Vai Bībelei var ticēt?

Priekšvārds

Neliels paskaidrojums

Doma uzrakstīt šo grāmatu radās 2005. gadā pēc ikmēneša tikšanās reizēm ar Leiksaidas draudzes vidusskolas Bībeles studiju klasi. Šajās reizēs mēs pārspriedām tikai dažus turpmākajās lappusēs iztirzātos jautājumus, jo nepietika laika, lai pārrunātu visus. Tā radās grāmata, kas sākotnēji bija paredzēta jauniešiem vidusskolas pēdējās klasēs un augstskolas pirmajos kursos.

Šādai mērķauditorijas izvēlei bija divi iemesli. Pirmkārt, tieši šiem jaunajiem cilvēkiem bieži vien konkrētus jautājumus par Bībeli uzdod draugi, studiju biedri universitātē vai darba kolēģi. Viņiem ir nepieciešamas atbildes. Otrkārt un tikpat svarīgi ir tas, ka jauniešiem pašiem ir jāzina, kam un kāpēc viņi tic. Mūsdienu skepticisma un visa apšaubīšanas laikmetā nepietiek ar to, ka esi t. s. sociālais kristietis, kurš dodas uz baznīcu tāpēc, ka turp dodas tavi draugi vai tāpēc, ka uz turieni mazotnē tevi veda vecāki un tu inerces pēc turpini turp doties. Mums visiem ir jābūt pārliecinātiem par Bībeli mūsu pašu dēļ. Par nelaimi, tie, kuri tādi nav, var neizturēt līdz galam.

Tomēr, rakstot grāmatas nodaļas, kļuva arvien skaidrāks, ka liela daļa iekļautā materiāla varētu ieinteresēt arī citus, tai skaitā vecākus cilvēkus, kuriem šie jautājumi grāmatas nosaukumā varētu šķist izaicinoši un kuri, iespējams, par tiem ir domājuši jau gadiem ilgi. Tādējādi grāmatas mērķauditorija ir kļuvusi plašāka, nekā tas sākotnēji bija iecerēts. Es varu tikai cerēt, ka mani jaunie draugi Leiksaidā un daudzi tūkstoši citu jaunu cilvēku viņu vecumā ir pelnījuši izprast turpmākajās lappusēs apspriestos jautājumus un būs par šo iespēju ļoti priecīgi.

Mana pasniedzēja pieredze ir saistīta ar koledžas pamatstudiju (bakalaura līmeņa) un maģistrantūras studentiem. Auditorijā kopā ar viņiem pavadītie gadi, kā arī nesenā pieredze ar Leiksaidas pusaudžiem ir mani pārliecinājusi par to, ka jauniešiem pašiem gribas uzzināt faktus un tad būt spējīgiem lemt par sev nozīmīgiem dzīves jautājumiem. Un tā tam vajadzētu būt kā saistībā ar Bībeli, tā arī citiem jautājumiem.

Dažādu iemeslu dēļ (atsevišķus no tiem mēs apskatīsim mazliet vēlāk) fakti par Bībeli pārāk bieži ir sagrozīti vai ignorēti, tāpēc daudzi ir sākuši ticēt tam, ka izdomājumi ir fakti, bet fakti — izdomājumi. Minētās darbības visiem iesaistītajiem ir radījušas nopietnas sekas. Šī grāmata ir mēģinājums atjaunot otru medaļas pusi — to pusi, kuru mediji bieži vien ignorē un kam uzbrūk pret kristīgo ticību naidīgi noskaņotie, turklāt bieži vien ļoti netaisnīgi.

Ir svarīgi, lai mēs saprastu, ka šī nav stāstu grāmata. Kaut arī šeit aprakstīti daži patiesi dzīves notikumi, tomēr tā galvenokārt ir grāmata, kas pamatota uz faktiem, apsvērumiem, pierādījumiem, argumentiem, piemēriem un secinājumiem. Tajā ietverta vēsture, ģeogrāfija, arheoloģija un biogrāfijas; laiku pa laikam lasāmas atsauces uz senajām valodām un ievērojamu dažādu nozaru speciālistu viedokļiem. Un, protams, tajā ietverti arī materiāli no pašas Bībeles.

Dažas nodaļas būs vieglāk lasāmas nekā citas. Lai arī katra no tām ir uzskatāma par atsevišķu darbu un tās iespējams lasīt dažādā secībā, tomēr ieteicams, lai lasītāji vismaz sāk ar Ievadu, kas ieskicē darbības vietu, un tad izlasa Pirmo nodaļu, pirms izlemt, ar kuru nodaļu turpināt. Protams, vislabākais veids, kā lasīt šo grāmatu, tomēr būtu sākt ar pirmo un noslēgt ar pēdējo nodaļu, bet izvēle, protams, ir katra paša ziņā! Nodaļas ir sadalītas sekcijās, kas nav garākas par dažām lappusēm, tāpēc, lai saprastu, par ko runa, nav nepieciešams izlasīt pilnīgi visu nodaļu. Šī varētu būt noderīga informācija tieši gados jaunākiem lasītājiem.

Visbeidzot minēšu pāris vārdu par piezīmēm katras nodaļas beigās. Tās tur ievietotas tādēļ, lai tie, kam interese, varētu paši atrast Bībelē minētās atsauces, vairāk iepazīties ar citētajiem dažādu autoru darbiem un izlasīt attiecīgo citātu precīzā kontekstā. Bet ne katrs to vēlēsies darīt, tāpēc pilnīgi droši ir iespējams lasīt grāmatu, nemeklējot piezīmēs minētos darbus. Vēlos gan uzsvērt, ka nedaudz iedziļināties būtu interesanti. Lai fakti runā paši par sevi, jo tie visi ir pārbaudāmi. Tātad, ja vēlaties, atrodiet minētos avotus un pārbaudiet, vai fakti ir atspoguļoti godīgi.

Es ceru, ka tas palīdzēs visu vecumu lasītājiem saprast, kāpēc šī grāmata tika uzrakstīta un ko tās saturs nozīmē katram no mums un arī pasaulei, kurā dzīvojam.
Braiens V. Bols (Bryan W. Ball)
Mārtinsvila, Jaunā Dienvidvelsa 2007. gada janvārī

Ievads

Tātad — par ko ir runa?

Uz šīs grāmatas vāka un titullapas ir rakstīti divi jautājumi: “Vai Bībelei var ticēt?” un “Vai tam ir nozīme?” Iespējams, ka šie ir divi vissvarīgākie jautājumi, kurus kāds vispār varētu uzdot. Turpmākajās lappusēs mēģināsim rast atbildes uz tiem. Pirmais — “Vai Bībelei var ticēt?” — ir ārkārtīgi nozīmīgs; jo vairāk tāpēc, ka daudzi cilvēki šodien uzskata, ka viņi vairs nespēj ticēt Bībelei. Šis jautājums aizņems lielāko daļu laika, jo mēs atklāsim vairākus iemeslus, kāpēc, sākoties 21. gadsimtam, mēs vēl joprojām varam ticēt šai ievērojamajai grāmatai, kas ir izdzīvojusi vairāk nekā divus tūkstošus gadu. Tā kā tie, kas tic Bībelei, ir mazākumā, viņiem ir nepieciešami patiešām labi iemesli to turpināt darīt. Šīs grāmatas mērķis ir aplūkot dažus no tiem, citiem vārdiem — iepazīties ar pierādījumiem.

Vispirms mēs apskatīsim otro jautājumu — “Vai tam ir nozīme?” Vajadzētu būt diezgan skaidram motīvam, kāpēc mēs nodarbosimies tieši ar šo tēmu. Ja tam nav nozīmes, kāpēc vispār uztraukties? Ja tas nemaz nav tik svarīgi, vai mēs ticam vai neticam Bībelei, nav lielas jēgas par to vispār domāt, vēl jo mazāk — tērēt tam savu laiku. Bet ja tas tomēr ir svarīgi, tad mums maksimāli rūpīgi un objektīvi jāizanalizē visi pierādījumi. Tikai tā mēs varēsim atrast pareizos iemeslus, kāpēc ticēt grāmatai, kuru liela daļa mūsdienu sabiedrības uzskata par novecojušu un nenozīmīgu. Mums jānoskaidro, vai tas ir svarīgi.

Tāpēc pirmajā šīs grāmatas nodaļā apskatīsim dažus no argumentiem, kāpēc Bībele vēl joprojām saglabā savu nozīmi un kāpēc ticēšana tai var nest labumu gan mums, gan arī sabiedrībai, kurā dzīvojam. Atlikušajās nodaļās mēs pārlūkosim tos pierādījumus un argumentus, kurus jebkuram saprātīgam cilvēkam — jaunam vai vecam — vajadzētu pārdomāt, izlemjot, ko darīt ar Bībeli — ticēt tai vai nē, pieņemt to vai noraidīt tās sniegto vēsti.

Vārds pierādījumi ir svarīgs. Mēs nestrādāsim ar privātiem viedokļiem, vēlmēm vai jau novecojušiem un pat uzjautrinošiem iepriekšējo paaudžu ticējumiem. Mēs darbosimies ar faktiem, ar pamatotiem faktiem un to saprātīgiem skaidrojumiem. Es lūdzu jūs būt gataviem pārdomāt visus materiālus, ko atradīsit nākamajās lappusēs. Esiet labprātīgi izmantot savu prātu un izdarīt secinājumus, pamatojoties uz saprātīgiem apsvērumiem. Tas, ko jūs izlasīsit šīs grāmatas nodaļās, ir “kristiešu ticības pamats”, kā to reiz raksturoja kāds sens rakstnieks. Tas ir pamats, uz kura mēs varam būvēt saprātīgu argumentu kopumu — pasaules skatījumu — un veselīgu pieeju dzīvei. Ticībai jābalstās uz pārbaudāmu pierādījumu klints, nevis uz nepilnīgu viedokļu smiltīm.

Bībele un tās kritiķi

Pašā sākumā mums būtu jāpamato galvenie iemesli, kāpēc tika sarakstīta šī grāmata. Kāpēc vispār tiek uzdoti šie jautājumi? Un kāpēc tie no jauna tiek uzdoti 21. gadsimta sākumā? Vai tie tiešām varētu būt tik nozīmīgi zinātnes un tehnoloģiju pārvaldītajā laikmetā? Vai tie ir saistoši cilvēkiem, kuri neizjūt nepieciešamību pēc “dievišķas iejaukšanās” cilvēciskajās attiecībās vai uzskata, ka doma par Dievu, kurš atklāj Sevi un Savu gribu, jau sen vairs nav aktuāla?

Situācija, kādā šodien atrodamies, lielā mērā atšķiras no tās, kādā dzīvoja iepriekšējās ticīgo kristiešu paaudzes. Lielāko daļu laika pagājušajos 2000 gados Rietumu pasaule uzskatīja, ka Bībele ir patiesa; tai skaitā arī vairākas vēstures izcilākās personas: karaļi un karalienes, prezidenti un premjerministri, zinātnieki un juristi, filozofi un dzejnieki, mūziķi, rakstnieki un mākslinieki, izgudrotāji, filantropi un sabiedrības attīstības veicinātāji, kā arī miljoniem vienkāršu vārdā nenosauktu ļaužu un jaunu cilvēku no visām tautām un malu malām.

Ja mēs varētu pajautāt pagātnes pazīstamākajiem ļaudīm, vai viņi ticēja Bībelei, mūs varētu pārsteigt viņu atbildes. Leonardo da Vinči un Mikelandželo, Henrijs VIII un Džeims I, Elizabete I un karaliene Viktorija, Elizabete Fraja un Florence Naitingeila, Abrahams Linkolns un Džordžs Vašingtons, Viljams Šekspīrs un Džons Miltons, sers Īzaks Ņūtons un sers Roberts Boils, Hendelis, Vordsvorts, Tenisons, Beikons uun Longfelovs, Viljams Gledstons un Roberts Luijs Stīvensons, Lords Šāftsberijs un Lords Makolijs: šie un simtiem citu paceltu rokas. Šie cilvēki palīdzēja izveidot mūsu pasauli. Viņu dzīves sniegtās vērtības mūs pavada vēl šodien. Viņi bez izņēmumiem bija inteliģenti cilvēki, kam piemita ievērojamas spējas, un minētie ļaudis visi ticēja Bībelei. Vēl vairāk, viņi būtu pārsteigti atklājot, ka lielākais vairums mūsdienu Rietumu pasaules ļaužu vairs netic tam, kam ticēja viņi.

Kā tas notika? Šis vēstures posms ir ļoti būtisks. Tas radikāli izmainīja to, kā Rietumu pasaules cilvēki domāja, un radīja augsni mūsdienu t. s. sekulārajai sabiedrībai. Minētā procesa sekas mēs jūtam vēl šodien.

Apmēram pirms 300 gadiem sevi pieteica laika periods, ko mēs pazīstam kā saprāta jeb apgaismības laikmetu. Lai arī vairākums nodomu, ko loloja šīs kustības aizsācēji, bija cēli un godājami, tomēr uz nākamajām paaudzēm tā atstāja drīzāk tumšu, nevis gaišu ietekmi. Apgaismības domātāji dzīvoja uz lielu zinātnisku atklājumu laika sliekšņa un vēlējās, lai sabiedrība progresētu savā izpratnē par dzīvību uz Zemes un Visuma telpā. Daudzi no viņiem diezgan pamatoti uzskatīja, ka iepriekš cilvēka domas ir bijušas ierobežotas, ka cilvēkiem pret Bībeli ir māņticīga godbijība un ka Bībele ir jāpēta daudz kritiskāk. Viņi teica, ka attīstība prasa daudz apgaismotāku viedokli. Viņi ticēja cilvēciskumam un tam, ka cilvēka prāts ir spējīgs pasauli vadīt uz daudz varenāku un vienlaicīgi arī nebeidzamu nākotni. Taču šis vēstures posms atgādina svārstu, kas iešūpojies stipri par tālu.

Attīstoties apgaismībai, spēcīgāka kļuva Bībeles kritika gan Eiropas kontinentālajā daļā, gan Anglijā. Kritiķi — kā viņi sāka sevi dēvēt — kļuva arvien labāk pamanāmi. Daudzi no šiem ļaudīm oponēja ne tikai tam, ko viņi uzskatīja par aklu ticību Bībelei, bet arī Bībelei pašai. Bībeli vairs nevarēja vērtēt tikpat augstu, kā to bija darījušas agrākās paaudzes, un tam, kā norādīja kritiķi, bija pamatoti iemesli. Viens iemesls bija tāds, ka Bībele netika uzskatīta par precīzu vai uzticamu, runājot par vēsturiskajiem faktiem. Vēl vairāk — Bībele gadsimtu gaitā tikusi mainīta jeb sagrozīta. Pētot, kā Bībele cauri gadsimtiem ir nodota no paaudzes paaudzē, šiem kritiķiem kļuva skaidrs, ka tekstam nevar ticēt. Viņi teica, ka tekstā veikts pārāk daudz izmaiņu, kā arī atrodami pievienojumi un labojumi.

Šī kustība sākās 17. gs. beigās un 18. gs. sākumā. Kaut arī beigās tā “izdzisa kā pati savas pārmērības upuris”, kā to formulējis kāds cienījams avots , tomēr tās radītās sekas jūtamas līdz pat šai dienai. Ja vērtējam attieksmi pret Bībeli, tad apgaismības domāšanas veids kulmināciju sasniedza 19. gs. beigās un 20. gs. sākumā. 1921. gadā Fridrihs Dēličs, pazīstams vācu zinātnieks, runāja daudzu citu pētnieku vārdā, apgalvodams, ka Bībeles teksti ir “sagrozīti tādā mērā, kā mēs pat neuzdrošinātos iedomāties”. Diezgan savdabīgs apgalvojums: Bībele ir izmainīta tik ļoti, ka tai vairs nevar uzticēties. Tā nav tā pati grāmata, par kādu to bija uzskatījuši miljoniem cilvēku. Cits vācu kritiķis, F. K. Baurs, paziņoja, ka lielāko daļu Jaunās Derības grāmatu nav varējuši uzrakstīt tie cilvēki, kurus tradicionāli uzskata par autoriem, vai arī to nav varēts izdarīt norādītajā laikā. Anglijā V. R. Kaselss asi vērsās pret ticību brīnumiem un arī pret lielu daļu Jaunās Derības.

Šie ir tikai daži piemēri no tā daudzuma, kas uzrakstīts un publicēts apgaismības laika pēdējos gados un kam jūtama galēja autoritārisma pieskaņa. Un, kā tas bieži vien notiek, pat šodien šo ekspertu viedokļi turpina ietekmēt cilvēku domāšanu. Rezultāts? Bībele šodien ir lielā mērā diskreditēta daudzu cilvēku prātos.

Kā mēs redzēsim, Dēličs un citi ir kļūdījušies savos secinājumos — nopietni kļūdījušies. Taču posts ir nodarīts. Jau simt vai vairāk gadus pirms Dēliča kritiķi tā vai citādi asi vērsās pret Bībeli, tāpēc jau 20. gs. sākumā daudzu godīgu un inteliģentu kristiešu ticība tika iedragāta un viņu prātos nostabilizējās kritiķu viedokļi. Viņi izteica patiesību: Bībele bija pilna mītu un leģendu.

Šodien aina ir ļoti līdzīga. Daudzas ietekmīgas personas Rietumu pasaulē, arī daži teologi, ir saglabājuši apgaismības laikmeta uzskatus. Viņi apgalvo, ka Bībeles mācībām nevarot ticēt, jo pati Bībele neesot uzticama. Jaunie kritiķi turpina no tās vietas, kur vecie apstājās. Pat cienījami un bieži vien augstu vērtēti kristiešu vadītāji stāsta, ka mēs vairs nevaram uzticēties daudzām domām, kas atrodamas Bībelē, tai skaitā daļās, kurās aprakstīta Jēzus dzīve un mācība, it īpaši Viņa darītie brīnumi un Viņa augšāmcelšanās, nemaz nerunājot par Vecās Derības Rakstiem, kuriem ticēja Jēzus un kurus Viņš bieži citēja. Jēzus īstenībā nemaz neesot bijis Dieva Dēls jebkurā tradicionālā šī termina izpratnē, bet tikai jūdu rabīns, klejojošs zemnieksu sludinātājs vai revolucionārs, kam bijusi tieksme graut Palestīnu okupējušo romiešu autoritāti.

Divi nopietni kristiešu teologi nepārprotami izskaidro, ko vēsta apgaismības laika uzskats:

“Mums nevajadzētu vienkāršoti pieņemt to, ko Bībelē par sevi saka Jēzus pats, un to, ko par Viņu teikusi agrīnā draudze. [..] Jēzus no Nācaretes, kuru atrodam Bībeles lappusēs, šodien daudziem šķiet agrīnās draudzes daiļrades radīts tēls. Ir skaidri jāparāda, kas Viņš patiesībā bija.”

Varat būt droši — šodien mēs varam dzirdēt daudz līdzīga. Nav jābūt ģēnijam, lai saprastu: ja šāds domāšanas veids gūtu virsroku, nebūtu ilgi jāgaida, līdz kristietība kā tāda izzustu pilnībā. Un ja tas jūs nesatrauc, tad attieksmei noteikti vajadzētu mainīties.

Protams, kopš tā brīža, kad kritiķi sāka Bībeles autoritātes iedragāšanas darbu, vienmēr ir bijuši ļaudis, kas viņiem spējuši atbildēt. Daudzi autori ir aizstāvējuši Bībeli, norādot uz vājajiem punktiem un kļūdām kritiķu idejās un uz tām pamatotajiem bieži vien nepatiesajiem pieņēmumiem. Un ir svarīgi uzsvērt to, ka daudzi (ja ne visi), kuri ir oponējuši kritiķiem, paši ir bijuši ļoti inteliģenti, mācīti un kvalificēti kritiķi.

Tie, kuri vēlētos sīkāk iepazīties ar jaunākajiem darbiem, kas aizstāv Bībeli, dažus to nosaukumus atradīs atsaucēs nodaļas beigās. Visus darbus bez izņēmuma ir sarakstījuši tam kvalificēti cilvēki. Šī grāmata nav visaptveroša un nepretendē uz pēdējo vārdu par minēto tēmu. Tā ir tikai mēģinājums īsumā parādīt dažus vissvarīgākos pierādījumus lasāmā formā.

Vēl daži apsvērumi

Ievadā būtu jāpasaka vēl pāris lietas. Viena no tām attiecas uz galveno apskatāmo jautājumu. Ko īsti nozīmē jautājums: “Vai Bībelei var ticēt?” Pirmajā mirklī atbilde šķiet acīmredzama. Jā, mēs varam ticēt Bībelei. Miljoni laika gaitā ir ticējuši Bībelei, un miljoni tai tic vēl joprojām. Vēl vairāk: tas, kam mēs ticam, ir atkarīgs vienīgi no mums pašiem. Kur tad ir problēma?

Problēma slēpjas vārdā ticēt. Mēs varam ticēt, kam vien vēlamies, bet tas nenozīmē, ka mēs ticam patiesībai. Mēs varam ticēt, ka Zeme ir plakana, ka Mēness ir veidots no zaļa siera, ka ziloņi aug uz kociņa okeāna dzelmē — ja vien to gribam. Mēs varam ticēt fejām un rūķīšiem vai arī tam, ka pēc nāves pārdzimsim par kaut ko citu jaunā pasaulē un jaunā formā. Daudzi, kas ar aizdomām izturas pret Bībeli, domā, ka tie, kuri tai tic, veido savus uzskatus tieši tāpat kā jau minētie cilvēki, kuri tic dažām iepriekš minētajām lietām. Viņi uzskata, ka ticība nozīmē aklu ticēšanu, nepamatotu ticību. Lūk, kur ir problēma!

Tāpēc tad, kad mēs runājam par ticēšanu Bībelei, mēs ar to nedomājam māņticīgu vai aklu ticību. Mēs domājam ticību, kas ir pamatota uz pārbaudāmiem pierādījumiem. Šīs grāmatas mērķis ir maksimāli objektīvi paraudzīties uz dažiem pierādījumiem un pajautāt, ko šie pierādījumi nozīmē saistībā ar apgalvojumu, ka Bībele ir kas vairāk par parastu grāmatu. Kad mēs jautājam: “Vai Bībelei var ticēt?”, patiesībā mēs jautājam, vai ir reāli pierādījumi tam, ka ticība Bībelei var būt kas vairāk par aklu ticību vai māņticību. Vai tie izturēs pārbaudi? Vai Bībeli var uzskatīt par uzticamu vēstures liecību? Vai tai var uzticēties, ja runa par informāciju, ko šī grāmata sniedz par tās lappusēs minētajiem cilvēkiem, vietām un notikumiem? Īsāk sakot, vai Bībele ir uzticama?

