Eiropas mācītāju konference Belgradā

No 27. līdz 31. augustam Belgradā (Serbijā) notika SDA Eiropas mācītāju konference jeb EPC (European Pastors Council), kuru organizēja Transeiropas divīzija.
Konference iesākās otrdienas vakarā ar svinīgu atklāšanas ceremoniju un dievkalpojumu un turpinājās ar četrām ļoti piepildītām un garīgi intensīvām dienām. Tajā piedalījās vairāk nekā 1200 mācītāji no aptuveni 33 valstīm.

Latvijas delegācija kopā ar delegātiem no Igaunijas un Lietuvas dzīvoja viesnīcā netālu no konferences ēkas. Brokastis viesnīcā varēja baudīt jau no 6.45, tad īpaši šim nolūkam rezervēti autobusi delegātus veda uz konferences vietu, kur rīts iesākās ar kopīgām dziesmām un  rīta dievkalpojumu, kam sekoja vairākas paneļdiskusijas jeb “talk”, bet pēc kopējām pusdienām katram bija iespēja piedalīties dažādos semināros (workshop), kuri turpinājās līdz pat vakaram.




Jāsaka, ka seminārus, šķiet, vadīja labākie no vislabākajiem savas jomas speciālistiem. Tēmu un lektoru dažādība bija tik liela, ka visgrūtāk nācās izšķirties, uz kuru semināru doties. Katrā ziņā tur iegūtās atziņas un pieredze ir neaizmirstamas!

Šī konference bija ne tikai iespēja piedzīvot un uzzināt daudz ko jaunu, bet arī iespēja satikt senus, mīļus kolēģus no citām valstīm, nodibināt jaunus kontaktus un iegūt jaunus draugus.
Vakara dievkalpojums sākās astoņos vakarā, tūlīt pēc vakariņām, un parasti beidzās ap desmitiem vakarā, kad dalībniekus ārpusē jau gaidīja autobusi, lai nogādātu katru delegāciju uz naktsmītnes vietu.

Konference noslēdzās sabatā ar muzikālu festivālu. Tajā uzstājās jaunizveidotais EPC kopkoris, kurā varēja piedalīties ikviens dziedošais konferences dalībnieks.
Noslēguma ceremonijā uzrunu teica TED prezidents Daniels Duda, uzsverot domu, ka mums jāskatās nevis uz to, ko es varu vai nevaru, bet gan uz to, ko var Dievs.




 
DAŽU KONFERENCES DELEGĀTU ATSAUKSMES

     Imants Ģipslis: Jūtos pagodināts un svētīts, ka varēju būt daļa no šī nozīmīgā notikuma, kurā bija iespēja satikties un dalīties pieredzē adventistu mācītājiem un draudzes vadītājiem no Eiropas valstīm. Šī konference man dāvāja iespēju piedzīvot patiesu sadraudzību un garīgu kopību ar citu tautu un valstu kalpotājiem. Tā bija iespēja stiprināt attiecības ar kolēģiem, dalīties pieredzē un diskutēt par mūsu kopīgajiem izaicinājumiem un mērķiem. Daudzas no diskusijām, kurās piedalījos, bija ne tikai iedvesmojošas, bet arī palīdzēja bagātināt redzējumu par draudzes turpmāko attīstību Latvijā.
Man īpaši nozīmīgas bija paneļdiskusijas un semināri, kas aptvēra gan teoloģiskos, gan  attiecību, gan praktiskās kalpošanas jautājumus. Ļoti uzrunāja lekcijas un diskusijas par evaņģelizācijas metodēm, mazajām mājas grupām, draudžu dēstīšanu un draudzes vadīšanu mūsdienu kontekstā, kā arī par to, kā saglabāt adventistu draudzes autentiskumu un identitāti strauji mainīgajā pasaulē.
Izstāžu paviljonā, ejot garām AWR (Adventistu vispasaules radio) stendam, biju patīkami pārsteigts redzēt, kā mācītājs, evaņģēlists, AWR Polijas darbinieks Viktors Aleksejenko, stāstot apmeklētājiem par evaņģelizācijas pasākumiem Eiropā, rādīja uz stendā izvietoto reklāmas baneri ar fotogrāfiju, kurā redzama kopbilde ar viņa vadītā evaņģelizācijas pasākuma dalībniekiem Latvijā, Rīgas 4. draudzes telpās.
Pateicība, Pavlem Runičam (Pavle Runic), Belgradas Teoloģijas semināra dekānam, rektora vietniekam, kurš nelielai interesentu grupai noorganizēja ekskursiju uz Belgradas Teoloģijas semināru, kur intensīvajā studiju programmā, fiziski studiju laikā atrodoties Saldū, studē vairāki Latvijas un Lietuvas adventistu mācītāji un draudžu kalpotāji.  
Šī konference man ļāva apzināties, cik būtiski ir turpināt uzsvērt evaņģēlija vēsts izplatīšanu un garīgās atmodas nepieciešamību ne tikai Latvijā, bet arī visā Eiropā. Mēs esam aicināti būt gaisma un cerības balsts sabiedrībai, un šāda veida pasākumi palīdz atjaunot šo vīziju un stiprināt mūsu kopīgo misiju.

