Liecības draudzei 9

1. Tā Ķēniņa vārdā, kas nāk

Pēdējā krīze

Mēs dzīvojam gala laikā. Laika zīmju straujā piepildīšanās rāda, ka Kristus nākšana ir ļoti tuvu. Dienas, kurās mēs dzīvojam, ir svinīgas un nozīmīgas. Dieva Gars pakāpeniski, tomēr neapšaubāmi tiek atņemts no Zemes. Dieva žēlastības nicinātājus jau skar mocības un Dieva sods. Nelaimes uz sauszemes un jūrā, nenoteiktais sabiedriskais stāvoklis un trauksmainās kara ziņas ir ļaunas un draudošas vēstis. Tās visas liecina par daudz svarīgāku un varenāku notikumu tuvošanos.

Ļaunā spēki arvien vairāk apvienojas un saliedējas. Viņi gatavojas pēdējai lielai krīzei. Mūsu pasaulē drīz notiks lielas pārmaiņas, un pēdējās kustības norisināsies ātri.

Lietu stāvoklis pasaulē rāda, ka bēdu laiks ir ļoti tuvu. Dienas laikrakstos rakstīti norādījumi par briesmīgu cīņu vistuvākajā nākotnē. Pārdrošas laupīšanas ir pierasts notikums. Pierasta parādība ir arī streiki. Zādzības un slepkavības notiek visās malās. Dēmonu pārvaldīti cilvēki nonāvē vīrus, sievas un mazus bērnus. Cilvēki nodevušies netiklībai, un uzvaru svin visāda veida grēki.

Ienaidniekam ir izdevies sagrozīt tiesu un iedegt cilvēku sirdīs kāri pēc savtīgas peļņas.

“Tā ir nostumta pie malas tiesa, un taisnība pilnīgi izzudusi; uzticība grīļojas kaut kur tirgus laukumā, bet godīgums nekur neatrod ieejas.” (Jes. 59:14)

Lielajās pilsētās ļoti daudzi dzīvo nabadzībā un postā, gandrīz bez iztikas, pajumtes un apģērba; kamēr tajās pašās pilsētās ir ļaudis, kam pieder vairāk, kā sirds var vēlēties, kas dzīvo greznībā, izšķiež savu naudu par bagāti iekārtotiem namiem, rotas lietām, vai vēl ļaunāk, juteklīgu tieksmju apmierināšanai, alkoholam, tabakai un citām lietām, kas izposta prāta spējas, izsit cilvēku no līdzsvara un pazemo dvēseli. Kad ar visāda veida apspiešanu un izspiešanu citi cilvēki turpina sev krāt milzīgas bagātības, Dieva priekšā nonāk badu ciešošās cilvēces kliegšana.

Kādā nakts parādībā Ņujorkas pilsētā mani aicināja aplūkot celtnes, kas stāvu pēc stāva cēlās pret debesīm. Šīs celtnes bija izsludinātas par ugunsdrošām, un tās cēla viņu īpašnieku un konstruktoru pagodināšanai. Šīs ēkas pacēlās augstāk un augstāk, un to celšanai izlietoja visdārgākos materiālus. Tie, kam šīs celtnes piederēja, nejautāja sev: “Kā mēs vislabāk varētu pagodināt Dievu?” Viņi Kungu nepieminēja.

Es domāju: “Ak, kaut tie, kas tā izlieto savus līdzekļus, varētu savu rīcību saskatīt tā, kā Dievs to redz! Viņi uzceļ krāšņas celtnes, bet cik neprātīgi ir viņu plāni un izskaidrojumi Universa Valdnieka skatījumā. Viņi nemācās pagodināt Dievu ar visiem savas sirds un prāta spēkiem. Šo pirmo cilvēka pienākumu viņi neredz.”

Šīm dižajām celtnēm augot, to īpašnieki priecājas godkārīgā lepnumā, ka tiem ir nauda sava es apmierināšanai un skaudības radīšanai kaimiņos. Liela daļa naudas, ko viņi izlietoja tādā veidā, bija iegūta izspiešanas un nabagu nomocīšanas ceļā. Viņi nezin, ka Debesīs uzskaita katru veikalniecisku darījumu, tur atzīmē katru netaisnu rīcību, katru krāpšanu. Tuvojas laiks, kad cilvēku netaisnība un krāpšana sasniegs līmeni, par kuru tālāk Kungs neļaus tiem iet , un viņi mācīsies saprast, ka Jehovas iecietībai ir robeža.

Ainā, kuru man pēc tam rādīja, es redzēju ugunsgrēka trauksmi. Cilvēki uzlūkoja diženās un šķietami ugunsdrošās celtnes un sacīja: “Tās ir pilnīgi drošas.” Tomēr uguns tās aprija, it kā viņas būtu gatavotas no darvas. Ugunsdzēsēju mašīnas nespēja apturēt šo postošo darbu. Apkalpes nespēja ar šīm mašīnām rīkoties.

Man rādīja, ka pienākot Kunga dienai, ja lepno, godkārīgo cilvēcīgo būtņu sirdīs nenotiks nekāda pārmaiņa, tad tās būs spiestas redzēt, ka Roka, kas bija stipra glābt, būs stipra arī iznīcināt. Nekādi Zemes spēki nevar apturēt Dieva roku. Nav materiāls, ko varētu izmantot celtnēm, lai tās aizsargātu no izpostīšanas, kad atnāks Dieva noliktais laiks atmaksāt cilvēkiem par viņu savtīgo godkāri un necienīgo izturēšanos pret Dieva likumiem.

Nav daudz, pat starp sludinātājiem un valstsvīriem, kuri izprot iemeslus, kas izsaukuši sabiedrības tagadējo stāvokli. Tie, kas tur valdības grožus, nav spējīgi atrisināt morālā pagrimuma, nabadzības un pieaugušo noziegumu problēmas. Viņi velti pūlas nostādīt darba un veikala darīšanas uz drošāka pamata. Ja cilvēki veltītu vairāk uzmanības Dieva Vārda mācībām, tad viņi arī atrastu atrisinājumus savām grūtajām problēmām.

Raksti ziņo par pasaules stāvokli tieši pirms Kristus otrās nākšanas. Par cilvēkiem, kuri ar laupīšanu un izspiešanu sakrājuši lielas bagātības, ir rakstīts: “Jūs esat sev mantas krājuši pēdējās dienās. Raugi, alga, atrauta strādniekiem, kas ir nopļāvuši jūsu laukus, brēc, un pļāvēju saucieni ir sasnieguši Tā Kunga Cebaota ausis. Jūs esat virs zemes dzīvojuši kārumā un baudās, jūs esat savas sirdis barojuši kaujamai dienai; jūs esat pazudinājuši un nokāvuši taisno: viņš jums nepretojās.” (Jēk. 5:3-6) (BRI)

Bet, kas ņem vērā brīdinājumus, ko sniedz laika zīmju straujā piepildīšanās? Kādu iespaidu tas atstājis uz pasaules cilvēkiem? Kādas pārmaiņas redzamas viņu nostājā? Tiešām, nav redzams nekas vairāk, kā Noasa laikā. Aizņemti laicīgos darījumos un izpriecās, pirmsplūdu laika cilvēki “…un tie nenāca pie saprašanas, tiekāms plūdi nāca un aizrāva visus…” (Mat. 24:39) Viņiem tika doti Debesu sūtīti brīdinājumi, tomēr ļaudis atteicās tos uzklausīt. Mūsu dienu pasaule, pilnīgi vienaldzīga pret Dieva brīdinošo balsi, traucas pretī mūžīgai bojā ejai.

Pasauli satrauc kara gars. Daniēla vienpadsmitās nodaļas pravietojumi gandrīz pilnīgi ir piepildījušies. Drīz būs redzamas bēdīgās ainas, par kurām runāts pravietojumos.

“Redzi, Tas Kungs izposta zemi un padara to tukšu; Viņš pārvērš tās seju un izklīdina tās iedzīvotājus… jo tie pārkāpuši bauslību, pārgrozījuši likumus un lauzuši kopš mūžīgiem laikiem noslēgto derību. Tādēļ lāsts grauž un māc zemi, un tās iedzīvotājiem jācieš par saviem grēkiem… Apklusis jautrais bungu prieks, izbeigušās ļaužu gaviles, neskan vairs priecīgi cītara.” (Jes. 24:1-8) (BRI)

“Ak vai, cik drausmīga diena! Jau tuva ir pati Tā Kunga diena; kā visu sagandētāja ar Dieva nolemtiem varas darbiem tā nāk paša Visuvarenā sūtīta… Satrūdējuši guļ zemē sēklas graudi, tukšas ir klētis, un šķūņi brūk kopā, jo visa labība ir pagalam. Cik drūmi un baigi mauro lopi! Novājējuši ir vērši un govis, jo nav viņiem kur ganīties, avis izģinst un panīkst. Vīna koks ir nokaltis, vīģes koks neglābjami novītis; tāpat arī granātābeles, palmas un ābeles, visi koki laukā nokaltuši; viss prieks cilvēku bērniem ir zudis. (Joēla 1:15-18, 12) (BRI)

“Ak, manas krūtis, mana iekšējā pasaule! Man ir tik baigi, tik baigi! Ak, jūs, manas sirds audi! … es nevaru ciest klusu, jo tu, mana dvēsele, dzirdi bazūnes skaņas, un tas jau ir kara troksnis. Sitiens nāk pēc sitiena, jo izpostīta ir visa zeme.” (Jer. 4:19, 20) (BRI)

“Es uzlūkoju zemi, un redzi, tā ir izpostīta un tukša! Es uzlūkoju debesis, un tur nebija vairs gaismas! Es uzlūkoju kalnus, un redzi, tie trīc, visi pakalni šķobās! Es raugos visapkārt, un redzi, tur nav neviena cilvēka, un visi putni apakš debess ir aizlidojuši! Es raugos visapkārt, un redzi, auglīgais tīrums ir kļuvis par tuksnesi! Un visas tā pilsētas ir sagrautas pēc Tā Kunga prāta Viņa dusmu karstumā!” (Jer. 4: 23-26)(BRI)

“Ak vai! Šī ir liela diena, nav citas tai līdzīgas! Tas ir Jēkaba bēdu laiks, bet viņš izies sveikā no tā!” (Jer. 30:7) (BRI)

Ne visi šai pasaulē ir nostājušies ienaidnieka pusē pret Dievu. Ne visi ir palikuši neuzticīgi. Ir nedaudz uzticīgo, kuru attiecības pret Dievu ir pareizas, jo Jānis raksta: “Še ir tie, kas tur Dieva baušļus un Jēzus ticību.” (Atkl. 14:12) Drīz sāksies nikna cīņa starp tiem, kas dievam kalpo, un tiem, kas viņam nekalpo. Drīz viss, kas ir kustināms, tiks kustināts, lai paliktu tas, kas nav kustināms.

Sātans ir uzcītīgs Bībeles pētnieks. Viņš zina, ka tam palicis maz laika, un viņš vienmēr un visur uz šīs Zemes cenšas izjaukt Kunga darbu. Nav iespējams sniegt kaut kādu priekšstatu par to, ko piedzīvos dzīvi palikušie Dieva ļaudis virs zemes, kad dievišķās godības atklāsmēm pāri klāsies pagātnes vajāšanu atkārtošanās. Viņi staigās no Dieva troņa izplūstošā gaismā. Ar eņģeļu starpniecību būs pastāvīga satiksme starp Debesīm un Zemi. Sātans, ļauno eņģeļu apņemts pieprasot sevi atzīt par Dievu, darīs visāda veida brīnumus, lai pieviltu, ja iespējams, pat izredzētos. Dieva ļaudis savu drošību neatradīs notiekošos brīnumdarbos; jo sātans atdarinās visus darītos brīnumus. Dieva pārbaudītie ļaudis savu spēku atradīs zīmē, par kuru runā 2.Mozus 31: 12-18. Viņu nostāju nosaka dzīvie vārdi: “Stāv rakstīts.” Tas ir vienīgais pamats, uz kura viņi var droši pastāvēt. Tie, kas lauzuši savu derību ar Dievu, tai dienā būs bez Dieva un cerības.

Dieva pielūdzēji sevišķi iezīmēsies ar savu attieksmi pret ceturto bausli, jo tā ir Dieva Radītāja spēka zīme un tā nodod liecību, ka Viņš no cilvēkiem prasa cieņu un godbijību. Bezdievīgie izcelsies ar savām pūlēm iznīcināt Radītāja pieminekli un paaugstināt Romas iestādījumu. Cīņas pēdējā posmā visa kristīgā pasaule sadalīsies divās lielās šķirās, cilvēkos, kuri tur Dieva baušļus un Jēzus ticību, un tādos, kuri pielūdz zvēru un viņa tēlu, un pieņem viņa zīmi. Kaut arī baznīca un valsts apvienos savus spēkus, lai piespiestu visus, “mazus un lielus, bagātus un nabagus, svabadus un kalpus,” pieņemt zvēra zīmi, taču Dieva ļaudis to nepieņems. Atkl. 13:16 Patmas salas pravietis redz “tos, kuri uzvarējuši zvēru un viņa tēlu, un viņa zīmi, un viņa vārda skaitli, stāvam pie kristāljūras, turot Dieva kokles”, un dziedot Mozus, un Jēra dziesmu - Atkl. 15:2.

Dieva ļaudis sagaida briesmīgi pārbaudījumi. Kara gars satraucis tautas no viena Zemes gala līdz otram. Taču bēdu laikā, kas tuvojas, - bēdu laikā, kam līdzīga nav bijis, kamēr pastāv cilvēce, - Dieva izredzētie ļaudis stāvēs neizkustināmi. Sātans un viņa pulks (eņģeļi) nespēs tos iznīcināt, jo tos aizsargās daudz stiprāki eņģeļi.

Dieva Vārds Viņa cilvēkiem skan: “Izejiet no viņu vidus un atšķirieties, … un neaiztieciet neko, kas ir nešķīsts; tad Es jūs gribu pieņemt, un Es būšu jums par Tēvu, un jūs būsit mani dēli un meitas.” “Jūs esat izredzēta tauta, ķēniņu priesterība, svēta cilts, Dieva īpaši ļaudis, lai pasludinātu Tā likumus, kas jūs aicinājis no tumsības pie savas brīnišķās gaismas.” (2.Kor. 6:17, 18; 1.Pēt. 2:9) Dieva cilvēkiem jāiezīmējas kā tautai, kas kalpo tikai Viņam, no visas sirds, neņemot godu sev, un pieminot, ka ir saistījušies vissvinīgākajā derībā kalpot Kungam un vienīgi Viņam.

“Un Tas Kungs sacīja uz Mozu: Runā uz Izraēla bērniem un saki: turiet Manus sabatus, jo tā ir zīme mūsu starpā uz audžu audzēm, ka jūs zinātu, ka Es esmu Tas Kungs, kas jūs svētī. Turiet sabatu, jo tas jums ir svēts; kas to nesvētī, tam mirtin jāmirst, jo ikvienam, kas tanī kādu darbu dara, tam ir jātop izdeldētam no tautas vidus. Sešās dienās padari savu darbu, bet septītā diena ir sabata diena, svēta Tam Kungam; ikvienam, kas šinī dienā dara kādu darbu, tam mirtin jāmirst. Tāpēc Izraēla bērni lai svētī sabatu un tur sabatu par mūžīgu derību uz audžu audzēm. Starp mani un Izraēla bērniem tā lai ir zīme mūžīgi; jo sešās dienās Tas Kungs radījis debesis un zemi, bet septītajā dienā Viņš atdusējies un atspirdzinājies.” (2.Mozus 31:12-17) (BRI)

Vai šie vārdi nenorāda uz mums kā uz Dieva sevišķiem ļaudīm? Vai tie mums nesaka, ka, cik ilgi vēl būs laika, mums ar visu sirdi jānostājas par mums nozīmēto svēto atšķirību? Izraēla bērniem sabatu vajadzēja ievērot cauri visām paaudzēm “par mūžīgu”. Sabats savu nozīmi nav zaudējis. Tas joprojām ir zīme starp Dievu un Viņa ļaudīm, un tāds būs mūžīgi.

Aicināti par lieciniekiem

Septītās dienas adventisti ir likti pasaulē par sargiem un gaismas nesējiem sevišķā nozīmē. Viņiem uzticēts pēdējais brīdinājums bojā ejošajai pasaulei. Uz viņiem no Dieva Vārda spīd brīnišķa gaisma. Viņiem uzdots vissvarīgākais un vissvinīgākais darbs - pirmās, otrās un trešās eņģeļu vēsts pasludināšana. Cits tik ļoti svarīgs un nozīmīgs darbs nav. Viņi nekam citam nedrīkst atļaut saistīt savu uzmanību.

Vissvarīgākās patiesības, kādas jebkad ir uzticētas mirstīgajiem, ir dotas mums, lai mēs tās pasludinām pasaulei. Šo patiesību pasludināšanai jābūt mūsu darbam. Pasaule ir jābrīdina, un Dieva ļaudīm jāattaisno tiem veltītā uzticība. Tie nedrīkst iesaistīties prātojumos, ne arī veikalnieciskos pasākumos ar neticīgajiem, jo tas aizkavētu darbu, ko tiem devis Dievs.

Kristus par saviem cilvēkiem saka: “Jūs esat pasaules gaisma.” (Mat.5:14) Tā nav mazsvarīga lieta, ka mums tiks skaidri atklāti Dieva nodomi un viņa plāni. Brīnišķīga ir priekštiesība spēt saprast Dieva gribu - kā tā atklāta drošajā praviešu vārdā. Tas mums uzliek smagu atbildību. Dievs sagaida, lai mēs šo Viņa doto atzīšanu sniegtu tālāk citiem. Viņš grib, lai brīdinājuma vēsts pasludināšanā apvienotos dievišķīgie un cilvēcīgie spēki.

Cik tālu sniedzas viņa izdevības, katrs viens, kas saņēmis patiesības gaismu, ir pakļauts tai pašai atbildībai, kāda bija Izraēla pravietim, kuram tika teikti vārdi: “Cilvēka bērns, Es tevi esmu licis par sargu Izraēla namam, ka tev no Manas mutes jāklausās Vārds un tos jāmāca no Manas puses. Kad Es uz bezdievīgo saku: bezdievīgais, tu mirdams mirsi, - un tu nemāci bezdievīgo, lai atgriežas no sava ļaunā ceļa, tad bezdievīgais nomirs savā noziegumā, bet viņa asinis Es atprasīšu no tavas rokas. Bet, ja tu bezdievīgo pamāci, lai atgriežas no sava ceļa, tad viņš mirs savā noziegumā, bet tu savu dvēseli esi izglābis.” (Ecec. 33:7-9)

Vai mēs gaidām , lai gala laika pravietojumi piepildās, pirms kaut ko par tiem sakām? Kāda būs tad nozīme jūsu vārdiem? Vai gaidīsim, lai pār pārkāpēju krīt Dieva sodības, pirms viņam stāstam, kā no tām izvairīties? Kur ir mūsu ticība Dieva Vārdam? Vai mums jāredz pravietojumu piepildīšanās, pirms ticam tam, ko viņš ir sacījis? Gaisma pie mums nonākusi skaidros staros, rādīdama, ka Kunga lielā diena ir tuvu klāt, tieši “pie durvīm”. Lasīsim un sapratīsim, pirms nav par vēlu.

Mums jābūt svētītiem kanāliem, pa kuriem Debesu dzīvībai jāplūst uz citiem. Svētajam Garam jāatdzīvina un jāpiepilda visa draudze, šķīstot un savienojot sirdis. Tiem, kas aprakti ar Kristu kristībās, jāceļas atjaunotā dzīvībā, sniedzot iespaidīgu Kristus dzīves attēlu. Mums uzdots svēts darbs. Mums uzliktais pienākums izteikts vārdos: “Tāpēc ejiet un dariet par mācekļiem visus ļaudis, tos kristīdami Tēva, Dēla un Svētā Gara vārdā; tos mācīdami turēt visu, ko Es jums esmu pavēlējis; un redzi, Es esmu pie jums ik dienas līdz pasaules galam.” (Mat. 28:19,20) Jūs esiet aicināti glābšanas evaņģēlija pasludināšanas darbam. Debesu pilnībai jābūt jūsu spēkam.

Svēta dzīve

Ne tikai ar patiesības sludināšanu, ne tikai ar literatūras izplatīšanu mēs liecinām par Dievu. Atcerēsimies, ka Kristum līdzīga dzīve ir spēcīgākais pierādījums par labu kristietībai, bet mazvērtīgs kristieša raksturs pasaulē izdara vairāk ļauna nekā pasaules cilvēka raksturs. Pat visas uzrakstītās grāmatas nedos iespēju svēti dzīvot. Cilvēki neticēs sludinātāja svētrunai, bet gan draudzes dzīvei. Pārāk bieži no paaugstinājuma teiktās svētrunas iespaidu izposta to cilvēku dzīve, kas sevi apliecina par patiesības aizstāvjiem.

Dievs pasaules priekšā grib pagodināties savos cilvēkos. Viņš vēlas, lai tie, kas nes Kristus vārdu, ir Viņa pārstāvji savās domās, vārdos un darbos. Viņu domām jābūt tīrām un viņu vārdiem cēliem, un augšupceļošiem, vadot apkārtējos cilvēkus tuvāk Pestītājam. Kristus reliģijai jābūt ieaustai visā, ko viņi saka vai dara. Visiem viņu darbiem un biznesam jāizstaro Dieva klātbūtnes smarža.

Grēks ir ienīstams. Tas aptraipījis daudzu eņģeļu morālo skaistumu. Tas ienāca mūsu pasaulē un gandrīz iznīcināja Dieva tikumisko attēlu cilvēkā. Tomēr savā lielajā mīlestībā Dievs ir sagatavojis ceļu, pa kuru ejot cilvēks atkal var atgūt stāvokli, ko bija zaudējis padodoties kārdinātājam. Kristus nāca, lai stātos cilvēces priekšgalā un mūsu dēļ dzīvotu pilnīgam raksturam atbilstošu dzīvi. Tie, kas Viņu uzņem, piedzimst no jauna.

Kristus redzēja cilvēci grēka varenās pieaugšanas dēļ piederošu lielkungam, kurš valda pār varām gaisā. Viņš redzēja cilvēci ļoti mokāmies grēka verdzībā. Viņš arī saprata, ka bija jānāk varenākam spēkam, lai stātos pretī sātanam un to uzvarētu. “Tagad ir šīs pasaules tiesa,” Viņš sacīja, “…tagad šīs pasaules virsnieks taps izmests ārā.” (Jāņa 12:31) Viņš redzēja - ja cilvēcīgās būtnes Viņam ticētu, tad tām tiktu dots spēks stāvēt pretī kritušo eņģeļu pulkam, kura vārds ir leģions. Kristus savu dvēseli stiprināja ar domām, ka gatavojoties pienest šo brīnišķīgo upuri, šīs pasaules valdnieks tiks izmests ārā, tāpēc vīri un sievas caur Dieva žēlastību atkal varēs atgūt zaudēto.

Kristus spēkā un paklausot Viņa norādījumiem, vīri un sievas var dzīvot tādu dzīvi, kādu Kristus dzīvoja šai pasaulē. Cīņā pret sātanu viņi var saņemt tādu pašu palīdzību, kādu saņēma Kristus. Tie var būt vairāk kā uzvarētāji caur Viņu, kurš tos mīlēja un pats par tiem nodevās.

Tie, kas sevi sauc par kristiešiem, bet nedzīvo Kristum līdzīgu dzīvi, ir izsmiekls reliģijai. Katram, kura vārds ierakstīts draudzes grāmatā, pienākas pārstāvēt Kristu, parādot klusa un lēna gara rotājumu. Tiem jābūt Viņa lieciniekiem, norādot uz priekštiesībām, kādas sniedz kalpošana un strādāšana, vadoties pēc Kristus priekšzīmes. Šī laika patiesībai jāparādās visā savā spēkā to dzīvē, kas tic šai patiesībai, un tāda veidā tā jāsniedz pasaulei. Ticīgajiem savā dzīvē jāparāda patiesības svētījošais un izdaiļojošais spēks.

Kristus pārstāvji

Debesu Universa iedzīvotāji vēlas, lai Kristus sekotāji spīdētu līdzīgi gaismai pasaulē. Viņiem jāparāda žēlastības spēks, ko cilvēki saņem caur Kristus nāvi. Dievs vēlas, lai tie, kas sevi apliecina par kristiešiem, savā dzīvē atklātu kristietības attīstības visaugstākās iespējas. Viņus pazīst kā Kristus pārstāvjus, un viņiem jāparāda, ka kristietība ir īstenība. Viņiem jābūt ticības vīriem, drošsirdīgiem vīriem, garīgi veseliem vīriem, kas nešauboties uzticas Dievam un Viņa apsolījumiem.

Visiem, kuri grib ieiet Dieva pilsētā, savā Zemes dzīves laikā ikvienā rīcībā jāatklāj Kristus. Tieši tas ir viņu - kā Kristus vēstnešu un liecinieku uzdevums. Tiem jānes skaidra, noteikta liecība pret visiem sliktiem ieradumiem, norādot grēciniekiem uz Dieva Jēru, kas nes pasaules grēkus. Viņš visiem, kas Viņu pieņem, dod spēku kļūt par Dieva bērniem. Atdzimšana ir vienīgais ceļš pa kuru mēs varam ieiet Dieva pilsētā. Tas ir šaurs, un vārti, pa kuriem mēs ieejam, ir šauri, bet pa to iet mums jāaicina vīri, sievas un bērni, mācot viņiem, ka, lai tiktu glābti, tiem vajadzīga jauna sirds un jauns gars. Vecās, mantotās rakstura īpašības ir jāuzvar. Dabīgajām dvēseles alkām (tieksmēm) ir jāmainās. Jāatstāj visa krāpšana, visa nepatiesība, viss ļaunums. Jādzīvo jauna dzīve, kas vīrus un sievas dara līdzīgus Kristum.

Nelokāma uzticība patiesībai

Ne ar ko savā dzīvē nedrīkst aizbildināties cilvēki, kuriem uzticēta tik svēta un svinīga vēsts, kādu nest esam aicināti mēs. Pasaule modri vēro septītās dienas adventistus, tāpēc, ka tā kaut ko zina par viņu ticības apliecību un augsto mērķi (standartu), un, redzot cilvēkus, kas nedzīvo saskaņā ar savu apliecību, tā uz viņiem raugās ar izsmieklu.

Tie, kas mīl Jēzu, savā dzīvē visu saskaņo ar Viņa gribu. Viņi ir izvēlējušies stāvēt Kunga pusē, un šo cilvēku dzīvei jābūt spilgtā pretstatā pasaules cilvēku dzīvei. Kārdinātājs nāks pie tiem ar saviem glaimiem un piedāvājumiem, sacīdams: “Visu to es gribu tev dot , ja tu mani pielūgsi.” Taču viņi zina, ka sātanam nav nekā, ko būtu vērts pieņemt, un tie atsakās padoties viņa kārdināšanām. Dieva žēlastībā viņi spēj turēties pie saviem pamatlikumiem neaptraipītā skaidrībā. Viņu tiešā tuvumā stāv svētie eņģeļi, un viņu stiprā pieķeršanās patiesībai stāsta par Kristu. Viņi vienmēr ir gatavi pildīt Kristus pavēles, nododot skaidru un izšķirošu liecību par patiesību. Viņi rāda, ka pastāv garīgs spēks, kas vīrus un sievas var darīt spējīgus ne sprīdi nenovirzīties no patiesības un taisnības, neskatoties ne uz kādiem cilvēku piedāvājumiem. Tādus cilvēkus godās Debesis, lai kur viņi atrastos, tāpēc, ka tie savu dzīvi pakļāvuši Dieva gribai, nedomājot par iespējamiem upuriem, kas tiem varētu būt.

Vispasaules vēsts

Gaismu, ko Dievs sniedzis saviem cilvēkiem, nedrīkst ieslēgt draudzēs, kas jau pazīst patiesību. Tai jāļauj spīdēt visās Zemes tumšajās vietās. Kas staigā gaismā, kā Kristus ir gaismā, tie sadarbosies ar Pestītāju, atklājot citiem to, ko Pestītājs atklājis viņiem. Dievs grib, lai šim laikam doto patiesību darītu zināmu visām ciltīm, tautām, valodām un cilvēkiem. Šodien cilvēki pasaulē ir aizņemti ar dzīšanos pēc īslaicīgiem ieguvumiem un laicīgiem priekiem. Tūkstoš tūkstoši nemaz nedomā par dvēseļu glābšanu. Ir pienācis laiks, kad vēstij par Kristus drīzo atnākšanu jāatskan visā pasaulē.

Nemaldīgi pierādījumi liecina par gala tuvumu. Brīdinājums jāsniedz noteikti un skaidri. Ir jāsagatavo ceļš Miera Lielkunga nākšanai debesu padebešos. Vēl daudz darāms pilsētās, kurās nekad nav dzirdēta šī laika patiesība. Mums nav jādibina iestādes, kas lielumā un krāšņumā sacenstos ar pasaules iestādēm, bet Kunga Vārdā, ar nenogurstošu neatlaidību un neatslābstošu dedzību, kādu Kristus parādīja savā darbā, mums jāvirza uz priekšu Kunga lieta.

Kā tautai mums ļoti vajag pazemot savas sirdis Dieva priekšā, lūdzot piedot mūsu nolaidību evaņģēlija sludināšanas uzdevuma pildīšanā. Mēs dažās vietās esam izveidojuši lielus centrus, novārtā atstājot daudzas ievērojamas pilsētas. Uzņemsimies tagad mums norādīto darbu un pasludināsim vēsti, kurai cilvēkos jāatmodina izpratne par viņiem draudošajām briesmām. Ja katrs septītās dienas adventists būtu padarījis savu darba daļu, ticīgo skaits tagad būtu daudz lielāks. Visās Amerikas pilsētās atrastos cilvēki, kas ņemtu vērā vēsti par paklausību Dieva likumiem.

Dažās vietās vēsts par sabata ievērošanu ir atklāta skaidri un spēcīgi, bet citas vietas atstātas bez brīdinājuma. Vai cilvēki, kas pazīst patiesību, nepamodīsies savai atbildības izjūtai? Mani brāļi, jūs nedrīkstiet atļauties neizpildīt jums doto Pestītāja uzdevumu.

Itin viss Universā aicina tos, kas pazīst patiesību, pilnīgi nodoties patiesības pasludināšanai, kāda tā viņiem atklāta trešā eņģeļa vēstī. Tas, ko mēs redzam un dzirdam, sauc mūs pildīt savu pienākumu. Sātana spēku darbošanās liek katram kristietim nostāties savā pienākuma vietā.

Kādi strādnieki šodien ir vajadzīgi

Mums uzticētais darbs ir liels un svarīgs, un tajā vajadzīgi gudri, nesavtīgi cilvēki, kas saprot, ko nozīmē pilnīgi nodoties nesavtīgām pūlēm glābt dvēseles. Taču šai kalpošanai nemaz nav vajadzīgi remdeni cilvēki, jo tādus Kristus nevar izlietot. Ir vajadzīgi vīri un sievas, kuru sirdis jūt līdz cilvēku ciešanām, un kuru dzīve liecina , ka tie saņem un dod tālāk gaismu, dzīvību un žēlastību.

Dieva ļaudīm, aizliedzot sevi un uzupurējoties, jānonāk ciešā savienībā ar Kristu, viņu vienīgajam mērķim jābūt žēlastības vēsts sniegšanai visā pasaulē. Daži strādās vienā veidā un citi citā, kā Kungs tos aicinās un vadīs. Taču tiem visiem jāstrādā kopā, cenšoties izveidot visu aptverošu un pilnīgu darbu. Tiem jāstrādā Kunga labā gan ar spalvu gan ar balsi. Patiesības iespiestais Vārds jāpārtulko dažādās valodās un jānes līdz Zemes galiem.

Mana sirds bieži jūtas nospiesta, tāpēc, ka tik daudzi, kas varētu strādāt, nedara neko. Viņi ir sātana kārdināšanu mērķis. No katra draudzes locekļa, kas pazīst patiesību, tiek sagaidīts, ka viņš strādās, kamēr vēl ir diena; jo nāk nakts, kad neviens nevar strādāt. Drīz mēs sapratīsim, ko nozīmē šī nakts. Zeme apbēdina Dieva Garu, un tas to atstāj. Tautas viena ar otru sanaidojušās. Notiek pasaulplaša gatavošanās karam. Nakts ir tuvu klāt. Draudzei ir jāatmostas un jāiziet darīt tai norādītais darbs. Katrs ticīgais, izglītots vai neizglītots, var nest vēsti.

Mūsu priekšā ir mūžība, priekškars gatavs pacelties. Par ko mēs domājam, pieķeroties savtīgajai ērtību mīlestībai, kamēr mums visapkārt iet bojā dvēseles? Vai mūsu sirdis kļuvušas pilnīgi nejūtīgas? Vai mēs nespējam ieraudzīt un saprast, ka mums ir darāms darbs citu labā? Mani brāļi un māsas, vai jūs esiet starp tiem, kam ir acis, bet, kas neredz, un kam ir ausis, bet, kas nedzird? Vai Dievs velti jums devis savas gribas atziņu? Vai veltīgi Viņš jums sūtījis brīdinājumu pēc brīdinājuma par tuvojošos galu? Vai jūs ticiet Viņa Vārda ziņojumiem par notikumiem, kas nāk pār pasauli? Vai jūs ticiet, ka Dieva sodība jau draud skart Zemes iedzīvotājus? Kā tad jūs variet bezrūpīgi un vienaldzīgi nodoties mierīgai un ērtai dzīvei?

Ar katru aizejošo dienu mēs tuvojamies galam. Vai līdz ar to mēs nākam arī tuvāk Dievam? Vai mēs esam nomodā lūgšanās? Tiem, ar kuriem mēs dienu dienā satiekamies, vajadzīga mūsu palīdzība un vadība. Viņi var atrasties tādā gara stāvoklī, ka laikā teiktais Svētā Gara Vārds būs kā nagla īstā vietā. Rīt dažas no šīm dvēselēm var atrasties jau tur, kur mēs nekad tās vairs nevarēsim aizsniegt. Kāds ir mūsu iespaids uz šiem līdzceļotājiem? Ko mēs cenšamies darīt, lai tos mantotu Kristum?

Laika ir maz, un mūsu spēki ir jāorganizē, lai darītu plašāku darbu. Ir vajadzīgi strādnieki, kas aptver darba lielumu un tajā nesaistās saņemtās algas dēļ, bet gan izprotot gala tuvumu. Laiks prasa lielākas iemaņas un dziļāku svētošanos. Ak, man par to pastāvīgi jādomā, tā, ka esmu spiesta kliegt uz Dievu: “Pamodini un izsūti vēstnešus, kas pilnīgi apzinātos savu atbildību, vēstnešus, kuru sirdīs sista krustā elku dievu kalpošana savam es, kas atrodas visu grēku pamatā.”

Iespaidīgais skats

Nakts parādībās redzēju ļoti iespaidīgu skatu. Milzīga ugunīga bumba krita dažu lielu, skaistu un atsevišķi stāvošu namu vidū, un acumirklī tos iznīcināja. Es dzirdēju kādu sakām: “Mēs zinājām, ka Dieva sodībai jānāk pār zemi, bet mēs nezinājām, ka tā nāks tik drīz.” Citi, izmisuma un nāves baiļu pārņemti, sacīja: “Jūs zinājāt! Kāpēc tad jūs mums nesacījāt? Mēs to nezinājām.” Visās malās es dzirdēju atskanam līdzīgus pārmetumu vārdus.

Es atmodos lielu bēdu nomākta. Kad atkal aizmigu, man likās, ka atrodos lielā sanāksmē. Viens, kam bija autoritāte un vara, uzrunāja sapulcējušos, kuru priekšā bija atvērta pasaules karte. Viņš sacīja, ka karte rāda Dieva vīna kalnu, kas jāapstrādā un jākopj. Ja uz kādu spīd gaisma no Debesīm, tam tā jāatstaro tālāk uz citiem. Gaisma jāiededz daudzās vietās, un no šiem gaismas avotiem gaisma jāiededz arvien tālāk.

Tiks atkārtoti vārdi: “Jūs esat zemes sāls; bet, ja sāls nederīga, ar ko tad sālīs? Tā neder vairs nekam, kā vien ārā izmetama un ļaudīm saminama. Jūs esat pasaules gaišums; pilsēta, kas stāv kalnā, nevar būt apslēpta. Sveci iededzinājis, neviens to neliek zem pūra, bet lukturī; tad tā spīd visiem, kas ir namā. Tāpat lai jūsu gaisma spīd ļaužu priekšā, ka tie ierauga jūsu labos darbus un godā jūsu Tēvu, kas ir debesīs.” (Mat. 5:13-16)

Es redzēju gaismas plūsmas atspīdam no pilsētām un ciemiem, no Zemes augstām un zemām vietām. Dieva Vārds bija ņemts vērā, un rezultātā katrā pilsētā un ciemā Viņam tika celti pieminekļi. Viņa patiesība tika pasludināta visā pasaulē.

Tad šo karti aiznesa, un tās vietā nolika citu. Tajā gaisma spīdēja tikai nedaudzās vietās. Pārējā pasaule atradās tumsā, un tikai šur un tur bija redzami atsevišķi gaismas stari. Mūsu Pamācītājs sacīja: “Šī tumsa ir sekas cilvēku rīcībai, vadoties pēc sava prāta. Viņi ir nodevušies iedzimtajām un piekoptajām ļaunajām tieksmēm. Neuzticību, kļūdu meklēšanu un apvainošanu viņi ir darījuši par savas dzīves galveno uzdevumu. Viņu sirdis nav taisnas Dieva priekšā. Viņi savas sveces apslēpuši zem pūra.”

Ja katrs Kristus karavīrs būtu darījis savu uzdevumu, ja katrs sargs uz Ciānas mūriem bazūnei būtu devis skaidru skaņu, pasaule brīdinājuma vēsti jau būtu dzirdējusi. Bet darbs ir aizkavējies par daudziem gadiem. Cilvēkiem guļot, sātans netiešā veidā mums ir uzbrucis.

Misijas darbs dzimtenē

Dievs sagaida personīgu kalpošanu no katra, kam Viņš uzticējis šim laikam dotās patiesības atziņu. Ne visi var doties par misionāriem uz ārzemēm, bet visi var būt misionāri mājās - savās ģimenēs un pie kaimiņiem. Ir daudz veidu, kā draudzes locekļiem iespējams sniegt vēsti savai apkārtnei. Viens no vissekmīgākajiem veidiem ir derīga, izpalīdzīga, nesavtīga kristieša dzīve. Kam dzīves cīņa ir ļoti grūta, tas var atspirdzināt un stiprināt ar nelielu uzmanību, kas neko nemaksā. Laipni, sirsnīgi vārdi un maza uzmanība var likt atkāpties kārdināšanu un šaubu mākoņiem, kas nomāc dvēseli. Kristum līdzīgas līdzjūtības patiesa, sirsnīga, vienkārša izteiksme ir spēks, kas atver siržu durvis, kurām vajadzīgs smalkjūtīgs un saudzīgs Kristus Gara pieskāriens.

Kristus pieņem, pie tam ar lielu prieku, katru cilvēcīgu darba rīku, kas pakļaujas viņiem. Viņš cilvēcīgo savieno ar dievišķo, lai pasaulei darītu zināmu iemiesotās mīlestības noslēpumu. Runājot par to, lūdziet par to, dziediet par to un piepildiet pasauli ar Viņa patiesības vēsti un neatlaidīgi virzieties tālāk arī citos apgabalos.

Debesu augstāk attīstītās būtnes grib strādāt kopā ar cilvēcīgajiem darba rīkiem, lai atklātu pasaulei, kāds var kļūt cilvēks, un ko tas ar savu iespaidu var darīt bojā ejošo dvēseļu glābšanai. Tas, kas pats ir patiesi atgriezies, būs tā piepildīts ar Dieva mīlestību, ka ilgosies arī citiem līdzdalīt savu prieku. Kungs vēlas, lai Viņa draudze pasaulei atklāj svētuma skaistumu. Tai jāparāda kristīgās reliģijas spēks. Kristieša raksturam jāatstaro debesis. Tumsībā esošajiem jādzird patiesības un slavas dziesmas. Evaņģēlija labajām vēstīm, par tā apsolījumiem un apgalvojumiem mums jāpateicas, cenšoties darīt citiem labu. Šis darbs nogurušajām, samulsušajām un cietušajām dvēselēm nesīs debesu taisnības starus. Tas ir kā avots, kas atvērts nogurušajiem un izslāpušajiem ceļiniekiem. Pie katra žēlastības un mīlestības darba ir klāt Dieva eņģeļi.

Mūsu piemērs

Kristus darbam jābūt mūsu piemēram. Viņš pastāvīgi gāja apkārt darīdams labu. Dievnamā un sinagogās, pilsētas ielās, tirgus laukumā un darbnīcā, ezera malā un starp pakalniem Viņš sludināja evaņģēliju un dziedināja slimos. Viņa dzīve bija viena vienīga nesavtīga kalpošana, un tai jābūt mūsu mācību grāmatai. Viņa maigā, līdzjūtīgā mīlestība norāj mūsu savtīgumu un nejūtīgumu.

Kur vien Kristus gāja, visur Viņš savā ceļā kaisīja svētības. Cik daudzi no tiem, kas saka, ka tic Viņam, ir mācījušies Viņa laipnību, maigo mīlestību un līdzjūtību? Dzirdiet Viņa balsi runājam uz vājajiem, nogurušajiem un bezpalīdzīgajiem cilvēkiem: “Nāciet pie Manis visi, kas esat bēdīgi un grūtsirdīgi, Es jūs gribu atvieglināt.” (Mat. 11:28) Nekas nenogurdināja Viņa pacietību un neizdzēsa Viņa mīlestību.

Kristus mūs aicina pacietīgi un neatlaidīgi strādāt to tūkstošu labā, kas iet bojā savos grēkos, izkaisīti visās zemēs, līdzīgi avāriju cietušiem kuģiem vientuļā krastā. Tiem, kam dalība pie Kristus godības, jābūt dalībai Viņa kalpošanas darbā, palīdzot vājajiem, nelaimīgajiem un izmisušajiem.

Lai cilvēki, kas uzņemas šo darbu, pastāvīgi mācās un pētī Kristus dzīvi. Lai tie neatslābstošā dedzībā izlieto katru spēju kalpošanā Kristum. Sirsnīgām, nesavtīgām pūlēm sekos dārgi augļi. No lielā Skolotāja darbinieki saņems visaugstāko izglītību. Taču tie, kas saņemto gaismu nedod tālāk, kādā dienā sapratīs, ka ir cietuši briesmīgu zaudējumu.

Cilvēcīgajām būtnēm nav tiesību domāt, ka pūlēm dvēseļu glābšanas darbā kaut kur ir robežas. Vai Kristus kādreiz paguris, darot savu darbu? Vai Viņš kādreiz atkāpās no upuriem vai grūtībām? Draudzes locekļiem jāpūlas tikpat nepārtraukti un neatlaidīgi, kā Viņš to darījis. Viņiem jābūt vienmēr gataviem iziet darbā paklausot Meistara pavēlēm. Kur vien mēs redzam darbu, kas jādara, mums tas arī jāuzņemas un jāpadara, pastāvīgi lūkojoties uz Jēzu. Ja mūsu draudzes locekļi šo pamācību būtu ievērojuši, tad Jēzum būtu mantotas simtiem dvēseļu. Ja katrs draudzes loceklis būtu darbīgs misionārs, tad evaņģēliju ātri pasludinātu visās zemēs, visiem ļaudīm, visām tautām un valodām.

Patiesu pūļu rezultāts

Lai šim laikam dotās patiesības pasludināšanas darbā tiek iesaistītas svētītas spējas. Ja ienaidnieka spēki tagad gūs uzvaru, tad tas notiks draudzes nolaidības dēļ, tai no Dieva uzticētajā darbā. Jau gadsimtiem ilgi mēs tiekam aicināti strādāt, tomēr daudzi turpina gulēt. Ja septītās dienas adventisti tagad atmodīsies un darīs tiem uzdoto darbu, tad patiesība skaidrās, noteiktās līnijās un Gara spēkā tiks pasludināta mūsu novārtā atstātajās pilsētās.

Ja strādātu no sirds, tad arī kļūs redzams Kristus žēlastības spēks. Sargiem uz Ciānas mūriem jābūt pilnīgā nomodā, un tiem jāatmodina citi. Dieva ļaudīm Viņa darbā jābūt tik nopietniem un uzticīgiem, ka to dzīve būtu pilnīgi brīva no katra savtīguma veida. Tad Viņa strādniekos valdīs vienprātība un atklāsies Kunga elkonis, spēks, kas bija redzams Kristus dzīvē. Atjaunosies uzticība, un mūsu vidū visas draudzes saistīs vienotība.

Dažādas kalpošanas nozares

Kungs savus ļaudis uzaicina sākt darbu dažādās nozarēs. Evaņģēlija vēsts jādzird ļaudīm kā pie lielajiem, tā pie mazajiem satiksmes ceļiem. Draudzes locekļiem evaņģelizācijas darbs jāstrādā savu kaimiņu mājās, kas vēl nav saņēmuši pilnīgus pierādījumus par šī laika patiesību.

Dievs aicina kristiešu ģimenes iet tuvākajā sabiedrībā, kas atrodas tumsā un maldos, gudri un neatlaidīgi strādāt priekš sava Meistara. Atsaukšanās uz šo aicinājumu prasa pašuzupurēšanos. Kamēr daudzi gaida, līdz tiks novērtēts katrs šķērslis, dvēseles pasaulē mirst bez cerības un bez Dieva. Pasaulīgu priekšrocību un apšaubāmu zinātnes atziņu dēļ ļoti daudzi ir gatavi iet apdraudētos apgabalos un paciest grūtības un trūkumu. Kur ir ļaudis, kas labprātīgi tā strādātu, lai stāstītu citiem par Pestītāju? Kur ir vīri un sievas, kas ir gatavi iet apgabalos, kas nepazīst evaņģēliju, lai tumsā esošajiem norādītu uz Pestītāju?

Mūsu literatūras izplatīšana

Daudziem no Dieva tautas jāiziet ar mūsu rakstiem vietās, kur vēl nekad nav pasludināts trešā eņģeļa vēsts. Mūsu grāmatas jāizdod dažādās valodās. Ar šīm grāmatām jāiziet kā kolportieriem - evaņģēlistiem, kas ir pazemīgi, uzticīgi cilvēkiem, nesot patiesību tiem, kas citādā veidā gaismu nekad nesaņemtu. Tiem, kas uzsāk strādāt šai nozarē, jābūt sagatavotiem arī ārstnieciskajam misijas darbam. Ir jāpalīdz slimajiem un cietējiem. Daudzi, kuru dēļ darīs šo žēlastības darbu, uzklausīs un pieņems dzīvības vārdus.

Grāmatu evaņģēlista darbs, kura sirdi pilda Svētais Gars ir bagāts ar brīnišķīgām iespējām darīt labu. Patiesības pasludināšana mīlestībā un vienkāršībā, ejot no mājas uz māju, ir saskaņā ar norādījumiem, kādus Kristus deva saviem mācekļiem, tos izsūtot pirmajā misijas ceļojumā. Daudzus var aizsniegt ar slavas dziesmām, ar pazemīgām, dziļi iejūtīgām lūgšanām. Klāt būs dievišķīgais Vadonis, kurš pārliecina sirdis. “Es esmu pie jums ikdienas, “ skan Viņa apsolījums. Pārliecināti par tāda Palīga pastāvīgo klātbūtni, mēs droši varam strādāt ticībā un cerībā.

Grāmatas, kas stāsta par Pestītāja drīzās nākšanas apsolījumu, tiem jānes no pilsētas uz pilsētu, no zemes uz zemi. Šie izdevumi jāpārtulko ikvienā valodā, jo evaņģēlijs ir jāpasludina visai pasaulei. Katram strādniekam Kristus apsola dievišķīgu palīdzību, kas viņa pūles darīs sekmīgas.

Tiem, kas jau ilgi pazīst patiesību, visā nopietnībā jāmeklē Kungs, lai viņu sirdis tiktu pildītas ar apņemšanos strādāt savu kaimiņu labā. Mani brāļi un māsas, apmeklējiet tos, kas dzīvo jūsu tuvumā, un centieties ar līdzjūtību un laipnību aizsniegt viņu sirdis. Strādājiet tādā veidā, kas novērš aizspriedumus, bet nevis tos rada. Un atceries, ka tiem, kas zina šim laikam doto patiesību un tomēr savas pūles aprobežo ar pašu draudzēm, atsakoties strādāt priekš saviem neatgrieztajiem kaimiņiem, būs jāatbild par neizpildītajiem pienākumiem.

