Atpakaļ

Cēsu draudze

Draudzes locekļi: 140

Kontakti:

Līgatnes 1, Cēsis, LV-4101

Soc tīkli:

Apskatīt kartē
Cēsu draudze
Ainars Gailis

Ainars Gailis

Ordinēts mācītājs

Par draudzi

Izglītība

2007. g. Diploma of Religious and Pastoral Studies (Newbold College).
2004. g. Certificate of Religious and Pastoral Studies (Newbold College).
1997. g. Certificate of Attendance - eight units of the Baltic Union Extension School programme (Newbold College).
1992. g. Teoloģijas studiju kurss (Zaokskas garīgā Akadēmija, Krievija)

KalpoÅ”anas vēsture

2015. g. Siguldas draudze.
2015. g. Ogres draudze.
2014.-2015. g. Auces draudze.
2012.-2015. g. Jelgavas draudze.
2012.-2014. g. Olaines draudze.
2009.-2012. g. Līvānu draudze.
2009.-2012. g. Jēkabpils draudze.
Ordinēts 2008. g.
2007.-2012. g. Aizkraukles draudze.
1996.-2000. g. Aizkraukles draudze.
1993.-2004. g. Siguldas draudze.

Vēsture

Cēsu pilsētā trÄ«skārtÄ«go eņģeļu vēsti sāka sludināt jau 1910. gadā. LÄ«dz 1911. g. te Ā darbojās BÄ«beles strādnieks Aleksandrs EglÄ«tis un sludinātājs Jānis SproÄ£is.

Cēsu draudze tiek dibināta 1911. gadā un kā jau sākumā parasts, sapulces vispirms notiek dzÄ«vokļos un pēc tam Ä«rētās telpās. Pirmie adventisti, saskaņā ar draudzes grāmatu, Cēsu draudzē 1911. g. tika kristÄ«ti: Jānis Fogels, Pēteris Fogels, KristÄ«ne Fogele, RÅ«dolfs Trapuckis. 1912. g. CēsÄ«s tika kristÄ«ti Marija Lerha, KarlÄ«ne Miglis un Marija Āboliņa. Tad vēlāk viņiem pievienojās arÄ« AlvÄ«ne Fogele, Lerhu, KuŔķu un Āboliņu Ä£imeņu locekļi.

Sludinātājs Jānis DriÄ·is dzÄ«voja CēsÄ«s RÄ«gas ielā 49 no 1913.-1914. g., bet sludinātājs Jānis Dreimanis (vecākais) laikā no 1917. lÄ«dz 1921. g. dzÄ«voja CēsÄ«s Pils ielā 8. Tas bija sarežģīts laiks Latvijai un arÄ« paÅ”ai Cēsu pilsētai. 1918. g. Cēsis ieņēma vācu karaspēks, bet tad decembrÄ« bez kaujām pilsētu pārņēma boļŔeviki. Pilsētā sākās terors pret revolÅ«cijas ienaidniekiem. NākoŔā 1919. gada maijā Cēsis no boļŔevikiem atbrÄ«vo latvieÅ”u partizāni un Cēsu kājnieka pulka rota, bet pēc mēneÅ”a ar kaujām pilsētā ienāca vācu Dzelzs divÄ«zijas karaspēks. Kaujas turpinājās ap pilsētu un tikai 22. jÅ«nijā tiek slēgts pamiers. Vācu karavÄ«ri pameta Cēsis.


Draudze pēc Pirmā pasaules kara

KarÅ” bija izklÄ«dinājis Cēsu draudzi. 1920. g. sākumā par draudzes darbinieku tika apstiprināts Pēteris Purmalis. Sākotnēji ļaudis sapulču apmeklēŔanā bija atturÄ«gi, taču pēc kāda laika apmeklētāju bijis tik daudz, ka telpas, kas varēja uzņemt 200 cilvēku, bija pārpildÄ«tas. Sapulces notiek jau pastāvÄ«gās telpās: RÄ«gas ielā, Tirgoņu namā, otrajā stāvā. Bet jau tā paÅ”a gada beigās vai 1920.g. sākumā draudze sāk pulcēties Palasta ielā 1.Ā  ArÄ« tur telpas ir otrā stāvā (logi ar skatu uz Gaujas ielu). Å ajā laikā tika kristÄ«ti 64 cilvēki. Purmalis dzÄ«voja CēsÄ«s Pils ielā 1.

