DraudzÄ, kÄ jau ikvienÄ Ä£imenÄ, ir priecÄ«gÄki un skumjÄki brīži, jo viss pamatÄ balstÄs uz attiecÄ«bÄm ar lÄ«dzcilvÄkiem un Dievu. Bet kÄ bÅ«tu, ja kÄdu dienu tava draudze vairs neeksistÄtu, ja vairs nebÅ«tu jÄdodas uz baznÄ«cu, jÄkalpo, jÄsatiek ticÄ«bas brÄļi un mÄsas? DomÄjot par to, rodas bailes un nedroŔība.
DraudzÄ, kÄ jau ikvienÄ Ä£imenÄ, ir priecÄ«gÄki un skumjÄki brīži, jo viss pamatÄ balstÄs uz attiecÄ«bÄm ar lÄ«dzcilvÄkiem un Dievu. Bet kÄ bÅ«tu, ja kÄdu dienu tava draudze vairs neeksistÄtu, ja vairs nebÅ«tu jÄdodas uz baznÄ«cu, jÄkalpo, jÄsatiek ticÄ«bas brÄļi un mÄsas? DomÄjot par to, rodas bailes un nedroŔība. Un gribas izsaukties: āNÄ, tikai ne to!ā Lai gan draudze nenosaka personÄ«gÄs attiecÄ«bas ar Dievu, tÄ ir nepiecieÅ”ama mÅ«su garÄ«gajai, emocionÄlajai izaugsmei un prasmei veidot attiecÄ«bas ar lÄ«dzcilvÄkiem. DÄvids mÅ«s aicina: āDraudzes sapulcÄs teiciet Dievu, To Kungu.ā (Psalms 68:27)
Ā
Draudzes dzÄ«ve cilvÄkam aizÅem pietiekami lielu daļu ikdienas laika. Un, ja tai ir tik ļoti liela nozÄ«me, tad gribÄtos bÅ«t laimÄ«gam, ierodoties uz draudzi ik sabatu un dažkÄrt arÄ« nedÄļas vidÅ«. Bet kÄ bÅ«t laimÄ«gam savÄ draudzÄ?
Ā
Laime rodas no attiecÄ«bÄm ar draudzes locekļiem
Ā
Vienu brÄ«di manÄ draudzÄ radÄs doma, ka sabata rÄ«tÄ pirms dievkalpojuma pirmÄs daļas sÄkuma plkst. 10.00 varÄtu notikt draudzes locekļu sagaidīŔana. Es pieteicos Å”ai kalpoÅ”anai. IzveidojÄm nelielu komandu, kas ik sabatu ieradÄs vismaz 30 minÅ«tes agrÄk, lai pie dievnama durvÄ«m sagaidÄ«tu un sveicinÄtu visus draudzes locekļus. TieÅ”i caur Å”o kalpoÅ”anu aptvÄru, cik gan maz cilvÄkus es pazÄ«stu. Toreiz apÅÄmos un lÅ«dzu Dievam iespÄju iepazÄ«t tuvÄk manas draudzes locekļus. TÄ kÄdu laiku sabatÄ spiedu roku nepazÄ«stamiem draudzes locekļiem, pamazÄm uzzinot, kas viÅi ir. VÄlÄk ar dažiem iesaistÄ«jos kopÄ«gÄs kalpoÅ”anÄs, kas arÄ« palÄ«dzÄja iepazÄ«t viÅus tuvÄk. Tad jau sekoja gan kopÄ«gas lÅ«gÅ”anas par kalpoÅ”anÄm, gan dziļÄkas sarunas par personÄ«giem piedzÄ«vojumiem un pÄrbaudÄ«jumiem. Kad sÄku iepazÄ«t savas draudzes cilvÄkus, sÄku justies kÄ daļa no Ä£imenes. Bet tas savukÄrt nozÄ«mÄ piederÄ«bas un laimes sajÅ«tu.
