Kā atdzīvināt sevī kristieti?

Vissvarīgākais jautājums, kāds jebkad jautāts

Kāds ir tavs vissvarīgākais jautājums? Kad to jautāja Danielam Vebsteram, viņš sacīja, ka tas ir par viņa atbildību pret Dievu. Bet savā dzīvē atceros brīžus, kad acumirkļa vissvarīgākais jautājums bija tik vien kā: „Kur es varētu iegūt naudu saldējumam?”

Droši vien arī tev tā ir gadījies. Atceros, kā reiz kārtoju radioamatiera eksāmenu un pēc tam visu nakti paliku nomodā, domādams par licences saņemšanu. Tad mans svarīgākais jautājums bija: „Kad es saņemšu savu licenci, lai varētu iziet ēterā un sazināties ar citām radiostacijām?”

Bada nomocīto pasaules daļu iedzīvotāju svarīgākais jautājums varētu būt: „No kurienes nāks nākamais kumoss?” Pastāv iespēja sastapties arī ar citiem nopietniem jautājumiem: „Kur es varētu iegūt jaunu automobili?” vai „Kā tikt galā ar turpmākajiem izdevumiem?” Pieļauju, ka šie ir svarīgi jautājumi. Bet dzīves vissvarīgākais jautājums ir jautājums par mūžību.

To es gribētu kopā ar tevi nedaudz pārspriest, apelējot pie veselā saprāta.

Reiz dzirdēju par kādu skotu zēnu, kurš, kādu dienu pārnācis mājās, teica: „Esmu nolēmis kļūt par mācītāju.”

Viņa gudrais vectēvs atbildēja: „Dēls, šim nolūkam tev ir vajadzīgas trīs lietas. Tās ir zināšanas, Dieva žēlastība un veselais saprāts. Ja tev nav zināšanu, tad tu tās vari iegūt mācoties, ja tev trūkst Dieva žēlastības, tad tu vari lūgt par to. Bet, ja tev trūkst veselā saprāta, tad ej vien atpakaļ rakt kartupeļus, jo ne Dievs, ne cilvēki tevī negribēs klausīties.”

Pasaules gudrākais cilvēks īsteno gudrību apraksta šādi: „Pieņemies izpratnē, pieņemies prātā; .. jo īstās gudrības sākums ir, .. ja tā cilvēkiem ir mīļāka par visiem labumiem kopā!” (Sal. pam. 4:5, 7) Ļoti daudziem no mums veselā saprāta ir vairāk nekā to izrādām. Tomēr vajadzētu lietot katru veselā saprāta collu, jo bez tā visai pasaules gudrībai gandrīz nav vērtības.

Viena no jomām, kurā daudziem pietrūkst veselā saprāta, ir jautājums par dzīves perspektīvu.

Šķiet, ka vecu vecais teiciens „aiz kokiem nevar saredzēt mežu” ietver vismaz šādu domu: ir iespējams tā iedziļināties detaļās, ka aizmirstam kopainu, vai arī tik daudz domāt par tagadni, ka aizmirstam nākotni. Tas var notikt skolā, darbā, kā arī sabiedriskajā darbībā.

Ir viegli iestigt mūsu tagadējās dzīves ainās, kas salīdzinājumā ar laiku un mūžību ir šauras. Es tev gribētu atgādināt, kādēļ esam pasaulē, kā arī to, ko Dievs uzskata par veiksmi. Jēzus reiz stāstīja līdzību par maziem šķūņiem un lielu muļķi. Bagāts un, iespējams, arī labs cilvēks izdarīja vienu kļūdu — savos aprēķinos un domāšanā viņš neietvēra Dievu. Viņa svarīgākais jautājums bija: „Kur lai atrodu vietu savu mantu glabāšanai?”

Beidzot viņš nolēma: „Man jānoplēš mazie šķūņi un jāuzceļ lielāki.” Kad šis cilvēks bija sakrājis daudz mantas, kādu dienu apsēdies, viņš sev teica: „Ēd, dzer un atpūties!”

Bet Dievs, dodams mums nelielu ieskatu šā cilvēka sirdī, rāda, ka viņa dzīves ķēdē trūkst kāds svarīgs loceklis — sava Radītāja iekļaušana kopējā ainā. Viņš aizmirsa, ka Dievs liek viņa sirdij pukstēt, ka Dievs ir dzīves īstais autors, kas regulē asiņu riņķošanu dzīslās. Šis vīrs kļuva pašpaļāvīgs, uzskatīdams sevi par visu lietu un norišu pārvaldītāju.

Es ticu, ka Dievs ir tas, kas tieši šajā brīdī liek manai sirdij pukstēt. Neviens zinātnieks pasaulē nav spējīgs paveikt tādu brīnumu un izveidot cilvēka organismu. Nav taču pat tāda cilvēka, kas varētu no nekā radīt labības graudu, kur nu vēl cilvēku! Esmu redzējis graudus, kas izskatās glīti un labi, bet pēc iesēšanas tos var laistīt kaut vai līdz pasaules galam — tie tik un tā nekad neuzdīgs. Zinātnieki spēj analizēt labības graudu un precīzi pateikt, no kādiem elementiem tas sastāv un kādas ir šo elementu proporcijas; viņi pat prot tos savienot kopā, un tomēr tur pietrūkst dzīvības! Pat visapdāvinātākais zinātnieks nespēj radīt graudu, no kura varētu izaugt raža ar simtiem jaunu labības graudu.

Daži tic, ka Dievs uz šīs zemes ir radījis dzīvību un tad licis tai automātiski turpināties. Bet es tomēr ticu, ka lielais Visuma Dievs uztur manu sirdsdarbību katru brīdi, arī tagad! Un šis pats Dievs mūs uzaicina aplūkot dzīvi no Viņa redzes viedokļa. Tomēr mūsu pasaulē viss tiek vērtēts, raugoties no cilvēku izveidotiem standartiem. Būdami cilvēki, mēs esam raduši vērtēt dzīves veiksmi kā materiālisti, un, ja kādam pasaulē veicas materiālā ziņā, mēs viņu apbrīnojam.

Reiz lasīju kādu sarakstu, kurā bija iekļauti veiksmīgi ļaudis. Šie cilvēki bija uzkrājuši milzu bagātības. Divi no viņiem dalīja pirmo vietu ar pusotru miljardu dolāru katram: Hovards Hjūzs un Žans Pols Getijs. Man, protams, nav vēlēšanās atrasties tur, kur Hovards Hjūzs, un nezin vai es gribētu mainīties vietām arī ar Žanu Polu Getiju. Interesanti piezīmēt, ka viņu labklājība tomēr vēl netiek līdzi pasaules bagātākajam vīram — Džonam D. Rokfelleram, kura vārds vēl joprojām ir pazīstams. Kad Rokfellers mira, viņš bija divus miljardus dolāru vērts!

Kādu dienu mēģināju aprēķināt, cik ilgs laiks man būtu vajadzīgs, lai sakrātu tik lielu naudas summu. Es iedomājos: ja katru gadu varētu noguldīt bankā 2000 dolāru, tad gan būtu laimīgs (tas būtu gandrīz par 2000 dolāru vairāk, nekā es noguldu katru gadu!). Ja tomēr es to varētu darīt katru gadu, cik ilgi nāktos krāt, lai man būtu tikpat daudz naudas, cik Rokfelleram, kad viņš mira? Miljons gadu. Tā ir milzīga nauda! Tomēr, kad Ņujorkas avīzes paziņoja par Rokfellera nāvi, virsrakstos varēja lasīt: „Džons D. maksā savu pēdējo parādu.” Arī tie miljoni, ko es šajā pasaulē būtu varējis sakrāt, nav spējīgi paildzināt dzīvi. Endrū Kārnegijs reiz izteicās, ka viņš dotu savam ārstam miljonu dolāru katru gadu, ja vien tas uzturētu viņa dzīvību pēc 80 gadu vecuma. Bet par naudu nevar nopirkt dzīvību!

Dzīves mērķim jābūt kaut kam daudz lielākam par finansiālo veiksmi, un Bībele skaidri parāda, kas šis mērķis ir. Jāņa 3:16 mums ziņo, ka ir tikai divi ceļi: „Jo tik ļoti Dievs pasauli mīlējis, ka Viņš devis savu vienpiedzimušo Dēlu, lai neviens, kas Viņam tic, nepazustu, bet dabūtu mūžīgo dzīvību.” Tikai divi ceļi — pazust vai dzīvot mūžīgi. Mat. 7:13, 14 tie aprakstīti gan kā platais ceļš, ko izvēlas daudzi, gan arī kā šaurais ceļš, ko atrod tikai daži. Kāpēc tikai daži? Vai tāpēc, ka to būtu pārāk grūti atrast? Nē, cilvēki glābšanas plānu neuztver nopietni, jo tas ir ļoti vienkāršs; viņus tas neinteresē. Vairums vēlas darīt pēc sava prāta. Ja tu vēlētos noskaidrot dažādu cilvēku priekšstatus par Dievu, glābšanu un Viņa valstības sasniegšanu, tu atkal un atkal dzirdētu vienu un to pašu atbildi: „Ak, tev jādzīvo pēc Zelta Likuma.”

Es, protams, arī ticu Zelta Likumam; es pat domāju, ka tas ir brīnišķīgs likums, bet ar to nepietiek! Cilvēks var pavirši paskatīties uz Zelta Likumu, Dievu joprojām atstājot pilnīgi ārpus sava redzesloka. Bet glābšanai un mūžīgajai dzīvībai ir tiešs sakars ar lielo Visuma Dievu, kā tas arī atklājas Jēzū Kristū. Lūk, kur tas viss atrodams! Jēzus ir paskaidrojis, ka mums ir izvēle iet vienu no diviem ceļiem — mūžīgās dzīves vai nāves ceļu. Šī izvēle atkarīga no tā, vai mēs pieņemam pestīšanas plānu un Kristus krustu vai nē.

Kādu dienu es iegāju slimnīcas intensīvās terapijas nodaļā, lai apmeklētu kādu sievieti, kas bija mēģinājusi izdarīt pašnāvību. Šī sieviete bija ļoti satriekta un vīlusies, un viņas vēlēšanās nomirt gandrīz vai bija piepildījusies. Es stāvēju pie viņas gultas brīdī, kad viņa pamodās no dziļā miega, un nekad neaizmirsīšu viņas dusmas, kad tā apjauta, ka joprojām jādzīvo. Viņa iesaucās: „Man nebija izvēles, kad ienācu šajā pasaulē! Tāpēc man jābūt izvēlei iziet no tās!”

Jā, tas tiešām ir loģiski — nevienam no mums nebija izvēles, ienākot šajā pasaulē. Kas bija atbildīgs par to?

Tu teiksi: „Atbildīgi ir mans tēvs un māte.”

Nē. Kas ir dzīvības autors? Tas joprojām ir Dievs! Kas ir atbildīgs par to, ka esmu dzimis? Dievs.

Kas ir atbildīgs par to, ka esmu dzimis grēka pasaulē? Joprojām Dievs! Par pašu grēka pasauli Viņš nav atbildīgs, bet Viņš ir atbildīgs par to, ka es esmu šeit.

Ja jau Viņš ir atbildīgs par manu dzimšanu, tad arī par situācijām, ar kādām man dzīvē jāsastopas. Vai Dievs jebkad ir uzvēlis mums atbildību par to, ka esam dzimuši grēka pasaulē? Nē! Bet, ja neesmu atbildīgs par dzimšanu grēka pasaulē, tad mana vienīgā izvēle ir noraidīt vai pieņemt Dieva glābšanas plānu, ko Viņš ir izstrādājis, lai atrisinātu grēka problēmu. Turklāt skaidri redzams, ka Dievs ir sevišķi pacietīgs ar mani, kamēr cenšos to saprast.

Dievs saprata mūsu dilemmu un sūtīja Jēzu kā reālu personu. Viņš zina, ko nozīmē atrasties pasaulē, kas cieš no grēka sekām: sāpēm, noguruma un raizēm. Viņš arī zina, kas ir asaras. Bet Jēzus vienmēr paturēja prātā savas misijas kopainu, un Viņa dzīve ir piemērs mums.

Ja, ņemot vērā mūžīgās dzīvības iespēju, esam aptvēruši savu privilēģiju būt dzimušiem šajā pasaulē un saglabājam skaidru izpratni laika un mūžības jautājumā, tad, šķiet, nekas mūs nevar atturēt no tā, ka pieņemam Dieva lielo plānu.

Bībele māca, ka „mūsu dzīvības laiks ir septiņdesmit gadu un, ja kāds ļoti stiprs, astoņdesmit gadu, un mūža ieguvums ir grūtums un bēdas. Tas paiet ātri”. (Ps. 90:10) Pat tad, ja es dzīvotu līdz 80 vai 100 gadiem, mans ieguvums nebūtu nekas vairāk kā grūtums un bēdas!

Reiz tēvs man teica: „Dēls, man ir kāds priekšlikums.”

Es atbildēju: „Labi, kāds tas ir?”

„Iedomājies, ka esmu multimiljonārs, kas nolēmis tev dot miljonu dolāru, bet ar diviem noteikumiem. Pirmais — tev viss šis miljons jāiztērē vienā gadā.”

Vai tu būtu ar mieru? Šķiet, tas neizklausās sevišķi grūti, vai ne?

Tēvs turpināja: „Man nav svarīgi, kā tu to iztērēsi. Tu drīksti iet vienalga kur; tu drīksti pirkt, ko vien vēlies, ceļot, dzīvot greznībā. Toties otrs noteikums ir, ka tev gada beigās jāmirst gāzes kamerā.”

Kad izdzirdēju otro noteikumu, sāku to visu iztēloties. Es iedomājos: ja man būtu miljons dolāru, tad tēvs mani nekad nenotvertu! Bet viņš atbildēja: „Nē, citas izejas nav. Tev tiek dots tikai viens dzīvības gads. Vai esi ar mieru?”

Es atteicu: „Nē, paldies!”

„Kāpēc ne?”

„Tāpēc, ka visu gadu man būs jādomā par gāzes kameru!” Kad es raudzījos uz kokiem, pēkšņi pamanīju iznirstam visa meža aprises!

Tēvs savu priekšlikumu pārcēla uz mūžības lietām. Viņš jautāja: „Vai tu gribētu dzīvot 70 gadu, kā vien tev tīk? Nekādu likumu vai ierobežojumu. 70 gadu tu vari darīt, ko vien vēlies; iet, kurp vien gribi. Bet tas tev beigsies vietā, kas sagatavota sātanam un viņa eņģeļiem.”

Tu jau zini, ka ir kāda saprātīga būtne, kas ir bijusi tik veikla un viltīga, ka izpostījusi savu dzīvi. Un tagad tā katram no mums piedāvā to pašu priekšlikumu: „Klausies, mēs varam noslēgt kādu darījumu. Es tev dodu 70 gadu, kuros tu vari darīt, kas vien tev patīk, bet šo 70 gadu beigās tu sadegsi kopā ar mani uguns jūrā.”

Un, kaut arī viņš nav tas, kas šos 70 gadus dod, miljoniem cilvēku ir pieņēmuši viņa priekšlikumu!

Kad sākam runāt par dzīvi, laiku un mūžību, es tev gribētu ieteikt spriest loģiski un saprātīgi. Matemātikā esmu iemācījies, ka 2/4 = 4/8.

Šeit nav nekā pārāk sarežģīta. Turklāt mēs zinām, ka tā ir proporcija, jo tās krusteniskie reizinājumi ir vienādi:
2x8 = 16 un 4x4 = 16

Ja tagad proporcijā ievietojam dzīvi un mūžību, iegūstam: 1/70 = 70/M (M — mūžība)

Vai šī izteiksme atbilst patiesībai?

70x70 = 4900 un 1xM = 1M

Vai 4900 ir vienāds ar mūžību? Nē. Šī vienādība nav patiesa „M” dēļ!

Mēs secinājām, ka ir muļķīgi dzīvot vienu gadu un mirt, ja ir iespēja dzīvot 70 gadu. Vai tad tikpat muļķīgi (vai vēl muļķīgāk) nav izvēlēties 70 gadus un mirt nekā dzīvot mūžīgi? Vai tas ir saprātīgi? Bet ne vienmēr mēs pietiekami skaidri novērtējam, cik gudri ir pieņemt Dieva lielo pestīšanas plānu.

Reiz es teicu izlaiduma runu bērniem, ka bija pārcelti pirmajā klasē. Tā bija pēdējā diena bērnudārzā, tāpēc būt runātājam šādā reizē tiešām bija liela atbildība! Vajadzēja pielikt milzīgas pūles, lai vispār saistītu viņu uzmanību, kur nu vēl, lai kaut ko pateiktu! Turklāt nevar taču piecelties šo bērnu priekšā un stāstīt viņiem par dzīvnieku valsts iedzimtajām tieksmēm, kuras izraisa zemapziņas darbība un kuras turpinās pēc inerces! Tā taču nedrīkst darīt! Es nevarēju izlemt, ko tagad iesākt. Te nu viņi sēdēja savos mazajos kreppapīra tērpos ar kartona kantijām (izlaiduma cepures — red. piez.), pie kurām karājās mazi pušķīši, bet es pārdomāju uzrunu.

Vienīgais atrisinājums, ko varēju izdomāt, bija iesaistīt viņus kādā aktīvā norisē. Es viņiem teicu: „Iedomājieties, ka manā labajā rokā ir čeks par miljonu dolāru. Ja jūs izvēlaties šo roku, tad 21 gada vecumā varat šo naudu saņemt. Kreisajā rokā man ir desmit centu, kurus jūs varat saņemt kaut tūlīt, ja vien tos izvēlaties. Esiet uzmanīgi! Es vēlos, lai jūs izlemjat kārtīgi un izdomājat līdz galam. Dodu jums laiku pārdomām.”

Paskatīdamies uz viņiem, es nojautu, ka to prātos sāk darboties iztēle. Garām slīdēja saldējumi, košļājamās gumijas un visu citu veidu saldumi, ko vien var nopirkt par desmit centiem. Tad es viņus brīdināju: „Pagaidiet, apdomājiet kārtīgi! Nesteidzieties!”

Viņu acis manāmi kļuva mirdzošākas un mirdzošākas, un es jau sāku uztraukties. Reiz jau līdzīgs mēģinājums deva bēdīgus rezultātus. Tāpēc es turpināju viņus pārliecināt, ka šī izvēle rūpīgi jāpārdomā: miljons dolāru nākot nē vai desmit centu tagad.

Kad nospriedu, ka viņu rīcībā jau bijis ļoti daudz laika, es teicu: „Nu labi, ko jūs izvēlaties?” Viņi visi izvēlējās... desmit centu! Pēc viņu apmierinātajām sejām nopratu, ka tie bija pārliecināti — man patiks viņu gudrā izvēle. Viņi domāja kā jau pirmklasnieki.

Vēlāk es šo eksperimentu izmēģināju ar pusaudžiem.

Tad kāds no pēdējām rindām sauca: „Tikai desmit centu?

Drošāk! Jums vajadzētu nedaudz paaugstināt likmi!”

„Labi,” es piekritu, „lai tas būtu sporta automobilis. Ja jūs to izvēlaties, tad tas jums var piederēt jau tagad, vai arī 21 gada vecumā jūs saņemat miljonu dolāru. Ko jūs izvēlaties?”