     Elīna Ģipsle: Bija īpaši liela priekštiesība būt kopā vairākas dienas ar kalpotājiem gan no Latvijas, gan no Baltijas, gan no mūsu divīzijas. Tas kalpoja kā atgādinājums, ka esam vienoti dažādībā, jo kultūras ir dažādas, bet evaņģēlijs viens. Bija iespēja vairāk būt kopā ar mācītāju sievām, iedrošināt citai citu. Iepazinos arī ar dažām mācītāju sievām no citām valstīm, apmainījāmies kontaktiem. Piedalīšanās seminārā, kurā kāds mācītājs dalījās savā pieredzē ar TikTok video veidošanu, rezultējās minētajā vietnē ar video “Vai Tu zini, ka Dievs runā ar cilvēkiem?”. Mūsdienīgi! Patika atziņa, kas izskanēja vairākkārt – mums ir jābūt tur, kur ir cilvēki. Gan fiziski, gan virtuāli. 
Atziņas no bagātīgajām un dziļajām svētrunām joprojām ir manā sirdī. Zinu, ka tas iedrošinās vēl ilgi! Paldies par iespēju būt kopā ar lielo Dieva ģimeni!

     Ieva Truce: Programmā tika piedāvāts apmeklēt dažādu veidu seminārus. Lielākoties tie bija vērsti uz kalpošanas tēmu, jo tā bija visa kongresa/ konferences lielā tēma. Mani sevišķi uzrunāja seminārs par Barnabu kā superevaņģēlistu. Tur es atklāju, ka Barnaba savā dzīvē nodevās mentorēšanai, mērķtiecīgai ieguldīšanai citos Jēzus sekotājos – Pāvilā un Markā.
Par Barnabas dzīvi nav rakstīts daudz, bet viņa dzīves augļi ir iespaidīgi – tieši tie, kuros viņš ieguldīja, ir sarakstījuši lielāko daļu Jaunās Derības grāmatu un ir atstājuši milzīgu iespaidu uz kristiešu draudzes attīstību. Tas lika domāt, ka varbūt labākais, ko varam darīt, nav pašiem visu darīt, bet tā vietā ieguldīt citos. Ar vadītāju mūsu draudzēs bieži vien saprot to, kurš visu veic un ir redzamā persona. Bet kā būtu, ja mūsu draudzēs vadītāji saprastu, ka viņu pirmais pienākums ir ieguldīt citā vadītājā, darīt par mācekli nākošo vadītāju?

     Dainis Rudzīts: Šī bija brīnišķīga iespēja piedzīvot plašāku vispasaules draudzes divīzijas mēroga sadraudzību, dzirdēt daudzās liecības, kā Dievs dara lielas lietas Savas tautas vidū, redzēt, kā draudzes organizācija Dieva uzdevumā dažādos veidos un visdažādākajiem līdzekļiem aizsniedz visas tautas un ciltis ar evaņģēlija vēsti un kalpo sabiedrībai.
No apmācību semināriem visspilgtākais iespaids palika no Džona Paulīna stundu garā ziņojuma par to, kā mūsdienās jaunieši bieži aiziet no draudzes, jo viņiem Dieva raksturs tiek nepareizi atklāts gan mācībā, gan savstarpējās attiecībās draudzē, parādot Radītāju kā bargu, draudošu ar elles mokām, neuzticamu, tiesājošu, tādu, kas tikai domā, kur piekasīties. Zāles lektors piedāvāja Atklāsmes grāmatas pētīšanu, kur lielās cīņas starp Kristu un sātanu ainojums atklāj mīlošā Dieva raksturu un kur tiek atmaskoti pretinieka meli, ar kādiem tas cenšas savu raksturu piedēvēt Radītājam.

