Ceļs pie Kristus

Priekšvārds

Daudzi dzird laipno ielūgumu un līdzcietīgā Glābēja aicinājumu: “Nāciet šurp pie Manis,” — jo Viņa mīlestības pilnā sirds tiecas pēc visiem, kas attālinās no Dieva. Daudzās sirdīs, kas patiesi ilgojas pēc Jēzū atrodamās palīdzības, šis aicinājums atdzīvina gribu atgriezties Tēva mājas. Bieži ir atkārtots Toma jautājums: “Kā lai mēs zinātu ceļu?” Tēva mājas liekas tik tālu, un ceļš šķiet grūts un nedrošs. Kur jāiet, lai nonāktu mājās?

Šīs grāmatas nosaukums izsaka arī tās uzdevumu — norādīt uz Jēzu kā uz Vienīgo, kas spēj apmierināt dvēseles vajadzības un vadīt miera ceļā to kājas, kas svārstās un šaubās. Taisnības un rakstura pilnības meklētāju šī grāmata soli pa solim vada kristīgas dzīves ceļā pretī svētības pilnībai, kas atrodama, atsakoties no sava “es” un nešaubīgi uzticoties grēcinieku Drauga glābjošajai žēlastībai un uzturošajam spēkam. Šajās lappusēs esošās pamācības jau ir atnesušas mierinājumu un cerību daudzām bēdu un rupju nospiestām sirdīm un daudziem Meistara sekotājiem devušas spēku uzticīgāk un priecīgāk iet sava dievišķā Vadoņa pēdās. [6] Tāpēc mēs ceram, ka šī grāmata to pašu vēsti var aiznest vēl daudz tālāk, daudz vairāk cilvēkiem, kam vajadzīga tāda pati palīdzība, parādot tiem ceļu uz Debesīm.

To kādreiz piedzīvoja Jēkabs, kad viņš kā ceļinieks atgūlās atpūsties, bailēs domājot, ka grēks viņu ir atšķīris no Dieva. Tad “viņam bija sapnis: Lūk, uz zemes bija kāpnes uzslietas, bet to augšgals sniedzās debesīs”. Tā bija uzskatāma liecība, ka zeme ir savienota ar Debesīm. Neskaidri iezīmēto kāpņu augšgalā stāvošā Būtne ceļiniekam teica iepriecinošus un cerību dodošus vārdus. Kaut daudzi, lasot šo grāmatu par Dzīvības ceļu, no jauna redzētu šo brīnišķīgo atklāsmi.
Izdevēji.

1. Dieva mīlestība pret cilvēku

[9] Par Dieva mīlestību liecina kā daba, tā atklāsme. Mūsu Tēvs Debesīs ir dzīvības, gudrības un prieka Avots. Uzlūko brīnišķīgo, skaisto dabu! Pārdomā, cik apbrīnojami tā kalpo nevien cilvēka, bet arī visu dzīvo radījumu vajadzībām un laimei! Saules gaisma un lietus, kas iepriecina zemi, pakalni, jūras un līdzenumi — viss mums stāsta par Radītāja mīlestību. Dievs ir tas, kas ik dienas apmierina visu savu radījumu vajadzības. Skaistos vārdos to izteica dziesminieks:

“Visas acis gaida uz Tevi,
un Tu viņiem dod viņu barību savā laikā;
Tu atver savu roku
un paēdini visus, kas dzīvo, ar labu prātu.”
(Psalmi 145:15,16)

Dievs cilvēku radīja pilnīgi svētu un laimīgu; un skaistajā zemē, kādu to radīja Kunga rokas, nebija nevienas iznīcības zīmes, ne lāsta ēnas. Tikai Dieva likuma — mīlestības likuma - pārkāpšana atnesa bēdas un nāvi. Tomēr pat ciešanās, ko rada grēks, ir atklājusies Dieva mīlestība. Stāv rakstīts, ka Dievs nolādēja zemi cilvēka dēļ. (l. Mozus. 3:17) Ērkšķi un dadži — grūtības un pārbaudījumi, kas cilvēka dzīvi dara smagu un rūpju pilnu — doti viņa labā. Tie ir daļa no Dieva plānā paredzētās nepieciešamās audzināšanas, lai viņu paceltu no grēka izraisītā sabrukuma un pagrimuma. [10] Pasaulē, lai gan tā kritusi grēkā, nevalda vienīgi bēdas un posts. Dabā atrodas arī cerības un mierinājuma vēstis. Uz dadžiem izplaukst ziedi, un ērkšķus sedz rozes.

“Dievs ir mīlestība” — rakstīts uz katra plaukstoša pumpura, uz katra dīgstoša zāles stiebra, jaukie putni, pieskandinādami gaisu ar savām līksmajām dziesmām, skaistumā tik pilnīgie, gleznainie ziedi, kas pa visu apkārtni izplata savu patīkamo smaržu, cēlie meža koki ar savu krāšņo, zaļo lapotni — viss stāsta par mūsu Dieva maigo, tēvišķo gādību un Viņa vēlēšanos aplaimot savus bērnus.

Dieva Vārds atklāj Viņa raksturu. Viņš pats ir apliecinājis mums savu bezgalīgo mīlestību un līdzjūtību. Kad Mozus lūdza: “Rādi man, lūdzams, savu godību!”, Kungs atbildēja: “Es likšu tev iet garām visai savai godībai.” (2.Mozus 33:18,19) Tā ir Viņa godība. Kungs gāja garām Mozum un sacīja: “Kungs, Kungs, apžēlošanās un žēlastības Dievs, pacietīgs un bagāts žēlsirdībā un uzticībā, kas tūkstošiem saglabā žēlastību, piedod noziegumus, pārkāpumus un grēkus.” (2.Mozus 34:6,7) Viņš ir “lēnprātīgs un bagāts žēlastībā”, jo Viņam “patīk žēlastība”. (Mihas 7:18)

Dievs mūsu sirdis saistījis pie sevis ar neskaitāmiem mīlestības pierādījumiem Debesīs un virs zemes. Viņš ir centies atklāt sevi dabas norisēs un visdziļākajās un maigākajās saitēs, kādas vien pazīst šīs zemes cilvēku sirdis. Tomēr tas viss vēl tikai nepilnīgi atspoguļo Viņa mīlestību. Lai gan šie pierādījumi bija doti, visa labā ienaidnieks tā aptumšoja cilvēku prātus, ka tie Dievu uzlūkoja bailēs. Tie domāja, ka Viņš ir bargs un nepiedodošs. [11] Sātans ierosināja cilvēkus Dievu uzskatīt par būtni, kuras galvenā īpašība ir stingrs taisnīgums; par bargu tiesnesi, skarbu, prasošu aizdevēju. Viņš attēloja Radītāju kā tādu, kas modri vēro cilvēkus, lai ieraudzītu visus viņu maldus un kļūdas un tos sodītu. Bet Jēzus nāca dzīvot starp cilvēkiem, lai, atklājot pasaulei Dieva bezgalīgo mīlestību, atņemtu šo tumšo ēnu.

Dieva Dēls nāca no Debesīm, lai atklātu Tēvu. “Dievu neviens nekad nav redzējis. Vienpiedzimušais Dēls, kas ir pie Tēva krūts, Tas mums To ir darījis zināmu.” (Jāņa 1:18) “Neviens nepazīst Dēlu, kā vien Tēvs, un neviens nepazīst Tēvu, kā vien Dēls, un kam Dēls to grib darīt zināmu.” (Mateja 11:27) Kad viens no mācekļiem lūdza: “Rādi mums Tēvu,” Jēzus atbildēja: “Tik ilgi es jau esmu pie jums, un tu vēl neesi mani sapratis, Filip? Kas mani ir redzējis, tas ir redzējis Tēvu. Kā tu vari sacīt: Rādi mums Tēvu?” (Jāņa 14:8,9)

Izskaidrodams savu uzdevumu virs zemes, Jēzus sacīja: “Jo Viņš Mani svaidījis sludināt prieka vēsti nabagiem, pasludināt atsvabināšanu cietumniekiem un akliem gaismu, satriektos palaist vaļā.” (Lūkas 4:18) Tas bija Viņa darbs. Viņš gāja apkārt, labu darīdams un dziedinādams visus sātana pārvarētos. Bija veseli ciemi, kur nevienā namā vairs nedzirdēja slimnieku vaidus, jo tur bija gājis Jēzus un visus slimos dziedinājis. Kristus darbs liecināja par Viņa dievišķo svaidījumu. Katrā Viņa dzīves darbībā atklājās mīlestība, žēlastība un iejūtība. Kristus sirds kvēloja maigā līdzjūtībā pret cilvēku bērniem. [12] Viņš pieņēma cilvēka dabu, lai saprastu un apmierinātu to vajadzības. Kristum nebaidījās tuvoties visnabadzīgākie un vienkāršākie ļaudis. Pat mazi bērni vēlējās būt pie Viņa. Tiem patika rāpties Viņam uz ceļiem un ieskatīties domīgajā, laipnajā un mīlestības pilnajā sejā.