Es viņiem jau biju pastāstījis par bērnudārza beidzējiem, tāpēc pusaudžiem atbilde jau bija gatava. Šis jaunais puisis sprieda: „Ja es izvēlēšos sporta automobili, tad laikā, kad būšu sasniedzis 21 gadu, tas varbūt jau būs izgāztuvē. Es labāk ņemšu miljonu dolāru.”

Mēs dzīvojam „tagadnes” paaudzē, kura saka: „To, kas man patīk, es gribu darīt tieši tagad!” Vai šis domāšanas veids raksturīgs tikai maziem bērniem un jaunatnei? Nē, visā pasaulē iemīļots paradums ir domāt, vadoties tikai pēc situācijas, un aizmirst rītdienu. Tādējādi mežs pazūd aiz kokiem.

Šo ainojumu man kādreiz iemācīja tēvs, un kopš tās reizes es vienmēr to ievēroju. Viens no viņa iemīļotākajiem jautājumiem bija, vai cilvēks vēlreiz no jauna vēlētos dzīvot savu dzīvi.

„Ak, jā!” tie atbildēja. „Noteikti. Es daudz ko darītu citādi.”

Nē, tāds nebija jautājums. Vai jūs vēlētos vēlreiz dzīvot dzīvi tieši tā, kā esat to dzīvojuši? Bez jebkādām izmaiņām, ar visiem tiem pašiem priekiem, ar visām tām pašām bēdām. Vai tā jūs gribētu?

Neizbēgami — jo vecāks ir šis cilvēks un jo vairāk viņš dzīvē ir redzējis, jo ātrāk viņš atbild: „Nē!” Jaunāks, kurš nav tik daudz piedzīvojis, varētu sākotnēji izvēlēties arī dzīvot vēlreiz. Bet, kad viņš sāk pārskatīt visu dzīves laiku, domājot par to tikai no laicīgā viedokļa, bez Kristus, tad viņš tomēr parasti atbild: „Nē!”

Ja šīs pasaules dzīve nav tā vērta, lai to dzīvotu vēlreiz, tad es nebaidos, ka tu man varētu iebilst, ja teikšu, ka mūsu vissvarīgākais aicinājums ir pieņemt Dieva plānu un sagatavoties mūžībai. Vai tas nav pietiekami labs? Nav svarīgāka jautājuma par šo.

Tātad: kurš no visiem svarīgajiem jautājumiem ir vissvarīgākais? Marka 8:36: „Ko tas cilvēkam palīdz, ka viņš iemanto visu pasauli un zaudē savu dvēseli?” Esmu izaudzis, skatīdamies uz šo tekstu, jo bieži sēdēju pēdējās rindās auditorijās, kur mans tēvs kopā ar tēvoci vadīja evaņģelizācijas sanāksmes. Vēl pirms sāku rotaļāties zāģu skaidās un gatavot lidmašīnas, es mēdzu veikt kaut ko līdzīgu nelielam rituālam: skatījos uz šīs Rakstu vietas lielajiem un skaidrajiem burtiem (tie vēl šodien man spīd acu priekšā) un izpētīju katra burta līniju: „KO TAS CILVĒKAM PALĪDZ... Ko tas cilvēkam palīdz, ka viņš iemanto visu pasauli un zaudē savu dvēseli?” (Marka 8:36) Es to nekad neaizmirsīšu!

Šis ir vissvarīgākais jautājums, ar kuru saskaramies tieši tagad. Nav nekā svarīgāka! Un, kad mēs domājam par izvēlēm, neizbēgami esam spiesti pieņemt lēmumu: „Ko man darīt ar šo jautājumu?” Ja es sakrātu divus miljardus dolāru, bet kādā jaukā dienā mana dzīve beigtos ārpus Dieva pilsētas vārtiem, tad labāk būtu, ja es nemaz nebūtu dzimis.

Daži mēdz teikt: „Jā, bet es neesmu pārliecināts par „M”. Vai tāda mūžība vispār eksistē?”

Labi. Apskatīsim šo jautājumu kaut vai tikai no loģikas viedokļa, nepamatojoties uz Bībeli. Es dodu 50 %, ka ir mūžība, bet tu dod 50 %, ka tās nav. Ja mūžības nav, tad šīs dzīves beigās gan tu, gan es nonāksim vienos un tajos pašos pīšļos, mēs tur paliksim uz visiem laikiem, un neviens no mums nebūs pārāks par otru, bet, ja mūžība tomēr ir, tad tu esi zaudējis pilnīgi visu.

Tu teiksi: „Bet padomā par visiem priekiem, kaislībām un piedzīvojumiem, kādi var būt, ja nav nekādu likumu un ierobežojumu!”

Atceros kādu gadījumu no bērnības, kad mūsu pilsētā ieradās karnevāls ar karuseļiem un atrakcijām un visi uz to gāja. Mēs ar brāli zinājām, ko tētis teiks, tomēr mēs viņam pajautājām, vai drīkstam iet.

Mums par pārsteigumu, viņš atbildēja: „Domāju, ka ir pienācis laiks jums pašiem pieņemt savus lēmumus. Jūs zināt, kāda ir mana attieksme pret tādām lietām, bet es to vēlos atstāt jūsu ziņā.”

„Vai tiešām tu ļauj mums pašiem izlemt?” „Jā.”

Tā nu mēs aizgājām uz karnevālu. Pirmā puse bija kolosāla! Milzums dažādu izpriecu! Naudu mēs tērējām kā ūdeni. Izmēģinājām visu, līdz beidzot mums sāka reibt galva un metās nelaba dūša. Un, kad tovakar atstājām karnevālu, zinādami, ka tēvs mājās par mums lūdz, mēs atklājām, ka šīs izpriecas sniedza baudu tikai tik ilgi, kamēr tās norisinājās, bet nu tās ir beigušās!

Nost ar tādiem, kas saka, ka pasaulē nav izpriecu! Pasaulē ir prieki, bet tie ātri beidzas. Es ticu, ka vairums cilvēku meklē ieganstus izpriecām, lai kaut kā aizpildītu starplaikus, kad prieki pagājuši. Tie šaudās šurpu turpu meklēdami, kā apmierināt savas vēlmes, cerēdami atrast kaut ko labāku un ilgstošāku.

Ja mūsu nemiera drošs atrisinājums ir Dieva glābšanas plāns, tad rodas jautājums: „Ko man darīt ar Jēzu Kristu, kurš to visu ir darījis iespējamu?” Ko man darīt ar Jēzu?

Dažkārt mēdz teikt: „Man Dievs nav vajadzīgs. Es dzīvoju bez Viņa.” Es tev gribētu pateikt vēl kaut ko. Jautājums nav tik daudz par to, vai man ir vajadzīgs Dievs, bet drīzāk par to, vai Dievam esmu vajadzīgs es. Vai es esmu Dievam vajadzīgs?

2. Kor. 8:9 Kristus upuris aprakstīts šādi: „Jo jūs zināt mūsu Kunga Jēzus Kristus žēlastību, ka Viņš, bagāts būdams, ir tapis nabags jūsu dēļ, lai Viņa nabadzība kļūtu jums par bagātību.” Šajā Rakstu vietā ir kaut kas skaists. Ja Viņš manis dēļ ir kļuvis nabags, tad mazākais, ko varu darīt, ir pieņemt Viņa bagātību Viņa dēļ. Man nav vajadzīgs Dievs, bet Dievam esmu vajadzīgs es! Ja Dievs bija ieinteresēts mani radīt un atpestīt, maksājot ar savu dzīvību, tad man vajadzētu painteresēties par Viņu Viņa dēļ. Tāpēc vissvarīgākais, ko varu darīt man atvēlētajā laikā, ir pētīt Dieva Vārdu, pieņemt Viņa žēlastību, iepazīties ar Viņu un ik dienas veltīt kādu mierīgu brīdi, lai vienatnē pakavētos pie Viņa mīlestības un pestīšanas plāna.

Es pateicos, ka Jēzus mūs aicina „nākt un spriest kopīgi”, kā arī izmantot šim mērķim savu prātu. Ps. 90:12 teikts: „Māci mums mūsu dienas tā skaitīt, ka mēs gudru sirdi dabūjam!”

Dārgais Tēvs Debesīs! Pateicamies Tev par Jēzu un Viņa lielo mīlestības misiju. Mēs to neesam pelnījuši, mēs neesam nekā darījuši, lai to mantotu, bet mūsu sirdis zemojas bijībā un pateicībā. Mēs noprotam, ka Tu esi mūs radījis un izglābis, ka mēs neesam Tev vienaldzīgi. Mēs lūdzam, palīdzi nolikt sānis visas mazāk svarīgās lietas un nostāties krusta, šīs lielās Debesu patiesības gaismā. Pateicamies, ka Tu mūs aicini iepazīt Tevi, un, kamēr vien to darām, varam būt pārliecināti, ka mūsu grēki, kaut arī sarkani kā purpurs, kļūs balti kā sniegs. Mēs atsaucamies uz Tavu mīlestību. Jēzus vārdā — āmen.

Ticības labā cīņa

Ciems bija izslāpis pēc lietus, akas — sausas, sējumi — izkaltuši. Tad mācītājs sasauca īpašu lūgšanu sapulci. Tovakar baznīca bija pārpildīta. Kāda maza meitenīte pat bija paņēmusi līdzi lietussargu! Draudze smaidīja par bērna ticības apliecinājumu, bet, kad pēc dažām minūtēm sāka līt lietus, mazā meitenīte bija vienīgā, kas nesamirka.

Kāds bija lietus cēlonis? Vai tā bija mazā meitenīte ar lietussargu? Bet varbūt viņa paņēma lietussargu tāpēc, ka zināja — lietus būs? Tas, kā tu izskaidro šo notikumu, ir atkarīgs no tavas ticības un no tā, kā šī ticība darbojas.

Daudzi domā, ka ticība ir vienkārši pozitīva attieksme, t. i., ja tu spēj pietiekami stipri sev likt noticēt, ka kaut kam jānotiek, tad tas arī notiks. Šie cilvēki ticību iztēlojas kā kaut ko tādu, kas pašiem jārada un jāpilnveido. Viena no visizplatītākajām izpratnēm par ticību kristiešu vidū ir tāda, ka „ticība ir ticēšana”. Citas bieži sastopamas definīcijas vēsta, ka „ticība ir Dieva turēšana pie Viņa Vārda” vai „ticība nozīmē ticēt tam, ko saka Dievs”. Šādi ticības skaidrojumi ir nepilnīgi. Nav brīnums, ka ir teikts: virs zemes gandrīz nav atrodama īsta ticība (Lūk. 18:8). Mēs paši tik tikko zinām, kas tā tāda ir.

Apskatīsim Bībeles notikumu Mat. 15:21–28, kur Jēzus uzslavē kādu sievieti par viņas ticību, un pārbaudīsim, kā notikumam atbilst minētās ticības definīcijas.

„Un no turienes Jēzus aizgāja un atkāpās Tiras un Sidonas robežās. Un redzi, viena kanaāniešu sieva, kas nāca no tām pašām robežām, brēca un sacīja: „Ak Kungs, Tu, Dāvida Dēls, apžēlojies par mani! Manu meitu ļauns gars nežēlīgi moka.” Bet Viņš tai neatbildēja neviena vārda.”

Noraidīt kanaāniešus jūdiem nebija nekas īpašs. Tomēr ko tādu piedzīvot nekad nav patīkami. Varēja šķist, ka šai sievietei vajadzēja padoties un iet projām, bet viņa tā nedarīja. „Tad Viņa mācekļi pienāca, lūdza Viņu un sacīja: „Atlaid to, jo tā brēc mums pakaļ.”” Un Jēzus acīmredzot tiem nepiekrita, jo sacīja: „Es esmu sūtīts vienīgi pie Israēla cilts pazudušajām avīm.” Tikpat labi Viņš varēja pateikt arī šādus vārdus: „Es neesmu nācis palīdzēt viņai.”

„Bet tā nāca, metās Viņa priekšā zemē un sacīja:

„Kungs, palīdzi man!”

Bet Viņš atbildēja un sacīja: „Neklājas bērniem maizi atņemt un to nomest suņiem priekšā.””

Vai tev kādreiz ir gadījies, ka tu lūdz pēc palīdzības un tevi noraida; tu turpini neatlaidīgi lūgt, bet tevi apvaino? Vai kādreiz esi nosaukts par suni? Pārsteidzoši ir jau tas vien, ka šī sieviete nepadevās ilgi, pirms Jēzus pieminēja suņus. Bet viņa tagad guva izdevību, kādu bija meklējusi. Sarunas laikā kanaāniešu sieva droši vien pamanīja uguntiņu Jēzus acīs, jo viņa atbildēja: „Tā gan, Kungs! Bet tomēr sunīši ēd no druskām, kas nokrīt no viņu kungu galda.” Citiem vārdiem sakot, ja esmu suns, tad man pienākas vismaz suņa daļa!

„Tad Jēzus atbildēja un tai sacīja: „Ak, sieva, tava ticība ir liela, lai tev notiek, kā tu gribi.” Un viņas meita kļuva vesela tai pašā stundā.”

Tagad ļauj man tev pajautāt: kas šinī gadījumā tiek uzskatīts par ticību? Vai tā ir Dieva turēšana pie vārda? Nē, ja šī sieviete būtu Dievu turējusi pie vārda, viņa būtu atkāpusies. Vai šeit ticību var nosaukt par ticēšanu tam, ko Dievs saka? Nē, tas neder. Šoreiz ticība bija pat neticēšana tam, ko Jēzus teica. Tā nebija Viņa turēšana pie vārda.

Tāpēc, ka pastāv nepareiza izpratne par ticību, ir attīstījušās ļoti viltīgas pseidoticības. Reiz klausījos kādu ierakstu ar nosaukumu „Kā gūt sekmes”. 35 gadus vecais runātājs bija atstājis uzņēmējdarbību, kad viņa gada ienākumi sasniedza 35 000 dolāru. Kā sekmju gūšanas priekšnoteikumu viņš izvirzīja ticību sev un savam varenajam prātam. Viņš citēja dažus Bībeles tekstus, lai pamatotu savus uzskatus un pierādītu, ka vienīgais šķērslis sekmēm ir neticība savām spējām. Šis cilvēks klausītājiem apsolīja: ja 30 dienu laikā tie izmēģinās ieteikto metodi, viņiem veiksies viss, ko vien tie vēlēsies. Viņa loģika gandrīz varēja šķist pamatota, tomēr es nespēju atbrīvoties no Bībeles teksta, ko atcerējos: „Kas paļaujas vienīgi uz savu sirdi, ir vientiesis.” (Sal. pam. 28:26)

Viltus ticības pamatā, neatkarīgi no tās formas, ir doma, ka pastāv iespēja piespiest sevi kaut kam ticēt un šī ticēšana liks Dievam rīkoties, ja tā būs pietiekami stipra. Tā pārvēršas par prāta vingrināšanu vai pozitīvu domāšanu. Varbūt vislielākās briesmas šeit ir tādas, ka šādā veidā neapzināti var sākt likt savu „es” centrā tieši tāpat kā tad, kad mēģinām pārvarēt grēku, smagi pūloties.

Līdz ar aplamu ticību tiek izkropļota arī izpratne par Dievu. Daži kristieši tic — ja vien mums pietiek ticības, tad jebkurš apsolījums, ko atrodam Dieva Vārdā, nekavējoties kļūst par Viņa gribu. Šādi ļaudis pieliek smagas pūles, lai noticētu, ka kāds no apsolījumiem piepildīsies viņu vai kāda cita gadījumā. Tie savu uzticību un mīlestību pret Dievu padara atkarīgu no tā, vai Viņš dos pieņemamu atbildi. Viņi bieži lieto Rakstu vietas, neievērojot kontekstu, un sāk Dievu izmantot kā Santa Klausu vai Aladina burvju lampu. Viņu lūgšanu galvenais mērķis ir saņemt atbildi.

Traģiski, ja šeit kādam stipra rakstura cilvēkam zināmā mērā veicas un viņš pamana, ka ir spējīgs ticēt, ka viņam ir ticība sev (nevis Dievam). Un tāpēc, ka viņam šķietami veicas, viņa pašradītā ticība var kļūt par liktenīgu izvairīšanos no personīgajām attiecībām ar Kristu. Viņš neredz vajadzības pēc Dieva. Tāpēc pozitīvā domāšana nav ticība. Tā nekad nav bijusi ticība un nekad arī nebūs! Tā ir „glābšanas ar paša darbiem” veikla forma, savtīga rīcība, saskaņā ar kuru es saņemu balvu, kamēr sasniedzu tādu pakāpi, ka varu likt kaut kam notikt. Ja man neveicas un es nesaņemu gaidītās atbildes, tad mana garīgā dzīve var tikt izpostīta.

Kādu dienu manā kabinetā iedrāzās vīrietis un sacīja: „Jūs varat turpināt ar savu Dievu, ticību, reliģiju un Bībeli, bet man pietiek!”

„Kāpēc? Kas par lietu?”

„Nupat nomira mana sieva. Rakstos biju izlasījis, ka „visu, ko jūs ticībā lūgsit, to jūs dabūsit”. Divus gadus es ticēju, ka mana sieva nemirs. Katru dienu es viņai teicu: „Neuztraucies, tu nemirsi.” Un tagad viņa ir mirusi. Nu man pietiek ar Dievu! Aizmirstiet to!”

Šis cilvēks nekā neslēpa. Viņš nevainoja sevi, jo bija uzskatījis savu ticību par pilnīgu. Vainīgs bija Dievs!

Vai šim vīram bija ticība? Nē, viņš par ticību nezināja vissvarīgāko. To pierāda viņa izturēšanās krīzes brīdī.

Reiz savas kalpošanas pirmajā gadā es tiku aicināts pie mirēja gultas. Radi un draugi vēlējās, lai mēs lūgtu par slimnieku un svaidītu viņu ar eļļu. Tolaik es domāju: ja cilvēks pietiekami stipri spēj ticēt (līdzīgi kā Pēteris un Jānis pie tempļa vārtiem) un pateikt: „Jēzus vārdā celies,” — tad tas notiks, bet bez tā Dievs nekā nedarīs. Tā nu es piegāju pie šī cilvēka gultas. Mēs svaidījām viņu  ar  eļļu  un  lūdzām.  Kad  pēc  lūgšanas  atvērām acis, es sāku skatīties un domāt, kuram būs Jāņa un Pētera drosme. Bet visi raudzījās uz mani! Tomēr man šīs drosmes nebija. Es ātri izdomāju atrunāšanos un steidzīgi atkāpos, murminādams kaut ko par dažādām Dieva atbildēm uz lūgšanām, ka tās dažkārt nāk tūlīt, citreiz vēlāk. Cilvēks nomira, un es domāju, ka esmu viņu nogalinājis, jo nebiju pietiekami stipri ticējis.

Nav iespējams kaut ko tādu piedzīvot vairāk par vienu reizi un nesākt pētīt, ko tieši nozīmē ticības darbi.

Bībele skaidri vēsta, ka katram ir dots pietiekami daudz ticības (Rom. 12:3). Parasti mūsu priekšstats par ticību ir saistīts ar zināmu daudzumu. Tāpēc mēs cenšamies pavairot to, kas mums ir. Tā domāja arī Jēzus mācekļi, un kādu dienu šie vīri Jēzum lūdza, lai Viņš vairotu tiem ticību (Lūk. 17. nod.).

Jēzus atbildēja: „Ja jums būtu ticība kā sinepju graudiņš, jūs varētu kalnus pārcelt.”