Otrs jautājums skar Bībeles nozīmīgumu. Ļaujiet man bilst kādu vārdu tiem, kuri domā: kāda tam saistība ar 21. gadsimtu? 2005. gada decembrī Austrālijas Radio ABC noturētajā Boiera lekciju ciklā Dr. Pīters Džensens ierosināja publisku diskusiju par Jēzu. Viņš, iespējams, cerēja uz ilgu un nebeidzamu sarunu, nevis pāris nejaušiem komentāriem. Viņš apgalvoja, ka šāda diskusija ir būtiska, ja kāds vēlas saglabāt austrāliešu un rietumnieku kultūru un vērtības. Neapšaubāmi — viņam ir taisnība. Ierosiniet diskusiju! Mēs varbūt vienīgi piebilstu, ka tajā vajadzētu iesaistīties visai Rietumu pasaulei un ka to būtu jāvada kādam neatkarīgam moderatoram.

Tomēr jebkurā diskusijā par Jēzu mums vispirms vajadzētu uzdot šādu jautājumu: “Vai mēs varam ticēt liecībām par Viņu?” Ja ne, kāda jēga diskutēt? Kāds tam pamats? Vai mēs varam būt pārliecināti, kas bija Jēzus, ko Viņš domāja un ko darīja, kamēr dzīvoja uz zemes? Kādēļ Viņš mira? Vai tā ir taisnība, ka Viņš augšāmcēlās no mirušajiem? Šis jautājums daudziem ļaudīm mūsdienās rada milzīgu dilemmu. Citiem vārdiem sakot, vai mēs varam ticēt Bībelei? Vai liecības par Jēzu ir uzticamas? Lūk, kāds jautājums mums ir uzdots.

Dr. Džensens pieņem, ka mēs to varam. Arī es ticu, ka mēs varam, tomēr neuzskatu, ka tā ir pasludināma par pašsaprotamu lietu. Ja mēs tā darīsim, lielākā daļa mūsu klausītāju balsos ar kājām. Es nepavisam neoponēju Dr. Džensenam — patiesībā es esmu viņa pusē. Es apzinos, ka tie laika un telpas ierobežojumi, kādos viņš strādāja, lika viņam pieņemt dažus smagus lēmumus. Viņš vienkārši nespēja pateikt visu to, ko vajadzēja. Tādējādi radās vēl viens iemesls rakstīt šo grāmatu. Es ceru, ka tā sniegs vērtīgu ieguldījumu diskusijā, kuru mums pilnīgi noteikti vajadzētu sākt.

Ir vēl kāda lieta: vairums cilvēku, kuri paņems rokās šo grāmatu un izlasīs tās nosaukumu, pieņems, ka atbilde uz abiem virsrakstā ietvertajiem jautājumiem būs nešaubīgs jā. Balvu par uzminēšanu nebūs. Tomēr mums ir jāatceras, ka spēja ticēt Bībelei — ja uz to rosina pierādījumi — nepavisam nenozīmē, ka mēs vienmēr varēsim šo grāmatu saprast. Dažas Bībeles daļas vēl joprojām ir grūti saprotamas — pat pēc 2000 gadu ilgās kristietības vēstures un labi izglītotu zinātnieku paaudžu viscentīgākajiem pūliņiem. Lielāka par vajadzību pareizi izskaidrot Bībeli ir vienīgi nepieciešamība tai ticēt. Kā to darīt? Lai atbildētu, jāuzraksta vēl viena grāmata, kas apjoma ziņā nebūtu mazāka par šo. Taisnību sakot, daudzas tādas grāmatas jau ir tapušas.

Ņemot vērā nupat sacīto, lielāko daļu Bībeles var saprast samērā viegli, kā to zina ikviens, kas ir lasījis Veco vai Jauno Derību. Kā mēdz teikt, tā runā pati, un to var sadzirdēt skaļi un skaidri daudzās valodās. Tā vada, sniedz mierinājumu, cerību, izpratni un rāda pasaulei, ka visam ir kaut kāda jēga, lai gan lielākā daļa cilvēku to nespēj saskatīt. Bībele ir izprotama vairāk nekā pietiekami, lai atrastu atbildes uz jautājumiem un problēmām, kādas mums pasniedz ikdiena, un ieraudzītu ceļu uz mūžīgo dzīvi, kas ir Bībeles galvenā tēma un kas ir bijusi kristīgās ticības kodols kopš tās pirmsākumiem.

Tātad, vai mēs varam šajos apgaismības, sarežģītības un laicīguma apstākļos ticēt Bībelei? Vai tā ir patiesa? Vai tā ir svarīga? Vai tai ir kāda nozīme? Vai tā patiesi varētu būt Dieva Vārds? Lasīto pārdomājiet un tikai tad izdariet secinājumus!

Vai tam ir nozīme?

Septiņi iemesli, kāpēc tam ir nozīme

Sāksim ar otro, bet ne mazāk nozīmīgo jautājumu: “Mūsu ticība vai neticība Bībelei — vai tai ir kāda nozīme?” Šķiet, vairākums cilvēku dzīvo it labi, par šo jautājumu īpaši nedomājot. Tie to izlasa reti vai nekad. Viņuprāt, tādu varētu pat neuzdot. Kas tādā gadījumā Bībelē ir tik īpašs, ka mums tai vajadzētu ticēt?

Uz šo jautājumu ir vismaz septiņas atbildes, un pirmajā nodaļā mēs aplūkosim katru no tām. Es aicinu jūs par tām padomāt. Lasiet pa vienai sadaļai, pārdomājiet, ko tā nozīmē un ko sevī ietver. Tad mēs būsim gatavi paraudzīties uz atsevišķiem pierādījumiem un, iespējams, spēsim ticēt Bībelei.

Kādu viedokli par sevi pauž Bībele

Bībele pati sniedz tādu informāciju par sevi, kādu nav iespējams atrast nevienā citā grāmatā. Tās ir apbrīnojamas domas. Ja kādas citas grāmatas autors būtu apgalvojis šādas lietas, mēs domātu, ka viņa vai viņš ir pilnīgi zaudējis prātu. Tas, uz ko pretendē Bībele, ir tā vērts, lai to rūpīgi pārdomātu, Ja apgalvojumi ir patiesi, tie Bībeli padara atšķirīgu no ikvienas citas jebkad sarakstītās grāmatas.

Bībele pretendē uz to, ka tā ir Dieva Vārds. Šis apgalvojums ir visu pārējo apgalvojumu pamatā. Mēs nedrīkstam atstāt neievērotu tā nozīmīgumu. Bībele apliecina, ka ir Dieva Vārds cilvēku ciltij — gan visai pasaulei kopumā, gan draudzei, gan ikkatram no mums kā atsevišķam cilvēkam. Bībele saka, ka ir pieteikusi sevi ar to vīru starpniecību, kurus mēs pazīstam kā praviešus un apustuļus un kurus Dievs bija izraudzījies, lai tie nodotu tālāk Viņa Vārdu. Pravietis ir tāds cilvēks, kurš pārstāv Dievu. Bībele īpaši norāda, ka šādi vīri runāja Dieva spēkā, jo Dievs viņus šim uzdevumam bija izraudzījies un tad inspirējis.

Piemēram, paraudzīsimies uz pravieti Jeremiju — viņš rakstīja apmēram no 620. līdz 585. gadam p. m. ē., un viņa grāmata ir visgarākā Bībelē. Dievs teica Jeremijam (kā mēs varam izlasīt viņa grāmatas pirmajā nodaļā): “Es lieku Savus vārdus tavā mutē.” (Jeremijas 1:9) No tā brīža Jeremija visu laiku atkārto šādas frāzes: “Tā saka Tas Kungs”, “Tad Tas Kungs sacīja uz mani”, “Tad atkal nāca pār mani Tā Kunga vārds”, “Klausaities Tā Kunga vārdu!” Nav iespējams lasīt Jeremiju, neapzinoties, ka grāmata, ko esam atvēruši, pretendē uz to, ka ir Dieva Vārds, kas nodots ar Viņa pravieša starpniecību.

Taču tā tas nav vienīgi ar Jeremiju. Ikviens Vecās Derības pravietis — gan tie, kuri darbojās pirms Jeremijas, gan tie, kuri nāca pēc viņa, — lietoja līdzīgu izteiksmes veidu. Visi kā viens apgalvo, ka viņiem ir dota Dieva vēsts un ka viņu runātie vārdi nāk no Dieva. Daži saka, ka viņu paustā doma pie tiem ir nākusi kā vīzija vai atklāsme. Piemēram, Jesaja savu grāmatu sāk ar vārdiem: “Parādības par Jūdu un Jeruzālemi.” Pravieši gandrīz identiski Jeremijas teiktajam stāsta, ka viņi runā Dieva vārdus. Viņi noteikti tam ticēja. Nav jābrīnās, ka dažreiz Dievs tiek dēvēts par “runājošo Dievu”. Viscaur Bībelē atkārtojas tas, ka Viņš runājis ar Sevis izraudzītu pārstāvju starpniecību.

Vēl viens termins, kuru bieži lieto, runājot par Bībeli, ir Raksti. Burtiski tas nozīmē rakstītais. Lai norādītu uz to, ka šiem Rakstiem ir svēta izcelsme un svēts mērķis, Bībeli parasti dēvē par Svētajiem Rakstiem. Šādi Jēzus dienu jūdiem bija pazīstams Vecās Derības praviešu rakstītais. Tie bija Raksti. Arī Jēzus pats, runādams par Vecās Derības Rakstiem, lietoja šo frāzi. Raksti bija svēti, jo tika uzskatīts, ka tie ir Dieva Vārds.

Šī nav patiesība vienīgi saistībā ar Veco Derību. Pirms vēl bija pabeigti Jaunās Derības Raksti mūsu ēras 1. gadsimta beigās, vēstules, ko Pāvils rakstīja dažādām pirmo kristiešu draudzēm, jau tika uzskatītas par “Rakstiem”. Tām bija tāds pats statuss kā Vecās Derības praviešu Svētajiem Rakstiem. Arī tās bija Dieva Vārds. Tad tapa evaņģēliji — citi Jaunās Derības raksti, bet ap mūsu ēras 96. gadu tika iekļauta pēdējā Bībeles grāmata — Atklāsmes grāmata —, kurā vēlreiz īpaši paziņots, ka Jānis ir liecinājis jeb “apliecinājis Dieva vārdu” (Atklāsmes 1:2).

No sākuma līdz galam Bībele apgalvo, ka ir Dieva Vārds. Tās pirmajā nodaļā atrodams atkārtots apliecinājums: “Dievs teica”, un pēdējā nodaļa beidzas ar atsaukšanos uz “Dieva Vārdu”. Lūk, tieši to par sevi arvien nepārprotamākos vārdos tā apgalvo. Vairāk kā vienreiz Jēzus uz Vecās Derības Rakstu dievišķo dabu norādījis ar frāzi: “Ir rakstīts.” Kāds autors ierosina, ka labs veids, kā pārbaudīt tēzi par Bībeli kā Dieva Vārdu, ir “ļaut tai stāstīt pašai par sevi” . Mums varētu šķist, ka ar to ir pietiekami, lai saprātīgam cilvēkam liktu domāt, ka ir vērts to darīt.

Bībele pretendē uz to, ka ir saglabājusi ziņas par Dieva darbības izpausmēm vēsturē. Daudzi šodien, varbūt pat lielākā daļa, domā, ka cilvēku rase Visumā ir viena pati, iespējams, pārvalda relatīvi nelielu planētu kādas galaktikas nomalē, kas atrodas starp miljoniem citu galaktiku, izolētu telpā un laikā, un dodas pilnīgas iznīcības virzienā. Bībele rāda, ka situācija ir citāda. Tā rāda, ka pasaule pat ļoti lielā mērā ir iesaistīta bezgalīgās esības vēsturē un ka mūsu Zeme ir vieta, kurā Dievs ir īpaši ieinteresēts un kuras attīstībā Viņš bieži ir piedalījies.

Ziņas par Dieva attiecībām ar izredzēto tautu — izraēliešiem, viņu atbrīvošanu no Ēģiptes, Sarkanās jūras šķērsošanu, Kānaānas iekarošanu, trimdu, viņu atgriešanos no verdzības Babilonijā, kā arī visu pārējo ir pierādījums, ka Dievs ir iesaistījies visu tautu dzīvē uz zemes. Bet ir vēl kas. Bībele apgalvo, ka Dievs atceļ un ieceļ ķēniņus (sk. Daniēla 2:21);

• Dievs var nodrošināt tautu nākšanu pie varas un ietekmes zaudēšanu, dot labklājību un atņemt to (sk. Nehemijas 9:22; Ecēhiēla 29:15, 16);
• Viņš izmanto laicīgos valdītājus un tautas, lai sasniegtu Savus mērķus; dažkārt gan tas nenotiek uzreiz (sk. Jesajas 10:5–7);
• Viņš spēj strādāt ar tautām tā, ka tās kļūst par paraugu citām nācijām (sk. Ecēhiēla 31:10–16);
• laicīgie valdītāji izmanto savu autoritāti vienīgi ar Dieva piekrišanu (sk. Romiešiem 13:1);
• nākotnē visas tautas ieradīsies Viņa tiesā (sk. Atklāsmes 9:15).

Daudziem cilvēkiem, arī tādiem, kas nav kristieši, var šķist, ka pasaule šodien ir zaudējusi jebkādu kontroli un traucas pretī neizbēgamai katastrofai. Tomēr Bībelē ainots Dievs, kurš iesaistīts paša radītās pasaules vēsturē; tur parādīts, ka vēsture nepielūdzami turpina tuvoties savam liktenim, kas arī atrodas Viņa rokās. Ja tas tā tiešām ir, būtu svarīgi zināt, vai Bībele ir patiesa. Vai taisnība, ka Dievs ir ietekmējis vēsturi? Vai Viņš joprojām visu tur savās rokās? Mums tas ir jāzina.

Bībele pretendē uz to, ka spēj pravietot nākotni. Kā jau minēts, pravietis runā Dieva vārdā. Šaurākā izpratnē pravietis ir arī tas, kurš paredz nākotni. Lielai daļai Bībeles pravietojumu ir tieši šāda nākotnes atklāšanas nozīme. Vēlāk šai pašā grāmatā mēs detalizēti izpētīsim dažus no daudzajiem Bībelē atrodamajiem pravietojumiem, kas bieži vien izteikti simtiem gadu pirms piepildīšanās. Mēs arī aplūkosim pierādījumus, lai noteiktu, vai pravietojums tiešām atklāja nākotni un piepildījās. Taču pagaidām mums ir jāuzsver, ka Bībele pretendē uz to, ka spēj paredzēt nākotni.

Šādu apgalvojumu pašu par sevi nav grūti saprast: “Es esmu Dievs un cita nav neviena, Dievs, kam nav cita līdzīga! Es no iesākuma pasludināju gala iznākumu, kopš laika gala to, kas vēl nebija noticis.” (Jesajas 46:9, 10) Bībele ir pilna pravietojumu par nākotni — sākot ar 1. Mozus un beidzot ar Atklāsmes grāmatu. Ir pravietojumi par pilsētām, tautām, impērijām, cilvēkiem un notikumiem. Ir pravietojumi, kam piemīt hronoloģiska dimensija. Ir vairāk nekā 300 pravietojumu par Kristu, kuri visi tika darīti zināmi simtiem gadu pirms Viņa dzimšanas. Ir pravietojumi par tautām, kas vēl joprojām pastāv, un par tautām, kas jau sen zudušas vēstures gaitā. Un ir vēl daudz pravietojumu, kuriem vēl tikai jāpiepildās.

Apgalvot, ka kādam piemīt spēja atklāt nākotni, ir viena lieta. Tas tiešām ir nozīmīgs paziņojums. Bet darīt to atkal un atkal simtiem gadu no vietas, turklāt bieži vien minot specifiskas detaļas, ir pilnīgi kas cits. Bībele ir vienīgā grāmata, kas nākotni pravieto tik droši un regulāri. Ja šie pravietojumi nav patiesi, mums būtu jāzina arī tas. Bet, ja tie tomēr ir patiesi, mums jo vairāk vajag par to uzzināt.

Bībele pretendē uz to, ka spēj dot gudrību un izpratni. Dziesminieks Dāvids rakstīja: “Kad kļūst izprotami Tavi vārdi, tie apgaismo un dara vientiesīgos gudrus.” (Psalmi 119:130) Viņš arī teica: “Tavs vārds ir manu kāju spīdeklis un gaišums uz maniem ceļiem.” (Psalmi 119:105) Ja jums ir kādreiz gadījies iet pa šauru, līkumotu celiņu tumšā naktī, jūs zināsit, ko domāja šo vārdu autors.

Abi šie Dāvida izteicieni gadsimtu gaitā ir citēti neskaitāmas reizes, jo tie izteica un vēl joprojām izsaka to, ko domājuši tajos patiesību atradušie miljoni. Kāda veida gaismu vai izpratni Bībele sola sniegt tiem, kuri to lasa?

Tā cilvēkam sniedz izpratni par sevi. Tā apgalvo, ka sniegs atbildes uz pamatjautājumiem par mums pašiem; piemēram, kas es esmu? Vai es esmu nozīmīgs? Kāpēc es esmu tāds, kāds esmu? Vai man ir nākotne?

Tā sniedz izpratni par dzīvi. Viena no zīmēm, kas norāda uz Bībeles autentiskumu, ir tās bezkompromisa cilvēka dzīves raksturojums — kā no vislabākās puses, tā arī no vissliktākās. Tā ir cilvēka dzīves atspoguļojums visās tās dimensijās.

Tā sniedz izpratni par vēsturi. Lai iegūtu priekšstatu par senās pasaules impērijām un tautām, kā arī par daudzām mazākām tautiņām, ir pieejami daži labāki avoti nekā Bībele. Tomēr tā satur informāciju, kas nav atrodama citos materiālos.

Kā jau pamanījām, tā sniedz izpratni par nākotni, ņemot vērā to, ka minētie apgalvojumi ir pārbaudāmi.

Un tiem, kuri to vēlas, tā sniedz izpratni par Dievu. Kopumā Bībele apgalvo, ka ir atklāsme par Dievu no Viņa paša. Tā stāsta mums par to, kas ir Dievs, kāds Viņš ir, ko Viņš ir izdarījis, ko vēl joprojām dara un kāpēc Viņam rūp mūsu planēta un visi cilvēki, kuri uz tās dzīvo tagad un ir dzīvojuši iepriekš.

Laikā, kad Rietumu pasaulē ik gadu miljoni dolāru tiek tērēti konsultācijām, psihiatriskajai ārstēšanai, trankvilizatoriem un psiholoģijai (nemaz nerunājot par izglītību un visiem tās daudzajiem aspektiem), ir dīvaini, ka šī grāmata, kas pretendē uz to, ka spēj sniegt izpratni daudzās jomās, vēl joprojām netiek pietiekami novērtēta un pret to izturas ar nepatiku.

Ja Bībele ir patiesa un ja to, uz ko tā pretendē, ir iespējams pārbaudīt, tad ļoti daudzi cilvēki var gūt no tās labumu — cilvēki, kuri neko par šiem apgalvojumiem nezina vai arī zina, bet uzskata tos par nebūtiskiem.

Avots informācijai par Jēzu

Jēzus no Nācaretes ir viens no visietekmīgākajiem cilvēkiem, kāds jebkad dzīvojis. Daudzi teiktu, ka Viņš ir visietekmīgākā persona vēsturē. Zinātnieks Reinolds Praiss salīdzina Jēzu ar daudziem citiem pagātnes varenajiem ļaudīm, to starpā ar Muhamedu, Marksu, Staļinu un Mao Dzedunu, un tad saka: “Jēzus no Nācaretes ir vienīgā visietekmīgākā persona cilvēces vēsturē.” Dr. Viljams Džonsons to pauž vienkārši: “Viņš ir Vīrs, kurš nekad nezudīs.”

Pārdomājiet tālāk minētos faktus.

• Par Jēzu sarakstīts vairāk grāmatu nekā par jebkuru citu cilvēku.
• Vairāk nekā jebkurš cits, kas kādreiz dzīvojis, Viņš iedvesmojis brīnišķīgu skaņdarbu radīšanu.
• Vairāk nekā jebkurš cits dzīvais vai mirušais Viņš rosinājis lielisku mākslas darbu tapšanu.
• Par godu Viņam radīts daudz vairāk brīnišķīgu arhitektūras darbu, nekā veltīts jebkurai citai personai vēsturē.
• Viņš iedvesmojis daudzas lielās pasaules sociālās reformas.
• Viņš atstājis Sava vārda nospiedumu arī laikā. Kalendārs liecina par Viņa nebeidzamo ietekmi. Vēsture ir sadalīta laikā pirms un pēc Kristus dzimšanas.
• Miljoni visos laikos ir bijuši gatavi atdot dzīvību Viņa dēļ; daudzi Viņa dēļ mirst arī šodien.

Iespaidīga liecība — un arī pilnībā neatkārtojama. Vēl vairāk apbrīnojama ir realitāte, ka Jēzus šeit ir joprojām. Viņš nepazudīs — gluži kā to apliecina Dr. Džonsons.

Runādams par Kristus ietekmi uz kalendāru, Dr. V. H. Fičets paudis šādu domu: “Ticēt, ka kādā iznīkušas impērijas aizmirstā nostūrī kāds ārējs spēks atstājis par sevi liecību tik lielā mērā, ka gadsimti tiek nosaukti Viņa vārdā, nozīmē to pašu, ka mazs bērns ar krāsu zīmuļu komplekta palīdzību varētu izmainīt toni okeānu ūdenim.” Bet Jēzus tieši to izdarīja.

Un nākamie gadsimti nav mazinājuši Viņa ietekmi. Žurnālā Time 20. gs. beigās publicētā rakstā bija lasāms šāds ziņojums: “Var pamatoti apgalvot, ka neviena cita cilvēka dzīve nav bijusi ne tuvu tik varena un nav izturējusi tik lielu laika pārbaudi kā Jēzus dzīve.” Patiešām, Viņš ir veidojis vēstures gaitu.

Kā Jēzum izdevās ietekmēt cilvēces vēsturi tik lielā mērā? Un kā tas nākas, ka gadsimtus pēc nāves Viņam vēl joprojām visā pasaulē uzticas miljoniem cilvēku? Atbilde ir Bībelē.

Bībele ir vienīgais reālais mums pieejamais informācijas avots par Jēzu. Gandrīz it viss, ko mēs zinām par Viņu, — kas Viņš bija, ko Viņš darīja, kāpēc mira, Viņa mācības, Viņa brīnumi, daudzas Viņa dzīves nianses, Viņa augšāmcelšanās, kā arī ietekme uz mācekļiem 1. gadsimta pasaulē — tas viss atrodams Bībelē. Neskaitot trīs vai četras īsas atsauces agrīnajā ebreju un romiešu literatūrā, kam nav daudz lielākas nozīmes par Viņa vēsturiskuma apstiprinājumu, vienīgais informācijas avots par šo apbrīnojami ietekmīgo un izturīgo Personu ir Bībele. Ja nebūtu Bībeles, tas gandrīz nozīmētu to pašu, ka Viņš nav bijis vēsturiska figūra. Nenovērtējamais labums, kādu pēdējo 2000 gadu laikā ir ieguvusi cilvēku rase, nekad netiktu saņemts, ja nebūtu Bībeles.