Jēzus nenoklusēja nevienu patiesības vārdu, bet vienmēr izteica to ar mīlestību. Attiecībās ar ļaudīm Viņš bija visaugstākajā mērā smalkjūtīgs un parādīja gādīgu un laipnu uzmanību. Nekad viņš nebija nelaipns, nekad lieki neteica bargu vārdu, nekad nesagādāja nevajadzīgas sāpes jūtīgai dvēselei. Kristus nenosodīja cilvēcīgo vājumu. Viņš runāja patiesību, bet vienmēr mīlestībā. Liekulību, neticību un netaisnību Viņš neatstāja neatklātu; bet, izsakot dziļi skarošus rājienus, Viņa balsī bija jūtamas asaras. Kungs raudāja par Jeruzalemi, mīļoto pilsētu, kas atteicās pieņemt Viņu — Ceļu, Patiesību un Dzīvību. Jeruzalemes iedzīvotāji bija atraidījuši savu Pestītāju, bet Viņš tos uzlūkoja ar līdzcietīgu maigumu. Visā Viņa dzīvē atklājās pašaizliedzība un rūpes par citiem. Viņa acīs dārga bija katra dvēsele. Vienmēr izturēdamies ar dievišķu cieņu, Viņš tomēr vismaigākajā uzmanībā noliecās pār ikvienu Dieva ģimenes locekli. Visos cilvēkos Jēzus redzēja kritušas dvēseles, kuru glābšanu uzskatīja par savu uzdevumu.

Tāds ir Kristus raksturs, kā tas atklājās Viņa dzīvē. Tāds ir Dieva raksturs. No Tēva sirds plūst dievišķās žēlastības straumes, kas, atrodot savu piepildījumu Kristū, izlejas pār cilvēku bērniem. Jēzus, līdzjūtīgais, žēlojošais Pestītājs, bija Dievs, “skatīts miesā”.(l. Timotejam 3:16)

[13] Jēzus dzīvoja, cieta un mira tādēļ, lai mūs glābtu, Viņš kļuva “Sāpju Vīrs”, lai mēs varētu kļūt par mūžīga prieka līdzdalībniekiem. Dievs atļāva savam mīļotajam Dēlam, kurā iemiesota žēlastība un patiesība, nākt no neaprakstāmas godības uz grēka samaitātu un izpostītu pasauli, ko aptumšojusi nāves ēna un lāsts. Viņš atļāva Kristum atstāt savas mīlestības loku un eņģeļu pielūgsmi, lai ciestu kaunu, apvainojumus, pazemojumu, naidu un nāvi. “Mūsu sods bija uzlikts Viņam mums par atpestīšanu, ar Viņa brūcēm mēs esam dziedināti.” (Jesajas 53:5) Uzlūko Viņu tuksnesī, Ģetzemanes dārzā un pie krusta! Nevainīgais Dieva Dēls uzņēmās grēka nastu. Viņš, kas vienmēr bija viens ar Dievu, tagad savā dvēselē izjuta, cik briesmīgā stāvoklī atrodas cilvēks, kuru grēks ir šķīris no sava Radītāja. Tāpēc no Viņa lūpām izlauzās sāpju kliedziens: “Mans Dievs, mans Dievs, kāpēc Tu esi mani atstājis?” (Mateja 27:46) Grēka nasta, apziņa par tās drausmīgo smagumu, par grēka izraisīto dvēseles atšķirtību no Dieva salauza Dieva Dēla sirdi.

Bet šis lielais Upuris netika pienests, lai Tēva sirdī modinātu mīlestību pret cilvēku, lai Viņu darītu labprātīgu cilvēku glābt. Nē, nē! “Jo tik ļoti Dievs pasauli mīlējis, ka Viņš devis savu vienpiedzimušo Dēlu.” (Jāņa 3:16) Tēvs mūs mīl ne lielā salīdzināšanas upura dēļ, bet ir sagādājis salīdzināšanu tāpēc, ka Viņš mūs mīl. Kristus kļuva par Vidutāju, lai Dievam būtu iespējams savu bezgalīgo mīlestību izliet pār pasauli. “Jo Dievs bija Kristū un salīdzināja pasauli ar sevi.” (2.Korintiešiem 5:19) Dievs cieta kopā ar savu Dēlu. Dvēseles mokās Ģetzemanē, nāves cīņā Golgātā Bezgalīgās Mīlestības sirds samaksāja mūsu atpestīšanas cenu.

[14] Jēzus sacīja: “Tāpēc Tēvs mani mīl, ka Es atdodu savu dzīvību, lai Es to atkal atgūtu.” (Jāņa 10:17) Tas nozīmē: “Mans Tēvs tik ļoti jūs ir mīlējis, ka tagad, kad Es atdodu savu dzīvību jūsu atpestīšanai, Tēva mīlestība pret Mani kļuvusi vēl lielāka. Nododot savu dzīvību, uzņemoties jūsu parādus, jūsu pārkāpumus un tādā veidā kļūstot par jūsu Vietnieku un Galvotāju, Es savam Tēvam esmu kļuvis vēl mīļāks, jo, pateicoties Manam upurim, Dievs var palikt taisns un attaisnot to, kas Man tic.”

Mūs atpestīt varēja vienīgi Dieva Dēls, jo vienīgi Viņš, kas atradās pie Tēva krūts, spēja atklāt Dievu. Vienīgi Viņš, kas pazina Dieva mīlestības augstumu un dziļumu, spēja to skaidri atklāt citiem. Nekas mazāks par Kristus bezgalīgo upuri, ko Viņš pienesa kritušā cilvēka labā, nespēja izteikt Tēva mīlestību pret pazudušo cilvēci.

“Jo tik ļoti Dievs pasauli mīlējis, ka Viņš devis savu vienpiedzimušo Dēlu.” Dievs deva Kristu, lai Viņš ne tikai dzīvotu cilvēku vidū, nestu to grēkus un mirtu kā Viņu upuris, bet Viņš Savu Dēlu dāvināja kritušai cilvēcei. Cilvēces interesēm un vajadzībām bija jākļūst par Kristus interesēm un vajadzībām. Viņu, kurš bija viens ar Dievu, ar cilvēku bērniem tagad vieno saites, kas netiks sarautas. Jēzus “nekaunas tos saukt par brāļiem”.(Ebrejiem 2:11) Viņš ir mūsu Upuris, mūsu Aizstāvis, mūsu Brālis un Tēva troņa priekšā stāv mūsu cilvēcīgā izskatā, uz mūžīgiem laikiem vienots ar saviem atpestītajiem ļaudīm. Un tas viss tāpēc, lai mūs paceltu no grēka posta un pagrimuma, lai cilvēks varētu atstarot Dieva mīlestību un ņemt dalību svētā priekā.

[15] Cenai, kas maksāta par mūsu atpestīšanu, Debesu Tēva bezgalīgajam upurim, nododot savu Dēlu nāvē mūsu vietā, vajadzētu sniegt augstāku izpratni par to, kas mēs varam kļūt caur Kristu. Kad inspirētais apustulis Jānis redzēja uz bojā ejošo cilvēci izlietās Tēva mīlestības augstumu, dziļumu un platumu, viņu pārņēma pielūgsme un godbijība; un, neatradis piemērotus vārdus šīs mīlestības lieluma un maiguma izteikšanai, viņš aicināja pasauli uzlūkot to: “Redziet, kādu mīlestību Tēvs mums ir parādījis , ka tiekam saukti Dieva bērni.” (1. Jāņa 3:1) Kādu vērtību tas piešķir cilvēkam! Pārkāpuma dēļ zemes iedzīvotāji bija nokļuvuši sātana pakļautībā. Ticībā Kristus salīdzinošam upurim Ādama pēcnācēji tagad var kļūt par Dieva bērniem. Pieņemot cilvēcīgo dabu, Kristus paaugstināja cilvēci. Kritušajiem cilvēkiem savienībā ar Kristu tiešām ir iespējams kļūt cienīgiem saukties par “Dieva bērniem”.

