Daniela noslēpumi

Prologs

Nelielajā ciemā valdīja neiedomājama kņada. Cilvēki izklie dza apvainojumus un lāstus pretējā Tousteras upes krastā dzīvojošo virzienā. Sievas vaimanāja un lādējās. Vīri trina savus dunčus. Bērni bailēs drebēja. Šī Tuvo Austrumu konflikta iemesls nebija ne nafta, ne arī ebreju un arābu nesaskaņas, bet gan sena leģenda par Daniēla pīšļiem. Ticējums vēstīja, ka pravieša kauli nes veiksmi. Ievērojuši, ka tā krasta iedzīvotāji, kuru pusē atradās Daniēla kaps, bija pārtikuši un laimīgi, kamēr pretējā upes krastā dzīvojošie nelaimīgi un nabagi, pēdējie dabīgi centās dabūt šķirstu ar pravieša mirstīgajām atliekām pie sevis. Konflikts teju būtu novedis pie vispārējas asinsizliešanas, tomēr pēc ilgām sarunām tika panākts kompromiss: lai labumu no šķirsta varētu gūt abas puses, tas katru gadu tiks pārvietots no viena upes krasta uz otru. Šī prakse turpinājās vairākus gadus, līdz ciemā ieradās ķēniņš Sagaršahs, kurš nolēma, ka biežā pārvietošana apkauno pravieša piemiņu. Valdnieka uzraudzībā ciema ļaudis pieķēdēja šķirstu uz tilta upes vidū – vienādā attālumā no abiem krastiem. Tagad Daniēls kalpoja visiem.

Šis kāda divpadsmitā gadsimta ceļotāja aprakstītais stāsts savā ziņā joprojām turpina atbalsoties. Daniēla grāmata, neliels 12 nodaļu dokuments, patiesībā vienīgais pravieša mantojums, kas saglabājies līdz mūsu dienām, satur universālu vēsti, kas pārsniedz denomināciju un kultūru robežas. Daniēla grāmata izraisa interesi visos. Saskaņā ar Jozefa Flāvija liecību, jau jūdaisms atzina Daniēlu kā „vienu no izcilākajiem praviešiem”, kurš „ne tikai pravietoja nākotnes lietas, kā to darīja citi pravieši, bet arī norādīja uz laiku, kad šīs lietas notiks”. Atsauksmju uz Daniēla grāmatu parādīšanās starpderību laika literatūrā (100.-200. g. pirms Kristus) un leģendās, kā arī tās ietekme uz Kumranas kopienu liecina par vispārēju cieņu.

Talmuds cildina Daniēlu kā tādu, kurš atsver „visus citu tautu gudros vīrus”. Midrašs uzskata, ka Daniēls un Jēkabs ir vienīgie, kas no Dieva ir saņēmuši atklāsmes par laika galu. Saskaņā ar citu Midrašu, Dievs Daniēlam atklāja Izraēla likteni un pēdējās tiesas laiku. Neskatoties uz zināmu atturību, kas radusies jūdu kristiešu polemikas rezultātā, jūdu pētnieki joprojām intensīvi studē Daniēla pravietojumus. Maimonīds tos attiecina uz Romu, Grieķiju, Persiju, islāmu un pat uz kristietību. Tādi slaveni pētnieki kā ekseģēts Raši, sabiedriskais darbinieks Gaons, dzejnieks un filozofs Načmanīds, politiķis Abrabanēls un humānists Loebs (Maharals) ir cītīgi studējuši Daniēla grāmatu, pūloties atrast tajā Mesijas atnākšanas laiku. Arī salīdzinoši nesen, divdesmitajā gadsimtā, filozofs Francis Rosencveigs paziņoja, ka pastāv saikne starp pasaules vēsturi un Daniēla pravietojumiem. Ābrahams Hešels ir runājis par Daniēlu kā gaidošo pravieti, un Andrē Neihers viņu ir nosaucis par „lūgšanas pravieti”. Elijam Vīzelam Daniēla grāmata satur „cerības ziedu”.

Arī kristīgā tradīcija atsaucas uz Daniēlu. Jau agrīnie kristieši bieži mēdza izmantot Daniēla grāmatu savā argumentācijā un liecī bā. Daniēla grāmata ir saistījusi tādu kristiešu filozofu interesi kā Ipolits, Hieronīms un Akvīnas Toms. Vēlāk reformācija burtiski radīja Daniēla grāmatas komentāru un skaidrojumu plūdus. Strā dājot pie sava Svēto Rakstu tulkojuma, Luters sacīja, ka Daniēla grāmata ir pelnījusi tikt publicēta pirmā. Tā kļuva par Kalvina izcilā ko konferenču centrālo tēmu. Deviņpadsmitā gadsimta reliģiskās atmodas laikā Daniēla grāmata iedvesmoja mesiāniskās gaidas. Arī mūsdienās Daniēla grāmata ir rūpīgu studiju priekšmets.

Pat islāmam ir bijusi interese par Daniēla grāmatu. Islāmiskā tradīcija, stāstot par Daniyal, kas pazīstams arī kā „lielais soģis un valdītājs”, ir saglabājusi vairumu Daniēla dzīves epizožu (Daniēls Nebukadnēcara galmā, lauvu bedrē, Nebukadnēcara prāta aptumsums, Belsacara dzīres utt.). Bet, pirmkārt, islāms Daniēlu piemin kā pravieti, kurš paredz nākotni un pasaules galu. Iespējams, balstoties uz Daniēla grāmatas 8. nodaļā aprakstīto atklāsmi, Korāns atspoguļo Daniēla pravietojumus caur Dhul Quarnain (divu ragu) sapni. Viduslaikos musulmaņiem bija populāri horoskopi (mal-hamat Daniyal), kuru izcelsme tika piedēvēta Daniēlam. Tāpat is lāms Daniēla pravietojumus saista ar dižā kalifa Omāra piemiņu. Salīdzinoši nesen radusies Bahai kustība, kuras saknes meklējamas Irānas šīismā, savu pastāvēšanu pamato ar Daniēla pravietojumiem. Bahai ideologi tic, ka divpadsmitais Bab jeb Mahdi, kuru Irānas islā misti gaida kā miera un taisnības atjaunotāju, ir jau atnācis 1844. gadā (1260. gadā pēc Muhameda bēgšanas no Mekas uz Medinu, ar ko faktiski sākās Islāma ēra). Viņi savus secinājumus balsta uz Daniēla 1260 dienu pravietojumu.

Daniēla grāmatai īpašu uzmanību ir pievērsuši arī filozofi, pie mēram, Spinoza, psihologi (Jungs) un zinātnieki (Ņūtons). Tāpat šī senā grāmata ir iedvesmojusi dzejniekus un māksliniekus. No vienkāršas parafrāzes viduslaiku liturģiskajās drāmās līdz izsmalci nātajām Dariusa Milhauda kompozīcijām un Lūisa Ārmstronga melodijām Daniēla grāmatas motīvi ir izskanējuši visdažādākajās formās: septiņpadsmitā gadsimta traģikomēdijās, kantātēs un div desmitā gadsimta džezā. Tāpat Daniēla grāmatā iedvesmu ir smēluši arī gleznotāji. Mikelandželo, Rembrants, Rubenss, Delakruā un citi ir radījuši šedevrus, kas ne tikai attēlo neparastus, brīnumainus notikumus, bet uzdrīkstas pat ielauzties pravietojumu sfērā. Ir redzams, ka Daniēla grāmata nepieder vienīgi reliģiskajai tradīcijai, bet tā ir kļuvusi arī par daļu no sekulārā mantojuma. Patiesībā jau Daniēla grāmatā pašā mēs varam saskatīt šī darba universālo dabu.

Nenoliedzami, Daniēla grāmata pirmām kārtām un galveno kārt tomēr ir reliģiska grāmata, lai arī tās garīgie dziļumi bieži it kā paliek spilgto un fantastisko apokaliptisko vīziju un brīnumu ēnā. Patiesībā grāmatas struktūra sensacionālo cieši sasaista ar ikdienas lūgšanas ritmu. Grāmatā pieminētas septiņas lūgšanas. Uz dažām ir norādīts netieši, minot tradicionālo zemošanos ar seju pret Jeruzalemi. Citas ir aprakstītas tieši un detalizēti. Dziļas un aizkustinošas, tās vienmēr sakņojas vēsturiskā notikumā un cilvēciskā pārdzīvojumā. Garākā no lūgšanām lasāma devītajā nodaļā, tieši starp diviem pravietojumiem: viens ir Jeremijas pravietojums par 70 gadiem, kas pasludina Israēla atgriešanos no trimdas, un otrs ir pravietojums par 70 nedēļām, kas vēsta par Jeruzalemes atjaunošanu un pasaules glābšanu. Šāda lūgšanas sasaiste ar vēsturiskiem notikumiem ir tipis ka bībeliskajam priekšstatam par garīgumu. Bībelē sastapšanās ar dievišķo nenozīmē nošķiršanos no realitātes. Gluži pretēji, šīs divas sfēras ir savstarpēji saistītas. Vēsture ir lūgšanas rokās. Pateicoties šai sasaistei ar realitāti, Daniēla grāmatas garīgums ir ļoti cilvēcisks.

Grāmata lielā mērā ir arī dzejiska, jo tajā izmantoti tādi poēzijas elementi kā paralēlisms, atskaņas, vārdu spēles un ritms. Lasītājam ar to ir jārēķinās, lai uztvertu vārdu nozīmes nianses. Bet šīs grāmatas dzejiskais skaistums nenozīmē, ka racionālā un filozofiskā patiesība būtu sekundāra. Patiesībā Daniēla grāmata aicina mūs domāt un spriest. Tā satur visdziļākās atziņas par vēsturi, Dievu, ētiku un esību. Ebreju kanons Daniēla grāmatu ierindo starp gudrības grāmatām. Arī pašu Daniēlu mēs ieraugām kā viedu cilvēku, kas apveltīts ir dziļu izpratni un spriestspēju (Daniēla 1:20; 2:13). Patiesību grāmata pasniedz kā kaut ko tādu, kas ir jāsaprot. Zīmīgi, ka darbības vārds „saprast” ir viens no Daniēla grāmatas atslēgas vārdiem. Daniēls cenšas „saprast”, un eņģelis viņam palīdz „saprast” atklāsmes (sk. Daniēla 8:17; 9:22, 23). Ir reizes, kad Daniēls nevar „saprast” (sk. Daniēla 8:27). Visbeidzot, grāmata mudina Dieva ļaudis saprast pašiem un palīdzēt saprast arī citiem (sk. Daniēla 11:32, 33). Daniēla pravietojumos ir precīzi matemātiski skaitļi, kas Bībelē nav nemaz tik bieža parādība. Notikumu pare dzējumos vērojams zinātnisks domu gājiens. Kā izteicies Andrē Lesokjē, „viens no svarīgākajiem Daniēla grāmatas devumiem ir tas, ka tā neatlaidīgi sasaista ticību ar izpratni”. Šāds uzsvars uz izpratni atklāsmes kontekstā var šķist paradoksāls, jo ticība bieži vien šķiet kaut kas pretējs saprātam. Daniēla grāmata mums māca intelekta un domāšanas nepieciešamību. Taču tā arī met izaicinājumu intelek tam, jo tās vārdi paliek „aizzīmogoti” (Daniēla 12:4, 9).

Papildus tradicionālajai ebreju valodai Daniēls izmanto arī aramiešu valodu (Daniēla 2:4 līdz 7:28), tā laika starptautisko saziņas valodu, turklāt atsevišķus vārdus patapinot no senās babiloniešu (akadiešu), persiešu un grieķu valodas. Šī valodu daudzveidība Daniēla grāmatā ir unikāls piemērs vēstij, kas tiecas pāri Israēla robežām, lai uzrunātu tautu prātus. Grāmatas universālais raksturs atklājas arī pašā tās saturā. Tas ir reliģisks darbs, kas runā Dieva vārdā un atklāj no augšas nākušu gudrību, un tajā pašā laikā tas ir arī vēsturisks darbs, kas runā par pagātni, tagadni un nākotni. Tā ir bijīgu lūgšanu un saviļņojošas poēzijas grāmata. Tā ir arī gudrības un noslēpumu grāmata, kas rosina un stimulē prātu un domāšanu. Vai tas būtu reliģiozais vai mistiķis, zinātnieks vai filozofs, jūds vai pagāns – grāmatas saturs aizrauj visus. Daniēla grāmata ir universāla un pelna vispārēju uzmanību.

Ievads: Babilonas uzvara

Daniēla grāmata sākas ar ieroču žvadzoņu. Babilona pret Jeruzalemi: „Jūdas ķēniņa Jojakīma trešajā valdīšanas gadā Bābeles ķēniņš Nebukadnēcars devās kara gājienā pret Jeruzalemi un aplenca to”. (Daniēla 1:1) Pāri par lokālo divu vēsturisko valstu sadursmi autors norāda uz kādu citu – universālu konfliktu. Par to rosina domāt jau pati klasiskā „Babilonas – Jeruzalemes” kombinācija un Sineāras zemes pieminēšana (2. pantā) to vēl vairāk apstiprina. (Sineāra ir mītisks Babilonas vārds, minēts arī 1. Mozus 11:2 stāstā par Bābeles torni.) Kopš vissenākajiem laikiem Babilona Bībelē ir simbolizējusi ļaunuma spēkus, kas pretojas Dievam un tiecas sagrābt dievišķas prerogatīvas un privilēģijas. 1. Mozus 11. nodaļa vēsta, kā laikā pēc plūdiem ļaudis nolēma būvēt torni, pa kuru nokļūt pie debesu vārtiem. Teksts ar humora pieskaņu stāsta, ka Dievs nonāca, lai pārtrauktu viņu projekta realizāciju, sajaucot tiem valodas. Izmantojot vārdu spēli, Raksti skaidro Bābeles vārdu saistībā ar sak ni bll, kas nozīmē „sajaukt” (9. pants). Tādējādi Bābele, ebreju apzīmējums Babilonai, ir bībelisks simbols pasaulei apakšā, kas uzurpē jeb sagrābj augšējai pasaulei ekskluzīvi piederošo varu.

Vēlāk pravieši atkal izmanto šo motīvu: „Tad tu dziedāsi iz smieklam šādu dziesmu par Bābeles ķēniņu un sacīsi: (..) Tu gan domāji savā prātā: es kāpšu debesīs un uzcelšu savu troni augstu pār Dieva zvaigznēm, es nometīšos uz saiešanas kalna pašos ziemeļos! Es uzkāpšu augstumos, es būšu kā pats Visuaugstākais!” (Jesajas 14:4-14; sal. Jeremijas 50:17-40; Ecēhiēla 31)

Aiz Babilonas un Jeruzalemes konfrontācijas pravieši saskata citas dimensijas konfliktu. Daniēla grāmata mums jālasa ar šo perspektīvu prātā.

Aizvešana trimdā (Daniēla 1:2)

Sākotnēji grāmata ziņo par ļaužu aizvešanu trimdā kā vienu no Babilonas uzurpācijas izpausmēm. Dieva ļaudis un svētie tempļa piederumi nu kļūst par Nebukadnēcara īpašumu: „Un Tas Kungs nodeva Jūdas ķēniņu Jojakīmu un dažus Dieva nama traukus un piederumus viņa [Nebukadnēcara] rokā, un viņš aizveda tos uz Sineāras zemi un nodeva tos sava dieva namā, bet traukus un dažus citus piederumus viņš novietoja sava dieva dārgumu krātuvē.” (Daniēla 1:2)

Lai labāk saprastu šo vārdu nozīmi, jāielūkojas to vēsturiskajā kontekstā. Ir 605. gads pirms mūsu ēras. Kaldeji ir aplenkuši Jūdas [jeb Jūdejas] valsts galvaspilsētu Jeruzalemi un aizveduši trimdā tās iedzīvotājus. Gadsimtu agrāk (722. gadā pirms Kristus) asīrieši ir pakļāvuši ziemeļu valsti Israēlu (2. Ķēniņu 17:3-23). Jūda tādējādi simbolizē pēdējo, kas saglabājies no senās Dāvida valsts. Pēc Salamana nāves Dāvida valsts bija sašķēlusies divās daļās. Desmit ziemeļu ciltis kļuva par Israēla valsti, bet divas dienvidu ciltis izveidoja Jūdas valsti. Pēc šīs sašķelšanās, neskatoties uz savstarpējiem konfliktiem, abu valstu ārējā vēsture bija visai līdzīga. Atrodoties starp divām lielvarām – Ēģipti dienvidos un Asīriju ziemeļos –, gan Israēls, gan Jūda bieži jutās kārdināts noslēgt savienību ar dienvidu lielvaru, lai pretotos ziemeļos esošajai. Abas valstis piedzīvoja līdzīgu likteni, jo kļūmīgās savienības tikai pasteidzināja to krišanu. Israēla valdnieks Hosea tiecās veidot diplomātiskas, militāras un cita veida saites ar

Ēģipti, cerot tā nokratīt Asīrijas jūgu. Uz asīriešu reakciju nebija ilgi jāgaida. Tie okupēja Israēla teritoriju un sagūstīja ķēniņu Hoseu (4., 5. p.). Galvaspilsēta Samarija trīs gadus pretojās, bet 722. gadā padevās. Asīrijas valdnieks Sargons II turpināja sava priekšteča Tig latpilesera III (745–727) iesākto deportāciju praksi. Sargons varmā cīgi pārsūtīja israēliešus uz Asīrijas austrumu reģioniem, savukārt viņu vietā iemitināja babiloniešu izcelsmes asīriešu kolonistus un kutiešus – nākamos samariešus. Lielākā daļa ebreju šajā procesā izzuda. Desmit no divpadsmit ciltīm asimilējās Asīrijas iedzīvotājos.

Jūdas valsts ar tās divām ciltīm kādu laiku vēl pastāv, tomēr galu galā tā piedzīvo tādu pašu iznākumu, un Jūdas ciltis arī nonāk trimdā. Tomēr asīriešus tagad ir aizstājuši babilonieši. Asīrija ir izzudusi; tās galvaspilsēta Ninive ir sagrauta 612. gadā p.m.ē. Turklāt Jūdas alianse ar Ēģipti nav tik brīvprātīga, kā tā bija Israēla gadījumā. Patiesībā Ēģipte to uzspieda ar militāras kampaņas palīdzību, kuras laikā ēģiptieši nomainīja Jūdas ķēniņu Joahasu, babiloniešu sabiedroto, ar viņa brāli Jojakimu, kurš bija pakļāvīgāks un vieglāk ietekmējams (2. Ķēniņu 23:31 – 24:7; 2. Laiku 36:1-4).

Babilonai tas, protams, nepatika, jo tā Jūdas zemi uzskatīja par savu teritoriju. Pēc trim gadiem Babilonas valdnieks Nabopolasars, kurš pats jau bija krietni gados, sūtīja pret ēģiptiešiem savu dēlu Nebukadnēcaru. Sadursme notika pie Karhemišas 605. gadā. Uzveicis ēģiptiešu armijas, Nebukadnēcars pārstaigā Israēla zemi un pakļauj Jojakimu, bet ziņa par tēva nāvi pasteidzina viņa atgriešanos. Viņš steidzas atpakaļ, paņemot sev līdzi gados jaunus gūstekņus no jūdu elites, ieskaitot Daniēlu un viņa biedrus. Saprazdams, ka viņam jāsteidzas nodrošināt savu troni, Nebukadnēcars kopā ar nelielu vienību dodas mājup pa taisnāko ceļu pāri tuksnesim, kamēr pārējās armijas daļas un gūstekņi turpina virzīties uz ziemeļiem pa parasto, ērtāko tirdzniecības ceļu. Izrauti no savas zemes un saistīti, jūdi ir zaudējuši visu. Viņu pagātne, viņu cerības, viņu identitāte, viņu vērtības, viss ir zudis. Trimdā ir viegli aizmirst dzimteni. Faktiski tas ir deportāciju mērķis – pārvietot cilvēkus, lai varētu tos labāk pakļaut. Starp vietējiem iedzīvotājiem izkaisītās minoritātes ir tik aizņemtas ar nepieciešamību izdzīvot un pielāgoties, ka nav spējīgas sacelties. Un kas zina, varbūt ar laiku šie trimdinieki pat var asimilēties un kļūt tādi paši kā apkārtējie.

Tomēr šis sāpīgais pārbaudījums ietver ko vairāk nekā tikai trimdas minoritātes personīgo diskomfortu: Jūdas gals nozīmē pē dējo Jēkaba dēlu izzušanu. Tas ir liktenis, kas izredzētajiem ļaudīm sagādā vislielākās raizes, jo tam ir arī garīga un kosmiska nozīme. Pēdējo Dieva liecinieku aizvešana pakļauj briesmām pasaules izdzīvošanu. Babilona ir aizstājusi Jeruzalemi, un šādas uzurpācijas reliģisko nozīmi nevar neievērot. Zīmīgi, ka Bībeles teksts trīskārt uzsver to, ka Nebukadnēcars piesavinās Dieva tempļa piederumus, lai izmantotu tos savā templī: „Viņš aizveda tos uz Sineāras zemi un nodeva tos sava dieva namā, bet traukus un dažus citus piederumus viņš novietoja sava dieva dārgumu krātuvē.” (Daniēla 1:2)

Nebukadnēcars ir aizstājis Jūdas Dievu. Vēl ļaunāk, pats šis notikums ir Dieva lēmums: „Kungs nodeva (..) viņa rokā” (2. p.). Rezultātā mēs redzam, kā piepildās seno Israēla praviešu pravietojumi, kas bija gan kā brīdinājums, gan kā aicinājums uz grēku nožēlu (Jesajas 39:57; Jeremijas 20:5).