     Tālivaldis Vilnis: Pirmkārt, tā bija priecīga atkal satikšanās ar kolēģiem un kolēģēm pēc visiem kovida pandēmijas ierobežojumiem, kad varējām pulcēties tik kuplā skaitā.
Otrkārt, bija ļoti dažādi lektori un lektores, kas padarīja interesantus gan svētbrīžus, gan seminārus, jo nekas neatkārtojās.
Treškārt, es apmeklēju vairākus seminārus. Visi bija interesanti. Varu pieminēt vienu, kur kolēģe no Zviedrijas dalījās ar tēmu par mācītāju profesionālo izdegšanu. Viņa akcentēja Zviedrijā veikto pētījumu, ka viena no augstākajām riska grupām, kas ir pakļauta izdegšanai, ir tieši kristīgie kalpotāji. Tāpēc viņa ieteica iemācīties dažreiz pateikt nē, jo cilvēki grib, lai mācītājs piekrīt visām iniciatīvām un plāniem.
Tāpat ikdienā jāspēj filtrēt, kas ir svarīgs un kas nav. Ja jūtamies noguruši, tad vajag paņemt atpūtu. Taču, ja esam nopietni izdeguši, tad jāvēršas pie speciālista, jo mēs taču paši arī, ja, piemēram, būtu lauzuši kāju, necenstos to izārstēt saviem spēkiem.
Nobeigumā gribu pateikt paldies visiem, kuri organizēja un vadīja šo pasākumu, kā arī pateikties visai Latvijas delegācijai, jo bija jauka sadarbība un pozitīvs noskaņojums. Noteikti liels paldies visiem ziedotājiem, kuri gādāja par to, lai mēs tik kuplā skaitā varētu apmeklēt šo nozīmīgo mācību konferenci!

       Ieva Marcinkēviča: Par iespēju piedalīties tik plašā adventistu draudzes pasākumā esmu ļoti pateicīga. Būt kopā gan pielūgsmē, gan lekcijās, uzrunās un sadraudzības brīžos bija tiešām īpaši.
Gribu izcelt vienu no semināriem, kura nosaukums bija “Unraveling the ties of hurry. Embracing the peacefull pace of life” (“Steigas saišu atšķetināšana. Iesaistoties mierīgā dzīves ritmā”), runātājs Billijs Hangeits (Billy Hungate). Tajā tika pārrunātas tādas mūsdienām raksturīgas lietas kā steiga, aizņemtība, nogurums un tas, kā atrast un nolikt tik vajadzīgo laiku ar mūsu Radītāju. Šīs ir atziņas, kuras guvu:
1) laiks un vieta, lai satiktos ar Dievu, ir jāieplāno;
2) laikam, kuru pavadām ar Dievu, nevajadzētu būt sasteigtam vai pienākuma pēc;
3) mana vērtība nav balstīta tajā, cik daudz vai ko esmu izdarījusi, bet gan tajā, kas un kāda esmu. Tieši tāda varu iet pie Dieva;
4) dvēseles uzdevums ir sadzirdēt Dieva balsi no Debesīm.
Lai ikkatram savā klusajā laikā ar Dievu izdodas to piedzīvot!

     Valdis Zilgalvis: Es ļoti pateicos draudzes vadībai par organizēto Eiropas mācītāju sanāksmi! Tikšanās ar draugiem, sniegto svētrunu un lekciju saturs, tas, cik viss bija pārdomāts, kalpošanas piemēru daudzveidība mani pārsteidza, sasildīja un deva jaunu degsmi kalpot draudzei un tiem, kas meklē Dievu.
Man nopietni lika aizdomāties Daniela Dudas noslēguma svētruna, kurā viņš iezīmēja vīziju par draudzi, kas ir pārdomāta, inovatīva un dziļi iesaistīta mūsdienu problēmu jautājumos. Viņš vilka paralēles ar Jēzus lēmumu aizvest Savus mācekļus uz Cēzareju Filipi, vietu ārpus viņu kultūras komforta zonas, lai mācītu mācības, kuras viņi nevarēja apgūt pazīstamajā Galilejas vidē. “Tāpat kā Jēzus iepazīstināja Savus mācekļus ar jaunām idejām un kultūrām, arī mums ir jābūt gataviem iziet un sadarboties ar apkārtējo pasauli.”