[16] Tādai mīlestībai nav līdzīgas. Debesu Ķēniņa bērni! Kāds dārgs apsolījums! Temats visdziļākajām pārdomām! Kāda Dieva nepārspējamā mīlestība pret pasauli, kas Viņu nemīlēja! Šī doma klusina dvēseli, pakļauj prātu Dieva gribai. Jo vairāk mēs iepazīstamies ar dievišķo raksturu krusta gaismā, jo spilgtāk saskatām žēlastību, maigu līdzjūtību un piedošanu, savienotu ar patiesīgumu un taisnīgumu, un vēl skaidrāk ieraugām neskaitāmos pierādījumus bezgalīgai mīlestībai un sirsnīgai līdzcietībai, kas pārspēj mātes dziļo pieķeršanos savam untumainajam bērnam.

2. Grēciniekam vajadzīgs Kristus

[17] Sākotnēji cilvēks bija apveltīts ar cēlām spējām un līdzsvarotu prātu. Viņš bija pilnīga būtne un dzīvoja pilnīgā saskaņā ar Dievu. Viņa domas bija skaidras un mērķi svēti. Bet nepaklausība samaitāja tā spējas, un savtība ieņēma mīlestības vietu. Grēka dēļ viņa daba kļuva tik vāja, ka tā vairs nevarēja saviem spēkiem pretoties ļaunā varai. Cilvēks kļuva par sātana gūstekni un tāds paliktu mūžīgi, ja Dievs sevišķā veidā nebūtu nostājies starp viņu un sātanu. Kārdinātāja nolūks bija izjaukt Dieva nodomu cilvēku radīšanā un piepildīt pasauli ar sāpēm un postu, lai pēc tam, norādot uz visu šo ļaunumu, varētu sacīt, ka tāds ir rezultāts Dieva darbam, radot cilvēku.

Savā bezgrēcīgajā stāvoklī cilvēks uzturēja līksmu sadraudzību ar To, “Kurā apslēptas visas gudrības un atziņas bagātības.” (Kol. 2:3) Bet kopš krišanas grēkā viņš vairs neatrada prieku svētumā un centās izvairīties no Dieva klātbūtnes. Tāds vēl joprojām ir neatjaunotas sirds stāvoklis. Tā nav saskaņā ar savu Radītāju un neatrod prieku Viņa sabiedrībā. Grēcinieks nejustos laimīgs Dieva klātbūtnē; viņš bēgtu no svēto būtņu sadraudzības. Ja tam atļautu ieiet Debesīs, tas nesagādātu viņam nekādu prieku. Nesavtīgās mīlestības gars, kas valda tur, kur katra sirds atsaucas Bezgalīgās Mīlestības sirdij, nerastu atbilstošu stīgu viņa dvēselē. [18] Viņa domas, interese, viņa motīvi būtu sveši tur dzīvojošām bezgrēcīgajām būtnēm. Tāds cilvēks radītu disonansi debesu harmonijā. Debesis viņam būtu moku vieta, jo viņš ilgotos paslēpties no Tā, kas ir Visuma gaismas un līksmības Avots. Ļauno izslēgšana no Debesīm nav patvaļīgs Dieva lēmums; viņi tur netiek ielaisti tāpēc, ka ir nederīgi svētai sabiedrībai. Dieva godība tiem būtu kā iznīcinošs uguns. Viņi labāk vēlētos iznīcību, lai tikai varētu paslēpties no Tā vaiga, kas nomira, lai tos atpestītu.

Mēs paši nevaram izglābties no grēka bedres, kurā esam iestiguši. Mūsu sirdis ir ļaunas, un mēs tās nespējam pārmainīt. “Vai tad tīrs var celties no nešķīsta? nekad ne!” „Jo miesas tieksme ir naidā ar Dievu: tā neklausa Dieva likumam, jo tā to nespēj.” (Ījaba 14:4; Romiešiem 8:7) Izglītībai, kultūrai, gribas vingrināšanai, cilvēku pūlēm — visam ir sava nozīme, bet šeit tās ir bezspēcīgas. Tās var dot ārēji pareizu uzvedību, bet nespēj pārmainīt sirdi; tās nespēj šķīstīt dzīves motīvus. Pirms cilvēkos varētu notikt pārmaiņa no grēka uz svētumu, vajadzīgs spēks, kas darbojas no iekšienes. Šis spēks ir Kristus. Vienīgi viņa žēlastība var atdzīvināt dvēselē ilgas pēc Dieva, pēc svētuma.

Pestītājs sacīja: “...ja cilvēks nepiedzimst no augšienes”, ja viņš nesaņem jaunu sirdi, jaunas ilgas, mērķus un motīvus, kas viņu vada pretī jaunai dzīvei, “neredzēt tam Dieva valstības.” (Jāņa 3:3) [19] Doma, ka jāattīsta tikai labais, kas cilvēkam jau ir no dabas, ir liktenīgi maldi. “Miesīgais cilvēks nesatver to, kas nāk no Dieva Gara; jo tas viņam ir ģeķība, viņš to nevar saprast, jo tas ir garīgi apspriežams.” “Nebrīnies, ka es tev esmu sacījis: Tev jāpiedzimst no augšienes.” (l. Korintiešiem 2:14; Jāņa 3:7) Par Kristu rakstīts: “Viņā bija dzīvība, un dzīvība bija cilvēku gaisma,” — tas ir vienīgais Vārds, kas “zem debess cilvēkiem dots, kurā mums lemta pestīšana” (Jāņa 1:4; Apustuļu darbi 4:12)

Nepietiek, ja saskatām tikai Dieva laipno gādību, Viņa raksturā redzam labestību un Tēva maigumu. Nepietiek, ja izprotam Viņa baušļos ietverto gudrību un taisnību un zinām, ka tie veidoti pēc mūžīgās mīlestības principa. Apustulis Pāvils to visu saprata, kad izsaucās: “..es piebalsoju bauslībai un atzīstu, ka tā ir laba.” (Romiešiem 7:16) “Tātad bauslība kā tāda ir svēta, un bauslis kā tāds — svēts, taisns un labs.” (Romiešiem 7:12) Bet dvēseles ciešanu un izmisuma rūgtumā viņš piebilst: “... es esmu miesīgs, pārdots grēka varā.” (Romiešiem 7:14) Viņš ilgojās pēc skaidrības un taisnības, kādu pats nespēja sasniegt, tādēļ izsaucās: “Es, nožēlojamais cilvēks! Kas mani izraus no šīs nāvei lemtās miesas?” (Romiešiem 7:24) Tāds kliedziens no nospiestām sirdīm ir izlauzies visās zemēs un visos laikmetos. Un visiem ir tikai viena atbilde: “Redzi, Dieva Jērs, kas nes pasaules grēku!” (Jāņa 1:29)

Pastāv daudz ainojumu, ar kuriem Dieva Gars ir centies paskaidrot šo patiesību un darīt to saprotamu cilvēkiem, kuri ilgojas atbrīvoties no vainas apziņas. Kad Jēkabs, piekrāpis Ēzavu, bēga no tēva mājām, viņu ļoti nomāca domas par pielaisto netaisnību. [20] Vientuļam un izstumtam, kāds viņš bija, šķirtam no visa, kas dzīvi darīja dārgu, vairāk par visām domam viņa dvēseli nomāca bailes, ka grēks to ir atšķīris no Dieva, ka Debesis viņu atstājušas. Noskumis Jēkabs apgūlās uz kailas zemes, kur ap viņu bija tikai vientuļi pakalni un pāri — zvaigznēs mirdzošas debesis. Tā guļot, viņa skatam atklājās savāda gaisma: un, redzi, likās, ka no vietas, kur viņš atradās, milzīgas, neskaidri manāmas kāpnes veda augšup līdz pat Debesu vārtiem, un pa tām uzkāpa un nokāpa Dieva eņģeļi. No godības augšā bija dzirdama dievišķā balss ar cerības un mierinājuma vēsti. Tā Jēkabs iepazinās ar Pestītāju, kas saprata viņa dvēseles vajadzības un ilgas. Priecīgs un pateicīgs tas raudzījās uz ceļu, pa kuru viņš, grēcinieks, var atkal nonākt savienībā ar Dievu. Noslēpumainās kāpnes viņa sapnī attēloja Jēzu, vienīgo Vidutāju satiksmei starp Dievu un cilvēku.

