Teistiskā evolūcija

Teistisko evolūciju dažkārt dēvē arī par “evolucionāro radīšanu”. To var pasniegt samērā eleganti, sakot, ka Dievs ir radījis pašu evolūcijas procesu, caur kuru “radījis” arī saprātīgo cilvēku. Tas ir tas pats, kas risināt vienu problēmu ar vēl lielākas problēmas palīdzību. Mēs ticam Bībelei – sola Scriptura, kā to darījuši protestantu ticīgie. Arī mēs runājam par evolūciju, jo tā ir virzīšanās uz priekšu, attīstīšanās. Attiecīgā kontekstā šo terminu var izmantot, taču ne tad, kad runājam par radīšanas aprakstu Bībelē. Kas ir teistiskā evolūcija? Tā nav kāda konkrēta teorija, jo tā pastāvīgi mainās un “evolucionē”. Jāsaprot, ka tā nav risinājums spriedzei, kāda pastāv starp mācību par radīšanu un zinātni. To mēģina definēt šādi: “Ticējums, ka Dievs lietojis evolūcijas procesu, lai radītu dzīvās būtnes, ieskaitot cilvēkus.” (Profesors Teds Deiviss, Mesijas koledža) “Mēs pilnībā atzīstam, ka Bībele ir inspirēts un autoritatīvs Dieva Vārds. Mēs arī pieņemam evolūcijas zinātni kā vislabāko aprakstu tam, kā Dievs izveidoja dzīvības daudzveidību uz zemes.” (Biologos) Šīs definīcijas izraisa vairākus jautājumus: Vai Dievs vispār ir iesaistīts dzīvo organismu evolūcijā? Vai Viņš ir tikai deisma tālais dievs? Vai Dievs ir izmantojis vairākus mazus radīšanas notikumus, lai novestu organismus līdz pašreizējam stāvoklim? Vai tas bija Dievs, kurš lika izmirt pagātnes sugām, lai dotu vietu jaunajām? Vai Dieva darbība ir redzama evolūcija un – kā tieši? Vai tā ir pamanāma ar cilvēcīgu gudrību? Ievēro, ka daudzi teistiskās evolūcijas piekritēji noraida dievišķu darbību, lai gan savā ticības apliecībā apgalvo, ka pieņem Bībeli kā autoritatīvu Dieva Vārdu. Tie nesaredz, ka paši nonāk ar sevi pretrunā. Nāve pirms grēka izcelsmes Nāve pirms grēkā krišanas ir svarīga teistiskās evolūcijas komponente. Satraucoša ir Darvina evolūcijas procesa (kur nāvei tiek ierādīta nozīmīga vieta) piedēvēšana Dievam. Piedēvējot radībai nāvi pirms grēkā krišanas, Glābšanas mācība bez nebībelisku ticējumu papildinājumiem tiek padarīta neiespējama. Tā noliedz Dieva darbību un Rakstu ticamību kā realitātes aprakstu. Tā nepiedēvē radīšanu Dievam. Tā ir teoloģiska problēma – padarīt Dievu par nāves autoru. Tā atņem Dievam svarīgus atribūtus, kurus Bībele izceļ. Rom. 5:18, 19 teikts: “Tātad, kā viena cilvēka pārkāpuma dēļ pār visiem nākusi pazudināšana, gluži tāpat viena cilvēka taisnības darbs visiem nes taisnošanu uz dzīvību. Jo, kā ar viena cilvēka nepaklausību neskaitāmi kļuvuši grēcinieki, tāpat ar viena cilvēka paklausību neskaitāmi kļūs taisnoti.” Ko Jēzus darīja pie krusta, ja reiz nāve ir bijusi pirms grēkā krišanas? Ja nāvi neizraisa grēks, kādēļ Jēzum bija jāmirst? Jēzus nāca uzvarēt grēku mūsu labā. Uzvara pār grēku ir uzvara arī pār nāvi, un tā ved pie mūžīgās dzīvības. Shēmā paskaidrots, ka grēks noved pie nāves un samaitāšanas, bet uzvara pār grēku ir