Visi jaunumi
BÄ«beles kanons un apokrifi
08.02.2017
Andris PeŔelis
12 min lasīŔanas laiks
Visi apokrifi ir sastopami grieÄ·u VecÄs DerÄ«bas tulkojuma Septuagintas manuskriptos, bet to nekad nav bijis ebreju masoretu tekstÄ. TieÅ”i Septuagintai varam bÅ«t pateicÄ«gi par apokrifu iekļauÅ”anu BÄ«beles tekstÄ. ÄÄ£ipte ir BÄ«beles apokrifu dzimtene. To nosaukums ir izcÄlies no grieÄ·u vÄrda, kas norÄda, ka tajos ir kÄda apslÄpta jÄga, kas atklÄjas tikai izredzÄtiem. Aleksandrijas skolas alegoriskÄs pieejas atbalstÄ«tÄji visur centÄs BÄ«belÄ saskatÄ«t simbolus, zÄ«mes, apslÄptu jÄgu.
Visi apokrifi ir sastopami grieÄ·u VecÄs DerÄ«bas tulkojuma Septuagintas manuskriptos, bet to nekad nav bijis ebreju masoretu tekstÄ. TieÅ”i Septuagintai varam bÅ«t pateicÄ«gi par apokrifu iekļauÅ”anu BÄ«beles tekstÄ. ÄÄ£ipte ir BÄ«beles apokrifu dzimtene. To nosaukums ir izcÄlies no grieÄ·u vÄrda, kas norÄda, ka tajos ir kÄda apslÄpta jÄga, kas atklÄjas tikai izredzÄtiem. Aleksandrijas skolas alegoriskÄs pieejas atbalstÄ«tÄji visur centÄs BÄ«belÄ saskatÄ«t simbolus, zÄ«mes, apslÄptu jÄgu. To var nosaukt par sava veida bÄ«belisko ezotÄrismu. PalestÄ«nÄ jÅ«di nepieÅÄma apokrifus, tÄdÄļ ir pamats domÄt, ka pastÄvÄja VecÄs DerÄ«bas Aleksandrijas kanons (grieÄ·u valodÄ ar apokrifiem) un PalestÄ«nas kanons (ebreju valodÄ bez apokrifiem).[1] Jamnijas sinodÄ (90. g. pÄc Kristus), kur jÅ«du rabÄ«ni apstiprinÄja VecÄs DerÄ«bas kanonu, tie pat netika pieminÄti. Paliek jautÄjumi ā ja tie bija svarÄ«gi jÅ«du tautas vÄsturiski notikumi, tad kÄpÄc paÅ”i jÅ«di neatzina apokrifus par Dieva inspirÄtiem Rakstiem? KÄpÄc tie netika uzrakstÄ«ti ebreju valodÄ, bet gan tikai grieÄ·u valodÄ? KÄpÄc tos necitÄja JÄzus Kristus un apustuļi? Tas norÄda, ka apokrifu iekļauÅ”ana starp VecÄs DerÄ«bas Rakstu kanona grÄmatÄm ir notikusi kÄ vÄlÄks jauninÄjums.[2] JautÄjums vienÄ«gi ir atklÄts, cik plaÅ”i tika pÄrstÄvÄta Ŕī Jamnijas sinode, un kÄda bija tÄs autoritÄte jÅ«du kopienÄ, lai apstiprinÄtu kanonu. JÅ«di uzskata, ka kopÅ” pravieÅ”a MalaÄ·ijas laika Dieva Gars esot IsraÄlu atstÄjis, tÄpÄc apokrifi nevar bÅ«t dieviŔķi inspirÄti.[3]
Ā
Apokrifi nevienÄ vietÄ nesatur izteicienus: tÄ saka tas Kungs, pretendÄjot uz SvÄto Rakstu nosaukumu. Tie satur filozofiskas pÄrdomas un vÄsturiskus stÄstÄ«jumus, kuru autentiskumu mÅ«sdienÄs ir grÅ«ti pierÄdÄ«t. KÄ jau literatÅ«ra ar apslÄptu jÄgu, tie satur nebÄ«beliskas mÄcÄ«bas, kuras nav saskaÅÄ ar pÄrÄjÄs BÄ«beles vÄsti:
KÄ redzam apokrifu grÄmatas nelÄ«dzinÄs BÄ«beles kanoniskajÄm grÄmatÄm. Bez tam apokrifu grÄmatas satur BÄ«belei neraksturÄ«gus notikumu un brÄ«numu aprakstus, kas Å”os literÄros darbus ierindo starp pasaku grÄmatÄm. Pirmo reizi apokrifu grÄmatas dokumentÄti tiek pieminÄtas OrigÄna āHeksaplÄā, kas liecina, ka baznÄ«ctÄvs OrigÄns varÄtu bÅ«t atbildÄ«gs par to ieneÅ”anu BÄ«belÄ.[4]
Ā
Sinaja kodekss, kurÅ” tapa Romas imperatora KonstantÄ«na laikÄ, satur arÄ« atseviŔķas VecÄs DerÄ«bas grÄmatas savÄ grieÄ·u tulkojumÄ (Septuagintas variantÄ), kam pievienoti apokrifi: DaniÄla grÄmatas pielikumi, Tobija, JudÄ«tes grÄmatas, 1.-4. Makabeju grÄmatas, bet kodeksa nobeigumÄ pÄc AtklÄsmes grÄmatas pievienotas Hermas Gana grÄmata un Barnabas vÄstule. Lai gan AtklÄsmes grÄmatas beigÄs ir teikts, ka neko nebÅ«s pievienot Å”ai grÄmatai (Atkl. 22:18-19), tomÄr Sinaja kodekss noslÄdzas pretÄji Å”im Dieva norÄdÄ«jumam ar pielikumu ā Barnabas vÄstuli.[5] Ja Sinaja kodekss tiek pieÅemts kÄ labÄkais no manuskriptiem, tad, ja esam lÄ«dz galam godÄ«gi, jaunajos BÄ«beļu tulkojumos bez apokrifu grÄmatÄm bÅ«tu jÄiekļauj arÄ« Hermas Gans un Barnabas vÄstule.
Ā
ArÄ« VatikÄna kodekss, kurÅ” ir tapis tanÄ« pat laikÄ, kad Sinaja kodekss, satur Barnabas vÄstuli un visus pÄrÄjos VecÄs DerÄ«bas apokrifus, izÅemot Makabeju grÄmatas.
Ā
KristÄ«gajÄ baznÄ«cÄ attieksme pret apokrifiem ir bijusi neviennozÄ«mÄ«ga. Rietumu baznÄ«ca apokrifus ir pieÅÄmusi, bet Austrumu baznÄ«ca tos vÄl joprojÄm noraida.
Ā
Apokrifu grÄmatas par kanoniskÄm Romas katoļu BaznÄ«ca pasludinÄja Trentas koncilÄ 1545-1563.
Ā
DeiterokanoniskÄs grÄmatas jeb kanona paplaÅ”inÄÅ”ana
Ā
1545.g. tika atklÄts Trentas koncils, kur starp visÄdiem citiem jautÄjumiem tika BaznÄ«cas attieksme pret BÄ«beli. Koncils nosodÄ«ja reformatoru pieeju Rakstiem, uzskatot, ka BÄ«belÄ ir viss nepiecieÅ”amais cilvÄka glÄbÅ”anai un tai ir augstÄka autoritÄti par tradÄ«ciju. Tika nosodÄ«ts Rakstu iedalÄ«jums kanoniskajÄs un apokrifu grÄmatÄs. NosodÄ«ts apgalvojums, ka latÄ«Åu VulgÄta satur kļūdas un BÄ«bele jÄstudÄ oriÄ£inÄlvalodÄs. NosodÄ«ts apgalvojums, ka BÄ«beles mÄcÄ«ba ir skaidra un saprotama bez komentÄriem vienÄ«gi SvÄtÄ Gara spÄkÄ. Å ajÄ koncilÄ tika apvienoti spÄki tradÄ«cijas paaugstinÄÅ”anÄ lÄ«dzvÄrtÄ«gi SvÄtiem Rakstiem[6], latÄ«Åu VulgÄtas teksta apstiprinÄÅ”ana par autentisku Dieva iedvesmotu VÄrdu, apokrifu grÄmatu kanonizÄÅ”ana un lajiem atÅemtas tiesÄ«bas personiski lasÄ«t Rakstus un tos interpretÄt bez garÄ«dznieku starpniecÄ«bas.[7]
Ā