Tā ir tā pati aina, uz kuru norādīja Kristus sarunā ar Nātānaēlu: “Jūs redzēsiet debesis atvērtas un Dieva eņģeļus uzkāpjam un nokāpjam uz Cilvēka Dēlu.” (Jāņa 1:51) Apgrēkojoties cilvēks atsvešinājās no Dieva, zeme tika atšķirta no Debesīm. Pār šo bezdibeni nebija iespējama nekāda sadraudzība. Bet caur Kristu zeme un Debesis ir atkal savienotas. Ar savu nopelnu Glābējs ir uzcēlis tiltu pār grēka radīto bezdibeni, tā ka kalpojošie eņģeli var uzturēt satiksmi ar cilvēku. Kristus kritušo cilvēku tā vājumā un bezpalīdzībā savieno ar bezgalīgā Spēka Avotu. [21]

Velti ļaudis sapņo par progresu, velti tie mēģina pacelt cilvēci, ja viņi atmet šo vienīgo cerības un palīdzības Avotu kritušajai pasaulei. “Katrs labs devums un katra pilnīga dāvana” (Jēkaba 1:17) ir no Dieva. Neatkarīgi no Viņa nav iespējams patiess rakstura cēlums. Un vienīgais ceļš pie Dieva ir Kristus. Viņš saka: “Es esmu ceļš, patiesība un dzīvība; neviens netiek pie Tēva, kā vien caur Mani.” (Jāņa 14:6)

Stiprāka par nāvi ir mīlestība, ar kādu Dieva sirds ilgojas pēc saviem zemes bērniem. Atdodams savu Dēlu, Viņš šai vienā dāvanā mums līdzi ir ielicis visas Debesis. Pestītāja dzīve un nāve, Viņa Vidutāja darbs, eņģeļu kalpošana, Gara aicinājums, Tēva darbība pāri visam un caur visu, kā arī debesu būtņu nerimstošā ieinteresētība — tas viss nodrošina cilvēka atpestīšanu.

Ak, uzlūkosim apbrīnojamo Upuri, kas pienests par mums! Centīsimies novērtēt, cik daudz darba un enerģijas Debesis veltī pazudušo atgūšanai, lai tos pārvestu Tēva mājās! Nav iespējama vēl lielāka mīlestība un vēl dārgāks upuris: neizmērojamais atalgojums, ko saņem taisnības darītāji, Debesu laime, eņģeļu sabiedrība, Dieva un Viņa Dēla sadraudzība un mīlestība, visu mūsu spēju izkopšana un pavairošana cauri visiem mūžības laikmetiem — vai tas viss nav kā varens pamudinājums un iedrošinājums ar mīlošām sirdīm kalpot savam Radītājam un Glābējam?

Un uz otru pusi — brīdinot mūs no kalpošanas sātanam, Svētie Raksti norāda, ka Dievs neatstās grēku nesodītu, ka par rakstura pagrimumu nāks neizbēgama atmaksa un galīga bojāeja. [22]

Vai neņemsim vērā Dieva žēlastību? Ko gan vēl vairāk Kungs varētu darīt? Nostāsimies pareizās attiecībās ar Viņu, kas mūs mīlējis ar apbrīnojamu mīlestību! Izlietosim mums sagādātos līdzekļus, lai tiktu pārveidoti Viņa līdzībā un atjaunotu sadraudzību ar kalpojošajiem eņģeļiem, saskaņu un savienību ar Tēvu un Dēlu!

3. Nožēla

[23] Kā cilvēks var būt taisns Dieva priekšā? Kā grēcinieks var tikt attaisnots? Vienīgi Kristū mēs varam gūt saskaņu ar Dievu un svētumu. Bet kā nākt pie Kristus? Daudzi šodien jautā tāpat kā pūlis Vasarsvētku dienā, kad, pārliecināti par grēku, tie izsaucās: “Ko lai mēs darām?” Pēteris atbildēja: “Atgriezieties no grēkiem.” (Apustuļu darbi 2:37) Drīz pēc tam viņš vēl paskaidroja: “Nožēlojiet savus grēkus un atgriezieties, lai jūsu grēki tiek izdeldēti.” (Apustuļu darbi 3:19)

Nožēla sevī ietver skumjas par grēku un novēršanos no tā. Mēs nekad neatteiksimies no grēka, ja nesaskatīsim tā ļaunumu; un kamēr sirdī nenovēršamies no tā, nenotiks nekāda īsta pārmaiņa dzīvē.

Ir daudzi, kas nesaprot nožēlas īsto būtību. Neskaitāmi cilvēki skumst, ka viņi ir grēkojuši, un pat ārēji labojas, baidoties, ka to noziegums pašiem nesīs ciešanas. Bet tā nav nožēla Bībeles izpratnē. Viņi drīzāk vaimanā par ciešanām, nevis par grēku. Tādas bēdas kādreiz pārdzīvoja Ēzavs, redzot, ka viņam uz visiem laikiem zudušas pirmdzimtības tiesības. Bileāms, izbijies no eņģeļa, kas ar izvilktu zobenu stāvēja viņam ceļā, atzina savu vainu, lai tikai nezaudētu dzīvību; bet šajā gadījumā nebija īstas grēku nožēlas, nekādas atteikšanās no sava nodoma, nekāda riebuma pret ļaunumu. [24] Jūda Iskariots, nodevis savu Kungu, izsaucās: “Es esmu grēkojis, nododams nenoziedzīgas asinis.” (Mateja 27:4)

Apziņa par gaidāmo sodu un neizsakāmās bailes no tiesas piespieda viņa vainīgo dvēseli atzīties. Redzot grēka sekas, viņu piepildīja briesmīgas izbailes, bet viņa dvēselē nebija dziļu, sirdi plosošu skumju par to, ka tas nodevis nevainīgo Dieva Dēlu un aizliedzis Izraēla Svēto. Faraons, ciezdams zem Dieva pārmācības rīkstes, atzina savu grēku, lai izbēgtu no tālākā soda, bet, tiklīdz mocības beidzās, viņš turpināja izaicināt Debesis. Visi šie vīri žēlojās par grēka sekām, bet nenoskuma par pašu grēku.

Bet, sirdij pakļaujoties Dieva Gara iespaidam, tiks atdzīvināta sirdsapziņa un grēcinieks sāks saskatīt Dieva svētā likuma, Viņa valdības pamata Debesīs un virs zemes, dziļumu un svētumu. “Gaišums, kas nāca pasaulē, kas apgaismo ikvienu cilvēku” (Jāņa 1:9), iespīd visnoslēgtākajos dvēseles stūrīšos un atklāj visu, kas kādreiz bija apslēpts tumsā. Sirdī un prātā nostiprinās pārliecība par grēku. Grēcinieks atzīst Jehovas taisnību un sajūt, cik šausmīgi ar savu vainu un nešķīstību parādīties siržu Pārbaudītāja priekšā. Viņš redz Dieva mīlestību, svētuma skaistumu un prieku, ko dod sirds skaidrība: viņš ilgojas pēc šķīstuma un pēc savienības atjaunošanas ar Debesīm.