Tā noteikti nav sagadīšanās, ka, sākoties uzbrukumiem Bībeles ticamībai un precīzumam, Jēzus ietekme pēdējā pusotra gadsimta laikā ir mazinājusies. Ja Jēzus ir tas, par ko Viņš sevi nosaucis, un ja Viņa ietekmei ir jātiek iemūžinātai uz visiem laikiem, tad mums Bībeli vajadzētu uztvert pavisam nopietni. Tādēļ mums ir jābūt pārliecinātiem par to, ka tā ir uzticams avots.

Tomēr saskaņā ar Bībeli Jēzus ir daudz kas vairāk nekā tikai vispazīstamākā un visietekmīgākā persona, kāda jebkad ir dzīvojusi. Bībele saka, ka Viņš bija Dieva Dēls, sen apsolītais Mesija, cilvēces Pestītājs, Glābējs visiem tiem, kuri Viņam tic. Bībele stāsta, ka pēc tam, kad romieši Viņu piesita krustā aptuveni mūsu ēras 31. gadā aiz Jeruzalemes pilsētas mūriem, Viņš piecēlās no kapa un atgriezās Debesīs, tur, no kurienes bija nācis. Tāpat tā apliecina, ka Viņš atgriezīsies vēstures noslēgumā, uzmodinās no nāves mirušos un tādējādi pasludinās, ka sācies Dieva valstības pēdējais posms uz zemes. Neviena cita grāmata nesniedz šādu informāciju par kādu citu jebkad dzīvojušu personu. Mirkli apstājieties un padomājiet, cik monumentāla, cik apjomīga ir šī vēsts!

Ja Bībele nav patiesa, tad viss paustais vienkārši ir skaļa reklāma vai vēlamā uzdošana par esošo. Taču, ja pastāv kaut neliela iespēja, ka Bībelei var ticēt, ka tā ir uzticama liecība par Jēzu, tad tas pats par sevi jau ir iemesls, lai nopietni pārdomātu visus nākamajās nodaļās sniegtos pierādījumus. Ja Jēzus ir tāds, kā Viņu raksturojusi Bībele, tad vai nu mēs tam ticam, vai nē — tam patiešām ir neaptverami liela nozīme.

Nākamās dzīves iespējamība

Vairums cilvēku, kuriem ir kaut neliels priekšstats par kristietību un Bībeli, pat ja šie ļaudis nezina sevišķi daudz, parasti tomēr ir noskaidrojuši, ka daļa apsolījuma ir nākamā dzīve. Patiesībā tā ir pati lietas būtība. Lai cik neticami tas daudziem šodien varētu šķist, kristietība māca, ka pēc šīs dzīves pastāv iespēja iegūt vēl vienu, kura nekad nebeigsies.

Bībele par šo nākamo dzīvi runā bieži un nepārprotami. Tā runā par “mūžīgo dzīvību”, “celšanu augšā pastarā dienā”, dzīvošanu “mūžīgi”, “augšāmcelšanās dienu”, par to, ka “mirušie celsies augšām”, par “nākamo dzīvi”, “debesu tēviju”, kā arī par “jaunām debesīm un jaunu zemi”. Jēzus pats teica: “Kas Man tic, dzīvos, arī ja tas mirs,” un “jo Es dzīvoju, un jums būs dzīvot.” (Jāņa 11:25; 14:19) Tā ir kristietības būtība, un tās saknes meklējamas Bībelē.

Tāpat nav nejauši, ka šī iespēja iegūt mūžīgu dzīvi nākotnē Bībelē nav pieminēta tikai reizēm, laiku pa laikam šur un tur, gandrīz vai neviļus viena vai divu Bībeles sarakstītāju grāmatās. Patiesībā tā ir Bībeles galvenā tēma. Nav iespējams izlasīt Jauno Derību, drīz vien neatrodot norādi uz mūžīgo dzīvi vai līdzīgu formulējumu. Gandrīz visas Jaunās Derības grāmatas to piemin tādā vai citādā veidā. Visiem nozīmīgajiem literatūras darbiem vēsturē ir bijusi sava galvenā tēma un mērķis, kā arī parasti — centrālais personāžs. Tā tas ir arī ar Bībeli. Tās galvenā tēma ir nākamā mūžīgā dzīve, un tās galvenā persona ir Jēzus, kurš šo apsolījumu padara iespējamu. Lūk, kas ir Bībele, un, starp citu, šis ir arī viens no iemesliem, kādēļ tik daudz dažādu gadagājumu un sociālo slāņu ļaužu gadsimtu gaitā ir sapratuši, ka tā ir tik saistoša un pārliecinoša.

Varbūt tagad uzskatīsit, ka jebkuram saprātīgam cilvēkam būtu vismaz jāvēlas padomāt par grāmatu, kurā apgalvots, ka pastāvēs vēl kāda cita dzīve pēc jau esošās, un apsolīts izskaidrot, kā to iespējams iegūt. Galu galā, nav daudz šādu grāmatu. Bet Bībele pati māca, ka mūžīgā dzīve ir reāla iespēja. Tādēļ tas vienmēr man ir bijis noslēpums, kāpēc tik daudz cilvēku, no kuriem vairākums ir patiešām izglītoti ļaudis, nevar vai negrib novērtēt to tik objektīvi kā citas grāmatas. Galu galā, neviens neko nezaudēs, ja rīkosies apdomīgi, tieši pretēji — pastāv iespēja iegūt patiesu labumu.

Tā vien šķiet, ka kāds ir cilvēcei pārklājis visaptverošu, iznīcinošu un vienotu nāves stingumu, kas tai atņēmis spēju domāt skaidri un objektīvi. Vai kāds cilvēks skaidrā prātā atteiktos no iespējas dzīvot mūžīgi? Dažnedažādās azartspēlēs cilvēki ir gatavi riskēt, spēlēt pretēji visām izredzēm cerībā, ka kādu dienu, iespējams, maz ticamais laimests uz dažiem ātri gaistošiem gadiem kaut mazliet uzlabos šā brīža dzīves kvalitāti.

Tomēr šķiet, ka viņi nav spējīgi aptvert to, ka mūžīgā dzīve var būt viņu ieguvums bez jebkāda riska. Lūk, ko piedāvā Bībele! Tas ir diezgan pārsteidzoši: pats piedāvājums un vienlaicīgi cilvēces pastāvīgā gatavība no tā atteikties. Nelaiķis Malkolms Mageridžs, šis nerimstošais kristietības aizstāvis, reiz rakstīja: “Es visu laiku redzu, ka ļaudis nenovērtē cilvēciskās muļķības pastāvīgo spēku.” Nav patiesākas atziņas par domu, ka eksistē mūžīgās dzīves piedāvājums, bet gandrīz neviens nav gatavs to ņemt vērā.

Tāpēc ir svarīgi noskaidrot, vai Bībele ir patiesa. Ja tā nav patiesa, tad visas runas par mūžīgo dzīvi, nākamo jauno laikmetu, Debesīm un mirušo augšāmcelšanos ir tikai tukša skaņa. Ja tomēr Bībelei ir taisnība, ja mēs varam ticēt tam, ko tā saka, tad tās nudien ir galvu reibinošas iespējas. Iedomājieties, ka ir iespējams dzīvot mūžīgi! Šajā gadījumā jautājums par Bībeles patiesumu un ticamību kļūst ārkārtīgi svarīgs.

Bībeles saikne ar dzīvi

Daudziem cilvēkiem mūsdienās kļūdaini šķiet, ka Bībele ir novecojusi. Tā varbūt esot derējusi viņu vecvecākiem un cilvēkiem, kuri dzīvoja neapgaismotajā pagātnē, bet šodienas pasaulei tā neko daudz vairs pateikt nespējot. Tomēr, ja sākam pētīt, tad atklājas gluži cita patiesība. Izrādās, ka Bībelei ir sava, noteikta vieta. Tā stāsta, kā lietām jābūt, nevis to, kā tām bija jābūt vai kā tām vajadzētu būt. Dzīve ir reāla un svarīga — un mēs visi esam tajā iesaistīti. Bībele parāda dzīvi, kāda tā ir realitātē.

Bībelei ir daudz stāstāma par dzīvi. Bībele saka, ka dzīve ir kā tvaiks — tā ilgst mazu brīdi un tad izgaist (Jēkaba 4:14). Un kas gan ir 60 vai 70 gadi, salīdzinot ar gadsimtiem vai gadu tūkstošiem?

Bībele raksturo dzīvi kā “asaru upes”. Mazdūšība, vientulība un dažāda veida grūtības ir daudzu cilvēku liktenis. Mēs visi kaut kādā brīdī dodamies cauri ielejai. Ik dienas mēs saskaramies ar pārbaudījumiem un kārdinājumiem. To jau reiz uzsvēris Ījabs: “Bet cilvēks pats rada ciešanas, un kā dzirkstis tās uzlido jo augstu.” (Ījaba 5:7) Mums nav jāgaida, līdz kļūsim veci, lai par to uzzinātu. Draugi var būt ļauni un nepastāvīgi. Lietas reti risinās tā, kā mēs to vēlamies. Bībele trāpa tieši mērķī, kad runā par iedrošinājuma trūkumu un noskumšanu. Un mēs no pieredzes zinām, ka tā ir patiesība.

Tāpēc gadsimtu gaitā neskaitāmi ļaužu miljoni ir atklājuši, ka Bībele tos uzrunā tieši tur, kur viņi atrodas. Tā sniedz mierinājumu slimības un nāves brīžos. Tā dāvā cerību tad, kad esam mazdūšīgi un izmisuši. Tā vada tad, kad esam apmulsuši. Tā dod spēku pārbaudījumos un kārdināšanās. Tā sniedz gaismu tumsībā un pārliecību tiem, kam pietrūkst pašapziņas. Bībele ir bijusi tāda jau kopš laika, kad vīri, sievas un jauni cilvēki ir spējuši to lasīt. Vai tāpēc Bībele vēl joprojām ir visvairāk pārdotā grāmata? Tās saistība ar dzīvi tik daudzās situācijās ir spēcīgs arguments par labu tam, ka šī ir grāmata, kam mēs varam ticēt.

Bībele runā par dzimšanu un nāvi, jaunību un vecumu, prieku un bēdām, cerībām un izmisumu, nabadzību un bagātību, slimībām un veselību, naudas pelnīšanu un tās zaudēšanu, lepnumu un pazemību, ģimeni un draugiem, kā arī par ienaidniekiem, mīlestību un naidu, mieru un karu, darbu un rotaļām, asarām un smiekliem, vīriem un sievām, vecākiem un bērniem, pagātni, tagadni un nākotni. Tā runā par reāliem cilvēkiem reālās situācijās reālā pasaulē.

Bībele tāpat runā par Dievu, kurš vienmēr ir blakus. “Kad tu iesi caur ūdeņiem, Es būšu pie tevis [..]; kad tu iesi caur uguni, tu nesadegsi,” (Jesajas 43:2) un “Viņš tevi neatstās, nedz tevi pametīs” (5. Mozus 31:6, 8). Arī šie apsolījumi ir īsti. Tie piešķir dzīvei jaunu jēgu. Tā daļa no dzīves, par kuru runā Bībele, ir reāla, iespējama un pieejama. To noteikti ir vērts pārdomāt. Bet vienīgi tad, ja mēs pilnībā ticam tam, ko saka Bībele. Lūk, vēl viens iemesls, kāpēc ir tik svarīgi pārbaudīt pierādījumus.

Bībeles spēja mainīt cilvēku dzīvi

Bībele apgalvo, ka tai piemīt spēja mainīt to cilvēku dzīvi, kas šo grāmatu lasa. Protams, ne jau katrs vēlas, lai viņa dzīve tiktu mainīta. Pietiekami godīgi. Mums ir tiesības izvēlēties virzienu, kādā vēlamies doties un kā vēlamies nodzīvot savu dzīvi. Iespējams, ka arī šobrīd jūtamies pietiekami komfortabli — gan tai ziņā, kas esam, gan arī mūs apmierina virziens, kurā dodamies. Bet jo vecāki kļūstam, jo vairāk apzināmies, ka cilvēka dzīvē pārāk daudz kā pietrūkst. Daudzi to saprot tikai tad, kad sasniedz 40 vai 50 gadu vecumu un vēlas, kaut viņi visu varētu sākt no jauna. Ir pagājusi puse dzīves, un tur neko vairs nevar darīt.

Mums nav jāiegūst 150 punkti inteliģences testā (IQ), lai saprastu, ka pasaulē daudzas lietas notiek nepareizi. Mēs to ik dienas redzam televīzijas pārraidēs vai izlasām avīzēs — slepkavības, izvarošanas, nežēlīgas laupīšanas, bērnu izmantošana, bandu kari, terorisms un tā visa rezultātā izpostītas cilvēku dzīves. Un kāpēc tik strauji pieaug depresija, it īpaši Rietumu zemēs? Kāpēc ik gadu tiek izdarīts tik daudz pašnāvību, un kāpēc pašnāvību skaits palielinās tieši jaunu cilvēku vidū? Kāpēc ir tik daudz narkomānu un narkotiku piegādātāju? Kāpēc tik daudz mākslinieku un rakstnieku glezno un raksta par tik drūmām lietām? Kāpēc dzīve mūsdienu pasaulē šķiet bezjēdzīga, tukša un bez jebkādas nozīmes?

Atbilde ir vienkārša — tie esam mēs, cilvēki. Mēs esam problēma. Dažreiz tie ir kaimiņi, citreiz tā ir vadība vai priekšnieks; dažreiz tie ir vecāki, citreiz sieva, vīrs vai bērni, sievasmāte vai tēvamāsa. Bet daudz biežāk, nekā mums to gribētos atzīt, tie esam mēs paši. Mūsu augstprātīgais egoisms un absolūtā ieinteresētība vienīgi sevī traucē labu attiecību veidošanu. Un labas attiecības ir tikai sākums. Cēlonis lielākajai daļai pasaules problēmu ir cilvēku dīvainā vai nepieņemamā attieksme un uzvedība.

Bībele apgalvo, ka spēj atrisināt šo cilvēces eksistences pamatproblēmu, lai varētu nonākt līdz lietas saknei un tādējādi izmainīt mūs pašus un sabiedrību kopumā. Tā apgalvo, ka spēj pateikt mums, kas mēs patiesībā esam, un palīdzēt mums mainīties, ja esam nonākuši līdz tādam brīdim, kad šādu izmaiņu uzskatām par nepieciešamu. Bībele bieži runā par iespēju piedzimt no jauna un mainīties — atdzimt no Dieva vai “no dzīvā un paliekamā Dieva vārda” (1. Pētera 1:23). Bībelē Dievs saka: “Es jums piešķiršu jaunu sirdi un jaunu garu.” (Ecēhiēla 36:26) Nav citas grāmatas, kas apgalvotu ko tādu. Un to cilvēku skaits vēstures gaitā, kuri pierādījuši šo vārdu patiesumu, ir ļoti liels. Par to būtu vērts padomāt.

Mums būtu sev jāpavaicā: “Ja Bībele tiešām spēj tik ļoti izmainīt cilvēkus — sliktus padarīt par labiem, noskumušus darīt priecīgus, vājus darīt stiprus —, vai mums tā nebūtu jāuztver nopietni?” Ja nu tā, galu galā, izrādās patiesa?

Rietumu kultūras pamats

Vairākums no mums nepievērš daudz uzmanības un nedomā par to, kur tā radusies, kā attīstījusies, bet mēs drīz vien ievērosim atšķirību, kas būtu pamanāma, ja Bībeli aizvietotu cita kultūra, kam nepiemīt tās pašas pamatvērtības un pārliecība. Un tas var notikt. Daži uzskata, ka šis process Rietumu pasaulē jau ir sācies.

Mūsu Rietumu kultūras būtība ir brīvība, kuras vissvarīgākais elements ir personiskā brīvība. Šī brīvība mums ļauj dzīvot tā, kā mēs vēlamies attiecīgās zemes likumu robežās, kuras savukārt ir mūsu kultūras rezultāts un eksistē, lai to aizsargātu. Šī brīvība nodrošina demokrātisku valsts pārvaldes formu un privilēģiju ievēlēt valdību, kas aizsargās mūsu demokrātiju un personisko brīvību. Mums ir jāatceras, cik lielu labumu no tās mēs gūstam paši sev un sabiedrībai kopumā. Daudzās pasaules valstīs vēl joprojām nav šāda veida kultūras un ļoti iespējams, ka nekad arī nebūs.

Tomēr, runājot par brīvību, ko mēs ar to domājam? Mēs domājam apziņas brīvību, kas ir personiska brīvība, kas nodrošina mums tiesības pieņemt pašiem savus lēmumus par svarīgiem dzīves jautājumiem — kur mēs dzīvojam, kur strādājam, kāda veida darbu darām, kas ir mūsu draugi, ko mēs apprecēsim, cik mums būs bērnu un daudzas citas lietas, kas veido mūsu dzīves būtību. Mēs tāpat iedomājamies vārda brīvību, preses brīvību, brīvību sapulcēties un brīvību īstenot savas reliģiskās vajadzības.

Vairākums šo brīvību Rietumu pasaulē aktuālas kļuva tikai 16. un 17. gadsimtā reformācijas rezultātā. Reformācija Eiropā bija reliģiska revolūcija pret viduslaiku baznīcas nospiedošo dabu, kas bija dominējusi pār eiropiešu domāšanu un dzīvi vairāk nekā 1000 gadu un kas neveicināja neatkarīgu domāšanu vai rīcību. Reformācija lielā mērā tiek uzskatīta par vienu no vissvarīgākajām domas revolūcijām ar vistālāk ejošajām sekām visā cilvēces vēsturē.

Reformācijas principiem iesakņojoties daudzās Eiropas valstīs, it īpaši Anglijā, sāka attīstīties tās brīvības, kuras mēs baudām šodien. Apmēram 100 gadu laikā tās izveidoja formu, kādā dzīvoja un domāja jaunās Eiropas valstis. Rietumu kultūra ir tās iznākums. Demokrātija Anglijā izveidojās 17. gadsimtā, tāpat arī tiesiskā sistēma, kas vēl joprojām ir pamatā daudzām demokrātiskajām tiesību sistēmām visā Rietumu pasaulē un daudzviet citur. Mūsu dzīvesveids ir reālais reformācijas iznākums. Bez tā Rietumu pasaule nebūtu attīstījusies tā, kā tas ir noticis.

Bet reformācijas pamats visā pilnībā ir Bībele. Sola Scriptura — “tikai un vienīgi Bībele” — bija viens no spēcīgākajiem principiem, kas izsauca esamībā un uzturēja reformāciju. Viduslaikos Bībele nebija pieejama eiropiešiem viņu ikdienas valodā. Reformācija sāka lielo Bībeles tulkošanas periodu, kas kulmināciju sasniedza ar Karaļa Džeimsa Bībeles versiju 1611. gadā. Šajā laikā Bībeli savā valodā saņēma arī citas zemes. Angliski runājošajā pasaules daļā Karaļa Džeimsa Bībele bija viena no visietekmīgākajām jebkad publicētajām grāmatām. Tā veidoja angļu domāšanu un dzīvesveidu vairāk nekā 300 gadus. Tāpat tā palīdzēja izveidoties modernajai angļu valodai un ietekmēja koloniālās Amerikas dzīves attīstību. Nav iespējams pateikt, cik lielā apjomā Bībelei ir bijusi ietekme uz rietumniecisko domāšanu un dzīves stilu. Tā ir milzīga.

Tomēr mūsdienās Rietumu kultūra daudzos aspektos regresē. To no iekšienes apdraud revizionisti un disidenti, bet no ārpuses — apņēmīgi ienaidnieki. Viens no mūsu laika ietekmīgajiem domātājiem, Roberts Borks, jurists un bijušais Amerikas Savienoto Valstu ģenerālprokurors, nesen rakstīja: “Rietumu kultūras atšķirīgās pazīmes ir apdraudētas tādos veidos, kādi agrāk nav pieredzēti.” Borks sniedz pārliecinošu straujā Rietumu sabiedrības norieta analīzi un secina, ka mums ir “nopietni jāuztver” reālā iespēja, ka varbūt “nekas netiks darīts, lai pagrieztu mūsu kultūru pareizajā virzienā”.

Šis ir viens no iemesliem daudzās Rietumu tautās izjūtamajam satraukumam, ko pastiprina islāma fundamentālisma pieaugums un izplatība. Jau divreiz vēsturē islāms ir centies iekarot Eiropu, tomēr tas neizdevās. Tie bija uzbrukumi, kurus realizēja bruņotie spēki. Vienreiz 7. gadsimtā, bet otrreiz — 15. gadsimtā.

Šodien konflikts lielā mērā ir ideoloģisks, lai gan iespējams, ka islāmiskā fundamentālisma terorisms vēl turpināsies. Ekstrēmais islāms savā būtībā ir pretējs Rietumu kultūrai, kuras pamats ir Bībele. Uzrunājot kopīgo Austrālijas parlamenta abu palātu pārstāvju sēdi, britu premjerministrs Tonijs Blērs runāja par “globālu ideoloģiju, kas ir karastāvoklī ar mums un mūsu dzīvesveidu”. Viņš runāja par islāmiskajiem ekstrēmistiem un terorismu, kuru ideoloģiskās “saknes ir dziļas”.

Tiem rietumnieciskās kultūras pārstāvjiem, kuri vēlas šo kultūru izmainīt pat tiktāl, ka tiktu ieviesta jauna veida laika uzskaite, kas izslēgtu jebkādu atsauci uz Kristu, atsakoties no izmantotā apzīmējuma BC un AD , būtu rūpīgi jāpārdomā tas, ko viņi dara. Un mums, kas dzīvojam Rietumu kultūrā un kuriem rūp, kādas vērtības tā pārstāv, būtu rūpīgi jāpārdomā, no kurienes tā cēlusies, kā tā ir attīstījusies un cik daudz tā ir parādā tieši bibliskajiem principiem. Tieši Bībeles formējošā ietekme uz mūsu kultūru ir nozīmīgs iemesls, lai uzdotu jautājumus: “Vai Bībele ir patiesa? Varbūt mūsu kultūra ir būvēta uz plūstošajām smiltīm?”

Tikai pirms dažiem gadiem rūpīgs vēstures pētnieks Dr. V. G. Skrogijs uzdeva jautājumu: “Kā būtu, ja Bībele neeksistētu?” Atbildot uz šo jautājumu, viņš sniedza pārliecinošu atskaiti par gadsimtu gaitā vērojamo Bībeles ietekmi uz mūziku, mākslu, valodu, literatūru un sociālajām reformām, tāpat arī uz cilvēku uzskatiem, nacionālo identitāti un ģimenes dzīvi. Tad viņš secināja: “Bībele ir visradošākais, atjaunojošākais, civilizējošākais, cilvēcību attīstošākais, izglītojošākais, reformējošākais un iedvesmojošākais spēks visā pasaulē. [..] Pat visšausminošākās fantāzijas nespētu aptvert to, kāds būtu pasaules stāvoklis šodien, ja nekad nebūtu eksistējusi Bībele.” Par to ir vērts domāt.

