Izmeklētās vēstis 1. sējums

5. daļa. Kristus un galvenās mācības

Ievads

Vairāk nekā sešdesmit gadu ilgā periodā žurnālā Review and Herald publicēti ap 2000 E. G. Vaitas raksti. Citi 2000 raksti tika nodoti Signs of the Times žurnālam. Simtiem vēstis no viņas spalvas parādījās Youth’s Instructor un mūsu žurnālos par veselību, kā arī konferences laikrakstos un citos izdevumos.

Šie raksti aptvēra lielu tematu dažādību, ieskaitot praktiskas pamācības, brīdinājumus un padomus draudzei, ceļojumu un darba aprakstus, norādījumus dvēseļu mantošanā un, kas varbūt vissvarīgākais, galveno mācību izskaidrojumus. Brīvība, ko telpas un laika ziņā sniedza periodisko izdevumu forma, darīja iespējamu vispusīgu un sīku daudzu svarīgu doktrinālu tematu aplūkošanu. Atkal un atkal ir runāts par vieniem un tiem pašiem jautājumiem, katru reizi uzsverot kādu citu interesantu aspektu. Saskaņā ar viņas norādījumu šie daudzie raksti izmantoti, veidojot atsevišķas Elenas G. Vaitas grāmatas, kas publicētas pēc viņas nāves.

Kaut arī visumā nav vajadzības viņas rakstus atkārtoti un nesaīsinātā variantā vēlreiz pārpublicēt, tomēr radās vēlēšanās atlasīt noteiktu rakstu grupu, kas galvenokārt veltīti doktrinālajiem tematiem, lai tos visā pilnībā iespiestu šajā sējumā. Daudziem no tiem ir īpaša nozīme adventes vēsts centrālo patiesību izpratnē. Šīs nenovērtējamās vēstis te pārsvarā sniegtas nesaīsinātā variantā, tā ka lasītājs šos rakstus var izmantot pilnā apjomā. Ir gan daži izņēmumi, kur attiecīga raksta vairākas rindkopas, kas ar kopējo domu nav tik cieši saistītas, tiek izlaistas, bet tas norādīts parastajā kārtībā. Ieraugot šos nozīmīgos dotrinālos rakstus, kuru viduspunktā ir mūsu Kungs Jēzus Kristus, parādāmies šādā paliekošā formā, rūpīgs Dieva Vārda pētītājs par to noteikti priecāsies. – Pilnvaroto padome. [211]

Kristus un bauslība

26. Pilnīgā bauslība

(Raksts publicēts The Review and Herald, 1898. gada 5. aprīlī.)

Dieva bauslība, kā tā atklāta Rakstos, savās prasībās ir ļoti plaša. Katrs tur ietvertais princips ir taisns, svēts un labs. Bauslība izsaka cilvēku pienākumu pret Dievu; tā sniedzas līdz domām un izjūtām, un pārliecina par grēku ikvienu, kurš spēj saprast, ka ir pārkāpis tās prasības. Ja Dieva likumi attiektos vienīgi uz ārējo uzvedību, tad cilvēkus nevarētu vainot par nepareizām domām, vēlmēm un plāniem. Bet bauslība prasa, lai tīra būtu visa dvēsele, lai prāts būtu svēts un domas, un jūtas saskanētu ar šo mīlestības un taisnības standartu.

Cik tālu sniedzoši ir no Sinaja kalna pasludinātās bauslības principi, to savās mācībās uzskatāmi atklāja Kristus. Viņš atstāja dzīvu piemēru tās pielietošanai dzīvē, jo bauslības pamatprincipi mūžīgi paliks kā lielais taisnības standarts – standarts, pēc kura tajā lielajā dienā, kad tiks turēta tiesa un tiks atvērtas grāmatas, izskatīs ikkatra cilvēka lietu. Viņš nāca, lai piepildītu visu taisnību un kā cilvēces pārstāvis atklātu, ka ikviens var dzīvot tā, lai apmierinātu katru sīkāko Dieva prasību. Pateicoties Viņa žēlastībai, [212] nevienai cilvēciskai būtnei nav jāzaudē Debesis. Rakstura pilnību var sasniegt ikkatrs, kas pēc tās tieksies. Tas ir Evaņģēlija jaunās derības tiešais pamats. Jehovas bauslība ir kā koks, un Evaņģēlijs – šī koka smaržīgie ziedi un augļi.

Kad Dieva Gars cilvēkam atklāj bauslības pilnīgo nozīmi, tā sirdī norisinās pārmaiņa. Tā, pravietim Nātanam uzticīgi attēlojot patieso stāvokli, Dāvids spēja ieraudzīt savus grēkus un pēc tam tos arī atstāt. Viņš lēnprātīgi pieņēma padomu un pazemojās Dieva priekšā. Viņš atzina, ka “Kunga likumi ir pilnīgi un atspirdzina dvēseli. Tā Kunga liecība ir patiesa un vientiesīgos dara gudrus. Tā Kunga pavēles ir taisnas, tās dara sirdi priecīgu, tā Kunga bauslis ir skaidrs, tas apskaidro acis. Bijība Kunga priekšā ir šķīsta, tā pastāv mūžīgi. Tā Kunga tiesas spriedumi ir patiesība, tie visi ir taisni; tie ir jaukāki nekā zelts, nekā kausēts zelts, tie saldāki nekā medus, kā vistīrākais tecinātais medus no šūnām. Arī Tavs kalps no tiem gūst pamācību, jo, kas tos iekāro, tam jau ar to vien ir liela alga. Kas gan apzinās savu maldīšanos? Šķīstī mani no manām neapzinātām kļūdām! Pasargi arī savu kalpu no augstprātīgas lepnības grēkiem, ka tie nevalda pār mani! Tad es būšu bez vainas un tīrs, bez lieliem pārkāpumiem. Lai Tev patīk manas mutes valoda un manas sirds domas Tavā priekšā, ak, Kungs, mans patvērums un mans Pestītājs!” (Ps. 19:8-15)

Kā bauslību vērtēja Pāvils

Pāvils par bauslību sniedz sekojošu liecību: “Kas nu no tā izriet? Vai pati bauslība ir grēks? Nekādā ziņā ne! Bet to gan varu teikt: es nebūtu pazinis grēka, ja nebūtu bijis bauslības, jo es nebūtu zinājis, kas ir iekāre, ja bauslība nesacītu: tev nebūs iekārot! Bet grēks, šī baušļa ierosināts, modināja manī visādas iekāres. Jo bez bauslības grēks ir nedzīvs. Es kādreiz dzīvoju bez bauslības, bet, kad nāca bauslis, grēks kļuva dzīvs, bet es nomiru. Tā izrādījās, ka bauslis, kam vajadzēja nest [213] dzīvību, man atnesa nāvi. Jo grēks, baušļa aizlieguma ierosināts, pievīla mani un ar to man atnesa nāvi.” (Rom. 7:7-11)

Grēks nenonāvēja bauslību, bet nonāvēja Pāvila miesas prātu. “Tagad turpretī bauslība zaudējusi savu spēku pār mums,” viņš paskaidro, “jo mēs viņai, kas mūs saistīja, esam miruši, tā ka nu varam kalpot jaunā garā un nevis pēc vecā burta.” (Rom. 7:6) “Vai tad labais man varēja atnest nāvi? Protams, ka ne! To ir darījis grēks. Tas, lai atklāti parādītos kā grēks, izlietodams labo par līdzekli, man ir nesis nāvi, lai, darbojoties bauslim, kļūtu pārpārim grēcīgs.” (Rom. 7:13) “Tātad bauslība kā tāda ir svēta un bauslis kā tāds – svēts, taisns un labs.” (Rom. 7:12) – Tā Pāvils savu klausītāju uzmanību pievērš pārkāptajam likumam, uzrādot tiem viņu vainu. Viņš tos pamāca, kā skolotājs mēdz pamācīt savus audzēkņus, atklājot tiem ceļu, kā atkal kļūt uzticīgiem Dievam.

Pārkāpjot bauslību, vairs nav ne drošības, ne miera, ne taisnības. Kamēr cilvēks grēko, tas nevar cerēt, ka spēs nevainīgs nostāties Dieva priekšā, lai Kristus nopelnā tiktu samierināts ar Dievu. Viņam jāpārtrauc pārkāpt bauslību un jākļūst uzticīgam un patiesam. Kad grēcinieks ieskatās lielajā tikumības spogulī, viņš tur ierauga sava rakstura trūkumus. Viņš redz sevi tādu, kāds viņš ir – netīru, samaitātu un sodam pakļautu. Bet viņš arī zina, ka bauslība nekādā veidā nevar izlīdzināt vainu vai piedot pārkāpējam. Viņam jāiet tālāk par bauslību. Bauslība ir tikai audzinātāja, kas to vada pie Kristus. Viņam jāuzlūko grēkus nesošais Pestītājs. Un, kad tam ir atklājies pie Golgatas krusta pienaglotais Kristus, mirstot zem visas pasaules grēku svara, tad Svētais Gars viņam rāda, kā Dievs izturas pret visiem, kuri nožēlo savus pārkāpumus. “Jo tik ļoti Dievs pasauli mīlējis, ka Viņš devis savu vienpiedzimušo Dēlu, lai neviens, kas Viņam tic, nepazustu, bet dabūtu mūžīgo dzīvību.” (Jāņa 3:16)

Mums katram personīgi, vairāk kā to jebkad iepriekš būtu darījuši, jāņem vērā: “Tā saka Kungs.” Ir cilvēki, kas neizturas lojāli pret Dievu, apgāna svēto Sabatu, cenšas apiet visskaidrākos Dieva Vārda paziņojumus un izkropļo [214] to patieso nozīmi, bet tajā pašā laikā izmisīgi pūlas savu nepaklausību saskaņot ar Rakstiem. Tādu rīcību Vārds nosoda tieši tāpat kā tas nosodīja Rakstu mācītāju un farizeju izturēšanos Kristus dienās. Mums jāzina, kas ir patiesība. Vai rīkosimies līdzīgi farizejiem? Vai mēs novērsīsimies no vislielākā Skolotāja, kāds jebkad pasaulē bijis, un aizrausimies ar tradīcijām un cilvēku ieteikumiem un likumiem?

Bauslības pārkāpšanas sekas

Ir daudz pieņēmumu, pie kuriem mūsu domām nekad nevajadzētu kavēties. Ādams noticēja sātana meliem un pret Dieva raksturu vērstajiem viltīgajiem mājieniem. “Dievs Kungs pavēlēja cilvēkam, sacīdams: “No visiem dārza kokiem tu vari ēst pēc patikas. Bet no laba un ļauna atzīšanas koka neēd, jo tai dienā, kad tu no tā ēdīsi, tu mirdams mirsi.” (1. Moz. 2:16,17) Bet, kārdinot Ievu, sātans jautāja: “Vai Dievs Kungs tiešām jums būtu aizliedzis ēst no visiem dārza kokiem?” Un sieva teica čūskai: “Mums ir atļauts ēst no visiem dārza koku augļiem. Bet par tā koka augļiem, kas ir dārza vidū, Dievs teicis: tos jūs neēdiet, nedz tos aiztieciet, citādi jūs mirsiet.” Tad čūska teica sievai: “Jūs nemirsiet vis. Bet Dievs zina, ka tajā dienā, kad jūs no tiem ēdīsiet, jūsu acis atvērsies un jūs būsiet kā Dievs, zinādami, kas labs un kas ļauns.” (1. Moz. 3:1-5)

Zināšanas, kuras Dievs nenovēlēja mūsu pirmajiem vecākiem, bija vainas apziņa pēc pārkāpuma. Bet, kad tie piekrita sātana viltīgajiem apgalvojumiem, mūsu pasaulē ienāca nepaklausība un grēks. Un šī nepaklausība Dieva skaidri izteiktajai pavēlei, šī uzticēšanās sātana meliem atvēra slūžas postam un ciešanām. Turpinot Ēdenes dārzā iesākto darbu, velns ir čakli pūlējies, lai cilvēki piekristu viņa apgalvojumiem kā pierādījumam pret Dievu. Viņš ir darbojies pretī Kristus centieniem atjaunot cilvēkos Dieva līdzību.

Ticība meliem Pāvilu nepadarīja par laipnu, [215] maigu un līdzjūtīgu vīru. Viņš bija reliģiozs fanātiķis, ārkārtīgi nikns pret patiesību attiecībā uz Jēzu. Viņš pārstaigāja visu zemi, gūstīdams vīrus un sievas, lai tos ieslodzītu cietumā. To atceroties, viņš pats apliecina: “Es biju jūds, dzimis Tarzā, Kilikijā, bet uzaudzināts šajā pilsētā, izglītojies pie Gamaliēla kājām, pilnībā tēvu bauslībā mācīts, tikpat dedzīgs Dievam, kā jūs visi šodien. Šo ticību esmu vajājis līdz nāvei, saistīdams un nododams cietumā vīriešus un sievietes. “ (Ap.d. 22:3,4)

Cilvēces ģimene bija nonākusi grūtībās, tāpēc ka pārkāpa Tēva bauslību, tomēr Dievs neatstāja grēciniekus, neinformējot par zālēm pret grēku. Lai mēs varētu dzīvot, mira Dieva vienpiedzimušais Dēls. Kungs pieņēma šo upuri mūsu labā, mūsu vietā un par mums, ar nosacījumu, ka mēs Kristu atzīsim un Viņam ticēsim. Grēciniekam ticībā jāiet pie Kristus, jāsatver Viņa nopelns, savus grēkus uzliekot Viņam kā nastu nesējam un saņemot piedošanu. Tieši tādēļ Kristus nāca pasaulē, lai tādā veidā Viņa taisnību varētu pieskaitīt nožēlojošam, ticošam grēciniekam, un tas kļūtu par ķēnišķīgās ģimenes locekli, Debesu Ķēniņa bērnu, Dieva mantinieku un Kristus līdzmantinieku. [216]

27. Dieva bauslības raksturs

(Raksts publicēts The Signs of the Times, 1886. gada 15. aprīlī.)

Dāvids saka: “Kunga likumi ir pilnīgi.” (Ps. 19:8) “Jau sen no Tavām liecībām man ir zināms, ka Tu tās esi devis uz mūžīgiem laikiem.” (Ps. 119:152) Un apustulis Pāvils apliecina: “Bauslība kā tāda ir svēta, un bauslis kā tāds – svēts, taisns un labs.” (Rom. 7:12)

Būdams Universa augstākais Valdnieks, Dievs ir iesvētījis likumus ne tikai visu dzīvo būtņu, bet arī dabas procesu pārvaldīšanai. Itin viss, vai tas būtu liels vai mazs, dzīvs vai nedzīvs, ir pakļauts negrozāmiem likumiem, kurus nevar ignorēt. Šai ziņā nav nekāda izņēmuma, jo neko, ko radījusi dievišķā roka, nav aizmirsis Viņa prāts. Bet, kamēr dabā visu pārvalda dabas likumi, vienīgi cilvēks, ar prātu apveltīta būtne, ir atbildīgs morāles likumu priekšā, jo viņš tos spēj saprast. Vienīgi cilvēkam, radību vainagojošajai būtnei, Dievs ir devis sirdsapziņu dievišķā likuma svēto prasību izprašanai un sirdi, kas spējīga bauslību mīlēt kā svētu, taisnu un labu, tāpēc arī no cilvēka tiek prasīta tieša un pilnīga paklausība. Tomēr Dievs viņu nespiež paklausīt; tam ir atstāta iespēja brīvi izšķirties, kā rīkoties.

Tikai nedaudzi ir izpratuši cilvēka personīgās atbildības [217] būtību, kaut gan tai ir vissvarīgākā nozīme. Mēs katrs varam paklausīt un dzīvot vai arī pārkāpt Dieva likumus, ignorēt Viņa autoritāti un saņemt atbilstošu sodu. Tāpēc katra dvēsele tiek nostādīta šī ugunij līdzīgā jautājuma priekšā: Vai es paklausīšu balsij no Debesīm, Sinaja kalnā izteiktajiem vārdiem, vai arī pievienošos pūlim, kas tos min kājām? Tie, kas mīl Dievu, ar vislielāko prieku ievēros Viņa pavēles un darīs to, kas Viņam patīkams. Bet dabīga sirds parasti Dieva baušļus ienīst un karo pret to svētajām prasībām. Cilvēki noslēdzas sevī, atsakoties staigāt tiem dotajā gaismā. Viņi sirds skaidrību, Dieva labvēlību un cerību reiz nonākt Debesīs upurē un apmaina pret savtīgu apmierinājumu vai laicīgu ieguvumu.

Dziesminieks saka: “Kunga likumi ir pilnīgi.” (Ps. 19:7) Un tiešām, cik apbrīnojami šie Jehovas likumi ir savā vienkāršībā, plašumā un pilnībā! Tie ir tik īsi, ka mēs viegli varam iegaumēt katru priekšrakstu, un tomēr tik tālu sniedzoši, ka izsaka visu Dieva gribu un skar ne tikai ārējo rīcību, bet arī domas un nolūkus, sirds ilgas un izjūtas. Cilvēku izstrādātie likumi to nekad nespēj. Tie parasti attiecas tikai uz ārējo rīcību. Cilvēks var būt pārkāpējs, tomēr savus ļaunos darbus citu acīm spēj apslēpt; viņš var būt noziedznieks – zaglis, slepkava vai laulības pārkāpējs, – bet tik ilgi, kamēr tas nav atklāts, likums to nevar notiesāt kā vainīgu. Turpretī Dieva baušļi attiecas pat uz greizsirdību, skaudību, naidu, ļaunprātību, kāri pēc atriebības, iekāri un godkāri, kas bango dvēselē, bet vēl nav izpaudusies ārējā rīcībā tikai tāpēc, ka nav bijusi tāda izdevība, bet nevis vēlēšanās. Par šīm grēcīgajām izjūtām būs jāatbild tajā dienā, kad “Dievs ikkatru darbu vedīs tiesā, līdz ar visu, kas apslēpts, vai tas labs vai ļauns.” (Sal.māc. 12:14)

Dieva bauslība ir vienkārša

Dieva likumi ir vienkārši, skaidri un viegli saprotami. Ir ļaudis, kas lepni lielās, ka tic tikai tam, ko paši spēj izzināt, aizmirstot, ka cilvēku dzīvē [218] un Dieva spēka atklāsmēs dabā pastāv noslēpumi, kurus izskaidrot nav spējīga visdziļākā filozofija un visaptverošākie pētījumi. Tomēr Dieva likumos nav nekādu noslēpumu. Tajos izteiktās atziņas spēj saprast visi. Pat visvājākais prāts tos var aptvert, un visneizglītotākais var kārtot dzīvi un veidot raksturu atbilstoši šai dievišķajai mērauklai. Ja cilvēku bērni liktu lietā savas vislabākās spējas, lai paklausītu šiem likumiem, tad viņi iegūtu prāta asumu un spēku vēl labāk uztvert un izprast Dieva nodomus un plānus. Un šī pieaugšana turpinātos ne tikai pašreizējā dzīvē, bet visos mūžības laikmetos, jo, lai cik daudz mēs pietuvotos Dieva gudrības un varas izpratnei, priekšā vēl vienmēr paliks bezgalība.

Dievišķais likums prasa, lai mēs mīlam Dievu pāri pār visu un savu tuvāko kā sevi pašu. Bez šīs mīlestības izpausmes runāšana par lielu ticību ir tikai liekulība. “Tev Dievu, savu Kungu, jāmīl no visas sirds un no visas dvēseles, un no visa sava prāta. Šis ir augstākais un pirmais bauslis. Otrs tam līdzi ir: Tev savu tuvāko jāmīl kā sevi. Šajos abos baušļos,” saka Kristus, “ir saņemta kopā visa bauslība un pravieši.” (Mat. 22:37-40)

Bauslība prasa pilnīgu paklausību. “Kas visu bauslību pildītu, bet grēkotu pret vienu bausli, tas ir noziedzies pie visiem.” (Jēk. 2:10) Nevienu no šiem desmit priekšrakstiem nav iespējams pārkāpt, nekļūstot neuzticīgam pret Debesu Dievu. Vismazākā novirzīšanās no to prasībām, aiz nevērības vai tīši izdarītā pārkāpumā, ir grēks, bet katrs grēks grēcinieku pakļauj Dieva dusmām. Paklausība bija vienīgais nosacījums, lai senās Israēla tautas dzīvē piepildītos apsolījumi, kas to darītu par Dieva īpaši svētītu tautu, un paklausība bauslībai nesīs lielas svētības atsevišķiem cilvēkiem un tautām arī tagad, tieši tāpat, kā tās būtu saņēmuši ebreji.

Paklausība bauslībai ir būtiskākais ne tikai, lai mēs izglābtos, bet arī mūsu personīgajai laimei un visu ar mums saistīto cilvēku laimei. “Kas Tavu bauslību mīl, [219] tiem ir liels miers, un tie nekur neklūp,” (Ps. 119:165) apliecina inspirētais Vārds. Tomēr ierobežotais cilvēks šos svētos, taisnos un labos likumus, šo svabadības bauslību, kuru pats Radītājs piemērojis cilvēces vajadzībām, grib iztēlot par verdzības jūgu, par jūgu, kuru neviens cilvēks nespēj nest. Bet tas ir grēcinieks, kas bauslību uzskata par mokošu jūgu; tas ir pārkāpējs, kas tās priekšrakstos nespēj saskatīt nekādu skaistumu, jo miesīgs cilvēks “Dieva bauslībai nepaklausa un arī nespēj”. (Rom. 8:7)

“Bauslība dod grēka atziņu” (Rom. 3:20), jo “grēks ir bauslības pārkāpšana”. (1. Jāņa 3:4, KJV) Bauslība cilvēkus pārliecina par grēku; un, pirms tie var izjust vajadzību pēc Glābēja, tiem ir jāsaprot, ka viņi ir grēcinieki, kas pakļauti Dieva dusmām. Sātans nemitīgi pūlas, lai cilvēku vērtējumā samazinātu grēka briesmīgo raksturu. Un tie, kas min kājām Dieva baušļus, palīdz lielajam krāpniekam, jo atraida vienīgos noteikumus, ar kuru palīdzību var atpazīt grēku, kas runā uz grēcinieka sirdsapziņu.

Dieva baušļi skar arī tos slepenos nolūkus, kuriem pat, iespējams, iedomājoties par to grēcīgumu, bieži vien viegli paiet garām, kaut gan tie veido rakstura pamatu un kalpo kā pārbaudes akmens. Tas ir spogulis, kurā grēciniekam jāieskatās, ja tas vēlas pareizi novērtēt savu morālo stāju. Un, kad viņš ierauga, ka šis lielais taisnības standarts to notiesā, tad ar nākamo soli vajadzētu grēku nožēlot un meklēt pie Kristus piedošanu. Tā vietā gan daudzi cenšas sadauzīt spoguli, kas atklāj viņu trūkumus, tas ir, padarīt par spēkā neesošu bauslību, kas uzrāda vainas viņu dzīvē un raksturā.

Mēs dzīvojam lielas bezdievības laikmetā. Miljoniem ļaužu ir kļuvuši par grēcīgas dzīves un ļaunu ieradumu vergiem tā, ka tos saistošās ķēdes ir pavisam grūti saraut. Pār mūsu Zemi, līdzīgi plūdiem, gāžas netaisnība. Ik dienas tiek pastrādāti noziegumi, kas ir par briesmīgiem, lai tos pieminētu. Tomēr cilvēki, kas apliecina, ka ir sargi uz Ciānas mūriem, māca tautu, ka baušļi domāti vienīgi jūdiem un, iestājoties Evaņģēlija laikmeta brīnišķajām priekšrocībām, tagad zaudējuši [220] savu spēku. Vai starp valdošo netaisnību, noziegumiem un faktu, ka garīdznieki un ļaudis domā un māca, ka bauslība vairs nav saistoša, nepastāv zināma sakarība?

Dieva likumu notiesājošais spēks skar ne tikai to, ko mēs darām, bet arī to, ko nedarām. Mēs nevaram sevi attaisnot, ja nedarām to, ko saka Dievs. Mums ne tikai jāpārtrauc darīt ļaunu, bet arī jāmācās darīt labu. Kungs mums ir devis spējas, kas jāizlieto labos darbos, un, ja mēs tās neizlietojam, tad noteikti tiksim pieskaitīti ļaunajiem un kūtrajiem kalpiem. Mēs pat varam neizdarīt smagus grēkus, varbūt, ka tādi pārkāpumi nekad netiks atzīmēti pret mūsu vārdiem Dieva grāmatās, bet fakts, ka mūsu darbi nav atzīti par skaidriem, labiem un cēliem, rādot, ka neesam pareizi izlietojuši mums uzticētās dāvanas, mūs tik un tā pakļaus sodam.

Dieva likumi pastāvēja arī pirms cilvēka radīšanas. Tie bija piemēroti svētajām būtnēm un pārvaldīja pat eņģeļus. Pēc grēkā krišanas taisnības pamatlikumus neizmainīja. Bauslībai neko neatņēma un nemainīja nevienu no tās svētajiem priekšrakstiem. Kāda tā bija no iesākuma, tāda turpinās pastāvēt nepārtrauktajos mūžības laikmetos. Dziesminieks saka: “Jau sen no Tavām liecībām man ir zināms, ka Tu tās esi devis uz mūžīgiem laikiem.” (Ps. 119:152)

Ātri tuvojas Kunga diena, kad pēc šiem likumiem, kas pārvalda eņģeļus, kas prasa skaidrību visapslēptākajās domās, ilgās un noskaņojumā un kas “ir stipri mūžīgi mūžam” (Ps. 111:8), tiks tiesāta visa pasaule. Pārkāpēji var sev glaimot, ka Visaugstākais nezina, ka Visvarenais neņem vērā, tomēr Viņš ilgi to necietīs. Drīz tie par saviem darbiem saņems atmaksu – nāvi, kas ir grēka alga. Bet taisnos ļaudis, kas šos likumus ievērojuši, ielaidīs pa Debesu pilsētas pērļu vārtiem un Dieva un Jēra klātbūtnē kronēs ar nemirstību un mūžīgu prieku. [221]

28. Sātana naids pret Dieva likumiem

(Raksts publicēts The Review and Herald, 1909. gada 28. janvārī)

Pagājušajā naktī pamodos no miega ļoti nomākta. Es mūsu brāļiem un māsām biju nodevusi vēsti, kas saturēja brīdinājumus un pamācības attiecībā uz dažu cilvēku darbu, kuri aizstāvēja maldīgas teorijas par Svētā Gara saņemšanu un Tā izpausmēm cilvēkos.

Es biju pamācīta, ka fanātisms, līdzīgs tam, ar kādu mums nācās sastapties pēc laika paiešanas 1844. gadā, no jauna parādīsies mūsu vidū vēsts pēdējās dienās un ka tagad mums šim ļaunumam jāstājas pretī tikpat noteikti kā sākotnējos piedzīvojumos.

Mēs stāvam uz lielu un svinīgu notikumu sliekšņa. Pravietojumi piepildās. Debesu grāmatās tiek atzīmēts vēsturisks pārskats par savādiem un dīvainiem notikumiem, – par notikumiem, kas vēsta Dieva lielās dienas tuvumu. Pasaulē viss ir nonācis nenoteiktības stāvoklī. Tautas ir saniknotas un spēcīgi gatavojas karam. Tauta pret tautu un valsts pret valsti kaļ slepenus plānus. Dieva lielā diena ļoti steidzas. Bet, lai gan tautas sakopo spēkus karam un asins izliešanai, joprojām ir spēkā eņģeļiem dotā [222] pavēle turēt četrus vējus, kamēr Dieva kalpi tiek apzīmogoti uz viņu pieres.

Pasaule tagad sastopas ar Dieva likumu pārkāpšanas neizbēgamajām sekām. Pabeidzis radīšanas darbu, Kungs septītajā dienā dusēja un šo dusas dienu iesvētīja, nošķirot to kā dienu, kas cilvēkam jāveltī Viņa pagodināšanai. Bet šobrīd pasaule visā visumā Jehovas pavēli ignorē. Dieva dusas dienas vietā ir iecelta cita diena. Cilvēks ir atļāvies iet savu ceļu, un pretī Dieva Vārda skaidrajām mācībām izvirzīt savu gribu, tādā veidā pasauli ieraujot dumpī un grēkā.

Pretošanās Dieva bauslībai iesākās Debesu pagalmos ar sedzošo ķerubu Luciferu. Sātans apņēmās kļūt līdzīgs Dievam un būt pirmais Debesu padomēs. Sacelšanos viņš iesāka ar sev pakļautajiem eņģeļiem, cenšoties starp tiem izplatīt neapmierinātību. Viņš strādāja tik viltīgi, ka, pirms šie slepenie nodomi tika atklāti, viņš jau bija mantojis daudzu uzticību. Pat Dievam lojālie eņģeļi nespēja pilnībā izprast viņa raksturu, ne arī saskatīt, kur tāds darbs var novest. Kad sātanam jau bija izdevies par sabiedrotajiem iegūt daudzus eņģeļus, tas savu lietu izteica Dievam, norādot, ka eņģeļi, lūk, vēlas, lai viņš ieņemtu Kristus vietu.

Ļaunais savu darbu turpināja, līdz neapmierinātības gars nobrieda par aktīvu sacelšanos. Tad Debesīs norisinājās karš, un sātanu ar visiem, kas viņam simpatizēja, izmeta ārā. Sātans bija tiecies pēc pārvaldes Debesīs, bet cīņu zaudēja. Dievs vairs ilgāk viņam nevarēja piešķirt godu un varu, tāpēc to, līdz ar Debesīs ieņemamo amatu, viņam atņēma.

Kopš tā laika sātans un viņa piekritēju armija mūsu pasaulē vienmēr ir bijuši Dieva ienaidnieki, kas karo pret patiesību un taisnību. Turpinot sniegt cilvēkiem, tāpat kā savā laikā eņģeļiem, nepareizu informāciju par Kristu un Dievu, ļaunais pasauli ir pārvīlis savā pusē. Pat tā saucamās kristīgās draudzes ir nostājušās kopā ar pirmo lielo atkritēju. [223]

Velns sevi uzdod par šīs pasaules pārvaldnieku, un tādā veidā viņš pēdējā no trim lielajām kārdināšanām tuksnesī tuvojās arī Kristum. “Ja Tu, zemē mezdamies, mani pielūgsi,” viņš sacīja Pestītājam, “to visu” – norādot uz pasaules valstīm, kam sātans bija pievērsis Jēzus skatu – “es Tev gribu dot.”

Kristus jau Debesu pagalmos zināja, ka, lai cilvēce kādreiz varētu būt brīva no pakļautības sātanam, ir jāpienāk laikam, kad šim ļaunumam būs jāstājas pretī un tas jāuzvar. Un, kad tāds laiks pienāca, Dieva Dēls nolika ķēniņa kroni un valdnieka apģērbu, savu dievību ietērpa cilvēcībā un atnāca uz šo Zemi, lai stātos pretī ļaunuma lielkungam un to uzvarētu. Mūsu Glābējam virs Zemes vajadzēja dzīvot kā visām cilvēciskajām būtnēm, par savu daļu pieņemot cilvēku likstas, bēdas un kārdināšanas, jo tikai tā Viņš varēja kļūt par mūsu Aizstāvi Tēva priekšā. Kā Bētlemes Bērnam Kristum nācās savienoties ar cilvēku cilti, lai ar nevainojamu dzīvi no silītes līdz krustam rādītu, ka, nožēlojot grēkus un ticot Viņam, ikviens cilvēks var atgūt Dieva labvēlību. Kristus visiem piedāvāja glābjošu žēlastību un grēku piedošanu. Ja cilvēki atjaunos lojālas attiecības ar Dievu un vairs negrēkos, tiem tiks piedots.

Cilvēciskajā vājumā Kristum vajadzēja stāties pretī tādas būtnes kārdināšanām, kurai eņģeļu sabiedrībā Dievs bija piešķīris vislielāko varu. Tomēr Kristus cilvēciskums bija savienots ar dievību, un šajā spēkā Viņš varēja izturēt visās pret Viņu izvirzītajās sātana kārdināšanās, un tomēr saglabāt sevi grēka neaptraipītu. Tieši šo spēku uzvarēt Kristus vēlas dot ikvienam Ādama dēlam un meitai, kas ticībā pieņem Viņa rakstura taisnās īpašības.

Dievs tik ļoti mīlēja pasauli, ka nodeva savu vienpiedzimušo Dēlu, lai katram, kas Viņu pieņem, būtu spēks dzīvot Viņa taisno dzīvi. Kristus pierādīja, ka cilvēkam ticībā ir iespējams satvert Dieva spēku. Viņš atklāja, ka, nožēlojot un uzticoties Viņa taisnībai, grēcinieks var tikt salīdzināts ar [224] Dievu un kļūt par dievišķās dabas līdzdalībnieku, gūstot virsroku pār pagrimumu, ko pasaulē rada iekāre.

Šodien sātans mums liek priekšā tās pašas kārdināšanas, ar kādām tas griezās pie Kristus, piedāvājot mūsu padevību atalgot ar pasaules valstu godību. Bet pār cilvēku, kurš Jēzu uzskata par savas ticības iesācēju un pabeidzēju, ienaidnieka kārdināšanām nav varas. Viņš nevar piespiest grēkot nevienu, kurš ticībā pieņem Tā tikumus, kas visās lietās tika kārdināts tāpat kā mēs, tomēr bez grēka.

“Tik ļoti Dievs pasauli mīlējis, ka Viņš devis savu vienpiedzimušo Dēlu, lai neviens, kas Viņam tic, nepazustu, bet dabūtu mūžīgu dzīvību.” Tas, kurš nožēlo savu grēku un pieņem Dieva Dēla piedāvāto dzīvību, nav uzvarams. Ticībā satverot dievišķo dabu, tas kļūst par Dieva bērnu. Viņš lūdz, viņš uzticas. Kārdināts un pārbaudīts, tas pieprasa spēku, kuru sagādāja Kristus, un, pateicoties Viņa žēlastībai, uzvar. To vajadzētu saprast ikvienam grēciniekam. Tam jānožēlo savi pārkāpumi, jāpaļaujas uz Kristus spēku un jāpieņem šis spēks, lai tiktu izglābts un pasargāts no grēka. Cik gan pateicīgiem mums vajadzētu būt par Kristus dāvāto priekšzīmi!

Necentieties izvairīties no krusta

Var nākties sastapties ar daudzām sarežģītām cilvēku radītām teorijām un spekulatīviem minējumiem, bet tam, kurš beidzot vēlas kļūt par uzvarētāju, jābūt pietiekoši pazemīgam, lai paļautos uz dievišķo varu. Kad mēs tā satveram Bezgalīgā spēku un nākam pie Kristus, sakot: “Man nav nekā, ko maksāt; es uzticos vienīgi Tavam krustam”, tad dievišķie spēki var ar mums sadarboties, skaidrojot un darot svētu mūsu dzīvi.

Lai neviens necenšas izvairīties no krusta, jo, vienīgi pateicoties krustam, mēs kļūstam spējīgi uzvarēt. Tikai pieļaujot bēdas un pārbaudījumus, dievišķie spēki mūsu dzīvē var padarīt darbu, kas veido Kristum līdzīgu mīlestību, mieru un laipnību.

Ik dienas cilvēka sirdī jāveic liels darbs, pētot Dieva Vārdu. Mums jāapgūst īstas ticības vienkāršība. Tas atmaksāsies. Tāpēc tieksimies pēc noteiktas virzības uz priekšu garīgā izpratnē! Lai mūsu [225] padomdevējs vienmēr ir dārgais Vārds! Mums katru brīdi jāstaigā uzmanīgi, cieši turoties pie Kristus. Dzīvē ir nepieciešams Viņa Gars, žēlastība un ticība, kas darbojas mīlestībā un šķīsta dvēseli.

Mums skaidri jāsaprot dievišķās prasības – ko Kungs sagaida no saviem ļaudīm. Nevienam nav jāpaliek neziņā par bauslību, kas ir Viņa rakstura noraksts. Ar Dieva pirkstu uz akmens plāksnēm rakstītie vārdi Viņa gribu atklāj tik pilnīgi, ka nevienam no Viņa ļaudīm nav jāmaldās. Dieva valstības likumi bija tik skaidri izteikti, lai tos vēlāk atklātu visām tautām un valodām kā Viņa pārvaldes sistēmas principus. Būtu labi, ja mēs pētītu šos likumus, kas uzrakstīti 2. Mozus grāmatas 20. nodaļā un 31. nodaļā no 12. līdz 18. pantam.

Kad notiks tiesa un tiks atvērtas grāmatas, lai katru cilvēku tiesātu atbilstoši ierakstiem šais grāmatās, tad pasaules priekšā kā taisnības standartu noliks akmens plāksnes, kuras Dievs ir paslēpis līdz tiesas dienai. Tad ikviens ieraudzīs, ka viņa glābšanas priekšnoteikums ir paklausība Dieva pilnīgajai bauslībai. Nevienam nebūs iespējams atvainot grēku. Pamatojoties uz šīs bauslības taisnīgajiem principiem, cilvēki saņems spriedumu uz dzīvību vai nāvi. [226]

29. Mūsu vienīgā cerība - Kristus

(Raksts publicēts The Signs of the Times, 1905. gada 2. augustā.)

Pirms pasaulei bija likti pamati, Dieva vienpiedzimušais Dēls Kristus, gadījumā, ja Ādams grēkotu, apsolījās kļūt par cilvēces Glābēju. Ādams krita, un Viņš, kurš jau pirms pasaules radīšanas bija Tēva godības līdzdalībnieks, atstāja augsto stāvokli, nolika savu valdnieka tērpu un ķēniņa kroni, lai kļūtu par mazu bērnu Bētlemē un, ejot caur tiem pašiem apstākļiem, kur Ādams paklupa un krita, izglābtu bojā ejošās cilvēciskās būtnes. Viņš sevi pakļāva visām tām kārdināšanām, ar kurām ienaidnieks vēršas pret ikvienu cilvēku, tomēr šie sātana uzbrukumi Viņu nespēja novērst no uzticības Tēvam. Dzīvojot bez grēka, Viņš pierādīja, ka arī ikvienam Ādama dēlam un meitai ir iespējams pretoties tā kārdināšanām, kurš pirmais pasaulē ienesa grēku.

Kristus ikvienam sagādāja spēku uzvarēt. Viņš uz šo pasauli atnāca kā cilvēks, lai dzīvotu starp cilvēkiem. Viņš pieņēma cilvēciskās dabas tieksmes, lai tiktu kārdināts un pārbaudīts. Savā cilvēcībā Jēzus bija dievišķās dabas līdzdalībnieks. Nākdams miesā, Viņš titulam “Dieva Dēls” piešķīra jaunu nozīmi. Eņģelis Marijai sacīja: “Visaugstākā spēks tevi apēnos, [227] tāpēc Tas, kas no Tevis dzims, būs svēts un taps saukts Dieva Dēls.” (Lūkas 1:35) Būdams cilvēciskas būtnes dēls, Viņš par Dieva Dēlu kļuva jaunā izpratnē. Tāds nu Viņš tagad bija mūsu pasaulē – kā Dieva Dēls, tomēr caur dzimšanu savienots ar cilvēcei.

Kristus nāca cilvēka miesā, lai gan nekritušo pasauļu, gan kritušās pasaules iedzīvotājiem parādītu, cik bagātīgi ir gādāts par to, lai cilvēciskās būtnes spētu dzīvot, uzticoties savam Radītājam. Viņš izturēja kārdināšanas, ar kādām sātanam bija atļauts pret Viņu vērsties, un atvairīja visus tā uzbrukumus. Jēzus tika ārkārtīgi apbēdināts un smagi pārbaudīts, tomēr Dievs Viņu neatstāja bez atzinības. Kad Jānis Viņu kristīja Jordānā, tad, no ūdens izkāpjot, uz Viņu kā spoža zelta balodis nolaidās Dieva Gars un balss no Debesīm sacīja: “Šis ir Mans mīļais Dēls, uz ko Man labs prāts.” (Mat. 3:17) Un tieši pēc šī paziņojuma Gars Viņu aizveda tuksnesī. Marks saka: “Un Gars Viņu tūdaļ aizveda tuksnesī. Un Viņš bija tuksnesī četrdesmit dienas, un sātans Viņu kārdināja, un Viņš bija pie zvēriem.” (Marka 1:12,13) “Šajās dienās Viņš nekā nebija ēdis.” (Lūkas 4:2)

Sastapšanās ar kārdināšanu

Tas bija Dieva Gars, kas Jēzu aizveda tuksnesī, lai Viņš tur tiktu kārdināts. Jēzus pats kārdināšanu neizaicināja. Viņš gāja uz tuksnesi, lai kādu laiku varētu pavadīt vienatnē, lai pārdomātu savu misiju un darbu. Gavējot un lūdzot, Viņam vajadzēja sagatavoties iet asinīm slacīto taku. Kā lai Viņš iesāk postītāja izmocīto cietumnieku atbrīvošanu? Ilgā gavēņa laikā Tam tika atklāts viss cilvēces atpestīšanas plāns.

Ieejot tuksnesī, Jēzu apņēma Tēva godība. Juzdamies vienots ar Dievu, Viņš bija pacelts pāri cilvēciskajam nespēkam. Bet godība drīz nozuda, un Viņš tika atstāts cīņai ar kārdināšanām. Tās varēja uzbrukt jebkurā brīdī. Viņa cilvēciskā daba no gaidāmā konflikta vairījās; četrdesmit dienas Viņš gavēja [228] un lūdza. Bada novājinātam un garīgās cīņas nomocītam, “tik nejauks bija viņa vaigs un ne pēc cilvēka, un viņa ģīmis ne pēc cilvēka bērniem”. (Jes. 52:14, pēc Glika) Tā bija sātana izdevība. Viņš domāja, ka tagad gan Kristu varēs uzvarēt.

It kā atbildot uz Viņa lūgšanu, pie Pestītāja atnāca kāda būtne gaismas eņģeļa izskatā un sniedza sekojošu paziņojumu: “Ja Tu esi Dieva Dēls, tad saki, lai šie akmeņi top par maizi.” (Mat. 4:3)

Jēzus sātanam atbildēja ar vārdiem: “Cilvēks nedzīvo no maizes vien, bet no ikkatra vārda, kas iziet no Dieva mutes.” (Mat. 4:4) Ikvienā kārdināšanā Viņa cīņas ierocis bija Dieva Vārds. Sātans prasīja, lai Kristus savu dievību apliecina, darot brīnumu. Bet izturēšanās, kas ir pārāka par visiem brīnumiem – stipra paļaušanās uz “Tā saka Kungs” – bija zīme, kuru nevarēja apstrīdēt. Kamēr Kristus tā stājās pretī sātanam, kārdinātājs Viņu nespēja uzvarēt.

Mūsu vienīgā drošība ir tuvas attiecības ar Dieva Vārdu. Tie, kas uzticīgi meklē Rakstos, sātana maldus neatzīs par Dieva patiesību. Nevienam nav jākļūst Dieva un Kristus ienaidnieka izteikto spekulatīvo pieņēmumu pārvarētam. Mums nav jāapspriež jautājumi, par ko Dieva Vārds klusē. Viss, kas nepieciešams mūsu glābšanai, ir skaidri uzrakstīts. Dienu no dienas mums Bībele jāpadara par savu padomdevēju.

Kristus jau no mūžības bija vienots ar Tēvu un, arī cilvēka dabu uzņemoties, Viņš joprojām bija viens ar Dievu. Viņš ir kā ķēdes posms, kas cilvēci savieno ar Mūžīgo. “Bet, tā kā bērniem ir asinis un miesa, tā arī Viņš tāpat to ir pieņēmis.” (Ebr. 2:14) Tikai pateicoties Kristum, mēs varam kļūt par Dieva bērniem. Visiem, kas uz Viņu paļaujas, Jēzus piešķir spēku dzīvot kā Dieva dēliem un meitām. Tā ikviena sirds pārvēršas par dzīvā Dieva templi. Tāpēc ka Kristus pieņēma cilvēka dabu, Zemes bērni var kļūt par dievišķās dabas līdzdalībniekiem. Viņš ar Evaņģēliju ir izvedis gaismā dzīvību un nemirstību. [229]

30. Bauslība un evaņģēlijs

(Raksts publicēts The Signs of the Times, 1878. gada 14. martā.)

Atsakoties no Kristus, jūdi atteicās arī no savas ticības pamata. Un, no otras puses, mūsdienu kristīgā pasaule, kas apgalvo, ka tic Kristum, bet atsakās no Dieva baušļiem, izdara piekrāptajiem jūdiem līdzīgu kļūdu. Tie, kas apliecina, ka turas pie Kristus, visu savu cerību liekot uz Viņu, bet tajā pašā laikā nicina morāles likumus un pravietojumus, neatrodas drošākā stāvoklī par neticīgajiem jūdiem. Viņiem nav iespējams pārkāpējus saprātīgi aicināt nožēlot grēkus, jo tie nevar pienācīgi paskaidrot, kas tieši jānožēlo. Pārkāpējam, kuru mudina atstāt grēkus, ir tiesības jautāt: Kas ir grēks? Un tikai tie, kas godā Dieva likumus, var atbildēt: Grēks ir baušļu pārkāpšana. To apstiprinot, apustulis Pāvils piebilst: “Grēku es nepazinu, kā vien caur bauslību.”

Dieva un cilvēku miera izlīgšanas būtību spēj izskaidrot vienīgi tie, kas atzīst morāles likuma saistošās prasības. Kristus nāca kā Vidutājs starp Dievu un cilvēku, lai atjaunotu cilvēka lojalitāti pret Dieva likumiem. Bauslība pati nespēja tās pārkāpējam piedot. Vienīgi Jēzus varēja samaksāt grēcinieka parādu. Tomēr [230] fakts, ka Jēzus ir atlīdzinājis nožēlojoša grēcinieka parādu, tam nedod tiesības turpināt pārkāpt Dieva likumus; turpmāk viņam jādzīvo, tiem paklausot.

Dieva bauslība pastāvēja pirms cilvēka radīšanas, jo pretējā gadījumā Ādamam nebūtu bijusi iespēja grēkot. Pēc Ādama nozieguma bauslības principi netika mainīti, vienīgi skaidri sakārtoti un izteikti atbilstoši kritušā cilvēka stāvoklim. Apspriedies ar savu Tēvu, Kristus ieviesa upuru pienešanas sistēmu, lai pār grēcinieku tūlīt nenāktu nāve, bet tā tiktu pārnesta uz upura dzīvnieku, kam savukārt vajadzēja norādīt uz lielo un pilnīgo Dieva Dēla upuri.

Ļaužu grēki simboliski tika pārnesti uz kalpojošo priesteri, kurš bija par starpnieku. Priesteris pats nevarēja kļūt par grēka upuri un ar savu dzīvību izdarīt salīdzināšanu, jo arī viņš bija grēcinieks. Tāpēc tā vietā, lai pats mirtu, viņš nokāva nevainīgu jēru; grēka sodu pārnesa uz šo nevainīgo dzīvnieku, kurš tādā veidā kļuva par tūlītēju cilvēka aizvietotāju, simbolizējot Jēzus Kristus pilnīgo upuri. Vērojot upura dzīvnieka asinis, cilvēks ticībā varēja raudzīties nākotnē uz Kristus asinīm, kas salīdzinās pasaules grēkus.

Ceremoniālās bauslības mērķis

Ja Ādams nebūtu pārkāpis Dieva likumus, nekad netiktu ieviesta ceremoniālā bauslība. Evaņģēlijs, kas saturēja labo vēsti, Ādamam vispirms tika sniegts paziņojumā, ka sievas Sēkla sadragās čūskai galvu, un to cauri nākamajām paaudzēm darīja zināmu Noam, Ābrahāmam un Mozum. Atziņas par Dieva likumiem un atpestīšanas plānu Ādamam un Ievai sniedza pats Kristus. Viņi rūpīgi glabāja svarīgo mācību un mutvārdos to nodeva tālāk saviem bērniem un bērnu bērniem. Tā tika saglabāta izpratne par nemainīgajiem Dieva likumiem.

Tajās dienās cilvēki dzīvoja gandrīz tūkstoš gadus, un tos apmeklēja eņģeļi, sniedzot pamācības tieši no Kristus. [231] Kalpošanā Dievam tika ieviesta upuru pienešana, un tie, kas bijās Dievu, atzina savus grēkus un ar pateicību un svētu uzticību raudzījās uz priekšu, kad atnāks Rīta Zvaigzne, kas kritušos Ādama dēlus vadīs uz Debesīm, liekot tiem Dieva priekšā nožēlot savus grēkus un apliecināt ticību mūsu Kungam un Pestītājam Jēzum Kristum. Tā katrs upuris pauda Evaņģēlija vēsti, un uzticīgo cilvēku rīcība nepārtraukti liecināja par viņu ticību nākamajam Atbrīvotājam. Jēzus jūdiem sacīja: “Jo, ja jūs ticētu Mozum, jūs ticētu arī Man, jo par Mani viņš ir rakstījis. Bet, ja jūs neticat viņa rakstiem, kā jūs ticēsiet Maniem vārdiem?” (Jāņa 5:46,47)

Tomēr Ādamam ar savu priekšzīmi un norādījumiem nebija iespējams apturēt ciešanu straumi, kas plūda pār cilvēkiem viņa pārkāpuma dēļ. Daudzu sirdī iezagās neticība. Un ļaužu atšķirīgajai nostājai pret Dieva prasībām vissenāko piemēru sniedz Ādama dēlu rīcība. Ābels upuru pienešanā saskatīja Kristu. Kains neticēja tādai nepieciešamībai un atteicās saprast, ka nokautais jērs simbolizē Kristu; dzīvnieku asinis viņam šķita bezvērtīgas. Evaņģēlijs Kainam tika pasludināts tāpat kā viņa brālim, bet tas viņam izvērtās par nāves smaržu uz nāvi, jo viņš upura jēra asinīs neatzina Jēzu Kristu, vienīgo iespējamo līdzekli cilvēku izglābšanai.

Mūsu Pestītājs savā dzīvē un nāvē piepildīja visus uz Viņu norādošos pravietojumus un bija visu simbolu un ēnu īstais saturs. Viņš ievēroja un paaugstināja morāles bauslību, apmierinot visas tās prasības kā cilvēces pārstāvis. Tie israēlieši, kas pievērsās Kungam un atzina Kristu kā simbolisko ēnas upuru realitāti, saprata, kādēļ tie tagad jāatceļ. Neskaidrība, kas kā priekškars sedza jūdu sistēmu, tiem līdzinājās apsegam, kas aizklāja godību Mozus vaigā, jo šī godība bija atspulgs no gaismas, kuru pasaulē cilvēka labā atnesa Kristus.

Kamēr Mozus atradās kalnā ar Dievu, viņam [232] visiespaidīgākā veidā tika atklāts atpestīšanas plāns, kas sāka piepildīties tūlīt pēc Ādama krišanas. Tad viņš saprata, ka cilvēka miesā nāks tieši tas pats Eņģelis, kas Israēla bērnus vadīja viņu ceļojumā. Dieva mīļotajam Dēlam, kurš bija viens ar Tēvu, visus cilvēkus, kas Viņam uzticēsies un uz Viņu paļausies, vajadzēja atkal savienot ar Dievu. Mozus saprata upuru pienešanas patieso nozīmi. Kristus Mozum atklāja Evaņģēlija plānu, un Evaņģēlija godība no Kristus apgaismoja Mozus vaigu, tā ka ļaudis to nevarēja uzlūkot.

Mozus pats neapzinājās izstarojošo godību, kas atspoguļojās viņa vaigā, un nesaprata, kāpēc Israēla bērni, viņam tuvojoties, bēga. Viņš tos aicināja pie sevis, bet tie neuzdrošinājās uzlūkot godības apgaismoto seju. Kad Mozus to uzzināja, viņš savu seju aizklāja ar apsegu.

Godība Mozus vaigā Israēla bērniem bija ārkārtīgi mokoša tāpēc, ka tie bija pārkāpuši Dieva svētos likumus. Šis piemērs atklāj to cilvēku izjūtas, kuri ir neuzticīgi Dieva bauslībai. Viņi vēlas izvairīties no tās caururbjošās gaismas, kas pārkāpējiem tiešām ir šausmīga, bet uzticīgajiem – svēta, taisna un laba. Vienīgi tie, kas ir pareizās attiecībās ar Dieva likumiem, var saprātīgi novērtēt Kristus izdarīto salīdzināšanu, kas bija nepieciešama Tēva likumu pārkāpšanas dēļ.

Tiem, kas uzskata, ka vecās derības laikā cilvēkiem nebija Pestītāja, prātu aizklāj tikpat tumšs apsegs kā jūdiem, kas Kristu atmeta. Pienesot upurus, kas simbolizēja Glābēju, jūdi apstiprināja savu ticību nākotnē gaidāmajam Mesijam. Tomēr, kad Jēzus atnāca, piepildot visus par Mesiju uzrakstītos pravietojumus un darot darbus, kas Viņu izcēla kā Dieva Dēlu, tie Viņu atmeta un atsacījās pieņemt visskaidrākās liecības par Viņa patieso raksturu. No otras puses, kristīgā baznīca, kas apliecina ticību Kristum pat visaugstākajā pakāpē, nicinot jūdu kalpošanas sistēmu, īstenībā Viņu aizliedz, jo Kristus taču bija visas jūdu reliģiskās un pārvaldes sistēmas Autors. [233]

31. Bauslība vēstulē galatiešiem

Man tiek jautāts par bauslību Vēstulē galatiešiem. Kura bauslība ir pamācītāja, kas mūs vada pie Kristus? Es atbildu: abas – kā ceremoniālā bauslība, tā arī morālais desmit baušļu kodekss.

Kristus bija visas jūdu reliģiskās un pārvaldes sistēmas pamats. Ābela nāve bija sekas tam, ka Kains nevēlējās pieņemt Dieva plānu, lai paklausības skolā tiktu glābts ar Jēzus Kristus asinīm, ko simbolizēja uz Viņu norādošo upuru pienešana. Kains atteicās izliet asinis, kuras simboliski norādīja, ka reiz nākotnē par pasaules grēkiem tiks izlietas Kristus asinis. Visu šo ceremoniālo iekārtojumu bija izplānojis Dievs, un Kristus kļuva par šīs sistēmas pamatu. Ceremoniālā bauslība kā pamācītāja vadīja grēcīgās cilvēcīgās būtnes uz pārdomām par Glābēju – visas jūdu reliģiskās un pārvaldes sistēmas pamatu.

Visiem ar svētnīcu saistītajiem kalpotājiem pastāvīgi tika norādīts uz Kristus Starpnieka lomu cilvēces labā. Šī kalpošana bija domāta, lai katrā sirdī pamodinātu mīlestību uz Dieva bauslību, kas ir Viņa valstības pamatlikumi. Upuru pienešanai vajadzēja uzskatāmi liecināt par Dieva mīlestības atklāsmi ciešanām pakļautā un mirstošā upurī – Kristū, kas, nevainīgs būdams, uzņēmās vainīgā cilvēka grēku, pats kļūdams par grēku. [234]

Pārdomājot lielo atpestīšanas tēmu, mēs ieraugām Kristus darbu. Ne tikai apsolītā Gara dāvana, bet arī šī upura starpnieciskā daba un raksturs ir temati, kam mūsu sirdī vajadzētu radīt cēlus, svētus un augstus priekšstatus par katrai cilvēciskai būtnei saistošo Dieva bauslību. Pavisam sīka pārkāpuma dēļ – aizliegtā augļa ēšanas – dēļ, cilvēku un Zemi piemeklēja šo svēto likumu pārkāpšanas sekas. Saprotot Vidutāja darba būtību, ikkatram cilvēkam vajadzētu baidīties no visniecīgākās nepaklausības Dieva prasībām.

Ikvienam vajadzētu skaidri izprast, kas ir grēks, jo mums nepieciešams izvairīties no vismazākās noslieces pārkāpt robežu, kas paklausību šķir no nepaklausības.

Kungs vēlas, lai katrs Viņa radījums saprastu mūžīgā Dieva Dēla lielo darbu, nododot par pasauli savu dzīvību. “Redziet, kādu mīlestību Tēvs mums ir parādījis, ka mēs tiekam saukti Dieva bērni. Pasaule mūs tāpēc neatzīst, ka tā Viņu nav atzinusi.” (1. Jāņa 3:1)

Kad grēcinieks Kristū ierauga bezgalīgās un nesavtīgās mīlestības un labvēlības iemiesojumu, tad tā sirdī pamostas pateicības izraisīta vēlēšanās sekot Viņa vadībai. [Manuscript, 87, 1900.]

It īpaši morāles bauslība

“Tātad bauslība ir līdz Kristum bijusi mūsu audzinātāja, lai mēs ticībā kļūtu taisnoti.” (Gal. 3:24) Šajā tekstā Svētais Gars apustulim liek runāt īpaši par morāles bauslību. Tieši bauslība ir tā, kas atklāj grēku un liek izjust vajadzību pēc Kristus, lai steigtos pie Viņa pēc piedošanas un miera, kas iegūstams, nožēlojot savus pārkāpumus pret Dievu un uzticoties Kungam Jēzum Kristum.

Nevēlēšanās atsacīties no aizspriedumu pilniem uzskatiem, lai pieņemtu šo patiesību, lielā mērā bija par pamatu pretestībai, ar kādu Mineapolisā sastapās brāļu Vagonera (E. Dž.) un Džounsa (A. T.) sniegtā Kunga vēsts. Izraisot šo pretestību, [235] sātanam izdevās no mūsu ļaudīm atturēt lielu daļu Svētā Gara īpašā spēka, ko Dievs ilgojās tiem sniegt. Ienaidnieks tos aizkavēja saņemt tiem paredzēto svētību, lai viņi pasaulei patiesību nevarētu pasludināt tā, kā to darīja mācekļi pēc Vasarsvētkiem. Ļaudis pretojās gaismai, kurai ar savu godību vajadzēja apgaismot visu Zemi, un lielā mērā tās izliešanos pasaulē aizturēja mūsu pašu brāļu rīcība.

–––––––––––-

Desmit baušļu likumi ir jāaplūko ne tik daudz no aizliedzošās puses, kā no žēlastības viedokļa. To aizliegumi ir droša garantija paklausībā iegūstamajai laimei. Pieņemot tos kopā ar Kristu, šie likumi darīs skaidru mūsu raksturu un sniegs prieku visos mūžības laikmetos. Paklausīgajiem tie ir kā aizsargmūris. Mēs tajos saskatām Dieva laipnību, kas, atklājot cilvēkiem nemainīgos taisnības principus, cenšas mūs pasargāt no pārkāpumu ļaunajām sekām.

Mums Dievs nav jāuzskata par Būtni, kas tā vien gaida, lai sodītu grēcinieku. Grēcinieks būtībā soda pats sevi. Viņa paša rīcība veido virkni apstākļu ar noteiktām sekām. Katrs pārkāpums atsaucas uz pašu grēcinieku, izmainot raksturu un sagatavojot ceļu nākošajam pārkāpumam. Izvēloties grēku, cilvēki šķiras no Dieva un pārrauj sakarus ar svētību kanālu, un tad iznākumā seko sabrukums un nāve.

Baušļi atklāj Dieva uzskatus. Kad mēs tos pieņemam Kristū, tie kļūst par mūsu uzskatiem. Tie paceļ mūs pāri dabīgo noslieču un tieksmju varai, pāri kārdināšanām, kas noved pie grēka. “Kas Tavu bauslību mīl, tiem ir liels miers, un tie nekur neklūp.” (Ps. 119:165)

Netaisnībā nav miera; ļaunie cilvēki atrodas kara stāvoklī ar Dievu. Bet, kas pieņem bauslības taisnību Kristū, tas iegūst saskaņu ar Debesīm. “Žēlastība un uzticība sastopas; taisnība un miers skūpstās.” (Ps. 85:11) [Letter 96, 1896.] [236]

32. Kristus taisnība bauslībā

(Raksts publicēts The Review and Herald, 1902. gada 22. aprīlī.)

Vislielākās grūtības, ar ko Pāvilam nācās sastapties, radās jūdaisma mācītāju iespaidā. Izraisot šķelšanos Korintas draudzē, tie viņam sagādāja daudz raižu. Viņi nepārtraukti runāja par bauslības ceremoniju priekšrocībām, paaugstinot tās pāri Kristus Evaņģēlijam un pārmetot Pāvilam, ka viņš uz to ievērošanu neskubināja no jauna atgrieztos ticīgos.