Kulturālā atsvešināšanās (Daniēla 1:3-7)

Tiklīdz jūdi ieradās Babilonā, ķēniņa ierēdņi nekavējoties pārņēma tos savā ziņā. Pēc rūpīgas pārbaudes tika atlasīti dižciltīgas izcelsmes (3. pants), ar labu veselību un augstu intelektu apveltīti jauni vīrieši, lai tiktu sagatavoti ķēniņa dienestam. Starp šiem izraudzītajiem bija arī Daniēls, iespējams, pēdējā Jūdas ķēniņa, Cedekijas, tiešs pēctecis. Tas, ka atbildīgais par jauniešu atlasi un sagatavošanu ir tieši galminieku priekšnieks Aspenass, dod netiešu mājienu uz jauno gūstekņu smago traģēdiju. Ļoti iespējams, ka arī Daniēls un viņa biedri tika pakļauti kastrācijai un kļuva par einuhiem, lai kalpotu valdnieka galmā, jo, kā liecina asīriešu grebumi, Tuvajos Austrumos tā tolaik bija vispārpieņemta prakse. Augstākā ranga einuhi bieži bija no ārzemju izcelsmes trimdiniekiem. Izciešot pazemojošo procedūru, jūdu labieši varēja atcerēties Jesajas pravie tojumu (Jesajas 39:7), kas paredzēja, ka Hiskijas pēcnācēji kļūs par einuhiem babiloniešu galmā.

Jaunieši tūliņ tika uzņemti labākajās kaldeju skolās. Tas nozīmēja daudz vairāk, nekā tikai tehnisku iepazīstināšanu ar babi loniešu literatūru un rakstību. Lai kļūtu par rakstvedi, bija jāapgūst vismaz trīs valodas: šumeru – tradicionālo sakrālo valodu, kas tika rakstīta ķīļrakstā; babiloniešu (akadiešu) valodu, kas bija semītiskas izcelsmes nacionālais dialekts un arī tika rakstīta ķīļrakstā; un visbeidzot, aramiešu valodu, kas bija starptautiskā darījumu un diplo mātijas valoda, kuras rakstība līdzinājās burtiem, ko varam redzēt arī mūsdienu ebreju Bībelēs. Nozīmīgu vietu mācību programmā ieņēma kaldeju maģiskās prasmes. Jau pats vārds „kaldejs” ir saistīts ar šādām funkcijām. Atvasināts no babiloniešu saknes kaldu (vai kashdu), tas norāda uz „mākslu veidot astronomiskas kartes”, kas bija kaldeju specialitāte. Babilonieši bija astronomijas meistari. Se nie dokumenti stāsta par ievērojamas precizitātes novērojumiem un pat aptumsumu paredzējumiem (piemēram, 747. g.p.m.ē.). Bet šai zinātnei bija vēl kāds mērķis, ne tikai astronomisko procesu no teikšana. Debesu izpētei bija jādod iespēja pareģot nākotni. Kaldeju astronoms pirmām kārtām bija astrologs. Arī mūsdienu horoskopu tradīcijas izcelsme ir meklējama babiloniešu laikos. Atšķirībā no mūsdienu astronomiem babilonieši ticēja, ka zvaigžņu kustība nosaka cilvēku likteni. Tādējādi ebreju mācību programma bija lielā mērā reliģiska; tās mērķis bija pārvērst ebrejus īstos kaldeju priesteros, pareģošanas ekspertos.

Kulturālās transformācijas mērķi neaprobežojās tikai ar intelektuālo sfēru, bet skāra arī vispersonīgākos ikdienas dzīves as pektus, ieskaitot diētu. Ķēniņš „noteica” ēdienkarti. Šeit lietotais darbības vārds wayeman (noteica) citviet Bībelē ir saistīts vienīgi ar pašu Dievu un ir izmantots tikai radīšanas kontekstā (Jonas 2:1 [latviešu Bībelē tulkots kā „sūtīja”]; 4:6-8). Negaidītais šī vārda lietojums saistībā ar Nebukadnēcaru rosina domāt, ka, „nosakot” diētu, ķēniņš ieņem Radītāja vietu. Rūpīgāk papētot ķēniņa norādījumus, nav grūti uzminēt viņa nodomu. „Gaļas-vīna” asociācija gan Bībelē, gan senajās Tuvo Austrumu kultūrās raksturoja rituālās maltītes, kas tika baudītas Dieva vai dievu pielūgsmes kontekstā. Piedalīties šādā maltītē nozīmētu padevību babiloniešu kultam un Nebukadnēcara atzīšanu par dievu. Babiloniešu reliģijā ķēniņš tika uzskatīts par die vu virs zemes. Ikdienas rituālās gaļas un vīna baudīšanas mērķis tādē jādi bija ne tikai uzturvielu uzņemšana, bet arī pavalstnieku lojalitātes vairošana. Uz to netieši norāda arī ebreju izteiciens, kas tulkots, „tiem bija stāties ķēniņa kalpībā” (Daniēla 1:5). Tas ir tehnisks izteiciens, ko attiecina uz tiem, kas ir iesvētīti reliģiskai kalpošanai. 2. Laiku 29:11 tas apraksta levitu funkcijas. Kaldeju izglītība tādējādi tiecās ideoloģiski ietekmēt ebrejus, ar mērķi pievērst tos Nebukadnēcara kultam. Simbolizējot šo autoritātes maiņu, gūstekņiem tika doti arī jauni vārdi:

• Daniēlu, kas ebrejiski nozīmē „Dievs ir mans tiesnesis”, viņi pārvērta par Beltsacaru, kas nozīmē „lai Bels [viens no babiloniešu dieva Marduka vārdiem] sargā viņa dzīvību”.
• Hananja, kas nozīmē „Dieva žēlastība”, kļuva par Sadrahu, kas nozīmē „Aku pavēle” (Aku bija šumeru Mēness dievs).
• Misaēls, kas nozīmē „kas ir kā Dievs”, ieguva vārdu Mesahs jeb „kas ir kā Aku”.
• Asarja, kas nozīmē „YHWH ir palīdzējis”, tika nosaukts par Abed-Nego, „Nego kalpu” (gudrības dieva Nabo forma).

III. Pretošanās (Daniēla 1:8-16)

Trīs gūstekņi, un it īpaši Daniēls, ātri reaģēja uz jauno programmu. Uz to norāda jau babiloniešu vārdu atspoguļojums Daniēla grāmatā. Salīdzinot ar šo vārdu ierakstiem sekulāros dokumentos, var ievērot, ka Bībeles tekstā šo vārdu dievišķais elements ir sistemātiski sagrozīts.

Belsacara vietā Daniēls ir nosaukts par Beltsacaru (ar burtu „t”), līdz ar to dieva vārds Bel kļūst par Belt.

Hananja Shada Aku vietā tiek saukts par Sadrahu. Tādējādi dieva Aku vārds ir reducēts līdz ebreju burtam „k”.

Misaēls netiek saukts par Mushallim-Marduk, bet par Me-sahu. Šeit arī dieva Marduka vārds ir saīsināts līdz ebreju burtam „k”.

Un Ardi-Nabu vietā Asarja ir ieguvis Abed-Nego vārdu. Abed ir ebreju tulkojums babiloniešu vārdam ardi, „kalps”. Un dieva vārds Nabu ir deformēts par Nego (beth ir aizvietots ar gimmel, nākamo burtu ebreju alfabētā).

Tādējādi babiloniešu dievu vārdi ir zaudējuši savu identitāti. Ar šādu lingvistisku nevērību Daniēla grāmatas autors, tāpat kā paši šo vārdu nesēji, pauž savu pretestību tam, kas notiek.

Bet viņu apņēmība iet tālāk par vārdiem un interesantā veidā skar arī ēdienkarti. Teksts lieto to pašu ebreju darbības vārdu sam, gan norādot uz Daniēla apņemšanos („apņēmās”, 8. p.), gan arī runājot par to, ka galminieku priekšnieks deva vārdus gūstekņiem („deva”, 7. p.). Ar šīm atskaņām autors parāda, ka Daniēls tieši reaģē uz ķēniņa centieniem uzspiest viņam Babilonijas kultūru. Lai saglabātu savu identitāti, trimdinieks nolemj ēst un dzert citādi. Viņš lūdz dārzeņus un ūdeni.

Te ir kas vairāk par veselības jautājumu, jo Daniēla izvēle „neaptraipīt sevi” (8. p.; frāze atrodama arī 3. Mozus 11. nodaļā) nepārprotami norāda uz reliģisku kontekstu. Daniēlam ir tās pašas rūpes, kas ikvienam jūdu trimdiniekam: košers uzturs. Tomēr te ir vēl kas vairāk. Frāze, ar kuru Daniēls raksturo savu izvēlēto ēdienkarti, ir burtisks radīšanas stāsta citējums. Tie paši ebreju vārdi atkārtojas tādā pašā saistībā: „augu barība”, „dot”, „ēst” (sk. 1. Mozus 1:29). Pārfrāzējot to pašu izteicienu, Daniēls apstiprina, ka viņa Dievs ir Radītājs un ne ķēniņš [Nebukadnēcars]. Tādējādi viņa motivācija ir tā pati, kas ietverta 3. Mozus grāmatas uztura likumos – uzticība Radītājam. Patiešām, diētas likumi par šķīstu un nešķīstu gaļu 3. Mozus grāmatā arī formulēti veidā, kas lasītājam atgādina 1. Mozus grāmatas 1. nodaļā aprakstīto radīšanu. Tā kā Daniēls nevar kontrolēt savas pārtikas izcelsmi, viņš prātīgi izvēlas būt veģetārietis, kas ir drošākais veids, kā turēties pie košer, un tajā pašā laikā visskaidrākais apliecinājums viņa ticībai Dievam – Radītā jam. Šādi rīkojoties, Daniēls universālā valodā uzrunā pagānus, kas vēro viņu pie galda: viņa Dievs ir visas radības Dievs, tātad arī viņu Dievs.

Bet blakus centieniem saglabāt uzticību un liecināt Daniēla izturēšanās satur vērtīgu mācību attiecībā uz bieži ignorēto sais tību starp ticību un dzīvi. Viņa reliģija neaprobežojas ar garīgu pārliecību vai abstrakcijām, bet iekļauj arī konkrētas dzīves jomas. Daniēls mums māca, ka ticība ietver gan dvēseli, gan ķermenisko dzīvi. Šāda reliģija, kas ir ieinteresēta arī ēšanas lietās, var mulsināt platoniskā duālisma ietekmētus prātus. Tomēr tā ir bībeliska. Pirmais pārbaudījums, ar ko bija jāsastopas cilvēkiem, ietvēra arī diētas aspektu. Ādams un Ieva izlēma savu un cilvēces likteni ar ļoti vienkāršu ēšanas jautājumu (1. Mozus 3. nodaļa). Vēlāk 3. Mozus grāmatas šķīstas un nešķīstas gaļas likumi šo pašu principu attīstīja, sasaistot ēdienu ar svētumu (3. Mozus 11:44, 45). Priesteri atturējās no alkoholiskiem dzērieniem, lai labāk spētu atšķirt svēto no nesvētā (3. Mozus 10:8-11). Tuksnesī israēlieši apguva to pašu mācību. No krītošajām paipalām līdz dienišķajai mannai – visos šādos notikumos bija ietverts reliģiskais aspekts.

Daniēls nebija novators. Viņa reliģiskās rūpes par diētu sak ņojās bībeliskajā tradīcijā. Tomēr jāievēro, ka Daniēls ir un paliek dziļi cilvēcisks. Viņš nav askētisks – tālu no tā. Jaunie ebreji patiesībā ir izskatīgi un viņu sejās nav redzama grūtsirdība, no kā baidījās atbildīgais galminieku priekšnieks (Daniēla 1:10). Vajadzīgas tikai desmit dienas, lai pierādītu, ka atturēšanās no gaļas un vīna nebūt neliedz priecāties par dzīvi.

Mums jāievēro arī Daniēla izturēšanās pret ķēniņa amatper sonu. Viņa reliģiskā pārliecība un svētuma ideāls nedara viņu augst prātīgu. Gluži otrādi, Daniēls pazemīgi vēršas pie galminieku priekš nieka un lūdz atļauju (8. p.). Viņš pat uztur ar to cieņas un draudzī bas attiecības (9. p.). Viņa attieksmē ieraugāma svarīga mācība tiem, kas dedzīgi tiecas pēc svētuma. Svētums neizslēdz cilvēcību, bet ietver to. Ietērpšanās stērķelētā taisnuma apmetnī nav svētums, tāpat svētums nav atraušanās no realitātes vai dzīves baudīšanas. Tas ir izkropļots priekšstats par svētumu, ko pārāk ilgi aizstāvējuši drūmi un izdēdējuši „svētie”. Atsakoties no laba ēdiena un smiekliem, viņi ir padarījuši reliģiju pārējiem neciešamu. Kā reakcija uz to ir radušās visa veida humānisma kustības ar saviem mīlestības un brālības lozungiem. Drūmi svētie ir likuši apšaubīt Dieva likumu. Abrahams Hečels atzīst, ka dzīvot dievbijīgu dzīvi nozīmē būt „gan svētam, gan cilvēcīgam”. Daniēls ir patīkams cilvēks, kurš izbauda dzīves realitāti, tajā pašā laikā neielaižoties kompromisos.

Atbrīvošana (Daniēla 1:17-21)

Un beidzot iejaucas Dievs. Līdz šim Viņš šķita promesošs. Iepriekšējo reizi tekstā Dievs bija minēts gūsta un izvešanas kon tekstā, bet nodaļas noslēgumā Dievs pieminēts pozitīvā noskaņā. Ievadā Dievs „nodeva” tempļa piederumus ķēniņa rokā. Tagad Viņš „piešķir” četriem jaunajiem cilvēkiem ieskatu un saprašanu (17. p.). Viena un tā paša darbības vārda (ntn) izmantošana izceļ abu situāciju simetriju un atgādina lasītājam par dievišķo providenci. Nodaļa atrodas it kā Dieva nodoma ierāmējumā, norādot uz Viņa klātbūtni un to, ka notikumu gaita ir Viņa rokās. Viņš ir tas, kurš „nodod” jeb „piešķir”. Ja ebreju gūstekņi gūst panākumus, tas nav intensīvās apmācības nopelns, bet no augšas nākošas labvēlības rezultāts. Kāds, protams, var mēģināt izlobīt no teksta cēloņu un seku sakarību starp šīm 10 dienām un ebreju gūstekņu labklājību un pārāko stāvokli. Teksts atkārto skaitli 10, it kā viņu gudrības pakāpe būtu proporcionāla viņu centībai šo 10 dienu laikā. Bet patiesībā tas tā nav. Daniēls neuzņem ēdienu kā „brīnumzāles”. Viņš nelieto ideālu diētu kā līdzekli garīgas pilnības sasniegšanai, bet gan kā zīmi savai ticībai un paļāvībai uz Dievu. Patiesībā Daniēls un viņa biedri uzņēmās risku, ticības risku, un tas ir tas, kas viņus glāba. Veselībai un fiziskai labklājībai Dievs pievienoja gudrību un saprašanu. Viņi to visu kopumā uztvēra kā Dieva dāvanu.

Papildus šai žēlastības mācībstundai teksts izgaismo arī kādu cilvēcīgās dabas aspektu. Garīgās dimensijas iet roku rokā ar intelek tuālajām un fiziskajām īpašībām. Saskaņā ar Daniēla grāmatu, cil vēks nav dvēseles un ķermeņa kombinācija, bet gan viens veselums. Tā ir vēl viena revolucionāra doma. Sabiedrība ticīgos bieži vien uzskata par intelektuāli vājiem, un zinātne nevēlas samierināties ar Bībeles vienkāršotajiem skaidrojumiem. Uz otru pusi, mēs bieži vērojam veselību un skaistumu starp cilvēkiem, kuri neizceļas ar lielām smadzeņu spējām. Mums ir grūti iedomāties cilvēku ar „uz pumpētiem” muskuļiem, iegrimušu dziļās pārdomās vai iesaistītu garīgā apcerē. Tomēr Daniēla grāmata mums māca, ka intelektuālā un fiziskā attīstība nav pretrunā viena otrai. Harmoniska visu spēju apvienošanās ir ideāls, uz ko mums jātiecas. Tas nenozīmē, ka mums nu būtu jākļūst apsēstiem ar pilnības sasniegšanu un jāpievienojas kādai elitei, bet tas nozīmē, ka mums ir jāvelta uzmanība visām cilvēka dabas dimensijām. Žēlastība pieskaras visai mūsu dzīvei. Mēs neesam tikai savas rīcības produkts, bet drīzāk gan dāvanas – no Die va nākošas labvēlības – rezultāts. Dievs nāk pie ebreju gūstekņiem tur, kur viņi ir, un viņu kļūmīgajā stāvoklī dod tiem laimi un panākumus. Bet Dieva rīcība ar to vēl nebeidzas. Dievs tiem gatavo glābšanu – gan vēsturiskā, gan kosmiskā nozīmē. Pirmās nodaļas noslēgums netieši norāda uz to, pieminot Kīru, valdnieku, kura vārds Bībelē saistās ar atgriešanos no trimdas un Israēla glābšanu (2. Laiku 36:21-23), un ar dievišķu atbildi uz lūgšanām, kā arī ar pravietiskiem paredzējumiem (Jesajas 45:1-13).

Daniēla 1. nodaļas literārā struktūra

Deportācija: 1., 2. pants

• laiks: Jojakīma trešais valdīšanas gads
• Babilona uzveic Jeruzalemi
• Dievs „nodod” (ntn)

Atsvešināšanās: 3.-7. pants

• attiecības ar galminieku priekšnieku
• ķēniņa ēdiens (pretstatījums Radītājam, sal. Jonas 2:1; 4:6, 7)
• ilgums (trīs gadi)
• vārdu maiņa (sam)

Pretošanās: 6.-18. pants

• Daniēls „apņemas” (sam)
• attiecības ar galminieku priekšnieku
• prasība par ēdienu (norāde uz Radītāju, sal. 1. Mozus 1:29)
• ilgums (10 dienas)

Atbrīvošana: 17.-21. pants

• ebreji pārspēj kaldejus
• Dievs „nodod” (ntn)
• laiks: Kīra pirmais valdīšanas gads

Milzis un kalns

Kopš Jeruzalemes gūstekņu ierašanās ir pagājuši trīs gadi. Mēs esam 603. gadā pirms mūsu ēras – turpat, kur bijām iepriekšējās nodaļas noslēgumā (Daniēla 1:18, 19). Daniēls un viņa līdzgaitnieki nupat ir absolvējuši babiloniešu skolas un sekmīgi izturējuši ķēniņa eksāmenus. No šī brīža viņi pieder kaldeju šķirai. Un tad notiek kas satraucošs. Nebukadnēcars redz zīmīgu sapni un vairs nespēj atbrīvoties no šī sapņa iespaida. Šodien mēs sapņu nozīmi varam skaidrot ar zemapziņas dziļākajiem slāņiem, ar bērnībā pārdzīvoto un pat ar vakarā baudītu sātīgu maltīti. Tomēr toreiz, it īpaši Babilonā, ļaudis uztvēra sapņus kā dievišķas vēstis un dažkārt sakopoja tos „sapņu grāmatās”. Cilvēki gāja pat tiktāl, ka pavadīja nakti templī, lai saņemtu šādas dievišķās vēstis. Tādējādi ķēniņa emocijas mums nav nekāds pārsteigums. „Savas valdīšanas otrajā gadā Nebukadnēcars redzēja nozīmīgu sapni, kas viņu tā satrauca, ka viņš uzmodās no miega.” (Daniēla 2:1) Darbības vārds titpaem, kas šeit izmantots, lai aprakstītu sapņa iespaidu uz ķēniņu, ir atvasināts no saknes, kas nozīmē „soļu troksnis” vai „soļu klaudzoņa”, kas varētu līdzināties ķēniņa satrauktās sirds pukstiem. Nebukadnēcaram interesē ne tikai sapņa nozīme, bet arī pats tā saturs. „Mana sirds pukst pēc šī sapņa zināšanas.” (3. panta burtisks tulkojums)

Gaistošais sapnis

Babilonijas valdnieks atceras, ka ir kaut ko sapņojis, turklāt, kā viņam šķiet, kaut ko ļoti nozīmīgu, bet viņš nevar atcerēties šī sapņa saturu. Tas ir dīvains paradokss. Ja Nebukadnēcars neatceras saturu, kā viņš zina, ka tas ir svarīgs? To viņš noprot no fakta, ka sapnis atkārtojās vairākas reizes. Vārds „sapnis” pirmajā pantā ir daudzskaitļa formā. Viena un tā paša sapņa atkārtošanās ir kas savāds, un fakts, ka, neskatoties uz vairākkārtējo atkārtošanos, viņš to nespēj atcerēties, jau pats par sevi liecina par sapņa neparasto raksturu. Tomēr paliek jautājums: ja Nebukadnēcars redzēja vairākas reizes vienu un to pašu sapni un aptvēra tā nozīmīgumu, kā viņš to varēja aizmirst?

Pirmais iespējamais izskaidrojums ir psiholoģisks: sapnis valdnieku tā satrauca, ka vīzijas detaļas pagaisa no ķēniņa apziņas. Nebukadnēcars saprata dievišķo vēsti un, tā kā tā bija biedējoša, viņš sevī apspieda vīzijas saturu, lai izbēgtu no nepatīkamās realitātes. Pats Daniēls vēlāk daļēji apstiprinās šo pirmā līmeņa izskaidrojumu, sakot Nebukadnēcaram, ka viņam ir atklāts noslēpums, „lai (..) tu izprastu savas sirds domas” (30. p.). Bet te ir vēl kāds – pārdabiskajai realitātei piederošs – iemesls. Šo amnēziju varēja izraisīt pats Dievs. Babilonieši sapņa aizmiršanu pašu par sevi jau uzskatīja par zīmi, kas apliecina tā dievišķo izcelsmi: „Ja cilvēks aizmirst savu sapni, tas nozīmē, ka viņa dievs dusmojas uz viņu.” Arī paši kaldeji netieši norāda uz to: „Tas ir par daudz – par grūtu, ko ķēniņš prasa. Nav neviena, kas varētu izpildīt ķēniņa prasību kā vien dievi, bet tie nedzīvo starp mirstīgiem cilvēkiem.” (Daniēla 2:11) Patiešām, vie nīgi atklāsme no augšas atklās un izskaidros viņu valdnieka sapni. Uz to ķēniņam norāda arī Daniēls: „Noslēpumu, ko ķēniņš grib zināt, viņam nevar atklāt ne gudrie, ne vārdotāji, ne zvaigžņu vērotāji, ne zīlnieki vai pareģi; bet ir Dievs debesīs, kas atklāj noslēpumus.” (27., 28. p.) Pats fakts, ka ķēniņš sapni ir aizmirsis, kalpo par pie rādījumu tā dievišķajai izcelsmei. Tā nav tikai subjektīva fantāzija.

