Jēzus mums atgādina, ka daži neapzinās savu grēcīgo stāvokli un vajadzību pēc Glābēja, kas dotu spēku uzvarai.

Bieži vien kristieši domā, ka ir divas frontes: sliktā cīņa ar grēku un labā ticības cīņa. Mēs cenšamies cīnīties vienlaikus abās frontēs. Vai Dievs vēlas, lai mēs tā darītu?

Apustulis Pāvils mums saka: „Bet, kam ir darbi, tam alga netiek piešķirta pēc žēlastības, bet pēc nopelna. Kam darbu nav, bet, kas tic Tam, kas bezdievīgo dara taisu, tam viņa ticība tiek pielīdzināta par taisnību.” (Rom. 4:4, 5) Ievēro, ka pūles ir jāpieliek, lai izvēlētos, kam uzticēties. Tas ir būtiski gan taisnošanas, gan svētošanas jomā, jo svētošana notiek soli pa solim, kur katrs solis ir taisnošana.

„Pag’, pag’!” kāds var iebilst. „Tā jau būs lētā žēlastība, bet Bībele saka, ka mums ir jācīnās.” („Lētā žēlastība” — teoloģisks termins, ar kuru apzīmē visatļautību. Lētās žēlastības piekritēji māca, ka drīkstam darīt visu, ko vien vēlamies, jo Dievs tik un tā piedos. Tulk. piez.)

Pareizi. Bet kā lai es cīnos ar sātanu? Viņš ir stiprāks par mani. Pieminētā Rakstu vieta māca, ka tam, kas nenodarbojas ar slikto grēka cīņu, bet ļauj Dievam cīnīties savā vietā (tā ir labā ticības cīņa), viņa ticība tiek vērtēta kā taisnība. Vienīgais veids, kā pretoties sātanam, ir nodot cīņu augstākām varām. Ticības labā cīņa ir pūles iepazīt Dievu un Jēzu Kristu, ko Viņš sūtījis. Bībele to sauc par cīņu, jo sātans karo par katru collu, lai tikai atturētu mūs no Jēzus. Viņš zina: ja cilvēki pieņems šo patiesību, tad viņa spēks tiks pārspēts.

Kāpēc mēs, cenzdamies dzīvot kristīgu dzīvi, esam tik ļoti vīlušies? Jo nezinām, kā uzvarēt. Mēs bieži runājam par lietām, ko vajadzētu darīt, bet cilvēki saka: „Jā, mēs esam to mēģinājuši, bet tas nelīdz.”

Acīmredzot Kristus sekotājam jāatsakās paša spēkiem „darīt to, kas ir taisns”. Viņam jāatsakās no domas kaut ko darīt ar savu dzīvi (izņemot iešanu pie Dieva), jo padošanās vispirms skar pašu cilvēku, nevis viņa grēkus.

Kad nolēmu atteikties no saviem septiņiem grēkiem, es patiesībā biju ļoti tālu no tā. Cīnīdamies ar saviem trūkumiem, vājībām un problēmām, es darīju lietas, kas ir pilnīgā pretstatā tam, ko nozīmē īsta padošanās.

„Nu labi,” kāds teiks, „bet kas tādā gadījumā ir padošanās?”

Padošanās nozīmē atteikties no domas, ka mēs kaut ko spējam darīt, izņemot to, ka varam iet pie Kristus un katru dienu meklēt saikni ar Viņu. Tas nozīmē atteikšanos no domas, ka bez Kristus spējam kaut ko darīt ar saviem grēkiem. Grēks ir stiprāks par cilvēka gribasspēku, vienalga, vai cilvēks ir spēcīgs vai vājš. Mūsu cīņa ir bezjēdzīga. Mums jāatsakās no sevis! Lūk, ko arī Jēzus domāja, kad Viņš mūs aicināja: „Nāciet pie Manis, Es jūs gribu atvieglināt.” Ar to Viņš mūs aicināja atteikties no sliktās grēka cīņas un tās vietā sākt labo ticības cīņu.

Ar Vācijas un Japānas kapitulāciju iestājās 2. pasaules kara beigas. Mūsu (ASV — tulk. piez.) ienaidnieks bija spiests padoties. No kā viņi atteicās? Vai viņi teica, ka atsakās no savām zemūdenēm? Nē. Vai varbūt viņi teica, ka atsakās no saviem tankiem un šaujamieročiem? Nē. Viņi padevās paši un atteicās no cīņas, un tas skāra tankus, lidmašīnas, zemūdenes, bumbas, šaujamieročus un kopumā jebkādu karadarbību. Mums ir problēmas Korejā, Vjetnamā un citās pasaules daļās tāpēc, ka sarunu ceļā esam centušies panākt pamieru, uguns pārtraukšanu un virsotņu tikšanos, taču nekad neesam pieprasījuši pado šanos.

Mums jāatsakās no domas, ka bez Jēzus varam sasniegt taisnību! Sātanam patīk, ka mēs neiepazīstam Jēzu, bet rūpējamies par savu taisnību. Dažiem izdodas savaldīt savu slikto raksturu, lai tikai nebūtu jānodod sevi Dievam! Tas ir strupceļš, jo stiprie, kas paši spēj darīt šķietamu taisnību, kļūst lepni, bet vājie, kas ir spējīgi vienīgi piedzīvot nožēlojamu sakāvi, zaudē drosmi.

Taisnība nozīmē kaut ko vairāk nekā taisnus darbus! Esmu atradis tikai vienu pilnīgu taisnības izskaidrojumu, un tas meklējams kādā personā. Jer. 23:6 teikts, ka Kristus ir mūsu taisnība. Taisnība nekad nevar tikt atdalīta no Jēzus Kristus, un tā ir dāvana, ko mēs varam saņemt tikai tad, kad nākam pie Viņa. Ja meklēsim taisnību ārpus Jēzus, mēs to nekad neatradīsim, jo taisnību saņem tie, kas tās vietā meklē Jēzu.

Mēs esam pieraduši uzskatīt, ka grēks pretstatā taisnībai nozīmē „darīt ļaunu”. Bet, ja taisnība ir Jēzus, tad grēks ir atšķirtība no Viņa. Grēks ir jebkurš darbs, vienalga, cik tas labs vai slikts, ja tas ir padarīts ārpus ticības attiecībām ar Kristu. (Sk. Rom. 14:23.)

Ja grēka sakne ir attiecību trūkums ar Kristu, tad teiktais attiecas gan uz vājo, gan stipro. Mēs visi vienlīdz esam grēcinieki ne darbu dēļ, ko esam darījuši, bet, ņemot vērā to, kas esam. Pirms tu vari sekmīgi nākt pie Kristus un padoties, tev ir jāzina, kas esi.

Kad biju mazs zēns, 3 pēdas un 9 collas garš, es gribēju būt 6 pēdas garš. Lai kļūtu garāks, mēģināju karāties stabā, kuram bija piestiprināta veļas aukla. Bet, kad iegāju istabā un nostājos pie sienas pret 6 pēdu atzīmi, es joprojām biju 3 pēdas un 9 collas garš. Ja visu laiku tikai būtu karājies pie veļas staba, pat neaiziedams paēst, es nekad nebūtu izaudzis līdz 6 pēdu garumam. Drīzāk es būtu 6 pēdas zem zemes!

Kā es izaugu fiziski? Vai es rūpējos par augšanas procesu? Vai arī es rūpējos par ēšanu un tad atklāju, ka tā rezultātā dabiski esmu izaudzis? Ar rūpēm par savu augšanu es to nekad nebūtu panācis.

Vai šādi mēs nerīkojamies savā kristieša dzīvē? Mēs zinām, kādiem mums jābūt, un tad cenšamies tādi kļūt. Tā vietā mums jārūpējas par labas dzīves cēloni — attiecībām ar Dievu. Ja mani grēki ir rezultāts atšķirtībai no Dieva, tad man jācenšas uzturēt sadraudzību ar savu Kungu, un Viņš parūpēsies par manu grēku problēmu. Mēs paši nespējam izglābties, bet Kristus cīnās mūsu vietā un dod mums uzvaru. (Jāņa 15:4, 5; 1. Kor. 15:57)

Bībele ir pilna ar šādiem apsolījumiem. (2. Pēt. 1:4)

Ef. 2:8, 9: „Jo no žēlastības jūs esat pestīti ticībā, un tas nav no jums, tā ir Dieva dāvana. Ne ar darbiem, lai neviens nelielītos.” Pestīšana un ticība ir dāvanas.

1. Tes. 5:23, 24: „Bet pats miera Dievs lai jūs svētī caur caurim, un jūsu gars, dvēsele un miesa visā pilnībā lai paliek bezvainīgi līdz mūsu Kunga Jēzus Kristus atnākšanai. Jūsu aicinātājs ir uzticams. Viņš būs arī darītājs.” Ko Viņš darīs? Viņš pasargās jūs bezvainīgus.

Jāņa 16:33: „Turiet drošu prātu, Es pasauli esmu uzvarējis!” Kristus jau ir izcīnījis uzvaru, un mūsu daļa ir pieņemt Viņa dāvanu.

Jūd. 24: „Bet Tam, kas spēj jūs pasargāt, ka neklūpat, un nostatīt nevainīgus un līksmus savas godības priekšā.” Arī svētošana ir Dieva darbs.

2. Pēt. 2:9: „Tas Kungs prot izglābt dievbijīgos no kārdinājuma.” Es varu kļūt dievbijīgs, nonākot saskarsmē ar To, kas ir dievbijīgs!

Apsolījumi, apsolījumi. Bībele ir pilna ar apsolījumiem, kas mūs pārliecina, ka Dievs cīnīsies mūsu cīņas un uzvarēs mūsu vietā. Bet bieži vien ar savu rīcību mēs it kā sakām, ka Viņš nav tik liels, lai varētu tos izpildīt. Man tomēr kaut kas jādara pašam. Man jāskaita līdz 10. Man jāvalda pār savām domām. Un atkal savu uzmanību es esmu pievērsis sev.

Mums nav jāuzlūko sevi. Jo vairāk kavēsimies pie savām kļūdām, jo mazāk mums būs spēka tās uzvarēt. Katram, kas pēc savas metodes cīnās pret grēku, gaidāma smaga un sīva cīņa. Dažkārt tas ir ļoti smags un bezcerīgs darbs, jo, ieraugot sava rakstura kroplības, mēs turpinām tās aplūkot, kaut patiesībā vajadzētu raudzīties uz Jēzu un uzvilkt Viņa taisnības tērpu. Katrs, kas pa pērļu vārtiem ieies Dieva pilsētā, ieies kā uzvarētājs, un viņa lielākā uzvara būs uzvara pār sevi.

Kāds tādā gadījumā ir atrisinājums? Draugs, es tevi šodien aicinu pārtraukt tādu dzīvi, kuras centrā esi tu pats un tavi grēki. Es tevi aicinu novērsties no savām problēmām un skatīties uz Pestītāju, Kungu Jēzu Kristu. Vai šī tavā skatījumā ir labā vēsts?

„Labi,” kāds var teikt, „bet kā es tādā gadījumā tikšu galā ar savām problēmām?”

Atzīsti faktu, ka bez Kristus tu nekā neesi spējīgs darīt. (Jāņa 15:5) Šī Rakstu vieta nesaka, ka tu bez Viņa vari darīt 90 % vai 30 %, jo te runāts par cilvēka iekšējo dabu, un šajā ziņā visi ir vienlīdz bezpalīdzīgi. Mēs nekā nevaram darīt bez Kristus.

Savukārt Kristus spēkā es spēju visu. (Filip. 4:13) Ja tā ir taisnība, tad tikai ir jānonāk saskarsmē ar Viņu un šis kontakts jāsaglabā. Bet sātans darīs visu iespējamo, lai mani atturētu no Kristus.

Ja es vēlos atteikties no sava sliktā rakstura, tad man nav jāmēģina darboties ar to. Man arī nav pārāk daudz jālūdz par šo tēmu, jo pat lūgšanās ir iespējams cīnīties slikto grēka cīņu: „Kungs, palīdzi man šodien nedarīt to, to un to.” Šajā gadījumā mana uzmanība ir pievērsta sev vai arī attiecīgajām lietām!