Ko Viņš ar šiem vārdiem pateica? To, ka nav svarīgs ticības daudzums, bet gan tas, vai viņiem ir īsta ticība. Dievs vērtē ticības kvalitāti, nevis tās kvantitāti. Ja mums būtu īsta ticība, tad tās daudzums kaut vai sinepju graudiņa lielumā spētu darīt brīnumus.

Tomēr ticība aug, ja tā tiek vingrināta. Vai kādreiz esi domājis, kā ticību var vingrināt? Vai ticības vingrināšana nozīmē nostāties kļūmīgā situācijā un gaidīt, ka Dievs no tās atbrīvos? Vai ticība tiek vingrināta, ja tu izraksti čekus, kad tavas bankas kontā nav nekā, un tad gaidi, ka Dievs tos apmaksās? Vai ticības vingrināšana nozīmē pieprasīt apsolījumu piepildīšanos?

Nesen satiku kādu ģimeni, kas bija nolēmusi pārcelties uz laukiem. Viņi nopirka zemes gabalu un bija gatavi būvēt tur māju, taču šajā vietā nebija ūdens.

Tad kāds ieradās viņu pilsētā un mācīja, kā prasīt, lai piepildās apsolījumi. Minētā ģimene lūdza šo cilvēku, lai tas atnāktu un palīdzētu. Tad viņi sapulcējās nopirktās saimniecības robežās un prasīja, lai piepildītos apsolījums „Meklējiet, tad jūs atradīsit”, kuram, starp citu, nav nekāda sakara ar ūdens meklēšanu akā.

Bet ūdens radās! Ģimene nopriecājās, uzbūvēja māju un pārcēlās uz jauno dzīvesvietu, taču tad aka izžuva. Kad es viņus pēdējo reizi redzēju, tie izskatījās ļoti apjukuši. Vai viņu ticībā bija kaut kas nepareizs? Vai apsolījumā bija kaut kas nepareizs? Vai varbūt Dievs kaut ko darīja nepareizi?

Kāds students pēc brīvdienām devās atceļā uz koledžu. Kopā ar savu grupasbiedru viņš ceļoja lidmašīnā, kas biezas miglas dēļ nevarēja nosēsties vajadzīgajā lidostā. Tad šis students teica savam grupasbiedram, kas sēdēja blakus: „Skaties, es prasīšu, lai piepildās apsolījums, un migla izzudīs.”

Viņš to darīja, bet migla nezuda. Tā jaunais cilvēks piedzīvoja vilšanos.

Viņš nesaprata to, ka nebija obligāti jānolaižas tieši tajā lidostā. Varbūt Dievs vēlējās, lai viņš nolaižas citā vietā. Daudzi labi, pat dievbijīgi cilvēki ir gājuši bojā aviokatastrofās, un tas ir noticis ne tāpēc, ka viņiem trūktu ticības, nedz arī tāpēc, ka viņi nezinātu, kā prasīt, lai piepildītos īstais apsolījums.

Divi cilvēki tika sadedzināti uz sārta. Viņu vārdi ir Huss un Hieronīms. Un tie bija tikai divi no tūkstošiem, kas gāja bojā tumšajos viduslaikos. Ja prasīšana, lai tiktu izpildīts kāds apsolījums, ir īstais veids, kā likt Dievam rīkoties, tad Huss un Hieronīms to tiešām bija palaiduši garām. Jo Jes. 43:2 ir ierakstīts brīnišķīgs apsolījums: „Kad tu iesi caur ūdeņiem, Es būšu pie tevis, un caur straumēm, tās tevi nepārplūdinās; kad tu iesi caur uguni, tu nesadegsi, uguns liesmas tev nekaitēs!”

Tikai nesakiet, ka Huss un Hieronīms nomira tāpēc, ka viņiem nebija īstas ticības. Ja esmu pareizi sapratis, tad Huss un Hieronīms nomira tāpēc, ka viņiem bija ticība. Daļa šī apsolījuma tika piepildīta, pat to neprasot, jo ir rakstīts: „Kad tu iesi caur uguni, .. uguns liesmas tev nekaitēs.” Huss un Hieronīms mira dziedādami! Vai kādreiz esi uzlicis roku karstai krāsnij? Vai tad tu dziedāji? Slapjas malkas ugunskurā un lēni degošā liesmā neviens nemirst dziedādams. Tas var notikt tikai tad, ja cilvēks netiek dedzināts. Bet šīs Rakstu vietas otrā daļa — „tu nesadegsi” — tomēr nepiepildījās. Dziedošie mocekļi tika pārvērsti pelnos, un šos pelnus iemeta upē.

Jānim Kristītājam nocirta galvu. Elīsa mira pēc garas un ieilgušas slimīgas. Elīsa, kuram bija divkāršs Elijas gars!

Un „šie visi nomira ticībā”, kas pierāda, ka ticība ir kaut kas daudz vairāk, nekā likt sev ticēt, ka Dievs atbildēs uz lūgšanu tieši tādā veidā, kā Viņam norādīsim.

Es neticu, ka katrs apsolījums, ko atrodam Dieva Vārdā, vienmēr būs Dieva griba mums jebkurā laikā un apstākļos. To ir apstiprinājuši Jānis Kristītājs, Elīsa, Huss, Hieronīms un daudzi citi.

Tomēr Bībelē var atrast arī tādus apsolījums, kas vienmēr ir Dieva griba. Tie ir apsolījumi, kas saistīti ar garīgām svētībām. Dieva griba vienmēr ir piedot mums grēkus, dāvāt savu žēlastību un spēku, dot mums gudrību padarīt Viņa darbu. Šo apsolījumu piepildīšanos mēs drīkstam prasīt. Šīs svētības mums jālūdz, jātic, ka tās saņemsim un jāpateicas par tām. Savukārt no dievbijīgu cilvēku dzīves piemēriem skaidri varam secināt, ka par laicīgām svētībām, ieskaitot dzīvību un veselību (ja vien nav zināma kāda Dieva gribas īpaša atklāsme attiecīgajā gadījumā), ir jālūdz: „Tavs prāts lai notiek.”

Kas tad ir īsta ticība? Tas ir kaut kas lielāks nekā Dieva turēšana pie vārda. Tas ir arī vairāk, nekā likt sev noticēt. Īsta ticība nekad nav kaut kas tāds, ar ko būtu jāstrādā vai kas būtu jāizveido. Ja tu iedziļināsies šajā lietā, tad sapratīsi, ka ir tikai viena patiesa ticības definīcija. Tas ir viens vienīgs vārds. Uzticība. Īsta ticība ir uzticēšanās Dievam.

Grieķu vārdu, kas Jaunajā Derībā tulkots kā „ticība”, mēdz tulkot ar vēl vismaz diviem citiem vārdiem — „ticēšana” un „uzticība”. Tie visi cēlušies no viena un tā paša grieķu vārda. Tāpēc vienalga kur tu atrodi vārdus „ticība” vai „ticēšana”, tu neizkropļosi satura jēgu, ja aizstāsi tos ar vārdu „uzticība”. Piemēram: „.. šī ir tā uzvara, kas uzvarējusi pasauli — mūsu ticība,” (1. Jāņa 5:4) var pārveidot šādi: „.. šī ir tā uzvara, kas uzvarējusi pasauli — mūsu uzticība.” Ap. d. 16:31: „Tici uz Kungu Jēzu, tad tu un tavs nams tiksit pestīti,” var lasīt arī kā „Uzticies Kungam Jēzum ..” 1. Tim. 6:12: „Cīnies labo uzticības cīņu ..”

Tas nenozīmē vienkārši pateikt „Es ticu”. Šodien pasaulē izplatījies kāds ļoti lēts ticības paveids, kas par glābšanas nosacījumu neprasa nekā vairāk kā tikai „ticēt Kristum”. Nē! Mācīšanās uzticēties Dievam sniedzas daudz dziļāk, tā prasa pastāvīgas personīgās attiecības ar Dievu, kas ir pilnīgi uzticams.

Bet kas ir īsta ticības cīņa? Kāda daļa šeit jāveic mums? Jēzus saka, ka mūsu pienākums ir uzticēties (Jāņa 6:29). Labo ticības cīņu mēs cīnāmies, mācoties uzticēties! Un tās daļa ir iepazīšanās ar To, kas ir uzticams.

Par nelaimi, daudzi no mums labo ticības jeb uzticības cīņu jauc ar slikto grēka cīņu. Mēs domājam, ka cīnīties labo ticības cīņu nozīmē censties dzīvot labu dzīvi. Problēma rodas, kad kāds stiprs cilvēks, kas cīnās ar grēku, zināmā mērā gūst ārēji redzamas sekmes, bet tad sāk lepoties ar to un vairs neapzinās, ka viņam ir vajadzīgs Dievs. Turpretī vājš cilvēks, kas mēģina mainīt savu dzīvi, cīnīdamies ar grēku, negūst pat ārējas sekmes, un viņš zaudē drosmi. Neviens no viņiem nesaprot, kas īsti ir ticības cīņa.

Kad biju mācītājs Oregonas štatā, reiz mani uzaicināja apmeklēt kādu laulātu pāri, kas bija kļuvuši par atkritējiem. Viņi bija nikni uz mācītājiem un zvērēja, ka nākamais, kas pie viņiem nāks, tikšot izmests uz ielas.

Kad piegāju pie viņu mājas, tie mani laipni aicināja iekšā un, man par vēl lielāku izbrīnu, teica: „Mēs esam atkritēji.”

Tad viņi smējās. Tie bija smiekli, kurus es nekad neaizmirsīšu, jo tajos vienlaicīgi bija saklausāms gan atvieglojums, gan kaut kas drudžains.

Apmeklējuma laikā noskaidrojās viņu atkrišanas iemesls. Tie bija sapratuši, ka reliģija sastāv vienīgi no aizliegumiem: ja kaut kas garšo labi, tad to nedrīkst ēst; ja kaut kas labi izskatās, uz to nedrīkst skatīties; ja kaut kas labi skan, tad to nedrīkst klausīties; ja ir kaut kas patīkams, tad to nedrīkst darīt!

Viņi cīnījās slikto grēka cīņu un, to darīdami, secināja, ka reliģija ir grūta, nogurdinoša un drūma. Visām viņu pūlēm turēt baušļus nebija nekādas jēgas. Tā vietā viņiem vajadzēja cīnīties labo ticības cīņu. Kad viņi saprata, ka uzvarai nepieciešamo spēku var saņemt tikai tad, ja pazīstam Jēzu Kristu, tie atkal sāka uztraukties.

Lai mēs kļūtu par grēciniekiem, mums nemaz nav jādara kaut kas slikts; savukārt izvairīšanās no sliktiem darbiem mūs nedara par kristiešiem. Viss, kas mums jāpaveic, lai kļūtu par grēciniekiem, ir jāpiedzimst, jo mums visiem kopš dzimšanas piemīt grēcīga daba. Bībele saka, ka „katra netaisnība ir grēks” (1. Jāņa 5:17) un „nav neviena taisna, it neviena”, „jo visi ir grēkojuši” (Rom. 3:10, 23). Kaut arī dažiem ir samērā viegli atturēties no sliktiem darbiem, tomēr viņi nav labāki par vājajiem, kas kristīgajā dzīvē cieš acīm redzamu sakāvi.

Kādā virzienā mums vajadzētu pielikt pūles, lai iegūtu patiesu ticību jeb uzticību? Daži apgalvo, ka jāpieliek pūles, lai izveidotu ticību. Bet es tomēr gribētu atgādināt, ka ābele ražo ābolus tāpēc, ka tā ir ābele, nevis tāpēc, lai kļūtu par ābeli. Ja tu vēlies ābolus, tad tev vajadzīga ābele. Ja tu vēlies īstu ticību, tad pievērs uzmanību tās cēloņiem.

Protams, tā ir vienkāršota pieeja, bet tāpēc jau tā nekļūst aplama. Ražas veidošanās procesā āboli ne uz brīdi nav šķirti no ābeles. Atdarinājumi no vaska vai plastmasas ārēji var izskatīties kā īsti, bet to garša, protams, nav pat līdzīga īstu ābeles ābolu garšai.

Atceros, kā bērnudārza laikā svinējām dzimšanas dienas. Tad tika atnesta mākslīgā torte, un mēs visi dziedājām „Daudz laimes!”. Taču mēs nekad šo torti negriezām! Jāatzīst, ka dažas no šīm tortēm izskatījās diezgan slikti: ģipsis bija samircis, bet vasks 10 gadu lietošanas laikā — daļēji notecējis. Tomēr citas izskatījās ēdamas, un es atceros vilšanos, kad nodarbības beidzās un torte palika nesagriezta.

Imitācijas vienmēr izraisa tādas jūtas. Arī ticības imitācija beigās nes vilšanos, kaut arī sākumā tā var glaimot patmīlībai.

Ja es vēlos ticību, man nav jāpūlas, lai to izveidotu. Kāpēc? Patiesam kristietim ticība ir tāpēc, ka viņš pazīst Jēzu. Īsta ticība nevar būt pašdarināta; tā rodas kā dabisks rezultāts sadraudzībai ar Dievu.

Lai kādam uzticētos, jāīstenojas vismaz diviem nosacījumiem. Pirmkārt, jāatrod kāds, kas ir pilnīgi uzticams, un, otrkārt, ar šo personu ir jāiepazīstas. Lai arī cik šī persona būtu uzticama, ja tu viņu nepazīsi, tu tai neuzticēsies.

Tas ir spēkā arī pretējā virzienā. Persona var būt pilnīgi neuzticama, taču tu turpināsi tai uzticēties, kamēr neiepazīsi to, bet, kad tu to iepazīsi, tu automātisti atteiksies uzticēties!

Iespējams, ka būsi dzirdējis, kā kāds vīrs savu zēnu uzcēla uz kāpnēm un lika tam lēkt. Kad zēns lēca, šis cilvēks pakāpās atpakaļ un ļāva viņam nokrist ar seju pret zemi. Tad viņš tam teica: „Lūk, tā tev būs mācība nevienam neuzticēties.” Tāda ir pasaule, kurā mēs dzīvojam. Pēc nostāstiem, mūsu valsts (ASV — tulk. piez.) pastāvēšanas sākumā bija pieņemts uzticēties katram, kamēr neatklājās, ka attiecīgais cilvēks nav uzticams. Ja kāds cilvēks bija otram parādā naudu, tad viņš to varēja ielikt aploksnē un piestiprināt pie savas mājas vārtiem. Viņš droši varēja aizbraukt brīvdienās, zinot, ka neviens tai nepieskarsies, izņemot cilvēku, kam tā domāta. Pat tad, ja viņš atgriezās tikai pēc nedēļas, nauda vēl joprojām atradās turpat. Bet šodien mēs dzīvojam paaudzē, kurā cits citam neuzticas tik ilgi, kamēr attiecīgais cilvēks nepierāda savu uzticamību.

Bībele apliecina patiesību, ka Dievs ir pilnīgi uzticams. Kaut arī tā ir taisnība, daži tai tomēr netic. Un vienīgais iemesls ir tas, ka viņi Dievu nepazīst. Katrs, kas aizdomīgi uzlūko Dievu, jau ar to vien parāda, ka Viņu nepazīst. Tas tādēļ, ka pazīt Dievu nozīmē Viņam uzticēties.

Ja tu iepazīsti kādu, kas ir pilnīgi uzticams, tu, protams, viņam tūlīt arī uzticies. Un šajā gadījumā tev nav sevi jāapstrādā — viss notiek dabiski. Uzticēšanās Dievam — tas ir pirmais, ko darām pēc tam, kad esam iepazinuši Viņu, un mums nav ar to īpaši jānodarbojas. Īsta ticība nozīmē uzticēties Dievam, lai arī kas notiktu. Ticība ir uzticēšanās Dievam gan traģiskos brīžos, gan tad, kad viss rit gludi. Patiesa ticība uzticas Dievam gan tad, kad avarē lidmašīna, gan tad, kad izžūst aka; tā uzticas gan dzīvē, gan nāvē. Un doma, ka ticības pamatu veido saņemtās atbildes uz lūgšanām tieši tā, kā to gaidām, ir velna izgudrota pseidoticība.

Patiesā ticība nav pašmērķis. Tā nenāk pie tiem, kas to meklē, bet gan pie tiem, kas to nemeklē, taču tiecas pēc Jēzus. Ticība vienmēr ir vērsta uz kādu mērķi, bet, ja ticība pati kļūst par mērķi, tad tā mūs iznīcina.

Īsta ticība ir rezultāts personīgām attiecībām ar Dievu. Kā to panākt? Tāpat kā iepazīstoties ar jebkuru citu — sarunājoties. Mēs mēdzam kontaktēties runājot, uzklausot, kopīgi kaut kur dodoties un darbojoties. Kristīgajā dzīvē ar Dievu varam runāt lūgšanā. Uzklausīt Viņu varam, lasot Viņa Vārdu, bet iet un darboties kopā ar Viņu varam, ja iesaistāmies kalpošanā un misijas darbā. Iepazīšanās ar Dievu ir ticības dzīves neatņemama sastāvdaļa. Kad ik dienas uzturam ciešas attiecības ar Kungu, iemācāmies Viņam uzticēties, tas kļūst pats par sevi saprotams. Tāda ir ticība šī vārda visaugstākajā nozīmē.

Ticība jeb uzticība ir Dieva dāvana. Ef. 2:8 teikts: „Jo no žēlastības jūs esat pestīti ticībā, un tas nav no jums, tā ir Dieva dāvana.” Ir tikai viens ceļš, kā tādu dāvanu saņemt — jānonāk ciešā saskarē ar tās devēju. Kā nokļūt ciešā saskarē ar Dievu, lai saņemtu šo dāvanu? Uz ceļiem atvērtā Dieva Vārda priekšā.

Lūgšanas galvenais mērķis ir iepazīšanās un sadraudzība ar Dievu, nevis atbilžu saņemšana. Bet kristieša liecības galvenais nolūks ir stāstīt par Dieva mīlestību, nevis atskaitīties par saņemtajām atbildēm.

Tātad — kas ir ticības labā cīņa? Tā ir jau esošā ticības mēra pieņemšana (Rom. 12:3) un lietošana ar nolūku, lai katru dienu tuvāk iepazītu Dievu; tā ir Jēzus iepazīšana, lai varētu Viņam uzticēties dabiski un pašsaprotami. Es nekad necīnos par ticību, bet cīnos par to, lai iepazītu Dievu. Turklāt šāda Dieva iepazīšana ik dienas prasa pūles. Velns zina — ja tu iepazīsi Dievu, tad saņemsi glābjošo spēku (1. Jāņa 5:4). Tāpēc sātans dara visu, lai tevi novērstu un atturētu no tā, ka tu pavadi laiku kopā ar Dievu.

Es iesaku tev, mans draugs, pielikt pūles, lai iepazītos ar Dievu. Kad tas notiks, tu saņemsi ticības dāvanu kā pašu par sevi saprotamu. Kāda brīnišķīga priekšrocība iepazīties ar lielo Visuma Dievu, ar Dievu, kuram var uzticēties, jo Viņš ir uzticams! Es aicinu tevi jau šodien iepazīt viņu kā savu Draugu.

Dārgais Tēvs Debesīs! Pateicamies par Tavu labo vēsti, ka kristieša dzīve ir tik vienkārša. Piedod mums mūsu aplinku ceļus, manevrus un trikus, ko esam lietojuši, mēģinādami iegūt īstu ticību. Lūdzam, atbrīvo mūs, lai nepaļaujamies uz ko citu kā vien uz Tavu žēlastību un spēku, un iepazīstini ikvienu no mums ar sevi, lai Jēzus patiesā ticība ienāktu mūsu dzīvē. Pateicamies, ka Tu uzklausi mūsu lūgšanu. Jēzus vārdā — āmen.