Aizdodiet saviem kaimiņiem kādu no mūsu mazajām grāmatiņām. Ja viņu interese ir pamodusies, dodiet kādu lielāku grāmatu. Rādiet tiem “Daba un dzīve līdzībās”. Pastāstiet šīs grāmatas saturu un jautājiet, vai viņi to nevēlas. Ja viņiem tā jau ir, jautājiet, vai viņi nevēlas lasīt citas līdzīga rakstura grāmatas. Ja iespējams, meklējiet izdevības mācīt tiem patiesību. Patiesības sēkla jums jāsēj pie visiem ūdeņiem, kaut arī nav zināms, kas izdosies šajās vietās.

Darbs - ejot no mājas uz māju

Daudzos štatos ir čaklu, turīgu fermeru apmetnes, kurās nekad nav dzirdēta šī laika patiesība. Tādās vietās vajadzētu strādāt. Šo kalpošanas darba nozari lai uzņemas mūsu draudzes ierindas locekļi. Aizdodot vai pārdodot grāmatas, izplatot laikrakstus un kopīgi lasot Bībeli, vienkāršie draudzes locekļi varētu daudz darīt pie saviem kaimiņiem. Pildīti ar mīlestību uz dvēselēm, tie varētu pasludināt vēsti ar tādu spēku, ka daudzi atgrieztos.

Ģimenē bija apmetušies divi Bībeles strādnieki. Ar atvērtu Bībeli savā priekšā viņi pasludināja Kungu Jēzu Kristu, kā grēku piedodošu Pestītāju. Viņi Dievam pienesa nopietnu lūgšanu, un sirdis skāra Dieva Gara pārveidojošais iespaids. Viņu lūgšanas bija dzīvas un spēcīgas. Kad izskaidroja Dieva Vārdu, es redzēju, ka raksturs apgaismoja maigi, mirdzoši stari, un es klusu sacīju: “Izej uz lielceļiem un pie sētmalēm un spied tos nākt iekšā, lai mans nams top pilns.” (Lūk. 14:23)

Dārgo gaismu pārnesa no kaimiņa uz kaimiņu. Sagrautie ģimenes altāri tiks atkal uzcelti, un daudzi atgriezās.

Mani brāļi un māsas, nododieties kalpošanai Kungam. Neatstājiet neizmantotu nevienu izdevību. Apmeklējiet slimos un cietējus un parādiet viņiem laipnu līdzjūtību. Jūs iespējams, dariet kaut ko, lai tos iepriecinātu un tiem būtu vieglāk dzīvot. Tādā veidā jūs variet aizsniegt viņu sirdis un kaut ko pateikt par Kristu.

Vienīgi mūžība atklās, cik šāda veida pūlēm var būt tālu sniedzošas sekas. Arī citi veidi, kā būt derīgam, atklāsies to priekšā, kas ir labprātīgi pildīt vistuvāk esošo pienākumu. Tagad nav vajadzības mācīt, daiļrunīgi sludinātāji, bet pazemīgi Kristum līdzīgi vīri un sievas, kas no Jēzus mācījušies lēnprātību un vienkāršību, un, kas, paļaudamies uz Viņa spēku, izies uz lielceļiem un sētmalās ar aicinājumu: “Nāciet, jo visas lietas ir sagatavotas.” (Lūk. 14:17)

Tie, kas ir gudri zemkopībā, augsnes apstrādāšanā, tie, kas prot uzcelt vienkāršas ēkas, var palīdzēt citiem. Viņi var darīt labu darbu un tai pašā laikā savos raksturos atklāt augstu priekšzīmi, kādu iegūt ir arī šo ļaužu priekštiesība. Lai zemkopji, finansisti, celtnieki un tie, kas prasmīgi dažādos citos amatos, iziet novārtā atstātajos laukos, kopj zemi, nodibina rūpniecības uzņēmumus, uzceļ paši sev vienkāršus mājokļus un sniedz saviem kaimiņiem atziņu par šī laika patiesību.

Darbs sievietēm

Sievietēm tāpat kā vīriešiem ir plašs lauks kalpošanai. Visiem ir vajadzīga palīdzība, ko sniedz prasmīga pavāre, šuvēja, kopēja un aukle. Apmāciet nabadzīgo ģimeņu sievietes, gatavot ēdienus, pašām šūt un izlabot apģērbu, kopt slimos un pareizi rūpēties par ģimeni. Pat bērnus vajadzētu mācīt veikt mazus mīlestības un žēlastības darbus to labā, kas ir mazāk laimīgi.

Mājas kā misijas darba lauks

Lai vecāki neaizmirst lielo misijas lauku, kas atrodas viņu priekšā mājās. Katra māte ar tai uzticētiem bērniem ir saņēmusi svētu uzdevumu no Dieva. “Ņem šo dēlu, šo meitu,” saka Dievs, “un audzini to Man. Veido viņu raksturus līdzīgus skaistām celtnēm, lai tie varētu mūžīgi mirdzēt Kunga pagalmos.” Gaisma un godība, kas nāk no Dieva troņa, neatstās uzticīgu māti, kad tā cenšas mācīt bērnus pretoties ļaunā iespaidiem.

Darbs katram

Katram roku pārim ir darāms nopietns darbs. Lai katra kustība ir domāta cilvēces pacelšanai. Ir tik daudz cilvēku, kam vajadzīga palīdzība. Sirds, kas nedzīvo, lai patiktu sev, bet, lai būtu par svētību tiem, kas saņēmuši tikai nedaudz svētību, jutīsies apmierināta un atspirdzināta. Lai pamostas katrs kūtrais un ieskatās dzīves īstenībā. Ņemiet Dieva Vārdu un pētiet tā lappuses. Ja jūs esiet vārda darītāji, tad dzīve tiešām jums būs darba pilna īstenība, un jūs redzēsiet bagātu atalgojumu.

Kungam Viņa lielajā plānā vieta ir katram. Nevajadzīgi podi nevienam netiek dāvināti. Ja arī kādam liekas, ka tam maz spēju, tomēr Kungam priekš viņa ir vieta, un viens pods, uzticīgi izlietots padarīs tieši to darbu, kam Dievs to paredzējis. Nepieciešamas ir pat pazemīga būdiņas iemītnieka spējas darbam, ejot no mājas uz māju, un te tas var paveikt daudz vairāk nekā visspožākais talants.

Mūsu priekšā ir tūkstotis iespēju būt derīgiem. Mēs žēlojamies, ka patlaban tik maz varam darīt, lai gan dažādas un neatliekamas vajadzības prasa kā naudu, tā pašus cilvēkus. Ja mēs strādātu visā nopietnībā, tad jau tagad iespējas un līdzekļus varētu pavairot simtkārtīgi. Ceļu aizsprosto savtība un savu iegribu apmierināšana.

Draudzes locekļi, lieciet gaismai spīdēt. Lai jūsu balsis ir dzirdamas pazemīgās lūgšanās, liecībās pret nesātību, pret šīs pasaules ģeķībām un izpriecām, un arī šī laika patiesības pasludināšanā. Jūsu balss, jūsu iespaids un jūsu laiks - viss ir Dieva dāvanas, un tās jāizlieto dvēseļu mantošanā Kristum.

Apmeklējiet savus kaimiņus un parādiet, ka esiet ieinteresēti viņu dvēseļu glābšanā. Atmodiniet darbam katru garīgu spēju. Tiem, kurus jūs apmeklējiet, stāstiet, ka visu lietu gals ir tuvu. Kungs Jēzus Kristus atvērs viņu siržu durvis un paliekoši ietekmēs viņu prātu.

Centieties vīrus un sievas atmodināt no viņu garīgās vienaldzības. Stāstiet tiem, kā jūs atradāt Jēzu un cik laimīgi esat , kopš jūs kalpojiet viņiem. Stāstiet, kādas svētības jūs saņemiet, sēžot pie Jēzus kājām un mācoties dārgās mācības no Viņa Vārda. Stāstot par kristieša dzīves prieku un līksmību, jūsu siltie, dedzīgie vārdi tos pārliecinās, ka esiet atraduši sevišķi vērtīgu pērli. Lai jūsu priecīgie, iedrošinošie vārdi rāda, ka jūs tiešām esiet atraduši augstāku ceļu. Tāds ir īstais misijas darbs, un , to darot, daudzi atmodīsies kā no sapņa.

Kad pildot savu ikdienas darbu, Dieva ļaudis var citus vadīt pie Kristus. To darot, tie izjutīs brīnišķīgu prieku, ka Pestītājs ir viņu tuvumā. Nav jādomā, ka tiem jāpaļaujas tikai uz savām vājajām pūlēm. Kristus tiem dos vajadzīgos vārdus, kas atspirdzinās, iedrošinās un stiprinās nabaga cīnošās un tumsā esošās dvēseles. Redzot, ka Pestītājs piepilda savus apsolījumus, stiprāka kļūst viņu pašu ticība. Ne tikai viņi būs par svētību citiem, bet darbs, ko tie dara priekš Kristus, nesīs svētības viņiem pašiem.

Ir daudzi, kuri var un kam vajadzētu darīt darbu, ko es te runāju. Mani brāļi, manas māsas, ko jūs dariet priekš Kristus? Vai jūs centieties būt par svētību citiem? Vai jūsu lūpas izsaka laipnus, līdzjūtīgus un mīlestības pilnus vārdus? Vai jūs nopietni pūlaties, lai citus mantotu Pestītājam?

Darba nedarīšanas sekas

Misijas darbs ir strādāts samērā maz. Kāds ir iznākums? Kristus dotās patiesības nav mācītas. Daudzi Dieva ļaudis nepieaug žēlastībā. Daudzi izjūt nepatiku un vēlēšanos sūdzēties. Tiem, kas nav palīdzējuši citiem ieraudzīt šī laika patiesības lielo nozīmi, jājūtas ar sevi neapmierinātiem. Sātans jūt viņu piedzīvojumu īpatnību un vada tos uz kritizēšanu un kļūdu meklēšanu. Ja tie visiem spēkiem censtos uzzināt un darīt Dieva gribu, tad viņi izjustu tādu nastu par bojā ejošajām dvēselēm, ka nekas tos nespētu atturēt pildīt uzdevumu: “Ejiet pa visu pasauli un pasludiniet evaņģēliju visai radībai.” (Marka 16:15)

Aicinājums uz nepārtrauktu darbu

Kungs aicina savus ļaudis uzmosties no miega. Visu lietu gals ir tuvu. Kad tie, kas pazīst patiesību, kļūs par Dieva līdzstrādniekiem, tad parādīsies taisnības augļi. Misijas darbā atklātā Dieva mīlestība daudzus pamodinās ieraudzīt savas personīgās dzīves grēcīgumu. Tie sapratīs, ka pagātnē viņu savtība tiem nav ļāvusi būt par derīgiem Dieva līdzstrādniekiem. Dieva mīlestības atklāsme nesavtīgā kalpošanā citiem lika daudzām dvēselēm ticēt Dieva Vārdam tādam, kā to lasām.

Dievs savus ļaudis vēlas atspirdzināt ar Svētā Gara dāvanu, kristot tos no jauna Savā mīlestībā. Draudzē Gara trūkums nedrīkst valdīt. Pēc Kristus pacelšanās Debesīs Svētais Gars nāca pār gaidošajiem, lūdzošajiem un ticošiem mācekļiem ar tādu pilnību un spēku, ka aizsniedza katru sirdi. Arī nākotnē Zemi apgaismos Dieva godība. No cilvēkiem, kas svētījušies caur patiesību, pasaulē izplūdīs svēts iespaids. Zemi apņems žēlastības atmosfēra. Svētais Gars strādās pie cilvēku sirdīm, saņemot un rādot tiem Dieva lietas.

Misionāru ģimenes

Daudz, daudz vairāk varētu padarīt priekš Kristus, ja visi, kam ir patiesības gaisma, īstenotu patiesību dzīvē. Ir veselas ģimenes, kuras varētu būt misionāri, personīgi strādājot un pūloties priekš Meistara ar čaklām rokām un darbīgām smadzenēm, atrodot jaunas metodes Viņa darba sekmēšanai. Ir sirsnīgi, gudri un līdzjūtīgi vīri un sievas, kas varētu daudz darīt Kristus labā, ja tie nodotos Dievam, spiestos Viņam tuvāk un meklētu Viņu no visas sirds.

Mani brāļi un māsas, piedalieties personīgi dvēseļu glābšanas darbā. Šis darbs dos dzīvību un spraigumu garīgajiem spēkiem. Dvēselē iespīdēs Kristus gaisma. Jūsu sirdīs paliks Pestītājs, un Viņa gaismā jūs redzēsiet gaismu.

Svētījieties Dieva darbam pilnīgi. Viņš ir jūsu stiprums, un Viņš būs jums pie labās rokas, palīdzot piepildīt Viņa žēlastības pilnos nodomus. Ar personīgām pūlēm aizsniedziet ap jums esošos cilvēkus. Iepazīstieties ar tiem. Sludināšana nepadarīs to darbu, kas jāpadara. Dieva eņģeļi ies jums līdz dzīvokļos, kurus jūs apmeklēsiet. Šo darbu nevar padarīt pilnvarotie cilvēki. To nepaveiks aizdota vai iedota nauda. To nepadarīs svētrunas. Apmeklējot cilvēkus, sarunājoties, lūdzot kopā ar tiem un simpatizējot viņiem, jūs mantosiet sirdis. Tas ir visaugstākais misijas darbs, ko jūs variet darīt. Lai to darītu, jums vajadzīga apņēmīga, neatlaidīga ticība, nenogurstoša pacietība un dziļa mīlestība uz dvēselēm.

Atrodiet pieeju ļaudīm, kuru tuvumā jūs dzīvojiet. Stāstiet tiem par patiesību, lietojiet vārdus, kas izsacītu Kristum līdzīgu līdzjūtību. Atcerieties, ka Kungs Jēzus ir mūsu Paraugs. Viņš aplaista sēto sēklu. Viņš atgādinās jums vārdus, kas aizsniegs sirdis. Ticiet, ka Dievs atbalstīs nesavtīgus svētījušos strādniekus. Paklausība, bērnam līdzīga ticība, paļaušanās uz Dievu,- nesīs mieru un prieku. Nesavtīgā mīlestībā un pacietīgi strādājiet visu labā, ar kuriem jūs nonākiet saskarē. Neparādiet nepacietību. Neizsakiet nevienu nelaipnu vārdu. Lai jūsu sirdīs mīt Kristus mīlestība un uz jūsu lūpām laipnības likums.

Ir neizprotami, ka tur, kur vajadzētu būt simts strādniekiem, tagad strādā tikai viens. Debesu Universs brīnās par vienaldzību, aukstumu un to cilvēku kurlajām ausīm, kas sevi apliecina par Dieva dēliem un meitām. Patiesībā mīt dzīvs spēks. Izejiet ticībā un pasludiniet patiesību, paši būdami par to pārliecināti. Lai tie, kuru dēļ jūs strādājiet, redz, ka patiesība jums tiešām ir dzīva īstenība.

Attīstība caur kalpošanu

Tie, kas savu dzīvi nodod Kristum līdzīgai kalpošanai, zina, kas ir patiesa laime. Viņu intereses un lūgšanas sniedzas tālāk par viņiem pašiem. Cenšoties palīdzēt citiem, viņi paši aug. Viņi iepazīstas ar visplašākajiem plāniem, ar visaizkustinošākiem pasākumiem, un kā viņi paši lai neaug, nostājoties dievišķajā gaismas un svētību straumē. Tādi cilvēki saņem gudrību no Debesīm. Tie kļūst arvien vairāk un vairāk vienoti ar Kristu visos viņu plānos. Tad nav iespējams garīgi stāvēt uz vietas. Pastāvīga saskare ar interesēm, kas like sevi aizmirst, ar cēliem centieniem, kas prasa augstu un svētu darbību, uzvar savtīgo godkāri un egoismu.

Nepieciešama nopietna piepūle

Kristus kalpiem kā Viņa pārstāvjiem Gara spēkā jānodod liecība par savu Vadoni. Visām viņu pūlēm jāpauž Pestītāja dziļās ilgas glābt grēciniekus. Žēlastības pilno uzaicinājumu, ko vispirms izteica Kristus, jāpārņem cilvēku balsīm, un tam jāatskan visā pasaulē. “Kas grib, lai ņem dzīvības ūdeni bez maksas.” (Atkl. 22:17) (BRI) Draudze lai saka : “Nāc!” Katrs spēks draudzē jāiesaista Kristus pusē. Kristus sekotājiem jāapvienojas, lai ar visiem spēkiem pūloties, pasaules uzmanību pievērstu Dieva Vārda pravietojumiem, kas strauji piepildās. Neticība un spiritisms pasaulē gūst stipru ietekmi. Vai tie, kuriem dota liela gaisma, turpinās palikt auksti un neuzticami?

Mēs dzīvojam tieši pie bēdu laika robežas, un mūs gaida grūtības, kādas nespējam pat iedomāties. Spēki, kas nāk no apakšas, vada cilvēkus karā pret Debesīm. Cilvēcīgās būtnes ir sabiedrojušās ar sātaniskajiem spēkiem, lai pasludinātu Dieva likumus par spēkā neesošiem. Pasaules iedzīvotāji ļoti ātri kļūst līdzīgi Noasa dienu cilvēkiem, kurus aizskaloja plūdi, un līdzīgi Sodomas iedzīvotājiem, kurus iznīcināja uguns no debesīm. Sātana spēki strādā, lai atturētu cilvēkus no mūžīgajām patiesībām. Ienaidnieks sakārtojis lietas atbilstoši saviem mērķiem. Laicīgais darbs, pasaulīgie pasākumi, sports un jaunākā mode aizņem vīru un sievu prātus. Izpriecas un nederīga lasāmviela sabojā saprātu. Pa plato ceļu, kas ved mūžīgā bojā ejā, iet liels un organizēts ļaužu pulks. Pasaule, piepildīta ar varas darbiem, uzdzīvi un dzeršanu, ietekmē draudzi. Dieva likums, taisnības dievišķais standarts, tiek atzīts par nevajadzīgu.

Šai laikā - nomācošas netaisnības laikā - jaunai dzīvībai, kas nāk no visas dzīvības Avota, jāpārņem tos, kuru sirdīs ir Dieva mīlestība, un tiem jāiziet pasaulē, lai ar spēku pasludinātu vēsti par krustā sisto un augšāmcēlušos Pestītāju. Viņiem nopietni un nenogurstoši jāpūlas glābt dvēseles. Viņu piemēram jābūt tādam, kas uz apkārtējiem cilvēkiem atstātu labu un paliekošu iespaidu. Mūsu Kunga Jēzus Kristus atzīšanas pārākuma priekšā tiem visas citas lietas jāuzskata par zaudējumu.

Mūsos tagad vajadzētu valdīt saspringtai nopietnībai. Mūsu snaudošie spēki jāpamodina nenogurstošām pūlēm. Strādniekiem, kas svētījušies, jāiziet darba laukā, sagatavojot Ķēniņam ceļu un iegūstot uzvaru jaunās vietās. Mans brāli un mana māsa, vai jums neko nenozīmē zināt, ka katru dienu kapā aiziet nebrīdinātas un neglābtas dvēseles, nezinot par mūžīgas dzīvības vajadzību un viņu dēļ Pestītāja pienesto salīdzinošo upuri? Vai tas jums nav nekas, drīz pasaulei būs jāatbild Jehovam par Viņa likumu pārkāpšanu? Debesu eņģeļi brīnās, redzot, ka tie, kam jau tik daudzus gadus ir gaisma, patiesības lāpu vēl nav ienesuši zemes tumšajās vietās.

Mūsu atpirkšanai pienestā upura bezgalīgā vērtība atklāj patiesību, ka grēks ir briesmīgs ļaunums. Šo radības kauna traipu Dievs būtu varējis notīrīt, iznīcinot grēciniekus no Zemes virsas. Bet Viņš “tik ļoti Dievs pasauli mīlējis, ka Viņš devis Savu vienpiedzimušo Dēlu, lai neviens, kas Viņam tic, nepazustu, bet dabūtu mūžīgo dzīvību.” (Jāņa 3:16) (BRI) Kāpēc tad mēs neesam nopietnāki un dedzīgāki? Kāpēc tik liels skaits kūtro? Kāpēc visi, kas sakās mīlam Dievu, necenšas pamācīt savus kaimiņus un biedrus, ka nedrīkst vairs ilgāk atstāt neievērotu tik lielu pestīšanu?

Līdzjūtības trūkums

Starp tiem, kas sevi šodien sauc par kristiešiem, ir ārkārtīgs līdzjūtības trūkums pret neizglābtajām dvēselēm. Ja mūsu sirds nepukst saskaņā ar Kristus sirdi, kā mēs tad varam saprast tā darba svētumu un svarīgumu, uz kuru esam aicināti ar vārdiem: “Esiet nomodā par dvēselēm kā tādi, kam būs jādod norēķins.” Mēs runājam par kristiešu misiju. Mūsu balss skaņa ir dzirdama; bet vai mēs par dvēselēm domājam ar tādām pat maigām sirds ilgām kā Kristus?

Pestītājs bija nenogurstošs strādnieks. Viņš savu darbu nemēroja stundās. Viņa laiks, Viņa sirds un Viņa spēks - viss bija atdots darbam cilvēces labā. Visas dienas bija pilnīgi veltītas darbam un naktis pavadītas lūgšanās, lai spētu uzvarēt viltīgo ienaidnieku visā tā krāpjošajā darbībā un gūtu spēkus darīt Savu cilvēces pacelšanas un atjaunošanas darbu.

Cilvēks, kas mīl Dievu, savu darbu nemēros ar astoņu stundu sistēmu. Viņš strādās visas stundas un nekad neatradīsies ārpus sava pienākuma. Visur, katrā laikā un katrā vietā, viņš atradīs izdevības strādāt priekš Dieva. Kad vien būs izdevība, viņš darīs labu. Visur, kur vien viņš ies, tas izplatīs jauku smaržu. Viņa dvēseli apņems dziedinoša atmosfēra. Viņa pareizi nokārtotās dzīves skaistums un dievbijīgās sarunas citos cilvēkos iedvesīs ticību, cerību un drosmi.

Ir vajadzīgi sirds misionāri. Lēkmjveidīgas pūles dos maz labuma. Mums nav jāpievērš citu cilvēku uzmanība. Mūsu dedzībai un nopietnībai jābūt dziļai.

Dvēseļu glābšanas darbs ir jāvirza uz priekšu uzbrūkošā veidā, neskatoties uz nikno pretestību, briesmām, zaudējumiem un cilvēcīgām ciešanām. Kādā cīņā, kad bija atsisti ienaidnieka uzbrūkošie pulki, karognesējs neatkāpās, bet palika uz vietas, no kuras karaspēks atkāpās. Pulka komandieris sauca, lai viņš karogu nes līdzi pulkam, kas atkāpjas, bet karognesējs atbildēja: “Vediet ļaudis pie karoga!” Šis ir darbs, kas jādara katram uzticīgam karognesējam, - vadīt cilvēkus pie karoga. Dievs aicina strādāt no visas sirds. Mēs visi zinam, ka daudzi, kas sevi sauc par kristiešiem, dzīvo grēkā, kas izpaužas drosmes un enerģijas trūkumā, lai ietu pie karoga paši un vestu sev līdz tos, kas saistīti ar viņiem.

No visām zemēm atskan maķedonieša sauciens: “Nāc un palīdzi mums!” Dievs mūsu priekšā atvēris laukus, un, ja tikai cilvēcīgie darba rīki būtu sadarbojušies ar dievišķīgajiem spēkiem, daudzas, daudzas dvēseles būtu mantotas patiesībai. Taču Kungu apliecinošie ļaudis ir aizmiguši viņiem uzticētajā darbā, un daudzās vietās tas paliek gandrīz neskarts. Dievs ir sūtījis vēsti pēc vēsts, cenšoties uzmodināt mūsu ļaudis, lai tie kaut ko darītu, un darītu to tagad. Bet uz saucienu: “Ko Es sūtīšu?” , tikai nedaudzi ir atbildējuši: “Še es esmu, sūti mani.” (Jes. 6:8)

Kad no draudzes būs aizslaucīts laiskuma un kūtruma negods, tad žēlojošā laipnībā atklāsies Kunga Gars. Būs redzams dievišķīgs spēks. Draudze redzēs Kunga Cebaota gādīgo darbu. Patiesības gaisma atspīdēs skaidros, spēcīgos staros, un kā apustuļu laikā daudzas dvēseles atgriezīsies no maldiem pie patiesības. Zemi apgaismo Kunga godība.

Debesu eņģeļi jau ilgi ir gaidījuši uz cilvēku līdzdalību - draudzes locekļiem,- lai ar tiem sadarbotos lielajā darbā, kas vēl jādara. Viņi gaida uz tevi. Darbības lauks ir tik milzīgs, plāni tik plaši, ka katra svētījusies sirds jutīsies pamudināta iesaistīties kalpošanā kā instruments dievišķīgo spēku rokās.

Tai pat laikā strādās arī ļaunie spēki. Kamēr Dieva žēlastības spēki strādās caur sevi atdodošām cilvēcīgām būtnēm, sātans liks darbā savus spēkus, uzliekot pienākumus visiem, kas pakļaujas viņa pārvaldei. Būs daudz kungu un daudz Dievu. Būs dzirdams sauciens: Redzi, še ir Kristus,” un “Redzi, tur ir Kristus”. Visur parādīsies sātana viltīgie plāni, cenšoties novērst vīru un sievu uzmanību no patreizējā pienākuma. Notiks zīmes un brīnumi, bet ticības acs visās izpausmēs ieraudzīs krāšņās un ļoti bijājamās nākotnes vēstnešus un uzvaru, kas sagaida Dieva ļaudis.

Strādājiet, ak strādājiet, domājot par mūžību! Vienmēr atcerieties, ka svētītai jātiek katrai spējai. Ir darāms liels darbs. Lai lūpas bez liekulības saka lūgšanu: “Lai Dievs par mums apžēlojas un mūs svētī, lai Viņš apgaismo Savu vaigu pār mums;… ka virs zemes Tavs ceļš top zināms, starp visām tautām tava pestīšana.” (Ps. 67:2,3)

Tie, kas kaut vai ierobežotā mērā sapratīs, ko viņiem un līdzcilvēkiem nozīmē pestīšana, staigās ticībā un nojautīs cilvēces milzīgās vajadzības. Viņu sirdis pukstēs līdzjūtībā, redzot mūsu pasaulē plaši izplatīto trūkumu - masu nabadzību, kas cieš, trūkstot uzturam un apģērbam, un cilvēku tūkstošu morālo nabadzību, kas nolemti drausmīgam liktenim, ar ko salīdzinot fiziskās ciešanas pilnīgi nobāl.

Lai draudzes locekļi atceras, ka viņu vārdu atrašanās draudzes grāmatās tos neizglābs. Viņiem jāpierāda, ka Dievs tos ir atzinis, ka tie ir strādnieki, kuriem nav jākaunas. Dienu no dienas tiem jāveido savs raksturs saskaņā ar Kristus norādījumiem. Tiem jāpaliek Viņā, pastāvīgi vingrinoties ticībā uz Viņu. Tā viņi uzaugs līdz pilnīgam vīra un sievas augumam Kristū, veselīgi, priecīgi, pateicīgi kristieši, kurus Dievs vada arvien skaidrākā un skaidrākā gaismā. Ja viņu dzīve nebūs tāda, tad tie atradīsies starp ļaudīm, kuru balsis kādā dienā pacelsies rūgtās vaimanās: “Pļauja ir pagājusi, augļu laiks pagalam, un mana dvēsele nav atpestīta! Kāpēc es nebēgu pie stiprā patvēruma? Kāpēc es jokojos ar savas dvēseles pestīšanu un pretojos žēlastības Garam?”

“Kunga lielā diena ir tuvu un ļoti steidzas.” (Cef. 1:14) Lai mūsu kājas ir apautas ar evaņģēlija kurpēm, gatavas iet uz priekšu jebkurā brīdī. Dārga ir katra stunda, katra minūte. Mums nemaz nav laika, ko varētu izlietot savu iegribu apmierināšanai. Mums visapkārt ir dvēseles, kas iet bojā grēkos. Katru dienu kaut kas ir jādara Mūsu Kunga un Meistara dēļ. Katru dienu mums dvēselēm jānorāda uz Dieva jēru, kas nes pasaules grēkus.

“Tāpēc ir jūs esiet gatavi: jo tanī stundā, kurā jūs nedomājiet, Cilvēka Dēls nāks.” (Mat. 24:44) Naktī ejot gulēt, nožēlojiet un izsūdziet katru grēku. Tā mēs darījām, kad 1844.gadā cerējām sastapt savu Kungu. Tagad šis lielais notikums ir tuvāk nekā tad, kad mēs palikām ticīgi. Esiet vienmēr gatavi, vakarā, rītā, dienas vidū, lai atskanot saucienam: “Redzi, Līgavainis nāk! Izejiet Viņam pretī!” Jūs varētu, kaut vai no miega atmodināti, iziet Viņu satikt ar uzpostiem un degošiem lukturiem.

“Bez maksas esiet dabūjuši, bez maksas dodiet”

Sevis upurēšana ir Kristus mācību pamatdoma. Tā bieži ir atklāta un uzsvērta tādā valodā, kas liekas valdonīga (autoritatīva), jo Dievs redz - lai glābtu cilvēku, cita ceļa nav - no viņa ceļa jānogriež savtība, kuru neatstājot, tiktu izsaukta visas būtnes pagrimums.

Kristus kļuva nabags, lai mēs varētu būt “neizsakāmi lielas, mūžīgas un pastāvīgas godības” (2.Kor.4:17) dalībnieki. Mums jāparāda tā pati uzupurēšanās, kas Viņu vadīja nodot Sevi krusta nāvei, lai cilvēcīgajām būtnēm būtu iespējams iegūt mūžīgu dzīvību. Visos mūsu līdzekļu izlietošanas gadījumos jācenšas piepildīt Tā griba, kas ir visu kristiešu pūļu alfa un omega.

Visus līdzekļus, ko varam ietaupīt, mums jāiegulda Kunga mantu namā. Šos līdzekļus prasa nabadzīgi, neapstrādāti lauki. No daudzām zemēm atskan sauciens: “Nāciet un palīdziet mums.” Mūsu draudzes locekļiem vajadzētu justies dziļi ieinteresētiem iekšējā un ārējā misijā. Pašaizliedzīgi pūloties pacelt patiesības karogu jaunos laukos, tie paši saņems lielas svētības. Šai darbā ieguldītā nauda nesīs bagātus augļus. Jaunatgrieztie, līksmojoties Dieva Vārda gaismā, savukārt dos līdzekļus, lai patiesību sniegtu tālāk citiem.

Dieva devība

Dievs mums dod sistemātiski, labprātīgi un bagātīgi. Katra zemes svētība nāk no Viņa rokas. Kas notiktu, ja Kungs mitētos izliet pār mums Savas dāvanas? Kāds šausmīgs ciešanu un vajadzību kliedziens tad paceltos no zemes! Ik dienas mums nepieciešama pastāvīga Jehovas labumu straume.

Radītāja līdzjūtīgā mīlestība ir radījusi šo pasauli un to arī uztur. Dievs ir visu lietu Devējs. Viņš prasa, lai daļu no pārpilnības, ko Viņš mums devis, mēs atdodam atpakaļ Viņam. Domā par rūpēm un gādību, kādu no Viņa bauda zeme, saņemot lietu un Saules starus savā laikā, lai augu valsts varētu zelt un plaukt. Viņš savas dāvanas sniedz taisniem un netaisniem. Vai Viņa svētību saņēmēji neparādīs savu pateicību, dodot no saviem līdzekļiem, lai palīdzētu cietušai cilvēcei?

Pie glābjošās patiesības atzīšanas ir jāvada daudz dvēseļu. Pazudušais dēls atrodas tālu no sava tēva mājām un badā iet bojā. Mums jājūt viņam līdz. Vai esiet padomājuši par Dieva izturēšanos pret tiem, kas iet bojā savos grēkos? Raugieties uz Golgātu! Dievs “deva Savu vienpiedzimušo Dēlu, lai visi, kas tic uz Viņu, nepazustu, bet dabūtu mūžīgu dzīvību.” (Jāņa 3:16) Domājiet par Pestītāja nesalīdzināmo mīlestību. Kad mēs vēl bijām grēcinieki, Kristus nomira, lai glābtu mūs no mūžīgās nāves. Atbildot lielajai mīlestībai, ar kādu Kristus mūs ir mīlējis, jums Viņam jāpienes savi pateicības upuri. Jums pateicībā jāupurē pašiem sevi. Jūsu laikam, jūsu spējām un jūsu līdzekļiem - visam jātiecas pretī pasaulei lielā mīlestības straumē, lai glābtu pazudušos. Jēzus ir devis jums iespēju pieņemt Viņa mīlestību un priecīgi strādāt kopā ar Viņu šīs mīlestības jaukās smaržas iespaidā. Viņš prasa, lai jūs savus īpašumus izlietotu nesavtīgā kalpošanā, lai Viņa dvēseļu glābšanas plāns ar spēku ietu uz priekšu. Viņš cer, ka jūs Viņa darbam atdosiet nedalītu enerģiju.

Vai jūs vēlaties nodrošināt savu mantu? Ielieciet to rokās, kurās redzamas krusta nāves naglu zīmes. Paturiet to sev, un tā jums kļūs par mūžīgu zaudējumu. Dodiet to Dievam, un no šī acumirkļa jūsu īpašums nesīs Viņa parakstu. Tas ir apzīmogots ar viņa nemainīgumu. Vai vēlaties priecāties par savu bagātību? Tad izlietojiet to par svētību cietējiem.

Palīdzība, kas nepieciešama pasaulei

Mūsu darba lielais apjoms no Dieva ļaudīm prasa labprātīgu devību. Āfrikā, Ķīnā, Indijā ir tūkstoši, pat miljoni, kas nav dzirdējuši patiesības vēsti. Tie ir jābrīdina. Jūras salas gaida uz Dieva atzīšanu. Šajās salās jādibina skolas, jāsagatavo studenti, kas ietu uz pieejamām augstākām skolām, lai tur saņemtu izglītību un audzināšanu, lai atgrieztos dzimtajās salās sniegt tālāk citiem saņemto gaismu.

Daudz darāms mūsu pašu zemē. Ir jāieiet daudzās pilsētās un tās jābrīdina. Evaņģēlistiem vajadzētu atrast ceļu visās vietās, kur cilvēku prāti izprot svētdienas likumu un reliģijas mācīšanu skolās. Dieva darbu kavē septītās dienas adventistu nolaidība tiem piešķirto izdevību izmantošanā. (Šeit un turpmāk -sastādītāja pasvītrojums)

Kungs mūs darījis par saviem namturiem. Viņš mūsu rokās ielicis līdzekļus, lai tos uzticīgi izlietotu. Viņš prasa, lai mēs atdodam Viņa īpašumu. Viņš paturējis desmito par Savu svēto daļu, kas jāizlieto, izplatot evaņģēliju visās pasaules malās. Mani brāļi un māsas, atzīstiet un atstājiet savu savtīgumu, un pienesiet Kungam dāvanas un ziedojumus. Nesiet Viņam arī savu desmito, ko jūs esiet atturējuši. Nāciet, nožēlojiet savu nolaidību.

Pārbaudiet Kungu, kā Viņš jūs ir aicinājis darīt. “Un jūsu dēļ Es rāšu ēdēju, lai tas jums nemaitā zemes augļus un lai vīna koks tīrumā jums nav neauglīgs, saka Kungs Cebaots.” (Mal. 3:11)

Mūsu savtīgums - šķērslis Dieva darbā

Man doti norādījumi, ka notiek desmitā aizturēšana, kuru vajadzētu uzticīgi nodot Kunga mantnīcā, lai atbalstītu sludinātājus un misionārus, kas atver ļaudīm Rakstus un strādā, iedami no mājas uz māju. Personīga savtība ir ļoti aizkavējusi pasaules iepazīstināšanu ar evaņģēliju. Daži, pat starp tiem, kas sevi apliecina par kristiešiem, nespēj saprast, ka evaņģēlija darbs jāuztur ar līdzekļiem, kurus Kristus tiem ir devis. Lai varētu virzīt uz priekšu visā pasaulē iesākto darbu, ir vajadzīga nauda. Tūkstoši un atkal tūkstoši iet bojā grēkos, un līdzekļu trūkums kavē patiesības sludināšanu, kas jādzird visām tautām un ciltīm, valodām un ļaudīm. Ir cilvēki, kas gatavi iziet kā Kunga vēstneši, bet, tāpēc, ka mantu namā trūkst līdzekļi, tos nevar izsūtīt uz vietām, kur ļaudis lūdz, lai kāds nāktu un mācītu tiem patiesību.

Mūsu pasaulē ir daudzi, kas ilgojas dzirdēt dzīvības vārdus. Bet kā viņi var dzirdēt bez sludinātāja? Kā var neatbalstot kādu izsūtīt tos mācīt? Dievs grib, lai par Viņa strādniekiem uzmanīgi rūpētos. Tie ir Viņa īpašums, un, ja tie ir spiesti strādāt, kaitējot savai veselībai, tad ar to Dievs ir apkaunots. Viņš ir apkaunots arī tad, ja līdzekļu trūkuma dēļ uz nabadzīgajiem laukiem nevar izsūtīt strādniekus.

Lai mūsu draudzes locekļi nesūdzas par Vispasaules Savienības vadītājiem, ka tie nespēj apmierināt pieaugošās prasības pēc cilvēkiem un līdzekļiem, bet tā vietā lai nodod dzīvu liecību par patiesības spēku, aizliedzot sevi un devīgi dodot darba virzīšanai uz priekšu. Lai mūsu māsas ietaupa, atsakoties no tērpu dārgajiem rotājumiem. Atteiksimies no katra nevajadzīga izdevuma. Lai ikviena ģimene Kungam pienes savus desmitos un dāvanas.

Žēlsirdīgie Dieva kalpi

Tie, kas ir patiesi atgriezušies, sevi uzskatīs par Dieva īpašuma izdalītājiem, un līdzekļus, ko Viņš ielicis to rokās, labprāt dos darba virzīšanai uz priekšu. Ja būtu ievēroti Kristus vārdi, tad Viņa mantu namā būtu pietiekoši līdzekļu darba vajadzībām. Viņš vīriem un sievām pietiekoši ir uzticējis līdzekļus žēlastības un labdarības plānu realizēšanai dzīvē. Viņš pavēl, lai Viņa līdzekļu namturi savu naudu atdotu izsalkušo pabarošanai, kailo apģērbšanai un evaņģēlija pasludināšanai nabagiem. Bez uzupurēšanās nav iespējams sasniegt rakstura pilnību.

Mūsu darba vēsturē nekad nav bijis svarīgāks laiks par pašreizējo. Mums dota Malaķijas 3.nodaļas vēsts, kas mūsu acu priekšā tur godīguma nepieciešamību attiecībā pret Kungu un Viņa darbu. Mani brāļi, nauda, ko jūs lietojiet, lai pirktu un pārdotu, un gūtu peļņu, kļūs jums par lāstu, ja jūs atturēsiet Kungam to, kas viņam pieder. Līdzekļus, kas jums uzticēti Dieva darba virzīšanai uz priekšu, jāizlieto evaņģēlija izplatīšanai visās pasaules daļās.

Mēs esam Kristus liecinieki, un mēs nedrīkstam pieļaut, ka laicīgas intereses un laicīgi plāni aizņem mūsu laiku un uzmanību. Uz spēles ir liktas daudz augstākas intereses. “Dzenieties vispirms pēc Dieva valstības un Viņa taisnības.” (Mat. 6:33) Kristus labprāt un priecīgi nodeva Sevi Dieva nodoma piepildīšanai. Viņš kļuva paklausīgs līdz nāvei, līdz pat krusta nāvei. Vai mums grūti aizliegt sevi, ja ņemam vērā visu to, ko Viņš ir darījis? Vai atsacīsimies kļūt par Kristus ciešanu dalībniekiem? Viņa nāvei vajadzētu saviļņot katru mūsu būtnes daļiņu, liekot mums atdot Viņa darbam visu, kas mums ir un kas mēs esam. Pārdomājot visu, ko Viņš mūsu dēļ ir darījis, mūsu sirdīm vajadzētu pildīties ar pateicību un mīlestību, atsakoties no visas savtības. Kādu pienākumu sirds varētu atteikties pildīt, izjūtot Kristus mīlestības spiedošo varu?

Vai mums pašaizliedzīgi nevajadzētu darīt visu, ko vien spējam, lai sekmētu Dieva žēlastības darbu? Vai mēs varam uzlūkot dievišķo pazemošanos un pretimnākšanu, Dieva Dēla ciešanas, neizjūtot vēlēšanos, lai arī mums būtu atļauts upurēt kaut ko priekš Viņa? Vai iespēja strādāt kopā ar Viņu nav augsts gods? Viņš atstāja Savu Debesu dzimteni, lai meklētu mūs. Vai nekļūsim Viņa apakšgani, uzmeklējot pazudušos un noklīdušos? Vai neparādīsim savā dzīvē Viņa dievišķīgo maigumu un līdzjūtību?

Kungs vēlas, lai Viņa ļaudis būtu uzmanīgi un rūpīgi. Viņš vēlas, lai tie visās vietās būtu taupīgi. Ja strādnieki misijas laukos saņemtu līdzekļus, ko cilvēki atdod par dārgām mēbelēm un sevis greznošanai, tad Kristus krusta uzvara jau būtu izplatījusies ļoti tālu.

Ne visi var pienest lielas dāvanas, ne visi spēj veikt lielus darbus un brīnišķīgas lietas, tomēr visi var parādīt pašaizliedzību, visi var atklāt Pestītājam līdzīgu nesavtīgumu. Daži Kunga mantnīcā spēj atnest lielas dāvanas, citi var dot tikai artavas, tomēr Kungs pieņem visas no sirds pienestās dāvanas.

Mēs lūdzam naudu, ko izdod par nevajadzīgām lietām. Mani brāļi un māsas, neizšķiediet naudu, pērkot to, kas nav nepieciešams. Jums var likties, ka šīs mazās summas neko nenozīmē, tomēr daudz mazu summu izveidos lielu kapitālu. Atsakieties no visāda veida izšķērdības. Neizdabājiet sev ne ar ko, kas kalpo tikai ārišķībai. Jūsu nauda domāta dvēseļu glābšanai. Lai visi dod sistemātiski. Daži varbūt nevar dot lielas summas, bet visi var katru nedēļu kaut ko nolikt savam Meistaram. Lai bērni dara savu daļu. Lai vecāki māca bērnus taupīt sīknaudu un dot tos Kungam. Evaņģēlija sludināšana jāuztur ar pašaizliedzību un upuriem. Dieva ļaužu pašaizliedzīgās pūles ievadīs ticībā citus cilvēkus, un tie atgriezušies savukārt palielinās ziedojumu summas Kunga darba virzīšanai uz priekšu.

Nepārprotami pierādījumi liecina, ka gals ir tuvu. Ir jāsagatavo ceļš Miera Lielkunga nākšanai. Lai mūsu draudzes locekļi nesūdzas, ka tik bieži tiek aicināti dot. Kas spiež tik bieži izdarīt šos aicinājumus? Vai tā nav straujā misijas pasākumu pieaugšana? Vai lai mēs, atsakoties dot, to aizkavējam? Vai lai aizmirstam, ka esam Dieva līdzstrādnieki? No katras draudzes vajadzētu pacelties pie Dieva lūgšanām pēc lielākas nodošanās un labprātīgākas devības. Mani brāļi un māsas, neprasiet samazināt izdevumus evaņģēlija darbā. Kamēr vēl ir dvēseles, kas jāglābj, mūsu līdzdalība dvēseļu glābšanas darbā nedrīkst samazināties. Draudze nevar ierobežot savu darbu, neaizliedzot Kungu. Ne visi var iet par misionāriem uz ārzemju laukiem, bet visi var dot līdzekļus virzot uz priekšu ārzemju misijas darbu.

Ir jāapgūst jaunas sfēras, un mums vajadzīga jūsu palīdzība. Vai ignorēsim mums doto uzdevumu un ļausim, lai pazūd ar šo uzdevumu saistīto apsolījumu piepildīšanās? Vai Dieva ļaudis kļūs bezrūpīgi un vienaldzīgi, un atsacīsies dot no saviem līdzekļiem Dieva darba tālākai attīstībai? Vai viņi to var atļauties, nesaraujot savienību ar Dievu? Viņi varbūt domās ar to kaut ko ietaupīt, bet tas ir briesmīgs ietaupījums, kas tos noliks tur, kur viņi būs šķirti no Dieva.

Mani brāļi un māsas, ir pārāk vēls, lai laiku un spēku veltītu kalpošanai sev. Lai pēdējā diena jūs neatrod bez debesu mantas. Centieties atbalstīt krusta uzvaras gājienu, centieties apgaismot dvēseles, strādājiet savu līdzcilvēku glābšanā, un jūsu darbs izturēs uguns pārbaudi.

Katrs patiess un pašuzupurīgs strādnieks Dieva darbā būs gatavs dot un pats nodoties citu labā. Kristus saka: “Kas savu dzīvību tur mīļu, tas to pazaudēs, un kas savu dzīvību šinī pasaulē ienīst, tas to paturēs uz mūžīgu dzīvošanu.” (Jāņa 12:25) Nopietni un asprātīgi pūloties palīdzēt, kur palīdzība ir vajadzīga, patiess kristietis pierāda savu mīlestību uz Dievu un līdzcilvēkiem. Viņš kalpojot var pazaudēt dzīvību, bet, kad atnāks Kristus, lai sakrātu pie sevis Savus dārgakmeņus, tad Viņš to atkal atradīs.

Mani brāļi un manas māsas, neizšķiediet daudz laika un naudas sev, savam ārējam izskatam. Tie, kas tā rīkojas, ir spiesti atstāt nedarītas daudzas lietas, kas iepriecinātu citus, sniedzot viņu nogurušajām sirdīm siltu iepriecu. Mums visiem jāmācās, kā uzticīgi izmantot izdevības, kādas tik bieži sastopam, lai citu cilvēku dzīvē ienestu gaismu un cerību. Kā mēs varam izlietot šīs izdevības, ja mūsu domas pievērstas mums pašiem? Egoistisks cilvēks zaudē neskaitāmas izdevības darīt to, kas nestu svētības viņam un citiem. Kristus kalpa pienākums ir visos apstākļos sev jautāt: Ko es varu darīt, lai palīdzētu citiem? Tas, kurš darījis vislabāko, sekas jāuztic Dievam.

Dievs katram cilvēkam ir paredzējis prieku, ko vienādi var baudīt kā bagātais, tā nabagais,- prieku, kas mājo tīrās domās un nesavtīgā rīcībā, prieku, kas saņemams, sakot līdzjūtīgus vārdus un darot laipnus darbus. No tiem, kas kalpo šādā veidā, atspīdēs Kristus gaisma, apmirdzot daudzu bēdu aptumšotās dzīves.

Jūs variet tikt kārdināti ieguldīt savu naudu zemes īpašumos. Varbūt tādu padomu jums dos bērni. Taču vai jūs nevariet rādīt labāku ceļu? Vai nauda jums nav uzticēta tāpēc, lai ar to rīkotos gudri un to dotu mijējam, tā kā Kungs atnākot atrastu, ka podu skaits ir dubultojies? Vai jūs nespējiet saprast, ka viņš vēlas, lai jūs savus līdzekļus izlietotu, palīdzot celt sapulču namus un iekārtojot sanatorijas?

Mums tagad dvēseles jāvērtē augstāk par naudu. Ja jūs šai pasaulē ziniet kaut ko vērtīgāku par dvēseļu glābšanas darbu, darbu, kurā ieguldītie līdzekļi nestu labākus augļus, vai nedarīsiet arī mums to zināmu, lai varam apsvērt tā vērtību?