arī uzvara pār nāvi, kas ved pie mūžīgās dzīvības: Ar ideju par nāvi pirms grēkā krišanas teistiskā evolūcija padara Glābšanas stāstu problemātisku. Taču tā tiek novērsta ar mācību par dvēseles nemirstību. Es nesaku, ka citas konfesijas būtu nekristīgas. Taču daudzi kristieši ir pieņēmuši teistisko evolūciju, jo pieņem arī nebībelisko mācību par nemirstīgo dvēseli. Abas šīs mācības ir vienotas. “Baznīcas mācības autoritāte neaizliedz, ka saskaņā ar pašreizējo humānistisko zinātņu un svētās teoloģijas stāvokli izpēte un diskusijas, ko cilvēki piedzīvo abās šajās jomās, notiek, ievērojot evolūcijas teoriju tiktāl, cik tā atzīst cilvēka ķermeņa izcelsmi, kas nāk no iepriekš eksistējošās un dzīvās matērijas, jo katoliskā ticība liek mums ievērot, ka Dievs nekavējoties ir radījis dvēseles.” (Pāvests Pijs XII, Humani Generis) Attēlā var redzēt evolūcijas pakāpenisko virzību no amēbas līdz primātam, kad (saskaņā ar teistisko evolūciju) Dievs kaut kādā brīdī piešķir primātam “nemirstīgu dvēseli” un tas top par pirmo cilvēku: Šādi mācība par nemirstīgo dvēseli un darvinisms sastopas teistiskās evolūcijas formā. Ne visi katoļticīgie atbalsta teistiskās evolūcijas redzējumu. Turklāt šajā perspektīvā nāve top par ārkārtīgi nepieciešamu instrumentu, lai pakāpeniski panāktu “produkta” izveidi un šādi nonāktu pie “pirmā cilvēka”. Ticējums, ka nemirstīgā dvēsele eksistē atsevišķi no ķermeņa, maina nāves definīciju un arī pašu glābšanas ideju. Šādā gadījumā iznāk, ka tā nāve, kuru Jēzus uzvarēja pie krusta, ir nevis eksistences pārtraukšana, bet gan dvēseles šķiršanās no ķermeņa. Saskaņā ar šo uzskatu Jēzus ir nācis glābt nevis grēcinieku, bet gan tikai viņa dvēseli, kuru Viņš iegūst Sev pēc grēcinieka nāves. Te ir vieta gan ellei, gan šķīstītavai, gan arī paradīzei. Teistiskās evolūcijas ticējumā ir vairāki pievilcīgi momenti: tas sagādā intelektuālu respektu pasaules acīs – Dievs tiek distancēts no pasaules ļaunuma, ko veic miesa, un ticībai nav nepieciešami pierādījumi. Rom. 1:20 “Kopš pasaules radīšanas Viņa neredzamās īpašības, gan Viņa mūžīgais spēks, gan Viņa dievišķība, ir skaidri saredzamas Viņa darbos, tāpēc viņiem nav ar ko aizbildināties.” Ps. 19:1 “Debesis daudzina Dieva godu, un izplatījums izteic Viņa roku darbu.” Teistiskā evolūcija piedāvā trīs iespējamus skaidrojumus Dieva bauslim par svēto dienu: 1) Dievs apgalvo, ka ir radījis sešās dienās, lai gan Viņš to nav darījis, 2) Dievs patiesībā nav domājis “sešas dienas”, kad Viņš ar pirkstu akmenī bauslī ierakstīja “sešas dienas”, 3) Desmit baušļos ir atrodamas “neprecizitātes”. Ps. 119:160 “Visi tavi vārdi ir patiesība, un Tavas taisnās tiesas paliek mūžīgi.” Mēs nevaram noliegt Dieva Vārdu, kas skaidri atklāj, ka Dievs ir Radītājs un ka Viņš neizmanto nāvi kā Savu instrumentu. Dieva raksturs Ja teistiskā evolūcija ir patiesa, iznāk, ka Dievs ir radījis dzīvniekus ciest un mirt miljoniem gadu, lai gan Viņš varēja tos radīt pilnīgus jau no paša sākuma. Tad iznāk, ka Dievs nav spējīgs radīt tā, lai izvairītos no nāves, cīņām un ciešanām. Turklāt kāds var iebilst un sacīt, ka dzīvnieku ciešanām nav nekādas nozīmes, jo tiem nav dvēseles, tādēļ tie neizjūt ciešanas. Ateisti noraida Dieva roku dabā un arī ciešanās, taču teistiskā evolūcija Viņu netieši apsūdz nāves un ciešanu radīšanā. 