Kā atrast Kristu

Vai tev kādreiz ir šķitis, ka Dievs ir pazudis? Vēsturē ir valdījuši laiki, kad šāda nojauta ir bijusi spēcīga. Cilvēki pat ticēja, ka Viņš ir miris. Ja Dievs nav pa zudis, tad kāpēc Viņu ir tik grūti atrast?

Pirms nedaudz gadiem lasīju kādu vēstuli, ko bija rakstījis jauns koledžas vecuma cilvēks. Es nekad nevarēšu aizmirst šo palīgā saucienu:

„Daudzi no mums, jauniem un uzticīgiem draudzes locekļiem, ir nonākuši izmisumā. Mums ir kāda sevišķi liela, plaša un dziļa vajadzība, kas netiek apmierināta. Mēs ciešam badu, jo netiekam baroti. Lūdzu, uztveriet mani nopietni, jo es zinu, ko runāju. Katru dienu jauni cilvēki atstāj draudzi bez cerībām un ar rūgtumu sirdī, kamēr citi neuzskata par vajadzīgu pat pievērst uzmanību ticībai, jo viņi tajā nesaskata nekādas izejas.

Mums vairs nav vajadzīgas svētrunas par liecināšanu citiem. Vairakkārt ir ieteikts dalīties ar citiem Evaņģēlijā, taču, domājot par to, atklājas, ka mums nav ko teikt. Kā mēs varam citus pārliecināt atgriezties pie Kristus, kad vairums no mums nemaz Kristu nepazītu, ja Viņš nāktu?

Mums nepieciešams, lai pašiem kāds pastāsta par Dievu. Mēs zinām daudz, bet nepazīstam Kristu. Mūs neviens nekad nav iepazīstinājis ar Viņu, un, ja Dievs neizdarīs brīnumu un neatklās sevi, tad mēs Viņu nekad neiepazīsim.

Lūdzu, pamāciet mūs, kā iepazīt Dievu un Viņa raksturu. Garīgā ziņā mēs esam zīdaiņi. Mums vajadzīgs Jēzus. Mēs ilgojamies Viņu iepazīt. Parādiet mums no savas pieredzes, kā ar Viņu sarunāties. Mūsu lielākā vajadzība ir pazīt Dievu. Vai jūs varat mums parādīt, kā Viņu atrast?”

Jautājums „kā atrast Kristu?” ir aktuāls ne tikai divdesmitgadīgiem jauniešiem. Pat tādi, kas jau 20 gadu ir bijuši uzticīgi draudzes locekļi, mēdz ciest sakāvi, mēģinādami atrast Kristu. Reiz kāds savu izmisumu aprakstīja šādi: „Man šķiet, ka Dievs nezina pat manu adresi.”

Interesanti uzsvērt, ka arī Bībelē minētos cilvēkus ir nodarbinājusi tā pati problēma — mēģinājumi atrast Dievu. Īj. 23:3 atbalsojas izsalkušas dvēseles izmisīgs sauciens: „Ak, kaut es mācētu Viņu atrast!” Am. 8:12 runā par kādu ļaužu grupu, kas skrien no vienas jūras uz otru, no krasta uz krastu, meklēdami Kunga vārdu un nespēdami to atrast.

Vai tas tev nelaupa drosmi? Daži šaubās, vai Dievu maz ir iespējams atrast. Bet vai cilvēks spēj vismaz rosināt Dieva meklēšanu?

Bībele norāda, ka dažiem meklēšanā veicas. Tādu nav daudz. Mat. 7:14 aprakstīti divi ceļi, kas nosaka mūsu galīgo likteni. Kaut arī vairums no mums iet pa plato ceļu, kas aizved nāvē, tomēr dažiem izdodas atrast šauro ceļu, kas ieved dzīvībā. Jēzus saka: ja mēs meklēsim, tad atradīsim atvieglojumu savām dvēselēm (Mat. 7:7; 11:29), un Dievs apsola: ja mēs Viņu no visas sirds meklēsim, mēs Viņu atradīsim (Jer. 29:13), jo Viņš nekad nav tālu no mums (Ap. d. 17:27).

Kā redzams, Dieva meklēšana tiek atbalstīta. Nav jāgaida, kad pie mums ieradīsies īstais runātājs vai arī kad garīdzniecība mūs pārliecinās, ka mums vajadzīgs Dievs. Citi mums var palīdzēt iepazīt Dievu, tomēr, lai kur mēs arī būtu, Dievs pats cenšas mūs vilkt pie sevis, pat pirms mēs lietojam laiku un spēkus Viņa meklēšanā.

Man nāk prātā līdzības, ko Jēzus stāstīja par pazudušo avi, pazudušo grasi un pazudušo dēlu (Lūk. 15. nod.). Muitnieki un citi „grēcinieki” drūzmējās ap Viņu un dedzīgi klausījās Viņa vārdos. Ārpus pūļa esošie farizeji un bauslības mācītāji sāka kurnēt savā starpā: „Šis pieņem grēciniekus un ēd kopā ar tiem.”

Jēzus atbildēja, līdzībā attēlodams lielo patiesību, ka Dievs mūs meklē un ka Viņa pieliktās pūles pārspēj mūsu mēģinājumus atrast Viņu. Un šajā trīskāršajā līdzībā ir iedrošinājums, jo tajā nav parādīts tikai Dievs, kas meklē cilvēku. Tā mums pastāsta arī par ļaužu šķiru, ko Viņš meklē.

Pirmajā stāstā gans, kura ganāmpulkā bija simts avju, pamanīja, ka vienas trūkst. Avs bija pazudusi kādā nomalē. Ja dzīvnieku atstātu vienu un bezpalīdzīgu, tas turpinātu klejot, līdz aizietu bojā. Pat tad, ja avs apzinājās savu nožēlojamo stāvokli, tā nezināja ceļa atpakaļ. Gans nekavējoties devās uz šo mežonīgo nomali un meklēja avi, kamēr to atrada. Ar lielu prieku viņš to atnesa mājās un, sasaucis draugus un kaimiņus, sacīja: „Priecājieties ar mani, jo es savu pazudušo avi esmu atradis!”

Jēzus paskaidroja, ka mēs tiekam glābti nevis tad, ja meklējam Dievu, bet gan tad, ja atsaucamies, kad Dievs meklē mūs. Tāpat kā avis, arī mēs varam zināt, ka esam pazuduši, bet nezinām ceļu atpakaļ. Taču Dievs dodas mūs meklēt.

Jēzus otrā līdzība vēstīja par sievu, kurai bija 10 sudraba grašu. Kādu vakaru, tos pārskaitot, viņa atklāja, ka viena no šiem grašiem trūkst — iespējams, ka tas pazaudēts pašas mājā. Viņa paņēma lukturi un izstaigāja visu māju, pārmeklēdama katru kaktiņu. Lai arī cik niecīgs šis sudraba gabals bija visas saimniecības mantu un putekļu vidū, tā joprojām bija vērtība viņas acīs.

Ievērojiet, ka grasis bija pazudis nevis kaut kur kalnos vai savvaļā, bet mājās. Grasis nemaz nezināja, ka ir pazudis. Tomēr īpašniece to zināja labāk un tāpēc meklēja, kamēr atrada. Un tam par godu viņa sarīkoja viesības. Ar to Jēzus uzsvēra, ka vienas dvēseles vērtība Debesīs nekad nevar tikt novērtēta par augstu.

Tad Viņš savu vēstījumu pabeidza ar līdzību par pazudušo dēlu — par šo nepateicīgo dēlu, kas ar iepriekšēju nodomu izlēma iet pazušanas ceļu. Viņš paņēma sev līdzi, cik vien daudz bagātības varēja, un devās uz tālu zemi. Tur viņš bija ieplānojis aiziet pazušanā, aizbēgot un cenšoties aizmirst savu tēvu. Kādu laiku tam šķita, ka īstā veiksme ir rokā — viņš bija atradis draugus, kas palīdzēja tērēt naudu izpriecām. Bet tad pienāca diena, kad krājumi beidzās. Viņam nācās atteikties no mēteļa, uzvalka un svītera. Viņš atteicās arī no vestes un krekla, bet, kad pašam bija jākļūst par cūkganu, viņš atcerējās tēva mīlestību. Šīs mīlestības spēks to vilka atpakaļ, un viņš sev teica: „Es celšos un iešu mājās pie sava tēva.”

Vai ir iespējams, ka tiek piedots tīšs grēks? Vai Dievs piedod atkritējiem, kuri plāno doties pazušanā? Šī līdzība rāda, ka pat tad, ja zinām ceļu atpakaļ, Dievs vēl joprojām paliek pie vārtiem mājas priekšā un ar tālskati vēro ceļu. Kad Kungs mūs ierauga, Viņš izskrien pretī, lai no jauna ar lielu prieku mūs uzņemtu.

Šajās trīs ilustrācijās Jēzus parāda Tēva laipnību un labsirdību. Dzīvē katrs no mums savā ziņā ietilpst kādā no šīm kategorijām. Mēs varam būt pazuduši un nezināt ceļu atpakaļ; varam nemaz nezināt, ka esam pazuduši; mēs varam arī tīšām nolemt iet pazušanā, kaut arī zinām ceļu atpakaļ. Jēzus mūs pārliecina, ka Dievs meklē visus ļaudis. Visi ir dārgi, un Debesis priecājas vienmēr, kad kāds tiek glābts.

Lūk, ar ko nodarbojas Dievs. Lūk, ko nozīmē pestīšanas plāns. Dievs nav izvairīgs, un Viņš nespēlē paslēpes, kad mūsu mūžības liktenis ir apdraudēts. Viņš necenšas no mums izvairīties. Tieši otrādi — mēs kalpojam Dievam, kas nekad mūs neatstāj klejojam vienatnē, vienalga, vai mēs zinām, ka esam pazuduši, vai nē, vai zinām ceļu atpakaļ vai nē. Dievs jebkurā gadījumā uzņemas iniciatīvu, palikdams kopā ar mums, vilkdams mūs pie sevis un gaidīdams, līdz apjaušam Viņa klātbūtni. Mēs turpinām meklēt Viņu, jo Viņš pirmais mūs meklēja. Mēs mīlam Viņu, jo Viņš pirmais mūs mīlēja — nepārtraukti, sākot no godības pasaules līdz grēka un nelaimes pasaulei. Viņš vienmēr mūs meklē.

„Labi,” daži teiks, „ja jau Kristus mūs meklē, kāpēc ir tik grūti Viņu atrast?”

Kopš paša sākuma, kad grēks ienāca pasaulē, problēma joprojām paliek tā pati. Mēs nevaram Viņu atrast tāpēc, ka lielāko daļu laika, enerģijas un pūliņu izlietojam, lai bēgtu no Viņa dažkārt pat vēl pēc tam, kad esam Viņu atraduši.

Ādams iebēga Ēdenes dārza biezoknī, zinādams, ka Dievs drīz nāks runāt, kā Viņš to mēdza darīt katru dienu. Pēc tam kad Ādams bija rīkojies pret Dieva gribu, tas baidījās Viņu satikt. Viņš atrada biezu krūmu un paslēpās aiz tā, cerēdams, ka Dievs to neieraudzīs. Bet Dievs viņam sekoja.

Jēkabs no savām mājām un ģimenes aizbēga tuksnesī. Brālis gatavojās viņu nogalināt, un viņš saprata, ka dzīvība ir briesmās. Nespēkā viņš nogūlās putekļainā ceļmalā un, nolicis galvu uz akmens, centās aizmigt. Tad viņš redzēja simboliskās kāpnes, kas no zemes sniedzās Debesīs. Izrādījās, ka Dievs viņam bija sekojis. Jēkabs jutās aizkustināts un saprata, ka Dievs joprojām viņu mīl, neskatoties uz viņa nodevību.

Arī Jona bēga no Dieva, jo nevēlējās nest vēsti niniviešiem. Uz kuģa atklātā jūrā pravietis nolēma, ka ir izdevies aizbēgt, bet Dievs sekoja tā gaitām pat tad, kad viņš bija vaļa vēderā.

Sauls no Tarsas centās nonāvēt katru Jeruzalemes kristieti. No turienes viņš devās uz Damasku, lai atkal nogalinātu kristiešus. Dievs tam sekoja, vēlēdamies piedot pagātni un būdams gatavs palīdzēt, lai Sauls varētu izveidot jaunu dzīvi Viņā. Ceļā uz Damasku Viņš Saulam atgādināja mirstošā vīra lūgšanu: „Tēvs, nepielīdzini tiem viņu grēku.”

Aiziet no Dieva ir ļoti grūti, bet bieži mēs izmēģinām visu iespējamo — izmantojam katru izdevību veikt kādu manevru vai bēgšanas mēģinājumu. Un visos gadījumos mēs cenšamies aizbēgt no vienas un tās pašas lietas — padošanās. Mēs mēģinām izvairīties no rūgtās patiesības, ka neesam spējīgi valdīt pār savu dzīvi un mūžības lietām. Mūsu lepnums un patmīlība labprātīgu padošanos padara ļoti grūtu. Mūsu cilvēciskajai dabai patīk reliģija, kuru varētu nosaukt par „dari pats” — reliģija, kas ir paļaušanās uz savām spējām un iekšējiem resursiem. Mēs vēlamies balstīties uz tā, ko spējam paši, tāpēc arī izdomājam dažnedažādus ceļus, kā izvairīties no padošanās Dievam.

Bieži mēs cenšamies būt aizņemti ar tādām svarīgām lietām kā mācības un darbs, lai tikai nebūtu nopietni jādomā par jautājumiem, kas skar laiku, mūžību un attiecības ar Dievu. Koledžu studentiem patīk sūdzēties, ka tiem esot pārāk daudz darāmā un tāpēc nekam citam neatliekot laika. Taču, kad atskatos uz saviem koledžas gadiem, tie šķiet visbezrūpīgākie manā dzīvē, jo katrs turpmākais gads atnes jaunus pienākumus un atbildību, bet laiks skrien arvien ātrāk un ātrāk. Kāds man iedeva grāmatu ar intriģējošu nosaukumu — „Kā pavadīt diennakts 24 stundas”. Es ceru to kādreiz izlasīt. Neesmu to vēl izdarījis, jo nav bijis laika!

Ja mēs necenšamies bēgt, slēpjoties ikdienas rūpēs, tad ienirstam izpriecās. Mēs nepārtraukti bēgam no sevis un Dieva, vienmēr meklēdami jaunas aizraušanās, kas attur no domām par nākotni. Tā ir bēgšana izpriecās. Mēs mūžīgi esam nemierīgi jeb, moderni izsakoties, mūsos attīstās hiperaktivitātes sindroms. Ja neizdodas aizpildīt laiku ar darbošanos vai izpriecām, tad kļūstam ārprātīgi, jo pasaulē visnežēlīgākā spīdzināšana ir tā, ka pietiek laika pārdomām par Dievu un mūžību. Kaut arī sūdzamies, ka esam pārstrādājušies, tomēr jūtamies apmierināti, jo tā izvairāmies no padošanās Dievam.

Cits veids, kā paglābties, ir viltus dievbijība. Mēs izkopjam dievbijīgas uzvedības formas un reliģiozu leksiku. Mēs iemācāmies viltot, tēlot un izlikties, ka esam tuvu Dievam. Ja mums nav pieņemamas personīgas atkarības attiecības ar Dievu, tad pamanāmies no Viņa vairīties tā, ka mūsu vairīšanās izskatās pēc pieķeršanās. Mums patīk pavadīt daudz laika, pārspriežot un sīki analizējot reliģiskas tēmas. Parasti šādam teātrim nav nekādas praktiskas nozīmes, tas tikai demonstrē mūsu prāta izveicību un rada cilvēkos maldīgu iespaidu, ka esam dievbijīgi.

Tomēr visu laiku, kamēr tīšām cenšamies aizbēgt no Dieva, Viņš mums seko, atrazdamies tuvumā, palīdzēdams, mums to nezinot, un vadīdams, kad mēs to nenojaušam. Viņš paliek kopā ar mums, meklēdams izdevību likt mums saprast, ka mīl mūs un rūpējas par mums pat tad, kad bēgam no Viņa.

Ir arī vēl kāds smalkāks veids, kā bēgt no Dieva. To dažkārt nemaz nenojaušam vai nevēlamies pieļaut. Kad esam izjutuši nepieciešamību pēc Dieva, var gadīties, ka joprojām aizķeramies pie jautājuma par padošanos Viņam. Tad mēs mēģinām iet paši savu pestīšanas ceļu. Mēs uzņemamies iniciatīvu meklēšanā, domādami, ka esam spējīgi atrast Dievu.

Daudzi pūlas, lai mainītu savu uzvedību, jo tad rezultāti ir redzami. Mēs cenšamies atrast Dievu, analizēdami sevi un lietodami psiholoģisku pieeju, kuras centrā nav Dieva un kuru nevada Kristus. Mēs cenšamies izskaust savus grēcīgos ieradumus, sliktās domas, savu ļaunumu. Ja izdodas mainīt uzvedību; ja spējam būt labi, tikumiski cilvēki, tad domājam, ka esam atraduši Dievu.

Dažreiz domājam, ka esam atraduši Dievu jau tad, kad mūs pārņem laimes pilnas jūtas un emocionāls pacēlums. Jūtu reliģija nav pamatota uz Dieva Vārda. Mēs meklējam attiecīgo atmosfēru un cenšamies atrasties kopā ar „pareizās šķiras” ļaudīm. Šajā gadījumā veiksme Dieva meklēšanā tiek vērtēta pēc asaru skaita, kas izlietas, trīsām, kas pārskrien pār muguru, pēc blāvā apgaismojuma un mūzikas, kas palīdz mums justies dievbijīgi. Mēs iedomājamies: ja vien nokļūsim īstajā vidē, tad saņemsim pietiekami stipru garīgu „injekciju”, ar kuru pietiks līdz nākamajai lielajai emocionālajai atdzimšanai.

Tā šie bēgšanas mēģinājumu veidi turpinās kopš brīža, kad esam sapratuši savu vajadzību pēc Dieva. Mēs cenšamies izbēgt, atsaucoties uz aicinājumiem no katedras, apmeklējot dievnamu vai mācītāju. Mēs cenšamies izbēgt, nolemjot nekad neatkārtot kādu noteiktu rīcību. Mēs dodam visu veidu solījumus un visādi pūlamies. Tomēr, laikam paejot, mūsu lūgšanu istabiņā izzūd ceļgalu nospiedumi, bet uz plauktā noliktās Bībeles, kurā atspoguļota Jēzus dzīve un raksturs, krājas putekļi.

„Labi,” dažs teiks, „tas tiesa, ka mēs bēgam no Dieva. Bet ko mēs tur varam darīt? Kā lai padodamies?”

Vispirms vajadzētu ilgoties pēc kaut kā labāka par to, kas mums ir šodien. Šī vēlēšanās nedrīkst būt radusies mūsos pašos; tai jānāk tikai no Tēva, Dēla un Svētā Gara. Visi trīs pastāvīgi darbojas, lai to īstenotu.

