Domas no svētību kalna

Lūgšana

„Tāpēc jums būs tā lūgt” (Mat. 6:9)

Šo lūgšanu Pestītājs izsacīja divas reizes: pirmo reizi ļaužu pūļiem kalna svētrunā un vēlreiz dažus mēnešus vēlāk — tikai mācekļiem. Mācekļi uz kādu neilgu laiku bija atstājuši savu Kungu, kad atgriezušies tie atrada viņu iegrimušu sarunā ar Dievu. Viņš, šķiet, neievēroja mācekļu atgriešanos un turpināja skaļi lūgt. Glābēja seja bija gaismas apmirdzēta. Likās, ka Viņš atradās Neredzamā klātbūtnē, un Viņa vārdos bija dzīvinošs spēks, raksturīgs Personai, kas sarunājas ar Dievu.

Klausoties to, mācekļi bija dziļi aizkustināti. Tie bija ievērojuši, cik bieži Viņš pavadīja vienatnē garas stundas, sarunājoties ar savu Tēvu. Cauras dienas Viņš pavadīja, kalpojot ļaužu pūļiem, kuri spiedās pie Viņa, un atmaskojot rabīnu nodevīgo sofistiku, un šis nemitīgais darbs Jēzu bieži tik ļoti nogurdināja, ka Viņa māte un brāļi, pat mācekļi bija baidījušies, ka tas Viņu nenovestu kapā pirms laika. Tie ievēroja, ka pēc darba pārpilnas dienas, atgriežoties no vairāku stundu lūgšanas, Viņa sejā dusēja miers, likās, ka Viņa klātbūtni piepilda tāda kā atsvaidzinātības sajūta. Pateicoties šīm kopā ar Dievu pavadītajām stundām, Viņš varēja ik rītus no jauna stāties ļaužu priekšā un nest tiem brīnišķo debesu Gaismu. [103] Mācekļi jau sen bija ievērojuši sakarību starp šīm lūgšanas stundām un Viņa vārdu un darbu spēku. Tagad, klausoties Viņa sirsnīgo lūgšanu, mācekļu sirdis pildījās ar godbijību un pazemību. Kad Pestītājs beidza lūgšanu, mācekļi, pārliecināti par savu nespēku un vajadzībām, izsaucās: "Kungs ,māci mums Dievu lūgt" (Lūkas 11:1).

Jēzus nedeva tiem jaunu lūgšanas formu. Viņš atkārtoja tikai to, ko jau agrāk bija sacījis, it kā sakot, jums jāsaprot tikai tas, ko Es jums esmu sacījis. Tam ir dziļāka nozīme, nekā jūs domājat.

Tomēr Pestītājs neierobežo mūs tikai ar šiem lūgšanu vārdiem. Vienots ar cilvēci, Viņš atklāj savas personīgās lūgšanas ideālu tik vienkāršiem vārdiem, ka tos var saprast mazs bērns, un tomēr tik daudznozīmīgiem, ka dižākie prāti nespēj pilnībā aptvert to svarīgumu. Mēs tiekam mācīti nākt pie Dieva, lai pienestu pateicību, lai atklātu Viņam mūsu vajadzības, lai nožēlotu grēkus, un, balstoties uz Viņa apsolījumiem, lūgtu Viņa žēlastību.

„Kad lūdziet dievu, tad sakiet: tēvs!” (Lūkas 11:2)

Jēzus māca mums Viņa tēvu saukt par mūsu Tēvu. Viņš nekaunas mūs saukt par brāļiem. Pestītāja sirds tik ļoti ilgojas mūs apsveikt kā dievišķās ģimenes locekļus, ka jau pirmajos vārdos, ar kuriem mums jātuvojas Dievam, Viņš ieliek mūsu dievišķās radniecības garantiju — "Mūsu Tēvs ".

[104] Šeit pasludināta brīnišķīgā iedrošinājuma un mierinājuma pilnā patiesība, ka Dievs mūs mīl tāpat kā savu Dēlu. To Jēzus arī teica pēdējā lūgšanā par saviem mācekļiem: "(..) un viņus esi mīlējis tāpat, kā Tu Mani esi mīlējis." (Jāņa 17:23).

Šo pasauli, kurai arvien vēl sātans uzstāda savas prasības un pār kuru viņš valda ar briesmīgu tirāniju, Dieva Dēls ietvēra savā vislielākajā mīlestības darbā un savienoja atkal ar Jehovas troni. Kad šī uzvara bija sasniegta, ķerubi, seravi un nekritušo eņģeļu pulki dziedāja slavu Dievam un Jēram. Viņi priecājās, ka kritušajai cilvēcei atvērts pestīšanas ceļš un zeme tiks atbrīvota no grēka lāsta. Cik gan lielam vajadzētu būt to priekam, kam šī apbrīnojamā mīlestība tiek veltīta!

Kā mēs vēl varam būt nedroši un šaubīties, un justies kā bāreņi? Jēzus pieņēma cilvēcīgo dabu likuma pārkāpēju dēļ, lai mēs kļūtu mūžīgā miera un drošības dalībnieki. Mums ir Aizstāvis debesīs. Tas, kurš Viņu pieņem par savu personīgo Pestītāju, nepaliks bārenis, lai viens nestu savu grēka nastas smagumu. "Ja nu esam bērni, tad arī mantinieki." (Rom. 8:17). "Mīļie, tagad mēs esam Dieva bērni, un vēl nav atklājies, kas mēs būsim. Mēs zinām, ka, kad tas atklāsies, mēs būsim Viņam līdzīgi, jo mēs redzēsim Viņu, kāds Viņš ir." (1. Jāņa 3:2). "Ja nu esam bērni, tad arī mantinieki, — Dieva mantinieki un Kristus līdzmantinieki; jo tiešām, ja līdz ar Viņu ciešam, mēs līdz ar Viņu tiksim arī apskaidroti." (Rom. 8:17).

Pirmais solis, tuvojoties Dievam, ir atzīt un ticēt mīlestībai, kāda Dievam ir uz mums, jo dievišķā mīlestība mūs aicina nākt pie Viņa (1. Jāņa 4:16). [105]

Dieva mīlestības atzīšana liek mums atteikties no egoisma, jo, saucot Dievu par mūsu Tēvu, mēs atzīstam visus viņa bērnus par saviem brāļiem. Mēs esam lielās cilvēku dzimtas daļa, vienas ģimenes locekļi. Savās lūgšanās mums tāpat kā sevi jāietver arī mūsu kaimiņi. Neviens nevar patiesi lūgt, lūdzot svētības vienīgi sev.

Mūžīgais Dievs, saka Jēzus, dod mums priekštiesību Viņam tuvoties, nosaucot To par "Tēvu". Padomāsim, ko tas nozīmē. Nekad vēl laicīgie vecāki nav tik nopietni lūguši par savu noklīdušo bērnu, kā mūsu Pestītājs lūdz par grēciniekiem. Nekad vēl neviens nav sekojis neatgriezīgajam ar līdzīgu maigumu, līdzcietību un mīlestības pilnu uzmanību. Kungs ar savu klātbūtni ir katrā mājā, dzird katru runāto vārdu, uzklausa katru lūgšanu, mierina un sniedz palīdzību katrai dvēselei, vēro ģimenes locekļu attiecības pret tēvu, māti, māsu, brāli, draugu un kaimiņu. Viņš rūpējas par mūsu vajadzībām, Viņa žēlastība plūst mūsu vajadzību apmierināšanai.

Nosaucot Dievu par Tēvu, mēs atzīstam sevi par Viņa bērniem, kas ļaujas Viņa gudrajai vadībai un ir paklausīgi visās lietās, zinot, ka Viņa mīlestība ir nemainīga. Mēs Viņa plānus pieņemsim kā mūsu, Viņa gods, Viņa raksturs, Viņa ģimene, Viņa darbs būs saistīts ar mūsu kā Dieva bērnu galvenajām interesēm, un tas mūs iepriecinās. Mēs atzīsim un cienīsim savu radniecību ar Dievu un ar katru Viņa ģimenes locekli. [106] Lai arī cik niecīgs tas izliktos, mēs ar prieku darīsim visu, kas kalpo Viņa godam un tuvākā labklājībai.

"Mūsu Tēvs debesīs." Tas, uz kuru Kristus mūs aicina lūkoties kā uz Tēvu, "ir debesīs, ko Viņš grib, to visu Viņš dara" (Ps. 115:3). Zem Viņa apsega mēs varam būt droši, sakot: "Izbaiļu brīžos es paļaujos uz Tevi!" (Ps. 56:4).

„Svētīts, lai top tavs vārds” (Mat. 6:9)

Dieva vārda svētīšana prasa no mums, lai mēs šo vārdu, kas attiecas uz Visaugstāko Būtni, izrunātu ar pienācīgu bijību. "Svēts un bijājams ir Viņa vārds." (Ps. 111:8). Mēs nekad un nekādā gadījumā nedrīkstam vieglprātīgi lietot vārdus, ar kuriem uzrunājam Dievu. Lūgšanā mēs ieejam Visaugstākā pieņemamajā istabā, tāpēc mums jānāk Viņa priekšā ar cieņu un godbijību. Viņa klātbūtnē eņģeļi aizklāj savas sejas, ķerubi un mirdzošie seravi tuvojas Dieva tronim svinīgā godbijībā. Cik gan vēl lielākā bijībā mums, vājām un grēcīgām būtnēm, jānāk Viņa priekšā!

Svētīt Kunga vārdu nozīmē vēl daudz vairāk. Mēs varam ar savu izturēšanos līdzīgi jūdiem Kristus dienās parādīt vislielāko godbijību Dieva priekšā, un tomēr darīt Viņa vārdam negodu. Tā Kunga vārds ir "tas Kungs, Kungs, apžēlošanās un žēlastības Dievs, pacietīgs un bagāts žēlsirdībā un uzticībā, kas tūkstošiem saglabā žēlastību, piedod noziegumus, pārkāpumus un grēkus" (2. Mozus 34:5-7). Par Kristus draudzi sacīts: "Vārds, kurā to nosauks, būs: Tas Kungs mūsu taisnība." (Jer. 33:16). [107] Šo vārdu saņem katrs Kristus sekotājs. Tas ir Dieva bērnu mantojums! Visu ģimeni sauc Tēva vārdā. Pravietis Jeremija, lūdzot Izraēla lielā posta un sodību laikā, saka: "(..) mēs esam nosaukti pēc Tava vārda. Neatstāj mūs!" (Jer. 14:9).

Viņa Vārdu svētī debesu eņģeļi un nekritušo pasauļu iedzīvotāji. Ja tu saki: "Svētīts lai top Tavs vārds", tad tu lūdz, lai tas tiktu svētīts šinī pasaulē un tavā sirdi. Kungs, atzinis tevi par savu bērnu visu eņģeļu un cilvēku priekšā, lūdz, lai tu nedarītu negodu labajam vārdam, "kas par jums saukts" (Jēk. 2:7). Kungs sūta tevi pasaulē kā savu pārstāvi, tādēļ katrā dzīves rīcībā tev jāatklāj dievišķīgā nosaukuma svētums. Šī lūgšana prasa no tevis Pestītāja rakstura iegūšanu. Tu nevari svētīt Viņa vārdu, nevari to atklāt pasaulei, neatklājot savā personīgajā dzīvē un raksturā Dieva dzīvi un raksturu, tas iespējams vienīgi, pieņemot Kristus žēlastību un raksturu.

„Lai nāk tava valstība” (Mat. 6:10)

Dievs ir mūsu Tēvs, kurš mīl un rūpējas par mums kā par saviem bērniem. Viņš ir arī Universa Ķēniņš. Viņa valstības interesēm ir jābūt arī mūsu interesēm, tāpēc mums visur jādarbojas Viņa valstības sekmēšanai.

Kristus mācekļi gaidīja Viņa godības valsts tuvošanos, bet, dodams tiem šo lūgšanu, Jēzus mācīja, ka tas nenotiks tagad, Viņam atrodoties uz šīs zemes. [108] Viņiem vajadzēja lūgt par tās tuvošanos kā par nākotnes notikumu. Šī lūgšana mācekļiem bija arī apsolījums. Tas, ka Jēzus lika viņiem lūgt par to, pierādīja, ka, lai gan savas dzīves laikā mācekļi nepieredzēs šīs valstības nākšanu, tā tomēr nāks Dieva noliktā laikā.

