Visi jaunumi
KÄ atrast Dievu
Å is jautÄjums vienmÄr ir nodarbinÄjis cilvÄci. Uz to saÅemtas pretrunÄ«gas atbildes, kas ir atkarÄ«gas no atbildÄtÄja iepriekÅ” pieÅemtajÄm paradigmÄm. Viena no Ŕīm iepriekÅ” pieÅemtajÄm paradigmÄm ir ā Dievs eksistÄ, otra paradigma ā Dieva nav. VÄl pastÄv piesardzÄ«gÄ paradigma, kad cilvÄks nenoliedz Dieva eksistenci, bet arÄ« nespÄj to apstiprinÄt. Dievs eksistÄ āBet bez ticÄ«bas nevar patikt. Jo tam, kas pie Dieva griežas, nÄkas ticÄt, ka ViÅÅ” ir un ka ViÅÅ” tiem, kas ViÅu meklÄ, atmaksÄ.ā (Ebr. 11:6) Ar Å”o paradigmu Dievs tiek uztverts, atrasts vai piedzÄ«vots ar lÅ«gÅ”anas palÄ«dzÄ«bu, meklÄjot personiskus kontaktus ar ViÅu, sarunÄjoties ar ViÅu, praktizÄjot BÄ«beles tekstÄ saprastÄs norÄdes un vÄrojot notikumu attÄ«stÄ«bu personiskajÄ dzÄ«vÄ. Å ÄdÄ veidÄ Dievs tiek uztverts un atrasts, balstoties uz notikumu novÄrojumiem, to analÄ«zi un pÄrdomÄm. Kad ticÄ«gam cilvÄkam uzdod jautÄjumu par Dieva atraÅ”anu, viÅÅ” iesÄk stÄstÄ«t par kÄdiem savas dzÄ«ves notikumiem, kuros saredz atbildes uz savÄm lÅ«gÅ”anÄm, vai citÄ Rakstu vietas no BÄ«beles. Å Ä«s liecÄ«bas nekad neatkÄrtojas, tÄs ir individuÄlas un Ä«paÅ”as. CilvÄks savus pÄrdzÄ«vojumus ietver vÄrdos, kuri norÄda uz Dieva aktÄ«vo darbÄ«bu viÅa personiskajÄ dzÄ«vÄ vai uz piedzÄ«votajiem brÄ«numiem. Å Ä« pÄrliecÄ«ba tiek pasniegta ar BÄ«beles vÄrdiem, neÅ”aubÄ«gi ticot Dieva eksistencei. Dievs neeksistÄ AplÅ«kojot jautÄjumu ar paradigmu āDieva navā, cilvÄks pieprasa sev noteiktus, taustÄmus pierÄdÄ«jumus, kas pierÄdÄ«tu Dieva eksistenci. TicÄ«gie nespÄj Å”os ātaustÄmosā pierÄdÄ«jumus sniegt, jo Å”ie pierÄdÄ«jumi ir personiski un filozofiski, uztverami caur ticÄ«bas paradigmu. Diezgan komiski izklausÄs, kad ateistu forumos ticÄ«gie cenÅ”as āpierÄdÄ«tā Dieva eksistenci ar ticÄ«bas paradigmas palÄ«dzÄ«bu, bet vÄrdos Ätri tiek sakauti, kad ateisti tiem pieprasa taustÄmus un objektÄ«vus pierÄdÄ«jumus Dieva eksistencei. Ateisti izaicina ticÄ«gos uzrÄdÄ«t pierÄdÄ«jumus par labu Dieva eksistencei, tie izrÄda, ka ir atvÄrti pierÄdÄ«jumiem, bet, nesaÅemot prasÄ«to, svin uzvaru, jo ticÄ«gie tiem neko taustÄmu pierÄdÄ«t nespÄj. Tie piekrÄ«t, ka ticÄ«gie var piedzÄ«vot personisku āDieva atraÅ”anuā, bet to nevar pierÄdÄ«t