Es baidos, ka daudzi no mūsu ļaudīm nesaprot Dieva darba svarīgumu. Kāds, kuram es rakstīju, lūdzot naudu, atbildēja: “Es saņēmu jūsu vēstuli, kurā mani lūdzāt aizdot naudu. Taču gadījās zemes gabals, ko pēc bērnu domām man būtu vajadzējis pirkt, un ietaupītos līdzekļus es ieguldīju šai zemes gabalā.” Cik daudz labāk priekš šī brāļa būtu bijis, ja viņš savu naudu būtu ieguldījis sanatoriju iekārtošanā, kurās liecinātu par patiesību šim laikam, vai skolās kas mūsu jaunatnei nodrošinātu labākos iespaidus, un kurās jauniešus audzinātu un sagatavotu par misionāriem Dievam.

Mani brāļi un māsas, ieguldiet savus līdzekļus kristīgu misijas punktu nodibināšanā, no kuriem atspīdētu patiesības gaisma, aicinot dvēseles pie Dieva. Viena patiesi atgriezusies dvēsele, kļūdama par misionāru Dieva labā, mantos Pestītājam vēl citas dvēseles.

Dievs pats ir noteicis plānus Sava darba virzīšanai uz priekšu, un Viņš Savus ļaudis bagātīgi apgādājis ar līdzekļiem tā, ka tie uz viņa aicinājumu palīdzēt var atbildēt: “Kungs, Tavs pods ir nopelnījis citus podus.”

Ja tie, kam uzticēta Dieva nauda, būs uzticīgi, nesot viņiem aizdotos līdzekļus Kunga mantu namā, tad viņa darbs strauji ies uz priekšu. Patiesībai tad tiks mantotas daudzas dvēseles, un Kristus atnākšanas diena tiks pasteidzināta. Vīriem un sievām jānāk saskarē ar patiesiem, nopietniem un sirsnīgiem strādniekiem, tādiem strādniekiem, kas pūlas dvēseļu labā, apzinoties, ka viņiem būs jādod atskaite. Visi, kas kaut kādā mērā ir kristīti ar apustuļu garu, jutīsies spiesti kļūt par Dieva misionāriem. Ja viņi būs patiesi, stipri ticībā, ja viņi savu kungu nepārdos peļņas dēļ, bet vienmēr atzīs dievišķo virsvaldību un uzraudzību, tad Dievs tiem līdzinās ceļu, un tos bagātīgi svētīs. Viņš tiem palīdzēs kļūt par Viņa laipnības, mīlestības un žēlastības pārstāvjiem, un Kunga godība tos pavadīs. Debesu pagalmos būs līksmība un prieks - tīrs, debešķīgs prieks, kas pildīs strādnieku sirdis. Lai glābtu bojā ejošās dvēseles, atklāsies Debesu žēlastība.

Tādā veidā mūsu pasaulē jāvirza uz priekšu Dieva darbs. Uzticīgiem namturiem Kunga nauda jāiegulda Viņa mantu namā, lai varētu izsūtīt strādniekus uz visām pasaules malām. Draudzei virs zemes jākalpo Dievam pašaizliedzīgi un ar upuriem. Tā jāvada uz priekšu darbs un jāiegūst viskrāšņākās uzvaras.

Mīlestība pret pazudušajām dvēselēm noveda Kristu pie Golgātas krusta. Mīlestība pret dvēselēm vadīs mūs uz pašaizliedzību un upuriem, lai glābtu tos, kas iet bojā. Atdodot kungam Viņa īpašumu, Kristus sekotāji sakrāj bagātības, kas piederēs viņiem, kad tie dzirdēs vārdus: “Labi, tu godīgais un uzticīgais kalps… ieej sava Kunga priekā”, “Kas, jebšu varējis priekā būt, krustu ir panesis un par kaunu nav bēdājis, un ir sēdies pa labo roku Dieva goda krēslam.” (Mat. 25:21; Ebr. 12:2) Prieks, redzot mūžīgi izglābtas dvēseles, būs atvieglojums visiem, kas seko Pestītāja pēdās.

“Jo Viņš arī Savu paša Dēlu nav taupījis, bet to par mums visiem nodevis, kā Viņš ar to nedāvinās visas lietas?” (Rom. 8:32)

Debesu Kungs pienesa dārgu upuri. Dievišķā labvēlība izlējās pār mums visos savos neizdibināmajos dziļumos, vairāk dot Dievam nebija iespējams. Viņš “tik ļoti mīlēja pasauli, ka deva Savu vienpiedzimušo Dēlu, lai visi, kas tic uz viņu, nepazustu, bet dabūtu mūžīgu dzīvību.” (Jāņa 3:16) Kāpēc jūsu pateicība ir tik ierobežota? Salīdzinot ar lielo mīlestības straumi, kas plūst uz mums no Tēva, tā līdzīga tikko manāmai ūdens virsmas kustībai.

Zīmes, kas vēstī Kristus otro nākšanu, strauji piepildās. Vai ļaudis tiks atstāti neziņā par lielo priekšā stāvošo notikumu un nesagatavoti sagaidīs šo bijājamo dienu? Debesis pasaules glābšanai pienesušas pilnīgu upuri. Vai tie, kas sakās mīlam Dievu un turam Viņa baušļus, pret cilvēku dvēselēm paliks vienaldzīgi? Nē, nē! Viņi tādi nedrīkst būt.

Tiem, kas saņēmuši tagadējās patiesības gaismu, ar nenogurstošu dedzību jāiziet darbā, sniedzot šo gaismu tumsā esošajiem. Ar svētošām pūlēm, pašaizliedzīgi un pašuzupurīgi viņiem jāstrādā Izraēla Dieva spēkā. Šī vēsts ir jānes uz citām zemēm, tā jāpasludina mūsu pašu zemes pilsētās un ciemos. Nogurušie un smagi nomāktie ilgojas pēc patiesības vēsts, kas tiem sniegtu atvieglinājumu un mieru Kristū. Kas nesīs šo vēsti cilvēkiem, kas to nekad nav dzirdējuši? Kas rūpēsies par Dieva godu un meklēs viņa prieku, tuvinot grēciniekus Tā kājām, Kurš upurēja Savu dzīvību ikvienas dvēseles labad? Kas cilvēku priekšā paaugstinās Pestītāju kā “Dievs Jēru, kas nes pasaules grēkus?” (Jāņa 1:29)

2. literatūras nozīme mūsu darbā

Daļa no šī materiāla pirmo reizi izdota 1908. gadā“Kungs deva Vārdu; liels bija
to pulks, kas to pasludināja.”
(Ps. 68:11)

Mūsu literārie izdevumi

Tagad kā nekā agrāk jāturpina pēdējās evaņģēlija vēsts lielais un brīnišķīgais darbs. Pasaulei jāsaņem patiesības gaisma, pasludinot evaņģēliju ar iespiesto Vārdu mūsu grāmatās un periodiskajos izdevumos. Mūsu preses izdevumiem jārāda, ka visu lietu gals ir tuvu. Man ir pavēlēts sacīt mūsu izdevniecībām: “Paceliet karogu; paceliet to augstāk. Pasludiniet trešā eņģeļa vēsti, lai to dzirdētu visa pasaule. Lai kļūst redzams, ka “šeit ir tie, kas tur Dieva baušļus un Jēzus ticību.” (Atkl. 14:12) Lai mūsu literatūra sniedz vēsti par liecību visai pasaulei.”

Mūsu darbiniekus tagad vajadzētu pamudināt galveno uzmanību pievērst grāmatām, kas runā par mūsu ticības pierādījumiem,- grāmatām, kas māca Bībeles pamatmācības, un, kas sagatavos ļaudis pastāvēt mums priekšā esošajā smagajā pārbaudījumu laikā. Vadot ļaudis patiesības gaismā, ar lūgšanām izskaidrojot Bībeli un racionāli izmantojot mūsu preses izdevumus, mums tiem jāmāca kļūt par Dieva Vārda un Viņa mācību strādniekiem. Mums tie jāskubina izplatīt grāmatas, kas runā par Bībeles tematiem,- grāmatas, kas liks ļaudīm stāvēt, savus gurnus apjozušiem ar patiesību un degošiem lukturiem rokās.

Mēs esam bijuši aizmiguši darbā, ko var paveikt ar labi sagatavotas literatūras izplatīšanu. Tagad, gudri izlietojot periodiskos izdevumus un grāmatas, ar izšķirīgu spēku pasludināsim Vārdu, lai pasaule var saprast vēsti, ko Kristus deva Jānim uz Patmas salas. Lai katra saprātīga cilvēcīga būtne, kas nosaukta Kristus vārdā, liecina: “Visu lietu gals ir tuvu; sagatavojieties sastapt savu Dievu.”

Mūsu preses izdevumiem jānonāk visās vietās. Lai tos izdod daudzās valodās. Trešā eņģeļa vēsts jāsniedz gan ar literatūras starpniecību, gan arī ar sludināto Vārdu. Uzmostieties jūs, kas ticiet šī laika patiesībai. Jūsu pienākums tagad ir pārdomāt un izmantot visus līdzekļus, lai palīdzētu tiem, kas saprot patiesību, to pasludināt citiem. Daļu naudas, kas ienāk, pārdodot mūsu izdevumus, vajadzētu izlietot, lai palielinātu iespēju izdot vēl vairāk literatūru, kas akliem atvērtu acis un uzplēstu neapstrādāto sirds zemi.

Draud briesmas pakļauties veikalnieciskajam garam un tā sasaistīties laicīgajos darījumos, ka Dieva Vārda patiesības vairs nevarēs atklāties savā skaidrībā un spēkā. Mīlestība uz tirdzniecību un peļņu kļūst arvien valdošāka. Mani brāļi, lai jūsu dvēseles ir patiesi atgrieztas. Ja vispār ir bijis laiks, kad mums jāizprot sava atbildība, tad tāds laiks ir tagad - laiks, kad patiesība klūp uz ielas un skaidrība netiek iekšā. Sātans ir nonācis ar lielu spēku, lai ar visu netaisnības pievilšanu strādātu pie tiem, kas pazūd, un viss, kas var tikt kustināts, tiks kustināts, un paliks tas, ko nevarēs kustināt. Kungs nāks ļoti drīz, un mēs jau ieejam postu nesošos notikumos. Sātana spēki, kaut arī tie nav redzami, strādā, lai iznīcinātu cilvēku dzīvības. Taču, ja mūsu dzīvība ir paslēpta ar Kristu Dievā, tad mēs piedzīvosim Viņa žēlastību un pestīšanu. Kristus nāk, lai virs zemes nodibinātu Savu valstību. Lai mūsu mēles ir svētas un kalpo viņa pagodināšanai. Lai tagad strādājam tā, kā nekad iepriekš neesam strādājuši. Mēs esam aicināti runāt “laikā, nelaikā” (2.Tim. 4:2) Mums jārada iespējas pasludināt patiesību. Mums jāizmanto katra izdevība tuvināt dvēseles Kristum.

Kā tautai mums no jauna jāatgriežas, mūsu dzīve jāsvētī patiesības pasludināšanai, kāda tā ir Jēzū. Mūsu literatūras izplatīšanas darbā mēs ar siltām, iejūtīgām sirdīm varam runāt par Pestītāja mīlestību. Vienīgi Dievam ir spēks piedot grēkus. Ja mēs šo vēsti nesniedzam neatgrieztajiem, tad mūsu nolaidība viņiem var nozīmēt bojā eju. Mūsu avīzēs ir iespiestas svētas, dvēseli glābjošas Bībeles patiesības. Daudzi var palīdzēt mūsu periodisko izdevumu pārdošanas darbā. Kungs mūs visus aicina censties glābt bojā ejošās dvēseles. Sātans darbojas, lai pieviltu pat izredzētos, un tagad ir mūsu laiks strādāt modri un piesardzīgi. Ļaužu uzmanība jāpievērš mūsu grāmatām un laikrakstiem; mūsu pilsētās bez vilcināšanās jāsniedz tagadējās patiesības evaņģēlijs. Vai mēs neatmodīsimies , lai veiktu savus pienākumus?

Ja pastāvīgi pētīsim Kristus dzīvi un mācības, tad katrs vienkāršs notikums sniegs vielu iespaidīgai sarunai. Pestītājs sludināja evaņģēliju lielceļos un sānceļos, un Viņam runājot, mazā klausītāju grupa pieauga par lielu pulku. Mūsdienu evaņģēlistiem jāstrādā kopā ar Kristu. Tiem tikpat patiesi kā pirmajiem mācekļiem pieder Kristus apgalvojums: “Man pieder visa vara Debesīs un virs zemes. Tāpēc ejiet un dariet par mācekļiem visus ļaudis, tos kristīdami Tēva un Dēla, un Svētā Gara Vārdā: tos mācīdami turēt visu, ko Es jums esmu pavēlējis, un redzi, Es esmu pie jums ikdienas līdz pasaules galam.” (Mat. 28:18-20)

Darbs, kas jādara Dieva ļaudīm, paziņots šajos inspirētajos vārdos: ”Redzi, Es sūtu savu eņģeli Tavā priekšā, kas sataisīs Tavu ceļu. Saucēja balss tuksnesī: sataisiet Kungam ceļu, dariet līdzenas Viņa tekas.” (Marka 1:23) “Redzi, tas ir Mans Kalps, kam Es palīdzu; Manis izredzēts, pie kā manai dvēselei labs prāts. Es Savu Garu esmu licis uz Viņu tautām iznest tiesu… Viņš nenogurs un nesalūzīs, kamēr iecels tiesu virs zemes, un salas cerēs uz Viņa bauslību.” (Jes. 42:1-4)

Dievs visus cilvēkus uzaicina pilnīgi izpētīt Viņa likumu prasības. Viņa Vārds ir svēts un neierobežots. Patiesības lietai jāiet uz priekšu kā degošai gaismai. Nopietna Dieva Vārda pētīšana atklās patiesību. Cilvēki tad vairs neatbalstīs grēku un maldus, bet aizstāvēs Dieva likumus. “Tā saka Dievs, Kungs, kas Debesis radījis un izplata, kas zemi izklājis ar viņas augļiem, kas dvašu dod ļaudīm, kas tur mīt, un garu tiem, kas virs tās staigā: Es, Kungs tevi esmu aicinājis un tevi satveru pie tavas rokas, un tevi pasargāju, un tevi ieceļu par derību ļaudīm, par gaišumu pagāniem, atvērt akliem acis un saistītos izvest no cietuma un no cietuma nama tos, kas sēž tumsībā.” (Jes. 42:5-7)

Kristiešiem jāmeklē gaisma Dieva Vārdā un tad ticībā jāiziet sniegt šo gaismu tiem, kas sēž tumsā.
Sanatorijā, Kalifornijā, 1908. gada 24.maijā

Izplatiet preses izdevumus

Naktī, 1907. gada 2.martā, man atklāja daudz par mūsu tagadējo patiesību saturošo izdevumu vērtību, kā arī to, ka mūsu brāļi un māsas draudzē maz ir darījuši, lai tos plaši izplatītu draudzē.

Man atkārtoti rādīts, ka mūsu spiestuvēm tagad vajadzētu pastāvīgi darboties, darot ļaudīm pieejamu gaismu un patiesību. Šis ir laiks, kad pasaules draudzēs valda garīga tumsa. Dievišķīgo lietu nepazīšana ir skatam noslēpusi Dievu un patiesību. Ļaunā spēki kļūst arvien stiprāki. Sātans iestāsta saviem līdzstrādniekiem, ka viņš darīs darbu, kas sasaistīs pasauli. Kamēr draudze kļuvusi daļēji bezdarbīga, sātans un viņa pulki strādā ļoti spraigi. Draudzes, kas sevi dēvē par kristīgām, pasauli neatgriež, jo tās pašas ir samaitātas savtībā un lepnumā, un, pirms tās citus var vadīt augstākam vai skaistākam mērķim, tām pašām savā vidū jāpiedzīvo Dieva pārveidojošais spēks.

Iedrošinošs piedzīvojums

2. marta pēcpusdienu es pavadīju kopā ar brāli un māsu S.N. Haskelliem, iztirzājot darbu Oklendā un viņu plānus iet uz austrumiem, lai kādu laiku uzturētos Dienvidu Lenkasterā. Pēc šī apmeklējuma jutos nogurusi un agri devos pie miera. Es cietu no reimatisma (kreisajā pusē) un sāpju dēļ nevarēju gulēt. Griezos no vieniem sāniem uz otriem, cenzdamās atrast stāvokli, kas atvieglotu manas ciešanas. Jutu sāpes arī sirdī, kas neko labu man nevēstīja. Beidzot aizmigu.

Apmēram pusdesmitos mēģināju pagriezties, un to darot, sapratu, ka man vairs nekas nesāp. Griežoties no vieniem sāniem uz otriem un kustinot rokas, izjutu ārkārtīgu brīvību un vieglumu, ko nespēju aprakstīt. Telpu piepildīja gaisma - visjaukākā, maigākā, dzidrākā gaisma, un man likās, ka atrodos Debesu būtņu rokās.

Šo neparasto gaismu biju redzējusi arī agrāk sevišķu svētību brīžos, bet šai reizē tā bija skaidrāka un iespaidīgāka, un es sajutu tādu mieru, tik pilnīgu un dziļu, ka nav vārdu, lai to izteiktu. Es piecēlos sēdus un redzēju, ka mani apņem spožs mākonis, balts kā sniegs, kura malas bija tumši sārtas. Gaismu pildīja vismaigākā, jaukākā mūzika, un es sapratu, ka dzied eņģeļi. Tad kāda balss mani uzrunāja, sacīdama: “Nebīsties, Es esmu tavs Pestītājs. Tev visapkārt ir svētie eņģeļi.”

“Tad šīs ir Debesis,” es sacīju, “un tagad es varēšu atpūsties. Man vairs nevajadzēs nest vēstis, nevajadzēs paciest pārpratumus. Viss tagad būs labi, un es baudīšu mieru un dusu. Ak, kāds neizteicams miers pilda manu dvēseli! Vai šīs tiešam ir Debesis? Vai es esmu viens no Dieva mazajiem bērniem? Un vai vienmēr man būs šis miers?”

Balss atbildēja: “Tavs darbs vēl nav pabeigts.” Es atkal aizmigu un, kad pamodos, dzirdēju mūziku un izjutu vēlēšanos dziedāt. Tad kāds izgāja pa manām durvīm, un es gribēju zināt, vai tā ir tā pati persona, ko redzēju gaismā. Pēc brīža gaisma pazuda, bet miers palika.

Vēl pēc brīža es atkal aizmigu. Tad man likās, ka atrodos apspriedē, kur pārrunāja mūsu grāmatu izdošanas darbu. Tajā piedalījās vairāki mūsu brāļi, darba vadītāji, vecākais Haskell’s un viņa sieva runāja savā starpā, un ar brāļiem par mūsu grāmatu, traktātu un periodisko izdevumu izplatīšanu.

Vecākais Haskell’s spēcīgi un pārliecinoši norādīja, ka grāmatas, kas satur māsas Vaitas atklātās atziņas, grāmatas ar sevišķo vēsti pasaulei šajā laikā,- jāizplata daudz vairāk. “Kāpēc”, viņš jautāja, “mūsu ļaudis nevērtē un neizplata daudz plašāk grāmatas ar šīm dievišķajām pilnvarām? Kāpēc nepievēršam sevišķo uzmanību grāmatām, kas brīdina pret sātana darbu? Kāpēc mēs vairāk nepūlamies izplatīt grāmatas, kas norāda uz sātana plāniem cīņā pret Dieva darbu, kas atklāj šos plānus un vērš uzmanību uz viņa krāpšanām? Šo krāpšanu morālais ļaunums ir jāatņem, atverot ļaužu acis, lai tie saprastu stāvokli un mūsu laika briesmas, tā, ka tie cerībā censtos turēties pie Kristus un viņa taisnības.”

Mūsu vidū stāvēja kāds Debesu vēstnesis, un viņš teica brīdinošus un pamācošus vārdus. Viņš mums skaidri lika saprast, ka valstības evaņģēlijs ir vēsts, kuras trūkuma dēļ pasaule ies bojā, un, ka šo vēsti - kā tā ietverta mūsu jauniespiestajos izdevumos, un izdevumos, kas vēl jāizdod, vajadzētu izplatīt starp ļaudīm tuvu un tālu.

Teorijās apslēptās briesmas

Patiesības gaisma, kurai saskaņā ar Dieva nodomu vajadzētu plūst pār pasaules iedzīvotājiem šajā laikā, nav tā, ko cenšas sniegt pasaules gudrie vīri, jo šie cilvēki savos pētījumos bieži nonāk pie maldīgiem slēdzieniem, un studējot daudzos autorus, jūsmo par teorijām, kas ir sātaniskas izcelsmes. Sātans, ietērpies gaismas eņģeļa tērpā, piedāvā cilvēka prātam lietas, kas liekas ļoti interesantas un pilnas ar zinātniskiem noslēpumiem. Iedziļinoties šajos tematos, cilvēki tiek pamudināti pieņemt maldīgus secinājumus un apvienoties ar pavedinošiem gariem tādu jaunu teoriju izteikšanā, kas ved prom no patiesības.

Draud briesmas, ka mūsu sludinātāji, skolotāji un redaktori savos pierādījumos, runās un izdevumos dažreiz var ievīt nepareizas domas, kas izteiktas viņu lasītajās grāmatās, liekot domāt, ka tās savos pamatos ir tādas pašas kā patiesības Gara mācības. Piemērs šādiem darbiem ir grāmata “Dzīvais templis”, kuras autors, to atbalstot, paziņojis, ka tā satur tās pašas mācības, kas atrodamas Vaitas kundzes rakstos. Atkal un atkal mums būs jānostājas pret to cilvēku iespaidu, kas studē sātaniskas izcelsmes zinātnes, caur kurām sātans cenšas Dievu un Kristu padarīt par neesošiem.

Tēvs un Dēls katrs atsevišķi ir personības. Kristus teica: “Es un Tēvs, Mēs esam viens.” Kristus bija tas, kas cilvēka miesā nāca uz šo pasauli. Nolicis savu ķēnišķīgo apģērbu un kroni, Viņš Savu dievību ietērpa cilvēcībā, lai cilvēce caur Viņa bezgalīgo upuri varētu kļūt dievišķās dabas līdzdalībniece un izbēgt no samaitāšanas, kas ir pasaulē caur iekārošanu.

Kristus ir kārdināts visās lietās tāpat kā cilvēks, bet ne reizes Viņš neizteica kādus smagus apvainojumus kārdinātājam. Katrai kārdināšanai Viņš stājās pretī ar Kunga Vārdu. “Stāv rakstīts” bija Viņa ierocis, kas nekad viņu nepievīla. Mums kā Kristus pārstāvjiem katram ienaidnieka uzbrukumam jāstājas pretī ar dzīvā Dieva vārdiem. Nekad mums nevajadzētu atļauties iet čūskas pēdās, izmantojot zinātniskos pierādījumus. No Dieva bērna, kas paļaujas uz Dieva Vārdu kā uz savu patvērumu, sātans nekad neiegūs nekādu labumu.

Mūsu Padomdevējs mums stipri ir piekodinājis, ka Dieva baušļus turošajiem ļaudīm jātiek svētītiem caur patiesību, un, ka patiesībai arvien jādod pirmā vieta. Mēs nedrīkstam aizmirst, ka sātans vēl joprojām dzīvo un strādā ar savu viltu caur nepareizām zinātnēm.

Kristus bija Debesu Majestāte, Dzīvības Lielkungs, tomēr viņš pazemojās līdz cilvēka stāvoklim un paklausīja katram Dieva likumam. Viņš dzīvoja apstākļos, kuros jādzīvo katram, kas pieņem viņa vārdu. Viņš no pārbaudījumiem izgāja tīrs un grēka neaptraipīts. Viņš ir mūsu piemērs visās lietās.

Kristus pirmā atnākšana un viņa kalpošanas dzīve nav pētīta tā, kā to vajadzētu darīt. Viņa dzīve bija viena vienīga sevis aizliegšana, atklājot patiesību visā tās cēlumā. Viņš dzīvoja, lai ar labiem vārdiem un darbiem aplaimotu cilvēci.

Lielā vērtība darbam ar grāmatām

Grāmatu izpārdošana ir svarīgs un labs darbs, bet tas nav vienmēr ieņēmis tik augstu un svētu stāvokli, kādu šim darbam paredzējis Kungs, jo daži ar to saistītie cilvēki darbā ieauduši savu es. Darbam ar grāmatām vajadzētu būt līdzeklim, ar kura palīdzību pasaulei ātri varētu atklāt tagadējās patiesības svēto gaismu. Literatūrai, kas šodien iznāk no mūsu spiestuvēm, jābūt tādai, kas stiprinātu visus, kā vismazākos, tā arī vislielākos ticības punktus, kas izveidoti saskaņā ar Dieva Vārdu un Viņa Gara atklāsmēm.

Patiesībai, ko Dievs devis Saviem ļaudīm šajās pēdējās dienās, vajadzētu tos uzturēt stiprus, kad draudzē ienāk nepareizu teoriju nesēji. Patiesībai, kas izturējusi ienaidnieka uzbrukumus vairāk kā pusgadsimtu, joprojām jābūt Dieva ļaužu drošības un prieka avotam.

Tiem, kas noliedz, ka mums ir Dieva Vārda patiesība, sniegsim pierādījumus stingrā pašaizliedzīgā dzīvē. Mēs nedrīkstam savu ticību darīt par izsmieklu, bet vienmēr savu acu priekšā jātur Tā priekšzīme, Kurš Sava Tēva Vārda taisnības aizstāvēšanai no Debesu Valdnieka stāvokļa nokāpa līdz pašaizliedzības un uzupurēšanās dzīvei. Apņemsimies ikviens darīt vislabāko, lai pasaulē atspīdētu mūsu labo darbu gaisma.

Vienība un progress

Mūsu grāmatu un periodisko izdevumu izdošanas plānos jāvalda pilnīgai saskaņai, lai šajā literatūrā ietverto gaismu ātri varētu aiznest kā vārda kristiešiem, tā pasaulei. Mūsu grāmatu pārdošanā vajadzētu paveikt daudz vairāk. Nekā to redzam šodien.

Mūsu sludinātājiem jāaicina draudzes locekļi, lai tie ļauj patiesībai uzvarēt. “Celies, topi apgaismota; jo tava gaisma nāk, un Kunga godība uzlec pār tevi. Jo redzi, tumsība apklāj zemi un krēsla ļaudis; bet pār tevi uzlēks Kungs, un Viņa godība pār tevi rādīsies. Un pagāni staigās tavā gaismā un ķēniņi tai spožumā, kas pār tevi uzlēcis.” (Jes. 60:1-3) Vienība un mīlestība darīs brīnišķīgas lietas ticīgo labā. Vai mūsu draudzes nemodīsies un nesniegs pēdējo brīdinājuma vēsti pasaulei?

Grāmatas, kas mums palīdz

“Daba un dzīve līdzībās” ir grāmata, kas runā pati, un tā ir paveikusi labu darbu. Kad to pārdeva, norādot pārdošanas mērķi, tad ieguva naudu, kas palīdzēja mūsu skolām atbrīvoties no parādiem. Vēl vairāk, daudzi, lasot šo grāmatu, ir saņēmuši svētības no tur ietvertajām patiesībām, un daudzi citi vēl saņems svētības, to lasot.

Grāmata “Lielā Ārsta pēdās” (Ministry of Healing) var veikt to pašu darbu mūsu sanatorijām un ārstniecības iestādēm, kādu “Daba un dzīve līdzībās” darījusi mūsu skolu labā. Grāmata satur Lielā Ārsta gudrību. Man tā bija liela priekštiesība dāvināt savu darbu Dieva lietai. Nākotnē ar labi pārdomātiem plāniem un neatlaidīgām pūlēm vajadzētu pavairot šo grāmatu pārdošanu.

Atbrīvojieties no parādiem

Dievs vēlas, lai mēs mācītos no pagātnes kļūdām. Viņam nepatīk, ka Viņa iestādes nav brīvas no parādiem. Ir pienācis laiks, kad mūsu darba raksturam jāizpaužas, atsakoties celt lielas un dārgas ēkas. Mēs nedrīkstam atkārtot pagātnes kļūdas un arvien vairāk iestigt parādos. Tā vietā mums labāk vajadzētu pūlēties ātrāk atbrīvoties no parādiem, kas vēl gulstas uz mūsu iestādēm. Šai ziņā var palīdzēt mūsu draudzes, ja vien tās to grib. Locekļi, kuriem Kungs devis līdzekļus, darbā var ieguldīt savu naudu bez procentiem vai arī ar zemu procentu likmi, kā arī sniegt atbalstu ar saviem brīvprātīgajiem upuriem. Kungs jūs lūdz priecīgi atdot daļu no labumiem, ko Viņš jums aizdevis, un tā kļūt par Viņa dāvanu izdalītājiem.

Cits uzskats par darbu ar grāmatām

Pēc tam mēs piedalījāmies telšu sanāksmēs un lielās sapulcēs mūsu draudzēs, kurās sludinātāji skaidri runāja par šī laika briesmām, kurās mēs dzīvojam , un arī pret to, cik ļoti vajadzīgs pasteidzināt mūsu literatūras izplatīšanu. Atsaucoties uz šiem aicinājumiem, brāļi un māsas iznāca uz priekšu un pirka daudz grāmatu. Daži paņēma nedaudzas, bet citi tās nopirka lielos vairumos. Lielākā daļa pircēju par grāmatām tūlīt samaksāja. Daži vienojās samaksāt vēlāk.

Tā kā grāmatas pārdeva par zemām cenām, jo dažu grāmatu cenas bija pazeminātas tieši šim gadījumam, tad pārdotas tika daudz grāmatas, un dažas no tām nopirka cilvēki, kas nebija mūsu ticībā. Viņi sacīja: “Šīs grāmatas droši vien satur vēsti mums. Šie ļaudis labprāt panes upurus, lai mēs varētu tās iegādāties, un mēs tās iegūsim sev un saviem draugiem.”

Taču daži starp mūsu ļaudīm izsacīja neapmierinātību. Viens sacīja: “Šis darbs jāpārtrauc, vai arī mūsu uzņēmums izputēs.” Kad viens brālis nesa prom pilnu klēpi ar grāmatām, kāda no mūsu darbiniekiem uzlika savu roku uz viņa pleca un sacīja: “Mans brāli, ko tu darīsi ar tik daudz grāmatām?” Tad es dzirdēju mūsu Padomdevēju sakām: “Neliedziet tiem. Tas ir darbs, kas jādara. Gals ir tuvu. Jau ir pazaudēts daudz laika, kad šīs grāmatas varētu izplatīt. Pārdodiet tās tuvu un tālu. Izkaisiet tās līdzīgi rudens lapām. Šis darbs ir jāturpina, un neviens to nedrīkst kavēt. Dvēseles iet bojā bez Kristus. Lai tās tiek brīdinātas par Viņa drīzo parādīšanos Debesu padebešos.”

Daži strādnieki joprojām likās ļoti nospiesti. Viens raudāja un sacīja: “Ja grāmatas pārdod par tik zemu cenu, tad tirdzniecības darbam tiek nodarīta netaisnība; bez tam, šāda rīcība atņem mums daļu ienākumu, kas uztur mūsu darbu.” Balss atbildēja: “Jūs neko nezaudēsiet. Šie strādnieki, kas ņem grāmatas par pazeminātām cenām, nevarētu tās tik viegli pārdot, ja netiktu pienests šis tā saucamais upuris. Daudzi tagad pērk saviem draugiem un sev pašiem, kas citādi par pirkšanu nemaz nedomātu.”

Brīdinājums

Tad vecākais Haskels saņēma norādījumu, ka vēloties apgādāt ļaudis ar grāmatās esošo patiesību un ilgojoties, lai visi saprastu, ka grāmatas ir vērtīgākas, nekā tās maksā, un, lai visi justos iedrošināti tās plaši izplatīt, viņš savas grāmatas ir pārdevis pārāk lēti un tā sev uzkrāvis pārāk smagu nastu.

Mūsu Padomdevējs sacīja: “Grāmatas vajadzētu pārdot tā, lai autors nepaliktu tukšām rokām un arī izdevniecības namam būtu vajadzīgā peļņa darba virzīšanai uz priekšu.”

Līdzība, kas mums jāstudē

“Debesu valstība ir kā kāds namatēvs,” sacīja Kristus, “kas rīta agrumā izgāja strādniekus derēt savā vīna kalnā. Un, saderējis ar strādniekiem par vienu sudraba grasi par dienas algu, viņš tos nosūtīja savā vīna kalnā. Un, izgājis ap trešo stundu, viņš redzēja vēl citus pie tirgus bez darba stāvam un sacīja: Noejiet arī jūs vīna kalnā; es jums došu, kas nākas. Un tie nogāja.

Atkal viņš nogāja ap sesto un devīto stundu un darīja tāpat. Bet ap vienpadsmito stundu izgājis, viņš atrada vēl citus bez darba stāvam un uz tiem saka: Ko jūs visu dienu še stāvat bez darba? Tie uz viņu saka: Neviens mūs nav derējis. Viņš uz tiem saka: Ejiet jūs arīdzan vīna kalnā; un, kas nākas, to jūs dabūsiet. Kad nu vakars metās, tad vīna kalna Kungs saka savam uzraugam: sauc strādniekus un dod tiem algu, no pēdējiem sākdams, pie pirmajiem beigdams. Tad tie nāca, kas ap vienpadsmito stundu derēti, un dabūja savu grasi.

Bet, kad pirmie nāca, tad tie cerēja vairāk dabūt, un tie arī dabūja ikviens savu grasi. To dabūjuši, tie kurnēja pret namatēvu un sacīja: šie pēdējie vienu stundu vien strādājuši, un tu tos esi līdzinājis mums, kas dienas nastu un karstumu esam cietuši. Bet viņš atbildēja un uz vienu no tiem sacīja: Draugs, es tev netaisnību nedaru. Vai tu ar mani neesi saderējis par vienu grasi? Ņem, kas tev pieder un ej. Bet es šiem pēdējiem gribu dot kā tev. Vai tad man nav brīv darīt ar savu mantu, kā es gribu? Vai arī tava acs skauž, ka es esmu labs? Tie pēdējie taps pirmie un pirmie pēdējie. Jo daudz ir aicināti, bet maz izredzēti.” (Mat. 20:1-16)

Svētībām bagāta būs žēlastības atlīdzība tiem, kas strādās Dievam neviltotā ticībā un mīlestībā. Dievam pienestās kalpošanas vērtību mēro pēc gara, kādā darbs tiek padarīts, bet ne pēc darbā pavadītā laika ilguma (stundu skaita).

Gaisma visiem

Es ļoti ilgojos, lai gaisma, ko satur manas grāmatas, nonāktu līdz katrai dvēselei, kas vien pieejama; jo Dievs šo vēsti ir sūtījis visiem. Šīs grāmatas satur dārgas mācības kristieša dzīvei. Es neuzdrošinos aizliegt atsevišķos gadījumos šīs grāmatas pārdot par zemu cenu, lai es neaizkavētu grāmatu lasīšanu un tādā veidā neatturētu gaismu no dažām dvēselēm, kuras var atgriezties patiesībā. Mūsu grāmatu izplatīšanas darbā man nav nekādu aizliegumu. Lai sveci like svečturī, ka tā sniedz gaismu visiem, kas atrodas namā.

Mācība tirdzniecībā

“Un Jēzus iegāja Dieva namā un izdzina visus, kas Dieva namā pārdeva un pirka, un apgāza galdus naudas mijējiem un krēslus baložu pārdevējiem, un uz tiem sacīja: stāv rakstīts: Mans nams taps nosaukts lūgšanu nams, bet jūs to esat darījuši par slepkavu bedri.

Un tur akli un tizli nogāja pie Viņa Dieva namā; un Viņš tos dziedināja. Bet, kad augstie priesteri un rakstu mācītāji redzēja brīnuma darbus, ko Viņš darīja, un bērnus Dieva namā kliedzam un sakām: Ozianna Dāvida Dēlam! Tad tie apskaitās un uz Viņu sacīja: Vai Tu nedzirdi, ko šie saka? Bet Jēzus uz tiem sacīja: Dzirdu gan. Vai jūs nekad neesat lasījuši: No bērniņu un zīdaiņu mutes Es slavu sataisīšu?” (Mat. 21:12-16)
Sanatorijā, Kalifornijā 1908.gada 4.maijā.

Mūsu strādnieki nekad nedrīkstētu aizmirst, ka mūsu darba galvenais vadītājs ir Kungs Jēzus Kristus. Viņš ir devis plānus, ir norādījis veidu, kā skolas var atbrīvoties no parādiem; un Viņš nevar atzīt un svētīt to cilvēku rīcību, kas šo plānu atmet, neuzticoties tā sekmēm. Kad Viņa ļaudis vienoti celsies, lai palīdzētu Viņa darbam virs zemes, tad no tiem netiks atturēts neviens labums, ko Dievs ir solījis.

Plašāks skats

Virzot uz priekšu Kunga darbu dzimtenē un ārzemēs, atbildīgajās vietās esošajiem cilvēkiem jāplāno gudri, lai iespējami vislabāk izlietotu cilvēkus un līdzekļus. Darba uzturēšanas nastas daudzos ārzemju laukos lielā mērā jānes mūsu vietējām savienībām. Šīm savienībām vajadzētu būt līdzekļiem, lai palīdzētu atvērt jaunus laukus, kur trešās eņģeļa vēsts pārbaudītās patiesības vēl nekad nav iespiedušās. Pēdējos nedaudzos gados durvis ir atvērušās kā uz burvja mājienu; un ir vajadzīgi vīri un sievas, kas ieietu pa šīm durvīm un uzsāktu nopietnu dvēseļu glābšanas darbu.

Mūsu izglītības un audzināšanas iestādes var daudz darīt, lai apmierinātu šo misijas lauku prasības pēc apmācītiem darbiniekiem. Jāplāno gudri, lai aktivizētu darbu mūsu mācību centros. Rūpīgi jāpēta labākās metodes, kā sagatavot svētītus jauniešus, kas uzņemas atbildību un manto Kristum dvēseles. Viņus vajadzētu mācīt, kā iepazīties ar cilvēkiem un kā pieņemamā veidā pasludināt trešā eņģeļa vēsti. Tiem vajadzētu sniegt mācības finansiālos jautājumos, kas viņiem noderēs tad, kad viņi būs izsūtīti uz atsevišķām vietām, kur nāksies paciest lielu trūkumu un piekopt visstingrāko taupību.

Kungs ir devis plānu, ar kura palīdzību daudzi studenti mūsu skolās var apgūt praktiskas mācības, kas nepieciešamas tālākajā dzīvē. Viņš tiem sniedzis iespēju pārdot vērtīgas grāmatas, kas veltītas mūsu izglītības iestāžu un sanatoriju darba attīstībai. Šo grāmatu pārdošanā jaunieši iegūs bagātu pieredzi, kas dos iemaņas problēmu atrisināšanā, ar kurām tiem būs vēlāk jāsastopas citās vietās. Skolas laikā, iesakot šīs grāmatas, daudz var mācīties, kā laipni un pieklājīgi tuvoties cilvēkiem, un kā smalkjūtīgi sarunāties par dažādiem tagadējās patiesības jautājumiem. Gūstot zināmas finansiālas sekmes, daži iemācās saimniekot un taupīt, kas tiem, izsūtītiem par misionāriem, sniegs lielas priekšrocības.

Studentiem, kas uzņemas pārdot “Daba un dzīve līdzībās” un “Lielā Ārsta pēdās”, vispirms pašiem jāizpēta šīs grāmatas, kuras tie grib pārdot citiem. Iepazīstoties ar mācībām, ko satur viņu rokās esošā grāmata, un pūloties ar tām saskaņot savu dzīvi, viņu atziņa un garīgais spēks pieaugs. Vēstīs šajās grāmatās satur gaismu, ko Dievs man atklājis, lai to sniegtu pasaulei. Skolotājiem mūsu skolās vajadzētu pamudināt studentus rūpīgi izpētīt katru nodaļu. Viņiem šīs patiesības vajadzētu mācīt saviem studentiem, cenšoties jaunatnē pamudināt mīlestību uz dārgumiem, ko Kungs mums uzticējis, lai mēs tās darītu zināmas visai pasaulei.

Sagatavošanās šo grāmatu pārdošanai un ikdienā iegūtā pieredze, pievēršot tām cilvēku uzmanību, sniegs nenovērtējamu pieredzi tiem, kas strādā šai darba nozarē. Dieva svētīta, jaunatne sagatavosies kalpošanas darbam Kunga vīna kalnā.

Tiem, kas atbild par vietējām draudzēm visās mūsu savienībās, jāveic sevišķs darbs jauniešu labā. Ja draudzes vadītāji redz perspektīvus jauniešus, kas vēlas sagatavoties un kļūst derīgi kalpošanai Kungam, bet kuru vecāki nav spējīgi tos sūtīt skolā, tad viņu pienākums ir domāt par šo jauniešu atbalstīšanu un iedrošināšanu. Viņiem vajadzētu apspriesties ar vecākiem un jauniešiem, un vienoti veidot gudrus plānus. Daži jaunieši var būt vispiemērotākie iekšējam misijas darbam. Plašs darba lauks ir mūsu literatūras izplatīšana un trešā eņģeļa vēsts pasludināšana draugiem un kaimiņiem. Jauniešus vajadzētu pamudināt iesaistīties kolportāžas darbā, vācot parakstus mūsu lielākajām grāmatām. Dažiem var būt spējas, kas tos darītu par vērtīgiem palīgiem mūsu iestādēs. Daudzos gadījumos, ja perspektīvos jauniešus saprātīgi atbalsta un pareizi vada, viņi varētu iegūt līdzekļus skolai, uzņemoties pārdot “Daba un dzīve līdzībās” vai “Lielā Ārsta pēdās”.

Pārdodot šīs grāmatas, jaunieši darbotos kā misionāri, pievēršot pasaules cilvēku uzmanību dārgajai gaismai. Tai pat laikā viņi nopelnītu naudu, kas tiem dotu iespēju apmeklēt skolu, kur viņi tālāk varētu sagatavoties par derīgiem darbiniekiem Kunga darbā. Skolā viņi saņemtu pamudinājumus no audzinātājiem un citiem turpināt grāmatu pārdošanas darbu, un, pienākot laikam beigt skolu, tie būtu saņēmuši praktiskas iemaņas un būtu derīgi grūtajam, nopietnajam un pašuzupurēšanos prasošajam darbam, kas jāveic daudzās vietās ārzemēs, kur trešā eņģeļa vēsts jānes smagos, sarežģītos apstākļos.

Cik daudz labāks ir šis plāns par studentu izglītošanu bez praktiskas audzināšanas mūsu darbam, kurus beidzot, jāpaliek lieliem parādniekiem, pavisam maz izprotot grūtības, ar kādām nāksies sastapties jaunās, neapgūtās vietās! Cik grūti viņiem būs atrisināt finansiālas problēmas, ar ko saistīts celmlaužu darbs ārzemēs! Kāda nasta dažiem būs jānes, līdz būs samaksāti skolas laika parādi!

Savukārt, cik daudz būtu iegūts, ja sekotu šim pašuzupurēšanās plānam! Tad studenti bieži skolu varētu atstāt gandrīz vai pilnīgi brīvi no personīgajiem parādiem; arī skolas budžets atrastos daudz labākā stāvoklī; un mācības, kuras skolnieks iegūtu no pieredzes, strādājot iekšējā laukā, izrādītos neizsakāmi vērtīgas darbam ārzemēs.

Lai tiek sprausti gudri plāni, palīdzot perspektīviem skolniekiem iegūt izglītību ar šo grāmatu pārdošanu, ja viņi paši to vēlas. Kas šādā veidā nopelnīs pietiekoši daudz līdzekļu mācību kursa samaksai kādā no mūsu skolām, tie iegūs visvērtīgāko praktisko pieredzi, kas tiem palīdzēs sagatavoties misionāru - celmlaužu darbam citās vietās.

Mūsu pasaulē īsā laikā jāpadara liels darbs, un mums vairāk kā iepriekšējos gados jāmācās saprast un novērtēt Dieva aizgādība, kas mūsu rokās ielikusi dārgās grāmatas “Daba un dzīve līdzībās” un “Lielā Ārsta pēdās”, lai ar to palīdzību perspektīvi studenti spētu segt skolas laika izdevumus. Mums jāsaprot, ka tās ir arī līdzeklis mūsu izglītojošo un ārstniecisko iestāžu atbrīvošanai no parādiem.

Lielas svētības sagaida mūs, ja mēs gudri pasniegsim citiem šīs dārgās grāmatas, kas mums dotas tagadējās patiesības virzīšanai uz priekšu. Strādājot saskaņā ar šo Kunga plānu, mēs redzēsim, ka daudzi svētījušies jaunieši būs gatavi iziet par misionāriem citās zemēs, un tai pat laikā savienībām dzimtenē būs līdzekļi, lai devīgi atbalstītu jaunās vietās veicamo darbu.
Sanatorijā, Kalifornijā, 1908. Gada 17.aprīlī

Dievs grib, lai “Daba un dzīve līdzībās” pārdošanu visi mūsu ļaudis atzītu par Viņa norādīto metodi mūsu skolu atbrīvošanai no parādiem. Tieši tāpēc, ka šis plāns nav ņemts vērā, mēs tagad tik asi izjūtam līdzekļu trūkumu darba virzīšanai uz priekšu. Ja skolas izmantotu šo doto sevis uzturēšanas iespēju, tad skolu mantu namos būtu vairāk naudas, un vairāk līdzekļi atrastos arī Dieva kalpu rokās citu darba nozaru nepieciešamo vajadzību kārtošanai, un pāri par visu skolotāji un studenti būtu saņēmuši tieši tās mācības, kas viņiem jāiemācās, kalpojot Kungam.

Pilsētās, kas viegli aizsniedzamas no mūsu sanatorijām un audzināšanas skolām, ir atvērts misijas lauks, ko līdz šim esam aizskāruši tikai ar pirkstu galiem. Dažās no šīm vietām darbs ir iesākts labi. Taču Dievs ir paredzējis, lai ar “Lielā Ārsta pēdās” un “Daba un dzīve līdzībās” pārdošanu ievāktu daudz līdzekļu mūsu sanatoriju un skolu darbam, un lai tādā veidā mūsu ļaudis varētu atlicināt vairāk līdzekļu ziedojumiem darba uzsākšanai jaunos misijas laukos. Ja mūsu ļaudis tagad tā iesaistīsies šo grāmatu pārdošanā, kā tam vajadzētu būt, tad mums būtu daudz vairāk līdzekļu nekā tagad darba virzīšanai uz priekšu Kunga paredzētajā veidā.

Telts sanāksmes un mūsu literatūra

Iepriekšējos gados Dieva kalpi ir izmantojuši daudzas dārgas izdevības, ko sniegušas mūsu telts sanāksmes, pamācot mūsu ļaudis, kā praktiski pasludināt trešā eņģeļa vēsts glābjošās patiesības saviem draugiem un pazīstamiem. Daudzi ir pamācīti, kā pašiem sevi uzturot, strādāt par misionāriem dzimtajā pusē. Daudzi no šīm gadskārtējām sanāksmēm ir atgriezušies mājās, lai strādātu dedzīgāk un gudrāk kā iepriekš.

Dievam būtu paticis, ja draudzes locekļiem, kas piedalījās mūsu telts sanāksmēs būtu dotas daudz vairāk praktiskas pamācības, nekā tas parasti ir darīts iepriekšējos gados. Mūsu vadošajiem darbiniekiem, mūsu brāļiem un māsām visās savienībās vajadzētu atcerēties, ka viens no mūsu gadskārtējo sanāksmju mērķiem ir praktisko metožu apgūšana personīgajam misijas darbam. Šī mūsu telts sanāksmju darba līnija galvenajos vilcienos aprakstīta “Liecībās draudzei” 6.sējumā sekojošiem vārdiem: “Dievs mūsu rokām uzticējis vissvētāko darbu, un mums jāsapulcējas, lai saņemtu pamācības un sagatavotos šī darba veikšanai. Mums jāsaprot, kādu daļu Dieva darba celtnē mēs katrs personīgi tiksim aicināti veikt, izvēršot virs zemes Dieva darbu, aizstāvot Viņa svētos likumus un paaugstinot Pestītāju kā “Dieva Jēru, kas nes pasaules grēkus” (Jāņa 1:29). Mums jāsapulcējas kopā un jāsaņem dievišķīgs pieskāriens, lai varētu saprast, kas vēl darāms pašu mājās. Vecākiem jādomā, kā viņi varētu savus dēlus un meitas no mājas svētnīcas izlaist tā audzinātus un izglītotus, lai tie pasaulē spīdētu kā gaisma. Mums jāizprot darba dalīšanas nozīme un jāzina, kā virzīt uz priekšu katru darba daļu. Katram ir jāsaprot tam veicamā darba daļa, lai visā kopējā darbā valdītu saskaņa plānos un pūlēs.” - 32, 33.lpp.