Tā vietā es pievēršu uzmanību savām attiecībām ar Dievu, es to pievēršu Viņam! Un tad lūdzu: „Kungs, palīdzi man šodien apzināties Tavu klātbūtni un spēku. Tu to esi apsolījis. Ja Tu neesi manā dzīvē, tad esmu miris. Vai Tu neienāktu un nepārņemtu mani savā varā? Pārvaldi šodien manu dzīvi.”

Es izvēlos Kristu un lietoju savu gribasspēku, lai Viņu meklētu, bet, kamēr cenšos šo lietu apgūt, Viņš manā vietā rūpējas par manu raksturu. Lai atbrīvotos no jebkuras problēmas, man jānonāk saskarsmē ar Vienīgo, kuram ir spēks! Bet bieži mēs Kristum neļaujam ienākt mūsos, kamēr neesam paguruši, cīnīdamies pret ļaunajām varām saviem spēkiem.

Reiz, kad kalpoju kā mācītājs Sakramento, gadījās, ka divos naktī zvanīja tālrunis. Es nostreipuļoju uz apakšstāvu, un līnijas otrā galā sievietes balss teica: „Ser, vai jūs varētu man palīdzēt? Man vajadzīga palīdzība!”

Es jautāju: „Kāda palīdzība jums vajadzīga tagad, nakts laikā?”

Viņa atbildēja: „Man vajadzīgs Dievs. Ser, vai jūs pazīstat Dievu?”

Kā tu uz to atbildētu? Kopš tās reizes es pārdomāju gandrīz visas neatbilstošās atbildes, kādas būtu varējis sniegt. Es viņai varēju teikt, ka esmu mācītājs, ka mans tēvs, tēvocis un brālis arī ir mācītāji, ka man ir piemiņas lentes, kas apliecina manu uzticīgo mācīšanos Bībeles klasē, un ka katru gadu esmu izpildījis misijas darba plānu. Vai šīs būtu vajadzīgās atbildes? Nē, viņa vēlējās iepazīt Dievu!

Es pats vēl gluži nesen biju sācis domāt par Dieva dotajiem apsolījumiem cīnīties mūsu vietā, ja vien Viņu meklēsim, taču šaubījos, vai tas tiešām ir tik vienkārši. Un tad, lai to pārbaudītu, Dievs man deva šo sievieti, Alisi.

Alise bija augstākās sabiedrības alkoholiķe. Viņa bija inteliģenta, izglītota un dzīvoja labā dzīvoklī. Taču viņu bija pārņēmis alkohols. Tas šķita bezcerīgi. Sieviete bija izmēģinājusi visu iespējamo, līdz beidzot jau gatavojās iedzert miega zāles, lai darītu sev galu. Viņa bija paņēmusi pusi no tām un panikā zvanīja tuvākajam mācītājam, kura numuru varēja atrast tālruņu katalogā. Gadījās, ka tas biju es. Es viņu nekad agrāk nebiju saticis, bet viņa ķērās tieši pie problēmas būtības. Viņa teica: „Man jāiepazīst Dievs. Vai jūs varat man palīdzēt?”

Beidzot viņa bija nonākusi līdz padošanās stāvoklim, jo bija atteikusies no domas, ka pati spētu kaut ko darīt, izņemot to, ka varētu iet pie Dieva tieši tāda, kāda viņa bija. Alise nekā nezināja par Dievu, taču juta vajadzību pēc Viņa.

Un tad viņa man jautāja: „Vai jūs pazīstat Dievu?”

Pēc ilga klusuma brīža es teicu: „Es ticu, ka Viņu pazīstu, bet vēlētos iepazīt vēl tuvāk. Es labprāt palīdzētu arī jums Viņu atrast.”

Tad viņa pa tālruni atvainojās un lūdza, lai pagaidu, kamēr aizsviedīs projām miega zāles. Kad tās bija aizskalotas kanalizācijā, viņa atgriezās pie tālruņa, un mēs trīs stundas runājām par Dieva pazīšanu. Es viņai stāstīju vienīgi par Dieva mīlestību, Jēzus Kristus spēku un to, kā viņa, bezcerīga alkoholiķe, var ar Viņu iepazīties. Es pārliecināju Alisi, ka Dievs viņu pieņems tieši tādu, kāda tā ir, un viņas vietā izdarīs pārmaiņas sievietes dzīvē.

Nākamajā dienā mēs runājām vēl piecas stundas par to pašu tematu — par vajadzību iepazīt Dievu kā savu Draugu. Beidzot pēc šīm astoņām stundām viņa pati lūdza Dievu, lai Viņš to pieņem, un izteica vēlēšanos iepazīt Viņu tuvāk.

Saskaņā ar to, kā parasti mēdz rīkoties šādos gadījumos, man būtu jāizvāc visi alkoholiskie dzērieni no viņas bufetes. Tad es tonakt būtu aizgājis mājās, apkrāvies ar pudelēm. Tomēr es nolēmu ļaut, lai par to rūpējas Dievs. Pārāk daudz esmu redzējis cilvēkus, kas aizmet projām cigaretes, lai pēc neilga laiciņa iegrieztos veikalā un nopirktu jaunu paciņu. Tāpēc es atstāju pudeles tur, kur tās bija.

Maz pamazām es viņai mācīju, kā katru dienu uzturēt attiecības ar Kristu. Kamēr šādi dienu no dienas viņai rādīju, kā iepazīt Dievu, viņa reiz paklupa un piedzīvoja šausmīgu krišanu — ne tāpēc, ka nebija spējīga tikt galā ar alkoholu, bet tāpēc, ka bija pievīlusi Dievu. Bet, kad Alise turpināja meklēt Dievu, brīnišķīgā veidā parādījās Viņa spēks. Alises pilnīgās nodošanās rezultātā vēlēšanās iedzert viņu atstāja pavisam.

Kā tas bija iespējams? Dievs varēja viņai palīdzēt tāpēc, ka viņa atzina savu grēku un atteicās no sevis.

Varbūt mūsu problēmas nav tik ievērojamas kā Alises grūtības, taču princips paliek tas pats. Mēs paši bez Kristus nekā nespējam darīt. Tomēr bieži mēs aizkavējam Viņa palīdzību un neļaujam Viņam pārņemt mūsu dzīvi.

Tātad kļūst redzams, ka ir divi veidi, kā cīnīties ar Dievu. Ateisma gadījumā cilvēks saka: „Es esmu pret Dievu. Es pat neesmu pārliecināts, vai Viņš ir. Es apstrīdu domu, ka Viņš rūpējas par mums un piedalās pasaules notikumos.”

Viltīgāks cīņas veids ir iesaistīšanās Viņa darbībā, cenšoties kaut ko paveikt saviem spēkiem.

Tas ir apmēram tāpat kā cīnīties ar automehāniķi. Es varu spuroties un paziņot, ka automehāniķiem neticu. Varu atteikties vest pie viņa savu automobili.

Daudz viltīgāks veids ir, ja iebraucu ar savu automobili viņa garāžā, bet, tiklīdz mehāniķis paceļ motora pārsegu, tā diktēju savus uzskatus: „Esiet uzmanīgs! Šis ir ļoti smalks dzinējs.”

Kad viņš jau sāk strādāt, es saku: „Tikai neaiztieciet ventilatora siksnu. Es to pavisam nesen mainīju. Un lieciet mierā manas jaunās aizdedzes sveces. Neķerieties ar savām netīrajām roķelēm pie karburatora, jo arī tas ir smalks mehānisms.”

Es varu tā nomocīt nabaga mehāniķi, ka viņš pēdīgi nosviež savus darbarīkus, atmet ar roku un saka: „Es atsakos. Ņemiet un labojiet pats.”

Dievs mūs var atbrīvot, vienīgi izcīnot uzvaru mūsu vietā. Un mēs nevaram saņemt Viņa palīdzību, ja neatzīstam, ka saviem spēkiem nekā nespējam darīt. Pāvils saka: „Līdz ar Kristu esmu krustā sists. Tomēr es dzīvoju.” Ko Viņš ar to vēlas teikt? Viņš ar to pasaka, ka nespēkā un nāvē viņa spēks kļūst varens, jo, kad viņš ir vājš, tad viņš ir spēcīgs Kristū. (2. Kor. 12:9, 10)

Visa Kristus vēsts būtība ir atteikšanās no sevis, tāpēc farizejiem, šiem stiprās gribas cilvēkiem, tā nepatika. „Mums būtu labāk, ja šis cilvēks nedzīvotu,” jo Viņš sagāza viņu smilšu pilis un izraka pamatus viņu šķietamajai drošībai. Bet vājie pulcējās ap Viņu, jo tiem patika uzturēties Viņa spēka tuvumā.

Šodien Evaņģēlija mestais izaicinājums ir tāds, ka mums jākļūst vājiem, lai arī cik stipri mēs būtu. Dievs gaida, kad mēs sapratīsim, ka esam grēcinieki, kas nekā nevar dot. Viņš ilgojas, lai katrs no mums nāktu pie Viņa tāds, kāds viņš ir, un atzītos: „Dievs, es to nespēju. Man izdevās paveikt daudz kā cita, tikai ne šo. Man esi vajadzīgs Tu. Es vienmēr būšu grēcinieks, taču, ja Tu vēlies manu uzvaru, tad Tev viss ir jāpadara manā vietā.”

Tikai tad Kungs var ienākt mūsu dzīvē un mūs glābt. Ja tu nekad savā dzīvē neesi pamanījis Dieva spēku, tad ir iespējams, ka tu nekad neesi īsteni izjutis savu bezpalīdzību.

Kāds ir atrisinājums? Kā lai atstāj slikto grēka cīņu un sāk labo ticības cīņu? Tā ir katra cilvēka personīgā lūgšanu dzīve. Mēs varam dzīvot saskarsmē ar Dievu, ja katru dienu pavadām laiku sarunās ar Viņu. Ja tu nepavadi šo laiku kopā ar Viņu, tad, lai arī cik labs būdams, tu esi bezspēcīgs. Kristus nevar būt tavas dzīves centrā, ja tu katru dienu nesatiecies ar Viņu.

Reiz veicu anonīmu vidusskolnieku aptauju, kurā bija tikai viens jautājums: „Ko jūs vispirms darīsit, kad būsit nokļuvuši Debesīs?”

Kad pārlasīju dažādās atbildes, dīvainā kārtā atklājās, ka tās visas atbilst vienai kategorijai: „Kad nokļūšu Debesīs, tad vēlēšos zināt, kas vēl tur ir nokļuvis”; „Es gribētu redzēt, kuru tur nebūs”; „Es būtu ļoti pārsteigts, tāpēc nezinu, ko darītu”; „Es gribētu uzsēsties mugurā lauvam”; „Es gribētu redzēt savu māju”; „Es sāktu uzdot dažādus jautājumus”. Un tā tālāk, un tā joprojām.

Man pamira sirds. Taču tad es atradu atbildi, kādu biju gaidījis: „Kad nokļūšu Debesīs, es vispirms vēlēšos nomesties pie Jēzus kājām un pateikties, ka Viņš ir darījis visu, lai varu tur nokļūt.”

Ja tagad Jēzus nav tavas dzīves centrā, tad Viņš nebūtu tavas dzīves centrā arī tad, ja tu nokļūtu Debesīs.

Es savā draudzē dažu simtu locekļu starpā veicu anonīmu pārbaudi, lai uzzinātu, vai viņi mēdz pavadīt laiku, meklējot Jēzu. Es atklāju, ka no četriem cilvēkiem to dara tikai viens. Tas nozīmē, ka 75 % manas draudzes cenšas būt pietiekami labi, lai varētu tikt glābti — viņi cenšas dzīvot tikumisku dzīvi bez Dieva.

Es gribētu tevi aicināt iepazīties ar Jēzu Kristu. To es tev, mans draugs, saku it īpaši tad, ja tavs gadījums ir bezcerīgs, ja esi izmēģinājis visu un tagad jūties sarūgtināts. Tev ir iespējams kaut kas tāds, ko tu vēl neesi sapratis. Bieži vien tad, kad cilvēks atsakās no savas ticības un kļūst par ļaunu grēcinieku, viņš ir tuvu īstas padošanās stāvoklim (ja vien viņš to zinātu!), jo Dievs pieņem tos, kas padodas. Kad ar tevi ir cauri, tad tu esi vistuvāk Dievam, un tev tikai jācīnās labā ticības cīņa, meklējot Jēzu.