objektÄ«vi un zinÄtniski. Ar vÄrdu āzinÄtniskiā te domÄts ā ka Dievu varÄtu izmÄrÄ«t, nosvÄrt vai nofotografÄt. Protams, ticÄ«gie Å”Ädus pierÄdÄ«jumus sniegt nespÄj, jo ateisti tos pieprasa tikai vienÄ noteiktÄ formÄ, gatavi atmest jebkÄdus argumentus par labu Dieva eksistencei. PiesardzÄ«gÄ paradigma Å o paradigmu dÄvÄ arÄ« par agnosticismu, kad cilvÄks nenoliedz Dieva eksistenci, bet arÄ« nespÄj to apstiprinÄt. No vienas puses, tas Ä«sti nav ateisms, bet tÄ nav arÄ« bÄ«beliska ticÄ«ba. AgnostiÄ·is ir atvÄrts jebkurai liecÄ«bai par dieviŔķo un pat piekrÄ«t eksperimentiem izmÄÄ£inÄt pÄrdabisko, bet vienlaikus ir pietiekami skeptisks, lai Ätri vien pieredzÄ viltos un lÅ«kotos pÄc kaut kÄ cita. AgnostiÄ·is nezina, vai Dievs eksistÄ. Tas cenÅ”as meklÄt Dievu (vai dieviŔķu spÄku), tomÄr neiegÅ«st pÄrliecinoÅ”us personiskus pierÄdÄ«jumus, kas to ved pie pilnÄ«gas uzticÄÅ”anÄs personiskam Dievam, jo no Dieva sagaida zinÄmus parametrus, kurus uztvertu kÄ objektÄ«vus argumentus par labu Dieva eksistencei. DzÄ«ves jÄga Visas Ŕīs trÄ«s paradigmas izraisa atŔķirÄ«ga izpratne par dzÄ«ves jÄgu un saturu. PiesardzÄ«gÄ paradigma jeb agnosticisms Å”ajÄ ziÅÄ ir vissarežģītÄkÄ, jo tÄ nepÄrtraukti mainÄs un modificÄjas atkarÄ«bÄ no gÅ«tÄs pieredzes. AgnostiÄ·is vienÄ savas dzÄ«ves posmÄ praktizÄ kaut ko vienu, bet nÄkamajÄ posmÄ ā jau kaut ko citu. DzÄ«ves jÄgu tas saskata meklÄjumos, jo paÅ”u dzÄ«vi uzlÅ«ko kÄ meklÄjumu vai piedzÄ«vojumu, kura galu var nodÄvÄt par ānokļūŔanu kaut kur varbÅ«tā. TÄ kÄ Å”ajÄ paradigmÄ nepastÄv absolÅ«tu, tad Å”Äda cilvÄka uztverÄ viss ir iespÄjams, pamÄÄ£inÄms vai pagarÅ”ojams. AteistiskÄ paradigma pieprasa ādzelžainusā argumentus Dieva eksistencei, pieÅemot, ka Å”Ädu zinÄtnisku pierÄdÄ«jumu nav. DzÄ«ves jÄga Ŕīs paradigmas skatÄ«jumÄ izriet no situÄcijas un ir individuÄla. Ateisms noliedz Dieva tiesu, absolÅ«to patiesÄ«bu, vienu morÄli, kas bÅ«tu attiecinÄma uz visiem, un Dieva bauslÄ«bu. Lai gan ateisti spÄj praktizÄt morÄli un Ätiku, tomÄr motivÄciju Å”Ädai praksei tie smeļ mainÄ«gÄs pasaules situÄcijÄs un domstarpÄ«bÄs ar reliÄ£iju, jo praktizÄ morÄli kÄ pierÄdÄ«jumu tam, ka to izvÄlas darÄ«t paÅ”i, bez Dieva norÄdes. Ateisma paradigmÄ nav nekÄdu ierobežojumu netikumÄ«bai, nesÄtÄ«bai