Ķēniņa atmiņas zudums kļūst par objektivitātes kritēriju, testu, kas ļauj izvērtēt viņa sapņu skaidrotāju kompetenci: „Tāpēc stāstiet man manu sapni, lai es varu pārliecināties, ka jūs manu sapni arī izskaidrosit!” (9. p.) Ķēniņš viņiem nedod nekādu mājienu, kas va rētu palīdzēt atminēt noslēpumu. Nebukadnēcars nav mierā ar vien kāršu astrologu minējumu. Viņš vēlas zināt vienīgo iespējamo un patieso sava sapņa skaidrojumu. Patiesība ir unikāla un noteikta. Salīdzinājumā ar atklāsmi visas citas pretenzijas uz patiesību ir tikai „meli un viltus” (9. p.), līdzekļi, ar ko „novilcināt laiku” (8. p.). Ne bukadnēcars ir to sapratis un apskaidrības brīdī viņš pēkšņi aptver, ka pareģi ir viņu krāpuši. Tad ķēniņa raizes nomaina dusmas. Patie sībā viņa izteikto nāves draudu iemesls ir paša bailes. Dusmas un vardarbība bieži vien ir baiļu un dvēseles ciešanu izpausmes.

Šādu diagnozi apstiprina arī viņa piespriestais nesamērīgais sods: „Jūs sacirtīs gabalos un jūsu namus padarīs par drupu kau dzi.” (5. p.) Nebukadnēcars nejoko, un neviens neuzdrošinās viņa draudus ignorēt. Asīrieši un babilonieši senatnē bija slaveni ar savu nežēlību. Ienaidnieku ķermeņu saciršana gabalos un viņu māju nodedzināšana senajā Mezopotāmijā bija ierasta lieta. Ķēniņa dusmas ikvienam ir jāuztver ļoti nopietni. Tās nesaudzēs nevienu. Tā kā kaldeji ir šarlatāni un krāpnieki, ķēniņš liks visus gudros vīrus sodīt ar nāvi (14. p.). Visus, tajā skaitā Daniēlu.

Lūgšana par noslēpumu

Daniēls uz ķēniņa niknumu atbild „gudri un saprātīgi” (14. p.). Divas pretējas reakcijas raksturo pravieti un ķēniņu viscaur Daniēla grāmatā. Daniēls ar saviem biedriem iet savrup, „lai tie izlūgtos no debesu Dieva žēlastību šinī noslēpumā” (18. p.). Pirmā lūgšana Daniēla grāmatā nav ieraduma diktēta formula vai automātisks rituāls. Pravietis to nedeklamē, lai iepriecinātu draudzi. Tai nav nekā kopīga ar māņticīgu ideju, ka, jo izpušķotāka ir lūgšana, jo lielākas izredzes, ka tā aizsniegs Dieva troni. Nē, drīzāk tas ir palīgā sauciens. Daniēlu un viņa biedrus gaida neizbēgama nāve.

Viņa lūgšana sagaida atbildi. Viņš nelūdz pienākuma pēc, bet lai saņemtu dievišķu atbildi. Ir nepareizi reducēt lūgšanu vienkārši līdz dievbijības izrādīšanas aktam, kas kaut kādā ziņā apmierina cilvēka psiholoģiskās vai citas pamatvajadzības. Lūgšana īstenībā ir sastapšanās ar reālu Personu, ārpus mums pastāvošu Personu. Mēs uzrunājam Dievu, kurš atbildēs.

Un Debesu Dievs patiešām atbild. „Tad Daniēlam atklājās šis noslēpums nakts parādībā.” (19. p.) Pravietis apzinās atklāsmes mehānismu. Viņš necenšas piekļūt dievišķajiem noslēpumiem praktizējot speciālus paņēmienus, izmantojot augstākās intelektuālās vai literārās prasmes. „Bet man šis noslēpums tika atklāts ne manas gudrības dēļ, it kā tā būtu lielāka kā citiem cilvēkiem.” (30. p.) Daniēls saprot, ka atbilde uz lūgšanu nav atkarīga no tā, kas lūdz – šeit minēts, ka lūdza arī viņa biedri (18. p.) – vai no tā, cik cienījama vai vērtīga ir šī persona.

Procesa virzība ir no augšas uz leju, nevis no lejas uz augšu. Te arī slēpjas principiālā atšķirība starp Daniēla lūgšanu un kaldeju maģiju. Kaldejiem viss notiek lejā, tehnisko paņēmienu līmenī, tāpēc arī viņi tik neatlaidīgi cenšas uzzināt sapņa saturu. Piekļuve dievišķajai sfērai viņiem ir neiedomājama, jo dievi „nedzīvo starp mirstīgiem cilvēkiem” (11. p.). No otras puses, Daniēlam nav nepieciešama informācija par sapni, lai to izskaidrotu, jo viņa Dievs „atklāj noslēpumus” (28. p.). Interesanti ievērot, ka izteiciens „Debesu Dievs” ir frāze, kas atkārtojas visā grāmatā, turklāt bieži saistībā ar vārdu „noslēpums”. Kaldeji to saprata negatīvā nozīmē, kā noslēpumus, kas apslēpti dievišķajās sfērās, kamēr Daniēls to uztver pozitīvā nozīmē, kā noslēpumus, ko atklāj Debesu Dievs. Ik reizi, kad šī asociācija parādās, tā norāda uz Dieva līdzdarbošanos vēsturē (Daniēla 2:2730, 44, 45; 4:36; 5:23, 24). Atšķirībā no kaldeju dieviem Daniēla Dievs nepaliek tāls vai vie naldzīgs pret zemes notikumiem. Gluži pretēji, Debesu Dievs ne tikai kontrolē vēsturi, bet arī atklāj noslēpumus. Viņš ir Dievs, kas nonāk un komunicē ar cilvēkiem.

Kad viņa lūgums ir apmierināts, Daniēls izsaka pateicību. Pravietis pauž slavu Debesu Dievam, jo „Viņam pieder gudrība un vara” (Daniēla 2:20). Daniēls slavē Dievu arī par to, ka Viņš ir nonācis un devis šīs Viņam piederošās lietas arī savam kalpam: „Tu man esi devis gudrību un spēku un esi darījis zināmu, ko mēs no Tevis izlūdzamies.” (23. p., sal. 21. p.) Šī dievišķo īpašību atbalss, ko Dievs kā dāvanu sniedz cilvēkiem, mums atgādina par Daniēla atkarību no Dieva. Izsakot pateicību, Daniēls atzīst, ka ķēniņa noslēpums tagad ir viņa rokās, ka viņa lūgšana nav bijusi velta. Bet atklāsme ir arī Dieva žēlastība – kas tāds, kas ir dots neatkarīgi no Daniēla pūlēm. Faktiski dievišķā labvēlība nav paredzēta viņam. Kaut arī sapņa un tā nozīmes atklāšana glābj pravieša dzīvību, tas nav galvenais, un savā pateicības lūgšanā viņš to pat nepiemin. Die va atbilde ietver vairāk nekā tikai pravieša likteni. Svarīgākais ir pasaules liktenis – „kas notiks laiku beigās” (28. p.) – un ķēniņa glābšana – „lai ķēniņam taptu zināms sapņa izskaidrojums un tu izprastu savas sirds domas” (30. p.). Šajā nozīmē Daniēla lūgšana ir patiesa lūgšana, jo tās mērķis nav personīgs labums, bet tā ir veltīta kalpošanai Dievam, cilvēcei un vēsturei. Tas nav vienkārši sauciens uz Dievu; šī lūgšana ir izteikta, lai piepildītos Dieva griba. Tajā ir ietverta tiekšanās pēc Dieva Valstības. Aiz vēlēšanās uzzināt ķēniņa noslēpumu slēpjas dziļas ilgas pēc Dieva pārvaldes šeit uz zemes.

Tādā veidā ar Nebukadnēcara pravietisko sapni kā tieša atbilde uz Daniēla lūgšanu tiek pasludināta Dieva Valstība.

Sapnis par valstīm

Jau pirmie vārdi norāda uz ķēniņa sapņa pravietisko dabu. Darbības vārds hzh, kas tulkots kā „redzēt”, ir speciāls termins, ar ko Bībelē apzīmē pravietisku vīziju jeb redzējumu (Jesajas 1:1; 2:1; 13:1; Amosa 1:1; Mihas 1:1; Habakuka 1:1; Ecēhiēla 13:6; Da niēla 8:13, 15, 26 u.c.). Mūsu tekstā šis vārds iezīmē divas sapņa fāzes. Pirmais hzh („tu redzēji”; Daniēla 2:31) ievada ainu ar milzu statuju, kas veidota no četriem metāliem, kuru vērtība mazinās no zelta galvas līdz dzelzs un māla kājām. Otrais hzh („tev noraugoties”; Daniēla 2:34) ievada ainu, kurā tēlu iznīcina akmens, kas pats top par lielu kalnu un piepilda visu zemi (35. p.).

Sapnis raugās tālāk par Nebukadnēcaru un viņa valsti; tas no tagadnes iesniedzas nākotnē – līdz pat galam. Šodien ir iespējams retrospektīvi izsekot pravieša skatījumam cauri vēsturei. Mēs varam izvērst sapņa skaidrojumu saskaņā ar mums zināmo vēstures gaitu, aizvien salīdzinot pravieša apgalvojumus ar vēsturisko realitāti. Vīzijas valoda patiesībā ir visai skaidri formulēta. Ļoti iespējams, astrologi būtu spējuši atšifrēt sapņa nozīmi, ja vien zinātu tā satu ru. Senajā Tuvo Austrumu kultūrā pasaules liktenis bieži tika ainots ar cilvēka tēlu. It īpaši to izmantoja ēģiptiešu astrologi. Turklāt zīmīgs bija arī skaitlis 4, ko lietoja, lai simbolizētu zemes dimensijas (Daniēla 7:2; 11:4; Ecēhiēla 37:9; Atklāsmes 7:1; 2:8). Sapnis norāda uz divām iekārtām: metālu ainotā zemes iekārta (Daniēla 2:31-33; 41 ebreju vārds) un akmens iekārta (34. un 35. pants; 49 ebreju vārdi). Vienīgi atliek jautājums, ko nozīmē četri metāli un akmens, kas pārņem visu telpu, ko iepriekš ieņēma metāli. Par to stāsta Daniēla skaidrojums.

Tēls

Zelta galva

Nebukadnēcaram nebija nepieciešama Daniēla palīdzība, lai saprastu, ka zelta galva aino viņa paša valsti. Metālu uzskaitījums lejupejošā secībā no galvas līdz pēdām un sekojošie notikumi, kas ainoti ar akmens iznīcinošo darbību, norāda uz hronoloģisku progresiju. Ķēniņš varēja secināt, ka galva aino pirmo fāzi, sevišķi tāpēc, ka vārds „galva” ebreju un aramiešu valodā nozīmē arī „sākums” vai „pirmais”. Turklāt zelts Babilonā bija vispo pulārākais metāls. Ierodoties Babilonā, grieķu vēsturnieks Herodots bija pārsteigts par izšķērdīgo zelta pielietojumu tempļu un piļu būvē. Zelta sienas, zelta statujas un citi no zelta darināti objekti liecināja par Babilonas krāšņumu un godību (Herodotus 1. 181; 3. 1-7). Pravietis Jeremija salīdzināja Bābeli ar zelta kausu (Jeremijas 51:7), un Daniēls šo salīdzinājumu tagad attīsta tālāk: „Tu, ak, ķēniņ, tu ķēniņu ķēniņ, tev debesu Dievs ir devis spēju valdīt, varu, spēku un godu, tavā rokā Viņš nodevis cilvēkus visur, kur vien cilvēki dzīvo, kur ir zvēri laukā un putni apakš debess; Viņš tevi iecēlis tiem visiem par valdnieku, tu esi tā zelta galva.” (Daniēla 2:37, 38)

Tituls „ķēniņu ķēniņš” un piešķirtā vara pār visu dzīvo norāda uz Babilonijas pārākumu pār citiem. „Ķēniņu ķēniņš”, protams, bija arī oficiālais Babilonijas valdnieka tituls, un Ecēhiēla 26:7 attiecina to konkrēti uz Nebukadnēcaru. Impērijā Babilonas ķēniņus šajā vārdā (akadiešu valodā: shar sharrani, „ķēniņu ķēniņš”) sauca tāpēc, ka viņi kontrolēja reģionālās pavalstis un to valdniekus. Bet Daniēla vārdos šis tituls ietver ko vairāk. Būt zelta galvai nozīmē būt sava laikmeta augstākajam valdniekam. Turklāt fakts, ka Dievs viņam ir devis varu pār visu dzīvo, atgādina Ādamam uzticēto atbildību, kas 1. Mozus 1:28 formulēta līdzīgā veidā. Teksts šeit raksturo Nebukadnēcaru kā pirmo cilvēku, jo līdzīgi Ādamam viņš ir valdnieks pār zemi un līdzīgi Ādamam ar viņu sākas vēsture. Tomēr tajā pašā laikā sapnis atgādina Nebukadnēcaram viņa atkarību no Dieva. Ķēniņam piešķirtā vara nes sev līdzi arī atbildību pārvaldīt un aizsargāt, turklāt viņš to ir saņēmis kā dāvanu, tā nav kas tāds, kas viņam dabīgi piederētu. Neskatoties uz varas skurbumu, viņam tas ir jāatceras, lai nesekotu senās Bābeles pēdās (1. Mozus 11:1-9). Tomēr pravietojums ietver ko vairāk nekā tikai Nebukadnēcara personu. Vārds „ķēniņš” Rakstos bieži tiek izmantots kā sinonīms vārdam „valsts”: „Pēc tevis nāks cita valsts.” (Daniēla 2:39; sk. arī 44. pantu un Daniēla 7:17) Tātad „zelta galva” aino Babilonijas valsti sākot ar Nebukadnēcara nākšanu pie varas 605. gadā pirms mūsu ēras līdz tās sabrukumam 539. gadā p.m.ē.

Krūtis un rokas no sudraba

Pēc Babilonijas nāk cita impē rija, kaut kādā ziņā mazāk varena par savu priekšteci; uz to vīzijā norāda mazāk vērtīgais sudrabs, un to skaidri pasaka arī Daniēls: „Pēc tevis nāks cita valsts, kas būs vājāka par tavējo.” (Daniēla 2:39) Tā ir mēdiešu un persiešu valsts. Bet atklāsme nenorāda tikai uz Persijas valsti, kā to ir apgalvojuši daži komentētāji, jo Persija pastāvēja vienlaikus ar Babiloniju, nevis bija tās pēctece. Mēdiešu valsts nonāca Persijas pakļautībā pēc Persijas ķēniņa Kīra kaujas ar mēdiešu ķēniņu Ištovigu jeb Astiagu 550. gadā pirms Kristus. Turklāt pats Kīrs bija mēdiešu izcelsmes, pa mātes līniju ķēniņa Ištoviga, kuram viņš atņēma troni, mazdēls. Saskaņā ar Herodotu (1. 206), masagetu ķēniņiene Tomirisa Kīru saukusi par „mēdiešu ķēniņu”. Zinot šo vēsturisko fonu, ir vieglāk saprast, kāpēc Raksti runā par mēdiešu un persiešu valsti. Daniēls šo frāzi vairākkārt lieto, lai norādītu uz valsti, kas nāk pēc Babilonijas (Daniēla 5:28; 6:8; 8:20). Gadsimtu vēlāk to apstiprina Esteres grāmata (Esteres 1:3). Neskatoties uz to, ka ģeogrāfiski mēdiešu un persiešu valsts bija plašāka, kulturālā ziņā tā atpalika no Babilonijas. Faktiski mēdiešu un persiešu iekarotāji pārņēma babiloniešu civilizāciju, kas bija attīstītāka par viņējo.

Atsauce uz sudrabu norāda uz zīmīgu nākamo valsti rakstu rojošu īpašību. Persieši izmantoja sudrabu savā nodokļu sistēmā. Sa skaņā ar Herodotu (3. 89-95), satrapiem savas nodevas bija jāmaksā sudrabā. Vienīgi bagātākajiem indiešu satrapiem nodevas bija jā maksā zeltā. Un pat tad ierēdņi šo zeltu pārrēķināja un uzskaitīja sudraba vienībās. Skaidrs, ka tajā laikā arī persiešu monetārās sistēmas pamatā bija sudrabs. Plašākā nozīmē var sacīt, ka sudrabs raksturoja un simbolizēja šīs valsts labklājību un bagātību, kas no drošināja persiešu ķēniņu varu (Daniēla 11:2). Patiesi, vēstures avoti viņus piemin kā „bagātus un varenus”, un Herodots rakstu roja Dāriju kā tādu, kas „no visa gūst peļņu” (Herodotus 3. 89). Mēdiešu un persiešu valsts varenība ilga no Babilonijas sabrukuma 539. gadā pirms Kristus līdz 331. gadam pirms Kristus, kad grieķu – maķedoniešu armijas sakāva pēdējo Persijas ķēniņu Dāriju III.

Vēders un gurni no vara

Nākamo valsti pārstāv varš (angļu Bībelē – bronza). Tas simbolizē Grieķijas uzvarošo spēku. Šis metāls bija Grieķiju raksturojoša iezīme. Pravietis Ecēhiēls piemin varu kā galveno norēķinu līdzekli starp grieķiem (Ecēhiēla 27:13). Grieķu armija plaši izmantoja vara (bronzas) bruņas, bruņucepures, vairogus un pat ieročus. Stāsta, ka Ēģiptes faraons Psammetiks I esot lūdzis padomu Latonas orākulam, kā atmaksāt saviem persiešu ie naidniekiem, un atbilde esot bijusi: „Atmaksa nāks no jūras ar bron zas cilvēku rokām.” Ēģiptiešu valdnieks sākotnēji to esot uztvēris skeptiski, līdz kādā rītā pēc kuģa katastrofas Ēģiptes krastos izcēlu sies mirdzošās bronzas bruņās tērpta grieķu armijas daļa. Saskatot šajos grieķos orākula paredzējuma piepildījumu, faraons apvienojies ar tiem pret saviem ienaidniekiem (Herodotus 2. 153, 154). No vienas puses varš, kas ir mazāk vērtīgs par zeltu un sudrabu, norāda uz zināmu pagrimumu. Bet no otras puses tas norāda arī uz iekarošanu un pakļaušanu. Grieķu kareivju bronzas bruņas asi kontrastēja ar mēdiešu un persiešu kareivju vienkāršajiem auduma kaujas tērpiem (Herodotus 7. 61, 62).

Tagad mēs varam labāk saprast, ko nozīmē „trešā valsts, no vara, [kas] valdīs pār visu zemi” (Daniēla 2:39). Vēsture apstiprina dievišķo pravietojumu. Iekarojušas Feniķiju, Palestīnu un Ēģipti, Aleksandra Lielā armijas paplašināja grieķu impērijas robežas līdz pat Persijai un Indijai. Aleksandrs ne tikai kā mēdiešu un persiešu ķēniņu pēctecis pieņēma titulu „Persijas ķēniņš”, bet arī pasludināja sevi par pasaules valdnieku. Un tas nebija tikai militārā ziņā. Pat vis attālākajos impērijas nostūros uzplauka grieķu kultūra. Saprotot, ka tik plaša impērija viegli var kļūt nestabila un sairt, Aleksandrs centās nostiprināt tās iedzīvotāju lojalitāti, asimilējot savus kareivjus vietējā populācijā, pat veicinot jauktas laulības. Šajā ziņā viņš pats rādīja saviem pavalstniekiem piemēru, apprecot persiešu princesi. Kopš tā laika grieķu valoda un kultūra izplatījās visur, un tās ietekme uz civilizāciju turpinās līdz pat mūsdienām. Grieķu hegemonija ilga no 331. gada p.m.ē., kad Aleksandrs uzveica persiešus, līdz 168. gadam p.m.ē., kad Roma pakļāva Maķedoniju. 142. gadā pirms Kristus impērija to anektēja.

Stilbi no dzelzs

Pēc bronzas laikmeta pravietiskais sapnis paredz dzelzs periodu. Kas grieķiem bija bronza, tas romiešiem dzelzs. Par šo pāreju liecina latīņu dzejnieki. Vergīlijs apraksta seno armiju bronzas bruņojumu: „Bronza staro viņu vairogos, bronzā atmirdz viņu zobeni.” Lukrēcijs salīdzina bronzu ar dzelzi: „Bronzas izmantošana bija pazīstama pirms dzelzs. (..) Ar bronzu cilvēki apstrādāja zemi (..) ar bronzu tie kūla kara viļņus.”