Vēl viens aspekts, par ko vērts domāt, ir tas, kāda būtu pasaule, ja no mūsu kultūras zustu šis varenais civilizējošais elements — Bībele. Bet, iespējams, tas ir pārāk biedējoši. Ja mēs patiesi vērtējam savu kultūru, to, ko tā ir sasniegusi un ko pārstāv, mums ļoti nopietni būtu jāizturas pret šo pamatjautājumu — “Vai Bībelei var ticēt?”

Cerības avots

“Ir taču jābūt cerībai!” iesaucās Mērija filmā, kas balstīta uz Nevila Šata romānu Pludmalē. Stāsts risinās Austrālijā, Viktorijas štatā. Atomkarš ir izpostījis lielāko daļu Ziemeļu puslodes, un radioaktīvo daļiņu mākonis lēnām, bet noteikti dreifē Austrālijas virzienā. Vēl tikai dažas nedēļas, un tas būs klāt, lai izkaisītu savus nāvējošos putekļus pāri Lielajai Dienvidu zemei. Mērija, viņas vīrs Pīters un viņu mazā meitiņa Dženifera gaida — tāpat kā tūkstošiem citu cilvēku. “Ir taču jābūt cerībai,” dienām ritot, pie sevis atkārto Mērija, taču dziļi sevī viņa zina, ka tās nav.

Dzīve mūsdienu pasaulē ir kaut kas līdzīgs šim stāstam. Cerības visiem nepietiks. Mēs esam dzīvojuši atomkara draudos jau gadu desmitiem. Labi, ka tas nav noticis, taču tas vēl var notikt. Tādēļ Rietumu valdības ir tik ļoti nobijušās par to, ka kāda dumpīga tauta varētu izveidot atomieročus vai ka tie varētu nonākt teroristisko organizāciju rokās. Mēs nevaram ignorēt nevienu iespēju.

Pirms daudziem gadiem politikas analītiķis Veilands Jangs savā grāmatā Izdzīvošanas stratēģija rakstīja: “Ieroči, ko ražo šodien, ir tik nekrietni savā darbībā, tik vareni savā spēkā, un to ir tik daudz, ka, paturot prātā kaut uz sekundes simtdaļu šo nāves nesēju iespējas, spēku un daudzumu, nozīmē pakļaut sevi postam un šausmām.”

Kopš tika uzrakstīti šie vārdi, atomieroči ir kļuvuši daudz spēcīgāki un sarežģītāki, un pasaules atomieroču arsenāls ir turpinājis pieaugt. Neizskatās, ka būtu kāda cerība uz atdzimšanu. Nepalīdzēs arī tas, ja izliksimies, ka šīs lietas neeksistē vai ka tās pazudīs, ja mēs par tām nedomāsim. Tās nezudīs.

Pievieno šim scenārijam visus pārējos masu iznīcināšanas ieročus, kas jau ir izstrādāti un tiek uzlaboti un uzkrāti daudzās valstīs visā pasaulē. It īpašas bažas rada ķīmiskie un bioloģiskie ieroči, kas aizņem daudz mazāk vietas, bet ir daudz nāvējošāki un vieglāk piegādājami nekā atomieroči, kuri pirmie pēc Otrā pasaules kara lika pagaist cerībai. Ar dažiem desmitiem gramu šī nāvējošā slepkavas pietiktu, lai noslaucītu visu dzīvību no zemes virsas vesela kontinenta teritorijā. Un atkal jau Rietumu valdības baiļojas, ka šie baisie ieroči varētu nonākt bezatbildīgu valdību vai teroristu rokās.

Nav jābrīnās, ka, sākot ar 20. gs. vidu, mēs esam dzīvojuši pieaugošu baiļu un bezjēdzības laikā. Kāds novērotājs mūsu laiku salīdzināja ar ziloni, kurš karājas pie klints radzes, ar asti turēdamies pie margrietiņas. Blakus lielajiem masu iznīcināšanas ieroču krājumiem mūs apdraud arī potenciālā fosilās degvielas resursu drīza izsīkšana. No dažādiem avotiem viegli varam iegūt statistikas datus par to.

Šim tumšajam pieaugošās bezcerības fonam pretī stājas Bībele, kas pastāvīgi runā par cerību. Viens no ievērojamākiem faktiem, kas liecina par Bībeli ir tās spēja lasītāju prātos radīt cerību, pārliecību, ka galu galā viss būs labi, ka ļaunie cilvēki un spēki vienmēr nevaldīs.

Tie, kuri uzlūko Dievu, var justies droši, jo “vēl ir cerība”. Ābrahāms joprojām tiek cienīts kā “daudzu tautu tēvs”, kurš turpināja cerēt arī tad, kad to darīt šķita veltīgi, bet tieši tāpēc šis cilvēks ieguva minēto titulu. Neskaitāmām nākamajām paaudzēm Ābrahāma Dievs bija viņu “tēvu cerība”. Bībele stāsta par cerību, ko Debesis mums likušas ieraudzīt “patiesības vārdā”. Ņemot vērā jau par Jēzu pateikto, tā norāda uz “Kungu Kristu Jēzu, mūsu cerību”. (1. Timotejam 1:1)

Mēs Bībelē lasām par “labāku cerību”, “dzīvu cerību”, “apskaidrošanas cerību”, “mūžīgās dzīvības cerību” un “svētlaimību, uz kuru ceram” (Titam 2:13). Tā ir tā cerība, kas atrodama daudzās vietās Bībelē, un šī laikmeta noslēgumā, Dieva noteiktajā laikā, kā Viņš to daudzreiz apsolījis, Jēzus nāks vēlreiz. Iespējams, nekad vēl cilvēces vēsturē šī cerība nav bijusi tik steidzami vajadzīga un tādēļ arī tik nozīmīga kā mūsdienās.

Arī citas grāmatas saviem lasītājiem var sniegt cerību. Tās noteikti ir vajadzīgas. Bet neviena to nedara tik pastāvīgi un pārliecinoši kā Bībele. Pieaugošu baiļu un bezcerības laikā Bībele vēl joprojām piedāvā cerību cilvēku ģimenēm. Šis ir vēl viens iemesls, spēcīgs iemesls, lai mēs būtu pārliecināti par to, ka varam tai ticēt. Nevila Šata varone Mērija runāja neskaitāmu miljonu vārdā, kad viņa izsaucās: “Ir taču jābūt cerībai!” Ja mēs varam ticēt Bībelei, tad cerība ir. Par to ir vērts padomāt.

Septiņi iemesli, kāpēc vajadzētu būt pārliecinātiem, vai mēs tiešām varam ticēt Bībelei. Septiņi iemesli, lai pamatotu saprātīgu un loģisku lēmumu. Tikai ar vienu no šiem iemesliem būtu pietiekami, lai turpinātu pētījumus. Tomēr visi šie iemesli kopā veido iespaidīgu pamatojumu, ka ir svarīgi, vai Bībele ir patiesa. Mums visiem tas ir jāzina.

Secinājums: Ir daudz labu iemeslu, kāpēc ir svarīgi zināt, vai Bībele ir patiesa.

Visievērojamākā grāmata pasaulē

Inspirēta un inspirējoša

Vārds ievērojams ir šīs nodaļas atslēgvārds. Tā ir arī atslēga pašai Bībelei.

Ja mēs kaut ko nosaucam par ievērojamu, mēs ar to domājam, ka minētā lieta ir ievērības cienīga, jo ir neparasta, ārkārtēja, neordināra. Ja mēs sakām, ka kaut kas ir ļoti ievērojams, mēs ar to domājam kaut ko izcilu, krietni virs vidējā līmeņa, nudien ļoti īpašu, savā veidā unikālu.

Apgalvojot, ka Bībele ir visievērojamākā grāmata pasaulē, mēs domājam, ka tā stāv pāri visām un pat vairāk. Mēs uzskatām, ka tā atšķiras no visām pārējām grāmatām. Mēs uzskatām, ka neviens autors vai autoru grupa nav sarakstījusi nevienu citu grāmatu nevienā valodā, nevienā vēstures momentā, kas līdzinātos Bībelei. Tā ir ne vien izcila un ievērojama, bet arī unikāla — vienīgā tāda veida grāmata. Šis ir ļoti spēcīgs apgalvojums. Kādi tam pierādījumi?

Šajā nodaļā mēs izpētīsim piecus iemeslus, kas dod pamatu apgalvojumam, ka Bībele ir visievērojamākā grāmata pasaulē. Ikviens no šiem iemesliem ir pārliecinošs pats par sevi, bet to patiesais spēks slēpjas visu apvienojamā. Lai šo domu ilustrētu, mēs varētu iedomāties virvi. Virve sastāv no vairākām tievākām auklām, kuras katra pati par sevi jau ir stipras, tomēr vislielāko izturību iegūst, kad tiek savītas kopā. Tieši tāpat ir arī ar pierādījumu kopīgo, apvienoto spēku, kas veido nenoraidāmu pamatu, ka Bībele ir visievērojamākā jebkad sarakstītā grāmata. Šī virve ir tik stipra, ka mēs ar pilnu pārliecību varam teikt, — to nav iespējams saraut. Neviena cita grāmata nespēj līdzināties Bībelei.

Bībeles izdzīvošanas stāsts

Gana ievērojams ir fakts, ka Bībele vēl joprojām eksistē. Vecākās Bībeles daļas tika sarakstītas aptuveni 1500 gadus pirms Kristus un visjaunākā daļa, Atklāsmes grāmata, tika pabeigta 96. gadā pēc Kristus dzimšanas — vairāk nekā pirms 1900 gadiem. Tātad Bībele ir ļoti sena grāmata. Tai pašā laikā Bībele šodien tiek pārdota miljoniem eksemplāru apjomā visās šīs pasaules brīvajās valstīs. Neviena cita grāmata nav spējusi tik veiksmīgi izturēt laika pārbaudi.

Iespējams, visievērojamākais ir fakts, ka Bībele līdz mūsdienām ir izdzīvojusi par spīti visiem šķēršļiem — ugunij un plūdiem, nelaimes gadījumiem un dabas stihijām, par spīti tās ienaidnieku gadsimtiem ilgām apzinātām darbībām ar mērķi to iznīcināt. Kāds rakstnieks ļoti precīzi raksturo vēstures gaitu: “Bībele bija daudzu pie varas esošo ārkārtīgi liela ienaida objekts.” Tas nav pārspīlējums pat modernajā laikmetā, ņemot vērā mūsdienu attieksmi. Lielu daļu 20. gadsimta komunistiskais režīms Krievijā un visā Austrumeiropā bez žēlastības apspieda Bībeli. Tas pats attiecas arī uz atsevišķām mūsdienu islāma fundamentālistu valstīm. Bībele ir aizliegta un tie, kas šo grāmatu lasa, apzinās, ka viņiem par to draud nāvessods.

Pat pirms vēl Bībele tika pabeigta, bija mēģinājumi iznīcināt Vecās Derības Rakstus. 167. gadā pirms Kristus Sīrijas ķēniņš Antiohs Epifāns nolēma, ka ir jāiznīcina gan jūdaisms, gan viss ar ebrejiem saistītais, apgānīja Templi Jeruzālemē un centās iznīcināt svētos jūdu Rakstus. Viņam, protams, to izdarīt neizdevās, bet nebija ilgi jāgaida, līdz sākās citi uzbrukumi Vecajai Derībai. Daudzi zinātnieki uzskata, ka Nāves jūras tīstokļi, kuriem bija būtiska loma Bībeles saglabāšanā un kuriem mēs vairāk pievērsīsimies nodaļas tālākajā gaitā, bija paslēpti alās ap Nāves jūras līčiem tāpēc, lai tos varētu pasargāt no Romas armijas marodieriem pirmā gadsimta sākumā. Arī turpmākajos gadsimtos tika darītas daudzas lietas, lai iznīcinātu Bībeli, kura bija kļuvusi ne tikai par ebreju, bet arī visu kristiešu svēto grāmatu. Romas imperatori Diokletiāns un Juliāns, kuri abi bija naidīgi noskaņoti pret kristīgo ticību un loloja nodomu to iznīdēt, centās ierobežot kristiešu Rakstu ietekmi, iznīcinot pēc iespējas vairāk manuskriptu kopiju. Šo gadu laikā, kā arī daudzos gadījumos vēlākos laikos varēja sodīt ar nāvi pat par to, ja cilvēka īpašumā bija Rakstu kopija. Viduslaiki ir pazīstami arī kā tumsonības laikmets, jo viens no iemesliem bija laicīgās vai baznīcas varas izdoti edikti, ar kuriem vienkāršajiem cilvēkiem bija aizliegts lasīt Rakstus pašiem.

Valdieši — kristiešu grupa, kas vislielāko pieaugumu piedzīvoja Itālijas Ziemeļos un Florencē 12. un 13. gadsimtā — savos kalnu patvērumos publicēja un izplatīja ļoti daudz Rakstu kopiju. Apzinādamies nāves draudus, valdiešu misionāri daudzās Eiropas daļās nogādāja ar roku pārrakstītas Bībeles, nesot tās paslēptas savā apģērbā. Nesen publiskotie inkvizīcijas dokumenti atklāj, ka daudzi valdiešu misionāri un sekotāji tika nonāvēti tikai par to, ka viņi sludināja, klausījās, lasīja un izplatīja Bībeles tekstus. Valdiešu vēsture ir aprakstīta grāmatā ar zīmīgu nosaukumu Neizdziestošā gaisma, kur ir teikti šādi vārdi: “Viņu vēsture ir jālasa, ņemot vērā teikto: “Tā Kunga Vārds pastāvēs mūžīgi.””

Līdzīgi notikumi risinājās arī Anglijā. Džons Viklifs un daži viņa draugi iztulkoja Bībeli angļu valodā: Jauno Derību — līdz 1380. gadam, bet visa Bībele pilnībā tika pabeigta līdz 1384. gadam — ilgi, pirms tika izgudrota drukas iekārta. Viklifa Bībele vai tās daļas tika pārrakstītas ar roku un izplatītas visā valstī. Tās vēsti sludināja Viklifa sekotāji lolardi, un to aizgūtnēm tvēra ikviens, kurš gribēja dzirdēt un saprast aizliegto grāmatu. Varas pārstāvji pielika lielas pūles, lai apspiestu kustību un sadedzinātu “Viklifa Bībeli”, tomēr to turpināja pārrakstīt visa 15. gadsimta gaitā. Šodien neviens nezina, cik tieši kopiju tika izgatavots, tomēr līdz mūsdienām ir nonākušas 200 ar roku pārrakstītās Viklifa Bībeles vai tās daļas. Kāds pazīstams vēsturnieks min daudzus lolardu sludinātāju un viņu labvēļu vajāšanu gadījumus, jo tie lasīja un pētīja Bībeli šajos Anglijai tik smagajos gados. Pēc Viklifa nāves 1384. gadā saskaņā ar bīskapa Linkolna pavēli viņa mirstīgās atliekas tika izraktas un sadedzinātas, jo viens no viņa diviem vislielākajiem noziegumiem bija tas, ka viņš iztulkoja Bībeli angļu valodā.

Viljams Tindls, kurš 1526. gadā pirmoreiz iespieda Jauno Derību angļu valodā, piedzīvoja vēl briesmīgāku likteni. Tindls, kurš bija vislabākais grieķu valodas speciālists tā laika Anglijā, bija spiests bēgt uz Eiropu, lai pabeigtu savu tulkošanas darbu. Kad Jaunā Derība bija iespiesta, 3000 tās kopiju pāri Lamanšam paslepus ieveda Anglijā, noslēptas audumu ķīpās un mucās ar pārtiku. Tika izdotas pavēles sadedzināt visas Tindla Jaunās Derības, tāpēc saglabājušās vien dažas no tām. Varas pārstāvji bija pārliecināti, ka Bībeli nedrīkst darīt pieejamu cilvēkiem. Tindlu pašu meklēja Londonas varas pārstāvji un galu galā arī atrada un arestēja. Viņu ieslodzīja cietumā netālu no Briseles, notiesāja, piesēja pie staba, nožņaudza, un viņa ķermenis tika sadedzināts. Bībele tomēr izdzīvoja, un 1611. gadā izdotajā t. s. Autorizētajā tulkojumā tika iekļauti gandrīz 90 % Tindla tulkotās Jaunās Derības. Kopš Tindla dienām Bībele angļu valodā tiek izdota bez pārtraukuma.

Visos laikos ir bijuši arī tādi ļaudis, kuri Bībeli centušies iznīcināt, to apstrīdot. Sākot ar agrīnajiem pagānu filosofiem Kelsu un Porfīriju līdz 17. un 18. gadsimta Eiropas racionālistiem, kā arī sekulārajiem rakstniekiem ateistiem mūsdienās, Bībelei vienmēr ir bijuši ienaidnieki. Skaļais Bībeles kritiķis, franču filosofs Voltērs atspoguļoja visu viņa tā laika domubiedru uzskatus, teikdams:

“Pēc simt gadiem jūs par to vairs nekad nedzirdēsit. Iespējams, jūs ieraudzīsit tās kopiju muzejā, bet citādi tā būs izzudusi. Tā ir pilnībā diskreditēta grāmata.” Simts gadus vēlāk Voltēra mājvieta Parīzē, nams, kurā tika izteikti šie vārdi, kļuva par Britu un ārzemju Bībeles biedrības īpašumu un centru, no kura Bībeles tiek izplatīta visā pasaulē. Izskatās, ka Voltēram tomēr nepiemita nekādas izcilās pareģa spējas.

Paņemot Bībeli, mēs turam rokās grāmatu, kura 2000 gadu laikā ir pārdzīvojusi visus mēģinājumus to iznīcināt ar varu vai pārliecību, un cauri gadsimtiem tā ir izdzīvojusi un palikusi neskarta.

Bībeles ietekme

Ir gandrīz neiespējami pārspīlēt Bībeles ietekmi vēstures gaitā. Kā jau tika minēts iepriekšējā nodaļā, tās vērtības, kuras likušas pamatus Rietumu sabiedrībai un kas veido pamatu brīvam un demokrātiskam dzīvesveidam, gandrīz pilnībā nāk no Bībeles. Alisters Nobls atsaucas uz nozīmīgu grāmatu, kurā profesors Mērdo Makdonalds aprakstījis Kristus ietekmi uz demokrātiju, politisko sistēmu, sociālajām reformām, kā arī uz kultūru un humanitārajām zinātnēm. Makdonalds secināja: “Rietumu civilizācijas vēsture nav izskaidrojama, ja tiek nošķirta no Jēzus Kristus.” Bet, kā jau tika minēts pirmajā nodaļā, par Jēzus teikto mēs zinām vienīgi no Bībeles. Tāpēc apgalvot, ka Jēzus ir ietekmējis Rietumu civilizāciju, nozīmē apgalvot, ka to pašu ir paveikusi arī Bībele. Un šo milzīgo ietekmi ir iespējams saskatīt daudzos kultūras aspektos.

Bībele ir ietekmējusi literatūru. Mēs par Bībeli parasti domājam kā vienīgi par reliģiskās patiesības avotu, aizmirstot tās literāro vērtību. Tai pašā laikā Bībele pati par sevi ir lieliska lasāmviela.

Autorizētais izdevums jau vien ir angļu literatūras piemineklis, un saskaņā ar sera Artūra Kvilera-Kūča teikto lekcijā Kembridžas Universitātē tas ir “varenākais” literārais sasniegums angļu valodā. Kāds cits pētnieks Autorizēto izdevumu sauc par “cēlāko angļu prozas pieminekli”. Tas ir viens no iemesliem, kāpēc šis tulkojums ir tik populārs vēl gandrīz 400 gadus pēc pirmās tirāžas iznākšanas.

Taču ir vēl kas. Bībele ir ietekmējusi citus rakstniekus. Saka, ka Šekspīrs savā laikā tieši citējis vai atsaucies uz 42 Bībeles grāmatām. Kāds rakstnieks saka, ka nav iespējams pilnībā izprast Šekspīra teikto, ja nepārzina Bībeli. To pašu var teikt arī par Miltona Zaudēto paradīzi un Atgūto paradīzi, Banjana Svētceļnieka gaitu un citiem daudzu autoru sarakstītajiem darbiem, kuri tiek uzskatīti par klasiku un starp kuriem var minēt Spenseru, Edisonu, Vordsvortu, Tenisonu, Kolridžu, Dikensu, Tekeriju, Brontē, Longfelovu un Raskinu. Kāds reiz izrēķināja, ka angļu literatūras lielmeistara Raskina darbos Bībeles citātu saraksts, atsevišķi ņemts, izveidotu vairāk nekā 300 lappušu biezu grāmatu. Tas pats rakstnieks secina, ka “vairāk nekā 1200 gadus Bībele ir bijusi aktīvs angļu literatūras spēks”, kas no paaudzes paaudzē veidojis rakstnieku domāšanu. Mēs droši varam pieņemt, ka kaut kas līdzīgs ir norisinājies arī citu tautu literatūrā.

Bībele ir ietekmējusi valodu. Autorizētais jeb Karaļa Džeimsa tulkojums ir ietekmējis dzīvi un sarunvalodu Anglijā vairāk nekā 300 gadus. Alisters Makgrāts savā aizraujošajā Karaļa Džeimsa Bībeles pētījumā saka, ka tā bija viena no divām “visvarenākajām ietekmēm, kas veidojušas angļu valodu”, un vēsta, ka tās publicēšana kļuvusi par “robežzīmi valodas vēsturē” . Daudzas no tām frāzēm un izteicieniem, kas pirmoreiz parādījās Tindla Jaunajā Derībā un pēc tam arī Autorizētajā tulkojumā, vēl joprojām ir daļa no mūsdienu angļu valodas, piemēram, “zemes sāls”, “varas, kas valda”, “paši sev ir bauslība”, “ceļi un sānu ceļi”, “īstenā laikā teikts vārds”, “laizīt pīšļus”, “visa ļaunuma sakne”, “dienas tveicē”, “kvēlojošas ogles”, “cīnīties labo cīņu”, “iet no spēka uz spēku”, “avs, ko ved uz kaušanu”, “laika zīmes” un daudzi citi. Gan angļu rakstu valodu, gan angļu sarunvalodu veidoja Bībelē atrodamie tēli un tajā izmantotā leksika.

Daudzi ievērojami zinātnieki ir atzinuši milzīgo Bībeles un it īpaši Autorizētā tulkojuma ietekmi uz angļu valodas attīstību. Viņu vidū sers Artūrs Kvilers-Kūčs no Kembridžas Universitātes, profesors Alberts Kuks no Jēla Universitātes un pavisam nesen, kā jau tika minēts, arī profesors Alisters Makgrāts no Oksfordas. Makgrāts samērā stingri norāda uz to, ka Karaļa Džeimsa izdevums atstājis “būtisku un izšķirošu ietekmi uz angļu valodas veidošanos” .

Tā visa starpā mums būtu jāatceras, ka angļu valodā kā dzimtajā runā daudzās valstīs, tai skaitā Austrālijā, Kanādā, Indijā, Jaunzēlandē, Dienvidāfrikā un Amerikas Savienotajās Valstīs. Tā ir starptautiskā valoda, ko lieto politikā, tirdzniecībā, ražošanā, sakaru nozarē, medicīnā un aviācijā. Karaļa Džeimsa Bībeles ietekme uz runāto un rakstu valodu lielā pasaules daļā ir daudz nozīmīgāka, nekā to savā laikā būtu varējuši iedomāties karalis Džeimss vai viņa tulki.