vai cilvÄku kaislÄ«bÄm. Ikviens izvÄlas savu individuÄlo dzÄ«ves mÄrÄ·i vai āmorÄliā. TicÄ«bas paradigma sevÄ« ietver morÄles un Ätikas praktizÄÅ”anu, kura izriet no SvÄtajiem Rakstiem vai vispÄrÄji reliÄ£ijas. DzÄ«ves jÄga tiek pakÄrtota mūžīgajam, interpretÄjot Rakstu tekstus vai reliÄ£ijas tradÄ«ciju. DzÄ«ve kopÄ ar Dievu, staigÄÅ”ana ar Dievu tiek interpretÄta individuÄli, vadoties no personiskÄs pieredzes vai izpratnes Dieva meklÄjumos, saskatot Dieva pÄdas savÄ dzÄ«vÄ. Å ie Dieva pierÄdÄ«jumi nav zinÄtniski pierÄdÄmi, tie nav taustÄmi, tie nav universÄli attiecinÄmi uz visiem, tie mÄdz bÅ«t ÄrkÄrtÄ«gi subjektÄ«vi vai pat neloÄ£iski, bet tie ir ietverti liecÄ«bÄs par to, kÄ Dievs Å”o individuÄlo cilvÄku uztverÄ ir atklÄjies, saprasts, bijis atrasts vai piedzÄ«vots. TomÄr visas Ŕīs paradigmas ietver sevÄ« atziÅu, ka dzÄ«vÄ«ba ir labÄka par nÄvi. BÄ«belÄ ir rakstu vietas: āEs [..] lieku jÅ«su priekÅ”Ä dzÄ«vÄ«bu un nÄvi, svÄtÄ«bu un lÄstu; tad nu izvÄlies dzÄ«vÄ«buā; āMeklÄjiet To Kungu, kamÄr ViÅÅ” atrodamsā, āMeklÄjiet To Kungu, tad jÅ«s dzÄ«vosit!ā (5. Moz. 30:19, Jes 55:6, Am. 5:6) TÄs norÄda, ka Dievs ir atrodams, un tas ir mūža ilgs process, kurÄ cilvÄks apzinÄti tiek uzaicinÄts piedalÄ«ties.
Dievs eksistÄ
āBet bez ticÄ«bas nevar patikt. Jo tam, kas pie Dieva griežas, nÄkas ticÄt, ka ViÅÅ” ir un ka ViÅÅ” tiem, kas ViÅu meklÄ, atmaksÄ.ā (Ebr.Ā 11:6) Ar Å”o paradigmu Dievs tiek uztverts, atrasts vai piedzÄ«vots ar lÅ«gÅ”anas palÄ«dzÄ«bu, meklÄjot personiskus kontaktus ar ViÅu, sarunÄjoties ar ViÅu, praktizÄjot BÄ«beles tekstÄ saprastÄs norÄdes un vÄrojot notikumu attÄ«stÄ«bu personiskajÄ dzÄ«vÄ. Å ÄdÄ veidÄ Dievs tiek uztverts un atrasts, balstoties uz notikumu novÄrojumiem, to analÄ«zi un pÄrdomÄm. Kad ticÄ«gam cilvÄkam uzdod jautÄjumu par Dieva atraÅ”anu, viÅÅ” iesÄk stÄstÄ«t par kÄdiem savas dzÄ«ves notikumiem, kuros saredz atbildes uz savÄm lÅ«gÅ”anÄm, vai citÄ Rakstu vietas no BÄ«beles. Å Ä«s liecÄ«bas nekad neatkÄrtojas, tÄs ir individuÄlas un Ä«paÅ”as. CilvÄks savus pÄrdzÄ«vojumus ietver vÄrdos, kuri norÄda uz Dieva aktÄ«vo darbÄ«bu viÅa personiskajÄ dzÄ«vÄ vai uz piedzÄ«votajiem brÄ«numiem. Å Ä« pÄrliecÄ«ba tiek pasniegta ar BÄ«beles vÄrdiem, neÅ”aubÄ«gi ticot Dieva eksistencei.