Dieva žēlastības valsts jau tagad tiek uzcelta sirdīm, kas bijušas grēka un sacelšanās pilnas, dienu no dienas padodoties Viņa mīlestības varai. Taču Viņa godības valsts visā pilnībā uz šīs zemes tiks uzcelta, Kristum otrreiz atnākot uz šīs zemes. "Tad nodos ķēniņa valstību, varu un virskundzību pār visām valstīm apakš debesīm Visuaugstā svēto tautai" (Dan. 7:27). Viņi iemantos valstību, "kas tiem sataisīta no pasaules iesākuma, un Kristus pats valdīs" (Mat. 25:34).

Debesu vārti atkal atvērsies, un mūsu Pestītājs, desmit tūkstoš reiz desmit tūkstošu un daudzu tūkstošu svēto apņemts, nāks kā" kungu Kungs un ķēniņu Ķēniņš. Jehova Immanuēls "būs ķēniņš pār visu zemes virsu. Tai dienā tas Kungs vienīgais Dievs, un Viņa vārds arī būs — Vienīgais" (Cak. 14:9). "Dieva mājoklis būs pie cilvēkiem, un Viņš mājos viņu vidū, un tie būs Viņa ļaudis, un Dievs pats būs ar viņiem" (Atkl. 21:3).

Jēzus atgādina, ka pirms Viņa atnākšanas "šīs valstības Evaņģēlijs tiks sludināts visā pasaulē par liecību visām tautām" (Mat. 24:14). [109] Viņa valstība nenāks, pirms prieka vēsts par Dieva žēlastību nebūs atskanējusi visās zemes malās. Tāpēc, svētojoties Dievam un pievedot dvēseles Kristum, mēs paātrinām Viņa valstības atnākšanu. Tikai tie, kas pilnīgi nododas kalpošanai Viņam ar liecību: "Redzi, es esmu še, sūti mani atvērt viņu acis, lai tie atgriežas no tumsas gaismā, no sātana varas pie Dieva, un (..) dabū grēku piedošanu un mantojumu svēto pulkā." (Jes. 6:8; Ap. d. 26:18). Tikai tie sirsnīgi lūgs: "Lai nāk Tava valstība."

„Tavs prāts lai notiek kā debesīs, tā arī virs zemes” (Mat. 6:10)

Dieva prāts ir izteikts Viņa svētajos likumos, bet šo likumu pamati ir debesu pamati. Pati augstākā atzīšanas pakāpe, kādu sasniedz eņģeļi, ir Dieva prāta atzīšana, un augstākā kalpošana ir Dieva prāta izpildīšana.

Tomēr debesīs neviena kalpošana netiek piespiesta ar likumu. Kad sātans sacēlās pret Jehovas likumiem, eņģeļiem pati doma par likumu izlikās jauna; viņi par to nekad nebija domājuši. Tie kalpoja ne kā kalpi, bet kā dēli. Starp viņiem un Radītāju valdīja pilnīga vienprātība un saskaņa. Paklausība viņus neapgrūtināja. Mīlestībā uz Dievu viņi katru kalpošanu izpildīja ar prieku. Tā arī katrā dvēselē, kurā mājo Kristus godības cerība, atbalsojas Viņa vārdi: "Man ir prieks dzīvot pēc Tava prāta, mans Dievs, un Tavi likumi ir ierakstīti dziļi manā sirdī" (Ps. 40:8).

[110] Lūgšanā — "Tavs prāts lai notiek kā debesīs, tā arī virs zemes" — mēs lūdzam, lai uz šīs zemes beigtos netaisnības kundzība, lai grēku iznīcinātu uz visiem laikiem un tiktu uzcelta taisnības valstība. Tad virs zemes tāpat kā debesīs piepildīsies pirmatnējā pilnība un godība (2. Tes. 1:11).

„Mūsu dienišķo maizi dodi mums šodien” (Mat. 6:11)

Kristus lūgšanas pirmā daļa attiecas uz Dieva vārdu, valstību un prātu — lai vārds top svētīts, lai tuvojas Dieva valsts un lai tiek piepildīts Viņa prāts. Kad Dieva darbs mūsu interesēs ieņem pirmo un galveno vietu, tad droši varam lūgt par savu personīgo vajadzību apmierināšanu. Atsakoties no sava personīgā "es" un pilnīgi nododoties Kristum, mēs kļūstam dievišķās ģimenes locekļi, un tāpēc viss, kas atrodas Tēva namā, pieder arī mums. Visas Kunga bagātības kā šinī, tā nākamajā pasaulē ir arī mūsu īpašums. Eņģeļu kalpošana, Dieva Gara dāvanas — tas viss ir arī priekš mums un mūsu. Pasaule ar visām savām bagātībām pieder arī mums, cik daudz tas kalpo mūsu labklājībai, audzinot mūs debesīm, pat ienaidnieku naids mums izrādīsies par svētību. Ja "jūs piederat Kristum", tad "viss ir jūsu" (1. Kor. 3:23,21).

Tomēr mēs esam kā bērni, kas vēl nav kļuvuši par sava mantojuma pārvaldniekiem. Kungs vēl nevar uzticēt mūsu bagāto mantojumu, lai sātans ar savu viltību mūs neapmānītu un neatņemtu to kā paradīzē Ievai un Ādamam. [111] Tādēļ Kristus to glabā priekš mums drošībā, kur laupītājs nevar tikt klāt. Līdzīgi bērniem mēs ik dienas saņemsim tik daudz, cik mums nepieciešams tās dienas vajadzībām. Mums ik dienas jālūdz: "Mūsu dienišķo maizi dodi mums šodien." Nekādā gadījumā nezaudē drosmi, ja šodien nesaņemsi tik daudz, lai pietiktu rītdienai. Mums ir Viņa apsolījuma garantija: "Paliec savā zemē un tu būsi paēdināts." (Ps. 37:3, angļu tulk). Dāvids sacīja: "Es biju jauns un kļuvu vecs, bet nekad es neredzēju taisno atstātu, nedz arī viņa bērnus lūdzam maizi." (Ps. 37:25). Kungs, kas sūtīja kraukli, lai pabarotu Eliju pie Kritas upes, neatstās nevienu Viņam svētījušos dvēseli. Par dievbijīgo sacīts: "Tam būs sava maize, ūdens tam netrūks." (Jes. 33:16). "Tie neiekļūs kaunā ļaunā dienā, un bada laikā tie būs paēduši." (Ps. 37:19). "Viņš jau sava paša Dēlu nav saudzējis, bet to par mums visiem nodevis nāvē. Kā tad Viņš līdz ar to mums nedāvinās visas lietas?" (Rom. 8:32). Viņš, kas atvieglināja savas mātes rūpes un nastas un palīdzēja viņas mazajā Nācaretes saimniecībā, jūt līdzi katrai mātei, kas ar grūtībām iegūst iztiku saviem bērniem. Viņš, kurš iežēlojās par lielo ļaužu pulku, redzot, ka tie bija novārdzināti un atstāti, arī šodien jūt līdzi cietējiem. Viņa svētojošā roka sniedzas tiem pretī, un mācekļiem dotajā lūgšanā Jēzus pamāca neaizmirst trūcīgo vajadzības.

Lūdzot: "Mūsu dienišķo maizi dodi mums šodien", mēs lūdzam gan par sevi, gan par citiem. Mēs atzīstam, ka viss, ko Dievs sniedz, nav domāts tikai un vienīgi mums. [112] Kungs uztic mums bagātību, lai mēs varētu pabarot izsalkušos. Savā laipnībā Viņš to sagatavojis trūcīgajiem (Ps. 68:10). Viņš saka: "Kad tu taisi azaidu vai vakariņas, tad neaicini savus draugus, savus brāļus, savus radus vai bagātus kaimiņus (..). Bet kad pie tevis ir viesības, tad aicini nabagus, kropļus, tizlus, aklus; un tu būsi svētīgs, jo viņiem nav ar ko atmaksāt; jo tev būs atmaksa, kad taisnie celsies augšām." (Lūkas 14:12-14).

"Dievs var jums bagātīgi dot visādu žēlastību, ka jums arvienu ir pilnīga iztikšana un vēl pietiekoši paliek pāri labiem darbiem." "Kas sīksti sēj, tas arī sīksti pļaus; un kas sēj uz svētību, tas arī pļaus uz svētību." (2. Kor. 9:8,6).

Lūgšana par dienišķo maizi neattiecas tikai uz uzturu organisma spēku uzturēšanai, bet ietver arī lūgumu pēc garīgās maizes, kas nepieciešama dvēseles mūžīgai dzīvei. Jēzus mūs aicina: "Uzņemiet sevī nevis iznīkstošu barību, bet barību, kas paliek mūžīgai dzīvei." Viņš saka: "Es esmu dzīvā maize, kas nākusi no debesīm. Kas ēdīs no šīs maizes, tas dzīvos mūžīgi." (Jāņa 6:51). Mūsu Pestītājs ir Dzīvības maize un, sajūtot Viņa mīlestību, domājot par to sevī, mēs ēdam no debesim nākušo Maizi.

Mēs pieņemam Kristu caur Vārdu, un, pateicoties mums dotajam Svētajam Garam, Viņa Vārds atklājas mūsu saprašanai un tajā apslēptās patiesības kļūst tuvas sirdij. Lasot Viņa Vārdu katru dienu, jālūdz, lai Dievs sūta Svēto Garu atklāt mums patiesību, kas stiprinātu mūsu dvēseles ikdienas vajadzībās. [113]

Mūsu labā Kungs māca ik dienas lūgt pēc miesīgā un garīgā uztura. Viņš vēlas, lai mēs saprastu savu atkarību no Viņa, tāpēc Dievs ļoti vēlas, lai mēs ar Viņu sarunātos. Pateicoties šiem sakariem ar Kristu gan lūgšanās, gan Viņa Vārda dārgo patiesību izpētē, mēs kā izsalkušas dvēseles tiekam paēdināti un kā izslāpuši veldzējamies pie Dzīvības Avota.

„Un piedodi mums mūsu grēkus, jo arī mēs piedodam katram, kas mums ir parādā” (Lūkas 11:4)

Jēzus māca, ka mēs varam saņemt piedošanu no Dieva tikai tad, ja piedodam citiem. Tā ir Dieva mīlestība, kas mūs velk pie Viņa, un šai mīlestībai, skarot mūsu sirdis, jāmodina tajās mīlestība uz mūsu tuvāko.

Beidzis lūgšanu, Jēzus vēl piebilst: "Jo, kad jūs cilvēkiem viņu noziegumus piedosiet, tad jums jūsu debesu Tēvs arīdzan piedos. Bet ja jūs cilvēkiem viņu noziegumus nepiedodat, tad jūsu debesu Tēvs jums jūsu noziegumus arīdzan nepiedos." (Mat. 6:14,15).

Cilvēks, kas atsakās piedot savam tuvākam, pats sev noslēdz Dieva žēlsirdības Avotu. Mēs nedrīkstam domāt, ka mums tiesības aizturēt piedošanu tiem, kas mūs apvainojuši, tāpēc ka viņi nav mums atvainojušies. Viņiem gan pienācās pazemot savas sirdis nožēlojot un atzīstoties, bet mums jāizturas pret tiem, kas mūs apvainojuši, ar patiesu žēlsirdību, vienalga, vai tie atzinušies savā pārkāpumā vai ne. [114] Lai arī cik dziļi viņi mūs ir ievainojuši, mēs nedrīkstam nodoties skumjām un just sev līdzi, bet, tā kā mēs ceram saņemt piedošanu no Dieva par saviem grēkiem, mums jāpiedod visiem, kas mums darījuši ļaunu.

Tomēr piedošanai ir daudz lielāka nozīme, nekā daudzi domā. Kad Kungs mūs pārliecina par savu bagātīgo žēlastību, tad, tā kā šis apsolījums daudz augstāks par mūsu saprašanu, Viņš vēl piebilst: "Jo Manas domas nav jūsu domas un jūsu ceļi nav Mani ceļi, — saka tas Kungs. Par cik augstākas debesis ir pār zemi, tik augstāki ir Mani ceļi pār jūsu ceļiem un Manas domas pār jūsu domām." (Jes. 55:8,9). Dieva piedošana nav tiesas akts, ar kuru Kungs atbrīvo mūs no tiesas sprieduma. Viņš ne tikai piedod mums grēkus, bet ari atbrīvo no tiem. Tikai pestījošā mīlestība pārveido sirdi. Dāvids to patiesi izjuta, kad lūdza: "Radi manī, ak, Dievs, šķīstu sirdi un atjauno manī pastāvīgu garu!" (Ps. 51:12). Tālāk viņš saka: "Cik tālu ir rīti no vakariem, tik tālu Viņš atliek mūsu pārkāpumus nost no mums." (Ps. 103:12).