Bībele ir ietekmējusi mūziku. Grāmatā Tā Kunga Vārds ir nodaļa, kuras nosaukums veidots jautājuma formā: Kas notiktu, ja Bībeles vispār nebūtu? Šīs nodaļas autors Dr. Viljams Greiems Skrogijs norāda uz daudziem nudien izciliem skaņdarbiem, kuri ir kļuvuši par “Rietumeiropas tautu mantojumu”, un atgādina mums, ka par savu esamību tie ir parādā Bībelei. Viņš piemin Haidna Pasaules radīšanu, Hendeļa Mesiju, Mendelsona Eliju, Pērsela Jubilate, Baha Sv. Mateja pasiju un Steinera Krustā sišanu un saka: “Šī mūzika nekad netiktu radīta, ja nebūtu Bībeles.” Viņš tikpat labi būtu varējis pieminēt arī Baha darbu Jēzus mūsu dzīves laime; Mocarta Rekviēmu; Alegri Miserere, Faures Pie Jesu un In Paradisum; Guno Ak, Dievišķais Pestītāj un Baha Avis var droši ganīties, no kuriem ikviens gadsimtu gaitā ir iedvesmojis miljoniem cilvēku.

Un kā ir ar lieliskajām kristiešu slavas dziesmām? Īzaks Vats sarakstīja vairāk nekā sešus tūkstošus. Čārlzs Veslijs, Filips Dodridžs, Fanija Krosbija, Topledijs, Ņūtons, Kūpers, Hēbers un citi, kuri sarakstījuši vēl daudzus tūkstošus. Tās visas ir radītas, pateicoties Bībeles teksta inspirācijai. Tās ir dziedātas paaudžu paaudzēs, izsakot neskaitāmu miljonu cerības, bailes, ilgas un uzskatus.

Brīnišķīgās kristīgās dziesmas ir skanējušas arī no neticīgu ļaužu mutēm un bieži vien tikušas atskaņotas ne vien dievnamos, bet arī dažādos sporta pasākumos. Gadiem ilgi futbola kausa izcīņas finālspēlēs slavenajā Londonas Vemblija stadionā ir skanējuši vārdi Kungs, paliec klāt, Vadi mani, ak, Jehova un daudzas citas labi pazīstamas dziesmas. Tās pastāv un nav izzudušas tāpēc, ka šos skaņdarbus inspirējusi Bībele, atzīst Dr. Skrogijs.

Kas notiktu, ja Bībeles vispār nebūtu? Vismaz viena lieta ir skaidra: lielākā daļa kristīgo dziesmu angļu valodā un daudzi izcili pasaules mūzikas šedevri vispār nebūtu radušies.

Bībele ir ietekmējusi arī mākslu. Ar mākslu mēs bieži vien saprotam gleznas, un šajā sadaļā mēs īpaši pieskarsimies lielajiem meistariem, kuri ir pazīstami un novērtēti visā pasaulē. Māksla plašākā nozīmē ietver arī skulptūras, arhitektūru un gravīras, bet tas viss savā veidā ir atspoguļojis no Bībeles smelto kristīgo vēsti. Lielās Eiropas katedrāles tiek dēvētas par “akmenī cirstām simfonijām”. Nostājieties pretī Mikelandželo skulptūru grupai Pietà, paraugieties uz viņa Dāvidu, viņa Augšāmcelto Kristu vai arī uz citu Renesanses skulptoru darbiem! Jūs ieraudzīsit un sajutīsit Bībeles spēcīgo ietekmi.

Daudzu meistaru krāšņajās gleznās mēs varam skaidri ieraudzīt Bībeles atstāto iespaidu. Šīs gleznas ir skatāmas jebkurā pasaules lielajā muzejā, mākslas galerijā un katedrālē. Rembrants, Rubenss, Rafaēls, Mikelandželo un Ticiāns ir tikai daži no labāk pazīstamajiem Renesanses laika māksliniekiem, kuri visi iedvesmu lielā mērā smēlušies Bībeles tēmās. 19. gadsimtā Holmans Hants pasaules meistardarbiem pievienoja savu skaidro un aizkustinošo gleznu Pasaules gaisma. Varētu minēt vēl daudzus. Kādas autors ir teicis:

“Ja nebūtu Bībeles, šie darbi nekad netiktu radīti un mākslas galerijas Londonā, Drēzdenē, Florencē, Venēcijā, Parīzē, Antverpenē un Milānā nekad nebūtu guvušas iespēju parādīt šos kristīgās mākslas šedevrus. Nepārspīlējot var teikt, ka daži no vissmalkākajiem darbiem, ko jebkad radījusi spalva, ota, kalts un ķelle, ir tapuši tādu tēmu un ainu iespaidā, kādas atrodamas vienīgi Bībelē.”

Mēs varam vien piebilst, ka saskaņā ar daudzu uzskatiem Mikelandželo sienas un griestu gleznojumi Siksta kapelā ir brīnišķīgākais visu laiku mākslas darbs, kas gandrīz pilnībā veltīts biblisko tēmu atainošanai.

Bībele ir ietekmējusi sociālās reformas. Mēs dažreiz piemirstam, ka daudzas pagājušo gadsimtu sociālās reformas nav vienīgi politiķu darba un parlamentu lēmumu rezultāts, bet sākotnēji radušās Bībeles principu ietekmē. Tāpat ne reizi vien ir ticis norādīts, ka britu Leiboristu partija savu sociālo ievirzi ir guvusi no metodistu kustības un bibliskajām mācībām. Tas pats attiecas arī uz leiboristu kustību pārējās Britu sadraudzības nāciju zemēs. Lai kā arī būtu, tomēr nevar ne uz brīdi apšaubīt to, ka daudzi sava laika reformisti, iespējams, pat lielākā daļa no viņiem, bija praktizējoši kristieši, kuri ticēja Bībeles humānajām mācībām. Atcerieties šos cilvēkus un to, ko viņi veikuši:

• Džons Hovards (1726–90), cietumu reformas;
• Viljams Vilberforss (1759–1833), verdzības atcelšana;
• Elizabete Fraja (1780–1845), cietumu reformas;
• Šāftsberijas grāfs (1801–85), darba apstākļu reformas;
• Džordžs Millers (1805–98), bāreņu namu dibināšana;
• Florence Naitingeila (1820–1910), medicīnas māsu darba reformas;
• Sers Vilfrīds Losons (1829–1906), alkohola aprites reformas;
• Tomass Bārnardo (1845–1905), mājas trūcīgiem bērniem.

Ja mums būtu jāizvēlas tikai viens vai divi sociālo reformu veicēji, kuru dzinējspēks bija kristietība un bibliskie principi, mēs tikpat labi varētu apstāties pie Viljama un Katrīnas Būtiem, Pestīšanas armijas dibinātājiem, kuru sekotāji vēl joprojām turpina nest viņu pārliecību visai pasaulei. Visu šo ļaužu uzskati “dziļi sakņojās” Bībelē , un nav iespējams viņu darbību atdalīt no viņu pārliecības.

Bībele ir ietekmējusi Rietumu kultūru, kā mēs to jau pieminējām. Literatūra, valoda, mūzika un māksla palīdz identificēt kultūru un arī sociālo apziņu. Bet Rietumu kultūra ir kas vairāk nekā tikai šīs rezonējošās cilvēka dvēseles izteiksmes. Kultūru nosaka vērtības un uzskati, sociālie un politiskie mehānismi, kas padara sabiedrību funkcionālu un spējīgu redzēt citu vajadzības. Rietumu pasaulē Bībele ir spēlējusi galveno lomu, nodrošinot šīs vērtības un strukturālos procesus.

Profesors Makgrāts, kura asais prāts un ražīgais darbs mūsdienās tiek pamanīts arvien vairāk, norāda, ka 16. un 17. gadsimtā, kas formēja mūsu moderno rietumniecisko kultūru, Bībeli var uzskatīt par šīs kultūras “katra aspekta pamatu” . Tas īpaši attiecas uz Angliju, kur sāka veidoties impērija, tad Lielbritānijas valstīs, kuras, par spīti visiem to trūkumiem, lielā mērā mantoja un turpināja iemūžināt attīstības stadijā esošās kultūras vērtības un uzskatus. Protams, savu lomu Rietumu attīstībā ir spēlējušas arī Amerikas Savienotās Valstis, kuras tobrīd tikai sāka veidot savu nacionālo identitāti un lielā mērā aizņēmās Anglijā esošās vērtības un uzskatus. Makgrāts tālāk uzsver, ka bez Bībeles “angliski runājošās pasaules kultūra būtu nesalīdzināmi nabadzīgāka” .

Tikai visfanātiskākais prāts noliegs, ka uzskati un vērtības, kas nākuši no Bībeles, vēl līdz relatīvi nesenam laikam raksturoja un noteica Rietumu kultūru vai ka šie uzskati un vērtības lielākajā daļā pasaules ir nonākušas tieši ar angļu valodas starpniecību. To pašu var teikt arī par sociālajām un politiskajām iekārtām, piemēram, parlamentāro demokrātiju, tiesību sistēmām, brīvu un vispārēju izglītību, kā arī runas, apziņas, pulcēšanās un preses brīvību. Tās visas rod saknes bibliskajās mācībās un principos, kas atklājās reformācijas laikā un nostiprinājās Anglijā un Rietumeiropā, kad Bībele kļuva pieejama plašam cilvēku lokam, bet tās principi ienāca cilvēku dzīvē un nāciju kolektīvajā apziņā.

Tiešām, bez Bībeles “angliski runājošās pasaules kultūra būtu nesalīdzināmi nabadzīgāka”.

Bībeles pievilcība

Kad sākam domāt par Bībeles pievilcību, prātā tūdaļ nāk divi vārdi: izplatīta un sena. Kopā tie mums vēsta par to, ka Bībele nav parasta grāmata.

Stāsts par Bībeli ir ievērojams tik daudzējādā ziņā, ka bieži vien tiek uzskatīts par pašsaprotamu vai vienkārši netiek ievērots. Pirmkārt, Bībele ir tulkota vairāk valodās nekā jebkura cita grāmata. Nesenie statistikas dati apstiprina, ka šobrīd tā ir daļēji vai pilnībā iztulkota vairāk nekā 2000 valodās vai dialektos. No 1990. līdz 1999. gadam šim sarakstam tika pievienotas vēl 246 valodas. Un darbs ar to vēl nav beidzies. Vēl joprojām tā tiek tulkota arvien jaunās valodās vai dialektos. Kāpēc? Atbilde ir piedāvājums un pieprasījums. Vai precīzāk, pieprasījums un piedāvājums. Visā pasaulē cilvēki vēlas iegūt Bībeli vairāk nekā jebkuru citu grāmatu. Viņi to vēlas lasīt savā valodā. Viņi vēlas to lasīt paši. Vai tas nepasaka neko spēcīgu par Bībeli?

Tā ir realitāte ne tikai nabadzīgās vai neattīstītās valstīs. Bībele vēl joprojām ir visvairāk pārdotā grāmata arī pārtikušās un izglītotās valstīs. Ik gadu tiek pārdoti miljoni jaunu Bībeļu. Jauni tulkojumi turpina atstāt izdevniecības. Kāds pētījums saka, ka ik nedēļu tiek pārdoti 80 000 Bībeles eksemplāru. Ikvienā lielā grāmatu veikalā katrā pilsētā attīstītajā pasaules daļā ir pieejama Bībele, un parasti tie ir vairāki tulkojumi. Tikai pirms dažiem gadiem es uzgāju Tindla 1526. gada Jaunās Derības mūsdienīgu pārpublicējumu šodienas modernās un sekulārās Austrālijas grāmatnīcā!

Nekad lai neviens nesaka, ka Bībele ir novecojusi, vecmodīga, nepievilcīga modernajam prātam vai mūsdienu situācijai. Lielās grāmatnīcas visā pasaulē pierādīs, ka tas tā nav. Dr. Floidam Hamiltonam bija pilnīga taisnība, kad viņš teica: “Bībele nekad nekļūs antīka.”

Vēl vairāk, Bībele vēl joprojām šķiet pievilcīga dažādiem cilvēkiem — pieaugušajiem, jauniešiem un bērniem, tāpat kā tas bijis jau gadsimtiem ilgi. Daudzu nāciju karaļi un karalienes, tagadnes un pagātnes prezidenti un premjerministri, izglītotie un neizglītotie, jauni un veci, melnie un baltie, kā arī visu citu ādas krāsu cilvēki, to vidū bagātie un nabadzīgie, vīrieši un sievietes, priekšnieki un padotie, skolotāji un studenti no paaudzes paaudzē — viņi visi Rakstu lappusēs ir atraduši jēgu, mērķi, vadību, palīdzību, mierinājumu un cerību.

Jebkurā dienas laikā miljoniem vai pat vairāk cilvēku visā pasaulē lasa Bībeli. Es pats viņus esmu redzējis — autobusos, vilcienos, pludmalē, lidostās un viesnīcu hallēs, vēlu vakarā un agri no rīta, vecākus ļaudis un arī jauniešus. Vairākumu grāmatu vienreiz izlasa un tad noliek plauktā, lai par tām aizmirstu, bet par Bībeli Hamiltons saka vēl šādus vārdus: “Jo biežāk to lasa, jo vairāk tā iepatīkas.” Miljoniem cilvēku tam pilnībā piekrīt. Nav iespējams iedomāties kādu citu grāmatu, kura būtu tik ļoti izplatīta un šķistu pievilcīga tik ilgi.

Bībeles vienotība

Ļoti neparastā Bībeles vienotība jeb veselums ir sens arguments par labu tās dievišķajai izcelsmei. Mūsdienās ir tendence atmest veco un dot priekšroku jaunajam. Parasti “vecais” nav dienas galvenais notikums. Tomēr tā bieži vien ir kļūda, ko pieļauj neizglītotie un nepieredzējušie. Jaunais parasti tiek būvēts uz vecā, to neatmetot. Tas pats attiecas arī uz Bībeli.

Patiesībā Bībele ir 66 grāmatu apkopojums, no kurām 39 ir Vecajā Derībā un 27 Jaunajā Derībā un kuras aptuveni 1500 gadu periodā ir uzrakstījuši 40 cilvēki, turklāt katrs no tiem ir nācis no atšķirīgas vides. Jā, to uztver kopumā, pārdod un lasa kā vienu grāmatu. Kā tas var būt? Lielā mērā tas ir vienotības dēļ — tās “ievērojamās saskaņotības” dēļ, ja lietojam kāda mūsdienu autora vārdus. Floids Hamiltons ir veltījis veselu nodaļu Bībeles vienotībai savā grāmatā Kristīgās ticības pamati. Minēšu tikai četrus zīmīgākos šīs vienotības aspektus.

Pirmkārt, tā runā par vienu tēmu. Bībeles sarakstītāji ir dzīvojuši dažādos laikos, dažādos apstākļos, dažādās kultūrās, nākuši no atšķirīgām vidēm un ieņēmuši dažādus amatus. Vairākiem no tiem bija laba izglītība, bet daudziem tādas nebija. Tikai daži no viņiem bija savā starpā pazīstami. Tai pašā laikā grāmatas, kuras viņi rakstīja, — dažas no tām garas, citas īsas, dažas prozā, citas dzejā, dažas vēsturiskas, citas pravietiskas — runā par vienu tēmu un virza uz vienu mērķi tik konsekventi, ka citkārt to nevarētu gaidīt no atšķirīgu autoru darbu apkopojuma. Šī tēma ir mīlošā Dieva ieplānotā cilvēces atpestīšana vai, cita autora vārdiem runājot, — “Dieva izstrādātais cilvēces glābšanas plāns” . To viņš skaidro šādi:

“Visas Bībeles daļas no 1. Mozus līdz pat Atklāsmes grāmatai ir vienotas attiecībā uz to, kāds ir Dievs: Viņa nepārspējamais saprāts, Viņa neapstrīdamā pasaules Radītāja un Uzturētāja vieta, Viņa tiesības valdīt pār cilvēci, Viņa svētums, Viņa visuresamība, Viņa visspēcība, Viņa spriedums par grēku, Viņa žēlastība un mīlestība. Visās pausta viena doma par to, kāda ir grēka daba, kādas ir cilvēka vājības un ciešanas, viņa vajadzība pēc Dieva. Visas norāda uz Dieva glābšanas plānu vai izskaidro to, nestrīdoties par tā mērķi vai darbību. Visas no tām konsekventi norāda uz Jēzu Kristu kā galveno šī dievišķā plāna Personu.”

Pēdējie divi teikumi apkopo Bībeles ļoti lielās vienotības būtību. Hamiltons saka, ka tā ir Bībeles “galvenā doma”. Stīvens Makkvoids tāpat norāda, ka “vienotais pavediens”, kas vijas cauri visai Bībelei, ir dievišķais “cilvēces glābšanas” plāns. Protams, tas ir ievērojams fakts, ka tik daudz grāmatu, kuras rakstījuši tik daudz autoru tik ilgā laika periodā, apvieno viena tēma.

Otrkārt, pastāv vienotība Bībeles mācībās. Galvenās Bībeles mācības izveido vai tālāk attīsta tās galveno tēmu, un visas tā vai citādi ir ar to saistītas. Mums dabiska būtu vēlme sagaidīt, ka grāmata, pie kuras strādājuši tik daudzi dažādi autori, būtu pretrunīga vai atspoguļotu atšķirīgu viedokli par lielāko daļu lietu, tomēr Bībeles rakstītāji runā vienā balsī par visām galvenajām mācībām. Pievērsiet uzmanību dažām no tām:

• pasaules radītāja Dieva raksturs: Viņa mīlestība un žēlastība;
• cilvēcei raksturīgais pašiznīcinošais grēcīgums un tās nepieciešamība tikt pestītai;
• Dieva apsolītā un realizētā iejaukšanās cilvēces vēsturē ar Mesijas, Viņa Dēla Jēzus, starpniecību;
• fakti, kas skar Jēzu: Viņa brīnumainā piedzimšana, Viņa bezgrēcīgums, dzīve, nāve un augšāmcelšanās;
• nezūdošais Dieva morāles bauslības (tai skaitā Desmit baušļu) nozīmīgums;
• neizbēgamā cilvēka mirstība un nāves realitāte;
• gadsimtiem ilgušais konflikts starp labo un ļauno, starp Kristu un sātanu;
• cerība uz mūžīgo dzīvību, augšāmcelšanos un nemirstību ticībā Kristum, uz pilnīgu un galīgu pārveidošanu, kad Jēzus nāks otrreiz;
• galīgā Dieva pestīšanas plāna īstenošana cilvēku un pasaules labā, radot Jauno Zemi.

Daudzi augstāk minēto mācību aspekti parādās dažādās vietās Bībelē. Daudzi Bībeles sarakstītāji tā vai citādi uzsver šīs mācības. Tās var atrast viscaur Rakstos. Tās palīdz saprast, par ko tieši runā Bībele, kāpēc tā tika sarakstīta un kāpēc to vislabāk var saprast kā vienu veselu grāmatu — Dieva Vārdu.

Mums būtu arī jāpiemin tas, ka, Bībeles rakstīšanas procesam ilgstot gadu simtiem no vietas, tika gūtas jaunas atziņas un informācija, kas palīdzēja labāk izprast un tālāk attīstīt iepriekš minētās mācības. To reizēm dēvē par “progresīvo atklāsmi”, ideju, ka Dievs atklāja Sevi un Savu Vārdu pamazām, cilvēces vēstures attīstības gaitā. Ja mēs par to sākam domāt, tas šķiet pavisam loģiski. Tas nenozīmē, ka sākotnējās mācības vēlākā laikā tika noraidītas kā nepareizas, bet jauna izpratne palīdzēja saprast to, kas bija atklāts agrāk, būvējot uz iepriekšējā pamata. Jebkurai celtnei pamats ir tas, kas paliek uz vietas, lai arī neredzams, tomēr vitāli nozīmīgs, celtnei paceļoties pretim tās nobeigumam.

Apbrīnojama vienotība ir arī simbolismā, kas atrodams Bībelē. Lai gan Bībeles teksts pārsvarā ir tieši un viegli izprotams stāstījums, tomēr daļa no tā ir simboliska. Dažreiz simboliski ir pravietojumi, tāpat arī Jēzus stāstītās līdzības un Bībelē atrodamā dzeja. Simbolisms reizēm ir izmantots arī Bībeles prozā — gluži kā tas ir arī modernajā literatūrā. Jāatzīmē, ka daudzi Bībeles sarakstītāji ir izmantojuši vienus un tos pašus simbolus, lai arī darbi rakstīti dažādos gadsimtos. Piemēram:

• uguns un ūdens bieži aino šķīstīšanu;
• eļļa aino Svēto Garu;
• ieraugs vai raugs simbolizē sabrukumu;
• asinis aino dzīvību;
• vīraks nozīmē lūgšanu;
• lauva simbolizē spēku;
• jērs simbolizē upuri.

Mēs varētu minēt vēl daudz citu piemēru. Par Bībelē minētajiem simboliem un izteiksmes veidiem ir sarakstītas grāmatas.

Ebreju Raksti (mūsu Vecā Derība) ir īpaši bagāti ar simboliem, jo ebrejiem tika dotas spējas izprast simbolus ļoti atšķirīgi nekā rietumnieciskajam racionālajam un analītiskajam prātam. Tāpēc Vecās Derības svētnīca un tās kalpošana detalizēti simbolizēja Jēzus veicamo pestīšanas darbu. Daudzi Vecās Derības vīri bija dzīvi Kristus simboli: Ādams, Jāzeps, Mozus, Dāvids un Zālamans ir tikai daži no Vecās Derības personāžiem, kuri tā vai citādi simbolizēja Jēzu.

Pashas svētki (ebreju Lieldienas) ir spilgts Vecās Derības notikumu piemērs, kas simbolizēja Kristus darbu un tā tika interpretēts arī

Jaunajā Derībā. Skaitļiem Bībelē bieži vien ir simboliska nozīme — 1 simbolizē vienotību, 7 nozīmē pabeigtību, 10 ataino pilnīgumu, 12 nozīmē Dieva valstību (12 Izraēla ciltis, 12 apustuļi, 12 Jaunās Jeruzalemes pamatakmeņi) un 40 ataino vienu paaudzi. Simboliski vienā un tajā pašā nozīmē gan cilvēki, gan notikumi un skaitļi tiek izmantoti viscaur Bībelē, tādējādi vēlreiz norādot uz Bībeles vienotību.

Simboli bieži tiek izmantoti pravietiskajās grāmatās, piemēram, Daniēla un Atklāsmes grāmatā. Ikviens, kurš kaut pavirši tās pārskatījis, tūlīt pamanīs, ka tās ir ļoti piesātinātas ar simboliem. Šajos darbos zvērs konsekventi aino valsti vai impēriju, diena nozīmē gadu, sieviete simbolizē draudzi vai Dieva ļaudis, bet vēji — konfliktus vai karus. Nupat minētie ir tikai daži no vislabāk pazīstamajiem simboliem šajās divās grāmatās. Patiesībā šo Daniēla un Atklāsmes grāmatas simbolu savstarpējā saikne ir tā, kura mums palīdz saprast, cik ļoti cieši tās ir saistītas un to, ka tās abas runā par vieniem un tiem pašiem jautājumiem.