Lielās tēmas par taisnošanu ticībā pamatprincips un priekšnoteikums ir šāds: mēs neapspiežam grēku, bet Kristus to uzvar, ja Viņš ienāk mūsu dzīvē.

Šo lielo patiesību ar humoru aprakstījis ievērojamais Aļaskas rakstnieks Roberts Sērviss. Viņš stāsta par kādu mācītāju, kas, darbodamies kā misionārs, nonācis Aļaskā. Kādu nakti, plosoties sniegputenim, viņš apmaldījās un gandrīz aizgāja bojā. Viņu izglāba kāds galīgi samaitāts nelietis vārdā Bils, kurš smēķēja 40 cigarešu dienā. Bils misionāru aizvilka uz savu būdu, kas atradās dažas jūdzes tālāk. Vētra bija tik stipra, ka viņi vairākas dienas dzīvoja ieputināti būdiņā, kur centās saglabāt siltumu.

Tā pagāja dienas un naktis. Viņi garlaikojās. Mācītājs guva mierinājumu, lasīdams Bībeli, savukārt vienīgais, ko varēja darīt Bils, bija smēķēt. Kādu dienu beidzās žurnālu lapas, kuras viņš lietoja, lai uztītu savas cigaretes. Skatīdamies, kā mācītājs lasa Bībeli, viņam ienāca prātā lieliska ideja.

Viņš teica: „Lūdzu, iedod man dažas lapas no savas Bībeles, lai varu uztīt vēl kādu cigareti, citādi es sajukšu prātā! Es vairs nevaru izturēt!”

Mācītājs bija pārbiedēts: „Nekad!”

„Bet es taču izglābu tev dzīvību!” „Nekad!”

Bils draudēja un lūdzās, taču mācītājs nepadevās. Pagāja vēl viena diena, un tad nakts vidū Bils pamodināja mācītāju. Galējā izmisumā viņš bija sagatavojis nāvējošu strihnīna devu un gatavojās to izdzert:

„Man nekas cits neatliek. Ardievu!...”

Tad mācītājs sacīja: „Pagaidi! Man ir ideja. Es tev došu lapas no savas Bībeles, ja tu apsoli, ka pirms smēķēšanas katru lappusi izlasīsi.”

Stāsta, ka Bils esot izsmēķējis lappuses no 1. Mozus grāmatas līdz Ījaba grāmatai, bet tad noticis kas dīvains. Viņš lasījis arvien vairāk un smēķējis arvien mazāk. Beidzot viņš piekāpies: „Labi, ņem atpakaļ savu Bībeli. Man laikam pietiks. No tava papīra iznāk reti riebīgi dūmi.”

Kāds pamatprincips atkal šeit atklājas? Ja tev ir problēmas, tad nekoncentrējies uz tām, bet meklē Kristu. Es vairs necīnos slikto grēka cīņu. Tā vietā es padodos un meklēju Kristu. Dievs ir apsolījis cīnīties mūsu vietā. Viņš jau ir izcīnījis uzvaru, un, ja mēs Viņu pieņemam, tad tā pieder mums. Mūsu cīņa ir meklēt Viņu!

No kā es atsakos, kad padodos Viņam? Es atsakos no sevis un no savas neatkarības. Nav brīnums, ka cīņa ar sevi ir lielākā, kas jebkad izcīnīta! Vai tu pievienosies man, katru dienu meklējot Dievu?

Kā dēlēns tēvam atnes mašīnīti Bez riteņiem un lūdzas: „Salabo!”
Tā savus sapņus atnesu es Dievam, Jo zināju: Viņš visu atjauno!
Un tomēr uzticēt tos gluži Viņam
Es nespēju un steidzos palīgā;

Man bija jāredz, ko un kā Viņš dara,
Vai norit viss pēc mana padoma.
Bet Viņa pirksti kustējās tik laiski, Man apnika, un teicu: „Dod, es pats!”
Viņš noskuma: „Bērns, ko tu gaidi,
Ja neesi gatavs uzticēties Man?”

/ Atdzejojusi Māra Zviedre /

Dārgais Tēvs Debesīs! Tu esi spēcīgs, bet mēs — vāji, kaut arī to neapzināmies. Mēs zinām, ka nav citas cerības kā vienīgi Tevī. Piedod mums, ka uzskatījām sevi par spēcīgiem un vēlējāmies paši sevi vadīt. Lūdzam, māci katram no mums cīnīties ticības cīņu, ļaujot Tev uzvarēt mūsu vietā. Palīdzi mums iepazīt Tevi kā savu Draugu — arvien dziļāk un dziļāk, ne tikai rīt, bet katru dienu, kamēr atnāks Jēzus. Mēs lūdzam Viņa vārdā — Āmen.

Kad mēģinām, izdodas vēl sliktāk

Esmu dzirdējis, ka kristieši saka: „Kas manā kristīgajā dzīvē ir nepareizs? Kad mēģinu katru dienu pavadīt laiku, lai iepazītos ar Jēzu, tad mana atlikusī dienas daļa ir šausmīga! Es atklāju, ka man ir vairāk problēmu, daru vairāk grēku nekā jebkad agrāk, kad vēl nebiju kristietis. Kāpēc tas man nepalīdz? Varbūt neesmu īsti atgriezies?”

Vai tas neizklausās pēc kaut kā jau pazīstama? Vai ir pierādījies tavā dzīvē? Bieži vien, kad cilvēks nodod savu dzīvi Kristum, viņam rodas iespaids, ka tagad reizi par visām reizēm tiks atrisinātas visas viņa problēmas. Varbūt viņš ir dzirdējis, kāda ir citu pieredze, un tagad jūtas vīlies, jo viņa trūkumu ir kļuvis vēl vairāk.

Apgalvojums, ka tad, kad lūdzam, mūsu dzīve kļūst vēl sliktāka nekā tad, kad nelūdzam, izklausās zaimojošs, taču daudzi ir pārliecinājušies, ka tieši tā viņu dzīvē notiek.

Cilvēks lūdz, bet tieši šai laikā cieš neveiksmi rakstura pārveidošanās un uzvedības ziņā. Šī mīkla daudziem ir likusi pārtraukt dziļākas pieredzes meklējumus ar Kristu. Daudzi kristieši, kas cietuši neveiksmi, atkal un atkal par šo lietu man jautā. Tāpēc es ticu, ka ir svarīgi saprast, kāpēc brīdī, kad nākam pie Kristus, ne vienmēr viss tūlīt uzlabojas.

Lai atrastu atbildi uz šo jautājumu, mums jāaplūko plašāka aina — cīņa starp labo un ļauno. Kad zināsim, kas notiek un kāpēc tas tiek pieļauts, varbūt vieglāk būs saprast, kādēļ pēc lūgšanas bieži mēdz būt vēl sliktāk.

Kāds vīrs to ir piedzīvojis jau pirms vairākiem tūkstošiem gadu, un šim gadījumam ir veltīta vesela grāmata Bībelē — Ījaba grāmata.

Kādu dienu pie Dieva sapulcējās Debesu galma locekļi. Tur bija arī sātans, kurš pārstāvēja mūsu pasauli. Kad Kungs tam jautāja, kur viņš bijis, tas atbildēja: „Es klaiņoju no viena zemes gala līdz otram. Būtībā tur viss ir manā ziņā. Ikviens seko man!”

Tad Kungs viņam jautāja: „Vai esi pārliecināts, ka ik viens seko tev? Tu laikam nebūsi pamanījis manu kalpu Ījabu. Viņš uz šīs zemes ir ievērojams cilvēks, jo viņa dzīve ir nevainojama un taisna, viņš godā mani un nedara ļaunu.”

Sātans atbildēja: „Jā, bet viņam ir arī labs iemesls Tev kalpot. Turklāt Tu esi ap viņu uzcēlis aizsargmūri. Paskaties vien uz viņa ģimeni un īpašumiem! Tu esi svētījis visu, ko viņš dara, un viņa ganāmpulki ir savairojušies pāri jebkādam mēram. Nav nekāds brīnums, ka viņš Tevi pielūdz! Bet cik tālu sniegsies viņa uzticība? Ja Tu viņu vairs nesvētīsi ar šiem materiālajiem labumiem, vai viņš vēl joprojām Tev kalpos? Ja Tu izstiepsi savu roku un atņemsi visu, kas tam pieder, viņš Tevi zaimos un lādēs Tavā acu priekšā.”

Strīds turpinājās, līdz beidzot sātans teica: „Tu apgalvo, ka esi taisns un godīgs. Ja Tu pieņemsi manu izaicinājumu, es pierādīšu, ka viņa mīlestība pret Tevi ir tikai šķietama un lēta.”

Dievam nebija obligāti jāpieņem sātana izaicinājums, Viņš pat nebija spiests ļaut sātanam turpināt dzīvi pēc tam, kad tas Visumā bija ienesis grēku. Tomēr Viņam bija jāpieņem sātana izaicinājums tā lielā pestīšanas darba dēļ, kurā mēs izvēlamies to pusi, kam vēlamies sekot.

Tāpēc Dievs atbildēja: „Lai notiek. Ar viņa īpašumiem tu vari darīt visu, ko vēlies. Vienīgais ierobežojums ir tas, ka tu nedrīksti aiztikt Ījabu pašu.”

Sātans piekrita šim noteikumam un tūlīt aizsteidzās prom no Kunga vaiga, lai sāktu savu ļauno darbu. Viss izdevās ātri, un Ījabu skāra traģēdijas. Sabieši nolaupīja viņa piecsimt jūgu vēršu un nogalināja kalpus, uguns sadedzināja 7000 avju, un trīs kaldeju pulki paņēma viņa 3000 kamieļu. Vissmagākais trieciens bija tas, ka viņa 10 bērni aizgāja bojā, kad tiem bija svinības vecākā brāļa namā. Patiesībā Ījabs zaudēja visu, izņemot savu sievu. Vērojot viņas tālāko rīcību, varbūt tev šķitīs, ka tieši viņai vajadzēja aiziet vispirms! Tomēr Ījabs nelādēja Dievu par postu, kas nāca pār viņu.

Nākamajā Debesu galma sapulcē sātans ieradās atkal. Katrs ieņēma savu vietu, un Dievs izjautāja sātanu par viņa neseno darbību.

Viņš atbildēja: „Ak, es klaiņoju pa zemes virsu no viena gala līdz otram, savācot arvien vairāk un vairāk ļaužu savā pusē!”

Tad Dievs atgādināja: „Tomēr vismaz viens cilvēks nav lauzis uzticību man. Mans kalps Ījabs ir nevainojams un taisns. Viņš izvairās no jebkāda ļaunuma, jo viņš Mani mīl. Tu pamudināji mani bez jebkāda iemesla izpostīt viņa dzīvi, taču viņa godīgums ir palicis nesatricināts. Tas pierāda, ka Ījabs joprojām kalpo Man patiesu motīvu vadīts, tāpēc tu savas derības esi zaudējis.”

Tomēr sātans vēl nebija ar mieru atzīt savu sakāvi. Viņš tūlīt izdomāja jaunas prasības, kā pārbaudīt Dieva taisnīgumu: „Visu, kas cilvēkam ir, viņš dod par savu dzīvību. Ādu pret ādu! Tava pārbaude nebija taisnīga, jo Tu neļāvi man viņu aizskart. Ja Tu izstiepsi savu roku un aizskarsi viņa miesu un kaulus, viņš atklāti Tevi lādēs!”

Dievs atbildēja: „Lai notiek. Viņš ir tavās rokās. Tu vari darīt, ko vēlies, taču tev jāsaudzē viņa dzīvība.”

Sātans atstāja Dieva troni un sita Ījabu ar augoņiem no galvas līdz kājām. Ījabam nekas cits neatlika kā apsēsties pelnu kaudzē un veltīgi pūlēties kļūt brīvam no savām nelaimēm. Tad Ījaba sieva iebilda: „Vai tu vēl joprojām domā, ka Dievs tevi pasargās? Neizskatās, ka Viņš tev liktu mieru. Vai tad vēl ir vērts kalpot Dievam? Atsaki Viņam un mirsti. Tad arī visas tavas nelaimes beigsies.” Kad viņa izteica šos vārdus, sātans droši vien smaidīja, jo viņam bija izdevies panākt, ka visu nelaimju un grūtību dēļ šī sieviete zaimo Dievu. Saviem sabiedrotajiem viņš to komentēja šādi: „Tagad mēs esam dabūjuši savā pusē viņa sievu. Pēc kāda laika mums piederēs arī pats Ījabs.