1. Jāņa 4:8, 14. “Dievs ir mīlestība; Un mēs esam redzējuši un apliecinām, ka Tēvs ir sūtījis Savu Dēlu par pasaules Glābēju.” Teistiskā evolūcija apgalvo, ka Dievs ir radījis nāvi un izmanto to Savos nolūkos. Dievs nevarētu Sevi dēvēt par mīlestību, ja būtu nāves autors. 1. Moz. 2:7 “Un Dievs Tas Kungs radīja cilvēku no zemes pīšļiem un iedvesa viņa nāsīs dzīvības dvašu; tā cilvēks tapa par dzīvu dvēseli.” 1. Moz. 7:15 “[..] tie visi iegāja pie Noas šķirstā, pa divi no katras radības, kurā mīt dzīvības dvaša.” Ievēro, ka “dzīvības dvaša” piemīt kā cilvēkiem, tā arī pārējai dzīvajai radībai. Te nav atšķirību. Dzīvnieki nav cita kategorija, kam nav dvēseles. Mēs visi esam radīti. Ričards Dokinss saredz pretrunu starp Bībeles mācību par radīšanu un teistisko evolūciju: “Es domāju, ka evaņģēliskajiem kristiešiem ir pamats uzskatīt evolūciju par savu ienaidnieku. Lai gan vairāki progresīvi teologi laimīgi sadzīvo ar evolūciju, es uzskatu, ka tie maldās. Es domāju, ka evaņģelikāļiem te ir taisnība, jo tie saredz dziļu nesaderību starp evolūciju un kristietību. Es to sapratu, kad man bija sešpadsmit gadu.” Dokinss pamana, ka evolūcijas teorija ir pretrunā ar evaņģēlija vēsti. Starp evolūcijas teoriju un kristietību pastāv dziļa pretruna. Secinājumi Viena no teistiskās evolūcijas pievilcīgajām pusēm ir tās piedāvājums mazināt spriedzi starp pašreizējo zinātni un Bībeli. Lai gan tā nesniedz pierādījumus un to neatbalsta materiālistiskā zinātne, tā pati pakļaujas esošās zinātnes apgalvojumiem. Teistisko evolūciju neatbalsta Bībeles rakstu vietas; lai to pamatotu, šīs rakstu vietas nepieciešams izteikt citādi un meklēt nebībeliskus avotus. Teistiskā evolūcija apšauba Dieva mīlošo raksturu. Kristiešiem jāapzinās, ka starp Rakstu mūžīgajām patiesībām un mainīgajām zinātnes izpratnēm vienmēr pastāvēs nesaskaņa. Jņ. 8:31, 32: “Tad Jēzus sacīja jūdiem, kas bija sākuši ticēt Viņam: “Ja jūs paliekat Manos vārdos, jūs patiesi esat Mani mācekļi, un jūs atzīsit patiesību, un patiesība darīs jūs brīvus.”” To Jēzus sacīja visiem, kas Viņam tic. Iedrošinu jūs un arī sevi pieņemt Dieva Vārdu, jo tur atrodama skaista patiesība, kā arī patiess realitātes apraksts! Tima Stendiša svētrunas norakstu veicis Andris Pešelis

Teistisko evolūciju dažkārt dēvē arī par “evolucionāro radīšanu”. To var pasniegt samērā eleganti, sakot, ka Dievs ir radījis pašu evolūcijas procesu, caur kuru “radījis” arī saprātīgo cilvēku. Tas ir tas pats, kas risināt vienu problēmu ar vēl lielākas problēmas palīdzību.