Protestanti pieļÄva apokrifu grÄmatu lasÄ«Å”anu, bet izdalÄ«ja tÄs atseviŔķi starp VecÄs DerÄ«bas un JaunÄs DerÄ«bas Rakstiem, bet, sÄkot ar 1618. g., pamazÄm apokrifi tika izÅemti ÄrÄ no protestantu BÄ«belÄm.[8] Daudzajos BÄ«beļu izdevumos laikÄ starp 16. un 20. gs. nav apokrifu grÄmatu. JÄsaka, ka arÄ« Romas katoļu BaznÄ«cÄ ne visi bija vienisprÄtis par apokrifu grÄmatu kanoniskumu. DaļÄji vai pilnÄ«gi tos noraidÄ«ja Gregors Lielais, BÄda, Alkuins (m. 804), AkvÄ«nas Toms (m. 1274), kardinÄls Hugo (13. gs.), Nikolas no Liras (m. 1349), Tomass Anlikus (15. gs.), Burgosas Pauls (m. 1435), Alfonso Tostatus (m. 1454), kardinÄls Himeness (m. 1517), Luiss Vivs (m. 1540) un kardinÄls KajetÄns (m. 1534).[9]
Ā
Attieksme pret apokrifiem sÄka mainÄ«ties 20. gs., kad radÄs interese par starpkonfesionÄliem BÄ«beles izdevumiem, kurus atzÄ«tu un lietotu arÄ« Romas katoļu BaznÄ«ca. TÄdÄļ apokrifi atgriezÄs jaunajos BÄ«beļu tulkojumos un izdevumos.
Ā
Jaunais latvieŔu tulkojums un kanons
Ā
PÄrsteidzoÅ”i, bet protestantu kopienÄs valdÄ«ja liels prieks, kad tika paziÅots, ka latvieÅ”u jaunÄ tulkojuma komiteja tulkos arÄ« deiterokanoniskÄs grÄmatas. Prieku pauda pat tie, kam Å”o ierosinÄjumu vajadzÄja noraidÄ«t. Tika apgalvots, ka apokrifi gadsimtiem ilgi nepelnÄ«ti esot noraidÄ«ti, bet vispÄr tie esot labi, un kopÅ” Glika neviens Å”os literÄrÄs daiļrades darbus nekad nav tulkojis latvieÅ”u valodÄ, un tagad Ŕī netaisnÄ«ba esot novÄrsta un jaunajÄ tulkojumÄ tie bÅ«s iekļauti. Prieku veicinÄja arÄ« cerÄ«ba, ka apokrifu klÄtbÅ«tne sekmÄs Ŕī jaunÄ izdevuma atzÄ«Å”anu Romas katoļu BaznÄ«cÄ. TomÄr latvieÅ”u jaunais tulkojums tÄ arÄ« neieguva kÄroto Imprimatur no Romas katoliskÄs organizÄcijas.
Ā
Attieksme pret pseidoepigrÄfiskajÄm JaunÄs DerÄ«bas grÄmatÄm
Ā
PÄdÄjÄ laikÄ Latvijas BÄ«beles biedrÄ«ba ir izdevusi arÄ« pseidoepigrÄfiskÄs (no grieÄ·u valodas āviltus parakstÄ«tÄsā) grÄmatas kÄ Toma un PÄtera evaÅÄ£Älijus, PÄtera apokalipsi, Barnabas vÄstuli. Tiek apgalvots, ka Å”ie darbi palÄ«dzot labÄk izprast agrÄ«no kristÄ«go draudzi. GrÄmatas senums nedod cieÅu tajÄs esoÅ”ajiem maldiem lÄ«dzÄ«gi kÄ sirmgalvim nedara godu runÄt aplamÄ«bas. LielÄkÄ daļa no tÄ sauktajÄm pseidoepigrÄfiskajÄm grÄmatÄm ir tapuÅ”as ÄÄ£iptÄ un to autori nav zinÄmi, bet tie ir izmantojuÅ”i apustuļu vÄrdus, jo, redzot, ka kristieÅ”i labprÄt iegÄdÄjas JaunÄs DerÄ«bas rakstus, piedÄvÄja savus daiļdarbus kÄ paÅ”u apustuļu rakstÄ«tus oriÄ£inÄlus. PÄc satura tie ir ļoti tuvi JaunÄs DerÄ«bas kanoniskajÄm grÄmatÄm, daudzÄs vietÄs tie pat saskan, taÄu nevar noliegt, ka tajos ir arÄ« daudz aplamÄ«bu, kur autori ir centuÅ”ies piedÄvÄt JÄzum grieÄ·u filozofijas jÄdzienus, ezotÄrisma un okultisma mÄcÄ«bas.