Pāvils tiem stājās pretī uz viņu pašu zemes. “Ja nāves amatam ar saviem akmeņos kaltajiem burtiem bijis tāds spožums,” viņš sacīja, “ka Israēla bērni nevarēja skatīties Mozus vaigā viņa spožuma dēļ, kam taču bija jāzūd, kā lai nebūtu daudz lielāks spožums gara amatam? Jo, ja pazudināšanas amatam bija spožums, tad jo daudz vairāk tas ir taisnošanas amatam.” (2. Kor. 3:7-9)

Dieva likums, kuru godbijību iedvesošā varenībā pasludināja no Sinaja kalna, grēciniekiem atnesa pazudinošu spriedumu. Bauslības pienākums ir notiesāt, un tai nav spēka [237] piedot vai glābt. Tā ir domāta dzīvībai, jo tie, kas staigā saskaņā ar tās priekšrakstiem, saņems paklausības algu. Bet visiem, kas paliek zem tās pazudinošā sprieduma, tā nozīmē verdzību un nāvi.

Bauslība ir tik svēta un augsti godājama, ka, Mozum atgriežoties no kalna, kur viņš bija kopā ar Dievu, saņemot no Kunga rokas akmens plāksnes, viņa seja sāka atstarot tādu godību, ko ļaudis bez sāpēm nespēja uzlūkot, un Mozus bija spiests seju aizklāt.

Godība Mozus vaigā bija bauslībā esošās Kristus taisnības atspulgs. Bauslībai pašai nebūtu nekādas godības, ja tajā nebūtu iemiesots Kristus. Tai nav spēka glābt. Spožumu tai dod vienīgi Kristus atklāšanās, kurā ir taisnības un patiesības pilnība.

Ceremoniālās kalpošanas simboli un ēnas līdz ar pravietojumiem sniedza israēliešiem aizplīvurotu, neskaidru priekšstatu par žēlastību un labvēlību, ko pasaule saņems, Kristum atnākot. Un Mozum tika atklāta šo, uz Kristu norādošo, upuru un ēnu nozīme. Viņš saprata, kādam nolūkam tika ieviesti rituāli, kas izbeigsies, kad Kristus nāvē simbols sastapsies ar īstenību. Viņš zināja, ka morāles likumus cilvēks spēj ievērot, vienīgi pateicoties Kristum. Tos pārkāpjot, pasaulē tika ienests grēks, un ar grēku – nāve. Kristus kļuva par cilvēka grēka izpircēju. Viņš cilvēka grēcīguma vietā piedāvāja sava rakstura pilnību. Viņš uzņēmās nepaklausības lāstu. Visi upuri un ziedojumi norādīja uz nākotni, uz Viņa upuri. Nokautais jērs simbolizēja Jēru, kas atņems pasaules grēku.

Mozus vaigu apgaismoja to lietu izpratne, kas vēlāk zudīs, kā arī bauslībā atklātās Kristus godības uzlūkošana. Bauslības amats, rakstīts un iekalts akmenī, bija nāves amats. Bez Kristus pārkāpējs tika pakļauts tās lāstam, bez cerības uz piedošanu. Amatam pašam nebija nekādas godības, bet ceremoniālās bauslības simbolos un ēnās atklātais apsolītais Pestītājs padarīja godājamu morāles bauslību.

Pāvils vēlējās, lai viņa brāļi saprastu, ka grēkus piedodošā Pestītāja lielā godība [238] piešķīra nozīmi visai jūdu politiskajai un reliģiskajai iekārtai. Tāpat viņš vēlējās, lai tie saprastu, ka, Kristum atnākot uz šo pasauli un mirstot kā cilvēka upurim, simbols tagad ir sastapies ar īstenību.

Pēc tam, kad Kristus kā grēku upuris bija miris pie krusta, ceremoniālajai bauslībai vairs nevarēja būt nekāds spēks. Tomēr tā bija saistīta ar morāles bauslību un tāpēc godājama. Viss kopumā nesa dievības zīmogu un liecināja par Kunga svētumu, tiesu un taisnību. Un, ja šim uz laiku pastāvošajam ēnas amatam bija godība, cik daudz krāšņākai jābūt īstenībai, kad, Kristum atnākot, Viņš visiem ticīgiem tagad piešķir savu dzīvību dodošo un svētu darošo Garu!

Pasludinot desmit baušļus, krāšņi atklājās Dieva godība un varenība, bet kā šī spēka izpausme ietekmēja ļaudis? – Tie bija pārbijušies. Kad “ļaudis redzēja tos pērkonus un zibeņus un to bazūnes skaņu un kalnu kūpam”, (..) tie bēga un nostājās no tālienes. Un tie sacīja Mozum: runā tu ar mums, un mēs klausīsimies, bet lai Dievs ar mums nerunā, ka nemirstam.” (2. Moz. 20:18,19, pēc Glika) Tie vēlējās, lai Mozus būtu viņu starpnieks. Tie nespēja aptvert, ka tiem paredzētais Starpnieks ir Kristus, jo bez Viņa tie jau sen būtu iznīcināti.

“Mozus sacīja tautai: Nebīstieties, jo Dievs ir nācis, lai jūs pārbaudītu un lai jums būtu bijība Viņa priekšā, ka jūs negrēkotu. Un tauta stāvēja iztālēm, bet Mozus tuvojās tumšajiem mākoņiem, kuros bija Dievs.” (2. Moz. 20:20,21)

Ļaudis samērā vāji aptvēra atziņas par grēku piedošanu, par taisnošanu ticībā Jēzum Kristum un to, ka pieeja Dievam iespējama, vienīgi pateicoties Starpniekam, jo savu noziegumu un grēku dēļ viņi paši bija pazuduši. Tie lielā mērā bija zaudējuši izpratni par Dievu un aizmirsuši vienīgo ceļu, kā Viņam iespējams tuvoties. Tie gandrīz pilnībā bija zaudējuši izpratni par grēku un par taisnību. Par iespējamo piedošanu pateicoties apsolītajam Mesijam, Kristum, tiem bija pavisam miglains priekšstats.

Pāvils paskaidroja: “Tāpēc ka mums ir tāda cerība, mēs [239] runājam ar lielu drosmi un ne tā kā Mozus, kas klāja apsegu pār savu vaigu, lai Israēla bērni neredzētu, kā izbeidzas tas, kam jāzūd. Bet viņu sirdis tika nocietinātas, jo līdz šai dienai tas pats apsegs paliek un, lasot veco derību, nevar tikt atsegts, jo tas zūd caur Kristu. Bet līdz šai dienai, kad lasa Mozu, apsegs paliek aizklāts pār viņu sirdīm. Bet, līdzko atgriežas pie Kunga, tur apsegs tiek noņemts.” (2. Kor. 3:12-16)

Jūdi atteicās pieņemt Kristu kā Mesiju un nespēja saprast, ka to ceremonijas tagad ir palikušas bez nozīmes, ka dāvanas un upuri ir zaudējuši savu jēgu. Stūrgalvīgā neticībā pašu uzvilktais aizsegs joprojām sedz viņu prātu. Ja tie atzītu Kristu kā bauslības taisnību, tad tas tiktu noņemts.

Arī kristīgajā pasaulē daudziem acis un sirdi aizklāj tāds aizsegs. Viņi nespēj saskatīt, kam tieši bija jāizbeidzas. Tie nesaprot, ka, Kristum mirstot, tika atcelta vienīgi ceremoniālā bauslība. Tie uzstāj, ka pie krusta pienagloja morālos likumus. Lūk, cik smags ir šis aizsegs, kas aptumšo viņu saprašanu! Daudzas sirdis tā cīnās pret Dievu. Tās nedzīvo pēc Viņa likumiem, un Kristus šiem cilvēkiem varēs palīdzēt vienīgi tad, kad tie saskaņosies ar dievišķās pārvaldes principiem. Tie var runāt par Kristu kā savu Pestītāju, bet beidzot Viņš tiem sacīs: Es jūs nepazīstu. Jūs Dieva priekšā neesat patiesi nožēlojuši Viņa svētā likuma pārkāpšanu, un jums nevar būt īsta ticība Man, jo Mans uzdevums bija paaugstināt Tēva bauslību.

Kristus rakstura noraksts

Ne morālo, ne ceremoniālo bauslību Pāvils nekad neattēloja tā, kā to uzdrošinās darīt mūsu laika mācītāji. Dažiem pret Dieva likumiem ir tāda nepatika, ka tie tos apsūdz un nozākā visdažādākajos veidos. Līdz ar to viņi noniecina un izturas nievājoši pret Dieva varenību un godību.

Morālā bauslība nekad nav bijusi simbols vai ēna. Tā pastāvēja pirms cilvēka radīšanas, un būs spēkā tik ilgi, cik ilgi [240] paliks Dieva tronis. Lai glābtu cilvēkus, Kungs nevarēja izmainīt vai pārgrozīt nevienu savas bauslības priekšrakstu, jo bauslība ir Viņa valdības pamats. Tā ir nemainīga, negrozāma, bezgalīga un mūžīga. Lai tiktu glābts cilvēks un saglabāts bauslības gods, Dieva Dēlam vajadzēja pašam sevi pienest par grēka upuri. Viņš, kurš nezināja nekādu grēku, mūsu labā kļuva par grēku. Viņš mūsu dēļ mira Golgātā, un Viņa nāve apliecina gan Dieva brīnišķo mīlestību uz cilvēku, gan Viņa bauslības nemainību.

Kalna svētrunā Kristus paziņoja: “Nedomājiet, ka Es esmu nācis atmest bauslību vai praviešus. Es neesmu nācis tos atmest, bet piepildīt. Jo patiesi Es jums saku: tiekāms debess un zeme zudīs, nezudīs neviena ne vismazākā rakstu zīmīte, ne raksta galiņš no bauslības, tiekāms viss notiek.” (Mat. 5:17,18)

Kristus uzņēmās bauslības lāstu, izciešot sodu par tās pārkāpšanu, – tādā veidā piepildot Dieva nodomu, ar ko cilvēks tika nolikts tur, kur tas, pateicoties Glābēja nopelnam, Dieva likumus tagad varēja ievērot un tikt pieņemts; un tieši tāpēc Kristus upuris bauslību darīja jo īpaši godājamu. Visiem, kas saskatīja tās bauslības mērķi, kurai bija jāizbeidzas, jo skaidri atklājās Dieva desmit baušļu, Viņa taisnības standarta, nezūdošo likumu godība.

“Mēs visi, atsegtām sejām spoguļodamies Kunga spožumā, topam pārvērsti Viņa līdzībā no spožuma un spožumu. To dara Kunga Gars.” (2. Kor. 3:18) Kristus ir grēcinieku aizstāvis. Tie, kas pieņem Viņa Evaņģēliju, uzlūko Viņu ar atsegtu vaigu. Tie saprot Kristus misijas saikni ar bauslību un atzīst Pestītāja atklāto Dieva gudrību un godību. Kristus godību mēs varam saskatīt bauslībā, kas ir Viņa rakstura noraksts, un Viņa pārveidojošo spēku izjust plūstam dvēselē, līdz cilvēks tiek pārvērsts Viņa līdzībā. Tā cilvēki tiek padarīti par dievišķās dabas līdzdalībniekiem un kļūst arvien līdzīgāki savam Glābējam, soli pa solim ejot uz priekšu sevis pakļaušanā Dieva prātam, kamēr tiek sasniegta pilnība.

Starp bauslību un Evaņģēliju valda absolūta saskaņa. Tie viens otru atbalsta. Visā savā varenībā bauslība stājas pretī cilvēka sirdsapziņai, liekot grēciniekam izjust, ka tam nepieciešams aizstāvis – Kristus. [241] Un Evaņģēlijs, savukārt, atzīst bauslības spēku un nemainību. “Es nebūtu pazinis grēka, ja nebūtu bijis bauslības,” saka Pāvils. (Rom. 7:7) Bet apziņa par grēku, par ko pārliecina bauslība, spiež grēcinieku meklēt Pestītāju. Un tā savā lielajā vajadzībā, cilvēks drīkst uzrādīt varenos argumentus, kurus tam ir sagādājis Golgātas krusts. Viņš drīkst pieprasīt Kristus taisnību, jo tā tiek piešķirta katram nožēlojošam grēciniekam. Kristus ir paziņojis: “Kas nāk pie Manis, to Es tiešām neatstumšu.” (Jāņa 6:37) “Ja atzīstamies savos grēkos, tad Viņš ir uzticīgs un taisns, ka Viņš mums piedod grēkus un šķīsta mūs no visas netaisnības.” (1. Jāņa 1:9) [242]

Kristus daba

33. “Meklējiet rakstos”

(Raksts publicēts The Youth’s Instructor, 1898. gada 13. oktobrī.)

Vissvarīgākais ir, lai katra cilvēciska būtne, kas apveltīta ar spējām domāt un spriest, saprastu savas attiecības ar Dievu. Mūsu skolās atpestīšanas darbs netiek rūpīgi pētīts. Daudziem studentiem nav reālas izpratnes par cilvēces glābšanas plānu. Mūsu labā kā ķīla dots Dieva Vārds. Tas, kurš jūt līdzi mūsu nespēkā un vājumā, mūs aicina: “Nāciet šurp pie Manis visi, kas esat bēdīgi un grūtsirdīgi, Es jūs gribu atvieglināt. Ņemiet uz sevi Manu jūgu, mācieties no Manis, jo Es esmu lēnprātīgs un no sirds pazemīgs, tad jūs atradīsiet atvieglojumu savām dvēselēm. Jo Mans jūgs ir patīkams un Mana nasta viegla.” (Mat. 11:28-30)

Studenti, jūs esat drošībā vienīgi tad, ja pilnīgā padevībā un paklausībā savienojaties ar Kristu. Šis jūgs ir patīkams, jo Kristus nes visu smagumu. Kad jūs pacelsiet krusta nastu, tā kļūs viegla; un krusts jums būs mūžīgās dzīvības ķīla. Katram ir priekšrocība priecīgi sekot Jēzum, ikkatrā solī izsaucoties: “Tava žēlastība darīja mani lielu.” (2. Sam. 22:36) Ja mēs vēlamies doties uz Debesīm, tad par savu mācību grāmatu mums [243] jāņem Dieva Vārds. Dienu no dienas mums jāsmeļ gudrība no inspirētajiem vārdiem.

Apustulis Pāvils iesaka: “Savā starpā turiet tādu pat prātu, kāds ir arī Kristū Jēzū, kas, Dieva veidā būdams, neturēja par laupījumu līdzināties Dievam; bet sevi iztukšoja, pieņemdams kalpa veidu, tapdams cilvēkiem līdzīgs; un, cilvēka kārtā būdams (kā cilvēces dzimtas pārstāvis), Viņš pazemojās, kļūdams paklausīgs līdz nāvei, līdz pat krusta nāvei! Tāpēc arī Dievs Viņu ļoti paaugstinājis un dāvinājis Viņam vārdu pāri visiem vārdiem, lai Jēzus vārdā locītos visi ceļi.” (Filip. 2:5-10)

Cilvēka Jēzus Kristus pazemošanās cilvēciskajam prātam ir neizprotama; tomēr Viņa dievību un eksistenci pirms pasaules radīšanas nekad nav iespējams apšaubīt tiem, kas uzticas Dieva Vārdam. Apustulis Pāvils te runā par mūsu Starpnieku, Dieva vienpiedzimušo Dēlu, kurš godības stāvoklī bija Dieva veidā, visu Debesu karapulku Pavēlnieks, bet, ietērpis savu dievību cilvēcībā, pieņēma kalpa veidu. Jesaja ziņo: “ Viens bērns mums dzimis, viens Dēls mums dots, un valdība ir uz Viņa kamieša, un Viņa vārds top saukts: Brīnums, Padomdevējs, Varenais Dievs, Mūžīgais Tēvs, Miera Lielkungs. Lai valdība top vairota un mieram nav gala uz Dāvida goda krēsla un Viņa valstībā, ka Viņš to sataisa un stiprina ar tiesu un taisnību no šī laika mūžīgi.” (Jes. 9:6,7, pēc Glika)

Piekrītot kļūt par cilvēku, Kristus parādīja tādu pazemību, par ko jābrīnās visām Debesu saprātīgajām būtnēm. Pārsteigums, iespējams, nebūtu tik liels, ja Viņš pirms tam nebūtu ieņēmis tik augstu stāvokli. Mums labi jāpadomā, lai saprastu, kā Kristus nolika savu karalisko tērpu, ķēniņa kroni un augsto varu, un savu dievību ietērpa cilvēcībā, lai cilvēku varētu satikt tur, kur tas atradās, un sniegt cilvēces ģimenei morālu spēku kļūt par Dieva dēliem un [244] meitām. Lai glābtu cilvēku, Kristus kļuva paklausīgs līdz nāvei, līdz pat krusta nāvei.

Dieva Dēla cilvēcība mums nozīmē vairāk par visu. Tā ir zelta ķēde, kas mūs saista pie Kristus un caur Kristu pie Dieva. Šim tematam jābūt mūsu izpētes objektam. Kristus bija īsts cilvēks un, kļūstot par cilvēku, atklāja savu pazemību. Tomēr viņš bija Dievs miesā. Domājot par to, mēs darītu labi, ja atcerētos, ko Kristus teica Mozum pie degošā krūma: “Novelc savas kurpes no savām kājām, jo tā vieta, kur tu stāvi, ir svēta zeme.” (2. Moz. 3:5) Pie šīs tēmas mums vajadzētu griezties ar skolnieka pazemību un grēkus nožēlojošu sirdi. Tomēr Kristus inkarnācijas jautājuma aplūkošana ir auglīgs lauks, kas bagātīgi atalgos ikvienu dziļi rokošu apslēpto patiesību meklētāju.

Raksti kā mūsu rokasgrāmata

Bībele mūs ved pa drošu taku uz mūžīgo dzīvi. Dievs ir inspirējis cilvēkus uzrakstīt mūsu labā atklāto patiesību, kas ir pievilcīga, un tos, kas to pieņem un īsteno dzīvē, apveltī ar morālu spēku, ierindojot starp visaugstāk attīstītajiem prātiem. Visiem, kas Dieva Vārdu padara par savu izpētes priekšmetu, uztveres spējas arvien paplašināsies. Daudz vairāk par jebkurām citām studijām tas padziļinās mūsu izpratni un apveltīs ar jaunu spēku. Dieva Vārds prātu vada saskarē ar plašiem un cēliem patiesības principiem. Tas mūs cieši savieno ar Debesīm, sniedzot gudrību, zināšanas un izpratni.

Aizraujoties ar parastiem literāriem sacerējumiem, ar neinspirētu cilvēku rakstiem, prāta attīstība tiek traucēta un tas paliek sekls, jo netiek vadīts saskarē ar mūžīgās patiesības dziļajiem un visu aptverošajiem principiem. Mūsu izpratne neapzināti piemērojas to lietu uztverei, pie kurām tā pierod, un, par tām domājot, novājinās un kļūst šaurāka.

Dievs vēlas, lai tiktu pētīti Raksti – zinātnes avots, kas stāv augstāk par katru cilvēcisko piedāvājumu. Viņš [245] grib, lai ļaudis iedziļinātos šajās patiesības raktuvēs, iegūstot tur atrodamo lielo bagātību. Tomēr pārāk bieži Bībeles zinātnes vietā tiek liktas cilvēciskas teorijas un gudrība. Ļaudis nopūlas Dieva nodomu pārstrādāšanā; viņi cenšas šķirot Bībeles grāmatas un ar saviem izgudrojumiem liek Rakstiem apstiprināt melus.

Tieši tas, kas cilvēkam nepieciešams

Dievs Evaņģēlija pieņemšanu nav darījis atkarīgu no cilvēka gudrības. Evaņģēlijs ir domāts kā barība, kas apmierina cilvēka garīgās vajadzības. Katrā gadījumā tas ir tieši tas, kas cilvēkam nepieciešams. Tie, kas domā, ka audzēkņiem mūsu mācību iestādēs vajag pētīt visdažādākos autorus, paši nemaz nepazīst Bībeles lielās tēmas. Skolotājiem pašiem vajadzētu ņemt visu grāmatu Grāmatu un, lasot Rakstus, pārliecināties, ka Evaņģēlijam ir spēks pazemīgam un sagrauztam garam pierādīt savu dievību.

Evaņģēlijs ir Dieva spēks un Dieva gudrība. Kristus raksturā virs Zemes atklājās dievība, un Viņa dotais Evaņģēlijs Viņa mantojumam starp cilvēkiem jāpēta visās izglītības iestādēs, līdz skolotāji, bērni un jaunieši ierauga, ka tiem sava ticība, mīlestība un pielūgsme jāvelta vienīgajam patiesajam un dzīvajam Dievam. Vārds ir jāgodā un tam jāpaklausa. Šai grāmatai, kas satur ziņojumus par Kristus dzīvi un darbu, Viņa mācībām, ciešanām un galīgo uzvaru, jākļūst par mūsu spēka avotu. Mums šai pasaulē tiek dāvāta priekšrocība mācīties dzīves skolā, lai sagatavotos augstākai eksistencei – visaugstākās skolas augstākajam līmenim, kur Dieva vadībā mūsu studijas turpināsies mūžības nebeidzamajos laikmetos. [246]

34. Vārds tapa miesa

(Raksts publicēts The Review and Herald, 1906. gada 5. aprīlī.)

“Iesākumā bija Vārds, un Vārds bija pie Dieva, un Vārds bija Dievs. Tas bija iesākumā pie Dieva. Caur Viņu viss ir radies, un bez Viņa nekas nav radies, kas ir. Viņā bija dzīvība, un dzīvība bija cilvēku gaisma. Gaisma spīd tumsībā, bet tumsība to neuzņēma.” “Un Vārds tapa miesa un mājoja mūsu vidū (un mēs skatījām Viņa godību, tādu godību kā Tēva vienpiedzimušā Dēla), pilnu žēlastības un patiesības.” (Jāņa 1:1-5,14)

Šī nodaļa vispārējos vilcienos runā par Kristus darba raksturu un tā nozīmi. Izprotot šo tematu, Jānis visu varu piedēvē Kristum un stāsta par Viņa varenību un lielumu. Viņš šīs dārgās patiesības dievišķajiem stariem liek spīdēt tālāk kā saules gaismai. Viņš Kristu izceļ kā vienīgo Vidutāju starp Dievu un cilvēci.

Mācība par Kristus nākšanu cilvēka miesā ir noslēpums, “noslēpums, kas ļaužu ciltīm bija apslēpts no mūžīgiem laikiem”. (Kol. 1:26) Tas ir lielais un dziļais dievbijības noslēpums. “Vārds tapa miesa un mājoja mūsu vidū.” (Jāņa 1:14) Kristus pieņēma [247] cilvēka dabu, kas ir daudz zemāka par Viņa Debesu izcelsmes dabu. Tieši tas visuzskatāmāk atklāj Dieva apbrīnojamo pretimnākšanu. “Jo tik ļoti Dievs pasauli mīlējis, ka Viņš devis savu vienpiedzimušo Dēlu.” (Jāņa 3:16) Un šo brīnišķo atziņu Jānis pasniedz tādā vienkāršībā, ka visi to var saprast un tikt apgaismoti.

Kristus nevis izlikās, ka pieņem cilvēka dabu, bet Viņš to tiešām pieņēma. Viņš reāli kļuva par cilvēku. “Tā kā bērniem ir asinis un miesa, tad arī Viņš tāpat to ir pieņēmis.” (Ebr. 2:14) Viņš bija Marijas dēls, cilvēciskas izcelsmes līnijā – Dāvida dēls. Viņš tiek nosaukts par cilvēku, par cilvēku Jēzu Kristu. “Viņam ir piešķirta daudz lielāka godība nekā Mozum, kā jau arī lielāks gods nekā namam ir tā cēlējam.” (Ebr. 3:3)

Kristus iepriekšējā eksistence

Tomēr, runājot par Kristus cilvēciskumu uz šīs Zemes, Dieva Vārds tikpat noteikti apliecina Viņa iepriekšējo eksistenci. Vārds eksistēja kā dievišķa Būtne, pat kā mūžīgais Dieva Dēls, viens ar savu Tēvu. No mūžīgiem laikiem Viņš bija derības Vidutājs, vienīgais, kurā tiek svētītas visas Zemes tautas, ja tās Viņu pieņem, – kā jūdi, tā pagāni. “Vārds bija pie Dieva, un Vārds bija Dievs.” (Jāņa 1:1) Pirms vēl tika radīti cilvēki un eņģeļi, Vārds bija pie Dieva un bija Dievs.

Kristus bija Tas, kas radīja pasauli, “un bez Viņa nekas nav radies, kas ir” (Jāņa 1:3). Un, ja Kristus ir radījis visas lietas, tad Viņš ir pirms visām šīm lietām. Vārdi, kas to apliecina, ir tik skaidri, ka nevienam nav jāšaubās. Kristus savā būtībā bija Dievs, un turklāt visaugstākajā nozīmē. Viņš bija pie Dieva jau no mūžības, Dievs pār visu un svētīts vairāk par visu.

Kungs Jēzus Kristus, Dieva vienpiedzimušais Dēls, jau no mūžības eksistēja kā atsevišķa Persona, tomēr viens ar Tēvu. Viņš bija Debesu vislielākā godība un tur dzīvojošo saprātīgo būtņu Pavēlnieks, kurš taisnīgi [248] saņēma eņģeļu pielūgsmes pilno pagodināšanu. Dievs ar to netika aplaupīts. “Es esmu bijusi Kunga rīcībā jau Viņa ceļu pašā sākumā,” Viņš paziņo, identificējot sevi ar gudrību, “iekams Viņš kaut ko radīja, – es biju pie viņa, jau no pirmlaikiem. Es esmu ielikta un pastāvu jau no mūžības, no paša sākuma, iekams pat zeme vēl nebija. Kad vēl nebija dziļumu, es jau biju dzimusi, tad, kad ūdens vēl nebija krājies akās un avoti vēl neburbuļoja savā plūsmā. Iekams vēl nebija ielikti kalnu pamati un pakalni nebija radušies, – es jau pastāvēju, iekams Kungs vēl nebija izveidojis zemi, nedz arī to, kas ir uz zemes, pat arī vēl ne kalnus zemes virsū. Kad Viņš darīja debesis, es biju tur klāt, tāpat tad, kad Viņš pāri visiem dziļumiem pārstiepa pāri savu augsto debess jumu.” (Sal. pam. 8:22-27)

Patiesībā, ka Kristus bija viens ar Tēvu, pirms pasaulei tika likti pamati, atklājas gaisma un godība. Tā ir gaisma, kas spīd tumšā vietā un izstaro īpašas dievišķas godības spožumu. Būdama bezgalīgi noslēpumaina, šī patiesība, ieskauta neaptveramā un neizprotamā gaismā, paskaidro citas noslēpumainas un citādi neizskaidrojamas atziņas.

“Pirms kalni radušies, pirms zeme un pasaule radītas, Tu esi no mūžības uz mūžību, ak Dievs!” (Ps. 90:2) Ļaudis, kas sēdēja tumsībā, redz lielu gaišumu, un tiem, kas sēdēja nāves ēnas zemē un ēnā, gaisma uzlēkusi.” (Mat. 4:16) Šajos Bībeles tekstos it kā dzīvos, no mūžīgā troņa plūstošās gaismas staros parādīta Kristus iepriekšējā eksistence, kā arī mērķis, kāpēc Viņš nāca uz mūsu pasauli. “Nu tad pulcējies, pulku meita; viņi pret mums apmetīsies. Tie ar rīksti sitīs Israēla Soģi vaigā. Un Betlēme, Evratā, jebšu tu esi maza starp tūkstošiem no Jūdas, no tevis Man izies, kas būs valdnieks Israēlā un kura iziešana ir no iesākuma, no mūžīgām dienām. “ (Mihas 5:1,2 – pēc Glika)

“Mēs sludinām Kristu, krustā sisto,” paziņoja Pāvils, “kas jūdiem apgrēcība un grieķiem ģeķība; bet tiem, kas aicināti, tiklab jūdiem, kā grieķiem, Dieva spēks un Dieva gudrība.” (1. Kor. 1:23,24) [249]

Noslēpums

Ka Dievs tā varēja parādīties miesā, tas tiešām ir noslēpums, un bez Svētā Gara palīdzības mums nav cerību to saprast. Vispazemojošākā mācība, ko cilvēkam nepieciešams apgūt, ir tā, ka, meklējot Dievu, cilvēciskai gudrībai nav nekādas nozīmes, un visa cilvēciskā piepūle, nesaņemot īpašu palīdzību, ir tikai neprāts. Cilvēks var likt lietā visus savus intelektuālos spēkus, viņam var būt izglītība, ko pasaule sauc par visaugstāko, tomēr Dieva acīs tas joprojām var palikt nezinošs. Senie filozofi lielījās ar savu gudrību, bet kāda nozīme tai bija Dieva svaru kausā? Salamanam bija plašas zināšanas, bet viņa gudrība pārvērtās par ģeķību, jo tas nespēja morāli pastāvēt, būt brīvs no grēka, stiprs pēc dievišķās līdzības veidotā raksturā. Salamans stāsta mums par saviem pētījumiem, savu neatlaidīgo pūļu un nemitīgās meklēšanas rezultātiem un beidzot paziņo, ka viņa gudrība ir niecība.

Savā gudrībā pasaule Dievu neatzina. Cilvēku spriedumi par dievišķo raksturu, to trūcīgās zināšanas par Dieva īpašībām nepalielināja un nepaplašināja viņu garīgo izpratni. Nepakļaujoties dievišķajai gribai, viņu prāts nekļuva cēlāks, bet tie iegrima visrupjākajā elku pielūgšanā. “Dižodamies ar savu gudrību, viņi kļuvuši nelgas un apmainījuši neiznīcīgā Dieva godību pret iznīcīgam cilvēkam un putniem, lopiem un rāpuļiem līdzīgiem tēliem.” (Rom. 1:22,23) Lūk, kāda vērtība ir visiem apgalvojumiem un zināšanām bez Kristus.

“Es esmu ceļš, patiesība un dzīvība,” sacīja Jēzus, “neviens netiek pie Tēva kā vien caur Mani.” (Jāņa 14:6) Kristum ir piešķirta vara dot dzīvību visiem radījumiem. “It kā Mani sūtījis dzīvais Tēvs,” Viņš apliecina, “un Es esmu dzīvs Tēvā, tāpat arī tas, kas Mani bauda, būs dzīvs Manī.” “Gars dara dzīvu, miesa neder nenieka; vārdi, ko Es jums runāju, ir gars un dzīvība.” (Jāņa 6:57,63) Kristus šeit neatsaucas uz savu mācību, bet uz savu personību, uz sava rakstura dievību. “Patiesi, patiesi, [250] Es jums saku,” Viņš apliecina kādā citā reizē, “nāk stunda, un tā ir jau klāt, kad mirušie dzirdēs Dieva Dēla balsi un, kas būs dzirdējuši, dzīvos. Jo it kā Tēvam ir dzīvība pašam sevī, tāpat Viņš arī Dēlam ir devis, lai Tam būtu dzīvība pašam sevī. Un Viņš Tam ir devis varu turēt tiesu, tāpēc ka viņš ir Cilvēka Dēls.” (Jāņa 5:25-27)

Kristus dzimšanas nozīme

Dievs un Kristus jau no iesākuma zināja par sātana sacelšanos un Ādama krišanu, kurš pakļāvās nodevēja pieviļošajai varai. Kritušās cilvēces glābšanai bija paredzēts atpestīšanas plāns, atvēlot tai vēl vienu pārbaudes laiku. Dievs Kristu bija paredzējis par Starpnieku kopš pasaules radīšanas, par vietnieku un galvotāju jau no mūžības. Pirms vēl pasaule tika radīta, jau bija nolemts, ka Kristus dievībai būs jāietērpjas cilvēcībā. “Miesu,” sacīja Kristus, “Tu Man esi sataisījis.” (Ebr. 10:5)

Tomēr Viņš nenāca cilvēka veidā, pirms nebija piepildījies noteiktais laiks. Tikai tad Viņš ieradās uz mūsu Zemes, – kā mazs bērns Betlēmē.

Neviens pasaulē dzimušais bērns, pat no visapdāvinātākajiem Dieva bērniem, nekad nav pagodināts ar tādu prieka izpausmi, kā tika apsveikts Betlēmē dzimušais mazulis. Pār Betlēmes laukiem un pakalniem skanēja Dieva eņģeļu slavas dziesma: “Gods Dievam augstībā un miers virs zemes, un cilvēkiem labs prāts.” (Lūkas 2:14) Ak, kaut cilvēces ģimene šodien to atzītu! Tad izteiktais paziņojums, uzņemtais tonis un iesāktā melodija pieaugtu spēkā un izplatītos līdz laika nobeigumam, atbalsojoties līdz pat Zemes galiem. Tad būtu slava Dievam, miers virs Zemes un cilvēkiem labs prāts. Kad uzlēks Taisnības Saule ar dziedināšanu savos spārnos, tad Betlēmes pakalnos iesākto dziesmu turpinās liela ļaužu pulka balss, kā daudzu ūdeņu balss, sakot: “Alelujā! Jo ir sācis valdīt Kungs, mūsu Dievs, Visuvaldītājs!” (Atkl. 19:6)

Paklausot visiem Dieva likumiem, Kristus cilvēkiem sagādāja glābšanās iespēju. Tas netika panākts, Kristum pārvēršoties par citu būtni, bet uzņemot [251] sevī cilvēcību. Tādā veidā Kristus cilvēcei sagādāja pastāvēšanas iespēju. Atpestīšanas darbs nozīmē cilvēces vadīšanu pie Kristus, kritušo cilti atkal savienojot ar dievību. Tāpēc Kristus pieņēma cilvēka dabu, lai cilvēki varētu būt viens ar Viņu, kā Viņš ir viens ar Tēvu, lai Dievs varētu cilvēku mīlēt, kā Viņš mīl savu vienpiedzimušo Dēlu, un cilvēki varētu kļūt par dievišķās dabas dalībniekiem, darīti pilnīgi Viņā.

Svētais Gars, kas nāk no Dieva vienpiedzimušā Dēla, cilvēcisko būtni – tās miesu, dvēseli un garu – savieno ar dievišķi cilvēcisko Kristus dabu. Šī saikne tiek ainota ar vīnakoku un tā zariem. Ierobežotais cilvēks tiek savienots ar Kristus visspēcību, un ticībā tā daba piesātinās ar Kristus dabu. Viņā mēs tiekam savienoti ar Dievu. [252]

35. “Visās lietās ir kārdināts tā kā mēs”

(Raksts publicēts The Signs of the Times, 1898. gada 9. jūnijā.)

Pēc cilvēka krišanas sātans paziņoja, ka cilvēciskās būtnes ir pierādījušas, ka tās nespēj ievērot Dieva likumus. Viņš par to centās pārliecināt visu Universu. Šķita, ka sātana vārdi ir patiesi, tāpēc Kristus nāca krāpnieku atmaskot. Ar tādiem pašiem spēkiem, kādi pieejami ikvienam cilvēkam, Debesu Majestāte uzņēmās cilvēka lietu un nepadevās ļaunā ienaidnieka kārdinājumiem, rādot, ka arī cilvēks var tiem nepadoties. Tas bija vienīgais ceļš, kā cilvēks varēja kļūt par dievišķās dabas līdzdalībnieku. Pieņemot cilvēka dabu, Kristus spēja saprast cilvēka pārbaudījumus, bēdas un visus to apņemošos kārdinājumus. Eņģeļi, kas nepazina grēku, nevarēja just līdzi cilvēkam tā īpatnējos pārbaudījumos. Kristus nāca mums pretī, pieņemot cilvēka dabu, un visās lietās tika kārdināts līdzīgi mums, lai zinātu, kā kārdinātajiem palīdzēt.

Ietērpjoties cilvēcībā, Kristus kļuva par daļu no katras cilvēciskās būtnes. Viņš bija cilvēces Galva. Kā dievišķi cilvēciska Būtne Viņš ar savu izstiepto cilvēcisko roku aptvēra visu cilvēci, kamēr ar dievišķo roku Viņš varēja cieši turēties pie Bezgalīgā troņa. [253]

Ak, kas par skatu Debesu iemītniekiem! Kristus, kuram bija svešs pat vismazākais grēka traips vai netīrība, pieņem mūsu dabu tās samaitātībā. Šī pazemošanās ir par lielu, lai ierobežotais cilvēks to spētu aptvert. Dievs parādījās miesā. Viņš pats pazemojās. Kāds temats pārdomām, dziļai un sirsnīgai apcerei! Tik bezgalīgi liels Viņš bija kā Debesu Majestāte un tomēr pazemojās tik dziļi, nezaudējot nevienu ne vismazāko daļiņu no savas cieņas un godības! Viņš nokāpa līdz nabadzībai, līdz visdziļākajai nicināšanai cilvēku vidū. Mūsu dēļ Viņš kļuva nabags, lai mēs caur Viņa nabadzību varētu tikt darīti bagāti. “Lapsām ir alas,” Viņš sacīja, “putniem apakš debess ir ligzdas, bet Cilvēka Dēlam nav, kur savu galvu nolikt.” (Mat. 8:20)

Kristus pakļāvās apvainojumiem un apsmieklam, nicināšanai un zobgalībām. Jēzus dzirdēja, kā Viņa vēsti, kas bija pilna mīlestības, laipnības un žēlastības, sagrozīja un izlietoja ļaunprātīgi. Viņš dzirdēja sevi nosaucam par dēmonu virsnieku, tāpēc ka tikko bija apliecinājis, ka ir Dieva Dēls. Kristus dzimšana bija pārdabiska, bet Viņa paša tauta, kas savas acis bija padarījusi aklas pret garīgām lietām, to uzskatīja par kauna traipu. Mūsu rūgtākajās ciešanās nav ne piliena, ko Viņš nebūtu izbaudījis. Lai Dievam varētu pievest daudz dēlu un meitu, Viņš ir uzņēmies mūsu lāstu.

Apziņai, ka Jēzus uz šīs Zemes kļuva par sāpju un bēdu nomāktu vīru, ka Viņš atstāja Debesu mājas, lai kritušo cilvēku glābtu no mūžīgās bojāejas, vajadzētu satriekt pīšļos visu mūsu lepnību, likt kaunēties no iedomības un atklāt mums pašapmierinātības grēku. Uzlūkojiet Viņu, kurš grēcīgo cilvēku vajadzības, grūtības, ciešanas un bēdas padarīja par savējām! Vai mums varētu ienākt prātā doma, ka Dievam bija jāiztur šīs grēka izraisītās mokas un dvēseles sāpes?

Pieņēmis cilvēka dabu un nostājies kā cilvēces Pārstāvis, Kristus atnāca uz šo Zemi, lai cīņā ar sātanu pierādītu, ka cilvēks, kādu Dievs to radīja, savienots ar Tēvu un Dēlu, var paklausīt katrai dievišķajai prasībai. Runājot sava kalpa vārdiem, Jēzus saka: “Viņa baušļi nav grūti.” (1. Jāņa 5:3) Tas bija [254] grēks, kas cilvēku šķīra no Dieva, un tas ir grēks, kas saglabā šo atšķirtības stāvokli.

Pravietojums Ēdenē

Ienaids, par kuru runā Ēdenē izteiktais pravietojums, neattiecas tikai uz sātanu un Dzīvības Lielkungu. Tam vajadzēja kļūt universālam. Sātanam un viņa eņģeļiem bija jāsaņem visas cilvēces ienaids. “Es celšu ienaidu,” sacīja Dievs, “starp tevi un sievu, starp tavu dzimumu un sievas dzimumu. Tas tev sadragās galvu, bet tu Viņam iekodīsi papēdī.” (1. Moz. 3:15)

Starp čūskas dzimumu un sievas dzimumu celtais ienaids bija pārdabisks. Domājot par Kristu, ienaids vienā nozīmē bija dabisks, bet citā nozīmē, sakarā ar cilvēciskā un dievišķā apvienošanos, tas bija pārdabisks. Šis ienaids nekad neattīstījās līdz tik augstai pakāpei kā tad, kad Kristus kļuva par mūsu pasaules iemītnieku. Un nekad virs Zemes nebija dzīvojusi Būtne, kas tik pilnīgi ienīda grēku kā Kristus. Viņš bija redzējis tā pieviļošo un valdzinošo varu pār svētajiem eņģeļiem, un tāpēc cīņai pret grēku tika ziedoti visi Viņa spēki.

Kristus skaidrība un svētums, tās Būtnes neaptraipītā taisnība, kura negrēkoja, bija nemitīgs pārmetums par katru pārkāpumu šajā juteklisko baudu un grēka pilnajā pasaulē. Morālajā tumsā, kurā sātans bija ietinis šo pasauli, no Viņa dzīves izstaroja patiesības gaisma. Jēzus atklāja sātana melus un krāpšanu un daudzās sirdīs iznīcināja tā samaitājošo iespaidu. Tieši tas sātanā radīja milzīgu naidu. Ar savu kritušo būtņu karapulkiem ļaunais nolēma doties visniknākajā cīņā, jo pasaulē bija ieradies Viens, kurš pilnībā pārstāvēja Tēvu, Būtne, kuras raksturs un dzīve atspēkoja sātana sagrozītos priekšstatus par Dievu. Velns Dievam bija piedēvējis pats savas īpašības. Tagad Kristū tas redzēja atklājamies Dieva patieso raksturu, ka Viņš ir līdzjūtīgs, žēlojošs Tēvs, kas nevēlas, ka kāds pazustu, bet grib, lai visi, nožēlojot grēkus un atgriežoties, nāktu pie Viņa un saņemtu mūžīgu dzīvību.

Spēcīgs pasaulīgums ir bijis viens no sātana [255] vissekmīgākajiem kārdinājumiem. Viņš ir centies panākt, lai cilvēku sirds un prāts tik pilnīgi nodotos laicīgiem vilinājumiem, ka domām par Debesīm vairs neatliktu ne mazākās vietas. Viņš ļaudis pārvalda ar mīlestību uz pasauli. Tad zemes lietas aizēno dievišķās, izraidot Kungu no redzesloka un cilvēka prāta. Patiesības vietā tiek pieņemti un mīlēti viltus dievi un viltus mācības. Cilvēkus apbur pasaules spožums un vizuļi. Tie tā pieķeras zemes lietām, ka daudzi gatavi uz jebkuru grēku, lai tikai iegūtu kādu laicīgu labumu.

Sātans cerēja pārspēt Kristu tieši šajā punktā, jo domāja, ka cilvēcībā Viņš būs viegli uzvarams. Un tā “velns To ved sev līdzi uz ļoti augstu kalnu un rāda Viņam visas pasaules valstis un viņu godību un uz To saka: “To visu es Tev gribu dot, ja Tu, zemē mezdamies, mani pielūgsi.” (Mat. 4:8,9) Bet Kristus palika nesatricināms. Viņš izjuta šīs kārdināšanas spēku, bet mūsu labā stājās tai pretī un uzvarēja. Viņš izlietoja vienīgi tādus ieročus, kas pieejami visām cilvēciskajām būtnēm – Tā Vārdu, kurš ir varens padomā, – “Stāv rakstīts”. (Mat. 4:4,10)

Ar kādu spraigu interesi Debesu eņģeļi un nekritušās pasaules vēroja šo cīņu, kur tika aizstāvēts bauslības gods! Ne tikai mūsu pasaules, bet arī plašā Debesu Universa labā strīds tika izšķirts uz visiem laikiem. Tumsas sazvērnieki gan gaidīja, vai neradīsies kāda izdevība uzveikt cilvēces dievišķi cilvēcisko Pārstāvi, lai lielais atkritējs varētu izsaukties : “Uzvara!” un pasaule un tās iedzīvotāji uz visiem laikiem nonāktu tā pārvaldībā.

Bet sātans spēja aizsniegt tikai ”papēdi”; tas nevarēja pieskarties galvai. Un, Kristum mirstot, viņš saprata, ka cīņa ir zaudēta. Velns saprata, ka tā raksturs tagad bija skaidri redzams visām Debesīm un ka Debesu būtnes un Dieva radītās pasaules pilnībā nostāsies Dieva pusē. Viņš zināja, ka izredzes vēl turpmāk kādu iespaidot ir galīgi zudušas. Kristus cilvēcība uz mūžīgiem laikiem izšķīra strīda jautājumu. [256]

Kristus cilvēciskās dabas bezgrēcība

Uzņemoties cilvēka dabu tās kritušajā stāvoklī, Kristum nebija ne vismazākās līdzdalības grēkā. Viņš bija pakļauts cilvēciskajam nespēkam un vājumam, lai “piepildītos Jesajas vārdi, kas saka: Viņš uzņēmās mūsu vājības un nesa mūsu sērgas”. (Mat. 8:17) Jēzus juta līdzi mūsu nepilnībām un visās lietās tika kārdināts līdzīgi mums. Tomēr Viņš nepazina grēku. Viņš bija nenoziedzīgs un nevainīgs Jērs. (1. Pēt. 1:19) Ja sātans būtu spējis Kristu pavedināt uz grēku kaut vismazākajā sīkumā, tad tas būtu saminis Pestītāja galvu. Bet tas spēja aizskart tikai Viņa papēdi. Ja tiktu ievainota galva, tad cilvēcei vairs nebūtu cerības. Tad pār Kristu, tāpat kā pār Ādamu, nāktu dievišķās dusmas. Kristus un draudze būtu bez cerības.

Mums nav nekāda iemesla šaubīties par Kristus dabas pilnīgo bezgrēcību. Mūsu ticībai jābūt saprātīgai, uzlūkojot Jēzu pilnīgā uzticībā un līdz galam paļaujoties uz Viņa salīdzinošo upuri. Lai dvēseli neapņemtu tumsa, tas ir pats svarīgākais. Šis svētais Starpnieks ir spējīgs mūs izglābt, jo Viņš savā cilvēciskajā raksturā ieinteresētajam Universam atklāja nevainojamu un pilnīgu pazemību, absolūtu paklausību visām Dieva prasībām. Cilvēkam tagad tiek piedāvāts dievišķs spēks, lai tas varētu kļūt par dievišķās dabas līdzdalībnieku, izbēgot no samaitāšanas, ko pasaulē rada iekāre. Tāpēc nožēlojošs, ticošs cilvēks var tikt pārvērsts par Dieva taisnību Kristū. [257]

36. Kristū nav šķiru

(Raksts publicēts The Review and Herald, 1891. gada 22. decembrī)

Pat visaugstākajam Debesu eņģelim nav iespējams samaksāt izpirkšanu par vienu pazudušu dvēseli. Ķerubiem un serafiem ir vienīgi tā godība, ar kādu Radītājs savus radījumus ir apveltījis, bet cilvēka izlīgšanu ar Dievu varēja nodrošināt vienīgi Dievam līdzīga Būtne, kurai ir tādas rakstura īpašības, kas to dara cienīgu cilvēka labā runāt ar bezgalīgo Dievu, kā arī pārstāvēt Viņu kritušajā pasaulē. Cilvēka Vietniekam un Galvotājam bija nepieciešama cilvēka daba, saistība ar cilvēces ģimeni, kura tam jāpārstāv, un kā Dieva sūtnim – arī dievišķā daba, savienībai ar Bezgalīgo, lai varētu pasaulei atklāt Dievu un kalpot par Vidutāju starp Dievu un cilvēku.

Tāds bija vienīgi Kristus. Ietērpis savu dievību cilvēcībā, Viņš atnāca uz šo Zemi, lai sauktos par Cilvēka Dēlu un par Dieva Dēlu. Viņš vienlaikus bija cilvēka garants un Dieva sūtnis, jo, ar savu taisnību apmierinot bauslības prasības, galvoja par cilvēku, un, atklājot kritušajai cilvēcei Dieva raksturu, pārstāvēja Visaugstāko. [258]

Pasaules Glābējam bija vara vilkt cilvēkus pie sevis, klusināt viņu bailes, izklīdināt tumsu, iedvest tiem cerību un drosmi un ierosināt ticēt Dieva labprātībai pieņemt tos dievišķā Vietnieka nopelnā. Baudot Dieva mīlestību, mums vienmēr vajadzētu būt pateicīgiem, ka Debesu pagalmos mums ir Vidutājs, Aizstāvis un Starpnieks, kas Tēva priekšā aizlūdz mūsu labā.

Mums ir viss nepieciešamais, kas iedrošina lūgt, lai mēs tiktu piepildīti ar ticību un paļāvību uz Dievu. Kad laicīgas valsts ķēniņš grib ļaudis pārliecināt par savu vārdu patiesumu, kā visvērtīgāko ķīlu tas piedāvā savu bērnu, kuru tad izpērk, izpildot doto solījumu. Un paskatieties tikai, kādu ķīlu Tēvs dod, garantējot savu vārdu uzticību! Lai cilvēkiem apliecinātu sava nodoma nemainību, Viņš liek savam vienpiedzimušajam Dēlam nākt uz šo pasauli, uzņemties cilvēka dabu, ne tikai īsajos Zemes dzīves gados, bet kā mūžīgu garantu Dieva uzticībai, to paturot arī Debesu pagalmos. Ak, cik dziļa un neaptverama ir Dieva gudrības un mīlestības bagātība! “Redziet, kādu mīlestību Tēvs mums ir parādījis, ka mēs tiekam saukti Dieva bērni.” (1. Jāņa 3:1)

Ticot Kristum, mēs kļūstam par karaliskās ģimenes locekļiem, Dieva mantiniekiem un Jēzus Kristus līdzmantiniekiem. Kristū mēs esam viens. Skatoties uz Golgātu un uzlūkojot karalisko Cietēju, kurš cilvēka dabā un viņa labā nesa bauslības lāstu, izzūd visas tautību atšķirības, visas sektantiskās nesaskaņas; izgaist visa sabiedrības augstāko šķiru godāšana un lepošanās ar savu stāvokli.

Gaisma, kas no Dieva troņa apspīd Golgātas krustu, uz visiem laikiem pieliek punktu cilvēku radītajai šķirošajai sienai starp sabiedrības kārtām un rasēm. Jebkuras kārtas ļaudis kļūst vienas ģimenes locekļi un Debesu Ķēniņa bērni, ne kādas laicīgas varas iespaidā, bet Dieva mīlestības spēkā, – tā Dieva, kurš Jēzu atdeva nabadzības, bēdu un pazemošanās pilnai dzīvei, apkaunojošai un mokošai nāvei, lai Viņš daudzus dēlus un meitas varētu vadīt uz godību.

Ne amats, ne ierobežotā gudrība, ne spējas, ne apdāvinātība nevienai personai nepiešķir [259] augstāku pakāpi Dieva vērtējumā. Intelekts, saprāts un talanti ir Dieva dāvanas, kas izlietojamas Viņam par godu, Viņa mūžīgās valsts uzcelšanai. Debesu skatījumā vērtība ir vienīgi garīgajam un morālajam raksturam. Tas pārdzīvos kapu un uz mūžības nebeidzamajiem laikmetiem tiks ietērpts nemirstīgā godībā. Cilvēku tik augsti godātā karaliskā kārta nekad neiznāks no kapenēm, kur tā ieiet. Ļaužu bagātība, gods, gudrība, kas kalpojusi ienaidnieka mērķiem, nespēj sagādāt to īpašniekiem ne mantojumu, ne slavu, ne cienījamu vietu nākamajā pasaulē. Vienīgi tie, kas augstu vērtējuši Kristus žēlastību, kas tos darījusi par Dieva mantiniekiem un Kristus līdzmantiniekiem, uzcelsies no kapa sava Glābēja līdzībā.

Visi, kas tiks atrasti cienīgi būt par locekļiem Debesu Valdnieka ģimenē, viens otru atzīs par Dieva dēliem un meitām. Viņi sapratīs, ka spēku un piedošanu saņem no viena un tā paša avota – no Jēzus Kristus, kas par viņu grēkiem bija piesists pie krusta. Tie apzinās, ka viņiem savas rakstura drēbes jāmazgā Kristus asinīs, lai tie Viņa vārdā būtu pieņemami Tēvam un kādreiz varētu atrasties starp taisnības baltajās drēbēs tērpto svēto pulku krāšņās sanāksmes dalībniekiem.

Vienoti Kristū

Ja Dieva bērni ir vienoti Kristū, kā gan lai Jēzus skatās uz cilvēka sabiedrisko stāvokli, šķirošanu pēc ādas krāsas, rases, amata, bagātības, izcelsmes vai izglītības? Vienotības noslēpums ir atrodams ticīgo vienlīdzībā Kristū. Šķiršanās no Kristus ir iemesls visām nesaskaņām, strīdiem un nevienprātībai. Kristus ir centrs, uz kuru visiem vajadzētu tiekties; un jo vairāk mēs tuvosimies centram, jo tuvāki kļūsim viens otram izjūtās, līdzjūtībā un mīlestībā, pastāvīgi pieaugot raksturā un Jēzus līdzībā. Dievs neuzlūko cilvēka vaigu.

Kristus zināja, ka laicīgs greznums ir bezvērtīgs, tāpēc ārišķībām nepievērsa nekādu uzmanību. Dvēseles skaidrībā [260] un rakstura un principu cēlumā Viņš stāvēja augstu pāri pasaules tukšajiem ieradumiem. Lai gan pravietis Viņu raksturo kā nievātu, ļaužu atstātu, pilnu sāpju un vājības (Jes. 53:3), Viņš tomēr bija visaugstākais starp Zemes dižciltīgajiem vīriem. Cilvēku sabiedrības vislabākās aprindas būtu Viņam parādījušas uzmanību, ja vien Kristus būtu bijis ar mieru pieņemt to pakalpojumus, bet viņš nemeklēja pūļa aplausus un palika neatkarīgs no jebkura cilvēciska iespaida. Viņam, kurš bija atstājis Debesu godību un krāšņumu, kuram nebija nekāda laicīga spožuma, kurš nenodevās greznībai un nemeklēja ārēju izrādīšanos, bet pazemību, – Viņam bagātība, stāvoklis un sabiedrības kārtas visā to dažādībā un cilvēciskā lieluma atšķirībās bija tikai daudzas niecības pakāpes.

Vienkāršajiem, nabadzības saistītajiem, rūpju nomāktajiem un smaga darba nospiestajiem ļaudīm nav iespējams Jēzus dzīvē atrast neko tādu, kas tos ierosinātu domāt, ka Kristus nepazīst viņu likstas, viņu smagos apstākļus un nevarētu tiem just līdzi viņu trūkumā un sāpēs. Jēzus pazemīgās ikdienas dzīves vienkāršība saskanēja ar Viņa necilo dzimšanu un materiālajiem apstākļiem. Bezgalīgā Dieva Dēls, dzīvības un godības Kungs pazemojās līdz visparastākajai un pieticīgākajai dzīvei, tā ka nevienam nav iemesla domāt, ka Jēzus tam nav pieejams. Viņš sevi darīja visiem sasniedzamu. Viņš neizmeklēja dažus labākos, ar kuriem biedroties, tajā pašā laikā noraidot visus pārējos. Dieva Gars ir ļoti apbēdināts, ja konservatīvisms noslēdz cilvēkus pret viņu līdzcilvēkiem, un jo sevišķi tad, ja tas notiek starp ļaudīm, kas saucas par Dieva bērniem.

Kristus nāca sniegt pasaulei piemēru, cik laba var kļūt cilvēka daba, ja tā savienojas ar dievību. Atklājot savu žēlastību, līdzjūtību un mīlestību, Viņš Zemes iedzīvotājus iepazīstināja ar jaunu lieluma izpratni. Viņš Dievu parādīja pilnīgi citā gaismā. Kā cilvēces pārstāvis Viņš ļaudīm mācīja dievišķās pārvaldes sistēmas zinātni, uzrādot neapstrīdamo taisnības un žēlastības izlīgšanas vērtību. Taisnības un žēlastības savienošana sevī neietver nekādu kompromisu ar grēku, ne arī noraida kādu taisnības prasību, bet iedala katrai dievišķajai īpašībai [261] tai noteikto vietu, tā ka žēlastība var izpausties savu vainu nenožēlojoša grēcinieka sodīšanā, pati nezaudējot savu maigumu un līdzjūtīgo dabu, un taisnība var izpausties piedošanā nožēlojošam pārkāpējam, nenovēršoties ne no viena godīguma principa.

Kristus mūsu Augstais Priesteris

Tas viss kļuva iespējams tāpēc, ka Kristus cilvēka dabā ienesa dievišķā rakstura īpašības un starp cilvēci un dievību nolika savu krustu, tā uzceļot tiltu pāri bezdibenim, kas grēcinieku šķīra no Dieva.

“Jo Viņš jau nepieņem eņģeļus (neuzņemas eņģeļu dabu), bet gan Ābrahāma cilti. Tāpēc Viņam visās lietās bija jātop brāļiem līdzīgam, lai par tiem varētu iežēloties un būt uzticams Augsts Priesteris Dieva priekšā salīdzināt tautas grēkus. Jo tāpēc, ka Viņš pats kārdināts un cietis, Viņš var palīdzēt tiem, kas tiek kārdināti.” (Ebr. 2:16-18)

“Jo mums nav augsts priesteris, kas nespētu līdzi just mūsu vājībām, bet kas tāpat kārdināts visās lietās, tikai bez grēka.” (Ebr. 4:15)

“Jo katrs no cilvēku vidus ņemtais augstais priesteris cilvēku labā tiek iecelts kalpošanai Dievam, lai nestu dāvanas un upurus par grēkiem; viņš var iežēloties par nezinātājiem un maldīgajiem, tāpēc ka arī viņš pats ir vājības apņemts. Un tās dēļ viņam pienākas kā tautas, tā arī sevis dēļ upurēt par grēkiem. Un neviens pats sev neņem šo godu, bet Dieva aicināts, tāpat kā Ārons. Tāpat arī Kristus nav piesavinājies godu tikt par Augsto Priesteri, bet Tas, kas Viņam ir teicis: “Mans Dēls Tu esi, šodien Es Tevi esmu dzemdinājis.” Kā arī citā vietā Viņš saka: “Tu esi priesteris mūžīgi pēc Melhisedeka kārtas.” Savas miesas dienās ar stipru balsi un asarām Viņš ir raidījis daudz karstu lūgšanu pie Tā, kas Viņu varēja izglābt no nāves, un ir ticis atpestīts no bailēm un, Dēls būdams, tomēr ir mācījies paklausību no tā, ko [262] cietis. Un, pilnību sasniedzis, Viņš ir palicis visiem, kas Viņam paklausa, par mūžīgas pestīšanas gādātāju.” (Ebr. 5:1-9)

Jēzus nāca, lai cilvēciskajām pūlēm pievienotu morālo spēku, tāpēc Viņa sekotāji nekādā gadījumā nedrīkst atļauties no sava redzesloka pazaudēt Kristu, kurš ir viņu priekšzīme visās lietās. Kungs sacīja: “Es pats svētījos par viņiem, ka ir viņi būtu svētīti patiesībā.” (Jāņa 17:19) Jēzus savu bērnu priekšā noliek patiesību, lai viņi to varētu uzlūkot un uzlūkojot Viņa žēlastības spēkā tiktu pārvērsti no pārkāpumiem uz paklausību, no morālās netīrības uz skaidrību, no grēka uz sirds svētumu un taisnu dzīvi.

Īpaša šķira Debesīs

Daži no izglābtajiem Kristum būs pieķērušies dzīves pēdējās stundās, tāpēc tie, kas mirstot pestīšanas plānu vēl pilnīgi nesaprata, Debesīs saņems tālākas pamācības. Kristus izglābtos vedīs pie dzīvības upes un atklās tiem visu, ko viņi, dzīvojot virs Zemes, nevarēja aptvert. [Undated manuscript 150.] [263]

37. “Tā es jūs sūtu”

(Raksts publicēts The Review and Herald, 1895. gada 25. jūnijā)

“Kā Tēvs Mani sūtījis, tā Es jūs sūtu.” (Jāņa 20:21) Mums jāsniedz noteikta liecība par Jēzū atklāto patiesību, kā to darīja Viņš pats un apustuļi. Uzticoties Svētā Gara spēkam, mums jāliecina par krustā sistā un no nāves uzmodinātā Pestītāja žēlastību, laipnību un mīlestību, tā kļūstot par līdzekli tumsas aizdzīšanai no daudzu cilvēku prāta, lai pēc tam no daudzām sirdīm Dievs saņemtu slavu un pateicību. Katram Dieva dēlam un meitai darāms liels darbs. Jēzus saka: “Ja jūs Mani mīlat, turiet Manas pavēles. Un Es lūgšu Tēvu, un Viņš dos citu Aizstāvi, lai Tas būtu pie jums mūžīgi.” (Jāņa 14:15,16) Un lūgšanā par saviem mācekļiem Viņš piemin, ka nelūdz tikai par pašreiz klātesošajiem, “bet arī par tiem, kas caur viņu vārdiem Man ticēs”. (Jāņa 17:20) Tieši tāpat Viņš paskaidro: “Jūs esat dzirdējuši, ka Es jums esmu sacījis: Es aizeju un atkal nākšu pie jums. Ja jūs Mani mīlētu, jūs priecātos, ka Es aizeju pie Tēva, jo Tēvs ir lielāks nekā Es.” (Jāņa 14:28) Tā mēs noprotam, ka Kristus ir lūdzis par saviem ļaudīm un devis tiem [264] kā saviem līdzstrādniekiem bagātīgus apsolījumus piešķirt vajadzīgos panākumus. Un, ejot pie Tēva, Viņš pat apgalvo, ka tie “darīs lielākus darbus nekā šos (kādus Viņš darīja).” (Jāņa 14:12)

Ak, kādas lielas priekšrocības tiek piešķirtas tiem, kas tic un dara pēc Kristus vārdiem! Tieši atziņa par Kristu kā grēku nesēju un izpirkšanas maksu, kas dota mūsu netaisnības salīdzināšanai, dara mūs spējīgus dzīvot svētu dzīvi. Šī atziņa ir cilvēces Ģimenes laimes sargātāja. Sātans zina, ka bez tās mēs apmulstu un zaudētu spēku. Tad mūsu ticība Dievam izgaistu, un mēs kļūtu par upuri katrai ienaidnieka viltībai. Cilvēka iznīcināšanu viņš ir smalki izplānojis. Viņš starp Dievu un cilvēku vēlas nostāties ar savu pretīgo, līķautam līdzīgo ēnu, lai mūsu skatam aizklātu Jēzu, liekot aizmirst Kristus mīlestības un žēlastības kalpošanu un novēršot mūs no tālākas iepazīšanās ar Dieva lielo mīlestību un spēku, tā aizsprostojot ceļu katram no Debesīm plūstošajam gaismas staram.