Dievs neeksistÄ
AplÅ«kojot jautÄjumu ar paradigmu āDieva navā, cilvÄks pieprasa sev noteiktus, taustÄmus pierÄdÄ«jumus, kas pierÄdÄ«tu Dieva eksistenci. TicÄ«gie nespÄj Å”os ātaustÄmosā pierÄdÄ«jumus sniegt, jo Å”ie pierÄdÄ«jumi ir personiski un filozofiski, uztverami caur ticÄ«bas paradigmu. Diezgan komiski izklausÄs, kad ateistu forumos ticÄ«gie cenÅ”as āpierÄdÄ«tā Dieva eksistenci ar ticÄ«bas paradigmas palÄ«dzÄ«bu, bet vÄrdos Ätri tiek sakauti, kad ateisti tiem pieprasa taustÄmus un objektÄ«vus pierÄdÄ«jumus Dieva eksistencei. Ateisti izaicina ticÄ«gos uzrÄdÄ«t pierÄdÄ«jumus par labu Dieva eksistencei, tie izrÄda, ka ir atvÄrti pierÄdÄ«jumiem, bet, nesaÅemot prasÄ«to, svin uzvaru, jo ticÄ«gie tiem neko taustÄmu pierÄdÄ«t nespÄj. Tie piekrÄ«t, ka ticÄ«gie var piedzÄ«vot personisku āDieva atraÅ”anuā, bet to nevar pierÄdÄ«t objektÄ«vi un zinÄtniski. Ar vÄrdu āzinÄtniskiā te domÄts ā ka Dievu varÄtu izmÄrÄ«t, nosvÄrt vai nofotografÄt. Protams, ticÄ«gie Å”Ädus pierÄdÄ«jumus sniegt nespÄj, jo ateisti tos pieprasa tikai vienÄ noteiktÄ formÄ, gatavi atmest jebkÄdus argumentus par labu Dieva eksistencei.
PiesardzÄ«gÄ paradigma
Å o paradigmu dÄvÄ arÄ« par agnosticismu, kad cilvÄks nenoliedz Dieva eksistenci, bet arÄ« nespÄj to apstiprinÄt. No vienas puses, tas Ä«sti nav ateisms, bet tÄ nav arÄ« bÄ«beliska ticÄ«ba. AgnostiÄ·is ir atvÄrts jebkurai liecÄ«bai par dieviŔķo un pat piekrÄ«t eksperimentiem izmÄÄ£inÄt pÄrdabisko, bet vienlaikus ir pietiekami skeptisks, lai Ätri vien pieredzÄ viltos un lÅ«kotos pÄc kaut kÄ cita. AgnostiÄ·is nezina, vai Dievs eksistÄ. Tas cenÅ”as meklÄt Dievu (vai dieviŔķu spÄku), tomÄr neiegÅ«st pÄrliecinoÅ”us personiskus pierÄdÄ«jumus, kas to ved pie pilnÄ«gas uzticÄÅ”anÄs personiskam Dievam, jo no Dieva sagaida zinÄmus parametrus, kurus uztvertu kÄ objektÄ«vus argumentus par labu Dieva eksistencei.
DzÄ«ves jÄga
Visas Ŕīs trÄ«s paradigmas izraisa atŔķirÄ«ga izpratne par dzÄ«ves jÄgu un saturu.
PiesardzÄ«gÄ paradigma jeb agnosticisms Å”ajÄ ziÅÄ ir vissarežģītÄkÄ, jo tÄ nepÄrtraukti mainÄs un modificÄjas atkarÄ«bÄ no gÅ«tÄs pieredzes. AgnostiÄ·is vienÄ savas dzÄ«ves posmÄ praktizÄ kaut ko vienu, bet nÄkamajÄ posmÄ ā jau kaut ko citu. DzÄ«ves jÄgu tas saskata meklÄjumos, jo paÅ”u dzÄ«vi uzlÅ«ko kÄ meklÄjumu vai piedzÄ«vojumu, kura galu var nodÄvÄt par ānokļūŔanu kaut kur varbÅ«tā. TÄ kÄ Å”ajÄ paradigmÄ nepastÄv absolÅ«tu, tad Å”Äda cilvÄka uztverÄ viss ir iespÄjams, pamÄÄ£inÄms vai pagarÅ”ojams.