Nākamais solis — mums jāiegūst zināšanas par pestīšanas plānu. To Dievs mums neuzspiež; mums jānokļūst vidē, kur tās atrodamas — tur, kur tiek lasīts, runāts vai mācīts Dieva Vārds. Dievs necenšas mums uzspiest savu glābšanas plānu ar varu. Bieži reliģiozi ļaudis cenšas apsteigt Svēto Garu. Kamēr Svētais Gars runā laipnā, klusinātā balsī, tie cilvēkus slānī kā ar rungām, līdz aizdzen projām no Dieva. Bet Dievs nav uzmācīgs. Viņš ir kopā ar mums, nekad neuzspiezdams sevi, taču arī nekad neatstādams mūs. Kad mēs bēgam, Viņš ir tieši aiz mums.

Trešais solis nākšanā pie Kristus ir atzīt, ka esam bēguši un visādos veidos centušies izvairīties no Viņa. Ja ilgāk pavērosim sevi, tad pamanīsim savu grēcīgo stāvokli. Dievs nedarbojas tukšgaitā. Viņš palīdz mums saskatīt sevi ne tādēļ, lai kavētos pie mūsu kļūdām, bet tādēļ, lai mēs patiesi saprastu savu bezpalīdzību un to arī atzītu bez atrunām vai taisnošanās.

Pēdējais solis nākšanā pie Kristus ir visgrūtākais, un daudzi, nonākuši pie šī ceļa staba, no jauna sāk bēgt. Mums jāatzīst, ka nespējam sevi manīt. Kaut arī Dievs seko mums, kad bēgam, Viņš nevar mums palīdzēt, kamēr neesam nonākuši līdz savai lielajai vajadzībai. Gluži kā izšķērdīgais dēls, mēs nevēlamies nākt pie Jēzus, kamēr savus resursus neesam izsmēluši. Kāda rakstniece ir teikusi: „Kungs neko nevar darīt cilvēka atveseļošanās labā, kamēr tas, pārliecinājies par savu vājumu un atstājis savu pašpaļāvību, nav nodevis sevi Dieva vadībai. Tikai tad viņš var saņemt dāvanu, ko Dievs ilgojas dot. Nekas netiek liegts dvēselei, kas izjūt vajadzību.” („Laikmetu ilgas”, 300. lpp.)

Kad cilvēki cenšas atrast Kristu, neaptvēruši savu lielo vajadzību pēc Viņa un neatzinuši, ka viņu pašu spēki ir nepietiekami, tie vienmēr cieš neveiksmi. Daži ir spiesti piedzīvot nevajadzīgas grūtības, pirms tie atzīst vajadzību pēc Kristus. Tas ir tāpat kā nejust vajadzību pēc ugunsdzēsējiem, kamēr neaizdegas māja. Vajadzības sajūta ir tā, kas rada atšķirības starp cilvēkiem: daži nekad nenonāk līdz mirklim, lai atteiktos no sevis un padotos Dievam.

Vai tev kādreiz ir bijusi sajūta, ka Dievs par tevi nerūpējas? Vai tev kādreiz ir šķitis, ka Viņš nezina pat tavu adresi un tālruņa numuru? Varbūt tu savā dzīvē vēl neesi nonācis līdz padošanās robežai. Tu vēl joprojām domā, ka kaut ko vari veikt pats.

Mēs nespējam atrast Kristu, kamēr nemeklējam Viņu no visas sirds tā, it kā tas būtu dzīvības un nāves jautājums. Mēs to nespējam izdarīt, kamēr neesam atteikušies no sevis un no jebkuriem citiem spēkiem. Kad esam sapratuši savu lielo vajadzību, tad vienīgais, ko varam darīt, ir atzīt savu nevarību un lūgt Dievu, lai Viņš mūs pārņem savā vadībā.

Kā lai izjūtam savu vajadzību? Ir divi ceļi, un vairums no mums diemžēl iet garāko no tiem. Mēs turpinām bēgt. K. S. Lūiss to apraksta tā:

„Izbīlis rodas tad, kad, sekodami risinājuma pavedienam, sajūtam, ka tā otrs gals trīs kādas dzīvas būtnes rokās. Vienmēr satraucoši ir sastapt dzīvību tur, kur šķita, ka esam vieni. „Uzmanies!” mēs iesaucamies. „Tas ir dzīvs!”

Šī ir tā vieta, no kuras tik daudzi atkāpjas [..]. Bezpersonisks Dievs — jā, labprāt. Subjektīvs skaistuma, patiesības un labsirdības Dievs, kas eksistē mūsu prātā — vēl labāk. Bet vislabāk — dzīvības spēks bez formas, kas pulsē mūsos, plašs spēka avots, no kura smelties. Bet dzīvs Dievs, kas tur rokās auklas otru galu — tas ir pavisam kas cits. Tas ir līdzīgi brīdim, kad bērni, spēlēdami laupītājus, pēkšņi apklust: „Vai tiešām istabā bija dzirdami īstie soļi?” Tad pienāk brīdis, kad ļaudis, kas ir pavirši izturējušies pret reliģiju, pēkšņi... atkāpjas. Tie domā: „Vai tiešām mēs Viņu esam atraduši? Mēs nekad nedomājām, ka nonāksim tik tālu!” Vēl sliktāk, ja iedomājas, ka Viņš mūs ir atradis!” (Miracles („Brīnumi”), 96., 97. lpp.)

Un tad mēs piedzīvojam nepatikšanas, vēdergraizes, negulētas naktis, līdz beidzot, balansējot uz Zelta vārtu tilta margām, esam gatavi atdot savu dzīvību pilnībā (Zelta vārtu tilts — lielākais tilts ASV, atrodas pie Sanfrancisko. Tulk. piez.).

Dieva nodoms ir, lai ejam īsāko ceļu. Mēs ļaujam Viņam atrast mūs, labprātīgi nonākot saskarsmē ar Viņa mīlestību un atvēlot laiku, lai pētītu un pārdomātu Jēzus Kristus dzīvi, raksturu un mācības. Šajā īsajā ceļā mēs jutīsim vajadzību pēc Viņa, un, iespējams, citādi nemaz nespēsim dzīvot.

Ja tev šķiet, ka esi bēdzis no Dieva, un tu vēlētos Viņu atrast, kaut arī esi bijis draudzes loceklis jau daudz gadu, tad turpini uzturēties vidē, kur Dievs tevī var darīt savu darbu. Apvienojies ar tiem, kas meklē dziļāku kristīgu dzīvi. Ej uz to draudzi, uz to dievkalpojumu un tajā reizē, kad Dievs īpaši var darboties, kad Svētais Gars var tevi aizsniegt. Krīti ceļos Viņa Vārda priekšā un pārdomā Kristus dzīvi.

Nebēdz. Cik vien iespējams, lūdz no Dieva žēlastību, lai tu tiktu atturēts no bēgšanas. Ticība un žēlastība ir Dieva dāvanas, kuras Viņš vēlas dot visiem, kas lūdz. Tu pats nespēj mainīt savu sirdi; tu nespēj sevi atjaunot. Tu pat nevari saviem spēkiem atgriezties no grēkiem, bet vismaz vari ļaut Dievam tevi aizsniegt.

Negaidi, kad nāks īstais runātājs. Negaidi, kamēr tava dzīve uzlabosies. Negaidi, kamēr tev nāksies pārdzīvot ilgstošu, smagu, ciešanu un raižu pilnu periodu. Es aicinu tevi paņemt no plaukta savu Bībeli, noslaucīt no tās putekļus un katru dienu izlasīt vienu nodaļu no evaņģēlijiem par Jēzus dzīvi. Kad esi beidzis, sāc no gala, meklējot jaunas atziņas un lūdzot par to, ko lasi. Esi atvērts Dievam šajā brīdī, dod Viņam iespēju, kuru Viņš pastāvīgi meklē.

Ja tu no visas sirds meklēsi, kā iepazīt Dievu, tu Viņu atradīsi, jo „nav izteikta neviena lūgšana, kaut arī neveikla, nav izlieta neviena asara, kaut arī slepus, nav izjusta neviena patiesa, kaut arī vāja tiekšanās pēc Dieva, kurai Dieva Gars nebūtu nācis pretī. Jau pirms lūgšana ir izteikta vai sirds ilgas darītas zināmas, Dieva žēlastība nāk pretī, žēlastība, kas darbojas cilvēka dvēselē.” („Kristus līdzības”, 206. lpp.)

Es esmu pateicīgs par to, ka ir Dievs, kas katru dienu mani meklē. Vai tu neesi pateicīgs? Es vēlos ļaut Viņam atrast mani ne tikai savas kristīgās dzīves sākumā, bet visu laiku. Vai arī tu pievienojies man, meklējot šo dzīvo, paša iegūto pieredzi ar Viņu?

Dārgais Tēvs Debesīs! Daži no mums ir pavadījuši daudz laika, domādami, ka mēģina meklēt Tevi, bet patiesībā ir bēguši. Pateicamies, ka esi mums sekojis un neesi atteicies no mums. Mēs lūdzam, ved mūs katru dienu tuvāk un tuvāk sev, lai atrodam Tevi un lai mūsu dvēseles jūt atvieglojumu. Pateicamies par bagātīgo žēlastību un mīlestību. Jēzus vārdā — āmen.

Pietiekami noskumis, lai šķirtos

Vai tev kāds reiz ir licis teikt, ka tev ir žēl, kaut patiesībā tev nemaz nebija žēl? Vai nepieciešamība teikt, ka tev žēl, liek patiesi nožēlot? Nē, tu šajā

gadījumā vari nožēlot vienīgi to, ka tev tas jāsaka. Dažkārt mēs ticam, ka nožēla vai skumjas par grēku

un novēršanās no tā ir process, kam jānorisinās kristīgās dzīves sākumā. Vai novēršanās no grēka ir vajadzīga tikai sākumā vai arī šī pieredze turpinās visā kristieša dzīvē?

Mēģinājums saprast nožēlas būtību var izrādīties ļoti nepateicīgs meklējums. Tu vari kādam pajautāt:

„Kā lai atstāju savus grēkus?” Viņš atbildēs: „Nožēlo.” „Ko tas nozīmē?”

„Tas nozīmē skumt par saviem grēkiem.” „Vai tas ir viss?”

„Tas nozīmē arī novēršanos no grēkiem.”

„Jā, bet kā lai es to izdaru?”

„Tev jānovēršas no grēkiem, nožēlojot tos!” Un šādu satriecošu dialogu iespējams veidot gandrīz ar kuru katru. Esmu to izmēģinājis. Rezultātā secinām: lai nožēlotu, ir jāatstāj grēki, bet, lai atstātu grēkus, ir jānožēlo. Tas gan īpaši nepalīdz grēciniekam, kas cīnās.

Izrādās, ka Bībele runā par diviem nožēlas veidiem.

2. Kor. 7:10: „Jo dievišķas skumjas dod atgriešanās svētību, ko neviens nenožēlos; bet pasaulīgās skumjas nes nāvi.” Dievišķas skumjas liek atstāt grēku, bet pasaulīgas skumjas nav ne desmit centu vērtas, jo šajā gadījumā tevi apbēdina tas, ka esi pieķerts.

Ēsavs reiz centīgi, ar asarām acīs meklēja nožēlu, bet, par spīti asarām, īstām skumjām sevī neatrada vietas. Jūda juta tik spēcīgus sirdsapziņas pārmetumus un bailes no tiesas, ka izdarīja pašnāvību, taču viņā nebija patiesas nožēlas. Cilvēka jūtu spēcīga izpausme vēl nenorāda uz nožēlu; tas pat var būt viens no sātana viltojumiem.

Kas tad izraisa patiesu nožēlu? Kāda ir īstā nožēla vai skumjas, kas pārmaina mūsu dzīvi? Domāju, ka mums visiem dzīvē ir bijusi pieredze, kurā tas tapis redzams.

Bija silta pavasara diena Filadelfijā, Pensilvānijas štatā. Es mācījos trešajā klasē. Nosvīduši un apputējuši mēs, zēni, atgriezāmies no starpbrīža un iegājām zēnu tualetē, lai nomazgātos, aizmirsdami, ka kādai no vecākajām klasēm vēl joprojām turpinās stunda. Mēs nepamanījām, kādu troksni bijām sacēluši, kamēr šīs klases skolotāja neiedrāzās šajā telpā, iesaukdamās: „Kas te galu galā notiek? Jūs trokšņojat kā mežoņu bars!”

Man šķita, viņai nu gan nebija ko darīt zēnu tualetē, turklāt man arī nepatika veids, kā viņa mūs uzrunāja, tāpēc es atcirtu: „Pareizi, tie mēs arī esam!”

Nospriedusi, ka tādi vārdi ir pārāk rupji, viņa to pateica manai skolotājai, kas, pienākusi klāt, sacīja: „Lūdzu, aizej un pasaki K. jaunkundzei, ka tu teikto nožēlo.”

Bet es nemaz nenožēloju. Kā var kļūt žēl izdarītā, ja nav žēl? No tā, ka mana skolotāja lika iet un pateikt K. jaunkundzei, ka man ir žēl, man nekļuva žēl! Tāpēc es negāju.

Nākamajā dienā, kad ierados skolā, satiku savu skolotāju. „Vai tu pateici K. jaunkundzei, ka nožēlo?”

Nu es biju sprukās. Vienīgais, ko tādā situācijā pratu izdarīt, bija vēl vairāk pastiprināt savu vainu, tāpēc sacīju: „Jā, es pateicu.”

Bet viņa jau bija to pārbaudījusi: „Es pajautāju K. jaunkundzei, un viņa atbildēja, ka tu nekā neesot teicis.”

Nu es biju nonācis vēl sliktākā situācijā, un vienīgais, ko varēju izdomāt, bija ļoti klusa atbilde: „Es teicu gan..., bet viņa laikam nebūs dzirdējusi!”

Tad skolotāja lika mani mierā un vairāk par šo lietu nekā neteica. Pagāja laiks, un mēs atstājām skolu. Pārpratums tika aizmirsts līdz brīdim, kad sāku lasīt Bībeli. Jo vairāk lasīju, jo vairāk man atmiņā uzausa dažādi gadījumi, ieskaitot arī to reizi, kad meloju savai skolotājai. Vai tev kādreiz tā ir gadījies?

Tā kādu dienu man nācās uzrakstīt viņai vēstuli, lūdzot piedošanu. Bija kāds iemesls, kura dēļ nožēloju, ka toreiz meloju.

Kas ir šis iemesls, kurš liek nožēlot? Toreiz, kad lasīju Bībeli, tas man nebija īsti skaidrs, bet kopš tā laika esmu par to daudz domājis.

Turpinot lasīt Bībeli, es atklāju, ka nožēla vai skumjas par grēku, kuras spēj nodrošināt pārmaiņas, nav nekas tāds, ko mēs paši sevī varētu panākt. Mēs nespējam izraisīt dievišķas skumjas. Lai arī cik stipri mēs censtos, šī spēka mūsos nav! Kur tādā gadījumā lai to saņemam? Dievišķo skumju avots ir norādīts Ap. d. 5:31: „Dievs Viņu (Jēzu) paaugstinājis sev pa labo roku par Valdnieku un Pestītāju, lai dotu Israēlam nožēlu un grēku piedošanu.” (Angļu tulk., KJV.)

Piedošana ir dāvana! Arī nožēla ir dāvana. Kristus dā vina man spēju noskumt. Nožēla nav mazāka dāvana par piedošanu un taisnošanu, un tā nevar tikt piedzīvota, ja vien dvēselei to nedāvā Kristus.

Interesanti piebilst, ka grāmatā „Ceļš pie Kristus” šī doma ir izvērsta trīs vietās, kur teikts:

„Tieši šajā jautājumā daudzi maldās” vai „tūkstoši ir aizgājuši maldu ceļos”. Pirmajā no tām secināts: „Tieši šajā jautājumā daudzi maldās un tāpēc nesaņem palīdzību, kādu Kristus tiem vēlas dot. Viņi domā, ka nevar iet pie Jēzus, pirms nav nožēlojuši grēkus [..]. Bet vai grēciniekam vispirms jāgaida uz nožēlu, lai viņš varētu nākt pie Jēzus? Vai nožēlai jākļūst par šķērsli starp grēcinieku un Pestītāju?” (21. lpp.) Tūkstošiem cilvēku izpratne par to ir ačgārna. Viņi domā: lai nāktu pie Kristus un Kristus viņus pieņemtu, vispirms vajadzīga nožēla. Taču šī rindkopa saka: lai saņemtu nožēlu, ir jānāk pie Kristus!

Kas tad mums būtu jādara?

„Bībele nemāca, ka grēciniekam būtu jānožēlo grēki, pirms viņš var atsaukties uz Jēzus aicinājumu: „Nāciet pie manis .., Es jūs gribu atvieglināt.” Bez Kristus Gara, kas modina sirdsapziņu, mēs nespējam nožēlot grēkus, tāpat kā bez Kristus nevaram saņemt grēku piedošanu.” (22. lpp.) Jau citētā nodaļa mums māca:

„Ja tu saskati savu grēcīgumu, tad negaidi, kamēr kļūsi labāks. Cik gan daudzi domā, ka viņi nav pietiekami labi, lai nāktu pie Kristus! Vai tu ceri, ka pats spēsi darīt sevi labāku? [..] Palīdzība mums ir vienīgi Dievā [..]. Mēs paši nespējam nenieka. Mums jānāk pie Kristus tieši tādiem, kādi esam.” (26. lpp.) Tātad — kas tev ir jādara, lai nožēlotu? Tev nav jāvilcinās nākt pie Kristus. Šī patiesība ir spēkā gan kristieša dzīves sākumā, gan arī turpmāk. Esmu kristietis jau ilgu laiku, bet tomēr ciešu neveiksmi uzvedības jomā. Kas man ir vajadzīgs? Man vajadzīga nožēla. Kā lai to iegūstu? Vai man jāgaida divas nedēļas, kamēr Dievs nomierināsies pēc manas neveiksmes, un tad jāatgriežas pie Viņa? Nē! Man nekavējoties jānāk pie Kristus, jo Viņš ir vienīgais, kurš man var dot spējas nožēlot tā, ka tas manī radītu pārmaiņas.

Nožēla ir pastāvīga pārveidošanās. Līdz ar katru uz priekšu sperto soli kristieša dzīvē tā kļūst dziļāka. Nožēla ir pastāvīga novēršanās no sevis un pieķeršanās Kristum, un tas mums jādara katru dienu. Tas nav vienas reizes pārdzīvojums. Nožēla man ir vajadzīga šodien, rīt, parīt, un Dievs ir apsolījis man to dot.

Vai šis apsolījums attiecas tikai uz dažiem izredzētajiem? „Tas Kungs negrib, ka kāds pazustu, bet ka visi nāktu pie nožēlas.” (2. Pēt. 3:9 — angļu tulk., KJV.) Ievērojiet frāzi „nāktu pie nožēlas”. Visi var nākt. Un tas nav nekas tāds, ko es varētu darīt; tas ir kaut kas, pie kā es varu nākt. Es vēlētos piebilst, ka nākšana pie Kristus un nākšana pie nožēlas ir viens un tas pats, jo, kad nāku pie Kristus, tad saņemu Viņa doto nožēlu. Tātad — ja savā kristieša dzīvē turpinu nākt pie Kristus, tad turpinu arī nožēlot, un rezultāts tam būs patiesas, dievišķas skumjas par grēkiem un novēršanās no tiem.

Dievs katru aicina nožēlot. Pestītājs pastāvīgi velk cilvēkus pie nožēlas, tiem tikai jāļaujas, un viņu sirdis atmaigs skumjās par grēku. Es vēlos, lai manā dzīvē būtu šāda nožēla. Vai arī tu vēlies?