Vienīgi Kristus spēja pārstāvēt dievību. Viņš, kurš jau no iesākuma atradās Tēva klātbūtnē, kurš bija skaidri izteikts neredzamā Dieva attēls, vienīgais spēja veikt šo darbu. Nebija tādas vārdiskas izteiksmes, ar kuru pasaulei varētu parādīt Dievu. Viņam pašam sevi vajadzēja atklāt ar skaidru dzīvi, ar pilnīgu uzticēšanos un pakļaušanos Mūžīgā prātam, un ar tādu pazemošanos, no kuras vairītos pat visaugstākais serafs Debesīs. Šī mērķa dēļ mūsu Pestītājs savu dievību ietērpa cilvēcībā un izmantoja tikai cilvēkam pieejamos spēkus, jo vienīgi tā cilvēcei bija iespējams Viņu saprast. Cilvēci spēja aizsniegt vienīgi cilvēciskums. Viņš Dieva raksturu atklāja cilvēka miesā, ko Dievs Tam bija sagatavojis. Kā cilvēks dzīvojot Dieva dzīvi, Viņš svētīja pasauli, ar to pierādot, ka Viņam ir vara cilvēcisko savienot ar dievišķo.

Mūsu kalpošana Kristum

Kristus sacīja: “Neviens nepazīst Dēlu, kā vien Tēvs, un neviens nepazīst Tēvu, kā vien Dēls un [265] kam Dēls to grib darīt zināmu.” (Mat. 11:27) Ak, cik neskaidra vēl ir izpratne par Dieva Dēla brīnišķo darbu! Viņš savās rokās turēja pasaules likteni. Apustuļiem dotais uzdevums attiecas uz Viņa sekotājiem arī mūsu dienās. “Viņa vārdā jāsludina atgriešanās un grēku piedošana visām tautām, iesākot no Jeruzālemes.” (Lūkas 24:47) Mūsu Glābējam pieder “visa vara debesīs un virs zemes” (Mat. 28:18), un šī vara ir apsolīta arī mums. “Jūs dabūsiet spēku, kad Svētais Gars būs nācis pār jums, un būsiet Mani liecinieki kā Jeruzālemē, tā visā Jūdejā un Samarijā, un līdz pašam pasaules galam.” (Ap. d. 1:8)

Pat tad, ja kādā draudzē būtu tikai trūcīgi, neizglītoti un vienkārši locekļi, tomēr ticoši un lūdzoši ļaudis, viņu iespaids būs jūtams laikā un mūžībā. Ejot uz priekšu bērnišķā uzticībā un paļaujoties uz Dieva Vārda apsolījumiem, viņiem ir iespējams paveikt daudz laba. Ja tie ļaus savai gaismai spīdēt, tad viņu dzīve pagodinās Kristu un sekmēs Viņa valsts intereses. Ja tie izjutīs savu personīgo atbildību Dieva priekšā, tad meklēs izdevības darboties un spīdēs kā gaisma pasaulē. Īstenojot Dieva paredzēto dvēseļu glābšanas plānu, viņu sirsnība un dedzība kļūs citiem par priekšzīmi. Trūcīgie un neizglītotie, ja vien tie vēlas, var kļūt par Kristus skolas audzēkņiem, kur Viņš tiem iemācīs patieso gudrību. Dzīve, kuru raksturo lēnprātība, bērnišķa uzticība, patiesa dievbijība un neviltota reliģija, atstās lielu iespaidu uz citiem. Personas, kuras baudījušas augstu izglītību, ir noskaņotas vairāk paļauties uz savām grāmatās iegūtajām zināšanām nekā uz Dievu. Bieži vien tās necenšas saprast Kunga ceļus, vienatnē nopietni cīnoties ar Viņu lūgšanās un ticībā pieķeroties Dieva apsolījumiem. Tie, kas saņēmuši Debesu svaidījumu, darbā izies Kristum līdzīgā garā, meklējot izdevības iesaistīt sarunās savus līdzcilvēkus, lai tos iepazīstinātu ar Dievu un Viņa sūtīto Jēzu Kristu, kura atzīšana dod mūžīgu dzīvību. Tie kļūs par dzīvām vēstulēm, atklājot cilvēcei pasaules Gaismu. [266]

Kristus ir devis “ikkatram savu darbu” (Marka 13:34), un Viņš sagaida, ka ikviens cilvēks uzticīgi pildīs savu daļu. Augstiem un zemiem, bagātiem un trūcīgiem – visiem ir sava vieta Meistara plānā, un visi tiek aicināti strādāt. Bet, ja jūs nepaklausāt Kunga balsij, ja jūs neizpildāt Viņa uzdoto pienākumu, droši paļaujoties uz Kristu kā sava spēka un gudrības Avotu, ja jūs nesekojat viņa priekšzīmei, tad pārskatā pretī jūsu vārdam tiek ierakstīts: “Neuzticīgs, kūtrs kalps.” Ja jūs saņemto gaismu nesniedzat tālāk citiem, ja jūs neliekat savai gaismai spīdēt, tad tā drīz vien izdzisīs tumsā un jūsu dvēsele tiks atstāta šausmīgām briesmām. Ikvienam, kas zina patiesību, Dievs saka: “Lai jūsu gaisma spīd ļaužu priekšā, ka tie ierauga jūsu labos darbus un godā jūsu Tēvu, kas ir Debesīs.” (Mat. 5:16) Sniedziet patiesības atziņu tālāk citiem, jo tā Dievs vēlas apgaismot pasauli! Ja jūs nenostājaties sev nozīmētajā vietā, ja jūs neliekat savai gaismai spīdēt, tad jūs apņems tumsa. Dievs visus savas Debesu ģimenes dēlus un meitas aicina būt pilnīgi apbruņotiem, lai jebkurā brīdī tie būtu gatavi stāties darba ierindā. Sirds, kuru Kristus mīlestība būs darījusi maigu un līdzjūtīgu, atradīs Kungam Jēzum dārgas pērles. [267]

Kristus kārdiāšana

38. Kristus kārdināšana

(Raksts publicēts The Review and Herald, 1874. gada 28. jūlijā)

Stājoties pretī sātana kārdināšanām neapdzīvotajā tuksnesī, Kristum nebija tik labvēlīgi apstākļi kā Ādamam Ēdenē. Dieva Dēls pazemojās un pieņēma cilvēka dabu tad, kad cilvēci no Ēdenes un no sākotnējās skaidrības un svētuma jau šķīra četri gadu tūkstoši. Gadsimtiem ilgi grēks pasaulē bija atstājis savu briesmīgo pēdu nospiedumus, tā ka cilvēces ģimenē valdīja fizisks, garīgs un morāls pagrimums.

Kad kārdinātājs uzbruka Ādamam Ēdenē, grēks cilvēku vēl nebija skāris. Tas Dieva priekšā stāvēja savas pilnības spēkā. Visas viņa spējas un ķermeņa orgāni bija vienlīdz labi attīstīti un savstarpēji līdzsvaroti.

Kārdināšanu tuksnesī Kristus nostājās Ādama vietā, lai izturētu pārbaudi, kurā Ādams bija kritis. Viņš izcīnīja uzvaru grēcinieka labā četrus gadu tūkstošus pēc tam, kad pirmais cilvēks bija pagriezis muguru savai gaismas apmirdzētajai dzimtenei. Šķirta no Dieva klātbūtnes, cilvēces ģimene ar katru nākošo paaudzi arvien vairāk bija zaudējusi sākotnējo skaidrību, gudrību un uztveres spējas, kādas Ādamam reiz piemita Ēdenē. Lai Zemes iemītniekiem palīdzētu, Kristus uzņēmās to grēkus un vājības apstākļos, [268] kādi valdīja laikā, kad Viņš nāca uz šo pasauli. Kritušā cilvēka nespēka apņemtam, Viņam vajadzēja izturēt sātana kārdināšanas ikvienā sfērā, kur ļaunais cilvēkam varēja uzbrukt.

Ādamam bija pieejams viss, ko vien sirds varēja vēlēties, jo bija padomāts par ikvienu viņa vajadzību. Godības ieskautajā Ēdenē nebija nekādu grēka vai iznīcības pazīmju. Ar svēto pāri brīvi un labprāt sarunājās Dieva eņģeļi. Līksmie dziedātājputni skandināja priecīgas slavas dziesmas savam Radītājam. Miermīlīgie dzīvnieki laimīgā nevainībā rotaļājās ap Ādamu un Ievu, paklausot ikkatram viņu vārdam. Ādams, viscēlākais radības pārstāvis, bija apveltīts ar ideālu vīrišķību. Viņš bija veidots pēc Dieva līdzības, tikai nedaudz zemāks par eņģeļiem.

Kristus kā otrais Ādams

Un, ak, kāds kontrasts apstākļos, kad otrais Ādams iegāja drūmajā tuksnesī, lai viens pats cīnītos ar sātanu! Kopš grēkā krišanas, cilvēka augums un fiziskais spēks bija mazinājies, un, tuvojoties Kristus pirmajai adventei, zems bija arī morālais līmenis. Lai paceltu kritušo cilvēku, Kristum to vajadzēja aizsniegt tur, kur tas atradās, tāpēc Viņš pieņēma cilvēka dabu līdz ar tās vājumu un deģenerācijas iezīmēm. Viņš, kurš nepazina nekādu grēku, mūsu dēļ kļuva par grēku. Lai piekļūtu cilvēkam un spētu to pacelt no grēka izraisītā pagrimuma, Viņš pazemojās līdz cilvēces posta vislielākajiem dziļumiem.

“Jo Tam, kā dēļ visas lietas ir un caur ko visas lietas ir, kas daudz bērnu uz godību vada, Tam pienācās Viņu, pestīšanas Vadoni, caur ciešanām pilnīgu darīt.” (Ebr. 2:10) (Citēts arī Ebr. 5:9; 2:17,18)

“Jo mums nav augsts priesteris, kas nespētu līdzi just mūsu vājībām, bet kas tāpat kārdināts visās lietās, tikai bez grēka.” (Ebr. 4:15)

Kopš sacelšanās sākuma sātans nepārtraukti bija karojis pret Dieva valdību. Sekmes, ko viņš guva, kārdinot Ādamu un Ievu Ēdenē un ieviešot pasaulē grēku, šo viltīgo ienaidnieku tikai iedrošināja, tā ka viņš Debesu eņģeļiem lepni paziņoja, ka, pieņemot cilvēka dabu un nākot uz šo pasauli, Kristus būs vājāks par viņu, [269] un viņš To uzvarēs. Kad Ādams un Ieva nespēja pretoties viņa slepenajiem mājieniem attiecībā uz ēstgribas apmierināšanu, velns gavilēja. Tādā pašā veidā viņš pārspēja senās pasaules iedzīvotājus – pavedinot tos nodoties izlaidībai un samaitātām tieksmēm. Ar izdabāšanu apetītei tas savā laikā bija ievedis postā israēliešus. Sātans lielījās, ka pat Dieva Dēls, kas bija kopā ar Mozu un Jozuu, nebija spējis ierobežot viņa varu, lai izredzēto tautu ievestu Kānaānā, jo gandrīz visi tās pārstāvji, kas atstāja Ēģipti, nomira tuksnesī. Arī lēnprātīgais vīrs, Mozus, viņa kārdināts, bija piesavinājies godu, kas pienācās Dievam. Tāpat Dāvids un Salamans, kuri Dievam bija īpaši tuvi, kārdināšanu rezultātā padevās iekārei un kaislībām, tā izsaucot pār sevi Kunga nepatiku. Tāpēc tagad, ierodoties Jēzum Kristum, velns lielījās, ka tam izdosies izjaukt Dieva nodomu glābt cilvēkus.

Kārdināšanu tuksnesī Kristus bez barības bija pavadījis četrdesmit dienas. Arī Mozus atsevišķos gadījumos tika gavējis tikpat ilgi, bet tas neizjuta tādas izsalkuma mokas. Ļaunais un spēcīgais ienaidnieks viņu tā nekārdināja un nemocīja kā Dieva Dēlu. Jēzus bija pacelts pāri cilvēciskajam. To īpašā mērā uzturēja Viņu apņemošā Dieva godība.

Grēka briesmīgais iespaids uz cilvēku

Piekrāpjot Dieva eņģeļus un panākot cēlā Ādama krišanu, sātanam bija tik labi veicies, ka tas arī pār Kristu Viņa pazemības stāvoklī cerēja gūt pilnīgu uzvaru. Vērojot, kā cilvēki vairāk nekā četrus gadu tūkstošus pārkāpj Dieva likumus, tas, labpatikā līksmojot, noraudzījās uz savu kārdināšanu rezultātiem un grēka vairošanos. Ieviešot pasaulē grēku un nāvi, velns bija pazudinājis mūsu pirmos vecākus, un visos turpmākajos laikmetos no visām zemēm, paaudzēm un šķirām vadījis pretī bojā ejai lielas ļaužu masas. Tas sev bija pakļāvis veselas pilsētas un tautas, līdz to grēki lika Dievam dusmās šos cilvēkus iznīcināt ar uguni, ūdeni, zemestrīcēm, zobenu, badu un mēri. Ar tik tikko jaušamu viltību un neatlaidīgām pūlēm sātans bija valdījis pār apetīti [270] un izjūtām un nostiprinājis kaislības tik lielā mērā, ka Dieva līdzība cilvēkos tika sakropļota un gandrīz pilnīgi iznīcināta. Cilvēku fiziskā un morālā stāja bija tā sagrauta, ka vairs tikai nedaudz vēstīja par rakstura un formu cēlo pilnību, ar kādu Kungs Ēdenē bija apveltījis Ādamu.

Kristus pirmās adventes laikā sātans cilvēkam jau bija nolaupījis tā sākotnējo, cēlo skaidrību; tīro zeltu tagad aptumšoja grēks. Kaut gan radīts, lai valdītu Ēdenē, tas bija pārvērsts par vergu zem grēka lāsta vaidošajā Zemē. Godības oreols, kuru Kungs svētajam Ādamam bija devis kā apģērbu, tika zaudēts tūlīt pēc pārkāpuma, jo Dieva godības gaisma nav savienojama ar nepaklausību un grēku. Veselības un svētību pārpilnības vietā par Ādama bērnu daļu kļuva nabadzība, slimības un visāda veida ciešanas.

Izmantojot savu pavedinošo varu, sātans ar tukšu filozofiju bija vadījis cilvēkus apšaubīt un beidzot pat neticēt dievišķajai atklāsmei un Dieva esamībai. Sev visapkārt tas tagad varēja skatīt morāli samaitātu pasauli un cilvēci, kas pakļauta grēku ienīstošā Dieva dusmām; tas varēja velnišķi gavilēt par saviem panākumiem, aptumšojot tik daudzu cilvēku dzīves ceļu un pavedinot tos pārkāpt Dieva likumus. Sātans grēku bija ietērpis vilinošā pievilcībā, tā nodrošinot daudzu Zemes iemītnieku bojā eju.

Vislielākās sekmes cilvēces pievilšanā ļaunuma valdnieks ir guvis, slēpjot savus īstos nolūkus un raksturu un izliekoties par kritušās cilts draugu un labdari. Viņš cilvēkiem ir glaimojis ar patīkamiem stāstiem, ka tāda pretinieka nemaz nav, – nav ienaidnieka, no kura būtu jāsargās, un runas par personīgu velnu ir tikai pārpratums. Tā apslēpjot savu esamību, tas tūkstošus ir pakļāvis savai varai. Viņš tos ir piekrāpis līdzīgi, kā centās piekrāpt Kristu, ka ir no Debesīm sūtīts eņģelis, kurš cilvēcei dara labu. Un grēks ļaužu masas ir padarījis tik aklas, ka Zemes iemītnieki nesaskata sātana viltīgos plānus un godā viņu kā Debesu eņģeli, kaut gan viņš tos ved pretī mūžīgai iznīcībai. [271]

39. Kristus pirmā kārdināšana

(Raksts publicēts The Review and Herald, 1874. gada 4. un 18. augustā)

Kristus nāca uz šo pasauli, lai iznīcinātu sātanu un atbrīvotu tā varā esošos cietumniekus. Ar savu uzvarošo dzīvi Viņš cilvēkam vēlējās atstāt piemēru, kuram tas varētu droši sekot un pastāvēt sātana kārdināšanās. Tiklīdz Jēzus iegāja kārdināšanu tuksnesī, izmainījās visa Viņa sejas izteiksme. Izzuda no Dieva troņa atstarotā godība un krāšņums, kas apgaismoja Viņa vaigu, kad atvērās Debesis un Tēva balss Viņu apstiprināja par savu Dēlu, pie kura Tam labs prāts. Kristus dvēseli tagad nomāca pasaules grēku nasta, un Viņa izskats pauda bezgalīgas skumjas, liecinot par moku dziļumiem, ko kritušais cilvēks nav spējīgs saprast. Viņš pārdzīvoja visu nomācošo bēdu straumi, kas plūda pār pasauli un saprata, kāds spēks ir neapvaldītai apetītei un nesvētām kaislībām, kas, ņemot virsroku, cilvēkiem sagādā neizsakāmas ciešanas. Pēc Ādama pārkāpuma ar katru nākošo paaudzi izdabāšana apetītei bija arvien pieaugusi un nostiprinājusies, [272] līdz cilvēces morālais spēks bija kļuvis tik vājš, ka ļaudis savā spēkā te vairs nevarēja neko labot. Tāpēc palīgā vajadzēja nākt Kristum, izturot šajā ziņā vissmagāko pārbaudi. Viņam uz kārdinājumu takas vajadzēja stāties vienam pašam, bez jebkādas palīdzības, bez jebkāda iedrošinājuma vai atbalsta. Viņu sagaidīja grūta cīņa ar tumsas spēkiem.

Tā kā cilvēks pats vairs nebija spējīgs pretoties sātana kārdinājumu varai, Jēzus labprātīgi nostājās tā vietā; Viņš uzņēmās šo nastu un guva uzvaru pār samaitāto apetīti. Viņam cilvēka labā vajadzēja parādīt pašaizliedzību un izturību, un tādu nelokāmu uzticību pamatlikumiem, kas ir daudz pārāka par izsalkuma mokām un pat par nāvi.

Pārbaudes nozīme

Kad Kristus stājās pretī kārdinājumam attiecībā uz ēstgribu, Viņš kā Ādams neatradās brīnišķajā Ēdenes dārzā, kur, ikvienu lietu uzlūkojot, acis varēja saskatīt gaismu un Dieva mīlestību. Tam visapkārt pletās neauglīgs, neapdzīvots tuksnesis, pilns ar mežonīgiem zvēriem. Viss šķita atbaidošs, tāds, no kā cilvēciskā daba parasti vēlētos bēgt. Te uzturoties, Viņš gavēja četrdesmit dienas un četrdesmit naktis un tajā laikā “nebaudīja nenieka”. (Lūkas 4:2) Ilgajā gavēnī Kristus bija novājējis un jutās ārkārtīgi izsalcis. Viņa seja bija izmocīta un vairs neizskatījās pēc cilvēka vaiga.

Šādā stāvoklī Jēzus iesāka cīņu pret vareno ienaidnieku, lai reiz salauztu sātana varu un glābtu cilvēci no atkrišanas negoda, pastāvot tieši tajā pārbaudījumā, kur Ādams neizturēja.

Kad Ādams padevās nesavaldītas apetītes varai, tika zaudēts viss. Tagad Glābējs, kurā cilvēciskais bija savienots ar dievišķo, nostājās Ādama vietā un izturēja gandrīz sešas nedēļas ilgu briesmīgu gavēni. Un tieši gavēņa garums ir visspēcīgākais pierādījums samaitātas ēstgribas grēcīgumam un tās varai pār cilvēci.

Kristus savā cilvēciskajā dabā aizsniedza cilvēces nožēlojamā stāvokļa pašus dziļumus un iejutās [273] kritušās cilts vājības un vajadzības, kamēr Viņa dievišķā daba pieķērās Mūžīgajam. Cilvēka pārkāpumu vainu Viņš neuzņēmās tālab, lai atļautu tam turpināt iet pa Dieva likumu neievērošanas ceļu, kas cilvēku padarīja par parādnieku bauslībai un, lai samaksātu šo parādu, sagādāja ciešanas pašam Kristum. Viņa pārbaudījumiem un ciešanām vajadzēja cilvēku pārliecināt, cik liels ir Dieva likumu pārkāpšanas grēks, un vadīt to pie nožēlas un paklausības šiem likumiem, tādā veidā panākot izlīgumu ar Dievu. Viņš cilvēkam vēlējās pieskaitīt savu taisnību, līdz ar to paaugstinot mūsu morālo vērtību, lai Dievs varētu atzīt cilvēka pūles ievērot dievišķo bauslību. Kristus savā cilvēciskajā dabā panāca izlīgumu starp cilvēku un Dievu, bet dievišķajā dabā – starp Dievu un cilvēku.

Tiklīdz iesākās Kristus ilgais gavēnis tuksnesī, tūlīt bija klāt arī sātans ar savām kārdināšanām. Pie Jēzus tas ieradās tērpies gaismā, apgalvojot, ka ir viens no Dieva troņa eņģeļiem, kas sūtīts ar žēlastības uzdevumu – just Viņam līdzi un atbrīvot no ciešanas radošiem apstākļiem. Velns centās panākt, lai Kristus noticētu, ka Dievs neprasa turpināt iesākto pašaizliedzības un ciešanu ceļu, ka tas, lūk, nākot no Debesīm, lai pateiktu, ka Kungs tikai vēlējies pārbaudīt Viņa labprātību.

Sātans Kristum stāstīja, ka Viņa uzdevums ir bijis tikai nostāties uz asinīm slacītās takas, bet nevis pa to iet. Līdzīgi Ābrahamam Viņu vajadzējis tikai pārbaudīt, vai paklausība ir pilnīga. Sātans vēl piebilda, ka esot tas pats eņģelis, kurš apturējis Ābrahama roku, kad nazis jau bijis pacelts Īzāka nogalināšanai, un tagad esot ieradies glābt Kristus dzīvību; Viņam nevajagot ciest mokošu izsalkumu un mirt bada nāvē, jo tas Jēzum palīdzēšot, uzņemoties daļu darba šajā atpestīšanas plānā.

Dieva Dēls novērsās no visiem šiem viltīgajiem kārdinājumiem un palika nelokāms apņēmībā visos sīkumos, gan pēc gara, gan pēc burta, izpildīt kritušās cilvēces glābšanai izveidoto plānu. Bet sātans, lai savaldzinātu un pārspētu Kristu, bija sagatavojis vēl daudzas citas kārdināšanas. Cietis neveiksmi vienā, tas centās izmēģināt citu variantu. Tā kā Kristus bija pazemojies līdz cilvēka kārtai, ienaidnieks te cerēja [274] gūt sekmes. Tas sev glaimoja ar domu, ka zem Debesu eņģeļa maskas tā patiesais raksturs paliks apslēpts, tādēļ, norādot uz nepatīkamo apkārtni un Jēzus novājējušo augumu, izteica šaubas par Kristus dievību.

Jēzus zināja, ka, pieņemot cilvēka dabu, Viņa āriene nelīdzināsies Debesu eņģeļiem. Sātans pieprasīja, lai Viņš, ja tiešām ir Dieva Dēls, pierāda savu augsto izcelsmi. Tas tuvojās Kristum, kārdinot apmierināt tieksmi pēc barības. Šajā sfērā tas bija uzvarējis Ādamu un pārvaldījis arī Ādama pēcnācējus, kas, padodoties nesavaldītai ēstgribai, ar savu netaisnību bija kaitinājuši Dievu, līdz viņu noziegumi kļuva tik lieli, ka Kungs tos iznīcināja Plūdos.

Sātana kārdināšanu tiešā iespaidā Israēla bērni pieļāva, ka ēdot nesātība sāka valdīt pār saprātu, un, apmierinot savas iegribas, tika novesti līdz smagiem grēkiem, kas pret tiem pamodināja Dieva dusmas, tā ka tie aizgāja bojā tuksnesī. Tāpēc sātans cerēja, ka ar šo kārdināšanu izdosies pārspēt arī Kristu. Velns sacīja, ka viens no augstākajiem eņģeļiem esot izraidīts uz šo pasauli un Jēzus izskats liecinot, ka Viņš neesot vis Debesu Ķēniņš, bet kritušais eņģelis, un ka ar to arī izskaidrojams Viņa vājums un ciešanas.

Kristus savā labā nedarīja nevienu brīnumu

Pēc tam sātans Kristus uzmanību pievērsa savai pievilcīgajai ārienei – gaismas tērpam un lielajam spēkam. Tas apgalvoja, ka esot no Debesu troņa sūtīts vēstnesis un tiesīgs prasīt no Kristus pierādījumus, vai Viņš ir Dieva Dēls. Ja vien varētu, tas vēlējās panākt, lai tiktu apšaubīti Jēzus kristībās no Debesīm atskanējušie vārdi par Viņa dievību. Sātans bija apņēmies Kristu uzvarēt un, ja iespējams, nodrošināt sev valdnieka tiesības un dzīvību. Pirmā kārdināšana bija saistīta ar barības uzņemšanu. Šajā ziņā tas pasauli pārvaldīja gandrīz vai pilnīgi, tāpēc tagad savas kārdināšanas piemēroja Kristus pašreizējiem apstākļiem un apkārtnei, [275] kas šos izaicinājumus padarīja gandrīz nepārvaramus.

Jēzus varēja savā labā izdarīt šo brīnumu, bet tas nebūtu saskaņā ar atpestīšanas plānu. Daudzie Kristus dzīvē veiktie brīnumdarbi norādīja uz Viņa spēku tādā veidā palīdzēt ciešanu nomāktajai cilvēcei. Veicot žēlastības brīnumdarbu, Viņš kādreiz vēlāk pabaroja piecus tūkstošus ļaužu, izdalot tiem tikai piecas maizes un divas nelielas zivis. Tātad Viņam bija spēks arī tagad, izdarot brīnumu, remdēt savu izsalkumu. Sātans sev glaimoja, ka spēs panākt, lai Kristus sāk apšaubīt kristību laikā no Debesīm teiktos vārdus. Un, ja ienaidniekam tiešām būtu izdevis panākt, ka Jēzus sāk svārstīties par savu izcelsmi un Tēva izteikto apliecinājumu, tad tā jau būtu liela uzvara.

Sātans Kristu uzmeklēja neapdzīvotā tuksnesī, bez biedriem, bez barības un ciešanu nomocītu. Apkārtne bija visdrūmākā un visatbaidošākā. Tāpēc ienaidnieks Jēzum centās iedvest domas, ka Dievs savu Dēlu nekad nebūtu atstājis tādā vajadzības un reālu ciešanu stāvoklī. Velns cerēja iedragāt Kristus uzticību Tēvam, kas Tam pieļāvis tādus ārkārtējus pārdzīvojumus tuksnesī, kur neviens cilvēks nekad nebija spēris savu kāju. Tas domāja, ka ierosinātās šaubas par Tēva mīlestību atradīs atsaucību Kristus prātā, un, izmisuma un galēja izsalkuma spiests, Viņš beidzot savā labā izlietos brīnumus darošo spēku, tādā veidā atsakoties no sava Debesu Tēva roku palīdzības. Un Kristum tas tiešām bija liels kārdinājums, bet Viņš ne mirkli nesvārstījās. Pat ne uz vismazāko brīdi Viņš nesāka šaubīties par Debesu Tēva mīlestību, kaut gan šķita, ka neizsakāmas mokas To draud pilnīgi nomākt. Sātana kārdināšanas, lai cik viltīgi izdomātas, neietekmēja Dieva mīļotā Dēla godīgumu. Viņa pastāvīgā paļāvība uz Tēvu nebija iedragājama.

Pakļauts kārdināšanām, Kristus neielaidās sarunās

Jēzus nepazemojās, lai savam ienaidniekam paskaidrotu, ka Viņš tiešām ir Dieva Dēls, ne arī to, kāpēc tā rīkojas. Aizvainojoši un izsmejoši sātans [276] bija norādījis uz Viņa pašreizējo vājumu un nepievilcīgo ārieni pretstatā savam spēkam un godībai. Tas zobodamies teica, ka Viņš tādā nožēlojamā stāvoklī nevar pārstāvēt pat eņģeļus, kur nu vēl to augsto Pavēlnieku, visu atzīto Ķēniņu karaliskajos pagalmos. Viņa pašreizējais izskats liecinot, ka Viņš ir gan Dieva, gan cilvēku atstumts. Ja Kristus tiešām esot Dieva Dēls un Debesu Valdnieks, tad Viņam noteikti piemītot tāds pat spēks kā Dievam, un Viņš varot to pierādīt, izdarot brīnumu un pārvēršot tieši pie kājām guļošo akmeni maizē, ar ko remdēt savu izsalkumu. Sātans apsolīja, ka tad, ja Viņš to izdarīs, cīņa par pārākumu starp tiem izbeigšoties uz visiem laikiem, jo tas atteikšoties no savām pretenzijām.

Kristus tomēr sātana dzēlīgajām piezīmēm nepievērsa uzmanību. Viņš nepadevās provokācijai, lai dotu tam kādu savas varas pierādījumu, un, neizjūtot kāri pēc atriebības, lēnprātīgi panesa visus apvainojumus. Jēzus augstu vērtēja kristību laikā no Debesīm atskanējušos vārdus, kas apliecināja, ka Viņa Tēvs ir atzinis par labu glābšanas plāna īstenošanā spertos soļus, Tam kļūstot par cilvēka Vietnieku un Galvotāju. Atvērtās debesis un lejup nonākušais balodis bija droša liecība, ka Dievs atbalsta Kristus centienus saistīt Zemi ar Debesīm, ierobežoto ar bezgalīgo, un, lai atbrīvotu cilvēku no pakļautības sātanam, apvienos savu varu Debesīs ar Dēla pūlēm virs Zemes.

Šie Tēva atzinības pierādījumi Dieva Dēlam bija neizsakāmi dārgi visās smagajās ciešanās un drausmīgajā cīņā ar dumpinieku vadoni. Tāpēc, gan izturot Dieva pārbaudi tuksnesī, gan visā savā turpmākajā kalpošanā Viņš neko nedarīja, lai pārliecinātu sātanu par savu varu vai par to, ka Viņš ir pasaules Glābējs. Ienaidniekam taču bija pietiekoši daudz pierādījumu par Kristus augsto stāvokli. Tieši nevēlēšanās atzīt Jēzum pienākošos godu un kā padotajam Viņam paklausīt nobrieda par sacelšanos, kas to izslēdza no Debesīm.

Kristus misijā nebija paredzēts dievišķo spēku izlietot savā labā, [277] lai atbrīvotos no ciešanām, kuras Viņš labprātīgi bija piekritis uzņemties. Tā kā Viņš bija ar mieru pieņemt cilvēka dabu, tad arī nācās ciest līdzi cilvēces ģimenes grūtībās, bēdās un nelaimēs. Kristus neveica brīnumdarbus savā labā, jo viņš bija nācis glābt citus. Viņa misijas uzdevums bija dāvāt svētības, cerību un dzīvību apbēdinātajiem un apspiestajiem, pašam uzņemoties cilvēces nastas un grūtības.

Lai gan Kristus cieta visasākās izsalkuma mokas, Viņš kārdinātājam nepadevās. Viņš sātanu atraidīja ar Rakstos atrodamo atziņu, kuru pats bija izteicis Mozum tuksnesī, lai to atgādina dumpīgajam Israēlam, kad tauta neapmierinājās ar ierobežoto uzturu un pieprasīja gaļas barību. “Cilvēks nedzīvo no maizes vien, bet no ikkatra vārda, kas iziet no Dieva mutes.” (Mat. 4:4) Ar šo paziņojumu, kā arī ar savu piemēru Jēzus vēlējās cilvēkiem pateikt, ka izsalkums pēc laicīgas barības nav lielākā nelaime, kas tiem var atgadīties. Sātans mūsu pirmajiem vecākiem glaimoja, ka dzīvības koka augļu ēšana [Šeit minētais koks ir laba un ļauna atzīšanas un nevis dzīvības koks. Vārds “dzīvības” nepārprotami ir iespiedēju kļūda. Tas nav atrodams ne 1874. gada 9. jūlija “The Signs of the Times”, kur šis raksts publicēts pirmo reizi, ne atkārtotajā izdevumā brošūras formātā ar virsrakstu “Atpestīšana vai Kristus kārdināšana”, 42. lpp. – Pilnvaroto padome], ko Dievs bija aizliedzis, sniegtu tiem lielu labumu un nodrošinātu pret nāvi. Tas bija pilnīgi pretēji tam, ko tika paziņojis Dievs. “Bet no laba un ļauna atzīšanas koka neēd, jo tai dienā, kad tu ēdīsi no tā, tu mirdams mirsi.” (1.Moz. 2:17) Ja Ādams būtu paklausījis, tad viņš nekad nebūtu pazinis trūkumu, bēdas vai nāvi.

Ja pirms Plūdiem dzīvojošie cilvēki būtu ņēmuši vērā to, ko saka Dievs, tie tiktu saudzēti un neietu bojā Plūdu ūdeņos. Un, ja israēlieši būtu paklausījuši Dievam, tad Kungs tiem būtu piešķīris īpašas svētības. Bet viņi krita, ļaujot vaļu savām tieksmēm un nesātībai ēšanā. Tie vienkārši nevēlējās atzīt to, ko bija teicis Dievs. Izdabāšana samaitātai apetītei tos [278] ieveda ļoti daudzos un smagos pārkāpumos. Ja viņi vispirms būtu centušies ievērot Dieva prasības un savas fiziskās vajadzības atstājuši otrajā vietā, pakļaujoties Kunga izvēlei, ka Viņa izraudzītā barība tiem ir vislabākā, tad nevienam no tiem nebūtu jāpaliek guļot tuksnesī. Israēls būtu iesakņojies Kānaānā un kļuvis par svētu, veselīgu tautu, kuras ciltīs neatrastos neviens nespēcīgs indivīds.

Pasaules Glābējs cilvēces dēļ kļuva par grēku un kā cilvēka vietnieks neatklāja savu Dieva Dēla varu. Viņš nostājās uz vienas pakāpes ar cilvēku bērniem. Kā cilvēkam un cilvēka labā Viņam bija jāiztur kārdinājumu pārbaude vissmagākajos apstākļos un ar savu piemēru jāparāda, kādai jābūt ticībai un pilnīgai paļāvībai uz Debesu Tēvu. Kristus zināja, ka Tēvs Viņam sniegs barību, kad būs pienācis īstais laiks, tāpēc šajā smagajā pārbaudījumā, kur ārkārtīgi mocīja izsalkums, Viņš nevēlējās izlietot savu dievišķo varu, lai kaut nedaudz atvieglotu šīs grūtības.

Nonākot apstākļos, kur būtu jāievēro pilnīga taisnība, kritušajam cilvēkam pašam nebūtu spēka savā labā izdarīt kādu brīnumu, atbrīvoties no sāpēm vai mokām, vai arī gūt uzvaru pār saviem ienaidniekiem. Pieļaujot grūtības, Dievs cilvēkus bieži noved pārbaudes stāvoklī, lai mācītu tos uzticēties un paļauties uz Viņa mīlestību un spēku, un lai tiem būtu iespēja pilnveidot savu raksturu. Kristus dzīve šajā ziņā bija pilnīga priekšzīme. Jēzus vienmēr gan ar piemēru, gan vārdiem rādīja, kā jāizjūt atkarība no Dieva un cik pilnīgi uz Viņu vajadzētu paļauties un Viņam ticēt.

Kristus zināja, ka sātans ir bijis nepatiess jau no iesākuma, tādēļ Viņam bija nepieciešama stipra pašsavaldīšanās, lai, dzirdot šī krāpnieka apvainojošos priekšlikumus, to tūlīt par tādu nekaunīgu rīcību nenorātu. Sātans centās panākt, lai Dieva Dēls sāktu ar to strīdēties, un cerēja, ka spēs Jēzu Viņa pašreizējā ārkārtīgā vājuma un garīgās nomāktības stāvoklī uzvarēt. Tas nolēma sagrozīt Kristus vārdus, tos izmantojot savā labā, un aicināt sev palīgā visus kritušos eņģeļus, un pielikt visus spēkus, lai tikai Viņu pārspētu. [279]

Pasaules Pestītājam nebija jācīnās ar tikko no Debesīm izraidītu sātanu, kurš vairs nebija cienīgs tur dzīvot. Tas, kuram Dieva eņģeļus izdevās noskaņot pret Visaugstāko Valdnieku un to mīļoto Pavēlnieku, Viņa Dēlu, lai to simpātijas pievērstu sev, tagad bija spējīgs uz jebkuru viltību. Jau četrus gadu tūkstošus tas bija karojis pret Dieva valdību un neko nebija zaudējis no savas izveicības un spējām kārdināt un pievilt.

Uzvara, pateicoties Kristum

Tā kā kritušais cilvēks pats savā spēkā nespēja sātanu uzvarēt, no karaliskajiem Debesu pagalmiem palīgā nāca Kristus, savienojot cilvēcisko spēku ar dievišķo. Kristus zināja, ka Ādams Ēdenē, kur tam bija sevišķas priekšrocības, varēja pretoties sātana kārdināšanām un to uzvarēt. Tāpat Viņš zināja, ka pēc krišanas, aizejot no Ēdenes, šķirtam no Dieva gaismas un mīlestības, savā spēkā tam vairs nebija iespējams pastāvēt pret šo ienaidnieku. Lai cilvēkam sniegtu cerību un glābtu to no pilnīgas bojā ejas, Kristus pazemojās tik tālu, ka pieņēma cilvēka dabu, lai ar savu apvienoto dievišķo un cilvēcisko spēku aizsniegtu cilvēku tur, kur tas atradās. Viņš Ādama kritušajiem dēliem un meitām ir sagādājis tādu spēku, ko tie paši nevarēja iegūt, lai tie Viņa vārdā tagad varētu pastāvēt visās kārdināšanās.

Pieņemot cilvēka dabu, cēlais Dieva Dēls pienāca tuvāk cilvēkam, kļūstot par grēcinieka vietnieku. Viņš pats izbaudīja cilvēku sāpes un postu. Viņš tika kārdināts visās lietās līdzīgi cilvēkiem, lai zinātu, kā palīdzēt tiem, kas tiek kārdināti. Kristus uzvarēja grēcinieka labā.

Jēkabs nakts atklāsmē redzēja, ka Zemi ar Debesīm savieno kāpnes, kas sniedzas līdz Dieva tronim. Viņš skatīja Debesu gaismas spožumā tērptus eņģeļus nonākam lejup un atkal dodamies augšup pa šīm mirdzošajām kāpnēm, kuru pamats atradās [280] uz Zemes, kamēr augšgals iesniedzās visaugstākajās Debesīs, atbalstoties pret Jehovas troni. Pār šīm kāpnēm no augšas savu gaismu izlēja Dieva troņa spožums, kas neizsakāmā godībā izplatījās tālāk pa Zemi.

Kāpnes attēloja Kristu, kurš izveidoja sakaru līniju starp Zemi un Debesīm. Līdzjūtībā pret kritušajām būtnēm Viņš pazemojās, nokāpdams cilvēces posta pašos dziļumos, uz ko Jēkabam norādīja kāpņu lejas gals, bet kāpņu augša aizsniedza Debesis, liecinot par Kristus dievišķo spēku, kas, pieķēries Bezgalīgajam, tagad savienoja Zemi ar Debesīm un ierobežoto cilvēku ar neierobežoto Dievu. Kristus nopelna dēļ cilvēks var sazināties ar Dievu un eņģeļi var nonākt no Debesīm uz šo Zemi ar mīlestības vēsti kritušajiem cilvēkiem, lai kalpotu atpestīšanas mantiniekiem. Vienīgi pateicoties Kristum, Debesu vēstneši tagad var rūpēties par šīs Zemes ļaudīm.

Ādamam un Ievai Ēdenē bija izveidoti vislabvēlīgākie apstākļi. Tiem bija priekštiesība sarunāties ar Dievu un eņģeļiem. Viņi bija brīvi no grēka nosodījuma, un Dieva gaisma un eņģeļi bija ar tiem un ap tiem. Viņu esamības Autors bija viņu Skolotājs. Bet tie krita, padodoties viltīgā ienaidnieka varai un kārdināšanām. Četrus tūkstošus gadu sātans bija pretojies Dieva valdībai un šajā apņēmīgajā praksē vairojis savus spēkus un pieredzi. Kritušajiem cilvēkiem vairs nebija to priekšrocību, kā Ādamam Ēdenē. Viņi jau četrus gadu tūkstošus bija šķirti no Dieva. Pastāvīgi samazinājās gudrība izprast ienaidnieka kārdināšanas un spēks tām pretoties, līdz sātanam jau šķita, ka viņa uzvara virs Zemes ir nodrošināta. Nesātība ēšanā un kaislības, mīlestība uz pasauli un pašpaļāvības grēks bija tie lielie ļaunuma koka zari, no kuriem tālāk izauga ikviens cits noziegums, vardarbība un morālā pagrimuma veids. [281]

40. Kristus otrā kārdināšana

(Raksts publicēts The Review and Herald, 1874. gada 18. augustā un 1. septembrī)

Sātana plāns gūt uzvaru pār Kristu, kārdinot Viņa ēstgribu, cieta sakāvi. Šeit, tuksnesī, Kristus cilvēces labā guva uzvaru pār nesavaldību ēšanā, līdz ar to paverot cilvēkam iespēju visos nākamajos laikos Viņa vārdā uzvarēt nesātību savā labā. Tomēr sātans cīņu nevēlējās pārtraukt, līdz, centībā gūt uzvaru pār pasaules Pestītāju, nebūtu izmēģinājis visus līdzekļus. Tas labi saprata, ka cīņas iznākums, kurš būs uzvarētājs – Kristus vai viņš –, izšķirs tā likteni. Un, lai ar savu pārāko spēku iedvestu Kristum godbijību, tas Jēzu aizveda uz Jeruzālemi, uzcēla pašā Dieva nama jumta galā un turpināja uzmākties ar kārdinājumiem.

Velns atkal pieprasīja, lai Kristus, ja Viņš tiešām ir Dieva Dēls, to pierāda, metoties lejā no galvu reibinošā augstuma, kur tas Viņu bija nolicis. Tā velns Kristu skubināja parādīt uzticību sava Tēva sargājošajām rūpēm. Pirmajā kārdināšanā, kas saistījās ar barību, sātans centās pamodināt šaubas par Dieva mīlestību un Tēva rūpēm par savu Dēlu, [282] norādot uz apkārtni un Kristus izsalkumu kā pierādījumu, ka Dievs nav ar Viņu. Šai ziņā sekmju nebija. Tāpēc tagad tas centās savā labā izmantot Kristus paļāvību un pilnīgo uzticēšanos, kādu Dēls bija parādījis savam Debesu Tēvam, lai skubinātu uz pašpaļāvību. “Ja Tu esi Dieva Dēls, tad nolaidies zemē, jo stāv rakstīts: Viņš saviem eņģeļiem par Tevi pavēlēs, un tie Tevi nesīs uz rokām, ka Tu savu kāju pie akmens nepiedauzīsi.” Bet Jēzus nekavējoties atbildēja: “Atkal stāv rakstīts: Dievu, savu Kungu, tev nebūs kārdināt.” (Mat. 4:6,7)

Pašpaļāvības grēks

Pašpaļāvības grēku ir grūti atšķirt no pilnīgas ticības un paļaušanās uz Dievu. Sātans sev glaimoja, ka spēs savā labā izmantot Kristus cilvēciskumu, lai paskubinātu viņu no paļāvības pāriet uz pašpaļāvību. Šajā sfērā ir avarējušas daudzas dvēseles. Sātans mēģināja Kristu piekrāpt ar glaimiem. Tas atzina, ka, tuksnesī, vissmagākajos apstākļos, Kristus ir rīkojies pareizi, uzticoties Dievam un paļaujoties uz Viņu kā savu Tēvu. Tagad tas Kristu skubināja nolaisties no tempļa jumta, lai tādā veidā Viņš vēl spēcīgāk apliecinātu savu pilnīgo paļāvību uz Dievu un dotu vēl vienu pierādījumu pārliecībai, ka ir Dieva Dēls. Velns sacīja, ka Kristum, ja Viņš tiešām ir Dieva Dēls, nav ko baidīties, jo blakus esošie eņģeļi Viņam palīdzēs. Citējot Rakstus, velns vēlējās parādīt, cik labi tos saprot.

Pasaules Glābējs savā godīgumā nesvārstījās un apliecināja pilnīgu paļāvību Tēva apsolītajai aizgādībai. Viņš nevēlējās nevajadzīgi pārbaudīt Dieva uzticību un mīlestību, lai gan atradās ienaidnieka rokās, turklāt ārkārtīgās grūtībās un briesmās. Viņš negribēja paklausīt sātana priekšlikumam kārdināt Dievu, pašpaļāvīgi izmantojot Tēva aizgādību. Sātans atsaucās uz Rakstiem, kas tam šķita šim gadījumam piemēroti, cerēdams tā īstenot savus īpašos, tieši Pestītājam pielāgotos plānus.

Kristus zināja, ka Dievs Viņu tiešām pasargātu, ja [283] Tēvs pats būtu pieprasījis, lai Jēzus metas lejā no Tempļa jumta. Bet, ja Viņš to darītu, atsaucoties vienīgi uz sātana izaicinājumu pārbaudīt Tēva sargājošās rūpes un mīlestību, tad tas neliecinātu par Viņa ticības stiprumu. Sātans pavisam labi saprata, ka gadījumā, ja Kristu, Dieva neaicinātu, izdotos pierunāt nolaisties no Tempļa jumta, lai tikai pierādītu savas tiesības uz Debesu Tēva sargājošo aizgādību, Viņš ar šo soli atklātu savas cilvēciskās dabas vājumu.

Arī no otrās kārdināšanas Kristus iznāca kā uzvarētājs. Smagajā cīņā ar vareno ienaidnieku Viņš parādīja pilnīgu uzticību savam Tēvam. Ar šo uzvaru mūsu Glābējs cilvēkiem atstāja pilnīgu paraugu, rādot, ka visos pārbaudījumos un briesmās viņu vienīgā drošība ir nelokāmā paļāvībā un uzticībā Dievam. Viņš atteicās pārgalvīgi izmantot Tēva žēlastību un pakļaut sevi briesmām, kas Debesu Dievam liktu parādīt savu spēku, lai Viņu izglābtu, jo Jēzus būtu piespiedis Tēvu darboties Viņa labā un līdz ar to neatstātu saviem ļaudīm nevainojamu priekšzīmi ticībai un nelokāmai paļāvībai uz Dievu.

Kārdinot Kristu, sātans Viņu centās pavedināt uz pārdrošu pašpaļāvību, lai Viņš parādītu cilvēcisku vājumu un vairs nevarētu būt pilnīgs paraugs Zemes iemītniekiem. Velns domāja, ka gadījumā, ja Kristus neizturēs kārdinājuma pārbaudi, cilvēcei vairs nebūs glābšanas iespējas un šī cilts pilnībā nonāks tā varā.

Kristus - mūsu cerība un piemērs

Kristus pazemojās un tuksnesī mokoši cieta cilvēces dēļ, jo līdz ar Ādama krišanu tika zaudēts viss. Kristus bija vienīgā cerība, kā atgūt Kunga labvēlību, jo pārkāpjot Dieva likumus, cilvēks no Viņa bija aizgājis tik tālu, ka tam vairs nebija iespējams Dieva priekšā pazemoties tik dziļi, kā prasīja smagais pārkāpums. Dieva Dēls spēja pilnībā saprast pārkāpēja drausmīgos grēkus un sava bezgrēcīgā rakstura dēļ, vienīgi Viņš cilvēka labā varēja panākt pieņemamu izlīgumu, pats pārdzīvojot [284] Tēva nepatikas mokošo izjūtu. Dieva Dēla ciešanas un pārdzīvojumi par pasaules grēkiem bija atbilstoši Viņa dievišķajai izcelsmei un skaidrībai, kā arī cilvēces pārkāpumu lielumam.

Kristus ir mūsu priekšzīme ikvienā jomā. Pārdomājot Viņa pazemošanos garajā pārbaudījuma un gavēņa laikā tuksnesī, lai mūsu labā gūtu uzvaru pār kārdinājumu nepareizi apmierināt ēstgribu, mums ir no kā mācīties, kad mēs tiekam kārdināti. Ja savaldīties ēdot cilvēces ģimenei ir tik grūti un šī tieksme tik bīstama, ka Dieva Dēlam tāpēc vajadzēja pakļauties tādai pārbaudei, cik svarīgi un cik nepieciešami tad mums savu apetīti vienmēr paturēt prāta kontrolē. Lai cilvēka labā te gūtu uzvaru, mūsu Pestītājs gavēja gandrīz sešas nedēļas. Kā gan ļaudis, kas saucas par kristiešiem, ar skaidru sirdsapziņu, labi zinādami Kristus atstāto priekšzīmi, var atļauties apmierināt savas iegribas, baudot to, kas novājina prātu un sirdi? Tas tiešām ir nožēlojams fakts, ka ieradumi pakļauties savām tieksmēm, no kā cieš veselība un kas novājina morālos spēkus, tagad tur verdzības saitēs lielu kristīgās pasaules daļu.

Daudzi, kas atklāti atzīst savu dievbijību, nemaz nejautā, kāpēc Kristus tik ilgi gavēja un cieta tuksnesī. Viņam ciešanas ne tik daudz sagādāja tiešais izsalkums, kā apziņa par briesmīgajiem rezultātiem, kas piemeklēs cilvēci, ļaujot vaļu savām iegribām un tieksmēm. Viņš zināja, ka negausība ēdot kļūs par cilvēka elku, kas liks aizmirst Dievu un nostāsies tieši ceļā tā izglābšanai. [285]

41. Kristus trešā kārdināšana

(Raksts publicēts The Review and Herald, 1874. gada 1. septembrī)

Mūsu Pestītājs pilnībā paļāvās uz Debesu Tēvu, ka Viņš netiks kārdināts pāri Tam piešķirtajiem spēkiem un uzvarēs, ja tikai pacietīgi panesīs pārbaudi, kurai tagad tika pakļauts. Kristus jau pats pēc savas gribas nemeklēja šīs briesmas. Dievs pieļāva, ka sātanam uz laiku bija vara pār Viņa Dēlu. Jēzus zināja, ka, ja Viņš šajos ārkārtīgi grūtajos pārbaudes apstākļos paliks uzticīgs, tad, ja arī nebūs citas iespējas, Dievs Viņam palīgā sūtīs kādu eņģeli. Viņš bija pieņēmis cilvēka dabu, un Viņam pienācās pārstāvēt cilvēci.

Sātans redzēja, ka arī ar otro lielo kārdināšanu tas Kristu nebija pārspējis. “Un velns viņu veda uz ļoti augstu kalnu un Tam rādīja visas pasaules valstis vienā acumirklī. Un velns uz Viņu sacīja: “Es Tev došu visu šo varu un visu šo godību, jo tā man ir nodota, un, kam es gribu, tam es to dodu. Kad Tu nu mani pielūgsi, tad viss tas būs Tavs.” (Lūkas 4:5-7)

Pirmajās divās lielajās kārdināšanās sātans nebija atklājis ne savus īstos mērķus, ne raksturu. Viņš izlikās [286] par kādu augstu stāvošu vēstnesi no Debesu pagalmiem, bet tagad šo masku nometa. Kā kādā panorāmā tas Kristum vispievilcīgākajā gaismā rādīja visas pasaules valstis un sevi nosauca par šīs Zemes valdnieku.

Visvilinošākā kārdināšana

Šī pēdējā kārdināšana bija visvilinošākā no visām trim. Sātans zināja, ka Kristu sagaida sāpju, grūtību un dažādu cīņu pilna dzīve, tāpēc cerēja, ka šos apstākļus varēs izmantot savā labā, lai pierunātu Viņu atteikties no skaidrā godīguma. Šai pēdējā kārdināšanā tas koncentrēja visus savus spēkus, jo, atkarībā no tā, kurš gūs virsroku, izšķīrās tā liktenis. Velns apgalvoja, ka pasaule esot viņa īpašums un tas esot gaisā mītošo spēku valdnieks. Tas Jēzu aiznesa ārkārtīgi augsta kalna virsotnē un tad kā panorāmā Viņam rādīja visas pasaules valstis, kas tik ilgi bija atradušās tā pārvaldībā, piedāvājot tās kā kādu lielu dāvanu. Sātans Kristum paskaidroja, ka tādā veidā Viņš bez jebkādām ciešanām un briesmām pasauli iegūs savā īpašumā. Velns apsolīja atdot scepteri un varu un ļaut Kristum valdīt, prasot par to tikai vienu – lai Kristus tam parāda godu kā augstākajam, un visas šai brīdī skatītās pasaules valstis piederēs Viņam.

Tikai īsu brīdi Jēzus skats kavējās pie sātana rādītās godības, bet tad Viņš tūlīt novērsās un atteicās raudzīties vilinošajās ainās. Viņš nevēlējās ielaisties sarunās ar kārdinātāju un pakļaut riskam savu nelokāmo godīgumu. Kad sātans pieprasīja, lai tam parāda tādu godu, Kristū pamodās dievišķas dusmas, un Viņš vairs ilgāk nespēja paciest sātana zaimojošo iedomību, vai ļaut tam vēl atrasties savā tuvumā. Tagad Kristus izlietoja savu dievišķo autoritāti un pavēlēja sātanam aiziet. “Atkāpies, sātan! Jo stāv rakstīts: pielūdz Dievu, savu Kungu, un Viņam vien kalpo.” (Mat. 4:10) Velns savā lepnībā un augstprātībā bija sevi pasludinājis par likumīgo un paliekošo pasaules valdnieku, [287] par visu tās bagātību un godības īpašnieku, pieprasot, lai visi Zemes iedzīvotāji dotu tam godu, kas pienākas vienīgi pasaules un visu tajā esošo lietu Radītājam. Tas Kristum sacīja: “Es Tev došu visu šo varas pilnību un godību, jo tā man nodota, un, kam es gribu, tam es to varu dot.” (Lūkas 4:6) Sātans ar Kristu centās noslēgt īpašu vienošanos, apsolot uzreiz apmierināt visas Viņa pretenzijas, ja tikai Kristus to pielūgtu.

Šis pret Radītāju izteiktais apvainojums Dieva Dēlam lika to sašutumā norāt un aizraidīt prom. Pirmajā kārdināšanā sātans bija sev glaimojis, ka ir tik labi apslēpis savu īsto raksturu un mērķus, ka Kristus aiz visa tā nespēs saskatīt sacelšanās vadoni, kuru jau reiz bija uzvarējis un izraidījis no Debesīm. Kristus norājošie vārdi: “Atkāpies, sātan!” skaidri pierādīja, ka tas tika atpazīts jau pašā sākumā un ar visu savu krāpšanas mākslu nekādi nespēja ietekmēt Dieva Dēlu. Velns saprata: ja Kristus mirs, glābjot cilvēku, tad viņa paša varai būs gals un viņš tiks iznīcināts. Tāpēc tas bija rūpīgi izplānojis, ja vien būtu iespējams, neļaut Dieva Dēlam iesākto lielo darbu paveikt līdz galam. Ja cilvēces glābšanas plāns neizdotos, tad viņam tiešām paliktu valstība, uz kuru tas bija pretendējis. Velns bija iedomājies: ka veiksmes gadījumā, tas tomēr varētu valdīt pretēji Debesu Dieva gribai.

Kad Kristus atstāja Debesis, savu varu un godību, sātans gavilēja. Tas domāja, ka Dieva Dēls līdz ar to nonāks viņa rokās. Svētais pāris Ēdenē tik viegli kļuva par upuri kārdināšanai, ka velns cerēja ar savu sātanisko viltu un spēku pārvarēt pat Dieva Dēlu un tā izglābt savu dzīvību un valstību. Ja tam izdotos Jēzu pavedināt novirzīties no Tēva ieteiktā ceļa, kā viņš to bija panācis, kārdinot Ādamu un Ievu, tad mērķis būtu sasniegts.

Bija pienācis laiks, kad Jēzum vajadzēja izpirkt sātana pakļautībā nonākušos ļaudis, nododot savu dzīvību, lai tad vēl pēc zināma laika Viņam pakļautos viss – kā Debesīs, tā virs Zemes. Un Jēzus bija nesatricināms. Viņš pats izvēlējās ciešanu pilno dzīvi, [288] apkaunojošo nāvi, lai Tēva norādītajā veidā kļūtu par Zemes valstu likumīgo valdnieku un saņemtu tās par mūžīgu īpašumu. Arī sātans beidzot būs nodots Viņa rokās, lai tiktu sodīts ar nāvi un nekad vairs netraucētu ne Jēzu, ne godībā mītošās svētās būtnes.

Kārdināšana pilnībā atvairīta

Viltīgajam ienaidniekam Jēzus sacīja: “Atkāpies, sātan! Jo stāv rakstīts: pielūdz Dievu, savu Kungu, un Viņam vien kalpo.” (Mat. 4:10) Velns no Kristus bija prasījis pierādījumu, ka Viņš ir Dieva Dēls, un šajā brīdī to saņēma. Tas bija spiests paklausīt Kristus dievišķajai pavēlei. Viņš tika apturēts un apklusināts. Tam nebija varas pretoties šim stingrajam norādījumam. Viņš bija spiests bez iebildumiem nekavējoties atstāt pasaules Glābēju.

Līdz ar to Kristus bija atbrīvots no sātana pretīgās klātbūtnes. Šī cīņa bija beigusies. Ar Kristus neizmērojamajām ciešanām gūtā uzvara tuksnesī bija tikpat pilnīga, cik pilnīga kādreiz bija Ādama sakāve. Tagad kādu laiku Dieva Dēls bija brīvs no sava spēcīgā ienaidnieka un ļauno eņģeļu leģionu klātbūtnes.

Pabeidzis kārdināšanas, sātans uz neilgu laiku no Jēzus aizgāja. Pretinieks tika uzvarēts, kaut arī cīņa bija ilga un ārkārtīgi smaga. Kristus izskatījās nomocījies un spēkus zaudējis; viņš pakrita pie zemes kā miris. Labie eņģeļi, kas Debesu pagalmos bija zemojušies Viņa priekšā un tikko, pārsteigti, ar sasprindzinātu interesi un dziļām sāpēm bija vērojuši savu mīļoto Pavēlnieku cīnāmies ar sātanu, tagad nāca un Viņam kalpoja. Tie sagatavoja barību un Viņu stiprināja, jo Jēzus gulēja kā miris. Redzot pasaules Pestītāju cilvēka glābšanas dēļ pārdzīvojam šīs neizsakāmās ciešanas, eņģeļi jutās pārsteigti un godbijības pārņemti. Tas, kurš Debesu pagalmos bija tāds pats kā Dievs, tagad viņu priekšā gulēja novājējis gandrīz sešas nedēļas ilgajā gavēnī. Vienu [289] un vientuļu Viņu bija vajājis no Debesīm izraidītais dumpinieku vadonis. Jēzus bija izturējis kārdināšanas, kas daudz smagākas par jebkuru cilvēkam pieļauto pārbaudījumu. Cīņa ar tumsas spēkiem Kristus cilvēciskajai dabai tās vājumā un nespēkā bija ilga un ārkārtīgi smaga. Eņģeļi no Tēva atnesa mīlestības un iedrošinājuma vēstis, kā arī apliecinājumu, ka visas Debesis gavilē par pilnīgo uzvaru, ko Viņš ieguvis cilvēka labā.