Dāvida nožēlas lūgšana atklāj, cik dziļas var būt skumjas par grēku. Viņa nožēla bija sirsnīga un patiesa. [25] Viņš nemaz necentās mazināt savu vainu; un viņa lūgšanu neizsauca vēlēšanās izvairīties no draudošā soda. Dāvids saprata, cik ārkārtīgi liels ir viņa pārkāpums, cik aptraipīta viņa dvēsele; viņš sajuta pretīgumu pret savu grēku. Viņš lūdza ne tikai piedošanu, bet arī skaidru sirdi. Viņš ilgojās pēc svēta prieka — saskaņas un savienības atjaunošanas ar Dievu. Viņa dvēseles valoda bija šāda:

“Svētīgs, kam pārkāpumi piedoti, kam grēki nolīdzināti!
Svētīgs tas cilvēks, kam tas Kungs nepielīdzina viņa vainu,
kura sirdī viltības nevaid!”
(Psalmi 32:1,2)

“Apžēlojies par mani, ak, Dievs, savā žēlastībā,
izdzēs manus pārkāpumus savā lielajā apžēlošanā!
Tiešām, es atzīstu savus pārkāpumus,
un mani grēki ir vienmēr manu acu priekšā!
Šķīsti mani no grēkiem ar īzapu, lai es topu šķīsts,
mazgā mani, lai es topu baltāks par sniegu!
Radi manī, ak, Dievs, šķīstu sirdi,
un atjauno manī pastāvīgu garu!
Neraidi mani prom no sava vaiga
un neatņem no manis savu Svēto Garu!
Atdod man atkal atpakaļ savas pestīšanas prieku
un stiprini mani ar paklausības garu!
Glāb mani no asinsgrēka, ak, Dievs, Tu, mans Pestītājs,
lai mana mute gavilēdama daudzina Tavu taisnīgumu!”
(Psalmi 51:3-16)

Tādu nožēlu kā šī nav iespējams sasniegt mūsu pašu spēkiem; to iegūst vienīgi no Kristus, kas pacēlies debesīs un dod cilvēkiem dāvanas.[26]

Tieši šajā jautājumā daudzi maldās un tāpēc nesaņem palīdzību, kādu Kristus tiem vēlas dot. Viņi domā, ka nevar nākt pie Jēzus, pirms nav nožēlojuši grēkus, un ka nožēla ir tā, kas sagatavo ceļu viņu grēku piedošanai. Nožēla tiešām nāk pirms grēku piedošanas; jo tikai salauzta un sagrauzta sirds jutīs vajadzību pēc Pestītāja. Bet vai grēciniekam vispirms jāgaida uz nožēlu, lai viņš varētu nākt pie Kristus? Vai nožēlai jākļūst par šķērsli starp grēcinieku un Pestītāju?

Bībele nemāca, ka grēciniekam būtu jānožēlo grēki, pirms viņš var atsaukties Jēzus aicinājumam: “Nāciet šurp pie manis visi, kas esat bēdīgi un grūtsirdīgi, es jūs gribu atvieglināt.” (Mateja 11:28) Uz īstu nožēlu vada vienīgi Kristus spēks. Pēteris to ļoti skaidri izteica savā vēstī izraēliešiem: “Dievs Viņu paaugstinājis sev pa labo roku par Valdnieku un Pestītāju, lai vestu Izraēlu pie atgriešanās un grēku piedošanas.” (Apustuļu darbi 5:31) Bez Kristus Gara, kas modina sirdsapziņu, mēs nespējam nožēlot grēkus, tāpat kā bez Kristus nevaram saņemt grēku piedošanu.

Kristus ir katra pareiza impulsa Avots. Viņš ir vienīgais, kas spēj radīt sirdī ienaidu pret grēku. Ilgas pēc patiesības un skaidrības, pārliecība par savu grēcīgumu liecina, ka mūsu sirdīs darbojas Viņa Gars.

Jēzus sacīja: “Kad Es no zemes tikšu paaugstināts, Es visus vilkšu pie sevis.” (Jāņa 12:32) [27] Grēciniekam jāatklāj Kristus kā par pasaules grēkiem mirstošs Pestītājs; kad mēs ieraugām Dieva Jēru pie Golgātas krusta, mūsu prātiem sāk atvērties pestīšanas noslēpums, un Dieva laipnība mūs vada uz nožēlu. Mirstot Kristus atklāja neizprotamu mīlestību; un, grēciniekam šo mīlestību uzlūkojot, tā mīkstina viņa sirdi, ietekmē prātu un rada dvēselē nožēlu.

Ir taisnība, ka cilvēki reizēm kaunas par saviem grēcīgajiem ceļiem un atsakās no dažiem ļauniem ieradumiem, pirms tie apzinās, ka Kristus viņus velk pie sevis. Bet vienmēr, kad tie patiesi cenšas laboties, viņus vada Kristus spēks. Jau tad cilvēku dvēselē darbojas tiem vēl nezināma ietekme, modinot sirdsapziņu un labojot dzīvi. Un, kad Kristus viņu skatu piesaista krustam un tie atzīst, ka Jēzu tur pienaglojuši viņu grēki, tad uz sirdsapziņu sāk runāt arī bauslis. Viņiem atklājas pašu dzīves ļaunums un dziļi dvēselē iesakņojies grēks. Tad tie sāk kaut cik aptvert Kristus taisnību un izsaucas: “Kas gan ir grēks, ja grēka gūstekņu glābšana prasīja tādu upuri? Vai tiešām bija vajadzīga tik liela mīlestība, ciešanas, pazemošanās, lai mēs nepazustu, bet iemantotu mūžīgu dzīvi?”

Grēcinieks var pretoties dievišķai mīlestībai, var atraidīt spēku, kas velk pie Kristus; bet ja viņš nepretosies, tad Jēzus tuvums kļūs arvien jūtamāks un pestīšanas plāna izpratne viņu vadīs krusta pakājē nožēlot savus grēkus, kuru dēļ cietis Dieva mīļotais Dēls. [28]

Tas pats dievišķais prāts, kas iespaido dabas norises, runā arī uz cilvēku sirdīm un rada neizsakāmas ilgas pēc kaut kā, kā tiem vēl trūkst. Pasaules lietas viņus vairs nespēj apmierināt. Dieva Gars skubina meklēt to, kas vienīgi spēj dot mieru un atvieglojumu — Kristus žēlastību un svētu prieku. Mūsu Pestītājs vienmēr darbojas caur redzamiem un neredzamiem iespaidiem, vedot cilvēku prātus no neapmierinošajiem grēka priekiem uz bezgalīgajām svētībām, ko varētu iegūt kopā ar Viņu. Visām šīm dvēselēm, kas veltīgi mēģina remdēt slāpes pie šīs pasaules caurajām akām, ir adresēta dievišķā vēsts: “Kam slāpst, lai nāk; kas grib, lai ņem dzīvības ūdeni bez maksas.” (Atklāsmes 22:17)

Ja tava sirds ilgojas pēc kaut kā labāka par to, ko var dot pasaule, tad atzīsti, ka šīs ilgas ir uz tevi runājošā Dieva balss. Lūdz, lai Viņš tev dāvina nožēlu, lai atklāj Kristu Viņa bezgalīgajā mīlestībā un pilnīgajā skaidrībā. Pestītāja dzīve bija vislabākais piemērs, kā ievērot Dieva likumu principus — mīlestību uz Dievu un cilvēkiem. Kristus dvēseles dzīvība bija labdarība un nesavtīga mīlestība. Uzlūkojot Viņu, gaismā, kas nāk no Pestītāja, mēs ieraugām paši savas sirds grēcīgumu.

Iespējams, mēs sev esam glaimojuši līdzīgi Nikodēmam, ka mūsu dzīve ir bijusi taisna un morālā stāja laba, un domājam, ka mums nav vajadzības pazemot sirdi Dieva priekšā līdzīgi parastam grēciniekam. Bet, kad gaisma no Kristus iespīdēs mūsu [29] dvēselēs, mēs ieraudzīsim savu grēcīgumu, savu motīvu savtīgumu un ienaidu pret Dievu, kas ir aptraipījis katru dzīves darbu. Tad atzīsim, ka mūsu pašu taisnība tiešām ir kā netīras skrandas un ka vienīgi Kristus asinis var nomazgāt grēka traipus un atjaunot mūsu sirdis Viņa līdzībā.

Viens dvēselē uzņemts Dieva godības stars kā Kristus skaidrības atspīdums ļoti sāpīgi uzrāda visu netīrību un katru traipu, pilnīgi atsedzot cilvēka rakstura kroplumu un trūkumus. Tad kļūst redzamas nesvētās vēlmes, sirds neuzticība un lūpu nešķīstība. Grēcinieks atklāj savu nodevīgo rīcību, atmetot Dieva baušļus, un viņa gars tiek salauzts Dieva meklējošā mīlestības gara iespaidā. Uzlūkojot Kristus skaidro, neaptraipīto raksturu, grēcinieks sāk ienīst pats sevi.

Kad pravietis Daniēls redzēja, kāda godība apņem pie viņa sūtīto Debesu vēstnesi, to pārņēma paša vājuma un nepilnības izjūta. Aprakstot šī brīnišķīgā skata iespaidu, viņš saka: “Man izzuda visi spēki, mans vaigs pazaudēja savu krāsu līdz nepazīšanai, un es kļuvu galīgi bezspēcīgs.” (Daniela 10:8) Tādā veidā skarta dvēsele ienīdīs savu savtību, sajutīs nepatiku pret patmīlību un Kristus taisnībā meklēs sirds skaidrību, kas atrodama saskaņā ar Dieva baušļiem un Kristus raksturu.