1922-1923.g. draudzē strauji pieaug locekļu skaits. Evaņģēlista Jāņa Builes dedzÄ«gās darbÄ«bas rezultātā 1922. g. notiek vienas no lielākajām kristÄ«bām Cēsu draudzes vēsturē, kad vienā reizē Gaujā tika kristÄ«tas 18 personas. Jau 1923.g. noslēguma statistiskajā pārskatā varam lasÄ«t, ka CēsÄ«s bijuÅ”i 88 draudzes locekļi. Kā iesvētÄ«ts sludinātājs ar piemiņas mielastu tolaikĀ kalpoja Jānis BirziņŔ.

Cēsu draudzes vecākais Andris ZariņŔ min Å”os divus iemeslus, kādēļ draudze tik strauji auga:

  1. Svaiga mācÄ«ba. Spriežot pēc publikācijām presē, brÄ«vi tika iztirzātas ne tikai tās BÄ«beles patiesÄ«bas, kas mÅ«s vieno ar pārējiem kristieÅ”iem, bet arÄ« tās atziņas, ar ko adventisti atŔķiras no citiem.
  2. LiteratÅ«ras izplatīŔanas darbs. 1922. gadā tika iespiesta Elenas Vaitas grāmata ā€žLielā cīņaā€ (saÄ«sinātā variantā), un gada laikā bija nepiecieÅ”ami trÄ«s tās izdevumi, kopā 20 000 eksemplāru lielā tirāžā.

1924. gadā no Cēsu draudzes atdalās un kā jauna draudze sāk pastāvēt LÄ«gatnē dzÄ«vojoÅ”o ticÄ«go 16 locekļu grupiņa.

1929. g. no 27. lÄ«dz 30. jÅ«nijam CēsÄ«s notika Latvijas adventistu draudžu jaunieÅ”u kongress.

1930. gadā tiek dibināta Vidzemes SavienÄ«ba (pastāv lÄ«dz 1939. gadam), ar SavienÄ«bas sēdekli CēsÄ«s vispirms Palasta ielā 14, bet vēlāk RÄ«gas 32. Par SavienÄ«bas priekÅ”nieku strādā  sludinātājs Kārlis Sutta, bet par sekretāru Alfrēds Mednis. Sutta dzÄ«voja CēsÄ«s RÄ«gas ielā 32. 1930. g. no 5. lÄ«dz 10. augustam ViesÄ«gās biedrÄ«bas namā Raunas 12 notika Vidzemes draudžu savienÄ«bas I kongress, kurā no viesiem piedalÄ«jās Ä¢enerālkonferences pārstāvis G. Å Å«berts, Polijas Å«nijas vadÄ«tājs Džons Aizeks, no Igaunijas savienÄ«bas L. Nikārs un citi.

1931. gada vasarā no 10. līdz 14. jūnijam Cēsīs, Kultūras nama telpās (tad Viesīgās biedrības zālē) Raunas ielā 12 notiek Vidzemes Savienības II kongress.

1932. gadā draudzes teritorijā tiek organizēta vēl kāda atseviŔķa grupa Dzērbenē. Tur sāk pulcēties 10-15 brāļi un māsas, bet jau 1934. gadā tā tiek likvidēta. 1934.-1935. g. CēsÄ«s un citās mazākās draudzēs – LÄ«gatnē, Dzērbenē un Siguldā kalpoja evaņģēlists (palÄ«gmācÄ«tājs) Augusts BaÄ·is.

1936. gada sākumā draudzē bija 67 draudzes locekļi un 10 nepilngadÄ«gie. 1937. g. draudze savāca 54 draudzes dibinātāju parakstus. Lai draudzi varētu pārreÄ£istrēt, minimālais skaits bija 50. PastāvÄ«gu darbÄ«bu spiesta pārtraukt arÄ« LÄ«gatnes draudze un visa Vidzemes SavienÄ«ba kā tāda. Cēsu draudze it kā no jauna atgriežas savos iepriekŔējos rāmjos.