AteistiskÄ paradigma pieprasa ādzelžainusā argumentus Dieva eksistencei, pieÅemot, ka Å”Ädu zinÄtnisku pierÄdÄ«jumu nav. DzÄ«ves jÄga Ŕīs paradigmas skatÄ«jumÄ izriet no situÄcijas un ir individuÄla. Ateisms noliedz Dieva tiesu, absolÅ«to patiesÄ«bu, vienu morÄli, kas bÅ«tu attiecinÄma uz visiem, un Dieva bauslÄ«bu. Lai gan ateisti spÄj praktizÄt morÄli un Ätiku, tomÄr motivÄciju Å”Ädai praksei tie smeļ mainÄ«gÄs pasaules situÄcijÄs un domstarpÄ«bÄs ar reliÄ£iju, jo praktizÄ morÄli kÄ pierÄdÄ«jumu tam, ka to izvÄlas darÄ«t paÅ”i, bez Dieva norÄdes. Ateisma paradigmÄ nav nekÄdu ierobežojumu netikumÄ«bai, nesÄtÄ«bai vai cilvÄku kaislÄ«bÄm. Ikviens izvÄlas savu individuÄlo dzÄ«ves mÄrÄ·i vai āmorÄliā.
TicÄ«bas paradigma sevÄ« ietver morÄles un Ätikas praktizÄÅ”anu, kura izriet no SvÄtajiem Rakstiem vai vispÄrÄji reliÄ£ijas. DzÄ«ves jÄga tiek pakÄrtota mūžīgajam, interpretÄjot Rakstu tekstus vai reliÄ£ijas tradÄ«ciju. DzÄ«ve kopÄ ar Dievu, staigÄÅ”ana ar Dievu tiek interpretÄta individuÄli, vadoties no personiskÄs pieredzes vai izpratnes Dieva meklÄjumos, saskatot Dieva pÄdas savÄ dzÄ«vÄ. Å ie Dieva pierÄdÄ«jumi nav zinÄtniski pierÄdÄmi, tie nav taustÄmi, tie nav universÄli attiecinÄmi uz visiem, tie mÄdz bÅ«t ÄrkÄrtÄ«gi subjektÄ«vi vai pat neloÄ£iski, bet tie ir ietverti liecÄ«bÄs par to, kÄ Dievs Å”o individuÄlo cilvÄku uztverÄ ir atklÄjies, saprasts, bijis atrasts vai piedzÄ«vots.
TomÄr visas Ŕīs paradigmas ietver sevÄ« atziÅu, ka dzÄ«vÄ«ba ir labÄka par nÄvi. BÄ«belÄ ir rakstu vietas: āEs [..] lieku jÅ«su priekÅ”Ä dzÄ«vÄ«bu un nÄvi, svÄtÄ«bu un lÄstu; tad nu izvÄlies dzÄ«vÄ«buā; āMeklÄjiet To Kungu, kamÄr ViÅÅ” atrodamsā, āMeklÄjiet To Kungu, tad jÅ«s dzÄ«vosit!ā (5. Moz. 30:19, Jes 55:6, Am. 5:6) TÄs norÄda, ka Dievs ir atrodams, un tas ir mūža ilgs process, kurÄ cilvÄks apzinÄti tiek uzaicinÄts piedalÄ«ties.
Ā
Līdzīgi jaunumi
AtvÄrt visu sarakstu
ADRA Europe organizÄtÄs apmÄcÄ«bas BelgradÄ
No Ŕī gada 2. lÄ«dz 6. februÄrim SDA AlÅ«ksnes draudzes mÄcÄ«tÄjs Miks Možeiko, pÄrstÄvot organizÄciju ADRA Latvija, apmeklÄja ADRA International un ADRA...
KÄ atŔķirt savu paÅ”a balsi no Dieva balss
Tas ir ļoti sarežģīts jautÄjums. Neviens cilvÄks nezina, kas notiek otra cilvÄka galvÄ. LielÄkÄ daļa cilvÄku savÄ galvÄ nedzird nekÄdas balsis; tie la...
IzmeklÄÅ”anas tiesa DebesÄ«s
Parasti nevienu jautÄjumu vai mÄcÄ«bas tÄmu nemÄdz apspriest vai iztirzÄt, iesÄkot ar vispÄrliecinoÅ”Äko pierÄdÄ«jumu par tÄs patiesumu, bet Å”oreiz tÄ ir...