Ir nedaudz jāpūlas, lai saprastu, ar kādu mīlestību Dievs mūs pieņem. Kādas pūles Dievs no mums prasa, pirms Viņš dāvā nožēlu? Daudzi domā, ka jābūt labiem cilvēkiem, ka jāpūlas, lai sevi uzlabotu, bet patiesībā mums ir jāpieliek pūles, lai atsauktos uz Dieva aicinājumu un nāktu pie Viņa.

Bet kā lai nākam pie Dieva? Daži domā, ka tas nozīmē iziet draudzes priekšā vai aiziet pie mācītāja. Citi ar to saprot apņemšanos kaut ko nekad vairs nedarīt. Jēdziens „nākt pie Kristus” nav taustāms, jo mēs Viņu nevaram redzēt. Ir vairākas versijas par to, ko sevī ietver nākšana pie Kristus, bet patiesībā tas nav nekas cits kā lūgšanas un Viņa Vārda pētījumi.

Ja no katedras cilvēkus aicina iziet draudzes priekšā, bet tiem nepaskaidro, ko nozīmē pašiem nākt pie Kristus, noslīgstot uz ceļiem lūgšanā nākamajā un aiznākamajā dienā, tad viņi nebūs atnākuši pie Kristus uz ilgu laiku. Nākšanai pie Kristus nav dziļākas nozīmes par personīgu dzīvi kopā ar Viņu. Mēs nākam pie Kristus, pētot Viņa dzīvi, raksturu, mācot Viņa Vārdu un lūdzot.

Pēc tam kad esam nākuši, pirmais, ko Viņa Gars liek mums just, ir vajadzības, nevarības un necienības sajūta, kas pāraug nožēlā. Nožēla ir dāvana. Tas nav nekas tāds, ko es daru; nožēla drīzāk ir tas, ko es nespēju nedarīt, ja esmu nācis pie Kristus, jo pestīšanas plāna izpratne grēciniekam liek krusta pakājē nožēlot grēkus, kas izraisīja Dieva dārgā Dēla ciešanas. Tad mēs vispilnīgāk aptveram Dieva mīlestību un vislabāk izprotam grēka grēcīgumu.

Patiesa nožēla nav nemiers par to, ka esmu pārkāpis likumu vai priekšrakstu. Tās ir skumjas, ka esmu pievīlis To, kas manis dēļ atdeva dzīvību. Tāpēc man jānāk ik dienas pie Viņa un jāiepazīstas ar Viņu personīgi, lai saprastu, ko es Viņam nodaru, ja turpinu grēkot.

Visu kristīgajā dzīvē galu galā nosaka personīgās attiecības ar Kristu, tur arī nožēla beidzot ieņem savu vietu. Pētiet Dieva Vārdu ar lūgšanām! Šis Vārds pārliecina par grēku. Tad mēs vispilnīgāk aptveram Dieva mīlestību un izprotam grēka grēcīgumu. Pestīšanas plāna pazīšana vadīs mani nožēlā krusta pakājē ne tikai kristīgās dzīves sākumā, bet arī turpmāk.

Manam tēvam patika mācīt: „Dēls, ir milzums ļaužu, ieskaitot Bībelē aprakstītos, kas pieļāvuši daudz kļūdu. Bet nekad neaizmirsti: atšķirība starp taisnajiem un netaisnajiem ir tā, ka taisnie zina, kā noskumt.”

Esmu daudz par to domājis. Spilgts patiesas nožēlas piemērs atrodams notikumā ar Dāvidu. Par to varam lasīt lielajā nožēlas pilnajā 51. psalmā, kas arī izskaidro, kā radās viņa skumjas. Ievērojiet, ka viņš nostājās problēmas priekšā tieši, bez attaisnojumiem un aizbildinājumiem. „Mazgā mani pavisam tīru no manas noziedzības un šķīsti mani no maniem grēkiem!” (4. pants) Dāvids saprata savu vajadzību un atzina, ka ir bezpalīdzīgs kaut ko darīt savas piedošanas un šķīstīšanas labā. Viņš nelūdza tikai par saviem grēkiem vai ļaunajiem darbiem. Viņš lūdza arī par savu atšķirtību no Dieva, par savu grēcīgo stāvokli un ļauno sirdi. Tas bija kas vairāk nekā tiekšanās pēc piedošanas par pārkāpumu; tas bija arī lūgums par sirds un dzīves šķīstību.

Dāvidam nācās izbaudīt smagus pārdzīvojumus, lai saprastu, ka viņš ir spējīgs arī grēkot. Atceros sarunu ar kādu, kas piedzīvoja lielas patīkamas pārmaiņas. Viņš teica: „Lai piedzīvotu pārmaiņu, viena no lielākajām vajadzībām bija saprast, cik es esmu bezcerīgs grēcinieks.”

„Vai tu darīji nelabojami sliktus darbus?”

„Nē, bet man bija jānonāk pie atziņas, ka esmu spējīgs grēkot.”

Dāvida piedzīvojumi to acīmredzami ir pierādījuši. Tāpēc viņš nelūdza tikai par grēku piedošanu; viņš lūdza arī par to, lai tiktu šķīstīts.

51. psalmā ir atrodams vēl viens dievišķo skumju izskaidrojums: „Vienīgi Tevis priekšā es esmu grēkojis.” Ar to Dāvids saka, ka šis lielais grēks ir bijis pret Dievu. Viņš lūdza: „Šķīsti mani no grēkiem ar īzapu, lai es topu šķīsts, mazgā mani, lai es topu baltāks par sniegu. [..] Radi manī, ak Dievs, šķīstu sirdi.” Viņš nevēlējās tikai pie došanu. Viņš bija pietiekami noskumis, lai atstātu grēku, jo saprata, ka viņa lielākais grēks bija pret Dievu. Tāpēc viņš vēlējās šķīstu sirdi un atjaunotu garu.

Tieši šeit, šajā psalmā, parādās doma, ka kādu cilvēku pārņem dievišķas skumjas. Pasaulīgas skumjas sevī ietver vienīgi nepatiku par to, ka esmu pieķerts likuma pārkāpšanā. Dievišķas skumjas vienmēr ietver sevī kādu cilvēku un salauztu sirdi! Skumt par to, ka esmu salauzis kāda sirdi, nozīmē arī skatīties acīs Jēzum — dzīvai Personai, kuras krūtīs pukst sirds. Lūk, kāpēc ar likumiem un priekšrakstiem, kāpēc ar desmit baušļiem nepietiek. Šiem desmit baušļiem nav jēgas, kamēr tie nav dzīvi kādā personā. Tikai tad var rasties patiesa nožēla.

Tas notika, kad mācījos septītajā klasē. Mans tēvs tolaik vadīja sanāksmes Sagino, Mičiganas štatā. Tur bija kāda maza draudzes skola ar astoņām klasēm, kurā mācījās 13 skolnieku. Mūsu skolotājai bija tikai 18 gadu, un tā bija viņas pirmā skola. Mācību vielu viņa zināja ļoti labi, bet ne to, kā savaldīt šos 13 bērnus. Skolotāja centās darīt visu labāko, taču viņai neveicās, un mācību gada vidū sanāca pedagoģiskā padome, lai izskatītu jautājumu par viņas atlaišanu. Anarhija bija pārāk liela.

Kādu dienu spēļu laukumā zem klases loga daži skolnieki runāja par viņu. Es nācu no ēkas stūra tieši tajā brīdī, kad tie sprieda, ka viņa neesot laba skolotāja un ka viņi cerot uz kādu labāku. Tas tiesa – pat jauniem cilvēkiem nepatīk, ja nav skaidru likumu, kas nosaka visu lietu robežas.

Viņi runāja un runāja, līdz katrs bija izteicis savu nepatiku par skolotāju, un man atlika tikai viņiem pievienoties. Es teicu: „Man arī viņa nepatīk. Man ne...” Tiklīdz es to pateicu, pie atvērtā loga sakustējās kaut kas, ko nevarēju nepamanīt. Es paskatījos uz augšu, un tur bija mana skolotāja. Viņa stāvēja aiz klavierēm un bija pārliecināta, ka mēs viņu neredzam. Bet es viņu redzēju. Nekad neaizmirsīšu viņas izmisuma pilno seju. Viņa neskatījās uz mums. Viņas skatiens bija pievērsts grīdai, un es redzēju, kā rit asaras. Tas mani satrieca, un es pārskrēju mājās. Tonakt nevarēju gulēt. Es biju salauzis kāda sirdi, sirdi, kas man bija darījusi labāko, ko spēja.

Kad nākamajā dienā ierados skolā, es uzrakstīju viņai mazu zīmīti, kurā lūdzu man piedot. Es patiesi biju noskumis. Kāpēc? Vai tāpēc, ka biju pārkāpis skolas noteikumus? Nē. Tāpēc, ka biju licis vilties draugam. Es atcerējos visu, ko viņa bija mums darījusi. Viņa palika pēc stundām, lai palīdzētu skolniekiem. Ziemsvētkos viņa aizgāja uz tirdzniecības centru un katram no mums nopirka vērtīgu dāvanu. Katru dienu pēc pusdienām viņa mums stāstīja interesantus stāstus. Viņa mācīja Vitjēra dzejoli, ko neesmu aizmirsis līdz šai dienai. Tas attēlo nožēlu:

Vēl ceļa malā vecā skola snauž Kā gājējs, piekusis no ceļa;
Un vīnstīgas tās raupjos sānus grauž, Pār palodzēm kā zaļi viļņi veļas.
Rau, vecais skolotāja galds, ko laiks
Nav saudzējis, stāv vientuļš stūrī,

Ar dziļām rētām izvagots tā vaigs,
Tāpat kā soli – pamesti un drūmi.
Uz sienām nemākulīgs ogles raksts,
Un slieksnis nodilis no kājām,

Kas viņam pāri šurpu vilkušās,
Bet skriešus skrējušas uz mājām!
Pirms daudziem gadiem blāzmas stars
Pār mūriem senajiem kad krita,

Un, logu acis vēlreiz aizdegdams,
Ar blāvo ziemas novakaru tikās,
Tas mīkstās zelta cirtās sapinās Un skumjas izgaismoja acīs,
Kad viņas soļi durvīs apstājās...

Kaut kas vēl bija nepasacīts.
Tur grozījās kāds izstīdzējis stāvs –
Mazs zēns, kas viņas sirdī mita;
Kaut slēpās, mulsa viņas tuvumā,

Par visiem labāks, mīļāks viņš tai šķita.
Un viņa bērna sejā lepnums, kauns Ar vīra pašapziņu mijās,
Bet viņas priekšauts, karstos pirkstos glausts, Kā izslāpusi puķe saburzījās.
Tad viņu acu skati sastapās,

Viņš sajuta uz pieres plaukstu vēso
Un dzirdēja, kā nodreb maigā balss,
Kā atzīstoties nedarbos vai grēkā:
„Man žēl, ka atkal priekšā pasteidzos, Es negribēju apbēdināt tevi,”

Zem skropstām brūnās acis paslēpjot, Tā čukstēja: „Jo mīlu tevi!”
Šos bērnišķīgos vaibstus sirmais vīrs
Sirds dziļumos arvien vēl glabā:
Jau četrdesmit gadu smilgas stīdz

Uz viņa naivās mīlestības kapa.
Jau dzīves skarbā skolā gana iets,
Lai saprastu, ka tie, kam veicas labāk, Ar viņu diez vai spētu dalīties
Kā toreiz viņa – mīlestības vārdā.

/ Atdzejojusi Māra Zviedre /

Viņa nožēloja, ka stundā bija atbildējusi labāk nekā viņš. Kāpēc? Tāpēc, ka viņa to mīlēja. Un pamazām es sāku saprast arī mūsu skolotājas mīlestības misiju. Kad atcerējos visu, ko viņa mūsu dēļ bija darījusi, un redzēju, kā viņas sirds salūst manas nepateicības dēļ, salūza arī mana sirds. Es nenoskumu tāpēc, ka biju pieķerts, pārkāpjot skolas noteikumus, bet tāpēc, ka biju salauzis tā cilvēka sirdi, kas mani mīlēja. Es nopriecājos, ka viņai tika atļauts pabeigt mācību gadu. Man bija prieks censties viņas dēļ. Es biju laimīgs nākamajā dienā, kad dzirdēju, ka viņa vēl joprojām strādā! Kopš tā gada viņu vairs neesmu redzējis, bet ceru vēl kādreiz satikt.

Ja kāds man pagriež muguru, pieviļ mani vai runā par mani zem klases loga, man parasti nav vēlēšanās viņu atkal laipni uzņemt. Bet Jēzus tā tomēr dara. Viņš pieņem zagļus, ielasmeitas un naudas mainītājus, aicinādams pie sevis, lai šie cilvēki saņemtu atvieglojumu un mieru. Kad pa īstam apzināmies tos dārgumus, ko sniedz visas Viņa svētības, pacietība un pārdzīvotās ciešanas, tad salūst mūsu sirdis, izraisot patiesas skumjas un ilgas tikt pārveidotiem. Kurš vēlas iegūt patiesu nožēlu? Kas šādam cilvēkam jādara? Tam jānāk pie Jēzus tādam, kāds viņš ir, turklāt nekavējoties.

Kristus laika ļaudis dzīvoja ar uzskatu, kas turpina pastāvēt vēl šodien. Viņi domāja, ka „.. grēciniekam vispirms jānožēlo savi grēki un tikai tad Dieva mīlestība var to apņemt. Viņu skatījumā nožēla ir darbs, ar ko cilvēki nopelna Debesu labvēlību. Un šī doma bija tā, kas farizejiem pārsteigumā un dusmās lika izsaukties: „Šis cilvēks uzņem grēciniekus!” Pēc viņu uzskatiem, Jēzum vajadzēja laist sev klāt tikai tos, kas bija nožēlojuši grēkus.” („Kristus līdzības”, 189. lpp.)

Ja tā ir taisnība, tad nevienam no mums nav nekādu cerību. Ja Viņš nekad nepieņemtu grēciniekus, tad ne man, ne tev nebūtu nekādu izredžu. Bet Viņš mūs pieņem — gan kristīgās dzīves sākumā, gan arī visā turpmākajā dzīvē. Un labestība, kas atklājas, kad Dievs mūs pieņem, salauž mūsu sirdis, jo cilvēks nespēj mīlēt un pieņemt tos, kas viņu ienīst. Jēzus mira par saviem ienaidniekiem, un Viņš ir apsolījis: „Kas nāk pie Manis, to Es tiešām neatstumšu.” (Jāņa 6:37)

Dieva mīlestības pilnā attieksme, kas parādās, pieņemot mūs, izraisa mūsos vēlēšanos mainīt savu dzīvi. Viņš vienmēr pieņem jebkuru, jebkurā laikā, jebkurā vietā, neatkarīgi no nācēja pagātnes. Atcerieties, ka nepiedodamais grēks nenozīmē Dieva atteikšanos no mums, bet gan mūsu atteikšanos no Dieva. Tāpēc šis vārds uzrunā katru nomāktu dvēseli, lai to iedrošinātu „.. pat tad, ja esi nodarījis ļaunu. Nedomā, ka Dievs tev varbūt piedos pārkāpumus un ļaus tuvoties Viņam. Dievs jau ir spēris pirmo soli tev pretī. Kad biji sacēlies pret Kungu, Viņš izgāja tevi meklēt [..]. Satriektu un ievainotu dvēseli, kurai draud bojāeja, Viņš apskauj ar savām mīlestības rokām”. („Kristus līdzības”, 188., 189. lpp.)

Dievs ne vien pieņem agrākos dumpiniekus, bet, „kad tie nožēlo, Viņš sniedz tiem savu dievišķo Garu, apveltī ar visaugstāko uzticību un sūta neuzticīgo nometnē, lai tur tiktu pasludināta Viņa bezgalīgā žēlastība”. („Laikmetu ilgas”, 286. lpp.) Kā jums tas patīk? Tāda ir Dieva labestība!

To es iemācījos no sava tēva. Acīmredzot sekodams savas dzimtenes Norvēģijas tradīcijām, viņš ne visai ticēja rīkstes taupīšanai. Kādu dienu pēc tās „saņemšanas” es smīnēdams ienācu istabā ar avīzi rokā un teicu mātei: „Tas nemaz nesāpēja.” Tā bija liela mana kļūda, jo mamma to pateica tētim, un tad vadzis lūza. Es dabūju pamatīgu pērienu, bet par to nevainoju tēvu.

Vēlāk dzirdēju, kā pazīstams ģimenes konsultants skaidroja cilvēku ieteicamo pārmācīšanu audzināšanas nolūkos: „Nav nekāda pārmācības ierobežojuma ne pret vienu — vai tas būtu jauns vai vecs, kamēr vien šis cilvēks saprot, ka tiek mīlēts un pieņemts. Bet tiklīdz viņš jūtas atraidīts, jūs esat aizgājuši par tālu. Tas arī ir vienīgais ierobežojums.” Mēs vienmēr zinājām, ka tiekam mīlēti un pieņemti. Mēs zinājām, ka tad, kad tēvam nācās mūs pārmācīt, viņa sirds tika salauzta.

Bet visnepatīkamāko pērienu saņēmu tad, kad viņš man pat nepieskārās. Bija vasara. Gola ezera Potavotomi nometne atradās uz kādas salas. Tā bija vasaras nometne Mičiganas štatā. Tēvs ar māti centās mums sagādāt patīkamu izklaidi. Man un brālim bija viss. Mūsu rīcībā bija kanoe, krastmala, motorlaivas, peldēšana, un mēs bijām divi. Tur arī sākās problēma. Nezinu, kā to sauca toreiz, bet tagad to sauc par ģimenes sāncensību. Mēs to saucām par cīņu.

Tas parasti sākās ar nevainīgu joku, bet vienmēr beidzās ar skandālu. Cīņa, cīņa, cīņa. Tēva un mātes atvaļinājuma sabojāšana. Tēvs izmēģināja gan pērienus, gan pludmales prieku, saldā ēdiena un pat vakariņu aizliegšanu. Nekas nelīdzēja. Mēs vēl joprojām klupām viens otram krāgā. Beidzot viņš mūs iesauca būdiņā. Mēs apsēdāmies uz gultas malas, gaidīdami, kas nu būs. Bet viņš acīmredzot vairs neredzēja izejas. Te vairs nebija, ko iesākt. Viņš mēģināja kaut ko izdomāt. Bet nekā. Viņš vēlējās kaut ko pateikt. Bet nebija, ko teikt. Un tad (tā bija viena no retajām reizēm manā dzīvē) es redzēju, kā pār mana lielā, stiprā tēva vaigu sāka ritēt asaras. Labi, es varēju paciest siksnu un „vadža lūšanu”, bet es nevarēju izturēt tēva asaras. Man toreiz tiešām kļuva žēl. Kāpēc? Tāpēc, ka sapratu: esmu salauzis sava vislabākā drauga sirdi, tā, kas manis dēļ tik daudz bija darījis. Es tiešām vēlējos mainīties. Un mēs arī mainījāmies — abi ar brāli kļuvām tuvi draugi.

Kāds bija pārmaiņu iemesls? Esmu domājis par šo pieredzi un par to, kas īsti ir nožēla. Kā var nožēlot? Jūs pamanāt, ka esat salauzis kāda sirdi, kurš jūs mīl, un tas, savukārt, salauž jūsu sirdi. Tas ir nožēlas pamats.