1937. gada vasarā uz CēsÄ«m tika pārcelts sludinātājs Hermanis Linde, kuru apmēram pēc pusgada draudze bija spiesta izslēgt no sava locekļu saraksta. Pirmā pēc paÅ”as vēlēŔanās no draudzes aizgāja Lindes sieva (1937. g. 13. novembrÄ«). No Ŕī brīža pats Linde vairs nepiedalÄ«jās draudzes padomes sēdēs un atteicās no kalpoÅ”anas draudzē. 1938. g. 8. janvārÄ« aizklātā balsoÅ”anā Linde tika atbrÄ«vots no darbinieka pienākumiem. Sapulci vadÄ«ja J. OltiņŔ un E. KlotiņŔ. BalsoÅ”anā piedalÄ«jās 35 draudzes locekļi, no kuriem 30 balsoja par atbrÄ«voÅ”anu, bet 3 balsoja pret. Pēc mēneÅ”a Lindi izslēdza no draudzes.

Tad 1938. gadā uz CēsÄ«m pārnāk sludinātājs Pauls Pokuls. No jauna sāk kÅ«sāt darbs, un seviŔķi apmierinātas izskatās jaunieÅ”u un bērnu sejas, jo Pokuļu Ä£imene tiem veltÄ« Ä«paÅ”u uzmanÄ«bu. Pokuls tika ievēlēts par Cēsu draudzes vecāko.

Kara laikā

Kara laikā lÄ«dz 1946.gadam draudze pulcējas Amatnieku ielā 3. Gan apmeÅ”anās vieta, gan arÄ« viss draudzes darbs lielā mērā saistÄ«ts ar Marausku Ä£imeni, kas draudzes labā dara daudz (katru pabaro kaut vai ar sausu maizÄ«ti), bet beidzot tā izrādās ļoti nenoturÄ«ga. No četriem kristÄ«tajiem locekļiem lÄ«dz galam uzticÄ«ga paliek tikai Anna (mirusi 1974. g.), bet pārējie pēc kārtas tika izslēgti un paiet vēl laiks, kamēr draudze atbrÄ«vojas no viņu celtās neslavas.

1941. g. rudenÄ« par sludinātāju draudzē sāk strādāt Roberts AuziņŔ (nav iesvētÄ«ts), kas pārnāk no Daugavpils draudzes. Pilsētas centrs ir sapostÄ«ts pēc krievu munÄ«cijas vilciena postoŔās eksplozijas dzelzceļa stacijā. Okupācijas laikā pilsēta tiek sakārtota, bet 1944. g. agrā rudenÄ« CēsÄ«s atkal daudz namu ir drupās. Å o kara piecu gadu laikā adventistu draudzē tiek kristÄ«tiĀ  37 jauni draudzes locekļi, kas, ņemot vērā apstākļus, Ŕķiet ļoti labs rādÄ«tājs. Jaunos draudzes locekļus kristÄ« sludinātāji P. Pokuls, A. Jurkevics, A. Mednis un E. GrÄ«nbergs.

1946. gadā Drustos bija paredzētas bēres pie divām māsām (Jakobi), kurām nomira viens no vecākiem. Vairāki draudzes locekļi uz turieni aizbrauca jau piektdienā, lai palÄ«dzētu uz bērēm sagatavoties. ArÄ« draudzes vecākais Osvalds KuŔķis un sludinātājs Roberts AuziņŔ. Tur pēkŔņi no meža iznāca divi apbruņoti vÄ«ri un ar automātu noŔāva gan Auziņu, gan KuŔķi.