“Pareizi vadīta telts sanāksme ir skola, kur sludinātāji, vecākie un Draudzkopji var mācīties, kā vēl pilnīgāk strādāt savam Kungam. Tai vajadzētu būt skolai, kas draudzes locekļiem, veciem un jauniem, sniegtu izdevības vēl pilnīgāk iepazīt Kunga ceļu, vietai, kur ticīgie saņemtu izglītību, kas tiem palīdzētu sniegt palīdzību citiem…

Labākā palīdzība, ko sludinātājs var sniegt mūsu draudzes locekļiem, nav svētruna, bet gan darba plānošana. Dodiet katram iespēju kaut ko darīt citu labā. Palīdziet visiem saprast, ka viņiem kā Kristus žēlastības saņēmējiem pienākas strādāt sava Kunga labā. Lai visi tiek pamācīti, kā strādāt. Sevišķa sagatavošana darbam kopā ar Dievu vajadzīga tiem, kas tikai nesen kļuvuši ticīgi. Iesaistīti darbā, izmisušie ātri aizmirsīs savu izmisumu, vājie kļūs stipri, nezinošie - gudri, un visi spēs pasludināt patiesību, kāda tā ir Jēzū. Tie atradīs uzticamu palīgu Viņā, kas apsolījis izglābt visus, kas nāk pie Viņa.” - 49, 50.lpp.

Dažās mūsu savienībās vadītāji ir vilcinājušies sniegt šādas praktiskas pamācības. Daži dabīgi vairāk vēlas noturēt svētrunas, bet ne pamācīt ļaudis. Tomēr tādos gadījumos kā mūsu gadskārtējās telts sanāksmes mēs nekad nedrīkstam atstāt novārtā dotās iespējas pamācīt ticīgos, kā praktiski strādāt misijas darbu vietās, kur viņi dzīvo. Bieži būtu labi izraudzīt īpašus cilvēkus, kas šajās sapulcēs uzņemtos atbildību dažādo audzināšanas darba nozaru vadībai. Lai atsevišķi ļaudis palīdz cilvēkiem iemācīties vadīt Bībeles lasījumu stundas un mājas sapulces. Citi savukārt lai pamāca, kā dzīvē ieviest veselības un sātības pamatlikumus, un kā ārstēt slimos. Vēl citi var strādāt ar periodiskajiem izdevumiem un grāmatām. Lai īpaši izraudzīti strādnieki sevišķā veidā dod norādījumus lielākam cilvēku skaitam par grāmatu “Daba un dzīve līdzībās” un “Lielā Ārsta pēdās” izplatīšanu.

Daudzi nekad nav mācījušies, kā pārdot grāmatas, kas veltītas mūsu iestāžu darba tālākai attīstībai. Tomēr viņiem no darba nevajadzētu atrauties. Viņiem rūpīgi vajadzētu izpētīt jautājumu, kā uzticīgi veikt savu daļu šo dārgo grāmatu izplatīšanā. Mūsu skolām un sanatorijām jāsasniedz augsta derīguma pakāpe, un uz mums visiem gulstas īpaša atbildība palīdzēt šīm iestādēm, plaši izplatot grāmatas, kas domātas to atbalstīšanai. Dievu pagodinās ikviens cilvēks, kas aktīvi piedalīsies šo grāmatu pasniegšanā tiem daudzajiem ļaudīm, kuriem vajadzīgas evaņģēlija glābjošās patiesības.

Sakarā ar Dienvidkalifornijas savienību, man atkal un atkal ir rādītas iespējas darīt labu, cenšoties piepildīt Kunga plānu mūsu skolu un sanatoriju atbalstīšanai. Te ir neparasti labvēlīgi apstākļi nepārtrauktai grāmatu “Daba un dzīve līdzībās” un “Lielā Ārsta pēdās” pārdošanas atbalstīšanai. Mūsu brāļiem un māsām Dienvidkalifornijā nevajadzētu pagurt, sekojot šim plānam, lai iegūtu naudu iekrājušos parādu nosegšanai. Fernando skolas studenti un trīs nodibināto sanatoriju kopējas tikai sev par ļaunu var atļauties pazaudēt dārgos piedzīvojumus misijas darbā, ko iegūst tie, kas pārdod šīs attiecīgā darba atbalstīšanai domātās grāmatas. Savienība tikai sev par ļaunu var atteikties no tiem augļiem, kā garīgajiem, tā finansiālajiem, ko dotu pastāvīgā piepūle šajā darbā.

Gadi ir aizsteigušies, un studenti, kam vajadzēja iegūt bagātus piedzīvojumus aktīvā misijas darbā, nav pamudināti ar visu sirdi iesaistīties “Daba un dzīve līdzībās” pārdošanā. Draudzes locekļiem daudzās vietās ik dienas ir sastapšanās ar svešiem cilvēkiem - iebraucējiem (tūristiem), bagātām un iespaidīgām personām - un tomēr ir pieļauts, ka neizmantotas ir pagājušas daudzas izdevības izplatīt “Daba un dzīve līdzībās” un “Lielā Ārsta pēdās”. Daudziem godīgiem cilvēkiem, kurus varēja aizsniegt ar sirsnīgām, rūpīgām pūlēm, nav atklāta trešā eņģeļa vēsts gaisma.

Ja būtu paklausīts Kunga plānam, tad Viņa Vārds būtu pagodināts un iegūtas daudzas garīgas uzvaras. Tiem, kam ir līdzekļi, būtu bijuši spējīgāki un labprātīgāki palīdzēt Kungam, kad Viņš neparastā veidā vadīja spēcīgu ārstnieciskās misijas centru nodibināšanu pie lielas satiksmes ceļiem. Studenti būtu saņēmuši piedzīvojumus, kas ļoti pavairotu viņu sekmes praktiskajā misijas darbā kā iekšējā, tā ārējā laukā. Garīgas svētības būtu atspirdzinājušas draudzes. Daudzi būtu mantoti patiesībai, un darbā būtu ienests arī viņu iespaids un līdzekļi.

Tādās vietās kā Dienvidkalifornija, kur ir tūkstošiem tūristu, no kuriem daudzi, meklējot veselību un spēku, pastāvīgi nāk un iet, vajadzētu sevišķi un nepārtraukti pūlēties izplatīt gaismas un patiesības spožos starus. Grāmatas “Lielā Ārsta pēdās” un “Daba un dzīve līdzībās” ir tieši piemērotas tūrisma centriem, un vajadzētu darīt visu iespējamo, lai šos darbus ieliktu rokās cilvēkiem, kuriem ir brīvs laiks un patika lasīt. Sevišķi tiem, kuri cenšas atgūt veselību, vajadzīga grāmata “Lielā Ārsta pēdās”. Jāizmanto katra izdevība šo cilvēku aizsniegšanai.

Mana sirds gavilēja, kad uzzināju par šī darba atmodu Dienvidkalifornijā pēdējos sešos mēnešos. Loma Lindā dažas medmāsas apguva īpašu apmācības kursu, kā pārdot “Lielā Ārsta pēdās”, un, ejot no mājas uz māju tuvākajās pilsētās un ciemos, pār tām bagātīgi dusēja Debesu svētības, un mūsu ļaužu un viņu darba labā ir atstāts labs iespaids.

Fernando skolā skolotāji nesen atdzīvināja interesi par grāmatas “Daba un dzīve līdzībās” pārdošanu. Pēc rūpīgas grāmatas studēšanas, ko darīja lūgšanu pavadībā, studentu grupa savu skolotāju vadībā apmeklēja Losandželosu, gūstot labu un dziļu pieredzi, ko studenti novērtēja augstāk par sudrabu un zeltu. Šis darba veids tiešām ir viens no līdzekļiem, ko Dievs paredzējis mūsu jauniešu apmācīšanai misijas darbā; un tie, kas ir nolaidīgi šādu izdevību izmantošanā, no savas dzīves pazaudē visvērtīgāko piedzīvojumu nodaļu. No sirds iesaistoties šai darbā, studenti var mācīties, kā smalkjūtīgi un apdomīgi tuvoties vīriem un sievām dažādos apstākļos, kā laipni un pieklājīgi izturēties pret tiem, un kā pamodināt viņos cieņu pret patiesībām, ko satur pārdodamās grāmatas.

Mūsu galvenajam uzdevumam jābūt ne naudas iegūšanai, bet dvēseļu glābšanai, un šī mērķa labā vajadzētu darīt visu mūsu spēkos iespējamo, lai mācītu studentus, kā vadīt dvēseles pie trešā eņģeļa vēsts atzīšanas.

Ja mums būs panākumi dvēseļu glābšanas darbā, tad tie, kas pievienojušies ticībai, savukārt savas spējas izlietos patiesības sniegšanā citiem. Ja mēs uzcītīgi strādāsim savu līdzcilvēku glābšanā, tad Dievs svētīs katru mūsu piepūli. Savienību priekšniekiem un citiem, kas ieņem vadošus amatus, es vēlētos sacīt: “Darīsim visi, kas ir mūsu spēkos, lai ar mūsu izglītojošām iestādēm saistītos skolotājus pārliecinātu par svētību lielo vērtību, ko bagātīgi saņems tie, kas čakli centīsies iespējami vislabākā veidā izlietot dāvanu “Daba un dzīve līdzībās”. Pamudināsim skolotājus, lai tie kopā ar daudziem saviem studentiem lūdzot izpēta šo grāmatu, sagatavojoties ar tiem iziet aktīvā darbā. Palīdzēsim audzinātājiem saprast savu atbildību šai jautājumā. Darīsim visu, ko vien varam, lai atdzīvinātu darbu ar “Daba un dzīve līdzībās”, un nopietni pārdomāsim plānus, kā iziet aktīvā darbā ar “Lielā Ārsta pēdās”.

Ar visu sirdi iesaistoties šai darba nozarē, skolotāji un studenti gūs pieredzi, kas tos sagatavos vērtīgai kalpošanai mūsu telts sanāksmēs. Ar pamācībām, ko viņi var dot klātesošajiem ticīgajiem, un ar daudzu grāmatu pārdošanu vietās, kur notiek šādas sapulces, tie, kas bijuši skolā, spēs veikt savu daļu, aizsniedzot daudzus cilvēkus, kuriem jāsludina trešā eņģeļa vēsts. Lai skolotāji un studenti augstsirdīgi dara savu daļu, pamācot mūsu ļaudis, kā pasniegt šo vēsti draugiem un kaimiņiem.

Sekojot Kunga dotajiem plāniem, mēs būsim Dieva līdzstrādnieki. Neskatoties uz to, kādu vietu mēs ieņemam, kas mēs esam - savienību priekšnieki, sludinātāji, skolotāji, studenti vai ierindas draudzes locekļi - mēs visi esam atbildīgi Kunga priekšā izmantot vispilnīgākā veidā mums piešķirtās izdevības, lai apgaismotu tos, kuriem tagadējā patiesība ir tik nepieciešama. Viens no galvenajiem līdzekļiem, ko Viņš ir paredzējis mūsu lietošanai, ir iespiestais Vārds. Mūsu skolās un sanatorijās, mūsu dzimtenes draudzēs, un sevišķi gadskārtējās sanāksmēs mums jāmācās gudri izlietot šo dārgo darba rīku. Īpaši izraudzītiem strādniekiem pacietīgi un uzcītīgi vajag pamācīt mūsu ļaudis, kā laipni un pārliecinoši tuvoties neticīgajiem, un kā viņiem pasniegt literatūru, kurā izteikta šī laika patiesība.

Mani brāļi un māsas, nepagursim darot labu. Kalpojot virs zemes, Kristus ceļoja kājām no vienas vietas uz otru. Bieži ļoti noguris, līdz pēdējai iespējai izsmēlis savus cilvēcīgos spēkus, Viņš tomēr vienmēr bija gatavs dziedināt visus, kas nāca pie Viņa, un mācīt tiem mūžīgās dzīvības ceļu. Kaut arī bieži pārguris, Viņš tomēr neatstāja savu darbu. Pasaule bija jāglābj. Viņš pienesa katru iespējamo upuri, lai varētu tālāk raidīt gaismas un patiesības starus. Kungs, Izraēla Dievs, vēlas iesaistīt mūs svētā savienībā ar Sevi. Viņš grib, lai mēs staigātu dzīvā ticībā, kas darbojas mīlestībā un šķīsta dvēseli. Viņš vēlas, lai mēs būtu rosīgs strādnieku pulks, apveltīti ar spējām kalpot Viņam, un tādiem viņš apsola spēku gūt krāšņu uzvaru Viņam par godu.
Sanatorijā, Kalifornijā, 1908.gada 10.jūlijā.

Cilvēkiem, kuri vada kādu pēdējās evaņģēlija vēsts svinīgā darba daļu, vajag attīstīt un izveidot plašu redzes loku un spējas domāt. Visiem, kuri nes atbildību evaņģēlija darbā, ir priekštiesība būt labiem skolniekiem Kristus skolā. Kristus sekotāji nedrīkst vadīties pēc savas gribas, viņiem jāmācās domāt Kristus domas un izprast Dieva gribu un Dieva ceļus. Tāds ticīgais turēsies pie Kristus darba metodēm.

Mūsu brāļiem nevajadzētu aizmirst, ka Dieva gudrība ir gādājusi par mūsu skolām tādā veidā, kas visiem šī pasākuma dalībniekiem nesīs svētības. Grāmata “Daba un dzīve līdzībās” veltīta izglītības un audzināšanas darbam, lai studenti un citi skolas draugi varētu tās pārdot, un tādā veidā iegūt lielu daļu no tiem līdzekļiem, kas nepieciešami skolu atbrīvošanai no parādiem. Tomēr šis plāns mūsu skolām nav pietiekoši izskaidrots, skolotāji un studenti nav mācīti pievērsties šai grāmatai, droši un enerģiski to pārdot par labu izglītības darbam.

Jau sen skolotājiem un studentiem mūsu skolās vajadzēja iemācīties izmantot priekštiesību iegūt līdzekļus, pārdodot grāmatu “Daba un dzīve līdzībās”. Izplatot šīs grāmatas, studenti kalpos Dieva darbā, un, izsējot dārgo gaismu, viņi apgūs nenovērtējamas mācības kristiešu pieredzē. Tagad visām mūsu skolām vajadzētu stāties ierindā un nopietni censties īstenot dzīvē plānu, kas mums dots, lai izglītotu strādniekus, palīdzētu skolām un mantotu dvēseles Kristum.

3. Darbs pilsētās

Šajās piecās nodaļās sakopotas un pārskatāmi sagrupētas dažas no daudzajām inspirētajām, un pamācošajām un uzmundrinošajām liecībām par darbu pilsētās. Šeit ietvertie teksti ir atrasti atsevišķās liecībās mūsu periodiskajos izdevumos, pārskatos par Vispasaules Savienības 1909.g. sanāksmes svētrunām un vēstulēs darbiniekiem lielajās pilsētās.

“Es redzēju Kunga balsi sakām:
Ko es sūtīšu un kas mums ies?
Tad es sacīju: “Redzi, še es esmu, sūti mani.””
(Jes. 6:8)

Apstākļi pilsētās

Ātri un nenovēršami gandrīz visi pilsētu iedzīvotāji kļūst noziedzīgi Dieva priekšā, jo ļaunums pastāvīgi pieaug. Mēs dzīvojam “nozieguma epidēmijas” laikā, kas pārsteidz un biedē katru domājošu, dievbijīgu cilvēk33 Nav cilvēka spēkos aprakstīt valdošo pagrimumu. Katra diena nes jaunus atklājumus par politiskajām cīņām, kukuļošanu un krāpšanu; katra diena sniedz sirdi plosošus ziņojumus par varmācību un patvaļu, par brutālu cilvēku dzīvību iznīcināšanu. Katra diena liecina par vājprātības, slepkavību un pašnāvību pieaugumu.

Mūsdienu pilsētas ātri kļūst līdzīgas Sodomai un Gomorai. Brīvdienu un svētku ir ļoti daudz; uzbudinājumu un izpriecu virpulis tūkstošus norobežo no dzīves vienkāršajiem un skaidri izprotamiem pienākumiem. Uzbudinošie laika kavēkļi - teātris, zirgu sacīkstes, azarta spēles, alkoholiskie dzērieni un uzdzīve - like iekvēloties visām kaislībām.

Vispārējā straume rauj sev līdz arī jaunatni. Kas iemīl izpriecas pašu izpriecu dēļ, tie atver durvis kārdinājumu plūdiem. Tie nododas sabiedriskai vieglprātībai un nedomājošai līksmei. Viņi tiek vadīti no viena izlaidības veida uz otru, līdz pilnīgi zaudē kā vēlēšanos, tā arī spējas dzīvot derīgu dzīvi. Viņu reliģiskie centieni ir sastinguši, garīgā dzīve aptumšojusies. Pamirst visas dvēseles cēlās spējas un viss, kas cilvēku saista ar garīgo pasauli.

Trestu iekārta, strādnieku savienības un streiki dzīves apstākļus pilsētās padara arvien grūtākus.

Milzīgā dziņa iegūt naudu, vēlēšanās spīdēt, greznības, saskaņošanās ar jaunāko modi, luksus un pārspīlējumi, - tie ir tādi spēki, kas cilvēku lielāko vairumu novērš no dzīves patiesajiem mērķiem. Tie atver durvis tūkstošs nelaimēm. Daudzi, ko pilnīgi pārņēmusi tiekšanās pēc laicīgās mantas, kļuvuši nejūtīgi pret Dieva prasībām un savu līdzcilvēku vajadzībām. Viņi bagātību uzskata par līdzekli sevis pagodināšanai. Savā īpašumā tie gūst namu pēc nama un zemes gabalu pēc zemes gabala; savas mājas tie piepilda ar greznuma priekšmetiem, lai gan tiem visapkārt cilvēki cieš no nabadzības, noziegumiem, slimībām un atrodas tuvu nāvei.

Ar visāda veida apspiešanām un naudas izspiešanām cilvēki sakrāj milzīgas bagātības, bet tajā pat laikā pie Dieva uzkāpj badu ciešošās cilvēces kliedzieni. Neskaitāmas ļaužu masas cīnās ar nabadzību un ir spiestas smagi strādāt par mazu atalgojumu, nespēdamas sev nodrošināt dzīvei visnepieciešamāko. Smagais darbs un trūkums, līdz ar bezcerību uz apstākļu uzlabošanos viņu nastu vēl palielina. Ja pievienojas bēdas un slimības, tad nasta kļūst gandrīz nepanesama. Rūpju sagrauzti un nospiesti, viņi nezin, kur griezties pēc palīdzības.

Raksti attēlo pasaules stāvokli tieši pirms Kristus otrās nākšanas. Apustulis Jēkabs apraksta (pravieto - sast. piezīme) mantrausību un apspiešanu, kas tad valdīs. Viņš saka: “Tad nu jūs, bagātie, … jūs esiet mantas krājuši pēdējās dienās. Redzi, strādnieku, jūsu tīrumu pļāvēju alga, ko jūs atrāvuši, brēc; un pļāvēju brēkšana ir nākusi Kunga Cebaota ausīs. Jūs esiet kāri dzīvojuši it kā uz kaujamo dienu. Jūs esiet nosodījuši, jūs esiet nokāvuši taisno, viņš jums pretī neturējās.” (Jēk. 5:1-6)

Tā ir mūsu dienu aina. “Tiesa ir atstumta nost, un taisnība stāv no tālienes; jo patiesība klūp uz ielas, un skaidrība netiek iekšā. Tiešām, patiesība kļuvusi reta, un, kas no ļauna atkāpjas, kļūst par laupījumu.” (Jes. 59:14, 15)

Pat baznīca, kurai vajadzētu būt patiesības pīlāram un pamatam, atbalsta savtīgu mīlestību uz izpriecām. Kādus līdzekļus daudzas draudzes izlieto naudas iegūšanai reliģiskiem mērķiem? Bazārus, vakariņas, tirdziņus, pat loterijas un līdzīgus pasākumus. Bieži ēšana, dzeršana, pirkšana, pārdošana un uzjautrināšanās apgāna Dieva pielūgšanai nošķirto vietu. Jauniešos tiek samazināta cieņa pret Dieva namu un godbijība pret Viņa pielūgšanu. Novājinātas ir atturības barjeras. Savtība, iekāre, mīlestība uz ārišķībām aicināt aicina, un tām nododoties, šīs īpašības arvien vairāk nostiprinās.

No gadsimta gadsimtā Kungs ir darījis zināmu savu esamību. Pienākot krīzei, Viņš sevi atklāj un iejaucas, lai aizkavētu sātana plānu piepildīšanos. Viņš bieži ir pieļāvis tautām, ģimenēm un atsevišķiem cilvēkiem nonākt līdz krīzei, lai tie ievērotu Viņa iejaukšanos. Tad Viņš skaidri ir darījis zināmu, ka Izraēlā ir Dievs, kas uztur spēkā savus likumus un aizstāv savus ļaudis.

Pirmsplūdu pasaulē cilvēcīgie rīki ar visāda veida izgudrojumiem centās padarīt neiedarbīgu Jehovas likumu. Tie atmeta Viņa autoritāti, tāpēc, ka tā traucēja piepildīt viņu plānus. Kā pirmsplūdu dienās, tā tagad, tieši mūsu priekšā ir laiks, kad Kungs atklās savu visvareno spēku. Tagad laikā, kad valda netaisnība, mēs drīkstam zināt, ka pavisam tuvu ir pēdēja lielā krīze. Kad nepaklausība Dieva likumam būs gandrīz vispārēja, kad Dieva ļaudis apspiedīs un mocīs viņu līdzcilvēki, tad iejauksies Kungs.

Sātans neguļ, viņš ir nomodā, lai atņemtu ietekmi drošajam praviešu Vārdam. Ar maldinošu spēku viņš prasmīgi strādā pretī Dieva izteiktajai gribai, kas skaidri atklāta Viņa Vārdā. Jau gadiem ilgi sātans, pasniedzot patiesības vietā atjautīgi izgudrotas viltības, ir guvis pārvaldi pār cilvēku prātiem. Šajā briesmu pilnajā laikā taisnie, bīstoties Dievu, pagodinās viņa Vārdu, atkārtojot Dāvida vārdus: “Laiks ir Tev, Kungs, darīt savu darbu; jo tie lauzuši Tavu bauslību.” (Ps.119:126)

Dieva sods mūsu pilsētās

Loma Lindā, Kalifornijā, 1906.gada 16.aprīlī manas acis redzēja sevišķu skatu. Nakts atklāsmē es stāvēju uz paaugstinājuma, no kurienes varēju redzēt namus līgojamies līdzīgi niedrēm vējā. Gruva ēkas - gan lielas, gan mazas. Izpriecu vietas, teātri, viesnīcas un bagātnieku nami drebēja un gruva. Daudzas dzīvības gāja bojā, un gaisu pildīja ievainoto un pārbijušos cilvēku kliedzieni.

Dieva iznīcinātāji eņģeļi atradās darbā. Viens pieskāriens, un celtnes, kas bija būvētas tik pamatīgi, ka cilvēki tās uzskatīja par drošām pret jebkādām briesmām, ātri pārvērtās gruvešu kaudzēs. Drošības nebija nekur. Es nejutos sevišķi izbijusies, bet nevaru atrast vārdus, lai aprakstītu redzēto ainu šausmas. Likās, ka Dieva pacietība ir izsmelta un pienākusi Tiesas diena.

Man blakus stāvošais eņģelis tad mani pamācīja, ka tikai nedaudzi kaut cik aptver ļaunumu, kas šodien pastāv mūsu pasaulē un sevišķi lielajās pilsētās. Viņš paziņoja, ka Kungs ir nolicis laiku, kad viņa dusmas piemeklēs pārkāpējus, tāpēc, ka tie stūrgalvīgi atteikušies ievērot viņa likumu.

Tikpat briesmīga kā man rādītā aina, kas uz mani atstāja ļoti spilgtu iespaidu, bija sakarā ar to dotā pamācība. Eņģelis, kas stāvēja man blakus, paziņoja, ka tiem, kas neatlaidīgi un ietiepīgi atsakās paklausīt ķēniņu Ķēniņam, būs jāredz atklājamies Dieva virsvaldība un viņa likumu svētums. Tos, kas izvēlas palikt neuzticīgi, žēlastībā piemeklēs sodības, lai, ja iespējams, tie atmostos un izprastu savas rīcības grēcīgumu.

Visā dienas laikā es pārdomāju redzētos skatus un man doto pamācību. Pēcpusdienā mēs ceļojām uz Glendali, kas atrodas Losandželosas tuvumā, un nākošajā naktī es atkal saņēmu pamācības par desmit baušļu svētajām un saistošajām prasībām, un Dieva visvarenību pār visiem zemes valdniekiem.

Man šķita, ka atrodos kādā sapulcē un atklāju cilvēkiem Dieva likumu prasības. Es lasīju Rakstos par Sabata iestādīšanu Ēdenē radīšanas nedēļas noslēgumā un par bauslības došanu pie Sinaja; un tad norādīju, ka Sabats jāievēro par “mūžīgu derību”, par zīmi starp Dievu un Viņa ļaudīm mūžīgi, lai tie atzītu, ka tos svētī Kungs, viņu Radītājs.

Bez tam, es vēl runāju par Dieva augstāko virsvaldību pār visiem zemes valdniekiem. Viņa likumam jābūt visas rīcības mērogam. Cilvēki nedrīkst sabojāt savu izjūtu un izpratni, padodoties nesātībai vai arī pakļaujot savu prātu sātaniskām ietekmēm, jo tas Dieva likumu ievērošanu dara neiespējamu. Kaut arī dievišķīgais Valdnieks ilgi panes ietiepīgu pretošanos un sagrozījumus, tomēr piekrāpt Viņu nevar, un ne vienmēr Viņš cietīs klusu. Beidzot būs jāatzīst Viņa virsvaldība, Viņa, Universa Valdnieka autoritāte, un Viņa likuma taisnās prasības tiks aizstāvētas.

Es no sava skolotāja saņēmu vēl daudz vairāk pamācību par Dieva lielo pacietību, par nepieciešamību pamodināt pārkāpējus, lai tie izprastu, cik bīstams ir viņu stāvoklis Dieva skatījumā. To visu es atkārtoju ļaudīm.

18.aprīlī, divas dienas pēc dotās atklāsmes par sabrūkošajām celtnēm, es, kā bija norunāts, devos uz Karstrītas (Carr Street) draudzi Losandželosā. Tuvojoties draudzei, mēs dzirdējām avīžu zēnus saucam: “Sanfrancisko izpostīta zemestrīcē!” Ar smagu sirdi es lasīju pirmās, steigā iespiestās ziņas par briesmīgo nelaimi. Divas nedēļas vēlāk, atceļā uz mājām, mēs braucām caur Sanfrancisko un, noīrējuši ratus, pusotru stundu pavadījām apskatot postījumus lielajā pilsētā. Celtnes, kuras uzskatīja par drošām, bija drupās. Dažas ēkas daļēji bija iegrimušas zemē. Šausmīgā pilsētas aina parādīja cilvēka nespēju konstruēt ēkas, kas būtu drošas pret ugunsgrēku un zemestrīcēm.

Caur savu pravieti Cefanju Kungs apraksta tās sodības, kādas Viņš sūtīs pār ļauna darītājiem: “Rautin Es aizraušu visu no zemes virsas”, saka Kungs. Es aizraušu cilvēkus un lopus; Es aizraušu putnus apakš debess un zivis jūrā, un apgrēcības līdz ar bezdievīgajiem; un es izdeldēšu cilvēkus no zemes virsas, saka Kungs.”

“Un Kunga upura dienā Es piemeklēšu virsniekus un ķēniņu bērnus, un visus, kas ģērbjas ārzemju drēbēs. Un tai dienā Es piemeklēšu visus, kas lec pār slieksni un, kas savu kungu namus piepilda ar varmācību un viltu…

Un tanī laikā Es Jeruzālemi izmeklēšu ar uguni un piemeklēšu vīrus, kas sēž uz savām mielēm, kas saka savās sirdīs: Kungs nedara ne laba, ne ļauna. Tāpēc viņu manta paliks par laupījumu un viņu nami par postažām. Tie gan uztaisa namus, bet tur nedzīvos; tie dēsta vīna dārzus, bet vīnu nedzers.

Kunga lielā diena ir tuvu un ļoti steidzas. Klau, Kunga diena: briesmīgi brēc paši varenie. Šī diena būs bardzības diena, bēdu un baiļu diena, vētras un posta diena, melna un tumša diena, apmākusies un miglaina diena, bazūnes un kara trokšņa diena pret visām stiprām pilsētām un augstām pilīm. Un Es izdeldēšu cilvēkus, ka tie iet kā akli, jo tie grēkojuši pret Kungu, un viņu asinis tiks izgāztas kā pīšļi un viņu miesas kā mēsli. Ne viņu sudrabs, ne viņu zelts tos neizglābs Kunga bardzības dienā; bet Viņa karstuma ugunī visa zeme taps aprīta; jo ātru galu Viņš darīs visiem zemes iedzīvotājiem.” (Cef. 1:2,3,8-18).

Dievs vairs ilgāk nevar paciest. Viņa sodības jau sāk skart dažas vietas, un drīz Viņa nepatiku izjutīs arī citās vietās.

Notikumu virkne atklās, ka Dievs ir apstākļu Kungs. Patiesība tiks pasludināta skaidrā, nepārprotamā valodā. Svētā Gara virsvadībā mums kā tautai jāsagatavo ceļš Kungam. Evaņģēlijs ir jāsniedz skaidri. Dzīvā Ūdens straumei, plūstot uz priekšu, jāpadziļinās un jāpaplašinās. Visos laukos, , tuvu un tālu, tiks aicināti vīri no arkla un citiem vienkāršiem darbiem, kas stiprā mērā saistīja viņu prātu, un tie izglītosies kopā ar pieredzējušiem cilvēkiem. Cenšoties sekmīgi strādāt, viņi patiesību pasludinās ar spēku. Brīnišķīgi parādīsies dievišķīgās aizgādības darbība, paceļot grūtību kalnus un iemetot tos jūrā. Vēsti, kas zemes iedzīvotājiem nozīmē tik daudz, dzirdēs un sapratīs. Cilvēki atzīs, kas ir patiesība. Darbs ies uz priekšu, līdz būs brīdināta visa zeme; un tad nāks gals.

Šodien darāmais darbs

Dienām aizejot, vairāk un vairāk kļūst redzams, ka Dieva sodības jau skar pasauli. Ar uguni, plūdiem un zemestrīcēm Viņš brīdina zemes iedzīvotājus par Savu drīzo nākšanu. Tuvojas laiks, kad pasaules vēsturē iestāsies lielā krīze, kad ar sasprindzinātu interesi un neizsakāmām bailēm vēros katru kustību Dieva vadībā. Dieva sodības ātri sekos viena otrai - uguns, plūdi un zemestrīces ar kariem un asinsizliešanu.

Ak, kaut cilvēki zinātu savu piemeklēšanas laiku! Ir daudzi, kas vēl nav dzirdējuši pārbaudošo šī laika patiesību. Ir daudzi, ar kuriem vēl cīnās Dieva Gars. Dieva iznīcinošo sodību laiks ir žēlastības laiks tiem, kuriem nav bijis izdevību iepazīties ar patiesību. Kungs uz tiem noskatās maigā līdzjūtībā. Viņa žēlastības pilnā sirds ir dziļi satraukta; Viņa roka vēl ir izstiepta glābt, kaut arī durvis ir aizvērtas tiem, kas nevēlas ieiet.

Dieva žēlastība ir parādīta Viņa ilgajā pacietībā. Viņš attur savas sodības, gaidot, kamēr brīdinājuma vēsts aizsniegs visus cilvēkus. Ak, ja mūsu ļaudis pilnīgi izprastu uz tiem likto atbildību sniegt pēdējo žēlastības vēsti pasaulei, kāds brīnišķīgs darbs tad tiktu padarīts!

Uzlūkojiet pilsētas un to vajadzību pēc evaņģēlija!

Vairāk kā divdesmit gadus man pastāvīgi rādīts un atgādināts, ka nepieciešami nopietni strādnieki, kas savus spēkus atdotu daudzajiem pilsētu iedzīvotājiem. Kas nes nastu par lielajām pilsētām? Daži nastu ir izjutuši, bet, salīdzinot ar lielo vajadzību un daudzajām izdevībām, šim darbam tomēr veltīta pārāk maza uzmanība.

Austrumu pilsētās

Esmu pamācīta, ka vēstij no jauna vajadzētu spēcīgi atskanēt Austrumu štatu pilsētās. Daudzās lielās Austrumu pilsētās pirmā un otrā eņģeļa vēstis ir pasludinātas 1844.gada kustības laikā. Mums kā Dieva kalpiem uzticēta trešā eņģeļa vēsts, vēsts, kas saistoša visiem, kurai jāsagatavo ļaudis uz Ķēniņa nākšanu. Mums katrā iespējamā veidā jāpūlas sniegt patiesības atziņu visiem, kas vēlas dzirdēt; un tādu, kas grib dzirdēt, ir daudz. Lielajās pilsētās Dievam visur ir godīgas dvēseles, kas interesējas par patiesību.

Laiks ir īss. Kungs vēlas, lai viss, kas saistīts ar Viņa darbu, tiktu savests kārtībā. Viņš vēlas, lai svinīgo brīdinājuma un ielūguma vēsti pasludinātu tik tālu, cik tālu to vien var aiznest Viņa vēstneši. Mūsu plānos nedrīkst pieļaut neko tādu, kas aizkavētu vēsts iešanu uz priekšu. “Atkārtojiet vēsti, atkārtojiet vēsti,” bija vārdi, ko man teica atkal un atkal. “Saki, lai mani ļaudis atkārto vēsti vietās, kur tā sludināta sākumā un, kur draudze pēc draudzes nostājušās patiesības pusē, kur vēsts apliecināta ar redzamu Dieva spēka atklāšanos.”

Mūsu darba pionieri gadiem ilgi cīnījušies ar nabadzību un neskaitāmām grūtībām, lai tagadējās patiesības lietu nostādītu uzvarošā stāvoklī. Neskatoties uz niecīgajām iespējām, viņi nenogurstoši strādāja, un Kungs svētīja to pazemīgās pūles. Vēsts ar spēku izplatījās austrumos un aizsniedza rietumus, līdz daudzās vietās nodibinājās ietekmīgi centri. Strādniekiem šodien varbūt vairs nevajadzēs panest visas sākotnējās grūtības. Taču šīs apstākļu maiņas dēļ nevajadzētu kļūt kūtrākiem. Tagad, kad Kungs mums pavēl vēlreiz ar spēku pasludināt vēsti Austrumos, kad Viņš mums pavēl ieiet Austrumu, Dienvidu, Rietumu un Ziemeļu pilsētās, vai mēs neatsauksimies kā viens vīrs un nepildīsim Kunga pavēli? Vai mēs nepieņemsim lēmumu izsūtīt mūsu vēstnešos visos šajos laukos un tos devīgi atbalstīt? Vai Dieva kalpi neieies šajos bieži apdzīvotajos centros un nepacels savas balsis, brīdinot ļaužu pulkus? Kam dibinātas mūsu savienības, ja ne tieši šī darba virzīšanai uz priekšu?

Sākums ir likts, pasludinot trešā eņģeļa vēsti Vašingtonā un citās Dienvidu un Austrumu pilsētās, bet lai izpildītu Kunga prātu, mums jāplāno tālu sniedzoša un sistemātiska darba attīstīšana. Mums šis darbs jāturpina ar tādu neatlaidību, kas nepieļautu nekādu mūsu pūļu atslābumu, līdz mēs redzam Dieva pestīšanu.

Kungs vēlas, lai mēs ar spēku pasludinām trešā eņģeļa vēsti Portlendā, Menā, Bostonā un apkārtējās pilsētās; Ņujorkā un tās priekšpilsētās; Filadelfijā, Baltimorā un Vašingtonā. Mēs paši to veikt nespējam; bet mēs varam izraudzīt spējīgus vīrus un paskubināt tos ieiet šajos atvērtajos ceļos un Svētā Gara spēkā pasludināt tur šo vēsti. Mums jāplāno, kā šajās pilsētās nosūtīt spējīgus cilvēkus, kas trešā eņģeļa vēsti atklātu tik pārliecinoši, ka tā skartu sirdis. Cilvēkiem, kas spēj veikt šo darbu, mēs nedrīkstam atļaut apmesties uz dzīvi vienā vietā, lai darītu darbu, ko var izpildīt arī citi.

Šiem strādniekiem runājot par patiesību, dzīvojot saskaņā ar patiesību un lūdzot par patiesības iešanu uz priekšu, Dievs aizkustinās sirdis. Kad viņi strādās visiem spēkiem, ko Dievs tiem devis, un sirds pazemībā pilnīgi paļausies uz Viņu, darbs nepaliks bez augļiem. Viņu apņēmīgās pūles vadīt dvēseles pie šī laika patiesības atzīšanas atbalstīs svētie eņģeļi, un tiks izglābtas daudzas dvēseles.

Labprātība misijas darbā

Tagadējās patiesības gaisma jāsaņem arī Dienvidu štatiem. Nesakiet: “Vairāk jāpalīdz mūsu izdevniecībām un draudzēm. Visi līdzekļi, ko varam iegūt, mums vajadzīgi jau iesāktā darba attīstīšanai.” Atkārtoti ir aizvērtas durvis zināmām misijas darba nozarēm, baidoties, ka tie prasīs līdzekļus, ko viņi vēlas izlietot citos pasākumos. Mani brāļi, jums vairāk vajadzīgs Kristus Gars. Paceliet augstāk savu karogu, tad tie, kas atgriezīsies pie patiesības, sapratīs, ka arī viņus gaida darbs. Tādā veidā pastāvīgi pieaugs līdzekļi darba virzīšanai uz priekšu.

Vai mēs varam gaidīt, ka pilsētu iedzīvotāji nāks pie mums un sacīs: “Ja jūs nāksiet pie mums un sludināsiet, tad mēs jums tā un tā palīdzēsim”? Ko viņi zina no mūsu vēsts? Darīsim savu daļu, brīdinot šos ļaudis, kas nebrīdināti un neglābti iet bojā. Kungs vēlas, lai mēs liktu savai gaismai spīdēt cilvēku priekšā, ka Viņa Svētais Gars varētu patiesību darīt zināmu godīgām sirdīm, kas Viņu meklē.

Darot šo darbu, mēs pieredzēsim, ka mūsu mantu namos ieplūdīs līdzekļi, un mums būs kapitāls, lai darbu izvērstu vēl plašāk un tālāk. Patiesību atzīs dvēseles, kurām pieder bagātības, un tās ar saviem līdzekļiem veicinās Dieva darba tālāko attīstību. Man rādīts, ka pilsētās, kur vēl nav strādāts, ir daudz līdzekļu. Dievs ir ieinteresējis tur dzīvojošos ļaudis. Ejiet pie tiem, māciet tos, kā Kristus mācīja; sniedziet tiem patiesību. Viņi to pieņems. Godīgām dvēselēm atgriežoties, tās savus līdzekļus veltīs kalpošanai Kungam, un mēs piedzīvosim līdzekļu un iespēju pieaugumu.

Ak, kaut mēs redzētu šo pilsētu vajadzības, kā Dievs tās redz! Tādā laikā, kāds ir pašreizējais, darbā jāiesaista visas rokas. Kungs nāk, gals ir tuvu, jā, tas ļoti steidzas! Pēc maza brīža mēs vairs nebaudīsim darbā tādu brīvību, par kādu varam priecāties tagad. Mūs sagaida briesmīgi notikumi, un, kas mums jādara, tas jādara drīz.

Kalpošanu ierosinošie motīvi

Nesen naktī es tiku atmodināta no miega, lai skatītu Kristus ciešanas cilvēku dēļ. Viņa upuris, zobgalības, izsmiekls, zaimi, ko Viņam nācās dzirdēt no ļauniem cilvēkiem, Viņa izmisuma pilnā cīņa Ģetzemanes dārzā, Viņa nodošana un krustā sišana, - visas šīs ainas viena pēc otras dzīvi slīdēja mana skata priekšā. Es redzēju Kristu liela ļaužu pulka vidū. Viņš ar savām mācībām centās ietekmēt to prātu, bet ļaudis Viņu nicināja un atmeta. Cilvēk to apbēra ar apvainojumiem un zaimiem. Redzot šo skatu es ļoti, ļoti cietu. Es lūdzu Dievu: “Kas notiks ar šīs sapulces dalībniekiem? Vai neviens neatteiksies no augstajām domām par sevi un nemeklēs Kungu līdzīgi maziem bērniem? Vai neviens grēku nožēlā un atzīšanā nesalauzīs savu sirdi Dieva priekšā?”

Man rādīja Kristus moku pilno cīņu Ģetzemanes dārzā, kad noslēpumainais kauss drebēja Pestītāja rokā. “Tēvs, ja tas var būt,” Viņš lūdza, “tad lai šis biķeris Man iet garām; tomēr ne kā Es gribu, bet kā Tu.” (Mat.26:39) Pienesot Tēvam šo lūgumu, no viņa sejas lejup krita lielas asins lāses. Ap Pestītāju bija sapulcējušies tumsības spēki, lai Viņa dvēseli padarītu mazdūšīgu.

No zemes piecēlies, Kristus gāja uz vietu, kur Viņš bija atstājis savus mācekļus, pavēlot tiem būt nomodā un lūgt par Viņu, lai kārdināšanas tos neuzvarētu. Viņš ilgojās, lai tie saprastu Viņa mokas un izmisuma pilno cīņu; Viņam bija vajadzīga mācekļu cilvēcīgā līdzjūtība. Taču Viņš tos atrada guļam. Trīs reizes Viņš tā gāja pie tiem, un katru reizi viņi gulēja.

Trīs reizes Pestītājs lūdza: “Tēvs, ja tas var būt, tad lai šis biķeris iet man garām.” Tieši tad bojā ejošās pasaules liktenis svārstījās svaru kausos. Ja Kristus atteiktos dzert šo kausu, sekotu cilvēces mūžīga bojā eja. Taču eņģelis no Debesīm stiprināja Dieva Dēlu pieņemt biķeri un iztukšot tā rūgtās sāpes.

Cik maz ir to, kas saprot, ka viss tas panests un izciests personīgi viņu dēļ! Cik maz ir to, kas saka: “Tas notika priekš manis, lai es varētu veidot nākošajai nemirstīgajai dzīvei derīgu raksturu.”

Visu to tik dzīvi redzot savā priekšā, es domāju: “Es nekad nespēšu ļaudīm atstāstīt šo notikumu, kā es to redzēju,” un es jums esmu sniegusi tikai vāju attēlu no man rādītā. Domājot par šo kausu, kas drebēja Kristus rokās, un saprazdama, ka Viņš varēja atteikties to dzert un atstāt pasauli bojā ejai viņas grēkos, es svinīgi solījos, ka visus savus dzīvības spēkus veltīšu dvēseļu mantošanai Viņam.

Kristus nāca uz šo zemi ciest un mirt, lai ticībā uz Viņu un Viņa nopelnā mēs varētu kļūt Dieva līdzstrādnieki. Pestītājs gribēja, lai pēc Viņa uzkāpšanas Debesīs, kur Viņam vajadzēja kļūt par cilvēku aizstāvi, Viņa iesākto darbu turpinātu Viņa sekotāji. Vai cilvēcīgie rīki neparādīs nekādu sevišķu interesi, sniedzot evaņģēlija gaismu tiem, kas atrodas tumsībā? Ir daži, kuri labprātīgi iet līdz pasaules galam, lai cilvēkiem nestu patiesības gaismu, bet Dievs prasa, lai katra dvēsele, kas zina patiesību, censtos patiesības mīlestībai mantot arī citus. Ja mēs neesam gatavi bojā ejošo dvēseļu glābšanas dēļ nest sevišķus upurus, tad kā mēs varam tikt atzīti cienīgi ieiet Dieva pilsētā?

Katram no mums jādara īpašs darbs. Es zinu, ka ir daudz tādu, kas nostājušies pareizās attiecībās ar Kristu, kuru viskarstākās ilgas ir nest pasaules iedzīvotājiem tagadējās patiesības vēsti. Viņi pastāvīgi ir gatavi pakalpot. Bet mana sirds sāp, redzot tik daudzus, kas apmierinās ar lētiem piedzīvojumiem, kuri viņiem nemaksā tikpat kā neko. Viņu dzīve liecina, ka priekš tiem Kristus velti miris.

Ja jūs nesapratīsiet, ka ir gods būt Kristus ciešanu līdzdalībniekiem, ja jūs neizjutīsiet nastu par bojā ejošajām dvēselēm, ja jūs nenesīsiet upurus, lai ietaupītu līdzekļus veicamajam darbam, tad jums nebūs vietas Dieva Valstībā. Mums katrā solī jābūt Kristus ciešanu un pašaizliedzības līdzstrādniekiem. Ir nepieciešams, lai uz mums dusētu Dieva Gars, vadot mūs uz pastāvīgu uzupurēšanos.

Esiet gatavi

“Redzi, Es nākšu drīz,” saka Kristus, “un mana alga līdz ar mani, atmaksāt ikvienam pēc viņa darbiem.” (Atkl. 22:12) Kungs atnākot prasīs norēķinu par ikvienu podu; Viņš prasīs augļus no uzticētā kapitāla. Ar savu pazemošanos un izmisuma pilnajām ciešanām, ar savu smaga darba pilno dzīvi un apkaunojošo nāvi Kristus ir samaksājis par visu to cilvēku kalpošanu, kas saucas Viņa vārdā un apliecina sevi par Viņa kalpiem. Lielais pienākums attīstīt un izlietot ikkatru spēju dvēseļu mantošanai Kristum gulstas uz visiem. “Jūs nepiederat sev pašiem,” Viņš saka, “jo jūs esiet dārgi atpirkti;” tāpēc pagodiniet Dievu ar kalpošanas dzīvi, kas vīrus un sievas no grēka atgrieztu pie taisnības. (1.Kor. 6:19,20) Mēs esam atpirkti ar Kristus personīgo dzīvību, - atpirkti, lai nodotu Dievam to, kas Viņam pieder - tā ir uzticīga kalpošana.

Mums tagad nav laika savus spēkus un spējas veltīt pasaulīgiem pasākumiem. Vai nodosimies kalpošanai pasaulei, kalpošanai sev un pazaudēsim mūžīgo dzīvību un nezūdošo debesu laimi? Ak, mēs nedrīkstam to atļauties! Izlietosim katru podu, katru spēju Dieva darbā. Kas pieņem patiesību, tiem ar savām pūlēm jācenšas pavairot to vīru un sievu skaits, kas var kļūt par Dieva līdzstrādniekiem. Dvēseles ir jāapgaismo un jāmāca kalpot Dievam saprātīgi; tām pastāvīgi jāpieaug taisnības atzīšanā.

Visas debesis ir ieinteresētas darba attīstībā, kuru Kristus nāca darīt uz šo zemi. Debesu spēki paver ceļus, lai patiesības gaisma varētu atspīdēt zemes tumšajās vietās. Eņģeļi ir gatavi sadarboties ar tiem, kas iesaistīsies darbā, kuru darīt mēs esam aicināti jau pirms daudziem gadiem. Vai neparādīsim interesi par ceļiem un iespējām darba uzsākšanai pilsētās? Tūlīt neuzsākot šo darbu un neejot ticībā uz priekšu, ir pazaudētas daudzas izdevības. Kungs saka: “Ja jūs ticībā būtu paklausījuši Manis sūtītajai vēstij, tad nebūtu tāds strādnieku trūkums un netrūktu arī līdzekļu to uzturēšanai.”

Kristus nākšana ir tuvu un ļoti steidzas. Laiks, kad var strādāt, ir īss, vīri un sievas iet bojā. Eņģelis sacīja: “Vai cilvēkiem, kuriem ir liela gaisma, nevajadzētu strādāt kopā ar Viņu, kurš sūtīja uz pasauli Savu Dēlu, lai sniegtu cilvēkiem gaismu un pestīšanu?” Vai cilvēki, kas saņēmuši patiesības atzīšanu rindu pēc rindas, priekšrakstu pēc priekšraksta, mazliet te un mazliet tur, tik maz novērtēs Viņu, Kurš nāca uz šo zemi, lai Viņa dievišķais spēks varētu būt katras ticīgas dvēseles mantojums? Tādā veidā Kristus dievībai vajadzēja kļūt spējīgai glābt cilvēci, un mūsu lielā Augstā priestera starpniecībai - derīgai Dieva troņa priekšā. Šo plānu izdomāja Debesīs. Vai tie, par kuriem tik dārgi samaksāts, negribēs novērtēt lielo pestīšanu?