Mēs nevaram zaudēt! Panākumi par to liecina!”

Kad Ījaba pārbaudījumi beidzās, viņa pastāvība tomēr palika nesatricināma, jo viņš atteicās zaimot Dievu. Tāpēc Dievs varēja atjaunot viņa īpašumus dubultā apjomā bez turpmākajiem sātana jautājumiem un izaicinājumiem.

Vai neesi kādreiz domājis, kāpēc gan Dievs ļāva sātanam apstrīdēt Viņa taisnīgumu? Kāpēc Viņš pieļāva, ka sātans uzdrīkstas kaut ko tamlīdzīgu? Gandrīz izskatās, ka Viņam nebūtu spēka pasargāt savus ļaudis.

Dievam, protams, pietiek spēka, lai pasargātu savējos, un sātans to zina. Viņš pastāvīgi uzbrūk, lai redzētu, vai tie, kas sevi sauc par Kristus sekotājiem, ir patiesi mācekļi: „Tu domā, ka šis cilvēks Tevi mīl? Nekā! Viņš nāk tikai tāpēc, lai no Tevis kaut ko saņemtu. Ja Tu man dosi iespēju, es Tev to pierādīšu.”

Un Dievs atbild: „Turpini. Ja vari, tad pamēģini pierādīt.”

Kāpēc Dievs piekrīt? Savā lielajā glābšanas plānā Viņš ir apņēmies nepārsniegt zināmu robežu, kamēr visi strīdīgie jautājumi kļūst skaidri un izkliedē Visuma šaubu ēnas. Atbilstoši sātana izvēlei Viņš brīvprātīgi ierobežo savu spēku. Pasaules vēstures nobeiguma ainās, kaut arī šķitīs, ka Dievs ļauj pasaules notikumiem risināties gandrīz pašplūsmā, atstādams visu sātana ziņā, Viņš tomēr spēs arī izliet savu spēku un Svēto Garu vēl lielākā mērā, lai atjaunotu līdzsvaru starp labā un ļaunā iespaidu šajā grēka pasaulē.

Kaut kur šajā cīņā starp labo un ļauno, starp Kristu un sātanu, esam iesaistīti arī mēs, jo ļaunuma lielskungs cīnās par katru collu zemes, pa kuru Dieva ļaudis virzās uz priekšu savā ceļojumā uz Debesu pilsētu.

Kāds varbūt jautās: „Ja jau cīņa ir starp Kristu un sātanu, kā tad es varu iederēties šajā ainā?”

Grāmatā „Audzināšana” ir teikts, ka mēs šeit esam iesaistīti ļoti tieši:

„[Bībeles pētniekam] vajadzētu iegūt zināšanas par .. Dieva mērķiem šajā pasaulē, par lielās cīņas izcelšanos un pestīšanas darbu. Viņam vajadzētu izprast, kādi ir šie divi principi, kas cīnās par augstāko varu. [..] Viņam bū tu jāspēj saskatīt, kā šī cīņa ienāk katrā cilvēka dzīves jomā, kā viņa paša dzīvē katra rīcība atklāj vienu vai otru no pretstatā esošajiem motīviem un kā pat tagad viņam nākas izlemt, kurā pusē atrasties, vienalga, vai viņš to vēlas vai nē.” (190. lpp.)

Citiem vārdiem sakot, cīņa, kas plosījās Ījaba dzīvē, turpinās jebkura cilvēka dzīvē. Tomēr lāodikejiešiem notikumi varbūt nav tik asi, jo sātans taču cenšas panākt remdenu attieksmi (t. i., kad neesam nedz „auksti”, nedz „karsti”), — tas ļoti labi iederas viņa plānos.

Ja tu vēl joprojām atrodies „es zinu, ka Jēzus mani mīl” līmenī un nekad neesi meklējis dziļāku sadraudzību un sastapšanos ar Dievu, tad, iespējams, neesi piedzīvojis, ka pēc lūgšanas klājas vēl sliktāk. Tad uz tevi šis temats neattiecas. Bet, ja tu nolem personīgi iepazīties ar Dievu un vēlies kaut ko dziļāku par formalitātēm, kaut ko vairāk par iešanu baznīcā un dievbijīgu izturēšanos, tad esi gatavs uz šādu pieredzi savā dzīvē. Ja saskatīsi vispārējo ainu, tad šādos gadījumos spēsi saglabāt drosmi.

Tu jautāsi: „Kas tad īsti notiek, kad es sāku labo ticības cīņu, meklēdams Dievu un cenzdamies Viņu iepazīt kā savu Draugu?”

Parasti notiek tā: vispirms tu noproti, ka glābšanas un dziļākas kristīgās dzīves pamats nav rakstura izmaiņas vai to ārēja izpausme. Pamats ir tikai attiecības ar Dievu. Šis lūzums ir pirmais solis projām no iepriekšējā remdenā kristieša stāvokļa, un, lai to pilnīgi saprastu un pārdzīvotu, var paiet gadi. Pēc tam kad mēģināju šo svarīgo atziņu mācīt studentiem, esmu secinājis, ka vienīgi Svētais Gars spēj cilvēku pārliecināt, ka viņam pašam ir nepieciešams iepazīties ar Dievu.

Nelaime tā, ka mēs muļķīgā kārtā esam „aizķērušies” pie tieksmes vērtēt kristieša dzīvi un glābšanu saskaņā ar rakstura izmaiņām. Un pat pēc tam, kad jau esam sākuši tādu dzīvi, kas pamatojas uz dziļākām attiecībām ar Dievu, mums aizvien piemīt paradums vērtēt savu veiksmi saskaņā ar uzvedību.

Tikai, lūdzu, nedomā, ka esmu pret labu uzvedību. Es arī nesaku, ka tev tagad vajadzētu iet un darīt visu, kas vien tīk, neņemot vērā likumus un ierobežojumus. Uzvedība ir svarīga nevis kā glābšanas nosacījums, bet gan kā rezultāts tam, ka iepazīstamies ar Dievu.

„Pag’, pag’!” kāds iebildīs. „Manai uzvedībai vajadzētu uzlaboties tad, kad cenšos iepazīties ar Dievu lūgšanās un pētu Viņa Vārdu. Bet kāpēc tieši tad, kad esmu to darījis, mana uzvedība ir sliktāka nekā jebkad? Tas taču nav loģiski!”

Atkal tu savu kristīgo dzīvi un tuvību Dievam vērtē saskaņā ar sava rakstura izmaiņām un rīcību. Bet kristie tības pamatā ir Tas, kuru tu pazīsti, nevis tas, ko tu dari, kamēr iepazīsties ar Viņu tuvāk. Tavs uzdevums Dieva lielajā plānā ir iepazīties ar Viņu, bet par Tavu uzvedību rūpējas Viņš.

Tātad — kad noprotu, ka man jāiepazīstas ar Dievu, manī rodas vēlēšanās iegūt šo svarīgo pieredzi ar Viņu. Šķiet, ka visi citi dievbijīgie cilvēki pazīst Viņu kā savu Draugu; nu arī es sāku Viņu meklēt. Bet tad viss pagriežas uz slikto pusi.

Bieži vien tieši tajās dienās, kad zinu, ka Dievs mani ir dzirdējis, kad manas lūgšanas ir pacēlušās augstāk par griestiem, — dienās, kad man ir izdevušās labas sarunas ar Viņu un kad tiešām esmu sajutis Viņa klātbūtni, — tajās dienās „iebrūk jumts”.

Ja šajā stāvoklī es neizprotu cīņu starp labo un ļauno, ja neredzu tālāk par savu mirkļa krīzi un tāpēc nenojaušu, kādēļ pēc lūgšanām klājas sliktāk, tad dienas beigās secinu: „Jā, šķiet, ka tas nav efektīvi! No Dieva meklēšanas es šodien tiešām nekā neesmu ieguvis. Man klājās sliktāk nekā jebkad agrāk! Šis lūgšanu laiks, kurā es meklēju Dievu, nevar būt manu problēmu atrisinājums. Tas nav efektīvs; tā kā rīt no rīta es mierīgi varu gulēt ilgāk.”

Nākamajā rītā es nelūdzu, un tad, protams, diena paiet labi. Mana dzīve ir nevainojama — es nezaudēju savaldīšanos, nekliedzu uz bērniem un nezaudēju pacietību darbā. Nekādu grēku, nekādu problēmu. Laba diena.

Tad, protams, rodas šāds loģisks secinājums: „Jā, šķiet, ka tas ir apstiprinājies. Šī nopietnākā dzīve ar Dievu, par ko runā, nemaz nav tik svarīga, jo tad, kad nepavadīju laiku ar Viņu, man bija labāka diena!”

Es varu nospriest: lai atrisinātu savas problēmas, man jācīnās nevis labā ticības cīņa, bet grēka cīņa. Es pārsviežos atpakaļ iepriekšējā stāvoklī un gūstu redzamus panākumus, nemaz nezinādams, ka ļaunais, kas ir atbildīgs par abām dienām, ir arī tas, kas atsviež mani atpakaļ.

Ja tas tagad izklausās kā aizgūts no Screwtape Letters („Skrūvšņores vēstules” — pieredzējuša velna vēstules jaunajam kārdinātājam, red. piez.), tad es atvainojos Lūisa kungam (C. S. Lewis). Taču šie pārdzīvojumi, kad problēmu ir vairāk, ja grēka cīņas vietā meklējam Dievu, nabaga kristietim, kurš neizprot cīņas kopējo ainu, var ilgt bezgalīgi. To izprast viņš var tikai tad, ja aptver, ka viņa dzīvē atkārtojas Ījaba pieredze.

Paskatīsimies uz šo situāciju lielākā mērogā. Sātans redz, ka es vairs nevaru samierināties ar savu pašreizējo reliģiju, jo Svētais Gars man liek apzināties nepieciešamību pašam iepazīt Dievu. Un, kad velns redz mani uz ceļiem atvērta Dieva Vārda priekšā meklējam dziļāku pieredzi ar Radītāju, savu ienaidnieku, viņš tūlīt sasauc velnēnu Ārkārtas komiteju, lai neļautu man turpināt šo ceļu.

Kad plāni ir gatavi, viņš vicina dūri pret Dievu, apsūdzēdams: „Domā, ka viņš Tevi mīl? Vai tiešām Tevi ir tik viegli apmānīt? Viņš Tevi nemeklē mīlestības dēļ. Viņš vienīgi cer saņemt no Tevis vairāk — savu problēmu atrisinājumus un mūžības bagātības. Tagad viņš Tev pateicas par svētībām, bet, ja Tu tās atņemsi, viņš pārstās Tevi meklēt.”

Tāds ir sātana izaicinājums — tas pats, ko piedzīvoja Ījabs, — un tagad lielā cīņa norisinās starp Dievu un sātanu. Protams, Dievam jau nebūtu grūti aizdzīt sātanu; tikpat labi Viņš šo būtni varēja iznīcināt pašā sākumā. Bet Dievs ir izvēlējies to nedarīt, kaut arī Viņam ir spēks. Kad vien sātans apšauba Dieva taisnīgumu, Dievs atbild: „Labi, lai notiek. Pierādi savu apgalvojumu.”

Sātans saka: „Es to nevaru pierādīt, ja Tu mani nelaid viņam klāt.”

„Labi,” atbild Dievs, „Es tev dodu atļauju.”

Nākamajā dienā, kad velns redz, ka es atkal meklēju Dievu, viņš ar saviem velnēniem man uzbrūk un apšauda no visiem ložmetējiem. Nu klājas pavisam slikti. Es dzīvoju sliktāk nekā jebkad agrāk. Bet dienas beigās man jāizšķiras, par kuru no karojošajiem Visuma spēkiem es balsoju. Vai nu Dievam ir taisnība, kad Viņš saka, ka vēlos sadraudzību ar Viņu, vai sātanam, ka ceru kaut ko saņemt no Dieva.