Pāvils saka, ka “taisnībā, ko bauslība paredz” - cik tālu tas attiecas uz redzamiem darbiem — viņš ir bijis “nevainojams” (Filipiešiem 3:6), bet, [30] sapratis baušļu garīgo raksturu, tas sevi atzina par grēcinieku. Spriežot pēc likuma burta, kā cilvēki to piemēro, viņš bija atturējies no grēka; bet ieskatījies svēto priekšrakstu dziļumos un ieraudzījis sevi Dieva skatījumā, viņš dziļi pazemojās un atzina savu vainu. Viņš saka: “Es kādreiz dzīvoju bez bauslības, bet kad nāca bauslis, grēks kļuva dzīvs, bet es — nomiru.” (Romiešiem 7:9) Kad Pāvils saprata bauslības garīgo raksturu, grēks parādījās visā pretīgumā, un augstprātība pazuda.

Dievam visi grēki nav vienādi; Viņa, kā arī cilvēku vērtējumā, pastāv dažādas vainas pakāpes, bet, lai cik niecīga cilvēku acīs varētu likties viena vai otra nepareiza rīcība, Dieva skatījumā neviens grēks nav mazs. Cilvēka spriedums ir vienpusīgs, nepilnīgs; bet Dievs visas lietas vērtē tā, kādas tās ir patiesībā. Dzērāju nicina un saka, ka viņa grēks to izslēdz no Debesīm, bet tajā pašā laikā pārāk bieži paliek nenorāts lepnums, savtība un alkatība. Tomēr tieši šie grēki Dieva acīs ir ļoti pretīgi, jo tie ir pilnīgi pretēji Viņa rakstura labvēlībai, tai nesavtīgajai mīlestībai, kas valda nekritušajā Visumā. Tam, kas krīt kādā no visrupjākajiem grēkiem, ir iespējams apzināties savu kaunu un nabadzību, kā arī vajadzību pēc Kristus žēlastības, bet lepnums neizjūt nekādu trūkumu un tādā veidā aizslēdz sirdi Kristum un bezgalīgajām svētībām, kuras Viņš nāca sniegt.

Kad nelaimīgais muitnieks lūdza: “Dievs, esi man, grēciniekam, žēlīgs” (Lūkas 18:13), viņš tiešām sevi uzskatīja par ļoti ļaunu cilvēku, un arī citi viņu redzēja [31] tāda pašā gaismā; bet tas sajuta savu vajadzību, un ar vainas un kauna nastu nāca Dieva priekšā, lūgdams Viņa žēlastību. Viņa sirds bija atvērta Dieva Garam, lai Kungs varētu darīt savu žēlastības darbu un atbrīvot to no grēka varas. Farizeja lielīgā, paštaisnā lūgšana parādīja, ka viņa sirds bija aizslēgta Svētā Gara ietekmei. Atrazdamies tālu no Dieva, viņš neizjuta savu grēcīgumu pretstatā dievišķā svētuma pilnībai. Viņš neizjuta nekādu vajadzību un tāpēc arī neko nesaņēma.

Ja tu saskati savu grēcīgumu, tad negaidi, kamēr kļūsi labāks. Cik gan daudzi domā, ka viņi nav pietiekami labi, lai nāktu pie Kristus! Vai tu ceri, ka pats spēsi darīt sevi labāku? “Vai var nēģeris mainīt savu ādas krāsu, un vai pardelis var pārveidot savus ādas raibumus? Tad arī jūs varētu labu darīt, jūs, kas esat pieraduši pie ļauniem darbiem.” (Jeremijas 13:23) Palīdzība mums ir vienīgi Dievā. Mums nevajag gaidīt stiprāku pamudinājumu, labākas izdevības vai svētāku noskaņojumu. Mēs paši nespējam nenieka. Mums jānāk pie Kristus tieši tādiem, kādi esam.

Bet lai neviens sevi nepieviļ ar domu, ka Dievs savā lielajā mīlestībā un žēlsirdībā tomēr izglābs pat tos, kas atmet Viņa žēlastību. Grēka ārkārtīgo grēcīgumu novērtēt iespējams vienīgi krusta gaismā. Ja cilvēki ir pārliecināti, ka Dievs ir pārāk labs, lai pazudinātu grēcinieku, lai viņi raugās uz Golgātu. Tieši tāpēc, ka nebija cita ceļa cilvēku glābšanai, ka bez šī upura cilvēcei nebija iespējams izbēgt no grēka samaitājošās varas un atgriezties svētu būtņu sabiedrībā — [32] kļūt garīgās dzīves dalībniekiem — tāpēc Kristus uzņēmās nepaklausīgā vainu un cieta grēcinieka vietā. Dieva Dēla mīlestība, ciešanas un nāve viss liecina par grēka briesmīgumu un skaidri rāda, ka nav citas iespējas izbēgt no ļaunā varas, nav cerības uz uzvaras dzīvi, kā vien nodoties Jēzum Kristum.

Tie, kas nenožēlo savus grēkus, reizēm aizbildinās, norādot uz cilvēkiem, kas saucas kristieši: “Es esmu tikpat labs kā viņi. Tie savā rīcībā nav par mani ne pašaizliedzīgāki, ne atturīgāki, ne apdomīgāki. Viņi tāpat kā es mīl izpriecas un apmierina savas iegribas” Tā šie ļaudis ar citu kļūdām aizbildina savu nevērību pret pienākumu. Bet citu grēki un trūkumi nevienu neattaisno, jo Kungs mums nav devis par paraugu grēcīgu cilvēku. Kā priekšzīme var būt vienīgi nevainīgais Dieva Dēls, tādēļ tiem, kas sūdzas par vārda kristiešu nepareizo rīcību, vajadzētu dzīvot, labāku dzīvi un parādīt cēlāku piemēru. Ja jau viņiem ir tik augsta izpratne par to, kādam jābūt kristietim, vai līdz ar to atbilstoši nepalielinās arī viņu grēks? Tie zina, kas ir pareizi, un tomēr atsakās to darīt.

Sargieties no vilcināšanās! Neatlieciet savu grēku atstāšanu un nekavējieties meklēt sirds skaidrību Jēzū. Šo kļūdu sev par mūžīgu zaudējumu pielaiduši tūkstoši un atkal tūkstoši. Es neapstāšos, lai runātu par dzīves īsumu un nedrošību; bet pastāv ārkārtīgas briesmas — briesmas, kas nav pietiekami izprastas — mēs kavējamies pakļauties Dieva Svētā Gara [33] lūdzošajai balsij, izvēlamies dzīvot grēkā, jo tāda ir kavēšanās būtība. Nododoties grēkam, lai cik mazs tas izskatītos, mēs riskējam ar mūžīgu zaudējumu. Ko neuzvarēsim mēs, tas uzvarēs mūs un līdz ar to mūs pazudinās.

Ādams un Ieva sevi pārliecināja, ka tādam niecīgam pārkāpumam, kā aizliegtā augļa ēšana, nevarētu būt tik briesmīgas sekas, kā bija teicis Dievs. Bet šī mazā nepaklausība tomēr bija Dieva negrozāmā un svētā likuma pārkāpšana, un tā cilvēku atšķīra no Dieva un mūsu pasaulē atvēra vārtus nāvei un neizsakāmām ciešanām. Gadsimtu pēc gadsimta no mūsu zemes uz Debesīm paceļas nepārtraukti sāpju saucieni, un cilvēka nepaklausības dēļ visa radība sāpēs nopūšas un cieš. Visums ir izjutis sekas, ko nes sacelšanās pret Dievu. Golgāta stāv kā piemineklis apbrīnojamam upurim, ko prasīja dievišķā likuma pārkāpšanas salīdzināšana. Tādēļ neuzskatīsim grēku par niecīgu lietu!

Katrs pārkāpums, katra nevērība pret Kristus žēlastību vai tās atraidīšana uz cilvēku atstāj noteiktu iespaidu; tas nocietina sirdi, vājina gribu, aptumšo prātu un ne tikai mazina vēlēšanos paklausīt, bet padara neiespējamu pakļaušanos Dieva Gara iespaidam un maigajam lūgumam.