Dievs Kristū nodeva sevi par mūsu grēkiem. Viņš cieta nežēlīgo krusta nāvi, uzņēmās mūsu vainas, cieta, taisns būdams, par netaisniem, lai atklātu savu mīlestību un tuvinātu mūs sev. Viņš saka: "Bet esiet cits pret citu laipni un žēlsirdīgi; piedodiet cits citam, kā arī Dievs Kristū jums ir piedevis." (Efez. 4:32). [115] Lai Kristus ar savu dievišķo dzīvību mājo jūsos, lai caur jums pasaulei atklājas debesīs dzimusī mīlestība, kura iedvesīs cerību bezcerībā esošajiem un nesīs debesu mieru grēka pārņemtajās sirdīs. Kad nākam pie Dieva, tad, saņemot Viņa žēlastību, mēs nodosim sevi Viņam, lai atklātu šo labvēlību citiem.

Pats galvenais, kas mums nepieciešams, lai varētu saņemt un līdzdalīt citiem Dieva piedodošo mīlestību, ir zināt un ticēt tai mīlestībai, kāda Viņam ir pret mums. (1. Jāņa 4:16). Sātans lieto dažādas viltības, lai mēs neatzītu šo mīlestību. Viņš grib, lai domājam, ka mūsu kļūdas un pārkāpumi ir tik briesmīgi, ka Kungs vairs neuzklausīs mūsu lūgšanas, nesvētīs un neglābs mūs. Sevī mēs redzam tikai vājības, nav nekā, kas dotu mums cerības uz Dieva žēlastību, un sātans čukst mums ausī, ka visas mūsu pūles veltīgas, ka mēs nevaram izlabot rakstura kļūdas. Kad mēs mēģināsim tuvoties Dievam, ienaidnieks čukstēs: "Tev nav vērts lūgt. Vai tad tu nedarīji to ļaunumu? Vai tu negrēkoji pret Dievu un nepretojies savai sirdsapziņai?" Bet mēs varam ienaidniekam sacīt, ka Dieva Dēla "Jēzus Kristus asinis šķista mūs no visiem grēkiem" (1. Jāņa 1:7). Tieši tad, kad sajūtam, ka esam grēkojuši un nespējam lūgt, — tieši šis brīdis ir vispiemērotākais lūgšanai! Mēs varam sajust kaunu un būt dziļi satriekti, tomēr mums jālūdz un jātic. "Tas ir patiess un pilnā mērā atzīstams vārds, ka Kristus Jēzus ir nācis pasaulē izglābt grēciniekus. Es esmu pirmais viņu starpā." (l. Tim. 1:15). Piedošana un salīdzināšanās ar Dievu nav apbalvojums par mūsu darbiem, nav grēcīgās cilvēces nopelns, [116] bet Kristus neaptraipītās taisnības dāvana.

Mums nevajadzētu mēģināt mīkstināt vainu, meklējot attaisnojumus grēkam. Mums jāpieņem Dieva vērtējums grēkam, kas patiešām ir smags. Vienīgi Golgāta spēj atklāt mums grēka briesmīgo raksturu. Ja mums būtu jānes viss grēka smagums, tad tas mūs nospiestu. Bezgrēcīgais nostājās mūsu vietā un uzņēma uz sevi mūsu vainu. "Ja atzīstamies savos grēkos, tad Viņš ir uzticīgs un taisns, ka Viņš mums piedod grēkus un šķista mūs no visas netaisnības." (1. Jāņa 1:9). Brīnišķīga patiesība! Dievs atzīst likuma taisnīgumu un tai pašā laikā attaisno visus, kas tic Jēzum! "Kur ir tāds Dievs, kā Tu esi, kas piedod grēkus un neatmaksā savas tautas atlikušajiem viņu noziegumus, kas mūžīgi netur dusmas, jo Tev patīk žēlastība?" (Mihas 7:18).

„Neieved mūs kārdināšanā, bet atpestī mūs no ļauna” (Mat. 6:13)

Kārdinājums ir vilinājums grēkot, kas nenāk no Dieva, bet sātana un mūsu pašu sirds ļaunuma. "Ļaunām kārdināšanām Dievs nav pieejams, un pats Viņš nevienu nekārdina." (Jēk. 1:13).

Sātans cenšas mūs ievest kārdināšanā, lai visu eņģeļu un ļaužu priekšā atklātu mūsu rakstura ļaunumu un, pateicoties tam, apgalvotu, ka mēs piederam viņam. [117] Cakarijas simboliskajā pravietojumā sātans stāv Kunga eņģelim pie labās rokas un apvaino augsto priesteri Jozuu, kas ģērbts netīrās drēbēs, pretodamies tam, ko eņģelis nodomājis darīt ar viņu. Tas skaidri attēlo sātana attieksmi pret katru dvēseli, ko Kristus velk pie sevis. Ienaidnieks mūs ieved grēkā, un pēc tam pats apvaino visa Universa priekšā kā Dieva mīlestības necienīgus. Bet "tas Kunga eņģelis sacīja sātanam: "Tas Kungs lai norāj tevi, sātan! Jā, tiešām, lai liek tev klusēt tas Kungs, kas izredzējis Jeruzalemi! Vai šis vīrs nav no uguns izrauta apdegusi pagale?" Un Jozuam viņš teica: "Redzi, Es atņemu tev tavus grēkus un ietērpju tevi svētku drānās!" (Cak. 3:1-4).

Kungs savā lielajā mīlestībā cenšas attīstīt mūsu sirdīs sava Gara dārgās dāvanas. Viņš pieļauj mums sastapties ar šķēršļiem, paciest grūtības un vajāšanas ne tāpēc, lai tās mums būtu par lāstu, bet gan par svētību. Katrs izturēts pārbaudījums, katra drosmīgi pārvarēta grūtība pavairo mūsu piedzīvojumus un palīdz audzināt raksturu. Dvēsele, kas pretojas kārdināšanai ar dievišķu spēku, atklāj debesīm un zemei Kristus žēlastības darbu.

Kaut arī mēs nedrīkstam baidīties no kārdināšanām, lai cik lielas tās būtu, tomēr mums vajadzētu lūgt, lai Dievs mums neļauj nonākt tādā stāvoklī, kādā mēs varētu nokļūt, sekojot savas sirds ļaunajām vēlmēm. Lūdzot Kristus doto lūgšanu, mēs atdodamies Dieva vadībai un lūdzam Viņu vest mūs pa drošu ceļu. Ir pilnīgi neiespējami pienest Dievam šo lūgšanu un tai pašā laikā izšķirties iet pa pašizvēlētu ceļu. [118] Mēs gaidīsim, lai Viņa roka mūs vada; mēs klausīsim Viņa balsij: "Šis ir tas ceļš, staigājiet pa to!" (Jes. 30:21).

Ir bīstami vilcināties un apsvērt sātana piedāvātos priekšlikumus. Grēks katrai dvēselei, kas ar to ielaižas, atnes nelaimi un negodu, turklāt grēkam ir viltīga un apžilbinoša daba, kas vilina mūs ar glaimojošiem ieteikumiem. Ja mēs dodamies sātana teritorijā, tad mums nav nekādas garantijas tikt pasargātiem no viņa varas. Cik vien iespējams, mums vajadzētu aizvērt kārdinātājam katru pieeju pie mūsu dvēselēm.

Lūgšana "Neieved mūs kārdināšanā" ietver sevī arī apsolījumu. Kad mēs nododamies Dievam, tad mūsu rīcībā ir apsolījums: "Dievs ir uzticīgs, Viņš neļaus jūs pārbaudīt pāri par jūsu spējām, bet darīs pārbaudījumam tādu galu, ka varat panest." (l. Kor. 10:13).

Vienīgais aizsargs pret ļaunumu ir Kristus, kuru mēs uzņemam sirdī, ticot Viņa taisnībai. Kārdinājumam ir vara pār mums tādēļ, ka sirdīs mājo patmīlība, bet, kad ieraugām Dieva mīlestību, tad patmīlība mums atklājas savā neglītajā, pretīgajā gaismā, un mēs vēlēsimies to attālināt no savas dvēseles. Kā Svētais Gars apskaidroja Kristu, tā arī mūsu sirdis tiks mīkstinātas, kārdināšanas pazaudēs pār mums savu spēku un Kristus žēlastība pārveidos raksturu.

Kristus nekad neatstās nevienu dvēseli, par kuru Viņš nomira. Cilvēks, kārdināšanu pārvarēts, var aiziet projām no Pestītāja, bet Kristus nekad nenovērsīsies no tiem, par kuriem Viņš maksāja izpirkšanas maksu ar savu dzīvību. [119] Ja mūsu garīgais skatiens būtu asāks, mēs ievērotu dvēseles, kuras ir rūpju apkrautas, bēdu sagrauztas, dzīvē vīlušās un ilgojas nomirt. Mēs ieraudzītu arī eņģeļus, kas steidzas palīgā šīm bezdibeņa malā stāvošajām, kārdinātām dvēselēm. Debesu eņģeļi atspiež atpakaļ ļaunā pūļus, kas ielenc šīs dvēseles, un vada viņu kājas uz drošu pamatu. Cīņa starp šīm divām neredzamajām armijām ir tikpat reāla kā sadursme starp armijām šajā pasaulē, un no šīs garīgās cīņas iznākuma atkarīgs mūžīgais liktenis.

Pēterim sacītie vārdi: "sātanam ļoti iegribējies jūs sijāt kā kviešus, bet Es esmu lūdzis par tevi, lai tava ticība nemitētos" (Lūkas 22:31,32) attiecas arī uz mums. Gods Dievam, mēs neesam atstāti vieni. Tas, kurš "tik ļoti pasauli mīlējis, ka Viņš savu vienpiedzimušo Dēlu devis, lai neviens, kas Viņam tic, nepazustu, bet dabūtu mūžīgo dzīvību" (Jāņa 3:16), nav nodomājis mūs atstāt vienus cīņā ar Dieva un cilvēku ienaidnieku. Viņš saka: "Redziet, Es jums esmu devis spēku, ka varat staigāt pāri čūskām un skarpijiem, un katram ienaidnieka spēkam, un viss tas jums nekā nekaitēs." (Lūkas 10:19).

Dzīvojiet vienoti ar dzīvo Dievu, un Viņš jūs stipri turēs pie rokas un neatstās. Atzīstiet un ticiet mīlestībai, kāda Dievam ir uz mums, un jūs būsiet neapdraudēti. Šī mīlestība visiem sātana plāniem un uzbrukumiem ir neieņemams cietoksnis. "Tā Kunga vārds ir stipra pils; taisnais dodas turp un top pasargāts." (Sal. pam. 18:10). [120]

„Jo tev pieder valstība, spēks un gods mūžīgi” (Mat.6:13)

Pēdējais lūgšanas teikums līdzīgi pirmajam norāda uz Tēvu, kuram ir visa augstākā vara, autoritāte un vārds, kāds vien nosaukts. Pestītājs redzēja mācekļiem priekšā stāvošos gadus, — ne bagātībā un godā mirdzošus, kā viņi bija sapņojuši, bet gan tītus cilvēku naida un sātana dusmu tumsā. Nacionālo nemieru un nekārtību vidū mācekļi būs briesmu ielenkti, un viņu sirdis bieži nospiedīs baiļu smagums. Viņiem būs jāpieredz Jeruzalemes izpostīšana, līdz zemei nolīdzinātais dievnams, kurā dievkalpošana uz visiem laikiem būs pārtraukta, un Izraēls, kurš līdzīgi sadragāta kuģa gabaliem izkaisīts pa visām zemēm. Jēzus teica: "Jūs dzirdēsiet karus un karu daudzināšanu. (..) Tauta celsies pret tautu, valsts pret valsti, un būs bada laiki un zemes trīce dažās vietās. Bet tas viss būs tikai lielo bēdu iesākums." (Mat. 24:6-8). Tomēr Kristus sekotāji šādos brīžos nedrīkst baidīties, ka viņu cerības veltīgas vai ka Dievs jau atstājis zemi. Viņam, kura lielie plāni nepārtraukti tuvojas piepildei, pieder spēks un godība.

Lūgšanā, kurā izteiktas ikdienas vajadzības, Kristus mācekļi tika mudināti raudzīties pāri visa ļaunā spēkam un varai uz Kungu, viņu Dievu, kura valstība „valda pār visiem” (Ps. 103:19) un kas ir viņu Tēvs un mūžīgais Draugs.