Latīņu literatūras piemēri liecina, ka pāreja no bronzas uz dzelzi bija paralēla Grieķijas nomaiņai ar Romas impēriju. Vēsture apstiprina, ka romiešu armija tiešām bija „no dzelzs” – ar saviem dzelzs zobeniem, vairogiem, bruņām, bruņucepurēm un sevišķi ar saviem pilum – dzelzs šķēpiem. Bet Daniēla skaidrojums norāda uz ko vairāk nekā tikai pašu metālu. Dzelzs arī simbolizē „stiprumu” (Daniēla 2:41) un rīcību, kas „satriec un sagrauj visu” (40. p.). Romas impērijas spēks slēpās arī tās pārvaldes veidā. Roma neapmierinājās tikai ar aizvien jaunu teritoriju iekarošanu, bet veidoja arī progresīvu politisko iekārtu. Tā bija vēsturē pirmā republika ar izsmalcinātu administratīvo sistēmu, kas uzturēja impērijas vienotību un nodrošināja pasaulē mieru, toreiz pazīstamu ar nosaukumu Pax Romana. Romiešu naturālists un dzejnieks Plīnijs Ve cākais (23-79) to pamatoti raksturoja kā „romiešu miera bezgalīgo diženumu”. Imperatora Vespasiana laikā viņš piebilda: „Romas spēks ir nodrošinājis Romas vienotību; visiem būtu jāatzīst tās ie guldījums attiecību veicināšanā starp dažādām etniskām grupām, ļaujot tām baudīt Pax Romana labumus.” Ņemot vērā Romas dzelzs armiju un dzelzs tvērienu pārvaldes jautājumos, var labāk saprast mūsu teksta norādi, ka Roma „satrieks un sagraus visas pārējās” (40. pants). Mēs atceramies Romas armijas graujošās uzvaras un Jūlija Cēzara vēsturisko teicienu: „Veni, vidi, vici” [„Atnācu, ieraudzīju, uzvarēju”]. Bet pāri par šiem panākumiem īpaši jāpiemin veids, kā Cēzars izturējās pret tiem, kas uzdrīkstējās pretoties. Represiju po litika izpaudās senās Gallijas ciemu dedzināšanā un druīdu apspie šanā, Kartāgas izpostīšanā, Jeruzalemes aplenkšanā un sagrāvē un neskaitāmos citos līdzīgos piemēros. Viens no spēka rādītājiem ir arī ilgmūžība. Romas vara turpinājās 500 gadus un tas ir daudz vairāk, nekā jebkurai no iepriekšējām lielvalstīm. Beidzot Roma padevās barbaru invāzijai. 476. gadā ģermāņu vadonis Audavakrs (Odoacers) gāza no troņa pēdējo Romas imperatoru.

Kājas (pēdas) pa daļai no dzelzs un pa daļai no māla

Sprie žot pēc šī apraksta garuma (41.-43. pants), šķiet, ka šeit aprakstītie notikumi pravieša uzmanību piesaistīja jo īpaši. Teksts šo jauno valsti neraksturo kā kaut ko atsevišķu vai atrautu no iepriekšējās dzelzs lielvaras. Kā liecina dzelzs klātbūtne, tā joprojām pieder ceturtajai valstij, bet vecajā ir iespiedies jauns elements – māls. Šai neparastajai kombinācijai ir trīspakāpju nozīme:

1. Tā būs „savā būtībā nevienāda veidojuma valsts” (41. p.). Māla un dzelzs apvienojums norāda uz dalītu, neviendabīgu struk tūru, un šis fakts ir sevišķi zīmīgs tāpēc, ka tas notiek tieši pēc perioda, kuru raksturoja vienotība. Retrospektīvs atskats vēsturē to apstiprina. Patiešām, kopš Romas krišanas kādreizējās impērijas reģions joprojām tiecas pēc apvienošanās; un, ja ticam pravietim, tas nekad neizdosies.

2. Šī valsts būs pa daļai stipra, pa daļai tomēr tieksies arī sadrupt.” (42. p.) Teksts norāda uz dzelzi un mālu kā savā būtībā atšķirīgām lietām. Kā dzelzs šo veidojumu stiprina, tā māls to vājina. Valsts, kas tagad ir dalīta, kļūst par neviendabīgu vājo un stipro elementu sajaukumu. Kādreizējās Romas impērijas teritorija ir stipru un vāju, bagātu un trūcīgu nāciju kopums. Bet dzelzs un māls nozīmē ko vairāk par „stiprs” un „vājš.” Iepriekšējās valstīs katram no elementiem – zeltam, sudrabam, varam un dzelzij – bija simboliska nozīme. Šajā kontekstā būtu loģiski, ja arī mālam būtu noteikta simboliska loma. Ievērojiet, ka pāreja no metāla uz mālu ir vairāk nekā negaidīta. Līdz šim brīdim metāli ainoja politiskas varas. Māls acīmredzot reprezentē varu, kas savā būtībā ir citāda. Turklāt Daniēls precizē, ka šis māls ir „podnieka māls” (41. p. NKJV). Rakstos māla, it īpaši podnieka māla, tēls izmantots radīšanas kontekstā: „Bet, ak, Kungs, Tu taču esi mūsu Tēvs! Mēs esam māls, bet Tu mūsu veidotājs, mēs visi esam Tavu roku darbs.” (Jesajas 64:8) Kad vien Bībelē lietots vārds „māls”, tas aizvien ir saistībā ar vārdu „pod nieks” un norāda uz cilvēka atkarību no Dieva. Norādei uz mālu tādējādi ir izteikti reliģiska pieskaņa. Mums ir iemesls domāt, ka māls lielā tēla kājās simbolizē reliģiskas dabas varu, kas tomēr ir saistīta ar politisku varu, ko aino dzelzs. Raugoties vēsturiskā lī menī, tas nozīmē, ka pēc Romas impērijas sairšanas vajadzētu parādīties jaunai – reliģiskai – varai, kas vairāk vai mazāk būtu saistīta arī ar Romas politisko spēku. Šai politiskireliģiskajai varai būtu jāsaglabājas pat līdz mūsdienām, jo tekstā tā pastāv līdz „beigu laikam”. Senie rabīni karsti diskutēja par šīs noslēpumainās varas identitāti, kamēr par iepriekšējām četrām valstīm viņi biji nonākuši pie vienprātības. Gandrīz visi piekrita, ka šīs valstis ir Babilonija, (Medo-) Persija, Grieķija un Roma. Saskaņā ar tradicionālajiem skaidrojumiem, vairums jūdu komentatoru atzina, ka ceturtā valsts (dzelzs un dzelzs/māls) bez šaubām ir Roma un vēl precīzāk – tās sabiedrotais Edoms. Jūdu tradīcijā Edoms aino Israēla nāvīgo ienaidnieku, kas tomēr ir arī tā brālis. Tāpēc nav brīnums, ka vairumam jūdu komentatoru šī noslēpumainā politiskireliģiskā vara nav nekas cits kā kristietība, jūdaisma māsas reliģija. Romas impērijas adoptēta, bāreņreliģija drīz kļūst par valsts reliģiju un sāk apspiest jūdus. Raugoties no jūdu viedokļa, Baznīca pilnībā atbilst pravietojuma ainojumam. „Pēc komentatoru domām, Daniēla debesu vīzijā (7:8) redzētā un eņģeļa izskaidrotā Roma piedzīvo pārmaiņu, no vecās impērijas sekulārās varas kļūstot par reliģisku varu, kristietību. Bezspēcīgais bārenis, ko pieņēma varenā impērija – sākotnēji imperators Konstantīns I un vēlāk arī viņa pēcteči, izauga par milzu impērijas valsts reliģiju un piedzīvoja bezprecedenta uzplaukumu. Tās vara, gan laicīgā, gan garīgā, atstāj ēnā pat valstis un impērijas. (..) Ceturto valsti reprezentē kristīgā Baznīca, kas, neskatoties uz visām tās dažādajām formām, ir uztverama kā viens veselums.”

3. Abu daļu cilvēki sadzīvē un laulības noslēdzot gan saska ras cits ar citu, bet neviena daļa nesaraujami nesavienojas ar otru.” (Daniēla 2:43) Tas norāda uz divu elementu nestabilo jeb pagaidu savienību. Tad „šo ķēniņu laikā debesu Dievs cels valsti” (44. p.). Šis periods atklāsmē ir vienīgais, kurā notiek kādas darbības. Līdz šim inspirētie izskaidrojumi norādīja uz stāvokli vai īpašībām: „nevienāda” (41. p.), „stipra” un „vāja” (42. p. TEV). Ievērojot to, ka šīs īpašības raksturo stāvokli, kas turpinās līdz beigām, tagad aprakstītā darbība norisinās „laiku beigās”. Pirmo reizi vārds ir daudzskaitlī un norāda uz vairākiem „ķēniņiem” (44. p.). Iepriekš, kaut arī „nevienāda” (41. p.) un sašķelta stiprās un vājās daļās (42. p.), valsts bija viena. Vīzija attēlo drudžainu „beigu laika” steigu veidot alianses, kas nekad reāli nedarbojas. Tas atgādina epizodi ar Bābeli. Jau 41. pantā izmantotā sakne plg („nevienāda veidojuma”, burtiski – „dalīta”) dod mājienu uz Bābeles torni. Bībeliskā tradīcija saista šo sakni, no kuras atvasināts vārds Pelegs, ar Bābeles torņa notikumiem: „...viena dēla vārds ir Pelegs, jo tas dzima zemes sadalīšanas laikā.” (1. Mozus 10:25; sk. arī 1. Laiku 1:19) Daniēla grāmatas pravietojums tādējādi paredz notikumu, kas kaut kādā ziņā līdzinās ar Bābeles torni saistītajiem notikumiem. 1. Mozus grāmatas stāstā Dievs nolaižas no Debesīm brīdī, kad zemes ļaudis, baidoties no iznīcināšanas, apvienojas, lai celtu „torni, kura virsotne sniedzas debesīs”, un „sagā dātu sev vārdu” (1. Mozus 11:4). Līdzīgā kārtā Dievs iejaucas „laiku beigās”, kad zemes varas, arī baidoties no iznīcināšanas, cenšas apvienoties. Ja atjaunotie vienotības centieni raksturo beigu laikus,

nevaram nepamanīt tā saistību ar mūsdienām. Vēl nekad cilvēces vēsturē nav bijis tik daudz globālu mēģinājumu apvienoties. Tā ir modernās politikas raksturīga iezīme. Pirmo reizi zemes varas izjūt nepieciešamību nākt kopā vai apvienoties, veidojot visu līmeņu alianses: politiskās, tādas kā ANO, NATO, OAU (Āfrikas vienotības organizācija) utt.; ekonomiskās, tādas kā Pasaules Tirdzniecības organizācija, EEC (Eiropas ekonomiskā savienība), OPEC (Naftas eksportētājvalstu organizācija) u.c.; reliģiskās, tādas kā ekumēniskā kustība; un politiskireliģiskās, piemēram, labējās ideoloģijas. Bet nesen cilvēce ir iecerējusi vēl pārdrošāku aliansi. Kopš komunisms ir sabrucis, ejot tālāk par kontinentālām vai ideoloģiskām savienībām, pasaules varas uzdrīkstas sapņot par globālu politiku: Jauno Pasaules Kārtību. Vai varētu būt, ka pravietojums norāda uz mūsu laiku?

Akmens

Tagad mēs esam sasnieguši vīzijas vissvarīgāko daļu. Tā aizņem ķēniņa sapņa lielāko daļu un tajā, kā šķiet, saplūst kopā viss pārējais sapņa saturs. Tā ir sapņa otrā daļa, un tās izskaidrojums ir veidots tādā pašā divdaļīgā struktūrā, kā tās izklāsts (sk. iepriekš). Iepriekš Daniēls bija ievadījis izskaidrojumu ar norādi uz „debesu Dievu”, kurš piešķir varu (Daniēla 2:37). Līdzīgā veidā arī šo otro daļu pravietis sāk ar atsauci uz „debesu Dievu”, kurš tagad ceļ valsti (44. p.). Šis paralēlisms netieši pretstata sapņa divas daļas. Pirmajā daļā valstis tiek nodotas cilvēcei, kamēr otrajā daļā „debesu Dievs” ceļ valsti un pats pār to arī valda. Patiesībā šī pēdējā valsts nekādi nelīdzinās pirmajām, tā atšķiras visos līmeņos.

Materiāls

Mēs varam pretstatīt akmens vienotību un mo nolītumu tēla metālu dažādībai. Otrā iekārta (aprakstīta sapņa otrajā daļā) ietver tikai vienu valsti, kamēr pirmā sastāv no vairākām. Akmens Rakstos tiek izmantots saistībā ar savienību starp cilvēkiem un Dievu: lai celtu altāri (2. Mozus 20:24), piemiņas monumentu (5. Mozus 27:4) un templi (1. Ķēniņu 6:7), kā arī lai iegravētu Dieva un Israēla alianses („derības”) likumus jeb baušļus (2. Mozus 24:12). Tas izskaidro stingro aizliegumu akmeņu apstrādei izmantot dzelzs instrumentus (2. Mozus 20:25), jo tā itin viegli varētu nonākt līdz elku darināšanai (3. Mozus 26:1). Akmens kā celtniecības materiāls tā dabiskajā veidā kļuva par dievišķās dimensijas, par paša Dieva un Mesijas simbolu (Psalmi 118:22; Jesajas 28:16; Caharijas 3:9; Apustuļu darbi 4:11). No otras puses, metāli Bībeles simbolismā bieži ir saistīti ar elku veidošanu un tādējādi netieši norāda uz cilvē ku inspirētu reliģiju. Daniēla grāmata metālus vienmēr saista ar elku pielūgsmi, sevišķi tos, no kā veidots tēls (Daniēla 3:5; 5:4, 23). Akmens simbolizē Dieva valsti, kamēr metāli reprezentē cilvēku valstis. Līdzīgi mālam akmens norāda uz reliģisku dimensiju, bet saistībā ar dzelzi tas zaudē bībeliskās prerogatīvas un pieņem elku kalpības formu.

Izcelsme

Pretstatā metālu statiskajam stāvoklim akmens „at raisās” un „gāžas lejup” „bez kādas cilvēku roku palīdzības” (Daniēla 2:34, 45). Akmens valsts ir gluži citāda nekā tēla valstis, jo to ceļ debesu Dievs (44. p.). Tā nāk no augšas. Savā skaidrojumā Daniēls redz akmeni atdalāmies un veļamies no „kalna” (45. p.). Babiloniešu domāšanā „Kalns” bija vareno dievu mājvieta, īpaši Enlila, kas viņu izpratnē bija augstākā dievība un dzīvoja debesīs. Saskaņā ar babiloniešu ticējumiem, šis kalns ietiecās debesīs un balstīja visaugstākā dieva debesu rezidenci. Nebukadnēcaram mājiens uz „lielu kalnu” (35. p.) ir pilnīgi skaidrs: akmens, kas „novēlās no kalna” (45. p.), reprezentē dievišķas izcelsmes valsti. Ebreju pravietim kalns simbolizē Ciānu jeb Jeruzalemi (Daniēla 9:16, 20; 11:45) un tālākā nozīmē arī Dieva debesu mājvietu. Raksti pat aino Ciānas kalnu jeb Jeruzalemi kā atrodošos debesīs. Psalmi 48:2, 3 lietotā valoda liek saprast, ka Ciānas kalns atrodas „galējos augstumos” (NIV); tas ir speciāls termins, kas norāda uz Dieva debesu mājvietu (Jesajas 14: 13, 14). Turklāt aramiešu vārds tur (kalns) ir ekvivalents ebreju vārdam tsur (klints). Bībele to bieži izmanto, lai simbolizētu pašu Dievu. Akmens ir daļa no klints, līdz ar to tam ir ne vien dievišķa izcelsme, bet arī dievišķa daba. Divi motīvi – „klints” (tsur) un „akmens” (eben) – ir sinonīmi un aino Dievu (Jesajas 8:14).

Raksturs

Atklāsme pretstata akmeni statujai. Darbības vārds „sašķaidīt” jeb „satriekt”, kas lietots Daniēla 2:35, norāda uz sadursmi starp divām iekārtām. Dieva veidotā valsts nav cilvēku valstu atvase. Cilvēciskās valstis ‘sašķīst smalkās druskās’ (35. p.), tās ir ‘satriektas un iznīcinātas’ (44. p.), ‘no tām nekā vairs nepaliek’ (35. p.). Jaunajai valstij nav nekā kopēja ar iepriekšējām, pat māls tiek satriekts druskās (45. p.). Galvenā atšķirība ir faktā, ka tā nāk no citurienes: akmens, kas atdalījās no kalna, paveicis savu misiju, atkal top par „lielu kalnu” (35. p.). Pirmavota un gala rezultāta sakritība netieši liecina par valsts dievišķo dabu. No vecās iekārtas nepaliek nekas. Un visbeidzot – jaunā valsts „pati pastāvēs mūžīgi” (44. p.). Zemes valstis bija īslaicīgas un galu galā sabruka. Pēdējā valsts pastāvēs mūžam. Mūžīgais uzveic laicīgo. Divu iekārtu kontrastu mēs varam novērtēt pat telpiskā ziņā. Lai cik liels arī bija tēls, salīdzinot ar kalnu, „kas piepildīja visu zemi” (35. p.), tas bija tikai punduris. Bezgalīgais pārspēj ierobežoto. Debesu valsts apņem visu zemi un pastāv mūžīgi. Mūsu racionālajiem prātiem kaut ko tādu ir grūti iztēloties. Mēs izjūtam kārdinājumu sekot daudzu teologu un filozofu pēdās un „demitoloģizēt” atklāsmi. Debesu valsts tad pieņem daudz mērenākus – Baznīcas, tautas, iekšējas apgaismības un tamlīdzīgus apveidus. Jūdu tradīcijā pēdējā valsts reprezentē visas Israēla cerības. Tā nevar būt cilvēciska, tai jābūt Mesijas valstij. Raši un Ibn Ezra, sekojot senajai jūdu interpretācijai, dēvēja to par „Ķēniņa Mesijas” valsti, malkut melek hamashiah. Tanhumas komentārā par frāzi „Tev ar visu uzmanību tēlā noraugoties” (34. p.) skaidrots: „Reiš Lakuiš sacīja: ‘Tas ir ķēniņš Mesija.’” Rabīns Eliezers 35. pantā saskata „Ķēniņu (..) Mesiju, kas nākotnē valdīs no viena zemes gala līdz otram”.

Daniēls Nebukadnēcaram apgalvo, ka sapņa izskaidrojums ir uzticams, jo pats sapnis ir patiess (45. p. NIV). Mēs varam saprast Daniēla vārdus šādi: „Sapnis ir patiess [Daniēls to spēja pareizi atstāstīt], tāpēc arī tā izskaidrojums ir uzticams.” Tas ir arguments, lai ticētu. Ķēniņš to saprot un pieņem.

„Tad ķēniņš Nebukadnēcars nokrita uz sava vaiga ...” (46. p.) Šī ir otrā lūgšana, kas aprakstīta Daniēla grāmatā. Ķēniņš vēl neuzdrīkstas vērsties pie debesu Dieva, pie dievības, kas viņam ir pārāk tāla, pārāk nesaprotama un varbūt arī pārāk uztraucoša. Tā vietā viņš zemojas Daniēla priekšā. Tas vēl nenozīmē, ka ķēniņš ir sajaucis Daniēlu ar viņa Dievu un gatavojas to pielūgt. Saskaņā ar Jozefu Flāviju, līdzīgā veidā Aleksandrs Lielais metās zemē Jeruza lemes priestera priekšā, sakot „Ne viņa priekšā es zemojos, bet Die va priekšā, kura augstajam priesterim viņam ir gods būt.” Turklāt Nebukadnēcars skaidri atzīst Dieva augstāko varu: „Jūsu Dievs ir visu dievu Dievs un visu ķēniņu Kungs.” (47. p.) Ar šiem vārdiem, kā šķiet, viņš pauž savu pakļaušanos „ķēniņu Kungam”. Tomēr neļausim, lai šī pēkšņā daiļrunība mūs maldina. Nebukadnēcara izmantotās frāzes ir visai divdomīgas. „Ķēniņu kungs” patiesībā bija viens no vārdiem, kādā tika saukts Marduks, babiloniešu karaliskā dievība, un Nabu, kura vārdu nesa arī pats ķēniņš, „Marduka dēls”. Līdz ar to ķēniņa ticības apliecinājums labākajā gadījumā ir neskaidrs. Babilonijas valdnieks vēl nav sapratis, kas ir Dievs. Viņš gan runā par Daniēla Dievu, bet dod mājienu uz savējo. „Tavs Dievs, Daniēl, ir manējais. Par savu spēku tu esi parādā pateicību ma nam dievam, manam tēvam.” Ķēniņš nav mainījies. Viņa izrādītā pielūgsme ir apšaubāma. Ķēniņš nesper sagaidāmos grēku nožēlas un atgriešanās soļus, bet tā vietā pievēršas Daniēlam. Babilonijas valdnieks pārslēdzas no vertikālās dimensijas, atsaukšanās Dievam, uz horizontālo, cilvēcīgo. Nebukadnēcars parāda atzinību Daniēlam un pie tā viņš arī apstājas. Nebukadnēcara reliģija nepaceļas augstāk par Daniēla cilvēcisko personu. Viņa lūgšana ir aptraipīta ar lepnumu – tāda cilvēka lepnumu, kas patiesā Dieva vietā dod priekšroku pats savai reliģijai un pats savam elkam. Ir vieglāk zemoties statujas vai pat cilvēka priekšā, nekā darīt to neredzama Dieva priekšā. Daniēla sniegtā pierādījuma iedarbība ir tikai daļēja. Nebukadnēcars tagad tic Dieva eksistencei, bet vēl nepielūdz Viņu. Viņš labāk vēlas izvairīties no attiecībām ar šo neprognozējamo nākotnes Dievu. Līdz šim Dieva plāns ar Nebukadnēcaru nav īstenojies.