Dievs nevar izteikt atzinību cilvēkiem, kas apliecinot dievbijību, apliecinot ticību drīzai Kristus nākšanai, atstāj pilsētas nebrīdinātas par sodībām, kas drīz skars zemi. Kas atļausies tādu nevērību, tos notiesās viņu nolaidības dēļ. Kristus, lai glābtu bojā ejošās dvēseles, nodeva Savu dārgo dzīvību. Vai mēs atteiksimies darīt mums uzdoto darbu, atteiksimies strādāt kopā ar Dievu un Debesu spēkiem? Tā rīkojas tūkstoši. Tie nekļūst viens ar Kristu, neļauj Kristus lielai upura gaismai atspīdēt dzīvā, glābjošā žēlastībā, kas patiesību atklāj taisnības darbos. Tomēr bieži šo darbu Dieva Dēla upuris uzliek cilvēkiem. Vai mēs, to zinot, varam palikt vienaldzīgi? Es aicinu mūsu māsas uzmosties. Garīgās spējas, ja tās neizlietos dvēseļu mantošanā Kristum, novājināsies un beidzot izzudīs. Ar ko mēs varam attaisnot nevērīgo izturēšanos pret lielo, brīnišķīgo darbu, kura dēļ Kristus nodeva Savu dzīvību?

Mēs nedrīkstam atļauties nedaudzās dienas, kas mums dotas šai zemē, pavadīt, darot kaut ko nenozīmīgu, vai arī pilnīgā bezdarbībā. Mums savas dvēseles jāpazemo Dieva priekšā, lai katra sirds varētu uzņemt patiesību, un, lai tā panāktu dzīvē reformu, kas pārliecinātu pasauli, ka tā tiešām ir Dieva patiesība. Lai visa dzīve ir paslēpta ar Kristu Dievā. Vienīgi tad, ja mēs Kungu meklēsim kā mazi bērni, ja mitēsimies meklēt brāļu un māsu kļūdas, trūkumus, un vainas pie tiem, kas uzticīgi cenšas nest darba atbildības, un, ja centīsimies nostādīt paši savas sirdis pareizās attiecībās ar Dievu, Viņš varēs mūs izlietot par godu Savam Vārdam.

Lai mūsu darbs būtu Dievam pieņemams, tad mums jābūt gataviem sevi upurēt. Atcerēsimies, ka ticības apliecināšana bez patiesības sirdī ir nevērtīga. Nepieciešams, lai mūs satvertu Dieva pārveidojošais spēks un mēs spētu saprast bojā ejošās pasaules vajadzības. Manas vēsts kodols, kuru es jums sniedzu, ir šāds: Sagatavojieties sastapt Kungu. Sakārtojiet savus lukturus, un, lai patiesības gaisma iespīd visos ceļos un sētmalās. Šī ir pasaule, kas jābrīdina par tuvu esošo visu lietu galu.

Mani brāļi un māsas, meklējiet Kungu, kamēr Viņš atrodams. Tuvojas laiks, kad tie, kas izšķieduši savu laiku un izdevības, vēlēsies, kaut tie būtu Viņu meklējuši. Dievs jums devis spējas spriest. Viņš grib, lai jūs turaties saprātīgo un strādājošo ierindā. Viņš vēlas, lai jūs aiciniet mūsu draudzes sirsnīgi un dedzīgi strādāt Viņa labā. Viņš prasa, lai jūs organizējiet sapulces ārpus draudzes esošiem cilvēkiem, lai ļaudis iepazītos ar pēdējās brīdinājuma vēsts patiesībām. Ir vietas, kur jūs priecīgi uzņems un dvēseles pateiksies, ka jūs nācāt tām palīgā. Kaut Kungs jums palīdzētu tagad nodoties šim darbam tā, kā vēl nekad agrāk.

Sāksim strādāt to labā, kuri gaismu vēl nav saņēmuši. “Man pieder visa vara debesīs un virs zemes,” saka Pestītājs, “un, redzi, Es esmu pie jums ik dienas.” (Mat. 28:18,20) Mums vajadzīga dzīva ticība, kas pāri izmantotajam Jāzepa kapam pasludina, ka mums ir dzīvs Pestītājs, kas izies mūsu priekšā un strādās ar mums. Dievs darīs darbu, ja mēs Viņam sniegsim darba rīkus. Mums vajadzīgs daudz vairāk lūgšanu un daudz mazāk neticības. Mums karogs jāpaceļ ļaužu priekšā augstāk un arvien augstāk. Mums jāatceras, ka tad, kad mēs pasludinām brīvību gūstekņiem un izsalkušām dvēselēm izdalām dzīvības maizi, mums pa labai rokai vienmēr atrodas Kristus. Ja paturēsim prātā mūsu darba neatliekamību un svarīgumu, tad redzami atklāsies Dieva pestīšana.

Lai Dievs mums palīdz apbruņoties un nopietni strādāt, apzinoties, ka vīru un sievu dvēseles ir glābšanas cienīgas. Meklēsim jaunu atgriešanos. Mums vajadzīga Dieva Svētā Gara klātbūtne, lai mūsu sirdis tiktu mīkstinātas un mēs darbā neienestu skarbu garu. Es lūdzu, lai Svētais Gars pilnīgi valdītu pār mūsu sirdīm. Strādāsim kā Dieva bērni, kas uz Viņu raugās pēc padoma un ir gatavi ieviest dzīvē visus Viņa plānus. Dievs pagodināsies caur tādiem ļaudīm, un visi, kas redzēs mūsu dedzību, sacīs: Āmen un āmen.

“Uzmosties, uzmosties! Apvelc savu stiprumu Ciāna! Apvelc savas goda drēbes, svētā pilsēta Jeruzaleme!… Cik jaukas ir uz kalniem prieka vēstnešu kājas, kas sludina mieru, sola labumu, sludina pestīšanu un uz Ciānu saka: Tavs Dieva ir Ķēniņš! Klau, tavu sargu balss; tie paceļ balsi un gavilē visi, jo tie acīm redz, ka Kungs Ciānu atkal ved atpakaļ.

Sauciet, gavilējiet, visas Jeruzalemes drupas, jo Kungs savus ļaudis ir iepriecinājis, Viņš Jeruzalemi atpestījis. Kungs ir atsedzis savu svēto elkoni priekš visu pagānu acīm, un visi zemes gali redzēs mūsu Dieva pestīšanu.” (Jes. 52:1-10)

Darba metodes

Vēsts pasludināšana lielajās pilsētās ir saistīta ar daudzām darba nozarēm, kas prasa strādniekus ar dažādām dāvanām. Dažiem jāstrādā vienā veidā, citiem - citā. Kungs vēlas, lai pilsētās vienoti pūlētos strādnieki ar atšķirīgām spējām. Lai nenomaldītos, visiem pēc vadības jāraugās uz Jēzu, nepaļaujoties uz cilvēku gudrību. Kā Dieva līdzstrādniekiem viņiem jācenšas pēc savstarpējas saskaņas. Vajadzētu notikt biežām apspriedēm un dedzīgai, ļoti sirsnīgai sadarbībai. Tomēr visiem gudrība jāmeklē no Jēzus, nepaļaujoties uz cilvēku norādījumiem vien.

Kungs dažiem sludinātājiem ir devis spējas sasaukt un noturēt lielas sapulces. Šī uzdevuma veikšanai ir vajadzīga takts un prasme. Mūsdienu pilsētās, kur ir tik daudz valdzinoša un patīkama, ļaudis nevar ieinteresēt ar vienkāršām pūlēm. Dieva izraudzīti sludinātāji atzīs, ka ir nepieciešama ārkārtēja piepūle, lai saistītu ļaužu pulku uzmanību. Izdodoties sapulcināt daudz cilvēku, viņiem jānes vēstis, kas tik ļoti atšķirtos no parastajām, ka ļaudis tiktu atmodināti un brīdināti. Viņiem jāizlieto visi līdzekļi, ko vien iespējams izdomāt, lai patiesība atklātos pilnīgi skaidri un nepārprotami. Pārbaudošā vēsts šim laikam jāpasludina tik saprotami un noteikti, lai tā klausītājus pārsteigtu, satrauktu, un izraisītu vēlēšanos pētīt Rakstus.

Kas dara Kunga darbu pilsētās, tiem mierīgi, noteikti un Dievam svētītām pūlēm neatlaidīgi jāturpina ļaužu tālākā audzināšana. Nopietni pūloties klausītājus ieinteresēt un šo interesi uzturēt, tiem rūpīgi jāsargās no visa, kas robežojas ar sensacionālismu. Šai izšķērdības un ārējās greznības laikmetā, kad cilvēki domā, ka sekmju iegūšanai nepieciešamas ārišķības, Dieva izredzētajiem vēstnešiem jārāda, ka izdot līdzekļus nevajadzīgai reklāmai ir kļūda. Strādājot vienkārši, pazemīgi un ar piemīlīgu cieņu, izvairoties no visa teatrālā, viņu darbs atstās paliekošu iespaidu uz labu.

Tiešām ir nepieciešama saprātīga līdzekļu izdošana sapulču izsludināšanai un darba nepārtrauktai, un drošai turpināšanai. Tomēr katra strādnieka spēks atrodams ne ārējos pasākumos, bet uzticīgā paļāvībā uz Dievu, nopietnās, uz Viņu raidītās lūgšanās pēc palīdzības un paklausības Viņa Vārdam. Kunga darbā daudz vairāk jālūdz, nepieciešama daudz lielāka līdzība Kristum un daudz lielāka saskaņošanās ar Dieva prātu. Ar ārējām izrādēm un neprātīgu līdzekļu izdošanu darāmo darbu nepaveiksim.

Dieva darbs jāvirza uz priekšu ar spēku. Mums nepieciešama Svētā Gara kristība. Mums jāsaprot, ka Dievs savu ļaužu rindām grib pievienot spējīgus un ietekmīgus vīrus, kas veiks savu daļu pasaules brīdināšanā. Ne visi pasaulē dzīvo bezlikumīgu un grēcīgu dzīvi. Dievam ir daudzi tūkstoši, kas savus ceļus nav locījuši Baāla priekšā. Kritušajās baznīcās ir daudzi dievbijīgi vīri un sievas. Ja tā nebūtu, , tad mums nebūtu uzticēta šīs vēsts pasludināšana: “Kritusi, kritusi Bābele, tā lielā… Izejiet no viņas, mani ļaudis.” (Atkl. 18: 2,4) Daudzi, kas sirdī godīgi, alkst pēc dzīvības elpas no Debesīm. Viņi pieņems evaņģēliju, ja to pasludinās tādā vienkāršībā un skaistumā, kāds tas ir atklāts Dieva Vārdā.

Jāstrādā, ejot no mājas uz māju

Sevišķai, atklātai piepūlei svarīgumā līdzīgs ir personīgais darbs, kas veicams, ejot no mājas uz māju. Lielās pilsētās zināma ļaužu daļa nav aizsniedzama ar atklātām sapulcēm. Tie jāuzmeklē, kā gans meklē savu pazudušo avi. Viņu labā nepieciešama čakla personiska piepūle. Pametot novārtā personīgo darbu, tiek zaudētas daudzas dārgas izdevības, kas, ja tās būtu izmantotas, izšķirīgi ietekmētu darba attīstību.

Kad patiesības pasludināšana lielās sapulcēs ir pamodinājusi jautāšanas un meklēšanas garu, tad uz šo interesi sevišķi svarīgi atsaukties ar personīgu darbu. Tie, kas vēlas izpētīt patiesību, jāmāca čakli studēt Dieva Vārdu. Kādam jāpalīdz celt uz droša pamata. Cik svarīgi, lai šajā viņu reliģisko pārdzīvojumu kritiskajā laikā tiem palīgā nāktu Bībeles strādnieki, kas prastu gudri parādīt ceļu un atvērtu to izpratnei uz Dieva Vārda mantu namu.

Skolotājus sagatavojoša skola - pilsētas misijas centrs

Līdzsvarotu darbu vislabāk var turpināt, ja sekmīgi darbojas Bībeles strādnieku sagatavošanas skola. Noturot atklātas sapulces, šai skolai vai pilsētas misijas centram vajadzētu saistīties ar pieredzējušiem darbiniekiem, kam dziļa garīga izpratne, kas Bībeles strādniekiem ik dienas var sniegt pamācības un norādījumus, un, kas spēj arī ar visu sirdi pievienoties visam atklātajam darbam. Kad vīri un sievas tiek atgriezti patiesībā, tad pilsētas misijas vadītājiem vajadzētu ar daudz lūgšanām rādīt jaunatgrieztajiem, kā nokārtot savas dzīves, lai tajās būtu izjūtams patiesības spēks. Šāda visu strādnieku vienota piepūle līdzinātos naglai, kas iedzīta īstā vietā.

Veselības reformas pamatlikumu mācīšana

Mums kā tautai ir uzdots atklāt veselības reformas pamatlikumus. Ir daži, kas domā, ka uztura (diētas) jautājums nav pietiekoši svarīgs, lai to ietvertu evaņģelizācijas darbā. Bet tie pieļauj lielu kļūdu. Dieva Vārds paziņo: “Vai ēdat vai dzerat un ko vien jūs darat, visu dariet Dievam par godu.” (1.Kor. 10: 31) Sātības jautājumam visā tā plašajā nozīmē ir svarīga vieta glābšanas darbā.

Veicot mūsu misijas darbu pilsētās, vajadzētu būt piemērotām telpām to cilvēku sapulcināšanai un apmācīšanai, kuros pamodināta interese. Šo nepieciešamo darbu nedrīkst darīt nepilnīgi un vāji, lai tas uz ļaudīm neatstātu nelabvēlīgu iespaidu. Visam darbam vajadzētu nodot labu liecību par patiesības Autoru un pareizi izcelt trešā eņģeļa vēsts patiesību svētumu un svarīgumu.

Jāorganizē ir pavāru skolas. Ļaudis jāmāca, kā gatavot veselīgus ēdienus. Viņiem jānorāda uz nepieciešamību atteikties no neveselīgām uzturvielām. Tomēr nekad mums nevajadzētu ieteikt bada diētu. Veselīgus un barojošus ēdienus ir iespējams gatavot, nelietojot tēju, kafiju un gaļu. Ļaužu apmācīšanai veselīgu un garšīgu ēdienu gatavošanā ir vislielākā nozīme.

Veselības reformas darbs ir Kunga paredzētais līdzeklis ciešanu samazināšanai mūsu pasaulē un savas draudzes šķīstīšanai. Māciet ļaudis, ka tie var strādāt kā Dieva palīdzošā roka, sadarbojoties ar savu Kungu un Meistaru fiziskās un garīgās veselības atjaunošanā. Šim darbam ir debesu paraksts, un tas atvērs durvis citām dārgām patiesībām. Šajā nozarē darbs ir pietiekoši visiem, kas to vēlas darīt saprātīgi.

Vēsts, ko man pavēlēts nest, ir - turiet veselības reformas darbu priekšplānā. Tik skaidri parādiet tā vērtību, lai būtu izjūtama šī darba izvērtēšanas nepieciešamība. Atturēšanās no visiem kaitīgajiem ēdieniem un dzērieniem ir patiesās reliģijas auglis. Kurš ir pilnīgi atgriezies, tas atmetīs katru kaitīgu ieradumu un tieksmi. Ar absolūtu atturēšanos tas uzvarēs veselību postošu iegribu apmierināšanas tieksmes.

Veselības reformas skolotājiem man pavēlēts mācīt: Ejiet uz priekšu. Pasaulei vajadzīgs viss jūsu iespaids, kas varētu nākt par labu morālo ciešanu straumes apturēšanai. Lai tie, kas māca trešā eņģeļa vēsti, ir uzticīgi tās krāsām. “Tāpēc, brāļi, es jūs lūdzu caur Dieva apžēlošanām, ka jūs savas miesas nodotu par dzīvu, svētu un Dievam patīkamu upuri; tā lai ir jūsu prātīgā kalpošana Dievam. Un nepalieciet šai pasaulei līdzīgi, bet pārvērtieties, savā prātā atjaunodamies, ka jūs varat pārbaudīt, kas ir labais un patīkamais, un pilnīgais Dieva prāts.” (Rom. 12: 1,2) Lai Kungs tos, kas strādā ar Vārdu un priekšrakstiem, apbruņo ar patiesības visskaidrākajām vēstīm. Ja Viņa strādnieki šīs vēstis pasniegs vienkārši, pārliecinoši un ar visu autoritāti, tad Kungs strādās kopā ar viņiem.

Nedrīkst paiet garām bagātajām šķirām

Kristus kalpiem vajadzētu vienādi uzticīgi strādāt gan priekš mūsu pilsētu bagātajiem ļaudīm, gan arī priekš nabadzīgajiem un vienkāršajiem. Ir daudz bagātu cilvēku, kas pieejami evaņģēlija vēsts ietekmei un kas, ja tos iepazīstinās ar Bībeli, un vienīgi Bībeli - kā kristīgās ticības un dzīves izskaidrotāju, Svētā Gara ierosināti, atvērs durvis evaņģēlija tālākam progresam. Viņi parādīs dzīvu ticību Dieva Vārdam un izlietos tiem uzticētos līdzekļus, lai sagatavotu ceļu Kungam, līdzinātu tuksnesī ceļu mūsu Dievam.

Gadiem ilgi mūs ir satraucis jautājums: kā sagādāt pietiekoši daudz naudas līdzekļu to misijas lauku uzturēšanai, kurus Kungs ir atvēris mūsu priekšā? Mēs lasām evaņģēlija skaidrās pavēles, un misijas lauki, gan iekšējie, gan ārējie, uzstāda savas neatliekamās prasības. Norādījumi, pat noteiktas, drošas aizgādības atklāsmes, viss mūs skubina ātri darīt darbu, kas gaida, lai to padarītu. Kungs vēlas, lai ar naudu bagāti cilvēki tiktu atgriezti un kalpotu kā Viņa palīdzošā roka citu aizsniegšanai. Viņš grib, lai tie, kas var palīdzēt reformas un atjaunošanas darbā, ieraudzītu patiesības dārgo gaismu un tiktu pārveidoti savos raksturos, un vadīti izlietot tiem uzticēto kapitālu kalpošanā Viņam. Viņš vēlas, lai līdzekļus, kurus Viņš tiem aizdevis, tie ieguldītu labos darbos, atverot ceļu evaņģēlija pasludināšanai gan tuvu, gan tālu.

Vai pasaules gudrie vīri pratīs novērtēt Debesis? Ak, jā; tur tie atradīs dusu un mieru, un atpūtu no visa nenozīmīgā, no visas godkāres un kalpošanas sev. Skubiniet viņus meklēt mieru, laimi un prieku, ko Kristus ilgojas tiem dāvināt. Spiediet viņus iegūt savā īpašumā visvērtīgāko dāvanu, kāda var tikt dota mirstīgajam cilvēkam, - Kristus taisnības tērpu. Kristus tiem piedāvā dzīvi, kas salīdzināma ar Dieva dzīvi un kurai ir daudz, daudz lielāka un mūžīga godība. Ja viņi pieņems Kristu, tad tie iegūs vislielāko godu, kādu pasaule nespēj ne dot, ne atņemt. Viņi pārliecināsies, ka Dieva baušļu ievērošanai ir liels atalgojums.

Līdzjūtīgais Pestītājs saviem kalpiem pavēl uz vakariņām aicināt bagātus un nabagus. Izejiet uz lielceļiem un pie sētmalām, un ar savām neatlaidīgajām, apņēmīgajām pūlēm spiediet tos ienākt. Lai evaņģēlija sludinātāji šos laicīgi bagātos cilvēkus satver pie rokas un atved uz patiesības mielastu, ko Kristus tiem sagatavojis. Viņš, kurš to labā nodeva savu dārgo dzīvību, saka: “Ievediet viņus un nosēdiniet pie mana galda, un es tiem kalpošu.”

Kristus sludinātāji, saistieties ar šiem ļaudīm. Nepaejiet tiem garāk kā bezcerīgiem. Strādājiet ar visu iespējamo pārliecināšanas spēku, un kā savu uzticīgo pūļu augli jūs debesu Valstībā redzēsiet sievas un vīrus, kurus rotās uzvaras kronis, un, kas dziedās uzvarētāju gaviļu dziesmu. “Tie staigās baltās drēbēs ar mani,” saka Pirmais un Pēdējais: “Jo tie to ir vērts.” (Atkl. 3: 4)

Visumā pārāk maz pūļu tiek veltīts to cilvēku labā, kas pasaulē ieņem atbildīgas vietas. Daudziem no tiem ir visbrīnišķīgākās īpašības, viņiem pieder līdzekļi un iespaids. Tās ir dārgas dāvanas, kuras Kungs viņiem uzticējis pavairošanai un izlietošanai par labu citiem.

Centieties glābt bagātos. Lūdziet tos Kungam atdot bagātības, kuras Viņš tiem aizdevis, lai Ņujorkā un citās lielajās pilsētās varētu nodibināt ietekmīgus centrus, no kuriem Bībeles patiesība savā skaidrībā un vienkāršībā izietu pie ļaudīm. Pārlieciniet ļaudis nolikt savas bagātības pie Dieva troņa, atdodot savu mantu Kungam, un tā dodot iespēju Viņa kalpiem darīt labu un vairot Viņa godu.

Plāni mūsu darba spēka palielināšanai

Armijas spēku lielākoties vērtē pēc tās rindās esošo cilvēku prasmes cīnīties. Gudrs karavadonis pavēl saviem virsniekiem apmācīt katru kareivi aktīvai kalpošanai. Viņš cenšas attīstīt visu karavīru spējas līdz visaugstākajai derīguma pakāpei. Ja viņš paļautos vienīgi uz saviem virsniekiem, tad viņš nekādā gadījumā nevarētu cerēt, ka viņa vadītais karagājiens vainagosies sekmēm. Viņš rēķinās ar katra savas armijas vīra uzticīgu un nenogurstošu kalpošanu. Atbildība lielā mērā gulstas tieši uz ierindas locekļiem.

Un tā tas ir arī Valdnieka Imanuēla armijā. Mūsu Karavadonis, kurš nekad nav zaudējis nevienu kauju, sagaida labprātīgu, uzticīgu kalpošanu no visiem cilvēkiem, kas nostājušies zem Viņa karoga. Viņš sagaida, ka visi ierindas locekļi un sludinātāji piedalīsies noslēdzošajā cīņā, kas tagad iesākusies starp labā spēkiem un ļaunā pulkiem. Visiem, kas ieskaitīti Viņa rindās, vienmēr jābūt gataviem uzticīgi pildīt savus karavīra pienākumus, skaidri izjūtot atbildību, kas gulstas uz katru atsevišķi.

Tiem, kam uzticēta garīga uzraudzība pār draudzi, vajadzētu domāt un atrast ceļus, un līdzekļus, kas katram draudzes loceklim dotu izdevību darīt savu daļu Dieva darbā. Pagātnē pārāk bieži tas nav ņemts vērā. Plāni, kā izlietot aktīvā kalpošanā visu spējas, nav bijuši skaidri un nav arī pilnībā īstenoti. Tikai nedaudzi saprot, cik daudz šī iemesla dēļ ir zaudēts.

Vadītājiem Dieva darbā kā gudriem ģenerāļiem jāsprauž plāni iešanai uz priekšu visā frontē. Plānojot viņiem sevišķi jāpārdomā, ko savu draugu un kaimiņu labā spētu darīt vienkāršie draudzes locekļi.

Dieva darbs uz šīs zemes nekad nevar tikt pabeigts, ja darbā neiesaistīsies vīri un sievas, kas sastāda mūsu draudzi, un savās pūlēs neapvienosies ar sludinātājiem un draudzes amatpersonām.

Grēcinieku glābšana prasa nopietnu un sirsnīgu personīgo darbu. Mums ir jānes dzīvības Vārds pie viņiem un nav jāgaida, lai tie nāktu pie mums. Ak, kaut es vīriem un sievām spētu teikt vārdus, kas tos pamodinātu uz čaklu darbību! Acumirkļi, kas mums tagad dāvāti, ir īsi. Mēs stāvam tieši uz mūžīgās pasaules robežas. Mēs nedrīkstam zaudēt laiku. Katrs mirklis ir zelta vērtībā un pārāk dārgs, lai to pavadītu vienīgi kalpošanā sev. Kas grib nopietni meklēt Dievu un saņemt no Viņa spēku un žēlastību būt par Viņa uzticīgajiem strādniekiem misijas laukā?

Talantu attīstīšana draudzēs

Katrā draudzē ir talanti, kas pareizi vingrināti un izlietoti, var izveidoties par lielu palīdzību šai darbā. Tas, kas tagad mūsu draudžu uzcelšanai vajadzīgs, ir gudru strādnieku vērtīgs darbs, kuriem jāatrod un jāizkopj talanti draudzē, - talanti, kurus iespējams izveidot, lai tie derētu Meistaram. Vajadzētu būt labi sastādītiem plāniem par strādniekiem, kuriem jāiet uz visām mūsu draudzēm, gan lielām, gan mazām, lai pamācītu locekļus, kā strādāt draudzes pacelšanā un neticīgo dēļ. Tieši šāds audzināšanas un izglītošanas darbs ir nepieciešams. Tiem, kuru pienākums ir apmeklēt draudzes, vajadzētu brāļiem un māsām sniegt pamācības misijas darba praktiskajās metodēs.

Visas svētrunas pasaulē nedarīs cilvēkus spējīgus dziļi izjust ap tiem esošo un bojā ejošo dvēseļu vajadzības. Nav neviena cita līdzekļa, kas spētu vīrus un sievas tā pamudināt uz pašuzupurīgu dedzību, kā to izsūtīšana jaunos laukos, lai strādātu priekš tumsā klīstošajiem. Sagatavojiet strādniekus iziet uz lielceļiem un sētmalās. Mums vajadzīgi gudri kokaudzētāji, kas kokus iestādītu dažādās vietās un sagādātu labvēlīgus apstākļus augšanai. Dieva ļaužu neapšaubāms pienākums ir iet uz tāliem apgabaliem. Lai spēki tiek likti darbā, sagatavojiet jaunu zemi, nodibinot jaunus ietekmes centrus visur, kur vien ir kādas iespējas. Pulcējot strādniekus, kam ir patiesa misionāru dedzība, un, lai tie iziet, tuvu un tālu izplatot gaismu un atzīšanu. Lai viņi atklāj veselības reformas dzīves pamatlikumus sabiedrībai, kas tos lielākoties nepazīst.

Cilvēkus, kuru dzīves gaita ir vienkārša, jāiedrošina sākt strādāt Dieva darbā. Strādājot viņi gūs dārgus piedzīvojumus. Strādnieku nepietiek. Tāpēc nav neviena, bez kā mēs varētu iztikt. Mums nevis jāatrunā tie, kas jau cenšas kalpot Kungam, bet gan jāpamudina vēl daudzi citi strādnieki iziet darba laukā.

Priecīga kalpošana

Visi, kas savienojas ar Dievu, atradīs darbu pārpilnību, kas veicami priekš Viņa. Kas strādās Kunga Garā, cenšoties ar patiesību sasniegt dvēseles, tiem darbs, ko prasa dvēseļu tuvināšana Kristum, neliksies garlaicīga un neinteresanta vergošana. Viņiem uzticēts Dieva zemes kopēja darbs, un, ar šo kalpošanu nododoties Dievam, to spēki kļūs arvien iespaidīgāki un jūtamāki. Rakstu atvēršana citiem sniedz prieku pašam.

Jauniešus un jaunietes vajadzētu izglītot par strādniekiem pie viņu kaimiņiem un citās vietās. Visi lai ar sirdi un dvēseli cenšas izprast šī laika darbu un sagatavotos darīt to, kam viņi visvairāk piemēroti.

Daudzi jaunieši, kas pareizi audzināti mājās, jāapmāca kalpošanai un jāiedrošina ar gudri plānotu, un uzticīgu darbu pacelt patiesības karogu jaunās vietās. Savienojoties ar mūsu sludinātājiem un pilsētās strādājošiem pieredzējušiem darbiniekiem, viņi gūs vislabāko audzināšanu. Strādājot dievišķā vadībā un vairāk pieredzējušo līdzstrādnieku lūgšanu atbalstīti, viņi var veikt labu un svētīgu darbu. Apvienojot savas pūles ar vecākajiem strādniekiem un vislabākajā nozīmē izlietojot savu jauneklīgo enerģiju, to sabiedrotie būs Debesu eņģeļi; un kā Dieva līdzstrādniekiem viņu priekštiesība ir dziedāt, lūgt un ticēt, un droši un brīvi strādāt. Paļāvība un uzticēšanās, ka viņiem un to līdzstrādniekiem blakus būs debesu spēki, izraisīs lūgšanas un slavu, un patiesas ticības vienkāršību un sirsnību.

Nevajadzētu vilcināties īstenot šos labos plānus attiecībā uz draudzes locekļu apmācīšanu. Darbam lielajās pilsētās vajadzētu izvēlēties cilvēkus, kas ir pilnīgi nodevušies Dievam un saprot šī darba svētumu un svarīgumu. Neizsūtiet tādus, kas šajā ziņā nav spējīgi. Ir vajadzīgi cilvēki, kas arvien tālāk nestu uz priekšu krusta uzvaru, kas neatlaidīgi turpinātu strādāt drosmi atņemošos apstākļos un trūkumā, kuru darbu pavadītu dedzība, apņēmība un ticība, kas nepieciešama misijas laukā. Tiem, kas personīgi darbā neiesaistās, es vēlētos sacīt: Nekavējiet tos, kas ir labprātīgi strādāt, bet gan iedrošiniet un atbalstiet viņus.

Visā šai audzināšanas darbā vajadzētu nopietni meklēt Kungu, lai viņš dāvātu savu Svēto Garu. Liekot visiem, kas gatavi sevi nodot kalpošanā Kungam, saprast Svētā Gara klātbūtnes nepieciešamību. Pasaule modri vēro mūsu izturēšanos. Izsekots un apspriests tiek katrs solis. Rūpīgi jāizkopj kristieša rakstura skaistums, lai tie, kas apliecina patiesību, būtu spējīgi mācīt citiem to tādu, kāda tā ir Jēzū, lai viņi paši varētu būt par priekšzīmi un, lai mūsu ienaidnieki nebūtu spējīgi pamatoti sacīt par viņiem kaut ko ļaunu. Dievs aicina uz lielāku dievbijību, uz dzīves svētumu un uzvešanās skaidrību, saskaņojoties ar cēlinošajiem, svētījošajiem pamatlikumiem, kurus mēs atklāti atzīstam. Kristus kalpu dzīvei vajadzētu būt tādai, lai redzot viņu dievbijīgo staigāšanu un apdomību sarunās, neticīgos valdzinātu ticība, kas rada tādus augļus.

Personīgās pūles sakarā ar telts sapulcēm

Darbu mūsu telts sanāksmēs nevajadzētu vadīt atbilstoši cilvēku gudrībai, bet gan tā, kā strādāja Kristus. Darbā vajadzētu iesaistīt draudzes locekļus. Dieva eņģeļi kārtos darba lauku atvēršanos tuvumā un tālumā, lai brīdināšanas darbs pasaulē varētu tik ātri pabeigts. Dievs aicina ticīgos iegūt piedzīvojumus misijas darbā, uzsākot to jaunā laukā un gudri strādājot ļaužu labā blakus ceļos. Kas tā rīkosies, tiem arī atvērsies izdevības darbam.

Lai atsauktos uz telts sapulces pamodināto interesi, ir vajadzīgi palīgi dažādās līnijās, un šiem gadījumiem vajadzētu kalpot kā strādniekus sagatavojošām skolām. Lai jaunieši strādā kopā ar pieredzējušiem strādniekiem, kas ar tiem lūgtu un pacietīgi viņus pamācītu. Sievietēm, kas svētījušās vajadzētu iesaistīties Bībeles darbā, izskaidrojot patiesību, ejot no mājas uz māju. Vienai strādnieku daļai vajadzētu veikt kolportieru darbu, pārdodot mūsu literatūru un apdomīgi izdalot tiem, kas nespēj nopirkt.

Kas ir patiesi atgriezušies, tiem jākļūst arvien gudrākiem Rakstu izpratnē, lai spētu teikt gaismas un glābšanas vārdus cilvēkiem, kas atrodas tumsā un iet bojā savos grēkos. Kā Kunga līdzstrādnieki, cenšoties glābt dvēseles no sātana slazdiem, lai tās kļūtu par gaismas bērniem, mēs drīkstam sagaidīt sevišķas svētības un noteiktus augļus.

Tūrisma un tirdzniecības centri

Kas tagad atsaukušies uz skanošo aicinājumu, ir iesaistījušies Kunga darbā, tiem rūpīgi jāpēta Viņa darba metodes. Kalpojot virs zemes, Pestītājs izmantoja izdevības, ko sniedza lielie satiksmes ceļi. Tieši Kapernaumā Jēzus apmetās savu ceļojumu starplaikos, un tā kļuva pazīstama kā “Viņa pilsēta”. Šī pilsēta bija labi piemērota, lai kļūtu par Pestītāja darba centru. Atrazdamās pie ceļa, kas veda no Damaskas uz Jeruzalemi un Ēģipti, un Vidusjūru, tur vienmēr bija daudz ceļotāju. Ļaudis no daudzām zemēm devās cauri pilsētai vai arī apmetās tur, lai atpūstos no saviem ceļojumiem. Šeit Jēzus varēja satikt visas tautas un visas sabiedrības kārtas, gan bagātus un augstus, gan nabagus un zemus; un Viņa mācības varēja izplatīties citās zemēs un daudzās mājās. Tā pamodās interese uz pravietojumu pētīšanu, un uzmanība pievērsās Pestītājam, un pasaule uzzināja par Viņa misiju.

Mūsu laika dzīvās satiksmes dienās ir daudz vairāk izdevību nākt saskarē ar visu šķiru un daudz tautību vīriem un sievām nekā Izraēla laikā. Tūkstoškārt pavairojies tādu pilsētu skaits, caur kurām iet lielas satiksmes līnijas. Dievs brīnišķīgi ir līdzinājis ceļu. Mūsu rīcībā ir spiestuve ar tās daudzējādām iespējām. Bībeles un preses izdevumi daudzās valodās, kas pasludina patiesību šim laikam, ir mūsu rokās, un tos var ātri aizvest uz jebkuru pasaules daļu.

Kristiešiem, kas dzīvo lielajos tirdzniecības un satiksmes centros, ir sevišķas izdevības. Ticīgie šajās pilsētās var strādāt Dieva labā savu māju apkaimē.

Pasaulslavenajos kūrortos un tūrisma ceļu centros, ko pārpilda daudzi tūkstoši veselības meklētāju un izpriecu mīļotāju, vajadzētu atrasties sludinātājiem un evaņģēlistiem, kas spējīgi saistīt daudzo ļaužu uzmanību. Lai šie strādnieki modri vēro iespējas pasludināt vēsti šim laikam un notur sapulces, kad vien rodas izdevība. Lai viņi nevilcinās izmantot izdevības runāt uz ļaudīm. Svētā Gara spēkā lai tie iet ļaudīm pretī ar Jāņa Kristītāja nesto vēsti: “Atgriezieties no grēkiem, jo Debesu Valstība ir tuvu klāt nākusi.” (Mat. 3:2) Dieva Vārds jāpasludina skaidri un spēcīgi, lai tie, kam ir ausis dzirdēt, arī dzirdētu patiesību. Tādā veidā ar tagadējās patiesības evaņģēliju sastapsies cilvēki, kas to vēl nepazina, un ļaužu skaits, kas pieņems evaņģēliju, nebūs mazs. Tie patiesību aiznesīs arī uz savām mājām visās pasaules daļās.

Ar neatslābstošu dedzību

Mums cilvēkiem jāsniedz Dieva pēdējais brīdinājums, un cik nopietni tāpēc mums vajadzētu pētīt Bībeli un cik dedzīgi izplatīt tālāk gaismu! Lai katra dvēsele, kas saņēmusi dievišķo apgaismojumu, cenšas to atstarot tālāk. Lai strādnieki iet no mājas uz māju, atverot Bībeli, izplatot preses izdevumus un stāstot citiem par gaismu, kas aplaimojusi viņu pašu dvēseles. Lai literatūra vilcienos, uz ielas, lielajos kuģos, kas uztur satiksmi jūrā, un pa pastu tiek izplatīta apdomīgi.

Veicams liels darbs, un tiem, kas zina patiesību, vajadzētu sniegt spēcīgu palīdzību. Viņu sirdis jāpiepilda Kristus mīlestībai. Pār tiem jātiek izlietam Kristus Garam, un tiem jāsagatavojas pastāvēt tiesas dienā. Ja viņi svētīsies Dievam, tad to pūles atklāt patiesību citiem pavadīs pārliecinošs spēks. Mēs vairs nedrīkstam ilgāk gulēt uz sātana apburtās zemes, bet mums jāiegulda darbā visi mūsu līdzekļi, visas mūsu spējas ar kādām Aizgādība mūs apveltījusi. Pēdējais brīdinājums jāpasludina “daudz ļaudīm un tautām, un valodām, un ķēniņiem” un ir dots apsolījums: “Redzi, Es esmu pie jums ik dienas līdz pasaules galam.” (Atkl. 10: 11, Mat. 28: 20)

Es esmu pamācīta norādīt mūsu sludinātājiem uz pilsētām, kur vēl nav strādāts, un tos paskubināt ar visiem iespējamiem līdzekļiem atrast ceļu patiesības atklāšanai. Dažās pilsētās, kur vēsts par Kunga otro nākšanu jau ir sniegta, mēs esam spiesti uzsākt darbu, it kā tas būtu jauns lauks. Cik ilgi vēl ies garām šiem neauglīgajiem laukiem, šīm neapstrādātajām pilsētām? Nekavējoties jāiesākas sēklas izkaisīšanai daudzās, daudzās vietās.

Kungs prasa, lai Viņa kalpos būtu atrodams gars, kas dzīvi izjustu dvēseļu vērtību, ātri saskatītu darāmo pienākumu un bez kavēšanās izpildītu visu, ko Dievs tiem pavēl. Viņiem tā jānododas Dievam, lai visas laicīgās intereses liktos nevērtīgas, salīdzinot ar darbu, kas veicams sakarā ar dvēseļu pievēršanu patiesības atzīšanai.

Sludinātāji, pasludiniet patiesības, kas vadītu uz personīgu darbu to labā, kas vēl staigā bez Kristus. Pamudiniet uz personīgām pūlēm katrā iespējamā veidā. Atcerieties, ka sludinātāja darbs nepastāv vienīgi svētrunu noturēšanā. Viņam jāapmeklē ģimenes to mājokļos, kopā jālūdz un jāatver tām Raksti. Kas uzticīgi strādā ārpus paaugstinājuma, paveiks desmit reizes vairāk par to, kas strādā tikai aiz katedras. Lai mūsu sludinātāji nes savu atbildības nastu ar bijību un drebēšanu, raugoties uz Kungu pēc gudrības un pastāvīgi lūdzot Viņa žēlastību. Lai tie dara Jēzu par savu paraugu, rūpīgi mācoties Viņa dzīvi un savu ikdienu saskaņojot ar pamatlikumiem, kas raksturoja Viņa kalpošanu virs zemes.

“Nāciet pie manis visi, kas strādājiet un nesiet smagas nastas, Es jūs gribu atvieglināt.” (Angļu tulk.) Tā ir recepte visu psihisko, fizisko un garīgo slimību dziedināšanai. Tā ir Kristus dāvana tiem, kas Viņu meklē no sirds un patiesībā. Viņš ir Lielais Ārsts. Tad seko cits uzaicinājums: “Ņemiet uz sevis manu jūgu un mācieties no manis; jo Es esmu lēnprātīgs un no sirds pazemīgs. Tad jūs atradīsiet atvieglošanu savām dvēselēm. Jo mans jūgs ir laipnīgs un mana nasta viegla.” (Mat. 11: 28-30) Nesot Kristus jūgu un no Viņa mācoties lēnprātības un pazemības mācību, mēs atradīsim mieru ticībā, paļāvībā un uzticībā. Mēs pārliecināsimies, ka Kristus jūgs ir laipnīgs un Viņa nasta viegla.

Aicinājums ierindas draudzes locekļiem

Kad pieredzējuši strādnieki sevišķas pūles velta sabiedrībai, kurā dzīvo mūsu ļaudis, tad uz šai laukā esošajiem ticīgajiem gulstas vissvinīgākais pienākums darīt visu, kas ir viņu spēkos, lai atvērtu ceļu Kunga darbam. Viņiem lūdzot vajadzētu dziļi pārbaudīt savas sirdis un nolīdzināt Ķēniņam ceļu, noliekot katru grēku, kas tiem kavē sadarboties ar Dievu un saviem brāļiem.

Tas ne vienmēr ir pilnīgi saprasts. Sātans bieži ir ienesis garu, kas draudzes locekļiem nav ļāvis saskatīt izdevības kalpošanai. Ticīgie nereti ir ļāvuši ienaidniekam strādāt caur tiem tieši tai laikā, kad viņiem vajadzēja būt pilnīgi svētījušamies Dievam un Viņa darba virzīšanai uz priekšu. Pašiem neapzinoties, viņi tālu nomaldījušies no taisnības ceļa. Kopjot kritizēšanas un kļūdu meklēšanas garu, farizejisku dievbijību un lepnumu, viņi apbēdinājuši Dieva Garu un ļoti kavējuši Dieva vēstnešu darbu.

Uz šo ļaunumu uzmanība vērsta daudzkārt un daudzās vietās. Reizēm tie, kas bija piekopuši nopeļošu un nosodošu garu, ir nožēlojuši un atgriezušies. Tad Dievs spēja tos izlietot par godu un slavu savam Vārdam.

Mēs dzīvojam šīs zemes vēstures sevišķā laika posmā. Ļoti īsā laikā ir jāpadara liels darbs, un katram kristietim jāveic sava daļa šī darba atbalstīšanā. Dievs aicina cilvēkus, kas nodotos dvēseļu glābšanas darbam. Kad sāksim aptvert, kādu upuri Kristus ir pienesis, lai glābtu bojā ejošo pasauli, tad iesāksies liela cīņa par dvēseļu glābšanu. Ak, kaut visas mūsu draudzes ieraudzītu un izprastu Kristus bezgalīgo upuri!

Reformācijas kustība

Nakts atklāsmēs man rādīja lielu reformācijas kustību Dieva ļaužu vidū. Daudzi slavēja Dievu. Slimie tika dziedināti, un notika vēl citi brīnumi. Tāpat kā pirms lielās Vasarsvētku dienas dzīvs bija aizlūgšanas gars. Redzēju simtus un tūkstošus apmeklējam ģimenes un atveram tiem Dieva Vārdu. Svētā Gara spēks pārliecināja sirdis, un bija izjūtams patiesas atgriešanās gars. Uz visām pusēm atvērās durvis patiesības pasludināšanai. Pasauli, likās, bija skāris Debesu iespaids. Patiesie un pazemīgie Dieva ļaudis saņēma lielas svētības. ES dzirdēju pateicības un slavas balsis, un likās, ka norisinājās tāda pat reformācija, kādu mēs redzējām 1844. gadā.

Tomēr daži atteicās atgriezties. Viņi nevēlējās staigāt Dieva ceļā, un, kad atskanēja aicinājumi pienest labprātīgus upurus, lai varētu attīstīties Dieva darbs, tad daži savtīgi pieķērās saviem laicīgajiem īpašniekiem. Šie alkatīgie tika atšķirti no ticīgo sabiedrības.

Darbs, kas jādara, kamēr vēl nav noslēdzies pārbaudes laiks

Dieva sodības skar zemi, un Svētā Gara iespaidā mums jāsniedz brīdinājuma vēsts, ko Kungs mums uzticējis. Mums šī vēsts jāpasludina ātri, rindu pēc rindas, pamācību pēc pamācības. Drīz cilvēki tiks spiesti pieņemt izšķirošos lēmumus, un mūsu pienākums ir rūpēties, lai viņiem dotu izdevību saprast patiesību tā, ka tie saprātīgi varētu nostāties pareizajā pusē. Kungs savus ļaudis aicina strādāt - strādāt dedzīgi un gudri - kamēr vēl nav noslēdzies pārbaudes laiks.

Personīgā darba svarīgums

Mūsu draudžu locekļiem vairāk vajadzētu strādāt ejot no mājas uz māju, lasot un izskaidrojot Bībeli un izdalot literatūru. Kristieša raksturs saskanīgs un pilnīgs var izveidoties vienīgi tad, ja cilvēcīgais rīks uzskata par priekštiesību iespēju nesavtīgi strādāt patiesības pasludināšanā un atbalstīt Dieva lietu ar naudas līdzekļiem. Mums jāsēj pie visiem ūdeņiem, uzturot savas dvēseles Dieva mīlestībā, strādājot, kamēr vēl ir diena, un izlietojot līdzekļus, kurus Kungs mums devis, lai darītu katru pienākumu, kas mums nāk priekšā. Ko mūsu rokas atrod darāmu, tas mums jāveic uzticīgi, jebkuru upuri, uz kuru mēs tiekam aicināti, mums jānes priecīgi. Sējot pie visiem ūdeņiem, mēs atzīsim, ka “kas bagātīgi sēj, tas arī bagātīgi pļaus.” (2.Kor. 9: 6)

Kristus piemērs ir jāatdarina visiem tiem, kas saucas par Viņa bērniem. Izpalīdziet cilvēkiem viņu laicīgās vajadzībās, un viņu pateicība noņems šķēršļus un dos jums iespēju aizsniegt to sirdis. Pārdomājiet šo jautājumu nopietni. Kā draudzēm jums ir bijusi izdevība strādāt par Dieva līdzstrādniekiem. Ja jūs būtu paklausījuši Dieva Vārdam, ja jūs būtu iesaistījušies šajā darbā, tad jūs būtu svētīti un iedrošināti, un būtu guvuši bagātu pieredzi. Tad jūs nāktu pie atziņas, ka esiet rīki Dieva rokās, kas dedzīgi aizstāv un atbalsta glābšanas, atjaunošanas un pestīšanas plānu. Šim plānam nevajadzētu palikt negrozāmam, bet gan pieaugošam, ejošam no žēlastības uz žēlastību un no spēka uz spēku.

Kungs man rādījis darbu, kas veicams mūsu pilsētās. Ticīgajiem šajās pilsētās jāstrādā priekš Dieva savu māju apkaimē. Viņiem jāpūlas klusi, mierīgi un pazemīgi, visur nesot sev līdz Debesu atmosfēru. Ja viņi aizmirsīs sevi, norādot vienmēr uz Kristu, tad būs jūtama to ietekme un spēks.

Kunga nodoms nav, lai patiesības sēklas sēšanas darba lielāko daļu vajadzētu atstāt sludinātājiem. Cilvēkiem, kas nav aicināti sludināšanas darbā, jāstrādā priekš sava Meistara, atbilstoši savām dažādajām spējām. Bez atlikuma nododoties Kunga darbam, strādnieks gūst tādus piedzīvojumus, kas to dara spējīgu arvien sekmīgāk strādāt priekš sava Meistara. Viss tas, kas viņu vilka pie Kristus, palīdz tam Kristum piesaistīt arī citus. Var būt, ka atklāti runāt viņam nekad nevajadzēs, tomēr viņš ir tāds pats Dieva ierocis kā sludinātājs, un darbs liecinās, ka viņš ir dzimis no Dieva.

Sievietes, tiklab labi kā vīrieši, var apslēpt patiesību tur, kur to būtu bijis iespējams izskaidrot un parādīt. Šajā krīzes laikā tās var ieņemt savu vietu darbā, un Kungs tad strādās caur viņām. Ja tās pilda dziļa pienākuma izjūta, un, ja tās strādās Dieva gara iespaidā, tad viņām būs tieši tāda nosvērtība un attiecīga pašsavaldīšanās, kāda vajadzīga šai laikā. Pestītājs pār šīm pašaizliedzīgajām sievietēm izlies sava vaiga gaismu, un tas viņām dos lielāku spēku par to, ko redzam pie vīriem. Ģimenēs viņas spēs padarīt tādu darbu, ko nevar veikt vīrieši, darbu, kas skars iekšējo dzīvi. Viņas spēs tuvoties tām sirdīm, kuras vīrieši nevarēja aizsniegt. Viņu darbs ir nepieciešams. Apdomīgas un pazemīgas sievietes spēj veikt labu darbu, izskaidrojot patiesību ļaudīm viņu mājās. Dieva Vārds, tā izskaidrots, darīs savu pārveidojošo darbu, un šī darba ietekmē atgriezīsies veselas ģimenes.