Cilvēces atpirkšanas maksa nekad netiks pilnībā saprasta, līdz atpestītie kopā ar savu Glābēju stāvēs pie Dieva troņa. Tikai tad, kad tie sāks aptvert nemirstīgās dzīvības vērtību un mūžīgo atalgojumu, arvien skaļāk atskanēs uzvaras un nebeidzamu gaviļu dziesma: “Cienīgs ir Jērs, kas tapa nokauts, ņemt varu, bagātību, gudrību, stiprumu, godu slavu un pateicību!” (Atkl. 5:12) “Un visus radījumus,” saka Jānis, “kas ir Debesīs un virs zemes, un zemes apakšā, un kas ir jūrā, un visus, kas tur ir iekšā, es dzirdēju sakām: Tam, kas sēž uz goda krēsla, un Jēram lai ir pateicība un slava, un gods, un vara mūžīgi mūžam.” (Atkl. 5:13)

Lai gan sātana visneatlaidīgākās pūles un tik spēcīgās kārdināšanas izrādījās nesekmīgas, tas tomēr neatmeta cerības, ka kaut kad nākotnē izdosies gūt panākumus. Velns domāja par Kristus kalpošanas laiku, kad tam atkal būs izdevības vērsties pret Viņu ar savu varu un viltību. Tas plānoja aptumšot jūdu, Dieva izredzētās tautas pilsoņu, prātu, lai tie Kristū nespētu saskatīt pasaules Glābēju. Sātans cerēja to sirdis piepildīt ar skaudību, greizsirdību un naidu pret Dieva Dēlu, lai tie Kristu nepieņemtu, bet padarītu Viņa dzīvi virs Zemes pēc iespējas grūtāku. [290]

Kristus - Radītājs un dzīvības devējs

42. Dieva atklāsme

(Raksts publicēts The Review and Herald, 1898. gada 8. novembrī)

“Dievs, kas ir sacījis, lai gaisma aust no tumsības, ir atspīdējis mūsu sirdīs, lai dotu Dieva godības atziņas gaismu Kristus vaigā.” (2.Kor. 4:6)

Pirms krišanas mūsu pirmo vecāku prātu vēl neaptumšoja neviens mākonis, kas padarītu neskaidru izpratni par Dieva raksturu. Viņi dzīvoja pilnīgā saskaņā ar sava Radītāja gribu. Tos apņēma brīnišķa gaisma, paša Dieva gaisma. Kungs satikās ar svēto pāri un sniedza tam dažādus norādījumus, pievēršot uzmanību savu roku darbiem, jo viņus apņemošā daba bija kā mācību grāmata, kas liecināja par Dieva esamību. Uz tiem runāja ikkatrs dārza koks. Vērojot apkārt esošo radību, bija skaidri saskatāmas neredzamās lietas, pat Kunga mūžīgais spēks un dievība.

Bet, lai gan ir taisnība, ka tad Dievs bija visai labi noprotams dabā, tas tomēr neapstiprina apgalvojumu, ka arī pēc krišanas Ādams un viņa pēcnācēji no dabiskās pasaules par Viņu varēja iegūt pilnīgas zināšanas. Daba ar savu atklāsmi cilvēkam spēja palīdzēt, kamēr tas vēl nebija grēkojis, bet pārkāpumi [291] dabai pārvilka lāsta ēnu, kas nostājās starp dabu un dabas Dievu. Ja Ādams un Ieva nekad nebūtu pieļāvuši nepaklausību Radītājam, ja tie būtu palikuši uz pilnīgi godīgas dzīves takas, tad vienmēr varētu atzīt un saprast Dievu. Tomēr, kad viņi uzklausīja kārdinātāja balsi un grēkoja, Debesu nevainības tērpa gaisma tos atstāja, un, šķīrušies no šī gaismas apģērba, viņi apvilka Dieva nepazīšanas tumšās drēbes. Skaidrā un pilnīgā gaisma, kas līdz tam viņus apņēma, padarīja gaišu visu, kam tie tuvojās, bet, zaudējuši Debesu gaismu, Ādama pēcnācēji vairs nespēja Dieva radībā atpazīt Viņa raksturu.

Visa daba, kādu mēs to redzam šodien, sniedz pavisam vāju priekšstatu par Ēdenes skaistumu un krāšņumu; tomēr tā vēl arvien nepārprotamā veidā liecina par Dieva godību. Grēka lāsta sagandētajā dabā vēl arvien daudzas lietas ir nenoliedzami brīnišķas. Zemi taču ir radījusi spēkā visvarena un laipnībā, žēlastībā un mīlestībā apbrīnojama Būtne, un, pat padota iznīcībai, daba turpina runāt, sniedzot patiesu liecību par gudrībā nepārspējamo Mākslas Meistaru. Šajā mums atvērtajā dabas grāmatā – skaistajos, smaržīgajos ziedos ar dažādajām smalkajām krāsu niansēm – Dievs mums ir devis nepārprotamus savas mīlestības pierādījumus. Pēc Ādama pārkāpuma Kungs varēja iznīcināt katru plaukstošo pumpuru un atvērušos ziedu vai arī atņemt mums tik patīkamo puķu smaržu. Lāsta pārņemtajā un aptraipītajā zemē, ērkšķos, dadžos un nezālēs mēs varam izlasīt mūs nosodošos likumus, bet ziedu maigā krāsa un smarža atgādina, ka Dievs vēl arvien mūs mīl, ka Viņa žēlastība Zemei vēl arvien nav pilnīgi atņemta.

Daba cilvēcei sniedz daudzas garīgas pamācības. Puķes novīst tikai tāpēc, lai uzziedētu no jauna, un norāda mums uz augšāmcelšanās iespēju, kad visi, kas mīl Dievu, no jauna uzplauks augšā esošajā Ēdenē. Tomēr pilnībā atklāt Kunga lielo un apbrīnojamo mīlestību daba nespēj. Tāpēc pēc krišanas grēkā tā nepalika vienīgā cilvēku skolotāja. Lai pasauli neapklātu [292] tumsa un mūžīga garīga nakts, dabas Dievs ar mums paredzēja satikties Jēzū Kristū. Dieva Dēls ieradās pasaulē kā Tēva atklāsme. Viņš “bija patiesais Gaišums, kas nāca pasaulē, kas apgaismo ikvienu cilvēku”. (Jāņa 1:9) Mums jāuzlūko “Dieva godības atziņas gaisma Kristus vaigā”. (2.Kor. 4:6)

Sava vienpiedzimušā Dēla personā Debesu Dievs ir nācis mums pretī un pazemojies līdz cilvēciskai dabai. Uz Toma jautājumu Jēzus atbildēja: “Es esmu ceļš, patiesība un dzīvība; neviens nenāk pie Tēva kā vien caur Mani. Ja jūs Mani būtu pazinuši, jūs būtu pazinuši arī Manu Tēvu, un no šī laika jūs Viņu pazīstat un Viņu esat redzējuši.” Filips Viņam saka: “Kungs, rādi mums Tēvu, tad mums pietiek.” Jēzus viņam saka: “Tik ilgi Es jau esmu pie jums, un tu Mani nepazīsti, Filip? Kas Mani ir redzējis, tas ir redzējis Tēvu. Kā tad tu saki: rādi mums Tēvu? Vai tu netici, ka Es esmu Tēvā un Tēvs ir Manī? Vārdus, ko Es jums saku, Es nerunāju no sevis; bet Tēvs, kas pastāvīgi ir Manī, dara savus darbus. Ticiet Man, ka Es esmu Tēvā un Tēvs ir Manī; bet ja ne, tad vismaz šo darbu dēļ ticiet.” (Jāņa 14:6-11)

Visgrūtākā un pazemojošākā mācība, kas cilvēkiem jāapgūst, ir atziņa par to, cik maz iespēju sniedz cilvēciskā gudrība, un kāda nevarība joprojām pastāv, lai ar savām pūlēm pareizi izprastu dabu. Grēks ir aptumšojis prātu, tādēļ pats no sevis cilvēks nespēj izskaidrot dabu, nepaaugstinot to pāri Radītājam. Viņš nespēj tajā saskatīt Dievu vai Dieva sūtīto Jēzu Kristu. Viņš līdzinās atēniešiem, kas cēla altārus dabas pielūgšanai. Atrazdamies Marsa kalnā, Pāvils Atēnu iedzīvotājiem stāstīja par dzīvā Dieva varenību pretstatā viņu pielūgtajiem elkiem.

“Jūs, atēniešu vīri,” viņš sacīja, “es redzu, ka jūs visās lietās esat ļoti dievbijīgi. Jo, staigādams un aplūkodams jūsu svētumus, es atradu arī altāri ar uzrakstu: Nepazīstamajam Dievam. Ko jūs nepazīdami godājat, To es jums sludinu. Dievs, kas radījis [293] pasauli un visu, kas tanī, būdams debess un zemes Kungs, nemājo rokām celtos tempļos. Un Viņu neapkalpo cilvēku rokas, it kā Viņam ko vajadzētu. Viņš pats dod visiem dzīvību, elpu un visu. Viņš licis visām tautām celties no vienām asinīm un dzīvot pa visu zemes virsu un nospraudis noteiktus laikus un robežas, kur tiem dzīvot, lai tie meklētu Dievu, vai tie Viņu varētu nojaust un atrast, jebšu Viņš nav tālu nevienam no mums. Jo Viņā mēs dzīvojam un rosāmies, un esam, kā arī daži jūsu dziesminieki sacījuši: Mēs arī esam Viņa cilts. Tāpēc mums, kas esam Dieva cilts, nav jādomā, ka dievība ir līdzīga zeltam, sudrabam vai akmenim, cilvēka mākslas darinājumam vai izdomājumam.” (Ap.d. 17:22-29)

Daba nav Dievs

Tos, kuriem ir patiesa atziņa par Dievu, matērijas likumi vai dažādas dabas norises nekad nepadarīs tik neprātīgus, ka viņi neievērotu vai sāktu noliegt Dieva nepārtraukto darbību dabā. Daba nav Dievs un nekad nav bijusi Dievs. Dabas balss liecina par Dievu, bet daba nav Dievs. Kā Viņa roku darbs tā tikai liecina par Dieva spēku. Dabas autors ir Dievība. Dabīgajai pasaulei pašai nav nekādas varas, izņemot to, ko tai sniedz Radītājs. Ir personīgs Dievs, Tēvs; un ir personīgs Kristus, Dēls. “Dievs vecos laikos daudzkārt un dažādi runājis caur praviešiem uz tēviem; šinīs pēdējās dienās uz mums runājis caur Dēlu, ko Viņš ir iecēlis par visu lietu mantinieku, caur ko Viņš arī pasauli radījis. Tas, būdams Viņa godības atspulgs un būtības attēls, nes visas lietas ar savu spēcīgo vārdu un, izpildījis šķīstīšanu no grēkiem, ir sēdies pie Majestātes labās rokas augstībā.” (Ebr. 1:1-3)

Dziesminieks saka: “Debesis daudzina Dieva godu, un izplatījums izteic Viņa roku darbu. Diena dienai to pauž, un nakts naktij to dara zināmu. Nav nekādas valodas, nedzird ne vārda, [294] neskan to balss. “ (Ps. 19:1-3) Daži var iedomāties, ka grandiozās lietas dabīgajā pasaulē ir pats Dievs. Tās nav Dievs. Visas apbrīnojamās lietas un parādības debesīs izpilda vienīgi tām paredzēto uzdevumu. Tās ir kā Kunga instrumenti vai darba rīki. Dievs ir ne tikai Radītājs, bet arī visu lietu Pārvaldnieks. Dievišķā Būtne pastāvīgi strādā, uzturot savu radību. Tā pati roka, kas satur kalnus un līdzsvaro tos savās vietās, vada arī pasaules to noslēpumainajās gaitās ap sauli.

Šķiet, nav nevienas dabas norises, par kuru nevarētu atrast atsauksmes Dieva Vārdā. Raksti ziņo, ka “Viņš liek saulei uzlēkt” un lietum līt. (Mat. 5:45) Viņš “liek zālei augt uz kalniem”. “Viņš izkaisa sniegu kā vilnas pūkas un izber salnu kā pelnus. Viņš met savus krusas graudus kā maizes druskas zemē. (..) Kad Viņš pavēl, tad tie izkūst; kad Viņš sūta savu atkušņa vēju, tad ūdeņi notek.” (Ps. 147:8,16-18) Viņš “ievada ar zibeņiem lietu, izved vēju no tā slēptuvēm”. (Ps. 135:7)

Šie Svēto Rakstu vārdi neko nerunā par neatkarīgiem dabas likumiem. Lai piepildītu savus plānus, Dievs rada matēriju ar visām tās īpašībām. Viņš izlieto sev zināmos līdzekļus, lai varētu zelt augu valsts. Dievs sūta rasu, lietu un saules starus, lai uzdīgtu zāle, kas zemi pārklāj ar zaļu segu; lai uzplauktu, ziedētu un nestu augļus krūmi un augļu koki. Mēs nedrīkstam domāt, ka reiz iedarbinātu likumsakarību spēkā sēklas izveidojas pašas no sevis, vai lapas izplaukst, jo tām tas jādara. Dievs ir devis likumus, bet tie ir tikai līdzekļi Viņa rokās, ar kuriem Viņš iegūst attiecīgus rezultātus. Katra sīkākā sēkliņa dīgstot izlaužas cauri zemei un turpina augt, vienīgi pateicoties tiešai Dieva darbībai. Tas ir Dieva spēks, kas liek salapot kokiem un uzziedēt puķēm.

Arī cilvēka fiziskais organisms atrodas Dieva pārziņā, tomēr tas nav līdzīgs pulkstenim, kas, reiz uzvilkts, turpina tikšķēt pats no sevis. Sirds pukst, pulss seko pulsam un ieelpa – izelpai, bet visa būtne atrodas Dieva pārziņā. “Jūs esat Dieva aramais tīrums, [295] Dieva celtne.” (1.Kor. 3:9) Dievs ir Tas, kurā mēs dzīvojam, kustam un esam. Katru sirds pukstu, katru ieelpu un izelpu iedvesmo Tas, kurš Ādama nāsīs reiz iepūta dzīvības dvašu. To veic visur klātesošais Dievs, lielais “Es Esmu”.

Senie filozofi lepojās ar savām plašajām zināšanām. Bet palasiet, ko par to saka inspirētais apustulis: “Dižodamies ar savu gudrību, viņi kļuvuši nelgas un apmainījuši neiznīcīgā Dieva godību pret iznīcīgam cilvēkam un putnam, lopiem un rāpuļiem līdzīgiem tēliem. (..) Viņi dievišķo patiesību apmainījuši pret meliem un sākuši dievināt un pielūgt radību, atstājot novārtā Radītāju.” (Rom. 1:22-25) Savā cilvēciskajā gudrībā pasaule nespēj atzīt Dievu. Tās gudrie vīri no Dieva radītajiem darbiem iegūst tikai nepilnīgas zināšanas par Radītāju un savā muļķībā dabu un dabas likumus paaugstina pāri dabas Dievam. Tie, kam trūkst pareizas atziņas par Dievu, kuru Viņš par sevi ir devis Kristū, dabā par Viņu iegūs tikai nepilnīgas zināšanas; un šī izpratne, kas ne tuvu neļauj aptvert Dieva augsto stāvokli, lai visu esošo saskaņotu ar Viņa prātu, cilvēkus var padarīt par elku pielūdzējiem. Dižodamies ar savu gudrību, viņi kļūst par nelgām.

Tiem, kas domā, ka zināšanas par Dievu spēs apgūt bez Viņa Atklāsmes, ko Vārds nosauc par Viņa būtības attēlu, (Ebr. 1:3) vispirms jākļūst muļķiem savā vērtējumā, lai tad varētu runāt par gudrību. Vienīgi no dabas nav iespējams iegūt pilnīgu izpratni par Dievu, jo pati daba ir nepilnīga. Savā nepilnībā tā nespēj atklāt Dievu un uzrādīt Dieva rakstura morālo vērtību. Bet Kristus nāca kā personīgs pasaules Glābējs. Viņš pārstāvēja personīgu Dievu. Kā personīgs Pestītājs Viņš reiz pacēlās Debesīs, un nāks atkal kā uz Debesīm aizgāja – kā personīgs Pestītājs. Viņš ir Tēva būtības attēls. “Viņā mājo visa dievības pilnība cilvēka miesā.” (Kol. 2:9) [296]

43. Kristus – dzīvības devējs

(Raksts publicēts The Signs of the Times, 1897. gada 8. aprīlī)

“Iesākumā bija Vārds, un Vārds bija pie Dieva, un Vārds bija Dievs. Tas bija iesākumā pie Dieva. Caur Viņu viss ir radies, un bez Viņa nekas nav radies, kas ir. Viņā bija dzīvība, un dzīvība bija cilvēku gaisma. Gaisma spīd tumsībā, bet tumsība to neuzņēma.” (Jāņa 1:1-5) Pazemīgajā Nācaretes Vīrā pasaule nesaskatīja Dievību. Bezgalīgā Dieva vienpiedzimušais Dēls bija pasaulē, bet cilvēki Viņu nepazina Tā patiesajā raksturā.

“Viņā bija dzīvība, un dzīvība bija cilvēku gaisma.” (Jāņa 1:4) Šeit nav runa par fizisko dzīvību, bet par nemirstību, – par dzīvību, kas ir vienīgi Dievam. Vārdam, kas bija pie Dieva un kas ir Dievs, bija šī dzīvība. Fiziskā dzīvība ir kaut kas, ko katrs saņem individuāli. Tā nav mūžīga vai nemirstīga; jo Dievs, dzīvības Devējs, to atkal atņem. Cilvēkam nav varas pār savu dzīvību. Bet Kristus dzīvība bija neaizgūta. Neviens šo dzīvību Viņam nevar atņemt. “Es to dodu no sevis,” (Jāņa 10:18) Viņš sacīja. Kristū bija dzīvība, sākotnēja, neaizgūta, neatvasināta. Cilvēkam tādas dzīvības nav. To var iegūt [297] vienīgi no Kristus. To nevar nopelnīt; tā tiek piešķirta kā bezmaksas dāvana, ja mēs ticam Kristum kā savam personīgajam Pestītājam. Šī ir mūžīgā dzīvība, ka viņi atzīst Tevi, vienīgo patieso Dievu, un To, ko Tu esi sūtījis, Jēzu Kristu.” (Jāņa 17:3) Tas ir pasaulei atvērtais dzīvības Avots.

Pamācīdams Timoteju, Pāvils rakstīja: “Bet tu, Dieva cilvēks, bēdz no šīm lietām; dzenies pēc taisnības, dievbijības, ticības, mīlestības, pacietības, lēnprātības. Cīnies labo ticības cīņu, satver mūžīgo dzīvību, uz ko tu esi aicināts, pats apliecinādams labo liecību daudzu liecinieku priekšā. Es tev piekodinu Dieva priekšā, kas visu dara dzīvu, un Kristus Jēzus priekšā, kas apliecinājis labo liecību Poncija Pilāta priekšā, šo bausli turēt neaptraipītu, nenicinātu līdz mūsu Kunga Jēzus Kristus atspīdēšanai, ko savā laikā parādīs Svētais un vienīgi Varenais, visu ķēniņu Ķēniņš un visu kungu Kungs, kam vien ir nemirstība, kas dzīvo nepieejamā gaismā, ko neviens cilvēks nav redzējis, nedz var redzēt. Tam lai ir gods un mūžīga vara!” (1.Tim. 6:11-16)

Un vēl, jau iepriekš Pāvils bija izteicies: “Tas ir patiess un pilnā mērā atzīstams vārds, ka Kristus Jēzus ir nācis pasaulē izglābt grēciniekus. Es esmu pirmais viņu starpā. Bet tāpēc es esmu atradis apžēlošanu, lai īpaši manī Kristus Jēzus parādītu visu savu lēnprātību par priekšzīmi tiem, kas turpmāk, paļaudamies uz viņu, iegūs mūžīgu dzīvību. Bet mūžīgajam, neiznīcīgajam Ķēniņam, neredzamajam vienīgajam gudrajam Dievam lai ir gods un slava mūžīgi mūžam!” (1.Tim. 1:15-17)

Nemirstību sagādājis Kristus

Kristus ir “cēlis gaismā dzīvību un neiznīcību ar evaņģēliju”. (2.Tim. 1:10) Šķirtam no Kristus, nevienam cilvēkam nevar būt kaut kāda neatkarīga garīga dzīvība. Grēcinieks nav nemirstīgs, jo Dievs ir sacījis: “Kura dvēsele grēko, tai jāmirst.” (Eceh. 18:4) Šie vārdi nozīmē tieši to, ko tie izsaka. Tie sniedzas tālāk par nāvi, kas ir kopēja visiem; tie [298] attiecas uz otro nāvi. To dzirdot, cilvēki satrūkstas un iebilst: Vai tad jūs cilvēku gribat pielīdzināt dzīvniekam? – Šī doma nav pareiza, jo kas ir tas, kas cilvēku paaugstina Dieva acīs? Vai tā ir sakrātā nauda? – Nē, jo Dievs ir paziņojis: zelts un sudrabs pieder Man. Ja cilvēks uzticēto mantu izlieto nepareizi, tad Dievs var izkaisīt ātrāk, nekā cilvēks spēj sakrāt. Cilvēkam var būt izcilas intelektuālās dotības, viņš var būt dabīgi bagāti apdāvināts. Bet to visu tam ir devis Dievs, viņa Radītājs. Turklāt Dievs var arī atņemt saprātu, un tad cilvēks kļūst kā Nebukadnēcars, pazemots līdz lauku zvēra līmenim. To Dievs pieļauj tad, ja cilvēks rīkojas tā, it kā gudrību un spēku būtu ieguvis neatkarīgi no sava Radītāja.

Cilvēks ir tikai mirstīga būtne, un, kamēr tas jutīsies pārāk gudrs, lai pieņemtu Jēzu, tas paliks tikai mirstīga būtne. Intelektuālajā sfērā cilvēki ir veikuši brīnišķas lietas, bet kas viņiem piešķīra spēku? – Vai ne Kungs Dievs Cebaots? Ja savās iedomātajās spējās ļaudis līksmos par savu varu un pagodinās sevi, sekodami pirmsplūdu pasaules priekšzīmei, tie aizies bojā. Kādreiz tik ilgi dzīvojošo cilvēku domas un tieksmes bija tikai ļaunas un vienmēr tādas. Zemes iedzīvotāji bija gudri uz ļaunu un tādēļ samaitāja savu mājvietu. Ja viņi būtu savienojušies ar To, kurš ir bezgalīgs gudrībā, tad ar savām Dieva dāvātajām spējām un talantiem būtu varējuši veikt apbrīnojamas lietas. Bet, novērsdamies no Dieva, tie izvēlējās sekot sātana vadībai, kā daudzi to dara arī šodien; un Kungs tos līdz ar visām viņu lielīgajām zināšanām noslaucīja no Zemes.

Pasaule var cilvēku godināt par to, ko tas paveicis, bet, ļaunprātīgi izlietojot un nelikumīgi piesavinoties talantus, kas, pareizi izlietoti, viņu paaugstinātu, cilvēks var ļoti ātri sevi pazemot Dieva acīs. Lai gan Kungs ir pacietīgs un negrib, ka kāds ietu bojā, Viņš vainīgo nevar attaisnot. Tādēļ ņemsim vērā Viņa vārdus: “Kāpēc jūs minat kājām Manus kaujamos upurus un Manus ēdamos upurus, ko Es esmu pavēlējis nest Manā miteklī? Un kāpēc tu savus dēlus vairāk godā nekā Mani, [299] ka jūs paši uzbarojaties no Manas tautas, Israēla, pirmo augļu un pirmdzimušo dāvanu upuriem? Tādēļ šāds ir Kunga, Israēla Dieva, lēmums: Tiešām, Es biju pateicis, ka tavam un tava tēva nama dzimumam Manā priekšā jāstaigā mūžīgi. Bet tagad Kunga lēmums ir šāds: tas lai ir tālu no Manis! Bet to, kas Mani turēs godā, to arī Es pagodināšu, bet, kas Mani nicina, tie tiks pazemoti.” (1Sam. 2:29,30)

Dievs godā tos, kuri Viņam paklausa. “Kungs man atmaksā pēc manas taisnības,” sacīja Dāvids, “pēc manu roku šķīstības Viņš man atdod. Jo es esmu sargājis Kunga ceļus un neesmu atkāpies no sava Dieva. Jo visas Viņa tiesas ir manā priekšā, un Viņa likumus es nelieku nost no sevis.” (Ps. 18:21-23)
Kā iegūt mūžīgu dzīvību

Vienīgi tas, kas tic Kristum, var saņemt mūžīgo dzīvību. Vienīgi nepārtraukti uzņemot Kristus miesu un asinis, mums ir drošība, ka esam dievišķās dabas līdzdalībnieki. Šajā jautājumā nevienam nevajadzētu palikt vienaldzīgam, sakot: ja tikai mēs esam godīgi, tad nav svarīgi, kam mēs ticam. Ja nolūkā izpatikt sev vai kādam citam, jūs atsakāties kaut vai no viena būtiska patiesības grauda, tad vairs nevarat būt droši. Necentieties izvairīties no krusta! Ja mēs nesaņemam gaismu no Taisnības Saules, tad neesam savienoti ar visas gaismas Avotu; un, ja šī dzīvība un gaisma nepaliek mūsos, tad mēs nekad nevaram tikt glābti.

Dievs ir gādājis par visu nepieciešamo, lai sātans nespētu iznīcināt Viņa nodomu cilvēka radīšanā. Kad Ādams un Ieva ar nepaklausību ienesa pasaulē nāvi, cilvēces labā jau bija nodrošināts dārgs upuris. Tiem tika piešķirts vēl vairāk nekā sākumā. Atdodot par pasaules izpirkšanas maksu Kristu, savu vienpiedzimušo Dēlu, Dievs atdeva visas Debesis.

Kristus pieņemšana cilvēciskajai būtnei piešķir vērtību. Viņa upuris sniedz dzīvību un gaismu visiem, kas Jēzu atzīst par savu personīgo Pestītāju. Līdz ar Jēzu Kristu Dieva mīlestība tiek izlieta ikkatra Viņa miesas locekļa sirdī, nesot sev līdzi Dieva Tēva bauslības dzīvinošo [300] spēku. Tā Dievs var dzīvot ar cilvēku, un cilvēks var dzīvot ar Dievu. Pāvils par to saka: “Es ar Kristu esmu krustā sists, bet es dzīvoju, tomēr vairs ne es, bet manī dzīvo Kristus, un, ko es tagad dzīvoju miesā, to dzīvoju ticībā uz Dieva Dēlu, kas mani mīlējis un pats par mani nodevies.” (Gal. 2:20 – pēc Glika)

Ja cilvēks ticībā kļūst viens ar Kristu, tas var iegūt mūžīgo dzīvību. Ar Kristus asinīm atpirktos Dievs mīl tāpat kā savu Dēlu. Kāda brīnišķa atziņa! Vai tiešām Dievs grēcinieku var mīlēt tāpat kā savu Dēlu? – Jā, Kristus tā ir teicis, un, kā Viņš saka, tā Viņš arī domā. Ja vien mēs dzīvā ticībā pieķersimies Kristus apsolījumam un uz Viņu paļausimies, tad Viņš ņems vērā visus mūsu plānus. Tāpēc uzlūkojiet Viņu un dzīvojiet! Visi, kas paklausa Dievam, ir ietverti Jēzus lūgšanā, kuru Tas izteica savam Tēvam: “Es viņiem esmu darījis zināmu Tavu Vārdu un darīšu To zināmu, lai mīlestība, ar ko Tu Mani esi mīlējis, būtu viņos un arī Es būtu viņos.” (Jāņa 17:26) – Apbrīnojama patiesība, ko cilvēkam vienkārši grūti aptvert!

Kristus ir paziņojis: “Es esmu dzīvības maize. Kas pie Manis nāk, tam nesalks, un, kas Man tic, tam neslāps ne mūžam.” (Jāņa 6:35) “Jo tāda ir Mana Tēva griba, lai ikvienam, kas skata Dēlu un Viņam tic, būtu mūžīgā dzīvība un Es viņu celtu augšā pastarā dienā.” (Jāņa 6:40) “Patiesi, patiesi Es jums saku: kas tic, tam ir mūžīga dzīvība.” (Jāņa 6:47) “Ja jūs Cilvēka Dēla miesu neēdat un Viņa asinis nedzerat, tad dzīvības nav jūsos. Kas Manu miesu ēd un Manas asinis dzer, tam ir mūžīga dzīvība, un Es viņu uzmodināšu pastarā dienā. Jo Mana miesa ir patiess ēdiens, un Manas asinis ir patiess dzēriens. Kas Manu miesu ēd un Manas asinis dzer, tas paliek Manī un Es tajā. It kā Mani dzīvais Tēvs ir sūtījis un Es dzīvoju caur Tēvu, tāpat, kas Mani ēd, tas arī dzīvos caur Mani. Šī ir tā maize, kas nākusi no debesīm, ne tā, ko jūsu tēvi ēduši un nomiruši; kas šo maizi ēd, tas dzīvos mūžīgi.” (Jāņa 6:53-58 – pēc Glika). “Gars dara dzīvu, miesa neder nenieka; vārdi, ko Es uz jums runāju, ir gars un dzīvība.” (Jāņa 6:63) [301]

44. Augšāmcēlies pestītājs

(Raksts publicēts The Yout’s Instructor, 1908. gada 4. augustā)

“Es esmu augšāmcelšanās un dzīvība.” (Jāņa 11:25) Viņš, kurš sacīja: “Es atdodu savu dzīvību, lai Es to atkal atgūtu,” (Jāņa 10:17) iznāca no kapa pats savas dzīvības spēkā. Cilvēka daba mira, bet dievība nemira. Savā dievībā Kristum bija vara salauzt nāves važas. Jēzus ir paziņojis, ka viņam ir dzīvība sevī, lai darītu dzīvus, kurus pats grib.

Visas radītās būtnes dzīvo, pateicoties Dieva gribai un Viņa spēkam. Tās dzīvību saņem no Dieva Dēla. Lai arī cik spējīgi un talantīgi nebūtu cilvēki, lai cik plašas nebūtu to iespēju robežas, dzīvību tie saņem no visas dzīvības Avota, un šis Avots ir Kristus. Vienīgi Tas, kuram vienīgajam ir nemirstība, kurš mājo gaismā un dzīvībā, varēja sacīt: “Man ir vara to (dzīvību) atdot un vara to atkal ņemt.” (Jāņa 10:18)

Kristus vārdus “Es esmu augšāmcelšanās un dzīvība”(Jāņa 11:25) skaidri dzirdēja romiešu sardze. Tos dzirdēja visa sātana armija. Un arī mēs tos saprotam, kad dzirdam. Kristus bija atnācis, lai, izpērkot daudzus, atdotu pats savu dzīvību. Kā Labais Gans Viņš avju labā ziedoja pats sevi. Tāda bija Dieva [302] taisnība – ar sodu pasargāt savus likumus. Tas bija vienīgais ceļš, kā saglabāt bauslību, kā to pasludināt par svētu, taisnu un labu. Tas bija vienīgais ceļš, kā parādīt grēka ārkārtējo grēcīgumu un uzturēt dievišķās autoritātes godu un varenību.

Dieva valsts pamatlikumu vajadzēja paaugstināt ar Viņa vienpiedzimušā Dēla nāvi. Kristus uzņēmās pasaules grēku vainu. Mūsu vērtība meklējama vienīgi Dieva Dēla inkarnācijā un nāvē. Viņš ciešanās varēja pastāvēt, jo Viņu stiprināja dievība. Viņš spēja izturēt, jo Viņu neaptraipīja neuzticība vai grēks. Kristus uzvarēja cilvēku labā, uzņemoties taisnīgu sodu viņu vietā. Viņš nodrošināja tiem mūžīgu dzīvību, vienlaikus paaugstinot bauslību un padarot to godājamu.

Kristum tika piešķirtas tiesības dot nemirstību citiem. Dzīvību, ko Viņš nodeva par cilvēci, Viņš atkal paņēma un sniedza to cilvēcei. “Es esmu nācis,” Viņš sacīja, “lai tiem būtu dzīvība un viss papilnam.” (Jāņa 10:10) “Kas bauda Manu miesu un dzer Manas asinis, tam ir mūžīga dzīvība, un Es to uzcelšu pastarā dienā.” (Jāņa 6:54) “Kas dzers no ūdens, ko Es tam došu, tam nemūžam vairs neslāps, bet ūdens, ko Es tam došu, kļūs viņā par ūdens avotu, kas verd mūžīgai dzīvībai.” (Jāņa 4:14)

Visi, kas ticībā vienoti ar Kristu, iet cauri piedzīvojumam: dzīvot, lai mūžīgi dzīvotu. “Itin kā Mani sūtījis dzīvais Tēvs, un Es esmu dzīvs Tēvā, tāpat arī tas, kas Mani bauda, būs dzīvs Manī.” (Jāņa 6:57) Tas “paliek Manī, un Es viņā”. (Jāņa 6:56) “Es to uzcelšu pastarā dienā.” (Jāņa 6:54) “Jo Es dzīvoju, un jums būs dzīvot.” (Jāņa 14:19)

Kristus savienojās ar cilvēci, lai cilvēce varētu kļūt vienota ar Viņu garā un dzīvībā. Kad cilvēks šīs savienības sniegtajā spēkā paklausa Dieva Vārdam, Kristus dzīvība kļūst par viņa dzīvību. Nožēlojošam grēciniekam Kungs saka: “Es esmu augšāmcelšanās un dzīvība.” (Jāņa 11:25) Viņš nāvi uzskata par miegu – klusumu, tumsu, gulēšanu. Viņš par to runā tā, it kā tā būtu tikai īss acumirklis. “Ikviens, kas dzīvo [303] un tic Man,” Viņš paskaidro, “nemirs nemūžam.” (Jāņa 11:26) “Kas Manus vārdus turēs, tas nāvi neredzēs nemūžam.” (Jāņa 8:52) “Tas nāvi neredzēs nemūžam.” (Jāņa 8:51) Tāpēc ticīgam cilvēkam nāve ir niecīgs starpgadījums, jo nomirt viņam nozīmē aizmigt. Un “Dievs aizmigušos caur Jēzu atvedīs līdz ar Viņu”. (1.Tes. 4:14)

Laikā, kad aculiecinieces sievietes centās nest vēsti par augšāmcēlušos Pestītāju un Jēzus gatavojās parādīties lielam savu sekotāju pulkam, risinājās arī citi notikumi. Romiešu sardzei tika dota iespēja skatīt vareno eņģeli, kurš kādreiz, Kristum dzimstot, dziedāja uzvaras dziesmu, un dzirdēt arī citus eņģeļus, kuri tagad vienojās glābjošās mīlestības dziesmā. Brīnišķais skats, ko tiem bija atļauts redzēt, viņus tā ietekmēja, ka tie zaudēja samaņu un pakrita kā miruši. Kad Debesu pulks atkal tika paslēpts viņu skatam, tie piecēlās un devās uz dārza vārtiem tik ātri, cik vien trīcošās kājas tos spēja nest. Streipuļodami līdzīgi akliem vai piedzērušiem cilvēkiem, ar nāves bālām sejām, viņi visiem, kurus satika, stāstīja par šo dīvaino skatu, ko bija redzējuši paši savām acīm. Bet tiem pa priekšu pie priesteriem un tautas vadoņiem jau aizsteidzās citi vēstneši, lai, cik labi vien spēja, ziņotu par šo ievērojamo notikumu.

Sargi vispirms vēlējās doties pie Pilāta, bet priesteri un tautas vadītāji tos ieaicināja pie sevis. Stāstot par Kristus augšāmcelšanos, kā arī par daudzu citu uzmodināšanu līdz ar Viņu, šie nocietinātie kareivji izskatījās pavisam savādi. Tie priesteriem pastāstīja visu pie kapa redzēto. Viņiem nebija laika izdomāt vai sacīt kaut ko citu, kā vien patiesību. Bet priesteriem šīs vēstis nepatika. Tie labi apzinājās, ka Kristus tiesāšana Pashas svētku laikā bija piesaistījusi plašu sabiedrības uzmanību. Viņi saprata, ka ārkārtējie notikumi – pārdabiskā tumsa un varenā zemestrīce – nevarēja neatstāt iespaidu uz ļaudīm, tāpēc tie nekavējoties sāka plānot, kā tautu piekrāpt. Un kareivji tika uzpirkti melu vēsts izplatīšanai. [304]

45. Pirmie augļi

(Raksts publicēts The Youth’s Instructor, 1898. gada 11. augustā, ar virsrakstu Augšāmcēlies Pestītājs – 2. daļa)

Kad Kristus pie krusta izsaucās “Viss piepildīts!” (Jāņa 19:30) notika varena zemestrīce. Tā atvēra kapus daudziem uzticīgiem Dieva bērniem, kas bija liecinājuši pret jebkura veida ļauniem darbiem un paaugstinājuši Debesu Kungu. Kad dzīvības Devējs tagad atstāja kapenes, pasludinot “Es esmu augšāmcelšanās un dzīvība,” (Jāņa 11:25) Viņš šos svētos no kapiem izsauca sev līdzi. Dzīvi būdami, tie bija nešaubīgi liecinājuši par patiesību, un tagad tiem vajadzēja nest vēsti par To, kurš viņus bija uzmodinājis no nāves. “Viņi,” sacīja Kristus, “vairs nav sātana gūstekņi. Es tos esmu atbrīvojis; Es tos esmu izvedis no kapa kā savas varas pirmos augļus, lai tie būtu ar Mani, kur Es esmu, un vairs nekad neredzētu nāvi un nepiedzīvotu sāpes.”

Savā kalpošanas laikā Jēzus vairākus mirušos atsauca dzīvē. Viņš uzmodināja Naines atraitnes dēlu, Jaīra meitu un Lācaru, bet tie netika ietērpti nemirstībā. Lai gan uzmodināti, tie joprojām bija padoti nāvei. Bet tie, kas iznāca no kapiem Kristus augšāmcelšanās brīdī, tika uzmodināti mūžīgai [305] dzīvei. Šis lielais atbrīvoto gūstekņu pulks uzkāpa Debesīs līdz ar Kristu, uzskatāmi apliecinot Viņa uzvaru pār nāvi un kapu.

Pēc augšāmcelšanās Kristus parādījās tikai saviem sekotājiem, tomēr liecību par šo notikumu netrūka. Tie, kas bija iznākuši no kapiem kopā ar Kristu, “parādījās daudziem”, (Mat. 27:53) pasludinot, ka Viņš ir uzcēlies no mirušiem un tie uzmodināti līdz ar Viņu. Pilsētā tie liecināja par piepildītajiem Rakstu pravietojumiem: “Tavi mirušie dzīvos, kopā ar Manu mirušo miesu tie celsies augšā. Uzmostieties un gavilējiet jūs, kas guļat pīšļos, jo tava rasa ir kā rasa uz zāles, un mirušos zeme izdos ārā.” (Jes. 26:19 – KJV) Šie svētie atspēkoja melus, kuru izplatīšanai bija uzpirkti romiešu sargi, – ka naktī atnākuši mācekļi un Jēzu izzaguši. No nāves uzmodināto cilvēku liecība nebija apklusināma.

Kristus pats bija pirmais auglis no aizmigušajiem. Tas, ka Dzīvības Lielkungs kļuva par pirmo augli, ko ēnas kalpošanā simbolizēja līgojamais kūlītis, pagodināja Dievu. “Jo, kurus viņš sākumā nozīmējis, tos Viņš nolēmis darīt līdzīgus sava Dēla tēlam, lai Viņš būtu pirmdzimtais daudzu brāļu starpā.” (Rom. 8:29) Tieši šo Kristus augšāmcelšanās notikumu jūdi godināja simboliskajā kalpošanā. Kad tīrumos nogatavojās pirmās vārpas, tās rūpīgi ievāca, un, ļaudīm dodoties uz Jeruzalemi, pienesa Kungam kā pateicības upuri. Nobriedušās labības kūlis tika līgots Dieva priekšā, atzīstot Viņu par pļaujas Kungu. Pēc šīs ceremonijas visi ar sirpi drīkstēja doties kviešu laukā, lai ievāktu pārējo ražu.

Tieši tā šos uzmodinātos vajadzēja parādīt visam Universam kā ķīlu, ka reiz celsies augšā visi, kas tic Kristum kā savam personīgajam Pestītājam. Tā pati vara, kas izveda no kapa Kristu, uzmodinās Viņa draudzi un to līdz ar Kristu, kā Viņa līgavu, pagodinās pāri visām valdībām un varām, pāri katram vārdam ne tikai šajā pasaulē, bet arī Debesu pagalmos, augšā esošajā pasaulē. Aizmigušo svēto uzvara augšāmcelšanās rītā būs visai krāšņa. Sātana [306] gaviles mitēsies, bet Kristus līksmosies uzvaras priekā un lielā godībā. Visus no kapa iznākušos dzīvības Devējs kronēs ar nemirstību.

Kristus pacelšanās Debesīs

Pestītāja darbs virs Zemes bija pabeigts. Viņam bija pienācis laiks atgriezties Debesu mājās. “Un Viņš tos izveda līdz Betānijai un, savas rokas pacēlis, tos svētīja. Un notika, kad viņš tos svētīja, Viņš no tiem šķīrās un tapa uzcelts debesīs.” (Lūkas 24:50,51)

Kad Kristus, savus mācekļus svētījot, no tiem šķīrās, Viņu apņēma mākonim līdzīgs eņģeļu pulks. Kristum vēl līdzi devās liels atbrīvoto gūstekņu skaits. Viņš pats šos pirmos augļus no mirušajiem gribēja pievest Tēvam kā pierādījumu, ka ir uzvarējis nāvi un kapu. Pie Dieva pilsētas vārtiem Viņa ierašanos sagaidīja neskaitāms eņģeļu pulks. Gājienam tuvojoties, pavadošie eņģeļi gavilējot uzrunāja pie vārtiem stāvošos:
“Jūs vārti, paceliet savas palodas;
Un topiet augstākas, jūs mūžīgās durvis,
Lai godības Ķēniņš ieiet!”
“Kas ir šis godības Ķēniņš?” – jautāja sagaidošie eņģeļi.
“Tas Kungs, stiprs un spēcīgs,
Tas Kungs varens cīņā.
Jūs vārti, paceliet savas palodas;
Un topiet augstākas, jūs mūžīgās durvis,
Lai godības Ķēniņš ieiet.”

Tad eņģeļi, sagaidītāji, atkal jautāja: “Kas ir šis godības Ķēniņš?” un pavadošie melodiskā balsī atbildēja: “Kungs Cebaots, tas ir šis godības Ķēniņš!” (Ps. 24: 7-10) Pēc tam Dieva pilsētas vārti tika plaši atvērti, un pa tiem iegāja viss eņģeļu pulks.

Tur atradās tronis un ap to apsolījuma varavīksne. Tur bija serafi un ķerubi. Ap Kristu pulcējās eņģeļi, bet Viņš māja, lai tie pagaida. Viņš devās [307] pie Tēva un norādīja uz savu uzvaru, uz īsto līgojamo kūlīti – uz tiem, kas cēlušies augšā līdz ar Viņu, kas pārstāv nāves gūstekņus, kuri, bazūnei skanot, reiz iznāks no saviem kapiem. Tā Viņš tuvojās Tēvam, un, ja Debesīs ir prieks par katru atgriezušos grēcinieku, ja par ikkatru Tēva līksmība izpaužas dziesmā, tad mēģiniet savā iztēlē kaut nedaudz aptvert šo skatu. Kristus saka: Tēvs, tas ir paveikts. Es esmu izpildījis Tavu prātu, Mans Dievs. Es esmu pabeidzis šo glābšanas darbu. Ja Tava taisnība ir apmierināta, tad “Es gribu, lai, kur Es esmu, arī tie ir pie Manis, ko Tu Man esi devis”. (Jāņa 17:24) Un tad kļūst dzirdama Dieva balss; taisnība ir apmierināta, sātans uzvarēts. “Žēlastība un uzticība sastopas; taisnība un miers skūpstās.” (Ps. 85:11) Tēva rokas apskauj Dēlu, un Viņa balss dzirdama, sakot: “Lai visi Dieva eņģeļi Viņu pielūdz!” (Ebr. 1:6) [308]

Kristus - mūsu dievišķais grēku nesējs

46. Dievišķais grēku nesējs

(Raksts publicēts The Signs of the Times, 1903. gada 30. septembrī)

Ādams krita nepaklausības dēļ. Dieva likums bija pārkāpts, Viņa valdība – apkaunota, un taisnība prasīja, lai par pārkāpumu tiktu samaksāts.

Nolūkā glābt cilvēci no mūžīgas nāves Dieva Dēls piedāvājās izciest sodu par nepaklausību, jo vienīgi ar Debesu Lielkunga pazemošanos varēja atņemt šo negodu, apmierināt taisnību un atdot cilvēkam to, ko tas bija pazaudējis. Cita ceļa vienkārši nebija. Ja arī kāds eņģelis nāktu uz šo Zemi, lai izturētu pārbaudi, kur Ādams paklupa un krita, tas neko nelīdzētu. Tas neatņemtu nevienu grēka traipu un cilvēkam nepiešķirtu nevienu pārbaudes laika stundu.

Kristus, kurš bija līdzīgs Dievam, Tēva “godības atspulgs un būtības attēls”, (Ebr. 1:3) savu dievību ietērpa cilvēka dabā un nāca uz šo Zemi, lai ciestu un mirtu par grēciniekiem. Dieva vienpiedzimušais Dēls pazemojās un kļuva paklausīgs līdz nāvei, līdz pat krusta nāvei. Nesdams savā miesā grēka lāstu, Viņš visu cilvēku sniedzamības robežās nolika laimi un nemirstību. [309]

Tas, kuru godāja visas Debesis, ieradās šajā pasaulē, lai cilvēka dabā nostātos cilvēces priekšgalā, gan kritušajiem eņģeļiem, gan nekritušo pasauļu iemītniekiem apliecinot, ka ar sagādāto dievišķo palīdzību ikvienam ir iespējams paklausīt Dieva pavēlēm. Dievā Dēls mira par tādiem, kam nebija tiesību prasīt Viņa mīlestību. Mūsu dēļ Kristus izcieta visu, ko vien sātans spēja pret Viņu izdomāt.

Apbrīnojams – pat vairāk nekā apbrīnojams, cilvēka prātam neaptverams – ir Pestītāja upuris mūsu labā, kas ēnas veidā bija attēlots visos pagātnes upuros un visā svētnīcas kalpošanā. Un šis upuris jau iepriekš bija paredzēts. Apziņa, ka mūsu mūžīgās labklājības nodrošināšanai bija nepieciešamas Viņa ciešanas, saviļņo un padara maigāku ikviena ticīgā sirdi. Kristus sevi nodeva kā ķīlu, ka panāks mūsu pilnīgu atbrīvošanu, vienlaikus apmierinot Dieva taisnības prasības un saglabājot Viņa bauslības augsto svētumu.

Neviena par Tēva vienpiedzimušo Dēlu svētumā zemāka būtne nevarēja pienest upuri, kas spētu šķīstīt visus – pat visgrēcīgākos un vairāk pagrimušos, – ja tikai tie pieņem Pestītāju par savu salīdzināšanas maksu un kļūst paklausīgi Debesu likumiem. Nekas mazāks cilvēkam nevarēja atgriezt Dieva labvēlību.

Ar kādām tiesībām Kristus izrāva gūstekņus no ienaidnieka rokām? – Tādas tiesības deva upuris, kas apmierināja Debesu valsti pārvaldošos taisnības pamatlikumus. Jēzus nāca uz šo Zemi kā pazudušās cilvēces Glābējs, lai uzvarētu viltīgo ienaidnieku un ar savu nesatricināmo uzticību taisnībai izglābtu visus, kas Viņu pieņem par savu Pestītāju. Par cilvēci Viņš samaksāja pie Golgātas krusta, tā iegūstot tiesības izraut gūstekņus no lielā viltnieka ķetnām, kas, apmelodams Dieva pārvaldes sistēmu, panāca cilvēka krišanu, kurš līdz ar to zaudēja visas tiesības būt par krāšņās un mūžīgās valsts uzticīgu pavalstnieku.

Mūsu Pestītājs par mums ir samaksājis. Nevienam vairs nevajag palikt sātana verdzībā. Kristus stāv mūsu priekšā kā mūsu visspēcīgais Palīgs. “Tāpēc Viņam visās lietās bija jātop [310] brāļiem līdzīgam, lai par tiem varētu iežēloties un būtu uzticams Augsts Priesteris Dieva priekšā salīdzināt tautas grēkus. Jo tāpēc, ka Viņš pats kārdināts un cietis, Viņš var palīdzēt tiem, kas tiek kārdināti.” (Ebr. 2:17,18)

“Viņš nāca pie savējiem, bet tie Viņu neuzņēma. Bet, cik Viņu uzņēma, tiem Viņš deva varu kļūt par Dieva bērniem, tiem, kas tic Viņa Vārdam.(..) Un Vārds tapa miesa un mājoja mūsu vidū, (..) pilns žēlastības un patiesības. (..) Jo no Viņa pilnības mēs visi esam dabūjuši žēlastību un atkal žēlastību.” (Jāņa 1:11-16)

Visi Dieva ģimenē adoptētie ir Viņa Gara pārveidoti ļaudis. Savu iegribu apmierināšanas un pašmīlības vietā stājusies pašaizliedzība un visu pārspējoša mīlestība uz Dievu. Neviens cilvēks svētumu nemanto kā pirmdzimtības tiesības, ne arī spēj kļūt uzticīgs Dievam ar kādām izgudrotām metodēm. “Bez Manis,” saka Kristus, “jūs nenieka nespējat darīt.” (Jāņa 15:5) Cilvēciskā taisnība ir kā “netīras skrandas”. Bet ar Dievu iespējamas visas lietas. Glābēja spēkā jebkurš vājš un maldīgs cilvēks var kļūt vairāk nekā uzvarētājs pār ļaunumu, kas viņu apstāj. [311]

47. Patiesība, kāda tā ir Jēzū

(Raksts publicēts The Review and Herald, 1890. gada 17. jūnijā)

Nododot savu vienpiedzimušo Dēlu nāvē par grēciniekiem, Dievs kritušajam cilvēkam ir atklājis ne ar ko nesalīdzināmu mīlestību. Mēs pilnībā varam uzticēties Rakstiem, kas apliecina, ka “Dievs ir mīlestība” (1.Jāņa 4:8), tomēr daudzi sev par kaunu ir sagrozījuši šos vārdus un, nepareizi izskaidrojot to nozīmi, nonākuši bīstamos maldos. Dieva svētais likums ir vienīgais standarts, pēc kura var spriest par dievišķo mīlestību. Ja mēs par visu lietu mērauklu nepieņemam Dieva likumu, tad nenovēršami izvirzām paši savu standartu. Dievs mums ir devis dārgus savas mīlestības apsolījumus, bet mēs Jehovam nedrīkstam piedēvēt tādu maigumu, kas Viņam ļautu neievērot vainu un uz netaisnību skatīties caur pirkstiem.

Radītājs mīl savus radījumus, bet, ja kāds grēku mīl vairāk nekā taisnību un maldus vairāk par patiesību, tas iemūžina pārkāpumu, kas mūsu pasaulē ienesa postu, un patiesības Dievs to nevar atbalstīt, jo patiesības un taisnības ceļš sevī ietver krustu. Dieva prasības daudzi iztulko nepareizi, lai tās nesatrauktu viņu sirdsapziņu un nesagādātu neērtības laicīgajā darbā, tomēr patiesība ir vienīgais svētošanās līdzeklis. [312]

Jēzū atklātā Dieva mīlestība mums māca pareizi izprast Dieva raksturu. Ja mēs uzlūkosim mūsu grēku dēļ pie krusta pienagloto Kristu, tad sapratīsim, ka nav iespējams pārkāpt Dieva likumus un saglabāt Viņa labvēlību; mēs atzīsim, ka mums kā grēciniekiem jāpieķeras Kristus nopelnam un jāpārtrauc grēkot. Tikai tā iespējams tuvoties Dievam. Tiklīdz būsim pareizi izpratuši Dieva mīlestību, mums zudīs ikkatra vēlēšanās to ļaunprātīgi izmantot.

Kristus krusts apliecina Dieva bauslības nemainību, norādot, ka Viņš mūs tik ļoti mīlējis, ka grēka dēļ nodevis nāvē savu Dēlu, jo Kristus nenāca bauslību iznīcināt, bet gan piepildīt. Lai palīdzētu cilvēkam tā kritušajā stāvoklī, Dieva morāles standartā nevarēja grozīt nevienu burtu, nevienu rakstu zīmīti. Jēzus mira, lai nožēlojošam grēciniekam varētu pieskaitīt savu taisnību un darīt cilvēku spējīgu ievērot bauslību.

Dieva mīlestība ir bezgalīga, un tomēr grēciniekam nebija iespējams piedot, kā vien īstenojot dzīvē glābšanas plānu, kas sevī ietvēra Viņa Dēla apkaunošanu, atstumšanu, negodu un nāvi. Šim faktam katru spriest spējīgu prātu vajadzētu pārliecināt atmest daudzu cilvēku izvirzītos uzskatus, kuri grib būt svēti, tomēr apgalvo, ka pēc Kristus nāves vairs nav nepieciešama paklausība Dieva likumiem. Mums Kristus skolā ik dienas arvien vairāk jāapgūst lielais cilvēces glābšanas plāns, jo, ja mēs pārstāsim tajā iedziļināties, tad vairs nebūsim Viņa mācekļi. Bet, ja uzticēsimies dievišķajam Skolotājam, tad mūsu saprašana tiks atdarīta un mēs ieraudzīsim Dieva bauslības brīnumus.

Staigāsim apdomīgi Kunga priekšā; pārdomāsim, cik bieži esam lauzuši savus solījumus un neesam izpildījuši vislabāko apņemšanos, cik bieži, neskatoties uz lielo gaismu, esam novērsušies no Dieva un uzmeklējuši savus elkus. Mums tiešām vajadzētu palikt klusu Viņa priekšā.

Briedums kristīgos piedzīvojumos

Dabīgi mēs sevi novērtējam augstāk nekā vajadzētu, tāpēc, lai gan ir sāpīgi atzīt savu patieso stāvokli, mums būtu jālūdz, lai Dievs parāda, kādi mēs esam īstenībā, tas ir – Viņa skatījumā. Un, kad tā vienkārši šo prasību esam izteikuši, mēs [313] nedrīkstētu apstāties, mums būtu jāturpina lūgt, lai spētu Jēzū saskatīt mūsu grēkus piedodošo Glābēju. Kad mēs Viņu ieraudzīsim, kāds Viņš ir, tad sirdī pamodīsies dedzīga vēlēšanās atbrīvoties no sava “es”, lai varētu tikt piepildīti ar visu Kristus pilnību. Un, kad arī to būsim piedzīvojuši, tad darīsim cits citam labu un izlietosim visus mums pieejamos līdzekļus svētuma sasniegšanai. Mums savas dvēseles jāattīra no visiem miesas un gara traipiem un, bīstoties Dievu, jātiecas pēc pilnīga svētuma.

Mūžīgā Dieva mīlestība ir tik pārsteidzoša un apbrīnojama, ka spēj saviļņot visu Universu, lai tas pārbaudes laika stundās darbotos mūsu labā. Bet, ja pēc pārbaudes laika mēs vēl atradīsimies Viņa likumu pārkāpēju rindās, tad mīlestības Dievu ieraudzīsim kā atriebēju. Dievs neielaižas kompromisā ar grēku. Nepaklausīgie tiks sodīti. Tāpēc Dieva dusmas nāca pār Viņa mīļoto Dēlu, kad Tas pārkāpēju vietā karājās pie Golgātas krusta, lai Viņš savā mīlestībā varētu nākt pretī viszemāk kritušajam grēciniekam, kas ar satriektu sirdi griežas pie Kristus. Viņa mīlestība grēcinieku tiecas padarīt par paklausīgu, uzticīgu Dieva bērnu; tomēr neviena dvēsele nevar tikt glābta, ja tā turpina grēkot.

Grēks ir Dieva likumu pārkāpšana, un roka, kas tagad ir spēcīga izglābt, būs barga sodīt, kad grēcinieks sasniegs Viņa pacietības robežas. Tas, kurš atsakās meklēt dzīvību, kurš nevēlas pētīt Rakstus, lai saprastu, kas ir patiesība, jo baidās, ka tā varētu notiesāt viņa darbus, tiks atstāts sava prāta aklumam un sātana viltībām. Tādā pašā mērā, kā grēkus nožēlojošu un paklausīgu cilvēku Dieva mīlestība aizsargā, nenožēlojošajam un nepaklausīgajam tā atļaus baudīt savas nezināšanas un cietās sirds augļus, tāpēc ka tas nav iemīlējis patiesību, lai varētu izglābties.

Ir daudzi, kas Kristu atklāti atzīst, bet paši nekad nekļūst par nobriedušiem kristiešiem. Viņi piekrīt, ka cilvēks ir kritis, ka tā spējas ir novājinātas, ka tas kļuvis nederīgs morāliem sasniegumiem, bet tad uzsver, ka Kristus taču ir nesis visu šo smagumu, pastāvējis ciešanās un sevi aizliedzis, un tāpēc tie labprāt ļautu Viņam to darīt arī turpmāk. Tie apgalvo, ka viņiem nekas nav [314] jādara, vienīgi jātic, kaut gan Kristus ir teicis: “Ja kas grib Man sekot, tam būs sevi aizliegt, ņemt savu krustu un sekot Man. “ (Mat. 16:24) Jēzus ievēroja visus Dieva likumus. Kad farizeji paziņoja, ka Viņš pārkāpj ceturto bausli, dziedinot cilvēkus Sabata dienā, Kristus pievērsās šiem apsūdzētājiem un jautāja: “Vai ir brīv Sabatā labu darīt vai ļaunu? Dzīvību glābt vai maitāt?” Un, tos visus uzlūkojis, Viņš uz slimo sacīja: “Izstiep savu roku!” Un tas to darīja, un viņa roka kļuva vesela. Tad tie saskaitās līdz ārprātam un sarunājās savā starpā, ko varētu nodarīt Jēzum.” (Lūkas 6:9-11)

Tā vietā, lai šis brīnums farizejus pārliecinātu, ka Jēzus ir Dieva Dēls, tas viņus pildīja ar naidu, jo daudzi brīnumdarba aculiecinieki pagodināja Dievu. Jēzus, lūk, paziņoja, ka Viņa veiktie žēlastības darbi Sabatā ir atļauti, bet farizeji apgalvoja, ka tā nedrīkst darīt. Kam lai mēs ticam? Kristus sacīja: “Es esmu turējis sava Tēva baušļus un palieku Viņa mīlestībā.” (Jāņa 15:10) Tātad mēs droši varam sekot Kristum un ievērot bauslību. Dievs mums ir piešķīris spējas, kuras, sadarbojoties ar Jēzu, vajadzētu pastāvīgi izkopt, ar bailēm un drebēšanu rūpējoties par savu izglābšanos, jo Dievs ir Tas, kas mums dod gribu un veiksmi pēc savas labpatikas.

Nepārtraukta virzība uz priekšu

Mēs nekad nedrīkstam justies apmierināti un pārtraukt savu gājumu, sakot: “Es esmu glābts.” Ja pieķeramies tādai domai, tad kļūst nevajadzīga gan modrība, gan lūgšana un dedzīga tiekšanās pēc augstākiem sasniegumiem. Neviena svētota mēle nekad neizrunās šos vārdus līdz pat Kristus atnākšanai, kad mēs ieiesim pa vārtiem Dieva pilsētā. Tikai tad ar vislielāko drošību mēs varēsim pagodināt Dievu un Jēru par mūžīgu izglābšanu. Kamēr vēl cilvēks ir vājību apņemts – un pats nevar glābt savu dvēseli – tam nekad nevajadzētu uzdrošināties sacīt: “Es esmu glābts!” [315]

Ne jau tas, kurš apjozies ar ieročiem, var lielīties par uzvaru, jo priekšā vēl ir cīņa, kad šī uzvara jāiegūst. Kas pastāv līdz galam, tas tiks izglābts. Kungs saka: “Uz to, kas atkāpjas, Manai dvēselei nav labs prāts.” (Ebr. 10:38) Ja mēs neejam uz priekšu no uzvaras uz uzvaru, tad dvēsele tiks vilkta atpakaļ pretī pazušanai. Rakstura novērtēšanai mums nevajadzētu pieņemt nekādus cilvēku ieviestus standartus. Virs Zemes ir daudz kas tāds, ko ļaudis sauc par pilnību, tomēr vienīgi pēc Dieva svētajiem likumiem var noteikt, vai mēs esam vai neesam uz pareiza ceļa. Ja mēs tos pārkāpjam, tad mūsu raksturs nesaskan ar Dieva valdības morālo standartu, un paziņojums “Es esmu glābts!” ir tīrie meli. Neviens, kurš pārkāpj Dieva bauslību, kas ir Viņa valdības pamats Debesīs un virs Zemes, nav glābts.