     Anna un Normunds Ģipšļi: Kas patika visvairāk? Semināri, jo tajos varēja iegūt jaunu informāciju, jaunas atziņas un plašāku redzējumu, kaut ko tādu, kas nebija dzirdēts!
Mums patika arī tas, ka pasākums bija ļoti labi organizēts. Tā kā “Sava” centrs neatradās blakus viesnīcai, turp bija jābrauc ar speciāli organizētu autobusu, mēs izjutām, ka par mums ļoti rūpējas, jo tikām atvesti un aizvesti, tas viss bija rūpīgi izplānots.
Vēl mums vēl patika svētrunas, tās ļoti iedvesmoja, īpaši uzrunāja informācija par mājas grupām Japānā.
Ko ieguvām? Pozitīvas emocijas un jauku sadraudzību! Normunds varēja sastapt savus ukraiņu kolēģus un studiju pasniedzējus, par kuriem politisko apstākļu dēļ šķita, ka satikties nekad vairs nebūs iespējams.

     Vilnis Latgalis: Esmu bijis diezgan daudzos šādos pasākumos. Tas, kas mani īpaši uzrunāja šogad, bija “talk” jeb saruna pēc rīta svētbrīža pirms pusdienām. Šajā starplaikā katru dienu bija tāds kā sarunu un uzrunu šovs, tāda sadaļa no šī pasākuma, kuru vadīja TED Komunikācijas nodaļas vadītāji Deivids Nīls (David Neal) un Vanesa Picuto (Vanesa Pizzuto). Viņi pieaicināja vēl citus runātājus, notika nelielas diskusijas. Mani šī sadaļa ļoti uzrunāja, tā bija noderīga un praktiska.
Arī semināri jeb darba grupas bija vērtīgi. Apmeklēju vairākus, sevišķi prātā palika brālis no Jaunzēlandes. Viņš runāja par to, kā cilvēki uztver Dievu un kā, vadoties no šīs uztveres, veidojas viņu garīgā pasaule, garīgā izpratne gan par Bībeli, gan arī par cilvēka un Dieva attiecībām.
Bija vēl daudz cita interesanta. Vēlos atzīmēt, ka katrs šāds pasākums ir vērtīgs dēļ kopības kolēģu starpā – tas ir kopīgs ceļojums, kopīgas maltītes, kopīgs laiks, tas viss ārkārtīgi bagātina un iedvesmo. Paldies TED un LDS vadībai par šādu iespēju! Ceru, ka arī nākotnē būs šādi brīnišķīgi pasākumi!

     Ineta Možeiko: Šī bija lieliska iespēja iepazīt Transeiropas divīzijas dalībniekus un vispasaules draudzi caur to mācītājiem. Ieguvu vērtīgas pārdomas un idejas par misijas izplatīšanu gan kontekstā ar Latviju, gan lokāli ar Alūksni.

     Aiva un Ainārs Gaiļi: Liels paldies par doto iespēju piedalīties TED mācītāju konferencē Belgradā! Tas tiešām bija iedvesmojoši.
Priecājamies, ka Dievs varēja runāt uz mūsu sirdi caur izvēlētajiem runātājiem, piemēram, caur Kendras Valentaines svētrunu par Nikodēmu, kurš nāca pie Jēzus naktī. Vai pēc tikšanās ar Mācītāju viņš izgāja no ēnas? Vai viņš pilnībā izgāja no ēnas pēc Kristus nāves, kad atnesa svaidāmās zāles, ievīstīja Svētās miesas audeklā un ielika kapā? Tas raisīja pārdomas, kas notika ar viņu vēlāk. Vai viņš pievienojās kristiešu kopienai? Tas liek uzdot personīgus jautājumus par dažādām dzīves situācijām. Vai mēs izejam no ēnas? Cik daudz izejam? Kurā brīdī izejam? Vai kādā dzīves posmā izejam, bet citā atkal nejauši ieslīdam atpakaļ? Vai mēs kā konfesija dažreiz nobīstamies no starmešu gaismas un labprātāk ieejam ēnā?
Pārdomas raisīja arī TED divīzijas vadītāja Daniela Dudas noslēguma runa, ka mēs Eiropas sekulārajā sabiedrībā neko nevaram izdarīt, lai pievērstu cilvēku skatu Jēzum, bet Dievs VAR. Tas dod cerību, kad nolaižas rokas un redzam, ka cilvēkiem reliģija neinteresē. Dievs VAR, un Dievs uzrunā. Viņš neatstās nevienu cilvēku neuzrunātu.
Prieku deva arī slavēšanas grupa, kas dziedāja no sirds. Interesanti bija vērot citu tautu temperamentu, gan dziedot dziesmas, gan klausoties runas. Tas ļoti atšķīrās no mūsu mentalitātes un kultūras izpratnes.
Paldies organizatoriem un arī Latvijas grupai par savstarpēju tuvināšanos un palīdzību! Mēs sajutāmies Dieva mīlēti, un ceram, ka tā jutās ikviens klātesošais.