Mani brāļi un māsas, pārdomājiet savus plānus; izmantojiet katru izdevību runāt ar saviem kaimiņiem un darba biedriem vai lasīt tiem kaut ko no grāmatām, kas satur tagadējo patiesību. Rādiet, ka jūsu dzīvē vissvarīgākais ir glābt dvēseles, kuru dēļ Kristus pienesa tik lielu upuri.

Strādājot bojā ejošo dvēseļu labā, jums līdz iet eņģeļi. Tūkstoš reiz tūkstoši un desmit tūkstoš reiz desmit tūkstoši eņģeļu gaida, lai sadarbotos ar mūsu draudžu locekļiem, izdalot gaismu, ko Dievs bagātīgi devis, lai ļaudis varētu sagatavoties uz Kristus atnākšanu. “Tagad ir labais pieņēmīgais laiks; redzi, tagad ir pestīšanas diena.” Lai ikkatra ģimene nopietnā, sirsnīgā lūgšanā meklē no Kunga palīdzību Dieva darba veikšanai.

Neejiet garām mazām lietām, gaidot uz kaut kādu lielu darbu. Jūs sekmīgi spējiet veikt nelielus pienākumus, bet, mēģinot uzsākt plašu darbu, variet ciest pilnīgu neveiksmi un zaudēt drosmi. Kur vien jūs redziet darbu, kas ir darāms, tur ķerieties klāt. Vienalga, vai jūs esiet bagāti vai nabagi, augsti vai zemi, Dievs jūs visus aicina aktīvā kalpošanā. Darot ar visiem spēkiem to, ko jūsu rokas atrod darāmu, jūs attīstīsiet talantus un kļūsiet arvien spējīgāki. Bet pametot novārtā ikdienas sniegtās izdevības, jūs kļūsiet neauglīgi un nokaltīsiet. Šī iemesla dēļ Kunga dārzā ir tik daudz neauglīgu koku.

Ģimenes lokā, pie jūsu kaimiņu pavarda, pie slimnieka gultas jūs mierīgi un klusi variet lasīt Rakstus un runāt par Jēzu, un patiesību. Tā var tikt sēta dārgā sēkla, kas uzdīgs un pēc ilgāka laika nesīs augļus.

Daudzās ne visai perspektīvās vietās ir darāms misijas darbs. Misijas garam jāpiepilda mūsu dvēseles, iedvesmojot mūs aizsniegt ļaužu šķiras, kuru dēļ mēs nebijām plānojuši strādāt, un ar tādām metodēm un tādās vietās, par kurām mēs nemaz nebijām domājuši. Kungam ir savs plāns evaņģēlija sēklas sēšanai. Sējot saskaņā ar Viņa gribu, mēs sēklu tā pavairosim, ka Viņa Vārds varēs sasniegt tūkstošus, kas patiesību nekad nav dzirdējuši.

Izdevības atveras uz visām pusēm. Spiedieties iekšā visur, kur Aizgādība atver durvis. Acīm vajadzīgs svaidījums uz Debesu acu zālēm, lai ieraudzītu un saprastu savas izdevības. Dievs tagad aicina pilnīgi atmodušos misionārus. Mums tiks parādīti ceļi, un mums jāsaskata un jāizprot Kunga piešķirtās izdevības.

Dieva vēstnešiem ir uzticēts darīt tieši to pašu darbu, jo Kristus darīja virs šīs zemes. Viņiem jāstrādā katrā kalpošanas nozarē, kurā strādāja Kristus. Nopietni un sirsnīgi tiem jāstāsta cilvēkiem par Debesu neaptveramajām bagātībām un mūžīgo mantu. Viņiem jābūt pildītiem ar Svēto Garu. Viņiem jāatkārto Debesu miera un piedošanas piedāvājumi. Tiem jānorāda uz Dieva pilsētas vārtiem, sakot: “Svētīgi ir tie, kas Viņa baušļus dara, lai viņiem vara ir pie dzīvības koka un lai viņi ieiet pa pilsētas vārtiem.” (Atkl. 22: 14)

Pašaizliedzības gara izkopšana

Katram draudzes loceklim vajadzētu rūpīgi kopt upura garu. Katrā mājā vajadzētu mācīt pašaizliedzības mācības. Tēvi un mātes, māciet savus bērnus taupīt. Pamudiniet tos krāt naudu misijas darbam. Kristus ir mūsu piemērs. Mūsu dēļ Viņš kļuva nabags, lai mēs caur Viņa nabadzību varētu kļūt bagāti. Viņš mācīja, ka visiem vajadzētu savienoties mīlestībā un vienprātībā, lai strādātu kā Viņš strādāja, upurētos, kā Viņš upurējās, mīlētu kā patiesie Dieva bērni.

Mani brāļi un māsas, mums jāilgojas pašiem būt atgrieztiem, lai dzīvē varētu īstenot Kristus pašaizliedzību. Ģērbieties vienkārši, bet tīri un glīti. Sevis dēļ izdodiet, cik vien iespējams maz. Lai jūsu mājās ir pašaizliedzības kārbiņa, kurā jūs variet ielikt mazos pašaizliedzības darbos ietaupīto naudu. No dienas dienā iegūstiet skaidrāku Dieva Vārda izpratni un izlietojiet katru izdevību, lai iegūtās atziņas dāvātu citiem. Nepagurstiet darīt labu, jo Dievs pastāvīgi sniedz pasaulei savas dāvanas lielās svētības. Sadarbojieties ar Kungu Jēzu, un Viņš jums mācīs savas mīlestības nenovērtējamās, brīnišķīgās mācības. Laiks negaida. Pienācīgā brīdī, kad laika vairs nebūs, jūs saņemsiet savu atalgojumu.

Tiem, kas patiesi mīl Dievu un ir līdzekļi, man pavēlēts sacīt: Tagad jums ir laiks savus līdzekļus ieguldīt Kunga darba atbalstīšanā. Tagad ir laiks stiprināt rokas sludinātājiem viņu pašaizliedzīgajās pūlēs glābt bojā ejošās dvēseles. Satiekoties Debesu pagalmos ar dvēselēm, kurām jūs būsiet palīdzējuši izglābties, vai jūs ar to nejutīsieties brīnišķīgi atalgoti?

Lai neviens neattur savas artavas, un lai tie, kuriem pieder daudz, līksmojas, ka var Debesīs krāt neiznīkstošu mantu. Nauda, ko mēs atsakāmies ieguldīt Kunga darbā, aizies bojā. No tās Debesu bankā procenti nekrāsies.

Sekojošajos vārdos apustulis Pāvils apraksta tos, kas attur Dievam, Viņa īpašumu: “Kas grib bagāti tapt, tie krīt kārdināšanā un valgā, un daudz bezprātīgās un nelabās kārībās, kas cilvēkus gāž samaitāšanā un pazušanā. Jo naudas kārība ir visa ļaunuma sakne, pēc tās dzīdamies, daži ir nomaldījušies no ticības un paši ar daudz sāpēm sadūrušies.” (1. Tim. 6: 9, 10)

Sēt pie visiem ūdeņiem nozīmē daudz. Tas nozīmē pastāvīgu dāvanu un ziedojumu izdalīšanu. Dievs sniegs spējas un izdevības, lai Viņa līdzekļu uzticīgie namturi būtu pietiekami apgādāti visās lietās un tie varētu darīt daudz laba. “Tā kā ir rakstīts: Viņš ir kaisījis un nabagiem devis; Viņa taisnība paliek mūžīgi. Bet kas sējējam sniedz sēklu, Tas arī maizi sniegs ēšanai un vairos jūsu sēju, un liks pieaugt jūsu taisnības augļiem.” (2. Kor. 9: 9, 10) Mēs esam saņēmuši uzdevumu no Kunga ar bagātu, devīgu roku sēt sēklu. Viņš, Kurš sējējam sniedz sēklu, dod savam strādniekam tieši to, kas sējēju darīs spējīgu sadarboties ar sēklas Devēju.

Kungs tagad aicina septītās dienas adventistus visās vietās svētīties Viņam un atbilstoši apstākļiem darīt vislabāko, lai sekmētu viņa darbu. Viņš vēlas, lai tie ar devīgumu dāvanās un ziedojumos parāda, ka tie vērtē Viņa svētības un pateicas par Viņa žēlastību un laipnību.

Mani mīļie brāļi un māsas, visa nauda, kas mums ir, pieder Kungam. Es tagad jūs Kunga vārdā aicinu apvienoties, lai sekmīgi pabeigtu visu, kas uzsākts saskaņā ar Dieva padomu. Lai darbu, kas veicams pieminekļu uzcelšanai Dievam daudzās vietās, nedarām grūtu un nospiedošu, atturot nepieciešamos līdzekļus. Lai tie, kas cenšas izveidot un attīstīt svarīgus pasākumus, gan lielus, gan mazus, nekļūst mazdūšīgi, redzot, ka mēs esam kūtri pievienoties viņiem, lai nostādītu šos pasākumus iespaidīgai kalpošanai atbilstošā stāvoklī. Lai visi mūsu ļaudis ceļas un ierauga, ko tie var darīt. Lai viņi pierāda, ka starp septītās dienas adventistiem valda vienprātība un spēks.

Pieņemamas kalpošanas nosacījumi

Kā tautai mums jānāk pie Dieva svētā tuvumā. Mums nepieciešama Debesu gaisma, lai tā iespīdētu mūsu sirdīs un prāta kambaros, mums nepieciešama gudrība, ko vienīgi Dievs spēj dot, lai sekmīgi pasludinātu vēsti šīm pilsētām. Lai mūsu draudzes visās vietās stājas cīņas ierindā. Lai neviens, kas ar kristību solījies kalpot Dievam un dzīvot viņa godam, neatsauc savu solījumu. Pasaule ir jāglābj: lai šī doma mūs pamudina uz lielākiem upuriem un nopietnākām pūlēm maldošos labā.

Ja jūs dzīvē īstenosiet Dieva Vārda pamatlikumus, tad jūsu iespaidam būs vērtība katrā draudzē un katrā organizācijā. Jums jāceļas palīgā Kungam, palīgā kungam pret vareno. Visi nenozīmīgie vārdi, visa vieglprātība un niekošanās ir ienaidnieka valgi, lai jūs šķirtu no garīgā spēka. Izraēla Dieva Vārdā nostājieties cīņā pret šo ļaunumu. Ja jūs pazemosities Dieva priekšā, Viņš jums sniegs vēsti tiem, kas atrodas uz lielceļiem, sētmalās un svešās zemēs, un, kam vajadzīga jūsu palīdzība. Sakārtojiet savus lukturus un uzturiet tos degošus, lai visur, kur jūs ejiet, valoda un darbi atklātu dārgos gaismas starus.

Ja mēs nodosimies kalpošanai Kungam, tad Viņš mācīs, kas mums jādara. Ja mēs stāsimies ciešā savienībā ar Dievu, tad Viņš sadarbosies ar mums. Nenoslēgsimies tā sevī un nenodosimies savām interesēm, ka aizmirstam tos, kas cenšas pacelties pa kristīgo piedzīvojumu kāpnēm, un, kam vajadzīga mūsu palīdzība. Mums jābūt gataviem Dieva dāvinātās spējas izlietot Kunga darbā, gataviem runāt vārdus laikā un nelaikā - vārdus, kas palīdzētu un aplaimotu.

Mani brāļi un māsas, vai mēs domājam par Austrumu lielo pilsētu vajadzībām? Vai mēs nezinām, ka tās jābrīdina par Kristus drīzo nākšanu? Darbs, kas mums jādara, ir brīnišķīgi liels darbs. Ir jāglābj pasaule, jāstrādā priekš dvēselēm, kas atrodas Austrumu pilsētās, štatos, kur vēsts par Kunga nākšanu sludināta jau sākumā. Kas nodosies darbam šajā misijas virzienā? Ir simtiem mūsu cilvēku, kam vajadzētu atrasties cīņas laukā, bet, kas vēsts izplatīšanā dara pavisam maz vai neko. Uz tiem, kam ir visas iespējas pazīt patiesību, kas saņēmuši pamācības, rindu pēc rindas, priekšrakstu pēc priekšraksta, šeit mazliet un tur mazliet, gulstas liela atbildība par dvēselēm, kas pēdējo evaņģēlija vēsti nekad nav dzirdējušas.

Ja šai piemērotajā laikā draudzes locekļi pazemosies Dieva priekšā, izmetot no savām sirdīm visu nepareizo un ļauno, un katrā solī prasīs padomu Viņam, tad Viņš tiem atklāsies un piešķirs drosmi, kas ir Viņā. Draudzes locekļiem uzticīgi darot savu daļu, Kungs vadīs savus izredzētos rīkus un stiprinās tos svarīgajam darbam. Savienosimies daudzās lūgšanās, atbalstot viņu rokas un saņemot spožus starus no Debesu svētnīcas.

Gals ir tuvu. Tas piezogas klusu, tikko manāmi, tāpat kā naktī bez trokšņa tuvojas zaglis. Kaut Kungs dāvinātu žēlastību, ka mēs vairs negulētu, kā to dara citi, bet būtu nomodā un skaidrā prātā. Patiesība drīz svinēs krāšņu uzvaru, un tad gavilēs visi, kas tagad izvēlas sadarboties ar Dievu. Laiks negaida, ātri tuvojas nakts, kad neviens cilvēks nevarēs strādāt. Lai tie, kas priecājas tagadējās patiesības gaismā, steidzas līdzdalīt patiesību arī citiem. Kungs jautā: “Ko Es sūtīšu?” Tiem, kas vēlas pienest upurus patiesības dēļ, tagad jāatbild: “Redzi, te es esmu, sūti mani.” (Jes. 6: 8)

Lai visi, kam ir atbildīgi pienākumi, atceras, ka pārveidošanas darbs jāveic Svētajam garam. Tas ir Kungs, kurš visu pārvalda. Tos, kuru dēļ mēs strādājam, nedrīkstam censties veidot atbilstoši saviem uzskatiem, bet veidošanas darbs jāatstāj Kristum. Viņš neatdarina cilvēcīgus gājienus. Viņš strādā saskaņā ar sava paša prātu un Garu. Cilvēka darbs ir atklāt pasaulei to, ko Kristus ir ielicis viņa sirdī; caur viņa žēlastību cilvēks kļūst dievišķās dabas dalībnieks, izbēgdams no posta, kas ir pasaulē caur iekāri. Kas pieņem Kristu, tā augstākie spēki tiek stiprināti un cēlināti, un viņš kļūst derīgs kalpošanai Dievam.

Daudzi pasaules izglītotie ļaudis saņēmuši tik augstu izglītību, ka nespēj skart vienkāršos ļaudis. Viņu zināšanas ir ļoti komplicētas. Tās uzlido augstu, bet miera nav nekur. Laicīgi visgudrākie vīri ilgojas pēc vienkāršas patiesības, tādas, kādu Kristus sniedza ļaudīm, kad Viņš staigāja uz šīs zemes - patiesības, kuru viņš nosauc par garu un dzīvību. Viņa vārdi ir kā dzīvības koka lapas. Šodien pasaulei vajadzīga Kristus piemēra gaisma, kas atstarotu no Kristum līdzīgu vīru un sievu dzīves. Visspēcīgākais prāts par labu patiesībai ir tāds prāts, kuru pārvalda Kristus, kuru veido un šķīsta Svētā Gara svaidījums.

Kristus ir devis uzdevumu: “Ejiet pa visu pasauli.” Brīdinājuma vēsts ir jādzird visiem. Visdārgākā godalga ir piedāvāta tiem, kas skrien kristieša skrējienu. Tie, kas skrien pacietīgi, saņems nevīstošu dzīvības vainagu.

Centieties būt mierīgi un paļaujieties uz Dievu kā uz savu uzticīgo Radītāju. Viņš sargās to, kas viņam uzticējies. Viņam nepatīk, ka mēs viņa altāri apklājam ar asarām un sūdzībām. Jums ir pietiekoši iemeslu slavēt Dievu par to, kas jau ir, ja arī neredziet atgriežamies dvēseles. Tomēr labais darbs ies uz priekšu, ja tikai jūs paši iesiet uz priekšu un necentīsities visu piemērot savām domām. Lai Dieva miers valda jūsu sirdīs un esiet pateicīgi. Neaizsprostojiet Viņa ceļu. Viņš spēj strādāt, un Viņš strādās, ja ti8kai mēs Viņam to ļausim.

Spraužot plašus plānus, ļoti jārūpējas, lai pūles visās nozarēs būtu saskanīgi savienotas un izveidotos viens pilnīgs, cieši saistīts, vesels darbs.

Padomi sludinātājiem

Pieredzējušam darbiniekiem ņujorkā

Sanatorijā, Kalifornijā, 1901.gada 3.novembrī

Pārdomājot apstākļus Ņujorkā, manu dvēseli nomāca smaga nasta. Naktī es attiecīgās lietas redzēju šādā gaismā: Ņujorka tika apstrādāta; radīsies izdevības sākt darbu tajās pilsētas daļās, kur vēl nav nevienas draudzes, un patiesība tur atradīs paliekošu vietu. Šim laikam dotās patiesības pasludināšana tiem, kas miruši pārkāpumos un grēkos, prasa milzīgi daudz darba. Dieva izredzēti vīri nesīs vissatraucošākās vēstis, kas ar savu raksturu brīdinās ļaudis, kas tos uzmodinās. Un redzot, ka dažus cilvēkus šie brīdinājumi saniknos un ierosinās pretoties gaismai un pierādījumiem, mums jāsaprot, ka sniedzam tiem šī laika pārbaudošo vēsti.

Vēstis tiks pasniegtas neparastā veidā. Zemi jau skar Dieva sodības. Ja pilsētās ir jāizveido misijas punkti, kur savā darbā zināmu ļaužu šķiru aizsniegšanai varētu vingrināties kolportieri, Bībeles strādnieki un praktiskie, ārstnieciskie misionāri, tad tāpat mums pilsētās ir vajadzīgi darbam svētījušies evaņģēlisti, kas vēsti pasludinātu tik skaidri un izšķirīgi, ka klausītāji justos pārsteigti.

“Atved aklos ļaudis, kam tomēr acis, un kurlos, kam tomēr ausis. Lai visi pagāni top sapulcināti un tautas lai sanāk kopā. Kurš no tiem to stāstīs? Lai tie mums stāsta pagājušās lietas, lai tie atved savus lieciniekus un taisnojas, ka šie dzird un saka: tas ir tiesa. Jūs esiet mani liecinieki, saka Kungs, un mans kalps, ko esmu izredzējis, lai jūs atzīstiet, un man ticiet, un saprotiet, ka Es tas esmu. Priekš manis neviens Dievs nav bijis, un pēc manis neviens nebūs. Es, es esmu Kungs, un Pestītājs nav kā vien es. Es esmu pasludinājis, un es esmu palīdzējis, Es esmu zināmu darījis, un sveša nebija jūsu starpā. Un jūs esiet mani liecinieki, saka Kungs, ka es esmu Dievs. Arī no šīs dienas Es esmu tas pats, un nav neviena, kas var izglābt no manas rokas; ko Es daru, kas to var novērst?” (Jes. 43: 8-13)

“ES vadīšu aklus pa ceļu, ko tie nav zinājuši; Es tiem likšu staigāt pa tekām, ko tie nav pazinuši. Es darīšu tumsību priekš viņu acīm par gaismu un nelīdzenumu par līdzenumu. Tā es darīšu un tos neatstāšu. Bet atpakaļ būs griezties un palikt visiem kaunā, kas paļaujas uz elkiem un saka uz lietām bildēm: jūs esiet mūsu dievi. Klausieties, kurlie, un skatieties, aklie, un redziet. Kas ir tik akls kā mans kalps un tik kurls kā mans vēstnesis, ko Es sūtu? Kas ir tik akls kā tas mīļais un tik akls kā tas Kunga kalps? Tu esi daudz redzējis, bet neesi ievērojis; ausis atdarījis, bet viņš nedzird. Kungam bija labs prāts savas taisnības dēļ dot lielu un augstu bauslību.” (Jes. 42: 16-21)

Šajās Rakstu vietās attēlotais darbs ir jādara mums. Izteicieni “Mans kalps”, “Izraēls”, “Kunga kalps” apzīmē katru, ko Kungs izredz un ieceļ noteiktā darbā. Dievs tos dara par sava prāta izpildītājiem, kaut arī daži no izvēlētajiem cilvēkiem Viņa gribu var tāpat nezināt, kā to nezināja Nebukadnēcars.

Dievs strādās to ļaužu labā, kas sevi pakļaus Svētā Gara darbam. Par Mesijas un Viņa valstības panākumiem Dievs ķīlā ir licis savu godu. “Tā saka Dievs, Kungs, kas Debesis radījis un izplata, kas zemi izklājis ar viņas augļiem, kas dvašu dod ļaudīm, kas tur mīt, un garu tiem, kas virs tās staigā. Es, Kungs, tevi esmu aicinājis taisnībā un tevi satveru pie tavas rokas, un tevi pasargāju, un tevi ieceļu par derību ļaudīm, par gaišumu pagāniem, atvērt akliem acis un saistītos izvest no cietuma un no cietuma nama tos, kas sēž tumsībā.”

“Kas jūsu starpā to like vērā? Kas uzmana un klausās, kas pēc būs?” (Jes. 42: 5-7, 23.)

Dieva ļaudis, kas saņēmuši gaismu un atzīšanu, nav piepildījuši Dieva augstos un svētos nodomus. Viņi nav gājuši no uzvaras uz uzvaru, pievienojot jaunus laukus, paceļot karogu pilsētās un to tuvumā. Lielu garīgu aklumu ir parādījuši tie, pār kuriem Kungs licis atspīdēt lielai gaismai, neiedami gaismā uz priekšu, pretī arvien lielākai un lielākai gaismai. Draudzes locekļi nav pamudināti un iedrošināti lietot garīgos nervus un muskuļus vienmēr pieaugošā darbā. Vajadzētu panākt, lai viņi saprastu, ka sludinātāji ar savu atrašanos viņu vidū tos nespēs izglābt. Tāpēc tie ir kļuvuši vāji, kaut gan tiem vajadzētu būt stipriem vīriem.

Katrā draudzē vajadzētu izmeklēt jauniešus un jaunietes, kam uzlikt atbildību nastas. Lai viņi visiem spēkiem gatavojas kļūt derīgi palīdzēt tiem, kas patiesību vēl nepazīst. Dievs aicina nopietnus, dvēselē nedalītus strādniekus. Pazemīgais un garā satriektais no personīgiem piedzīvojumiem mācīsies, ka bez Kunga nav neviena cita Glābēja.

Bībeles reliģija ir jāsludina un jāīsteno dzīvē. Katram sniegtajam gaismas staram ir jāspīd skaidrā un saprotamā mirdzumā. Patiesībai ir jāizplatās kā degoša luktura gaismai. Ir simti Dieva kalpu, kam jāatsaucas uz šo aicinājumu un jāiziet laukā kā nopietniem, dvēseles glābjošiem strādniekiem, nākot palīgā Kungam, palīgā Kungam pret vareno. Dievs aicina dzīvus cilvēkus; cilvēkus, kas pildīti ar Viņa Gara spirdzinošo ietekmi, cilvēkus, kas redz Dievu kā Visaugstāko Valdnieku un saņem, no Viņa bagātīgus pierādījumus par Viņa apsolījumu piepildīšanos. Dievs aicina cilvēkus, kuri nav remdeni, bet kurus mīlestība ir padarījusi karstus un dedzīgus.

Ja atkal no jauna draudzēm veltītu tikpat daudz pūļu un darba, cik ir strādāts pagājušajos divdesmit gados, lai locekļus darītu par pašaizliedzīgiem, krustu nesošiem Kristus sekotājiem, tad darbs būtu tikpat sekmīgs, kāds tas ir bijis pagātnē. Daudzi ar garīgo barību ir pārbaroti, kamēr pasaulē tūkstoši iet bojā bez Dzīvības Maizes. Draudzes locekļiem vajag strādāt; viņiem jāattīsta savas spējas, cenšoties sasniegt priekšā stādītās augstās prasības. Kungs palīdzēs tās sasniegt, ja tie sadarbosies ar Viņu. Ja viņi savas dvēseles uzturēs patiesības mīlestībā, tad tie neatturēs sludinātājus no patiesības pasludināšanas jaunos laukos.

Lielajās pilsētās vajadzēja strādāt tūlīt, tiklīdz draudzes saņēma gaismu, bet daudzi nav izjutuši nastu par dvēselēm, un sātans, atradis tos pieejamus kārdināšanām, ir sabojājis viņu dzīvi. Dievs lūdz savus ļaudis nožēlot un atgriezties, atgriezties pie pirmās mīlestības, ko tie pazaudējuši, novēršoties no sevi upurējošā Pestītāja iemītajām pēdām.

Drosmīgi un sirsnīgi vienkāršībā

Ir pienācis laiks sākt izšķiroši strādāt vietās, kur patiesība vēl nav pasludināta. Kā lai padarām Kunga darbu? Katrā vietā, kurā ieejam, jāliek spēcīgs pamats pastāvīgam darbam. Ir jāseko Kunga metodēm. Jums nav jāļaujas iebiedēties no ārēji redzamā, lai arī cik draudošs tas izliktos. Jums darbs jāvirza uz priekšu tā, kā Kungs to ir noteicis. Sludiniet Vārdu, un Kungs ar savu Svēto Garu pārliecinās klausītāju prātus. Dieva Vārdā lasām: “Un tie izgāja un mācīja visās malās, un Kungs tiem palīdzēja strādāt un to Vārdu apstiprināja caur līdzejošām zīmēm.” (Marka 16: 20)

Daudziem strādniekiem jāieņem sava vieta veicamajā darbā, ejot no mājas uz māju un izskaidrojot Bībeli ģimenēs. Tiem jāparāda sava pieaugšana žēlastībā ar padošanos Kristus gribai. Tā viņi gūs bagātīgus piedzīvojumus. Ticībā pieņemot Kristus Vārdu, uzticoties un paklausot tiem, viņu dzīves darbā atklāsies Svētā Gara spēks. Būs redzama spraiga un nopietna piepūle. Tiks rūpīgi kopta ticība, kas darbojas mīlestībā un skaidro dvēseli. Dzīvē atklāsies Gara augļi.

Kristus ir pasaules gaisma. Tie, kas seko Viņam, nestaigā tumsā, bet tiem ir dzīvības gaisma. Jānis par Kristu saka: “Bet cik Viņu uzņēma, tiem Viņš deva varu kļūt par Dieva bērniem, tiem, kas tic uz Viņa Vārdu.” (Jāņa 1: 12) Uzlūko Kristu. Skatīšanās uz Viņu saskaņos sirdi, prātu un raksturu ar Dieva gribu.

Pastāv nepieciešama vajadzība pēc visām tām pamācībām, ko var dot mūsu misijas. Turpiniet strādāt tā paša Gara spēkā, kas darbu iesāka un nopamatoja. Atverot Rakstus, lūdzot, pielietojot ticību, māciet ļaudīm Kunga ceļu; un tiks uzcelta draudze, kas pamatota uz Klints, Kristus Jēzus.

Darbs jāvirza uz priekšu patiesības sirsnīgajā vienkāršībā. Dievs saka: “Man ir priekš jums iedrošinoša vēsts.” Kungam mūsu lielajās pilsētās ir daudz dārgu dvēseļu, kas nav locījušas ceļus Baāla priekšā, un arī tādi, kas Baālu pielūguši neapzinīgi. Uz tiem jāspīd patiesības gaismai, lai tie varētu ieraudzīt Kristu kā Ceļu, Patiesību un Dzīvību.

Virziet darbu uz priekšu pazemībā. Nekad nepacelieties pāri Kristus evaņģēlija vienkāršībai. Ne ar kādām ārišķībām, bet paaugstinot Kristu, grēkus piedodošo Pestītāju, jūs gūsiet sekmes dvēseļu mantošanā. Ja jūs Dievam strādāsiet pazemībā un sirsnīgā vienkāršībā, tad viņš jums atklāsies.

Lietojot kartes, diagrammas, dažāda veida simbolus un attēlus, sludinātājs var skaidri un izprotami parādīt patiesību. Tie ir palīglīdzekļi, un ir saskaņā ar Dieva Vārdu; bet, ja strādnieks savu darbu padara tik dārgu, ka citi vairs nevar no mantu nama saņemt pietiekoši daudz līdzekļu, lai strādātu savā laukā, tad viņš nerīkojas saskaņā ar Dieva plānu. Lielajās pilsētās ir jāstrādā atbilstoši Kristus priekšrakstiem, bet ne tā, kā to dara teātru lietu kārtotāji. Dievu pagodina patiesības izskaidrošana Kristus mīlestībā, bet ne teatrāls sniegums.

Lai sagatavošanās pasākumi, kas atbilst vairāk pasaulei nekā Debesīm, neatņem patiesībai tās cieņu un iespaidu. Lai jūsu klausītāji saprot, ka sapulču mērķis nav savaldzināt viņu jūtas ar mūziku vai kaut ko citu, bet pasludināt patiesību visā tās svinīgumā, lai viņi tiktu brīdināti un uzmodināti no nāvei līdzīgā savu iegribu apmierināšanas miega. Kaila, neslēpta patiesība ir tā, kas līdzīgi asam, abās pusēs griezīgam zobenam “pāršķir dvēseli un garu, locekļus un smadzenes”. Tā ir spēks, kas uzmodinās tos, kas miruši pārkāpumos un grēkos.

Viņš, kurš atdeva savu dzīvību, lai glābtu vīrus un sievas no kalpošanas elkiem un savu iegribu apmierināšanas, atstāja piemēru, kam jāseko visiem, kas sāk sludināt evaņģēliju citiem. Dieva kalpiem šajā laikā ir uzticētas vissvinīgākās patiesības, un viņu darbībai, metodēm un plāniem jāatbilst viņu sniegtās vēsts svarīgumam. Ja jūs Vārdu sludināsiet Kristus norādītajā veidā, tad jūsu mācītās patiesības dziļi ietekmēs klausītājus. Viņi gūs pārliecību, ka tas ir dzīvā Dieva Vārds.

Formalitāte dievkalpojumos

Pūloties sasniegt ļaudis, Kunga vēstneši nedrīkst iet pasaules ceļus. Intereses pamodināšanai sapulcēs tie nedrīkst izmantot pasaules dziedātājus un teatrālas izrādes. Kā var sagaidīt, lai tie, kam neinteresē Dieva Vārds, kas Viņa Vārdu nekad nav lasījuši, sirsnīgi vēloties izprast tā patiesības, spētu dziedāt iejūtīgi un saprotoši? Kā lai viņu sirdis saskaņojas ar svētas dziesmas vārdiem? Kā lai Debesu koris pievienojas mūzikai, kas ir tikai forma?

Formālas kalpošanas ļaunumu nav iespējams pārspīlēt, bet nav vārdu, lai pareizi attēlotu patiesas dievkalpošanas tālu ejošās svētības. Kad cilvēcīgas būtnes dzied ar garu un izpratni, tad Debesu mūziķi uztver šo melodiju, un pievienojas pateicības dziesmai. Viņš, kurš mūs visus apveltījis ar dāvanām, kas mūs dara spējīgus būt par Dieva līdzstrādniekiem, sagaida, lai Viņa kalpi tā attīstītu savas balsis, ka spētu visiem saprotami runāt un dziedāt. Nav vajadzīga skaļa dziedāšana, bet tīra intonācija, pareiza izruna, un skaidra, noteikta izteiksme. Lai visi atrod laiku izkopt balsi tā, ka varētu Dievu slavēt, dziedāt tīros, maigos toņos, ne skarbi un spalgi, kas ausij ir nepatīkami. Spēja dziedāt ir Dieva dāvana; lai tā tiek izlietota Viņa godam.

Noturot sapulces, izraugiet zināmu skaitu cilvēku, kas piedalītos kalpošanā ar dziesmām. Lai dziedāšanu pavada prasmīgi lietoti mūzikas instrumenti. Mums nevajag pretoties mūzikas instrumentu lietošanai mūsu darbā. Šī kalpošanas daļa rūpīgi jāvada; jo tā ir Dieva pagodināšana ar dziesmām.

Ne vienmēr dziedāt vajag tikai nedaudziem. Cik bieži vien iespējams, ļaujiet pievienoties visai sapulcei.

Vienotība dažādībā

Pūloties pilsētās dzīvojošo lielo ļaužu pulku labā, mums jācenšas darīt pilnīgs darbs. Tāds darbs lielos centros, kur daudz iedzīvotāju, ir par lielu, lai viens cilvēks to spētu sekmīgi veikt. Dievam ir dažādi ceļi darba veikšanai un dažādi strādnieki, kam Viņš uzticējis atšķirīgas dāvanas.

Viens strādnieks var būt veikls runātājs, cits spējīgs rakstīt, vēl kādam citam var būt dāvana sirsnīgām, nopietnām un dedzīgām lūgšanām, citam - dāvana dziedāt; vēl kādam var būt sevišķs spēks saprotami izskaidrot Dieva Vārdu. Katrai dāvanai jākļūst par spēku Dievam, tāpēc, ka Viņš grib izlietot savu strādnieku. Vienam Dievs dod gudrus vārdus, citam - atzīšanu, citam - ticību, bet visiem jāstrādā viena un tā paša Priekšnieka vadībā. Dāvanu dažādība izraisa darbības dažādību, bet “ir viens pats Dievs, kas padara visu visā.” (1. Kor. 12: 6) - Angļu tulkoj.

Kungs vēlas, lai Viņa izredzētie kalpi mācītos saskaņot savas pūles vienā kopīgā darbā. Dažiem var likties, ka atšķirība starp viņu dāvanām un līdzstrādnieku dāvanām ir pārāk liela, lai būtu iespējams apvienoties saskanīgā darbā; bet, ja tie atcerēsies, ka jāsasniedz dažādi raksturi, un, ka daži patiesību atraidīs, kad to sludinās viens strādnieks, lai atvērtu savu sirdi Dieva patiesībai tad, kad to savādākā veidā atklās cits strādnieks, tad tie cerības pilni vienoti turpinās savu darbu. Viņu talantus, lai arī cik tie būtu dažādi, visus var pārvaldīt viens un tas pats Gars. Katrā vārdā un darbā atklāsies laipnība un mīlestība; un, kad katrs strādnieks uzticīgi pildīs tam nozīmēto darbu, tad būs atbildēta Kristus lūgšana, lai Viņa sekotāji būtu vienoti un pasaule atzītu, ka tie ir Viņa mācekļi.

Mīlošā līdzjūtībā un uzticībā Dieva kalpiem savstarpēji jāsavienojas. Tas, kurš saka vai kaut ko dara, kas var izraisīt Kristus draudzes locekļu sadalīšanos, darbojas pretī Kunga plānam. Strīdēšanās un šķelšanās draudzē, aizdomu un neuzticības atbalstīšana apkauno Kristu. Dievs vēlas, lai Viņa kalpi savstarpēji izkoptu kristīgu mīlestību. Patiesa reliģija savieno sirdis ne tikai ar Kristu, bet arī savā starpā vismaigākajā sadraudzībā. Kad mēs sapratīsim, ko nozīmē būt tā vienotiem ar Kristu un ar saviem brāļiem, tad visur, kur mēs iesim, mūsu darbu pavadīs smaržīgs iespaids.

Strādniekiem lielajās pilsētās jāizlieto savas dažādās spējas, visiem spēkiem cenšoties gūt vislabākos rezultātus. Viņiem jārunā ticībā un jāstrādā tādā veidā, kas ietekmētu ļaudis. Viņi darbu nedrīkst sašaurināt atbilstoši saviem īpatnējiem uzskatiem. Pagātnē mūsu ļaudis pārāk bieži tā ir rīkojušies, un viss tas ir kavējis mūsu kavējumus darbā. Atcerēsimies, ka kungam ir dažādi ceļi darba veikšanai un dažādi strādnieki, kas Viņš uzticējis atšķirīgas dāvanas. Mums jāsaprot Viņa nodoms, izsūtot noteiktus cilvēkus uz noteiktām vietām.

Vēl tikai mazu brīdi būs dzirdama žēlastības balss; vēl mazu brīdi skanēs laipnais aicinājums: “Ja kam slāpst, tas lai nāk pie manis un dzer.” (Jāņa 7: 37) Dievs sūta savu brīdinājuma vēsti visām pilsētām. Lai Viņa sūtītie vēstneši strādā tik saskanīgi, ka visi varētu atzīt, ka tie mācījušies no Jēzus.

Kristus lēnprātīgā padevība

Neviena cilvēcīga būtne nedrīkst censties citas cilvēcīgas būtnes piesaistīt sev, it kā tai būtu tiesības viņas pārvaldīt, nosakot, ka jādara tas, un aizliedzot darīt kaut ko citu, pavēlot, diktējot un rīkojoties līdzīgi tam, kā virsnieks rīkojas ar savu kareivju vienību. Tā izturējās priesteri un valdnieki Kristus dienās, bet tas nav pareizais ceļš. Kad patiesība ir ietekmējusi sirdis, vīri un sievas pieņēmuši tās mācības, tad pret tiem jāizturas kā pret Kristus īpašumu, un nevis kā pret cilvēka īpašumu. Saistot dvēseles pie sevis, jūs tās vadiet prom no viņu gudrības un viņu spēka Avota. Viņām jāpaļaujas tikai uz Dievu; vienīgi tā viņas var pieaugt žēlastībā.

Lai arī cik augstu cilvēks vērtētu savas zināšanas un gudrību, ja Viņu nemāca Svētais Gars, tad garīgās lietas viņš nemaz nav spējīgs izprast. Tam jāredz viņam draudošās briesmas un savs nederīgums, un pilnīgi jāpaļaujas uz to, kurš vienīgais spēj pasargāt Viņam uzticētās dvēseles, spēj tās apveltīt ar savu Garu un piepildīt ar nesavtīgu mīlestību vienam pret otru, tādā veidā darot tās spējīgas liecināt, ka Dievs ir sūtījis pasaulē savu Dēlu glābt grēciniekus. Kas patiesi atgriezušies, tie spiedīsies kopā kristīgā vienprātībā. Lai nav nekādas šķelšanās Dieva draudzē, nekādas neprātīgas savas autoritātes uzspiešanas tiem, kas pieņem patiesību. Visā, kas tiek sacīts vai darīts, jāparādās Kristus lēnprātīgajai padevībai.

Kristus ir katras patiesas draudzes pamats. Mums dots Viņa nemainīgais apsolījums, ka Viņa klātbūtne un Viņa aizsardzība tiks dāvāta visiem uzticīgajiem, kas staigā viņa padomā. Līdz pat laika galam Kristus būs un paliks pats augstākais. Viņš ir dzīvības un spēka, taisnības un svētuma avots. Un tas viss Viņš ir tiem, kas nes viņa jūgu, un no Viņa mācās lēnprātību un pazemību.

Visas kalpošanas uzdevums un prieks ir Kristus paaugstināšana ļaužu priekšā. Tas ir visu patieso pūļu mērķis. Lai parādās Kristus; lai “es” tiek apslēpts Viņā. Tikai šādai sevis upurēšanai ir vērtība. Tādu upurēšanos Dievs pieņems. “Tā saka Augstais un Varenais, kas dzīvo mūžīgi un kā Vārds ir svēts; Es dzīvoju augstībā un svētā vietā, un pie tā, kam sagrauzts un pazemīgs gars, ka dzīvu daru garu pazemīgiem un dzīvu daru sirdi sagrauztiem.” (Jes. 57: 15)

Sastopot pretestību

Bieži cenšoties atklāt patiesību, pamodīsies pretestība, bet, mēģinot pretējos ieskatus apstrīdēt, jūs pretestību tikai pavairosiet, un to jūs nedrīkstiet atļauties. Pieķerieties labajam un neuzvaramajam. Dieva eņģeļi ir par jums nomodā, un tie zina, kā ietekmēt tos, kuru pretējos ieskatus jūs atsakieties apstrīdēt. Neiztirzājiet pacelto jautājumu negatīvos punktus, bet sakopojiet domās apstiprinošās patiesības un daudz mācoties, nopietni lūdzot, un no sirds svētījoties, ļaujiet tām iesakņoties jūsu prātā. Turiet savus lukturus kārtībā un degošus, un, lai spīd spožie stari tā, ka cilvēki, redzot jūsu labos darbus, tiktu ierosināti godāt jūsu Tēvu, kas ir Debesīs.

Ja Kristus kārdināšanā tuksnesī nebūtu turējies pie labā un neuzvaramā, tad Viņš būtu zaudējis visu, ko vēlējās iegūt. Veids, kā Kristus izturējās, ir vislabākais, satiekoties ar mūsu pretiniekiem. Atkārtojot, ko viņi saka, mēs stiprinām to pierādījumu pamatojumus. Vienmēr turieties pie apliecinājumiem, kas apstiprina patiesību. Varbūt, ka tieši tas pats cilvēks, kurš jums pretojās, aiznesīs jūsu vārdus mājās un tiks atgriezts pie saprātīgās patiesības, kas viņu aizsniegusi.

Mūsu brāļiem esmu bieži sacījusi: “Jūsu pretinieki par jūsu darbu izplatīs nepatiesas ziņas. Neatkārtojiet viņu ziņojumus, bet nostājieties par dzīvību dodošo patiesību; un Dieva eņģeļi jūsu priekšā atvērs ceļu. Mums jāveic liels darbs, un tas mums jādara saprātīgi. Nekad neuzbudināsimies un neļausim pamosties ļaunām jūtām. Kristus tā neizturējās, un Viņš ir mūsu piemērs visās lietās. Mums uzticētā darba veikšanai mums vajadzīgs daudz vairāk no Debesīm nākošās svētošās un pazemīgās gudrības, un daudz mazāk no pašu “es”. Mums stingri jāsatver dievišķais spēks.”

Tie, kas atkāpušies no ticības, nāks uz mūsu sapulcēm, lai novirzītu mūsu uzmanību no darba, kuru Dievs grib, lai mēs darītu. Jūs nedrīkstiet atļauties savas ausis novērst no patiesības pie pasakām. Neapstājieties, lai mēģinātu atgriezt kādu, kas jūsu darbu apmelo, bet, lai kļūst redzams, ka jūs esiet piepildīti ar Jēzus Kristus Garu; un Dieva eņģeļi liks jūsu lūpās vārdus, kas sasniegs pretinieku sirdis. Ja šie cilvēki neatlaidīgi turpinās iet savu ceļu, tad tomēr prātīgie sapulcē sapratīs, ka jūsu nostāja un jūsu mērķis ir augstāks. Runājiet tā, lai kļūst zināms, ka caur jums runā Jēzus Kristus.

Vajadzīgs nopietns, dedzīgs un no visas sirds darīts darbs

Ja mūsu sludinātāji saprastu, cik drīz pasaules iedzīvotājiem būs jāstājas Dieva Soģa krēsla priekšā, lai atbildētu par miesā darītajiem darbiem, cik nopietni viņi tad strādātu kopā ar Dievu, lai atklātu citiem patiesību! Cik nenogurstoši viņi pūlētos paaugstināt Dieva lietu pasaulē, sludinot ar vārdiem un ar darbiem: “Visu lietu gals ir tuvu!” (1.Pēt. 4: 7)

“Sagatavojieties sastapt savu Dievu”, ir vēsts, kas mums jāsludina visur. Bazūnei jāskan skaidri. Nepārprotami un noteikti jāatskan brīdinājumam: “Kritusi, kritusi Bābele, tā lielā… Izejiet no viņas, mani ļaudis, ka jūs viņai nepaliekiet par biedriem, un, ka jūs nedabūjiet no viņas mocībām.” (Atkl. 18: 2,4) Ir jāpiepildās šīs Rakstu vietas vārdiem. Drīz pār visiem zemes iedzīvotājiem nāks pēdējā pārbaude. Šai laikā tiks pieņemti ātri lēmumi. Tie, kurus būs pārliecinājis pasniegtais Vārds, nostāsies zem Valdnieka Imanuēla asinīm slacītā karoga. Tie ieraudzīs un sapratīs kā nekad iepriekš, ka ir palaiduši garām daudzas izdevības darīt labu, kas bija to pienākums. Viņi sapratīs, ka nav strādājuši tik dedzīgi, kā tiem vajadzēja strādāt, meklējot un glābjot pazudušos, izraujot tos it kā no uguns.

Dieva kalpiem dots padoms: “Neesiet kūtri pildot pienākumus; esiet dedzīgi garā, kalpojiet Kungam.” Gurdenums un nespēcīgums nav dievbijība. Ja mēs sapratīsim, ka strādājam Dieva labā, tad daudz dziļāk kā jebkad iepriekš izjutīsim garīgās kalpošanas svētumu. Šī izpratne ienesīs dzīvību un neatlaidīgu enerģiju katra pienākuma izpildīšanā.

Reliģija, tīra, neaptraipīta reliģija, iespaidīgā veidā atklāsies dzīvē. Dvēseļu glābšanā panākumus gūs vienīgi nopietns darbs, kuram atdota visa sirds. Mums ikdienišķie pienākumi jāpadara par svētīšanās soļiem, pastāvīgi pieaugot derīgumā, jo mēs savu darbu redzam mūžības gaismā.

Mūsu darbu mums norādījis Debesu Tēvs. Mums jāņem mūsu Bībeles un jāiziet brīdināt pasauli. Mums dvēseļu glābšanas darbā jābūt Dieva izpalīdzošajām rokām,- kanāliem, pa kuriem Dieva mīlestība dienu no dienas plūst uz bojā ejošajiem ļaudīm. Katru patiesu strādnieku paceļ un svēto izpratne par lielo darbu, kurā viņam dota priekštiesība piedalīties. Viņu pilda ticība, kas darbojas mīlestībā un skaidro dvēseli. Tam, kas padodas Dieva gribai, neviens uzdevums neliekas smags, nekas neliekas vergošanai. “Darīdami to Kungam”, ir doma, kas piešķir brīnišķīgu skaistumu katram darbam, ko Dievs viņam uztic darīt.

Visā savā darbā stingri ievērojiet reliģiskos pamatlikumus. Nopietni un sirsnīgi jautājiet: “Kas man jādara, lai patiktu Kungam?” Apmeklējiet vietas, kur ticīgajiem vajadzīgs iedrošinājums un palīdzība. Katrā solī jautājiet: “Vai šis ir Kunga ceļš? Vai es garā, vārdos un rīcībā esmu saskaņojies ar Viņa gribu?” Ja jūs strādāsiet Dievam, domājot vienīgi par to, kā Viņu pagodināt, tad jūsu darbs iegūs dievišķu veidojumu un jūs piepildīsiet Kunga nodomus.

Pētot Dieva Vārdu, iespiedieties dziļāk un arvien dziļāk zem virspusējā. Ticībā satveriet dievišķo spēku un iegremdējieties inspirēto Rakstu dziļumos. Savā kalpošanā ienesiet Dieva spēku, atceroties, ka aiz jums stāv Kungs. Lai Viņa mīlestība mirdz cauri visam, ko jūs dariet un sakiet. Lai patiesība, Dieva Vārda dārgā, vienkāršā patiesība atmirdz pilnā spožumā. Pazemojieties Dieva priekšā. Kristū jūs kļūsiet spējīgi. Viņš jūs iecēlis par sava nama pārvaldniekiem dot barību īstā laikā. Kristus strādnieki atrodas ļoti tuvu Viņa mīlestības pilnajai sirdij. Viņš vēlas darīt pilnīgu savu namu, pilnveidojot savus kalpus.

Kristus ir mūsu mīļais un līdzcietīgais Pestītājs. Viņa uzturošajā spēkā vīri un sievas kļūs stipri pretoties ļaunumam. Kad savu vainu atzīstošs grēcinieks raugās uz grēku, tad tas viņam kļūst ļoti grēcīgs. Viņš brīnās, ka nav nācis pie Kristus agrāk. Viņš saprot, ka savas kļūdas ir jāpārvar, iekāres un kaislības ir jāpakļauj Dieva gribai, ka viņam jākļūst dievišķās dabas līdzdalībniekiem, uzvarot samaitāšanu, kas ir pasaulē caur iekārošanu. Nožēlojot Dieva likumu pārkāpšanu, viņš nopietni cīnās, lai uzvarētu grēku. Viņš cenšas atklāt Kristus žēlastības spēku un tiek vadīts personīgā saskarē ar Pestītāju. Viņš pastāvīgi savā priekšā tur Kristu. Lūdzot, ticot un saņemot vajadzīgās svētības, viņš nāk tuvāk un tuvāk viņam paredzētajam Dieva standartam.