Jeruzalemes izpostīšana aino pēdējo postu, kas reiz piemeklēs visu pasauli. Pravietojums, kas daļēji piepildījās Jeruzalemes izpostīšanas laikā, tieši attiecas uz pēdējo laiku. [121] Mēs pašlaik atrodamies uz lielu un svinīgu notikumu sliekšņa, — mūsu priekšā krīze, kādu pasaule vēl nav piedzīvojusi. Tomēr Dieva laipnība šodien, kā reiz mācekļiem, liek mūsu sildīs ieskanēties pārliecībai, ka Dieva valstība valdīs pār visu un visiem. Gaidāmo notikumu kārtība atrodas Radītāja rokās. Debesu Majestāte personīgi vada kā atsevišķo tautu, tā arī savas draudzes lietas. Dievišķais skolotājs saka katram, kas sadarbojas ar Viņu Dieva plāna īstenošanā, tāpat kā Viņš teica Kīram: "Es tevi apbruņoju, jebšu tu Mani nepazini." (Jes. 45:5).

Pravietis Ecēhiēls atklāsmē redzēja roku zem ķeruba spārniem. Dieva kalpiem no šī piemēra būtu jāsaprot, ka panākumi ir atkarīgi no Dieva spēka darbības. Tie, kurus Kungs lieto kā vēstnešus, nekad nedrīkst domāt, ka Dieva darbs atkarīgs no viņiem. Mirstīgas būtnes nevar nest atbildību par dievišķo dabu. Dievs, kas neguļ un nesnauž, kas vienmēr pilda savus nodomus, pats vada savu darbu. Viņš atvairīs ļauno cilvēku uzbrukumus un radīs sajukumu tā domās, kas vēl ļaunu Viņa tautai. Viņš, ķēniņu Ķēniņš un kungu Kungs, atrodas starp ķerubiem un sargā savus bērnus tautu strīdu un sajukuma laikā. Mūsu Pestītājs, kas valda Universā, novērš katru kārdināšanu, kas pārsniedz mūsu spēkus, un precīzi izmēra katras dvēseles spēkiem atbilstošu pārbaudes uguni. Kad ap mums sabruks pasaules ķēniņu cietokšņi, kad Viņa dusmu bultas caururbs ienaidniekus, tad Dieva tauta būs droša Viņa roku paēnā. [122]

"Jo Tev, ak, Kungs, pieder augstība un vara, godība, slava un varenība; it viss, kas ir debesīs un virs zemes, tas pieder Tev! (..) un bagātība un gods nāk no Tevis, un Tu esi valdītājs pār visu, un Tavā rokā ir spēks un vara, un Tava roka paaugstina un dara stipru." (1. Laiku 29:11,12).

Netiesāt, bet pamācīt

„Netiesājiet, lai jūs netopat tiesāti” (Mat.7:1)

Cilvēka cenšanās nopelnīt mūžīgu dzīvi ar personīgiem darbiem neizbēgami noved pie tā, ka aizsardzībai pret grēku tie izveido cilvēku likumu barjeru. Redzot, ka viņi nespēj izpildīt bauslību, tie ierobežos sevi ar pašu noteikumiem un priekšrakstiem, kas spiež paklausīt. Tas viss novērš domas no Dieva uz paša "es". Dieva mīlestība sirdī izdziest, un līdz ar to iznīkst mīlestība uz līdzcilvēku. Cilvēcīgo iedomu sistēma ar daudzajām prasībām novedīs tās sekotājus pie visu to ļaužu notiesāšanas, kas pārkāpj šos iedibinātos standartus. Egoisma un sīkumainās kritikas atmosfēra noslāpēs cēlās un augstsirdīgās jūtas un novedīs cilvēku patmīlīgā tiesāšanā un sīkumainā izsekošanā.

Farizeji piederēja tieši šai šķirai. Pēc reliģiskās kalpošanas viņi nejutās ne pazemīgi savas nespēcības apziņā, ne arī pateicīgi Dievam par tiem piešķirto augsto privilēģiju.

Tie iznāca pildīti ar garīgo augstprātību, un viņu sarunu tēmas bija — es pats, manas jūtas, manas zināšanas, mani ceļi. Viņu personīgais viedoklis kļuva par mērauklu citu tiesāšanai. Tērpti paštaisnības drēbēs, viņi ieņēma soģa vietu, kritizēja un tiesāja citu rīcību un izturēšanos.

[124] Tauta pa lielākai daļai bija pildīta ar tādu pašu garu, iejaucoties citu sirdsapziņas lietās un tiesājot viens otru attiecībās, kuras pastāv starp dvēseli un Dievu. Ņemot vērā šo valdošo garu un paradumu, Kristus sacīja: "Netiesājiet, lai jūs netopat tiesāti." Tas nozīmē, nelieciet sevi citiem par standartu. Nepadariet savus personīgos uzskatus, domas par pienākumiem un personīgos Svēto Rakstu skaidrojumus par kritēriju citiem un netiesājiet savās sirdīs tos, kas nesasniedz jūsu ideālus. Nekritizējiet citus, iedomājoties viņu motīvus un izsakot savu spriedumu par tiem.

"Tātad netiesājiet priekšlaikā, tiekams tas Kungs atnāks; tas arī cels gaismā, kas bija apslēpts tumsībā, un atklās siržu nodomus, un tad ikvienam būs sava uzslava no Dieva" (1. Kor. 4:5).

Mēs nespējam lasīt to, kas sirdī. Tā kā mēs esam grēcīgi, tad nevaram būt par tiesnešiem citiem. Mirstīgs cilvēks var spriest tikai pēc ārējā izskata. Vienīgi Dievs, kurš zina katras darbības slepenos motīvus un ar neaprakstāmu maigumu un līdzjūtību nolūkojas uz ikvienu, var izšķirt katras dvēseles lietu. "Tāpēc tu, cilvēka bērns, ikviens, kas spriedi tiesu, ne ar ko nevari aizbildināties, jo, spriezdams tiesu par otru, tu tiesā pats sevi, jo, tiesnesis būdams, tu dari to pašu." (Rom. 2:1). Tie, kas kritizē un notiesā citus, pasludina par vainīgiem paši sevi, jo dara to pašu. Tiesājot citus, viņi paši par sevi izsaka spriedumu, kuru Dievs atzīst par pareizu. Kungs piekrīt viņu spriedumam par sevi. [125]

„Ko tu redzi skabargu sava brāļa acī” (Mat. 7:3)

Pat spriedums: "Tiesnesis būdams, tu dari to pašu" neizsaka to grēka apjomu, kāds ir cilvēkam, kurš uzdrošinās kritizēt un notiesāt savu brāli. Jēzus teica: "Bet ko tu redzi skabargu sava brāļa acī, bet baļķi savā acī neieraugi?"

Jēzus vārdi šeit attēlo cilvēku, kas ātri atrod citu kļūdas. Domādams, ka atradis traipu sava tuvākā dzīvē vai raksturā, viņš ārkārtīgi dedzīgi cenšas to izcelt. Jēzus paziņoja, ka šādā nekristīgā darbībā attīstītā rakstura iezīme salīdzinājumā ar nokritizētā vainu ir kā baļķis pret skabargu. Mīlestības un pacietības trūkuma dēļ mēs no mušas iztaisām ziloni. Tie, kas, nododoties Kristum, nav izjutuši nožēlu par grēku, nevar savā dzīvē atklāt Pestītāja mīlestības mierinošo iespaidu. Viņi redz pazemīgo un mīlestības pilno Evaņģēlija garu nepareizā gaismā un ievaino dārgās dvēseles, par kurām Kristus mira. Saskaņā ar Jēzus minēto piemēru, cilvēks, kas parāda tieksmi nepārtraukti tiesāt, ir vainīgs lielākā grēkā nekā tas, kuru viņš apsūdz, jo viņš ir darījis ne tikai līdzīgu grēku, bet vēl papildinājis to ar augstprātību un tieksmi tiesāt.

Kristus ir vienīgais patiesais rakstura ideāls, un tas, kas sevi izvirza citiem par piemēru, ieņem Kristus vietu. "Kopš Tēvs visu tiesu ir nodevis Dēlam" (Jāņa 5:22), katrs, kas atļaujas tiesāt cita rīcības iemeslus, piesavinās tiesības, kas dotas vienīgi Dieva Dēlam. [126] Cilvēki, kas vēlas būt tiesneši un kritiķi, nostājas antikrista pusē, "kas saceļas pret visu, kas saucas Dievs vai svētums, un pat ieņem vietu Dieva templī, pats sevi celdams par Dievu" (2. Tes. 2:4).

Grēks, kuram ir vissliktākās sekas, ir farizejiskumam raksturīgais aukstais, nepiedevības un kritizēšanas pilnais gars. Ja reliģiskajā dzīvē nav mīlestības, tad tur nav arī Kristus un Viņa saules mirdzumam līdzīgās klātbūtnes. Nekāda aktīva darbība vai Kristus garam sveša dedzība nevar aizstāt tās trūkumu. Ir iespējams apgūt apbrīnojamās spējas citu kļūdu atrašanā, bet tiem, kas uztur sevī līdzīgu garu, Jēzus saka: "Liekuli, izvelc papriekšu baļķi no savas acs un tad lūko izvilkt skabargu no sava brāļa acs." Cilvēks, kas pats ir vainīgs, pirmais tur aizdomās citu šai pašā grēkā. Notiesājot otru, viņš cenšas slēpt un aizbildināt pats savas sirds ļaunumu. Šādas zināšanas cilvēks ieguva, tikai grēkojot. Tikko mūsu pirmie vecāki bija izdarījuši pirmo pārkāpumu, viņi tūlīt sāka viens otru apvainot, un tieši tā neizbēgami rīkosies cilvēcīgā daba, ja to nekontrolēs Kristus žēlastība.

Kad cilvēki nododas šim apsūdzēšanas garam, viņi neapmierinās tikai ar brālī atrastās kļūdas uzrādīšanu. Ja maigāks aizrādījums viņam neliek darīt to, kas, pēc viņu prāta, būtu jādara, tad šie cilvēki ķeras pie piespiedu līdzekļiem. Cik vien tas ir viņu spēkos, tie spiedīs cilvēku pieņemt viņu uzskatu par to, kas ir pareizi. Tieši tā Kristus dienās darīja jūdi, un tā ir rīkojusies arī baznīca kopš tā laika, kad zaudēja Kristus žēlastību. [127] Kad tā pazaudēja dievišķas mīlestības spēku, tad, lai apstiprinātu savas dogmas un piespiestu tās atzīt, viņa sniedzās pēc valsts stiprās rokas. Šeit apslēpts visu reliģisko likumu noslēpums, kādi vien jebkad ieviesti, un arī visu vajāšanu noslēpums, kādas vien pastāvējušas kopš Ābela līdz pat mūsu laikam.

Kristus nevis dzen, bet velk ļaudis pie sevis. Vienīgais piespiedu līdzeklis, ko Viņš izmanto, ir mīlestība. Ja baznīca meklē pasaulīgas varas atbalstu, tad ir skaidrs, ka tai nav Kristus spēka, nav dievišķās varas — mīlestības varas.

Tomēr kavēklis meklējams katrā atsevišķā draudzes loceklī, tāpēc arī dziedināšanas darbs jāsāk šeit. Jēzus dod padomu tiesātājiem, pirms censties labot citus — izvilkt baļķi no savas acs, atteikties no tiesāšanas gara, atzīt savus grēkus un atstāt tos. Viņš saka: "Tas nav labs koks, kas nes nelāga augļus, nedz tas ir nelāga koks, kas nes labus augļus." (Lūkas 6:43). Dvēselē piekoptais tiesāšanas gars nav nekas cits kā sliktais auglis, kas liecina, ka viss koks ir slikts. Veidot sevi paštaisnībā ir veltīgs darbs. Viss, kas mums nepieciešams, ir sirds pārmaiņa, kura jāpiedzīvo, pirms esam derīgi citu labošanai, "jo no sirds pilnības mute runā" (Mat. 12:34).

Ja kāds savā dzīvē piedzīvo krīzi un jūs cenšaties to pamācīt vai dot padomu, tad jūsu vārda labā iedarbība būs tik liela, cik jūsu personīgais piemērs un raksturs tam atbildīs. [128] Jums jābūt labam, pirms jūs spējat darīt labu. Jūs nevarat iespaidot citus pārveidoties, ja paša sirds nav pazemīga, maiga un Kristus žēlastībā šķīstīta. Kad jūsu sirdīs būs notikusi šī pārmaiņa, tad dzīvot citiem par svētību būs tikpat dabiski, kā rozei sniegt smaržojošus ziedus vai vīnogulājam sarkanos ķekarus.