Pēc Otrā pasaules kara

1943.g. Cēsu draudzes rindās ienāca brālis Jānis KārkliņŔ. 1944. g. augustā viņŔ tika iesaukts vācu armijā, kur ar vadÄ«bas atļauju dienēja virtuvē par palÄ«gu. Sabata dienas viņam izdevies izbrÄ«vēt brÄ«vas. Kopā ar vācu armijas daļām nonācis Vācijā pie Vitenbergas, bet 1945. g. 16. aprÄ«lÄ« krita gÅ«stā pie amerikāņiem. Komisāri aicināja atgriezties mājās, taču tā vietā nonāca Krievijas Å”ahtās. Vācu armijā, gÅ«stā un Å”ahtās katra diena bija piesātināta ar Dieva apsardzÄ«bu un aizgādÄ«bu. Å ahtās deva divas brÄ«vas dienas un neprasÄ«ja tās atstrādāt, jo Jānis piecās dienās izpildÄ«jis visu normu. Taču mainÄ«jās vadÄ«ba Å”ahtās un jaunais vadÄ«tājs atteicās Jānim nākt pretÄ«, jo baidÄ«jās par savu droŔību. ViņŔ sacÄ«ja, ka Å”ahtās taču vienalga, cikos riet saule piektdienas vakarā, jo to neredz, taču Jānis atteica, ka to var noteikt pēc pulksteņa. Tad Jānis ar savu lÅ«gumu vērsās pie augstākās priekÅ”niecÄ«bas. PriekÅ”nieks jautāja Jāņa vadÄ«tājam par Jāņa darba kvalitāti. ViņŔ atbildēja, ka Jānis strādā ļoti labi. Tad priekÅ”nieks apsolÄ«ja dot brÄ«vas sestdienas, ja Jānis arÄ« turpmāk strādās labi. 1946. g. decembrÄ« Jāni atbrÄ«voja un viņŔ varēja doties mājās. Turpmāk tika izraudzÄ«ts strādāt kolhozā par brigadieri, taču rajona avÄ«zē rakstÄ«ja: ā€žlabs brigadieris, bet saistÄ«ts reliÄ£ijas važās, piektdienas vakarā atstāj brigādi un dodas priestera varÄā€. Kad CēsÄ«s kalpoja sludinātājs Ernests GrÄ«nbergs, no 1947. gada, Jānis KārkliņŔ bija ievēlēts draudzē par vecākā palÄ«gu, bet vecākā pienākumus pildÄ«ja pats sludinātājs. 1950. gadā brāli Kārkliņu iesvētÄ«ja par pilntiesÄ«gu draudzes vecāko. Å os pienākumus viņŔ pildÄ«ja lÄ«dz 1979. gadam. SeviŔķi bÅ«tu jāatzÄ«mē Jāņa Kārkliņa rÅ«pes par gados veciem cilvēkiem un par tādiem, kam bija nepiecieÅ”ama materiāla palÄ«dzÄ«ba.

1946. gadā no SkrÄ«veriem uz CēsÄ«m, kopā ar dzÄ«vesbiedri, pārnāk dzÄ«vot brālis ArvÄ«ds Lerhs, kurÅ” ilgus gadus kalpo kā draudzes kasieris, brīžiem arÄ« kā sabatskolas vadÄ«tājs.

1951. gadā no Daugavpils uz CēsÄ«m darbā tika pārcelts vecākais sludinātājs Jānis OltiņŔ un strādāja lÄ«dz 1954. gadam. Å Ä·iet, ka Å”ie trÄ«s CēsÄ«s pavadÄ«tie gadi varēja bÅ«t paÅ”i grÅ«tākie brāļa Oltiņa dzÄ«vē. 1952. gadā viņa dzÄ«vesbiedre Marija smagi saslimst un mirst. Tādos apstākļos nav viegli apvienot rÅ«pes par Ä£imeni un draudzi. Stāvoklis ir kritisks, tomēr Å”inÄ« laika periodā tiek kristÄ«tas 17 personas.

1954. gadā otro reizi uz Cēsu draudzi darbā pārnāk sludinātājs Pāvils Pokuls. ViņŔ ieradās no Jelgavas draudzes. Å ajā viņa darbÄ«bas laikā draudze seviŔķā mērā tiek iepazÄ«stināta ar PravieÅ”u Gara rakstiem, kurus pats sludinātājs ļoti cienÄ« un vērtē. Tiek iesākts darbs, lai Elenas Vaitas grāmatas un LiecÄ«bas draudzei bÅ«tu pieejamas latvieÅ”u valodā. Un gadu gaitā Kungs ir bagātÄ«gi svētÄ«jis Å”o niecÄ«go sākumu, kuru viņŔ uzticēja vājiem cilvēciskiem darbarÄ«kiem.

SeÅ”desmito gadu sākumā draudze pieauga galvenokārt pateicoties baltkrievu Ä£imenēm, kas pārcēlās uz dzÄ«vi CēsÄ«s. Triju gadu laikā klāt nāk 24 cilvēki, bet tikai pieci tiek kristÄ«ti uz vietas. GrÅ«ts un atbildÄ«gs pienākums tiek uzticēts māsai Annai RudzÄ«tei, kura, sākot ar Å”o laiku, draudzē kalpo par krievu valodas tulku.

Zināmu pacēlumu ienes rosÄ«gais sludinātājs Otto Balodis, mēģinādams iekustināt ierÅ«sējuÅ”os misijas ratus, bet kā jau tas pēdējos gados parasts, iejÅ«gu velk viņŔ viens pats, tādēļ arÄ« rodas daļēji ŔķērŔļi. Sludinātāja Baloža laikā trÄ«s gados tiek kristÄ«tas 12 personas.