Ā
PagÄniskÄs Romas vajÄÅ”anas pret kristieÅ”iem pirmajos gadsimtos tika vÄrstas ne tikai pret cilvÄkiem, bet arÄ« pret Rakstiem. TÄdÄļ agrÄ«najiem kristieÅ”iem bija jÄbÅ«t skaidrÄ«bÄ, vai riskÄÅ”ana ar dzÄ«vÄ«bu atmaksÄjas, glabÄjot savÄs mÄjÄs, piemÄram, Barnabas vÄstuli, Hermas ganu vai PÄtera apokalipsi. VajÄÅ”anu laikÄ Ä¼oti Ätri kļuva skaidrs, kuras JaunÄs DerÄ«bas grÄmatas tieÅ”Äm ir kanoniskas, bet kuras ir apokrifi vai pseidoepigrÄfiskas. PamazÄm visas apokrifu un pseidoepigrÄfiskÄs grÄmatas nonÄca aizmirstÄ«bÄ, lÄ«dz 20. gadsimtÄ zinÄtnieki tÄs izraka un iesÄka publicÄt kÄ jaunas āgaismasā atklÄsmi. ÄÄ£iptÄ tika atrasts pat JÅ«das Iskariota evaÅÄ£Älijs, kurÅ” masu medijos tika pagodinÄts kÄ iespÄjami āsÄkotnÄjais JÄzus Kristus evaÅÄ£Älija aprakstsā. Vecos maldus izceļ pat BÄ«beļu biedrÄ«bas, kuras Å”os pseidoepigrÄfiskos darbus iesÄka publicÄt un izplatÄ«t.
Ā
Apokrifu un pseidoepigrÄfiskajÄm grÄmatÄm ir tikai viena laba Ä«paŔība ā tie ir ļoti seni dokumenti. TaÄu tiem nav nekÄ kopÄ«ga ar BÄ«beles vÄsturi, DieviŔķi inspirÄto VÄrdu un mÄcÄ«bu, kas svÄtiem reiz dota. Ja maldi tiek likti vienÄ plauktÄ kopÄ ar patiesÄ«bu, tad tas nozÄ«mÄ, ka ir pienÄcis laiks, kad priesteri ir pÄrstÄjuÅ”i atŔķirt svÄto no nesvÄtÄ, Ŕķīsto no neŔķīstÄ.
Ā
SecinÄjumi
Ā
Dievs pats vadÄ«ja Savu draudzi pieÅemt kanoniskÄs un noraidÄ«t nekanoniskÄs BÄ«beles grÄmatas. TieÅ”i tÄpat Dievs vadÄ«ja Savu tautu Å”aubu un atkriÅ”anas laikÄ pieÅemt patieso BÄ«beles tekstu. Ja jau Dievs vadÄ«ja BÄ«beles kanona izveidi, tad ViÅÅ” vadÄ«ja arÄ« tÄ teksta saglabÄÅ”anu un pieÅemÅ”anu draudzÄs. Ja tas tÄ nav, tad sanÄk, ka Dievs ir izveidojis kanonu, bet nav saglabÄjis tÄ sÄkotnÄjo tekstu. Tas skanÄtu neloÄ£iski. Raksti nav tikai paÅ”u cilvÄku meklÄjumi pÄc Dieva. Tas ir dzÄ«vais Dieva VÄrds (Ebr. 4:12).
Ā
Attieksmei pret apokrifu grÄmatÄm mums vajadzÄtu bÅ«t neitrÄlai. Å Äda attieksme pret tÄm bija arÄ« Luteram, kurÅ” atzina, ka tÄs var bÅ«t vÄrtÄ«gas kÄ vÄstures apraksts, bet ne pamats, lai uz tÄm bÅ«vÄtu ticÄ«bu Dievam. Pret pseidoepigrÄfiskajÄm grÄmatÄm mums ir jÄbÅ«t noraidoÅ”ai attieksmei, jo tÄs nesatur mÄcÄ«bu, kurai mÅ«s ir jÄved tuvÄk Kristus atziÅai.