Rom. 2:4 māca, ka Dieva laipnība vada mūs uz nožēlu (angļu tulk., KJV). Tas notiek apmēram tā:

1. Jūs secināt, ka esat grēcinieks, tāds, kas var pievilt citus.
2. Tā kā esat iepazinis Dievu, tad esat arī uzzinājis, ka Viņš jūs mīl un ir jūsu Draugs.
3. Kad izdarāt kaut ko, kas pieviļ Viņu, tad par to esat vīlies arī pats.
4. Jūs saprotat: kaut arī esat Dievu pievīlis, Viņa spēks, žēlastība un pacietība vēl joprojām pastāv. Viņš vēl joprojām jūs pieņem, un tas salauž jūsu sirdi. Kaut kas tāds cilvēkam nav iespējams — to var tikai Dievs!

Atceries, draugs, ka tavu dzīvi nav iespējams mainīt bez ciešām attiecībām ar Kristu, jo tā ir vienīgā iespēja noskumt par grēkiem tā, lai tos atstātu. Es nespēju izturēt, ka manam Draugam ir salauzta sirds. To nespēja arī Pēteris — viens no Kristus mācekļiem.

Vakarā, kad viņš stāvēja pie ugunskura, kāda jaunava to apsūdzēja, ka viņš esot Jēzus māceklis. Tad viņš sāka lādēties un zvērēt: „Es Viņu nepazīstu.” Tieši šīs atteikšanās laikā viņa acis pievērsās Jēzus acīm. Jēzus skatienā neizpaudās dusmas vai aizvainojums. Tas bija skatiens, kam varēja būt tikai Debesu izcelsme. Tas nebija tikai skumju un vilšanās pilns skatiens; tajā varēja saredzēt arī līdzjūtību un gatavību pieņemt nabaga mācekli. Nevarēdams atraut skatienu no Jēzus, Pēteris uzlūkoja bālu, ciešanu pilnu seju, viņš redzēja drebošās lūpas, pār kurām tecēja asiņaini sviedri un kuras raustījās sāpēs. Viņš vēroja, kā ļaudis grūstīja Jēzu; tie pacēla savas ļaunās rokas, lai Viņu sistu, un pat spļāva Viņam sejā.

Bet tas nebija viss, ko Pēteris redzēja. Viņam uzausa vesela atmiņu virtene. Viņš atcerējās dienu, kad Jēzus draudzīgā balss aicināja atstāt tīklus un sekot Viņam; nakti, kurā viņš gribēja iet pa ūdens virsmu, bet Jēzus viņu izglāba no bangojošajiem viļņiem, kad tas sāka grimt; reizi, kad dievnamā viņš ielaidās strīdā par nodokļu maksāšanu un atkal Jēzus viņu izglāba. Viņš atcerējās arī, kā vēl tikai pirms dažām stundām bija lielījies: „Un ja visi pret Tevi apgrēcinātos, tomēr es ne.” Bet Jēzus tad atbildēja: „Sīmani, Sīmani, redzi, sātanam ļoti iegribējies jūs sijāt kā kviešus. Bet Es esmu lūdzis par tevi, lai tava ticība nemitētos.”

Pēkšņi, ar asaru aizmiglotām acīm, Pēteris aptvēra, ka viņš Jēzum šajā naktī ir devis vissmagāko triecienu. Viņš bēga projām no ugunskura vietas, ārā pa vārtiem, tālāk pa tumšajām Jeruzalemes ielām uz vārtiem pilsētas mūrī, lejup pa kalnu, pāri Kedrona strautam, tad augšup uz olīvu audzi Ģetzemanes dārzā. Tur viņš taustījās tumsā, kamēr atrada (tieši to pašu) vietu, kur pirms dažām stundām Jēzus bija pavadījis sāpju brīžus. Tad viņš krita uz sava vaiga un vēlējās mirt. Viņš tiešām bija noskumis. Kāpēc? Tāpēc, ka viņš bija salauzis sava vislabākā Drauga sirdi.

Pēteris dzīvoja. Viņš gribēja mirt, bet tomēr dzīvoja. Kad vēlāk viņš nostājās ļaužu tūkstošu priekšā un aicināja tos nākt nožēlā pie Kristus, viņš zināja, par ko runāja. Kad es un tu būsim izjutuši šādas skumjas par grēku, tad saņemsim Jēzus doto dāvanu. Tad mēs būsim piepildīti ar ilgām tā iepazīt Kungu un Viņa spēku, ka vairs nekad šo Būtni nepievilsim. Lūk, kā tiek mainīta dzīve. Lūk, kā tiek piedzīvota uzvara.

Klausies, draugs! Mums nav nekādu izredžu pašiem mainīt savu dzīvi. To var izdarīt tikai Dievs, un arī vienīgi tad, kad noprotam, ka Viņš ir mūsu tuvākais Draugs, un aptveram, ko Viņam nozīmē mūsu dzīve. Vai tu tam piekrīti?

Es vēlētos, kaut katru dienu varētu gūt arvien dziļāku pieredzi saistībā ar nožēlu. Es arī tevi aicinu censties iepazīt Dievu vēl labāk.

Dārgais Tēvs Debesīs! Mēs pateicamies par Tavu lielo mīlestību. Cilvēku sabiedrībā tāda nav sastopama. Mēs to nespējam izprast, jo bez Tavas klātbūtnes neesam spējīgi rīkoties kā Tu. Pateicamies, ka Tu mūs meklēji, kad bijām nomaldījušies, un pateicamies, ka Tu mūs aicini nākt nožēlā, uz nožēlu un nožēlas dēļ. Mēs zinām, ka Tu esi vienīgais, kas spēj mūs padarīt tik skumjus, ka atstājam grēku. Palīdzi mums piedzīvot tādas attiecības ar Tevi, kas izraisa nožēlu. Pateicamies par Tavu piedošanu un žēlastību. Palīdzi mums atkal un atkal nākt pie Tevis, kā to darīja Pēteris. Āmen.

Garīgs priekšraksts

Kas ir vieglāk — kļūt par kristieti vai palikt kristietim? Jautājot to gan jauniem, gan veciem, esmu saņēmis atbildi, ka grūtāk ir palikt kristietim. Iespējams, ka viņi ir piedzīvojuši atgriešanos pēc kādas evaņģelizācijas sapulces vai reliģiskām pārdomām; varbūt viņus aizkustinājusi kāda dziesma vai svētruna. Bet pēc kāda laika jūtas ir zudušas, un viņi atkal ir iepriekšējā stāvoklī. Iespējams, viņi atklāja, ka veltīgi ir mēģināt pašiem ietekmēt savu taisnību vai ticību, un tad piedzīvoja vilšanos. Kāpēc tā? Vai tas varētu būt tāpēc, ka viņi nezināja, kā dzīvot kristīgu dzīvi? Kas ir kristieša dzīves pamats?

Neatkarīgi no tā, vai nu tu esi pusaudzis, vai arī tev ir sirmi mati un radikulīts, šodien šie jautājumi var skart arī tevi. Kā kristietība var kļūt nozīmīga tavā dzīvē? Kā var iepazīt Jēzu? Es tev gribētu pastāstīt, kā kristieša dzīve kļuva reāla man.

Pēc trīs gadu kalpošanas es nonācu lielās nepatikšanās. Līdz tam sekmīgi aizņēmos svētrunas no citiem mācītājiem, ieskaitot savu tēvu un tēvoci; es veiksmīgi sludināju par pēdējo dienu notikumiem un draudzes doktrīnām. Bet tad kādu dienu es atskārtu, ka manās runās nebija nekā no manis paša domām un pieredzes ar Kristu. Visu laiku mana ikdienas dzīve bija pagājusi bez īstas izpratnes par kristietību. Bet no manis kā mācītāja tika prasīta priekšzīme.

Es jau nolēmu atstāt sludināšanu un iet rakt grāvjus, tomēr man bija skaidrs: ja to darīšu, tad droši vien pavisam atstāšu ticību. Uzaudzis evaņģelizācijas semināru gaisotnē, es nespēju neticēt, ka kādu dienu no Debesīm nonāks Dieva Svētā Pilsēta, un tad visi, kas jebkad dzīvojuši vai miruši, satiksies pirmo un pēdējo reizi. Daži būs pilsētas iekšienē, bet vairums paliks ārpusē. Tad es domāju tā: ja būšu kopā ar vairumu ārpusē, man vismaz būs patīkami apzināties, ka esmu darījis visu labāko, lai izprastu, kas īsti ir ticība. Tad es varētu vicināt dūri pret Dievu un teikt: „Es darīju visu, ko mācēju. Tā ir Tava, nevis mana vaina, ka esmu ārpusē. Labāk atver vārtus un ielaid mani.”

Tā nu es nolēmu darīt visu labāko, ko vien varēju, lai izprastu kristietību. Telšu celšana nometnēs ir mācītāju darbs. Tas viņiem ir ikgadējs treniņš, un šajās reizēs tie ātri piekūst. Kad dažas pirmās teltis ir uzceltas, tie paslēpjas aiz tām, lai apkoptu savus ievainojumus un pava dītu laiku teoloģiskās pārrunās. Atceros, ka daži no šiem tematiem ir bijuši pat nenozīmīgi: kas notiek ar puķi Debesīs, ja to noplūc; vai eņģeļiem tiešām ir spārni utt. Man šīs diskusijas nācās klausīties pastāvīgi, jo acīmredzot cilvēku glābšanas jautājums bija tas aspekts kristietībā, ko katrs pārzināja pilnībā. Tāpēc mēs varējām atļauties pavadīt laiku, runājot par niekiem un tādām lietām, kam nav nekāda sakara ar pestīšanu. Bet tajā pašā laikā cilvēki vēlas zināt, ka viņu grēki ir piedoti, un būt pārliecināti, ka Dievs viņus pieņem.

Tad es dažus no šiem mācītājiem pa vienam pasaucu sānis un uzdevu jautājumus par ticību, reliģiju un to, kā tās var kļūt efektīvas. Kā kolēģis es kautrējos atzīt, ka man pašam ir šādi jautājumi; tāpēc, viņus iztaujādams, lietoju trešo personu: „Pieņemsim, ka manā draudzē ir kāds, kas nesaprot, kā viņš var tikt glābts. Ko lai es šim cilvēkam saku?”

Atbildes bija šādas:

„Saki viņam, ka tam jāsaņem jauna dzīve no augšienes.”

„Labi, bet kā lai viņš to izdara?” „Saki, lai viņš satver Dieva roku.”

„Kā lai es... ē... es gribēju teikt — kā lai viņš to izdara?”

„Viņam jākrīt uz Klints un jāsašķīst.” „Ko tas nozīmē?”

„Tas nozīmē, ka viņam jāraugās uz Jēru.” „Kā lai viņš uzlūko Jēru, ja viņš to neredz?”

„Nu labi, viņam jāskatās ar ticības acīm.” „Un kā lai viņš to dara?” „Pakļaujot savu gribu.”

Ar skumjām jāsaka, ka no nometnes aizgāju vairāk vīlies nekā jebkad. Es jau arī pats savās svētrunās un, dodams citiem padomus, biju lietojis dažas no šīm netveramajām frāzēm, taču, kad sāku meklēt konkrētas atbildes, tās man nekā neizteica. Un es ar sāpēm nopratu, ka daudzi no mūsu reliģiskajiem terminiem un pieņemtajiem izteicieniem cilvēku vairumam nekā nenozīmē. Šie izteicieni nav reāli un saprotami tādam cilvēkam, kas to nekad nav piedzīvojis.

Es biju apņēmies atstāt sludināšanu, bet tad kāds man teica: „Tu vēl neesi pabeidzis meklēšanu pilnā apjomā, jo neesi pētījis grāmatas.”

Man jāatzīst, ka es tiešām lasīju savu Bībeli un lūdzu tikai tad, kad man tas bija jādara. Bet es nolēmu atsākt pētīšanu, lai uzzinātu, kā šīs netaustāmās frāzes padarīt nozīmīgākas.

Es nopirku visas grāmatas, kas bija par ticību, Jēzu un uzvaru pār grēku. Toreiz tādu nebija daudz. Tā nu es nonācu pie grāmatas „Ceļš pie Kristus”, kas nešķita bieza, un bez lielām grūtībām to izstudēju. Es to kādreiz biju lasījis klases priekšā, un tad tas izklausījās garlaicīgi. Bet šoreiz apņēmos to izlasīt visu un pasvītrot katru vietu, kas man kaut ko ieteiks darīt. Es sāku lasīt šo grāmatu un, par nelaimi, pasvītroju gandrīz visu. Es arī atradu, no kurienes cēlušās visas netaustāmās frāzes — tās visas bija šeit. Kad pabeidzu lasīt, mani pārņēma tādas dusmas, ka biju gatavs grāmatu iemest ugunī, jo šīs pasvītrotās frāzes joprojām palika nereālas un netaustāmas.

Kad pārtraucu apsvērt šīs lietas, tad pamanīju, ka manī ir noticis kaut kas savāds. Es to nevarēju izskaidrot, bet, jo mazāk spēju sevi izprast, jo ciešāk apņēmos turpināt meklēšanu. Nolēmu mēģināt vēlreiz, bet tagad pasvītroju ar divām svītrām tikai konkrētus uzdevumus, ko es varētu veikt. Man par lielu pārsteigumu, vajadzēja pasvītrot tikai trīs lietas: Bībeles pētīšanu, lūgšanu un sludināšanu citiem. Tie nebija patīkami jaunumi, jo es labāk lasīju tālruņu katalogu nekā Bībeli, taču nolēmu, ka labāk tomēr izmēģināšu.

Tā nu es apsēdos ar šo nelielo maģisko recepti: katru dienu pietiekami daudz lasīt Bībeli un mazliet lūgt, lai apmierinātu Dievu. Jāieliek šis sajaukums krāsnī pusstundu cepties, un uzvaras kūka gatava. Bet uzvaras kūka neizdevās!

Es nevarēju saprast, ko biju darījis nepareizi. Tad kādu dienu nonācu pie notikuma ar Nikodēmu. Reiz naktī viņš nāca pie Jēzus, lai parunātu. Viņš teica: „Kungs, tu esi liels skolotājs, tāpēc es ar tevi vēlētos pārrunāt dažus svarīgus teoloģiskus jautājumus.”

Vai jūs kādreiz esat ievilināts šādās lamatās? Viņš vēlējās pārrunāt, pētīt un analizēt, bet Jēzus viņam pateica, ka zināšanas par glābšanu rodas, tikai iepazīstot Dievu.

Tad pēc iepriekšējās receptes es vēlreiz atsāku Bībeles lasīšanu un lūgšanas. Taču šoreiz Rakstus pētīju ar īpašu mērķi — lai iepazītos ar Dievu, lai, lasīdams par Jēzus dzīvi un pamācībām evaņģēlijos, uzzinātu, kāds Viņš ir. Un tas radīja pārmaiņas. Es atklāju, ka taisnība nav nekas tāds, ko es varētu izveidot. Tā ir dāvana, kas nāk pati par sevi tad, kad pazīstam Dievu, kad iepazīstam Jēzu Kristu.

Pēc tam esmu meklējis arī citus veidus, kā turpināt savu kristieša dzīvi, citas metodes, kā iepazīt Jēzu, bet nekā neesmu atradis. Visi pārējie labie darbi ir tikai ikdienā ar Jēzu kopā pavadīto brīžu rezultāts. Es pats sevī nevaru radīt pat ticību — arī tā ir Dieva dāvana. Tāpēc viss kristieša dzīves pamats ir Jēzus pazīšana un personīgās attiecības ar Viņu.

Jāņa evaņģēlija 6. nodaļā Jēzus runā par nepieciešamību katru dienu arvien vairāk iepazīt Viņu: „Es esmu dzīvā maize, kas nākusi no debesīm. Kas pie Manis nāk, tam nesalks, un, kas Man tic, tam neslāps nemūžam. Ja kas ēd Manu miesu un dzer Manas asinis, tas dzīvos mūžīgi, bet, kas to nedara, tam nav dzīvības sevī.”

Tas izklausās mazliet nesakarīgi, vai ne? Nez ko domātu Klusā okeāna Dienvidu salu kanibāli, ja šie apgalvojumi būtu vienīgais, ko viņi zinātu par kristietību. Tomēr Jēzus paskaidro, ka Viņš runā par cilvēka personīgo garīgo dzīvi: „Mani vārdi ir gars un dzīvība.”

Ja jūs turpināsit pārdomāt šīs nodaļas apgalvojumus, tad atklāsit, ka Jēzus runā par personīgām, tuvām attiecībām ar Viņu. Jēzus šeit apraksta Viņam veltītu dzīvi, kad mēs varam dzīvot Viņā un Viņš — mūsos. Mums ar Jēzu jāizveido tik ciešas attiecības, ka mūsu griba saplūst ar Viņa gribu. Kungs māca, ka mēs nevaram būt dzīvi kristieši, ja nemeklējam Viņu katru dienu.

Kādu dienu es uzdūros interesantam komentāram: „Neviens nevar būt dzīvs kristietis, ja viņš katru dienu negūst pieredzi Dieva lietās.” Šis apgalvojums gan ir mazliet neskaidrs, jo daži varētu jautāt: „Ko jūs vēlētos teikt ar vārdiem „Dieva lietas”?”

Burta kalps teiktu: „Tas nozīmē, ka mums jātur baušļi. Mums jānopelna ceļš uz Debesīm.”

Pseidointelektuālis teiktu: „Tas nozīmē, ka mums jāpēta un jāanalizē visi svarīgie teoloģijas jautājumi, lai tos sapratu.”

Pozitīvās domāšanas piekritējs teiktu: „Tas nozīmē piespiest sevi ticēt visiem Bībeles apsolījumiem; tie piepildās, ja pietiekami stipri ticam.”

Cilvēks ar patiesu ticību teiktu: „Tas nozīmē garīgi baudīt Jēzus miesu un dzert Viņa asinis, un tas attiecas uz personīgo pieredzi kopā ar Jēzu, kuras pamatā ir ikdienas attiecības ar Viņu.”

Ko tas īsti nozīmē? Reiz izlasīju kādu interesantu komentāru par Jāņa evaņģēlija 6. nodaļu, kurā es gribētu dalīties arī ar tevi:

„Vārda, šīs Debesu maizes, uzņemšana tiek uzskatīta par paša Kristus uzņemšanu. Kad Dieva Vārds tiek uzņemts dvēselē, mēs saņemam Dieva Dēla miesu un asinis [..].

Kā asinis organismā tiek veidotas no apēstās barības, tā arī Kristus cilvēka iekšienē tiek veidots, „ēdot” Dieva Vārdu, kas ir Viņa miesa un asinis. Kas pārtiek no šī Vārda, tā iekšienē veidojas Kristus, godības cerība. Rakstītais Vārds iepazīstina lasītāju ar Dieva Dēla miesu un asinīm, un, paklausot šim Vārdam, viņš kļūst par dievišķās dabas mantinieku. Kā vajadzība pēc ikdienas uztura netiek apmierināta, to vienreiz uzņemot, tā arī Dieva Vārds jāuzņem katru dienu, lai apmierinātu garīgās vajadzības.

Fiziskā dzīvība ir asinīs, bet garīgā dzīvība tiek uzturēta ticībā Kristus asinīm [..].

Nolietošanās un zaudējumu rezultātā organismā jāatjauno asinis, katru dienu to nodrošinot ar uzturu. Tāpat pastāvīgi nepieciešama barības uzņemšana no Dieva Vārda, kura pazīšana ir mūžīgā dzīvība. Šim Vārdam jābūt mūsu ēdienam un dzērienam. Vienīgi šādi dvēsele var atrast sev barību un spēj dzīvot.”