Tie, kas nezināšanas dēļ pievienojas ienaidnieka rindām un atbalso savu reliģisko skolotāju no katedras teiktos vārdus, ka Dieva baušļi cilvēku ģimenei vairs nav saistoši, par saviem maldiem saņems gaismu, ja vien tie vēlēsies atzīt Dieva Vārda sniegto liecību. Jēzus bija tas dienā mākoņa stabā un naktī uguns stabā tērpies eņģelis, kurš īpaši pavēlēja, ka ebrejiem jāmāca Dieva likumi, kas tika doti, Zemei pamatu liekot, kad rīta zvaigznes kopā dziedāja un visi Dieva bērni gavilēja.

To pašu bauslību Viņa balss lielā varenībā pasludināja no Sinaja kalna. Viņš sacīja: “Lai šie vārdi, ko Es tev šodien pavēlu, tev paliek ierakstīti tavā sirdī. Un atgādini tos saviem bērniem un runā tos sēžot savā namā un pa ceļu ejot, guļoties un ceļoties. Un sien tos kā zīmi uz savas rokas un liec par zīmi starp acīm uz pieres.” (5.Moz. 6:6-8) Ak, cik nepacietīgi kļūst Dieva likumu pārkāpēji, kad piemin bauslību! Tādas runas viņus ļoti uzbudina.

Ar meliem un tradīcijām Dieva Vārdam tiek atņemts viss spēks. Velns pasaulei ir licis priekšā savu Dieva likumu variantu, un tas tiek pieņemts skaidrā [316] “Tā saka Kungs” vietā. Pēc sātana izraidīšanas no Debesīm tur iesāktā cīņa pret Dieva likumiem tagad turpinās virs Zemes.

Lai spētu novērtēt savu Glābēju un arī citus ar Viņu iepazīstināt, mums vienmēr jāapzinās savā lielā vajadzība. Savu pārkāpumu bedres dziļumu mēs varam novērtēt vienīgi tad, kad ieraugām, cik gara ķēde nolaista, lai mūs izvilktu. Tāpēc garīgos spēkus mums vajadzētu izlietot, cenšoties izprast briesmīgo sabrukumu, kādā mūs novedis grēks, un mēģinot iedziļināties dievišķajā plānā, kā atgūt Kunga labvēlību. Mūsu lepno sirdi pastāvīgi vajadzētu pazemot domai, ka Dieva mīļotajam Dēlam vajadzēja nākt uz šo pasauli, lai mūsu labā izcīnītu cīņu, tā ka mēs Viņā vārdā tagad varam saņemt spēku uzvarai. Raugoties uz Golgātas krustu, uz mūsu lūpām apklusīs ikkatra lielība, un mēs izsauksimies: “Es esmu nešķīsts! Es neesmu vērts, ka, mani glābjot, samaksāts ar tik lielām ciešanām!”

Nezināšana un pašapmierinātība iet roku rokā. Dieva baušļi ir doti mūsu uzvedības regulēšanai, un savos principos tie sniedzas ļoti tālu. Nav tāda grēka, tāda netaisna darba, ko bauslība nenosodītu. Lielais likumu krājums ir patiesība un tikai patiesība, kas ar nekļūdīgu precizitāti liecina par sātana krāpšanas vēsturi un tā sekotāju bojā eju. Sātans apgalvoja, ka spēj izveidot likumus, kas labāki par Dieva bauslību un tiesām, tāpēc viņš tika izraidīts no Debesīm. Līdzīgu eksperimentu tas ir centies veikt uz Zemes. Visu laiku, kopš krišanas, viņš ir pūlējies krāpt pasauli, vadot cilvēkus pretī iznīcībai, lai tā atriebtos Dievam par sakāvi Debesīs. Visnekaunīgākajā un neatlaidīgākajā veidā tas sevi un savus plānus ir centies nolikt Dieva nodomu vietā. Viņš pasauli sagūstījis savos valgos, un daudzi, pat starp Dieva ļaudīm, neizprot viņa viltības un atvēl tam visas iespējas dvēseles pazudināšanai. Tādu cilvēku dzīvē neatklājas dedzība paaugstināt Jēzu un paust bojā ejošajiem glābšanas vēsti: “Redzi, Dieva Jērs, kas nes pasaules grēku.” (Jāņa 1:29)

Tie, kas nav iepazinušies ar Dieva [317] pārvaldes likumiem, kā tie tika izklāstīti uz kalna, nepazīst Jēzū atklāto patiesību. Kristus runāja par baušļu tālu sniedzošajām prasībām; Viņš izskaidroja katru priekšrakstu un ar savu piemēru uzskatāmi parādīja šo principu būtību. Kas pazīst bauslībā atklāto patiesību, pazīst arī Jēzū atklāto patiesību, un, ja, ticot Kristum, viņš paklausa Dieva baušļiem, tad viņa dzīve ar Kristu ir apslēpta Dievā.

Ja cilvēkam nebūtu Glābēja, tad zināšanas par bauslības prasībām izdzēstu pēdējo cerības staru dvēselē, bet Jēzū atklātā patiesība ir dzīvības smarža uz dzīvību. Dieva mīļotais Dēls gāja nāvē, lai cilvēkam varētu pieskaitīt savu taisnību, bet ne jau tādēļ, lai cilvēks pēc tam varētu brīvi pārkāpt Dieva svētos likumus, kā par to cenšas pārliecināt sātans. Ticot Kristum, cilvēks var iegūt morālu spēku pretoties ļaunumam.

Svētošanās ilgst visu dzīvi

Svētošanās ir darbs, kas ilgst visu dzīvi; to nekad nedrīkst pārtraukt, bet, ja gaisma par kādu patiesības atziņu tiek noraidīta vai atstāta novārtā, tad šim darbam nav iespējams virzīties uz priekšu. Svētojusies dvēsele neapmierināsies ar nezināšanu, bet vēlēsies staigāt gaismā un meklēs arvien lielāku gaismu. Kā kalnracis meklē zeltu un sudrabu, tā Kristus sekotājs centīsies iegūt patiesību līdzīgi apslēptai mantai un nežēlos spēkus, lai ietu no gaismas uz arvien lielāku gaismu, pastāvīgi pavairojot savas zināšanas. Viņš nepārtraukti pieaugs žēlastībā un patiesības atziņā. Paša “es” ir jāuzvar. Dieva lielajā spogulī jāsaskata katrs rakstura trūkums, lai redzētu, vai dievišķais standarts mūs notiesā vai ne.

Ja uzzināt, ka esat notiesāti, tad ir atlicis tikai viens ceļš: jums Dieva priekšā jānožēlo Viņa likumu pārkāpšana un ticībā jāgriežas pie mūsu Kunga Jēzus Kristus kā Vienīgā, kurš spēj atbrīvot no grēka. Ja vēlamies iegūt Debesis, mums ir jāpaklausa Dieva svētajām prasībām. Tie, kas cīnās pareizi, necīnīsies veltīgi. Tikai ticiet Jēzū atklātajai patiesībai, un jūs iegūsiet spēku cīņai ar tumsības [318] varām! Cīkstoņi senatnē sacentās par iznīcīgu vainagu; vai tad mums nevajadzētu pielikt visus spēkus, lai iegūtu nekad nevīstošu balvu?

Sātans izlietos visu savu mākslu un viltību, lai mūs pazudinātu. Ja jūs biedrojaties ar ērtības mīlošiem ļaudīm, paļaujoties uz vārdiem “Es esmu glābts”, un neņemat vērā Dieva likumus, jūs būsiet mūžīgi pazuduši. Vieglas dzīves tīkotājiem un nekā nedarītājiem Jēzū atrodamā patiesība ir briesmīga, bet paklausīgajiem tā sniedz daudz mierinoša prieka. Tas ir Svētā Gara prieks. Tāpēc ļaujiet, lai patiesība jūs pārliecina, un atveriet tai prātu un sirdi, lai spētu uztvert katru no Dieva troņa nākošo gaismas staru.

Tagad nav laiks nodoties vienaldzībai, bezrūpībai un izpriecām. Kristus nāk ar spēku un lielu godību. Vai jūs esat gatavi? Vai esat atteikušies no grēka? Vai, saskaņā ar Kristus lūgšanu, jūs esat svētoti patiesībā? Viņš par saviem mācekļiem lūdza: “Svētī tos patiesībā, Tavs Vārds ir patiesība.” (Jāņa 17:17)

Vecākiem būtu jārosina bērnos ilgas meklēt izpratni un pamācības no Kunga, ieaudzinot viņos mīlestību darīt Dieva prātu. Novērtēt par augstu jaunībā iegūtu dievbijību vienkārši nav iespējams. Agrīnajos gados saņemtie iespaidi daudziem ir tikpat pastāvīgi kā mūžība. Dieva likumus un pavēles sirdī un prātā ierakstīt visvieglāk ir tieši jaunībā, bet bērnu apmācība lielā mērā ir pamesta novārtā. Kristus taisnība tiem nav atklāta tā, kā to vajadzēja darīt.

Pārbaudes laiks mums dots tālab, lai izkoptu mūžībai derīgu raksturu. Vecāki, vai tā nav ārkārtīgi nopietna doma, ka bērni nodoti jūsu aprūpei un audzināšanai, lai tie varētu izveidot vai nu Dievam pieņemamu raksturu, vai raksturu, ar kuru sātans un tā eņģeļi varētu spēlēties pēc savas patikas? Kad Jēzus runāja no padebeša un uguns staba, Viņš saviem ļaudīm pavēlēja, lai tie bērnus uzcītīgi iepazīstina ar visiem Dieva likumiem. Kurš paklausa šim norādījumam? Kurš savus [319] bērnus cenšas audzināt tā, lai Kungs tos varētu atzīt par labiem? Kurš atceras, ka visi bērnu talanti un dāvanas pieder Dievam, un ir jāvelta kalpošanā Viņam?

Anna Samuēlu nodeva Kungam, un Dievs viņam atklājās jau bērnībā un jaunībā. Mums daudz vairāk jādarbojas mūsu bērnu un jauniešu labā, jo Dievs tiem uzticēs lielu darbu, lai tie Viņa vārdā mācītu patiesību svešās zemēs – ļaudīm, kas atrodas maldu un māņticības tumsā. Ja jūs saviem bērniem izdabājat, apmierinot viņu savtīgās intereses, ja jūs viņos atbalstāt patiku uz tērpiem un attīstāt iedomību un lepnību, tad jūs darāt darbu, kas sagādās vilšanos Jēzum, kurš tik dārgi maksājis, lai tos izglābtu. Kristus vēlas, lai bērni Viņam kalpotu ar nedalītu mīlestību.

Vecāki, jums jāpaveic liels darbs priekš Jēzus, kurš jūsu labā ir izdarījis visu! Pieņemiet Viņu par savu vadoni un palīgu! Dievs jūsu dēļ nav žēlojis vislabāko dāvanu, ko Viņš varēja dot – savu vienpiedzimušo Dēlu. Bērnus un jauniešus nevajadzētu kavēt nākt pie Jēzus. Sātans tos cenšas piesaistīt sev kā ar tērauda važām, un, vadot viņus pie Jēzus, jūs varat gūt sekmes vienīgi ar neatlaidīgām personīgām pūlēm. Bērnu un jauniešu labā vajadzētu darboties daudz dedzīgāk, jo tie ir draudzes cerība. Jāzeps, Daniēls un viņa biedri, Samuēls, Dāvids, Jānis un Timotejs ir spoži piemēri, kas apliecina patiesību, ka “gudrības sākums ir Kunga bijāšana”. (Sal.pam. 9:10)

Ja mēs vēlamies, lai Kungs Jēzus ir ar mums kā padomdevējs un palīgs, tad mūsu pūlēm jābūt daudz dedzīgākām un noteiktākām. Gaisma, kas spīd no Golgātā paaugstinātā Dieva Dēla, spēj aizvest līdz mājām katru ceļinieku. Viņā ir spēks šķīstīt sirdi un pārveidot raksturu. Lai katrs patiess kristietis darbojas bērnu un jauniešu labā, iepazīstinot tos ar nesalīdzināmo Jēzus piemīlību. Tā aizēnos pasaules vilinājumus un piedāvājumus, un viņi sapratīs, ka nepaklausības ceļā nav iegūstams nekāds labums. [320]

48. Dievišķīgs standarts

(Raksts publicēts The Signs of the Times, 1892. gada 5. decembrī)

Dieva baušļi ir vispusīgi un tālu sniedzoši; tie nedaudzos vārdos izklāsta visus cilvēka pienākumus. “Tev būs to Kungu savu Dievu mīlēt no visas savas sirds un no visas savas dvēseles, un no visa sava prāta, un no visa sava spēka. (..) Tev būs mīlēt savu tuvāko kā sevi pašu.” (Marka 12:30,31) Šais vārdos ir ietverts Dieva bauslības garums un platums, dziļums un augstums, jo Pāvils paskaidro, ka “bauslības piepildījums ir mīlestība”. (Rom. 13:10) Vienīgā Bībelē atrodamā grēka definīcija apliecina, ka “grēks ir bauslības pārkāpšana”.(1. Jāņa 3:4. – KJV) Un Dieva Vārds ziņo: “Visi ir grēkojuši, un visiem trūkst dievišķās godības.” (Rom. 3:23) “nav neviena, kas dara labu, it neviena.” (Rom. 3:12) Daudzi ir maldīgās domās par savas sirds stāvokli. Tie nesaprot, ka no dabas mūsu sirds ir viltīgāka par visu un briesmīgi ļauna. Tie ietinas savā paštaisnībā un jūtas apmierināti, sasniedzot paši savu cilvēcisko rakstura standartu, bet netiekties pēc dievišķā standarta ir liktenīga kļūda, jo viņiem taču nav nekā, kas varētu apmierināt Dieva prasības. [321]

Mēs varam visus vērtēt pēc sevis, mēs varam sevi salīdzināt ar citiem, mēs varam sacīt, ka esam tikpat labi kā viens vai otrs cilvēks, bet jautājumi, uz kuriem vajadzēs atbildēt tiesas priekšā, būs: Vai mēs atbilstam augstajām Debesu prasībām? Vai esam sasnieguši dievišķo standartu? Vai mūsu sirds pukst saskaņā ar mūžīgo Dievu?

Visa cilvēces ģimene ir pārkāpusi Dieva baušļus, un kā likuma pārkāpējs cilvēks ir bezcerīgi pazudis, jo viņš ir Dieva ienaidnieks, pilnīgi nespējīgs darīt kaut ko labu. “Jo miesas tieksme ir ienaidā ar Dievu; tā neklausa Dieva bauslībai, jo tā to nespēj.” (Rom. 8:7) Skatoties morāles spogulī – Dieva svētajā bauslībā, – cilvēks ierauga sevi kā grēcinieku, pārliecinās par savu ļaunumu un bezcerīgo likteni, ka viņam draud likumā paredzētais taisnīgais sods. Tomēr cilvēks nav atstāts nožēlojamajā izmisumā, kur to iegrūdis grēks; jo Kristus, kurš bija vienāds ar Dievu, Golgātā upurēja savu dzīvību, lai pārkāpēju glābtu no bojā ejas. “Jo tik ļoti Dievs pasauli mīlējis, ka Viņš devis savu vienpiedzimušo Dēlu, lai neviens, kas Viņam tic, nepazustu, bet dabūtu mūžīgu dzīvību.” (Jāņa 3:16)

Mūs izpērkošais upuris

Jēzus bija Debesu Majestāte, eņģeļu mīlēts Pavēlnieks, kuram tie priecīgi kalpoja. Viņš bija viens ar Dievu, “pie Tēva krūts” (Jāņa 1:18), tomēr Viņš neuzskatīja par kaut ko iekārojamu līdzināties Dievam, kamēr cilvēks bija pazudis grēkā un postā. Viņš atstāja troni, nolika kroni un valdnieka scepteri un savu dievību ietērpa cilvēcībā. Viņš pazemojās līdz pat krusta nāvei, lai cilvēks varētu tikt paaugstināts sēdēt ar Viņu uz Viņa troņa. Kristus mums ir pilnīga dāvana, bezgalīgs upuris, varens Pestītājs, kas spēj izglābt visus, kuri caur viņu nāk pie Dieva. Viņš mīlestībā nāca atklāt Tēvu, panākt izlīgumu starp cilvēku un Dievu un padarīt cilvēku par jaunu radījumu, kas atgriezts Radītāja līdzībā.

Jēzus ir mūs izpērkošais upuris. Mēs paši nevaram nolīdzināt savu vainu, bet mums ir iespēja ticībā pieņemt sagādāto [322] izpirkšanas maksu. “Jo arī Kristus ir vienreiz grēku dēļ miris, taisnais par netaisniem, lai mūs pievestu Dievam.” (1.Pēt. 3:18) “Jūs neesat atpirkti ar iznīcīgu mantu, (..) bet ar Kristus kā nenoziedzīga un neapgānīta Jēra dārgām asinīm.” (1.Pēt. 1:18,19 – pēc Glika) Ar bezgalīgu upuri un neizsakāmām ciešanām Pestītājs glābšanās iespēju nolika mūsu sniedzamības robežās. Negodāts un neatzīts Viņš dzīvoja šajā pasaulē, lai ar savu brīnišķo pretimnākšanu un pazemošanos varētu pacelt cilvēku, līdz tas Debesu pagalmos iegūtu mūžīgu godu un neizsīkstošu prieku. Trīsdesmit gadu ilgajā zemes dzīves laikā Viņa sirdi plosīja neizsakāmas sāpes. No silītes līdz Golgātai ceļam pāri klājās bēdu un ciešanu ēnas. Viņš bija Sāpju Vīrs, kurš pazina skumjas un izcieta tādas sirds mokas, ko neviena cilvēciska valoda nespēj vārdos izteikt. Viņš tiešām varēja teikt: “Skatieties un pārdomājiet, vai ir vēl kur tādas sāpes kā Manas sāpes.” (Jer. r. dz. 1:12) Kristus, kurš pret grēku izjuta visdziļāko naidu, savā dvēselē tomēr uzņēma visas pasaules grēkus. Būdams nenoziedzīgs, Viņš izcieta vainīgā sodu un, būdams nevainīgs, sevi upurēja pārkāpēja vietā. Ikkatrs grēks kā smaga nasta nomāca pasaules Glābēja dievišķo dvēseli. Viņam vajadzēja izciest sodu par ikkatra Ādama dēla un meitas ļaunajām domām, ļaunajiem vārdiem un darbiem, jo Viņš bija kļuvis par cilvēka vietnieku. Lai gan Kristus nebija grēkojis, Viņa gars bija cilvēku pārkāpumu nomocīts, tāpēc ka Viņš, kurš grēku nepazina, mūsu dēļ kļuva par grēku, lai mēs Viņa dēļ varētu saņemt dievišķo taisnību.

Lai mēs nepazustu, bet saņemtu mūžīgu dzīvību, mūsu dievišķais Vietnieks labprātīgi pakļāva savu dvēseli taisnības zobenam. Kristus sacīja: “Es atdodu savu dzīvību, lai Es to atkal atgūtu. Neviens to nav Man atņēmis, bet Es to atdodu pats no sevis. Man ir vara to atdot un vara to atkal ņemt.” (Jāņa 10:17,18) Neviens Zemes cilvēks vai Debesu eņģelis nevarēja samaksāt sodu par grēku. Šīs pasaules nepaklausīgos iemītniekus varēja glābt vienīgi Jēzus. Viņā dievība savienojās ar cilvēka dabu, un tāpēc upurim pie Golgātas krusta bija spēks. Tur pie [323] krusta sastapās žēlastība un patiesība, un taisnība un miers skūpstījās.

Kad grēcinieks uzlūko Golgātā mirstošo Pestītāju un saskata cietējā dievību, tas jautā, kāpēc ir pienests tāds liels upuris, un krusts norāda uz pārkāpto Dieva svēto likumu. Kristus nāve ir neapstrīdams pierādījums bauslības nemainībai un taisnībai. Pravietojot par Kristu, Jesaja rakstīja: “Viņš gribēja paaugstināt bauslību un padarīt to godājamu.” (Jes. 42:21.—KJV) Bauslībai nav varas ļaundarim piedot. Tās uzdevums ir uzrādīt cilvēka trūkumus, lai viņš saprastu, cik nepieciešams viņam Tas, kurš spēj izglābt, Tas, kurš kļuva par viņa Vietnieku, viņa Galvotāju un Taisnību. Jēzus apmierina visas grēcinieka vajadzības, jo Viņš ir uzņēmies pārkāpēja grēkus. “Viņš bija ievainots mūsu pārkāpumu dēļ un mūsu grēku dēļ satriekts. Mūsu sods bija uzlikts Viņam mums par atpestīšanu, ar Viņa brūcēm mēs esam dziedināti.” (Jes. 53:5) Kungs varēja grēcinieku atstāt un pilnīgi iznīcināt; bet tika izraudzīts nesalīdzināmi dārgāks plāns. Savā lielajā mīlestībā Viņš nāca pretī bezcerībā nonākušajiem, ļaujot savam vienpiedzimušajam Dēlam nest pasaules grēkus. Un, tā kā Dievs šajā vienā bagātīgajā dāvanā ir ielicis visas Debesis, tad Viņš nekad neatraus cilvēkam nepieciešamo palīdzību, lai tas varētu satvert pestīšanas kausu un kļūt par Dieva mantinieku un Kristus līdzmantinieku.

Dieva mīlestības atklāsme

Kristus nāca, lai visai pasaulei darītu zināmu Dieva mīlestību, lai visu cilvēku sirdis vilktu pie sevis. Viņš sacīja: “Kad Es no zemes tikšu paaugstināts, Es visus vilkšu pie sevis.” (Jāņa 12:32) Pirmais solis pretī pestīšanai ir ļauties Kristus mīlestības pievelkošajam spēkam. Dievs cilvēkiem sūta vēsti pēc vēsts, lūdzot tos nožēlot grēkus un atgriezties, lai Viņš varētu piedot un pretīm to vārdiem ierakstīt: apžēlots. Vai tiešām nebūs nekādas nožēlas? Vai visi aicinājumi paliks neievēroti? Vai Kunga žēlastības tuvošanos noraidīs un no Viņa mīlestības pilnīgi atteiksies? Ak, tad cilvēks pats būs atteicies no vienīgā līdzekļa [324] mūžīgās dzīvības iegūšanai, jo Dievs piedod tikai tiem, kas nožēlo un atgriežas! Atklājot savu mīlestību un Garam ļoti lūdzot, Dievs cilvēkus vada uz grēku nožēlu un atgriešanos; jo nožēla ir Dieva dāvana, un, kam Viņš piedod, tos vispirms pamudina nožēlot. Kad cilvēks Dieva priekšā sirsnīgi nožēlo Viņa likumu pārkāpšanu un uzticas Kristum kā grēcinieku Glābējam un Aizstāvim, to pārņem visjaukākā miera izjūta. Ar piedošanas prieku un Dieva mieru cilvēki iepazīstas tikai tad, kad Kristus tos mīlestībā velk pie sevis. Ja tie atsaucas Viņa vilkšanai, pakļaujot savu sirdi dievišķajai žēlastībai, tad Viņš tos soli pa solim vada uz priekšu līdz pilnīgai visu lietu izpratnei, kas nozīmē mūžīgo dzīvību.

Kristus nāca, lai grēciniekam atklātu Dieva taisnību un mīlestību, lai Viņš Israēlam varētu piešķirt nožēlu un grēku atlaišanu. Kad grēcinieks uzlūko pie krusta paaugstināto Jēzu, ciešam pārkāpēja vainas dēļ un nesam grēka sodu; kad tas drausmīgajā krusta nāvē ierauga Dieva riebumu pret ļaunumu un mīlestību uz kritušo cilvēku, – tad tas sāk atzīt un nožēlot Kunga svētā, taisnā un labā likuma pārkāpšanu. Viņš ticībā griežas pie Kristus, tāpēc ka dievišķais Pestītājs ir kļuvis par viņa Vietnieku, Galvotāju un Aizstāvi, kurā koncentrēta visa viņa eksistence. Tad nožēlojošajam grēciniekam Dievs var parādīt savu žēlastību, atklāt patiesību un dāvināt piedošanu un mīlestību.

Sātans nevienai dvēselei neļaus izbēgt no grēka gūsta, ja vien tam atradīsies kāda iespēja to aizkavēt. Lai gan visas Debesis ir atdotas vienā nepārspējamā dāvanā – jo, atdodot savu Dēlu, Dievs atdeva vislabāko, lai mūsu rīcībā būtu visas Debesu bagātības, – tomēr nožēlojošai dvēselei ienaidnieks centīsies Dievu attēlot kā bargu un nepielūdzamu, kurš negrib piedot pārkāpējam. Dažādos laikos esmu saņēmusi vēstules no atsevišķām personām, kuras ir izmisumā par saviem grēkiem. Atkal un atkal tiek rakstīts: “Es baidos, ka man vairs nevar palīdzēt. Vai tiešām priekš manis vēl ir cerība?” Šīm nelaimīgajām dvēselēm man ir tikai viena vēsts: “Uzticieties Dievam! Jūsu Tēvam ir pietiekoši maizes un paliks [325] vēl pāri. Celieties un ejiet pie sava Tēva! Viņš steigsies jums pretī; Viņš jūs apņems ar savu mīlestību un līdzjūtību.

Kad ienaidnieks jums tuvojas līdzīgi plūdiem un, norādot uz jūsu grēkiem, cenšas satriekt, tad sakiet: “Es zinu, ka esmu grēcinieks. Ja es tāds nebūtu, tad nevarētu iet pie Pestītāja, jo Viņš ir teicis: ”Es neesmu nācis taisnus aicināt pie atgriešanās no grēkiem, bet grēciniekus.” (Marka 2:7) Un tāpēc, ka es esmu grēcinieks, man ir tiesības iet pie Kristus. Es tiešām esmu grēcīgs un netīrs, bet Viņš izcieta pazemojumu un nāvi manā vietā, Viņš iztukšoja šo lāsta kausu. Tāpēc es eju. Es ticu un paļaujos uz Dieva drošo apsolījumu, kurš atdeva savu Dēlu, “lai neviens, kas Viņam tic, nepazustu, bet dabūtu mūžīgo dzīvību”. (Jāņa 3:16)

Vai tāds sagrauztas dvēseles lūgums varētu tikt atraidīts? – Nē, nekad! Ar Kristus ciešanām un nāvi ir pierādīta Viņa bezgalīgā mīlestība uz cilvēku. Viņš vēlas un arī spēj izglābt pilnīgi visus, kas Viņa vārdā nāk pie Dieva.

Tāpēc kā mazs bērns dodies pie sava Debesu Tēva un, lūdzot, zemojies pie Viņa kājām; jo mums nav vajadzības kāpt Debesīs, lai Jēzu novestu lejā, ne arī nolaisties pazemē, lai Viņu uzvestu augšā, - Viņš vienmēr ir mūsu tuvumā. Viņš apliecina: “Redzi, Es stāvu durvju priekšā un klaudzinu. Ja kas dzird Manu balsi un durvis atdara, Es ieiešu pie viņa un turēšu ar viņu mielastu, un viņš ar Mani.” (Atkl. 3:20) Ak, cik labprāt Kristus pārņemtu katras dvēseles templi savā īpašumā, ja vien mēs to atļautu! Viņš attēlots kā Tāds, kas klaudzina un gaida pie sirds durvīm. Bet kāpēc Viņš vēl neieiet? Tikai tādēļ, ka mīlestība uz grēku šīs durvis ir aizslēgusi. Tiklīdz mēs esam ar mieru atzīt savu vainu un atstāt grēku, tā tiek likvidēta barjera, kas dvēseli šķir no Pestītāja. [326]

49. Nodošanās un grēku atzīšana

(Raksts publicēts The Signs of the Times, 1892. gada 12. decembrī)

Lai nožēlotu grēkus, mums nav vajadzības doties uz mūku celli, kā to darīja Luters, pašiem uzliekot sev sodu netaisnības izpirkšanai un domājot, ka tādā veidā iegūsim Dieva labvēlību. Mums ir zināms gan jautājums: “Vai man jādod par manu pārkāpumu mans pirmdzimtais, manas miesas auglis par manas dvēseles grēkiem?”, gan atbilde: “Tev, cilvēk, ir sacīts, kas ir labs un ko Kungs no tevis prasa, proti – darīt taisnību, mīlēt žēlastību un pazemīgi staigāt sava Dieva priekšā.” (Mihas 6:7,8) Dziesminieks saka: “Salauztu un sagrauztu sirdi Tu, Dievs, nenoraidīsi.” (Ps. 51:19) Jānis, savukārt, raksta: “Ja atzīstamies savos grēkos, tad Viņš ir uzticīgs un taisns, ka Viņš mums piedod grēkus un šķīsta mūs no visas netaisnības.” (1.Jāņa 1:9) Vienīgais iemesls, lai grēku nepiedotu, ir neatzīt to Būtni, kuru ievainoja mūsu pārkāpumi un caururba mūsu grēki, jo tad mēs vēl arvien paliekam vainīgi un mums nepieciešama žēlastība. Kas izsūdz savus pārkāpumus, līdz ar to atverot visapslēptākos dvēseles dziļumus, noteikti atradīs sev ceļu pie bezgalīgās līdzjūtības sirds, jo Kungs ir tuvu tam, kam salauzta sirds, un izglābj to, kam sagrauzts gars.

Ak, cik ļoti kļūdās tie, kas iedomājas, ka, grēku atzīstot, tie zaudēs cieņu un samazināsies viņu [327] iespaids starp līdzcilvēkiem! Pieķērušies šiem maldiem, daudzi, lai gan saskata savas kļūdas, tās tomēr neatzīst un nodarītajā netaisnībā nemeklē izlīgumu, tā sabojājot savu un aptumšojot arī citu dzīvi. Nost ar šo iedomāto cieņu! Krītiet uz Klinti un sadauzieties, tad Kristus jums piešķirs patiesu, dievišķu cieņu! Lai lepnums, sevis vērtēšana vai paštaisnība nevienu neattur atzīt grēku, jo tieši grēka atzīšana dod tiesības atsaukties uz apsolījumu: “Kas noliedz savu ļauno darbu, tam tas neizdosies, bet, kas tajā atzīstas un turpmāk tā vairs nedara, tas izpelnīsies žēlastību.” (Sal. pam 28:13) Neslēpiet neko no Dieva un neesiet nolaidīgi atzīt savas kļūdas brāļiem! “Izsūdziet cits citam savus grēkus un aizlūdziet cits par citu, ka topat dziedināti.” (Jēk. 5:16) Daudzi grēki paliek neatzīti, un pārkāpējiem ar tiem būs jāsastopas galīgajā norēķinu dienā, tāpēc daudz labāk ir saviem grēkiem ieskatīties acīs jau tagad, tos atzīt un atstāt, kamēr mūsu labā vēl aizlūdz salīdzinošais Upuris. Nekļūdieties attiecībā uz Dieva prātu šajā ziņā! Jūsu dvēseles veselība un arī citu glābšana atkarīga no jūsu izvēlētā ceļa. “Tad nu pazemojieties zem Dieva varenās rokas, lai Viņš jūs paaugstinātu savā laikā. Visu savu zūdīšanos metiet uz Viņu, jo Viņš gādā par jums. “ (1.Pēt. 5:6,7) Tikai pazemīga un sagrauzta sirds kaut cik spēj novērtēt Dieva mīlestību un Golgātas krustu. Tas, kurš saskaņosies ar nosacījumiem Dieva labvēlības iegūšanā, baudīs bagātīgas svētības.

Aicinājums uz nodošanos

Lai Dievs varētu mūs atjaunot, svētot un darīt derīgus Debesu pagalmiem, mums Viņam jānodod sava sirds. Mēs nedrīkstam gaidīt kādu sevišķu laiku, mums jānododas tieši šodien, atsakoties ilgāk vergot grēkam. Vai jums šķiet, ka grēku varēsiet atstāt pamazām? Nē, atstājiet visas nolādētās lietas uzreiz! Ienīstiet to, ko Kristus ienīst, un mīliet to, ko Kristus mīl! Vai Viņš ar savu nāvi un ciešanām nav jums sagādājis visu, kas nepieciešams šķīstīšanai no grēka? Kad mēs sākam saprast, ka esam [328] grēcinieki, kad krītam uz Klinti, lai paši salūztu, mūs noteikti apņems mūžīgās rokas, un mēs nonāksim tuvāk Jēzus sirdij. Tad mūs savaldzinās Viņa jaukums un pamodīsies riebums pret savu paštaisnību. Mums jānonāk krusta pakājē. Jo vairāk mēs pazemosimies, jo cēlāka atklāsies Kristus mīlestība. Viņa žēlastība un taisnība nedos nekādu labumu tam, kurš jūtas vesels, tam, kurš domā, ka viņš ir pietiekoši labs, kurš ir apmierināts ar savu stāvokli. Sirdī, kas neizjūt dievišķās gaismas un palīdzības vajadzību, Kristum nav vietas.

Jēzus sacīja: “Svētīgi garā nabagie, jo tiem pieder debesu valstība.” (Mat. 5:3) Dievā mājo žēlastības pilnība, un mēs varam bagātīgi saņemt Viņa Garu un spēku. Nebarojieties ar paštaisnības sēnalām, bet ejiet pie Kunga! Viņam priekš jums ir vislabākais ietērps, un Viņa rokas ir izstieptas pretī, lai jūs pieņemtu. Tad Kristus sacīs: “Noņemiet tam netīrās drēbes un ietērpiet to svētku drānās!”

Nāc kā nožēlojošs grēcinieks

Bet vai mums jāgaida, līdz sajūtam, ka esam šķīstīti? – Nē, jo Kristus ir apsolījis, ka, “ja atzīstamies savos grēkos, tad Viņš ir uzticīgs un taisns, ka Viņš mums piedod grēkus un šķīsta mūs no visas netaisnības.” (1.Jāņa 1:9) Dievs tevi pārbauda ar savu Vārdu. Lai ticētu, ka Dievs tevi dzirdējis, nav jāgaida uz brīnišķīgu jūtu pamošanos; jūtas nedrīkst būt kritērijs, jo tās ir nepastāvīgas kā mākoņi. Ticībai ir nepieciešams daudz stiprāks pamats. Kunga Vārdam piemīt mūžīgs spēks, uz kuru tu vari droši paļauties, un Viņš ir sacījis: “Lūdziet, tad jums taps dots!” Skaties uz Golgātu! Vai Jēzus nav apsolījis, ka Viņš būs tavs Aizstāvis? Vai Viņš nav sacījis, ka saņemsi to, ko lūgsi Viņa vārdā? Tev nav jāpaļaujas uz savu krietnumu vai labajiem darbiem. Tev jānāk, paļaujoties uz Taisnības Sauli, ticot, ka Kristus ir atņēmis grēkus un pieskaitījis tev savu taisnību.

Tev jānāk pie Dieva kā nožēlojošam grēciniekam. [329] Jēzus, dievišķā Aizstāvja, vārdā tev jāiet pie žēlsirdīgā, piedodošā Tēva, ticot, ka Viņš darīs tieši tā, kā ir apsolījis. Lai tie, kas alkst pēc Dieva svētībām, klauvē un gaida pie žēlastības troņa, stiprā pārliecībā sakot: “Tu, ak Kungs, esi apsolījis: “Jo ikviens, kas lūdz, dabū un, kas meklē, atrod, un tam, kas klaudzina, taps atvērts.”” Kungs ļoti vēlas, lai tie, kas meklē Dievu, ticētu, ka Viņš visu izdarīs, jo Viņam nekas nav neiespējams.

Norādot uz pazīstamu ikdienišķu cilvēku sadzīves ainu, Kungs ir centies mums parādīt, cik Dievs ir labprātīgs uzklausīt un atbildēt mūsu lūgumus. Viņš sacīja: “Vai ir cilvēks jūsu starpā, kas savam dēlam, kad tas maizi lūdz, dotu akmeni? Jeb, kad tas zivi lūdz, dotu tam čūsku? Ja tad nu jūs, ļauni būdami, protat saviem bērniem dot labas dāvanas, vai tad jūsu Tēvs debesīs nedos daudz vairāk laba tiem, kas Viņu lūdz?” (Mat. 7:9-11) Norādot uz vecāku dabīgo mīlestību pret savām atvasēm, Kristus aicina atzīt Dieva labprātību mums palīdzēt. Kurš tēvs spētu novērsties no maizi lūdzoša bērna? Vai kādam ir iemesls apkaunot Dievu, iedomājoties, ka Viņš neatbildēs uz savu bērnu saukšanu? Vai mēs pieļaujam varbūtību, ka vecāki ir spējīgi izjokot un mocīt savu bērnu, pamodinot cerības tikai tāpēc, lai liktu pievilties? Vai tēvs apsolīs savam dēlam sniegt labu un barojošu uzturu un pēc tam viņam dos akmeni? Ja tad jūs, būdami cilvēki un pie tam ļauni, saviem bērniem dodat labas dāvanas, cik daudz vairāk jūsu Tēvs, kas ir Debesīs, sniegs labu tiem, kas Viņu lūdz. Kungs lūdzējiem apsola dot Svēto Garu.

Nožēlojoša, ticoša grēcinieka vainas atzīšanai Kristus pievieno savu taisnību, lai kritušā cilvēka lūgšana varētu nonākt Tēva priekšā kā smaržīgs vīraks un ticīgā dvēsele saņemtu Dieva žēlastību. Trīcošai, nožēlojošai dvēselei Jēzus saka: “Lai tas paļaujas uz Manu stiprumu, ka tas varētu derēt mieru ar Mani; un tas derēs mieru ar Mani.” (Jes. 27:5. – KJV) ““Tad nāciet, turēsim tiesu!” saka Kungs. “Kaut jūsu grēki arī būtu sarkani kā asinis, tomēr tie paliks balti kā sniegs; kaut tie arī būtu [330] kā purpurs, tomēr tie kļūs kā vilna.”” (Jes. 1:18) Vai tu Viņam atļausi par tevi gādāt? Vai tu piekritīsi, ka Viņš kā uzticīgs Radītājs rūpējas par tavu dvēseli? Tad iesim, dzīvosim Viņa vaiga gaismā un lūgsim kā Dāvids: “Šķīsti mani no grēkiem ar īzapu, lai es topu šķīsts, mazgā mani, lai es topu baltāks par sniegu!” (Ps. 51:9) Atsaucies ticībā uz Jēzus asinīm, jo vienīgi tās tevi var darīt baltāku par sniegu. Tu varbūt domā, ka visus elkus nolikt vienā reizē tev būs par grūtu. Bet tāda atteikšanās taču ir attēlota ar triecienu, krītot uz klinti. Tāpēc atsakies no visa, kas šķir no Dieva, jo, kamēr tu pats neesi salūzis, tev nav nekādas vērtības.

Kad tu novērsīsies no caurajām akām, kur nav ūdens, un Jēzus, sava Aizstāvja, vārdā nāksi tieši pie Dieva, lūdzot visu tev nepieciešamo, tad Kristus taisnība tiks uzskatīta par tavu taisnību un Kristus rakstura vērtība – par tavu vērtību. Tad tu sapratīsi, ka taisnošana iegūstama vienīgi ticībā Kristum, jo Viņā atklājas Dieva rakstura pilnība, Viņa dzīve liecina par svētuma principu spēku. Kristus salīdzinošās asinis grēcinieku atbrīvo no šīs verdzības un soda; bezgrēcīgā Vietnieka un Galvotāja pilnība padara to spējīgu pazemīgi paklausīt visiem Dieva likumiem. Bez Kristus viņš kā grēcinieks ir pakļauts bauslības paredzētajam sodam, bet ticība Kristum viņu Dieva priekšā padara taisnu. [331]

50. Nāciet, meklējiet un atrodiet

(Raksts publicēts The Signs of the Times, 1892. gada 19. decembrī)

Cilvēkam pašam sevi izglābt nav iespējams. Viņš gan sevi šajā ziņā var pievilt, bet nevar izglābt. Cilvēka glābšanai derīga vienīgi Kristus taisnība, un tā ir Dieva dāvana. Tas ir patiesais kāzu tērps, kurā tu kā gaidīts viesis drīksti ieiet Jēra kāzu mielastā. Tāpēc ticībā nevilcinoties pieķeries Kristum, un tu kļūsi par jaunu radījumu Jēzū, par gaismu pasaulē.

Kristus ir nosaukts “Kungs – mūsu taisnība”, un ikvienam ticībā vajadzētu sacīt: “Kungs – mana taisnība”. Kad mēs pilnā paļāvībā satversim šo Dieva dāvanu, tad mūsu lūpas slavēs Viņu, un mēs arī citiem varēsim sacīt: “Redzi, Dieva Jērs, kas nes pasaules grēku.” (Jāņa 1:29) Tad mēs pazudušajiem spēsim izskaidrot pestīšanas plānu, kā Kungs grēka lāsta nomāktajā pasaulē kritušajiem un bezcerībā nonākušajiem grēciniekiem ir ieviesis žēlastības noteikumus un atklājis savas pretimnākšanas vērtību un nozīmi. Žēlastība ir nepelnīta labvēlība. Eņģeļi, kuriem grēks ir pilnīgi svešs, nesaprot, ko nozīmētu tiem parādīta žēlastība, bet mūsu [332] grēcīgums it kā pats sauc pēc žēlsirdīgā Dieva ārkārtējas labvēlības. Tā bija žēlastība, kas mūsu Pestītājam lika meklēt nomaldījušās avis un vest atpakaļ pie ganāmpulka.

Vai tu jūti, ka tavai dvēselei kā trūkst? Vai tu salksti un slāpsti pēc taisnības? Tad tas ir pierādījums, ka Kristus darbojas pie tavas sirds un liek izjust šo vajadzību, lai tu Viņu meklētu, un Viņš, dodot tev Svēto Garu, izdarītu tavā labā to, ko tu pats nespēj. Kungs nav paredzējis nekādus citus nosacījumus kā vien izsalkumu pēc Viņa žēlastības, vēlēšanos pieņemt Viņa padomu un ilgas pēc Viņa mīlestības. “Lūdz!” – jo lūgšana apliecina, ka tu apzinies savu vajadzību, un, ja tu lūdz ticībā, tad arī saņemsi. Kungs to ir apliecinājis ar savu vārdu, un tas nevar pievilt. Apziņa, ka tu esi grēcinieks, ir pietiekošs pamats, lai lūgtu pēc Viņa žēlastības un līdzjūtības. Tu drīksti griezties pie Dieva ne tāpēc, ka būtu svēts, bet tāpēc, ka tu lūdz Viņu šķīstīt tevi no visiem grēkiem un netaisnības. Tad kāpēc tu vēl gaidi? Kāpēc tu neturi Dievu pie vārda, sakot:

“Kungs, es nododos Tev, un tas ir viss, ko varu darīt!”

Ja nāk sātans un kā ēna nostājas starp tevi un Dievu, apsūdzot pārkāpumos, kārdinot neuzticēties un apšaubīt Viņa žēlastību, tad saki: “Es nedrīkstu atļaut savam vājumam nostāties starp mani un Dievu, jo Viņš ir mans stiprums. Mani grēki, kuru ir visai daudz, tagad uzlikti Jēzum, manam dievišķajam Vietniekam un Upurim. Tāpēc es pieķeros Viņa krustam.”

Neviens cilvēks, ielūkojoties sevī, nevar savā raksturā atrast kaut ko, kas to varētu ieteikt Dievam vai nodrošināt viņa pieņemšanu. Grēciniekam ir iespējams tuvoties Dievam, tikai pateicoties Jēzum, kuru Tēvs nodeva, lai sagādātu pasaulei dzīvību. Vienīgi Jēzus ir mūsu Glābējs, Aizstāvis un Starpnieks; vienīgi Viņā mums ir cerība uz [333] piedošanu, mieru un taisnību. Tas ir Kristus asiņu spēks, kas grēka sasistai dvēselei var atdot veselību. Kristus ir tā smarža, svētais vīraks, kas tavu lūgumu padara Tēvam pieņemamu. Tāpēc tu droši vari sacīt:

“Kāds esmu, tāds es atnāku,
Uz saviem spēkiem neceru.
Ak, šķīsti mani, nabagu –
Tā gauži lūdzos, Dieva Jērs.”

Iet pie Kristus - tas neprasa smagu garīgu piepūli un ciešanas; tas nozīmē – vienkārši pieņemt atpestīšanas noteikumus, ko Dievs skaidri atklājis savā Vārdā. Svētība visiem ir brīvi pieejama. Aicinājums ir vispārējs: “Visi izslāpušie, nāciet pie ūdens, un, kam nav naudas, nāciet, pērciet un ēdiet! Nāciet, pērciet maizi bez maksas, par velti, arī vīnu un pienu! Kādēļ jūs maksājat naudu par to, kas nav maize; kādēļ jūs atdodat savu sudrabu par to, kas neder uzturam? Klausieties, klausieties uz Mani, tad jums būs daudz laba ko ēst, un jūsu dvēsele atspirdzināsies ar tauku barību!” (Jes. 55:1,2)

Taisnība atrodama Kristū

Tad nāciet, meklējiet un atrodiet! Spēka rezervuārs ir atvērts; tas ir pilns un brīvi pieejams. Nāciet ar pazemīgu sirdi, atmetot domu, ka Dieva labvēlības nopelnīšanai jums jāizdara kāds labs darbs vai ka jums pašiem jākļūst labākiem, pirms varat nākt pie Kristus. Jūs neko tādu nespējat izdarīt, jūs paši savu stāvokli nevarat uzlabot. Bez Kristus mums nav ne vērtības, ne taisnības. Ja mēs neesam ietērpti Kristus neaptraipītajā taisnībā, tad savā grēcīgumā, vājumā un cilvēciskajā nepilnībā nevaram rādīties Dieva priekšā. Mums jātiek atrastiem Viņā un ne savā, bet Viņa taisnībā tērptiem. Tad Vārdā, kas stāv pāri visiem vārdiem, vienīgajā cilvēkiem dotajā Vārdā, kuru piesaucot cilvēks var tikt glābts, pieprasiet Dieva apsolījuma piepildīšanos, sakot: “Kungs, piedod manu grēku; es savu roku lieku Tavā rokā, palīdzi man, jo citādi es eju bojā. Es Tev [334] uzticos!” Pestītājs ikvienam nožēlojošam grēciniekam atgādina: “Neviens netiek pie Tēva, kā vien caur Mani,” (Jāņa 14:6) “un, kas nāk pie Manis, to Es tiešām neatstumšu.” (Jāņa 6:37) “Es esmu tavs palīgs!” (Ps. 35:3)

Atsaucoties Kristus aicinājumam un pieķeroties Viņam, jūs parādāt glābjošu ticību. Gadījuma rakstura runāšana par reliģiskām lietām, lūgšana pēc garīgām svētībām bez īsta dvēseles izsalkuma un dzīvas ticības dod maz labuma. Ziņkārīgais pūlis, kas drūzmējās ap Jēzu, saskarē ar Viņu neieguva nekādu vitālu spēku. Bet, kad nelaimīgā, slimā sieviete, kas cieta jau divpadsmit gadu, savā lielajā vajadzībā izstiepa roku un aizskāra Jēzus apģērba malu, tā sajuta, ka ir dziedināta. Kristus zināja, ka no Viņa ir izgājis spēks, un, pagriezies pret ļaužu drūzmu, jautāja: “Kas Mani ir aizskāris?” (Lūkas 8:45) Pārsteigti par tādu jautājumu, mācekļi iebilda: “Meistar, ļaudis tev laužas virsū un tevi spiež.” Bet Jēzus sacīja: “Mani kāds ir aizskāris, jo Es jūtu, ka spēks no Manis ir izgājis.” Bet sieva, redzēdama, ka viņa nav palikusi apslēpta, trīcēdama nāca un nometās Viņa priekšā ceļos un izstāstīja visu ļaužu priekšā, kādas vainas dēļ tā bija Viņu aizskārusi un ka viņa tūlīt bija kļuvusi vesela. Bet Viņš tai sacīja: “Mana meita, tava ticība tev ir palīdzējusi, ej ar mieru!” (Lūkas 8:45-48) Ticība, kas spēj sniegt dzīvu savienību ar Kristu, mūsos izpaudīsies kā atziņa par Viņa pārākumu, kā pilnīga paļāvība un nedalīta nodošanās Viņam. Tāda ticība darbojas mīlestībā un šķīsta dvēseli. Tā Kristus sekotāja dzīvē rada patiesu paklausību Dieva likumiem; jo mīlestība pret Dievu un mīlestība pret cilvēkiem ir rezultāts dzīvai savienībai ar Kristu. Bet, ja kādam nav Kristus Gara, tas Viņam nepieder.” (Rom. 8:9)

Jēzus saka: “Es esmu vīnakoks, jūs tie zari.” (Jāņa 15:5) Vai vispār ir iespējams iedomāties vēl tuvākas attiecības? Zaram taču ir tādas pašas šķiedras kā vīnakokam. Zari no stumbra pastāvīgi un netraucēti [335]saņem barību, dzīvību un spēku. Nepieciešamās barības vielas zariem piegādā saknes. Tādas ir ticīgā attiecības ar Kristu, ja tas paliek Viņā un pieņem Viņa sniegto barību. Tomēr šādās garīgās attiecībās ar Kristu dvēsele var nonākt, tikai pateicoties personīgi izlietotai ticībai. “Bez ticības nevar Dievam patikt” (Ebr. 11:6), jo tieši ticība ir tā, kas mūs savieno ar Debesu piedāvāto spēku un stiprina cīņai pret tumsas varām. Jo “šī ir tā uzvara, kas uzvar pasauli – mūsu ticība.” (1.Jāņa 5:4) Ticība dvēseli iepazīstina ar Dieva esamību un klātbūtni, un, ja cenšamies dzīvot vienīgi Dieva godam, mums arvien vairāk atklājas Viņa rakstura skaistums un žēlastības lielums. Mēs kļūstam garīgi stipri, jo elpojam Debesu gaisu un apzināmies, ka Kungs ir mums blakus un mūs uztur. Uzlūkojot Viņu, kurš ir visaugstākais un pats mīlīgākais starp tūkstošu tūkstošiem, mēs paceļamies pāri pasaulei un tiekam pārvērsti Viņa līdzībā. [336]

51. Vienots ar dzīvo vīnakoku

(Raksts publicēts The Signs of the Times, 1892. gada 26. decembrī)

“Ja kas ir Kristū, tas ir jauns radījums; kas bijis, ir pagājis, redzi, viss ir tapis jauns.” (2.Kor. 5:17) Nekas cits kā vienīgi dievišķais spēks var atjaunot cilvēka sirdi un piepildīt dvēseli ar Kristus mīlestību, kas vienmēr izpaudīsies mīlestībā pret tiem, par kuriem Viņš nomira. Gara auglis ir mīlestība, prieks, miers, pacietība, laipnība, labprātība, uzticamība, lēnprātība, atturība. Kad cilvēks ir atgriezies pie Dieva, tas iegūst jaunu morālo garšu, saņem jaunus garīgus spēkus; viņš mīl to, ko mīl Dievs, jo nemainīgo apsolījumu zelta ķēde viņa dzīvi ir savienojusi ar Jēzus dzīvi. Dvēseli piepilda mīlestība, prieks, miers un neizsakāma pateicība, tā ka šo svētību saņēmējs var izsaukties: “Tava žēlastības pilnā laipnība mani ir paaugstinājusi.” (Ps. 18:36)

Bet tie, kas gaida, ka viņu raksturs pārvērtīsies brīnumainā kārtā, no savas puses apņēmīgi necenšoties uzvarēt grēku, noteikti pievilsies. Kamēr mēs uzlūkojam Jēzu, mums nav iemesla baidīties un nav pamata šaubām, vai Viņš tiešām spēs izglābt visus, kas pie Viņa nāk, tomēr var būt vērā ņemamas bailes, ka tikai mūsu vecā [337] daba atkal negūst virsroku vai arī ka ienaidnieks nav izdomājis kādus slazdus, lai mūs no jauna padarītu par saviem gūstekņiem. Lai tiktu glābti, mums jādarbojas ar bijāšanu un drebēšanu, apzinoties, ka Dievs ir Tas, kas mūsos rada gribu un to arī piepilda pēc sava labā prāta. Ar saviem ierobežotajiem spēkiem mums savā sfērā jābūt tikpat svētiem, cik Dievs ir svēts savā sfērā. Pēc savām spējām mums jāatklāj patiesība, mīlestība un dievišķā rakstura pārākums. Kā vasks saglabā zīmoga nospiedumu, tā dvēselei jāuzņem Dieva Gara iespaids un jāsaglabā Kristus līdzība.

Mums ik dienas jāpieaug garīgā piemīlībā. Bieži vien mūsu pūles atdarināt dievišķo paraugu var izrādīties nesekmīgas. Trūkumu un kļūdu dēļ raudot būs jāzemojas pie Jēzus kājām, bet nevajadzētu zaudēt drosmi; mums jālūdz vēl dedzīgāk, jāuzticas vēl pilnīgāk un no jauna neatlaidīgi jācenšas pieaugt mūsu Kunga līdzībā. Nepaļaujoties uz saviem spēkiem, mēs varam uzticēties Glābējam un slavēt Kungu, jo Viņš ir mūsu Dievs, kas uztur mūsu garīgo veselību.

Kur vien ir savienība ar Kristu, tur ir arī mīlestība. Bez mīlestības visi citi augļi ir pilnīgi nederīgi, jo mīlestība pret Dievu un tuvāko ir pati reliģijas būtība. Neviens nevar mīlēt Kristu, tajā pašā laikā nemīlot Viņa bērnus. Kad esam savienoti ar Kristu, tad mums ir Kristus prāts, mūsu raksturā atmirdz skaidrība un mīlestība un visu dzīvi pārvalda lēnprātība un patiesība. Līdz ar to mainās arī cilvēka sejas izteiksme. Dvēselē mājojošajam Kristum ir pārveidojošs spēks, un āriene liecina par iekšējo mieru un prieku. Mēs uzņemam Kristus mīlestību, kā zars uzņem barību no vīnakoka. Ja mēs esam viens ar Kristu, ja šķiedru pa šķiedrai esam savienoti ar Dzīvo Vīnakoku, tad par to liecinās bagātīgi augļu ķekari ikdienas dzīvē. Ja būsim savienoti ar Gaismu, tad kļūsim par gaismas kanāliem, kas ar vārdiem un darbiem izplatīs gaismu pasaulē. Patiesos kristiešus saista mīlestības ķēde, [338] kas Zemi savieno ar Debesīm un ierobežoto cilvēku ar bezgalīgo Dievu. No Kristus vaiga starojošā gaisma atmirdz Viņa sekotāju sirdīs un pagodina Dievu.

Mēs tiekam pārveidoti uzlūkojot, jo, pārdomājot dievišķā Parauga pilnību, sākam ilgoties pēc noteiktas pārmaiņas savā dzīvē un pēc atjaunošanas Viņa nevainojamajā līdzībā. Ticot Dieva Dēlam, izmainās raksturs, un dusmības bērns kļūst par Dieva bērnu. Tas pāriet no nāves dzīvībā, kļūst garīgs un spēj izšķirt garīgas lietas. Dieva gudrība apgaismo viņa prātu tā, ka viņš ierauga Kunga bauslības brīnumus. Kad patiesība cilvēku atgriež, sākas rakstura pārveidošanas darbs, pieaug viņa izpratnes apjoms. Kļūstot par Dievam paklausīgu bērnu, tas iegūst Kristus prātu, un Dieva griba kļūst par viņa gribu.

Cilvēks, kurš nedalīti pakļaujas Dieva Gara vadībai, drīz vien ievēros, kā attīstās un pieaug viņa prāta spējas. Kalpojot Dievam, tas saņem pilnvērtīgu audzināšanu, kas raksturu vairs neattīsta vienpusīgi, bet veido to simetrisku un pilnīgu. Tiek uzvarēts vājums, kas kādreiz izpaudās svārstīgā gribā un nenoteiktā raksturā, jo pastāvīga nodošanās un dievbijība cilvēku noved tik tuvās attiecībās ar Kristu, ka tas iegūst Kristus prātu. Viņš kļūst viens ar Kungu un vadās pēc veselīgiem un stipriem pamatprincipiem. Viņa uztvere ir skaidra, un tam piemīt gudrība, kas nāk no Dieva. Jēkabs saka: “Kas jūsu starpā ir gudrs un saprātīgs, tas lai, pareizi dzīvodams, uzrāda savus darbus, darītus gudrā lēnprātībā.” (Jēk. 3:13) “Tā gudrība, kas nāk no augšienes, vispirms ir šķīsta, tad miermīlīga, lēnīga, paklausīga, pilna žēlastības un labu augļu, taisnīga, bez liekulības. Bet taisnības auglis mierā top sēts tiem, kas mieru tur.” (Jēk. 3:17,18) Tādu gudrību atklās ikviens, kas pieņem pestīšanas biķeri un piesauc Kunga vārdu. Šī pestīšana, kas pārkāpējam piedāvā [339] piedošanu, dāvina viņam taisnību, kura var izturēt visu zinošā Dieva rūpīgo pārbaudi, dodot uzvaru pār Dieva un cilvēku varenāko ienaidnieku un nodrošinot saņēmējam mūžīgu dzīvību un prieku, vienlaicīgi kļūstot par priecīgu pārdomu tēmu ikvienam pazemīgajam, kas par to dzird un priecājas.

Līdzība par pazudušo avi

Brīnišķā Kristus līdzība par pazudušo avi un labo ganu, kurš atstāja deviņdesmit deviņas citas avis, lai ietu meklēt vienu noklīdušo, ilustrē Kristus darbu, grēcinieka stāvokli un Universa gaviles par ikvienas dvēseles izglābšanu. Gans pret šo avi neizturējās vienaldzīgi un nesacīja: “Man vēl ir deviņdesmit deviņas; iet un meklēt vienu nomaldījušos būtu pārāk grūti; lai viņa pati nāk atpakaļ, tad es atvēršu laidara durvis, lai to ielaistu; bet pats gan pēc tās neiešu.” Nē, tiklīdz avs ir nozudusi, gana sejā tūlīt parādās nemiers un raizes. Viņš ganāmpulku skaita un vēlreiz pārskaita un, kad kļūst skaidrs, ka vienas avs tiešām trūkst, gans vairs ilgāk nekavējas. Viņš pārējās deviņdesmit deviņas atstāj laidarā, un, lai cik tumša un vētraina būtu nakts, lai cik bīstams un nepatīkams ceļš, lai cik ilga un nogurdinoša meklēšana, viņš nepagurst, neapstājas, līdz pazudusī ir atrasta. Tad viņš pagurušo, nespēcīgo avi ceļ uz saviem pleciem un priecīgs un apmierināts, ka meklēšana nav bijusi veltīga, noklīdušo atgriež laidarā. Gana pateicība izpaužas skanīgās gaviļu dziesmās, kad viņš saaicina draugus un kaimiņus, sakot: “Priecājieties ar mani, jo es savu pazudušo avi esmu atradis!” (Lūkas 15:6) Tieši tāpat, kad lielais avju Gans atrod kādu noklīdušo, Gana priekā piedalās Debesu eņģeļi. Par atrasto pateicībā un līksmībā vienojas Debesis un Zeme. “Tāpat būs lielāks prieks debesīs par vienu grēcinieku, kas atgriežas, nekā par deviņdesmit deviņiem taisniem, kam atgriešanās nav vajadzīga.” (Lūkas 15:7) [340]

52. Kristus - mūsu augstais priesteris

(Manuskripts 50, 1900. gads)

Taisnība prasa ne tikai vienkāršu grēka piedošanu, bet nāvessoda izpildi. Šos abus nosacījumus Dievs apmierināja sava vienpiedzimušā Dēla dāvanā. Mirstot cilvēka vietā, Kristus izcieta pārkāpējam pienākošos sodu un sagādāja piedošanu.