Ciešā Vecās un Jaunās Derības saikne ir arī nozīmīgs Bībeles vienotības aspekts. Gandrīz 500 gadu šķir šīs abas Bībeles Derības, tomēr tās ir savstarpēji saistītas sarežģītā veidā. Hamiltons pareizi norāda: “Būtu absolūti neiespējami saprast un interpretēt Jauno Derību, ja nebūtu Vecās.”

Vecajā Derībā pravietoti daudzi notikumi, kuri piepildījās pēc vairākiem simtiem gadu Jaunās Derības laikos. Tāpēc Jaunā Derība bieži pierāda, ka Vecās Derības pravietojumi tiešām piepildās. Tāpat Jaunajā Derībā ir simtiem citātu no Vecās Derības un vēl vairāk atsauču uz Vecās Derības Rakstiem un notikumiem. Šie pravietojumi, citāti un atsauces rāda savstarpējo saikni un iekšējo Vecās un Jaunās Derības vienotību.

Tie parāda arī to, ka Jaunās Derības autori atzina Vecās Derības Rakstu autoritāti un vērtību, bet šo lietu Vecās Derības kritiķi bieži vien ignorē. Jēzus, Pāvils un Pēteris atkārtoti citēja no Vecās Derības, nereti no grāmatām, kuras tiek dēvētas par neuzticamām vai neatbilstošām laikmetam. Jaunās Derības vēsturnieks Lūka rakstīja, ka Jēzus, atsaukdamies uz visu Veco Derību un tās trīskāršo dalījumu Likumos, Praviešos un Rakstos, skaidroja “visus rakstus, kas par Viņu rakstīti” (Lūkas 24:27, 44). Tas, ka Jēzus pats atzina Veco Derību un tās sniegto liecību par Viņu, iespējams, ir visspēcīgākais arguments par labu tās vērtībai un pastāvošajai saiknei ar Jauno Derību. Nav brīnums, ka gadsimtiem ilgi Bībele ir uztverta kā viena grāmata, nevis 66 atsevišķi darbi.

Bībeles spēks

Būtu grūti izvēlēties tikai vienu iemeslu, lai ticētu tam, ka Bībele ir visievērojamākā jebkad uzrakstītā grāmata. Taču, nonākot pie šādas izvēles, daudzi, iespējams, izlems par labu Bībeles spēkam — spējai izraisīt radikālas un paliekošas izmaiņas. Lūk, ko par sevi saka pati Bībele: “Jo Dieva Vārds ir dzīvs un spēcīgs.” (Ebrejiem 4:12) Tas ir spēcīgs, jo tas ir dzīvs, ne miris, dinamisks, nevis statisks. Un vislielākais pierādījums šim spēkam ir tā spēja izmainīt cilvēkus un sabiedrību. Angļu valodā lietotais vārds spēks ir cēlies no grieķu vārda dunamis, no kura mēs savukārt atvasinām vārdu dinamīts. Bībele burtiskā ziņā ir dinamīts. Tūkstošiem un miljoniem cilvēku ir pārliecinājušies par šo patiesību. Viņu stāsti dzīvo, lai mūs šodien iedvesmotu. Kā piemēru var minēt Augustīnu. Viņa dzīvesstāsts ir pārstāstīts neskaitāmas reizes. Augustīns dzimis mūsu ēras 4. gadsimtā neticīga tēva un mātes kristietes ģimenē. Jaunais cilvēks ieguva kristīgo izglītību, no kuras drīz vien atteicās pagānu filosofijas un patmīlīgi amorālā dzīvesveida dēļ. Stāsts ir par to, ka, kādu dienu atrazdamies dārzā Milānā, viņš dzirdēja balsi, kura nepārtraukti lika viņam paņemt rokās manuskriptus un tos izlasīt. Viņš tā arī izdarīja, un viņa skatiens apstājās pie Jaunās Derības citāta, kas atrodams Romiešiem 13:13: “Dzīvosim cienīgi, [..] nevis dzīrēs un skurbumā, izvirtībā un izlaidībā, ķildās un naidā.”

Vārdi kā bulta caururba viņa sirdi. Tas bija pagrieziena punkts viņa dzīvē. Šo vārdu dēļ Augustīns pavērsa muguru savai pagātnei, pāršķīra jaunu lappusi un, kā vēlāk izrādījās, kļuva par vienu no t. s. baznīctēviem, par pazīstamu teologu un rakstnieku, “kura ietekme ir jūtama draudzē jau 1600 gadu” .

Lai arī mēs nevaram piekrist ikvienam Augustīna teoloģijas spriedumam, tomēr tai pašā laikā mēs nevaram apšaubīt to, ka Dieva Vārds tik krasi un vienā acumirklī izmainīja visu viņa dzīvi. Tāpat mēs nevaram apšaubīt, ka ar viņa starpniecību tikusi izmainīta daudzu citu cilvēku dzīve. Augustīna pazīstamie darbi Atzīšanās, Par Dieva pilsētu un daudzas no pārējām 250 grāmatām ir ietekmējušas miljoniem cilvēku. Un tas viss sākās ar Bībeles vārdiem, kuri izaicināja viņa domāšanu un viņa dzīvesveidu, jo šī grāmata taču pretendē uz to, ka tā ir “domu un sirds prāta tiesnesis”. Augustīns gandrīz noteikti būtu piekritis apgalvojumam, ka Bībelei piemīt neparasts spēks.

Mēs varam iepazīties arī ar Luteru, universitātes profesoru, kurš meklēja patiesību viduslaiku baznīcas maldos. 1511. gadā Luters kļuva par jaunās Vitenbergas Universitātes teoloģijas profesoru. Viņš pasniedza kursu par Bībeli, grāmatu, kura tajā laikā bija gandrīz nezināma. Apmeklēdams Romu un uzkāpdams pa slavenajām svētajām kāpnēm Sancta Scala — pa tām pašām, pa kurām Jēzus it kā esot nonācis pie Pilāta, saņēmis viņa spriedumu un devies ceļā uz Golgātu, — Luters pēkšņi atcerējās Rakstu vārdus: “Taisnais dzīvos no ticības.” Šis jautājums jau kādu laiku bija nodarbinājis Lutera prātu. Apzinādamies, cik aplami ir mēģināt izpelnīties nonākšanu Debesīs, kāpjot pa cilvēka gatavotām kāpnēm, Luters atgriezās Vācijā un sāka kustību, kura kļuva pazīstama kā reformācija.

Par šo neaizmirstamo dienu Romā un atklāsmi Lutera prātā F. V. Borems raksta: “Bija tā, it kā visas Eiropas logi tiktu atrauti vaļā un saules gaisma gāztos iekšā aumaļām.” Reformācija kā tāda ir atzīta par vienu no visnozīmīgākajām reliģiskajām un sociālajām kustībām Rietumu vēsturē; intelektuāla un garīga revolūcija, kas izmainīja pasauli. Un tas viss sākās ar Bībeles vārdiem, kuri bija iespiedušies viena cilvēka prātā. Lutera pieredze demonstrē unikālu Bībeles spēku. Viņš sāka tulkot Bībeli vācu valodā, lai no tās gūtu labumu arī viņa līdzpilsoņi gan tajā brīdī, gan nākotnē.

Iespējams, mēs būsim ievērojuši, ka Augustīns un Luters, gluži kā daudzi citi, pierādīja, ka Bībele nav domāta tikai vienkāršiem ļaudīm, kuri nav baudījuši izglītību, vai atstumtiem un apspiestiem cilvēkiem visā pasaulē. Protams, šī grāmata ir domāta arī viņiem, bet vēstures gaitā tā ir pievērsusi sev daudzu izcilu domātāju prātus — Bībele saistīja tādus vīrus kā Pāvils, Augustīns, Luters, Miltons, Ņūtons, Loks, Prīstlijs un Boils, kā arī vēl citus, kuri gadsimtu gaitā Bībeles vārdos ir raduši iedvesmu, jēgu, pārliecību un izturību.

Džons Banjans pārstāvēja citu sabiedrības slāni. Pēc profesijas viņš bija ceļojošs skārdnieks, kurš turpināja tēva iesākto darbu, ceļodams no miesta uz miestu un labodams katlus un pannas. Banjans pašmācības ceļā iemācījās rakstīt un lasīt, bet lielāko atzinību jaunībā guva ar savām spējām dzert, lādēties un lamāties. Viņu ļoti dziļi aizkustināja biedra nāve Anglijas pilsoņu kara laikā, un viņš izlasīja divas grāmatas par kristiešu dzīvi, bet drīz vien lasīja arī pašu Bībeli. Tā kļuva par viņa galveno iedvesmas avotu, it īpaši to daudzo gadu laikā, kurus viņš ticības dēļ pavadīja cietumā. Banjana darbi, kurus viņš lielākoties sarakstīja ieslodzījumā, tai skaitā arī slavenā Svētceļnieka gaita , bija tapuši Bībeles ietekmē. Banjans tā laika dīvainajā izteiksmes veidā saka: “Es ķēros pie Bībeles un guvu lielu baudu, to lasīdams. [..] Es sāku uz Bībeli raudzīties ar citām acīm un lasīt tā, kā nekad iepriekš to nebiju darījis; it īpaši mani iepriecināja Pāvila vēstules [..], un es patiesi no tā brīža vairs neesmu no šīs grāmatas atrāvies.”

Svētceļnieka gaita ir nodēvēta par otro labāko grāmatu, ja salīdzinām ar Bībeli. To nav pārtraukts izdot kopš pirmās tirāžas 1678. gadā, un tā ir tulkota daudzās valodās. Tas ir ļoti būtiski, ka vienu no labākajām jebkad sarakstītajām grāmatām radījusi nabadzīga un neskolota lauku zēna spalva. Kā tas var būt? Svētceļnieka gaitā Banjans raksta: “Es paskatījos un ieraudzīju, kā viņš atver grāmatu un to lasa.” Tiek uzskatīs, ka Banjans rakstījis par sevi: viņš bija vīrs, kas lasīja Grāmatu, kura tik radikāli izmainīja viņa dzīvi un vēlāk arī tūkstošiem citu, kuri lasīja viņa darbus un klausījās viņa svētrunas.

Līdzīgas apbrīnojamas izmaiņas ir notikušas vēl gluži nesen. Ņujorkas jauniešu bandas locekļa Nikija Krūza dzīvesstāsts ir vēstīts grāmatā Bēdz, mazulīt, bēdz un vēlāk arī filmā Krusts un asmens , un tas stāsta par to, kā pēc svētrunas noklausīšanās pilnībā izmainījās viņa dzīve.

Harijs Orčards šodien tiktu nodēvēts par teroristu, jo viņu ieslodzīja cietumā par bruņotām laupīšanām un daudzām sprāgstvielu izraisītām slepkavībām. Cietumā viņš sāka lasīt Bībeli un tik ļoti mainījās, ka savu dzīves nogali pavadīja brīvībā, savā mājā, ko viņam bija sagādājusi cietuma vadība.

Bērklijs Džonss, mežonīgs un izmisis jauns vīrietis, kuru notiesāja uz mūžu par to, ka viņš nolaupīja automašīnu un, braukdams lielā ātrumā, nogalināja nevainīgu cilvēku. Galu galā viņu atbrīvoja pret galvojumu, viņš sāka studēt kristīgā koledžā, un arī viņa dzīve pilnībā izmainījās, ļaujot viņam kļūt par pilnvērtīgu sabiedrības locekli. Viegli varētu uzrakstīt veselu grāmatu tikai par tiem cilvēkiem vien, kuru dzīvi brīnumainā kārtā ir izmainījusi Bībele.

Visā pasaulē mēs sastopamies ar līdzīgiem stāstiem. Niecīgā Musao saliņa Klusajā okeānā ir lielisks piemērs. Tās iedzīvotāji bija tik tālu degradējušies, ka pat valdības ierēdņi secināja, ka viņiem palīdzēt nav iespējams. Tad no kaimiņu salas ieradās divi jauni cilvēki. Vienīgais, ko viņi spēja piedāvāt Musao salas tumsonīgajiem ļaudīm, bija Bībele.

Pēc desmit mēnešiem sala bija pārvērtusies. Tika uzbūvētas skolas un baznīcas, un Musao salai sākās jauna ēra. Neilgi pēc tam salu apmeklēja britu valdības pārstāvis un savā ziņojumā rakstīja: “Esmu pārsteigts par redzēto. Es nespēju aptvert, ka ir iespējamas šādas pārmaiņas. [..] Esmu sajūsmā un saku — tas ir brīnums.” Tie bija viņa vārdi: “brīnums”, kuru padarīja iespējamu Bībeles un tās vēsts spēks — nekas vairāk un nekas mazāk par to. Un dzīve tur nav mainījusies; es esmu bijis Musao salā un to redzējis savām acīm.

Kaut kas līdzīgs nesen notika Maleitas salā Zālamana salu arhipelāgā. Tur, kalnos, kuru kores paceļas 3000 metru augstumā, dzīvo naidīgi noskaņotā kvaijo cilts, kura jau gadsimtiem ilgi pretojusies jebkādām pārmaiņām. 1994. gadā pēc kvaijo cilts vecākā lūguma tika nodibināti kontakti ar pārējo civilizāciju. Viņš bija grumbains vecs vīrs, kurš spēja sazināties vienīgi ar tulka palīdzību. Satikšanās dienā viņam tika uzdāvināta Bībele. Tas bija simbolisks žests, jo viņš neprata lasīt, tomēr viņš pieņēma grāmatu ar acīmredzamu patiku.

Apmēram pēc gada viņš stāstīja par to īpašo dienu, kad sāka atkāpties tumsa un kad viņš nojauca baiļu un nezināšanas uzceltās sienas. “Tai brīdī, kad es pieskāros Bībelei,” viņš teica, “es jutu, kā mani pamet visi mani dēmoni.”

Rietumu cilvēka ausīm tas var izklausīties dīvaini, tomēr viss aprakstītais atspoguļo tumsonības līmeni, kas vērojams Klusā okeāna dienvidos. Saskaņā ar pēdējiem datiem Maleitas kvaijo cilts iedzīvotājiem ir uzceltas vairākas skolas un nodibinātas 40 draudzes grupas, un lielā mērā tas ir tāpēc, ka Bībele spēj mainīt veselas kultūras.

Vai tā varētu būt tikai sagadīšanās? Vai arī tas ir rezultāts pašapmānam un vēlamā uzdošanai par esošo, varbūt pat parasta muļķība? Vai tiešām cilvēki vienmēr tic vienīgi tam, kam grib ticēt? Bet varbūt Bībelei piemīt tāds spēks, kāds nepiemīt nevienai citai grāmatai? Vai Dieva Vārds tiešām ir “dzīvs un spēcīgs, asāks par katru abās pusēs griezīgu zobenu”, kā tas sevi raksturo? Vai to tiešām var saskatīt visslēptākajās cilvēka sirds domās un ilgās, kuras norāda uz mīlošo Dievu un labāku veidu, kā likt vistālāk noklīdušajai sirdij vēlēties izmaiņas un tad iegūt spēku tās īstenot? Vēstures liecības un cilvēces pieredze visā pasaulē, šķiet, vēsta, ka tā to tiešām spēj.

Dž. B. Filipss, kurš Otrā pasaules kara laikā no grieķu valodas oriģināla iztulkoja Jauno Derību, rakstīja par savu pieredzi grāmatā Patiesības gredzens un vēstīja par Bībeles “acīmredzamo spēku mainīt cilvēku dzīvi šajā un jebkurā citā gadsimtā” . Tā ir neviltota liecība par Bībeles dabisko spēku, ko sniedzis pazīstams 20. gadsimta zinātnieks. Šis spēks ir varenākais pierādījums par labu tam, ka Bībele ir visievērojamākā jebkad uzrakstītā grāmata.

Secinājums: Pierādījumi dažādos avotos mums liek secināt, ka Bībele ir visievērojamākā jebkad uzrakstītā grāmata, absolūti unikāla savā esamībā un sniegtajā vēstī.

Pārsteidzošie atklājumi senajās zemēs

Arheoloģija apstiprina Bībeli

Tagad uzmanība būtu jāpievērš galvenajam jautājumam: “Vai Bībelei var ticēt?” Būs nedaudz vieglāk, ja paturēsim prātā, ko tieši šis jautājums nozīmē — vai eksistē ticami pierādījumi, kas mūsdienās atbalstītu ticību Bībelei? Vai, citiem vārdiem sakot, ticība Bībelei var tikt būvēta uz stipra pamata? Atlikušajās šīs grāmatas nodaļās mēs apskatīsim dažus no šādiem pierādījumiem. Mēs sāksim ar arheologu atklājumiem, viņiem pētot un veicot izrakumus senajās teritorijās, kurās tika sarakstīta Bībele, kurās dzīvoja tā laika cilvēki un kurās risinājušies tajā aprakstītie notikumi.

Dodoties ceļojumā cauri laikam, mums tāpat jāpatur prātā kritiķu teiktais. Viņi ir apgalvojuši, ka Bībele ir neuzticama, jo tā nav vēsturiski precīza. Tā stāstot par cilvēkiem un notikumiem, kurus neapstiprina vai pat nepiemin neviens cits sens avots. Tāpēc bibliskās liecības nevarot uzskatīt par vēsturiski patiesām. Un, ja Bībele nav uzticama vēsturiski, tā nevar būt uzticama arī citos jautājumos.

Kāpēc mums būtu jātic tam, ko tā saka, ja mēs nevaram būt droši par tajā minētajiem cilvēkiem un vietām? Šis arguments šķiet pārliecinošs, un daudzi nezinoši vai nepareizi informēti ļaudis tam ir noticējuši. Viņi ir noticējuši kritiķiem, kuri apgalvoja, ka Bībele ir neprecīza. Mūsu uzdevums ir rast patiesību šajā jautājumā un noskaidrot, vai kritiķiem ir taisnība.

Īsa bibliskās arheoloģijas vēsture

Arheoloģija ir pagātnes pētīšana, veicot izrakumus un pētot paliekas, kas atrastas uz zemes vai apraktas zem tās. Bibliskā arheoloģija interesējas par drupām un paliekām, kas atrodamas Tuvajos un Vidējos Austrumos.

Ar šīm paliekām domātas piļu, tempļu, pilsētu, pieminekļu, bibliotēku un kapeņu drupas, kas reizēm paslēptas zem tuksneša smiltīm vai pat jūrām, tomēr bieži vien skaidri saskatāmas ikvienam, kam ir laiks un līdzekļi, lai turp dotos un tās apskatītu. Tāpat ar tām domātas senlietas, piemēram, māla un stikla trauku lauskas, monētas, ieroči, ķieģeļi, dakstiņi, mājsaimniecības piederumi, darbarīki un antīki dokumenti, kas iegravēti māla plāksnītēs vai rakstīti uz papirusa.

Iespējams, ka vislabāk pazīstamie vēstures pieminekļi ir Ēģiptes piramīdas un sfinksas, kā arī seno Ēģiptes faraonu karaliskās kapenes, kas atrodas Valdnieku ielejā netālu no Tēbām, Nīlas augštecē. Tieši šeit 1922. gadā tika atklātas faraona Tutanhamona kapenes. Lielākā daļa no šīm interesantajām atliekām ir tūkstošiem gadu vecas. Tās stāsta par pilsētām, tautām un impērijām, kuras eksistējušas ļoti sen, un daudzas no tām ir minētas arī Bībelē. Arheologi ir strādājuši gan Ēģiptē, gan citās vietās, atklādami arvien jaunus un ārkārtīgi nozīmīgus faktus tiem, kuri tiešām vēlas saprast, vai Bībele ir vēsturiski precīza.

Gadsimtiem ilgi cilvēkus ir saistījušas Ēģiptē un citur Austrumos redzamās drupas, taču tikai pēdējo aptuveni 150 gadu laikā to nozīme ir kļuvusi labāk saprotama. Apmēram 19. gs. vidū sāka attīstīties interese par “biblisko arheoloģiju” . Vēlāk tā saistīja dažu pasaules pazīstamāko zinātnieku uzmanību, starp kuriem bija sers Frederiks Kenjons, profesors V. L. Olbraits un sers Flinderss Pitrijs; bet vēlākā laikā arī Dr. Nelsons Gliks, sers Leonards Vūlijs un Dr. Zigfrīds Horns. Arheoloģija kā zinātne ir lielu pateicību parādā tieši šiem pirmajiem arheologiem — par spīti jauniem atklājumiem un mūsdienu plašajām zināšanām daudzās jomās.

Pēc pirmā pasaules kara arheoloģija kļuva daudz precīzāka, un tāda tā ir arī šodien. Šajā laikā ir bijuši tūkstoši jaunu atklājumu, kas pamatojuši Bībeles liecības daudzos jautājumos, un atsevišķos aspektos palīdzējuši uzlabot mūsu zināšanas par pašu Bībeli. Tas pat ļoti lielā mērā attaisnojas, ja mēs ņemam vērā pārskatīto Ēģiptes un senā Izraēla hronoloģiju. Profesors F. F. Brūss savas grāmatas Bībele un arheoloģija ievadā raksta, ka arheoloģija ir “apstiprinājusi Bībeles liecību vēsturisko nozīmi” no agrākajiem laikiem līdz pat apustuļu dienām. Nodaļas gaitā mēs pārliecināsimies par šī apgalvojuma patiesumu.

Agrāk cilvēki, apmeklēdami Ēģipti, varēja vien pārsteigti lūkoties uz varenajām drupām. Lielākā daļa no tām bija klātas dīvainiem un nesaprotamiem rakstiem. Tagad šis hieroglifu raksts ir atšifrēts. Citās antīkās pasaules daļās uz drupām tika atklāta atšķirīga rakstu forma, ko tagad pazīstam kā ķīļrakstu. Arī tas ir atšifrēts, tādējādi paverot durvis milzīgam informācijas daudzumam par antīkajiem ļaudīm un viņu dzīvi. Hieroglifu un ķīļraksta atšifrēšana dāvāja iespēju izzināt daudzus senās pagātnes noslēpumus, un abu rakstības formu vēstītais ir visnotaļ intriģējošs.

1798. gadā franču armija Napoleona vadībā karoja Ēģiptē. Napoleons uz Ēģipti bija paņēmis līdzi vairāk nekā 100 franču zinātnieku un ekspertu, lai tie varētu izpētīt zemi, atklāt uz izprast maksimāli daudz no ēģiptiešu atstātajām drupām. 1799. gadā vietā, ko sauca Rozeta, Nīlas deltā netālu no Aleksandrijas, tika atklāts melnas akmens plāksnes fragments ar iegravētiem trīs dažādiem rakstiem. Dr. Zigfrīds Horns šo notikumu apraksta savā brīnišķīgajā grāmatā Gaisma no gruvešiem:

“Tas bija viens no Napoleona virsniekiem, kurš 1799. gadā atrada slaveno Rozetas akmeni, kas tagad atrodas Britu muzejā un kas kļuva par vienu no visspilgtākajiem atklājumiem Ēģiptē ne tikai sava satura vai vēsturiskās informācijas dēļ, bet galvenokārt tāpēc, ka tas kļuva par atslēgu ēģiptiešu hieroglifu atšifrēšanai. Ēģiptes valoda bija izzudusi jau vairākus gadsimtus, un tās rakstību nespēja izprast neviena dzīva dvēsele nu jau gandrīz divus gadus tūkstošus.”