Ja Kristus būs jūsu godības cerība, jums nebūs vēlēšanās izsekot citus un atklāt viņu kļūdas. Jūsu vēlēšanās būs palīdzēt svētīt un glābt, nevis meklēt, kur varētu apsūdzēt un notiesāt. Nodarbojoties ar tiem, kas kļūdās, jūs ņemsiet vērā vārdus: "Lūkojies pats uz sevi, ka arī tu nekrīti kārdināšanā." (Gal. 6:1). Jūs atcerēsieties, cik bieži jūs kļūdījāties un cik grūti bija atkal atrast pareizo ceļu, no kura bijāt novērsies. Jūs negrūdīsiet savu brāli vēl lielākā tumsā, bet ar līdzjūtības pilnu sirdi stāstīsiet tam par viņam draudošajām briesmām.

Cilvēks, kurš bieži raugās uz Golgātas krustu, atceroties, ka viņa grēku dēļ Pestītājs tur atradās, nekad nemēģinās salīdzināt savu vainu ar līdzcilvēku vainu. Viņš nekad nevēlēsies ieņemt soģa vietu un izteikt apsūdzību pret otru. To cilvēku dzīvēs, kas staigā Golgātas krusta ēnā, nevar būt vieta tiesāšanas un pašpaaugstināšanās garam.

Tikai tad, kad sajutīsiet, ka varat ziedot savu personīgo "es" un pat savu dzīvi maldos nokļuvušā brāļa glābšanai, tad jūs patiesi esat izvilcis baļķi no savas acs un esat gatavs palīdzēt savam tuvākam, tad jūs varat viņam tuvoties un pieskarties tā sirdij. [129] Vēl nekad neviens nav izglābts no nepareiza stāvokļa ar pārmetumu un nopelšanas palīdzību, bet gan daudzi tādā veidā ir aizdzīti prom no Kristus un aizslēguši savas sirdis pārliecināšanai. Glābt maldošo un atklāt grēku daudzumu var tikai ar iejūtīgu un maigu izturēšanos. Kristus atklāšanās mūsu raksturā atstās pārveidojošu iespaidu uz visiem, ar ko mēs saskarsimies.

Lai Kristus ik dienas dzīvo jūsu sirdīs, tad Viņš caur jums atklās sava Vārda radošo enerģiju — maigo, pārliecinošo, bet tomēr iedarbīgo spēku, lai pārveidotu citus Kunga, mūsu Dieva, skaistumā.

„Nedodiet svētumu suņiem” (Mat. 7:6)

Šeit Jēzus runā par cilvēkiem, kuriem nav nekādas vēlēšanās atbrīvoties no grēka verdzības. Nododoties izvirtībai un zemiskiem darbiem, viņu raksturs ir tā degradējies, ka tie pieķērušies ļaunumam un nevēlas no tā šķirties. Kristus kalpiem nevajadzētu atļaut, ka cilvēki, kam Evaņģēlijs ir tikai strīda un izsmiekla objekts, aizkavētu viņu laiku.

Tomēr Pestītājs nekad nepagāja garām dvēselei, kas bija gatava pieņemt dārgās debesu patiesības, lai cik dziļi tā arī būtu kritusi. Muitniekiem un laulības pārkāpējiem Viņa Vārds kalpoja kā jaunas dzīves sākums. Marija Magdalēna, no kuras Viņš izdzina septiņus velnus, bija pēdējā pie kapa un pirmā, kuru Viņš apsveica pēc augšāmcelšanās. [130] Sauls no Tarsas, kurš vēlāk kļuva par Pāvilu, uzticīgu Kristus kalpu, bija viens no niknākajiem Evaņģēlija ienaidniekiem. Zem degradācijas un nievāšanas maskas, pat zem nozieguma maskas var būt apslēpta dvēsele, kuru Jēzus žēlastība vēlas glābt, lai ievietotu to kā dārgakmeni Pestītāja kronī.

„Lūdziet, tad jums taps dots; meklējiet, tad jūs atradīsiet; klaudziniet, tad jums taps atvērts” (Mat. 7:7)

Lai izvairītos no pārpratumiem, no nepareizas šo vārdu izskaidrošanas un nedotu pamatu neticībai, Kungs trīskārtīgi atkārtoja apsolījumu. Viņš ilgojas, lai tie, kas meklē Dievu, ticētu, ka Viņš spēj darīt visas lietas. Tādēļ Viņš piebilst: "Jo ikviens, kas lūdz, dabū, un kas meklē, atrod, un tam, kas klaudzina, taps atvērts."

Kungs neizvirza nekādus noteikumus, izņemot to, lai jūs būtu izsalkuši pēc Viņa žēlastības, sekotu Viņa padomiem un ilgotos Viņa mīlestības. "Lūdziet." Ar lūgumu jūs parādāt, ka apzināties savu vajadzību, un, ja ticībā lūgsiet, tad arī saņemsiet. Kungs to ir apsolījis savā Vārdā, un tādēļ tas nevar nepiepildīties. Ja patiesā nožēlā nākat pie Dieva, jums nevajag domāt, ka esat pašpaļāvīgs, ja lūdzat to, ko Kungs apsolījis. Ja nākat pie Viņa dvēselē patiesi sagrauzti, jums nav jābaidās, ka lūgumu pēc solītā Viņš uzskatītu par nevietā sacītu. Ja jūs lūdzat pēc svētībām, kas nepieciešamas rakstura veidošanai, lai tas kļūtu līdzīgs Kristum, Kungs apliecina, ka jūs lūdzat saskaņā ar apsolījumu, kas piepildīsies. [131] Jūsu atziņa, ka esat grēcīgs, jau ir pietiekams pamats, lai izlūgtos dievišķo žēlastību un laipnību. Jums nav jābūt svētam, lai nāktu pie Dieva, bet gan ar vēlēšanas, lai Viņš šķīsta jūs no visiem grēkiem un vainām. Mēs Kungam vienmēr varam pienest savas vajadzības un mūsu galīgi bezcerīgo stāvokli, kas Dievu un Viņa pestījošo spēku padara par mūsu nepieciešamību.

"Meklējiet." Ilgojieties ne tikai pēc Dieva svētībām, bet pēc paša Dieva. "Iedraudzējies taču ar Dievu un saglabā mieru ar Viņu." (Ījaba 22:21). "Meklējiet, un jūs atradīsiet." Kungs meklē jūs, un jūsu vēlēšanās nākt pie Viņa ir Svētā Gara darbs. Padodieties šai vadībai! Kristus aizstāv kārdināto, maldošos un neuzticīgo cilvēku lietas. Viņš cenšas tos vest savienībā ar sevi. "Ja tu vien Viņu meklēsi, tad Viņš arī tevi atradīs."(1. Laiku 28:9).

"Klauvējiet" Mēs nākam pie Dieva pēc īpaša uzaicinājuma, un Viņš gaida, lai sastaptu mūs savā pieņemšanas istabā. Pirmie mācekļi, kas sekoja Kungam, neapmierinājās ar sasteigto sarunu, kura norisinājās ar Jēzu pa ceļam. Viņi jautāja: "Rabi (tas ir tulkots: mācītājs), kur Tu mājo? (..) Tad tie nogāja un redzēja, kur Viņš mājo, un palika to dienu pie Viņa." (Jāņa 1:38,39). Tā arī mēs varam nonākt tuvās attiecībās ar Dievu. "Kas mīt Visaugstākā patvērumā", tas "mīt Visvarenā ēnā" (Ps. 91:1). Lai tie, kam slāpst pēc Kunga žēlastības un svētības, apstājas un klauvē pie žēlastības durvīm, un pilnīgā pārliecībā saka: "Tu, Kungs, sacīji, ka ikviens, kas lūdz, dabū, un kas meklē, atrod, un tam, kas klaudzina, taps atvērts."

[132] Skatoties uz lielo ļaužu pulku, kas bija sapulcējušies klausīties Viņa vārdos, Jēzus karsti ilgojās, lai tie visi atzītu Dieva mīlestību un žēlastību. Kā ainojumu viņu vajadzībām un Dieva vēlmei dot Viņš tiem stāstīja par izsalkušu bērnu, kas saviem laicīgajiem vecākiem prasa maizi. "Vai ir cilvēks jūsu starpā, kas savam dēlam, kad tas maizi lūdz, dotu akmeni?" Jēzus vēršas pie vecāku maigās, dabiskās pieķeršanās savam bērnam un tad saka: "Ja tad nu jūs, ļauni būdami, protat saviem bērniem dot labas dāvanas, vai tad jūsu Tēvs debesīs nedos daudz laba tiem, kas Viņu lūdz?" Neviens tēvs, kas mīl, nenovērsīsies no sava izsalkušā dēla, kas no viņa lūdz maizi. Vai gan viņš varētu aukstsirdīgi noskatīties uz sava bērna mokām un pamodināt viņā cerības, lai tikai tās pieviltu? Vai viņš varētu apsolīt tam labu, sātīgu uzturu un tad pasniegtu akmeni? Bet kas varētu tādā gadījumā tā pazemot Dievu, domājot, ka Viņš neievēros savu bērnu lūgšanas?

"Ja nu jūs, ļauni būdami, zināt dot saviem bērniem labas dāvanas, cik daudz vairāk jūsu Tēvs no debesīm dos Svēto Garu tiem, kas Viņu lūdz." (Lūkas 11:13). Svētais Gars, Dieva pārstāvis, ir vislielākā no visām dāvanām. Viņš sevī satur visas labās dāvanas, un pats Radītājs nevar mums dot neko vēl lielāku un labāku. Ja mēs vēršamies pie Kunga ar lūgšanu, lai Viņš žēlo mūs bēdās un vada ar Svēto Garu, tad Viņš nekad to nenoraidīs. Iespējams, ka ir vecāki, kas novēršas no saviem izsalkušajiem bērniem, bet Kungs nekad neatstās bez ievērības skumju un baiļu nospiestās dvēseles saucienu. Ar kādu gan apbrīnojamu maigumu Viņš apraksta savu mīlestību! [133] Tiem, kas smagu pārdzīvojumu dienās jūtas Dieva atstāti, Tēva sirds saka: "Bet Ciāna žēlojas: Tas Kungs mani ir atstājis, tas Kungs mani ir aizmirsis! Vai var māte aizmirst savu zīdaini un neapžēloties par savu miesīgu bērnu? Un pat ja māte to aizmirstu, Es tevi neaizmirsīšu. Redzi, abu savu roku plaukstās Es tevi esmu iezīmējis." (Jes. 49:14-16).

Uzrādot drošo Jehovas Vārdu kā garantiju, katrs Dieva Vārdā dotais apsolījums var būt mūsu lūgšanas priekšmets. Lai arī kādas garīgās svētības mums vajadzētu, mums ir priekštiesība par to lūgt Jēzus vārdā. Bērna vienkāršībā mēs varam Dieva priekšā atklāt visu, kas mums vajadzīgs. Mēs Viņam varam teikt par mūsu laicīgajām vajadzībām, lūdzot maizi un apģērbu, kā arī prasot dzīvības maizi un Kristus taisnības tērpu. Jūsu Debesu Tēvs zina, ka jums vajaga visas šīs lietas, un jūs tiekat uzaicināti lūgt, lai Viņš par tām parūpējas. Tikai Jēzus vārdā iespējams saņemt debesu svētības. Kungs pagodinās savu vārdu, apmierinot visas mūsu vajadzības pēc sava bagātā žēlastības mēra.

Tomēr neaizmirstiet, ka, tuvojoties Dievam kā savam Tēvam, jūs ar to atzīstiet sevi par Viņa bērnu. Jūs ne tikai paļaujaties uz Viņa žēlastību, bet rēķināties savos nodomos arī ar Viņa gribu, zinot, ka Dieva mīlestība ir nemainīga. Jūs nododat sevi Viņa darbam. Tiem, kurus Viņš bija uzaicinājis vispirms meklēt Dieva valstību un Viņa taisnību, Jēzus deva apsolījumu: "Lūdziet, tad jūs dabūsiet" (Jāņa 16:24).

Dieva bērniem paredzētās visspēcīgā Radītāja dāvanas atrodas mantu krātuvē. [134] Visi tie, kas nāks pie Dieva kā mazi bērni, saņems un priecāsies par dārgajām dāvanām, kuras vērtējamas vienīgi ar Dieva Dēla asinīm, dāvanām, kuras apmierinās visdziļākās sirds ilgas un neizzudīs nemūžam. Pieņemiet Dieva apsolījumus par saviem, un, atsaucoties uz tiem kā uz Viņa paša vārdiem, jūs saņemsiet prieku pārpārēm!