Mēs ticam Bībelei – sola Scriptura, kā to darījuši protestantu ticīgie. Arī mēs runājam par evolūciju, jo tā ir virzīšanās uz priekšu, attīstīšanās. Attiecīgā kontekstā šo terminu var izmantot, taču ne tad, kad runājam par radīšanas aprakstu Bībelē.
Kas ir teistiskā evolūcija? Tā nav kāda konkrēta teorija, jo tā pastāvīgi mainās un “evolucionē”. Jāsaprot, ka tā nav risinājums spriedzei, kāda pastāv starp mācību par radīšanu un zinātni. To mēģina definēt šādi:
“Ticējums, ka Dievs lietojis evolūcijas procesu, lai radītu dzīvās būtnes, ieskaitot cilvēkus.” (Profesors Teds Deiviss, Mesijas koledža)
“Mēs pilnībā atzīstam, ka Bībele ir inspirēts un autoritatīvs Dieva Vārds. Mēs arī pieņemam evolūcijas zinātni kā vislabāko aprakstu tam, kā Dievs izveidoja dzīvības daudzveidību uz zemes.” (Biologos)
Šīs definīcijas izraisa vairākus jautājumus:
Vai Dievs vispār ir iesaistīts dzīvo organismu evolūcijā?
Vai Viņš ir tikai deisma tālais dievs?
Vai Dievs ir izmantojis vairākus mazus radīšanas notikumus, lai novestu organismus līdz pašreizējam stāvoklim?
Vai tas bija Dievs, kurš lika izmirt pagātnes sugām, lai dotu vietu jaunajām?
Vai Dieva darbība ir redzama evolūcija un – kā tieši?
Vai tā ir pamanāma ar cilvēcīgu gudrību?
Ievēro, ka daudzi teistiskās evolūcijas piekritēji noraida dievišķu darbību, lai gan savā ticības apliecībā apgalvo, ka pieņem Bībeli kā autoritatīvu Dieva Vārdu. Tie nesaredz, ka paši nonāk ar sevi pretrunā.
Nāve pirms grēka izcelsmes
Nāve pirms grēkā krišanas ir svarīga teistiskās evolūcijas komponente. Satraucoša ir Darvina evolūcijas procesa (kur nāvei tiek ierādīta nozīmīga vieta) piedēvēšana Dievam. Piedēvējot radībai nāvi pirms grēkā krišanas, Glābšanas mācība bez nebībelisku ticējumu papildinājumiem tiek padarīta neiespējama. Tā noliedz Dieva darbību un Rakstu ticamību kā realitātes aprakstu. Tā nepiedēvē radīšanu Dievam.
Tā ir teoloģiska problēma – padarīt Dievu par nāves autoru. Tā atņem Dievam svarīgus atribūtus, kurus Bībele izceļ. Rom. 5:18, 19 teikts: “Tātad, kā viena cilvēka pārkāpuma dēļ pār visiem nākusi pazudināšana, gluži tāpat viena cilvēka taisnības darbs visiem nes taisnošanu uz dzīvību. Jo, kā ar viena cilvēka nepaklausību neskaitāmi kļuvuši grēcinieki, tāpat ar viena cilvēka paklausību neskaitāmi kļūs taisnoti.”
Ko Jēzus darīja pie krusta, ja reiz nāve ir bijusi pirms grēkā krišanas? Ja nāvi neizraisa grēks, kādēļ Jēzum bija jāmirst? Jēzus nāca uzvarēt grēku mūsu labā. Uzvara pār grēku ir uzvara arī pār nāvi, un tā ved pie mūžīgās dzīvības.