Ā
Apokrifi nevienÄ vietÄ nesatur izteicienus: tÄ saka tas Kungs, pretendÄjot uz SvÄto Rakstu nosaukumu. Tie satur filozofiskas pÄrdomas un vÄsturiskus stÄstÄ«jumus, kuru autentiskumu mÅ«sdienÄs ir grÅ«ti pierÄdÄ«t. KÄ jau literatÅ«ra ar apslÄptu jÄgu, tie satur nebÄ«beliskas mÄcÄ«bas, kuras nav saskaÅÄ ar pÄrÄjÄs BÄ«beles vÄsti:
- AizlÅ«gÅ”anas par miruÅ”ajiem. 2. Makab. 12:43-45, mÄcot, ka arÄ« pÄc nÄves cilvÄkam iespÄjama glÄbÅ”ana pretÄji BÄ«beles mÄcÄ«bai par tiesu (Ebr. 9:27).
- MiruÅ”o svÄto aizlÅ«gÅ”anas par citiem miruÅ”ajiem un dzÄ«vajiem 2. Makab. 15:11-14 ir pretrunÄ ar Rakstiem, kur tikai Kristus DebesÄ«s aizlÅ«dz par dzÄ«vajiem (Ebr. 4:14-16), bet miruÅ”ajiem ViÅa aizlÅ«gÅ”anas nav vajadzÄ«gas (Sal. MÄc. 9:5-6).
- MiruÅ”ie lÅ«dzot Dievu un Dievs tiek skubinÄts tos uzklausÄ«t Baruha 3:4.
- Tajos ir vÄsturisko notikumi sagrozÄ«jumi. PiemÄram, Antioha IV EpifÄna nÄve. Makabeju grÄmatas piedÄvÄ trÄ«s versijas: 1) 1. Makab. 6:1-16 vÄstÄ«, ka viÅÅ” miris PersijÄ, savÄ gultÄ, draugu lokÄ. 2) 2. Makab. 1:14-17 vÄstÄ«, ka viÅÅ” miris templÄ« savu laulÄ«bu laikÄ, kad ienaidnieki uz viÅu metuÅ”i akmeni un satrieca viÅam galvu. 3) 2. Makab. 9:1-29 vÄstÄ«, ka Antiohs EpifÄns miris karagÄjiena laikÄ pret IsraÄlu. Dievs viÅu esot nolÄdÄjis ar nedziedinÄmu slimÄ«bu, ka viÅÅ” lielÄs vÄdera sÄpÄs izvÄlies no saviem kara ratiem un tÄrpu saÄsts nomiris. TrÄ«s versijas gandrÄ«z paralÄli viena otrai. Tas tikai atklÄj, ka vÄsturiskajai Antioha figÅ«rai tika pievienots izdomÄts apraksts. Paliek noslÄpums, kur te ir patiesÄ«ba, bet kur izdoma. Tas aktuÄlizÄ jautÄjumu ā vai ir droÅ”i izmantot Antioha figÅ«ru BÄ«beles pravietojumu (DaniÄla grÄmatas) interpretÄcijÄ?
- Salamana GudrÄ«ba 12:1 mÄca panteisma ideju, ka Dievs esot visÄs lietÄs.
- Salamana GudrÄ«ba 8:19-20 un Baruha 3:3 samanÄma reinkarnÄcijas ideja.
- Tobija 5:12 Dieva eÅÄ£elis meloja, bet Tobija 6:1-9 Dieva eÅÄ£elis mÄcÄ«ja maÄ£iju.
- Tobija 12:9; 14:11 mÄca, ka žÄlastÄ«bas dÄvanu doÅ”ana glÄbjot no nÄves un Ŕķīstot no grÄkiem,
- Ā Tobija 4:17 mÄca sniegt palÄ«dzÄ«bu tikai cienÄ«giem un nemÄ«lÄt savus ienaidniekus.
- Ā JudÄ«tes grÄmatÄ var lasÄ«t, kÄ JudÄ«te ar seksuÄlo pakalpojumu piedÄvÄjumu pievÄ«la un nogalinÄja Ä·ÄniÅa NebukadnÄcara Ä£enerÄli, lai gan Dievs caur pravieti Jeremiju aicinÄja jÅ«dus pakļauties BÄbelei (Jer. 38:1-4). Te skaidri redzama apokrifu grÄmatas pretruna ar BÄ«beles kanonisko grÄmatu vÄsti.