Ā
DažkÄrt mÄs varam draudzÄ justies vientuļi un nepiecieÅ”ami tikai tad, kad ir jÄveic kÄda kalpoÅ”ana. Lai gan varu teikt, ka esmu laimÄ«ga savÄ draudzÄ, man ir bijuÅ”i brīži arÄ« ar Å”ÄdÄm pÄrdomÄm. Bet tad nÄk prÄtÄ viena atziÅa no kÄdas svÄtrunas, kas dziļi iespiedusies manÄ atmiÅÄ: āDraudzÄ ir tik daudz mÄ«lestÄ«bas, cik daudz to ienes tu pats.ā Ja uzrodas vientulÄ«bas sajÅ«ta, tad bÅ«tu vÄrts sev uzdot jautÄjumu, vai neesmu kļuvis prasÄ«gs, vai saÅemu pietiekami daudz svÄtÄ«bu un garÄ«ga spÄka no attiecÄ«bÄm ar mÄ«loÅ”o Dievu, vai pazÄ«stu Dievu kÄ savu mÄ«loÅ”o TÄvu? Lai nestu draudzÄ mÄ«lestÄ«bu un piedzÄ«votu to vÄl vairÄk, nepiecieÅ”amas mÄ«loÅ”as attiecÄ«bas ar Dievu. JÄatzÄ«st, ka mani vientulÄ«bas brīži draudzÄ ir tieÅ”i saistÄ«ti ar to, ka kÄdÄ brÄ«dÄ« attiecÄ«bas ar Dievu kļuvuÅ”as virspusÄjas, un dabiskais cilvÄcÄ«gais prasÄ«gums pÄc uzmanÄ«bas no apkÄrtÄjiem guvis virsroku. Mums ir jÄtiecas bÅ«t laimÄ«giem un pilnvÄrtÄ«giem savÄs attiecÄ«bÄs ar Dievu, lai bÅ«tu laimÄ«gi attiecÄ«bÄs ar lÄ«dzcilvÄkiem. ZinÄm Å”o BÄ«beles pantu, kas vÄsta, ka āsvÄtÄ«gÄk ir dot, nekÄ saÅemtā. (Apustuļu darbi 20:35) Dodot mÄs paÅ”i kļūstam ieguvÄji!
Ā
Laime rodas no tÄ, ka iesaisties draudzes dzÄ«vÄ
Ā
Dievs mums katram ir pieŔķīris SvÄtÄ Gara dÄvanas draudzes celÅ”anai un kopÄ«gam draudzes labumam (1. KorintieÅ”iem 12:7). Rosoties, dzÄ«vojot aktÄ«vu dzÄ«vi, esot aktÄ«vÄ daļa no lielÄs draudzes Ä£imenes ā tas ir tas ceļŔ, kÄdu izvÄlos dzÄ«vot es.Ā Man ir bijuÅ”i tÄdi sabati, kad esmu piedzÄ«vojusi lielas svÄtÄ«bas no kalpoÅ”anas, ka dažkÄrt ir Ŕķitis, ka tÄ bijusi laimÄ«gÄkÄ daļa no visa dievkalpojuma. Parasti Å”is prieks nÄk, apzinoties, ka kÄdu laiku esmu lÅ«gusi, lai Dievs pieŔķir SvÄtÄ Gara klÄtbÅ«tni un vada kalpotÄjus vienprÄtÄ«bÄ, un tieÅ”i tas arÄ« notiek. Mana kalpoÅ”ana draudzÄ lielÄ mÄrÄ ir saistÄ«ta ar mÅ«ziku. Ir bijuÅ”i tÄdi slavÄÅ”anas brīži, kad Ŕķiet, ka dzied un spÄlÄ viss eÅÄ£eļu koris. Tie ir svÄtki! TurklÄt, lai arÄ« kÄdu kalpoÅ”anu draudzÄ mÄs veiktu, bieži vien tÄ ir saistÄ«ta ar sadarbÄ«bu ar lÄ«dzcilvÄkiem un Ŕīs kalpoÅ”anas neÅ”anu Dieva priekÅ”Ä. KalpoÅ”ana ir veids, kÄ mÄs varam stiprinÄt attiecÄ«bu saites savÄ starpÄ, kÄ arÄ« ar mÅ«su RadÄ«tÄju.
Ā
Laime rodas no tÄ, ka lÅ«dz par savu draudzi
Ā
Kas ir vieglÄk ā kritizÄt to, kas nav labi draudzÄ, neuzÅemoties nekÄdu atbildÄ«bu par problÄmas risinÄÅ”anu, vai arÄ« nest draudzei aktuÄlo problÄmu lÅ«gÅ”anÄ Dievam? DažkÄrt kritizÄt ir ne tikai vieglÄk, bet arÄ« patÄ«kamÄk. Ar to mÄs parÄdÄm, ka zinÄm, kÄ lietÄm ir jÄnotiek, jo no malas taÄu redzot labÄk! MÄs atklÄjam savas emocijas un jÅ«tamies emocionÄli brÄ«vÄki, dusmojoties, izrunÄjoties. Bet nekas netiek atrisinÄts no mÅ«su kritikas un dusmÄm par to, ka lietas nenotiek tÄ, kÄ uzskatÄm, ka tÄm bÅ«tu jÄbÅ«t.