„Tad nu visu, ko jūs gribat, lai cilvēki jums dara, tāpat dariet arī jūs viņiem” (Mat. 7:12)

Pamatojoties uz Dieva mīlestību pret mums, Jēzus pieprasa, lai mēs mīlētu viens otru, savienojot savstarpējās cilvēcīgās attiecības zem viena vienīga vispārēja vadošā noteikuma.

Jūdi rūpējās vienīgi par to, ko viņiem vajadzētu saņemt. Viņi centās sevi apgādāt ar to, kas, pēc viņu uzskatiem, bija atbilstošs viņu spēkiem, godam un kalpošanai. Kristus mūs aicina nedomāt par to, cik daudz mēs saņemsim, bet gan, cik daudz mēs dosim. Mūsu pienākumu mēraukla attiecībā pret citiem ir tas, ko mēs uzskatām par citu pienākumu pret mums.

Saskaroties ar citiem, iejūtieties viņu stāvoklī. Iedomājieties viņu izjūtas, viņu grūtības, vilšanos, priekus un bēdas! Nostājieties ar viņiem uz līdzīgas pakāpes un rīkojieties tā, kā jūs vēlētos, lai izturas pret jums, ja jūs būtu viņu vietā. Šis ir īstais godīguma likums. Tas ir citiem vārdiem pateikts likums: "Tev būs savu tuvāku mīlēt kā sevi pašu." (Mat. 22:39). [135] Tā ir praviešu mācības būtība un arī debesu princips, kas attīstīsies visos, kuri būs derīgi svētajai savienībai.

Šis zelta likums atrodas patiesas laipnības un pieklājības pamatā, un vislabāko tā ilustrāciju atrodam Kristus dzīvē un raksturā. Ak, cik daudz skaistuma un laipnības staru izplatījās no mūsu Pestītāja Viņa dzīves laikā! Kāda labsirdība un žēlsirdība izstaroja no Viņa personības! Tam pašam garam jāatklājas Viņa bērnos; tie, kuros dzīvo Kristus, būs dievišķās atmosfēras apņemti. Viņu baltās skaidrības drēbes izplatīs ap sevi dievišķā dārza smaržu, viņu sejas atstaros Kristus gaismu un apgaismos šaubīgā un nogurušā ceļinieka teku.

Katra cilvēka dzīvē, kas apguvis patiesu pilnīgā rakstura ideālu, atklāsies Kristus labsirdība un žēlsirdība. Žēlastības iespaidam jāmīkstina sirdis, jāšķīsta jūtas, sniedzot debesīs dzimušu smalkjūtību un jūtu pareizību.

Tomēr šim zelta likumam ir vēl daudz dziļāka nozīme. Katram, kurš kļuvis par Dieva žēlastības kopijas pārvaldnieku, ir aicinājums sniegt dvēselēm, kas atrodas tumsā un neziņā, tādu sava īpašuma daļu, kādu viņš vēlētos saņemt, ja būtu to vietā. Apustulis Pāvils saka: "Tiklab grieķiem kā negrieķiem, mācītiem kā nemācītiem esmu parādnieks." (Rom. 1:14). Tāpēc visa tā, ko jūs zināt par Dieva mīlestību, un visu bagāto žēlastības dāvanu dēļ, ko esat saņēmuši vairāk nekā citi, kas tīti tumsā un neziņā, jūs esat parādnieki šīm dvēselēm un jums jādalās šajās dāvanās ar tām. [136]

Tāpat jārīkojas ar laicīgās dzīves dāvanām un svētībām — vienalga, kas arī jums piederētu vairāk nekā jūsu līdzcilvēkiem, tas jūs dara par parādnieku tādā mērā, kādā citiem tās ir mazāk. Ja mums ir nodrošināts stāvoklis vai arī ja esam apgādāti ar laicīgās dzīves ērtībām, mūsu svēts pienākums ir rūpēties par slimiem, atraitnēm un bāriņiem, mums jārūpējas par tiem tā, kā mēs vēlētos, lai tie rūpētos par mums, ja lomas mainītos.

Zelta likums runā par patiesību, kas vienreiz jau bija paziņota kalna svētrunā: "Ar kādu mēru jūs mērojiet, ar tādu jums taps atmērots." Tas, ko mēs darām citiem, vai tas būtu labs vai ļauns, vienmēr atgriezīsies pie mums atpakaļ, — vai nu kā svētība, vai lāsts. Ko mēs dodam citiem, to paši saņemam atpakaļ. Vajadzības brīdī tas bieži atgriežas atpakaļ kā debesu valsts monēta. Bez tam Kungs katru dāvanu jau šeit zemes dzīvē atalgo, bagātīgi sniedzot savu mīlestību, bet mīlestība ir visu debesu bagātību un dārgumu summa. Tāpat atgriežas darītais ļaunums. Katram, kas brīvi notiesā vai atņem drosmi otram, pašam būs jāiet pa to ceļu, pa kuru viņš licis iet citiem, un būs jāizjūt tas, ko sajuta citi bez viņa līdzjūtības un mīlestības.

Tāds ir Dieva mīlestības spriedums. Kungs vēlas, lai mēs atzītu savu cietsirdību un atvērtu sirdis, lai Jēzus tur varētu dzīvot, tad no ļaunā iznāks labs un šķietamais lāsts būs svētība.

Šis zelta likuma pamats ir arī patiesais kristietības pamats. Katrs mēģinājums to mainīt ir apkrāpšana. [137] Reliģija, kas neprasa sevišķu uzmanību pret maldos nonākušām dvēselēm, kuras Kristus vērtē tik augsti, ka atdeva par tām savu dzīvību — reliģija, kas neaicina mūs uzmanīgi un noteikti ievērot cilvēku vajadzības, ciešanas un tiesības, būtībā ir viltus reliģija. Ja mēs nicinoši izturamies pret nabadzīgo, cietēju un grēcinieku tiesībām, tad esam Kristus nodevēji. Kristietībai pasaulē ir tik maz spēka tādēļ, ka cilvēki gan pieņem Kristus Vārdu, bet atraida Viņa raksturu. Tas viss zaimo Kunga Vārdu.

Par apustuļu draudzi, kuru apmirdzēja Kristus augšāmcelšanās slava, sacīts: "Neviens neko no savas mantas nesauca par savu. (..) Viņu starpā arī nebija neviena, kam kā trūktu. (..) Apustuli ar lielu spēku apliecināja Kunga Jēzus augšāmcelšanos, un liela žēlastība bija ar viņiem visiem. (..) Viņi mēdza ik dienas vienprātīgi sanākt svētnīcā, pa mājām tie lauza maizi un baudīja barību ar gavilēm un vientiesīgām sirdīm. (..) Bet Kungs ik dienas viņiem pievienoja tos, kas tika izglābti." (Ap. d. 4:32-34; 2:46,47).

Vērojiet debesis un zemi, nekad tur neatradīsiet patiesību, kas būtu spēcīgāka par to, kura atklājas žēlastības darbos, sniedzot palīdzību un līdzjūtību tiem, kam ir vajadzības. Šī ir patiesība, kas atrodas Kristū Jēzū. Ja tie, kas nes Kristus vārdu, dzīvē parādīs šī zelta likuma pamatus, tad Evaņģēlija darbu šodien pavadīs tāds pats spēks, kāds bija apustuļu dienās. [138]

„Bet šauri ir vārti un šaurs ceļš, kas aizved uz dzīvību” (Mat. 7:14)

Kristus laikā Palestīnas iedzīvotāji mājoja ar mūri apjoztās pilsētās, kas parasti atradās kalnos un augstienēs. Uz vārtiem, kurus, saulei rietot, aizslēdza, veda stāvs un klinšains ceļš. Ceļinieks, kas atgriezās pilsētā, kāpjot augstajā kalnā un tuvojoties mērķim, bieži pielika pēdējos spēkus, lai paspētu pirms saules rieta ieiet pa vārtiem. Tam, kas nokavējās, gribot negribot nakts bija jāpavada ārpus pilsētas.

Lai attēlotu kristieša ceļu, Jēzus izmantoja šauru, kalnup ejošu taku, kas ved uz mājām pie atpūtas. Viņš saka: "Ceļš, ko aprakstīju, ir šaurs, un caur vārtiem ieiet grūti, jo zelta likums izslēdz lepnumu un egoismu. Ir arī platāks ceļš, bet tā galā ir bojā eja. Ja jūs sev izvēlaties garīgās dzīvības ceļu, jums būs vienmēr jākāpj uz augšu, jo ceļš ir ļoti stāvs. Jums būs jāiet kopā ar mazākumu, jo lielākā ļaužu daļa izvēlas ceļu, kas ved uz bojā eju."

Pa nāves ceļu var iet visa cilvēce ar savu pasaulīgumu, ar egoismu un lepnību, bezdievību un morālo nabadzību. Tur ir vieta katra personīgajiem uzskatiem un mācībām, tur iespējams sekot savām tieksmēm un darīt to, ko diktē patmīlība. Bojā ejas ceļu nav arī nemaz jācenšas atrast. Kājas pašas bez jebkādas piepūles virzās pa ceļu, kas ved nāvē, jo vārti ir plati un plats ir ceļš.

Ceļš, kas ved uz dzīvību, ir šaurs, un šauri ir vārti. [139] Ja jūs vēl piekopjat kādu grēku, ja jūs vēl negribat atstāt kādu nepareizu ieradumu, tad šis ceļš jums liksies pārāk šaurs, lai pa to ietu. Ja vēlaties iet pa Kunga ceļu, jums jāatsakās no saviem ceļiem, no visām personīgajām iegribām un sliktiem ieradumiem. Tie, kas vēlas kalpot Jēzum, nevar sekot pasaules uzskatiem un standartiem. Ceļš, kas ved uz debesim, ir par šauru, lai tajā ievietotu goda titulus un bagātību, par daudz šaurs, lai īstenotu personīgā "es" godkārīgās vēlmes, par daudz stāvs un klinšains priekš viegluma meklētājiem. Darbs, pacietība un aizliegšanās, nabadzība un grēcinieku nosodījums — lūk, tāda bija Kristus daļa, un tai jākļūst arī mūsu daļai, ja mēs kādreiz ieiesim Dieva Paradīzē.

Tomēr nedomājiet, ka augšup ejošais ceļš ir smags, bet lejup ejošais viegls. Nāves ceļā jūs visur sastopat ciešanas, sodu, bēdas un vilšanos, — tur uz katra soļa atskan brīdinājums neturpināt ceļu. Dieva mīlestība nevērīgajiem un stūrgalvīgajiem apgrūtina iešanu pa šo pašiznīcināšanās ceļu. Protams, sātana ceļš ir veidots tā, ka tas izskatās pievilcīgs, bet tie ir maldi, — ļaunuma ceļā ir daudz rūgtas nožēlas un bēdas. Jums var likties patīkami sekot sava lepnuma un godkāres prasībām, bet galā būs bēdas un ciešanas. Savtīgi plāni var apsolīt jūsu patmīlībai glaimojošus skatus un cerības uz baudām, bet jūs pārliecināsieties, ka jūsu prieks ir saindēts un cerības, kas koncentrējas uz paša "es", dzīvi dara rūgtu. Ieeja platajā ceļā var būt ziediem izgreznota, tomēr pats tas ir ērkšķu un dzeloņu pilns. Viltīgā cerības gaisma, kas mirdz pie ieejas, pārvērtīsies par izmisuma tumsu, un dvēsele, kas iet šo ceļu, nonāks bezgalīgās nakts ēnā.

[140] "Nicinātāju un pēlēju ceļš rada sāpes", bet gudrības "ceļi ir patīkami ceļi, un visas tās tekas pauž mieru" (Sal. pam. 13:15; 3:17). Paklausība Kristus pavēlēm, katra atteikšanās Viņa dēļ, lēnprātīgi panestas bēdas un uzvara pār uzmācīgo kārdinātāju ir solis tuvāk godības pilnai uzvarai. Kas Kristu izvēlas par savu Vadoni, var būt pārliecināts, ka ir drošībā. Pat vislielākajam grēciniekam nevajag palaist garām Viņa ceļu. Lai gan taciņa ir tik šaura un svēta, ka tajā nav vietas grēkam, tomēr tur visiem garantēta palīdzība, un nevienai bailēs drebošai dvēselei nav jāsaka: "Kungs nerūpējas par mani."

Ceļš var būt nelīdzens un krauja stāva, var būt arī lamatas vienā vai otrā pusē, varbūt mums ceļojuma laikā vajadzēs strādāt. Kad būsim piekusuši un ilgosimies pēc atpūtas, iespējams, mums vajadzēs turpināt strādāt; kad jutīsimies nespēcīgi, vajadzēs cīnīties; kad būsim mazdūšīgi, mums būs jāturpina cerēt, — tomēr ar Kristu kā Vadoni mēs beidzot aizsniegsim ilgoto patvērumu. Viņš pats gāja šo ērkšķaino ceļu un nolīdzināja to priekš mums.