1968. gadā draudze pāriet uz ev. luteriskās Annas draudzes telpām, CēsÄ«s, L. Kalēju ielā 6. Tur darbu iesāk no Talsu draudzes pārnākuÅ”ais sludinātājs Jānis Lapa. LÄ«dz 1971. gadam tiek kristÄ«tas 5 personas; trÄ«s gan no tām drÄ«z vien ir jāizslēdz, jo tās nespēj draudzē iedzÄ«voties. Vēlāk 2 no tām atkal atgriežas.

Rokrakstā vairākos eksemplāros tiek pārrakstÄ«tas tādas lielas grāmatas, kā Laikmetu ilgas, Apustuļu darbi, Lielā Ārsta pēdās, u. c., bet jau Ŕīs dekādes pirmajā pusē garÄ«go literatÅ«ru sāk pavairot ar rakstāmmaŔīnām, kur vienlaicÄ«gi iespējams iegÅ«t arÄ« vairākas kopijas. GrÅ«tÄ«bas sagādā vienÄ«gi papÄ«ra iegāde un darba organizācija, jo valsts iestādes cÄ«tÄ«gi uzmana, lai netiktu veikta nekāda nelegāla darbÄ«ba. Grāmatas no angļu valodas tulko Jānis ZariņŔ (kristÄ«ts 1954.g.), un dažas arī  Ilga RudzÄ«te. Visa pārrakstīŔana galvenokārt notiek Zariņu un RudzīŔu Ä£imenēs, bet iesieÅ”anu veic Arnis Erics. Interesanti, ka darbs sākas, pieņemas spēkā un vērÅ”as plaÅ”umā nelegāli ne tikai valsts varas priekŔā, bet arÄ« draudzē. Pat vēl vairāk, tas turpinās, neskatoties uz vairākkārtējiem Latvijas vadoÅ”o brāļu aizliegumiem, kļūdu meklēŔanu, pārmetumiem par evaņģelizācijas traucēŔanu un atteikÅ”anos dot tulkoÅ”anai nepiecieÅ”amās grāmatas. Tādēļ fotokopijas nākas ievest no Ukrainas vai Krievijas, un Å”ajā ziņā lielu palÄ«dzÄ«bu sniedz sludinātājs Herberts DriÄ·is. Tikai ar laiku arÄ« citi sludinātāji sāk atzÄ«t un vērtēt padarÄ«to. Par Ä«paÅ”u palÄ«dzÄ«bu materiālā ziņā vēlāk parÅ«pējas brāļi Ernests Pavasars un Ernests KlotiņŔ.

Septiņdesmitajos gados Latvijas PSR tiek ļoti vērtēts sveÅ”ais darbaspēks. To izmanto mÅ«su baltkrievu un ukraiņu brāļi, braucot uz Latviju peļņā. Viņi strādāja celtniecÄ«bā, galvenokārt kolhozos un padomju saimniecÄ«bās. Bet Cēsu draudze visām Ŕīm iebraucēju grupām paliek it kā par nemainÄ«gu sapulcēŔanās vietu sabatos. Ar viņiem kopā ierodas arÄ« vēl nekristÄ«ti draugi, un tā kā Latvijā iznāk pavadÄ«t 6-8 un kādreiz pat vairāk mēneÅ”u gadā, tad daži no tiem izsaka vēlēŔanos pievienoties draudzei, kaut arÄ« tas parasti iznāk uz neilgu laiku. Tas ir ļoti raksturÄ«gi laika posmam no 1971. gada lÄ«dz 1975. gada beigām, kad tiek kristÄ«tas 14 personas, kur tikai 5 ir no vietējiem iedzÄ«votājiem, bet pārējās jau pēc gada (skaitot no kristÄ«bu brīža) ir devuŔās atpakaļ uz savu dzimteni. LÄ«dz ar to Cēsu draudzes locekļu skaits nevis pieaug, bet samazinās, un, kad 1977. gadā no Latvijas PSR izceļo arÄ« Pāvila Pacukeviča un Nikolaja Žaruna Ä£imenes, draudzes locekļu skaits kļūst kritisks.

1976. gada janvārÄ« Cēsu draudzē sāk strādāt vecākais sludinātājs Ernests KlotiņŔ. Å Ä·iet, pirmie divi gadi viņa darbÄ«bas laikā vēl ir diezgan pagrÅ«ti, bet locekļu skaits pamazām sāk pieaugt.