Pārkāpums cilvēku ir šķīris no dzīvības avota - Dieva. Grēka autora sātana pūļu rezultātā ikviena Zemes iemītnieka dvēsele ir paralizēta. Tas vairs nespēj izprast grēku, nespēj novērtēt un iegūt dievišķo dabu. Ja tā arī būtu viņam aizsniedzama, cilvēka dabīgā sirds tur vairs nesaskata nekā pievilcīga. Viņu tagad pārvalda sātana valdzinošais spēks. Ietekmējot prātu uz visdažādāko aizbildināšanos, kādu vien iespējams izdomāt, velns stājas pretī katram pozitīvam impulsam. Visas cilvēkam kādreiz piešķirtās spējas un spēki ir tikuši izmantoti kā ieroči pret dievišķo Labdari. Tāpēc, lai gan Dievs cilvēku mīl, Viņš nevar tam droši piešķirt tās dāvanas un svētības, kuras Kungs labprāt vēlētos sniegt.

Tomēr sātans Dievu nevar pārspēt, jo Dievs sūtīja pasaulē savu Dēlu, lai, pieņemot cilvēka dabu un veidu un savienojot cilvēcisko ar dievišķo, Viņš paceltu cilvēka morālo vērtību. [341]

Pazudušo glābšanai cita ceļa vienkārši nav. “Bez Manis,” saka Kristus, “jūs nenieka nespējat darīt.” (Jāņa 15:5) Pateicoties Kristum un vienīgi Kristum, dzīvības avotiem ir iespējams atjaunot cilvēka dabu, pārveidot tā gaumi un likt, lai viņa mīlestība atkal pievēršas Debesīm. Apvienojot dievišķo un cilvēcisko dabu, Kristus spēja apgaismot cilvēka prātu, lai pārkāpumos un grēkos mirušajā dvēselē ieviestu savas dzīvību izraisošās īpašības.

Ja domas tiek pievērstas Golgātas notikumiem, tad pat ar savām nepilnīgajām redzes spējam cilvēks tur pie krusta var saskatīt Kristu. – Kāpēc Viņš mira? – Grēka dēļ. – Kas ir grēks? – Likuma pārkāpšana. – Tā tiek atvērtas acis, lai ieraudzītu grēka dabu. Kad likums ir pārkāpts, tas vainīgajam nevar sniegt piedošanu. Tas ir mūsu audzinātājs, kas reizē arī notiesā. – Kur ņemt zāles? – Likums mūs noved pie Kristus, kurš bija pienaglots pie krusta, lai kritušajam, grēcīgajam cilvēkam varētu piešķirt savu taisnību un to pievest Tēvam, ietērptu Viņa pilnīgajā raksturā.

Pie krusta mirstošais Kristus cilvēkos ne tikai rada nožēlu par Dieva baušļu pārkāpšanu – jo, kuram Dievs piedod, tam Viņš iepriekš liek nožēlot grēkus un atgriezties, – bet arī pilnīgi apmierina taisnās tiesas prasības. Viņš pats sevi piedāvā par izpirkuma maksu. Jēzus izlietās asinis, Viņa lauztā miesa apmierina pārkāptā likuma prasības, tā uzceļot tiltu pāri grēka radītajam bezdibenim. Viņš cieta miesā, lai ar savu sasisto un salauzto miesu varētu aizsegt neaizsargāto grēcinieku. Ar Viņa nāvi Golgātā iegūtā uzvara uz visiem laikiem Universā iznīcināja sātana apsūdzošo varu un apklusināja tā apvainojumus, ka Dievam pašaizliedzība esot neiespējama un tāpēc tai neesot nozīmes arī cilvēces ģimenē.

Sātans Debesīs bija ieņēmis vietu tūlīt aiz Dieva Dēla. Viņš bija pirmais starp eņģeļiem. Kad tā iespaids kļuva samaitājošs, Dievs tomēr nevarēja to parādīt īstajā gaismā, un, lai visās Debesīs atjaunotu saskaņu ar sevi, nedrīkstēja tās vienkārši atbrīvot no sātana ļaunās ietekmes. Sātana vara bija pieaugusi, bet ļaunums palika neatpazīts. Tāpēc, kaut arī šis iespaids Universam bija nāvi nesošs, pasauļu un Debesu pārvaldības drošības labā bija nepieciešams ļaut tam attīstīties un atklāties patiesajā gaismā. [342]

Pašaizliedzība kopā ar Dievu

Turpinot pret Kristu izvērsto naidu, līdz Tas ievainots, sasists un sirdī salauzts karājās pie Golgātas krusta, sātans pilnībā zaudēja jebkādas Universa simpātijas. Tagad kļuva skaidri redzams, ka, mīlot cilvēci, Dievs savā Dēlā bija aizliedzis un par pasaules grēkiem atdevis pats sevi. Mūžīgajā Dieva Dēlā bija atklājies Radītājs. Līdz ar to jautājums “Vai Dievs var būt pašaizliedzīgs?” tika atbildēts uz visiem laikiem. Kristus bija Dievs, un, lai varētu pienest bezgalīgo upuri, Viņš bija ar mieru ietērpties cilvēka miesā, pieņemt cilvēka dabu, lai tādā vaidā kļūtu paklausīgs līdz nāvei.

Nevienai cilvēciskai būtnei nav jāpienes upuri, kādus, neskatoties uz sātana kārdināšanām, Kristus jau nebūtu nesis; un, jo lielākas bija kārdināšanas, jo pilnīgāks kļuva upuris. Visu, kas cilvēkam jāiztur cīņā pret ienaidnieku, Kristus jau pārdzīvoja savā dievišķi cilvēciskajā dabā. Jēzus mira cilvēka vietā kā viņa vietnieks un galvotājs, paklausīgs un bez grēka līdz pēdējam mirklim, izturējis visu, kas cilvēkam jebkad jāiztur no viltīgā kārdinātāja, lai varētu uzvarēt un kļūt par dievišķās dabas dalībnieku.

Ikvienam, kurš līdzīgi Kristum patiesības dēļ gatavs upurēt visu, pat dzīvību, melu vietā sirdī iemājo skaidra patiesība, viltības un intrigu vietā – godīgums un taisnība. Sātanam pretoties nav viegli. No paša sākuma līdz pat beigām nepieciešams stingri pieķerties dievišķajai dabai, vai arī mums neizdosies pastāvēt viņa priekšā. Ar uzvaru nāvē pie Golgātas krusta Kristus cilvēkam ir nodrošinājis panākumus, lai tas spētu ievērot Dieva bauslību, pieņemot Viņu kā Ceļu, Patiesību un Dzīvību. Citas iespējas te nav.

Kristus taisnība grēciniekam tiek pasniegta kā brīva dāvana, ja tikai viņš to vēlas pieņemt. Cilvēkā pašā nav nekā laba, jo viss ir grēka aptraipīts un sabojāts, ārkārtīgi pretīgs skaidrajam un svētajam Dievam. Vienīgi pateicoties Jēzus Kristus taisnajam raksturam, tas drīkst Viņam tuvoties. [343]

Kalpodams aiz priekškara kā Augstais Priesteris, Kristus Golgātu ir padarījis nemirstīgu, jo, dzīvodams pie Dieva un pastāvīgi mirdams grēkam, Viņš ikvienam cilvēkam, ja tas grēko, kļūst par Aizstāvi.

Eņģeļu pulku apņemts, Viņš no kapa iznāca brīnišķā apvienotās dievišķās un cilvēciskās dabas spēkā un godībā. Viņš apkampa pasauli, kuru sātans bija uzskatījis par savu likumīgo teritoriju, un, atdodot dzīvību, ar savu apbrīnojamo darbu visai cilvēcei atguva Dieva labvēlību.(..)

Lai neviens nepieķeras aprobežotiem, šauriem uzskatiem, it kā kāds cilvēka veikts darbs varētu palīdzēt kaut nedaudz segt pārkāpumu parādu. Tas ir galīgs neprāts. Lai jūs to spētu aptvert, atsakieties no savām iemīļotajām domām un ar pazemīgu sirdi pievērsieties salīdzināšanas darbam. Šis jautājums daudziem ir tik neskaidrs, ka tūkstoši un atkal tūkstoši, saukdamies par Dieva bērniem, patiesībā kalpo ļaunajam, jo paļaujas uz saviem darbiem. Dievs vienmēr ir prasījis labus darbus, tāpat kā tos prasa baušļi, bet, tā kā cilvēks ir pakļāvies grēkam, kas viņa labajiem darbiem atņem vērtību, palīdzēt var vienīgi Jēzus taisnība. Kristus spēj izglābt visā pilnībā, jo Viņš visu laiku dzīvo, lai mūs aizstāvētu. Viss, ko cilvēks var darīt savas glābšanas labā, ir atsaukties aicinājumam: “Kas grib, lai ņem dzīvības ūdeni bez maksas.” (Atkl. 22:17) Cilvēkam nav iespējams izdarīt nevienu grēku, par kuru jau nebūtu samaksāts Golgātā. Kristus krusts ar vislielāko nopietnību uzrunā grēcinieku, pastāvīgi piedāvājot pilnīgu samaksu par tā pārkāpumiem.

Nožēla un piedošana

Tuvojoties Golgātas krustam, jūs sastopaties ar mīlestību, kurai vienkārši nav līdzīgas. Kad jūs ticībā aptverat tur pienestā upura nozīmi, tad saprotat, ka esat pārkāptā likuma notiesāts grēcinieks. Tā ir nožēla. Ejot ar pazemīgu sirdi, jūs atradīsiet piedošanu, jo Jēzus Kristus tiek attēlots pastāvīgi stāvam pie altāra, ik acumirkli piedāvājam upuri par pasaules grēkiem. Viņš kalpo patiesajā svētnīcā, ko ir cēlis Kungs un ne cilvēks. [344] Jūdu svētnīcas simboliskajām ēnām šodien vairs nav nekādas vērtības. Vairs nav vajadzīga ne ikdienas, ne ikgadējā simboliskā kalpošana; būtiska nozīme ir vienīgi Vidutāja salīdzinošajam upurim, ko pastāvīgi pieprasa grēks. Jēzus kalpo Dieva klātbūtnē, pienesot savas izlietās asinis, jo Viņš ir īstais upura Jērs, un Viņa upuris der katram pārkāpumam, katrai grēcinieka nepilnībai.

Cilvēka labā pastāvīgi aizlūdz gan Kristus, gan Svētais Gars, tomēr Gars mūs aizbildina ne tā kā Jēzus, kurš piedāvā savas kopš pasaules radīšanas izlietās asinis; Gars darbojas sirdī, pamudinot mūs uz lūgšanu un nožēlu, uz slavu un pateicību. Slava no mūsu lūpām atraisās tāpēc, ka Gars ir aizskāris dvēseles stīgas, atgādinot svētas atmiņas un pamodinot sirdī gaišas mūzikas skaņas.

Patiesu ticīgu cilvēku reliģiskie dievkalpojumi, lūgšanas, slava, pateicība un grēku atzīšana paceļas Debesu svētnīcā kā vīraks, tomēr, ejot cauri samaitātajiem cilvēciskajiem kanāliem, tas viss tiek tā aptraipīts, ka, ja asinis to neattīrītu, tad Dieva acīs tam nebūtu nekādas vērtības. Pat mūsu labākie centieni nav nevainojami un šķīsti, un Dievam pieņemami kļūst tikai tad, ja tos savā taisnībā ietērpj pie Viņa labās rokas stāvošais Vidutājs. Visu zemes svētnīcās lietoto vīraku nepieciešams apslacīt ar Kristus attīrošajām asinīm. Viņš Tēvam uzrāda savu nopelnu, kuru nav aptraipījis šīs zemes ļaunums. Viņš kvēpināmajā traukā ieliek savu ļaužu lūgšanas, slavu un izsūdzētos pārkāpumus un tad tiem pievieno savu nevainojamo taisnību. Līdz ar to Kristus salīdzinošā upura dāvātā smarža pie Dieva uzkāpjošo vīraku padara Viņam pilnīgi pieņemamu, tā ka uz Zemi var atgriezties žēlastības pilnas atbildes.

Ak, kaut ikviens spētu saprast, ka itin visa paklausība, slava un pateicība jāliek uz Kristus taisnības kvēlās uguns, lai šīs taisnības smarža paceltos kā mākonis pie žēlastības krēsla. [345]

53. Ticībā un paklausībā iegūstamā pārvēršana

(Raksts publicēts The Signs of the Times, 1893. gada 5. jūnijā)

Kristus mācība Evaņģēlijos pilnībā saskan ar Viņa sniegtajām atziņām Vecās Derības praviešu rakstos, jo pravieši tajā laikā bija tādi paši Kristus vēstneši kā apustuļi, kas nesa Dieva vēsti Jaunās Derības laikā, tāpēc viņu paustajās mācībās nav pretrunu. Tomēr sātans ir vienmēr darbojies un ar visu netaisnības pieviļošo varu vēl joprojām pūlas, lai Dieva Vārdam atņemtu ietekmes spēku. To, kas pats par sevi ir vienkāršs un saprotams, tas cenšas ietīt noslēpumainības plīvurā. Šajā darbā viņam ir gadsimtiem ilga pieredze. Lai gan velns pazīst Dieva raksturu, tas ar savu izsmalcināto viltību ir piekrāpis visu pasauli. Iznīcinot Dieva Vārda iespaidu, viņš jau pašā sākumā pasaulē ienesa grēku. Ādams noticēja sātana teiktajam, kad tas pauda melus par Dieva raksturu, kā rezultātā viņa dzīve tika samaitāta. Viņš nepaklausīja Dieva izvirzītajiem noteikumiem un darīja tieši to, ko Kungs bija aizliedzis. Šīs nepaklausības dēļ Ādams krita, bet, ja viņš būtu izturējis pārbaudi un palicis uzticīgs, [346] tad mūsu pasaulē nekad nebūtu atvērušās ciešanu slūžas.

Cilvēkam noticot sātana izteiktajiem maldiem par Radītāju, izmainījās viņa raksturs un liktenis, tomēr, ja vien Zemes iemītnieki paļautos uz Dieva Vārdu, tad tiktu pārvērsti prātā un raksturā un kļūtu derīgi mūžīgai dzīvei. Ticot, ka Dievs tiešām “tik ļoti pasauli mīlējis, ka (..) devis savu vienpiedzimušo Dēlu, lai neviens, kas Viņam tic, nepazustu, bet dabūtu mūžīgu dzīvību” (Jāņa 3:16), mainītos cilvēka sirds un tas atkal atjaunotos Dieva līdzībā.

Tāpat kā daudzi ļaudis šodien, arī Pāvils (pirms atgriešanās) bija ļoti pieķēries no tēviem mantotajai pārliecībai; bet tā balstījās uz nereāliem secinājumiem. Tā bija ticība bez Kristus, kas paļāvās uz ārējām formām un ceremonijām. Viņa degsme par Dieva likumiem bija šķirta no Jēzus un tāpēc pilnīgi bez kādas nozīmes. Pāvils lepojās ar nevainojamu bauslības darbu pildīšanu, bet Kristu, kas tai piešķirtu vērtību, atmeta. Viņš bija pārliecināts par savu taisnību, jo apliecināja, ka “man pašam gan šķita, ka vajag nācarieša Jēzus vārdam noteikti pretoties. To es arī darīju Jeruzālemē. Saņēmis pilnvaras no augstajiem priesteriem, es esmu daudz svēto ieslēdzis cietumā, un, kad viņus nomaitāja, man tas bija pa prātam.” (Ap.d. 26:9,10) Tā kādu laiku Pāvils darbojās visai nežēlīgi, domājot, ka kalpo Dievam, bet vēlāk atzina: “Es nezinādams to esmu darījis neticībā.” (1.Tim. 1:13) Tomēr viņa šķietamais godīgums tādu rīcību neattaisnoja un maldus nepārvērta patiesībā.

Ticība ir tas kanāls, pa kuru gan patiesība, gan maldi var atrast sev paliekošu vietu prātā. Viss norisinās vienādas darbības rezultātā, tomēr ir ļoti liela atšķirība, vai mēs ticam Dieva Vārdam vai tam, ko saka cilvēki. Kad Pāvilam atklājās Kristus, un tas pārliecinājās, ka svēto personā ir vajājis Dieva Dēlu, viņš atzina patiesību par Jēzu. Viņa prātu un raksturu skāra pārveidojošs spēks, un tas kļuva par jaunu cilvēku Jēzū Kristū. Pāvils patiesību pieņēma tik pilnīgi, ka vairs ne zeme, ne elle nespēja satricināt viņa pārliecību. [347]

Daudzi skaļi aicina: “Ticiet, tikai ticiet!” Bet pajautājiet viņiem, kam tad jums vajadzētu ticēt? Vai jums jātic meliem, ar ko sātans vēršas pret Kunga svēto, taisno un labo bauslību? Dievs savu lielo un dārgo žēlastību neizlietoja, lai iznīcinātu bauslību, bet gan lai to vēl vairāk nostiprinātu. Pie kāda lēmuma nonāca Pāvils? Viņš secināja: “Kas nu no tā izriet? Vai pati bauslība ir grēks? Nekādā ziņā nē! Bet to gan varu teikt: es nebūtu pazinis grēka, ja nebūtu bijis bauslības.(..) Es kādreiz dzīvoju bez bauslības, bet, kad nāca bauslis, grēks kļuva dzīvs, bet (vai bauslis zaudēja spēku? – Nē!) es (Pāvils) nomiru.(..) Tātad bauslība kā tāda ir (vai šķērslis ceļā uz brīvību? – Nē!) svēta, un bauslis kā tāds – svēts, taisns un labs.” (Rom. 7:7-12)

Bauslība nevar piedot

Pāvils mācīja, ka bauslībai nav spēka piedot tās likumu pārkāpējam. “Ar bauslības darbiem neviens cilvēks nevar kļūt taisns Dieva priekšā.” (Rom. 3:20) “Jo, ko bauslība nespēja, nevarīga būdama mūsu miesas dēļ, to ir darījis Dievs: sūtīdams savu paša Dēlu grēcīgas miesas veidā un grēka dēļ, Viņš grēku, kas bija miesā, pazudinājis uz nāvi, lai bauslības taisnības prasība tiktu piepildīta mūsu dzīvē, kas nedzīvojam vairs miesai, bet Garam.” (Rom. 8:3,4)

Kungs redzēja mūsu kritušo stāvokli; Viņš saprata vajadzību pēc žēlastības, un, mūs mīlot, šo žēlastību un mieru piešķīra. Žēlastība nozīmē labvēlību pret kādu, kurš nav cienīgs, kurš ir pazudis. Fakts, ka mēs esam grēcinieki, mums Dieva labvēlību un mīlestību nevis liedz, bet tās izliešanos mūsu glābšanai padara absolūti nepieciešamu. Kristus ir teicis: “Ne jūs Mani esat izredzējuši, bet Es jūs esmu izredzējis un jūs nolicis, ka jūs ejat un nesat augļus un jūsu augļi paliek.” (Jāņa 15:16)

Kad Ādams krita grēkā, tūlīt tika gādāts par viņa rakstura atjaunošanu. Noliktajā laikā uz mūsu Zemi atnāca Jēzus, Dzīvības Lielkungs, lai cīnītos ar tumsas spēkiem. Šajā pasaulē sātanam tika dota izdevība parādīt, kur noved dzīve pēc viņa principiem, kas neatzīst nekādus likumus, bet Kristum ar nelokāmu paklausību Tēva [348] pavēlēm vajadzēja atklāt taisnības principu praktiskas īstenošanas iznākumu. Rīkojoties pēc saviem ļaunajiem principiem, velns Dieva Dēlu mocīja ar nežēlīgām kārdināšanām un beidzot Viņu noveda līdz tiesas zālei, lai nevainīgu nodotu apkaunojošai nāvei. Ļauno spēku sazvērestība arī cilvēkus ietekmēja rīkoties pēc sātana principiem. Ļaužu pūļa priekšā izveda Kristu un Barabu. Pēdējais bija pazīstams kā laupītājs un slepkava, bet Kristus bija Dieva Dēls. Uz abiem skatoties, Pilāts domāja, ka ļaudis nevilcinoties izšķirsies par Jēzu. Pretstatā Barabas rupjajiem sejas vaibstiem, Viņa izskats atklāti liecināja par cēlumu, augsti attīstītu prātu un skaidrību. Kad Pilāts jautāja: “Kuru jūs gribat no šiem abiem, lai es jums atlaižu?”, satracinātais pūlis piesmacis kliedza: “Barabu!” Kad Pilāts tiem tālāk prasīja: “Ko tad lai es daru ar Jēzu, ko sauc par Kristu?”, tie visi atbildēja: “Sit Viņu krustā!” Bet tas vēl iebilda: “Ko tad Viņš ļaunu darījis?” Tomēr tie brēca vēl vairāk: “Sit Viņu krustā!”” (Mat. 27:21-23)

Sātans uzvarēts ar Kristus nāvi

Šai izvēlē atklājās sātana principi; un Debesu pulki un visu Dieva radīto pasauļu iemītnieki atzina, ka sātans ir brāļu apsūdzētājs, melis un slepkava. Līdz ar to Debesīs un nekritušajās pasaulēs tika atrisināta grēka problēma par sātana krāpjošo varu un tā ļaunajiem principiem, un uz mūžīgiem laikiem pierādīta Kristus pilnīgā skaidrība un svētums, kurš kritušā cilvēka labā izturēja tik smagu pārbaudi. Atklājoties sātana raksturam un principiem, tas uz visiem laikiem zaudēja nekritušo pasauļu mīlestību, un strīds par sātana un Kristus prasībām Debesīs bija galīgi izšķirts par labu Dieva Dēlam. Kristus raksturā atklātajai taisnībai vajadzēja kļūt pasaulei par mūžīgu enkuru un glābjošu cerību, lai katra dvēsele, kas izvēlas Jēzu, varētu sacīt: “Kungs – mana taisnība.” [349]

Kristus bija “nievāts un ļaužu atstāts, pilns sāpju un vājības. Un Viņš bija nicināts, ka vaigu priekš Viņa apslēpa, un mēs viņu necienījām. Tiešām Viņš nesa mūsu sērgas un uzkrāvās mūsu sāpes; bet mēs Viņu turējām par sodītu, Dieva sasistu un nospaidītu. Bet Viņš mūsu pārkāpumu dēļ ir ievainots un mūsu grēku dēļ sagrauzts. Sodība guļ uz Viņa, caur ko mums miers nāk, un caur Viņa brūcēm mēs esam dziedināti.” (Jes. 53:4-6)

Kristus žēlastība un Dieva bauslība ir nešķirami. Jēzū sastopas žēlastība un patiesība, taisnība un miers – skūpstās. Savā dzīvē un raksturā Viņš ne tikai atklāja Dieva raksturu, bet arī cilvēka iespējas. Viņš bija Dieva pārstāvis un cilvēces paraugs. Viņš pasaulei darīja zināmu, par ko var kļūt cilvēce, ja tā ticībā savienosies ar dievību. Dieva vienpiedzimušais Dēls uzņēmās cilvēka dabu, starp Debesīm un Zemi noliekot savu krustu. Šis krusts tagad cilvēku velk pie Dieva un Dievu pie cilvēka. Taisnība atstāja savu augsto un godājamo vietu, un Debesu pulki, svētais karaspēks, godbijīgi zemojoties, tuvojās krustam; jo tur taisnība tika gandarīta. Pateicoties krustam, grēcinieks tiek izrauts no grēka cietokšņa, no ļaunuma sazvērestības, jo vienmēr, kad tas tuvojas krustam, viņa sirds kļūst maigāka un tas var nožēlā izsaukties: “Tie ir mani grēki, kas piesita krustā Dieva Dēlu!” Pie krusta tas var atstāt savus grēkus, lai Kristus žēlastības spēkā tiktu pārveidots viņa raksturs. Tur Pestītājs grēcinieku paceļ no pīšļiem un nodod Svētā Gara vadībā. Uzlūkojot Glābēju, grēcinieks rod cerību, drošību un prieku. Ticība mīlestībā pieķeras Kristum. Ticība darbojas mīlestībā un attīra dvēseli. [350]

Kristus - mūsu taisnība

54. 1883. gadā ierosinātais temats

(Rīta uzruna 1883. gada Ģenerālkonferences sludinātāju sanāksmē Betlkrīkā, Mičiganā. Publicēta grāmatā Evaņģēlija kalpi 1892. gada izdevumā, 411-415 lpp., ar virsrakstu Kristus – mūsu taisnība)

“Ja atzīstamies savos grēkos, tad Viņš ir uzticīgs un taisns, ka Viņš mums piedod grēkus un šķīsta mūs no visas netaisnības.” (1. Jāņa 1:9)

Dievs prasa, lai mēs atzītu savus pārkāpumus un ar pazemīgu sirdi nāktu Viņa priekšā, tomēr vienlaikus mums Viņam jāuzticas kā mīlošam Tēvam, kurš neatstās tos, kas uz Viņu paļaujas. Daudzi no mums staigā skatīšanā, bet ne ticībā. Mēs uzticamies redzamām lietām, bet nevērtējam Dieva Vārdā dotos dārgos apsolījumus, tomēr tieši ar neuzticēšanos tam, ko Dievs saka, un šaubām, vai Kungs pret mums ir patiess, mēs Viņu apvainojam visvairāk.

Dievs mūs neatstāj grēka dēļ. Mēs varam kļūdīties un apbēdināt Viņa Garu, bet, ja to nožēlojam un ejam pie Viņa ar salauztu sirdi, mēs netiksim atraidīti. Ir jānovāc šķēršļi. Mēs esam nodevušies nepareizām jūtām, jo ir parādījies lepnums, pašapmierinātība, nepacietība un kurnēšana. Tas viss mūs šķir no Dieva. Ir nepieciešams atzīt grēkus, un sirdī jānotiek dziļākam [351] žēlastības darbam. Tie, kuri jūtas nespēcīgi un mazdūšīgi, ar Dievu var kļūt stipri, lai Meistara labā veiktu cēlus darbus. Bet viņiem jāvadās no augstākiem motīviem; tos nedrīkst ietekmēt savtīgi nodomi.

Mūsu vienīgā cerība ir Kristus nopelns

Mums jāmācās Kristus skolā. Tiesības saņemt kādu no žēlastības derības svētībām mums nevar dot nekas cits, kā vienīgi Kristus taisnība. Šīs svētības mēs jau ilgi esam kārojuši un centušies iegūt, bet neesam saņēmuši, jo domājām, ka paši spējam kaut ko darīt, lai kļūtu cienīgi. Ticēdami Jēzum kā dzīvam Pestītājam, mēs tomēr neatrāvām skatu no sevis. Mēs nedrīkstam iedomāties, ka mūs varētu glābt pašu labās īpašības vai nopelni, jo grēcinieka vienīgā cerība ir Kristus žēlastība. Liekot runāt savam pravietim, Kungs apsola: “Lai bezdievīgais atstāj savu ceļu un ļauna darītājs savas domas un atgriežas pie Kunga, tad Viņš par to apžēlosies, un pie mūsu Dieva, jo pie Viņa ir daudz piedošanas.” (Jes. 55:7) Mums jāpaļaujas uz šo apsolījumu un jāsargās, lai par ticību nepieņemtu savas izjūtas. Ja pilnībā uzticēsimies Dievam un paļausimies uz Jēzus kā grēkus piedodoša Pestītāja nopelnu, tad saņemsim visu mums vēlamo palīdzību.

Mēs bieži skatāmies uz sevi, it kā mums pašiem būtu spēks izglābties; bet Jēzus taču mira tieši tāpēc, ka mēs šajā ziņā esam pilnīgi bezspēcīgi. Viņš ir mūsu cerība, mūsu tiesību atjaunotājs un taisnība. Tādēļ nevajadzētu padoties izmisumam, it kā mums nebūtu Glābēja vai arī Viņa nodomos nebūtu iekļauta žēlastība. Tieši tagad Viņš darbojas mūsu labā un aicina, lai mēs savā bezpalīdzībā ejam pie Viņa un tiekam izglābti. Mūsu neticība Viņu apkauno. Tiešām jābrīnās, kā mēs izturamies pret savu vislabāko Draugu, cik maz uzticamies Tam, kurš spēj pilnīgi izglābt un ir devis pārliecinošus pierādījumus par savu lielo mīlestību.

Mani brāļi, vai jūs domājat, ka jūsu nopelni izraisīs Dieva labvēlību, ka jūs paši spēsit atbrīvoties no grēka, lai tad uzticētos Viņa glābjošajam spēkam? Ja jūs savā prātā te vēl šaubāties, es baidos, ka jūs nesaņemsiet nekādu spēku un beidzot kļūsiet mazdūšīgi. [352]

Uzlūko un dzīvo

Kad Kungs tuksnesī atļāva indīgām čūskām sadzelt dumpīgos israēliešus, Viņš Mozu pamācīja uzcelt vara čūsku un ieteikt sakostajiem to uzlūkot un dzīvot. Bet daudzi šajā Debesu piedāvātajā dziedināšanas līdzeklī nesaskatīja nekādu palīdzību. Tiem visapkārt bija miruši un mirstoši cilvēki; viņi saprata, ka bez dievišķas palīdzības to liktenis ir bezcerīgs, tomēr tikai turpināja vaimanāt par savām brūcēm, sāpēm un drošo nāvi, līdz spēki tiešām izsīka un acis kļuva blāvas, kaut gan vienā acumirklī varēja kļūt veseli.

“Kā Mozus tuksnesī čūsku ir paaugstinājis, tāpat jātop paaugstinātam Cilvēka Dēlam, lai ikviens, kas tic, Viņā iegūtu mūžīgo dzīvību.” (Jāņa 3:14,15) Ja jūs apzināties savus grēkus, tad neizšķiediet visus spēkus to apraudāšanai, bet uzlūkojiet un dzīvojiet. Jēzus ir mūsu vienīgais Glābējs; un, kaut gan miljoni, kam vajadzīga dziedināšana, atraida Viņa piedāvāto žēlastību, nevienam, kas paļaujas uz Viņa nopelnu, nebūs jāiet bojā. Saprotot, ka bez Kristus esam pilnīgi bezpalīdzīgi, mums nevajag kļūt mazdūšīgiem; mums jāuzticas krustā sistajam un nāvi uzvarējušajam Pestītājam. – Nelaimīgā, grēka sasistā un izmisusī dvēsele, uzlūko un dzīvo! Jēzus ir devis ķīlā savu vārdu; Viņš izglābs visus, kas nāks pie Viņa.

Steidzies pie Jēzus, lai saņemtu mieru un brīvību! Šo svētību tu vari iegūt tūlīt! Sātans centīsies iedvest domas, ka tu esi bezspēcīgs un nevari sev palīdzēt. Un tā ir patiesība; tu tiešām esi bezspēcīgs. Bet paaugstini viņa priekšā Jēzu, sakot: “Man ir augšāmcēlies Pestītājs. Es uzticos Viņam, un Viņš nekad nepieļaus, ka palieku kaunā. Viņa vārdā es varu uzvarēt. Viņš ir mana taisnība un manas līksmības avots!” Lai neviens nedomā, ka viņa gadījums ir bezcerīgs, jo tā nav. Ja tu redzi, ka esi grēcīgs un samaitāts, tad tieši tāpēc tev nepieciešams Glābējs. Ja apzinies grēkus, kas jānožēlo, tad nezaudē laiku! Šiem acumirkļiem ir zelta vērtība. “Ja atzīstamies savos grēkos, tad Viņš ir uzticīgs un taisns, ka Viņš mums piedod grēkus un šķīsta mūs no visas netaisnības.” (1.Jāņa 1:9) Tie, kas salkst un slāpst pēc taisnības, tiks piepildīti, [353] jo Jēzus to ir apsolījis. Ak, dārgais Pestītājs! Viņš ir izstiepis rokas, lai mūs apkamptu, un savā lielajā mīlestībā gaida, lai varētu mūs svētīt.

Daži, šķiet, domā, ka tiem jāiztur kāda pārbaude un Kungam jāpierāda, ka ir labojušies, pirms drīkst sagaidīt Viņa svētību. Bet šīs mīļās dvēseles to var pieprasīt tūlīt. Tām nepieciešama Viņa žēlastība, Kristus Gars, kā palīdzība vājumā, jo citādi tās nespēs izveidot kristīgu raksturu. Jēzus sagaida, lai mēs dotos pie Viņa tādi, kādi esam – grēcīgi, bezpalīdzīgi, atkarīgi.

Nožēla – Dieva dāvana

Nožēla, tāpat kā piedošana, ir Kristū iegūstamā Dieva dāvana. Svētā Gara iespaidā mēs pārliecināmies par grēku un saprotam, ka mums nepieciešama piedošana. Bet to var saņemt vienīgi nožēlojošs cilvēks; un tā ir Dieva žēlastība, kas sirdij liek nožēlot. Kungs pazīst visas mūsu vājības un trūkumus, un vēlas palīdzēt.

Daži, kas nāk pie Dieva, kas nožēlo un atzīst grēkus, un pat tic, ka viņu pārkāpumi ir piedoti, joprojām neuzdrīkstas atsaukties uz Viņa apsolījumiem tā, kā to vajadzētu. Tie nesaprot, ka Jēzus ir vienmēr klātesošs Glābējs, tāpēc nav gatavi Viņam uzticēt savu dvēseli, paļaujoties, ka Viņš pabeigs to sirdī iesākto darbu. Lai gan tie domā, ka ir nodevušies Dievam, tomēr viņos vēl ir daudz pašpaļāvības. Ir apzinīgas dvēseles, kas daļēji paļaujas uz Dievu un pa daļai uz sevi. Tās neraugās uz Dievu, lai saņemtu spēku, bet kārdināšanās cer uz savu modrību un ar zināmu pienākumu pildīšanu grib Kungam izpatikt. Ar tādu ticību nevar nonākt pie uzvaras. Tādi ļaudis grūti pūlas, bet mērķi nesasniedz, tie pastāvīgi velk smagu jūgu, bet neatrod dusu, līdz visas nastas nenoliek pie Jēzus kājām.

Ir vajadzīga pastāvīga modrība un sirsnīga, mīloša nodošanās, bet tas viss nāks dabīgā ceļā pēc tam, kad dvēseli ticībā uzturēs dievišķais spēks. Lai sevi ieteiktu Dieva labvēlībai, mēs nespējam darīt neko, [354] pilnīgi neko. Mums itin nemaz nav jāpaļaujas uz sevi vai uz saviem labajiem darbiem, jo, ejot pie Kristus kā maldošas, grēcīgas būtnes, mēs mieru atradīsim Viņa mīlestībā. Dievs pieņem ikvienu, kurš nāk pie Viņa, pilnībā uzticoties krustā sistā Pestītāja nopelnam. Tad sirdī rodas mīlestība. Arī jūtu saviļņojums var būt, bet valda paliekoša mierīga uzticība. Katra nasta zaudē smagumu, jo Kristus uzliktais jūgs ir viegls. Pienākums un upuris pārvēršas priekā. Taka, kas iepriekš šķita tumsā tīta, tad ir Taisnības Saules staru spoži apgaismota. Tas nozīmē, ka mēs staigājam gaismā, kā Kristus ir gaismā. [355]

55. Pasludināts kā sena patiesība jaunā ietvarā

(Ziņojums no telts sanāksmes Otavā, Kanzasā; publicēts Review and Herald, 1889.gada 23. jūlijā)

Kanzasas sanāksmē es lūdzu Dievu, lai tiktu salauzta ienaidnieka vara un tumsā esošie ļaudis varētu atvērt sirdi un prātu Kunga sūtītajai vēstij un ieraudzītu patiesību, kas dažiem šķiet jauna, bet ir tā pati vecā, tikai jaunā ietvarā. Dieva tautas izpratne ir aptumšota, jo ļaunais Viņa raksturu parādījis nelabvēlīgā gaismā. Mūsu labais un žēlsirdīgais Kungs ļaužu priekšā ir ticis ietērpts sātana īpašībās, un patiesību meklējošie ļaudis tik ilgi ir skatījušies uz Viņu nepareizā gaismā, ka tagad grūti izklīdināt mākoni, kas to skatam aizsedz Dieva godību. Daudzi ir dzīvojuši šaubu atmosfērā, un tiem šķiet gandrīz neiespējami satvert cerību, ko piedāvā Kristus evaņģēlijs.(..)

Sanāksmes dalībnieku vairākumam Sabatā sludinātās patiesības bija jaunas. No Dieva Vārda mantu nama [356] tika iznestas vecas un jaunas lietas. Tika runāts par atziņām, kuras ļaudis gandrīz vai nespēja uztvert un saprast. No Dieva praviešu ziņojumiem uzliesmoja gaisma par bauslību un Evaņģēliju, par to, ka Kristus ir mūsu taisnība, kas pēc patiesības salkstošajām dvēselēm šķita pārāk dārga, lai to pieņemtu.

Tomēr Sabatā pieliktās pūles nebija veltīgas. Svētdienas rītā saņēmām neapstrīdamu pierādījumu, ka klātesošo morālajā un garīgajā stājā Dieva Gars bija izdarījis lielu pārmaiņu. Cilvēki Dievam nodevās ar prātu un sirdi, un tie, kas ilgi bija atradušies tumsā, izteica jaukas liecības. Kāds brālis stāstīja par cīņu, kādai gājis cauri, pirms spējis pieņemt labo vēsti, ka Kristus ir mūsu taisnība. Kaut arī cīņa bijusi smaga, Dievs viņam nācis palīgā, un tagad viņa domas ir mainījušās un spēki atjaunojušies. Kungs patiesību parādījis skaidrās līnijās, atklājot īstenību, ka vienīgi Kristus ir visas cerības un glābšanas pamats. “Viņā bija dzīvība, un dzīvība bija cilvēku gaisma.” “Un Vārds tapa miesa un mājoja mūsu vidū, un mēs skatījām Viņa godību, tādu godību kā Tēva vienpiedzimušā Dēla, pilnu žēlastības un patiesības.” (Jāņa 1:4,14)

Kāds no mūsu jaunajiem sludinātājiem apliecināja, ka šajā sanāksmē Dieva svētības un mīlestību baudījis vairāk nekā visā līdzšinējā dzīvē. Cits stāstīja, ka, cīņas, apmulsums un pārbaudījumi, ko nācies izturēt viņa prātam, bijuši tik smagi, ka tas ticis kārdināts visu atstāt. Viņš sajutis, ka tam nav cerības, ja vien viņš nesaņems vairāk Kristus žēlastības; bet tad sanāksmju iespaidā sirdī notikusi pārmaiņa, un tagad viņš labāk sapratis, ko nozīmē tikt glābtam ticībā Kristum. Viņš aptvēris mācību par taisnošanu ticībā, ieguvis mieru ar Dievu, un tagad ar asarām acīs varēja liecināt, kādu atvieglojumu un svētību izjutusi viņa dvēsele. Katrā turpmākajā sanāksmē dzirdējām daudzas liecības par mieru, drošību un prieku, ko ļaudis atraduši līdz ar gaismas pieņemšanu. [357]

Mēs no visas sirds pateicamies Kungam, ka mums ir dārga gaisma, ko sniegt ļaudīm, un priecājamies, ka ir vēsts tieši šim laikam – mūsu laika patiesība. Atziņa, ka Kristus ir mūsu taisnība, palīdzējusi daudzām jo daudzām dvēselēm, tāpēc Dievs saviem ļaudīm iesaka: “Ejiet uz priekšu!” Mūsu stāvoklim ir piemērota vēsts Laodiķejas draudzei. Tā skaidri parāda, kādi ir tie, kas domā, ka viņiem ir visa patiesība, kas lepojas ar savām Dieva Vārda zināšanām, lai gan viņu dzīvē nav izjūtams Tā svētījošais spēks. Viņu sirdī nav Dieva mīlestības kvēles, bet tā ir vienīgā, kās Viņa ļaudis padara par gaismu pasaulei.

Vēsts laodiķiešiem

Par auksto, nedzīvo draudzi, kas dzīvo bez Kristus, Uzticīgais Liecinieks saka: “Es zinu tavus darbus, ka tu neesi ne auksts, ne karsts. Kaut jel tu būtu auksts vai karsts. Tā kā tu esi remdens, ne auksts, ne karsts, Es tevi izspļaušu no savas mutes.” (Atkl. 3:15,16) Ievērojiet sekojošos vārdus: “Tu saki: es esmu bagāts un man ir pārpilnība, un man nevajag nenieka, bet tu nezini, ka tu esi nelaimīgs, nožēlojams, nabags, akls un kails.” (Atkl. 3:17.) Šeit attēloti ļaudis, kas lepojas ar savām garīgajām zināšanām un priekšrocībām. Bet tie nav uzņēmušies atbildību par nepelnītajām svētībām, ko Kungs pār tiem izlējis. Tos piepildījis sacelšanās gars un nepateicība. Dievu tie ir gandrīz aizmirsuši, lai gan Viņš pret tiem ir izturējies kā mīlošs, piedodošs tēvs pret nepateicīgu, untumainu dēlu. Viņi ir pretojušies Dieva žēlastībai un ļaunprātīgi izlietojuši tiem piešķirtās priekšrocības, noniecinājuši izdevības un nogrimuši pašapmierinātībā, nožēlojamā nepateicībā, tukšā formālismā un liekulīgā nepatiesīgumā. Ar farizejisku lepnumu tie sevi ir slavējuši tik ilgi, līdz vārdi: “Tu saki: es esmu bagāts un man ir pārpilnība, un man nevajag nenieka”, tiešām atbilst viņu stāvoklim.

Vai Kungs Jēzus šiem pašapmierinātajiem nav sūtījis vēsti pēc vēsts [358] ar rājieniem, brīdinājumiem un lūgumiem? Vai Viņa padomi nav noniecināti un atmesti? Vai Viņa sūtītie vēstneši nav izsmieti un to vārdi nav uzņemti kā tukši izdomājumi? Bet Kristus redz to, ko cilvēks neredz. Viņš saskata grēkus, kuri, ja tos nenožēlos, izsmels ļoti lēnprātīgā Dieva pacietību. Kristus nevar pieņemt tos, kuri jūtas apmierināti savā pašpaļāvībā. Viņš nevar aizlūgt par ļaudīm, kuri neizjūt vajadzību pēc Viņa palīdzības, kuri saka, ka zina visu un tiem viss jau ir.

Lielais Glābējs sevi attēlo kā ļoti bagātu Debesu tirgotāju, kas iet no mājas uz māju, piedāvājot savas vērtīgās mantas un sakot: “Es tev dodu padomu: pērc no manis zeltu, uguns kvēlē kausētu, lai tu būtu bagāts, un baltas drēbes, lai tu apsegtos un tavs kailuma kauns neatklātos, un acu zāles tavas acis svaidīt, lai tu kļūtu redzīgs. Jo, ko Es mīlu, tos Es pārmācu un pamācu, tad nu iekarsies un atgriezies! Redzi, Es stāvu durvju priekšā un klaudzinu. Ja kas dzird Manu balsi un durvis atdara, Es ieiešu pie viņa un turēšu ar viņu mielastu, un viņš ar Mani.” (Atkl. 3:18-20)

Pārdomāsim savu stāvokli Dieva priekšā un ievērosim Uzticīgā Liecinieka padomu! Lai neviens no mums nepadodas aizspriedumiem un neiet pa jūdu izraudzīto ceļu, jo aizspriedumi aizver gaismai durvis uz sirdi. Lai Kristum par mums nav jāsaka tāpat kā par jūdiem: ”Jūs negribat nākt pie Manis, lai iegūtu dzīvību.” (Jāņa 5:40)

Ikvienā sanāksmē, kas notikusi kopš Vispasaules Savienības konferences, dvēseles ir dedzīgi pieņēmušas vēsti par Kristus taisnību. Mēs pateicamies Dievam, ka ir ļaudis, kas saprot, ka tiem ir vajadzīgs kaut kas, kā viņiem trūkst, – ticības un mīlestības zelts, Kristus taisnības baltās drēbes un garīgās spriestspējas acu zāles. Ja jums būs šīs dārgās dāvanas, tad cilvēciskais dvēseles templis nebūs līdzīgs aptraipītam šķirstam. Brāļi un māsas, es jūs aicinu nācarieša Jēzus Kristus vārdā strādāt tur, kur strādā Dievs. Tagad ir dārgu izdevību un priekšrocību diena. [359]

56. Patiesība par dievišķām pilnvarām

(Šī nodaļa ņemta no ziņojuma par to, kā ļaudis atsaucās uz vēsti par taisnošanu ticībā, kuru sniedza 1888. gada Mineapolisā notikušajā Vispasaules Savienības kongresā).

Vēsts no Dieva
(No ziņojuma telts sanāksmē Romā, Ņujorkas štatā)

Vēsts par taisnošanu ticībā ir vēsts no Dieva; tai ir dievišķas pilnvaras, jo tā nes augļus svētumam. Mēs baidāmies, ka daži, kam ļoti vajadzīga šī viņiem sludinātā dārgā patiesība, nav saņēmuši tās piedāvātas svētības. Viņi nav atvēruši savas sirds durvis, lai uzņemtu Jēzu kā Debesu viesi, un ir cietuši lielu zaudējumu. Ceļš, pa kuru mums jāiet, tik tiešām ir šaurs; tur katrā solī jāsastopas ar krustu. Mums jāmācās dzīvot ticībā, tad pat vistumšākās stundas apgaismos Taisnības Saules svētīgie stari.

Mēs nevaram būt droši, ja ik dienas nemeklējam Rakstos gaismu un zināšanas. Bez smaga darba nav iespējams iegūt laicīgas svētības, kā tad mēs varam sagaidīt, ka garīgās [360] Debesu veltes nāks bez nopietnas piepūles no mūsu puses? Patiesības raktuvēs ir jāstrādā. Dziesminieks atzīst: “Kad kļūst izprotami Tavi vārdi, tie apgaismo un dara vientiesīgos gudrus.” (Ps. 119:130) Dieva Vārdu nedrīkst turēt savrup no dzīves. Tas jāuzņem prātā, jāapsveic sirdī, jāglabā, jāmīl un tam jāpaklausa. Mums nepieciešamas daudz bagātīgākās atziņas; mums nepieciešama gaisma par atpestīšanas plānu. Pat viens no simta neizprot Bībeles patiesību šajā jautājumā tā, kā tas būtu vajadzīgs mūsu pašreizējai un mūžīgai labklājībai. Kad atspīd gaisma, kas ļaudīm padara skaidrāku glābšanas plānu, tad ienaidnieks čakli strādā, lai neielaistu to cilvēku sirdīs. Ja mēs pie Dieva Vārda iesim pazemīgi un gatavi mācīties, tad tiks aizslaucīti maldu gruži un atrasti patiesības dārgakmeņi, kas mūsu acīm ilgu laiku bija apslēpti.

Ir ļoti nepieciešami runāt par Kristu kā par vienīgo cerību un vienīgo Glābēju. Kad sanāksmē Romā pasludināja mācību par taisnošanu ticībā, daudziem tā bija kā ūdens iztvīkušam ceļiniekam. Doma, ka Kristus taisnība kā brīva Dieva dāvana ir pieskaitīta mums bez jebkāda nopelna no mūsu puses, šķita ļoti dārga. – The Review and Herald, 1889. gada 3. septembrī.

Grēka nepievilcība

Ietērptiem Kristus taisnībā, grēks mums vairs neliksies patīkams, jo mūsos darbosies Kristus. Mēs gan varam kļūdīties, bet mēs ienīdīsim grēku, kas izraisīja Dieva Dēla ciešanas. – The Review and Herald, 1890. gada 18. martā.

Pārspīlēta mācība

Ir lielas patiesības, kuras ilgi bijušas apslēptas zem maldu gružiem, bet tagad jāatsedz ļaužu skatam. Daudzi, kas apliecinājuši ticību trešā eņģeļa vēstij, ir pazaudējuši mācību par taisnošanu ticībā. [361] Pārspīlētā svētuma ļaudis šajā jautājumā turpretī aizgājuši ārkārtējās galējībās. Viņi ar lielu dedzību ir sludinājuši: “Tikai ticiet Kristum, un jūs tiksiet glābti; nost ar Dieva bauslību!” – Tā nav Dieva Vārda mācība, un tādai ticībai nav nekāda pamata. Tas nav patiesības dārgakmens, kuru Dievs saviem ļaudīm būtu pasniedzis šajā laikā. Šī mācība nomaldina godīgas dvēseles. Gaisma no Dieva Vārda rāda, ka par bauslību ir jārunā. Kristu vajag paaugstināt, jo Viņš ir Pestītājs, kurš piedod pārkāpumus, netaisnību un grēkus, tomēr nav līdzeklis, lai attaisnotu tos, kuri savu vainu nenožēlo.

Vēsts nes augļus

(Elenas G. Vaitas ziņojums par augļiem, kurus nesusi vēsts par taisnošanu ticībā, ko varēja vērot 1889. gadā no 18. oktobra līdz 5. novembrim noturētajā Vispasaules Savienības konferencē Betlkrīkā, Mičiganā. Atsauce uz Mineapolisā parādīto garu attiecas uz apstākļiem, kādi radās 1888. gadā tur noturētās Vispasaules Savienības konferences Bībeles studiju laikā, kad daži klātesošie izteikto argumentu un strīdus garam vēl pievienoja asu kritiku un zobgalības. – Pilnvaroto padome.)

Mums ir bijušas vislieliskākās sanāksmes. Šeit vairs nav jūtams gars, kas atklājās Mineapolisā. Visur valda saskaņa. Piedalās daudz delegātu. Pulksten piecos rīkotās rīta sanāksmes ir labi apmeklētas, un arī pārējās sanāksmes ir labas. Liecības, kuras esmu dzirdējusi, ļaudis iedvesmo. Daudzi atzīst, ka pagājušais gads viņu dzīvē ir bijis pats labākais; no Dieva Vārda ir spīdējusi skaidra un nepārprotama gaisma par taisnošanu ticībā un Kristu kā mūsu taisnību. Ir daudz interesantu piedzīvojumu.

Es esmu apmeklējusi visas rīta sanāksmes, izņemot divas. Pulksten astoņos brālis Džounss runāja par taisnošanu ticībā, kas izraisīja lielu interesi. Ir jūtama izaugsme ticībā un mūsu Kunga Jēzus Kristus darba izpratnē. Diezgan daudziem iepriekš nav bijis izdevības šajos tematos iedziļināties, tāpēc tagad tie jūtas bagātīgi pabaroti ar daudzajām druskām no Kunga galda. Visi runātāji kā viens apliecina, [362] ka šī gaismas un patiesības vēsts, ko mūsu ļaudis tagad saņem, ir mūsu laikam domātā patiesība, un visās draudzēs, kur tiem nācies sludināt, jūtama atspirgšana, atmoda un Dieva svētība.

Mums tiešām ir trekns mielasts, un, kad redzam dvēseles uztveram šo gaismu, mēs visi priecājamies, raugoties uz mūsu ticības Iesācēju un Pabeidzēju Jēzu Kristu. Viņš ir mūsu paraugs; Viņa raksturam jākļūst par mūsu raksturu. Viņā ir visa pilnība. Kad, novēršoties no cilvēka un jebkura cita parauga, mēs atsegtām sejām uzlūkojam Jēzu visā Viņa godībā, prātu piepilda cēlas un visu uzvarošas domas par Kristus pārākumu; viss cits kļūst bezvērtīgs, jo morālā audzināšana, kas nesekmē līdzību Jēzum raksturā, tiek atmesta. Es redzu augstumus un dziļumus, ko varam sasniegt, pieņemot katru gaismas staru un ejot pretī lielākai gaismai. Gals ir tuvu, un lai Dievs pasargā, ka mēs šajā laikā negulētu!

Es esmu ļoti pateicīga Kungam, redzot mūsu kalpojošos brāļus pētām Dieva Vārdu priekš sevis. Līdz šim tādas nopietnas iedziļināšanās Rakstos, kas prātu piepildītu ar patiesības dārgakmeņiem, lielā mērā pietrūka. Cītīgi nemeklējot dievišķo apgaismojumu un ar daudz lūgšanām necenšoties izprast Viņa Svēto Vārdu, mēs daudz zaudējam.

Es ticu, ka mūsu ļaudīs būs vērojama izšķiroša virzība uz priekšu, daudz nopietnākas pūles turēties kopsolī ar trešā eņģeļa vēsti. – Manuskripts 10, 1889.

Spēcīgā sauciena sākums

Lai ikviens, kas apliecina ticību Kunga drīzai atnākšanai, pētī Rakstus kā nekad iepriekš, jo sātans ir apņēmies izmēģināt katru iespējamo viltību, lai dvēseles paturētu neziņā un aptumšotu prātu tā, ka mums šajā laikā draudošās briesmas paliktu neievērotas. Kaut ikviens ticīgais, sirsnīgi lūdzot, ņemtu savu Bībeli un ļautu Svētajam Garam sevi pārliecināt par patiesību, lai viņš vairāk iepazītos ar Dievu un Viņa sūtīto Jēzu Kristu. Meklējiet patiesību kā kādu apslēptu mantu un lieciet ienaidniekam pievilties! [363]

Ir pienācis pārbaudes laiks, jo līdz ar vēsti par grēkus piedodošo Glābēju un Kristus taisnību sācis skanēt trešā eņģeļa spēcīgais sauciens. Tas ir tā eņģeļa gaismas iesākums, kura godība piepildīs visu Zemi. Ikvienam, kurš dzirdējis šo brīdinājuma vēsti, ir pienākums paaugstināt Jēzu, parādot Viņu pasaulei, kā Tas bija atklāts ēnās un simbolos, apliecināts praviešu atklāsmēs, atsegtā veidā skatāms Viņa mācekļiem dotajās mācībās un cilvēku bērnu labā darītajos vērtīgajos brīnumdarbos. Pētiet Rakstus, jo tie liecina par Viņu!

Ja vēlaties pastāvēt bēdu laikā, jums jāpazīst Kristus un jāpieņem Viņa taisnības dāvana, ko Kungs piešķir katram savus pārkāpumus nožēlojošam grēciniekam. – The Review and Herald, 1892.gada 22. novembrī.

Kristus taisnības iegūšana

Ar Kristu cilvēkam ir sagādāta gan salīdzināšana, gan atjaunošana. Pār grēka radīto bezdibeni tiltu uzcēla Golgātas krusts. Jēzus ir samaksājis pilnu izpirkuma maksu, kuras nopelnā grēciniekam var tikt piedots, vienlaicīgi saglabājot arī bauslības taisnību. Visi, kas tic, ka Kristus ir izlīguma upuris, var nākt un saņemt piedošanu, jo Viņa nopelns ir atvēris sakaru līniju starp Dievu un cilvēku. Dievs var mani pieņemt par savu bērnu, un es drīkstu griezties pie Viņa un priecāties par Viņu kā par mīlošu Tēvu. Mūsu cerībai jākoncentrējas vienīgi Kristū, jo Viņš ir mūsu Vietnieks un Galvotājs.

Mēs esam pārkāpuši Dieva likumu, tāpēc ar bauslības darbiem neviena miesa nevar tikt taisnota. Pat vislabākais, ko cilvēks varētu paveikt ar saviem spēkiem, nespēj apmierināt svētā un taisnā pārkāptā likuma prasības; bet ticībā Kristum mēs drīkstam atsaukties uz Dieva Dēla taisnību, kas apmierina visas prasības. Viņš grēcinieka dēļ nesa bauslības lāstu un ieguva salīdzināšanu, lai neviens, kas tic uz Viņu, nepazustu, bet dabūtu mūžīgu dzīvību. Īsta ticība satver Kristus taisnību; tā [364] grēcinieks kopā ar Viņu kļūst par uzvarētāju; jo, dievišķajam savienojoties ar cilvēcisko, tas tiek padarīts par dievišķās dabas dalībnieku.

Tas, kurš, pildot bauslību, Debesis cenšas sasniegt ar saviem darbiem, cer uz neiespējamo. Cilvēks gan nevar tikt glābts bez paklausības, bet darbiem nav jānāk no viņa paša; viņā jādarbojas Kristum, radot gribu un darbus pēc sava labā prāta. Ja cilvēks spētu izglābties ar saviem darbiem, tad tam sevī jau būtu kaut kas, par ko priecāties. Par pūlēm iegūt pestīšanu ar saviem spēkiem liecina Kaina upuris. Visu, ko cilvēks spēj darīt bez Kristus, aptraipa savtība un grēks, tāpēc Dievam pieņemams ir tikai tas, kas veikts ticībā. Ja mēs cenšamies iemantot Debesis, paļaujoties uz Kristus nopelnu, dvēselē sākas progress. Paļaujoties uz Jēzu, mūsu ticības Iesācēju un Pabeidzēju, mēs varam iet no spēka uz spēku, no uzvaras uz uzvaru, jo caur Kristu Dieva žēlastība ir nodrošinājusi pilnīgu atbrīvošanu no grēka.

Bez ticības nav iespējams Dievam patikt. Dzīva ticība tās īpašnieku dara spējīgu pieķerties Kristus nopelnam, lai no atpestīšanas plāna saņemtu prieku un apmierinājumu. – The Review and Herald, 1890. gada 1. jūlijā. [365]

57. Kristus - dzīvības ceļš

(Raksts publicēts The Review and Herald, 1890. gada 4. novembrī)

“Jēzus nāca uz Galileju un sludināja Dieva evaņģēliju, sacīdams: “Laiks ir piepildīts, un Dieva valstība ir tuvu atnākusi! Atgriezieties no grēkiem un ticiet uz evaņģēliju!” (Marka 1:14,15)

Atgriešanās ir saistīta ar ticību un, kā evaņģēlijs norāda, tā ir galvenais nosacījums atpestīšanai. Arī Pāvils runāja par atgriešanos. Viņš sacīja: “Neko, kas jums noderīgs, neesmu noklusējis, bet jums to sludinājis un mācījis ļaužu priekšā un pa mājām, apliecinādams jūdiem un grieķiem atgriešanos pie Dieva un ticību mūsu Kungam Jēzum Kristum.” (Ap.d. 20:20,21) Bez atgriešanās nav pestīšanas. Ja grēcinieks savus pārkāpumus nenožēlo, tas nevar no sirds ticēt taisnībai. Pāvils atgriešanos ir raksturojis kā dievišķas skumjas par grēku, kas dod “svētību, ko neviens nenožēlos”. (2.Kor. 7:10) Tādai nožēlai nav nekā kopēja ar nopelnu, jo tā sagatavo sirdi pieņemt Kristu kā vienīgo Glābēju, kā pazudušā grēcinieka vienīgo cerību.

Kad grēcinieks iepazīstas ar bauslību, tam skaidri atklājas viņa vaina, sirdsapziņa tiek pārliecināta par grēku, un viņš saprot, ka to gaida sods. Vienīgo mierinājumu un cerību tādā brīdī var sniegt [366] Golgātas krusts. Ja likuma pārkāpējs iedrošinās atsaukties uz Dieva Vārdā dotajiem apsolījumiem, viņš var justies atvieglots, un dvēselē ienāks miers. Viņš var izsaukties: “Kungs, Tu esi apsolījis glābt visus, kas pie Tevis nāk Tava Dēla vārdā. Es esmu pazudis, bezpalīdzīgs un bez cerības; glāb mani, jo citādi es eju bojā!” Tā ticībā pieķeroties Kristum, viņš Dieva priekšā nostāsies attaisnots.

Bet, lai gan, pateicoties Kristus nopelnam, Dievs grēcinieku var attaisnot un pats palikt taisns, tomēr neviens cilvēks nevar savu dvēseli apklāt ar Kristus taisnības drēbēm, kamēr vēl piekopj kādus grēkus vai izturas nevērīgi pret dažiem pienākumiem. Pirms var notikt attaisnošana, Kungs prasa pilnīgu sirds nodošanu; un, lai taisnošana paliktu spēkā, cilvēkam no savas puses nepārtraukti jāpaklausa Dievam aktīvas, dzīvas ticības spēkā, kas darbojas mīlestībā un šķīsta dvēseli.

Rakstot par Ābrahāmu, Jēkabs saka: “Vai mūsu tēvs Ābrahāms nav taisnots no darbiem, savu dēlu Īzaāku atnesdams par upuri uz altāra? Tad tu redzi, ka ticība ar savu spēku ir bijusi pie viņa darbiem, un ticība ir tapusi pilnīga caur darbiem. Un tas raksts ir piepildīts, kas saka: Ābrahāms Dievam ir ticējis, un tas viņam ir pielīdzināts par taisnību, un viņš nosaukts Dieva draugs. Tad nu jūs redzat, ka cilvēks top taisnots no darbiem un ne no ticības vien.” (Jēkaba 2:21-24 – pēc Glika tulk.) Lai cilvēks tiktu taisnots ticībā, ticībai jāsasniedz tāds stāvoklis, lai tā varētu pārvaldīt sirds izjūtas un tieksmes, jo ticība pati kļūst pilnīga tikai paklausībā.