Visa stāvā ceļa garumā, kas ved uz dzīvību, izvietoti prieka avoti, lai dzesētu nogurušo slāpes. Tie, kas iet pa šo ceļu, nezaudē priecīgu noskaņojumu pat bēdu un pārbaudījumu brīžos, jo Tas, kuru tik karsti mīl viņu dvēsele, neredzams tiem iet blakus. Katrs jauns solis augšup arvien skaidrāk liek izjust Viņa rokas pieskārienu; ar katru soli lielāks godības atspīdums apgaismo taku, un viņu slavas dziesmas sasniedz arvien jūsmīgākus un augstākus toņus, paceļoties uz augšu, lai savienotos ar eņģeļu dziesmām Dieva troņa priekšā. [141] "Bet taisno tekā mirdz kā rīta ausmas gaišums, kas arvienu kļūst spilgtāks, līdz pilnīgi uzaust diena." (Sal. pam. 4:18).

„Cīnieties ieiet pa šaurajiem vārtiem” (Lūkas 13:24)

Nogurušais ceļinieks, kas steidzas, lai pirms saules rieta ieietu pilsētā, nedrīkstēja nekur apstāties. Visas viņa domas bija pievērstas vienam mērķim — ieiešanai pa vārtiem. Jēzus teica, ka tāda pati cenšanās uz nosprausto mērķi nepieciešama kristiešu dzīvē. Es jums atklāju rakstura godību, kura ir manas valstības īstā godība. Tā nesola jums zemes varu, un tomēr tā ir jūsu karstāko ilgu un lielāko pūļu vērta. Es jūs neaicinu cīņai par varu lielā pasaules valstī, bet tāpēc nedomājiet, ka jums nebūs jācīnās sadursmēs un jāsasniedz uzvaras. Es jūs aicinu cīnīties ieiet Manā garīgajā valstībā.

Kristieša dzīve ir cīņa un ceļojums. Bet uzvaras netiek iegūtas ar cilvēku spēkiem, jo kaujas lauks ir katra cilvēka sirds. Vislielākā cīņa, kāda jebkad ir bijusi, ir paša "es" pakļaušana Dieva gribai, sirds padošanās mīlestības augstākajai varai. Vecā daba, kas dzimusi no asinīm un miesas gribas, nevar iemantot Dieva valstību. Ir jāatsakās no vecajiem ceļiem, no visām iedzimtajām ļaunajām tieksmēm un sliktajiem ieradumiem.

Tas, kas nolēmis ieiet garīgajā valstībā, ievēros, ka pret viņu vēršas visi neapvaldītās dabas spēki un grēki, kurus izmanto tumsas valstības iemītnieki. [142] Egoisms un lepnums sacelsies pret visu, kas tos atmaskos kā grēkus. Mēs paši saviem spēkiem nevarēsim pārvarēt šīs ļaunās tieksmes un iekāres, kas cenšas valdīt pār mums. Mēs arī nevaram stāvēt pretī spēcīgajam ienaidniekam, kas mūs tur savā verdzībā. Vienīgi Kungs mums spēj dāvināt uzvaru. Viņš vēlas, lai mēs paši valdītu pār sevi, pār savu gribu un tieksmēm, tomēr bez mūsu piekrišanas un līdzdalības Viņš nevar darboties pie mums. Dieva Gars darbojas ar cilvēkiem dāvāto spēku un spēju starpniecību. Mūsu gribasspēkam jādarbojas savienībā ar Dieva spēku.

Tomēr uzvara nav sasniedzama bez nopietnas lūgšanas un pazemības uz katra soļa. Mūsu personīgā griba netiek piespiesta savienoties ar debesu spēkiem, tai brīvi jāpakļaujas Dieva gribai. Pat ja būtu iespējams jums ar varu uzspiest simts reižu lielāku Dieva Gara iespaidu, tas tomēr nepadarītu jūs par patiesu kristieti, nepadarītu jūs derīgu debesīm un nesalauztu ienaidnieka cietoksni. Personīgajai gribai jānostājas Dieva gribas pusē. Jūs paši saviem spēkiem nespējat pakļaut savus mērķus, vēlmes un ilgas Dieva gribai, bet ja jūs vēlaties to gribēt, tad Dievs padarīs šo darbu jūsu vietā, pat ja jāapgāž "prātojumi un visas augstprātīgās iedomas, kas paceļas pret Dieva atziņu, un jāuzvar visi prāti, lai tie ir Kristum paklausīgi" (2. Kor. 10:5). Tad jūs gādāsiet "ar bailēm un drebēšanu, ka topat svēti. Jo Dievs ir tas, kas jums dod gribu un veiksmi pēc labpatikas" (Fil. 2:12,13). [143]

Daudzus pievelk Kristus skaistums un Debesu godība, bet viņi atkāpjas no noteikumiem, vienīgi kurus ievērojot, tie var sasniegt šo godību. Pa plato ceļu iet daudzi, kuri nav pilnībā apmierināti ar izvēlēto taku. Viņi ilgojas salauzt grēka verdzības važas un cenšas pašu spēkiem pretoties grēcīgajiem ieradumiem. Tie raugās uz šauro ceļu un vārtiem, bet viņu egoistiskās tieksmes, mīlestība uz pasauli, lepnums un neapvaldītā godkāre uzceļ starp viņiem un Pestītāju nepārvaramu barjeru. Atteikšanās no savas gribas, no visām ļaunajām tieksmēm prasa lielu upuri, no kura daudzi baidās un kura priekšā atkāpjas. "Daudzi vēlēsies ieiet, bet nevarēs." (Lūkas 13:24). Viņi ilgojas pēc labā, pieliek pūles tā sasniegšanai, bet neizvēlas to, viņi nav nosprauduši sev mērķi iegūt to par visu lietu upurēšanas cenu.

Vienīgā cerība uz uzvaru iespējama tad, ja savu gribu pakļaujam Dieva gribai un ik stundu dienu no dienas saskaņojam savu dzīvi un darbību ar Viņa gribu. Mēs nevaram palikt tādi, kādi pašreiz esam, un tomēr ieiet Dieva valstībā. Ja kādreiz sasniegsim svētumu, tad tikai, atsakoties no personīgā "es" un pieņemot Kaistus prātu. Lepnība un iedomība mums jāsit krustā. Vai mēs vēlamies maksāt to, ko no mums prasa? Vai vēlamies, lai mūsu griba būtu pilnīgā saskaņā ar Dieva gribu? Tikai tad, kad to vēlamies, Dieva pārveidojošā žēlastība var atklāties mūsu dzīvēs.

Cīņa, kura mums jāuzņemas, ir mūsu ticības cīņa. [144] "Par to arī es cīnos, strādādams Viņa varā, kas manī darbojas ar spēku," saka apustulis Pāvils (Kol. 1:29).

Jēkabs krīzes brīdī apstājās un lūdza Dievu. Viņam prātā bija tikai viens mērķis, — kā pārveidot savu raksturu? Laikā, kad šī mērķa sasniegšanai viņš lūdza Dieva palīdzību, šķietamais ienaidnieks to aizskāra, un viņš cīnījās ar to par savu dzīvību visu garo nakti. Tomēr, neskatoties uz dzīvībai draudošajām briesmām, viņa dvēseles nodoms nemainījās. Kad spēki sāka to atstāt, eņģelis parādīja savu dievišķīgo varu, un beidzot Jēkabs saprata, ar ko bija cīnījies. Bez palīdzības, sagrauzts viņš pieglaudās Pestītāja krūtīm un lūdza svētības. Viņš nekādā gadījumā negribēja atkāpties un atstāt šo lūgumu, un Kristus pēc sava apsolījuma paklausīja šo bezpalīdzīgo, nožēlas pilno dvēseli. Jēkabs lūdza: "Es Tevi neatlaidīšu, iekams Tu mani nesvētīsi." (1. Mozus 32:17). Šo neatlaidību lūgšanā Jēkabam bija sniedzis Tas, ar kuru viņš cīnījās. Viņš dāvināja Jēkabam uzvaru un apmainīja viņa veco vārdu pret jaunu — Izraēlu —sakot: "Jo tu ar Dievu un ar cilvēkiem esi cīnījies un esi uzvarējis." (1. Mozus 32:29). Tur, kur viņš velti bija centies iegūt uzvaru personīgiem spēkiem, uzvarēja viņa stiprā ticība un uzticība Dievam. "Šī ir tā uzvara, kas uzvarējusi pasauli — mūsu ticība." (1. Jāna 5:4). [145]

„Sargieties no viltus praviešiem” (Mat. 7:15)

Celsies viltus pravieši, kas centīsies jūs novērst no šaurā ceļa un šaurajiem vārtiem. Sargieties no tiem! Lai gan apģērbti "avju drēbēs", tomēr tie ir plēsīgi vilki. Jēzus sniedz kādu pazīmi, pēc kuras viegli var atšķirt viltus praviešus no patiesajiem: "No viņu augļiem jums tos būs pazīt. Vai gan var lasīt vīna ogas no ērkšķiem, vai vīģes no dadžiem?" Viņš nesaka, ka varēsim tos atšķirt pēc skaistām runām vai sajūsmas pilniem ticības apliecinājumiem. Tie jāpārbauda ar Dieva Vārda palīdzību. "Nē, bet stingri jāturas pie bauslības, pie norādījumiem un liecībām, pie atklāsmes! Tiešām, kas tā neteiks, būs tie, kam neatausīs vairs rīta gaisma!" (Jes. 8:20). Kādu mācību šie mācītāji nes? Vai tā tuvina jūs dievatziņai un Viņa pagodināšanai? Vai pamudina jūs izteikt mīlestību uz Dievu, noteikti un uzticīgi pildot Viņa likumus? Ja cilvēki neatzīst morāles likumu svarīgumu, ja tie vieglprātīgi izturas pret Dieva pavēlēm, ja pārkāpj vienu no vismazākajiem baušļiem un tā māca arī citus, tad Universa acīs viņiem nav nekādas cieņas. Tad mēs varam zināt, ka viņu apgalvojumiem nav nekāda pamata. Šādi cilvēki dara tieši tos darbus, kuriem pamatus licis tumsas kungs, Dieva ienaidnieks. Ne visi, kas nes Kristus vārdu un zīmi, ir kristieši. "Daudziem, kas māca Manā Vārdā", - saka Kristus, - "tomēr būs lieli trūkumi." "(..) Daudzi uz Mani sacīs tajā dienā: "Kungs! Kungs! Vai mēs Tavā vārdā neesam nākošas lietas sludinājuši, vai mēs Tavā vārdā neesam velnus izdzinuši, vai mēs Tavā vārdā neesam daudz brīnumu darījuši?" [146] Un tad Es tiem apliecināšu: "Es jūs nekad neesmu pazinis, ejat nost no Manis, jūs ļauna darītāji" (Mat. 7:22,23).

Šīs personas uzskata sevi par taisnām, lai gan dara nepareizi. Apliecinot Kristu par savu Dievu un darot Viņa vārdā lielus brīnumus, tie ir netaisnības ieroči. "Tie nāk pie Tevis kā tautas sanāksmē un klausās Tavus Vārdus, bet tos nepilda. Tie ir mīlīgi ar savu muti, bet viņu sirds dzenas pēc mantas. Redzi, Tu esi tiem kā jauka dziesma, kā tāds, kam skaista balss, kas jauki māk spēlēt kokli. Tādēļ tie klausās Tavus Vārdus, bet tos nepilda" (Ec. 33:31,32).

Nav nekādas nozīmes, ja tikai apliecinām sevi par Kristus mācekļiem. Ticība uz Kristu, kas glābj dvēseli, nav tāda, kādu daudzi uzrāda. Tie saka: "Ticiet, ticiet, un jums nav jāievēro Dieva desmit baušļi." Tomēr ticība, kas neved pie paklausības, ir viltus ticība. Apustulis Jānis raksta: "Kas saka, ka es esmu Viņu atzinis, bet netur Viņa baušļus, ir melis un viņā nav patiesības." (1. Jāņa 2:4). Neviens lai nedomā, ka sagadīšanās jeb kāds brīnums var būt pierādījums tam, ka idejas vai darbi, ko viņi aizstāv, ir patiesi. Ja kāds izturas pret Dieva Vārdu ar nepietiekamu nopietnību un savu iespaidu, jūtas un pārdzīvojumus vērtē augstāk par dievišķiem pamatiem, tad varam uzskatīt tos par tādiem cilvēkiem, kam nav gaismas.