Kad viņš aizliedz sevi un paceļ krustu, ejot pa Kristus norādīto ceļu, viņa raksturā atklājas jauni tikumi. Viņš Kungu Jēzu mīl ar visu sirdi, un Kristus kļūst viņa gudrība, viņa taisnība, viņa svētošana un viņa pestīšana.

Kristus ir mūsu piemērs, mūsu iedvesmotājs, mūsu ārkārtīgi lielā alga. “Jūs esiet Dieva aramais tīrums, Dieva ēka.” (1.Kor. 3: 9) Dievs ir Meistars - celtnieks, bet cilvēkam ir jādara sava daļa. Viņam jāsadarbojas ar Dievu. “Mēs esam Dieva līdzstrādnieki.” (1.Kor. 3: 9) Nekad neaizmirstiet vārdus: “Dieva līdzstrādnieki.” “Dzenieties ar bijāšanu un drebēšanu uz to, ka topat svēti. Jo Dievs ir tas, kas jūsos padara ir gribēšanu, ir padarīšanu pēc sava labā prāta.” (Fil. 2: 12, 13) Kristus žēlastības brīnumdarošais spēks atklājas, radot cilvēkā jaunu sirdi, cēlāku dzīvi un svētāku sajūsmu. Dievs saka: “Un Es jums došu jaunu sirdi.” (Eceķ. 36: 26) Vai cilvēka atjaunošana nav vislielākais brīnums, kas var tikt izdarīts? Ko gan nespēj veikt cilvēcīgais rīks, kas ticībā satver dievišķo spēku?

Atcerieties, ka darbā ar Kristu kā jūsu personīgo Pestītāju slēpjas jūsu spēks un uzvara. Šajā darbā jāiesaistās visiem. Kristus ir Ceļš, Patiesība un Dzīvība. Viņš saka: “Bez Manis jūs ne nieka nespējiet darīt.” (Jāņa 15: 5) Nožēlojoša, ticīga dvēsele atbild: “Es spēju visas lietas iekš tā, kas mani dara spēcīgu, proti, Kristū.” (Fil. 4: 13) Uz tādiem cilvēkiem attiecas apliecinājums: “Cik Viņu uzņēma, tiem Viņš deva varu kļūt par Dieva bērniem.” (Jāņa 1: 12)

4. Darbs veselības labā

“Mīļais, pār visām lietām es vēlu,
lai tev labi klājas un tu esi vesels.”
(3.Jāņa 2)

Uzticība veselības reformā

Rokraksts lasīts delegātiem Vispasaules Savienības sesijā Vašingtonā, D.C., 1909. Gada 31.maijā

Esmu pamācīta visiem mūsu ļaudīm nest vēsti veselības reformas jautājumā, jo daudzi ir atkrituši no savas agrākās uzticības veselības reformas pamatlikumiem.

Dieva nodoms ir, lai Viņa bērni pieaugtu līdz pilnīgam vīra un sievas augumam Kristū. Lai to sasniegtu, viņiem pareizi jālieto visas prāta, dvēseles un miesas spējas. Tie nedrīkst atļauties izšķiest jebkādus garīgos vai fiziskos spēkus.

Jautājums, kā saglabāt veselību, ir sevišķi svarīgs. Pētot šo jautājumu, bīstoties Dievu, mēs uzzināsim, ka fiziskās un arī garīgās attīstības veicināšanai vislabākais ceļš ir vienkāršības ievērošana uzturā. Šo jautājumu pētīsim pacietīgi. Mums vajadzīgas zināšanas un gudrība, lai šai ziņā rīkotos prātīgi. Dabas likumiem nav jāpretojas, bet jāpaklausa.

Tie, kas saņēmuši pamācības par gaļas barības, tējas un kafijas lietošanas, kā arī trekna un neveselīga uztura sagatavošanas ļaunumu un izšķīrušies derēt derību ar Dievu ar upuriem, nevēlēsies turpināt apmierināt savu kāri pēc barības, kuru viņi ir atzinuši par neveselīgu. Dievs prasa visu tieksmju šķīstīšanu un pašaizliedzības ievērošanu pret lietām, kas nav labas. Šis ir darbs, kam jātiek padarītam, pirms Viņa ļaudis kā pilnīgi var nostāties Viņa priekšā.

Personīga atbildība

Dieva atlikušajiem ļaudīm jābūt atgrieztiem ļaudīm. Šīs vēsts pasludināšanai jānoslēdzas ar atgriešanos un dvēseles svētošanu. Šai kustībā mums jājūt Dieva Gara spēks. Šī ir brīnišķīga un noteikta vēsts; tā saņēmējam nozīmē visu, un tā jāsludina skaļā balsī. Mums vajadzīga īsta, pastāvīga ticība, ka šī vēsts ies uz priekšu līdz pat laika noslēgumam, un, ka tās nozīme kļūs arvien lielāka.

Daži, kas uzdodas par ticīgajiem, zināmas Liecību daļas atzīst par Dieva vēsti, bet atraida visu, kas nosoda viņu iemīļotos ieradumus. Tādi cilvēki ārda savu un arī draudzes labklājību. Ļoti svarīgi, lai mēs staigātu gaismā, kamēr mums vēl ir gaisma. Kas apliecina ticību veselības reformai un tomēr ikdienas dzīvē rīkojas pretēji tās pamatlikumiem, tie dara pāri paši savām dvēselēm un atstāj nepareizu iespaidu kā uz ticīgajiem, tā neticīgajiem.

Spēks caur paklausību

Uz tiem, kas zina patiesību, gulstas svinīga atbildība, lai visi viņu darbi saskanētu ar viņu ticību un lai viņu dzīve tiktu šķīstīta un svētota, un tie būtu sagatavoti darbam, kas ātri jāpadara šīs vēsts noslēdzošajās dienās. Viņiem nav ne laika, ne spēka, ko drīkstētu izšķiest ēstkāres apmierināšanai. Tagad mums vajadzētu dziļāk izprast vārdus: “Tāpēc atjaunojieties savā prātā un atgriezieties, ka jūsu grēki top izdeldēti, lai atspirgšanas laiki nāk no Kunga vaiga.” (Ap.d. 3: 19) Šo vārdu nopietnībai vajadzētu atstāt uz mums pamudinošu iespaidu. Daudziem mūsu vidū trūkst garīguma. Ja viņi pilnīgi neatgriezīsies, tad tie noteikti pazudīs. Vai jūs variet atļauties riskēt?

Lepnums un ticības vājums daudziem laupījis Dieva bagātās svētības. Ir daudz tādu, kuri, ja tie nepazemos savas sirdis Kunga priekšā, jutīsies pārsteigti un vīlušies, kad atskanēs sauciens: “Redzi, Līgavainis nāk!” (Mat. 25: 6) Viņiem ir patiesības teorija, bet to traukos un lukturos nemaz nav eļļas. Mūsu ticība šai laikā nedrīkst apstāties pie trešā eņģeļa vēsts teorijas atzīšanas un piekrišanas. Mums vajadzīga Kristus žēlastības eļļa, kas liktu degt lukturim un liktu dzīvības gaismai spīdēt uz citiem, rādot ceļu tumsā esošajiem.

Ja vēlamies izbēgt no nepatīkamiem piedzīvojumiem, tad mums visā nopietnībā un bez vilcināšanās, ar bijību un drebēšanu jāsāk strādāt savas glābšanas labā. Ir daudzi, kuri nedod noteiktus pierādījumus, ka tie būtu uzticīgi saviem kristību solījumiem. Viņu dedzību atdzesējis formālisms, pasaulīga godkāre, lepnums un pašmīlestība. Laiku pa laikam to jūtas tiek aizkustinātas, tomēr viņi nekrīt uz Klinti, Kristu Jēzu. Viņi nenāk pie Dieva ar nožēlošanā un grēku atzīšanā salauztām sirdīm. Tie, kuru sirdīs notikusi patiesa atgriešanās, dzīvē atklās Gara augļus. Ak, kaut tie, kuriem ir tik maz garīgas dzīvības, saprastu, ka mūžīgā dzīve var tikt dāvināta vienīgi tiem, kas kļūst dievišķās dabas līdzdalībnieki un izbēg no posta, kas ir pasaulē caur iekārošanu!

Vienīgi Kristus spēks spēj pārveidot sirdi un prātu, kas jāpiedzīvo visiem, kas vēlas ar viņu dalīties jaunajā dzīvē Debesu valstī. “Ja kas nav piedzimis no augšienes,” sacīja Pestītājs, “tas Debesu valstību nevar redzēt.” (Jāņa 3: 3) Reliģija, kas nāk no Dieva, ir vienīgā reliģija, kas spēj vadīt pie Dieva. Lai pareizi Viņam kalpotu, mums jābūt piedzimušiem no dievišķā Gara. Tas vedīs uz modrību. Tas skaidro sirdi un atjaunos prātu, un dos jaunas spējas atzīt un mīlēt Dievu. Tas radīs labprātīgu paklausību visām Viņa prasībām. Tā ir īstā kalpošana Dievam.

Dievs prasa, lai Viņa ļaudis pastāvīgi ietu uz priekšu. Mums katrā ziņā jāsaprot, ka izdabāšana ēstkārei ir vislielākais kavēklis garīgai pieaugšanai un dvēseles svētošanai. Neskatoties uz visu mūsu veselības reformas atzīšanu, daudzi no mums ēd nepareizi. Izdabāšana ēstkārei ir fiziskā un garīgā vājuma galvenais iemesls un lielā mērā ir arī nespēka un priekšlaicīgas nāves iemesls. Lai katrs cilvēks, kas ilgojas pēc gara skaidrības, vienmēr atceras, ka Kristū vienmēr ir spēks valdīt pār ēstkāri.

Gaļas ēdieni

Ja apmierinot kāri pēc gaļas ēdieniem, mēs varētu gūt kādu labumu, tad es pie jums negrieztos ar šo aicinājumu; bet es zinu, ka tie nedod nekādu labumu. Gaļas ēdieni ir kaitīgi fiziskajai labklājībai, un mums jāmācās iztikt bez tiem. Kas dzīvo apstākļos, kur iespējams sagādāt veģetāru uzturu un tomēr izvēlas sekot savām domām šai jautājumā, ēdot un dzerot kā pašiem patīk, tie pakāpeniski kļūs arvien bezrūpīgāki pret pamācībām, kuras Kungs devis tagadējās patiesības citos jautājumos, un zaudēs spējas izprast patiesību; viņi noteikti pļaus, ko tie sējuši.

Es esmu pamācīta, ka studentiem mūsu skolās nav jāpasniedz gaļas ēdieni un tādi pārtikas produkti, kurus pazīstam kā neveselīgus. Neko, kas izraisa kāri pēc uzbudinošiem līdzekļiem, nevajadzētu likt uz galda. Es griežos ar aicinājumu pie veciem un jauniem, kā arī pie pusmūža cilvēkiem. Aizliedziet savu tieksmi uz lietām, kas jums kaitīgas. Kalpojiet Kungam ar upuriem.

Lai bērni saprātīgi dara savu daļu šajā darbā. Mēs visi esam Kunga ģimenes locekļi, un Kungs vēlas, lai Viņa bērni, jauni un veci, apņemtos atteikt ēstkārei un ietaupītu līdzekļus sapulču namu celšanai un misionāru atbalstīšanai.

Esmu pamācīta sacīt vecākiem: šai jautājumā ar dvēseli un garu nostājieties Kunga pusē. Mums vienmēr jāpatur prātā, ka šajās pārbaudes laika dienās mūsu lietu caurskata Universa Kungs. Vai jūs neatteiksieties no tādu iegribu apmierināšanas, kas jums kaitīgas? Ticības apliecināšana vārdos ir lēta; lai jūsu pašaizliedzības darbi liecina, ka jūs gribiet būt paklausīgi Dieva prasībām. Tad ielieciet mantu namā daļu līdzekļu, ko jūs ietaupiet, aizliedzot sevi, un ar tiem būs iespējams turpināt Dieva darbu.

Ir daudzi, kas domā, ka tie bez gaļas barības nevar dzīvot; bet, ja viņi nostātos Kunga pusē, stingri apņemoties staigāt Viņa norādītajos ceļos, tad tie tāpat kā Daniēls un viņa biedri saņemtu spēku un gudrību. Viņi nāktu pie atziņas, ka Kungs tiem dod veselīgu spriedumu. Daudzi justos pārsteigti, redzot, cik daudz Dieva lietai var ietaupīt ar pašaizliedzīgu rīcību. Dieva pasākumu realizēšanai daudz vairāk dos mazas summas, kas pienestas uzupurējoties, nekā lielas dāvanas, kuru došana nav prasījusi sevis aizliegšanu.

Septītās dienas adventistu rokās ir svarīgas patiesības. Pirms vairāk kā četrdesmit gadiem Kungs mums deva sevišķu gaismu par veselības reformu, bet kā mēs šai gaismā staigājām? Cik daudzi ir atteikušies dzīvot saskaņā ar Dieva padomiem? Kā tautai mums vajadzētu iet uz priekšu atbilstoši saņemtajai gaismai. Mums pienākas izprast un godāt veselības reformas pamatlikumus. Atturības jautājumā mums vajadzētu būt priekšā visiem citiem ļaudīm; un tomēr starp mūsu draudzes locekļiem, kas daudz pamācīti, pat starp evaņģēlija sludinātājiem ir cilvēki, kas maz ciena gaismu, ko Dievs devis šai jautājumā. Viņi ēd, kā tiem patīk, un arī strādā, kā tiem pašiem patīk.

Lai tie, kas mūsu darbā ir skolotāji un vadītāji, veselības reformā stingri nostājas uz Bībeles pamata un sniedz skaidru liecību visiem, kas tic, ka dzīvo šīs zemes vēstures pēdējās dienās. Atšķirības līnijai jātiek vilktai starp tiem, kas kalpo Dievam, un tiem, kas kalpo paši sev.

Man rādīts, ka pamatlikumi, kas doti vēsts sludināšanas sākumā, šodien ir tikpat svarīgi un pret tiem vajadzētu izturēties tikpat apzinīgi kā toreiz. Ir daži, kas nekad nav paklausījuši gaismai, kas dota uztura jautājumā. Tagad ir laiks izņemt lukturi no pūra apakšas un likt tam spīdēt gaišos, spožos staros.

Veselīga uztura pamatlikumiem ir liela nozīme kā mūsu personīgajā, tā mūsu kā tautas dzīvē. Kad sākumā saņēmu veselības reformas vēsti, biju vāja un nespēcīga, un bieži īslaicīgi paģību. Es lūdzu Dievu pēc palīdzības, un viņš manā priekšā atvēra lielo veselības reformas tematu. Viņš man rādīja, ka tiem, kas tur Viņa baušļus, jānostājas svētās attiecībās ar Viņu, un, ka ievērojot sātību ēšanā un dzeršanā, tiem jāuztur gars un miesa kalpošanai vislabvēlīgākajā stāvoklī. Šī gaisma man bija liela svētība. Es nostājos veselības reformas pusē, zinot, ka Kungs mani stiprinās. Šodien, neskatoties uz vecumu, man ir labāka veselība nekā jaunībā.

Daži ir stāstījuši, ka es pati neesmu tā paklausījusi veselības reformas pamatlikumiem, kā esmu tos aizstāvējusi savos rakstos; bet es varu sacīt, ka esmu bijusi uzticīga veselības reformatore. Tie, kas bijuši manas ģimenes locekļi, zina, ka tā ir patiesība.

“Dievam par godu”

Mēs nenorādam kādu noteiktu līniju, pa kuru jāiet uztura jautājumā; bet mēs sakām, ka zemēs, kur pārpilnībā ir augļi, graudaugi un rieksti, gaļas barība nav Dieva ļaudīm piemērots uzturs. Man rādīts, ka gaļas ēdienu lietošana tiecas darīt raksturu dzīvniecisku, atņemt vīriem un sievām mīlestību un līdzjūtību, kādu tiem vajadzētu just pret ikvienu cilvēku, un būtnes augstākos spēkus pakļaut zemākajām kaislībām. Ja gaļas ēšana kādreiz ir bijusi veselīga, tad tagad to lietot nav droši. Vēžiem, audzējiem un plaušu slimībām lielā mērā iemesls ir gaļas ēšana.

Gaļas barības lietošanu mēs nedrīkstam darīt par draudzes sadraudzības pārbaudes jautājumu, bet mums vajadzētu ņemt vērā iespaidu, kādu uz citiem atstāj cilvēki, kas uzdodas par ticīgajiem un ēd gaļu. Vai mums kā Dieva vēstnešiem nav ļaudīm jāsaka: “Tāpēc vai ēdiet vai dzeriet un ko vien dariet, to visu dariet Dievam par godu.” (1.Kor. 10: 31) Vai mums nav jāsniedz noteikta liecība pret samaitātas ēstkāres apmierināšanu? Vai kāds, kurš ir evaņģēlija kalps un sludina vissvinīgāko patiesību, kāda jebkad dota mirstīgajiem, ar savu piemēru aicinās atgriezties pie Ēģiptes gaļas podiem? Vai tie, kuri tiek uzturēti ar desmito no Dieva mantu nama, atļausies, apmierinot savas iegribas, saindēt pa asinsvadiem plūstošo dzīvību dodošo straumi? Vai viņi nicinās gaismu un brīdinājumu, kurus Dievs tiem devis? Miesas veselība jāvērtē kā ļoti svarīga pieaugšanai žēlastībā un līdzsvarota rakstura iegūšanai. Pienācīgi nerūpējoties par kuņģi, tiek traucēta godīga, morāla rakstura veidošana. Smadzenes un nervi ir cieši saistīti ar kuņģi. Kļūdas ēšanā un dzeršanā izraisa kļūdas domāšanā un rīcībā.

Visi tagad tiek pārbaudīti. Mēs esam kristīti Kristū, un, ja mēs darīsim savu daļu, šķiroties no visa, kas mūs varētu vilkt uz leju un izveidot tādus, kādiem mums nevajadzētu būt, tad saņemsim spēku pieaugt Kristū, kas ir mūsu dzīvais Vadonis, un mēs piedzīvosim Dieva pestīšanu.

Vienīgi saprātīgi izturoties pret veselīga uztura pamatlikumiem, mēs varam tikt pilnīgi atmodināti, lai ieraudzītu nepareizās diētas radīto ļaunumu. Tie, kuri saskatījuši savas kļūdas, būs drosme mainīt savus ieradumus, pārliecināsies, ka reforma prasa cīņu un lielu neatlaidību, bet, kad reiz būs izveidota pareiza garša, viņi atzīs, ka barība, ko tie agrāk uzskatīja par nekaitīgu, lēnām, tomēr noteikti likusi pamatu gremošanas traucējumiem un citām slimībām.

Tēvi un mātes, esiet nomodā lūgšanās. Stingri sargieties no katra veida nesātības. Māciet saviem bērniem patiesas veselības reformas pamatlikumus. Māciet tiem, no kā jānovēršas, lai saglabātu veselību. Dieva dusmas jau ir sākušas piemeklēt nepaklausības bērnus. Kādi noziegumi, kādi grēki, kāda netaisnība redzama visur! Kā tautai mums ļoti jārūpējas, lai pasargātu savus bērnus no samaitātiem biedriem.

Veselības pamatlikumu mācīšana

Vajadzētu vairāk pūlēties, lai apmācītu ļaudis veselības reformas pamatlikumos. Vajadzētu nodibināt pavāru skolas un iet no mājas uz māju, pamācot, kā gatavot veselīgu uzturu. Veciem un jauniem vajadzētu mācīties, kā vēl vienkāršāk gatavot ēdienus. Kur vien sludina patiesību, tur ļaudis arī jāmāca, kā vienkāršā veidā pagatavot ēdienus, lai tie tomēr būtu garšīgi. Viņiem jārāda, ka barojošu uzturu var sagādāt, nelietojot gaļu.

Māciet cilvēkus, ka labāk ir zināt , kā palikt veselam, nekā prast ārstēt slimību. Mūsu ārstiem vajadzētu būt gudriem sludinātājiem, brīdinot visus no savu iegribu apmierināšanas un rādot, ka atturēšanās no lietām, kuras Dievs aizliedzis, ir vienīgais ceļš, kā novērst miesas un gara sabrukumu.

Jābūt ļoti smalkjūtīgiem un apdomīgiem, gatavojot barojošu uzturu, lai aizvietotu to, kas agrāk sastādīja diētu tiem, kas tagad vēlas kļūt veselības reformatori. Būs vajadzīga ticība Dievam, nopietna, mērķtiecīga apņēmība un labprātība palīdzēt cits citam. Diēta, kurā trūkst nepieciešamo barības vielu, apkauno veselības reformas lietu. Mēs esam mirstīgi, un mums sev jāsniedz barība, kas dod miesai nepieciešamās uzturvielas.

Galējības diētā

Daži no mūsu ļaudīm, apzinīgi atturoties no nepiemērotas barības, tai pašā laikā ir nolaidīgi miesas uzturam nepieciešamo vielu sagādē. Tiem, kas veselības reformā ieņem galēju viedokli, draud briesmas gatavot negaršīgus ēdienus, padarot tos tik vājus, ka ēstgriba netiek remdēta. Barību vajadzētu sagatavot tādā veidā, lai tā būtu gan garda, gan barojoša. Nevajadzētu atņemt to, kas organismam nepieciešams. Es lietoju mazliet sāls un vienmēr to esmu darījusi, jo sāls ir nevis kaitīga, bet tieši nepieciešama asinīm. Lai dārzeņi būtu garšīgi, tiem vajadzētu pievienot mazliet piena vai krējuma, vai kaut ko līdzvērtīgu.

Lai gan ir doti brīdinājumi, ka, lietojot sviestu, draud briesmas saslimt, un, ka bagātīga olu ēšana maziem bērniem ir kaitīga, tomēr mums nevajadzētu uzskatīt par pamatlikuma pārkāpšanu, ja tiek lietotas olas, kas iegūtas no labi koptām un pareizi barotām vistām. Olām ir īpašības ar dziedinošu spēku, kas iznīcina dažas indes.

Daži, atturoties no piena, olām un sviesta, nav uzņēmuši vajadzīgās barības vielas, un rezultātā kļuvuši vāji un nespējīgi strādāt. Tādā veidā veselības reforma ir apkaunota. Darbs, kuru mēs esam centušies uzcelt spēcīgu un saliedētu, sajaukts ar svešām lietām, ko Dievs nav prasījis, un draudzes spēki ir sakropļojušies. Taču Dievs iejauksies, lai novērstu šo pārāk stingro uzskatu sekas. Evaņģēlijam jārada saskaņa cilvēcē. Tam jāvada pie Jēzus kājām kā bagātie tā nabagie.

Nāks laiks, kad mums varbūt būs jāatsakās no dažiem barības produktiem, ko tagad lietojam, t.i., no piena, krējuma un olām; bet nevajag sev radīt grūtības ar priekšlaicīgiem un galējiem ierobežojumiem. Gaidiet, kamēr apstākļi to prasa un Kungs sagatavo tam ceļu.

Tiem, kas vēlas gūt sekmes veselības reformas pamatlikumu sludināšanā, par savu vadoni un padomdevēju jādara Dieva Vārds. Vienīgi tā veselības reformas skolotāji var nostāties darbam labvēlīgā stāvoklī. Nekad neliecināsim pret veselības reformu, neaizstājot kaitīgos barības produktus, kurus esam atmetuši kā nederīgus, ar veselīgu, garšīgu uzturu. Nekādā veidā neatbalstiet kāri pēc uzbudinošiem līdzekļiem. Ēdiet tikai vienkāršu un veselīgu uzturu, un vienmēr pateicieties Dievam par veselības reformas pamatlikumiem. Visās lietās esiet patiesi un godīgi, un jūs gūsiet dārgas uzvaras.

Uzturs dažādās zemēs

Cīnoties pret nesātību un negausību, mums tomēr jāņem vērā apstākļi, kādiem pakļauta ir cilvēce. Dievs ir sagādājis pārtikas krājumus visiem, kas dzīvo dažādās pasaules zemēs. Kas vēlas būt Dieva līdzstrādnieki, tiem rūpīgi jāpārdomā, pirms tie tieši izvēlas, kādu barību ēst un kādu neēst. Mums jānāk saskarē ar tautas masām. Ja veselības reformu tās galējībā mācītu cilvēkiem, kuru apstākļi nepieļauj tās pieņemšanu, tad būtu izdarīts vairāk ļauna nekā laba. Sludinot evaņģēliju trūcīgajiem, esmu pamācīta tiem teikt, lai viņi ēd barību, kas ir visbarojošākā. Es nevaru viņiem sacīt: “Jūs nedrīkstiet ēst olas, pienu vai krējumu. Jūs, sagatavojot barību, nedrīkstiet lietot sviestu.” Trūcīgajiem ir jāsludina evaņģēlijs, bet vēl nav pienācis laiks noteikt visstingrāko diētu.

Vēsts svārstīgajiem

Tie sludinātāji, kas grib brīvi nodoties ēstkārei, stipri atpaliks no viņiem nospraustā mērķa. Dievs vēlas, lai viņi būtu veselības reformisti. Viņš grib, lai tie dzīvotu saskaņā ar šai jautājumā doto gaismu. Es skumstu, redzot, ka tie, kam vajadzēja dedzīgi stāvēt par mūsu veselības pamatlikumiem, paši vēl nav atgriezušies pie pareiza dzīves veida. Es lūdzu Kungu ietekmēt viņu prātu, lai tie saprastu, ka tādā veidā viņi cieš lielu zaudējumu. Ja ģimenēs, kas veido mūsu draudzes, viss būtu tā, kā tam vajadzētu būt, tad mēs priekš Kunga varētu padarīt divreiz vairāk.

Lūgšanas atbildēšanas nosacījumi

Lai tiktu šķīstīti un varētu palikt skaidri, septītās dienas adventistiem viņu sirdīs un mājās ir vajadzīgs Svētais Gars. Kungs man devis gaismu - ja tagadējais Izraēls pazemosies Viņa priekšā un iztīrīs dvēseles templi no visa, kas to aptraipa, tad viņš uzklausīs to lūgšanas par slimniekiem un svētīs Viņa paša doto dziedniecības līdzekļu pielietošanu. Ja cilvēcīgais rīks ticībā dara visu iespējamo, lai uzvarētu slimību, lietojot vienkāršas ārstēšanās metodes, kādas Dievs paredzējis, tad Dievs svētīs viņa pūles.

Ja pēc tam, kad saņemta tik bagātīga gaisma, Dieva ļaudis turpinās palikt pie nepareiziem ieradumiem, izdabājot sev un atsakoties no reformas, tad viņi noteikti cietīs attiecīgās pārkāpuma sekas. Ja viņi apņēmušies par katru cenu apmierināt samaitāto ēstkāri, tad Dievs nedarīs brīnumus, lai tos glābtu no viņu iegribu apmierināšanas sekām. “Sāpēs tiem jāguļ.” (Jes. 50: 11)

Kas uzdrošinās pašpaļāvīgi un iedomīgi sacīt: “Kungs ir mani dziedinājis, un man nevajag ierobežot savu diētu, es varu ēst un dzert, kā man patīk,” to miesai un dvēselei drīz vien atkal būs nepieciešams Dieva atjaunojošais spēks. Ja Kungs jūs savā laipnībā dziedinājis, tad jūs nedrīkstiet domāt, ka tāpēc variet savienoties ar pasauli tās ieradumos apmierināt savas iegribas. Dariet tā, kā Kristus pavēlēja, veicis savu dziedināšanas darbu,- “ej, un negrēko vairs”. (Jāņa 8: 11) Ēstkāre nedrīkst būt jūsu dievs.

Kungs senajam Izraēlam apsolīja - ja tie cieši pieķersies Viņam un pildīs visas Viņa prasības, tad viņš tos pasargās no visām slimībām, kādas viņš bija uzsūtījis pār ēģiptiešiem; bet šis apsolījums tika dots ar paklausības nosacījumu. Ja izraēlieši būtu paklausījuši visām sniegtajām pamācībām un sev par labu izlietojuši savas priekšrocības, tad viņi būtu kļuvuši par uzskatāmu veselības un labklājības mācību pasaulei. Izraēls nepiepildīja Dieva nodomu un tāpēc nesaņēma svētības, kas varēja būt viņu daļa. Bet Jāzepā un Daniēlā, Mozū un Ēlijā, un daudzos citos mums ir cēli piemēri, kas rāda, kādus augļus nes pareizs dzīves veids. Līdzīga uzticība šodien izraisīs līdzīgas sekas. Mums ir rakstīts: “Jūs esiet izredzēta tauta, ķēniņu priesterība, svēta cilts, Dieva īpaši ļaudis; ka jums jāpasludina Tā likumus, Kas jūs aicinājis no tumsības pie Savas brīnišķīgās gaismas.” (1.Pēt. 2: 9)

Nodošanās un dusa

Ak, cik daudzi zaudē visbagātākās svētības - veselību un garīgas spējas, kas Dievam priekš tiem ir pārpilnībā! Ir daudz dvēseles, kas cīnās pēc sevišķām uzvarām un sevišķām svētībām, lai varētu darīt kaut ko lielu. Lai šo mērķi sasniegtu, viņi arvien jūt, ka vajadzīga pārcilvēciska cīņa lūdzot un raudot. Ja šie cilvēki ar lūgšanām pētītu Rakstus, vēloties uzzināt tur izteikto Dieva gribu, un tad bez ierunām, atsakoties no visām savām iegribām, pildītu Viņa prātu, tad tie arī atrastu sev dusu. Viss izmisums, visas asaras un cīņas nesasniegs ilgoto svētību. No sava “es” ir jāatsakās pilnīgi. Viņiem ir jādara darbs, kas pats sevi piedāvā, satverot Dieva žēlastības bagātību, kura apsolīta visiem, kas lūdz ticībā.

“Ja kas grib nākt Man pakaļ,” sacīja Jēzus, “tas lai aizliedz sevi pašu un uzņem savu krustu ik dienas, un staigā man pakaļ.” (Lūkas 9: 23) Sekosim Pestītājam Viņa vienkāršībā un pašaizliedzībā. Ar vārdiem un svētu dzīvi paaugstināsim Golgātas Vīru. Pestītājs nāk ļoti tuvu tiem, kas svētījas Dievam. Ja jebkad ir bijis laiks, kur bija vajadzīgs Dieva gara darbs pie mūsu sirdīm un dzīvēm, tad tāds laiks ir tagad. Pieķersimies dievišķajam spēkam, lai spētu dzīvot svētu un sevi nododošu dzīvi.

Dieva Vārdam jābūt mūsu mācības grāmatai. Kungs ir mūsu palīgs un mūsu Dievs. Lūgsim un meklēsim Viņu, lai Viņš atver ceļu mūsu plānu piepildīšanai.

Lūgums pēc ārstnieciskās misijas evaņģēlistiem

Rokraksts lasīts Vispasaules Savienības sesijas delegātiem Vašingtonā, D.C., 1909.gada 1.jūnijā

Mēs dzīvojam pēdējās dienās. Visu lietu gals ir tuvu. Kristus iepriekš pateiktās zīmes strauji piepildās. Mūsu priekšā ir vētraini laiki, bet lai neizsakām nevienu neticības vai mazdūšības vārdu. Viņš, kurš saprot apstākļu radītās vajadzības, gādā, lai strādniekiem dažādās vietās tiktu sniegtas priekšrocības, kas tos darītu spējīgākus ietekmīgāk modināt ļaužu uzmanību. Viņš zina, kas trūkst un, kas nepieciešams visvājākajam Viņa ganāmpulkā, un Viņš sūta Savu paša vēsti uz lielceļiem un sānceļiem. Viņš mūs mīl ar mūžīgu mīlestību. Atcerēsimies, ka mēs nesam dziedinošu vēsti ar grēku slimām dvēselēm pildītajai pasaulei. Kaut Dievs vairotu mūsu ticību un palīdzētu ieraudzīt, ka Viņš vēlas, lai mēs visi iepazītos ar viņa dziedināšanas darbu un ar žēlastības vietu. Viņš grib, lasi Viņa žēlastības gaisma atspīdētu no daudzām vietām.

Sanatoriju nozīme misijas darbā

Daudzās vietās ir dvēseles, kas vēl nav dzirdējušas vēsti. Turpmāk ārstnieciskais misijas darbs jāvirza uz priekšu ar tādu nopietnību un dedzību, kā tas nekad vēl nav darīts. Šis darbs ir durvis, caur kurām patiesībai ir jāatrod ieeja lielās pilsētās, tāpēc sanatorijas jādibina daudzās vietās.

Sanatoriju darbs ir viens no vissekmīgākajiem līdzekļiem visu ļaužu šķiru aizsniegšanai. Mūsu sanatorijas ir evaņģēlija labā roka, kas atver ceļus ciešošās cilvēces sasniegšanai ar priecīgo vēsti, ka iespējama dziedināšana Kristū. Šajās iestādēs slimniekus var mācīt savu lietu uzticēt lielajam Ārstam, Kas sadarbosies ar viņu nopietnajām pūlēm atgūt veselību, dziedinot gan viņu dvēseli, gan miesu.

Kristus vairs neatrodas šai pasaulē kā cilvēks un nestaigā pa mūsu lielajām un mazajām pilsētām, un ciemiem, dziedinot slimos. Taču Viņš mums ir uzticējis Viņa iesāktā ārstnieciskā misijas darba turpināšanu. Šajā darbā mums jādara vislabākais, ko mēs spējam. Ir jādibina institūti slimo kopšanai, kur par vīriem un sievām, kas cieš no slimībām, rūpētos dievbijīgi ārsti, māsas un kopējas, kas tos ārstētu bez aptiekas zālēm.

Man rādīts, ka mēs nedrīkstam vilcināties darīt veselības reformas līnijā nepieciešamo darbu. Strādājot šajā nozarē, mums jāaizsniedz dvēseles gan lielceļos, gan sānceļos. Man dota sevišķa gaisma, ka mūsu sanatorijās daudzas dvēseles pieņems tagadējo patiesību un tai paklausīs. Šajos institūtos vīri un sievas jāmāca, kā pašiem rūpēties par savu ķermeni, un tai pašā laikā jārāda, kā kļūt veseliem ticībā. Viņi jāmāca, ko nozīmē ēst Dieva Dēla miesu un dzert viņa asinis. Kristus sacīja: “Vārdi, ko Es jums runāju, ir gars un dzīvība.” (Jāņa 6: 63)

Mūsu sanatorijām jābūt skolām, kurām jāsniedz norādījumi attiecībā uz ārstniecisko misijas darbu. Tām jāpasniedz grēku sagrauztajām dvēselēm dzīvības koka lapas, kas tām no jauna sniegs mieru, cerību un ticību Kristū Jēzū.

Lai Kunga darbs iet uz priekšu. Lai ārstnieciskās misijas un audzināšanas darbs iet uz priekšu. Es esmu pārliecināta, ka visvairāk mums trūkst nopietnu, svētījušos, gudru un spējīgu strādnieku. Visās lielajās pilsētās vajadzētu būt pārstāvētam īstam ārstnieciskajam misijas darbam. Lai daudzi tagad jautā: “Kungs, ko Tu gribi, lai daru?” (Ap.d. 9: 6) Kungs vēlas, lai Viņa dziedināšanas metode, nelietojot medikamentus, caur mūsu ārstnieciskajām iestādēm tiktu izvirzīta uzmanības centrā visās lielajās pilsētās. Dievs piešķir svētu cieņu tiem, kas iet uz priekšu tālāk un aizvien tālāk, katrā vietā, kur vien iespējams ieiet. Sātans darīs visu iespējamo, lai darbs būtu grūts, bet dievišķīgs spēks pavadīs visus patiesos strādniekus. Mūsu Debesu Tēva rokas vadīti, iesim uz priekšu, izmantojot katru izdevību paplašināt Dieva darbu.

Kungs runā uz visiem ārstnieciskajiem misionāriem, sakot: “Ejiet, strādājiet šodien Manā vīna kalnā, glābjot dvēseles.” Dievs dzird visas lūgšanas, ko raida tie, kas patiesi Viņu meklē. Viņam ir spēks, kas vajadzīgs mums visiem. Viņš sirdi pilda ar mīlestību, prieku, mieru un svētumu. Raksturam pastāvīgi jāattīstās un jāpapildinās. Mēs nedrīkstam atļauties izšķiest laiku, strādājot pretēji Dieva nodomiem.

Ir ārsti, kas pagātnē bijuši saistīti ar mūsu sanatorijām; tie uzskata, ka izdevīgi būtu apmesties uz dzīvi tuvu šīm iestādēm; un viņi aizver acis, lai neredzētu lielo, novārtā atstāto lauku, kurā nesavtīgas pūles nestu daudziem svētību. Misionāri ārsti var atstāt paaugstinošu, skaidrojošu un svētījošu iespaidu. Ārsti, kas to nedara, savu spēku izlieto nepareizi un dara darbu, ko Kungs neatzīst.

Strādnieku sagatavošana

Ja Kungs jebkad ir runājis caur mani, tad Viņš runā arī tagad, kad es saku, ka strādniekiem, kas iesaistīti sludināšanas un ārstnieciskās misijas nozarēs, jābūt vienotiem, strādājot Dieva uzraudzībā, savstarpēji palīdzot un vienam otru svētījot.

Tiem, kas saistīti ar mūsu skolām un sanatorijām, jāstrādā ne piespiesti, bet labprātīgi, nopietni un dedzīgi. Uz darba, kas darīts Svētā Gara spēkā, mīlot Dievu un cilvēci, būs redzams dievišķs paraksts, un tas ietekmēs cilvēku prātus.

Kungs aicina mūsu jauniešus iestāties mūsu skolās un ātri sagatavoties kalpošanai. Daudzās vietās ārpus pilsētas jādibina skolas, kur mūsu jaunieši varētu iegūt izglītību un sagatavoties evaņģelizācijas un ārstnieciskās misijas darbam.

Kungam jādod izdevība parādīt cilvēkiem viņu pienākumu un veidot to spriedumu. Nevienam nav jāsaistās gadiem ilgi kalpošanas darbā kādas cilvēku grupas vadībā vai vienā, īpašā Meistara darba nozarē; jo Kungs pats modinās cilvēkus, kā senatnē Viņš aicināja pazemīgos zvejniekus, un pats tiem dos norādījumus, kādā laukā un ar kādām metodēm tiem jāstrādā. Viņš sauks cilvēkus no arkla un no citām profesijām, lai tie teiktu pēdējos brīdinājuma vārdus bojā ejošām dvēselēm. Daudzējādos veidos var strādāt Kunga labā, un lielais Skolotājs atvērs šo strādnieku sapratni, darot tos spējīgus ieraudzīt Viņa Vārdā brīnišķīgas lietas.

Slimo kopējas kā evaņģēlistes

Kristus, lielais, ārstnieciskais Misionārs, ir mūsu piemērs. Par Viņu rakstīts, ka Viņš “izstaigāja visu Galileju, mācīdams viņu baznīcās un sludinādams valstības evaņģēliju, un dziedinādams ļaudīm visas slimības un visas vājības.” (Mat. 4: 23) Viņš dziedināja slimos un sludināja evaņģēliju. Viņa darbā cieši saistījās dziedināšana ar mācīšanu. Arī šodien šīs nozares nedrīkst dalīt.

Slimo kopējām, kas mācījušās mūsu institūtos, jābūt spējīgām iziet strādāt par ārstnieciskās misijas evaņģēlistēm, apvienojot Vārda sludināšanu ar miesas dziedināšanu.

Mums jāļauj savai gaismai spīdēt morālajā tumsā. Daudzi, kas tagad atrodas tumsā, ieraudzījuši pasaules Gaismas atspulgu, sapratīs, ka tiem ir cerība glābties. Jūsu gaisma var būt maza, bet atcerieties, ka to jums devis Dievs un Viņa priekšā jūs esiet atbildīgas, lai tā spīdētu tālāk uz citiem. Kāds var aizdedzināt savu sveci no jūsējās, un viņa gaisma tālāk var būt par līdzekli, kas citus izvedīs no tumsas.

Visur ap mums ir atvērtas durvis kalpošanai. Mums vajadzētu iepazīties ar saviem kaimiņiem un censties tos tuvināt Kristum. Šādas mūsu pūles Viņš atzīs par labām un strādās kopā ar mums.

Bieži atsevišķu pilsētu iedzīvotāji, kurās strādāja Kristus, vēlējās, lai viņš pie tiem paliek un turpina darbu viņu vidū. Taču Viņš tiem stāstīja, ka viņam jāiet uz pilsētām, kas vēl nav dzirdējušas patiesību, ko Viņam vajadzēja pasludināt. Atklājis patiesību cilvēkiem vienā vietā, Viņš tos atstāja, lai ceļ uz tā, ko Viņš tiem bija devis, bet pats aizgāja citur. Tiem, kam šodien Viņš nodevis savu darbu, jāseko viņa darba metodēm. Nesot vēsti, mums jāiet no vietas uz vietu. Tiklīdz patiesība ir pasludināta vienā vietā, jāiet tālāk brīdināt citus.

Vajadzētu organizēt grupas, kuras izglītotu un audzinātu tā, lai to locekļi spētu vispilnīgākajā veidā strādāt par slimo kopējām, evaņģēlistiem, sludinātājiem, kolportieriem, evaņģēlija mācekļiem, pilnveidojot savu raksturu pēc dievišķās līdzības. Tagad mūsu mērķim jābūt gatavošanās augstākai audzināšanai debesu skolā.

No pamācībām, ko Kungs man laiku pa laikam devis, zinu, ka vajadzētu būt strādniekiem, kas kā ārstnieciskie evaņģēlisti ietu uz pilsētām un ciemiem. Kas dara šo darbu, tie ievāks bagātu dvēseļu pļauju kā augstākajās, tā zemākajās ļaužu šķirās. Ceļu šim darbam vislabāk sagatavojušas grāmatu evaņģēlistu uzticīgās pūles.

Daudzi tiks aicināti darba laukā, lai ietu no mājas uz māju, lasītu Bībeli un lūgtu kopā ar ieinteresētajiem.

Lai mūsu sludinātāji, kam ir pieredze vārda sludināšanā, iemācās vienkāršus ārstēšanas paņēmienus un tad saprātīgi strādā par ārstnieciskās misijas evaņģēlistiem.

Strādnieki - evaņģēlija ārstnieciskie misionāri - vajadzīgi tieši tagad. Jūs nevariet atļauties izlietot sagatavošanās darbam vairākus gadus. Drīz durvis, kas tagad patiesībai atvērtas, būs slēgtas uz visiem laikiem. Nesiet vēsti tagad. Nevilcinieties, atļaujot ienaidniekam ieņemt laukus, kas tagad pieejami jums. Lai mazas ļaužu grupas iziet darīt darbu, ko Kristus norādījis saviem mācekļiem. Lai viņi strādā kā evaņģēlisti, izplatot mūsu preses izdevumus un runājot par patiesību ar visiem, kurus viņi sastop. Lai viņi lūdz par slimajiem un tiem palīdz, ne ar medikamentiem, bet ar dabas dziedniecības līdzekļiem, kā arī māca, kā atgūt veselību un izvairīties no slimībām.

Loma-lindas evaņģēlistu koledža

Rokraksts lasīts Vispasaules Savienības sesijas delegātiem Vašingtonā, D.C., 1909.gada 1.jūnijā

Piedaloties 1905.gada Vispasaules Savienības sesijā Vašingtonā, D.C., es saņēmu vēstuli no J.A. Burdena, kurā viņš stāstīja par zemes gabalu, ko atradis apmēram 4 jūdzes no Redlendas. Lasot viņa vēstuli, pārliecinājos, ka šī ir viena no tām vietām, ko esmu redzējusi parādīšanā, es tūlīt viņam telegrafēju, lai nevilcinoties pērk šo īpašumu. Vēlāk, kad es apmeklēju šo zemes gabalu, es to pazinu kā vienu no vietām, ko pirms gandrīz diviem gadiem biju redzējusi atklāsmē. Cik pateicīga esmu Kungam, mūsu Dievam, par šo vietu!

Viena no galvenajām Loma Lidas priekšrocībām ir pievilcīgu ainavu patīkama dažādība uz visām pusēm. Plašais skats uz ieleju un kalniem ir brīnišķīgs. Taču svarīgāks par krāšņajām ainavām, skaistajām ēkām un lielo zemes platību ir šī institūta tuvums biezi apdzīvotam apgabalam, un tādā veidā sniegtā izdevība daudziem, daudziem cilvēkiem līdzdalīt trešā eņģeļa vēsts atzīšanu. Mums vajadzīgas skaidras garīgas izšķiršanas spējas, jo citādi mēs neieraudzīsim Dieva aizgādības atklāšanos, kas atver mums ceļu pasaules apgaismošanai.

Līdz ar šīs vietas iegūšanu tagad uz mums gulstas smaga atbildība, jo institūta darbam jāpiešķir audzinošs raksturs. Loma Lindai jābūt ne tikai sanatorijai, bet arī audzināšanas centram. Šeit jādibina skola ārstniecisko misijas evaņģēlistu sagatavošanai. Ar šo darbu ir daudz kas saistīts, un tas ir ļoti svarīgi, lai to pareizi iesāktu. Kungam šai laukā darāms sevišķs darbs. Viņš man norādīja, lai aicinām vecāko Haskellu ar dzīves biedri palīdzēt pareizi uzsākt darbu, kas līdzinātos viņu veiktajam darbam Avondalē. Pieredzējušie strādnieki ir piekrituši savienot spēkus Loma Lindā, lai izveidotu tur nepieciešamo apmācības darbu. Viņiem ejot uz priekšu ticībā, Kungs ies viņu priekšā, sagatavojot ceļu.

Runājot par skolu, man jāsaka: izveidojiet to sevišķi spēcīgu slimo kopēju un ārstu sagatavošanā. Ārstnieciskajās misijas skolās daudziem darbiniekiem būs jāiegūst ārsta iemaņas, lai varētu strādāt par ārstnieciskās misijas evaņģēlistiem. Šis Kunga norādītais audzināšanas darbs harmonē ar patiesas augstākās izglītības pamatprincipiem. Augstākai izglītībai jāiet Kristus pēdās, atdarinot Viņa doto piemēru šai pasaulē. Mēs nevaram iegūt izglītību, kas būtu augstāka par šo, jo šis audzināšanas veids dara cilvēkus par Dieva līdzstrādniekiem.

Iegūt augstāko izglītību nozīmē atrasties dzīvā savienībā ar Kristu. Pestītājs ņēma neizglītotus zvejniekus, kas bija pie laivām un zvejas tīkliem, un piesaistīja tos sev, ejot no vienas vietas uz otru, mācot ļaudis un kalpojot viņu vajadzībām. Apsēzdamies uz klints vai kādā citā augstākā vietā, Viņš ap sevi sapulcināja savus mācekļus un tos pamācīja, un drīz Viņa vārdus jau klausījās ļaužu simti. Ir daudz vīru un sievu, kas iedomājas, ka tie zina visu, ko ir vērts zināt, tomēr tiem vēl tik ļoti nepieciešams atsēsties pie Jēzus kājām un mācīties no Viņa, Kurš kritušās pasaules glābšanai atdeva Savu dzīvību. Mums visiem vajadzīgs Kristus, Kurš atstāja ķēnišķīgos pagalmus, nolika Savu Debesu Ķēniņa tērpu, kroni un varenību, un ietērpās cilvēcībā. Dieva Dēls nāca kā mazs bērns, lai izprastu cilvēces pārdzīvojumus un zinātu, kā palīdzēt cilvēkiem. Viņš pazīst pat bērnu vajadzības. Savās zemes kalpošanas dienās Viņš nepieļāva, ka tiem aizliegtu nākt pie Viņa. “Neraidiet tos prom,” Viņš sacīja saviem mācekļiem, “jo tādiem pieder Debesu valstība.”