Daudzi satraukto sirdsapziņu mierina ar domu, ka viņi, kad vien vēlēsies, spēs izmainīt savu ļauno dzīves veidu, ka šodien tie var spēlēties ar žēlastības ielūgumiem un tomēr atkal un atkal saņemt aicinājumu. Viņi domā, ka vēl pēc tam, kad būs pretojusies žēlastības Garam un ar savu iespaidu nostājušies sātana pusē, tie galējās nepieciešamības brīdi spēs mainīt savu [34] ceļu. Bet tas nav tik viegli izdarāms. Visas dzīves piedzīvojumi un audzināšana tik ļoti ietekmē raksturu, ka tikai nedaudzi vēlas kļūt līdzīgi Jēzum.

Pat viena slikta rakstura iezīme, viena grēcīga iekāre, kas tiek nepārtraukti lolota, beidzot neitralizē visu Evaņģēlija spēku. Katra grēcīga savu iegribu apmierināšana dvēselē nostiprina nepatiku pret Dievu. Cilvēks, kas parāda bezdievja nekaunību vai stūrgalvīgu vienaldzību pret dievišķo patiesību, pļaus tikai to, ko pats ir sējis. Visā Bībelē nav nopietnāka brīdinājuma pret rotaļāšanos ar ļaunumu, kādu atrodam gudrā vīra vārdos, ka grēcinieks “ar savu grēka valgu paliks nesaraujami sasiets”. (Salamana pamācības 5:22)

Kristus ir gatavs mūs atbrīvot no grēka, bet Viņš neizlieto varu, un, ja pastāvīgu pārkāpumu rezultātā griba pilnīgi padevusies ļaunajam un mēs vairs neilgojamies kļūt brīvi, ja mēs nevēlamies pieņemt Kristus žēlastību, ko gan vēl vairāk Viņš varētu darīt? Ar šo apzināto Viņa mīlestības atraidīšanu mēs paši sevi esam iznīcinājuši. “Redzi, tagad ir vislabvēlīgākais laiks; redzi, tagad ir pestīšanas diena.” (2.Korintiešiem 6:2) “Šodien, ja dzirdēsiet Viņa balsi, neapcietiniet savas sirdis.” (Ebrejiem 3:7,8)

“Cilvēks redz, kas parādās viņa acīm, bet tas Kungs uzlūko sirdi” (l. Samuēla 16:7) — cilvēka sirdi ar tās pretrunīgajām emocijām, kurā prieku nomaina skumjas un otrādi; maldīgo, untumaino sirdi, kurā mājo tik daudz netīrības un viltus. Viņš pazīst tās motīvus, tās īstos nodomus un mērķus. Ej pie Viņa ar savu viscaur aptraipīto dvēseli, kāda tā ir. Līdzīgi dziesminiekam atver to visu redzošajai acij, izsaucoties: “Pārbaudi mani, ak, Dievs, izzini manu sirdi; izmeklē mani un izdibini [35] skaidri manas domas; un lūko, vai es neesmu uz ļauna ceļa, tad vadi mani pa mūžības ceļu!” (Psalmi 139:23,24)

Daudzi pieņem prāta reliģiju, dievbijības formu, bet tomēr paliek ar neizmainītu sirdi. Lai tava lūgšana ir: “Radi manī, ak, Dievs, šķīstu sirdi un atjauno mani pastāvīgu garu!” (Psalmi 51:12) Esi patiess pret savu dvēseli! Esi tik nopietns, tik neatlaidīgs, kā tu izturētos, ja būtu apdraudēta tava mirstīgā dzīvība! Tas ir jautājums, kas jāizšķir starp Dievu un tavu dvēseli un jāizšķir uz mūžību. Ja pastāv tikai iedomāta cerība un nav nekā vairāk, tad tu noteikti aiziesi bojā.

Ar lūgšanām pēti Dieva Vārdu! Šis Vārds Dieva baušļos un Kristus dzīvē atklāj lielos svētuma principus, bez kā “neviens neredzēs Kungu”. (Ebrejiem 12:14) Tas pārliecina par grēku: tas skaidri parāda pestīšanas ceļu. Ievēro to kā Dieva balsi, kas runā uz tavu dvēseli!

Aptverot grēka briesmīgumu un ieraugot sevi, kāds tu tiešām esi, nepadodies izmisumam! Kristus nāca glābt tieši grēciniekus. Mums nav jāsalīdzina Dievs ar sevi, bet — ak, apbrīnojamā mīlestība! — Dievs Kristū “salīdzināja pasauli ar sevi.” (2.Korintiešiem 5:19) Viņš ar savu maigo mīlestību cenšas aizsniegt visu savu maldīgo bērnu sirdis. Nav laicīgu vecāku, kas būtu tik pacietīgi pret savu bērnu trūkumiem un kļūdām, cik ļoti pacietīgs ir Dievs pret tiem, kurus Viņš meklē, lai glābtu. Neviens nespētu vēl maigāk izturēties pret pārkāpēju. Neviena cilvēka lūpas nav izteikušas sirsnīgākus lūgumus maldīgajam kā Viņš. Visi Viņa apsolījumi, Viņa brīdinājumi ir kā neizsakāmas mīlestības elpa.

Kad sātans nāk, lai tev pateiktu, ka tu esi liels grēcinieks, tad uzlūko savu Glābēju un atsaucies uz [36] Viņa nopelnu! Tas, kas gatavs tev palīdzēt, vēlas, lai tu uzlūko Viņa gaismu. Atzīsti savu grēku, bet ienaidniekam saki, ka “Kristus Jēzus ir nācis pasaulē izglābt grēciniekus” (l. Timotejam 1:15) un ka Viņa nesalīdzināmā mīlestība var arī tevi glābt. Jēzus Sīmanim uzdeva jautājumu par diviem parādniekiem. Viens savam kungam bija parādā mazu summu un otrs — ļoti daudz, bet kungs atlaida abiem, un Kristus jautāja Sīmanim, kurš parādnieks savu kungu vairāk mīlēs. Sīmanis atbildēja: “Tas, kam viņš vairāk atlaidis.” (Lūkas 7:43) Mēs esam lieli grēcinieki, bet Kristus mira, lai mums varētu piedot. Viņa upura nopelns ir pietiekošs, lai mūs salīdzinātu ar Tēvu. Kam Viņš vairāk piedevis, tie arī Viņu vairāk mīlēs un stāvēs vistuvāk Viņa tronim, lai slavētu Viņu par lielo mīlestību un bezgalīgo upuri. Tikai tad, kad sapratīsim Dieva mīlestību, mēs labāk spēsim aptvert grēka grēcīgumu. Kad mēs ieraugām šo žēlastības virvi, kas mūsu dēļ tika nolaista lejup, kad jau saprotam kaut ko no bezgalīgā upura, kuru Kristus pienesa mūsu labā, tad sirds kļūst jūtīga un atsaucas nožēlā.

4. Grēku izsūdzēšana

[37] “Kas noliedz savu ļauno darbu, tam tas neizdosies, bet kas tajā atzīstas un turpmāk tā vairs nedara, tas izpelnīsies žēlastību.” (Salamana pamācības 28:13)

Nosacījumi Dieva žēlastības iegūšanai ir pavisam vienkārši, taisnīgi un saprotami. Lai mēs varētu saņemt grēku piedošanu, Kungs no mums neprasa neko smagu un mokošu. Mums nav jādodas garos, nogurdinošos svētceļojumos, ne arī jāizpilda sāpīgi grēku izpirkšanas darbi, lai ieteiktu savas dvēseles Debesu Dievam vai izpirktu savus noziegumus, bet tas, kas savu grēku izsūdz un atstāj, dabūs žēlastību.

Apustulis saka: “Izsūdziet cits citam savus grēkus un aizlūdziet cits par citu, ka topat dziedināti.” (Jēkaba 5:16) Izsūdziet savus grēkus Dievam, kas vienīgais var tos piedot, un savas kļūdas viens otram. Ja esi darījis pāri savam draugam vai kaimiņam, tad tev jāatzīst sava vaina, un viņa pienākums, savukārt, ir no sirds tev piedot. Pēc tam tev jāmeklē piedošana no Dieva, tāpēc ka brālis, ko tu esi sāpinājis, ir Dieva īpašums, un, apvainojot viņu, tu esi grēkojis pret viņa Radītāju un Glābēju. Pārkāpums jānes vienīgā īstā Vidutāja, Lielā Augstā Priestera, priekšā, “kas tāpat kārdināts visās lietās, tikai bez grēka” un kas spēj “līdzi just mūsu vājībām” (Ebrejiem 4:15) un var nomazgāt katru netaisnības traipu.