Nav grūti atzīt Daniēla pravietojuma vēsturisko ticamību. Mēs viegli varam identificēt Babilonu, mēdiešus un persiešus, Grieķiju, Romu utt. Mēs varam pat būt pārliecināti, ka sapni sūtīja Dievs, un kopā ar Nebukadnēcaru atzīt, ka Viņš ir tas, kurš „atklāj noslēpumus” (47. p.). Bet attiecībā uz notikumiem, kas seko vēsturei, piemēram, Dieva valsts izveidošana, mēs drīzāk paliekam skeptiski. Tomēr pravietiskā sapņa jēga bija pārliecināt mūs par tā vēsturisko uzticamību līdz pat pēdējiem notikumiem, ieskaitot tos, kas saistās ar Dieva valsti. Nebukadnēcara sapnis varēja pievērsties tikai šai pēdējai – acīmredzami vissvarīgākajai – valstij. Tomēr tas līkumo cauri vēsturei, dodot mums iespēju soli pa solim pārliecināties par pravietojuma ticamību. Neviena no tēla daļām – tēlu veidojošām valstīm – nav ļoti svarīga; tie ir tikai orientieri vai ceļa zīmes, kas vada pie pēdējā pravietojuma un pēdējās, dievišķās valsts. Tās kalpo arī par hronoloģiskiem pieturas punktiem, pozicionējot nākamās Dieva valsts vietu laikā. Tēla četras valstis mums māca divas lietas par Dieva valsti: pirmkārt, tā ir reāla un patiešām parādīsies vēsturē tāpat, kā tas bija ar cilvēciskajām valstīm. Otrkārt, pravietojumā esošā informācija ļauj secināt, ka mēs dzīvojam gala laikā, tuvu Dieva valsts izveidei. Līdzīgi Nebukadnēcaram mēs savu ticību bals tām iepriekš redzētajā. Zināšanas par vēsturi stiprina mūsu ticību nākotnes Dievam.

Daniēla 2. nodaļas literārā struktūra

Nebukadnēcars: aizmirstais sapnis (1.-13. p.)

1. trīs dialogi (Nebukadnēcarskaldeji)
2. Nebukadnēcara pavēle

Daniēls: lūgšana (14.-23. p.)

1. trīs lūgumi (Daniēls/Ariohs, ķēniņš, Dievs)
2. Daniēla lūgšana

Daniēls: sapnis atklāts (24.-45. p.)

1. trīs dialogi (Daniēls < Ariohs < ķēniņš < Daniēls)
2. sapņa izskaidrojums
   1. Izklāsts
      1. „tu redzēji”, 31. pants (tēls)
      2. „Tev noraugoties”, 34. pants (akmens < kalns)
   2. Izskaidrojums
   1. „tev debesu Dievs ir devis spēju valdīt”, 37. pants (tēls)
   2. „debesu Dievs cels valsti”, 44. pants (kalns < akmens)

Nebukadnēcars: lūgšana (46.-49. p.)

1. ķēniņa trīs darbības attiecībā pret Daniēlu (zemošanās, atbilde, paaugstināšana)

Soļi ceplī

Tagad mēs sastopamies ar vēl kādu tēlu, taču šoreiz tas neparādās Dieva sūtītā sapnī, bet dzimst paša Nebukadnēcara vēlmēs. Sapratis, ka pravietiskais sapnis viņa valdīšanu aprobežo ar tēla galvu, Nebukadnēcars nolemj mainīt vēsturi. Viņš pavēl uzcelt sapnī redzēto cilvēka tēlu, izmantojot to pašu vārdu tselem, kas tika lietots, apzīmējot sapnī redzēto tēlu (Daniēla 3:1; sal. 2:31), kura nolūks bija atgādināt viņam viņa ierobežotību. Bet ķēniņš to veido visu no zelta. Nebukadnēcars vēlas valsti un varu, kas turpinās lejup līdz pašām pēdām – līdz pašam galam. Un viņš iet pat vēl tālāk. Ar atskaņām starp 2. un 3. nodaļu teksts vedina domāt, ka Nebukadnēcars ne tikai vēlas valdīt visu tēla ietverto laiku, bet viņš vēlas, lai viņa vara būtu mūžīga, kā sapnī akmens simbolizētajai (2. nod.) Dieva valstij. Zīmīgi, ka aramiešu tekstā tas pats vārds haqim (Daniēla 2:44), kas izmantots, lai aprakstītu Dieva varas iedibināšanu (tulkots kā „cels”), 3. nodaļā kļūst par tādu kā atslēgas vārdu, kas atbalsojas līdzīgi piedziedājumam – saistībā ar tēla jeb statujas darināšanu tas parādās astoņas reizes (1., 2., 3., 5., 7., 12., 14. un 18. pantā). Nebukadnēcara valsts aizstāj Dieva valsti.

Bābeles komplekss

Šī Babilonijas valdnieka īstenotā uzurpācija atgādina lasītājam stāstu par seno pilsētu Bābeli un tās tīkojumiem. Jau kopējs vārda biqah lietojums abu tekstu sākumā (1. Mozus 11:1; sal. Daniēla 3:1) norāda uz saikni starp tiem. Tornis, tāpat kā statuja, ir uzcelts

„līdzenumā” jeb „klajumā”, kur visapkārt ir pietiekami daudz vietas, lai ļaužu masas varētu pulcēties kopīgai pielūgsmei. Visticamāk, abi notikumi norisinājās vienā un tajā pašā vietā. Tas pilnīgi noteikti ir viens un tas pats ģeogrāfiskais apvidus. Un ja mēs 1. Mozus 11:2 (KJV) lietoto mazliet neskaidro izteicienu „Sineāras līdzenums” pie ņemam plašākā nozīmē kā „Babilonas apgabalu”, iespējams, ka tas attiecas uz Duras klajumu, kas arī atrodas „Babilonas apgabalā” jeb „Babilonas provincē” (Daniēla 3:1 KJV; latviešu Bībelē – „Bābeles valsts”). Arheoloģiskajos izrakumos ir atrasta vieta, kuras arābu nosaukums joprojām atbalso seno apzīmējumu Tolul Dura (Duras uzkalns). Tā atrodas trīs jūdzes uz dienvidiem no senās Babilonas, netālu no Duras upes ietekas Eifratā. Izrakumos pat tika atsegta deviņpadsmit ar pusi pēdas (5,9 m) augsta platforma ar virsmas laukumu sešpadsmit ar pusi kvadrātjardi (13,8 kv.m), kas varēja būt kalpojusi par pamatni statujai.

Ceremonija, uz kuru Nebukadnēcars aicina savus viesus, tāpat kā Bābeles gadījumā, ir reliģiskas dabas. Tā ir iesvētīšana, hanukkah (Daniēla 3:2, 3). Bībelē šis vārds vienmēr lietots saistībā ar altāri vai templi (4. Mozus 7:10; 2. Laiku 7:9). Līdz ar to ir skaidrs Ne bukadnēcara nolūks: viņa tēla dievišķa pielūgsme. Tāpēc arī nav pār steidzoši, ka uz pielūgsmi ir virzīts viss notikuma scenārijs. To pašu zemošanos, sgd, ar kuru iepriekš Nebukadnēcars bija izrādījis savu pielūgsmi Dievam (Daniēla 2:46), tagad ķēniņš prasa no citiem sava tēla priekšā. Nebukadnēcars ir aizstājis Dievu. Tas pilnībā atspoguļo augstprātību un lepnību, kas raksturoja Bābeli: paaugstināšanos, lai pretendētu uz dievišķo godu un prerogatīvām.

Līdzība starp abiem notikumiem ir uzkrītoša. Bābeles laikā „visa pasaule” pulcējās līdzenumā, lai vienotos kopējam sakrālam aktam (1. Mozus 11:1). Nebukadnēcars tajā pašā līdzenumā arī pulcina ne vien savas amatpersonas, bet visas „tautas, ciltis un valodas” (Daniēla 3:4), lai tās par godu viņam vienotos sakrālā ceremonijā. Šeit mēs ieraugām Bābeles reliģijas pamatiezīmi: tā nepieļauj daudz veidību. Tā ir tā pati dziņa pēc vienotības, ko mēs vērojam starp Bābeles cēlājiem: „Celsim sev pilsētu ar torni (..). Ar to mēs sev sagā dāsim vārdu un netiksim izkaisīti pa visu zemi”. (1. Mozus 11:4)

Gan statujas materiāls, gan izmērs norāda uz rūpēm par vie notību. Tēls ir pilnībā no zelta. Pretēji sapnī redzētajam tēlam, kas sastāvēja no dažādiem metāliem, kuri katrs simbolizēja savu valsti, Nebukadnēcars savu tēlu veido tikai no viena metāla, zelta, kas aino viņa paša valsti. Viņš ne tikai noraida pēctecības, bet arī dažādības ideju: viss ir atliets vienā un tajā pašā veidnē.

Tēls ir sešdesmit olekšu augsts. Skaitlis 60 mums ir jāsaprot tā kulturālajā kontekstā. Atšķirībā no mūsu pārņemtās ēģiptiešu sis tēmas šumeru-akadiešu numeroloģijas pamatā ir skaitlis 60. Interesanti, ka šī sešdesmitdaļīgā sistēma joprojām dzīvo mūsu laika un telpas priekšstatos: 60 minūtes, 60 sekundes, 360 grādi utt. Pravieša Ecēhiēla norāde uz sešu olekšu (apmēram 3 m) mērkoku (Ecēhiēla 40:5) liecina par babiloniešu ietekmi. Sešdesmit olekšu mērs apstiprina stāsta vēsturisko autentiskumu. Turklāt disproporcija starp sešdesmit olektīm augstumā un tikai sešām olektīm platumā norāda uz formu, kas vairāk līdzinās obeliskam nekā statujai, atgādinot daudzos senatnes pieminekļus, ko Plīnijs Vecākais pielīdzināja torņiem. Pārmērīgais augstums atbalso ķēniņa augstprātību, kurš cenšas atstāt iespaidu uz atnācējiem. Bet skaitlis 60 norāda uz vēl kādu mērķi: babiloniešu numeroloģijā skaitlis 60 simbolizē vienotību, veselumu. Veidojot 60 olekšu augstu tēlu, Nebukadnēcars parāda savu gribu attiecībā uz vienotību – viena valsts, viena reliģija. Nebukadnēcara apsēstību ar vienotības ideju mēs gluži labi varam saprast, ņemot vērā arheologu nesen atrasto ķīļrakstu plāksni, kas datēta ar viņa valdīšanas devīto gadu (595-594). Plāksnes teksts stāsta par kādu sacelšanos, kas apdraudēja valsts vienotību.

Šo notikumu gaismā mēs saprotam, ka ķēniņam bija iemesls celt savu tēlu kā simbolu vienotībai un kā pārbaudes līdzekli savu padoto uzticībai. Līdz pat mūsdienām mēs pazīstam šādas politikas izraisītās neiecietības formas. No Luija XIV līdz ajatolām, neaizmirstot arī Hitleru un Staļinu, tā ir vēstures konstante: kad augstākais ideāls ir vienotība, viss citādais un katra atšķirība izraisa aizdomas un ir jālikvidē. Bēdas ikvienam, kurš neiederas veidnē! Neiecietībai seko vardarbība un izrēķināšanās. Līdz ar to nav grūti saprast aicinājumam uz tēla pielūgsmi pievienotos draudus: „Bet, kas nezemosies tēla priekšā un to nepielūgs, to tūlīt iemetīs degošā ceplī!” (Daniēla 3:6)

Šajās rindiņās aprakstītā reliģija nav pārdomu, analīzes vai izvēles rezultāts, nedz arī ticības vai dziļa iekšēja pārdzīvojuma izpausme. Mēs pielūdzam tāpēc, ka kāds mūs uz to spiež. Mēs krītam ceļos, bet mūsu sirds ir kaut kur citur. Tā ir birokrātu, aitu un automātu reliģija. Un patiesi, to prototipus mēs sastopam Duras klajumā.

Teksts vispirms ziņo par birokrātiem, dažādu rangu ierēd ņiem no augstākajiem līdz zemākajiem. Viņi visi ir klāt, uzskaitīti hierarhiskā secībā Daniēla garumgarajā sarakstā (3. pants). Viņu pielūgsme ir formalitāte – viņi ir šeit sava ieņemamā amata dēļ. Viņu interesēs ir izrādīt zināmu centību, jo viņu reliģija ir viņu panākumi un stāvoklis sociālajā piramīdā.

Pēc ierēdņiem nāk ļaužu pūlis. Viņi ir kā aitas ar savu kopīgo kuslo, šablonisko blējienu. Nespēdami pielūgt patstāvīgi, viņi gaida norādījumus, starta signālu – kā jau tipiskā totalitārā sabiedrībā. Visi ir ierindā. Kā ziņo teksts, tie „nostājās tēla priekšā” (3. pants), līdzīgi marionetēm pēc ķēniņa pavēles mūzikas instrumentu pa vadījumā gatavi vienprātīgi pacelt rokas. Par to daiļrunīgi stāsta tekstā vairākkārt atkārtotais ķēniņa sasaukto ceremonijas dalībnie ku uzskaitījums un tas, kā viņi mūzikas instrumentu pavadījumā izpildīja komandas.

„Nebukadnēcars sasauca pārvaldniekus, priekšniekus, augstā kos virsniekus, virstiesnešus, mantziņus, tiesnešus, padomniekus un visus citus valsts augstākos ierēdņus piedalīties tēla iesvētīšanā.” (2. pants)

„Tad sapulcējās zemju pārvaldnieki, priekšnieki, augstākie virsnieki, virstiesneši, mantziņi, tieslietu pratēji, padomnieki un visi citi augstākie valsts ierēdņi uz tēla iesvētīšanu, ko bija licis veidot Nebukadnēcars, un nostājās tēla priekšā.” (3. pants)

„Līdzko jūs dzirdēsit atskanam pūšamos ragus, bazūnes, flautas, vijoles, cītaras, stabules, somu dūkas un citus mūzikas ins trumentus, tad jums jānometas zemē zelta tēla priekšā, ko Nebu kadnēcars licis darināt, un tas jāpielūdz!” (5. pants)

„Kad tautas, ciltis un valodas dzirdēja bazūnes skaņas, flautas, vijoles, cītaras, stabules un citus mūzikas instrumentus, tad tās zemojās zelta tēla priekšā, ko ķēniņš Nebukadnēcars bija licis uz sliet, un to pielūdza.” (7. pants)

Garās rindkopas, izmantojot satīrisko atkārtojuma tehniku, ar nolūku pasvītro šīs pielūgsmes automātisko raksturu. Arī mūzikai šeit ir svarīga loma. Teksts piemin dažāda veida mūzikas instrumentus, līdzsvarojot trīs pūšamos instrumentus ar trīs stīgu instrumentiem, tādējādi apvijot ceremoniju ar trīskāršo pilnības simbolu. Viss ir apdomāts, viss ir ritmisks, viss ir savā vietā. Kaut arī tam var trūkt dziļuma, vismaz forma ir ieturēta. Fokusēšanās uz ārēju organizē tību bieži kompensē iekšēju neauglību un tukšumu. Administratori ir aizņemti ar darba plāniem un struktūrām, ar to it kā norādot uz ticības un paļāvības izzušanu. Bābeles reliģijas formālisms gūst virsroku pār garīgo patiesību. Šajā kontekstā mūzikas primārā loma ir radīt reliģisku jūtu ilūziju.

Senās tautas zināja, kā izmantot mūziku mistiska pārdzīvo juma rosināšanai. Mūzika izsenis tika izmantota kopā ar narkotikām un sevis kropļošanas praksi, lai izraisītu ekstāzi jeb unio mystica. Viss paliek emociju un nervu sistēmas līmenī. Pat mūsdienās, pateicoties medijiem, mēs varam pārliecināties par mūzikas ietekmi uz masām. Dziedātājiem un mūziķiem piemīt milzīga vara pār viņus dievinošo fanu pūļiem. Lai pārliecinātu citus, mums vairs nevajag liriku vai sakarīgu vēsti. Šis fenomens ir pārņēmis pat reliģiskās draudzes. Reaģējot uz tradicionālo dievkalpojumu vēsumu, dažas denominācijas ir kritušas pretējā galējībā. Viņi iebaro un noskalo vēsti ar pastāvīgu mūziku fonā. Ticīgie, gara aizrauti, kliedz, smejas un raud neprāta pacilātībā. Šāda pieeja domāšanu uzskata par nevajadzīgu un novecojušu. Par absolūtiem spriedumiem tā tikai pasmaida. Šī Daniēla grāmatas epizode mūs brīdina no emocijās centrētas reliģijas. Emocijas var būt daļa no reliģiskās pieredzes vienīgi saistībā ar prāta darbību, domāšanu. Pielūgsmei ir jāietver visa būtne, un nevērība pret kādu no aspektiem var vest pie elku kalpības. Bābeles sludinātāji Duras klajumā nešķieda laiku pierādījumiem un argumentiem. Pielūgsmes izraisīšanai pietiek ar mūziku, un šādas pieejas piekritēji dzīvo arī mūsdienās.

Vēl un vēl teksts uzsver pašreizējo brīdi, tagadnes dimensiju. „Līdzko jūs dzirdēsit (..) jums jānometas zemē zelta tēla priekšā, (..), un tas jāpielūdz!” (Daniēla 3:5) Mūzikas rosināto emociju un pūļa iespaida pārņemts, katrs krīt ceļos, nedomājot par rītdienu. Tas ir gandrīz automātisks reflekss. Turpat netālu kā tūlītējs drauds kuras ceplis – starp citu, tā laika Tuvajos Austrumos izplatīta paraža. Tas ir arī viens no Hammurapi kodeksā paredzētajiem soda veidiem (25. un 110.). Jūdu tradīcija vēstī, ka arī Ābrahāms sastapās ar šāda veida nāvi, kad atteicās zemoties Nimroda elku priekšā. Dažus gadus iepriekš Nebukadnēcars bija izcepis divus viltus praviešus – Cedekiju un Ahabu. Uz šo gadījumu norādīja arī pravietis Jeremija (Jeremijas 29:21, 22), saistot sadedzināšanu ceplī ar lāstu. Šādi cepļi bija raksturīgi tā apvidus ainavai; tie tika izmantoti ķieģeļu apdedzināšanai. Arheoloģiskajos izrakumos Babilonas apkaimē ir atrasti vairāki šādi cepļi. Raksti cepļus saista arī ar Bābeles torņa celtniecību (1. Mozus 11:3).

Iespējams, ka ceplis atradās tieši tēla pakājē. Saskaņā ar Sicī lijas Diodoru, kartāgieši bija uzcēluši sava dieva bronzas statuju tieši virs zemē ierakta cepļa, kurā viņi metuši dzīvus zīdaiņus. Ceplis seno Tuvo Austrumu iedzīvotāju domāšanā nudien nebija nekāda miglaina abstrakcija. Šajos sausajos reģionos liesmas kvēloja ar nāvējošu spēku. Cepļa jēdziens ļaužu prātos nenovēršami saistījās ar tūlītējām briesmām. Šeit mēs atkal sastopam norādi uz tagadnes dimensiju: „Kas nezemosies tēla priekšā un to nepielūgs, to tūlīt iemetīs degošā ceplī!” (Daniēla 3:6) Briesmu tuvuma biedēti, viņi nespēj domāt ne par ko citu, kā vien par tagadni, pašreizējo brīdi, un viņu paklausība ir vienīgi pašsaglabāšanās instinkta izpausme. Varmācīga un neiecietīga, totalitāra un mehāniska, Bābeles reliģija ir centrēta tagadnē. Katrā gadījumā tas darbojas: visi paklausa. Bet vai tiešām visi?

Kaldeju apsūdzības

Un atkal, līdzīgi kā 1. nodaļā, jūdi izceļas ar savu pārsteidzošo izturēšanos. Teksts detalizēti neapraksta viņu pretošanās vietu un veidu. Mēs nezinām, vai viņi palika savās mājās, vai stāvēja nomaļus Duras klajumā. Viens gan ir skaidrs – viņu izturēšanās nepalika nepamanīta. Nodaļa tieši norāda tikai uz trim jūdiem, kaut arī pēc teksta šķiet, ka jūdu bija vairāk. Ja kaldeji šiem trim pievēršas īpaši, iespējams, tas ir tāpēc, ka viņi ieņem augstu stāvokli Babilonijas politiskajā hierarhijā. Būdami vecās vadības skolas pārstāvji, kaldeji neseno jūdu iecelšanu augstajos amatos izjuta kā apdraudējumu sev. Aiz viņu ārējās reliģiskās un administratīvās dedzības slēpjas slimīga nenovīdība. Pazīstamais antijūdaisma rēgs jau vīd pie apvāršņa ar to pavadošajām masu slepkavībām. Antisemīti ir ne tikai greizsirdīgi uz jūdiem, jo jūdi ieņem stāvokli, ko tie kāro sev, bet tie spekulē arī ar nacionālo apdraudējumu, ko jūdi reprezentē.

Šādas pseidoreliģiskas dedzības pamatā patiesībā nav cieņa pret dievību, bet gan personīgas ambīcijas un nacionālistiskas jūtas. To mēs varam spriest pēc argumentiem, kuru centrā ir ne jau dievs, bet ķēniņš: „Te ir daži jūdi (..), kuriem tu esi uzticējis Bābeles zemes pārvaldīšanu; tie, ak, ķēniņ, neievēro tavu pavēli, tie negodā tavus dievus un nepielūdz zelta tēlu, ko tu esi licis darināt.” (12. pants) Apsūdzētājiem vairāk rūp jūdu gāšana nekā tēla pielūgšana. Ara miešu valodas izteiciens, kas izmantots, lai izteiktu viņu apsūdzības, ir ļoti daiļrunīgs. Burtiski tulkojot, tas nozīmē „ēst jūdu kumosus” (8. pants). Viltus apsūdzības ir sava veida kanibālisms. Celt neslavu darbabiedriem nozīmē apdraudēt viņu vietu, kas nodrošina viņu dzīvības uzturēšanu. Tā faktiski ir viņu aprīšana. Aprunātāja psiholoģija perina latentas ilgas pēc sāncenša nāves.