     Vineta Laudurga: Mūsu divīzijas ik pēc pieciem gadiem organizētā mācītāju un nodaļu vadītāju sanāksme ir pasākums, kuru gaidām ar prieku, jo tur varam satikt savus kolēģus no citām valstīm, piedalīties iedvesmojošos dievkalpojumos un uzzināt daudz jauna lekcijās.
Latvijā, tāpat kā citās Eiropas valstīs, draudžu locekļu skaits nepieaug tā, kā mēs to vēlētos. Bieži izskan vārdi, ka pasaule pēc Covid-19 pandēmijas ir mainījusies. Jēzus aicināja Savus mācekļus (tātad – arī mūs) būt par cilvēku zvejniekiem, taču dažkārt sajūta ir tāda kā Pēterim, kurš sacīja: “Meistar, mēs cauru nakti esam strādājuši un nenieka neesam dabūjuši.” (Lk. 5:5) Tāpēc man ļoti patika tas, ka visi svētbrīži un paneļdiskusijas sanāksmē bija vērstas uz draudzes kalpošanu pašreizējā pasaules situācijā.
Prezentācijā “Iepazīsti savu dīķi” runātājs akcentēja to, ka mums ir jāiepazīst pasaule, kurā dzīvojam. Mums ir labas, jau iestrādātas programmas un veidi, kā tās realizēt, taču cilvēku atsaucība ir niecīga. Pasaule ir mainījusies, bet mūsu makšķerēšanas metodes palikušas tās pašas vecās. Šodien mums jākoncentrējas ne tikai uz zivīm un makšķērēšanu, bet jāvelta uzmanība arī ūdenim – jūrai, kurā zivis mīt, jāiepazīst jūras raksturs, draudošās briesmas un ne tikai. Ir jāiemācās nirt zem ūdens, izvairīties no haizivīm un peldēt kopā ar zivīm, jo izrādās, ka “zivis” vērtē laiku, kuru pavadām kopā ar tām.
Savukārt Petrass Bahadurs (Petras Bahadur), Adventistu un musulmaņu attiecību centra vadītājs, kura lekciju es izvēlējos noklausīties, pārsteidza klausītājus, paziņodams, ka trīs eņģeļu vēsti vislabāk sludina tieši musulmaņi. “Bīsties Dievu! Dod Viņam godu!” viņi sludina tik skaļi kā reti kurš, pat izmantojot skaļruņus, un sludina to pa visu pasauli atbilstoši situācijai: vai nu mierīgi, vai agresīvi, jo tic Dieva tiesas stundai, uz kuru visi ir jāsagatavo. Tā kā kristieši baidās no šīs skaitliski lielās grupas, kurai nav viegli evaņģelizēt, tad Dievs, runājot šī lektora vārdiem, musulmaņus tagad ved pie kristiešiem uz Eiropu. Arī šis lektors akcentēja, ka cilvēki ilgojas nevis pēc mutiskas sludināšanas, bet grib redzēt, kā mēs izdzīvojam savu ticību ikdienā. Izrādās, ka “zivis” gan Rietumu valstīs, gan Āzijā, gan Austrumos grib, lai peldam ar tām kopā, t.i., dāvājam tām savu laiku un kopā būšanu.
Novērtējot pašreizējos apstākļus pasaulē, mūsu divīzijas prezidents Daniels Duda iedrošināja zālē sēdošos, teikdams, ka šis ir lielisks laiks kalpošanai, jo tad, kad pasaulē ir vissliktākā situācija, draudze var sevi paradīt visaugstākajā līmenī.