Ja es nesaprotu šo apslēpto konfliktu, tad atbildu: „Dievs, aizmirsti to! Tu šodien man it nemaz nepalīdzēji. Redzi, kas ir noticis, kad mēģināju meklēt dziļāku pieredzi ar Tevi. Tu to vari paturēt sev!”

Tā es esmu nobalsojis par ienaidnieku. Kad velns redz, ka šo īpašo, attiecībām ar Dievu paredzēto laiku atstāju novārtā, viņš ar velnēniem rīko dzīres savā mājvietā, apsmiedams to, ka Dievs ir mīlestība un taisnība.

Kad viņu Ārkārtas komiteja atkal sanāk kopā, kā tu domā, ko viņi nolemj darīt? Liela fantāzija nav vajadzīga, lai to saprastu. Viņi redzēja, ka pēc neveiksmīgas dienas es pārtraucu pavadīt laiku vienatnē ar Dievu. Ja tu būtu sātans, ko tu darītu nākamajā dienā? Sapulcē pārrunātu stāvokli un secinātu: „Skatieties, mums izdevās! Šodien viņš vairs nemeklē Dievu! Liksim viņu mierā! Dosim šim cilvēkam veiksmīgu dienu!”

Tad, nākamajā dienā, viss rit labi. Es saku: „Nu, redz’! Tas attaisnojas. Man klājas labāk tad, kad es nepavadu laiku kopā ar Dievu!”

Un tad sātans uzvaras priekā var nākt atpakaļ pie Dieva un teikt: „Tavi apgalvojumi ir aplami! Viņš tikai gribēja gūt labumu no Tevis, bet tiklīdz atklāja, ka es varu dot vairāk, viņš pievērsās man! Jā, varbūt viņš paliks Tavā draudzē, varbūt saviem spēkiem mēģinās paklausīt Taviem likumiem, bet mums abiem būs skaidrs, ka patiesībā viņš ir manā pusē. Es esmu uzvarējis!”

Vai mums nav cīņa ar šāda veida spēkiem pasaulē? Viltīgi? Jā. Iedarbīgi? Jā. Lai cik savādi tas arī šķistu, cilvēks šādi var turpināt nedēļām un varbūt pat gadiem. Vai tev tā nav gadījies? Man tā noteikti ir bijis. Es savus Dieva meklējumus esmu sācis, pārtraucis, atkal sācis, atkal pārtraucis, nemaz neapjēgdams, kas notiek. Es pārliecinājos, ka sātans ir, jo man daudzkārt nācās satikties ar viņu! Ilgu laiku biju nikns uz Dievu, jo Viņš ļāva sātanam man uzmākties, kaut arī es centos pavadīt laiku kopā ar Dievu. Taču, jo vairāk aplūkoju kopējo ainu, jo vairāk tajā sāku saskatīt Dieva lielo mīlestību.

Kad beidzot spēju saprast, ka manā dzīvē atkārtojas Ījaba piedzīvotais, es sāku domāt citādi: „Vai tas nav interesanti? Kāpēc tad es, galu galā, meklēju Dievu? Ja es Viņu mīlu un man sagādā prieku draudzība un sazināšanās ar Viņu, vai tad man nevajadzētu turpināt Viņu meklēt neatkarīgi no tā, kā aizrit atlikusī diena? Arī tad, ja klājas slikti vien, tam nav nekādas nozīmes. Es joprojām turpināšu meklēt Dievu, jo man patīk būt kopā ar Viņu.”

Kad nonāku līdz šim stāvoklim, sātans atkal uzmācas un čukst: „Rīt tu vairs nevari tikties ar Dievu, jo šodien visu esi darījis pilnīgi aplam! Dievs negribēs draudzēties ar tevi, kamēr tu neatbrīvosies no saviem grēkiem!”

Dažreiz viņam izdodas mani iespaidot, lai es domāju, ka man jākļūst labākam, pirms varu atgriezties, — jārada sevī nožēla un jāattīsta labi atgriešanās iemesli, jo tikai tad Viņš mani uzklausīs.

Vai tā Dievs rīkojas? Ļauj man tev jautāt: „Kā es jebkad varu atbrīvoties no grēkiem? Kā var nonākt līdz patiesai nožēlai?”

Tiem, kas pievērš galveno uzmanību uzvedībai, nupat teiktais var izklausīties pēc zaimiem, tomēr es gribētu atgādināt, ka nav iespējams nonākt līdz patiesai nožēlai vai saņemt no Dieva spēku grēku pārvarēšanai, atrodoties tālu no Viņa. Pat tad, ja šodien visu esmu darījis aplam, man nekavējoties jāatgriežas. Uzvedības piekritējs teiktu: „Es tomēr labāk pagaidīšu, līdz varēšu atzīmēt vismaz 14 labas uzvedības dienas, lai nomierinātu Dievu un izrādītu nožēlu. Tad es vērsīšos pie Kunga, un Viņš mani pieņems.”

Nē, tas ir strupceļš! Tas vienmēr ir bijis un vienmēr būs strupceļš. Turēšanās tālu projām no Dieva man nekā nevar dot, jo mana vienīgā uzvaras cerība ir Viņā. Pat tad, ja rīta lūgšanās pavadītā laika vienīgais ieguvums ir tas, ka pēc tam zaudēju savaldīšanos, sastrīdos ar sievu, kliedzu uz bērniem, nolamāju savu priekšnieku (un tāpēc zaudēju darbu), piedzeros — pat tad man nekavējoties jāatgriežas pie sadraudzības ar Dievu.

Tad es saku Dievam: „Tēvs, šodien tiešām viss ir veicies slikti, taču es nāku pie Tevis, jo man ir nepieciešams iepazīt Tevi tuvāk. Es vēlos iepazīt Tevi tuvāk. Es vēlētos iemācīties mīlēt Tevi cēlu motīvu dēļ. Lūdzu, iemāci man uzturēt draudzību ar Tevi, lai notiek kas notikdams.”

Kad es pārslēdzos no uzvedības reliģijas uz draudzīgām attiecībām ar Dievu, tad un tikai tad man kļūst iespējams pastāvīgi Viņu meklēt. Tad un tikai tad Dievs var dot uzvaru un padarīt manā vietā to, ko Viņš nespēja veikt pirms tam. Tad mana apņemšanās būs šāda: „Es meklēšu Dievu Viņa dēļ. Nevis tādēļ, lai Viņš tagad vai vēlāk varētu kaut ko darīt manā labā, bet tāpēc, ka Viņš jau ir daudz darījis manis dēļ pie krusta. Es meklēšu Viņu nevis tādēļ, lai nokļūtu Debesīs vai gūtu uzvaru pār grēkiem, bet tāpēc, ka esmu pateicīgs par saņemto dāvanu — Viņa Dēlu.”

Nav viegli atrast īstos motīvus, lai meklētu Dievu; patiesībā mums vajadzētu lūgt par to. Pat šeit ir vajadzīga Dieva palīdzība, jo mūsu sākuma motīvi vienmēr ir savtīgi. Par to nav nekādu šaubu — tie tādi ir. Bet, ja es turpinu meklēt Dievu neatlaidīgi (nevis ik pa laikam sākot un atkal pārtraucot), tad Viņš var man palīdzēt.

Ja es turpinu sekot Dievam neatkarīgi no tā, kas notiek, tad Viņam, satiekoties ar sātanu, notikumi risinās citādi.

Dievs jautā: „Kur tu biji?”

„Ak, es klaiņoju pa visu zemi, no viena gala līdz otram. Man ir izdevies iegūt sev arvien vairāk sekotāju. Viņi pierāda, ka Tev nav taisnība!”

„Pag’, pag’! Man vēl joprojām uz zemes ir sekotāji. Vai esi ievērojis manu kalpu? Viņš joprojām ir man uzticīgs.”

Sātans atbild: „Jā, esmu ar viņu darbojies, kā vien spēju.”

Tad Dievs saka: „Es zinu. Es redzēju. Bet, par spīti visam, ko tu esi darījis, lai viņu vērstu pret mani, viņš joprojām meklē draudzību un saikni ar Debesīm, vai ne?” Tad sātans sāk nervozēt un spārdīt dubļus. Dievs turpina: „Varbūt, neskatoties uz visu, viņš mani mīl. Varbūt viņš augstu vērtē to, ko mans Dēls ir darījis? Varbūt viņš drīzāk atsaucas mīlestībā, nevis mēģina kaut ko vairāk saņemt no Manis? Vai tas tā nevarētu būt?”

Šoreiz sātans jau gatavojas doties projām, jo viņam nav ko atbildēt. Viņa vienīgais mierinājums ir aiziet projām, cik vien tālu iespējams.

Kas ir noticis? Esmu balsojis par Dievu. Dievam ir taisnība, un sātans bēg kā sakauts ienaidnieks. Tas nozīmē, ka es viņu nekad vairs neieraudzīšu. Katrs, kas ir cīnījies labo ticības cīņu, zina, ka sātans nav ar mieru padoties. Bet tik ilgi, kamēr turpinu draudzēties ar Dievu Viņa dēļ, Viņš pārvalda situāciju.

Kaut arī nākamā ilustrācija varētu šo konfliktu mazliet vulgarizēt, es to tomēr lietošu. Tie ir notikumi, kas saistīti ar mani un manu pusaudža vecuma dēlu.

Kādu dienu, kad gatavojos doties izbraukumā, viņš pienāk man klāt un saka: „Izskatās, ka tu šodien plāno kaut kur braukt.”

„Jā, dēls,” es atbildu.

„Es labprāt brauktu līdzi. Vai drīkst?”

Mani pārņem prieks. Sirds dziļumos jau biju sācis uztraukties par plaisu, kas bija radusies starp mani un manu dēlu. Es sev saku: „Paskaties tik! Mans dēls grib doties man līdzi izbraukumā. Laikam es viņam patīku!”

Es atbildu: „Noteikti brauc līdzi. Es vēlos, lai tu esi kopā ar mani.”

Mēs kāpjam automašīnā un sākam ceļu. Pēc dažām patīkami nobrauktām jūdzēm viņš saka: „Tēt?”

„Jā?”

„Zini, man ir vajadzīga kāda lieta.” „Tiešām? Kas tā ir?”

„Man vajag jaunu motociklu.”

Pēkšņi visa aina pārvēršas drāmā. Es to nevaru nesaprast — viss ir pilnīgi skaidrs. Viņš gribēja doties kopā ar mani ceļojumā, lai varētu... njā... Skaidrs. Es atbildu: „Man ļoti žēl, dēls, bet mēs patlaban nevaram nopirkt jaunu motociklu. Mēs to nevaram atļauties.”

„Kāpēc ne?”

„Es jau teicu — tāpēc, ka mums nav naudas.” „Bet man tas ir vajadzīgs!”

Vēl kādu brīdi mēs sarunājamies, un tad iestājas klusums. Tas kļūst nomācošs un turpinās visu dienu. Brauciens ir ļoti ilgs un saspringts. Es nemaz neskatos uz dēlu, bet novēršu skatienu un lūkojos ārā pa automašīnas logu. Viņš savukārt raugās uz otru pusi. Beidzot, pēc ilgām, mokošām stundām esam atkal mājās. Viņš aiziet gulēt, pat nepateicis „ar labu nakti!”. Es noliekos guļus un palieku nomodā, blenzdams griestos un pārdomādams, kas būs ar mani un manu pusaudzi.

Bet tagad pārveidosim šo ainu ideālā variantā.

Dēls pienāk man klāt un saka: „Tēt, es sapratu, ka tu šodien gatavojies doties izbraukumā. Ja tev nekas nav pretī, tad es gribētu braukt tev līdzi.”

„Brīnišķīgi!” (Es patīku savam zēnam!)

Mēs sākam ceļu. Viss ir ļoti jauki, un tas tā arī turpinās. Dēls nekā īpaša no manis neprasa. Viņš brauc līdzi tikai tāpēc, ka viņam patīk tētis un patīk būt kopā ar viņu. Saruna izveidojas brīnišķīga. Mēs runājam par visu — par viņa priekiem, bēdām, par dažādiem atgadījumiem ar viņu. Es ar viņu dalos arī dažās no savām problēmām, un tā mēs sarunājamies visu dienu. Laiks skrien pārāk ātri, un drīz tas ir pagājis.