Daniēla gadījumā viņa pārvaldnieka jeb „satrapa” amats pacēla viņu augstākā stāvoklī par kaldejiem un nostādīja ārpus viņu sniedzamības robežām. Sava augstā stāvokļa dēļ viņš bija atbrīvots no lojalitātes apliecināšanas. Turklāt pastāv iespēja, ka viņš, pildot savus pienākumus, tobrīd bija kaut kur aizceļojis. Otrās nodaļas pēdējie vārdi atstāj Daniēlu ‘pie ķēniņa pils’ (49. pants NIV). Bez norādes uz Daniēla augsto stāvokli (attiecībā uz frāzi „pie vārtiem” sk. Rutes 4:1-12; Esteres 3:2) jūdu tradīcija šo frāzi interpretē arī kā norādi uz to, ka Daniēls tēla iesvētīšanas brīdī nebija klāt. Talmuds šo frāzi lieto idiomātiski, lai norādītu uz vergu, kas ir tālu projām no sava saimnieka (Erubin 72a). Jebkurā gadījumā, vienalga, vai ģeogrāfiski, vai sava augstā stāvokļa dēļ Daniēls vismaz tajā brīdī ir ārpus kaldeju sniedzamības robežām. Kaldeji, iespējams, ignorē pārējos jūdus, lai nenogurdinātu ķēniņu ar kvantitāti. Gudra tak tika prasa, lai sūdzība būtu mērena, tāpēc viņi savu upuru skaitu šajā reizē ierobežo ar trim jūdiem. Turklāt šie trīs jūdi ir tie, kas tiešā veidā apdraud viņu stāvokli, tāpēc tie arī kļūst par kaldeju mērķi.

Ugunī

Tomēr ķēniņš vilcinās un nedod pavēli viņus nekavējoties sodīt. Viņš tos labi pazīst. Šie trīs jūdi jau vairākus gadus ir bijuši viņa dienestā. Ķēniņš dod viņiem iespēju sevi aizstāvēt. Nebukadnēcars vēlas noskaidrot, vai viņi patiešām apzināti ir ignorējuši valdnieka pavēli (Daniēla 3:14). Varbūt pavēle līdz viņiem nonākusi sagrozītā veidā. Varbūt viņi nav pilnībā sapratuši situācijas nopietnību. Tāpēc ķēniņš vārdu pa vārdam atkārto savu pavēli zemoties tēla priekšā (15. pants). Tam seko divu nesavienojamu reliģisko mentalitāšu sadursme. Nebukadnēcara reliģija, tāpat kā kaldeju, ir tūlītēja, tagadnē centrēta: „Nu, ja jūs, līdzko dzirdēsit (..), esat ar mieru zemoties tā tēla priekšā (..) un to pielūgt, tad labi! Bet, ja jūs to nepielūdzat, tad jūs iemetīs tūlīt degošā ceplī.” (15. pants) Viņam svarīga ir tikai tagadne, un ar nākotni viņš nerēķinās. „Un kas būtu tāds dievs, kas jūs varētu izglābt no manas rokas?” (15. pants) No otras puses, jūdu reliģija ir vērsta uz nākotni. „Mūsu Dievs, ko mēs godājam, var mūs izglābt no degoša cepļa, un Viņš mūs izglābs no tavas rokas, ak, ķēniņ.” (17. pants) Bet viņi iet vēl tālāk. Uz vārdu „ja”, kas ievada ķēniņa tūlītējos draudus (15. pants), viņi atbild ar savu „ja” (18. pants), kas uzņemas ticības risku un raugās pāri tagadnei un tuvākajai nākotnei. Abos gadījumos ir lietots tas pats aramiešu valodas izteiciens hen la (ja ... nē, tad). Kontrasts starp abām reliģijas koncepcijām ir uzkrītošs. Ķēniņa „ja” norāda uz mehānisku cēlonī bas reliģiju: „Ja jūs to nepielūdzat, tad jūs iemetīs tūlīt degošā ceplī.” (15. pants) Turpretim jūdu „ja” liecina par žēlastību un brīvību, kas raksturo viņu reliģiju: „Ja viņš to arī nedarītu, tad tev būs zināt, ak, ķēniņ, ka mēs negodāsim tavus dievus un nepielūgsim to zelta tēlu, ko tu uzstatīji.” (18. pants) Šāda izturēšanās ķēniņam šķiet neap tverama. Valdnieks saprot, ka jūdi stāv ārpus viņa gribas. Lūkojoties pāri tagadnei, viņi saglabā cerību nākotnē. Uz reāliem draudiem viņi atbild ar beznosacījumu pakļaušanos savam Dievam. Šeit arī slēpjas atšķirība starp elku kalpību un Israēla reliģiju. Elkdievība ir reliģija, kas veidota pēc cilvēka tēla un līdzības. Pielūdzējs manipulē ar savu pielūgsmes objektu, lai automātiski iegūtu svētību vai lāstu. Taču Israēla reliģija ir atklāsme no augšas, no dzīvā Dieva, ar kuru mēs varam veidot personīgas attiecības, kas dod iespēju apmainīties ne tikai ar mīlestību, bet arī ar jautājumiem. Tāpēc arī jūdi var palikt uzticīgi pat tad, ja šajā brīdī Dievs neglābj un nesvētī.

Nebukadnēcars dod viņiem iespēju attaisnot sevi; viņš tos gan biedē, gan cenšas pārliecināt, bet nesekmīgi. Teksts mums saka, ka jūdi atteicās atbildēt (16. pants; latviešu Bībelē – paskaidrot). Aramiešu valodas vārds „atbildēt” nozīmē arī „aizstāvēties”. Jūdi pre tojas nevardarbīgi, un tas ķēniņu mulsina. Bābeles tagadnē centrēta jai un līdz ar to legālistiskajai, formālajai un varmācīgajai reliģiju jūdi liek pretī savu nākotnē vērsto un līdz ar to brīvo, beznosacījumu un nevardarbīgo reliģiju.

Ķēniņš ir piespiests pie sienas un viņa pacietības mērs bei dzot ir pilns. Viņa attieksme pret jūdiem izmainās: „Nebukadnēcars iedegās dusmās” (19. pants). Aramiešu teksts burtiski saka, ka viņa „ģīmis [izskats] pārvērtās”. Uz jūdu rāmo pārliecību ķēniņš reaģē ar dusmām un vardarbību. Viņš pavēl kalpiem sakurināt cepli „septiņreiz stiprāk nekā parasti” (19. pants), tas ir, cik vien karstu iespējams (sk. Salamana pamācības 24:16; 26:16), it kā iepriekšējā temperatūra būtu bijusi nepietiekama. Sargi iemet jūdus ar visu viņu apģērbu. Upuriem nav laika, lai psiholoģiski sagatavotos. Šī reakcija, kas prasīja arī soda izpildītāju dzīvības, liecina, cik ķēniņš ir uzbudināts. Ir tā, it kā viņš nojaustu brīnumu. Un faktiski viņš ir pirmais, kurš ievēro neaptveramo, un pirmais arī uz to reaģē. Tikko teksts ir stāstījis, ka trīs vīrus „saistīja” un „iemeta” ceplī (Daniēla 3:21), kad ķēniņš jau redz „četrus brīvi ugunī staigājam, un tiem redzami uguns neko nekait” (25. pants). Trīs jūdi ir ne tikai neskarti un brīvi, bet, kā ar zināmu humora pieskaņu norāda teksts, tie pat ‘staigā ugunī’ (25. pants), tā liecinot par Dievu, kurš smejas par cilvēku varu. Bet kas ir noslēpumainā ceturtā persona?

Nebukadnēcars vairāk vai mazāk saprot, ka šai ceturtajai per sonai ir kāds sakars ar brīnumu. Ieintriģēts viņš vēro būtni, kas līdzi nās „dievu dēlam” (25. pants NIV). Semītu valodās termins „[kāda vai kaut kā] dēls” idiomātiski norāda uz konkrētā objekta dabu jeb īpašībām. Piemēram, „divdesmit gadu dēls” (2. Mozus 30:14 YLT) nozīmē divdesmit gadus vecs; „cilvēka dēls” (Jeremijas 49:18 YLT) nozīmē cilvēka dabai piederošs; „ganāmpulka dēls” (4. Mozus 15:8 YLT) norāda uz lopa dabu utt. Ķēniņam šķiet, ka ceturtā būtne ir dievišķas dabas. Zīmīgi, ka Septuaginta šo frāzi tulko kā „Dieva eņģelis”. Tas ir apzīmējums, kas atrodams arī 28. pantā. Ebreju Bībelē „Dieva eņģelis” pilda Dieva pārstāvja jeb pilnvarotā funkcijas un dažkārt tiek identificēts ar pašu Dievu (sk. 1. Mozus 16:10-13; 21:17; 22:15, 16; 32:28; Hozejas 12:4 u.c.). Saskaņā ar Rakstiem, Dieva eņģeļus „mēs varam uzskatīt kā daļu no Dieva saimes”. Ievērojot ugunī ceturto figūru, Nebukadnēcars vairs nešaubās par brīnumu un tā izcelsmi. Viņš aicina trīs jūdus nākt ārā, tādējādi atzīstot savu sakāvi. Pazemots ķēniņš saprot, ka ir saskāries ar gluži neparastu Dievu. Viņš nevar neatcerēties savu sapni, un valdnieks apzinās, ka tagad viņam ir darīšana ar to pašu Dievu. Izteiciens, ar kuru Nebukadnēcars Dievu nosauc par „visuaugsto” (Daniēla 3:26), sasaucas ar ķēniņa iepriekš pausto atziņu, ka Viņš ir „visu dievu Dievs” (Daniēla 2:47).

Šeit atkal ir skaidri redzams, ka brīnuma izcelsme nav me klējama cilvēku spēkā vai tehnoloģijās, bet vienīgi Dieva darbībā. Mēs tagad esam ārpus magu un burvju pasaules. Lai notiktu brī nums, bija nepieciešama ceturtā persona. Glābšana nāk no ārienes, nevis no iekšienes – tā ir pirmā mācība, ko mēs varam gūt no die višķās klātbūtnes izpausmes ceturtās personas formā. Neatkarīgi no tā, cik taisns un pareizs ir cilvēks, glābšana ir un paliek Dieva darbs – Dieva, kurš nav ieslēdzies debesīs vai vienaldzīgā attieksmē. Tāpēc, ka Dievs mīl, Viņš nolaižas cilvēciskajā līmenī. Lai glābtu citus no uguns, mīlestības Dievam pašam ir jāiet caur uguni. Tāpēc, ka Dievs vēlas mūsu sabiedrību, Viņš „staigā” ar mums (Daniēla 3:25). Bet Viņa rīcība neaprobežojas tikai ar biedrošanos. Viņš arī glābj. Trīs jūdi iznāk no degošā cepļa (26. pants). Tūliņ pat viņus ielenc pūlis, vēloties pieskarties un pārliecināties, ka viņiem tiešām nekas nekait. „Un zemes pārvaldnieki, priekšnieki un augstākie virsnieki, kas tur bija sapulcējušies, redzēja, ka uguns tiem trim vīriem nemaz nebija kaitējusi: viņu galvas mati nebija apsviluši, viņu apmetņi nebija apdeguši un deguma smaka tajos nebija manāma.” (27. pants)

No galvas līdz kāju pēdām – viņi bija uguns neskarti. Jūdu Dievs ne tikai iedrošināja un mierināja viņus vai apliecināja tiem savu līdzjūtību, bet Viņš tos arī izglāba no uguns. Bībeles Dievs nav tikai mistiskas, sentimentālas, ne arī intelektuālas pieredzes Dievs. Viņš vispirms ir glābjošs Dievs. Visi ķēniņa satrapi un ierēdņi tagad saprot, ka jūdu Dievs ir ne tikai Dievs, kas nonāk pie cilvēkiem, bet, ka Viņš ir arī Dievs, kam ir vara pār nāvi. Babilonieši skatās uz trim jūdiem kā augšāmceltām būtnēm. Galu galā – viņi taču ir gājuši cauri nāvei. Ar šo brīnumu Dievs apliecina sevi kā Radītāju: „Bet tagad saka Tas Kungs, kas tevi radījis, Jēkab, un tevi veidojis, Israēl: „Nebīsties, jo Es tevi atpestīju; Es tevi saucu tavā vārdā, tu esi Mans! Kad tu iesi caur ūdeņiem, Es būšu pie tevis, un caur straumēm, tās tevi nepārplūdinās; kad tu iesi caur uguni, tu nesadegsi, uguns liesmas tev nekaitēs!”.” (Jesajas 43:1, 2) Vienīgi Radītājs var izglābt no uguns; vienīgi Viņš spēj nāvi pārvērst dzīvībā.

Trīs jūdi paši ir apjukuši un nespēj izteikt ne vārda. Bet arī viņu klusēšana atbalso pēdējos vārdus, ko viņi bija teikuši ķēniņam: „Uz to mums tev nekas nav jāpaskaidro!” (Daniēla 3:16) Atbilde un paskaidrojums ir pašā notikumā, kas runā pārliecinošāk par jebkādiem vārdiem. Pats fakts, ka viņi stāv dzīvi un veseli, liecina par viņu uzticību Dievam. Mēs varētu gaidīt garu runu, kurā viņi komentētu un izskaidrotu notikušo, bet trīs jūdi cieš klusu. Tā ir iespaidīga mācība tiem, kas vienmēr ir naski liecināt, sludināt un dižoties ar Dieva darbiem viņu dzīvē! Trīs jūdu izturēšanās mums atgādina, ka klusie pierādījumi bieži vien runā skaļāk pat par visizteiksmīgākajām mutiskajām liecībām. Patiesam piedzīvojumam vārdi nav vajadzīgi. Ja runa ir par glābšanu un patiesību, par to, kas ir patiešām būtisks, pārāk daudz vārdu var būt aizdomīgi. To skaļums un daudzums bieži maskē mūsu pašu tukšumu un nedrošību, it kā mēs censtos pārliecināt paši sevi par patiesību, ko mēs vēl neesam pilnībā satvēruši. Dziļuma trūkums rada runas plūdus. Mēs sagud rojam smalkas frāzes un liekam tās lietā pie katras izdevības, bet būtībā mums nemaz nav ko sacīt.

Revanšs

Kamēr citi par viņiem runā, jūdi cieš klusu, bet tas viņu liecību dara tikai iespaidīgāku. Ķēniņš tagad saskata kaldeju nodomu izrēķināties ar jūdiem. Nebukadnēcara pavēles (teem) pielūgt zelta tēlu (10. pants) vietā stājas pavēle (teem), kas aizliedz jebkādā veidā zaimot jūdu Dievu (29. pants). Tomēr arī tagad ķēniņš izvairās no tieša kontakta ar ebreju dievību. Kaut arī valdnieks ar Viņu ir sastapies aci pret aci, Nebukadnēcars runā un rīkojas tā, it kā nekas nebūtu noticis. Viņš redzēja četrus vīrus ugunī, un viņa uzmanību īpaši piesaistīja ceturtais (25. pants), tomēr viņš aicina pie sevis tikai trīs, bet ceturto ignorē. Savu runu viņš, protams, ievada ar tradicionālo „Slavēts lai ir Dievs” (28. pants), bet pats joprojām paliek šķirts no debesu Dieva – viņš tikai izdara objektīvus novērojumus. Viņa teoloģija ir pareiza. Nebukadnēcars atzīst, ka šī ir unikāla dievība – Dievs, kurš glābj. Bet viņam šis Dievs eksistē un rīkojas vienīgi saistībā ar jūdiem. Tā nav viņa dievība, nedz arī kas absolūts. Nebukadnēcara rezervēto attieksmi mēs varam sajust viņa vārdos: „Sadraha, Mesaha un Abed-Nego Dievs, kas sūtījis Savu eņģeli un izglābis Savus kalpus, kuri paļāvās uz Viņu un netaupīja savu dzīvību, pārkāpdami ķēniņa pavēli, lai negodātu un nepielūgtu citu dievu kā vien savu Dievu!” (28. pants). Izraēla reliģija viņam ir un paliek tikai nacionāla lieta. Jūdu attieksmi viņš interpretē kā drosmīgu un varonīgu turēšanos pie savas ētikas, bet nesaskata tajā uzticību universālam Dievam, vienīgajam patiesajam Dievam. Nebukadnēcars atzīst vienīgi to, ka ebreju Dieva spēks acīmredzot pārspēj citu dievību spēku: „Jo nav cita Dieva, kas varētu izglābt.” (29. pants) Tomēr tas nekādā ziņā neietver personīgu attieksmi no viņa puses. Viņš negrasās pievērsties citai reliģijai. Sastopoties ar spēcīgu argumentu, cilvēks var uz mirkli būt pārsteigts, saviļņots vai satraukts, vai arī atzīt patiesības unikalitāti un pārākumu, un tomēr atkal atgriezties ērtākajā „katram sava ticība” stāvoklī. Prātīgāk šķiet palikt, kur esi, un izbēgt no nevajadzīgām cīņām, pārmaiņām un šaubām. Galu galā, lai patiesības mācības pielietotu konkrētās dzīves situācijās, ir nepieciešams daudz drosmes. Mēs visi zinām par savu mazo domāšanas vai rīcības, ēšanas vai dzeršanas ieradumu kaitīgumu, bet tas vēl nenozīmē, ka mēs esam gatavi tos mainīt. Tāda ir cilvēciskā daba. Ir vieglāk turpināt kļūdīties, pat ja mēs to apzināmies, nekā to pārtraukt un sākt dzīvot saskaņā ar patiesību. Jo vairāk kāds cilvēks ir integrēts sabiedrībā, jo grūtāk viņam tas nākas. Ķēniņiem, priesteriem, tiem, kuru rokās ir politiskā vara, bagātajiem, tiem, kas guvuši ievērojamus panākumus, – visiem tiem, kuri sistēmā ir respektēti un jūtas komfortabli, šādas pārmaiņas ir gandrīz neiedomājamas.

Ķēniņš vismaz izdod pavēli, kas legalizē jūdu reliģiju. No šī brīža neviens, neriskējot ar dzīvību, nevar nicināt vai zaimot ebreju Dievu. Situācija nu ir otrāda. Tai pašai publikai, kas bija sapulcināta, lai pielūgtu tēlu – ‘visām tautām, ciltīm un valodām’ (29. pants) – tagad ir pavēlēts respektēt citu ticību. Šādai pavēlei ir maz sakara ar toleranci. Jautājums patiesībā nav par citu reliģiju respektēšanu. Faktiski runa ir tikai par jūdu reliģiju. Un kā ar pārējām? Zinot babiloniešu armijas iekarojumus, mēs varam saprast, ka zem Babilonas varas līdzās pastāvēja visdažādākās reliģijas. Pūlis Duras klaju mā pārstāvēja „visas tautas”. Tomēr, ņemot vērā nesenos notikumus, Israēla reliģija ir vienīgā atzīšanas vērtā. Ķēniņa prātā tā ir pārāka par citām un tātad arī vienīgā, ko ir vērts pieminēt. Dekrēts nebūt nepauž ķēniņa toleranci pret citām ticībām, bet liecina par to, ka valdnieks ir atklājis patiesību, kas viņu satrauc – satrauc tik ļoti, ka viņš jūtas spiests atbalstīt savu pavēli ar nāves draudiem.

Faktiski katra „misijas” dedzība, kas nikni krata ar pirkstu un piesauc „Dieva dusmas”, ir vienīgi cenšanās novērst uzmanību no savas atbildības. Ir pilnīgi aplami reliģisku vardarbību uzskatīt par dziļas pārliecības izpausmi. Slepkavības un kari, spīdzināšana un inkvizīcija, un visas reliģijas vārdā īstenotās represijas ir garīgas gļē vulības un baiļu simptomi. Kompensējot reliģisku bankrotu, fanā tiķi paši kļūst par dievu un uzņemas tiesības nogalināt. Tā rīkojās Kains, kura noziegums bija pirmais reliģiskās neiecietības akts un kurš aizsāka nebeidzamu nežēlības un varmācības virkni cilvēces vēsturē. Kains nenogalina Ābelu tāpēc, ka būtu pārliecināts par savu taisnību, vai tāpēc, ka Ābelam nebūtu taisnība. Kains nogalina Ābelu pats savas reliģiskās neveiksmes dēļ, tāpēc, ka nespēj atsauk ties Dievam.

Jūdu labklājība

Nebukadnēcars nepievēršas trīs jūdu reliģijai. Tomēr viņš to legalizē un personīgi parūpējas par šo trīs vīru labklājību. Patiesībā ķēniņa rīcība gan nespēj apslēpt neērto situāciju, kurā viņš ir nonācis, un tā faktiski atklāj ko citu (sk. 2. nodaļu). Nodrošinot trīs jūdu stāvokli, Nebukadnēcars cenšas saglabāt tīru sirdsapziņu tā Dieva priekšā, no kura viņš patiesībā vēlas izvairīties. Gan kaldejiem, gan jūdiem šāds iznākums sniedz vēl kādu mācību. Pirmkārt, tas, ka noslēgumā tiek izmantota tā pati frāze („Babilonas apgabalā” (KJV); latviešu Bībelē – „Bābeles valstī”), kas sākumā, netieši norāda uz atgriešanos sākotnējā stāvoklī. Kaldeju plāns nav izdevies. Trīs jūdi atkal ir atpakaļ savos amatos un nav pat pārcelti uz citu vietu. Viņi izbauda savu labklājību „[saviem] ienaidniekiem redzot” (Psalmi 23:5). Pēc smagā pārbaudījuma jūdu situācija ir pat uzlabojusies, līdzīgi, kā iepriekšējās nodaļās. Iepriekš jūdi bija Babilonas apgabalā, bet tagad viņi bauda labklājību Babilonas apgabalā. Iepriekš te bija viens no viņiem – tagad viņi ir četri. Pēc smagā pārbaudījuma jūdi ir bagātināti. Uzņemoties risku zaudēt visu, viņi ir ieguvuši vairāk, nekā varēja cerēt. Bet šie jūdi nebija tiekušies pēc panākumiem. Viņi pat bija atteikušies no visiem saviem panākumiem, stāvokļa un pat no savas dzīvības. Viņu vienīgais mērķis bija kalpot Dievam. Dieva valsts pieder tiem, kas netiecas pēc sava labuma. Tā nav balva taisnajiem, kuri ar labiem darbiem to būtu nopelnījuši. Jūdu „veiksme” mums māca to, ka Dieva labvēlība ir rezervēta tiem, kuri ir gatavi zaudēt visu, negaidot pretī neko.