Uzraksti uz Rozetas akmens bija ēģiptiešu hieroglifos, Ēģiptē lietotā antīkā valodas formā, demotiskajā ēģiptiešu valodā, ko izmantoja vēlākā laika periodā, un grieķu valodā. Zinātnieki gadiem ilgi pētīja Rozetas akmeni, mēģinot atšifrēt ēģiptiešu rakstu daļu, it īpaši hieroglifus, jo tas palīdzētu izlasīt simtiem hieroglifu rakstā esošo tekstu uz tempļu un piļu sienām visā senajā Ēģiptē. Grieķu valodas tekstu varēja izlasīt diezgan vienkārši, bet ēģiptiešu valodas raksti bija izaicinājums.

Galu galā šifrs tomēr tika uzlauzts. Pieņemot, ka visi trīs teksti ir vienādi, franču zinātnieks Žans Šampolions 1822. gadā atšifrēja ēģiptiešu rakstus, par pamatu ņemot grieķu valodā esošo tekstu. Kā teica Horns, šis sasniegums pavēra “plašu neizmantotu resursu lauku, kas izmainīja mūsu izpratni par ēģiptiešu vēsturi” . Tā bija pirmā atslēga, kura ļāva atklāt daudzus noslēpumus saistībā ar pašu Ēģipti un pārējo antīko pasauli, jo vecajos ēģiptiešu tekstos bija atrodama informācija arī par citiem tā laika valdniekiem un tautām.

Otrās atslēgas atrašana — ķīļraksta atšifrēšana — bija daudz ievērojamāka. Ķīļraksts nozīmē ķīļa formas rakstību un attiecas uz tādas formas gravējumiem. Stāsts ir par klintīm Bahistunā, Persijā (tagadējā Irānā), pa ceļam no Teherānas uz Bagdādi. Arī tur uz masīvā akmens tika atrasts pirms piectūkstoš gadiem iegravēts sens teksts trīs dažādās valodās. Izrādījās, ka šīs valodas ir seno persiešu, babiloniešu un elamītu, — visas ķīļrakstā un visas nu jau sen kā zudušas. Bahistunas klintis bija intriģējušas ceļotājus gadsimtiem ilgi, tomēr tā arī palika neizlasāmas līdz pat 1850. gadiem.

Par spēju saprast šos rakstus mums jāpateicas angļu pētniekam seram Henrijam Rolinsonam. Riskēdams ar dzīvību, viņš vairākas nedēļas pavadīja, kāpelēdams pa klintīm un rūpīgi kopēdams uzrakstus. Mēģinādams noteikt, ko tie slēpa, viņš izšķīrās veikt gandrīz neizpildāmu uzdevumu. Sākdams ar seno persiešu tekstu, viņš galu galā atšifrēja visus trīs. Viņa darbu ļoti atzinīgi novērtēja arī citi zinātnieki slavenajā 1857. gada Londonas sanāksmē. Runādams par seno valodu tulkošanu, Dr. Horns saka: “Neviens sasniegums šajā jomā nav bijis lielāks par Rolinsona atšifrētajiem persiešu, babiloniešu un elamītu ķīļraksta tekstiem.” Tas bija ievērojams sasniegums un atvēra durvis vēl labākai senās pagātnes izpratnei.

Tagad, kad varēja izlasīt senās Ēģiptes, Babilonijas un Persijas rakstus, pagātne kļuva tik saprotama kā nekad iepriekš. Kopš tā brīža sākās nopietns darbs arheoloģisko un Bībeles pētījumu jomā. Vispirms, strādādami galvenokārt Tigras un Eifratas ielejās Mezopotāmijā, arheologi sāka atrakt svarīgu Bībeles laika pilsētu drupas. Tādējādi varēja aplūkot Bābeli un Nīnivi — divas pilsētas, kas bija pastāvējušas tūkstošiem gadu un par kurām Bībelē runāts samērā bieži un nereti arī ļoti detalizēti. Raksturodams arheologu darbu, Dr. Horns saka: “Viņi ir atrakuši drupas un kapenes, atšifrējuši zudušas valodas un rakstus, pārkopējuši neskaitāmus senos tekstus un, stāstot par sava arheoloģiskā darba rezultātiem Bībeles zemēs, uzrakstījuši tūkstošiem grāmatu un rakstu, turklāt vairākumu no tiem — zinātniski un tehniski sarežģītā valodā.” Viņš turpina domu un apgalvo, ka daudzās minētajās valstīs izdarītie atklājumi ir parādījuši, ka bibliskās vēstures liecības ir patiesas un uzticamas.

Nav iespējams nosaukt visus Bībelē minētos cilvēkus un vietas, kuru vēsturiskumu ir apstiprinājuši pirms 100 līdz 150 gadiem izdarītie arheoloģiskie atklājumi. Pietiks, ja teikšu, ka daudzas grāmatas ir sarakstījuši cienījami arheologi, kurās detalizēti aprakstīti daudzi simti šādu atklājumu, kā arī publicētas fotogrāfijas par tiem. Dažas no atrastajām lietām var apskatīt pasaules lielajos muzejos, tai skaitā Britu muzejā Londonā, Luvrā, Parīzē, Kairas muzejā, Berlīnes Valsts muzejā un citos lielos Eiropas un Savienoto Valstu muzejos.

Papildus Rozetas akmenim un uzrakstiem Bahistunas klintīs ir izdarīti arī citi atklājumi, kas palīdzējuši izprast pagātnes noslēpumus. Mums noteikti jāpiemin divi nozīmīgi atradumi, no kuriem viens bija Ēģiptē, bet otrs — senās pilsētas Nīnives drupās. 1887. gadā Telelamarnas pilsētā Ēģiptē kāda zemniece nejauši uzgāja māla plāksnītes, kopskaitā 337 dokumentus. Tie visi bija rakstīti ķīļrakstā un izrādījās Palestīnas, Feniķijas un Sīrijas varasvīru vēstules, kas adresētas diviem Ēģiptes faraoniem, turklāt vairākums no tām datējamas ar aptuveni 1500. gadu pirms mūsu ēras. Šodien to varētu nosaukt par Ārlietu ministrijas korespondenci. Tās ir pazīstamas kā Amarnas vēstules — nenovērtējama dokumentu kolekcija, kuru nebūtu bijis iespējams saprast bez zināšanām par seno ķīļrakstu.

Amarnas vēstulēs bez ierastās valdības informācijas ir norādes arī uz tradīcijām un dzīves apstākļiem Palestīnā 15. gs. p. m. ē., tādējādi apstiprinot daudzas bibliskās atsauces uz minēto vēstures periodu. Viena no mūsdienu enciklopēdijām apstiprina šo plāksnīšu nozīmi un uzsver, ka bieži vien Amarnas vēstules “ilustrē un apstiprina to, ko mēs esam uzzinājuši no Vecās Derības”.

Ievērojiet tikai vienu šādu atsauci. Saskaņā ar Bībeli ziņojumos, kurus sniedza Kānaānas zemi izpētījušie izraēliešu izlūki, vēstīts par nocietinātām kānaāniešu pilsētām. “Lielas pilsētas ar nocietinājumiem līdz pat debesīm,” stāsta Bībele (5. Mozus 1:28). Izrādās, ka šie ziņojumi nemaz nav bijuši tik pārspīlēti. Katru pilsētu sargāja cietokšņi ar torņiem. Gošenes zemē, no kurienes atnāca izraēlieši, bija tikai viena nocietināta pilsēta. Kāds autors raksta, ka Kānaānas “zeme bija kā nosēta ar tām”. Nocietinātas apmetnes aizsargāja uzkalnus un kalnu pārejas. Nav jābrīnās, ka izlūki atgriezās tik izbijušies. Tātad Bībeles ziņojums ir pamatots uz faktiem, un to ļoti spilgti ilustrē Amarnas vēstules un citi dokumenti, kas tapuši 2. gadu tūkstotī p. m. ē..

Otrs atklājums, kurš palīdzēja izprast pagātni, it īpaši Vecās Derības laikus, tika atrasts Nīnives drupās. Tur bija aprakta Asīrijas ķēniņa Ašurbanipala karaliskā bibliotēka. Tajā uz māla tāfelītēm glabājās tūkstošiem oficiālu dokumentu, kā arī nopietni raksti par medicīnu, matemātiku, astronomiju un ģeogrāfiju. Vēl viens nenovērtējams atradums, it īpaši, ja mēs spējam iedomāties Ašurbanipala karalistes apmērus. Vernera Kellera grāmatā Bībele kā vēsture aplūkojama Asīrijas impērijas karte. Ķēniņa Ašurbanipala valdīšanas laikā (aptuveni 660. g. p. m. ē.) tā stiepās no Kaspijas jūras un Persijas līča austrumos līdz mūsdienu Turcijai ziemeļos, tieši cauri Palestīnai līdz pat Ēģiptei dienvidos.

Kad atklāja Ašurbanipala bibliotēku, tā izskaidroja daudzas lietas, tai skaitā par Bībelē minētajiem ebreju ķēniņiem, sākot ar Ahabu un beidzot ar Manasi, apstiprinot un izskaidrojot Bībeles liecības. Ļoti lielu interesi izraisīja tajā minētie stāsti par radīšanu un lielajiem plūdiem, kas izrādījās ļoti līdzīgi bibliskajām ziņām par minētajiem notikumiem. Šīs arheoloģiskajos atradumos iepazītās senās babiloniešu tradīcijas bija ļoti nozīmīgas, jo palīdzēja pamatot Bībeles aprakstu patiesumu.

Daudzi zinātnieki, tai skaitā angļu, franču, amerikāņu un vācu pētnieki, ļoti rūpīgi un sistemātiski vairāk nekā pusgadsimtu strādāja Tuvajos un Vidējos Austrumos. No gruvešu kaudzēm un atraktajām drupām zinoši arheologi ir izcēluši neskaitāmus atklājumus. Kādreizējais žurnālists Verners Kellers stāstīja par “pārsteidzoši lielu daudzumu autentisku un apstiprinātu pierādījumu”, kā arī par to ietekmi uz viņu personiski, secinot: “Manā prātā dunēja viens vienīgs teikums: galu galā Bībelei ir taisnība.”

Sers Frederiks Kenjons, kādreizējais Britu muzeja direktors, reiz liecināja par “arheoloģisko pētījumu progresu” un “būtisku Bībeles uzticamību”. Lai arī vieni zinātnieki šādam viedoklim varētu nepiekrist, tomēr citi ir pilnīgi pārliecināti par to, ka arheoloģija ir pamatoti pierādījusi Bībeles uzticamību daudzas reizes.

Ak, šīs varenās senatnes pilsētas

Sākoties nopietniem arheoloģiskajiem pētījumiem, uzmanība tika pievērsta daudzām Seno Austrumu teritorijā atrodamajām atlūzu, zemes un gruvešu kaudzēm, kas reizēm sasniedza neliela pakalna apmērus. Saukti par Telām , līdzīgi kā vietvārdā Telelamarna, šie senie pakalni parasti izrādījās kādas sen zudušas mazpilsētas vai lielpilsētas drupas. To bija simtiem, un vēl joprojām tiek atklātas arvien jaunas. Šīs atliekas ir sniegušas tādu informācijas bagātību, kas apstiprina bibliskās liecības. Dienasgaismu no jauna ierauga Bībelē minētās pilsētas. Kāds autors vēsta: “Tās izskatās gluži tāpat, kā tās raksturojusi Bībele, un atrodas tieši tur, kur tas aprakstīts Bībelē.”

Viena no senatnes varenākajām pilsētām, un iespējams, pati slavenākā no visām, bija Babilonija jeb “lielā Bābele”, “ķēniņu valstu glītums un kaldeju skaistums un lepnums”, kā tas norādīts Bībelē (Daniēla 4:27; Jesajas 13:19). Bābeles gaisa dārzi bija viens no antīkās pasaules septiņiem brīnumiem, tomēr šī varenā pilsēta, kas pastāvēja vairāk nekā 2000 gadu, tika pilnībā izpostīta.

Kartē tā atzīmēta kā nenozīmīga vieta, apmēram 100 km uz dienvidiem no Bagdādes, tagadējās Irākas teritorijā. Dzelzceļa līnija no Bagdādes uz Basru iet paralēli ceļam tai vietā, kur kādreiz atradās neliela apmetne, saukta par “Bābeles pieturas punktu”. Bet, kā norāda Horns, teritorija, kur kādreiz atradās Bābele, ir tik lielā mērā zaudējusi savu nozīmi, ka tur pat vairs nepietur vietējās nozīmes vilciens. Pilsēta, no kuras reiz tika pārvaldīta tā laika pasaule, ir pārvērtusies par laukakmeņu un atlūzu kaudzi Mezopotāmijas tuksnesī.

Bet vai Bābele tās plaukumā tiešām bija tik varena un pazīstama? Varbūt tas ir tikai kāds biblisks pārspīlējums? Lielā mērā pateicoties vācu arheologam Robertam Koldevejam, mums ir atbilde uz šo intriģējošo jautājumu. Koldevejs un viņa arheologu komanda pirms Pirmā pasaules kara sākuma pavadīja 18 secīgus gadus, atrokot Bābeles drupas. Dažreiz temperatūra sasniedza 50°C ēnā, tomēr Koldeveja vadībā Bābeles drupas tika atsegtas, sniedzot nenovērtējamu informāciju par šo pilsētu. Vairākās grāmatās detalizēti aprakstīts Koldeveja darba rezultāts. Dž. A. Tompsons mums stāsta: “Dienasgaismu ieraudzīja plaša nocietinājumu, ielu, kanālu, piļu un tempļu sistēma.” Kellers to pasaka pavisam vienkārši — Koldevejs atklāja “pasakaino Bībeles Bābeli”.

Lai gan daudzos pasaules muzejos var aplūkot priekšmetus, kas atvesti no Bābeles, tomēr ir ļoti grūti iztēloties, cik brīnišķīga pilsēta tā kādreiz bijusi. Pamatojoties uz Koldeveja izrakumiem, kāds autors to apraksta šādi:

“Pilsētā iegāja pa lielajiem Ištaras vārtiem — divviru vārtiem, kas veda cauri divkāršai nocietinājuma sienai. Tie bija rotāti ar krāšņiem glazētiem ķieģeļiem, kuros iestrādāti dažādi ornamenti, ziedu raksti, ģeometriskas figūras, dzīvnieki to dabiskajā izmērā, vērši, lauvas un pūķi. Ištaras vārti noteikti izskatījās apbrīnojami skaisti. Ienākot pa šiem krāšņajiem vārtiem, viesi devās pa bruģētu ceļu uz pašu pilsētas sirdi. Šo ceļu ieskāva glazētu ķieģeļu sienas, kuras rotāja lauvu attēli dabiskajā izmērā.

Saskaņā ar grieķu vēsturnieka Hērodota teikto visiespaidīgākā no celtnēm svētajā zonā bija lielais zikurāts jeb tempļa tornis, kurš astoņās pakāpēs sniedzās pret debesīm. Šīs greznās pilsētas sirdī bija arī citas nozīmīgas ēkas. Pilsētas centrālo daļu ieskāva atšķirīgi nocietinātas sienas, kuras atradās pat vairāku jūdžu attālumā cita no citas, un ikviena no tām bija celta ar mērķi padarīt Bābeli neieņemamu. Patiesi, tā bija izcila pilsēta, ar kuru varēja lepoties.”

Bābele — “lielā”, “ķēniņu valstu glītums” — tā vēl joprojām spēj saistīt cilvēka domas.

Gandrīz neatraujams no pašas Bābeles ir viens no tās varenākajiem valdniekiem, viens no visslavenākajiem ķēniņiem vēsturē — Nebukadnēcars. Tomēr 1956. gadā daudzi zinātnieki atteicās ticēt tam, ka Nebukadnēcars jebkad būtu eksistējis. Viņa vārds bija minēts tikai Bībelē un vēl kādā vēstures avotā — grieķu vēsturnieka

Berosa darbos, kurš dzīvoja līdz 3. gs. p. m. ē., bet šī pētnieka vēstures atspoguļojums neguva atzinību viņa dzīves laikā, un lielākā daļa viņa darbu ir zudusi. Tāpēc jau atkal kritiķi secināja, ka Bībelei nevar ticēt. Tā stāstot par mistiskiem valdniekiem, kuri, kā šie ļaudis apgalvoja, nekad nav eksistējuši.

Izrakumi Bābelē un arī citur pierādīja, ka kļūdījās šie kritiķi, nevis Bībele. Ir atrasti un atšifrēti simtiem uzrakstu, kuros minēts Nebukadnēcara vārds. Šobrīd Nebukadnēcars ir ieguvis tik stabilu vietu babiloniešu vēsturē, ka vēstures grāmatās vairs pat netiek pieminēts tas skepticisms, kas reiz saviļņoja zinātnisko pasauli. Kā to skaidri pauž Dr. Deivids Māršals, Koldeveja atklājumi “lika viņiem apklust”.

Ir vēl kas interesants saistībā ar šo seno pilsētu. Bābele vienmēr ir asociējusies ar zeltu. Viena no arheologu atraktajām pils istabām bija rotāta ar zeltītiem un ziliem ķieģeļiem. Nebukadnēcars pasaules impēriju izklāstā Bībelē ir atainots kā “zelta galva” (sk. Daniēla 2:38). Bībelē arīdzan teikts, ka viņš licis izgatavot 30 metrus augstu zelta tēlu. Grieķu vēsturnieks Hērodots raksta, ka galvenā tempļa sienas Bābelē bijušas pārklātas ar zeltu un templī tikusi novietota apzeltīta gulta un zelta tronis. Tur bijušas arī divas babiloniešu dieva Marduka zelta statujas. Ir aprēķināts, ka templim vien izlietotas 20 tonnas zelta. Ja Nebukadnēcars bija zelta galva, Bābele noteikti bija zelta pilsēta. Bibliskais Bābeles kā zelta impērijas raksturojums ir pamatots uz faktiem. Pierādījumus var aplūkot daudzos pasaules muzejos.

Ir veikti izrakumi arī citās vietās, kur atradās Bībelē aprakstītās pilsētas: Jērika, Lahiša, Bētele, Hacora, Gezera, Samarija, Sihema (tagad Sihara), Sūsas (tagad Sūsa), Kalne — ļoti sena, 1. Mozus grāmatā pieminēta pilsēta, Gibeja — Saula laika Izraēla galvaspilsēta, Ūra, kuru mēs vēl minēsim saistībā ar Ābrahāmu, un, protams, Nīnive — vēl viens labs piemērs antīkai Bībeles pilsētai, kas izceļas ar senatnīgumu un nozīmīgumu. Nīnives mūri stiepās vairāk nekā 12 kilometru garumā.

Reiz Nīnive bija Asīrijas impērijas galvaspilsēta, tomēr 612. g. p. m. ē. tā tika izpostīta un jau divsimt gadus vēlāk bija aizmirsts pat tās nosaukums. Kritiķi jautāja, vai tik nozīmīga pilsētu būtu varējusi tik ilgi pastāvēt un tad tik ātri tikt aizmirsta? Viņi domāja, ka tas nav iespējams. Un atkal jau Bībeli norakstīja kā neuzticamu.

Tad izveidojās arheoloģija un Nīnive atdzima no gruvešu kaudzēm. Mēs jau runājām par atrasto ķēniņa Ašurbanipala bibliotēku Nīnives drupās — tūkstošiem dokumentu, kas rakstīti uz māla plāksnītēm un kuros skartas visdažādākās tēmas. Taču tas nebija viss.

Arī citi Nīnives drupās un tuvējās izrakumu vietās atrastie pierādījumi ir pamatojuši Bībeles liecības. Viens no augstu vērtētajiem eksponātiem Britu muzejā šodien ir melns obelisks, ko pakalnā blakus Tigrai netālu no mūsdienu Mosulas atrada Henrijs Leijards. Obeliska četrās pusēs ir iegravēts vienīgais zināmais Bībelē minētā ķēniņa Jehus attēls. Citas personības, par kurām sākotnēji bija zināms vienīgi no Bībeles, bet tagad ir gūti apstiprinājumi arī izrakumos Nīnivē un blakus esošajās vietās, ir Hiskija un Ahabs, Asīrijas ķēniņi Salmanasars, Sanheribs un Sargons. Dr. Horns saka, ka šie atklājumi ir rosinājuši aizrautīgu interesi, it īpaši to kristiešu vidū, “kuri tai laikā, kad lielās kritikas dēļ šķita, ka tiek izrauts zem kājām esošais ticības pamats, bija nopietni ticējuši, ka Bībelē pausta patiesība”.

Daudzas no Seno Austrumu teritorijā esošajām izrakumu vietām ir glabājušas informāciju, kas tā vai citādi apstiprina Bībeles pareizību. Ar atklāto faktu pārbagātību tās ir likušas apklust vecajiem kritiķiem. Dž. Artūrs Tompsons, bijušais Austrālijas Arheoloģijas institūta direktors, savas grāmatas Bībele un arheoloģija ievadā saka, ka nesenie arheoloģiskie atklājumi “ir daudz panākuši, apstiprinot mūsu ticības pamatā esošo rakstīto liecību vēstures autentiskumu” , — tie palīdz apstiprināt Bībeles uzticamību. Viņš savu vairāk nekā 400 lappušu biezo un krāšņi ilustrēto grāmatu noslēdz ar šādu optimistisku domu:

“Ir pat ļoti acīmredzams, ka bibliskās liecības ir cieši iesakņojušās pasaules vēsturē. Arheoloģiskie atklājumi tikai papildina, paskaidro un ik pa laikam apstiprina Bībeles stāstus. Veiksmīgā Bībeles liecību, laicīgās vēstures un arheoloģisko atklājumu kombinācija ir radījusi tik brīnišķīgus rezultātus, ka mums šodien ir jābūt pilniem optimisma attiecībā uz nākotni.”

Kellers, kura pārstrādāto pētījumu Bībele kā vēsture laikraksts New York Times raksturoja kā “milzīgu” apjoma un detaļu ziņā, secināja līdzīgi: “Šie elpu aizraujošie atklājumi, kuru nozīmi nav iespējams aptvert visu vienlaicīgi, liek mums pārskatīt savu viedokli par Bībeli. Daudzi notikumi, kuri agrāk tika uzskatīti par pasaciņām, tagad ir jāvērtē no vēsturiskā viedokļa.”