Ā
Atceros, ka kÄdÄ draudzei sarežģītÄ brÄ«dÄ« viena draudzes mÄsa mani aicinÄja lÅ«gt kopÄ, lai viena otru stiprinÄtu garÄ«gi. JoprojÄm atceros tÄs lÅ«gÅ”anas, jo tÄs mÄcÄ«ja lielu pazemÄ«bu lÅ«gt par tiem, kurus dažbrÄ«d arÄ« nosodÄ«ju. Un ir labi, ka tad, kad aizmirstu Å”o piedzÄ«vojumu, notiek atkal kÄda situÄcija, kur sevi pieÄ·eru kritizÄjot, bet neuzÅemoties iniciatÄ«vu par to lÅ«gt vai iesaistÄ«ties personÄ«gi ar savu palÄ«dzÄ«bu un atbalstu. TÄdÄ veidÄ Dievs atgÄdina Å”o pamÄcÄ«bu. Jo mÄs visi augam un ejam tÄlÄk, klÅ«pam, ceļamies un atkal dodamies uz priekÅ”u.
Ā
Laime rodas no tÄ, ka izaicini sevi
Ā
VarbÅ«t tu teiksi: āEs nekad neesmu vadÄ«jis sabatskolu, man nav Å”Ädas prasmes. Es nemÄku izskaidrot BÄ«beli, tÄpÄc nevadīŔu BÄ«beles stundas. Es nemÄku publiski lÅ«gt, tÄpÄc labÄk mani neaiciniet to darÄ«t. Es ļoti maz saprotu tehniskÄs lietas, tÄpÄc labÄk man neuzticiet pÄrslÄgt dziesmu vÄrdu projekcijas. Un vÄl, un vÄl, un vÄlā¦ā Bet vai mÄs esam mÄÄ£inÄjuÅ”i darÄ«t to, no kÄ mums ir bail? Pieļauju, ka lielai daļai nedroŔības un baiļu pamatÄ ir nevÄlÄÅ”anÄs izaicinÄt sevi un atrasties Ärpus komforta zonas. Katra no augstÄk minÄtajÄm lietÄm var bÅ«t izaicinÄjums. Bet Å”is izaicinÄjums beigÄs ir tÄ vÄrts, lai to pieÅemtu! KurÅ” visvairÄk gÅ«st svÄtÄ«bas no sabatskolas vadīŔanas? ManuprÄt, pats skolotÄjs, jo viÅÅ” visu nedÄļu rÅ«pÄ«gi domÄ par iknedÄļas BÄ«beles izpÄtes tÄmu, salÄ«dzina BÄ«beles pantus, domÄ par Ŕīs tÄmas aktualitÄti viÅa personÄ«gajÄ dzÄ«vÄ. Un kurÅ” ir vislielÄkais ieguvÄjs no draudzes kopÄ«gajÄm dziesmÄm? DomÄju, ka tas, kurÅ” ir atbildÄ«gs par Å”o dziesmu vÄrdu projekciju raidīŔanu uz ekrÄna, jo viÅam visrÅ«pÄ«gÄk ir jÄseko lÄ«dzi vÄrdiem, lai var laicÄ«gi pÄrslÄgt nÄkamo slaidu. TikmÄr kÄds cits dziedoÅ”s draudzes loceklis var aizdomÄties par vakardienas piedzÄ«vojumiem vai nÄkotnes plÄniem.Ā
Ā
Laime rodas no tÄ, ka dod, nevis pieprasi
Ā
Ja bÅ«tu jÄapkopo visos iepriekÅ”Äjos punktos minÄtÄs atziÅas, tad gribÄtos teikt, ka laime rodas no tÄ, ka mÄs savai draudzei dodam nevis pieprasÄm no tÄs. Ir dažÄdi brīži mÅ«su dzÄ«vÄ, un dažkÄrt tieÅ”Äm ir nepiecieÅ”ams liels draudzes atbalsts, jo paÅ”i jÅ«tamies nespÄcÄ«gi. Bet kurÅ” mÅ«s atbalstÄ«s, ja paÅ”i nebÅ«sim izveidojuÅ”i pozitÄ«vas attiecÄ«bas ar lÄ«dzcilvÄkiem? KÄ varÄsim piedzÄ«vot lÅ«gÅ”anu spÄku, ja nebÅ«sim atraduÅ”i kÄdu, ar kuru lÅ«gt, vai arÄ« neticÄsim lÅ«gÅ”anu spÄkam, jo nebÅ«sim raduÅ”i to piedzÄ«vot? Es esmu pÄrliecinÄta, ka mÅ«su skats uz draudzi ir atkarÄ«gs no tÄ, kÄdu to izveidojam un cik paÅ”i esam gatavi bÅ«t aktÄ«vÄ daļa no draudzes Ä£imenes. Un prieks par draudzi kļūst lielÄks, kad uzÅemamies savu daļu atbildÄ«bas par saviem Ä£imenes locekļiem un notikumiem Å”ajÄ Ä£imenes lokÄ. Laime rodas no tÄ, ka mÄs varam darÄ«t laimÄ«gÄkus citus!
Ā
Jana Kuzmenkova