Ticība kā nosacījums apsolījuma saņemšanai

Bez Kristus žēlastības grēcinieka stāvoklis ir bezcerīgs; viņa labā nav iespējams darīt pilnīgi neko, bet, pateicoties dievišķajai žēlastībai cilvēkam tiek piešķirts pārdabisks spēks, kas darbojas prātā, sirdī un raksturā. Kristus žēlastība panāk, ka cilvēks grēku ierauga visā tā pretīgajā dabā, līdz beidzot tas tiek izdzīts no viņa dvēseles tempļa. Žēlastība mūs vada sadraudzībā ar Kristu un liek sadarboties ar Viņu atpestīšanas plānā. Ticība ir priekšnosacījums, uz kura pamata Dievs var piepildīt savu apsolījumu un piedot grēciniekam; ne tāpēc, ka ticībā būtu kāds spēks, ar ko nopelnīt pestīšanu, bet tāpēc, ka ticība var [367] pieķerties Kristus nopelnam, zālēm, kas sagādātas grēka vainas dziedināšanai. Grēcinieka pārkāpumu un neuzticības vietā ticība var pasniegt Kristus pilnīgo paklausību. Kad grēcinieks ticībā pieņem Kristu par savu personīgo Glābēju, Dievs, saskaņā ar saviem uzticamajiem apsolījumiem, piedod viņa pārkāpumus un labprāt to attaisno. Nožēlojošā dvēsele saprot, ka taisnošanu tā saņem tāpēc, ka par viņu ir miris Vietnieks un Galvotājs, kļūstot par tās izpirkuma maksu un taisnību.

“Ābrahāms ticēja Dievam, un tas viņam tika pielīdzināts par taisnību. Bet, kam ir darbi, tam alga netiek piešķirta pēc žēlastības, bet pēc nopelna. Kam darbu nav, bet, kas tic Tam, kas bezdievīgo taisno, tam viņa ticība tiek pielīdzināta par taisnību.” (Rom. 4:3-5) Taisnība ir paklausība bauslībai. Dieva likumi prasa taisnību, un to grēcinieks ir parādā bauslībai, bet viņš to nav spējīgs nolīdzināt. Tāpēc vienīgais ceļš, kā tas var sasniegt taisnību, ir ticība. Ticībā viņš Dievam var pienest Kristus nopelnu, un Kungs sava Dēla paklausību pieskaita grēciniekam. Cilvēka kļūdu vietā tiek pieņemta Kristus taisnība, un Dievs nožēlojošajai, ticošajai dvēselei piedod, to attaisno, izturas pret viņu tā, it kā tā būtu taisna, un mīl viņu tāpat kā savu Dēlu. Tādā veidā ticība tiek pielīdzināta par taisnību; un piedošanu saņēmusī dvēsele var iet uz priekšu no žēlastības uz žēlastību, no gaismas pretī vēl lielākai gaismai. Tā var līksmi izsaukties: “Viņš mūs izglāba, nevis taisnības darbu dēļ, ko mēs būtu darījuši, bet pēc savas žēlsirdības, ar mazgāšanu atdzimšanai un atjaunošanos Svētajā Garā, ko Viņš bagātīgi pār mums izlējis caur Jēzu Kristu, mūsu Pestītāju, lai, Viņa žēlastībā taisnoti, mēs kļūtu cerētās mūžīgās dzīvības mantinieki.” (Titus 3:5-7)

Tāpat vēl ir rakstīts: “Bet, cik Viņu uzņēma, tiem Viņš deva varu kļūt par Dieva bērniem, tiem, kas tic Viņa Vārdam, kas nav dzimuši ne no asinīm, ne no miesas iegribas, ne no vīra gribas, bet no Dieva.” (Jāņa 1:12,13) Jēzus paziņoja: “Ja cilvēks nepiedzimst no augšienes, neredzēt tam Dieva valstību.” (Jāņa 3:3) “Ja kāds neatdzimst ūdenī un Garā, netikt tam Dieva valstībā!” (Jāņa 3:5) [368] Mums paredzētais standarts nav zems; mums jākļūst par Dieva bērniem. Mēs tiekam glābti individuāli, katrs atsevišķi; un pārbaudījumu un bēdu dienā mums jābūt spējīgiem atšķirt, kurš cilvēks Dievam kalpo un kurš Viņam nekalpo. Mēs tiekam glābti personīgā ticībā mūsu Kungam Jēzum Kristum.

Daudzi pazaudē pareizo ceļu, domājot, ka viņiem pašiem jāsasniedz Debesis, ka viņiem jāiegūst kaut kas, lai nopelnītu Dieva labvēlību. Tie cenšas kļūt labāki ar savām personīgajām pūlēm un nemeklē palīdzību, bet tā viņi mērķi nekad nesasniegs. Vienīgo iespēju mums sagādājis Kristus, mirstot kā mūsu upuris, dzīvojot kā mūsu priekšzīme un kļūstot par mūsu lielo Augsto Priesteri. Viņš apliecina: “Es esmu ceļš, patiesība un dzīvība.” (Jāņa 14:6) Ja mēs ar savu piepūli spētu pavirzīties uz priekšu kaut vienu soli, tad Kristus vārdi nebūtu patiesi. Tomēr, ja pieņemam Jēzu, kļūst redzami arī labie darbi kā augļiem bagāts pierādījums, ka atrodamies uz dzīvības ceļa, ka Viņš ir mūsu ceļš un mēs esam izvēlējušies pareizo, kas ved uz Debesīm.

Viņš kļūst par mūsu taisnību

Kristus uzlūko garu, un, kad Viņš redz, ka mēs savas nastas nesam ticībā, tad Viņa pilnīgais svētums aizvieto mūsu nepilnību. Kad darām vislabāko, ko mēs spējam, Viņš kļūst par mūsu taisnību. Lai būtu pasaulē par gaismu, mums jāpieņem ikkatrs Dieva sūtītais gaismas stars. – Vēstule 33., 1889. [369]

58. “Tu esi atstājis savu pirmo mīlestību”

(Daļa no uzrunas Otsego, Mičiganā, 1890. gada 10. oktobrī, kas publicēta The Review and Herald, 1891. gada 3. februārī)

Uz Otsego ļaudīm es runāju, izmantojot Atklāsmes grāmatas 2. nodaļas 4. un 5. pantu: “Bet Man pret tevi ir tas, ka tu esi atstājis savu pirmo mīlestību. Tad nu pārdomā, no kā tu esi atkritis; atgriezies un dari pirmos darbus. Bet, ja ne, tad Es nākšu pie tevis un nostumšu tavu lukturi no tā vietas, ja tu neatgriezīsies.” (Atkl. 2:4,5) Cilvēkiem, kam šie vārdi adresēti, ir daudz izcilu īpašību, kuras atzinis arī Uzticīgais Liecinieks. “Bet,” Viņš saka, “man pret tevi ir tas, ka tu esi atstājis savu pirmo mīlestību.” Šis trūkums ir jānovērš, jo to nevar aizstāt pat visas citas labās īpašības. Tāpēc draudzei tiek dots padoms: “Tad nu pārdomā, no kā tu esi atkritis; atgriezies un dari pirmos darbus. Bet, ja ne, tad Es nākšu pie tevis un nostumšu tavu lukturi no tā vietas, ja tu neatgriezīsies.(..) Kam ir ausis, tas lai dzird, ko Gars saka draudzēm: tam, kas uzvar, Es došu ēst no [370] dzīvības koka, kas ir Dieva paradīzē.” (Atkl. 2:4-7)

Šie vārdi sevī ietver Uzticīgā Liecinieka brīdinājumus, rājienus, draudus un apsolījumus. Viņš ir Tas, kurš savā labajā rokā tur septiņas zvaigznes. “Septiņas zvaigznes ir septiņu draudžu eņģeļi, un septiņi lukturi ir septiņas draudzes.” (Atkl. 1:20)

Svērta svētnīcas svaros, šī draudze ir atrasta par vieglu, jo tā atstājusi savu pirmo mīlestību. Uzticīgais Liecinieks saka: “Es zinu tavus darbus un pūles, tavu pacietību un ka tu nevari panest ļaunus cilvēkus un esi pārbaudījis tos, kas saucas par apustuļiem, bet nav, un esi atradis tos par melkuļiem. Tev ir pacietība, tu esi grūtumu nesis Mana Vārda dēļ un neesi piekusis.” (Atkl. 2:2,3) Tomēr, neskatoties uz visu to, draudze ir atrasta par vieglu. Kas tad bija šis liktenīgais trūkums? – “Tu esi atstājis savu pirmo mīlestību.” - Vai tas neattiecas arī uz mums? Mūsu doktrīnas var būt pareizas; mēs varam ienīst viltus mācības un nepieņemt tos, kas nav uzticīgi pamatlikumiem; mēs varam strādāt ar nenogurstošu enerģiju; bet ar to vēl nepietiek. – Kādi ir mūsu motīvi? Kāpēc mēs vēl tiekam aicināti atgriezties? – “Tu esi atstājis savu pirmo mīlestību.”

Lai katrs draudzes loceklis iepazīstas ar šo svarīgo brīdinājumu un rājienu! Lai ikviens, kas cīnās par patiesību un diskutē par teorijām, pārdomā, vai viņš nav pazaudējis Kristus maigo mīlestību. Vai Kristus nav atstāts ārpus uzrunām un ārpus sirds? Vai nedraud briesmas, ka daudzi iziet misijas darbā, lai apliecinātu patiesību, neieaužot savās pūlēs Kristus mīlestību? Šis Uzticīgā Liecinieka svinīgais brīdinājums nozīmē daudz; tas prasa, lai jūs pārdomātu, no kā esat atkrituši un atgrieztos, un darītu pirmos darbus. “Bet, ja ne,” saka Uzticīgais Liecinieks, “tad Es nākšu pie tevis un nostumšu tavu lukturi no tā vietas, ja tu neatgriezīsies.” (Atkl. 2:5) Ak, kaut draudze saprastu, cik ļoti tai nepieciešama pirmās mīlestības degsme! Ja tās pietrūkst, tad viss cits labais vairs neko nedod. Aicinājumu atgriezties nevar atstāt neievērotu, nepakļaujot sevi briesmām. Nepietiek ar ticību patiesības teorijai. Šīs teorijas [371] sludināšana neticīgajiem jūs vēl nedarīs par Kristus lieciniekiem. Gaisma, kas iepriecināja jūsu sirdi, kad sapratāt šim laikam domāto vēsti, ir būtiskākais elements jūsu piedzīvojumos un darbā, bet tā ir pazudusi no jūsu sirds un dzīves. Kristus redz jūsu dedzības trūkumu un paziņo, ka jūs esat krituši un atrodaties bīstamā stāvoklī.

Par mīlestību un bauslību runājiet kopā

Parādot bauslības saistošās prasības, daudzi ir kļūdījušies, maz pieminēdami Kristus bezgalīgo mīlestību. Tie, kas ļaudīm sludina tik lielas patiesības un tik svarīgas reformas, nav izpratuši salīdzinošā Upura vērtību, kurā atklājas Dieva lielā mīlestība uz cilvēku. Mīlestība uz Jēzu un Jēzus mīlestība uz grēciniekiem ir izstumta no to cilvēku reliģiskajiem piedzīvojumiem, kam uzticēts sludināt Evaņģēliju, un cilvēces Glābēja vietā ir paaugstināts paša es. Bauslība tās pārkāpējiem jāsludina ne atšķirti no Dieva, bet kā Viņa prāta un rakstura atklāsme. Kā saules gaismu nevar atdalīt no saules, tāpat nav iespējams cilvēkam pareizi parādīt Dieva bauslību, ja par to runā, nenorādot uz dievišķo Autoru. Vēstnesim vajadzētu būt spējīgam paskaidrot: “Bauslībā ir izteikta Dieva griba; nāciet un paši pārbaudiet, ka bauslība tiešām ir, kā Pāvils to apliecina, – svēta, taisna un laba.” Tā norāj grēku un notiesā grēcinieku, bet tā arī rāda, ka pārkāpējam nepieciešams Kristus, kurš ir bagāts žēlastībā, laipnībā un patiesībā. Kamēr bauslība nevar atbrīvot no soda un prasa, lai grēcinieks samaksā visu savu parādu, Kristus ir apsolījis pilnībā piedot visiem, kas atgriežas un uzticas Viņa žēlastībai. Ikviena grēkus nožēlojoša, ticoša dvēsele var bagātīgi baudīt Dieva mīlestību. Grēka traipus var nomazgāt vienīgi salīdzinošā Upura asinis, tāpēc arī nācās upurēt To, kurš bija līdzīgs Tēvam. Neviena cita mazāka dāvana nebija derīga. Kristus darbs – Viņa dzīve, pazemošanās, nāve un pazudušā cilvēka aizstāvēšana – paaugstina bauslību un dara to godājamu.

Daudzas uzrunas par bauslības prasībām palikušas bez Kristus, un šī trūkuma dēļ patiesība [372] nav spējusi atgriezt cilvēkus. Bez Kristus žēlastības nav iespējams noiet pat vienu soli paklausībā Dieva likumiem. Cik nepieciešami tāpēc grēciniekam dzirdēt kaut ko par viņa Glābēja un Drauga mīlestību un spēku! Lai gan Kristus vēstnesim par bauslības prasībām jārunā skaidri un noteikti, tomēr tikpat droši jāuzsver, ka neviens nevar tikt attaisnots bez Kristus salīdzinošā upura. Bez Kristus atliek vienīgi nosodījums, bailes izraisoša briesmīgo dusmu nojauta, un beidzot pilnīga atšķirtība no Dieva klātbūtnes. Bet tas, kura acis tiks atvērtas, lai ieraudzītu Kristus mīlestību, iepazīsies ar līdzjūtības un žēlastības pilno Dieva raksturu. Par Viņu vairs nedomās kā par tirānisku, nepielūdzamu būtni, bet kā par tēvu, kurš ilgojas apskaut savas vainas atzīstošo dēlu. Tad grēcinieks priekā izsauksies tāpat kā dziesminieks: “Kā tēvs apžēlojas par bērniem, tā Kungs apžēlojas par tiem, kas Viņu bīstas.” (Ps. 103:13) Uzlūkojot Kristu Viņa patiesajā raksturā, dvēselē izgaist viss nemiers un bezcerība.

Trešās eņģeļa vēsts būtība

Daži mūsu brāļi izteikuši bažas, ka mēs par daudz kavējamies pie temata par taisnošanu ticībā, bet es lūdzu Dievu un ceru, ka cilvēki veltīgi neuztrauksies, jo šo mācību nav bīstami pasludināt tā, kā tā izcelta Rakstos. Ja mēs pagātnē nebūtu nokavējuši pareizi pamācīt Dieva ļaudis, tad tagad nebūtu vajadzības šai mācībai pievērst īpašu uzmanību. (..) Svētajos Rakstos dotie ārkārtīgi lielie un dārgie apsolījumi tika pazaudēti no redzesloka tieši tā, kā to vēlējās visas taisnības ienaidnieks. Viņš starp mums un Dievu ir atstājis savu tumšo ēnu, lai ļaudis nevarētu saskatīt Kunga patieso raksturu. Dievs par sevi ir skaidri teicis, ka Viņš “ir žēlīgs un sirdsmīlīgs Dievs, lēnprātīgs un liels žēlastībā un uzticībā.”

Vairāki man vēstulēs ir jautājuši, vai vēsts par taisnošanu ticībā ir trešā eņģeļa vēsts, un es esmu atbildējusi: “Tā ir trešās eņģeļa vēsts būtība.” – The Review and Herald, 1890. gada 1. aprīlī. [373]

59. Pilnīga paklausība kristū

(Raksts publicēts The Review and Herald, 1892. gada 1. novembrī)

“Redziet, ka cilvēks tiek taisnots no darbiem un ne no ticības vien.(..) Līdzīgi kā miesa bez gara ir nedzīva, tāpat arī nedzīva ir ticība bez darbiem.” (Jēkaba 2:24-26) Ticēt Jēzum ir svarīgi, jo, pateicoties Viņam jūs tiekat glābti, tomēr ir bīstami rīkoties tā, kā to dara daudzi, kas vienkārši apliecina: “Es esmu glābts.” Citi atkal saka: “Dariet labus darbus, tad jūs dzīvosiet!”– lai gan bez Kristus nevienam nav iespējams veikt labus darbus. Tāpat daudzi šodien apgalvo: “Ticiet, tikai ticiet un dzīvojiet!”– tomēr ticība un darbi iet roku rokā, un ticība ir cieši savienota ar personīgām pūlēm. Tagad Kungs no cilvēkiem neprasa mazāk kā no Ādama pirms viņa krišanas Paradīzē – pilnīgu paklausību un neaptraipītu taisnību. Dieva prasības žēlastības derībā ir tikpat aptverošas kā prasības Ēdenē – līdz pilnīgai saskaņai ar bauslību, kas ir svēta, taisna un laba. Evaņģēlijs bauslības prasības nesamazina, bet paaugstina un dara to godājamu. Jaunās Derības laikā Dievs no cilvēka neprasa neko mazāku kā Vecās Derības [374] laikā. Lai neviens nepieķeras neatgrieztai sirdij tik patīkamiem maldiem, ka Dievs pieņems katru godīgu dvēseli, lai kāda arī nebūtu tās ticība un cik nepilnīga dzīve. Dievs no saviem bērniem prasa pilnīgu paklausību.

Lai apmierinātu bauslības prasības, mūsu ticībai jāsatver Kristus taisnība un jāpieņem tā par savu taisnību. Savienībā ar Jēzu, pieņēmuši Viņa taisnību, mēs varam darīt Dieva darbus un būt par Kristus līdzstrādniekiem. Ja jūs padodaties ļaunuma straumei un nesadarbojaties ar Debesu spēkiem, savaldot grēku savā ģimenē un draudzē, lai tur vieta tiktu dota mūžīgajai taisnībai, tad jums nav ticības, kas darbojas mīlestībā un šķīsta dvēseli. Ar ticības starpniecību Svētais Gars darbojas sirdī, radot tur svētumu; bet, ja cilvēciskā būtne nesadarbojas ar Kristu, tad tas nav iespējams. Debesīm mēs varam tikt sagatavoti, vienīgi pateicoties Svētajam Garam, jo mums nepieciešama Kristus taisnība kā pilnvara, kas dod tiesības tuvoties Tēvam. Bet, lai saņemtu Kristus taisnību, mums ik dienas jāļaujas Gara pārveidojošajam iespaidam, tā kļūstot par dievišķās dabas dalībniekiem. Svētais Gars darbojas, lai padarītu cēlāku gaumi, svētotu sirdi un izdaiļotu visu cilvēku.

Uzlūkojiet Jēzu!

Lai dvēsele raugās uz Jēzu! “Redzi, Dieva Jērs, kas nes pasaules grēku.” (Jāņa 1:29) Neviens netiks spiests skatīties uz Kristu, bet aicinošā balss tikai sirsnīgi lūgs: “Uzlūko un dzīvo!” Raugoties uz Jēzu, mēs ievērosim, cik nesalīdzināma ir Viņa mīlestība, jo Viņš ieņēma vainīgā grēcinieka vietu, lai tam varētu pieskaitīt savu nevainojamo taisnību. Kad pārkāpējs redz savu Glābēju zem grēka lāsta mirstam pie krusta, kad tas sāk saprast Kristus piedodošo mīlestību, tad arī viņa sirdī pamostas mīlestība. Grēcinieks mīl Kristu tāpēc, ka Kristus viņu pirmais ir mīlējis, un [375] mīlestība ir bauslības piepildījums. Nožēlojošā dvēsele saprot, ka Dievs “ir uzticīgs un taisns, ka Viņš mums piedod grēkus un šķīsta mūs no visas netaisnības”. Dieva Gars strādā pie ticīgā cilvēka, darot to spējīgu iet no vienas paklausības pakāpes uz otru, no spēka uz arvien lielāku spēku, no žēlastības uz žēlastību Jēzū Kristū.

Dievs taisnīgi nosoda ikvienu, kas nepieņem Kristu par savu personīgo Pestītāju; bet Viņš piedod katram, kas ticībā nāk pie Viņa, un dod tam spēku darīt Dieva darbus, ticībā savienojoties ar Kristu. Par tādiem cilvēkiem Jēzus saka: “Es viņos un Tu Manī, ka viņi ir pilnīgi viens (šī vienība sniedz rakstura pilnību); lai pasaule atzīst, ka Tu Mani esi sūtījis un viņus esi mīlējis tāpat, kā Tu Mani esi mīlējis.” (Jāņa 17:23) Kungs ir sagādājis visu nepieciešamo, lai cilvēks brīvi un par velti saņemtu pestīšanu un varētu kļūt pilnīgs Viņā. Saskaņā ar Dieva nodomu visiem Viņa bērniem jāsaņem Taisnības Saules spožie stari, lai tiem būtu patiesības gaisma. Viņš pasaulei sagādājis pestīšanu par bezgalīgi dārgu cenu, dāvinot tai savu vienpiedzimušo Dēlu. Tāpēc apustulis jautā: “Viņš arī savu Dēlu nav taupījis, bet To par mums visiem nodevis, kā Viņš mums ar to nedāvinās visas lietas?” (Rom. 8:32) Līdz ar to, ja mēs neesam glābti, vainīgs nav Dievs, bet gan mēs, proti, mēs neesam sadarbojušies ar dievišķajiem spēkiem; mūsu prāts nav saskaņojies ar Dieva prātu.

Pasaules Glābējs savu dievību ietērpa cilvēka dabā, lai varētu aizsniegt cilvēci, jo kritušā Zemes iemītnieka glābšana bija iespējama vienīgi tad, ja dievišķais savienojās ar cilvēcisko. Lai starp Dievu un cilvēku atkal atjaunotos sakari, dievībai bija nepieciešams ietērpties cilvēka miesā. Cilvēkam bija vajadzīgs ārpus viņa un pāri viņam stāvošs spēks, kas to atjaunotu Dieva līdzībā; tomēr dievišķās palīdzības vajadzība nesamazināja paša cilvēka darbības nozīmi. No cilvēka tiek prasīta ticība, jo ticība darbojas mīlestībā un dara skaidrāku dvēseli. Ticība pieķeras Kristus nopelnam. Kungs [376] nevēlas, lai cilvēka spējas tiktu paralizētas, bet, lai tās, sadarbojoties ar Dievu, kļūtu derīgas labiem darbiem. Kungs nevēlas, ka tiktu iznīcināta mūsu griba, jo, tieši pateicoties gribai, mēs varam veikt darbu, ko Viņš no mums sagaida mājās un ārpus mājām. Viņš katram cilvēkam ir uzticējis savus pienākumus; un ikviens uzticīgs strādnieks izplata gaismu pasaulē, tāpēc ka ir savienojies ar Dievu, ar Jēzu Kristu un Debesu eņģeļiem šajā cēlajā pazudušo glābšanas darbā. Pateicoties šai savienībai, tas kļūst arvien gudrāks uzticēto pienākumu izpildē. Apliecinādams darbos to, ko viņā paveikusi dievišķā mīlestība, ticīgais garīgi aug. Tas, kurš kalpojot Meistaram, strādā atbilstoši uzticētajām spējām, kļūst par gudru celtnieku, jo viņš darbojas kā Kristus māceklis, vingrinoties veikt Dieva darbus. Tāds neizvairīsies no atbildības nastām, jo sapratīs, ka ikvienam savu spēju apjomā jāsekmē Dieva lieta, labprāt uzņemoties darba slodzi; un Jēzus, savukārt, neatstās savu paklausīgo kalpu, jo citādi smagā nasta to satriektu. Jums nevajag žēli noskatīties uz cilvēku, kurš nes lielas atbildības Dieva lietā, ja vien viņš ir uzticīgs un pareizi sadarbojas ar Kungu, jo dievišķo un cilvēcisko pūļu rezultātā darbs kļūst pilnīgs. Nožēlojams ir tas, kurš no atbildības izvairās un neizprot sava aicinājuma priekšrocības. [377]

60. Ticības un darbu attiecības

(Raksts publicēts Piezīmju lapās, Draudze, Nr. 5., Neipīrā, Jaunzelandē, 1893. gada 9. aprīlī.)

Brāli A.T. Džouns!
Es atrados kādā sanāksmē, kur bija sapulcējušies daudzi cilvēki. Šajā sapnī redzēju kā tu runā par ticību un par ticīgiem pieskaitāmo Kristus taisnību. Tu vairākas reizes atkārtoji, ka darbi neko nenozīmē, ka šeit nav nekādu nosacījumu. Tematu tu izklāstīji tādā gaismā, kas, kā es to zinu, daudziem liks apmulst un nostādīs nepareizās attiecības ticību un darbus. Tāpēc arī nolēmu Tev rakstīt. Tu šo tēmu izklāsti pārāk spēcīgi. Taisnošanai un svētošanai, kā arī Kristus taisnības saņemšanai ir nosacījumi. Es zinu, ko Tu ar to domā, bet daudzu prātā Tu atstāj nepareizu iespaidu. Lai gan labi darbi neizglābs nevienu dvēseli, tomēr nevienai dvēselei nav iespējams izglābties bez labiem darbiem. Dievs mūs glābj saskaņā ar likumu, ka mums jālūdz, ja vēlamies saņemt, jāmeklē, ja gribam atrast, un jāklauvē, ja vēlamies, lai durvis atveras. [378]

Kristus apliecina, ka ir gatavs izglābt katru, kas vien pie Viņa nāk. Viņš visus aicina, sakot: “Kas nāk pie Manis, to es tiešām neatstumšu.” (Jāņa 6:37) Īstenībā Tu šos tematus izproti tāpat kā es, tomēr, par tiem runājot, Tavs izteiksmes veids liek prātam apmulst. Un pēc tam, kad Tu tik radikāli esi paudis savas domas par darbiem, bet vēlāk par šo tēmu tiec jautāts, Tu vairs pats to tik skaidri neapzinies un arī citiem nespēj precīzi paskaidrot, jo starp šiem apgalvojumiem un personīgo ticību un principiem nevari atrast īstu saskaņu.

Kāds jauneklis gāja pie Jēzus un jautāja: “Labais Mācītāj, ko man būs darīt, lai iemantoju mūžīgu dzīvību?” (Markus 10:17) Un Kristus viņam atbildēja: “Kāpēc tu Mani sauc labu? Neviens nav labs kā vienīgi Dievs. Bet, ja tu gribi dzīvībā ieiet, tad turi baušļus.” Tas atkal jautāja: “Kādus?” Jēzus dažus citēja, un jauneklis Viņam sacīja: “Visu to esmu turējis no savas jaunības, kā man vēl trūkst?” Tad Jēzus sacīja: “Ja tu gribi būt pilnīgs, tad noej, pārdod visu, kas tev ir, un atdod to nabagiem; tad tev būs manta Debesīs; un tad nāc un staigā Man pakaļ.” – Šeit ir nosacījumi, un Bībele ir pilna ar tādiem nosacījumiem. “Bet, kad jauneklis dzirdēja šos vārdus, viņš aizgāja noskumis, jo tam bija daudz mantas.” (Mat. 19:17.20-22)

Lietas, kas jāievēro

Kad Tu saki, ka nav nosacījumu, – un daži tādi izteicieni ir ar visai plašu nozīmi, – tu radi grūtības izpratnē, tāpēc atsevišķi cilvēki Tavos spriedumos neredz saskaņu. Viņi neizprot, kā Tevis teikto savienot ar Dieva Vārda skaidrajām liecībām. Lūdzu, esi piesardzīgs! Šie spēcīgie apgalvojumi attiecībā uz darbiem mūs nestiprina. Tavi izteicieni mūsu pozīcijas padara nedrošas, jo būs daudzi, kas Tevi uzskatīs par ekstrēmistu un līdz ar to neieklausīsies bagātīgajās atziņās, ko Tu tiem vari sniegt jautājumos, kas tiem būtu jāsaprot.(..) Mans brāli, prātam šo lietu ir grūti [379] aptvert, tāpēc neieved ļaudis apmulsumā ar domām, kas nesaskan ar Vārdu! Lūdzu, ņem vērā, ka, Kristum sludinot, daudzi mācekļi savā nezināšanā vēl bija visai nožēlojami, bet, kad pār tiem nāca Jēzus apsolītais Svētais Gars, kas arī svārstīgo Pēteri padarīja par ticības varoni, ak, kāda pārmaiņa notika viņa raksturā! Tāpēc ar pārspīlētiem izskaidrojumiem vai izteicieniem neliec uz ceļa nevienu oli, pie kura varētu paklupt ticībā vāja dvēsele. Vienmēr esi izturēts, mierīgs, nopietns un pamatots. Nevienā jautājumā nenoej galējībās, bet stāvi uz droša pamata. Ak, dārgo, dārgo Pestītāj! “Kam ir mani baušļi un kas viņus tur, tas Mani mīl; bet, kas Mani mīl, to Mans Tēvs mīlēs un Es to mīlēšu un tam parādīšos.” (Jāņa 14:21)

Īstā pārbaude ir darīt to, ko pavēlējis Kristus. Tas ir pierādījums cilvēciskās būtnes mīlestībai uz Jēzu, un cilvēks, kurš dara Kristus prātu, ar saviem paklausības, skaidrības un rakstura svētuma augļiem pasaulei nodos praktisku liecību.(..)

Ak, mans brāli, staigā uzmanīgi kopā ar Dievu! Un atceries, ka dažu acis Tevi cieši vēro, gaidot, ka Tu nesasniegsi mērķi, paklupsi un kritīsi. Bet, ja Tu pazemībā stipri pieķersies Jēzum, tad viss būs labi.(..)

Kristus skolā mēs nekad nevaram būt absolventi. Mums jāstrādā pēc saskaitīšanas plāna, un Kungs darbosies pēc reizināšanas plāna. Bet dzīvot pēc saskaitīšanas plāna, kas iespējams, pateicoties Kristus žēlastībai, nozīmē nepārtrauktu uzcītību, jo tikai tad būs droša mūsu aicināšana un izredzēšana.(..) “Jo, to darīdami, jūs nekad neklupsiet. Tas lielā mērā veicinās jūsu ieiešanu mūsu Kunga un Pestītāja valstībā.” (1.Pēt. 1:10,11) – Vēstule 44, 1893. gads.

Nekādu kompromisu ar grēku

Lai mani brāļi ļoti uzmanās, stāstot ļaudīm par ticību un darbiem; lai sargās [380] kādu ievest apmulsumā! Cilvēki ir jāpamudina būt čakliem labos darbos. Viņus vajadzētu pamācīt, kā gūt sekmes, kā kļūt skaidriem un kad viņu dāvanas var būt patīkamas Dievam. Visam pamatā ir Kristus asiņu nopelns. Ļaudīm ir jāsniedz noteiktas, skaidras vēstis, un jānorāj katrs ļaunuma izpausmes veids.

Ja kādas draudzes eņģelim dots līdzīgs uzdevums tam, kādu saņēma Efezas draudzes eņģelis, tad lai no cilvēciskajiem darbiniekiem atskan vēsts, kas norāj vieglprātību, atkrišanu un grēku, tā ka ļaudis tiek vadīti uz atgriešanos un grēku nožēlu. Nekad necentieties kādu grēku apklāt, jo vēstī, kas satur rājienu, kā pirmais un pēdējais jāpasludina Kristus, jo Viņš ikvienai dvēselei nozīmē visu.

Viņa spēks gaida, lai to pieprasītu tie, kas vēlas uzvarēt. Rājiena nesējam savi klausītāji jāiedvesmo sākt cīņu par uzvaru. Tie jāiedrošina, lai cenšas atbrīvoties no katra grēcīga ieraduma, no katras sliktas īpašības, pat tad, ja sevis aizliegšana līdzinātos labās acs izraušanai vai labās rokas nociršanai no miesas. Nepieļaujiet nekādu piekāpšanos vai kompromisu attiecībā uz ļaunajiem ieradumiem vai grēcīgu rīcību. – Manuskripts Nr. 26-a, 1892. gads

Sadarbība ar Dievu

Cilvēkam ir jāsadarbojas ar Dievu, izlietojot visas Viņa piešķirtās spējas. Tas nedrīkst palikt neziņā par pareizajiem pamatlikumiem ēšanā un dzeršanā, kā arī visos pārējos dzīves ieradumos. Kungs vēlas, lai Viņa cilvēciskie pārstāvji uz Zemes vienmēr un visur darbotos kā saprātīgas, atbildīgas būtnes.(..)

Mēs nevaram pieļaut nevērīgu izturēšanos ne pret vienu Dieva sniegto gaismas staru. Kūtrums tur, kur vajadzīga uzcītība, ir grēks. Cilvēciskajam pārstāvim jāsadarbojas ar Dievu un jāvalda pār pakļautībā turamajām kaislībām. Tāpēc lūgšanās nenogurstoši jāsauc uz Kungu, lai pastāvīgi saņemtu žēlastību sava gara, temperamenta un rīcības pārvaldīšanai. Pateicoties Kristus žēlastībai, [381] ikviens var uzvarēt, bet būt par uzvarētāju nozīmē vairāk, nekā daudzi to saprot.

Dieva Gars atbildēs uz katras grēkus nožēlojošas sirds saucienu, jo nožēla ir Dieva dāvana un pierādījums, ka Kristus dvēseli velk pie sevis. Bez Kristus mēs neko nevaram nožēlot, tāpat kā bez Viņa nevaram saņemt piedošanu, tomēr ikvienam Zemes iemītniekam, kuru pilda cilvēciskas kaislības un lepnums, tieša iešana pie Jēzus, uzticoties Viņam visās lietās, prasa pazemošanos.(..)

Lai neviens neizsaka domas, ka lielajā cīņā par uzvaru cilvēkam jādara pavisam maz vai nemaz, jo Dievs bez cilvēka līdzdalības tā labā neko nedarīs. Bet, lai neviens arī nesaka, ka Jēzus jums palīdzēs tikai pēc tam, kad jūs no savas puses būsiet darījuši visu iespējamo. Kristus ir paziņojis: “Bez Manis jūs nenieka nespējat darīt.” (Jāņa 15:5) No sākuma līdz galam cilvēkam jābūt Kristus līdzstrādniekam. Ja Svētais Gars nedarbosies sirdī, tad mēs kļūdīsimies un kritīsim ikkatrā solī. Cilvēka pūles vienas pašas ir pilnīgi bezvērtīgas; bet sadarbība ar Kristu nozīmē uzvaru. Mums pašiem sevī nav spēka nožēlot grēku. Nesaņemot dievišķo palīdzību, mēs nespējam spert pirmo soli pretī savam Glābējam. Viņš saka: “Es esmu Alfa un Omega, sākums un gals” (Atkl. 21:6) ikvienas dvēseles glābšanā.

Bet, lai gan Kristus būtībā ir viss, mums ikviens cilvēks tomēr jāiedrošina būt nenogurdināmi čaklam. Mums pašiem jācenšas, jācīnās, jāpieliek pārcilvēciskas pūles, jāpaliek nomodā un jālūdz, jo pretējā gadījumā viltīgais ienaidnieks mūs uzvarēs. Spēks un žēlastība, kas garantē uzvaru, nāk no Dieva, tāpēc mums visu laiku jāpaļaujas uz Jēzu, kurš spēj pilnībā izglābt visus, kas caur Viņu nāk pie Dieva. Nekad neatstājiet iespaidu, ka cilvēkam no savas puses jādara maz vai nemaz; labāk māciet cilvēkus sadarboties ar Dievu, lai tie kļūtu par uzvarētājiem.

Lai neviens nesaka, ka jūsu darbam Dieva priekšā nav nekādas nozīmes. Tiesā spriedumu pasludinās, ņemot vērā to, kas darīts, vai – kas palicis nepadarīts. (Mat. 25:34-40)

No Dieva žēlastības saņēmēja tiek prasīta piepūle un darbs, [382] jo tie ir augļi, kas nosaka koka raksturu. Lai gan cilvēka labajiem darbiem bez ticības Jēzum nav vairāk vērtības nekā Kaina upurim, tomēr, apklāti ar Kristus nopelnu, tie liecina, ka to darītājs ir cienīgs iemantot mūžību. Tas, ko pasaule uzskata par morāli, neatbilst dievišķajam standartam, un Debesīs to vērtē ne vairāk kā Kaina upuri. – Manuskripts Nr. 26-a., 1892. gadā.

Pakļaujoties Svētajam Garam

Ikviens, kas saprot, ko nozīmē būt kristietim, šķīstīs sevi no visa, kas viņu vājina un aptraipa. Tas katru ieradumu saskaņos par patiesības Vārda prasībām un ne tikai ticēs glābšanai, bet, pakļaujoties Svētā Gara pārveidojošajai varai, ar bijību un drebēšanu pūlēsies, lai to panāktu. – The Review and Herald, 1888. gada 6. martā.

Jēzus pieņem mūsu apņemšanos

Kad sirds vēlas paklausīt Dievam, un cilvēks cenšas sasniegt šo mērķi, tad Jēzus tādu vēlēšanos un pūles pieņem kā cilvēka labāko kalpošanu un trūkumu aizstāj ar savu dievišķo nopelnu. Tomēr Viņš neatzīs tos, kas apgalvo, ka tic Kristum, bet neņem vērā Viņa Tēva baušļus. Par ticību ir dzirdēts daudz, bet mums vajadzētu vairāk dzirdēt par darbiem. Praktizējot bezrūpīgu, piekāpīgu reliģiju, kas nepazīst krustu, ļaudis pieviļ paši savas dvēseles, jo Jēzus saka: “Ja kas grib Man sekot, tas lai aizliedz sevi un ņem savu krustu un seko Man.” – The Signs of the Times, 1890. gada 16. jūnijā. [383]

61. Kristus – vēsts centrs

(Raksts publicēts The Review and Herald, 1894. gada 20. martā)

Trešā eņģeļa vēsts aicina pievērst uzmanību ceturtā baušļa Sabatam, un šī patiesība ir jāsludina pasaulei, tomēr ārpus trešās eņģeļa vēsts nedrīkst atstāt Jēzu Kristu, kurš ir šīs vēsts centrs un pamats. Daudzi, kas iesaistījušies mūsu laikā veicamajā darbā, Kristum atvēlējuši otro vietu, priekšplānā izvirzot teorijas un argumentus. Kunga godība, kas Mozu iepazīstināja ar dievišķo raksturu, it kā netiek tā uzsvērta. Kungs Mozum sacīja: “Es visai savai godībai likšu iet garām tavā priekšā.” (2.Moz. 33:19) “Un Kungs gāja tam garām un Viņš sauca: ”Tas Kungs, Kungs, apžēlošanās un žēlastības Dievs, pacietīgs un bagāts žēlsirdībā un uzticībā, kas tūkstošiem saglabā žēlastību, piedod noziegumus, pārkāpumus un grēkus, bet arī neatstāj nevienu nesodītu.”” (2.Moz. 34:6,7)

Šķiet, ka daudziem mūsu darbiniekiem acu priekšā ir kāds aizsegs, tā ka viņi, norādot uz bauslību, nav spējuši saskatīt Jēzu un nav [384] uzsvēruši patiesību, ka tur, kur grēks vairojies, žēlastība vēl vairāk vairojusies. Pie Golgātas krusta sastapās žēlastība un patiesība, taisnība un miers skūpstīja viens otru. Tāpēc grēciniekam pastāvīgi jāraugās uz Golgātu un ar vienkāršu maza bērna ticību jāpaļaujas uz Kristus nopelnu, pieņemot Viņa taisnību un uzticoties Viņa žēlastībai. Patiesības lietas aizstāvjiem Kristus taisnību vajadzētu atklāt ne kā jaunu gaismu, bet kā dārgu gaismu, kas kādu laiku ir bijusi pazaudēta no ļaužu redzesloka. Kristus ir jāpieņem par personīgo Pestītāju, tad Viņš mums pieskaitīs savu dievišķo taisnību. Atkārtosim un uzsvērsim atziņas, par kurām runāja Jānis: “Šī ir tā mīlestība, nevis, ka mēs esam mīlējuši Dievu, bet ka Viņš mūs mīlējis un sūtījis savu Dēlu, lai izpirktu mūsu grēkus.” (1.Jāņa 4:10)

Dieva mīlestībā atklājas dārgās patiesības visapbrīnojamākais aspekts; tur draudzei un pasaulei ļauts skatīt Kristus žēlastības bagātības. “Jo tik ļoti Dievs pasauli mīlējis, ka Viņš devis savu vienpiedzimušo Dēlu.(..)” (Jāņa 3:16) – Ak, kas tā par mīlestību! Cik apbrīnojama un neizmērojama ir mīlestība, kas Kristum lika mirt par mums, kad mēs vēl bijām grēcinieki! Ak, kādu zaudējumu cieš dvēsele, kas, saprotot bauslības stingrās prasības, tomēr nesaskata Kristus žēlastību, kura savā vērtībā ir daudz, daudz pārāka! Ir jau taisnība, ka bauslība, ja to pasludina kā patiesību Jēzū, atklāj Dieva mīlestību, tomēr katrā uzrunā daudz vairāk vajadzētu kavēties pie vainīgajai pasaulei Kristū pasniegtās dāvanas. Ja patiesība tiek parādīta auksti un bez dzīvības, tad nebrīnīsimies, ka tā nav aizkustinājusi sirdis. Nav ko brīnīties, ka piezogas neticība Dieva apsolījumiem, ja sludinātāji un citi darbinieki līdz ar Dieva bauslību nav spējuši atklāt Jēzu. Tiem daudz biežāk būtu vajadzējis pārliecināt ļaudis, ka Dievs “jau savu paša Dēlu nav saudzējis, bet To par mums visiem nodevis nāvē. Kā tad Viņš līdz ar To mums nedāvinās visas lietas?” (Rom. 8:32)

Sātans ir apņēmies neļaut cilvēkiem saskatīt Dieva mīlestību, kas pazudušās pasaules glābšanai Viņam lika atdot savu vienpiedzimušo Dēlu; jo tā ir Dieva laipnība, kas cilvēku vada [385] uz atgriešanos. Ak, kā lai mēs pasauli iepazīstinām ar šo dziļo un dārgo mīlestību? To nevar panākt ne ar kādiem citiem līdzekļiem, kā vienīgi izsaucoties: “Redziet, kādu mīlestību Tēvs mums ir parādījis, ka tiekam saukti Dieva bērni!” (1.Jāņa 3:1) Teiksim grēciniekiem: “Redzi, Dieva Jērs, kas nes pasaules grēku!” (Jāņa 1:29) Norādot uz Jēzu kā Tēva pārstāvi, mēs spēsim izklīdināt ēnas, kurām sātans ir licis nākt pār mūsu taku, lai mēs neizprastu Dieva neizsakāmo mīlestību un žēlastību, kas atklājusies Jēzū Kristū.

Skatieties uz krustu!

Skatieties uz Golgātas krustu! Tas nepārtraukti liecina par Debesu Tēva bezgalīgo mīlestību un neizmērojamo žēlastību. Ak, kaut visi varētu atgriezties un darīt savus pirmos darbus! Tad draudzes locekļi Dievu mīlētu pāri pār visu un savus tuvākos ka sevi pašus. Efraims tad neapskaustu Jūdu, un Jūda nekaitinātu Efraimu. Tad būtu novērsta šķelšanās, un Israēla robežās vairs nedzirdētu skarbo strīdus troksni. Nepelnīti sniegtās Dieva žēlastības spēkā visi censtos saskaņoties ar Kristus lūgšanu, lai Viņa mācekļi būtu viens, kā Viņš ar Tēvu ir viens. Dvēselē pastāvīgi valdītu miers, mīlestība, žēlastība un labvēlība, un Uzticīgajam Lieciniekam vairs nevajadzētu sacīt: “Man pret tevi ir tas, ka tu esi atstājis savu pirmo mīlestību.” (Atkl. 2:4) Dieva ļaudis tad paliktu Kristū; viņos atklātos Jēzus mīlestība un viens Gars atdzīvinātu visas sirdis, atjaunojot tās Kristus līdzībā un darot savstarpēji līdzīgas. Kā dzīvi zari pie patiesā Vīnakoka visi būtu vienoti ar Kristu, viņu dzīvo Galvu. Kristus mājotu ikkatrā sirdī, vadot, iepriecinot, svētījot un parādot pasaulei savu sekotāju vienotību, kas liecinātu, ka atlikuma draudze ir saņēmusi Debesu pilnvaras. Kristus draudzes vienotība būtu pierādījums, ka Dievs ir sūtījis pasaulē savu vienpiedzimušo Dēlu. [386]

Kad Dieva tautā būs panākta Gara vienprātība, tad no ikkatras sirds tiks izraidīts viss farizejiskums un visa paštaisnība, kas bija jūdu tautas grēks. Katra atsevišķā Kristus miesas locekļa dzīvē būs redzams Viņa darbs, un Viņa ļaudis būs kā jauni trauki, kuros Kungs varēs ieliet savu jauno vīnu; un jaunais vīns šos traukus nesaplēsīs. Tad Dievs atklās gadsimtiem ilgi pastāvošo noslēpumu. Viņš darīs zināmu “cik vareni liela ir šī noslēpuma godība pagānu starpā, proti, Kristus jūsos, apskaidrošanas cerība”. (Kol. 1:27; – citēti ari 28,29.pp)

Jēzus nāca dot cilvēka dvēselei Svēto Garu, kas sirdī izlietu Dieva mīlestību; bet ir neiespējami ar Garu apveltīt ļaudis, kuri nelokāmi paliek savos uzskatos, kuru mācības ir šabloniskas un nemainīgas, kuri staigā, vadoties no cilvēku tradīcijām un likumiem kā jūdi Kristus dienās. Tie ļoti pedantiski pildīja draudzes rituālus un ievēroja noteiktas formas, bet bija pazaudējuši vitalitāti un reliģisku nodošanos. Jēzus tos salīdzināja ar sakaltušas ādas traukiem. Viņu sirdis nevarēja uzņemt Kristus evaņģēliju, jo evaņģēlijam tur vienkārši nebija vietas. Viņi nevarēja būt jauni trauki, kuros Kristum būtu iespējams ieliet jauno vīnu. Tādēļ Jēzus savām patiesajām un dzīvajām atziņām bija spiests meklēt traukus citur – ne starp rakstu mācītājiem un farizejiem. Viņš vēlējās atrast cilvēkus, kuri ilgojās pēc sirds atjaunošanas. Viņš nāca, lai ikvienam dotu jaunu sirdi, kā par to liecina Viņa vārdi: “Es jums došu jaunu sirdi”. Bet paštaisnais cilvēks kā tajā laikā, tā tagad neizjūt vajadzību pēc jaunas sirds. Jēzus pagāja garām farizejiem un rakstu mācītājiem, jo tie nedomāja, ka viņiem būtu vajadzīgs Pestītājs. Viņi bija iegrimuši tukšās formās un ceremonijās. Šos norādījumus kādreiz ieviesa pats Kristus; tie bija pilni vitalitātes un garīga skaistuma, bet jūdi bija pazaudējuši tur atrodamo garīgo dzīvību un pēc tam pieķērušies mirušām formām. Atkāpušies no dievišķajiem ieteikumiem un pavēlēm, tie zaudēto tiecās [387] aizstāt, ar savu cilvēcisko prasību pavairošanu un centību tās padarīt stingrākas par Dieva likumiem; un, jo stingrākas tās kļuva, jo mazāk to ievērotājos atklājās mīlestība un Dieva Gars. Kristus sacīja ļaudīm: “Uz Mozus krēsla ir apsēdušies rakstu mācītāji un farizeji. Visu, ko tie jums saka, to dariet un turiet, bet pēc viņu darbiem nedariet. Jo tie gan māca, bet paši to nedara. Jo tie sasien smagas nastas un liek tās cilvēkiem uz pleciem, bet paši tās negrib ne ar pirkstu pakustināt. Bet tie dara visus savus darbus tikai tādēļ, lai ļaudis tos redzētu. Tie darina sev platas lūgšanu siksnas un drēbēm garus pušķus. Tie mīl mielastos sēdēt goda vietās un sinagogās pirmajos krēslos un ka ļaudis tirgus laukumos tos sveicina un sauc par rabi.” “Vai jums, rakstu mācītāji un farizeji, jūs liekuļi! Jo jūs dodat desmito tiesu no mētrām, dillēm un ķimenēm un atstājat bez ievērības svarīgāko bauslībā: tiesu, žēlastību un ticību. Šo jums bija darīt un to neatstāt.” (Mat. 23:2-7;23)

Atlikuma draudzei jāiet cauri līdzīgiem piedzīvojumiem kā jūdiem; un Uzticīgajam Lieciniekam, kas staigā starp septiņiem zelta lukturiem, ir svinīga vēsts saviem ļaudīm. Viņš saka: “Man pret tevi ir tas, ka tu esi atstājis savu pirmo mīlestību. Tad nu pārdomā, no kā tu esi atkritis; atgriezies un dari pirmos darbus. Bet, ja ne, tad Es nākšu pie tevis un nostumšu tavu lukturi no tā vietas, ja tu neatgriezīsies.” (Atkl. 2:4,5) Draudzē ir samazinājusies dievišķā mīlestība un rezultātā ar jaunu spēku atdzimusi pašmīlība. Pazaudējot mīlestību uz Dievu, ir izzudusi arī mīlestība starp brāļiem. Draudze var pilnībā atbilst aprakstam, kāds dots par Efezas ticīgajiem, un tomēr būt bez dzīvas dievbijības. Par tādiem ļaudīm Jēzus sacīja: “Es zinu tavus darbus un pūles, tavu pacietību un ka tu nevari panest ļaunus cilvēkus un esi pārbaudījis tos, kas saucas par apustuļiem, bet nav, un esi atradis tos par melkuļiem. Tev ir pacietība, tu esi grūtumu panesis Mana Vārda dēļ [388] un neesi piekusis. Bet man pret tevi ir tas, ka tu esi atstājis savu pirmo mīlestību.” (Atkl. 2:2-4)

Šim laikam par pietiekoši labu tiek uzskatīta legālistiska reliģija, bet tā ir kļūda. Kristus pārmetums farizejiem attiecas arī uz tiem, kuru sirdīs izdzisusi pirmā mīlestība. Auksta, legālistiska reliģija nekad dvēseles nenovedīs pie Kristus; jo tā ir bez mīlestības, bez kristietības gara. Paštaisnā garā organizētas lūgšanas un gavēņi Dievam ir pretīgi. Svinīgi dievkalpojumi, stingra reliģisko ceremoniju kārtības uzturēšana, ārēja pazemība un iespaidīgi upuri – tas viss pasaulei dod liecību, ka šo ieradumu ievērotāji sevi uzskata par taisniem. Minētās darbības pievērš uzmanību stingrajam pienākumu pildītājam un it kā saka: šim cilvēkam ir tiesības uz Debesīm. Tomēr tie ir maldi. Ar darbiem mēs nenopirksim sev vietu Debesīs, tomēr visiem, kas tic, pilnīgi pietiekošs ir Dieva pienestais lielais Upuris. Kristus mīlestība ticīgajam sniegs jaunu dzīvību. Tas kurš dzers ūdeni no dzīvības Avota, tiks piepildīts ar valstības jauno vīnu. Paļaujoties uz Kristu, ticīgais sāks vadīties no īstā gara un pareizajiem motīviem; un no tā, kas uzlūkos Kristu, savas ticības Iesācēju un Pabeidzēju, izstaros laipnība un Debesīm raksturīgs noskaņojums. Skatieties uz Dievu un ne uz cilvēkiem! Dievs ir jūsu Debesu Tēvs, kurš gatavs pacietīgi panest cilvēciskos trūkumus, tos piedot un dziedināt. “Šī ir mūžīgā dzīvība, ka viņi atzīst Tevi, vienīgo patieso Dievu, un To, ko Tu esi sūtījis, Jēzu Kristu.” (Jāņa 17:3) Uzlūkojot Jēzu, jūs tiksiet pārvērsti, līdz ienīdīsiet savu agrāko lepnību, savu iepriekšējo iedomību un sevis vērtēšanu, savu paštaisnību un neticību. Tad jūs šos grēkus atmetīsiet kā nevērtīgu nastu un staigāsiet sava Dieva priekšā pazemīgi, lēnprātīgi un uzticīgi. Jūs praktizēsiet mīlestību, pacietību, laipnību, žēlastību un katru labu tikumu, lai beidzot atrastu savu vietu starp attaisnotajiem, svētajiem ļaudīm. [389]

62. Taisnots ticībā

(Raksts publicēts The Bible Students’ Library grāmatu sērijā, 1893. gada aprīlī)

Piedodot grēciniekam, Dievs to atbrīvo no pelnītā soda un izturas pret viņu tā, it kā tas nemaz nebūtu grēkojis; Viņš tam atjauno dievišķo labvēlību un Kristus nopelnā attaisno. Pārkāpējs no soda var tikt atbrīvots, vienīgi ticot salīdzināšanai, ko sagādājis Dieva mīļotais Dēls, kurš kļuva par vainīgās pasaules grēku upuri. Neviens, lai arī ko tas darītu, nevar tikt attaisnots savu paša darbu dēļ. Atbrīvot no grēka vainas, no bauslības lāsta un no soda par pārkāpumiem var vienīgi Kristus ciešanu, nāves un augšāmcelšanās spēks. Vienīgais nosacījums taisnības iegūšanai ir ticība, kas sevī ietver pilnīgu uzticēšanos Dievam.

Daudzi vārdos apliecina ticību Kristum, bet neko nezin par pilnīgu, dzīvu uzticēšanos, kas tiem piešķirtu krustā sistā un no kapa iznākušā Pestītāja nopelnu. Par šo vārdos pastāvošo ticību Jēkabs saka: “Tu tici, ka ir viens Dievs, un dari labi; arī ļaunie gari tic un dreb. Bet vai tu gribi zināt, tukšais cilvēk, ka ticība bez darbiem ir nedzīva?” (Jēk. 2:19,20) Citi atzīst, ka Kristus ir pasaules Pestītājs, un tomēr [390] turas savrup no Viņa, neatgriežas no grēkiem un nepieņem Viņu par savu personīgo Glābēju. Viņu ticību veido vienkārša piekrišana patiesībai ar prātu, bet, tā kā patiesība nav uzņemta sirdī, tā nevar svētot dvēseli un pārveidot raksturu. “Jo, kurus viņš sākumā nozīmējis, tos Viņš nolēmis darīt līdzīgus sava Dēla tēlam, lai Viņš būtu pirmdzimtais daudzu brāļu starpā. Bet, kurus Viņš iepriekš nolēmis atpestīt, tos viņš arī aicinājis; un, kurus Viņš aicinājis, tos Viņš arī taisnojis; bet, kurus Viņš taisnojis, tos Viņš arī pagodinājis.” (Rom. 8:29,30) Aicināšana un taisnošana nav viens un tas pats. Aicināšana ir grēcinieka vilkšana pie Kristus, un tas ir darbs, kuru cilvēka sirdī veic Svētais Gars, pārliecinot par grēku un lūdzot atgriezties.

Daudziem nav skaidri pirmie soļi glābšanas darbā. Grēku nožēla un atgriešanās tiek uzskatīta par grēcinieka pienākumu, kas tam pašam jāveic, lai drīkstētu nākt pie Kristus. Viņi domā, ka pārkāpējam pašam jāgādā, lai kļūtu cienīgs saņemt Dieva žēlastības svētības. Bet, lai gan tā ir patiesība, ka pirms piedošanas vajadzīga nožēla un atgriešanās, jo Dievs pieņem tikai salauztu un sagrauztu sirdi, tomēr grēcinieks pats nevar sevi novest līdz nožēlai, ne arī sagatavoties, lai ietu pie Kristus. Turklāt, ja grēcinieks nenožēlo, Dievs tam nevar piedot, tāpēc ir jāizšķir jautājums, vai nožēlu un atgriešanos panāk grēcinieks, vai tā ir Dieva dāvana. Vai grēciniekam jānogaida, līdz to piepilda sirdsapziņas pārmetumi par grēku, pirms tas var doties pie Kristus? Jau pats pirmais solis pretī Jēzum tiek sperts Dieva Gara aicinājuma spēkā, un, kad cilvēks atsaucas šai pievelkošajai varai, viņš iet pretī Kristum, lai nožēlotu savus grēkus un atgrieztos.

Grēcinieks tiek attēlots ar pazudušo avi, bet tāda avs nekad nevar atgriezties, ja gans to neuzmeklē un neatved atpakaļ ganāmpulkā. Neviens cilvēks pats nevar nožēlot un padarīt sevi cienīgu saņemt taisnošanas svētības. Kungs Jēzus pastāvīgi cenšas ietekmēt likumu pārkāpēja prātu, lai viņa uzmanību pievērstu sev –Dieva Jēram, kas atņem pasaules grēkus. [391] Mēs nespējam veikt nevienu soli pretī garīgai dzīvībai, ja Jēzus mūs nevelk un nepiešķir spēku, ja Viņš nevada uz grēku nožēlu un atgriešanos, ko, savukārt, vairs nevajadzētu nožēlot.

Augsto priesteru un saduķeju priekšā Pēteris skaidri apliecināja, ka nožēla ir Dieva dāvana. Runādams par Kristu, viņš sacīja: “Dievs Viņu paaugstinājis sev pa labo roku par Valdnieku un Pestītāju, lai vestu Israēlu pie atgriešanās un grēku piedošanas.” (Ap.d. 5:31) Nožēla nav mazāka Dieva dāvana kā piedošana un taisnošana, un to var saņemt tikai tad, kad Kristus to piešķir. Ja mēs tiekam vilkti pie Jēzus, tad – tikai pateicoties Viņa spēkam. Sagrauzta gara dāvana, tāpat kā taisnošana, nāk no Viņa.

Ticības nozīme

Pāvils raksta: “Bet taisnība, kas tiek iegūta ticībā, saka tā: nesaki savā sirdī: kas uzkāps debesīs? – tas ir, lai novestu zemē Kristu, – nedz arī: kas nokāps bezdibenī? – tas it, lai uzceltu Kristu no miroņiem, – bet kā viņa saka? – Tuvu pie tevis ir tas vārds, tavā mutē un tavā sirdī, – proti, ticības vārds, ko mēs sludinām. Jo, ja tu ar savu muti apliecināsi Jēzu par Kungu un savā sirdī ticēsi, ka Dievs viņu uzmodinājis no miroņiem, tu tiksi izglābts. Jo ar sirds ticību panākama taisnība un ar mutes liecību pestīšana.” (Rom. 10:6-10)

Glābjošai ticībai nav gadījuma raksturs. Tā nav tikai piekrišana ar prātu. Tā ir sirdī iesakņojusies pārliecība, kas pieņem Kristu kā personīgo Pestītāju, zinot, ka Viņš spēj izglābt ikvienu, kurš caur Viņu nāk pie Dieva. Ja tu tici, ka Jēzus izglābs citus, bet neglābs tevi, tad tev nav īstas ticības, jo īsta ticība atklājas tikai tad, kad dvēsele pieķeras Kristum kā vienīgajai glābšanas cerībai. Tāda ticība liek tās īpašniekam dāvāt Kristum visas savas dvēseles siltākās jūtas. Tad cilvēka prāts tiek pakļauts Svētā Gara kontrolei, un viņa raksturs veidojas dievišķajā līdzībā. Viņa ticība vairs nav nedzīva, bet darbojas mīlestībā [392] un liek tās īpašniekam raudzīties uz Kristus skaistumu un kļūt arvien līdzīgākam dievišķajam raksturam. (Citēts 5.Moz. 30:11-14) “Un Kungs, tavs Dievs, apgraizīs tavu un tavu pēcnācēju sirdi, ka tu mīlētu to Kungu, savu Dievu, no visas savas sirds un ar visu savu dvēseli, lai tu dzīvotu.” (5.Moz. 30:6)

Tas ir Dievs, kurš apgraiza sirdi. Visu šo darbu no sākuma līdz galam veic Kungs. Bojā ejošais cilvēks var vienīgi sacīt: “Es esmu pazudis grēcinieks, bet Kristus nāca meklēt un glābt to, kas pazudis. Viņš apliecina: “Es neesmu nācis aicināt atgriezties no grēkiem taisnus, bet grēciniekus.” (Marka 2:17) Es tāds esmu, un Viņš mira pie Golgātas krusta, lai mani glābtu, tāpēc man vairs ne mirkli nav jāpaliek šajā nožēlojamajā stāvoklī. Viņš mira un cēlās augšā, lai varētu mani attaisnot jau tagad. Es pieņemu Viņa apsolīto piedošanu.”