Senas nācijas jaunā gaismā

Ja tas ir ievērojams fakts, ka daudzas varenās pilsētas, kuras gadsimtiem ilgi plauka un zēla, tika pilnībā izpostītas, tad kā ir ar veselām tautām, kas arī ir pilnībā izzudušas? Tomēr tieši tas ir noticis. Daudzas tautas, kuras dzīvoja senajos laikos, šodien vairs nepastāv. Daudzas no tām ir izzudušas pilnībā, un par šo nāciju kādreizējo esamību nebija palikušas nekādas citas liecības kā vien Bībelē pieminētais, līdz tās parādījās arheoloģisko izrakumu rezultātā. Par citām tautām, kas minētas Bībelē, bija atrodamas skopas ziņas arī citos avotos.

Kā piemēru minēsim kānaāniešus. Viens no labāk pazīstamajiem

Bībeles aprakstiem ir stāsts par Izraēla bērnu aiziešanu no Ēģiptes,

Sarkanās jūras šķērsošanu, klejošanu tuksnesī, Kānaānas iekarošanu un apmešanos “apsolītajā zemē”. Tas ir saistījis gan Bībeles pētnieku, gan arheologu uzmanību. Mēs varam aplūkot tikai vienu aspektu, kas raksturīgs šiem nozīmīgajiem notikumiem, kuri ietekmēja tik daudzu Kānaānas zemē pirms izraēliešiem dzīvojušo tautu likteņus. Kas bija kānaānieši? Ko mēs par viņiem zinām? Vai mēs zinām ko vairāk par to, kas izklāstīts Bībelē?

Telelamarnas vēstules mums palīdz atbildēt uz šiem jautājumiem. Tajās, tāpat kā citos ēģiptiešu ziņojumos, runāts par Kānaānu un kānaāniešu tautu. Amarnas tāfelītēs ir atsauces arī uz tautu, kas dēvēta par habiru un kas iebruka Kānaānā laikā, kad tika uzrakstītas dažas no šīm vēstulēm. Kānaāna tai laikā skaitījās Ēģiptes vasaļvalsts, tāpēc daudzas vēstules saviem valdniekiem Ēģiptē rakstīja Kānaānas varas pārstāvji, pieprasot palīdzību cīņā ar habiru iebrucējiem. Lai gan pastāv zināma līdzība starp vārdiem, daudzi mūsdienu zinātnieki nedomā, ka šie habiru bija bibliskie ebreji, tomēr vismaz viens cienījams mūsdienu avots pauž pārliecību, ka tāda iespēja pastāv. Lai kā arī būtu, tomēr par kānaāniešu un habiru vēsturisko esamību šaubīties nevaram.

Daudz svarīgāka, iespējams, šobrīd ir kānaāniešu kultūra un morāle. Bībele bieži vien uzsver kānaāniešu amorālo dzīvesveidu un praktizēto pagānisma reliģiju (sk., piemēram, 2. Mozus 23:23–24 un 34:13–16; Hozejas 4:13, 14 un Ecēhiēla 16:15–22). Pravieši bieži vien asi kritizēja kānaāniešu ietekmi, jo reizēm izraēlieši pārņēma kānaāniešu un citu tautu pagānu tradīcijas. Bibliskie apraksti attēlo tik smagu pagrimumu un amoralitāti, ka gadiem ilgi zinātnieki atsacījās ticēt to patiesumam. Viņi apgalvoja, ka cilvēki nespētu nolaisties tik zemu kā Bībelē atainotie kānaānieši, lai gan citās jomās viņiem bija augsts kultūras līmenis.

Tikai tad, kad 1929. gadā Rasšamrā, senajā Kānaānas pilsētā Ugaritā, kas atrodas Vidusjūras ziemeļaustrumos, tagadējās Sīrijas teritorijā, vēl tika atrastas ķīļrakstā rakstītas plāksnītes, noskaidrojās, ka bibliskais apraksts ir pareizs. Šos atklājumus raksturoja kā “sensacionālus”. Dr. Horns un arī citi saka, ka Rasšarmas plāksnītes ir palīdzējušas saprast kānaāniešu reliģiskos rituālus, norādot, ka tās “sniedz mums skaidru izpratni par kānaāniešu tautas degradējušos morāli”. Tādu pierādījumu gaismā šis vērtējums nav apstrīdams.

Protams, kānaāniešu nežēlību un amoralitāti viegli varētu salīdzināt ar sliktāko, ko mūsdienās spēj radīt Holivuda vai kāda pagrīdes kinostudija. Cenzūra noteikti izgrieztu lielu daļu filmas, kurā mēģinātu parādīt reālos tā laika kānaāniešu reliģiskos rituālus. Savas grāmatas pārstrādātajā versijā Verners Kellers ir iekļāvis veselu nodaļu par kānaāniešu reliģiskajiem uzskatiem un rituāliem. Nodaļas nosaukums ir Kānaānas vilinošās reliģijas, un tajā sniegts detalizēts apraksts par kānaāniešu neticamo pagrimumu. Viņš atsaucas uz “Rasšarmas lielajiem atradumiem” un norāda, ka “pravieši nebūt nepārspīlēja”. Tātad jau atkal arheoloģiskie pierādījumi ir attaisnojuši bibliskās liecības.

Bija vēl arī tāda tauta kā heti . Arī viņi Bībelē ir bieži pieminēti, vismaz 46 reizes 15 Vecās Derības grāmatās. Mēs lasām par “hetieti Ūriju”, “hetieti Efronu” un “hetieti Bēriju”. Kānaānieši, amorieši un heti minēti viscaur Vecās Derības vēsturē, bieži vien kā izraēliešu pretinieki. Par hetiem mēs lasām Rakstu sākumā. Ēsavs apprecēja divas hetietes. Jebkurš, lasīdams Bībeli, izsecinātu, ka heti bija tikpat reāli kā ēģiptieši, babilonieši vai paši izraēlieši. Tomēr viņi izzuda, lai gan ēģiptieši un izraēlieši mūsu vidū ir vēl šodien. Vienīgi Bībelē bija atrodamas ziņas par hetiem — līdz brīdim, kad pie darba ķērās arheologi.

1911. gadā, strādājot izrakumos Turcijas teritorijā apmēram 160 km uz austrumiem no Ankaras, vācu arheologs Hugo Vinklers un viņa kolēģi atklāja seno hetu galvaspilsētu Hatušu (kuras tagadējais nosaukums ir Bogazkeja). Pie pilsētas vārtiem tika atrasti bareljefi, kas cirsti melnajā bazaltā — akmenī, kas ir tikpat ciets kā dzelzs. Šie hetu dzīves ainojumi mums ļauj spriest par to, kādi savulaik izskatījās viņu karotāji. Viņi bija neliela auguma cilvēki ar izteiktu deguna formu, slīpu pieres daļu un biezām lūpām. Šiem ļaudīm bija gari mati, kas nokarājās pāri pleciem. Ar platām jostām uz viņu gurniem bija sastiprināti īsi svārki. Viņu apaviem bija uzliekti purngali. Un visu to mēs uzzinām no arheoloģijas.

Vinklers atklāja vēl vienu senu bibliotēku, kas gulēja aprakta gandrīz 3000 gadus — hetu ķēniņu karaliskos arhīvus, kuros atsevišķi ieraksti bija babiloniešu ķīļrakstā, citi akadiešu valodā, bet daži rakstīti valodā, ko vēlāk identificēja kā hetu valodu. Šīs 10000 māla plāksnītes bija vēl viens nenovērtējams atklājums. Izrakumi Hatušā turpinājās līdz pat 1950. gadiem, un tur atrastās drupas parādīja, ka hetu galvaspilsēta reiz bijusi tikpat varena impērija kā citas tā laika līdzinieces.

Drīz vien dienasgaismu ieraudzīja arī citi atklājumi par hetiem. Tika atklāta Karkemiša — vēlākā perioda hetiešu galvaspilsēta, kura atradās vairāk uz dienvidaustrumiem, uz tagadējās Sīrijas un Turcijas robežas. Lai gan hetu vēsturē ir daudz neaizpildītu robu, tomēr ir atzīts, ka viņi bijuši viena no svarīgākajām tautām Mezopotāmijas vēsturē. Viņi kļuva slaveni ar savu attīstīto tirdzniecību un karamākslu, tāpēc šī tauta daļēji ir atbildīga par Mezopotāmijas kultūras izplatīšanu visā Vidusjūras austrumu reģionā līdz pat Grieķijai. Šobrīd tiek uzskatīts, ka Jeruzaleme pastāvēja jau ilgi pirms izraēlieši iekaroja Kānaānas zemi un ka hetieši bija iesaistīti tās dibināšanā. Kāda cita karte Kellera grāmatā Bībele kā vēsture rāda, ka ap 1400. g. p. m. ē. hetiešu impērija sniedzās no Melnās jūras līdz Ēģiptei un ietvēra visu Vidusjūras austrumu piekrasti.

Nav brīnums, ka pastāv uzskats par iespējamo hetu atdzimšanu, “viņu vēsturi, kultūru, reliģiju un valodu, kas ir viena no modernās arheoloģijas sāgām”. Deivids Māršals norāda, ka 1860. gada Britu enciklopēdijā bijušas atrodamas vien astoņas rindiņas par hetiem, tomēr jau 1947. gada izdevumā bija 10 lappuses ar tekstu, kas aprakstīja hetu vēsturi, kultūru un reliģiju. Māršals uzsver: “Heti nebija viena no Bībeles vēsturiskajām kļūdām.”

Mēs esam paguvuši apskatīt vienīgi kānaāniešu un hetu vēsturisko esamību pierādošos arheoloģiskos atklājumus. Bet arheologi ir atrakuši pierādījumus, ka ir bijuši arī amaleķieši, amorieši, amonieši, edomieši, hīvieši, horieši, jebusieši un moābieši — citas Bībelē pieminētās tautas, kuru vēsture attiecīgajā laika posmā ir mijusies ar izraēliešu vēsturi. Tātad arī šo Bībelē pieminēto tautu pastāvēšana ir apstiprināta. Mēs varam vēlreiz atsaukt atmiņā pazīstamā arheologa profesora V. F. Olbraita rakstīto 1950. gados: “Nav šaubu, ka arheoloģija ir apstiprinājusi būtisko Vecās Derības vēsturiskumu.” Nepiekristu vienīgi tie, kuri ar lielām aizdomām izturas pret izraēliešu vēstures hronoloģiju.

Daži reāli personāži

Arheoloģija ir sniegusi pierādījumus un apstiprinājumu daudzu senajā pasaulē slavenu un ietekmīgu, kā arī Bībelē minētu pilsētu un tautu vēsturiskajai esamībai. Bet kā ar atsevišķiem cilvēkiem? Vai bez Bībeles pastāv vēl kādi pierādījumi, ka viņi ir dzīvojuši? Vai arī viņi ir tikai un vienīgi fantāzijas auglis, ko radījuši talantīgi autori, kuri vēlējušies pamācīt citus?

Viena no izcilākajām personībām, kas dominē Bībeles lappusēs, ir Ābrahāms. Viņa vārds minēts 27 Bībeles grāmatās. Šo cilvēku vēl joprojām ārkārtīgi augstu vērtē kristieši, jūdi, musulmaņi un arī citu tradīciju pārstāvji. Bet vai tāds Ābrahāms jelkad ir dzīvojis? Bībele saka, ka viņš bija no Ūras, no Kaldejas. Vai Ūra vispār eksistēja? Un ja jā, tad kas tā bija par vietu?

Tā iemesla dēļ, ka par Ābrahāmu runāja vienīgi Bībele un neviens cits vēstures avots, kritiķi vienbalsīgi nolēma, ka Ābrahāms ir kārtējais mītiskais tēls, kas vai nu nekad nav eksistējis, vai arī, ja tiešām viņš būtu dzīvojis, tad tas noteikti bija kāds primitīvs cilvēks no primitīvas tautas. Un atkal jau Bībele tika novērtēta kā neuzticama, līdz atklājās divi faktori, kas situāciju izmainīja uz visiem laikiem. Pirmkārt, vārds “Ābrahāms” tika atrasts citās valodās esošos avotos, skaidri norādot uz to, ka “Ābrahāma vārds senos laikos bija pazīstams”. Runājot tieši par biblisko Ābrahāmu, katoļu enciklopēdija norāda, ka “arheoloģija ir pielikusi punktu idejai par to, ka patriarhālās leģendas ir tikai mīti”.

Otrkārt, uz skatuves parādījās pazīstamais angļu arheologs sers Leonards Vūlijs. No 1922. līdz 1934. gadam Vūlijs kopā ar arheologiem no Filadelfijas Universitātes strādāja Irākas dienvidos, izrakumu vietā, ko uzskatīja par seno Ūru. Tompsons grāmatā Bībele un arheoloģija un Kellers grāmatā Bībele kā vēsture detalizēti apraksta Vūlija izrakumus Ūrā. Kellers atceras, ka pēc ilga un nogurdinoša darba nedēļām karstajā saulē angļu un amerikāņu pacietīgā rakņāšanās “atmodināja Ūru no tās ilgstošā miega”. Tagad ir skaidrs, ka Ūra bija liela, labi attīstīta un sarežģīti veidota pilsēta, kas atradās Dienvidmezopotāmijā trešajā un otrajā gadu tūkstotī pirms mūsu ēras. “Cik gan pārtikuši un cik plašos namos dzīvoja tās iedzīvotāji!” izsaucas Kellers. “Nevienā citā Mezopotāmijas pilsētā nav atrastas tik skaistas un komfortablas mājas,” viņš piebilst. Ja salīdzina ar daudzajām divstāvu mājām Ūrā, šodienas mājokļi mūsdienu Bagdādē ir daudz mazāki un ne tik ērti.

Ūras skolās bērniem mācīja lasīšanu, rakstīšanu, aritmētiku un ģeogrāfiju. Tur bija izveidota komplicēta pārvaldes sistēma. Pilsēta kļuva par tirdzniecības centru, kurā darījumu veikšanai plaši izmantoja rakstītus dokumentus, kvītis un līgumus. Tirdzniecības ceļi savienoja Ūru ar citām darbīgām pilsētām kā ziemeļos, tā dienvidos. Tompsons vēsta, ka Ūrā atrasti “dažādi pierādījumi tam, ka tur bijusi augsti attīstīta civilizācija”. Vaismens norāda uz Ūrā izgatavotajām lietām no zelta un dārgakmeņiem, kas liecina par to, ka tur pastāvējis “amatniecības līmenis, kas vēlākos laikos reti ticis pārspēts”. Par Ābrahāmu kā personību Kellers saka: “Šis Abrahāms nebija vienkāršs nomads, bet gan cilvēks, kas nācis no varenas pilsētas, kura pastāvēja otrajā gadu tūkstotī pirms mūsu ēras.” Nevar apšaubīt Ābrahāma vai Ūras vēsturisko eksistenci.

Vēl varam iepazīties arī ar Belsacaru. Bībelē viņš minēts kā pēdējais Babilonijas ķēniņš. Belsacara valdīšanas laikā viņa pilī tika rīkotas lielas dzīres, kuru laikā noslēpumaina roka uz sienas rakstīja pravietojumu par Babilonijas impērijas galu. Lai gan babilonieši līksmoja, Persijas armija atradās pie pilsētas mūriem. Bija sācies aplenkums. Bet lepnais Belsacars savos trīsdesmit gados, kad puse dzīves vēl dzīvojama, nebūt nebija satraukts. Kurš gan spētu satriekt varenās Bābeles mūrus? Kurš gan spētu iekarot ķēniņvalsti, kas valdīja pār pasauli? Tad uz sienas parādījās uzraksts, un pāris stundu laikā vēstures gaita bija izmainījusies uz visiem laikiem.

Divas rindiņas no lorda Bairona dzejas Belsacara dzīres paskaidro visu: “Bez kroņa un sceptera Belsacars gulēja, purpura apmetnis sedza māla masu.” Tas ir aizraujošs stāsts, bet vai patiess?

Gadiem ilgi kritiķi norādīja, ka šis Daniēla 5. nodaļā un citā uz Bībeles ziņām pamatotajā literatūrā izlasāmais stāsts ir viena no visspilgtākajām Bībeles kļūdām. Par Babilonijas vēsturi ziņoja arī citi avoti, tomēr nevienā no tiem nebija pieminēts Belsacara vārds. Ja Belsacars būtu eksistējis, tad kaut kur starp visiem avotiem vajadzētu būtu vismaz kādai ziņai par viņu. Un atkal kritiķi nolēma, ka Bībelei nav taisnība. Un atkal arheoloģija nāca palīgā.

Belsacara vārds vairākas reizes minēts tā laika ķīļrakstos. Nav ne mazāko šaubu, ka viņš ir vēsturiska persona. Piezīmes, kas atrodamas ārpus Bībeles, rāda, ka viņš valdīja vienlaikus ar savu tēvu, trimdā izsūtīto Nabonidu, kurš “nodeva varu vecākajam dēlam Belsacaram”. Bībelei ir pilnīga taisnība, kad tā nosauc Belsacaru par Bābeles valdnieku, lai gan tas nav īpaši glaimojošs pienākums, ņemot vērā notikušo. Dr. Zigfrīds Horns izdara šādu noslēdzošo secinājumu: “Pārliecināšanās par Belsacara vēsturisko eksistenci veido vēl vienu brīnišķīgu nodaļu bibliskās arheoloģijas vēsturē.”

Gan Ābrahāms, gan Belsacars ir Vecās Derības personāži. Lielākā daļa citu sniegto pierādījumu arī attiecas uz Veco Derību. Kā ir ar Jauno Derību? Vai ir kāds arheoloģisks pierādījums, kas apstiprinātu Bībeles tālāko gaitu?

Tā kā šajā nodaļā runāts par cilvēkiem, mēs varam uz šo jautājumu atbildēt, atsaucoties uz kādu nozīmīgu personu, kuru pieminējis Jaunās Derības vēsturnieks Lūka. Teksts lasāms Lūkas 2:1– 3 — tieši pirms Kristus dzimšanas pēc Romas imperatora ķeizara Augusta iniciatīvas tika veikta tautas skaitīšana, kuru vadīja Sīrijas pārvaldnieks Kirenijs.

Ar pašu Kireniju problēmu nav. Viņa vēsturiskums netiek apšaubīts. Viņš ir labi pazīstams arī no citiem vēstures avotiem. Kellers viņu raksturo kā “karjeras cilvēku”, kam piemīt “izcilas spējas” — gan kā karavīram, gan kā administratoram. Acīmredzot, Kirenijs bija labi pazīstams ķeizaram Augustam. Ķeizari parasti meklēja vīrus, kuri spēja palīdzēt Romas impērijas provinču pārvaldīšanā.

Kirenijs bija tieši tāds vīrs, kurš varēja labi kalpot impērijai. Vienīgā problēma bija šāda: kļuva zināms, ka Kirenija valdīšanas laiks Sīrijā bija vēlākā laika posmā — ap 6. gadu mūsu ērā, kas būtu par vēlu, lai viņš varētu vadīt tautas skaitīšanu pirms 10 vai vairāk gadiem — Jēzus piedzimšanas laikā. Tātad — vai vēsturniekam Lūkam tiešām nebija taisnība šai jautājumā, kā to uzsvēra kritiķi?

Bet Antiohijā atrastie uzraksti liecināja, ka Kirenijs (pazīstams arī kā Sirenijs) jau agrāk bija ieņēmis svarīgo pārvaldnieka amatu Sīrijā, un šis laiks tieši sakrita ar Augusta izsludinātās tautas skaitīšanas laiku. Turklāt Lūkas 2:2 lietotajam sengrieķu valodas vārdam “valdīt” nav gluži tāda pati nozīme kā tulkojumos. Tā pamatnozīme ir “pārskatīt”, kas pilnībā atbilst Kirenija agrākajai lomai Sīrijā. Tompsons saka: “Patiesībā viņš līdzās ierastajam pārvaldnieka amatam pildīja neparastu funkciju.”

Runājot par Lūku kā vēsturnieku, mēs varam pievērst uzmanību viņa pierakstu precizitātei Apustuļu darbos. Tompsons savā grāmatā par šo tēmu ir uzrakstījis veselu nodaļu, kuras nosaukums ir Vēsturnieks Lūka. Tā pilnībā veltīta vienīgi Apustuļu darbiem. Tompsons mums atgādina: viens no visnežēlīgākajiem Bībeles kritiķiem apgalvo, ka lielu daļu Apustuļu darbu var uztvert vienīgi kā “tīšu novirzīšanos no vēsturiskās patiesības”. Tā bija spēcīga apsūdzība, uz kuru noteikti bija jāatbild, kas arī tika izdarīts.

Sers Viljams Ramzejs atsaucās šim izaicinājumam. Viņš devās uz Mazāziju, vietu, kur dzīvoja un strādāja Pāvils, lai pats atrastu vajadzīgos faktus. Vai Lūka bija labs vēsturnieks? Varbūt vienkārši nepraša? Pēc daudzu gadu rūpīgiem Apustuļu darbos minētajiem Lūkas pierakstu pētījumiem Ramzejs secināja: “Lūka ir izcils vēsturnieks. [..] Viņa vieta ir starp pašiem cienījamākajiem vēsturniekiem.” Nesenāks Dr. Krisa Forbsa komentārs apstiprina, ka Apustuļu darbi ir “vēsturiski uzticami”. Un atkal kritiķi tika apklusināti.

Būtu bijis interesanti iepazīties ar vēl citiem pierādījumiem, kas liecina par labu Jaunās Derības precizitātei, taču šī grāmata ir par īsu, lai to spētu paveikt. Mēs varam vien uzsvērt, ka nesen ievērojamam Jaunās Derības pētniekam Dr. Kregam Blumbergam tika uzdots jautājums: “Evaņģēlijos ir pieminēti atsevišķi cilvēki, vietas un notikumi. Vai šie fakti ir precīzi, ja tiek pētīti atsevišķi?” Blumberga atbilde bija: “Jā, tā tas ir.” Un tad viņš piebilda: “Pēdējo simts gadu laikā arheoloģija regulāri atklāj lietas, kas apstiprina specifiskus evaņģēlijos minētus datus.” Arheoloģija tiešām ir apstiprinājusi Jaunās Derības patiesumu.

Šajā nodaļā apskatītie arheoloģiskie pierādījumi ir vien neliela daļiņa no visa. Neskaitāmi atklājumi daudzās Bībeles zemēs pēdējo 150 gadu laikā ir ārkārtīgi lielā mērā palīdzējuši mums izprast Bībeli un apstiprinājuši abu tās daļu vēsturisko precizitāti. Bet tikmēr arheologi turpina izgaismot seno pagātni un pašu Bībeli. Arvien jauni atklājumi rod ceļu pie mums. Lai gan arheoloģija nespēj pie rādīt Bībeles nesto būtisko reliģisko vēsti, tā var nodemonstrēt, ka bibliskās pagātnes liecības ir vēsturiski precīzas. Tā to ne reizi vien ir darījusi. Un tas ir labs pamats, lai spētu noticēt tam, ko tā stāsta par vēl nozīmīgākām lietām.

Secinājumi: Tūkstošiem austrumu zemēs izdarīto arheoloģisko atklājumu ir izskaidrojuši Bībeles sniegtās liecības un daudzkārt apstiprinājuši Vecās un Jaunās Derības vēsturisko uzticamību.