Paklausība ir galvenā mēraukla, ar ko varam pārbaudīt Jēzus mācekļus. Desmit baušļu ievērošana pierāda mūsu izrādītās mīlestības patiesumu. Ja mācības, kuras pieņemam, iznīcina mūsu sirdī grēku, tīra dvēseli no visiem grēku traipiem un nes svētuma augļus, tikai tad varam zināt, ka tas ir Dieva patiesības. [147] Kad mūsu dzīvē atklājas labdarība, labsirdība, maigums un līdzcietība, kad sirdīs mājo prieks par taisnību; kad mēs visur paaugstinām Kristu, bet ne sevi, tad varam būt droši, ka mūsu ticība ir patiesa. "No tā mēs noprotam, ka esam Viņu atzinuši, ja turam Viņa baušļus" (1. Jāņa 2:3).

„Nams tomēr nesabruka, jo tas bija celts uz klints” (Mat. 7:25)

Kristus vārdi dziļi aizkustināja ļaudis. Pamatpatiesību dievišķais skaistums saistīja klausītājus, un Jēzus svinīgie brīdinājumi skanēja kā caurstrāvojoša Dieva balss. Viņa vārdi bija skāruši klausītāju pašas apslēptākās domas un uzskatus. Sekot Viņa mācībām nozīmētu mainīt paradumus domāt un rīkoties. Tādējādi viņiem rastos nesaskaņas ar reliģiskajiem skolotājiem, jo tas nestu sev līdzi visas tās struktūras gāšanu, kuru rabīni paaudzēm ilgi bija cēluši. Tāpēc, lai arī ļaužu sirdis atsaucās Viņa vārdiem, pavisam maz bija tādu, kuri bija gatavi pieņemt tos kā savas dzīves mērauklu.

Jēzus nobeidza kalna svētrunu ar ilustrāciju, kas apbrīnojami skaidri parādīja, cik nepieciešama ir Viņa mācību izmantošana dzīvē. Pestītāja klausītāju vidū bija daudz tādu cilvēku, kas gandrīz visu savu dzīvi bija pavadījuši Galilejas ezera apkaimē. Sēžot kalna nogāzē un klausoties Jēzus vārdus, viņiem pavērās brīnišķīgs skats; to priekšā izklājās tālie lauki un līdzenumi, kurus šķērsoja kalnu strauti. [148] Vasarā tie bieži izsīka, atstājot vienīgi sauso smilšaino gultni, bet, kad pār kalniem brāzās rudens vētras un negaisi, šie strauti pārvērtās mutuļojošās straumēs, kas dažkārt applūdināja ieleju, aizraujot līdzi visu, kas gadījās ceļā. Tad bieži arī zaļajā līdzenumā ārpus upes aizsniedzamības celtās zemnieku mājas tika aizslaucītas prom. Bet augstu kalnos atradās mājas, kas bija celtas uz klints. Dažās vietās tās bija izcirstas klintī un gadsimtiem palikušas neskartas. Šīs mājas bija būvētas ar smagu darbu un pūlēm. Tām bija grūti piekļūt, un arī apvidus nebija tik pievilcīgs kā zālainajā līdzenumā, tomēr tās bija nopamatotas uz klints, un vējš, plūdi un vētras veltīgi centās tās iznicināt.

Jēzus sacīja, ka tas, kas pieņem Viņa vārdus par sava rakstura un dzīves pamatu, ir līdzīgs vīram, kas savu namu būvē uz klints. Pirms vairākiem gadsimtiem pravietis Jesaja rakstīja: "Mūsu Dieva Vārds paliek mūžīgi!" Apustulis Pēteris ilgi pēc kalna svētrunas, citējot šos Jesaja vārdus, piebilda: "Un tas ir tas vārds, kas jums ir tapis kā prieka vēsts sludināts" (Jes. 40:8; l. Pēt. 1:25). Dieva Vārds ir vienīgā nezūdošā vērtība pasaulē. "Debess un zeme zudīs, bet Mani Vārdi nekad nezudīs" (Mat. 24:35).

Kalna svētruna satur Dieva likuma un rakstura pamatus. Kas uz tiem būvē savu dzīvi, tas ceļ uz visu laikmetu Klinti — Kristu. [149] Pieņemot šos vārdus, mēs sevī uzņemam Kristu, un tie, kas tādā veidā Kristu pieņem, patiesi ceļ namu uz Viņu. "Jo citu pamatu neviens nevar likt kā to, kas jau ir likts, proti, Jēzus Kristus" (1. Kor. 3:11) "Nav pestīšanas nevienā citā; jo nav neviens cits vārds zem debess cilvēkiem dots, kurā mums lemta pestīšana" (Ap. d. 4:12). Kristus, Vārds, Dieva attēls, Viņa rakstura, likuma, mīlestības un Viņa dzīves atklāsme ir vienīgais pamats, uz kuru būvētais raksturs pastāvēs.

Mēs būvējam uz Kristu, ja paklausām Viņa Vārdam. Ne jau tas ir taisns, kurš priecājas par taisnību, bet gan tas, kas to īsteno dzīvē. Svētums nav sajūsma, bet pilnīgas nodošanās Dievam rezultāts, Debesu Tēva prāta pildīšana. Kad Izraēla tauta stāvēja pie apsolītās zemes robežām, nepietika tikai ar zināšanām par šo zemi vai dziesmu dziedāšanu par Kānaānu. Tādēļ vien šīs elkdievīgās zemes vīnogu un eļļas dārzi nenonāktu viņu īpašumos. Patiesībā viņi varēja iegūt zemi par savu īpašumu, tikai iekarojot, paklausot noteikumiem, vingrinoties dzīvā ticībā Dievam, pieņemot Viņa apsolījumus un sekojot Tā norādījumiem.

Reliģija sastāv no Kristus Vārdu izpildīšanas; nevis lai nopelnītu Dieva atzinību, bet gan tādēļ, ka mēs, necienīgi būdami, esam saņēmuši Viņa mīlestības dāvanu. Kristus māca, ka pestīšana nav atkarīga tikai no grēku izsūdzēšanas, bet gan no ticības, kas atklājas taisnības darbos. Jēzus mācekļiem ir ne tikai jārunā, bet arī jādarbojas. Vienīgi, pateicoties darbībai, veidojas cilvēka raksturs. "Jo visi, ko vada Dieva Gars, ir Dieva bērni" (Rom. 8:14). [150] Ne tie ir Dieva bērni, kuru sirdis aizkustina Dieva Gars, kuri brīžam pakļaujas tā vadībai, bet tie, kurus vada Dieva Gars.

Varbūt arī tu vēlies kļūt par Kristus sekotāju, bet nezini, kā iesākt? Varbūt tu vēl esi tumsā un nezini, kā atrast gaismu? Seko tai gaismai, kas tev ir! Apņemies paklausīt Tam, cik daudz tu no Dieva Vārda jau zini! Viss Viņa spēks un dzīvība ir šajos Vārdos. Pieņem ticībā Viņa Vārdu, un tu saņemsi spēku tam paklausīt. Sekojot tev dāvātajai gaismai, tu saņemsi arvien lielāku gaismu. Būvējot uz Dieva Vārda pamata, tu veido savu raksturu līdzīgu Kristus raksturam.

Kristus, šis patiesais pamats, ir Dzīvs Akmens. Viņa dzīvība tiek piešķirta visiem, kas būvē uz Viņu. "Uzceliet no sevis pašiem kā no dzīviem akmeņiem garīgu namu. (..) Viņā visa celtne, kopā salaista, aug par svētu templi tam Kungam" (1. Pēt. 2:5; Efez. 2:21). Akmeņi un pamats kļūst par vienu veselu, jo viņos plūst kopīgā dzīvība. Celtne kļūst nesagraujama un nesatricināma, jo visi, kas dzīvē savu likteni dala ar Dievu, līdz ar Viņu pārdzīvo visu pārejošo.

Katra celtne, kas nebalstās uz Dieva Vārda pamata, sabruks. Tie, kas līdzīgi jūdiem Kristus laikā pamatojas uz cilvēcīgām idejām un uzskatiem, uz cilvēku izdomātām dievkalpošanas formām un ceremonijām vai uz vienalga kādiem darbiem, kurus var veikt neatkarīgi no Kristus žēlastības, ceļ savu raksturu uz irdenām smiltīm. [151] Niknas kārdināšanu vētras smilšaino pamatu aizslaucīs prom, mūža krastmalā no mājas atstājot tikai gruvešus.

"Tādēļ saka Dievs tas Kungs: "Es padarīšu tiesības par lietu mērauklu un taisnīgumu par atsvaru; krusa aizraus melu aizsargu pārklāju, un ūdensplūdi aizskalos viņu paslēptuvi."" (Jes. 28:16,17).

Bet šodien vēl lielā mīlestība lūdz grēcinieku: "Tik tiešām, ka Es dzīvoju, — saka Dievs tas Kungs, — Man nav prieka par bezdievja nāvi, bet gan par to, ka bezdievis atgriežas no sava ļaunā ceļa un dzīvo. Atgriezies, jel atgriezies no saviem ļauniem ceļiem! Kāpēc tu gribi mirt?" (Ec. 33:11). Tā balss, kas, skatoties uz mīļo pilsētu, dziļās sirdssāpēs izsaucās: "Jeruzaleme, Jeruzaleme, tu, kas nokauj praviešus un akmeņiem nomētā tos, kas pie tevis sūtīti, cikreiz Es esmu gribējis tavus bērnus pulcināt ap sevi, kā vista pulcina zem spārniem savus cālīšus, bet jūs negribējāt, redziet, jūsu nams būs atstāts," vēl šodien runā uz ietiepīgajiem. Jeruzalemē Jēzus saskatīja simbolu visai pasaulei (Lūkas 13:34,35), kura nicinās un atmetīs Viņa žēlastību. Viņš raudāja par tevi, cietā sirds! Pat tad, kad Jēzus kalnā lēja asaras par Jeruzalemes likteni, šī pilsēta vēl varēja nožēlot un izbēgt savam sodam. Dieva dāvana vēl arvien gaidīja, lai to pieņemtu. Jēzus ar tevi, sirds, vēl joprojām runā mīlestības pilnā valodā: "

Redzi, Es stāvu durvju priekšā un klaudzinu. Ja kas dzird Manu balsi un durvis atdara, Es ieiešu pie viņa un turēšu ar viņu mielastu, un viņš ar Mani." (Atkl. 3:20). "Redzi, tagad ir vislabvēlīgākais laiks, redzi, tagad ir pestīšanas diena." (2. Kor. 6:2). [152]

Tu būvē uz smiltīm, ja cerības liec pats uz sevi. Bet vēl nav par vēlu izbēgt no briesmām, kas tuvojas. Bēdz uz droša pamata, pirms izceļas vētra! "Tā saka Dievs tas Kungs: "Redzi, Es lieku Ciānā pamatakmeni, izraudzītu akmeni, dārgu stūra akmeni, kas klintij līdzīgi pamatots; kas tic, nepaliks kaunā!" (Jes. 28:16). "Griezieties pie Manis, tad jūs būsiet glābti, visi zemes gali! Jo vienīgi Es esmu Dievs, un cita nav neviena!" (Jes. 45:22). "Nebīsties, jo Es esmu ar tevi! Neatkāpies, jo Es esmu tavs Dievs! Es tevi stiprinu, Es tev arī palīdzu, Es tevi uzturu ar savas taisnības labo roku!" (Jes. 41:10). "Jūs nepaliksiet kaunā, nedz arī par apsmieklu mūžīgi mūžam." (Jes. 45:17).

Svētīgi garā nabagi, jo tiem pieder Debesu valstība.
Svētīgi tie, kam bēdas, jo tie tiks iepriecināti.
Svētīgi lēnprātīgie, jo tie iemantos zemi.
Svētīgi izsalkušie un izslāpušie pēc taisnības, jo tie tiks paēdināti.
Svētīgi žēlsirdīgie, jo tie dabūs žēlastību.
Svētīgi sirdsšķīstie, jo tie Dievu redzēs.
Svētīgi miera nesēji, jo tie tiks saukti par Dieva bērniem.
Svētīgi taisnības dēļ vajātie, jo tiem pieder Debesu valstība.
Svētīgi jūs esat, ja jūs lamā un vajā Manis dēļ.
Esiet priecīgi un līksmi, jo jūsu alga ir liela debesīs, jo tā tie vajājuši praviešus, kas pirms jums bija.
(Mat. 5:3 - 12)