Daniēla 3. nodaļas literārā struktūra

(1.-7. pants)

• Ķēniņš ceļ tēlu Babilonas apgabalā

(2.-12. pants)

• Apsūdzība pret jūdiem
• Pavēle jūdus sodīt

(13.-23. pants)

• Jūdi tiek iemesti ceplī
• Saruna: ķēniņš un jūdi

(24.-27. pants)

• Jūdi izglābti no cepļa
• Saruna: ķēniņš un jūdi

(28., 29. pants)

• Svētība jūdiem
• Pavēle par labu jūdiem

(30. pants)

• Jūdi iecelti (paaugstināti) amatā Babilonas apgabalā

Koks zemes vidū

Pirmo reizi Daniēla grāmatā mēs redzam Nebukadnēcaru smaidošu. Līdz šim viņa sejas izteiksme ir bijusi barga. Pirmajā nodaļā Nebukadnēcars uzbrūk Jeruzalemei (1. pants). Otrajā nodaļā ķēniņš piedraud „sacirst gabalos” cilvēkus un viņu namus padarīt „par drupu kaudzi” (5. pants). Trešajā nodaļā viņš visiem pavēl pielūgt tēlu, nepaklausības gadījumā draudot ar „degošu cepli” (1.- 6. pants). Tas pats ķēniņš, kas līdz šim bija savu ļaužu bieds, tagad sveicina viņus ar dāsnu šalom: „Miers lai jums ir bagātīgi!” (Daniēla 3:31) Pirmo reizi viņš piemin „visuaugsto Dievu” (Daniēla 3:32). Līdz šim Nebukadnēcars ir atsaucies uz Dievu tikai netieši, caur Daniēla personu. Tagad pirmo reizi viņš ebreju Dievu atzīst absolūtā nozīmē, kā dievību, kas ir pārāka par citiem dieviem, un pat kā personīgu Dievu: „Es nolēmu darīt visiem zināmas tās zīmes un tos brīnumus, ko visuaugstais Dievs man darījis.” Iepriekšējās nodaļās Nebukadnēcars parādījās vienīgi, lai komandētu. Tagad pirmo reizi viņa vārdi neizskan kā pavēle. Tā vietā viņa vārdi apliecina to, ko viņa dzīvē darījis Dievs. Šoreiz ķēniņš ir labā noskaņojumā: „Man ir tas prieks stāstīt jums...” (Daniēla 3:32 NIV) Nebukadnēcars nerunā tāpēc, ka viņam ir jārunā, bet tāpēc, ka viņš to vēlas darīt, tas viņam sagādā prieku. Nežēlīgais, atriebīgais valdnieks, no kura esam pieraduši baidīties, pēkšņi ir kļuvis par dzejnieku un izplūst dziesmā par Visuaugstāko.

Zīmes un brīnumi

Nebukadnēcara sirdi joprojām pilda piedzīvotie brīnumi, un no viņa dvēseles plūst slavas vārdi. Tā ir trešā lūgšana Daniēla grāmatā. Kaut arī tās autors ir pagānu ķēniņš, tā tomēr ir skaista un pamācoša lūgšana. Lasot šo Rakstu fragmentu, rabīni ir izsaukušies: „Ķēniņš visas dziesmas un slavas vārdus ir nozadzis Dāvidam.” Viņa pirmie vārdi ir izsauciens, kas atkārtojas trīs vārdu ritmā: „Zīmes, cik grandiozi! Brīnumi, cik vareni!” (32. panta pirmās daļas burtisks tulkojums)

Aramiešu frāzes sintakse uzsver katru pirmo vārdu („zīmes”, „brīnumi”), lai labāk izteiktu ķēniņa apbrīnu. Pēc definīcijas, zīm ju un brīnumu uzdevums ir piesaistīt uzmanību ar savu neparasto raksturu, tādējādi atklājot citu, cilvēka maņām neredzamu realitāti. Piedzīvojot brīnumus, ķēniņš intuitīvi sajūt šo realitāti. Nebukad nēcars ne tikai brīnās par brīnumiem; caur tagadnes brīnumiem viņš nomana nākotnes brīnumu – Dieva valsti. Viņam šis brīnums nav tikai zīme, kas apliecina viņa labklājību un panākumus uz zemes, bet arī norāde uz citu pasauli, uz nākotnes valstību. Poēma šeit izvēršas dubultā paralēlismā ar trīs vārdu ritmu: „Viņa valsts (ir) mūžīga valsts Viņa valdīšana no paaudzes uz paaudzi.” (Daniēla 3:32 – burtisks tulkojums)

Iespējams, šo patiesību Nebukadnēcaram pieņemt ir visgrūtāk. Jau kopš sapņa par milzu tēlu Babilonas valdnieks nekad nespēja pieņemt un atzīt, ka viņa valsts ir tikai zelta galva. Kā Marduka dēls viņš vēlējās, lai viņa valsts būtu mūžīga. Pirmo reizi viņš saprot, ka mūžīgums ir īpašība, kas piemīt vienīgi Dieva valstij. Tā ir vienīgā paliekošā. Būdams Babilonas ķēniņš, Nebukadnēcars tomēr pirmo reizi atzīst, ka pastāv arī par viņu augstāka autoritāte. Un viņš iet pat vēl tālāk, atzīstot, ka Dieva valdīšana turpinās „no paaudzes uz paaudzi.” Ne tikai pašreizējā paaudze, bet arī visas nākamās paaudzes pakļausies Viņa autoritātei. Bet brīnums bija tikai nākamo lietu priekšnojauta. Nebukadnēcars tagad ilgojas pēc vairāk, pēc cita veida prieka, pēc citas valsts. Brīnums nav nesis paliekošu risinājumu. Pie nākamā pagrieziena atkal uznirs slimības un šķēršļi. Brīnuma jēga ir likt apziņā uzplaiksnīt atziņai par to citu pasauli. Nebukadnēcara lūgšana pauž ilgas pēc nākotnes valsts. Kā visas patiesas lūgšanas, tā apliecina Dieva valstību. Sapnis viņam ir licis pirmo reizi apzināties, cik paejošs viss ir. Šausmīgais sapnis valdniekam uzbruka laikā, kad viņš baudīja bezrūpību un mieru, un nogrūda viņu pašos viņa esības dziļumos.

Sapņa izklāsts

„Es, Nebukadnēcars, dzīvoju bez rūpēm mierīgi savā namā un laimīgi savā pilī. Tad man bija sapnis ...” (Daniēla 4:1, 2) Viņa mierīgā dzīve jau no paša sākuma ir apšaubāma. Aramiešu vārds, kas izmantots, lai norādītu uz viņa mieru, jau norāda uz sapni, kas viņu satrauks. Īpašības vārds raanan visbiežāk raksturo plaukstošu koku (5. Mozus 12:2; Jesajas 57:5). Sapnis Nebukadnēcaru pielīdzina zaļojošam kokam. Sākotnēji koka izskatā nekas neliecina par tuvojošos traģēdiju, tomēr traģēdija nāk. Sapnis ir visai dīvains, un neviens neuzdrīkstas to izskaidrot. Ķēniņš konsultējas ar visa veida gudrajiem: hartumayya, ēģiptiešu burvjiem un sapņu skaidrotājiem (1. Mozus 41:8); ashpayya, akadiešu priesteriem un garu izdzinējiem; kaldeju astrologiem, pareģošanas lietpratējiem; kā arī gazarayya, dievu pavēļu (gazar) skaidrotājiem. Tomēr viņi visi ir lemti neveiksmei (Daniēla 4:4). Kā pēdējā cerība nāk Daniēls (5. pants). Varētu brīnīties, kāpēc gan ķēniņš, zinādams, ka viņā „mājo svēto dievu gars” un ka „nekādu noslēpumu izpratne” viņam „nesagādā grūtības” (6. pants), neuzaicināja Daniēlu uzreiz. Saskaņā ar tekstu pat šķiet, ka Nebukadnēcars ilgstoši ignorēja Daniēlu. Visi gudrie vīri saņēma uzaicinājumu ierasties ķēniņa priekšā – visi, izņemot Daniēlu, kurš atnāca pats pēc savas iniciatīvas. Nu Nebukadnēcars bija iedzīts strupceļā un viņam neatlika nekas cits, kā uzklausīt ebreju pravieša skaidrojumu. Līdzīgi kā 2. nodaļā, ķēniņš atsakās pieņemt realitāti, kas nesaskan ar viņa paša centieniem. Un atkal negaidītā patiesība viņu satrauc – kā jebkura dievišķas izcelsmes patiesība. Tomēr pat tagad Nebukadnēcars cenšas izlocīties. Viņš gan atzīst Daniēla pārākumu („kurā mājo svēto dievu gars”), tomēr pagūst tam pievilkt klāt frāzi „Daniēls, ko sauca pēc mana dieva vārda par Beltsacaru” (5. pants). Šādi ķēniņš Daniēla spējas pieraksta savam babiloniešu dievam. Viņa pazemība tikai maskē viņa lepnumu. Kad ieraugām Nebukadnēcara sapni uz viņa lepnības un bezrūpības fona, tas iegūst gluži citu nozīmi. Atstāstījums un izskaidrojums attīstās divās fāzēs, kuras abas ievada paralēlas atsauces uz ķēniņa redzēto (7., 10., 17., 20. pants). Pirmā fāze ir pozitīva un ietver zaļojošu koku. Otrā fāze ir negatīva un stāsta par koka turpmāko likteni.

Sapņa izskaidrojums

Zaļojošais koks

Koka simbolisms Nebukadnēcaram nav svešs. Herodots stāsta par Nebukadnēcara svaini Ištovigu jeb Astiagu, kurš arī bija sapņojis par koku, kas simbolizējis viņa varu pār daļu pasaules. Kādā arheologu atrastā uzrakstā Nebukadnēcars salīdzina Babilonu ar varenu koku, kas dod patvērumu pasaules tautām. Turklāt paralēles starp koku un otrajā nodaļā aprakstīto tēlu ir pietiekami skaidras, lai Nebukadnēcars saprastu kaut ko no sapņa galvenās vēsts. Koka sniegto nodrošinājumu un aizsardzību teksts apraksta tiem pašiem vārdiem, kas izmantoti 2. nodaļā. Tur Daniēls saka Nebukadnēcaram: „Tavā rokā Viņš nodevis cilvēkus visur, kur vien cilvēki dzīvo, kur ir zvēri laukā un putni apakš debess.” (Daniēla 2:38) Bet ceturtā nodaļa par koku saka: „Lauku zvēri tur atrada pavēni, un putni apakš debess taisīja ligzdas tā zaros, un visa dzīvā radība pārtika no tā.” (Daniēla 4:9) Līdzīgi tēla galvai, arī koks ir redzams „līdz pašam pasaules galam” (8. pants). Stāstītājs identificē koku ar tēla zelta galvu, un tā aino Nebukadnēcaru.

Koka metafora netieši norāda arī uz ķēniņa iedomīgo raksturu, salīdzinot Nebukadnēcaru ar Ādamu viņa pasaules pārvaldnieka lomā (1. Mozus 1:28). Ar savu novietojumu „zemes vidū” tas sasaucas arī ar dzīvības koku vai laba un ļauna atzīšanas koku (1. Mozus 2:9; 3:3). Koks sniedzas līdz debesīm (Daniēla 4:8, 17). Skaidri redzams, ka tas nav parasts koks. Viss liecina par tā pārākumu. Bet zem slavas un cildinājuma lapotnes slēpjas skarbas kritikas slānis, jo tas, ko koks patiesībā attēlo, ir Nebukadnēcara lepnums un augst prātība.

Ecēhiēls izmanto to pašu metaforu, lai ainotu Asīrijas lepnumu (Ecēhiēla 31:3-9 NIV; latviešu Bībelē norāde uz Asīriju šajā tekstā nav atrodama). Šim Ecēhiēla grāmatas fragmentam ir daudz kopīga ar Daniēla 4. nodaļu. Arī šeit koks dod patvērumu putniem un zvēriem (6. pants). Turklāt šis koks ir stādīts dārza vidū (9. pants) un augstumā pārspēj visus citus (2. un 5. pants). Ķēniņa lepnums ir proporcionāls koka augstumam: „Tāpēc, ka tas tā izslējies augumā un ar savu galotni pacēlies līdz padebešiem un ka arī tā sirds uzpūtusies tā lielā augstuma dēļ.” (10. pants) Šis koks, kurš majestātiski snie dzas līdz debesīm, faktiski ir atklāts apvainojums Dievam. (Interesanti, ka Jaunā Derība (Lūkas 13:19) izmanto līdzīgu koka tēlu, lai ainotu Dieva valstību.) Sapņa koks simbolizē ķēniņa lepnumu, kurš grasās ieņemt Dieva vietu. Bet Nebukadnēcars nemaz nejautā, ko šis koks aino. Babiloniešu kultūras un it īpaši sava pirmā sapņa gaismā ķēniņš nevar nesaprast, ka koks norāda uz viņu pašu. Līdz ar to nav nekāds brīnums, ka babiloniešu ķēniņš dod priekšroku astrologu izskaidrojumam. Tāpēc, kad uz skatuves parādās Daniēls, viņš trīcēdams vēršas pie ķēniņa pilns takta un labvēlības: „Mans kungs, kaut jel sapnis attiektos uz tiem, kas tevi ienīst, un tā izskaidrojums uz taviem ienaidniekiem!” (Daniēla 4:16) Bet šai frāzei sekojošais sapņa izskaidrojums griež kā nazis: „Tas koks, ko tu redzēji, (..) tas esi tu, ak, ķēniņ.” (17., 19. pants)

Koka krišana

Iejaukšanās no augšas (20. pants), līdzīgi kā senajā stāstā par Bābeli (1. Mozus 11:4, 5), pēkšņi pārtrauc koka augšanu. Sapņa pirmā aina, aprakstot vareno koku, ir vizuāla un statiska. Otrā aina, kurā ķēniņš redz debesu būtnes un dzird viņu balsis, ir dinamiska un dzirdama. Pirmā aina, kas ir mierīga un majestātiska, kontrastē ar otro, kas ir trokšņaina un satraucoša. Sākotnējo rāmumu nomaina izteikta aktivitāte. Jau šo debesu būtņu identitāte dod mājienu uz izmaiņām ķēniņa liktenī: „Viens no tiem, kas sargā.” (Daniēla 4:10, 14, 20 burtisks tulkojums) Šī ir vienīgā vieta, kur Bībelē minēta šāda būtne. Sapnis šeit runā ķēniņa valodā. Saskaņā ar senu babiloniešu ticējumu, lielais dievs četros debesu stūros ir novietojis četrus debesu un zvaigžņu kustības sargus. Debesu būtņu klātbūtne Nebukadnēcaram liek saprast, ka varenais debesu Dievs lemj viņa likteni. Tomēr sapnis šīs debesu būtnes aino atbilstoši bībeliskajai tradīcijai kā „svētos”. Tas ir termins, kas parasti daudzos Bībeles tekstos ir attiecināts uz eņģeļiem (Ījaba 5:1; 15:15; Psalmi 89:7, 8; Caharijas 14:5). Septuaginta seko šim interpretācijas principam un vārdu „sargs” tulko kā „eņģelis”. „Sargs” jeb debesu eņģelis pasludina divus lēmumus par ķēniņa likteni. Pirmais lēmums sastāv no vairākām pavēlēm attiecībā uz koku (Daniēla 4:11, 20). Pēc nocir šanas koks pazūd no skata. Zaudējis savus zarus, lapas un augļus, tas zaudē savu pasaules patvēruma un barotāja funkciju (11. un 18.pants). Tas nozīmē, ka ķēniņu „izstums no cilvēku sabiedrības” (22. pants). Otrais lēmums jeb spriedums satur tikai vienu pavēli attiecībā uz koku pēc tā nociršanas (12. pants). Koka atlikums ir ar važām piesaistīts zemei, it kā lai pārtrauktu tā turpmāku augšanu. Ar savu izturību pazīstamo dzelzs un vara važu (2. Laiku 24:12) izmantošana garantē, ka koks neaugs, kamēr važas būs ap to. Lietotais darbības vārds asar (12. pantā – „iesaistījuši”) norāda uz koka „iesprostošanu” līdzīgi dzīvniekam. Faktiski sapņa valoda koka celmu identificē ar dzīvnieku. Tas mīt „pie lopiem laukā” (Daniēla 4:22), guļ kopā ar tiem, to „debesu rasa slacina” (12. un 20. pants), tas ēd zāli kā lopi (22. pants) un pat domā līdzīgi dzīvniekiem: „Tanī esošā cilvēka sirds [prāts – NIV] lai top pārvērsta, un tam piešķirta lai top dzīvnieka sirds [prāts – NIV].” (13. pants)

Cilvēka prāta aizvietošana ar dzīvnieka prātu Daniēlam ir šīs dīvainās pārvērtības atslēga. Nebukadnēcars pārstās būt dzīvnieks tikai tad, kad atzīs, ka „Visuaugstajam ir vara pār cilvēku valstīm” (22. pants). Citiem vārdiem, ķēniņa dzīvnieciskais stāvoklis ir saistīts ar viņa reliģisko neizpratni. Ķēniņam nav patiesu zināšanu par Dievu. No bībeliskās perspektīvas, ķēniņam zemāk vairs nav kur krist. Saistīts dzīvnieka stāvoklī, viņš nevar tikt atbrīvots. Viņš dzird šo pravietojumu kā „lēmumu” no augšas (21. pants), un tas ir galīgs un absolūts. Dievs ir noteicis pat laiku: „septiņi laiki” (22. pants NIV). Skaitlis ir sakrāls un norāda uz lēmuma dievišķo izcelsmi. Tomēr pravietojums atstāj vietu arī cerībai. Galu galā sapnī pati koka krišana vēl nav notikusi. Nebukadnēcars tikai dzird norādījumus par to. Laiks, kad pravietojumam jāpiepildās, vēl nav pienācis. Patiešām, Nebukadnēcars joprojām plaukst un zeļ. Viņam joprojām ir laiks pravietojumu mainīt. „Tādēļ, ak, ķēniņ, pieņem manu padomu: atsvabinies no saviem grēkiem ar taisnību un no saviem noziegumiem ar žēlsirdību, to parādīdams nelaimīgiem! Varbūt tava labklājība tad varēs pastāvēt jo ilgi.” (24. pants) Daniēls divas reizes ķēniņam norāda, ka, atzīstot Dievu, viņš tiks glābts (23. pants).

Risinājums ir reliģiskas dabas un tas ir saistīts ar ķēniņa attie cībām ar debesu Dievu. Bet tam ir arī ētisks aspekts, kas ietver viņa līdzcilvēkus. Pravietis mudina Nebukadnēcaru būt taisnīgam un žēlsirdīgam (24. pants). Nožēla iekļauj gan vertikālo, gan horizontālo dimensiju. Vienīgi atzīstot Dievu, kas ir pārāks un augstāks par viņu, Nebukadnēcars spēs respektēt trūcīgos un praktizēt taisnību (tsedaqa). Pārliecība par Kādu, kas ir ārpus tevis paša, veido pamatu cieņai pret citiem. Dieva bijība, tas ir, apziņa, ka Dievs mūs vēro, novērš izlaidību un veicina taisnīgumu. Uz otru pusi, neiedomājami ir lolot labas attiecības ar Dievu, esot sliktās attiecībās ar līdzcilvēkiem. Mīlestība pret Dievu sevī ietver mīlestību pret tuvāko. Nogalināt otru cilvēku nozīmē nogalināt Dieva attēlu (1. Mozus 9:6). Un, līdzīgā kārtā, ignorēt Dievu nozīmē nicināt cilvēkus. Ētika un reliģija ir savstarpēji cieši savijušās.

Saskaņā ar Daniēla vārdiem, ķēniņš joprojām var nožēlot; viņam vēl ir iespēja tikt cauri ar veselu ādu (Daniēla 4:24). Ķēniņa liktenis ir paša ķēniņa rokās. Nebukadnēcars ir brīvs. Bet joprojām saglabājas kāda nenoteiktības pieskaņa. Norādījums uz to, ka nožēlas gadījumā pastāv iespēja izvairīties no nolemtā likteņa, sākas ar vārdu hen, kas nozīmē „varbūt”. Pat ja ķēniņš nožēlo, Dieva svētība nav garantēta. Arī Dievs ir brīvs rīkoties pēc savas gribas. Nebukadnēcaram nevajadzētu nožēlot tikai ar mērķi paturēt savu labklājību, bet tāpēc, ka viņš saprot grēka smagumu. Citādi viņa atsaukšanās nebūtu patiesa vai brīvprātīga. Ja Nebukadnēcars vadītos tikai no savām interesēm, viņš nožēlotu nevis tāpēc, ka viņš to vēlētos, bet tāpēc, ka viņam tas jādara, lai saglabātu savu labklājību. Lai nožēla būtu brīva un patiesa, tai jābūt bez nosacījumiem. Līdzīgi tam, mēs arī nevaram piespiest vai pieprasīt, lai Dievs svētī un atalgo taisno. Tādā gadījumā Viņš nebūtu suverēns Dievs, bet tirdzniecības automāts. Dievs ir brīvs – līdzīgi cilvēkiem. Mums Viņa svētības vajadzētu saņemt kā žēlastību, kas tiek dāvāta neatkarīgi no mūsu labiem darbiem.

Tagad sapņa drūmo noskaņu pāršķeļ cerības stars: viss ir iespējams. Un pat ja nožēla nenesīs piedošanu, pat ja pravietojums piepildīsies un koks sabruks zem cirvja sitieniem, pat tad joprojām paliks izeja. Koka dzīvība nav apdraudēta, tas netiek izrauts no zemes. Celms un saknes (iqqar) paliek. Kaut arī nocirstam, kokam ir izredzes uz jaunu pavasari. Fiksētais laika apmērs (septiņi laiki) ie tver domu, ka pārbaudījumam pienāks gals, un tas pats par sevi jau nozīmē cerību. Cerība turpina pastāvēt pat vistumšākajā stundā.