Tāpēc savu kristieša dzīvi es uzturu, ik dienas pavadot laiku vienatnē ar Dievu un iepazīstoties ar Viņu. Es dzīvoju ticībā Kristum un palieku Viņā ar Viņa Vārda un lūgšanu starpniecību.

„Nu labi,” kāds var jautāt, „kā lai es iepazīstos ar Dievu, ja es Viņu neredzu?”

Mēs varam iepazīties ar kādu, ieskaitot arī Jēzu, lietojot trīs vienkāršas metodes. Tās ir manis ieteiktā garīgā priekšraksta pamats. Es ar tevi iepazīstos, 1) runājot ar tevi un 2) klausoties, ko tu man saki.

Mēs iepazīstamies vēl labāk, 3) būdami kopā un kopīgi darīdami darbus.

Jau minētos paņēmienus mums ir devis arī Dievs, lai mēs iepazītos un izveidotu tuvas attiecības ar Viņu. Es ar Kungu varu iepazīties, vienīgi cenšoties izprast, kas Viņš ir, runājot ar Viņu (lūgšanā) un ieklausoties, ko Viņš man saka (pētot Viņa Vārdu). Un tad mēs varam kopīgi darīt darbus (kristieša liecība).

Atceros, kā reiz mazā pilsētiņā kopā ar brāli vadījām evaņģelizācijas sapulces. Kāds vērsās pie manis cita ieinteresēta cilvēka vārdā. Viņš dzīvoja laukos, ārpus pilsētas, un es devos viņu sastapt. Kad pateicu, ka esmu mācītājs, kas atbraucis uz šo pilsētiņu vadīt sapulces, viņš teica: „Ā, jūs esat no tiem sasodītajiem mācītājiem!” (Un viņš pat neteica „sasodītajiem”, bet vēl sliktāk!)

Tad viņš mani ieaicināja iekšā un veselu pusstundu centās aizvainot, šokēt un atspēkot. Viņš teica: „Esmu runājis ar šo sasodīto salmu maisu tikpat daudz, cik vien jūs esat to jebkad darījis, un nekad neesmu saņēmis nevienas atbildes.”

Tā mēs turpinājām. Beigās, noslēdzot vizīti, es viņu palūdzu vienkārši atnākt.

Viņš atbildēja: „Labi, es aiziešu un sagādāšu jums nepatikšanas.”

Un viņš turēja vārdu — viņš nāca. Viņš nebija spējīgs savās krūtīs radīt jaunu sirdi, bet vienu lietu viņš varēja — viņš varēja turpināt nākt.

Jauni cilvēki man ir teikuši, ka viņi nav atdzimuši, un viņi zināja, ka ir bezspēcīgi pārveidot savu dzīvi. Bet es viņiem teicu, ka vienu lietu gan tie spēj darīt — viņi var uzturēties tādā vidē, kur šī pārmaiņa var notikt.

Ja man vakarā jācenšas aizmigt, es varu darīt vismaz tik daudz: nolikties guļus uz matrača, izslēgt gaismu un izslēgt radio. Es rodu sev vidi, kur tas var notikt, un agri vai vēlu tas notiek. Bet tas parasti nenotiek, ja es neuzturos šajā vidē.

Un tā — šis cilvēks turpināja nākt uz mūsu sapulcēm, kur mēs darījām tikai trīs lietas: pētījām Bībeli, lūdzām un liecinājām par Kristus mīlestību. Kādu vakaru pēc sapulces viņš teica: „Ziniet, zēni, jūs tīri labi pieprotat tirgoņu manieres.”

Mēs domājām: „Tas ir interesants veids, kā to nosaukt.”

Dažus vakarus vēlāk, kad šis vīrs atkal iznāca no sapulces, viņa acis mazliet mirdzēja un viņš teica: „Man šķiet, ka man vajadzīgs tas, ko Jēzus piedāvā.”

Drīz pēc tam viņš savu dzīvi nodeva Kristum, un es nekad neaizmirsīšu dienu, kad mēs kopīgi iekāpām kristību baseinā. Viņš bija pārveidots cilvēks.

Kas bija noticis? Viņš bija uzturējies vidē, kur Dieva Dēla miesa un asinis kļuva par viņa dzīvības sastāvdaļu. Es viņu redzēju dažus gadus vēlāk, un viņš bija pieaudzis Kristū, jo bija iemācījies pavadīt laiku vienatnē kopā ar Kristu. Viņš bija sapratis, ka „grēcīgs cilvēks var atrast cerību un taisnību vienīgi Dievā un neviens cilvēks nevar būt taisns, tiklīdz tam vairs nav ticības Dievam un tas vairs neuztur dzīvu savienību ar Viņu”.

Kaut arī visa kristīgās dzīves būtība ir ik dienas iepazīties ar Jēzu, mēs bieži vien neticam, ka tas ir tik vienkārši. Sātans cenšas panākt, lai mēs darbojamies ar savu taisnību un ticību, un parasti pēc cīņas ar ienaidnieku mums vairs neatliek laika, lai iepazītos ar Jēzu. Mums ir teikts: lai uzvarētu, ir nepieciešams pilns Dieva bruņojums (Ef. 6:11–17), bet mums neienāk prātā, ka šis bruņojums ir Jēzus Kristus, kurā esam ietērpti (Rom. 13:14).

Tāpēc savu kristieša dzīvi un pieredzi mēs turpinām, mācoties, ko nozīmē ik dienas atrasties uz ceļiem atvērta Dieva Vārda priekšā. Nav cita ceļa, kā iepazīt Dievu, izņemot personīgu, individuālu lūgšanu dzīvi.

Es neatvainojos, ka par to rakstu īpaši. Īstas lūgšanu dzīves trūkums ir novērojams daudzu šķietamu kristiešu dzīvē. Es pazīstu mācītājus, kuriem ir zudusi drosme tāpēc, ka viņu draudzes locekļiem aci pret aci ir nācies sastapties ar reālām problēmām, un, kad viņi dodas pie mācītāja pēc palīdzības, tad atzīst, ka nemaz nav pavadījuši laiku, pētot evaņģēlijus vienatnē kopā ar Kristu.

Lai kas arī tu būtu, man tev ir šāds jautājums: „Vai tu zini, ko nozīmē īsta, personīga lūgšanu dzīve ar Dievu katru dienu?”

Jā, burta kalps var arī iedomāties, ka viņš pavada laiku, iepazīstoties ar Jēzu, kaut īstenībā meklē vielu debatēm, pārrunām vai strīdiem. Ir iespējams pavadīt stundu, pārdomājot Rakstu vietas, kas atklāj trūkumus un kļūdas citu ticībā un darbos. Bet tā nav īsta lūgšanu dzīve, jo šeit centrā nav Dieva.

Atceros kādu vecāku maza auguma sievieti, kas mācījās četras stundas dienā, lai atrastu lietas, ar kurām varētu šaustīt citus cilvēkus, kas augumā bija galvas tiesu lielāki par viņu. Ja jūs tai pajautātu, vai viņai ir lūgšanu dzīve kopā ar Kristu, viņa, protams, atbildētu, ka ir.

Bet es atceros, kā cita maza auguma vecāka sieviete atnāca uz baznīcu ar savām divām mazmeitām. Nedēļas sākumā meitenes bija apciemojušas vecomāti un uzdāvinājušas pašu izgatavotu dāvanu: divas kaklarotas, darinātas no vietējā sīkumu veikaliņā pirktām krellēm. Vecāmāte gan neatzina kreļļu nēsāšanu, it īpaši baznīcā, tāpēc viņa pateicās abām meitenēm un ielika krelles atvilktnē.

Nedēļas beigās viņa pajautāja meitenēm, vai tās kopā ar viņu nenāks uz baznīcu, un mazmeitas atbildēja: „Jā, vecomāt. Vai tu apliksi mūsu kaklarotas?”

Vecāmāte nezināja, ko darīt. Man nav tiesību lemt par to, vai viņa izdarīja pareizi, bet viņa aplika krelles, uzlocīja mēteļa apkakli uz augšu un aizgāja uz baznīcu. Tas, protams, tūlīt pievērsa mazās dievbijīgās sievietes uzmanību.

Dievbijīgā sastapa vecomāti uz baznīcas kāpnēm, pabāza roku zem viņas mēteļa apkakles un norāva kreļļu virtenes. Krelles nokrita uz ietves, un abas mazās mazmeitas noliecās, lai tās salasītu. Viņas vairs nekad negribēja nākt uz šo baznīcu.

Es piegāju pie dievbijīgās sievietes un jautāju: „Vai tu zini, ko nozīmē vienatnē pavadīt laiku, iepazīstoties ar Dievu?”

„Nu, protams.” Un viņa izvilka visas grāmatas, ko bija lasījusi. Viņai bija ļoti daudz grāmatu, un visās ieliktas grāmatzīmes. Tiešām, viņa taču man bija sūtījusi citātus, kas norādīja uz kļūdām draudzē, taču es pamanīju, ka viņai acīmredzami trūkst pārdomu par Jēzus dzīvi un raksturu.

Kas ir lūgšanu dzīve? Tas ir īpašs laiks, kurā es cenšos iepazīties ar Dievu. Neesmu atradis cita labāka veida, lai to panāktu, kā katru dienu pavadīt vienu klusu stundu, pārdomājot Kristus dzīvi un mācības, kā tās aprakstītas evaņģēlijos.

„Jā,” kāds iebildīs, „bet kā ar pārējo Bībeli? Kā tad ir ar mūsu draudzes doktrīnām?”

Klausies, draugs, Bībelē ir divi informācijas veidi: viens ir pamācībai un otrs — domu ierosināšanai. Dievs mums norādīs arī uz Bībeles pamācībām, ja vien Viņu meklēsim, taču tās neaizstāj Rakstu vietas, kas mums palīdz iepazīt Jēzu Kristu kā savu Draugu.

Šis vienatnē pavadītais laiks ar Viņu ir kaut kas vairāk nekā rīta pantiņš, ko izlasa, turot vienu roku uz durvju roktura. Tā ir Viņa Vārda lasīšana sazināšanās nolūkā, bet pēc tam pārdomas par to, kas izlasīts. Es lasu par Viņa satikšanos ar cilvēkiem, kas neatšķiras no manis un tevis šodien. Tad es lūdzu par to, ko esmu izlasījis, ievietodams attiecīgajā epizodē sevi. Esmu spitālīgais, kas tika dziedināts, aklais, kura redze tika atjaunota. Kad es ielieku sevi izlasītajā, tad iepazīstu Viņu.

Ģimenes un draudzes lūgšanas ir brīnišķīgas; tās varbūt nozīmīgas, taču šie brīži kļūst par svētību tikai tad, ja katrs no mums ir vienots ar Dievu. Turklāt Dievam labāk patīk, ja no rīta lūdzam spēku, ar ko iet visu dienu, nekā katras dienas beigās lūdzam piedošanu par to, ka esam bijuši nevērīgi pret Viņu.

Daži iebilst pret šādu priekšrakstu, jo tas esot apgrūtinošs. Viņi mēdz teikt: „Es runāju ar Dievu pat visu dienu. Es varu lūgt darbā. Es varu būt nepārtrauktā saskarsmē ar Viņu.”

„Jā, bet vai tu esi atlicis īpašu laiku dienā tieši personīgām attiecībām ar Viņu?”

„Nē, man tas nav vajadzīgs.”

Jā, es arī domāju, ka ir brīnišķīgi visu dienu būt saskarsmē ar Dievu. Faktiski tāds ir rīta pārdomu brīža nolūks. Mums Viņš nav jāierobežo mazā, stundu ilgā laika posmā, bet gan jāizveido attiecības, kas mūs uzturētu saskarsmē ar Viņu visu dienu. Toties esmu atklājis, ka tie, kas saka: „Es visu dienu esmu saskarsmē ar Viņu, bet nepavadu īpašu laiku vienatnē ar Dievu,” — īstenībā liecina par savas dzīves paviršību. Jēzus ir teicis, ka garīga dzīve nav iespējama, ja netiek atvēlēts īpašs laiks garīgā uztura uzņemšanai.

Būtu smieklīgi, ja es teiktu savam ārstam: „Man nav jāēd. Man nav vajadzīgas trīs ēdienreizes dienā. Esmu atklājis, ka dabiski tieku barots visu dienu.”

Bioloģiskajā sfērā tāda nostāja ir aplama, jo barības uzņemšana un vielmaiņa, kas norisinās cilvēka organismā, īstenojas tikai kā ēdienreižu rezultāts. Un tikpat muļķīgi būtu teikt arī par kristīgo dzīvi: „Man nav jāpavada laiks kopā ar Viņu. Es jau dabiski esmu saskarsmē ar Viņu visu dienu.” Ja runājam par dziļāku kristieša dzīvi, tad, manuprāt, nav iespējams visu dienu atrasties tuvu Dievam, ja nav īpaša laika, ko pavadīt vienatnē ar Viņu.

„Nu labi,” teiks kāds cits, „bet man nav laika to darīt.”

Klausies, draugs, ja tev nav laika lūgt un meklēt Dievu, tad tev nav laika dzīvot, jo Dievs tev nekā nevar iemācīt, ja tu nepavadi laiku kopā ar Viņu. Es garantēju — ja tu katru dienu pavadīsi laiku vienatnē ar Dievu, tad arī visā citā, ko ikdienā dari, kļūsi daudz veiksmīgāks.

Nekad neaizmirsīšu gūto pieredzi, kuras dēļ to atklāju savā dzīvē. Es nupat biju sācis saprast, cik svarīgi ir ik dienas pavadīt kādu laiku vienatnē ar Dievu. Telšu nometnē biju viens no atbildīgajiem par jauniešu telti. Mums bija sava programma gan dienā, gan arī vakara sapulcē. Pēc tam mums bija darbinieku sanāksme, kurā pārspriedām nākamās dienas pasākumu plānus un problēmas. Mēs beidzām vienpadsmitos vakarā. Es izrēķināju, ka visa līdz rīta sanāksmei veicamā darba dēļ man būtu jāceļas puspiecos no rīta, lai varētu pavadīt šo svarīgo laiku vienatnē ar Dievu.

Tāpēc es lūdzu Kungu, lai Viņš pamodina mani puspiecos, ja Viņš vēlas, lai pavadu laiku kopā ar Viņu. Es neuzgriezu savu modinātājpulksteni un gāju gulēt. Pēkšņi iztrūkos no miega. Ieskatījos savā rokas pulkstenī, un sekunžu rādītājs nupat pārgāja pāri 4.30!

Psihiatri gan varētu teikt, ka man izdevās iespaidot savu saprātu tā, lai sevi pamodinātu, bet es šaubos par to. Ja jūs pētīsit Jēzus dzīvi, tad uzzināsit, ka Dievs Viņu katru rītu modināja, lai sagatavotu jaunai dienai. (Jes. 50:4)

Es atklāju, ka Dievs man dod divas spēka stundas vienas šī iemesla dēļ zaudētās atpūtas stundas vietā. Jes. 40:28–31 teikts, ka Viņš dod spēku nogurušajiem.

Šis garīgais priekšraksts — katras dienas sākumā atvēlēt laiku sadraudzībai ar Jēzu Kristu — var izklausīties mulsinošs un nereāls. Daudzi no mums ir tik ļoti pieraduši kristietību vērtēt saskaņā ar uzvedību — ar to, ko ārēji izpildām un no kā atturamies, ka mums šķiet grūti pāriet uz attiecībām ar Dievu. Bieži vien mēs sākam ar pilnīgu uzticību un atkarību no Kristus, bet pēc kāda laika domājam, ka mums jādzīvo laba dzīve, šķirtiem no Viņa.

Pēc tam ārēji redzamais ir vieglāk taustāms un saprotams. Par to nav nekādu jautājumu. Kad tas, kurš pievērš uzmanību uzvedībai, cenšas pāriet uz attiecībām ar Kristu, viņš tūlīt meklē kaut ko, kas liecinātu par viņa vienatnē ar Kristu pavadītā laika rezultātiem. Ja uzvara nenāk tūlīt, viņš izlaiž kādu nedēļu, tad mēģina atkal. Pēc tam atkal sāk un atkal pārtrauc. Un visbeidzot viņš saka: „Zini, tavs garīgais priekšraksts nedarbojas!”

Protams, ka ne! Ar tavu ticību var pietikt tikai tik daudz, lai sevi padarītu nožēlojamu, bet ne glābtu. Taču Lūk. 9:23 mums māca: lai izveidotos kārtīga dzīve, šī personīgā pieredze kopā ar Kristu jāgūst ik dienas.

Dievs vēlas, lai mēs iepazīstamies ar Viņu un pēc tam Viņa spēkā darām taisnību. Tad visas netaustāmās frāzes, ko lieto kristieša pieredzes aprakstos, kļūst reālas un taustāmas, pateicoties mūsu personīgajai ikdienas lūgšanu dzīvei kopā ar Kristu.

Protams, šo ikdienā vienatnē pavadāmo laiku ir arī iespējams uztvert kā vēl vienu pienākumu, kas jāpilda, lai iekļūtu Debesīs. Tas, ka cilvēks ēd un elpo, vēl nenozīmē, ka viņš atveseļojas. Tomēr viņš nevar atveseļoties, ja neēd un neelpo. Un tas, ka cilvēks katru dienu lasa Bībeli un lūdz, nenozīmē, ka viņam būs veselīga kristieša pieredze. Tomēr bez tās nav cita ceļa, kā savā dzīvē varētu iepazīt Dievu.

Es vēlētos tev paskaidrot, ka, neskatoties uz to, kā jūties, rītdienu tu vari sākt, iepazīstoties ar Kristu. Ja tu paņemsi Bībeli un lasīsi par Kristus dzīvi un raksturu, izprazdams vajadzību pēc Viņa klātbūtnes savā dzīvē, un ja, neskatoties ne uz ko, turpināsi šo pētīšanu, tad pamazām radīsies izmaiņas un tu ar prieku sāksi gaidīt šos klusos brīžus vienatnē ar Dievu. Esmu pamanījis, kā tas notiek manā dzīvē.

Ja tu katru dienu meklēsi sadraudzību ar Kristu, ļaujot Viņam mājot un darboties tevī, tu atklāsi šo patiesību: „Nekas pēc izskata nav vājāks, bet pēc būtības vairāk neuzvarams kā dvēsele, kas jūt savu niecību un pilnīgi paļaujas uz Pestītāja nopelniem. Lūdzot, pētot Viņa Vārdu, ticot Viņa pastāvīgajai klātbūtnei, visnespēcīgākie cilvēki var dzīvot savienībā ar dzīvo Kristu, un tad Viņš tos tur ar roku, kas nekad neatstāj.” („Kristus dziedinošā kalpošana”, 182. lpp.)

Dārgais Tēvs Debesīs! Piedod, ka esam paļāvušies uz savu taisnību un labajām īpašībām un atstājuši novārtā kristīgās dzīves pamatu. Vadi mūs tā, lai katru dienu pavadām vērtīgus brīžus vienatnē ar Tevi. Ja tas šķiet grūti un formāli, tad pieņem mūs pilnīgi un palīdzi mums iemācīties meklēt Tevi — ne tikai tādēļ, lai mēs atrisinātu savas problēmas un uzvarētu grēkus, bet varētu arī priecāties par patiesām attiecībām un sadraudzību ar Tevi. Palīdzi mums katru dienu apzināties vajadzību pēc Tevis. Mēs lūdzam Jēzus vārdā — āmen.