Shēmā paskaidrots, ka grēks noved pie nāves un samaitāšanas, bet uzvara pār grēku ir arī uzvara pār nāvi, kas ved pie mūžīgās dzīvības:

Ar ideju par nāvi pirms grēkā krišanas teistiskā evolūcija padara Glābšanas stāstu problemātisku. Taču tā tiek novērsta ar mācību par dvēseles nemirstību. Es nesaku, ka citas konfesijas būtu nekristīgas. Taču daudzi kristieši ir pieņēmuši teistisko evolūciju, jo pieņem arī nebībelisko mācību par nemirstīgo dvēseli. Abas šīs mācības ir vienotas.
“Baznīcas mācības autoritāte neaizliedz, ka saskaņā ar pašreizējo humānistisko zinātņu un svētās teoloģijas stāvokli izpēte un diskusijas, ko cilvēki piedzīvo abās šajās jomās, notiek, ievērojot evolūcijas teoriju tiktāl, cik tā atzīst cilvēka ķermeņa izcelsmi, kas nāk no iepriekš eksistējošās un dzīvās matērijas, jo katoliskā ticība liek mums ievērot, ka Dievs nekavējoties ir radījis dvēseles.” (Pāvests Pijs XII, Humani Generis)
Attēlā var redzēt evolūcijas pakāpenisko virzību no amēbas līdz primātam, kad (saskaņā ar teistisko evolūciju) Dievs kaut kādā brīdī piešķir primātam “nemirstīgu dvēseli” un tas top par pirmo cilvēku:

Šādi mācība par nemirstīgo dvēseli un darvinisms sastopas teistiskās evolūcijas formā.
Ne visi katoļticīgie atbalsta teistiskās evolūcijas redzējumu. Turklāt šajā perspektīvā nāve top par ārkārtīgi nepieciešamu instrumentu, lai pakāpeniski panāktu “produkta” izveidi un šādi nonāktu pie “pirmā cilvēka”.
Ticējums, ka nemirstīgā dvēsele eksistē atsevišķi no ķermeņa, maina nāves definīciju un arī pašu glābšanas ideju. Šādā gadījumā iznāk, ka tā nāve, kuru Jēzus uzvarēja pie krusta, ir nevis eksistences pārtraukšana, bet gan dvēseles šķiršanās no ķermeņa. Saskaņā ar šo uzskatu Jēzus ir nācis glābt nevis grēcinieku, bet gan tikai viņa dvēseli, kuru Viņš iegūst Sev pēc grēcinieka nāves. Te ir vieta gan ellei, gan šķīstītavai, gan arī paradīzei.
Teistiskās evolūcijas ticējumā ir vairāki pievilcīgi momenti: tas sagādā intelektuālu respektu pasaules acīs – Dievs tiek distancēts no pasaules ļaunuma, ko veic miesa, un ticībai nav nepieciešami pierādījumi.
Rom. 1:20 “Kopš pasaules radīšanas Viņa neredzamās īpašības, gan Viņa mūžīgais spēks, gan Viņa dievišķība, ir skaidri saredzamas Viņa darbos, tāpēc viņiem nav ar ko aizbildināties.”
Ps. 19:1 “Debesis daudzina Dieva godu, un izplatījums izteic Viņa roku darbu.”
Teistiskā evolūcija piedāvā trīs iespējamus skaidrojumus Dieva bauslim par svēto dienu:
1) Dievs apgalvo, ka ir radījis sešās dienās, lai gan Viņš to nav darījis,
2) Dievs patiesībā nav domājis “sešas dienas”, kad Viņš ar pirkstu akmenī bauslī ierakstīja “sešas dienas”,
3) Desmit baušļos ir atrodamas “neprecizitātes”.
Ps. 119:160 “Visi tavi vārdi ir patiesība, un Tavas taisnās tiesas paliek mūžīgi.”
Mēs nevaram noliegt Dieva Vārdu, kas skaidri atklāj, ka Dievs ir Radītājs un ka Viņš neizmanto nāvi kā Savu instrumentu.