Kad pārbraucam mājās, dēls saka: „Paldies, tēt, ka paņēmi mani līdzi. Tas bija brīnišķīgi. Man bija jauka diena.”

Tad viņš dodas gulēt, bet es ieeju dzīvojamajā istabā pie sievas un viņai saku: „Ak, mīļā, es gandrīz nespēju tam noticēt. Tas bija tik brīnišķīgi. Šī diena mums bija varena — mēs to pavadījām draudzīgās sarunās. Es tā domāju... kā tev šķiet, vai mūsu dēlam nederētu jauns motocikls?” Un pēkšņi es atrodu naudu, par kuru nemaz nezināju, ka tā man ir.

Protams, šo ilustrāciju es negribētu uzspiest kā absolūti pareizu, jo tad mēs nonāksim antropomorfisma valgos — nostādām Dievu vienā līmenī ar sevi vai padarām Viņu par tādu Dievu, kas ir aizvainojams.

Bet, ja mīlestības Dievs, kurš mūs radījis, spēj saprast jūtas, kas pārņem tos, kuri sarunājas ar Viņu vienkārši aiz prieka iepazīties (ne tādēļ, lai kaut ko saņemtu — kaut vai tās būtu Debesis vai mūsu problēmu atrisinājumi), tad varbūt mēs varam saprast, kādēļ pēc lūgšanām klājas vēl sliktāk, kamēr neatrodam īstos motīvus Dieva meklēšanai. Dievs var dot mums šos motīvus, ja mēs nākam pie Viņa.

Lai es meklētu Dievu, ir vajadzīgi īstie motīvi, un es par to vēlos lūgt, kaut neatkarīgi no tā, kas notiek, turpinātu Viņu meklēt tās lielās mīlestības dēļ, ko Viņš apliecināja pie krusta. Vai arī tu pievienosies man, meklējot Dievu pateicībā par Viņa doto dāvanu — Jēzu?

Dārgais Tēvs Debesīs! Pateicamies par Tavu mīlestības pilno sirdi un par to, ka Tu sūtīji Jēzu, lai mums to apliecinātu. Lūdzam, šķīsti un pārveido mūsu savtīgos motīvus. Mēs ļoti bieži esam mērojuši savu pestīšanu saskaņā ar savu uzvedību un apstākļiem ap mums. Lūdzam, atbrīvo mūs no šīm lamatām. Piedod, ka sazināšanos ar Tevi bieži esam sākuši un atkal pārtraukuši. Iepazīstini mūs ar sevi kā ar katra vistuvāko Draugu, lai mēs turpinātu nākt pie Tevis katru dienu, neatkarīgi no tā, kas notiek, un tā varētu iepazīties ar Jēzu. To lūdzam Viņa vārdā — āmen.

Ko darīt ar kārdinājumu?

Bieži esmu dzirdējis, kā satriekti kristieši atzīstas: „Es saprotu tā: ja savu laiku un pūles veltu attiecībām ar Kristu, Viņš rūpējas par maniem grēkiem. Man ir skaidrs, ka ar savām problēmām nav jācīnās. Teorētiski ir tā: ja esmu nodevies Kristum, tad arī negrēkoju. Bet dzīvē šādi nenotiek — es grēkoju pat tad, kad no rīta esmu pavadījis laiku vienatnē kopā ar Viņu. Vai man jānodzīvo līdz 90 gadu vecumam, lai dzīvē spētu sasniegt uzvaru? Ko lai daru līdz tam laikam?”

Tie ir praktiskas dabas jautājumi. Daži domā, ka šīs raizes par svēttapšanu ir izplatītas tikai jauniešu vidū, taču esmu saticis daudzas sirmas māmuļas un citus gados vecākus cilvēkus, kas ir atzinušies, ka arī viņu dzīvē šī problēma pastāv.

Ja mēs varētu atklāt, kas saskaņā ar Dieva prātu darāms kārdinājuma gadījumā, un ja prastu labi izskaidrot visus šī temata apakšpunktus, tad mēs droši vien spētu atbildēt uz jautājumiem, kas cilvēkus nomāc visvairāk. Šķiet, ka nelielā izpratne, kas par šo tematu mums pieejama, ir atklājusies nejauši, un, par nelaimi, daudziem neizdodas nodot citiem savā dzīvē atklātos sekmju iemeslus.

Kāda tad ir mūsu dalība to grēku, grūtību un kārdinājumu pārvarēšanā, kas rodas ikdienas dzīvē? Cik daudz piepūles Dievs no mums prasa, pirms varam gūt uzvaru pār kārdinājumu?

Vispirms es tev gribētu atgādināt: ja mēs paši bez Dieva cenšamies pārvarēt savus grēkus un kārdinājumus, tad tas neizdodas. Ikviens, kas šīs lietas cenšas pārvaldīt pats ar savu „tehniku”, paņēmieniem un trikiem, zaudēs cīņu. Es gribētu piebilst, ka parasti šīs grēka pārvarēšanas metodes rodas, pirms esam sapratuši savu lomu kristietībā. Tad šie paņēmieni izveidojas atbilstoši tam, cik mums katram ir vai nav gribasspēka. Jautājumā par kārdinājuma pārvarēšanu ir sakopotas visas „taisnošanas ticībā” šķautnes. Tā ir šīs teorijas lietošana individuālas krīzes gadījumā.

Pirms sākam pētīt šo tematu, es gribētu uzsvērt, ka grēks nenozīmē tikai uzvedību, t. i., to, ka darām ļaunus darbus. Saskaņā ar Rom. 14:23 viss, kas nenāk no ticī bas, ir grēks. Tāpēc vislielākais grēks (kas izraisa visus pārējos grēkus) un kārdinājuma sakne ir darīt kaut ko (vienalga, vai labu, vai ļaunu) ārpus ticības attiecībām ar Kristu. Kad dzīvojam šķirti no Viņa un neesam no Viņa atkarīgi, rezultāts tam ir grēki jeb ļaunie darbi. Ja šķiet, ka pamatproblēma ir grēkošana, tad īstenībā tās sakne ir jautājumā par atkarību no Dieva — vai nu es dzīvoju ticības dzīvi, vai arī paļaujos uz saviem spēkiem.

Tāpēc sātans dara, ko vien spēj, lai sabojātu mūsu attiecības ar Kristu. Viņš zina, ka kristieša dzīvē attiecības nozīmē visu. Viņš kārdina, izmantojot mūsu nespēku, problēmas un agrākās neveiksmes. Tiklīdz izdodas mūsu uzmanību novērst no Kristus, viņš, izmantojot kādu no saviem lielgabaliem, mūs pieveic.

Bībele iedrošina mūs patiesai uzvarai, jo tā mums saka, ka Jēzus izprot mūsu problēmas un cīņas.

„Tā kā mums ir liels Augstais Priesteris, kas izgājis caur debesīm, Jēzus, Dieva Dēls, tad turēsimies pie Viņa apliecināšanas. Jo mums nav Augstais Priesteris, kas nespētu līdzi just mūsu vājībām, bet, kas tāpat kārdināts visās lietās, tikai bez grēka. Tāpēc pieiesim bez bailēm pie žēlastības troņa, lai saņemtu apžēlošanu un atrastu žēlastību, palīdzību īstā laikā.” (Ebr. 4:14–16)

Šī Rakstu vieta vēsta, ka mums Debesīs ir liels Augstais Priesteris — reāla, dzīva, cilvēciska persona. Ar ko Viņš nodarbojas? Viņš atceras, kāda bija dzīve grēka pasaulē, un Viņš zina, ko nozīmē „just līdzi mūsu vājībām”. Kad Kristus bija uz zemes, Viņš tika kārdināts tāpat kā mēs šodien.

Protams, Viņš netika kārdināts piecas reizes nedēļā ēst trīskārtu saldējumu, ko var nopirkt veikalā „Pingvīns”. Viņš netika arī kārdināts skatīties šausmu filmas par slepkavībām televīzijas pusnakts programmā The Late Late Show. Kad Bībele saka, ka Jēzus tika kārdināts „visās lietās”, tas nenozīmē, ka tie bija tieši tie paši kārdinājumi, kas mums ir šodien. Sacīkšu automašīna Viņa dienās atbilstu karietēm! Komiksu lasīšana manā bērnībā varētu līdzināties marihuānas lietošanai šodien. Šķiet, ka gadsimtu gaitā grēki, kārdinājumi un lietas, kas karo par mūsu uzmanību, ir attīstījušās, taču visu grēku un kārdinājumu pamatprincips paliek nemainīgs. Tas, kas cenšas izprast, kā Jēzus varēja tikt kārdināts visos tajos sīkumos, ar kādiem sastopamies mūsdienās, ir pārpratis šo Rakstu vietu. Es gribētu piebilst, ka grieķu oriģināltekstā nav vārdu „visās lietās”. Tur vienkārši teikts, ka Jēzus bijis kārdināts „visā”. Taču Viņš tika kārdināts tādā pašā un, iespējams, pat vēl lielākā mērā, nekā mēs jebkad tiksim kārdināti, tomēr Viņš nepieļāva grēku.

Tā kā Jēzus ir mūsu dzīves lielais piemērs, tad lietderīgi būtu zināt, kā Viņš pārvarēja kārdināšanas. Ko Viņš teica par šo jautājumu? Tieši pirms apcietināšanas un pārbaudījumiem Viņš bija Ģetzemanes dārzā. Mācekļiem vajadzēja būt kopā ar Viņu, taču tie kļuva miegaini; viņiem bija grūti palikt nomodā. Tad Jēzus viņiem teica: „Lūdziet Dievu, ka jūs nekrītat kārdināšanā. [..] Ko jūs guļat? Celieties un lūdziet Dievu, ka nekrītat kārdināšanā!” (Lūk. 22:40, 46) Vai tu redzi secību? Lūdz tagad, kamēr kārdinājums vēl nav atnācis.

Mateja evaņģēlijā šī pati aina ir aprakstīta nedaudz citādiem vārdiem: „Esiet modrīgi un lūdziet Dievu, ka jūs neiekrītat kārdināšanā; gars ir gan labprātīgs, bet miesa ir vāja.” (Mat. 26:41) Daži teiks: „Lūk, kur noslēpums! Man jābūt modram pret kārdinājumu. Tiklīdz pamanīšu pirmās briesmas, tā lūgšu un gūšu uzvaru.”

Es gan neticu, ka Jēzus tā mācīja. Viņa norādītā secība liek mums lūgt, pirms kārdinājums ir radies. Vai tad Jēzus tā neteica? „Esiet modrīgi un lūdziet Dievu” (tagad), „ka jūs neiekrītat kārdināšanā” (vēlāk). „Pieiesim bez bailēm pie žēlastības troņa” (tagad), „lai saņemtu palīdzību īstā laikā” (tad, kad tā būs vajadzīga). Vai tas tevi nepārliecina?

Es ticu, ka savos centienos dzīvot kristīgu dzīvi mēs ciešam sakāvi tāpēc, ka krīzes brīdī tveram pēc rezerves spēkiem, kuru mums nav. Mēs aizmirstam, ka neviens taču neizraksta čeku, ja bankā nav naudas, ar ko to apmaksāt. Vai drīkstu tev pavēstīt, ka patiesas uzvaras pār kārdinājumiem vienmēr ir izcīnītas jau ilgi pirms tam, kad kārdinājums uzbrūk? Ja ceri gūt uzvaru, kaut ko darot vienīgi tad, kad kārdinājums rodas, tad tu zaudēsi.

Apustulis Pēteris uzsver domu, cik svarīgi ir, lai spēks būtu pirms kārdinājuma brīža: „Tas Kungs prot izglābt dievbijīgos no kārdinājuma.” (2. Pēt. 2:9) Ņem vērā, ka, pirms tu vari tikt atbrīvots, tev jābūt vienam no dievbijīgajiem. Turklāt atceries, ka būt dievbijīgam nozīmē vairāk nekā būt draudzes loceklim. Tas mums tagad ir jāapzinās! Arī Jūda bija draudzes loceklis; viņš pat bija draudzes mantzinis. Tāpat Ananija un Sapfīra bija draudzes locekļi. Dievbijība ir kaut kas vairāk par labu uz vešanos citu priekšā, par desmitās tiesas maksāšanu, stingru veselības reformas ievērošanu vai īpašuma nodošanu draudzei. Daži uzvedības un morālā ziņā labākie cilvēki, draudzes vadītāji, patiesībā sit Jēzu krustā. Nav iespējams būt dievbijīgam, nepazīstot Dievu un neiegūstot Viņa raksturu.