Sapņa piepildījums

Ķēniņa lepnums

Daniēls stāsta gan sapņa izskaidrojumu, gan tā piepildījumu. Abos gadījumos ķēniņš nevar runāt; pirmajā tāpēc, ka runā Daniēls, un otrajā tāpēc, ka valdnieks vispār ir zaudējis spēju runāt. Šī otrā klusēšana ir arī daļa no pravietojuma piepildījuma. Tas, ka par šo epizodi stāsta kāda trešā persona, norāda, ka ķēniņš pats tagad runāt nespēj. Viņš nu ir tikai objekts. Pravietojuma piepildījums ir novietots laikā un telpā kā vēsturisks notikums. Tas sākas vienu gadu vēlāk, sapņa gadadienā, ķēniņa pilī. Ķēniņš tīksminās par saviem sasniegumiem un nenojauš, kas ar viņu tūliņ notiks. Mēs viņu redzam staigājam savā pilī, apbrīnojam savu labklājību un lielāmies ar saviem panākumiem (26., 27. pants). Šoreiz teksts daudz skaid rāk izceļ ķēniņa lepnību: „Vai šī nav tā lielā Bābele, ko es uzcēlu ar savu spēku ķēniņam par mājokli un par godu savai varenībai?” (27. pants).

Un patiešām, Babilona bija slavas vērta. Nebukadnēcars iegā ja vēsturē kā ievērojamākais Babilonas cēlājs atšķirībā no saviem priekštečiem, kas bija galvenokārt iekarotāji. Agrāk monarhi deva priekšroku dzīvei pilsētās pēc savas izvēles un Babilonā ieradās tikai īpašos gadījumos. Tomēr Nebukadnēcaram Babilona bija viņa rezidence, „viņa lepnuma pilsēta”. Un tiešām, Babilonai par saviem izcilākajiem objektiem ir jāpateicas Nebukadnēcaram. Plešoties vairāk nekā trīs kvadrātjūdžu platībā, ar savām pilīm, gaisa dārziem un saviem 50 tempļiem, Babilona bija viena no ievērojamākām tā laika pilsētām, ar vienu no septiņiem antīkās pasaules brīnumiem. Saskaņā ar babiloniešu priesteri Berosu un senajām ķīļrakstu plāksnēm, Nebukadnēcars bija pilsētas galvenais arhitekts. Bez daudzajiem tempļiem un nocietinājumu mūriem, ķēniņš uzcēla arī savu pili, viņa paša vārdiem runājot, „kā pieminekli Babilonas ķēniņu ģenialitātei un varenībai”. Arī tā sauktie gaisa dārzi bija viņa radīti, lai atgādinātu viņa sievas Amitijas dzimtās Mēdijas (Mīdijas) kokus, puķes un pakalnus. Pilsētas grandiozais skaistums atstāja paliekošu iespaidu uz ceļotājiem un dzejniekiem. Bet tas bija lepnums, kas ierosināja Nebukadnēcaru iesākt šo darbu. Un lepnuma pilns viņš vēlāk aplūkoja savu veikumu – uz to norāda ne tikai Bībele, bet arī atrastie ķīļraksti. Apmēram 50 plāksnes ar paša Nebukadnēcara sarakstītu tekstu liecina par viņa jūtām. Nebukadnēcars raksta par pili: „Es uzcēlu šo pili, savas valdības sēdekli pār vareniem ķēniņiem (..) prieka un līksmības vietu (..) Babilonā, (..) ar javu un ķieģeļiem es nodrošināju tās pamatus.” Vai arī par Babilonas pilsētu kopumā: „Es esmu padarījis Babilonu, svēto pilsētu, vareno dievu krāšņumu, izcilāku nekā iepriekš. (..) Neviens ķēniņš (..) nekad nav radījis, neviens ķēniņš nekad iepriekš nav uzcēlis, ko es esmu brīnišķi uzcēlis Mardukam.” Pravietojums paredzēja ķēniņa lepnumu, ainojot viņu ar varenu koku, kura zari iesniedzas debesīs, tiecoties pēc dievišķības. Interesantā kārtā teksts atgādina lasītājam stāstu par Bābeli. Līdzīgi Nebukadnēcaram, Bābeles torņa cēlāji vēlējās, lai tā virsotne „snie dzas debesīs”. Līdzīgi babiloniešu ķēniņam, viņi tiecās „sagādāt sev vārdu” (1. Mozus 11:4). Un līdzīgā veidā balss no debesīm pārtrauc viņu darbu (5.-7. pants), pārvēršot viņu valodu nesaprotamās skaņās (9. pants).

Vājprātīgais ķēniņš

Simptomi. Ķēniņš sāk uzvesties kā dzīvnieks, ēst, gulēt un domāt kā lops. Paradoksāli, tiecoties pārspēt citus cilvēkus, viņš ir kritis zemāk par cilvēkiem. Ikvienam, kurš ambiciozi kāro pēc panākumiem, vajadzētu rūpīgi pārdomāt tā nozīmi. Kad ir sasniegta virsotne, vai ir vēl kāda cita alternatīva bez krišanas atkal lejā? Šķiet, ka Nebukadnēcara piedzīvojumam ir vēl citas paralēles senajā vēsturē. „Babiloniešu Ījabā” mēs lasām: „Viņš lika maniem nagiem augt kā nakim vai uku.” Novelē par Ahikaru (septītais gadsimts pirms mūsu ēras) ir personāžs, kurš saka: „Es biju noliecies līdz zemei, mani mati krita uz maniem pleciem, mana bārda uz manām krūtīm, manu ķermeni klāja putekļi, un mani nagi bija kā ērglim.”

Mūsdienu psihiatri Nebukadnēcara uzvedību ir diagnosticē juši kā vienu no paranojas un šizofrēnijas paveidiem. Psihiatrijas vēsturnieks Gregorijs Zilburgs min vairākus šādus gadījumus laika posmā starp mūsu ēras trešo un septiņpadsmito gadsimtu. Lai arī slimība var šķist reta un dīvaina, tā ir pastāvējusi visos laikos.

Mūsdienās tā ir faktiski izzudusi industrializētajās valstīs, kur tā tiek pienācīgi ārstēta, bet tā joprojām parādās Ķīnā, Indijā, Āfrikā un Dienvidamerikā. Nesenā pagātnē vairāki šādi gadījumi ir nonākuši līdz Parīzes un Bordo slimnīcām. Simptomi vienmēr ir tie paši. Pacients iztēlojas, ka ir pārvērties par vilku (likantropija), par vērsi (boantropija) vai kādu citu dzīvnieku (suni, leopardu, čūsku, krokodilu), un kā tāds arī uzvedas līdz pat visintīmākajām detaļām. Pacienta ilūzija ir tik pilnīga, ka tā ietekmē pat to, kā viņš sevi redz. Kāda 49 gadus veca sieviete bija pārliecināta, ka viņai ir vilka galva ar visu purnu un ilkņiem. Kad viņa atvēra muti lai runātu, viņa dzirdēja sevi ņurdam un gaudojam kā zvērs. Ja mēs ticam iepriekš minētajiem vēsturniekiem un psihiatriem, „Nebukadnēcara sindroms” tiešām ir pastāvējis. Protams, babiloniešu oficiālās hronikas par to saprotamu iemeslu dēļ klusē. Tomēr vairāki ārpus Bībeles avoti netieši apstiprina Bībeles stāstu. Trīs gadsimtus pēc Nebukadnēcara nāves babiloniešu priesteris Berosus stāsta, ka „pēc četrdesmit trīs gadu valdīšanas Nebukadnēcars saslima sienas būvlaukumā (..) un pēc tam mira”. Saikne starp ķēniņa slimību un būvdarbiem atgādina Bībeles stāstījumu. Turklāt veids, kā šī slimošana ir pieminēta, dod mājienu uz slimības, iespējams, īpašo raksturu. Grieķu vēsturnieks Abidenus (trešais gadsimts p.m.ē.) norāda, ka Nebukadnēcars kļuva „apsēsts ar dievu vai kaut ko tamlīdzīgu, runājot pravietiskus vārdus, uzkāpa uz savas pils terases un pēkšņi nozuda”. Te mēs atkal varam ievērot vairākus ar Bībeles tekstu kopīgus motīvus: ķēniņa atrašanās vieta uz terases, pravietojums un viņa neizskaidrojamā nozušana. Un visbeidzot, Bībeles stāstu apstiprina nesen atrastas ķīļrakstu plāksnes. 1975. gadā asiriologs A. K. Greisons publicēja ķīļraksta tekstu, kas tagad glabājas Britu Muzejā (BM 34113= sp213), kas norāda uz Nebukadnēcara vājprātību. No šī teksta redzams, ka uz laiku „viņa dzīve šķita bez vērtības”, viņš deva bezjēdzīgas un pretrunīgas pavēles, neizrādīja pieķeršanos ne savam dēlam, ne savai meitai, nepazina savus radiniekus un nepiedalījās Babilonas un tās tempļa celtniecībā. Ņemot vērā vēsturi un psihiatriskās diagnozes, Daniēla grāmatas stāsts izklausās gluži iespējams.

Laiks. Saskaņā ar Bībeles tekstu, Nebukadnēcara patoloģiskais stāvoklis turpinājās „septiņus laikus”. Slimības novietojums laikā piešķir tai zināmu vēsturiskuma pakāpi. Teksts novieto notikumu laikā tūlīt pēc tam, kad ķēniņš bija pabeidzis savus īpašos būvniecības projektus Babilonā. Vairāki faktori rosina domāt, ka aramiešu vārds idan mums būtu jātulko kā „gadi”:

1. Zīmīgi, ka ķēniņa slimība sākas precīzi „divpadsmit mēnešus vēlāk”, netieši norādot, ka mums būtu jāturpina skaitīt 12 mēnešu periodos. Gads ir pamata vienība, kurā mums būtu jāpārvērš pravietiskie „laiki.”
2. Saistība starp šiem diviem laika periodiem (12 mēneši un septiņi gadi) ir ieskicēta teksta stilā. Abi izteicieni „divpadsmit mē neši” un „septiņi gadi [laiki]” atbalso viens otru, jo tos abus ievada līdzīgs aramiešu valodas formulējums („kad pagāja noteiktais laiks”, liqsath [26. un 31. pants]).
3. Vārda idan (laiks) etimoloģija ir saistīta ar vārdu od (atkārtot, atgriezties, pārtaisīt), norādot uz tā paša laika vai gadalaika (Daniēla 2:21) atkārtošanos katru gadu.
4. Daniēla 7:25 idan definē kā gadu; vēl skaidrāk šī koncepcija saskatāma paralēlajā rakstu vietā Atklāsmes 12:14 (sk. turpmākās nodaļas).
5. Septuaginta un viduslaiku rabīni (Raši, Ibn Ezra u.c.) saglabā interpretāciju, kas balstīta uz gadiem.

Teksts „gadu” vietā lieto vārdu „laiki”, lai pievērstu mūsu uzmanību skaitlim septiņi, dievišķā simbolam. Patiesi, slimības izcelsme nav dabiska, bet dievišķa. Nebukadnēcara pārbaudījums ir Dieva „noteikts” (Daniēla 4:13, 31). Viņa likteni kontrolē Dievs, un neviens to nevar grozīt.

Augšāmceltā lūgšana

Neviens to nevar grozīt, izņemot ķēniņu pašu: „Es, Nebu kadnēcars, pacēlu savas acis uz debesīm, mans saprāts atkal atgriezās manī” (31. pants). Lai cik smags būtu likantropijas gadījums, pa cients vienmēr saglabā fragmentāru apziņu un piedzīvo apskaidrības brīžus. Pat esot slimības varā, persona pilnībā nezaudē cilvēciskumu un brīvo gribu. To zinot, psihiatri izvairās šos pacientus apzīmēt ar neatsaucamo birku „trakie”. Tā vietā viņi attiecas pret pacientiem kā pret slimiem cilvēkiem, kuriem vienmēr pastāv atlabšanas iespēja. Mūsu teksts liecina, ka cilvēciskā brīvība spēj ietekmēt pat visstingrāko determinismu. Pat no dzīvnieciska pagrimuma ir iespē jams lūkoties augšup un no jauna savienoties ar cilvēcību. Nebu kadnēcaram vajadzēja tikai pacelt savas acis uz debesīm (31. pants). Kad Nebukadnēcars iedomājās sevi par dievu un lūkojās lejup no savas pils augstumiem, viņš kļuva dzīvnieks. Bet savu cilvēcību viņš atguva tad, kad apzinājās sevi esam dzīvnieku un lūkojās augšup no savas dzīvnieciskās mītnes pīšļiem.

Šis paradokss ir nozīmīgs gan psiholoģiski, gan teoloģiski. Cilvēka patībai nav iespējams attīstīties, neapzinoties savus ierobežojumus. Ja kāds iedomāsies sevi par putnu un izmetīsies pa logu, viņš piezemēsies uz lejā esošā bruģa ļoti nelāgā stāvoklī. Lai spētu lidot, cilvēkam ir jāapzinās un jāsaprot viņu ierobežojošie gravitācijas un citi likumi, un jādarbojas atbilstoši tiem. Te mēs atrodam brīvības un laimes noslēpumu. Bet te ir vēl kāda mācība, šoreiz saistībā ar glābšanu. Glābts var tikt vienīgi tas, kurš ir spējīgs paskatīties augstāk par sevi pašu. Glābšana nav no iekšpuses, tā ir no ārpuses. Līdzīgi Nebukadnēcaram mums ir jāpaceļ savas acis uz debesīm. Kad ķēniņš dziļi savā dvēselē apzinās šo patiesību, viņa saprāts atgriežas līdz ar viņa ticību, apstiprinot bībelisko atziņu: „Bezprāši saka savā sirdī: Dieva nevaid!” (Psalmi 14:1; 53:2). Ilūzija ir domāt, ka ilūzija ir ticēt. Daniēlam ticība un saprāts ir savienojami. Ticība sākas prātā un ir prāta pamatiezīme.

Nebukadnēcara pieredzei ir universāla nozīme. Pāri par ķē niņa dziedināšanu mēs saskatām augšāmcelšanās brīnumu. Uz to norāda jau pirmie šīs sadaļas vārdi: „Dienu beigās ...” (31. panta burtisks tulkojums) Daniēla 12:13 šie paši vārdi lietoti attiecībā uz augšāmcelšanos. Nebukadnēcara „augšāmcelšanās” bruģē ceļu augšāmcelšanai „dienu beigās”. Babilonijas ķēniņš atmostas no sa va apstulbuma un runā. Līdz šim brīdim viņš ir pieminēts trešajā personā. Atguvis apziņu un saprātu, viņš atkal spēj runāt pirmajā personā. Viņa pirmie vārdi ir lūgšana – ceturtā lūgšana Daniēla grāmatā. Joprojām klāts putekļiem, acīm ieurbies debesīs, Nebukad nēcars ļauj savām domām pārmaiņus pievērsties gan debesīm, gan zemei; gan zemei, gan debesīm. Tas piešķir viņa lūgšanai noteiktu struktūru. Vispirms viņš pievēršas debesīm. Līdztekus trim savas dvē seles emocijām (es teicu ... es slavēju ... es pagodināju) viņš norāda uz trim Dieva īpašībām („kas dzīvo mūžīgi, kura vara un valdonība ir mūžīga un kura ķēniņa valstība paliek uz radu radiem”) (31. pants).

Trīs norādes uz Dieva mūžīgumu atbalso trīs Nebukadnēcara pielūgsmes izpausmes. Viss sākas ar Dieva eksistences, Dieva mūžī guma un Dieva augstākās varas atzīšanu. Augšāmceltais no nāves pāriet dzīvībā. Atgriežoties dzīvē, viņš uz visiem laikiem ir Dieva mūžīguma iespaidots. Viņa pielūgsme ir centrēta vienīgi Dievā. Nebukadnēcars pauž savu pateicību (viņš teic Dievu), godbijību (viņš pagodina Dievu) un apbrīnu (viņš slavē Dievu). Atgūstoties no neprāta, Nebukadnēcars neredz neko citu, kā vienīgi Dievu. Pēkšņi ķēniņš apzinās, ka par visu ir parādā pateicību Dievam. Bez Dieva viņš nav nekas. Tā ir pirmā mācība, ko viņš apgūst, atgriežoties dzīvē. „Visi zemes ļaudis ir uzskatāmi par neko” (35. pants NIV; latviešu Bībelē 32. pants). Oriģinālais teksts izmanto divus vārdus: hshb, kas nozīmē „novērtēt”, „skaitīt”, un la, kas nozīmē „tukšums”, „nekas”, vai „ne”. Līdzās Dievam zemes iedzīvotāji šķiet kā „nekas”. Glābšana tādā gadījumā ir iespējama vienīgi caur radīšanas brīnumu. Nebukadnēcars dod skaidru mājienu uz radīšanu, lietojot klasisko saistību starp „debesis un zeme”, „dara” un Dieva „roka” (32. pants). Dieva rokā gan debesu pulki, gan zemes iedzīvotāji ir bezspēcīgi. „Nav neviena, kas varētu aizkavēt Viņa roku un Viņam sacīt: ko Tu tur dari?” Tas ir izteiciens, ko Bībele lieto radīšanas kontekstā. „Bēdas tam, kam nesaskaņas ar savu radītāju, lauskai starp māla trauku lauskām! Vai tad māls var sacīt savam veidotājam: ko tu te dari? – Jeb vai tas darbs, ko tu dari, tev sacīs: tev jau nav roku?” (Jesajas 45:9). „Ja kāds pat ir gudrs savā sirdsprātā, stiprs spēkā, kurš gan būtu tāds, kas pret Viņu varētu sacelties un palikt sveikā? Pret Viņu, kas pārceļ kalnus, un tie to nemana, ka Savās dusmās Viņš tos apgāž. Viņš kustina zemi no viņas vietas, ka tās balsti ļodzās. Viņš pavēl saulei, tad tā neuzlec, Viņš aizzīmogo ar zīmogu zvaigznes. Viņš viens pats izpleš pār zemi debesis un soļo pār jūras viļņiem. Viņš ir tas, kas veidojis Lielo Lāci, Orionu un Sietiņu, un zvaigznes pret dienas vidu. Viņš dara lielas lietas, ko nevar izprast, un brīnumus, ko nevar izskaitīt. Redzi, Viņš pats man pāriet pāri, bet es Viņu neieraugu, Viņš paiet garām, bet es Viņu nesamanu. Redzi, ja Viņš kādu sagrābdams aizrauj, kas Viņam to liegs? Kas Viņam sacīs: ko Tu dari?” (Ījaba 9:4-12)

Lai Nebukadnēcars kļūtu atkal vesels, bija jānotiek brīnumam. Viņš bija zaudējis visu, ieskaitot savu identitāti, personību. Tagad viņš visu saņem atpakaļ: „Tanī pašā laikā manī atgriezās atpakaļ mans prāts, un par slavu un uzplaukumu manai valstij atgriezās atpakaļ manā rokā arī mana varenība, mana godība un mans spožums” (33. pants). Šajā teksta daļā trīs reizes atkārtojas vārds tub („atgriezās”, „atjaunojās”), vienu reizi 31. pantā un divas reizes 33. pantā. Viņa labklājība vēl pieaug: „Mani padomnieki un dižciltīgie uzmeklēja mani, iecēla mani atkal ķēnišķā godā, mana vara kļuva vēl lielāka.” (33. pants) Šajā nozīmē mēs ķēniņa piedzīvoto varam salīdzināt ar augšāmcelšanos. Augšāmceltais mostas dzīvei un iznāk no kapa stāvoklī, kas ir labāks par kādreiz bijušo (sk. 1. Korintiešiem 15:35-50). Kad ķēniņš izsaka pēdējos savas lūgšanas vārdus, kas ir arī pēdējie viņa teiktie vārdi Daniēla grāmatā, viņš atrodas savu panākumu virsotnē. Lūgšana beidzas tāpat, kā tā bija sākusies. Tā pati trīskāršā struktūra apvieno dievišķās īpašības un viņa dvēseles izpaudumu: „Es, Nebukadnēcars, tagad slavēju, godinu un augsti teicu debesu Ķēniņu.” (Daniēla 4:34) Pretstatā 1. panta „Es, Nebukadnēcars” šis „Es, Nebukadnēcars” ir pilnībā vērsts uz debesīm. Jaunais ķēniņš tagad var pāri sev saskatīt Dievu. Ainu ar Dievu, kurš ir slavas, goda un teikšanas cienīgs, tagad papildina arī taisnīguma dimensija: „Visi Viņa darbi ir patiesība un visi Viņa ceļi ir taisnība: Viņš var pazemot tos, kas lepnībā staigā.” Nebukadnēcars nu ir izaudzis no sava naivā lepnuma. Viņš ir nobriedis līdz pazemībai. To, ko citi mācās visu mūžu, Nebukadnēcars ir apguvis septiņos gados. Piedzīvojis dzīves nedrošību, viņš tagad zina, ka nav mūžīgs. Un, apzinoties savu ierobežotību, viņš izlemj iet nožēlas un pazemības ceļu. Monarhs beidzot ir piedzīvojis pārvērtību jeb atgriešanos.

Daniēla 4. nodaļas literārā struktūra

Himnisks apliecinājums (Daniēla 3:31, 32)

Sapnis (Daniēla 4:1-30)

Himnisks apliecinājums (Daniēla 4:31-34)

Himnisks apliecinājums (pirmā persona; Daniēla 3:31, 32)

Ziņojums par sapni (pirmā persona; Daniēla 4:1-15)

1. uztraucošs sapnis
2. koks
3. debesu sargs

Sapņa izskaidrojums (trešā persona; Daniēla 4:16-24)

1. uztraucošs sapnis
2. koks
3. debesu sargs

Sapņa piepildījums (trešā persona; Daniēla 4:25-30)

1. ķēniņa lepnums
2. balss no debesīm
3. ķēniņš – dzīvnieks

Himnisks apliecinājums (pirmā persona; Daniēla 4:31-34)