Dieva raksturs
Ja teistiskā evolūcija ir patiesa, iznāk, ka Dievs ir radījis dzīvniekus ciest un mirt miljoniem gadu, lai gan Viņš varēja tos radīt pilnīgus jau no paša sākuma. Tad iznāk, ka Dievs nav spējīgs radīt tā, lai izvairītos no nāves, cīņām un ciešanām. Turklāt kāds var iebilst un sacīt, ka dzīvnieku ciešanām nav nekādas nozīmes, jo tiem nav dvēseles, tādēļ tie neizjūt ciešanas. Ateisti noraida Dieva roku dabā un arī ciešanās, taču teistiskā evolūcija Viņu netieši apsūdz nāves un ciešanu radīšanā.
1. Jāņa 4:8, 14. “Dievs ir mīlestība; Un mēs esam redzējuši un apliecinām, ka Tēvs ir sūtījis Savu Dēlu par pasaules Glābēju.”
Teistiskā evolūcija apgalvo, ka Dievs ir radījis nāvi un izmanto to Savos nolūkos. Dievs nevarētu Sevi dēvēt par mīlestību, ja būtu nāves autors.
1. Moz. 2:7 “Un Dievs Tas Kungs radīja cilvēku no zemes pīšļiem un iedvesa viņa nāsīs dzīvības dvašu; tā cilvēks tapa par dzīvu dvēseli.”
1. Moz. 7:15 “[..] tie visi iegāja pie Noas šķirstā, pa divi no katras radības, kurā mīt dzīvības dvaša.”
Ievēro, ka “dzīvības dvaša” piemīt kā cilvēkiem, tā arī pārējai dzīvajai radībai. Te nav atšķirību. Dzīvnieki nav cita kategorija, kam nav dvēseles. Mēs visi esam radīti.
Ričards Dokinss saredz pretrunu starp Bībeles mācību par radīšanu un teistisko evolūciju: “Es domāju, ka evaņģēliskajiem kristiešiem ir pamats uzskatīt evolūciju par savu ienaidnieku. Lai gan vairāki progresīvi teologi laimīgi sadzīvo ar evolūciju, es uzskatu, ka tie maldās. Es domāju, ka evaņģelikāļiem te ir taisnība, jo tie saredz dziļu nesaderību starp evolūciju un kristietību. Es to sapratu, kad man bija sešpadsmit gadu.”
Dokinss pamana, ka evolūcijas teorija ir pretrunā ar evaņģēlija vēsti. Starp evolūcijas teoriju un kristietību pastāv dziļa pretruna.
Secinājumi
Viena no teistiskās evolūcijas pievilcīgajām pusēm ir tās piedāvājums mazināt spriedzi starp pašreizējo zinātni un Bībeli. Lai gan tā nesniedz pierādījumus un to neatbalsta materiālistiskā zinātne, tā pati pakļaujas esošās zinātnes apgalvojumiem. Teistisko evolūciju neatbalsta Bībeles rakstu vietas; lai to pamatotu, šīs rakstu vietas nepieciešams izteikt citādi un meklēt nebībeliskus avotus. Teistiskā evolūcija apšauba Dieva mīlošo raksturu. Kristiešiem jāapzinās, ka starp Rakstu mūžīgajām patiesībām un mainīgajām zinātnes izpratnēm vienmēr pastāvēs nesaskaņa.
Jņ. 8:31, 32: “Tad Jēzus sacīja jūdiem, kas bija sākuši ticēt Viņam: “Ja jūs paliekat Manos vārdos, jūs patiesi esat Mani mācekļi, un jūs atzīsit patiesību, un patiesība darīs jūs brīvus.””
To Jēzus sacīja visiem, kas Viņam tic. Iedrošinu jūs un arī sevi pieņemt Dieva Vārdu, jo tur atrodama skaista patiesība, kā arī patiess realitātes apraksts!
 
Tima Stendiša svētrunas norakstu veicis Andris Pešelis