Kas savu dvēseli nav pazemojuši [38] Dieva priekšā, atzīstot savu vainu, tie vēl nav izpildījuši pirmo nosacījumu, lai Kungs viņus varētu pieņemt. Ja neesam piedzīvojuši tādu nožēlu, kas par jaunu nav jānožēlo un neesam patiesā dvēseles pazemībā un ar salauztu garu atzinuši grēkus, sajūtot pretīgumu pret savu netaisnību, tad vēl nekad neesam patiesi meklējuši grēku piedošanu, un, ja vēl neesam meklējuši, tad arī nekad neesam atraduši Dieva mieru. Vienīgais iemesls, kāpēc mūsu pagātnes grēki nav piedoti, ir mūsu nevēlēšanās pazemot savu sirdi un pakļauties patiesības Vārdā atklātajiem nosacījumiem. Par to mums ir doti skaidri norādījumi. Kā atklāto, tā slepeno grēku izsūdzēšanai vajadzētu būt dziļi izjustai un labprātīgai. Grēcinieku nevajag spiest to darīt. Tam nav jānotiek vieglprātīgi un bezrūpīgi, ne arī uz to jāspiež tādi, kam nav izpratnes par grēka pretīgo dabu. Grēku izsūdzēšana, kas nāk no dvēseles visapslēptākajiem dziļumiem, vienmēr atradīs ceļu pie bezgalīgās žēlsirdības Dieva. Dziesminieks saka:

“Kungs ir tuvu tiem, kam salauztas sirdis, un palīdz tiem, kam satriekts un noskumis prāts.” (Psalmi 34:19)

Patiesa grēku izsūdzēšana vienmēr ir noteikta, kur grēks tiek saukts vārdā. Var būt tādi pārkāpumi, kas jāstāsta vienīgi Dievam; var būt pārestības, par kurām jālūdz piedošana atsevišķiem cilvēkiem, kas cietuši šo nodarījumu dēļ, bet ja grēki zināmi sabiedrībai, tad tie tikpat atklāti jāatzīst. Visos gadījumos šai izsūdzēšanai vajadzētu būt noteiktai un skaidrai, atzīstot tieši tos grēkus, kuros esam vainīgi.

Samuēla dienās izraēlieši atkāpās [39] no Dieva. Viņiem bija jācieš sekas; jo tie bija pazaudējuši savu ticību Dievam, aizmirsuši, ka Viņam ir spēks un gudrība pārvaldīt tautu, pazaudējuši savu uzticību Viņa prasmei aizsargāt un aizstāvēt savu lietu. Tie novērsās no Visuma lielā Valdnieka un ilgojās pēc pārvaldības, kāda bija apkārtējām tautām. Tādēļ, pirms viņi varēja atrast mieru, tiem noteikti bija jāatzīst izdarītais pārkāpums: “Bez visiem saviem grēkiem mēs arī vēl to grēku esam darījuši, ka esam sev prasījuši ķēniņu.” (l. Samuēla 12:19) Jāizsūdz bija tieši tas grēks, kurā viņi sevi apzinājās esam vainīgus, jo nepateicība nospieda viņu dvēseles un atšķīra tos no Dieva.

Grēku izsūdzēšana bez patiesas nožēlas un reformas Dievam nav pieņemama. Dzīvē jānotiek neapstrīdamai pārmaiņai; ir jāatstāj viss, kas Dievam nav patīkams. Un šī pārmaiņa būs rezultāts neviltotām skumjām par grēku. Mums pašiem darāmais darbs ir skaidri pateikts: “Mazgājieties, šķīstaities, pārtrauciet savus ļaunos darbus manu acu priekšā! Mitieties ļaunu darīt! Mācieties labu darīt, meklējiet taisnību, palīdziet nospiestajiem, stājieties pretī varmācībai, piešķiriet pienācīgo tiesu bāriņiem, aizstāviet atraitni!” (Jesajas 1:16,17) “Tā, ka tas (bezdievis) atdod viņam ieķīlāto tā īpašniekam, atmaksā par laupīto un staigā pēc dzīves likumiem un nedara ļauna, tad tas patiesi dzīvos un nemirs.” (Ecehiēla 33:15) Pāvils, runājot par nožēlu, saka; “Jo redziet, šīs dievišķās skumjas — kādu rosību tās ir jūsos modinājušas. pat aizstāvēšanos, uztraukumu, bailes, ilgas, centību, sodīšanu! Katrā ziņā jūs esat pierādījuši, ka šinī lietā esat nevainīgi.” (2. Korintiešiem 7:11) [40]

Kad grēks ir notrulinājis morālo uztveri, grēcinieks vairs nesaskata sava rakstura trūkumus un neizprot izdarītā ļaunuma briesmīgumu; un, ja viņš nepakļaujas Svētā Gara pārliecinošajam spēkam, tad pret savu grēku viņš paliek daļēji akls. Viņa pārkāpuma izsūdzēšana nevar būt nopietna un īsta. Katrai savas vainas atzīšanai viņš pievieno aizbildinājumu, apgalvodams, ka nekad nedarītu šo vai to, par ko tagad tiek norāts, ja nebūtu bijuši attiecīgi apstākļi.

Pēc tam kad Ādams un Ieva bija ēduši no aizliegtā augļa, viņus pārņēma kauna un baiļu sajūta. Sākumā viņi domāja vienīgi par to, kā attaisnot savu grēku un izbēgt no draudošā nāves sprieduma. Kad Ādamam vajadzēja atbildēt Kungam par savu rīcību, viņš vainu uzlika daļēji Dievam un daļēji savai sievai: “Sieva, ko Tu man devi, lai viņa būtu ar mani, tā man deva no tā koka, un es ēdu.” Sieva atbildību uzvēla čūskai, sakot: “Čūska mani pievīla, un es ēdu.” (l. Mozus 3:12,13) Kāpēc Tu radīji čūsku? Kāpēc ļāvi tai ienākt Ēdenē? Ar šiem jautājumiem, kas saklausāmi Ievas atbildē, viņa centās attaisnot savu grēku un savā krišanā vainoja Dievu. Sevis attaisnošanas gars radās melu tēvā un tālāk ir atklājies visos Ādama dēlos un meitās. Šāda grēku izsūdzēšana nav dievišķā Gara iedvesta un nav Dievam pieņemama. Patiesa nožēla liks cilvēkam nest savu vainu pašam un atzīt to bez viltus vai liekulības. Līdzīgi nabaga muitniekam, kas neuzdrošinājās [41] pat acis pacelt uz Debesim, viņš sauks: “Dievs, esi man, grēciniekam, žēlīgs!”, un tie, kas atzīst savu noziegumu, tiks taisnoti, jo Jēzus ar savām asinīm aizstāvēs nožēlojošo dvēseli.

Patiesas nožēlas un pazemošanās piemēri Dieva Vārdā atklāj grēku izsūdzēšanas garu, kas brīvs no grēka aizbildināšanas un mēģinājumiem sevi attaisnot. Pāvils necentās sevi saudzēt, viņš savu grēku parādīja vistumšākajās krāsās, nemēģinot mazināt vainu. Viņš saka: “Saņēmis pilnvaras no augstajiem priesteriem, es esmu daudz svēto ieslēdzis cietumā, un kad viņus nomaitāja, man tas bija pa prātam. Pa visām sinagogām es tos daudzkārt ar sodiem esmu spiedis zaimot, pārlieku pret tiem trakojis, vajādams tos pat svešās pilsētās.” (Apustuļu darbi 26:10,11) Viņš nevilcinājās pasludināt, ka “Kristus Jēzus ir nācis pasaulē izglābt grēciniekus. Es esmu pirmais viņu starpā.” (l. Timotejam 1:15)

Pazemīga un salauzta sirds, ko klusināja patiesa nožēla, sāks nojaust kaut ko no Dieva mīlestības un Golgātas cenas; un, kā dēls atzīstas mīlošam tēvam, tā tas, kas patiesi nožēlo, visus savus grēkus nesīs Dieva priekšā. Stāv rakstīts: “Ja atzīstamies savos grēkos, tad Viņš ir uzticīgs un taisns, ka Viņš mums piedod grēkus un šķīsta mūs no visas netaisnības.” (l. Jāņa 1:9) [42]