1980. gada rudenÄ« draudzei nākas risināt grÅ«tu problēmu, kas rodas pēc ugunsgrēka LÄ«gatnes ielā 1, kur 1. stāvā dzÄ«voja brālis KlotiņŔ un 2. stāvā māsa KÅ«ma ar saviem bērniem. KÅ«mu dzÄ«voklis izdeg pilnÄ«gi, bet Klotiņa dzÄ«voklis tiek pieliets ar Å«deni.Ā 

1981. gadā Cēsu draudzē tiek kristÄ«tas 15 personas. GarÄ«gs pacēlums turpinājās lÄ«dz 1985. gadam; visu Ernesta Klotiņa darbÄ«bas laiku un daļēji ar sludinātāja Viktora Geides laikā, kurÅ” Cēsu draudzē sāka strādāt 1983. gadā (lÄ«dz 1987. gadam), Klotiņu Ä£imenei dodoties pelnÄ«tā atpÅ«tā, kas gan pat lÄ«dz pēdējam brÄ«dim ir dažādu rÅ«pju pārpilna.

JāatzÄ«mē, ka Viktora Geides laikā Cēsu draudzē notiek unikāls kristÄ«bu brÄ«dis. 14. decembrÄ«, kad Gauja jau daļēji aizsalusi, upē no malas izcirta ledu, lai piekļūtuĀ  vidus daļā neaizsaluÅ”ajam Å«denim, kur savu jauno kristieÅ”a dzÄ«vi iesāk Antoņina Tomuļeca, Vladimirs Tomuļecs un VasÄ«lijs Fiļipčuks.

No 1987. lÄ«dz 1989. gadam CēsÄ«s par sludinātāju strādā Modris Lapa ar dzÄ«vesbiedri Dagniju, kura vada gan jaunieÅ”u ansambli, gan aktÄ«vi nodarbojas ar bērniem, izmantojot tajā laikā par jaunumu uzskatāmo flanelogrāfu, ar kuras palÄ«dzÄ«bu bērni paÅ”i var attēlot dažādas BÄ«belē aprakstÄ«tās sadzÄ«ves ainas.

Atmodas laiks

1989. gadā sludinātāju Modri Lapu CēsÄ«s nomaina Ojārs Incenbergs. Tie ir gadi, kad visā Latvijā sākas politiska atmodas kustÄ«ba, ienesot jaunas vēsmas arÄ« draudžu garÄ«gajā dzÄ«vē un darbÄ«bā. Cēsu draudzē pastāv laba savstarpējā sapratne, un uz rezultātiem nav ilgi jāgaida, lai misijas darba tehniskie rādÄ«tāji atkal sāktu virzÄ«ties uz augÅ”u, kas, protams, nenotiek bez garÄ«ga pamata.

Visā Latvijā tas ir tā saucamo semināru laiks, kad ļaudis uz sanāksmēm tiek aicināti četras vai piecas reizes nedēļā, notiek intensÄ«va svarÄ«gāko BÄ«beles patiesÄ«bu, pravietojumu un adventisma atziņu skaidroÅ”ana. Tāda kampaņa arÄ« CēsÄ«s nes pietiekoÅ”i labus rezultātus, joĀ pēc sekmÄ«ga semināraĀ 1992. gadu draudze pabeidz ar pozitÄ«vu rādÄ«tāju; gada laikā tiek kristÄ«tas 20 personas. Savs nopelns ir arÄ« pensionētā sludinātāja Ernesta Klotiņa pÅ«lēm, kurÅ” lÄ«dz pat mūža beigām paliek dzÄ«vot CēsÄ«s.

Sākot ar 1993. gada oktobri savu sludinātāja praksi CēsÄ«s turpina Jānis Mucenieks, kurÅ” tÅ«lÄ«t arÄ« tiek iesvētÄ«ts. 1993. g. Cēsu draudzē bija 139 locekļi. Draudzei aktÄ«vi darbojoties, tā arvien pieaug. Pēc ārzemju misionāra Neslunda vadÄ«tā semināra 1994. gadā, draudze sasniedz savas pastāvēŔanas laikā lielāko skaitlisko rādÄ«tāju, jo tiek kristÄ«tas 25 personas, un gadu beidz ar 158 locekļiem.Ā 