Skolas darbā saglabājiet vienkāršību un sirsnību. Neviens arguments nav tik spēcīgs kā vienkāršībā un sirsnībā gūtas sekmes. Jūs variet gūt panākumus studentu izglītošanā par ārstnieciskajiem misionāriem arī tad, ja nav ārstnieciskas skolas, kas sniegtu ārstiem tādu izglītību, ka tie spētu sacensties ar pasaules ārstiem. Lai studentiem tiek dota praktiska izglītība. Jo mazāk jūs esiet padoti pasaulīgām audzināšanas metodēm, jo labāk studentiem. Vajadzētu sniegt sevišķas pamācības, kā ārstēt slimos bez indīgām zālēm un saskaņā ar Dieva dāvināto gaismu. Ārstējot slimniekus, nav nepieciešams lietot indīgas zāles. Studentiem skolu vajadzētu pabeigt, neupurējušiem ne veselības reformas pamatlikumus, ne savu mīlestību uz Dievu un taisnību.

Kas ilgojas, lai ārstnieciskais misijas darbs, savienots ar trešā eņģeļa vēsts darbu, būtu iespaidīgs un auglīgs, tiem arvien mazāk un mazāk jāvērtē izglītība, kas atbilst pasaules paraugam. Viņi jāaudzina no sirdsapziņas viedokļa, un, ja tie slimo ārstēšanā apzinīgi un uzticīgi ievēros pareizas metodes, tad šīs metodes tiks atzītas par labākām nekā tās, pie kurām daudzi pieraduši, un, kas prasa indīgu medikamentu lietošanu.

Mums šai laikā nevajadzētu sacensties ar pasaules medicīniskajām skolām. Ja mēs to darītu, izredzes uz sekmēm būtu mazas. Mēs tagad vēl neesam sagatavoti panākumiem lielu medicīnas zinātņu institūtu nodibināšanā Bez tam, ja mēs sekotu pasaules metodēm ārstnieciskajā praksē, ieskaitot lielos atalgojumus, ko pasaules ārsti pieprasa par saviem pakalpojumiem, tad mēs ar savu darbu attālinātos no Kristus plāna attiecībā uz mūsu kalpošanu slimajiem.

Mūsu sanatorijās vajadzētu būt izglītotiem vīriem un sievām, kas spēj mācīt Kristus kalpošanas metodes. Lietpratīgu, svētījušos skolotāju vadībā jaunieši var kļūt dievišķās dabas līdzdalībnieki un uzzināt, kā izbēgt no samaitāšanas, kas ir pasaulē caur iekārošanu. Man rādīts, ka mums vajadzētu būt daudz vairāk sieviešu, kas spētu cīnīties ar sieviešu slimībām, daudz vairāk sieviešu - slimo kopēju, kas slimos ārstētu ar vienkāršiem līdzekļiem bez medikamentu lietošanas.

Tas nav saskaņā ar Sinajā dotajiem norādījumiem, ka ārsti vīrieši veic vecmātes darbu. Bībele stāsta, ka sievietes, dzimstot bērnam, kopj sievietes, un tā tam jābūt vienmēr. Sievietes vajadzētu izglītot un apmācīt, lai viņas spētu prasmīgi strādāt par vecmātēm un sava dzimuma ārstēm. Tāds ir Kunga plāns. Lai izglītojam sievietes tā, ka tās kļūst gudras sava dzimuma slimību ārstēšanas darbā. Mums vajadzīga skola, kur sievietes ārstes varētu mācīt sievietes - kā iespējams vislabāk ārstēt sieviešu slimības. Mūsu kā tautas ārstnieciskajam darbam jāatrodas šī darba veida visaugstākajā līmenī.

Loma Lindā ir dažādu misijas pasākumu attīstīšanai labvēlīgs centrs. Mēs varam saskatīt, ka tā ir Dieva aizgādība, kas šo sanatoriju nodevusi mūsu ļaužu īpašumā. Loma Lindu mums vajadzētu vērtēt kā vietu, kura saskaņā ar Kunga paredzējumu mums ir vajadzīga un kuru tieši Viņš mums ir devis. Darbs, kas saistīts ar loma Lindas sanatorijas un skolas interesēm, jāveic sevišķi augstvērtīgi, un tas tiks padarīts, ja mēs visi strādāsim, lai īstenotu šo mērķi, rīkojieties vienoti saskaņā ar Dieva priekšrakstiem.

Loma Lindā daudzi var iegūt izglītību, lai strādātu par misionāriem veselības un atturības darbā. Skolotājiem jābūt sagatavotiem daudzās nozarēs. Skolas jādibina vietās, kur vēl nekas nav darīts. Misionāriem jāiet uz citiem štatiem, kur ir strādāts pavisam maz. Jāpabeidz veselības reformas pamatlikumu izplatīšanas darba noorganizējums. Dievs, palīdzi mums kā tautai būt gudriem.

Esmu dziļi ieinteresēta, lai rūpīgi pētītu mūsu Loma Lindā esošo iestāžu vajadzības un izšķirtos par pareizu rīcību. Attīstot darbu šai vietā, nepieciešami apdāvināti cilvēki, kuru garīgums ir neapstrīdams. Audzināšanas darbā jānodarbina vislabākie skolotāji, vīri un sievas, kas staigā apdomīgi, pilnīgi paļaujoties uz Kungu. Ja skolotāji ārstnieciskajās nozarēs būs savā vietā un bīsies Dievu, tad mēs redzēsim, ka tiks paveikts liels darbs. Ar Kristu kā mūsu Audzinātāju mēs varam sasniegt augstu līmeni patiesās dziedināšanas zinātnes apgūšanā.

Vislielākā vērtība šajā darbā jāpiegriež studentu apmācībai veselības reformas pamatlikumu pasniegšanā. Māciet viņus uzticīgi nodoties šai studiju līnijai, savienojot to ar citām svarīgām izglītības daļām. Jēzus Kristus žēlastība sniegs gudrību visiem, kas paklausīs Kunga plānam attiecībā uz patieso izglītību. Lai studenti stingri seko piemēram, ko atstājis Tas, Kas ar savas dzīvības dārgo maksu ir atpircis cilvēci. Lai tie griežas pie Pestītāja un paļaujas uz Viņu kā Būtni, kas dziedina visus slimību veidus. Kungs vēlas, lai Viņa strādnieki sevišķi censtos griezt slimnieku uzmanību uz Lielo Ārstu, kas veidojis cilvēka ķermeni.

Mūsu kristīgo strādnieku sagatavošanas skolas ir labi nodibināt tuvu mūsu veselības iestādēm, lai studentus varētu audzināt veselīga dzīves veida pamatlikumos. Institūtiem, kas izsūta strādniekus, kuri spējīgi atbildēt par savu ticību un kam ir ticība, kas darbojas mīlestībā un skaidro dvēseli, ir liela vērtība. Esmu saņēmusi nepārprotamus norādījumus, ka skolas pēc iespējas vajadzētu dibināt tuvu mūsu sanatorijām, lai viena iestāde varētu būt palīgs un stiprums otrai. Viņš, kurš radīja cilvēku, interesējas par visiem cietējiem. Viņš ir rādījis, ka dibinot mūsu sanatorijas, šīs iestādes var kļūt par iedarbīgiem starpniekiem vīru un sievu apmācīšanā kalpošanas darbam ciešošās cilvēces labā.

Lai septītās dienas adventistu ārstnieciskie darbinieki atceras, ka valda visuvarenais Kungs Dievs. Kristus bija vislielākais Ārsts, kas jebkad ir staigājis pa šo grēka nolādēto zemi. Kungs vēlas, lai Viņa ļaudis nāk pie Viņa pēc spēka dziedināt citus. Viņš tos kristīs ar savu Svēto Garu un sagatavos kalpošanai, kas tos darīs par svētību - atjaunošanas darbā, cilvēku garīgajā un fiziskajā veselībā pie tiem, kam šī dziedināšana ir nepieciešama.

5. Vienprātības gars

Šajā nodaļā ietvertas daļas no traktāta “Sevišķas liecības”, Sēr. B, Nr. 4

“Lai visi ir viens.”
(Jāņa 17: 21)

Vienotība starp dažādām tautām

Vēsts adresēta Eiropas Savienības padomei Bāzelē, Šveicē, 1885.gada 24.septembrī

“Ja kam slāpst, tas lai nāk pie Manis un dzer!” “Bet, ja kas dzers no ūdens, ko Es tam došu, tam neslāps ne mūžam, bet ūdens, ko Es tam došu, viņā taps par ūdens avotu, kas verd uz mūžīgu dzīvību.” (Jāņa 7: 37; 4: 14)

Ja neskatoties uz šiem apsolījumiem, mēs tomēr izvēlamies palikt izkaltušā un savītušā stāvoklī dzīvības ūdens trūkuma dēļ, tad tā ir mūsu pašu vaina. Ja mēs tuvotos Kristum tik vienkārši, kā bērns nāk pie saviem laicīgajiem vecākiem, un lūgtu to, ko Viņš ir apsolījis, ticēdami, ka saņemsim, tad mēs arī šīs lietas saņemtu. Ja mēs visi vajadzīgā mērā būtu vingrinājuši ticību, tad savās sapulcēs mēs būtu saņēmuši daudz vairāk Dieva gara svētību, nekā to līdz šim esam saņēmuši. Es priecājos, ka sanāksme dažas dienas vēl turpināsies. Tagad jautājums skan: Vai mēs gribam nākt pie avota un dzert? Vai patiesības skolotāji grib rādīt piemēru? Dievs vēlas mūsu labā darīt lielas lietas, ja mēs ticībā pieķersimies Viņa Vārdam. Ak, kaut mēs šeit redzētu vispārēju sirds pazemošanos Dieva priekšā!

Kopš šo sapulču sākuma es jūtos skubināta daudz runāt par mīlestību un ticību. Tādēļ arī jums ir vajadzīga šī liecība. Daži, kas aizgājuši uz šiem misijas laukiem, ir sacījuši: “Tu nesaproti franču tautu, tu nesaproti vāciešus. Pie viņiem jāstrādā tieši tādā veidā.”

Es jautāju: Vai Dievs viņus nesaprot? Vai tas nav Viņš, kas dod saviem kalpiem vēsti priekš ļaudīm? Viņš zina, kas tieši tiem vajadzīgs; un, ja vēsts pie ļaudīm nāk tieši no viņa caur Viņa kalpiem, tad tā izpildīs savu uzdevumu visur, kur tā sūtīta; tā visus darīs par vienu Kristū. Lai gan daži ir neapšaubāmi franči, citi - neapšaubāmi vācieši un vēl citi neapšaubāmi amerikāņi, tie tomēr būs tieši tikpat neapšaubāmi kristieši.

Jūdu templis bija celts no cirstiem, kalnos izlauztiem akmeņiem; katrs akmens bija piemērots savai vietai templī, apcirsts, noslīpēts un pārbaudīts, pirms to atveda uz Jeruzalemi. Kad visus akmeņus atveda būvlaukumā, tad celtni veidojot, tie sakļāvās kopā bez cirvja vai āmura skaņas. Šī celtne attēlo Dieva garīgo templi, ko izveido materiāls, kas iegūts no visām tautām, valodām un ļaudīm, no visām šķirām, augstiem un zemiem, bagātiem un nabagiem, izglītotiem un neizglītotiem. Šī nav nedzīva viela, kas apstrādājama ar āmuru vai kaltu. Tie ir dzīvi akmeņi, kas ar patiesību izlauzti no pasaules, un lielais Meistars, tempļa Kungs, tagad tos apcērt un slīpē, un piemēro atbilstošajām vietām garīgajā templī. Šis templis būs pabeigts pilnīgs visās tā daļās, brīnums eņģeļiem un cilvēkiem, jo tā Cēlājs un Veidotājs ir Dievs.

Lai neviens nedomā, ka viņam nav vajadzīgi sitieni un cirtieni. Nav tāda cilvēka, nav tādas tautas, kas būtu pilnīga visos savos ieradumos un uzskatos. Ikvienam vajag mācīties no otra. Tāpēc Dievs vēlas, lai dažādas tautas sajauktos kopā un kļūtu vienprātīgas savos spriedumos un mērķos. Tad dzīvē būs redzama vienotība, kas liecinās, ka viņi visi atrodas Kristū.

Es gandrīz baidījos nākt uz šo zemi, jo tik daudzus dzirdēju sakām, ka Eiropas dažādās tautas ir īpatnējas un tās jāaizsniedz savā īpatnējā veidā. Bet Dieva gudrība ir apsolīta tiem, kas izjūt savu vajadzību un lūdz pēc tās. Dievs var vadīt šos ļaudis, kur tie pieņems patiesību. Ļausim Kungam valdīt pār mūsu prātu un veidot to, kā māls tiek veidots podnieka rokās, un tad šo nesaskaņu vairs nebūs. Skatieties uz Jēzu, brāļi; atdariniet Viņa izturēšanos un garu, un šo dažādo šķiru sasniegšana jums nesagādās nekādas grūtības. Mums nav sešas priekšzīmes, kam jāseko, ne arī piecas; mums ir tikai viena, un tā ir Kristus Jēzus. Ja itāliešu brāļi, franču brāļi un vācu brāļi centīsies līdzināties Viņam, tad viņi nostāsies uz viena un tā paša patiesības pamata; tas pats gars, kas mājo vienā, mājos otrā - Kristus viņos, godības cerība. Es brīdinu jūs, brāļi un māsas, necelt šķirošu sienu starp dažādām tautām. Turpretī centieties to nojaukt, kur tā pastāv. Mums jāpūlas vadīt visus pie vienprātības, kāda ir Jēzū, strādājot vienam mērķim, - savu līdzcilvēku glābšanai.

Vai jūs, mani kalpojošie brāļi, satversiet Dieva bagātos apsolījumus? Vai noliksiet savu “es” ārpus redzamības robežām un ļausiet parādīties Jēzum? Savam “es” ir jāmirst, pirms Dievs var caur jums strādāt. Es jūtos satraukta, redzot, ka gan vienā, gan otrā brālī šur un tur parādās viņu pašu “es”. Jēzus no Nācaretes vārdā es jums saku: jūsu pašu gribai jāmirst; tai jākļūst tādai pat kā Dieva gribai. Viņš vēlas jūs pārkausēt un attīrīt no katras aptraipīšanās. Jums ir darāms liels darbs, pirms jūs variet tikt piepildīti ar Dieva spēku. Es jūs lūdzu spiesties tuvu pie Viņa, lai jūs, pirms sanāksme noslēdzas, variet saņemt Viņa bagāto svētību.

Šeit ir tādi, pār kuriem spīdējusi liela gaisma brīdinājumos un rājienos. Kur vien tiek sniegtas norājošas vēstis, tur ienaidnieks norātajos cenšas radīt ilgas pēc cilvēcīgas līdzjūtības. Tāpēc es jūs brīdinu sargāties, lai meklējot citu līdzjūtību un aizmirstot pagātnes pārbaudošos piedzīvojumus, jūs atkal nekļūdieties tajos pašos jautājumos, cenšoties pašiem sevi stiprināt. Kungs atkal un atkal ved savus maldošos bērnus cauri tiem pašiem piedzīvojumiem; bet, ja tie pastāvīgi neievēros Viņa gara atgādinājumus un brīdinājumus, ja tie nereformēsies katrā punktā, kurā ir kļūdījušies, tad Viņš beidzot tos atstās viņu pašu vājumam.

Es jūs ļoti lūdzu, brāļi, nākt pie Kristus un dzert; dzeriet bagātīgi pestīšanas ūdeni. Neatsaucieties uz savām jūtām. Nedomājiet, ka paļaušanās uz saviem ieskatiem, uz savām domām un izjūtām ir reliģija. Atbrīvojieties no visiem cilvēcīgiem pieņēmumiem un stipri paļaujieties uz Kristu. Jums nepieciešama jauna sagatavošanās, lai būtu derīgi iziet dvēseļu glābšanas darbā. Jūsu vārdiem, jūsu rīcībai ir iespaids uz citiem, un jūs ar šo iespaidu sastapsieties Dieva dienā. Jēzus saka: “Redzi, es tavā priekšā esmu devis atvērtas durvis, un neviens tās nevar aizslēgt.” (Atkl. 3: 8) Gaisma spīd no šīm durvīm, un mūsu priekštiesība ir to saņemt, ja tikai mēs to gribam. Lai mūsu acis raugās šajās atvērtajās durvīs un cenšas dabūt visu, ko Kristus ir labprātīgs dāvināt.

Katram būs jāizcīna smaga cīņa, lai uzvarētu grēku savā paša sirdī. Tas dažkārt ir ļoti mocošs un drosmi atņemošs darbs; tāpēc, ka ieraugot kroplības savā raksturā, mēs uz tām skatāmies, kur mums vajadzētu raudzīties uz Jēzu un ietērpties Viņa taisnībā. Katrs viens, kas ieiet pa Dieva pilsētas pērļu vārtiem, ieies kā uzvarētājs, un viņa lielākā uzvara būs bijusi uzvara pār paša “es”.

“Šīs lietas labad es loku savus ceļus mūsu Kunga Jēzus Kristus Tēva priekšā, no kā viss top dēvēts, kam ir bērna vārds Debesīs un virs zemes, lai viņš jums dod pēc savas bagātās godības ar spēku tapt stiprinātiem caur viņa garu pie iekšējā cilvēka; ka Kristus caur ticību mājo jūsu sirdīs un jūs mīlestībā iesakņojieties un stiprinieties, ka spējiet saņemt līdz ar visiem svētiem, kāds platums un garums, un dziļums, un augstums, un atzīt Kristus mīlestību, kas ir daudz augstāka nekā visa saprašana, ka topat piepildīti ar visu Dieva pilnību.” (Efez. 3: 14-19)

Kā Dieva līdzstrādnieki, brāļi un māsas, spēcīgi balstieties uz Visvarenā roku. Pūlieties sasniegt vienprātību, tiecieties pēc mīlestības, un jūs kļūsiet spēks pasaulē.

Vienotība Kristū Jēzū

Loma Lindā, Kalifornijā, 1905. Gada 24.augustā

Mūsu brāļiem, kas saistīti ar College View izdevniecības darbu

Piedaloties Vispasaules Savienības komitejas apspriedē, kas notika 1904. Gada septembrī, es ļoti daudz domāju par vienotību, kādai vajadzētu būt mūsu darbā. Es nespēju būt klāt visās sapulcēs, bet nakts parādīšanā manā priekšā slīdēja aina pēc ainas, un es jutu, ka man ir vēsts mūsu ļaudīm daudzās vietās.

Man sāp sirds, redzot, ka neskatoties uz tik brīnišķīgiem aicinājumiem attīstīt mūsu spēkus un spējas līdz visaugstākajai pakāpei, mēs apmierināmies ar pundurīšu stāvokli Kristus darbā. Dievs vēlas, lai visi viņa strādnieki izaugtu līdz pilnīgam vīra un sievas augumam Kristū. Kur ir dzīvība, tur ir augšana; augšana liecina par dzīvību. Vārdi un darbi sniedz dzīvu liecību pasaulei par to, kas Kristietība ir Kristus sekotājiem.

Ja jūs jums norādīto darbu pildīsiet bez strīdiem un citu kritizēšanas, tad to pavadīs brīvība, gaisma un spēks, kas ar jums saistītos institūtus un pasākumus darīs redzamus un iespaidīgus.

Atcerieties, ka jūs vienmēr pazaudēsiet savas priekšrocības, ja uztrauksieties vai arī centīsieties izlabot katru dvēseli, kas nāk jūsu tuvumā. Ja jūs padodieties kārdinājumam kritizēt citus, vērst uzmanību uz citu kļūdām, nojaukt to, ko viņi dara, tad variet būt droši, ka jūsu paša darba daļa netiks veikta cēli un labi.

Šis ir laiks, kad katram vīram atbildīgā vietā un katram draudzes loceklim vajadzētu visu savu darbu pilnīgi saskaņot ar Dieva Vārda mācībām. Ar nenogurstošu centību, dedzīgām lūgšanām un Kristum līdzīgiem vārdiem un darbiem mums jārāda pasaulei, kādu Dievs vēlas redzēt savu draudzi.

No savas augstās vietas Kristus, godības Ķēniņš, Debesu Majestāte, redzēja cilvēku stāvokli. Viņš juta līdz cilvēcīgajām būtnēm to nespēkā un grēcīgumā, un nāca uz šo zemi atklāt, kas Dievs ir cilvēkiem. Atstājis ķēnišķīgos pagalmus un ietērpis savu dievišķību cilvēcībā, Viņš pats nāca pasaulē, lai mūsu dēļ cilvēcīgā miesā izveidotu pilnīgu raksturu. Viņš neizvēlējās sev stāvokli starp zemes bagātiem ļaudīm. Viņš piedzima nabadzībā, pie vienkāršiem vecākiem un dzīvoja nicinātajā Nācaretes ciemā. Tiklīdz Viņš bija pietiekoši vecs, lai ņemtu rokās darba rīkus, Viņš dalījās nastās, rūpējoties par kopējo ģimeni.

Kristus pazemojās, lai nostātos cilvēces priekšgalā, lai stātos pretī kārdinājumiem un izturētu pārbaudījumus, kuriem cilvēcei jāstājas pretī un tai jāpārvar. Viņam vajadzēja zināt, kas sagaida cilvēci, sastopoties ar kritušo ienaidnieku, lai saprastu, kā palīdzēt tiem, kas tiek kārdināti.

Kristus ir darīts par mūsu Soģi. Tēvs nav soģis. Arī eņģeļi nav tiesneši. Viņš, kurš ietērpās cilvēcībā un šai pasaulē dzīvoja pilnīgu dzīvi, tiesās mūs. Vienīgi Viņš var būt mūsu Tiesnesis. Vai jūs to atcerēsieties, tēvi un mātes? Kristus pieņēma cilvēcību, lai varētu būt mūsu Tiesnesis. Neviens no jums nav iecelts būt par tiesnesi citiem. Viss, ko jūs variet darīt, ir disciplinēt paši sevi (pakļaut sevi stingri noteiktai kārtībai). Kristus vārdā es jūs ļoti lūdzu ievērot Viņa doto pavēli nekad nesēsties uz tiesneša krēsla. No dienas dienā manās ausīs ir skanējusi vēsts: “Nokāpiet no tiesneša krēsla. Nokāpiet pazemībā.”

Tagad mums ir svarīgāk kā jebkad agrāk aizliegt sevi un ik dienas uzņemties krustu. Cik daudz pašaizliedzības mēs esam labprātīgi parādīt?

Žēlastības un miera dzīve

Pētera otrās vēstules pirmajā nodaļā atradīsiet apsolījumu, ka žēlastība un miers jums vairosies, ja jūs “savai ticībai pievienosiet tikumu un tikumam atzīšanu, un atzīšanai sātību, un sātībai pacietību, un pacietībai dievbijību, un dievbijībai brāļu mīlestību un brāļu mīlestībai mīlestību uz visiem”. (2.Pēt. 1: 5-7) Šie tikumi ir brīnišķīga bagātība. Tie dara vīru dārgāku par tīru zeltu un cilvēku dārgāku par Ofīra dārgumiem. (Jes. 13: 12)

“Ja viss tas pie jums ir un bagātīgi rodas, tad jūs nepaliksiet kūtri, nedz neauglīgi mūsu Kunga Jēzus Kristus atzīšanā.” (2.Pēt. 1: 8)

Vai mēs necentīsimies iespējami vislabāk izlietot īso laiku, kas mums piešķirts šai dzīvē, pievienojot žēlastību žēlastībai, spēku spēkam un līdz ar to skaidri apliecinot, ka mums augšā Debesīs ir spēka avots? Kristus saka: “Man ir dota visa vara Debesīs un virs zemes.” (Mat. 28: 18) Kāpēc šī vara Viņam dota? Mūsu dēļ. Viņš vēlas, lai mēs saprastu, ka Viņš ir atgriezies Debesīs kā mūsu Vecākais Brālis un Viņam dotais neizmērojamais spēks ir mūsu rīcībā.

Tie, kas dzīvē īstenos caur apustuli Pēteri draudzei doto pamācību, saņems spēku no augšienes. Mums jāvadās no pastāvīgi pieaugošajiem plāniem, ļoti čakli cenšoties nodrošināt savu aicināšanu un izredzēšanu. Visā, ko mēs sakām vai darām, mums jāattēlo Kristus. Mums jādzīvo Viņa dzīve. Pamatlikumiem, pēc kuriem Viņš vadījās, jānosaka mūsu izturēšanās veids pret tiem, ar kuriem mēs satiekamies.

Kad mēs esam nesatricināmi noenkurojušies Kristū, tad mums ir spēks, ko neviena cilvēcīga būtne mums nevar atņemt. Kāpēc? Tāpēc, ka mēs esam dievišķās dabas līdzdalībnieki un izbēguši no posta, kas ir pasaulē caur iekāri, raksturā līdzīgi Viņam, kurš ietērpies cilvēcībā, nāca uz šo zemi, lai nostātos cilvēces priekšgalā un izveidotu grēka neaptraipītu raksturu.

Kāpēc daudzi no mums ir tik vāji un neveiksmīgi? Tāpēc, ka mēs raugāmies uz sevi, domājam par savu raksturu un meklējam vietu sev, ar mums piemītošajām īpatnībām, kur vajadzētu domāt par Kristu un iedziļināties Viņa rakstura brīnišķajā skaistumā.

Brāļi, kas varētu saskanīgi strādāt kopā, ja viņi mācītos no Kristus un aizmirstu, ka tie ir amerikāņi, ka tie ir amerikāņi vai eiropieši, vācieši vai francūži, zviedri, dāņi vai norvēģi, šķiet, pieļauj domas, - ja tie sajauktos ar citām tautībām, tad kaut kas no tā, kas ir īpatnējs viņu zemei un tautai, tiktu zaudēts un vietā stātos kaut kas cits.

Mani brāļi, nolieciet to visu pie malas. Nav pareizi, ja mūsu garīgais skats kavējas pie mums pašiem, mūsu priekšrocībām un mūsu iedomām. Mums nav jācenšas saglabāt savu personību, savas raksturīgās īpašības, kas mūs atšķirtu no mūsu līdzstrādniekiem. Mums jāsaglabā raksturs, un tas ir Kristus raksturs. Ar Kristus raksturu mēs spēsim kopīgi darīt Dieva darbu. Kristus mūsos sastapsies ar Kristu mūsu brāļos, un Svētais Gars radīs tādu siržu un darbības saskaņu, kas liecinās pasaulei, ka mēs esam Dieva bērni. Lai Kungs mums palīdz nomirt sev un piedzimt no jauna, ka mūsos varētu mājot Kristus kā dzīvs un darbīgs avots, kā spēks, kas uzturēs mūs svētus.

Nopietni un sirsnīgi cīnieties par vienotību. Lūdziet par to, strādājiet tās labā. Tā jūs iegūsiet garīgu veselību, domu cēlumu, rakstura diženumu, Debesu noskaņojumu, kas darīs jūs spējīgus pārvarēt savtīgumu un ļaunas aizdomas, un kļūt vairāk kā uzvarētājiem caur Viņu, kas jūs mīlējis un pats par jums nodevies. Sitiet krustā savu “es”; vērtējiet citus augstāk par sevi. Tā jūs nonāksiet vienotībā ar Kristu. Debesu Universa priekšā, draudzes un pasaules priekšā jūs sniegsiet nepārprotamu liecību, ka esat Dieva dēli un meitas. Jūsu priekšzīme pagodinās Dievu.

Pasaulei jāredz savā priekšā norisināmies brīnumu, kas savieno Dieva ļaužu sirdis kristīgā mīlestībā. Pasaulei jāredz Kunga ļaudis, kas atrodas Kristū, sēžam kopā Debesu noteiktā kārtībā. Vai jūs savā dzīvē nesniegsiet pierādījumu, ko spēj darīt Dieva patiesība tiem, kas Dievu mīl un Viņam kalpo? Dieva zina, kas jūs variet būt. Viņš zina, ko dievišķā žēlastība spēj darīt jūsu labā, ja jūs kļūsiet dievišķās dabas līdzdalībnieki.

Izdevniecības darbs view koledžā

Loma Lindā, Kalifornijā, 1905. gada 24.augustā

Es atbalstu cenšanos iekārtot mūsu vācu un skandināvu izdevniecības darbu View koledžā. Es ceru, ka tiks plānots, kā šo darbu atbalstīt un stiprināt.

Visu darba nastu nevajag atstāt tikai uz ārzemju brāļiem. Mūsu brāļiem visā šajā laukā nevajadzētu pieļaut, ka savienībām View koledžas tuvumā tiek uzlikta pārāk smaga slodze. Šo savienību locekļiem vajadzētu būt priekšgalā un darīt visu labāko, un visiem pārējiem vajadzētu nākt viņiem palīgā. Patiesība jāpasludina visām tautām un ciltīm, un valodām, un ļaudīm.

Mūsu vācu, dāņu un zviedru brāļiem nav pamatota iemesla, kāpēc viņi nevarētu saskanīgi strādāt kopējā izdevniecības darbā. Tiem , kas tic patiesībai, vajadzētu atcerēties, ka viņi ir Dieva mazie bērni, ka Viņš tos māca un audzina. Lai tie pateicas Dievam par Viņa daudzējādo žēlastību un savā starpā ir laipni, un draudzīgi. Viņiem ir viens Dievs un viens Pestītājs; un vienam Garam - Kristus Garam - jārada viņu rindās vienprātība.

Pēc augšāmcelšanās Kristus uzkāpa Debesīs, un šodien Viņš nes mūsu vajadzības Tēva priekšā. “Savās rokās Es tevi esmu rakstījis,” Viņš saka (Jes. 49: 16). Šī ierakstīšana kaut ko ir maksājusi. Tā maksāja neizsakāmas izmisuma pilnas ciešanas. Ja mēs pazemotos Dieva priekšā un savstarpēji būtu uzmanīgi, laipni, sirsnīgi un līdzjūtīgi, tad tur, kur tagad atgriežas viens, patiesību atzītu pilns simts. Lai gan mēs sakām, ka esam atgriezušies, mēs tomēr nesam sev līdz veselu saini ar sava “es “ lietām, kuras mēs vērtējam pārāk augstu, lai tās atklātu. Mums dota priekštiesība nolikt šo nastu pie Kristus kājām un tās vietā ņemt Kristus raksturu un Viņa līdzību. Pestītājs gaida, lai mēs to darītu.

Kristus nolika savu Valdnieka tērpu, savu Ķēniņa kroni un augsto varu un nokāpa zemu, zemu, visdziļākajā pazemībā. Būdams cilvēcīgā dabā, Viņš sastapās ar visiem cilvēces kārdinājumiem un mūsu dēļ ienaidnieku uzvarēja katrā lietā.

Visu to Viņš darīja, lai varētu sniegt cilvēkiem spēku, ar kuru tie kļūtu par uzvarētājiem. “Man ir dota,” Viņš saka “visa vara.” (Mat. 28: 18) Un to Viņš dos visiem, kas viņam sekos. Viņi var uzskatāmi parādīt pasaulei, kāds spēks sevis uzvarēšanai ir atrodams Kristus reliģijā.

“Mācieties no Manis,” Kristus saka, “tad jūs atradīsiet atvieglošanu savām dvēselēm.” (Mat. 11: 29) Kāpēc mēs katru dienu nemācāmies no Pestītāja? Kāpēc mēs nedzīvojam pastāvīgā savienībā ar Viņu, lai savstarpējās attiecībās varētu runāt un izturēties laipni, pieklājīgi un uzmanīgi? Kāpēc mēs nepagodinām Dievu, parādot savstarpēju sirsnību un mīlestību? Ja mēs runāsim un darbosimies saskaņā ar Debesu pamatlikumiem, tad neticīgie, saskaroties ar mums, jutīsies vilkti pie Kristus.

Kristus attieksme pret nacionālo piederību

Kristus neatzina nekādu šķirošanu tautības, sabiedriskā stāvokļa vai citu ieskatu ziņā. Rakstu mācītāji un farizeji vēlējās no visām Debesu dāvanām gūt vietēju un nacionālu labumu, un pilnīgi no tā izslēgt Dieva ģimenes pārējos locekļus pasaulē. Kristus nāca noārdīt katru šķirošo sienu. Viņš nāca rādīt, ka Viņa žēlastības un mīlestības dāvana ir neierobežota kā gaiss, gaisma vai lietus, kas atspirdzina zemi.

Kristus dzīve lika pamatus reliģijai, kurā nav kastu (sabiedrības grupu), kurā jūdi un pagāni, brīvie un saistītie ir savienoti kopējā brālībā, vienādi Dieva priekšā. Viņa darbību neietekmēja neviens politisks jautājums. Viņš ļaudis nešķiroja tuvākos un svešiniekos, draugos un ienaidniekos. Pie sevis Viņš aicināja dvēseli, kas slāpa pēc dzīvības ūdens.

Nevienai cilvēcīgai būtnei Viņš nepagāja garām kā nevērtīgai, bet katrai dvēselei centās sniegt dziedinošas zāles. Jebkurā sabiedrībā atrazdamies, Jēzus pasniedza kādu mācību, piemērotu laikam un apstākļiem. Katra nevērība vai apvainojums, ko cilvēki cieta no saviem līdzcilvēkiem, lika Viņam vēl vairāk apzināties, cik ļoti tiem nepieciešama Viņa dievišķi cilvēcīgā līdzjūtība. Viņš centās iedvest cerību pat visrupjākajiem un visneapsološākajiem, droši norādot, ka viņi var kļūt pilnīgi nevainojami un sasniegt tādu raksturu, kas tos darītu par Dieva bērniem.

Drošs pamats

“Tādēļ, brāļi, darbojieties, “ saka apustulis Pēteris, “lai jūsu aicināšana un izredzēšana jo stipra paliek; jo, to darīdami, jūs nekad nepaklupsiet. Jo tā jums bagātīgi tiks vēlēta ieiešana mūsu Kunga un Pestītāja Jēzus Kristus mūžīgā valstībā.”(2.Pēt.1: 10,11)

Vairākus gadus atpakaļ, kad pulciņš, kas ticēja Kristus drīzai atnākšanai, bija vēl ļoti mazs, sabata ievērotāji Topshamā, Menā, sapulcējās uz dievkalpojumu plašā virtuvē brāļa Stokbridža Hovlanda mājā. Kādā sabata rītā brālis Hovlands neieradās. Mūs tas ļoti pārsteidza, jo viņš vienmēr bija precīzs. Drīz viņš ienāca, viņa sejā mirdzēja it kā Dieva godība. “Brāļi,” viņš sacīja, “es to esmu atradis. Es esmu sapratis, ka mums iespējams strādāt tādā veidā, kas Dieva Vārdam sola drošus panākumus: “Jūs nekad nepaklupsiet.” Es tūlīt jums to paskaidrošu.”

Tad viņš mums izstāstīja, ko ir ievērojis - ka viens brālis, nabadzīgs zvejnieks, domā, ka to pietiekoši augstu neciena un brālis Hovlands, un citi sevi vērtē augstāk par viņu. Tā nebija patiesība, bet viņam tā likās, un dažas nedēļas viņš neapmeklēja sapulces. Tad brālis Hovlands devās uz viņa māju un zemojās viņa priekšā, sacīdams: “Mans brāli, piedod man. Ko es tev esmu pāri darījis?” Vīrs centās saņemt viņu pie rokas un centās piecelt kājās. “Nē,” sacīja brālis Hovlands, “kas tev ir pret mani?” “Man pret tevi nekas nav.” “Kaut kam ir jābūt,” sacīja Brālis Hovlands, “jo kādreiz mēs varējām viens ar otru runāt, bet tagad tu vispār ar mani nerunā, un es vēlos zināt iemeslu.”

“Piecelies, brāli Hovland,” viņš sacīja. “Nē,” teica brālis Hovlands, “es necelšos.” ”Tad man jāzemojas,” viņš sacīja un pakrita uz ceļiem, un atzinās, cik bijis bērnišķīgs, un cik daudz ļaunu aizdomu turējis sevī. “Un tagad,” viņš sacīja, “es tās visas nolikšu pie malas.”

Kad brālis Hovlands stāstīja šo notikumu, viņa sejā mirdzēja Kunga godība. Tikko viņš bija beidzis, ienāca zvejnieks un viņa ģimene, un mums bija ļoti laba sapulce.

Domāju, ka dažiem no mums vajadzētu rīkoties līdzīgi brālim Hovlandam. Ja mūsu brāļiem ir ļaunas aizdomas, tad mums vajadzētu iet pie viņiem un sacīt: “Piedod man, ja es tev esmu darījis ko ļaunu.” Tā mēs salauztu sātana burvību un atbrīvotu mūsu brāļus no viņa kārdināšanu valgiem. Nepieļaujiet kaut kam nostāties starp jums un jūsu brāļiem. Ja ir kaut kas, ko jūs variet upurēt, lai likvidētu aizdomu gružus, tad dariet to. Dievs grib, lai mēs viens otru mīlētu kā brāļus. Viņš vēlas, lai mēs esam līdzjūtīgi un uzmanīgi. Viņš vēlas, lai mēs pierodam ticēt, ka mūsu brāļi mūs mīl, kā arī ticēt, ka Kristus mūs mīl. Mīlestība rada pretmīlestību.

Vai mēs ceram satikties ar mūsu brāļiem Debesīs? Ja mēs šeit spējam dzīvot ar viņiem mierā un saskaņā, tad arī tur tā dzīvosim. Bet kā mēs varētu dzīvot kopā ar viņiem Debesīs, ja šeit pastāvīgi strīdamies un ķildojamies? Tiem, kuru piekoptais rīcības veids šķir tos no citiem brāļiem un rada nesaskaņas un šķelšanos, ir vajadzīga pilnīga atgriešanās. Kristus mīlestībai jāpārkausē un jāapspiež mūsu miesīgās sirdis. Mums rūpīgi jākopj tā mīlestība, ko Viņš parādīja, mirstot mūsu dēļ pie Golgātas krusta. Mums jāspiežas tuvāk un tuvāk pestītājam. Mums vajadzētu daudz laika pavadīt lūgšanās un mācīties, kā vingrināt ticību. Mums jābūt daudz iejūtīgākiem, daudz žēlojošākiem un laipnākiem. Mēs tikai vienu reizi iesim cauri šai pasaulei. Vai necentīsimies, lai uz tiem, ar kuriem mēs satiekamies, atstātu Kristus rakstura iespaidu?

Mūsu cietajām sirdīm jātiek salauztām. Mums jāsavienojas pilnīgā vienprātībā un jāsaprot, ka esam atpirkti ar Jēzus Kristus no Nācaretes asinīm. Lai katrs viens saka: “Viņš par mani atdeva savu dzīvību, un Viņš vēlas, lai es šai pasaulē atklāju mīlestību, ko Viņš parādījis, manis dēļ nododams sevi.” Kristus nesa mūsu grēkus savā miesā pie krusta, lai Dievs varētu būt taisns un tomēr attaisnot tos, kas Viņam tic. Visiem, kas nododas Kristum, ir pieejama dzīvība, mūžīga dzīvība.

Es vēlos redzēt Ķēniņu Viņa skaistumā. Es gribu skatīt Viņa nesalīdzināmo jaukumu. Es vēlos, lai arī jūs Viņu redzētu. Kristus vedīs savus atpestītos pie dzīvības upes un izskaidros viņiem visu, kas tos ir mulsinājis šai pasaulē. To priekšā atvērsies žēlastības noslēpumi. Kur viņu ierobežotais prāts saskatīja tikai sajukumu un izputinātus mērķus, tie redzēs vispilnīgāko un visskaistāko saskaņu.

Izlietosim kalpošanai Dievam visus mūsu talantus un visu mūsu prātu. Kalposim Viņam ar visām mūsu gara spējām. Izlietojot to, kas mums ir, mēs garīgi arvien vairāk attīstīsimies. Ieviešot reliģiju savā dzīvē, mūsu reliģiskā pieredze kļūs arvien stiprāka. Tā mēs pacelsimies pakāpienu pēc pakāpiena pa kāpnēm, kas sniedzas Debesīs, līdz beidzot no augšējā pakāpiena mēs ieiesim Debesu valstībā. Būsim kristieši šai pasaulē. Tad mums arī piederēs mūžīgā dzīvība godības valstībā.

Vienprātība Kristus sekotājos parāda, ka Tēvs sūtījis savu Dēlu glābt grēciniekus. Tas apliecina Viņa spēku; jo nekas cits kā tikai Dieva brīnumdarošais spēks var savienot cilvēcīgās būtnes ar to dažādajiem raksturiem saskanīgā darbībā., kurā viņu vienīgais mērķis ir runāt patiesību mīlestībā.

Dieva brīdinājumi un padomi ir skaidri un noteikti. Kad mēs lasām Rakstus un redzam, kāds spēks uz labu ir vienprātībā, un kāds spēks uz ļaunu ir nevienprātībā, kā gan mēs drīkstam atļauties neuzņemt Dieva Vārdu savās sirdīs? Aizdomas un neuzticība ir kā ļauns raugs. Vienprātība liecina par patiesības spēku.

Vācijas un skandināvijas savienības

Loma Lindā, Kalifornijā, 1905.gada 1.septembrī

Mīļie brāļi! Daži no jūsu sludinātājiem man ir rakstījuši, jautājot, vai darbu Vācijā un Skandināvijā uz priekšu nevajadzētu organizēt šķirti? Šis jautājums man iesniegts vairākas reizes. Kas es biju View koledžā, Kungs man deva tiešu, noteiktu liecību, un pēc tam šis jautājums man ir rādīts atkal no jauna.

Reiz man likās, ka atrodos kādas padomes sapulcē, kurā aplūkoja šos jautājumus. Kāda autoritatīva persona stāvēja sapulcējušos vidū un atklāja tiem pamatlikumus, kuriem vajadzētu paklausīt, darot Dieva darbu. Tika sniegtas pamācības, ka tāda sadalīšanās nesekmētu darbu starp dažādām tautībām. Tā nevadītu uz visaugstāko garīgo attīstību. Tādā veidā uzceltu sienas, ko tuvākā nākotnē atkal vajadzētu noārdīt.

Saskaņā ar Dieva doto gaismu saku, ka atšķirtas organizācijas nevedīs uz vienību, bet gan radīs nesaskaņas. Ja mūsu brāļi kopīgi meklēs Kungu pazemīgā garā, tad tie, kas tagad domā, ka ir nepieciešams organizēt atsevišķas Vācijas un Skandināvijas savienības, ieraudzīs, ka Kungs vēlas, lai tie strādātu kopīgi kā brāļi.

Ja tie, kas cenšas sadrumstalot Dieva darbu, sasniegtu savu nodomu, tad daži paaugstinātos, lai darītu darbu, ko nevajadzētu darīt. Tāda kārtība būtu liels kavēklis Dieva lietā. Lai darbu virzot uz priekšu gūtu vislielākos panākumus, tad nepieciešams starp angļiem un amerikāņiem atrodamos talantus apvienot ar talantiem jebkurā citā tautā. Visām tautām vajadzētu nopietni un sirsnīgi strādāt ikkatras citas tautas labā. Ir tikai viens Kungs, viena ticība. Mums jācenšas piepildīt Kristus lūgšana par saviem mācekļiem, lai tie būtu viens.

“Svētī tos savā patiesībā: Tavs Vārds ir patiesība. Itin kā Tu mani esi sūtījis pasaulē, tā Es arīdzan tos esmu sūtījis pasaulē. Un Es pats svētījos par viņiem, ka ir viņi būtu svētīti patiesībā.” (Jāņa 17: 17-19)

“Bet Es nelūdzu par šiem vien, bet arī par tiem, kas caur viņu vārdiem man ticēs; lai visi ir viens; itin kā Tu, Tēvs, manī un Es Tevī, lai arī tie ir viens mūsos, lai pasaule tic, ka Tu mani esi sūtījis.” (Jāņa 17: 20, 21)

Vajadzētu saprast, ka sekmīgai Dieva darba veikšanai nepieciešama pilnīga vienprātība strādnieku vidū. Lai saglabātu mieru, visiem jāmeklē gudrība no lielā Skolotāja. Lai visi ir uzmanīgi un sargās iesniegt godkārīgus priekšlikumus, kas varētu radīt šķelšanos.

Mums ikvienam jāpakļaujas citiem. Neviens cilvēks atsevišķi nav kaut kas pilnīgs un vesels. Pakļaujot prātu un gribu svētajam Garam, mums vienmēr jābūt lielā Skolotāja skolniekiem.

Pētiet Apustuļu darbu otro nodaļu. Pirmkristiešu draudzē Dieva Gars vareni strādāja caur tiem, kuru starpā valdīja saskaņa un vienprātība. Vasarsvētku dienā tie visi bija vienprātīgi kopā.

Mums pasaulei jārāda, ka dažādu tautību cilvēki ir vienoti Kristū Jēzū. Tāpēc jānoņem katrs šķērslis un jākalpo kungam vienprātīgi.

Uzceļot nacionālas barjeras, jūs pasaulei liksiet priekšā cilvēku izgudrotu plānu, ko Dieva nekad nevar atzīt par labu. Tiem, kas vēlas to darīt, apustulis Pāvils saka: “Jūs vēl esiet miesīgi: jo kamēr jūsu starpā ir ienaids un strīdi, un šķelšanās, vai jūs neesiet miesīgi?… Kas tad ir Pāvils un kas ir Apolls? Tie ir kalpi vien, caur kuriem jūs esiet tapuši ticīgi, un tā, kā Kungs ikvienam ir devis. Es esmu dēstījis, Apolls ir slacinājis, bet Dievs ir audzinājis. Tad nu nedz tas dēstītājs ir kas, nedz tas slacinātājs, bet Dievs, kas audzina. Un dēstītājs un slacinātājs ir viss viens, bet ikkatrs dabūs savu īpašu algu pēc sava īpaša darba. Jo mēs esam Dieva darba biedri, jūs esiet aramais tīrums, Dieva ēka.” (1.Kor. 3: 3-9)

Brāļu mīlestības piemērs

Kad mūsu brāļi Skandināvijā pārdzīvoja finansiālu krīzi, tika dota liecība, ka mēs nedrīkstam pieļaut šiem brāļiem palikt pasaules priekšā bankrotējušo stāvoklī. Tādā veidā būtu apkaunots Dievs. Ar tūlītēju un augstsirdīgu palīdzību mūsu Amerikas brāļi apstiprināja, ka atšķirība tautības ziņā tos neatbrīvo no pienākuma vienam otru atbalstīt Dieva darbā. “Jūs visi esiet brāļi.” (Mat. 23: 8) Jūs esiet vienoti patiesībā.

Mums tagad čakli un pašaizliedzīgi jācenšas staigāt Kristus mīlestībā un Gara vienprātībā, ļaujot patiesībai sevi svētot. Lai piepildītos Kristus lūgšanā izteiktais ainojums, nepietiks ar kādu nepilnīgu darbu. Mums virs zemes jādzīvo saskaņā ar Debesu pamatlikumiem. Debesīs ir tikai viena liela sapulcēšanās vieta.

Man skaidri jāraksta par šķirošo sienu celšanu Dieva darbā. Tāda rīcība man atklāta kā cilvēcīgo izdomājumu maldi. Tas nav Kunga plāns, ka Viņa ļaudīm tautības vai valodas atšķirību dēļ vajadzētu sadalīties atsevišķās sabiedrībās. Ja viņi to darītu, tad viņu domas un plāni kļūtu šaurāki, un ierobežotāki; viņu iespaids ievērojami samazinātos. Dievs aicina, lai daudzie un dažādie talanti saskanīgi pakļaujas viens otram.

Es atkal atkārtoju Kristus vārdus. Es vēlētos tos dziļi iespiest jūsu prātā. “Es nelūdzu par šiem vien, bet arī par tiem, kas caur viņu vārdu uz Mani ticēs. Lai visi ir viens, itin kā Tu, Tēvs, Manī un Es Tevī, lai arī tie ir viens Mūsos, lai pasaule tic, ka Tu Mani esi sūtījis. Un Es godību, ko Tu man esi devis, tiem esmu devis, lai tie ir viens, itin kā mēs esam viens: Es viņos un Tu Manī, ka tie ir pilnīgi viens, lai pasaule atzīst, ka Tu mani esi sūtījis un tos mīlējis, itin kā Tu Mani esi mīlējis.” (Jāņa 17: 20-23)

Kristus savus ļaudis ar sētu ir nošķīris no pasaules, bet tie, kas vēlas uzcelt nacionālās atšķirības, dara darbu, uz ko Kungs Jēzus Kristus nav devis nevienu pamudinājumu.

Brāļi, apvienojieties, spiedieties cieši kopā, atstājot katru cilvēcīgu izdomājumu un uzmanīgi sekojot Jēzus, mūsu lielā Piemēra pēdās.