Pieskaitītā taisnība

Kristus ir augšāmcēlies Pestītājs, jo, lai gan Viņš bija miris, Viņš atkal ir uzcēlies un vienmēr dzīvo, lai mūs aizstāvētu. Mums no sirds jātic, lai tiktu taisnoti, un ar muti jāapliecina, lai būtu pestīti. Ticībā taisnotie vienmēr apliecinās uzticību Kristum. “Kas Manus vārdus dzird un tic Tam, kas Mani sūtījis, tam ir mūžīgā dzīvība, un tas nenāks tiesā, bet no nāves ir iegājis dzīvība.” (Jāņa 5:24) Taisnošana ir ļaunuma aptraipītā grēcinieka labā veiktais lielais darbs. Tas, kurš vienmēr runā tikai patiesību, paziņo, ka grēcinieks ir attaisnots. Kungs ticošajam pieskaita Kristus taisnību un Universa priekšā pasludina, ka tas tagad ir taisns. Viņš tā grēkus pārnes uz Jēzu, grēcinieku Pārstāvi, Vietnieku un Galvotāju. Ikvienas ticošas dvēseles netaisnību Viņš uzliek Kristum. “To, kas grēka nepazina, Viņš mūsu labā ir darījis par grēku, lai mēs Viņā kļūtu Dieva taisnība.” (2.Kor. 5:21)

Kristus ir samaksājis par visas pasaules noziegumiem, un ikviens, kurš pie Dieva griežas ticībā, saņems Kristus taisnību, jo “Viņš uznesa mūsu grēkus savā miesā pie staba, lai mēs, grēkiem miruši, [393] dzīvotu taisnībai; ar Viņa brūcēm jūs esat dziedināti.” (1.Pēt. 2:24) Mūsu grēks ir izpirkts, paņemts prom un iemests jūras dziļumos. Nožēlojot, atgriežoties un ticot mēs atbrīvojamies no grēka un raugāmies uz Jēzu, mūsu taisnību. Viņš, būdams taisns, cieta par netaisniem.

Lai gan kā grēcinieki mēs visi atrodamies zem bauslības lāsta, tomēr Kristus ar savu paklausību apmierināja bauslību, un tagad nožēlojošajai dvēselei pieprasa savas taisnības nopelnu. Lai iegūtu Kristus taisnību, grēciniekam nepieciešams zināt, kas tā par nožēlu, kura izraisa tik radikālu pārmaiņu prātā, garā un rīcībā. Pārveidošanas darbam jāsākas sirdī, savu spēku atklājot ikkatrā cilvēciskās būtnes daļā; tomēr cilvēks pats nav spējīgs radīt tādu nožēlu. To var piedzīvot, vienīgi pateicoties Kristum, kurš “ir uzkāpis augstībā, cietumu pārvarējis un cilvēkiem dāvanas devis”.

Kas tad būtu jādara cilvēkam, kurš vēlas patiesi nožēlot savus pārkāpumus? – Tam nekavējoties jāgriežas pie Jēzus tieši tādam, kāds viņš ir. Viņam jāuzticas Kristus vārdu patiesumam un, paļaujoties uz šiem apsolījumiem, jālūdz, lai varētu to saņemt. Ja lūgšanu būs izraisījušas sirsnīgas ilgas, tad neviens nelūgs veltīgi. Kungs piepildīs to, ko ir teicis, un dos Svēto Garu, kas vadīs uz atgriešanos pie Dieva un ticību mūsu Kungam Jēzum Kristum. Cilvēks lūgs un paliks nomodā; tas atstās grēkus un savu patieso nostāju apliecinās ar neatlaidīgu cenšanos paklausīt Dieva likumiem. Viņš lūgšanu savienos ar ticību, ne tikai ticot bauslības priekšrakstiem, bet tiem arī paklausot. Viņš paziņos, ka šajā jautājumā stāv Kristus pusē. Viņš atteiksies no visiem ieradumiem un no tādas sabiedrības, kas tiecas sirdi vest prom no Dieva.

Tam, kurš vēlas kļūt par Dieva bērnu, jāatzīst patiesība, ka atgriešanās un piedošana ir iegūstama, vienīgi pateicoties Kristus salīdzinošajam upurim. Paļāvībā uz to grēciniekam savās pūlēs jāsavienojas ar viņa labā veikto darbu un ar nenogurstošām lūgšanām jāvēršas pie žēlastības troņa, lai dvēselē ienāktu Dieva atjaunojošais spēks. Kristus [394] piedod tikai tam, kurš nožēlo savus grēkus, bet to, kuram Viņš piedod, Jēzus pats vada uz grēku nožēlu. Sagādātā palīdzība ir pietiekoša, jo katras ticošas dvēseles kontā tiek ielikta Kristus mūžīgā taisnība. Nožēlojošajam, ticošajam grēciniekam ir sagādāts Debesu austuvēs pagatavots dārgs, nevainojams tērps, tā ka tas var izsaukties: “Es priecājos lielā priekā par to Kungu, mana dvēsele ir līksma par manu Dievu! Jo Viņš mani ģērbj pestīšanas drēbēs un mani apsedz ar taisnības apsegu.” (Jes. 61:10)

Lai ticošais cilvēks varētu izsargāties no grēka, ir gādāts par bagātīgiem žēlastības līdzekļiem; mūsu rīcībā atrodas visas Debesis ar to neierobežotajām iespējām. Mums tikai jāsmeļ no pestīšanas Avota. Kristus ir bauslības gals par taisnību ikvienam, kas tic. Paši par sevi mēs esam grēcinieki, bet Kristū kļūstam taisni. Pieskaitot Kristus taisnību, Dievs mūs dara taisnus, pasludina mūs par taisniem un izturas kā pret taisniem. Viņš mūs uzlūko kā savus dārgos bērnus. Kristus darbojas pretī grēka varai, un, kur grēks ir vairojies, žēlastība vairojas vēl vairāk. “Tad nu mums, ticībā taisnotiem, ir miers ar Dievu caur mūsu Kungu Jēzu Kristu. Ar Viņa gādību mēs, kas ticam, esam iegājuši tai žēlastībā, kurā stāvam un teicam sevi laimīgus cerībā iemantot dievišķo godību.” (Rom. 5:1,2)

“Bet Dievs savā žēlastībā tos taisno bez nopelna, sagādājis tiem pestīšanu Jēzū Kristū. Viņu Dievs tiem, kas tic, nolicis par grēka izpircēju Viņa asinīs, tā parādīdams savu taisnību; jo Viņš piedod visus agrāk, dievišķās pacietības laikā, nodarītos grēkus, lai tagadējā laikmetā parādītu savu taisnību, pats taisns būdams un taisnodams to, kas tic Jēzum.” (Rom. 3:24-26) “Jo no žēlastības jūs esat pestīti ticībā, un tas nav no jums, tā ir Dieva dāvana.” (Efez. 2:8; citēts arī Jāņa 1:14-16)

Apsolīts Svētais Gars

Kungs vēlas, lai Viņa ļaudis būtu veseli ticībā un nepaliktu neziņā par tik bagātīgi sagādāto lielo pestīšanu. Tiem vairs nav jāskatās uz priekšu, cerot, [395] ka kaut kad nākotnē viņu labā tiks veikts šis darbs, jo tas ir pilnībā pabeigts jau tagad. Ticīgais nav aicināts salīgt mieru ar Dievu, viņš to nav spējis un nekad arī nespēs. Viņam par savu mieru jāpieņem Kristus, jo ar Kristu ir Dievs un arī miers. Kristus ir darījis galu grēkam, uznesot tā smago lāstu savā miesā pie koka un līdz ar to noņemot lāstu visiem, kas uzticas Viņam kā personīgajam Pestītājam. Viņš izbeidz grēka pārvaldošo varu sirdī, un ticīgā cilvēka dzīve un raksturs sniedz liecību par Kristus žēlastības patieso būtību. Tiem, kas Viņu lūdz, Jēzus piešķir Svēto Garu, jo Tas ir nepieciešams, lai ikviens varētu kļūt brīvs no visas grēka netīrības, kā arī no bauslības lāsta un soda. Pateicoties Gara darbam un patiesības svētojošajam iespaidam, ticīgais kļūst derīgs Debesu pagalmiem; jo Kristus darbojas mūsos, un Viņa taisnība mūs apsedz. Bez tās nevienai dvēselei nebūs tiesības ieiet Debesīs, un tā tur arī neizjustu prieku, ja Gara iespaids un Kristus taisnība to jau iepriekš nesagatavotu šai svētajai atmosfērai.

Lai mēs varētu kandidēt uz Debesīm, mums vispirms jāapmierina bauslības prasība: “Tev būs Dievu, savu Kungu, mīlēt no visas savas sirds, ar visu savu dvēseli, ar visu savu spēku un ar visu savu prātu un savu tuvāko kā sevi pašu.” (Lūk. 10:27) Mēs to spējam vienīgi tad, ja ticībā satveram Kristus taisnību. Uzlūkojot Kristu, mēs sirdī uzņemam dzīvu, darbīgu spēku, un Svētais Gars šo darbu turpina tā, ka mēs varam iet uz priekšu no žēlastības uz žēlastību, no spēka uz spēku, arvien vairāk attīstot pareizās rakstura īpašības. Tā mēs ar katru dienu kļūstam līdzīgāki Jēzum, līdz garīgā izaugsme sasniedz Viņa pilnības mēru. Tā Kristus iznīcina grēka lāstu un ticīgo dvēseli atbrīvo no tā varas un sekām.

To spēj vienīgi Jēzus, jo “tāpēc Viņam visās lietās bija jātop brāļiem līdzīgam, lai par tiem varētu iežēloties un būt uzticams augsts priesteris Dieva priekšā salīdzināt tautas grēkus. Jo, tāpēc, ka Viņš pats kārdināts un [396] cietis, Viņš var palīdzēt tiem, kas tiek kārdināti.” (Ebr. 2:17,18) Salīdzināšana nozīmē, ka visi šķēršļi, kas dvēseli šķir no Dieva, ir noņemti un ka grēcinieks saprot, ko nozīmē Dieva piedodošā mīlestība. Pamatojoties uz upuri, ko Kristus pienesa kritušo cilvēku labā, Dievs ar pilnām tiesībām drīkst piedot pārkāpējam, kas pieņem Kristus nopelnu. Viņš kļuva par kanālu, pa kuru no Dieva sirds uz grēcinieka sirdi varēja plūst žēlastība, mīlestība un taisnība. “Viņš ir uzticams un taisns, ka Viņš mums piedod grēkus un šķīsta mūs no visas netaisnības.” (1. Jāņa 1:9)

Daniēla pravietojumā par Kristu bija paredzēts, ka Viņš “salīdzinās noziegumu un atvedīs mūžīgu taisnību”. (Dan. 9:24) Tāpēc ikviena dvēsele tagad drīkst sacīt: “Ar savu pilnīgo paklausību Viņš ir apmierinājis bauslības prasības, un mana vienīgā cerība ir atrodama Viņā, manā Aizvietotājā un Galvotājā, kurš manis labā izpildīja bauslību. Ticot Viņa nopelnam, es tagad esmu brīvs no bauslības soda. Viņš mani ietērpj savā taisnībā, kas atbilst visām bauslības prasībām. Es esmu pilnīgs Viņā, kurš mani atgrieza mūžīgā taisnībā. Dieva priekšā Viņš mani nostāda tīrā apģērbā, kurā nav neviena cilvēcisku būtņu austa pavediena. Viss ir no Kristus, un visa slava un gods pienākas Dieva Jēram, kas atņem pasaules grēku.”

Daudzi domā, ka tiem jāgaida īpašs pamudinājums, lai varētu nākt pie Kristus, bet vienīgais, kas nepieciešams, ir godīgs un atklāts nolūks, izvēloties pieņemt žēlastības un labvēlības piedāvājumu. Mums jāsaka: “Kristus mira, lai mani glābtu. Viņš vēlas redzēt mani izglābtu, tāpēc es nekavējoties gribu iet pie Jēzus tieši tāds, kāds esmu. Es gribu paļauties uz apsolījumu. Kad Kristus mani velk, es gribu atsaukties.” Apustulis par to raksta tā: “Ar sirds ticību panākama taisnība.” (Rom. 10:10) Neviens nevar ar sirdi ticēt uz taisnību un saņemt taisnošanu, tajā pašā laikā darot to, ko Dieva Vārds aizliedz, vai pametot novārtā kādu noteiktu pienākumu. [397]

Labie darbi ir ticības auglis

Īsta ticība atklāsies labos darbos, jo labie darbi ir ticības augļi. Kad Dievs strādā sirdī un cilvēks savu gribu nodod Dievam un sadarbojas ar Dievu, tad viņš izved dzīvē to, ko Dievs ar Svēto Garu viņā rada, un starp sirds nodomiem un dzīvi valda saskaņa. No katra grēka ir jāatsakās kā no ļaunuma, kas dzīvības un godības Kungu pienagloja pie krusta, un ticīgajam savā garīgajā dzīvē ir jāiet uz priekšu, nepārtraukti darot Kristus darbus. Taisnošanas svētību var saglabāt ar pastāvīgu gribas nodošanu un paklausību.

Tiem, kas taisnoti ticībā, nepieciešama sirds, kas sargā Kunga ceļu. Darbu neatbilstība vārdos izteiktajai apliecībai pierāda, ka cilvēks nav taisnots ticībā. Jēkabs saka: “Tu redzi, ka ticība ir līdzi darbojusies viņa darbiem, tā darbos ticība ir tapusi pilnīga.” (Jēk. 2:22)

Ticība, kas neizpaužas labos darbos, nevienu dvēseli nevar attaisnot. “Redziet, ka no darbiem cilvēks top taisnots un ne no ticības vien.” (Jēk. 2:24) “Ābrahāms ticēja Dievam, un tas viņam tika pielīdzināts par taisnību.” (Rom. 4:3)

Kristus taisnības pieskaitīšana notiek ar taisnošanu ticībā. Tā ir taisnošana, par kuru tik dedzīgi cīnījās Pāvils, sakot: “Jo ar bauslības darbiem neviens cilvēks nevar kļūt taisns Viņa priekšā, jo bauslība dod grēka atziņu. Bet tagad neatkarīgi no bauslības atklājusies Dieva taisnība, ko jau apliecina bauslība un pravieši. Šī Dieva taisnība dota ticībā uz Jēzu Kristu visiem, kas tic. Jo tur nav nekādas starpības, jo visi ir grēkojuši un visiem trūkst dievišķās godības. Bet Dievs savā žēlastībā tos taisno bez nopelna, sagādājis tiem pestīšanu Jēzū Kristū. Viņu Dievs tiem, kas tic, nolicis par grēku izpircēju Viņa asinīs, tā parādīdams savu taisnību; jo Viņš piedod visus agrāk, dievišķās pacietības laikā, darītos grēkus.(..) Vai bauslību iznīcinām caur ticību? [398] Nekādā ziņā ne, mēs bauslību nostiprinām.” (Rom. 3:20-31)

Žēlastība ir nepelnīta labvēlība, kad ticīgais tiek taisnots bez jebkāda paša nopelna, bez mazākās prasības kaut ko ziedot Dievam. Viņš tiek taisnots, pateicoties atpestīšanai Kristū Jēzū, kurš Debesu pagalmos kalpo par grēcinieku aizvietotāju un galvotāju. Bet, lai gan viņš Kristus nopelna dēļ ir attaisnots, tam nav atļauts darīt netaisnību. Ticība darbojas mīlestībā un skaidro dvēseli. Ticība uzplaukst, zied un nes dārgu augļu pļauju. Kur ir ticība, tur parādās arī labi darbi. Slimais tiek apmeklēts, nelaimīgajam parādīta uzmanība, bāriņi un atraitnes nav pamesti novārtā, kailais ir apģērbts un trūcīgais pabarots. Kristus gāja apkārt, labu darīdams, un, kad cilvēki ir savienojušies ar Viņu, tie mīl citus Dieva bērnus, un viņu soļus vada lēnprātība un patiesība. Sejas izteiksme atklāj piedzīvoto, un citi redz, ka tie bijuši ar Jēzu un mācījušies no Viņa. Kristus un ticīgais kļūst viens, un, kam ir dzīva savienība ar šo spēka un mīlestības Avotu, tajos atklājas Kunga rakstura skaistums. Kristus ir taisnojošās taisnības un svētojošās žēlastības bagātību krātuve.

Visi drīkst nākt pie Viņa un ņemt no Viņa pilnības. Jēzus aicina: “Nāciet šurp pie Manis visi, kas esat bēdīgi un grūtsirdīgi, Es jūs gribu atvieglināt!” (Mat. 11:28) Tad kāpēc gan nenolikt visu neticību un Viņam nepaklausīt? Ja tev vajadzīgs miers, pēc kā tu ilgojies, tad saki no sirds: “Kungs Jēzu, es nāku, jo Tu taču mani aicini!” Uzticies Viņam visā pilnībā, un Viņš tevi izglābs. Vai tu jau esi uzlūkojis Jēzu, savas ticības iesācēju un pabeidzēju? Vai tu esi pieķēries Tam, kurš ir tik bagāts žēlastībā un patiesībā? Vai tu esi ieguvis mieru, ko vienīgi Kristus var dot? Ja tu to vēl neesi izdarījis, tad nododies Viņam un Viņa žēlastības spēkā centies iegūt labāku un cēlāku raksturu! Tiecies pēc nelokāma, apņēmības pilna un priecīga gara! Lai tava barība ir Kristus, Dzīvības Maize, tad arī tu atklāsi Viņa rakstura un gara skaistumu! [399]

63. Ļoti dārga pērle

(Raksts publicēts The Review and Herald, 1899. gada 8. augustā)

“Jo tik ļoti Dievs pasauli mīlējis, ka Viņš devis savu vienpiedzimušo Dēlu, lai neviens, kas Viņam tic, nepazustu, bet dabūtu mūžīgu dzīvību.” (Jāņa 3:16) Viņš ir tas pats vakar, šodien un mūžīgi. Kristus taisnībai kā skaidrai baltai pērlei nav nekādas vainas, traipa vai trūkuma. Un šī taisnība var būt mūsu. Ar nenovērtējamo bagātību, Kristus asinīm, sagādātā pestīšana ir ļoti dārga pērle, kuru meklējot ir iespējams atrast. Tomēr visi, kas to tiešām atradīs, no savas puses atdos visu, lai to iegūtu. Viņu dzīve liecinās, ka tie ir viens ar Kristu, kā Kristus ir viens ar Tēvu. Līdzībā tiek runāts par tirgotāju, kurš pārdod visu, lai tikai iegūtu šo vienu ļoti dārgo pēli. Tas skaisti raksturo cilvēkus, kas patiesību vērtē tik augstu, ka tās dēļ atsakās no visa pārējā. Tie ticībā satver Dieva vienpiedzimušā Dēla upurī sagādāto pestīšanu.

Ir ļaudis, kas arvien meklē un meklē šo skaisto pērli, tomēr tie pilnībā neatstāj savus sliktos ieradumus. Tie nenomirst sev, lai viņos varētu dzīvot Kristus, tāpēc arī šo dārgo pēli [400] neatrod. Tie nav uzvarējuši nesvētu godkāri un mīlestību uz pasaulīgiem vilinājumiem. Viņi neuzņem krustu un neseko Kristum pašaizliedzības un uzupurēšanās takā. Tie nemaz nezina, ko nozīmē miers un dvēseles saskaņa, jo bez pilnīgas nodošanās nav ne miera, ne prieka. Būdami gandrīz kristieši, tomēr ne pilnīgi kristieši, tie atrodas stāvokli, kad viņiem šķiet, ka ir tuvu Dieva valstībai, tomēr tie tajā neieiet. Gandrīz, bet ne pilnīgi glābts – nozīmē nevis gandrīz, bet pilnīgi pazudis.

Ikdienas nodošanās Dievam sniedz mieru un prieku. Tirgotājs pārdeva visu, kas tam bija, lai tikai savā īpašumā iegūtu pērli. Kad tie, kas meklē glābšanu, atteiksies no mazdūšības un no domas, ka varētu kļūdīties, viņi Kristū iegūs patiesu mieru. Kristus tos ietērps savā taisnībā. Viņš tiem dos tīru sirdi un atjaunotu prātu. Šīs svētības maksāja Dieva Dēla dzīvību, bet tagad bez maksas tiek piedāvātas visiem, kuru labā pienests šis upuris. Bet kā daudzi izturas pret šo draudzīgi piedāvāto dāvanu? – Viņi novēršas, labāk izvēloties šīs dzīves priekus. Kristus par viņiem saka: “Jūs negribat nākt pie Manis, lai iegūtu dzīvību.” (Jāņa 5:40)

Grēcinieki atrodas briesmīgu maldu varā. Viņi nicina un atmet savu Glābēju. Viņi neaptver tiem piedāvātās pērles vērtību un no tās atsakās, veltījot Jēzum vienīgi apvainojumus un izsmieklu. Daudzas sievietes izgreznojas ar gredzeniem un aprocēm, cerot iemantot apbrīnu, bet atsakās pieņemt visdārgāko pērli, kas tām nodrošinātu svētumu, godu un mūžīgas bagātības. Cik gan apmāti ir daudzu prāti! Viņus vairāk valdzina zemes greznuma lietiņas, kas mirdz un vizuļo, nekā nemirstīgas dzīvības kronis – Dieva atalgojums uzticīgajiem. “Vai tad jaunava aizmirst savu rotu un līgava savu grezno jostu? Bet Mana tauta ir Mani aizmirsusi jau kopš senām dienām.” (Jer. 2:32) [401]

Tālākā gaisma

64. “Tumsība to neapņēma”

(Raksts publicēts The Review and Herald, 1890. gada 3. jūnijā)

“Iesākumā bija Vārds, un Vārds bija pie Dieva, un Vārds bija Dievs. Tas bija iesākumā pie Dieva. Caur Viņu viss ir radies, un bez Viņa nekas nav radies, kas ir. Viņā bija dzīvība, un dzīvība bija cilvēku gaisma. Gaisma spīd tumsībā, bet tumsība to neuzņēma. Nāca cilvēks, Dieva sūtīts, vārdā Jānis. Viņš nāca liecības dēļ, lai liecinātu par gaismu, lai visi nāktu pie ticības caur viņu. Viņš pats nebija gaisma, bet nāca, lai liecinātu par gaismu. Tas bija patiesais gaišums, kas nāca pasaulē, kas apgaismo ikvienu cilvēku.” (Jāņa 1:1-9)

Man tiek jautāts: “Vai Jūs domājat, ka Kungam priekš mums kā tautas ir vēl lielāka gaisma?” – Es atbildu, ka Viņam ir gaisma, kas mums šķiet jauna, bet kura tomēr ir dārga, sena gaisma, kas atspīdējusi no patiesības Vārda. Mums ir tikai vāja atblāzma no tās gaismas stariem, kurai vēl jānāk. Mēs neizlietojam lielāko daļu no mums dotās gaismas un tāpēc [402] nevaram saņemt vēl lielāku gaismu; mēs nestaigājam pār mums jau izlietajā gaismā.

Mēs saucamies par Dieva bauslības ievērotājiem, bet neizprotam šīs bauslības principu ārkārtīgo plašumu; mēs neaptveram to svēto raksturu. Daudziem, kas prasa, lai tos atzīst par patiesības skolotājiem, nav reāla priekšstata, kā Dieva likumus iemācīt citiem, jo tiem pašiem nav dzīvību dodošas izpratnes par Kungu Jēzu Kristu.

Lasot par Luteru, Noksu un citiem ievērojamiem reformatoriem, mēs apbrīnojam šo uzticīgo Dieva kalpu spēku, rakstura stingrību un drosmi un ilgojamies pēc tā gara, kas iedvesmoja viņus. Mēs vēlamies uzzināt, no kāda avota dzerot, tie no vājiem cilvēkiem kļuva par stipriem vīriem. Lai gan Dievs viņus izlietoja savā darbā, tie tomēr nebija bez trūkumiem. Viņi bija maldīgi cilvēki un pieļāva lielas kļūdas. Mums būtu jācenšas atdarināt viņu tikumus, bet nevajadzētu šos cilvēkus pieņemt sev par mērauklu. Viņiem bija reti sastopami talanti reformācijas darba virzīšanai uz priekšu. Viņus ierosināja spēks, kas bija daudz augstāks par cilvēcisko, tāpēc jāpaaugstina un jāgodā nevis cilvēki, kurus Dievs izlietoja savā darbā, bet gan Kungs Jēzus, kas tiem piešķīra gaismu un spēku. Lai tie, kas mīl gaismu un taisnību, kas apbrīno šiem karognesējiem dāvātās iedzimtās spējas, slavē Dievu, visa labā Avotu.

Ja tiktu paziņots, ka tiek sūtīti eņģeli, lai cilvēkiem atklātu atziņu bagātības par Debesu lietām, ak, kāds satraukums izceltos kristīgajā pasaulē! Šos vēstnešus apņemtu Debesu atmosfēra, un cik dedzīgi daudzi uzklausītu no viņu lūpām nākošos vārdus! Cilvēki sarakstītu grāmatas, aicinot pievērst uzmanību eņģeļu vārdiem. Bet mūsu pasaulē ir bijusi par eņģeļiem augstāka Būtne. Pats Kungs bija ieradies atklāt Debesu gaismu. Viņš apliecināja, ka ir viens ar Tēvu, pilns žēlastības un patiesības, cilvēka miesu pieņēmis Dievs.

Kungs Jēzus, neredzamā Dieva attēls, atdeva savu dzīvību, lai glābtu bojā ejošo cilvēku, un, ak, [403] kādu gaismu, kādu spēku mēs saņemam līdz ar Viņu! Kristū mājo visa dievības pilnība cilvēka miesā. Kāds noslēpumu noslēpums! Prātam ir grūti aptvert Viņa varenību un paveikto glābšanas darbu. Lai nolīdzinātu cilvēka parādu, tika pacelts apkaunojošs krusts, Kristus rokas un kājas caurdūra naglas, nežēlīgs šķēps ietriecās Viņa miesā līdz sirdij. Dieva nevainīgais Jērs uznesa mūsu grēkus savā miesā pie koka; Viņš uzņēmās mūsu sāpes un ciešanas.

Neizsmeļams temats

Cilvēces glābšana ir visrūpīgākās apceres cienīgs, tomēr neizsmeļams temats. To nespēj aptvert pat visdziļākās domas, visdzīvākā iztēle. Kurš gan pētīšanas ceļā varētu izdibināt Dieva būtību? Lai arī gudrības un atziņu bagātības ir atvērtas visiem cilvēkiem, tomēr, pat ja tūkstoši visapdāvinātāko prātu visu savu laiku veltītu, lai mūsu priekšā vienmēr izceltu Jēzu, nepārtraukti mācoties, kā parādīt Viņa neizsakāmo pievilcību, šis temats arvien paliktu nepabeigts.

Lai arī lieli un talantīgi autori ir atklājuši brīnišķas patiesības un ļaudīm snieguši pieaugošu gaismu, tomēr vēl šodien mēs pārdomām varam atrast visai plašus atziņu laukus, jo cilvēces glābšanas darbs ir neaptverams. No gadsimta uz gadsimtu tas ir uzsvērts arvien vairāk, izceļot Kristus dzīvi, raksturu un salīdzinošajā upurī izteikto Dieva mīlestību, bet šis temats atpestīto prātus nodarbinās vēl visā mūžībā. Garajos nemirstīgās dzīves laikmetos šajā ziņā atkal un atkal atklāsies jaunas un krāšņas patiesības.

Ja Jēzus šodien būtu pie mums, tad Viņš sacītu tāpat kā kādreiz saviem mācekļiem: “Man vēl daudz kas jums jāsaka, bet tagad jūs to nevarat panest.” (Jāņa 16:12 – pēc Glika) Jēzus jau tad ilgojās tos iepazīstināt ar dziļām un dārgām atziņām, bet viņu pasaulīgums, viņu aprobežotā, nepilnīgā uztvere to neļāva izdarīt. No lielajām, brīnišķajām un svinīgajām patiesībām viņi tad vēl nebūtu guvuši nekādu labumu. Garīgās izaugsmes [404] trūkums aizslēdz durvis no Kristus nākošajiem spilgtajiem gaismas stariem. Mēs nekad nesasniegsim laiku, kad nevarētu saņemt vēl vairāk gaismas. Kristus izteicieniem vienmēr bija tālu sniedzoša nozīme. Tie, kas Viņa mācībās klausījās, turoties pie saviem personīgajiem uzskatiem, nespēja saprast Viņa vārdu jēgu. Jēzus bija visas patiesības sākums un Avots.

Vecā Derībā iekļautās varenās atziņas bija pārprastas un skaidrotas nepareizi, tāpēc Kristum tagad vajadzēja no jauna izklāstīt patiesību, ko nebija uztvēruši tie, kam tā tika dota. Pravieši saņemtās vēstis bija uzrakstījuši, bet to lielā garīgā vērtība ļaudīm palika apslēpta. Tie nesaskatīja patiesības nozīmi, un par izpratnes kūtrumu Jēzus norāja pat savus mācekļus. Arī viņi bija pazaudējuši daudzas dārgas mācības, jo neizprata Kristus vārdu garīgo jēgu. Bet Kungs apsolīja, ka nāks Aizstāvis, patiesības Gars, kas pazaudētos izteicienus atkal atsauks atmiņā. Viņš lika saprast, ka ir atstājis tiem vērtīgus patiesības dārgakmeņus, kurus tie tobrīd vēl nespēja pareizi novērtēt.

Dārgas pērles patiesības raktuvēs

Pēc Kristus krustā sišanas un augšāmcelšanās mācekļi izbrīnījušies un pārsteigti klausījās Viņa pamācībās, jo tās tiem šķita pilnīgi jaunas, bet Jēzus sacīja: “Šie ir tie vārdi, ko Es jums esmu sacījis, vēl pie jums būdams. (..) Tad Viņš tiem saprašanu atdarīja, ka tie rakstus saprata.” (Lūkas 24:44,45) Patiesība pastāvīgi piedāvā un sniedz kaut ko jaunu visdažādāk attīstītiem prātiem. Visi, kas meklēs patiesības raktuvēs, tur vienmēr atradīs brīnišķas un dārgas pērles. Mēs ļoti ilgojamies, kaut visiem, kuri apgalvo, ka tic mūsu laika patiesībai, būtu skaidra izpratne par Bībeles vissvarīgākajām atziņām, it sevišķi tiem, kuri uzņemas šo patiesību mācīt citiem.

Tiem, kam nākas aizstāvēt Dieva likumus, ļoti nepieciešama liela Svētā Gara palīdzība. Ja [405] sludinātājiem trūkst lēnprātības, ja, sastopoties ar pretestību, viņi ātri iekaist, tad skaidri redzams, ka tiem vajadzīgs dievišķs apgaismojums. Darbojoties dvēseļu labā, ir jāatklāj Kristus laipnība. Patiesība, kas pasludināta Jēzū, uz neticīgo prātu atstās pavisam citu iespaidu nekā vienīgi sausa, strīdīga teorija.

Ja mēs darām vislabāko, lai patiesību parādītu tās satraucošajā raksturā, nostājoties pretī citu domām un uzskatiem, tad tie, kas turas pie maldiem, to iztulkos nepareizi, izmantos ļaunprātīgi un nevietā, lai tikai nostādītu apšaubāmā gaismā. Starp tiem, kuriem jūs nesat patiesību, būs tikai nedaudzi, kas nebūs dzēruši Bābeles vīnu. Tādiem to būs grūti uztvert, tāpēc visu patiesību nepieciešams pasniegt Jēzū.

Ļaudis, kas apliecina, ka mīl patiesību, līdzīgi lielajam Skolotājam, var atļauties būt lēnprātīgi un no sirds pazemīgi. Kas, uzticīgi strādādami Dieva Vārda raktuvēs, patiesības dzīslās būs atklājuši dārgo rūdu, gadsimtiem ilgi neizprasto dievišķo noslēpumu, tie paaugstinās visas patiesības Avotu, Kungu Jēzu, atklājot savā raksturā ticības svētojošo spēku. Dvēseles iekšējā svētnīcā ir jāuzņem Jēzus un Viņa žēlastība. Tad Viņš būs redzams vārdos, lūgšanās, pamudinājumos un visā patiesības sludināšanā, jo tas ir garīgo sekmju lielais noslēpums.

Kad mūsu darbos tiek ieausts paša es, tad citiem nestā patiesība nevar padarīt svētāku, tīrāku un cēlāku mūsu pašu sirdi, un rezultātā atklājas, ka mēs neesam Meistara lietošanai derīgi trauki. Īstu sadraudzību ar Jēzu varam uzturēt vienīgi dedzīgās lūgšanās, un šī svētīgā savienība tad mūsu vārdiem un garam piešķir Kristus Gara smaržu. Nav tādas sirds, kurai nevajadzētu uzmanīties. Jēzus, dārgais Pestītājs, ir pavēlējis būt nomodā. Ne uz mirkli nedrīkst atslābt modrība pār paša es. Sirds ir jāsarga it sevišķi rūpīgi, jo no tās iziet dzīvība. Tāpat uzmaniet un savaldiet savas domas, lai jūs runājot negrēkotu! [406]

65. Kā izturēties pret apstrīdētu mācību

(Rīta uzruna Betlkrīkā, Mičiganā, 1890. gada 29. janvārī; publicēta The Review and Herald, 1890. gada 18. februārī)

Mums jāapzinās laiks, kurā dzīvojam. Mēs to pat pa pusei neizprotam un pat pa pusei neizmantojam. Man dreb sirds, domājot, ar kādu ienaidnieku jāsastopas un cik slikti mēs esam sagatavoti šai cīņai. Man atkal un atkal ir rādītas Israēla bērnu likstas un viņu stāvoklis tieši pirms Kristus Pirmās nākšanas, ar to ainojot Dieva tautas piedzīvojumus pirms Kristus Otrās atnākšanas, – kā ienaidnieks pastāvīgi centās pārvaldīt jūdu prātu un kā šodien tas mēģina aptumšot Dieva kalpu izpratni, lai tie nespētu saskatīt dārgo patiesību.

Kad Kristus atnāca uz mūsu pasauli, sātans darīja visu iespējamo, lai apstrīdētu katru collu Viņa ceļā no silītes līdz Golgātai. Sātans bija apsūdzējis Dievu, ka Viņš no eņģeļiem prasot pašaizliedzību, ko pats nemaz nepazīstot, jo nemaz nevēloties uzupurēties citu labā. Tādu apsūdzību [407] tas izvirzīja pret Dievu jau Debesīs, un pēc tam, kad tika no turienes izraidīts, tas turpināja Kungu apvainot, ka viņš kalpošanai uzstādot tik stingras prasības, kādām pats nemaz nevēloties pakļauties. Kristus nāca šos melus atmaskot un atklāt Tēva raksturu. Mēs nevaram pat iedomāties, cik ļoti Viņš pazemojās, pieņemot mūsu dabu. Ne jau tāpēc, ka piederība cilvēcei būtu bijis negods, bet – ka Viņam, Debesu Majestātei, godības Ķēniņam, nācās nolaisties līdz maza bērna stāvoklim un mirstīgu cilvēku sāpēm un ciešanām. Viņš nepazemojās tikai līdz ievērojama cilvēka līmenim, kļūstot par turīgu, varenu vīru, bet, bagāts būdams, mūsu dēļ kļuva nabags, lai mēs caur Viņa nabadzību varētu kļūt bagāti. Tā Viņš pazemošanās takā gāja uz priekšu soli pa solim. Viņu vajāja no pilsētas uz pilsētu, jo cilvēki nevēlējās pieņemt pasaules Gaismu. Tie ar savu stāvokli jutās pilnīgi apmierināti.

Kristus bija devis dārgas patiesības pērles, bet ļaudis tās ieraka māņticības un maldu gružos. Viņš tiem piedāvāja dzīvības vārdus, bet tie nedzīvoja no ikkatra vārda, kas iziet no Dieva mutes. Viņš saprata, ka pasaule Dieva Vārdu vairs nespēj atrast, jo to bija apslēpušas cilvēku tradīcijas. Jēzus nāca, lai pasaulei dotu iespēju salīdzināt vērtības un noliktu patiesību tās īstajā vietā. Vienīgi Viņš spēja dot to, ko cilvēkiem nepieciešams zināt, lai varētu iegūt pestīšanu. Vienīgi Viņš šo atziņu varēja ielikt patiesības ietvarā, atbrīvot cilvēkus no maldiem, un parādīt to Debesu gaismā.

Sātans visiem spēkiem Kristum pretojās, jo vai tad viņš jau kopš krišanas nebija centies visdažādākos veidos gaismu parādīt kā tumsu un tumsai piešķirt gaismas izskatu? Kamēr Kristus pūlējās ļaudīm parādīt patiesību, lai tie tiktu glābti, sātans izlietoja jūdu vadoņus, piepildot tos ar naudu pret pasaules Glābēju. Tie nolēma darīt visu iespējamo, lai tikai mazinātu Kristus iespaidu uz tautu.

Ak, kā Jēzus ilgojās, kā Viņa sirds dega nepacietībā arī priesteriem atvērt patiesības lielās bagātības! Bet šo vīru domāšanas veids bija tik šablonisks, ka bija gandrīz [408] neiespējami atklāt tiem atziņas par Viņa valstību. Rakstus tie nelasīja pareizi. Jūdi gaidīja Mesijas nākšanu, bet domāja, ka Tam jāierodas ar tādu godību, kāda būs Otrās adventes laikā, un tāpēc, ka Jēzus nenāca kā varens Ķēniņš, tie Viņu pilnīgi noraidīja. Tomēr ne jau tikai slavas trūkuma dēļ ļaudis no Viņa atteicās. Tas notika arī tāpēc, ka Kristus bija skaidrības iemiesojums, bet viņi paši netīri. Visa Jēzus dzīve virs zemes bija nevainojami godīga, bet pagrimuma un ļaunuma vidū tāds raksturs neatbilda šo cilvēku ilgām, tāpēc tie Kristu zaimoja un nicināja. Viņa neaptraipītā dzīve apgaismoja cilvēku sirdis, atklājot tiem netaisnību visā tās riebīgumā.

Dieva Dēlam ik uz soļa uzbruka tumsas spēki. Pēc kristības Gars Viņu aizveda tuksnesī, kur Viņš četrdesmit dienas bija pakļauts kārdināšanām. Esmu saņēmusi vēstules, kurās apgalvots, ka Kristum nevar būt bijusi tāda pati daba kā cilvēkam, jo citādi Viņš šajās kārdināšanās būtu kritis. Bet, ja Viņam nav bijusi cilvēka daba, tad Viņš nevar būt mums par piemēru. Ja Jēzus nebija mūsu dabas līdzdalībnieks, tad Viņš nevarēja tikt kārdināts tāpat kā cilvēks. Ja Viņam nebija iespējams padoties kārdinājumam, tad Viņš nevar mums palīdzēt. Tāpēc tā ir svinīga īstenība, ka Kristus nāca, lai cīnītos kā cilvēks, cilvēka dabā. Viņa kārdināšana un uzvara norāda, ka cilvēcei jāatdarina šī Priekšzīme; cilvēkam jākļūst par dievišķās dabas līdzdalībnieku.

Dievišķā un cilvēciskā apvienojums Kristū

Kristū saplūda kopā dievišķais ar cilvēcisko. Dievišķais nepazeminājās līdz cilvēciskajam līmenim, tas palika savā vietā, bet cilvēciskais, savienots ar dievišķo, izturēja visnežēlīgāko kārdinājumu pārbaudi tuksnesī. Šīs pasaules lielkungs Kristum tuvojās pēc ilgstoša gavēņa, kad Viņš bija izsalcis, un ieteica pavēlēt akmeņiem kļūt par maizi. Cilvēces glābšanas plānā Dievs tā bija paredzējis, ka Kristum jāiepazīstas ar izsalkumu un nabadzību, ar ikkatru cilvēka pārdzīvojumu [409] līmeni. Jēzus kārdināšanām pretojās spēkā, kas pieejam arī cilvēkam. Viņš pieķērās Dieva tronim, un nav neviena vīrieša vai sievietes, kas ticībā Dievam nevarētu saņemt tādu pašu palīdzību. Cilvēks var kļūt par dievišķās dabas līdzdalībnieku; un nav tādas dvēseles, kura kārdināšanās un pārbaudījumos nedrīkstētu pieprasīt Debesu palīdzību. Kristus nāca piedāvāt savu spēku, lai ticīgais nekad nepaļautos tikai uz cilvēciskajām iespējām.

Tiem, kas vēlas uzvarēt, jāapkopo visi savas būtnes spēki, un tiem uz ceļiem lūgšanā jācīnās Kunga priekšā, lai saņemtu dievišķo spēku. Kristus nāca, lai kļūtu mums par priekšzīmi un parādītu, ka mēs varam būt dievišķās dabas līdzdalībnieki. Bet kā? – Izbēgot no posta, ko pasaulē rada iekāre. Sātans nespēja uzvarēt Jēzu. Tas neuzlika savu kāju Glābēja dvēselei. Tas neskāra galvu, bet tikai ievainoja papēdi. Kristus ar savi piemēru pierādīja, ka cilvēks var kļūt taisns. Tam var būt spēks stāties pretī ļaunumam, – spēks, ko nevar uzveikt ne zeme, ne nāve, ne elle; spēks, kas to noliek tur, kur tas var uzvarēt, kā Kristus uzvarēja. Ikvienā Zemes iemītniekā var savienoties dievišķais ar cilvēcisko.

Kristum bija uzdevums pasniegt patiesību Evaņģēlija ietvarā un atklāt priekšrakstus un principus, ko Viņš bija devis kritušajam cilvēkam. Katra doma bija Viņa paša. Viņam nevajadzēja aizņemties domas no kāda cita, jo Viņš bija visas patiesības Sākums. Viņš varēja paust praviešu un filozofu domas un saglabāt savu oriģinalitāti; jo visa gudrība nāca no Viņa. Viņš bija visas patiesības iniciators un avots. Viņš gāja visiem pa priekšu un ar savu mācību kļuva par visu gadsimtu garīgo Vadoni.

Tas bija Kristus, kurš runāja caur Melhisedeku, visaugstākā Dieva priesteri. Melhisedeks pats nebija Kristus; tas bija Tēva pārstāvis, kā Dieva balss pasaulē. Kristus ir runājis visās pagājušajās paaudzēs; Viņš ir vadījis savu tautu un bijis Pasaules Gaisma. Kad Kungs par patiesības pārstāvi [410] izvēlējās Ābrahāmu, Viņš to izveda no dzimtās zemes un pilnīgi nošķīra no radiem. Kungs vēlējās to veidot pēc sava parauga un pamācīt saskaņā ar savu plānu. Pasaules skolotāji neietekmēja šī vīra attīstību. Dievs viņu mācīja, kā pavēlēt saviem bērniem un savam namam pēc sevis sargāt Kunga ceļu, darīt taisnību un tiesu. Tieši tādu pašu darbu Dievs sagaida no mums. Viņš vēlas, lai mēs prastu vadīt savas ģimenes, uzraudzīt savus bērnus un pavēlēt savam namam sargāt Kunga ceļu.

Jānis aicināts sevišķam darbam

Jānis tika aicināts īpašam darbam, lai sagatavotu ceļu Kungam, lai nolīdzinātu Viņa takas. Kungs viņu nesūtīja praviešu un rabīnu skolās, bet no cilvēku sabiedrības aizveda tuksnesī, lai tur mācītos no dabas un no dabas Dieva. Kungs negribēja, ka to iespaidotu priesteri un tautas vadoņi. Viņš tika aicināts īpašam darbam. Kungs pats tam sniedza vēsti. Un vai viņš gāja pie priesteriem un tautas vadoņiem prasīt, vai drīkst to sludināt? – Nē, Dievs Jāni no tiem nošķīra, lai viņu neiespaidotu to gars un mācība. Viņš bija saucēja balss tuksnesī: “Ierīkojiet tuksnesī tam Kungam ceļu, dariet klajumā kādas līdzenas tekas mūsu Dievam! Visas ielejas lai piepilda un visus kalnus un pakalnus lai nolīdzina; kas ir nelīdzens, lai top par līdzenu ceļu, un, kas paugurains, lai top par klajumu, lai parādītos tā Kunga godība un lai visa cilvēce kopā to redzētu, jo tā Kunga mute tā ir runājusi.” (Jes. 40:3-5) Tā ir tieši tā vēsts, kas jāsludina mūsu ļaudīm; mēs esam tuvu laika beigām, tāpēc jānes vēsts: attīriet Kungam ceļu, novāciet akmeņus, paceliet ļaužu priekšā karogu! Cilvēki ir jāmodina, jo tagad nav laika runāt par mieru un drošību. Mēs tiekam aicināti: “Sauc pilnā balsī, neviena nesaudzēdams! Lai tava balss skan kā bazūne, un liec pie sirds Manai tautai tās pārkāpumus un Jēkaba namam tā grēkus!” (Jes. 58:1)

Dieva godības gaisma spīdēja pār mūsu [411] Pārstāvi, un tas liecina, ka Dieva godība var būt arī pār mums. Ar savu cilvēcisko roku Jēzus ir aptvēris cilvēci, bet ar dievišķo roku pieķēries Bezgalīgā tronim, savienojot cilvēku ar Dievu un Zemi ar Debesīm.

Pār mums jānāk Dieva godības gaismai. Mums nepieciešams svēts svaidījums no augšienes. Cilvēks var būt ļoti inteliģents, augsti izglītots, bet, ja viņš nav pieķēries Israēla Dievam, tad ar to vien nepietiek, lai viņš spētu mācīt. Tas, kurš ir savienots ar Debesīm, darīs Kristus darbus. Ticībā Dievam viņš saņems spēku ietekmēt cilvēci. Viņš meklēs Israēla nama pazudušo avi. Ja dievišķais spēks nesavienojas ar cilvēciskajām pūlēm, tad es nedodu nenieka par to, ko spēj veikt visievērojamākais vīrs. Mūsu darbā nepieciešams Svētais Gars. Nekas mani nebiedē vairāk kā nesaskaņas starp brāļiem. Ja mēs nevaram satikties kā kristieši un laipni un uzmanīgi apskatīt apstrīdētos punktus, tad mums draud briesmas. Man gribētos bēgt no tiem, kas nespēj vaļsirdīgi pārrunāt to, ko māca Bībele.

Tie, kas nespēj objektīvi pārbaudīt pierādījumus viedoklim, kas atšķiras no viņu uzskatiem, nav derīgi mācīt citus nevienā Dieva darba nozarē. Svētā Gara kristība ir tas, kas mums vajadzīgs. Bez tās mēs esam tikpat nesagatavoti iziet pasaulē kā mācekļi pēc sava Kunga krustā sišanas. Jēzus apzinājās viņu trūkumus un lika tiem palikt Jeruzālemē, līdz tie saņems spēku no augšienes. Katram skolotājam pašam jābūt skolniekam, lai viņa acis tiktu svaidītas saskatīt Dieva uz priekšu ejošās patiesības pierādījumus. Ja kāds vēlas sniegt gaismu citiem, tad Taisnības Saules stariem jāiespīd viņa paša sirdī.

Neviens nav spējīgs izskaidrot Rakstus bez Svētā Gara palīdzības. Bet, kas Dieva Vārdu uzņems ar pazemīgu, mācīties gatavu sirdi, tam blakus nostāsies Kunga eņģeļi un pārliecinās par patiesību. Kad pār jums dusēs Dieva Gars, tad, pārbaudot citu viedokli, neradīsies skaudība vai [412] greizsirdība, neparādīsies apsūdzošs, kritizējošs gars, ko sātans iedvesa jūdu vadoņos pret Kristu. Kā Jēzus sacīja Nikodēmam, tā es saku ikvienam no jums: “Tev jāpiedzimst no augšienes!” “Ja cilvēks nepiedzimst no augšienes, neredzēt tam Dieva valstību.” (Jāņa 3:7,3) Lai spētu atšķirt patiesības svētās prasības, jums jāsaņem dievišķs svaidījums. Ja skolotājs nav arī skolnieks Kristus skolā, tad tas ir nederīgs mācīt citus.

Elenas G. Vaitas īpašais darbs

Mums vajadzētu sasniegt stāvokli, kad izgaistu visas nesaskaņas. Ja es domāju, ka man ir gaisma, tad es pildīšu savu pienākumu, to sniedzot tālāk. Pieņemsim, ka es vērstos pie citiem ar vēsti, kuru Kungs man būtu devis šiem ļaudīm, tomēr durvis var būt tā noslēgtas, ka gaisma nesasniedz cilvēkus, kuriem Dievs to sūta. Jēzum iejājot Jeruzālemē, “viss mācekļu pulks skaļā balsī priecīgi sāka slavēt Dievu par visiem brīnuma darbiem, kurus tie bija redzējuši, un sauca: “Slavēts, kas nāk, mūsu Ķēniņš, tā Kunga Vārdā! Debesīs nu ir miers un slava augstībā!” Tad kādi no farizejiem, kas bija starp ļaudīm, Viņam sacīja: “Mācītāj, apsauc savus mācekļus!” Bet Viņš atbildēja: “Es jums saku: ja šie klusēs, tad akmeņi brēks.” (Lūkas 19:37-40)

Jūdi centās apturēt Dieva Vārdā paredzētās vēsts sludināšanu, bet pravietojumam bija jāpiepildās. Kungs ir sacījis: “Redzi, Es jums sūtu pravieti Eliju, pirms nāks Kunga lielā un bijājamā diena.” (Mal. 4:5) Ja nu kāds ierodas Elijas garā un spēkā, tad, tam parādoties, ļaudis tomēr var teikt: “Tu esi pārāk dedzīgs, tu Rakstus neizskaidro pareizā veidā. Ļauj man tevi pamācīt, kā pasniegt šo vēsti!”

Daudzi ļaudis Dieva darbu nespēj atšķirt no tā, ko dara cilvēks. Man ir jāpasludina no Dieva saņemtā vēsts, un es jums saku: Ja jūs turpināsiet meklēt kļūdas un nodoties šķelšanās garam, tad patiesību tā arī nekad neizpratīsiet, jo Jēzus saviem mācekļiem paskaidroja: “Man vēl daudz kas jums sakāms, [413] bet jūs to tagad nespējat panest.” (Jāņa 16:12) Viņi nebija spējīgi novērtēt svēto un mūžīgo, tāpēc Jēzus solīja sūtīt Aizstāvi, kas tiem mācītu visas lietas un atgādinātu visu, ko Viņš tiem bija sacījis. Brāļi, mums nevajag paļauties uz cilvēku! “Nepaļaujieties uz cilvēku, kam dvaša nāsīs, jo par ko gan tas turams.” (Jes. 2:22) Jums ar savu bezpalīdzīgo dvēseli jāpieķeras Jēzum. Mums nepieklājas dzert no avota ielejā, ja ir pieejams avots kalnos. Atstāsim šīs zemākās straumes un tieksimies pēc augstākām! Ja ir kāds patiesības punkts, kuru jūs nevarat saprast, kuram nespējat piekrist, tad pētiet Rakstus, salīdzinot tekstu ar tekstu, tādā veidā ar patiesības lāpstu jo dziļi rokot Dieva Vārdā! Jums sevi un savus uzskatus jānoliek uz Kunga altāra, atstājot visus iepriekš izdomātos priekšstatus un ļaujot Debesu Garam jūs vadīt visā patiesībā.

Mans brālis reiz sacīja, ka viņš par mūsu pamatmācībām nevēloties neko dzirdēt, jo baidījās, ka tās viņu varētu pārliecināt. Viņš negribēja apmeklēt kopīgās sanāksmes un uzklausīt paskaidrojumus, bet vēlāk atzina, ka jūtoties tikpat vainīgs, it kā to visu būtu dzirdējis. Dievs viņam bija devis izdevību iepazīties ar patiesību un par to arī prasīja atbildību. Starp mums ir daudzi, kas uz tagad iztirzātajām mācībām raugās ar aizspriedumiem. Tie nevēlas neko uzklausīt, negrib visu mierīgi izpētīt, bet, dzīvojot šajā tumsā, tomēr izvirza savus iebildumus. Viņi ar savu stāvokli ir pilnīgi apmierināti. “Tu saki: es esmu bagāts, un man ir pārpilnība, un man nevajag nenieka, bet tu nezini, ka esi nelaimīgs, nožēlojams, nabags, akls un kails. Es tev došu padomu: pērc no Manis zeltu, uguns kvēlē kausētu, lai tu būtu bagāts, un baltas drēbes, lai tu apsegtos un tavs kailuma kauns neatklātos, un acu zāles tavas acis svaidīt, lai tu kļūtu redzīgs. Jo, ko Es mīlu, tos Es pārmācu un pamācu, tad nu iekarsies un atgriezies!” (Atkl. 3:17-19)

Šī Rakstu vieta attiecas uz cilvēkiem, kas dzīvo [414] vēsts sludināšanas laikā, bet nevēlas to uzklausīt. Bet no kā iespējams noprast, ka neviens cits kā pats Kungs par savu patiesību ir devis svaigus pierādījumus, ieliekot to jaunā ietvarā, lai tā varētu sagatavot Viņam ceļu? Un kādus plānus jūs esat izstrādājuši, lai šī jaunā gaisma ieplūstu Dieva tautas aprindās? Varbūt jums ir kādi pierādījumi, ka Kungs tādu gaismu saviem bērniem nemaz nav sūtījis? Ir jānoliek pie malas visa pašapmierinātība, egoisms un lepošanās ar saviem uzskatiem. Mums jāzemojas pie Jēzus kājām un jāmācās no Viņa, kurš ir lēnprātīgs un no sirds pazemīgs. Jēzus savus mācekļus nemācīja tā, kā rabīni savējos. Daudzi jūdi nāca un klausījās, kā Jēzus atklāja pestīšanas noslēpumus, bet tie nenāca mācīties; tie ieradās, lai kritizētu, lai censtos Viņu pieķert kādā pretrunā, ko varētu izlietot aizspriedumu radīšanai ļaudīs. Tie bija apmierināti ar savām zināšanām, bet Dieva bērniem ir jāspēj atšķirt patiesā Gana balsi. Vai šis nav ļoti piemērots laiks gavēnim un lūgšanām Dieva priekšā? Mums draud nesaskaņas un šķelšanās apstrīdētu atziņu dēļ, vai tādēļ nevajadzētu dvēseles pazemībā sirsnīgi meklēt Dievu, lai spētu saprast, kas ir patiesība?

Ejiet zem vīģes koka

Nātanaēls dzirdēja, ka Jānis, norādot uz Jēzu, sacīja: ”Redzi, Dieva Jērs, kas nes pasaules grēku.” (Jāņa 1:29) Tas paskatījās uz Viņu, bet pasaules Glābēja vienkāršās ārienes dēļ jutās vīlies. Vai tiešām šis trūcīgais, darba nogurdinātais cilvēks varēja būt Mesija? Jēzus bija strādnieks un dzīvoja kopā ar zemas kārtas ļaudīm, tāpēc Nātanaēls Viņu atstāja un devās prom. Tomēr par Jēzus raksturu tas noteiktu lēmumu vēl nepieņēma. Viņš nometās ceļos zem vīģes koka un lūdza, lai Dievs atklāj, vai šis vīrs ir īstais Mesija. Tur pie viņa atnāca Filips un paziņoja: “Mēs esam atraduši To, par ko Mozus bauslībā un pravieši rakstījuši, Jēzu no Nācaretes, Jāzepa dēlu.” Bet vārds “Nācarete” no jauna pamodināja neuzticību, un Nātanaēls iebilda: “Vai no Nācaretes var nākt kas labs?” Šo cilvēku mocīja aizspriedumi, bet Filips nemaz necentās pret tiem cīnīties, [415] tikai sacīja: “Nāc un redzi!” Kad Nātanaēls tuvojās Jēzum, Kungs sacīja: “Redzi, patiesi israēlietis, kurā nav viltības!” Nātanaēls jutās pārsteigts, tāpēc jautāja: “Kā Tu mani pazīsti?” Un Jēzus viņam atbildēja: “Pirms Filips tevi sauca, kad tu bijis zem vīģes koks, Es tevi redzēju.” (Jāņa 1:45-48)

Vai arī mums nebūtu labi locīt ceļus zem vīģes koka un lūgt, lai Dievs atklāj, kas ir patiesība? Vai Kungs neuzlūkotu mūs tāpat kā Nātanaēlu? Viņš tagad ticēja un izsaucās: “Rabi, Tu esi Dieva Dēls, Tu esi Israēla Ķēniņš!” Jēzus atbildot sacīja: “Tu tici tāpēc, ka Es tev sacīju, ka redzēju tevi zem vīģes koka. Tu redzēsi lielākas lietas par šīm. Patiesi, patiesi Es jums saku: jūs redzēsit debesis atvērtas un Dieva eņģeļus uzkāpjam un nokāpjam uz Cilvēka Dēlu.” (Jāņa 1:49-51)

Ja būsim vienoti ar Dievu, tad mēs tiešām to redzēsim. Kungs vēlas, lai mēs paļautos uz Viņu un ne uz cilvēkiem. Viņš grib mums dot jaunu sirdi; viņš ilgojas sniegt gaismas atklāsmes no Dieva troņa. Mums vajadzētu cīnīties pret visām grūtībām, bet vai tad, kad tiek likta priekšā kāda apstrīdēta atziņa, jums būtu jāiet pie cilvēkiem, lai uzzinātu viņu viedokli un atkarībā no tā pieņemtu savu lēmumu? – Nē, ejiet pie Dieva! Sakiet Viņam, kas jums nepieciešams; paņemiet Bībeli un meklējiet tajā tā kā pēc apslēptas mantas!

Mēs nerokam pietiekoši dziļi

Meklējot patiesību, mēs nerokam pietiekoši dziļi. Ikviena dvēsele, kas tic mūsu laika patiesībai, tiks vadīta apstākļos, kur tai nāksies atbildēt par savu cerību. Dieva ļaudis tiks aicināti stāties ķēniņu, lielkungu, valdnieku un pasaules ievērojamāko vīru priekšā, tāpēc tiem jābūt drošiem, ka viņi zina, kas ir patiesība. Tiem jābūt atgrieztiem ļaudīm. Kungs ar savu Svēto Garu jums vienā acumirklī var iemācīt vairāk, nekā jūs spētu uzzināt no pasaules visizglītotākajiem vīriem. Virs Zemes notiekošo cīņu vēro viss Universs. Un Dievs par bezgalīgu cenu ikvienam cilvēkam ir sagādājis izdevību [416] iepazīties un saprast, kas nepieciešams, lai izglābtos. Ak, cik ļoti eņģeļi vēlas redzēt, kuri būs tie, kas izmantos šo izdevību!

Kad Dieva ļaudīm tiek sniegta kāda vēsts, tiem nevajadzētu pret to sacelties, bet ņemt Bībeli un doto vēsti salīdzināt ar bauslību un liecību; ja tā šo pārbaudi neiztur, tad nav patiesa. Kungs vēlas paplašināt mūsu izpratnes spējas. Viņš ilgojas piešķirt savu žēlastību. Katru dienu mēs varam baudīt īpašu mielastu, jo Dievs mums spēj atvērt visas Debesu bagātības. Mums jābūt vienotiem ar Kristu, kā Viņš ir viens ar Tēvu, un Tēvs mūs mīlēs tā, kā mīl savu Dēlu. Mēs varam saņemt tādu pašu palīdzību, kādu saņēma Kristus; mums var būt spēks katram neparedzētam gadījumam, jo Dievs ies mums pa priekšu un apsargās no aizmugures. Viņš mūs piesegs no visām pusēm, un, kad mūs vedīs valdnieku un Zemes vareno priekšā, mums iepriekš nevajadzēs gudrot, kā izturēties un ko teikt. Dievs pats mūs vajadzības dienā pamācīs. Ak, kaut tikai mēs tagad, pirms mēģinām kļūt par citu skolotājiem, zemotos pie Jēzus kājām un mācītos no Viņa!

Bībele – mūsu ticības apliecība

Ja mēs Dieva Vārdu pētītu, saprastu un tam paklausītu, tad pasaulē tiktu atstarota spoža gaisma, un tā iegūtās un dzīvē īstenotās jaunās atziņas mūs cieši savienotu ar Jēzu. Bībelei un vienīgi Bībelei jābūt mūsu ticības apliecībai, mūsu vienīgajam vienojošajam spēkam, jo visi, kas zemojas šī Svētā Vārda priekšā, dzīvos savstarpējā saskaņā. Darbu nedrīkst pārvaldīt un kontrolēt mūsu pašu uzskati un domas. Cilvēks ir maldīgs, bet Dieva Vārds ir nemaldīgs. Lai savstarpējo strīdu vietā ļaudis paaugstina Kungu! Katrai pretestībai stāsimies pretī līdzīgi mūsu Meistaram, sakot: “Stāv rakstīts!” Pacelsim karogu ar uzrakstu: Bībele – mūsu ticības un dzīves noteicēja! – The Review and Herald, 1885. gada 15. decembrī.