1997. gadā sākas darbs ar vājdzirdÄ«gajiem un nedzirdÄ«gajiem cilvēkiem. To organizē Gunta Muceniece. Draudzē tiek apmācÄ«ti jauni tulki, no kuriem visspējÄ«gākie izrādās Dina Sopule un Maruta Strazdiņa. Pirmā kristÄ«tā vājdzirdÄ«gā ir Aiga Bērziņa (apprecas ar Arni Ķeiri un pārceļas uz RÄ«gas I draudzi). Pēc semināra Vecpiebalgā vēl tiek kristÄ«ti divi vājdzirdÄ«gie – brālis un māsa – Andis un LÄ«ga Bisenieki. Tāpat tiek organizētas atseviŔķas bērnu (0-15 gadu) un jaunieÅ”u (15-30 gadu) Sabatskolas grupas, kuru nodarbÄ«bas notiek blakus esoŔās mÅ«zikas skolas telpās, kur draudze katru Sabatu Ä«rē trÄ«s lÄ«dz četras klases. Semināru laiks iet uz beigām un draudzē rodas zināms atslābums.

Tomēr laika periodā, sākot no 1996. lÄ«dz 2000. gadam, CēsÄ«s ar jaunu sparu tiek organizēts garÄ«gās literatÅ«ras izdoÅ”anas darbs, tagad jau ne vairs pārrakstot ar roku vai rakstāmmaŔīnu, bet grāmatas drukājot tipogrāfijā. Tā kā Latvijas draudžu SavienÄ«bai ar to ne visai veicas, tadĀ Zariņu Ä£imene (Andris un Aina) Å”o darbu spiesti veikt individuāli, orientējoties galvenokārt uz Elenas Vaitas darbiem un kā korektori piesaistot Cēsu draudzes locekli Daci Rutku.

Cēsu draudze 21. gadsimtu iesāka ar Ä«paÅ”iem nodomiem tieÅ”i attiecÄ«bā uz sava dievnama bÅ«vi.Ā 2001. gadā sākas dokumentu kārtoÅ”ana Ä«paÅ”umam LÄ«gatnes ielā 1, tad, pateicoties aktÄ«vai Valmieras draudzes brāļa Herberta Meņģeļa darbÄ«bai, steidzÄ«ga projekta izstrāde, un jau tā paÅ”a gada 27. augustā jaunbÅ«vei tiek ielikts pamatakmens, pirms tam vēl ierÄ«kojot drenāžu un daļu no kanalizācijas sistēmas.

Darbs sākumā rit raiti. Pilsētas paÅ”valdÄ«ba atļauj paÅ”iem bÅ«vēt saimnieciskā kārtā. AtseviŔķās brÄ«vdienās kopā sanāk 12-15 strādnieku; darbdienās – kā nu kurais var. Tomēr celtniecÄ«bas gaita visvairāk ir atkarÄ«ga no saziedoto lÄ«dzekļu daudzuma un nevis no darbaspēka vai cilvēku labas gribas trÅ«kuma.Ā 

Å ajā laika posmā, atceras A. ZariņŔ, norisinās arÄ« daži organizatoriski pārkārtojumi, jo, pamatojoties uz to, ka mazās draudzes it kā pieaugot ātrāk (kaut gan statistika par Latvijas draudzēm to nebÅ«t neliecina) un uz ā€œvecajāmā€ vairs neesot ko cerēt, sludinātājs Jānis Mucenieks ar SavienÄ«bas atbalstu 2004. gadā CēsÄ«s izveido otru draudzi, uz kuru bez viņa paÅ”a Ä£imenes pāriet pieci jau pastāvoŔās draudzes locekļi.

Kādu brÄ«di draudze paliek bez sava sludinātāja. Tad no 2004. gada augusta lÄ«dz 2005. gada martam CēsÄ«s darbā mēģina iejusties sludinātājs Genārijs Roderts, bet tā kā pats ar Ä£imeni dzÄ«vo Saldus pusē, garie pārbraucieni drÄ«z vien noslāpē sākuma dedzÄ«bu un entuziasmu. Sākot ar 2005. gada 20. maiju Cēsu draudzē savuĀ  praksi sāk Agris BērziņŔ.

Draudzes muzikālā dzīve

1936. g. kora vadītājs Artūrs Marausks, bet harmoniju spēlēja Pēteris Purmalis.

Vienu brīdi pastāvēja apvienotais Cēsu un Valmieras draudžu koris.