KÄ redzam apokrifu grÄmatas nelÄ«dzinÄs BÄ«beles kanoniskajÄm grÄmatÄm. Bez tam apokrifu grÄmatas satur BÄ«belei neraksturÄ«gus notikumu un brÄ«numu aprakstus, kas Å”os literÄros darbus ierindo starp pasaku grÄmatÄm. Pirmo reizi apokrifu grÄmatas dokumentÄti tiek pieminÄtas OrigÄna āHeksaplÄā, kas liecina, ka baznÄ«ctÄvs OrigÄns varÄtu bÅ«t atbildÄ«gs par to ieneÅ”anu BÄ«belÄ.[4]
Ā
Sinaja kodekss, kurÅ” tapa Romas imperatora KonstantÄ«na laikÄ, satur arÄ« atseviŔķas VecÄs DerÄ«bas grÄmatas savÄ grieÄ·u tulkojumÄ (Septuagintas variantÄ), kam pievienoti apokrifi: DaniÄla grÄmatas pielikumi, Tobija, JudÄ«tes grÄmatas, 1.-4. Makabeju grÄmatas, bet kodeksa nobeigumÄ pÄc AtklÄsmes grÄmatas pievienotas Hermas Gana grÄmata un Barnabas vÄstule. Lai gan AtklÄsmes grÄmatas beigÄs ir teikts, ka neko nebÅ«s pievienot Å”ai grÄmatai (Atkl. 22:18-19), tomÄr Sinaja kodekss noslÄdzas pretÄji Å”im Dieva norÄdÄ«jumam ar pielikumu ā Barnabas vÄstuli.[5] Ja Sinaja kodekss tiek pieÅemts kÄ labÄkais no manuskriptiem, tad, ja esam lÄ«dz galam godÄ«gi, jaunajos BÄ«beļu tulkojumos bez apokrifu grÄmatÄm bÅ«tu jÄiekļauj arÄ« Hermas Gans un Barnabas vÄstule.
Ā
ArÄ« VatikÄna kodekss, kurÅ” ir tapis tanÄ« pat laikÄ, kad Sinaja kodekss, satur Barnabas vÄstuli un visus pÄrÄjos VecÄs DerÄ«bas apokrifus, izÅemot Makabeju grÄmatas.
Ā
KristÄ«gajÄ baznÄ«cÄ attieksme pret apokrifiem ir bijusi neviennozÄ«mÄ«ga. Rietumu baznÄ«ca apokrifus ir pieÅÄmusi, bet Austrumu baznÄ«ca tos vÄl joprojÄm noraida.
Ā
Apokrifu grÄmatas par kanoniskÄm Romas katoļu BaznÄ«ca pasludinÄja Trentas koncilÄ 1545-1563.
Ā
DeiterokanoniskÄs grÄmatas jeb kanona paplaÅ”inÄÅ”ana
Ā
1545.g. tika atklÄts Trentas koncils, kur starp visÄdiem citiem jautÄjumiem tika BaznÄ«cas attieksme pret BÄ«beli. Koncils nosodÄ«ja reformatoru pieeju Rakstiem, uzskatot, ka BÄ«belÄ ir viss nepiecieÅ”amais cilvÄka glÄbÅ”anai un tai ir augstÄka autoritÄti par tradÄ«ciju. Tika nosodÄ«ts Rakstu iedalÄ«jums kanoniskajÄs un apokrifu grÄmatÄs. NosodÄ«ts apgalvojums, ka latÄ«Åu VulgÄta satur kļūdas un BÄ«bele jÄstudÄ oriÄ£inÄlvalodÄs. NosodÄ«ts apgalvojums, ka BÄ«beles mÄcÄ«ba ir skaidra un saprotama bez komentÄriem vienÄ«gi SvÄtÄ Gara spÄkÄ. Å ajÄ koncilÄ tika apvienoti spÄki tradÄ«cijas paaugstinÄÅ”anÄ lÄ«dzvÄrtÄ«gi SvÄtiem Rakstiem[6], latÄ«Åu VulgÄtas teksta apstiprinÄÅ”ana par autentisku Dieva iedvesmotu VÄrdu, apokrifu grÄmatu kanonizÄÅ”ana un lajiem atÅemtas tiesÄ«bas personiski lasÄ«t Rakstus un tos interpretÄt bez garÄ«dznieku starpniecÄ«bas.[7]