Vai droši varam apgalvot, ka Dievs nevar bezdievīgo atbrīvot no kārdinājuma? Kāpēc lai Viņš nevarētu? Kad cilvēki saka, ka Dievs spēj visu, tie aizmirst, ka Viņš mums ir devis izvēles brīvību. Dievs nevar manu dzīvi pārveidot, ja es Viņam to nelūdzu. Lielās cīņas dēļ, kas starp labo un ļauno notiek Visumā, Viņš pats sevi ir labprātīgi ierobežojis lietās, kuras skar manas dzīves pārveidošanu. Dieva valstība nav vardarbīga; Viņš nekad mums nekā neuzspiež. Mums jāizvēlas, lai mūs pārņem Viņa mīlestība. Ja neizvēlamies paļauties uz Dievu, tad Viņš nevar mums palīdzēt tikt galā ar kārdinājumiem. Tikai tad, kad atļaujam Viņam mūs padarīt garīgus (nevis tikai reliģiozus), Viņš var mūs atbrīvot no kārdinājumiem. Citiem vārdiem sakot, lielais Dievs, kas radījis un uztur sauli, mēnesi, zvaigznes un visas planētas, kas kontrolē, lai tās nesadurtos, Dievs, kas uztur katru dzīvību plašajā Visumā, Dievs, kas spēja sešus sekstiljonus tonnu smago Zemi piekārt pie nekā, tas pats Dievs ir bezspēcīgs, lai pārveidotu manu dzīvi, ja es to neatļauju.

Mēs bieži pārlasām Bībeli, meklēdami apsolījumus, uz kuriem atsaukties grūtā brīdī, bet neņemdami vērā nosacījumus, kādos šie apsolījumi var piepildīties. Viena no šādām Rakstu vietām ir 1. Kor. 10:13: „Jūs piemeklējis vēl tikai cilvēcīgs pārbaudījums; Dievs ir uzticīgs, Viņš neļaus jūs pārbaudīt pāri par jūsu spējām, bet darīs pārbaudījumam tādu galu, ka varat panest.”

Vai šī Rakstu vieta domāta jebkuram, kas vien uz to atsaucas? Vai Pāvils šeit nerunā tikai ar dievbijīgiem ļaudīm? Varbūt Pāvilam bija mazliet par daudz žēlsirdības pret Korintas kristiešiem, bet viņš uzskatīja, ka lasītāji saprot, ko nozīmē būt garīgiem, dievbijīgiem un uzticīgiem Dievam. Es neticu, ka šis apsolījums varētu attiekties uz cilvēku, kam nav tādu attiecību.

Jā, mēs esam dzirdējuši par dažādiem līdzekļiem, kurus cilvēkiem iesaka, lai pārvarētu kārdinājumus. Vai esi kādu no tiem izmēģinājis? Esmu izmēģinājis visus, taču tie nav līdzējuši. Es neticu, ka tad, kad rodas kārdinājums, lūgšana man var dot uzvaru. Esmu to izmēģinājis, tas nelīdz. Es neticu, ka Bībeles Rakstu vietu citēšana kārdinājuma brīdī man var dot uzvaru. Arī to esmu izmēģinājis, un tas nelīdz. Es neticu, ka dziesmu dziedāšana dotu kādu efektu, jo esmu izmēģinājis visas 16 strofas! Un cilvēki, lietojot šīs metodes, ir satriekti un vīlušies, jo vēl aizvien turpinās neveiksme un sakāve. Nelaime ir tā, ka viņi cīnās tur, kur nav jācīnās.

Nesaprazdami, ka uzvara iegūstama, tikai uzturot attiecības ar Kristu, mēs izgudrojam visus šos cilvēku radītos aizstājējus. Man aust atmiņā kāda saruna par piedzīvoto, kas „pierāda”, ka šīs problēmas atrisinājums ir lūgšana kārdinājuma brīdī. Stāstītājs runāja par kādu cilvēku, kas bija sadusmojies uz kādu citu. Viņš bijis gatavs tam sist pa seju. Viņa acis bijušas izvalbītas, kakls piesarcis, vēnas izspiedušās. Bet, kad viņš jau gribējis otram zellim dot pa muti, pēkšņi atjēdzies, ka tas taču ir kārdinājums. Un turpmāk tika sniegta pamācība, ka, nonākot šādā stāvoklī, ir jālūdz. Vai tiešām? Viņam vajadzēja lūgt jau ilgu laiku pirms tam.

Pieņemsim, ka šonedēļ jau piekto reizi stāvu rindā, lai pasūtītu trīskārtu saldējumu veikalā „Pingvīns”. (Tu jau saproti, ka tas ir veids, kā piedzeras veģetārietis.) Tur nu es esmu. Apkalpotājs jau ir uzlicis porciju, saldējums ir man rokā, un es jau grasos kost pirmo kumosu. Pēkšņi pamanu, ka taču cīnos ar kārdinājumu. Savādi, ka neapzinājos kārdinājuma esamību, pirms biju nonācis tik tālu! Vai būtībā jau neesmu zaudējis cīņu? Ja tā, tad, lietojot gribasspēku, es varētu atturēties no rīcības, bet tas man nedos īstu uzvaru, jo patiesa paklausība nāk no sirds.

Redzi, ir divas lietas, kas jāatceras:

1) grēka un kārdinājuma īstā būtība ir paļaušanās tikai uz sevi;

2) kad esmu atkarīgs tikai pats no sevis, tad, lai izkļūtu no krīzes, kurā jau atrodos, es ķeros pie dažādiem trikiem un atjautībām. Pat tad, ja man izdodas sevi atturēt no rīcības kārdinājuma iespaidā, „uzvara” ir tikai ārēji šķietama. Dievs mums ir paredzējis pretošanos grēka un kārdinājuma saknei, cīnoties ticības cīņu un mācoties saprast, ko nozīmē būt atkarīgiem no Viņa. Tādām ticības attiecībām gan ir segums bankā. Ja šādā gadījumā rodas kārdinājumi, Dievs tos pārvar manā vietā.

Tomēr pastāv problēma, ka „stūrgalvīgā holandieša” tipa cilvēks (tāds, kurš bez attiecībām ar Dievu var tikt galā ar kārdinājumu) māna sevi, domādams, ka viņš veiksmīgi pārvar kārdinājumu. Atceries, ka grēks un kārdinājums ir stiprāki par jebkura cilvēka gribasspēku, un, ja es domāju, ka man ir pietiekami stiprs raksturs, lai kārdinājumu varētu uzvarēt pats, tad es sevi muļķoju. Vienīgais, ko šai ziņā varu paveikt ar sava rakstura palīdzību, ir radīt ārēju iespaidu, ka esmu uzvarējis. Bet iekšēji es jau cīņu esmu zaudējis. Patiesā uzvara ir izcīnīta iekšienē, pirms mani skar krīze. Uzvara nerodas krīzes brīdī.

„Jā,” kāds varbūt teiks, „bet Jēzus kārdinājuma brīdī citēja Rakstus, un tā Viņš guva uzvaru pār velnu.” Jēzus tiešām citēja Rakstus, bet ne tā Viņš guva uzvaru. Ļoti interesanti ir pārlasīt liecību par viņa kārdināšanu tuksnesī. „Tad Gars Jēzu aizveda tuksnesī, ka Tas taptu velna kārdināts.” (Mat. 4:1) Jēzu vadīja Gars. Mūsu Kungs labprāt ļāva, lai Dievs vadītu Viņa dzīvi un darbus.

Daži gan ir teikuši, ka šeit kārdinājuma īstais cēlonis bija ēstgriba un ka Jēzus savu ēstgribu pārvarēja, citēdams Rakstus. Bet vai izsalkums ir grēks tad, kad cilvēks nav ēdis sešas nedēļas? Nē. Velna pirmais nodoms nebija panākt, lai Jēzus sāktu ēst. Šeit tika risināta pavisam cita problēma — panākt, lai Jēzus kaut ko darītu pats saviem spēkiem, izmantotu savu dievišķo dabu un nepaļautos uz Tēva spēku. Ja Jēzus būtu ļāvies velna izaicinājumiem, Viņš būtu zaudējis iespēju parādīt mums piemēru, kā dzīvot un uzvarēt kārdinājumus.

Jēzus neiekrita sātana lamatās. Viņa pastāvīgā atbilde bija: „Stāv rakstīts [..].” Bet daži to izmanto, lai atbalstītu domu, ka mums jāiegaumē Raksti, lai izkļūtu no grūtībām. Vai Jēzus savā uzvarā bija atkarīgs no Rakstu citēšanas? Nē! Papētīsim nedaudz šo variantu.

Vai tev ir gadījies nonākt situācijā, kur tu tiec kārdināts un jūti, ka, citējot Rakstus, tu varētu saņemt palīdzību, taču tu tos necitē, jo šajā stāvoklī vairs palīdzību nevēlies?

Pieņemsim, ka tu tiec kārdināts apēst trīskārtu saldējumu veikalā „Pingvīns”. Tu baidies, ka pēc lūgšanas Dievs tevi varētu atturēt no ļaušanās šim kārdinājumam. Savu lūgšanu tu atstāj uz vēlāku laiku, kad būs jālūdz piedošana. To es stāstu no savas pieredzes.

Ir kārdinājumi, kuru gadījumā nav laika lūgt vai citēt Rakstus. Dažu kārdinājumu realizēšanai vajadzīga rūpīga plānošana, prātošana un iepriekšējs nodoms — tie ir ilgstošie kārdinājumi. Bet īsie kārdinājumi notiek ātri, piemēram, tu iesit man, es — tev. Tad nav laika citēt Bībeles pantus, lūgt vai dziedāt. Ja vēlies gūt palīdzību ātro kārdinājumu gadījumā, tad, pirms kārdinājums uzbrūk, „bankā” jau ir jābūt rezervei. Vai loģiski? Vai vispār ir kāda principiāla atšķirība starp „ilgajiem” un „īsajiem” kārdinājumiem? Nav nekādas atšķirības. Ilgstošs kārdinājums varētu būt tad, kad kāds uzaicina: „Aiziesim nākamnedēļ uz „Pingvīnu”. Es tevi tur gaidīšu.” Vienīgā atšķirība, ka visu nedēļu tu vari to plānot. (Un, lūdzu, nebēdz no „Pingvīna” manas ilustrācijas dēļ!)

Ja Rakstu citēšana nedod uzvaru, kāpēc Jēzus to darīja? Šī Dieva Vārda citēšana bija spontāna reakcija krīzes brīdī. Rakstu noderīgumu Viņš apzinājās slepenā lūgšanā uz ceļiem ilgi pirms sātana izraisītās krīzes tuksnesī. Viņš zina, kā tas ir, kad dzīve ir piesātināta ar Dieva neizsīkstošajām bagātībām. Viņš savā uzvarā nebija atkarīgs ne no kā cita kā vien no Dieva klātbūtnes, kas Viņā mājoja, pateicoties regulārām sarunām ar Tēvu. Ja cilvēkam ir saikne ar Dievu, kārdinājuma gadījumā viņš var lūgt, viņš var citēt Rakstus, viņš var dziedāt, taču tas nedod uzvaru pār kārdinājumu. Vai tas ir pilnīgi skaidrs?

Tas tiesa, ka Jēzus mūs ir mācījis būt modriem un lūgt. Bet ar to Viņš nedomāja būt modriem pret dažādiem kārdinājumiem. Mums jābūt modriem, lai nekas mūs nešķirtu un neatturētu no Dieva, no atkarības, kas mūs saista ar Viņu, no ikdienas attiecībām ar Viņu. Tikai tā mēs varam uzvarēt. Grāmatā „Ceļš pie Kristus” šis jautājums aprakstīts tā:

„Bet Kristus mums ir sagatavojis glābšanas ceļu. Viņš dzīvoja virs šīs zemes, pakļauts pārbaudījumiem un kārdinājumiem, ar kādiem jāsastopas mums. Tomēr Viņa dzīve bija bez grēka. Jēzus mira par mums, un tagad Viņš piedāvā atņemt mūsu grēkus un dot savu taisnību.” (54. lpp.)