ArÄ« padomju gados draudzē tiek daudz dziedāts, gan kopējās sanāksmēs, gan sapulcējoties pa mājām. Piecdesmitajos gados Cēsu draudzes kori vadÄ«ja Zelma Pokule. Viena no atļautajām draudzes aktivitātēm padomju laikā bija dziesmu dievkalpojumi, tādēļ misijas darbs pārsvarā tika veikts tikai ar evaņģelizācijas sapulču organizēŔanu vai ā€œdziesmu dievkalpojumiemā€, kā tos mēdza saukt paÅ”i ticÄ«gie. Tomēr tas pa lielākai daļai ir vienÄ«gi savdabÄ«gs liecināŔanas veids, kas uztur paÅ”u ticÄ«go misijas garu, vai vēlēŔanās kaut ko darÄ«t, bet par lieliem panākumiem runāt tomēr nevar. Kori septiņdesmitajos gados vada Klāra Lapa un Irēna Veide.

1981. gads Cēsu draudzei ievērojams vēl ar kādu Ä«paÅ”u notikumu: tiek dibināts jaunieÅ”u vokālais ansamblis, kas pastāv lÄ«dz Å”ai dienai (2007. g.). To organizē un sākotnēji vada Estere Daņķe (vēlāk Birziņa). 1997. gadā darbojas jaunieÅ”u ansamblis; izveidojas vÄ«ru vokālais kvartets.

Sākot jauno gadsimtu draudzē pastāv koris (diriÄ£enti – Aina Zariņa un Alvis ZariņŔ, vēlāk arÄ« Vladimirs Å uvarikovs) un jaunieÅ”u ansamblis (diriÄ£ents – Alvis ZariņŔ un 2003. gadā arÄ« mÅ«zikas pedagogs Ivars Rausis).

Draudzes sapulces telpas

1911.-1919. g. dzÄ«vokļos. 1919.-1920. g. Tirgoņu namā. 1920.-1922. g. Palasta iela 1.Ā Ā Ā Ā Ā Ā Ā Ā Ā Ā 

1922.-1940. g. Palasta ielā 15 (2007. gadā – Cēsu VeselÄ«bas centra reÄ£istratÅ«ras zālē.).

Sapulces Palasta ielā 15 notika katru sabatu 10 un svētdienās 19.Ā Ā 

1940. gadā draudze pāriet uz telpām Amatnieku ielā 3, M. Marauska mājā.

1940.-1946. g. Amatnieku ielā 3. 1946.-1968. g. RÄ«gas ielā 46. 1968.-2007. g. L. Kalēju ielā 6. Cēsu ev. luterāņu baznÄ«cā. Sapulces notika katru sestdienu 10.00. KopÅ” 2007. gada draudze pulcējas LÄ«gatnes ielā 1, jaunajā dievnamā.

Dievkalpojumi

Piektdienās
plkst. 18:00 - Garīgas pārdomas, dziesmas, lūgŔanas

Sestdienās
plkst. 10:00 - Bībeles izpēte (Sabatskola)
plkst. 11:15 - Svētruna

Ceļa meklētāju klubsĀ "Spožā bulta"

Tā ir starpĀ­tauĀ­tiska organizācija, kas domāta bērniem un pusaudžiem no 10Ā­ lÄ«dz 16 gadiem. Šādi klubi darbojas vairāk nekā 130 pasaules valstÄ«s, kur vairāk nekā miljons Ceļa Meklētāju ir apvienoti 30 000 klubos. Organizācijas mērÄ·is – attÄ«stÄ«t gan garÄ«gās, gan fiziskās, gan intelektuālās dotÄ«bas. Un visa pamatā ir centieni mācÄ«t pusaudžiem veidot personiskas attiecÄ«bas ar Dievu.Ā 

www.celamekletaji.lv

Saskaņā ar BÄ«beles atklāsmi par Dieva plāna kulmināciju SeptÄ«tās dienas adventisti uzskata Dieva radÄ«bas atjaunoÅ”anu pilnÄ«gā saskaņā ar Viņa nevainojamo gribu un taisnÄ«bu.

Baznīcas iela 12a, Rīga, LV-1010, Latvija

Tālr: (+371) 25717949

E-pasts: birojs@adventisti.lv

© 2026 Septītās dienas Adventistu Latvijas draudžu Savienība. Visas tiesības aizsargātas.