Kādā veidā mūsu atkarība no Kristus dod uzvaru pār grēkiem? Ko dod mūsu attiecības ar Dievu?

„.. Kristus pārmaina sirdi. Pateicoties ticībai, Viņš mājo tavā sirdī. Ticot un nepārtraukti nododot savu gribu Viņam, tev jāsaglabā šī savienība ar Kristu; kamēr tu to darīsi, Viņš dos gribu un veiksmi pēc savas labpatikas .. Kristum darbojoties tevī, tu būsi tāds pats un darīsi tos pašus labos taisnības un paklausības darbus.” (Turpat, 54.lpp.; kursīvs pievienots.)

Minēto principu māca arī Ebr. 4:16, taču daudzi no mums šīs Rakstu vietas jēgu ir pārpratuši un to lieto nepareizi. Ja mēs to tagad izlasītu tā, kā to agrāk esam pieraduši saprast un lietot, kad ar paša spēkiem cīnījāmies pret kārdinājumu, tad mums būtu jālasa šādi: „Vajadzī bas brīdī pieiesim pie žēlastības troņa, lai saņemtu apžēlošanu un atrastu žēlastību.” Bet tā taču šajā Rakstu vietā nav teikts! Tur ir rakstīts: „Tāpēc pieiesim bez bailēm pie žēlastības troņa, lai saņemtu apžēlošanu, atrastu žēlastību, palīdzību vajadzības brīdī.” (Ebr. 4:16 — angļu tulk., KJV.) Vai tu redzi atšķirību starp diviem šīs Rakstu vietas lasīšanas veidiem?

Es jau iepriekš minēju banku, no kuras varam saņemt rezerves spēku. Dieva un mūsu Kunga Jēzus Kristus neizsīkstošās bagātības liek jebkuram šīs zemes miljardierim izskatīties pēc nabaga! Vai ir tāda bagāta Debesu banka, no kuras kaut ko varam saņemt? Ir! Ja mēs zināsim, ko nozīmē uzturēt saikni ar lielo Debesu Baņķieri, tad krīzes brīdī mums būs spēks. Vai tad tā nav? Par šo pastāvīgo komunikāciju ar spēka avotu es vēlētos uzzināt vairāk.

Kāds varbūt teiks: „Tu saki, ka tikai dievbijīgos Dievs var atbrīvot no kārdinājuma. Tātad, ja krītu kārdinājumā, tad neesmu dievbijīgs.”

Vai tas būs pareizi? Vienā ziņā jā! Šoreiz es nepaļāvos uz Dievu, tāpēc kritu. Brīžos, kad esmu atkarīgs no Kunga, nevis no sevis paša, Viņš zina, kā atbrīvot mani no kārdinājuma pat tad, ja visu laiku tikai mācos, ko nozīmē būt „dievbijīgam” vai atkarīgam no Viņa.

Citiem vārdiem sakot, kad vien esmu atkarīgs no Viņa, man pieder pilnīga uzvara. (Daļēja nodošanās nav iespējama pat uz brīdi. Vai nu es pilnīgi esmu atkarīgs no Dieva, vai pilnīgi pats no sevis.) Tāpēc, lai piedzīvotu uzvaru pār grēkiem, man nav jāgaida, kamēr sasniegšu 90 gadu vecumu. Tas var notikt jebkurā brīdī, kad pilnīgi esmu nodevies Viņam, pat savas kristieša dzīves sākumā. Tas tāpēc, ka pieaugšana svētošanas procesā ir atkarīga no manas pastāvīgās ļaušanās Viņa mīlestības vadībai.

Kārdinājuma brīdī piedzīvots zaudējums vēl nenozīmē, ka vairs nepiederu Dievam. Tomēr tas nozīmē, ka, būdams vēl nenobriedis kristietis, šoreiz kaut kādā ziņā neesmu bijis atkarīgs no Dieva, bet gan no sevis paša un tām atjautībām, kas izdomātas, lai izkļūtu no krīzes. Kad saprotu, ka esmu grēkojis, tad vairs velti netērēju laiku, bet tūlīt nožēlā atgriežos pie Dieva. Un, ja turpināšu meklēt Viņu, kaut arī piedzīvoju neveiksmes, tad Viņš manu uzvaru padarīs pilnīgu un nesatricināmu.

Tāda ir arī nākamās Rakstu vietas nozīme: „Katrs, kas paliek Viņā, negrēko; katrs, kas grēko, nav Viņu redzējis, nedz Viņu atzinis (angļu tulk., KJV — pazinis).” (1. Jāņa 3:6) Daži par šo Rakstu vietu saka: „Tas nozīmē, ka mums nebūs grēcīgu ieradumu.” Taču neviens man nav teicis, ar kuru brīdi grēks kļūst par ieradumu. Ja reizi gadā „Pingvīnā” nopērku saldējumu, vai tas ir ieradums? Vai man tur jānopērk saldējums katru 31. decembri, lai tas kļūtu par ieradumu? Bet, ja reizi mēnesī ēdu trīskārtu saldējumu? Varbūt tas kļūst par ieradumu tikai tad, ja to daru piecas reizes nedēļā? Interesanti, kā tu izskaidrosi, kas ir grēcīgi ieradumi tad, ja apskatīsim tikai tos grēkus, kuri saistīti ar uzvedību.

Ko īsti minētā Rakstu vieta nozīmē? Tā mums vēsta, ka grēka sakne ir situācija, kad nepaliekam Kristū. Savukārt, ja es palieku Viņā, tad negrēkoju. Kad nepalieku Viņā, tad grēkoju. 1. Jāņa 3:9 teikts: „Ikviens, kas ir no Dieva dzimis, nedara grēku, jo Jēzus, Dieva Vārds, paliek Viņā, un tas nevar grēkot, jo viņš ir no Dieva dzimis.” (Angļu tulk., autora versija.) Kad piedzimstu no jauna jeb atgriežos, vairs nevēlos būt neatkarīgs. Tad gribu saprast, ko nozīmē palikt Kristū, ko nozīmē, ka mani vada Viņa mīlestība. Grēka sakne un jebkura kārdinājuma pamatu pamats ir — darīt kaut ko (lai arī kas tas būtu) ārpus atkarības no Viņa.

Atceries, ka Dievs nekad nav vēlējies, lai mēs domātu par saviem grēkiem, kļūdām un problēmām. Ja sākam koncentrēties uz šādām lietām, tad sātana uzvara ir garantēta. Dievs piedāvā mums kaut ko labāku — uzlūkot Viņu, domāt par Viņu un iepazīt Viņu ik dienas personīgās mīlestības un atkarības attiecībās. Šāds gribasspēka virziens ir īstais veids, kā uzvarēt kārdinājumu.

Esmu pateicīgs par Jēzus piemēru un par to cilvēku pieredzi, kas joprojām apgūst patiesību, kā uzvarēt kārdinājumu. Mani ir iedrošinājis arī kāds rakstnieks, kas savus pārdzīvojumus apraksta šādi:

„Es ilgi centos gūt uzvaru pār grēku, taču cietu neveiksmi. Bet nu esmu sapratis, kāpēc. Es nedarīju savu daļu, ko no manis gaida Dievs, bet mēģināju padarīt Dieva daļu, ko Viņš man neliek un ko es nemaz nespēju darīt. Galvenais — mana daļa nav izcīnīt uzvaru, bet saņemt to uzvaru, ko Jēzus Kristus manā labā jau ir izcīnījis.”

Vai tu viņam piekrīti? Viņš turpina tā:

„Šī uzvara nav atdalāma no Kristus. Kad iemācījos pieņemt Kristu un savienību ar Viņu kā savu uzvaru, man sākās jauna dzīve. Ar to nevēlos teikt, ka man vairs nav bijis neviens starpgadījums un ka vairs nebūtu pieļāvis nevienu kļūdu. Kur nu! Taču mani negadījumi notika tad, kad tiku iespaidots un pamudināts zaudēt uzticību Kristum kā savam personīgajam Glābējam un šķirties no Viņa. [..]

Cīņa, kas man jācīnās, ir „labā ticības cīņa”. Es neticu sev, tāpēc nepaļaujos uz savu spēku uzvarēt ļaunumu. Es dzirdu, ka Viņš man saka: „Mans spēks nespēkā varens parādās.” Tāpēc es visu savu būtni pakļauju Viņam, lai būtu Viņa ziņā un ļautu Viņam panākt, ka manī īstenojas „griba un veiksme” [..]. Viņš mani nepieviļ. Kad Viņš dzīvo uzvaras dzīvi manī, tad Viņš man dod uzvaru.” (W. W. Prescott, Victory in Christ, 25.–27. lpp.)

Mans draugs! Es vēlētos, lai tu iemācies saprast, ko nozīmē iet pie žēlastības troņa, kamēr vēl nejūti spiedienu, pirms esi nonācis krīzes situācijā, kad vēl neesi sastapies ar sātana kārdinājumiem. Tieši to darīja Jēzus — katru rītu Viņš pavadīja klusās, agrās stundas kopā ar Dievu, meklēdams spēku dienai. Un tikai tā arī mēs varam gūt uzvaru!

Nekad neaizmirsīšu dienu, kad man atausa šī patiesība. Es biju pētījis jautājumu par uzvaras dzīvi un nonācu pie secinājuma, ka visa svētošanas procesa pamatā ir pastāvīgas attiecības un draudzība ar Jēzu. Tas izklausās pārāk labi, lai būtu patiesība. Man bija grūti ticēt, ka tas ir tik vienkārši. Atceros, kā torīt lūdzu Kungu, lai Viņš dod tam apstiprinājumu dzīvē: „Kungs, man šķiet, ka tā ir atbilde. Es domāju, ka saprotu teoriju, bet tā ir arī jāpiedzīvo. Lūdzu, parādi man to šodien.”

Es devos uz darbu un aizmirsu par šo lūgšanu līdz pusdienlaikam, kad braucu pa kādu noslogotu Sakramento ielu. Pēkšņi mani skāra kāds fizisks kārdinājums, un es to sajutu kā elektriskajam triecienam līdzīgus aukstus drebuļus, kas pārskrien visu ķermeni. Tas nebija nekas sevišķs, jo tā bija karsta vasaras diena. Acīmredzot šos aukstos drebuļus radīja mana reakcija uz kārdinājumu. Momentā kārdinājums pazuda. Es pat nespēju atcerēties, kas tas bija, kaut arī mēģināju to tūlīt atsaukt atmiņā. Tā bija kā amnēzija, atmiņas zudums.

Varbūt tev šis pārdzīvojums šķiet dīvains, bet es tā nedomāju. Tu to varētu izskaidrot ar psiholoģiskiem priekšnoteikumiem, taču es nē. Es zinu, ka torīt mana sastapšanās ar Dievu bija patiesa, un zinu arī, ka Dievs bija ar mani kārdinājuma brīdī. Atceros, kā iebraucu stāvvietā. Es nespēju valdīt asaras, kad noliecu galvu un lūdzu Dievu, lai Viņš man palīdz nekad neaizmirst šo brīdi un es varētu dalīties ar citiem šī pārdzīvojuma būtībā. Es ticu, ka tieši tad Dievs savā lielajā mīlestībā deva man pilnīgu uzvaru, lai iedrošinātu mani un atbildētu uz lūgšanu. Man būtu patīkami, ja es varētu teikt, ka kopš tās reizes man vienmēr ir bijusi tikai šāda pieredze. Tomēr, tāpat kā jebkuram citam, arī man ir nācies iet cauri sāpīgām izaugsmes cīņām un mācīties arvien vairāk un pastāvīgāk būt atkarīgam no Dieva, bet arvien mazāk no saviem trikiem.

Esmu pateicīgs lielajam Debesu Dievam, kas ir apsolījis uzvarēt kārdinājumus mūsu vietā, apsolījis dot spēku, kura mums nav. Es pateicos Jēzum, kas ar savu uzvaras dzīvi un nāvi pie krusta ir padarījis mūsu uzvaru iespējamu. Es vēlos vēl skaidrāk saprast, ko nozīmē būt atkarīgam no Viņa, palikt Viņā katru dienu, katru mirkli. Vai to vēlies arī tu?