Ā
Protestanti pieļÄva apokrifu grÄmatu lasÄ«Å”anu, bet izdalÄ«ja tÄs atseviŔķi starp VecÄs DerÄ«bas un JaunÄs DerÄ«bas Rakstiem, bet, sÄkot ar 1618. g., pamazÄm apokrifi tika izÅemti ÄrÄ no protestantu BÄ«belÄm.[8] Daudzajos BÄ«beļu izdevumos laikÄ starp 16. un 20. gs. nav apokrifu grÄmatu. JÄsaka, ka arÄ« Romas katoļu BaznÄ«cÄ ne visi bija vienisprÄtis par apokrifu grÄmatu kanoniskumu. DaļÄji vai pilnÄ«gi tos noraidÄ«ja Gregors Lielais, BÄda, Alkuins (m. 804), AkvÄ«nas Toms (m. 1274), kardinÄls Hugo (13. gs.), Nikolas no Liras (m. 1349), Tomass Anlikus (15. gs.), Burgosas Pauls (m. 1435), Alfonso Tostatus (m. 1454), kardinÄls Himeness (m. 1517), Luiss Vivs (m. 1540) un kardinÄls KajetÄns (m. 1534).[9]
Ā
Attieksme pret apokrifiem sÄka mainÄ«ties 20. gs., kad radÄs interese par starpkonfesionÄliem BÄ«beles izdevumiem, kurus atzÄ«tu un lietotu arÄ« Romas katoļu BaznÄ«ca. TÄdÄļ apokrifi atgriezÄs jaunajos BÄ«beļu tulkojumos un izdevumos.
Ā
Jaunais latvieŔu tulkojums un kanons
Ā
PÄrsteidzoÅ”i, bet protestantu kopienÄs valdÄ«ja liels prieks, kad tika paziÅots, ka latvieÅ”u jaunÄ tulkojuma komiteja tulkos arÄ« deiterokanoniskÄs grÄmatas. Prieku pauda pat tie, kam Å”o ierosinÄjumu vajadzÄja noraidÄ«t. Tika apgalvots, ka apokrifi gadsimtiem ilgi nepelnÄ«ti esot noraidÄ«ti, bet vispÄr tie esot labi, un kopÅ” Glika neviens Å”os literÄrÄs daiļrades darbus nekad nav tulkojis latvieÅ”u valodÄ, un tagad Ŕī netaisnÄ«ba esot novÄrsta un jaunajÄ tulkojumÄ tie bÅ«s iekļauti. Prieku veicinÄja arÄ« cerÄ«ba, ka apokrifu klÄtbÅ«tne sekmÄs Ŕī jaunÄ izdevuma atzÄ«Å”anu Romas katoļu BaznÄ«cÄ. TomÄr latvieÅ”u jaunais tulkojums tÄ arÄ« neieguva kÄroto Imprimatur no Romas katoliskÄs organizÄcijas.
Ā
Attieksme pret pseidoepigrÄfiskajÄm JaunÄs DerÄ«bas grÄmatÄm
Ā
PÄdÄjÄ laikÄ Latvijas BÄ«beles biedrÄ«ba ir izdevusi arÄ« pseidoepigrÄfiskÄs (no grieÄ·u valodas āviltus parakstÄ«tÄsā) grÄmatas kÄ Toma un PÄtera evaÅÄ£Älijus, PÄtera apokalipsi, Barnabas vÄstuli. Tiek apgalvots, ka Å”ie darbi palÄ«dzot labÄk izprast agrÄ«no kristÄ«go draudzi. GrÄmatas senums nedod cieÅu tajÄs esoÅ”ajiem maldiem lÄ«dzÄ«gi kÄ sirmgalvim nedara godu runÄt aplamÄ«bas. LielÄkÄ daļa no tÄ sauktajÄm pseidoepigrÄfiskajÄm grÄmatÄm ir tapuÅ”as ÄÄ£iptÄ un to autori nav zinÄmi, bet tie ir izmantojuÅ”i apustuļu vÄrdus, jo, redzot, ka kristieÅ”i labprÄt iegÄdÄjas JaunÄs DerÄ«bas rakstus, piedÄvÄja savus daiļdarbus kÄ paÅ”u apustuļu rakstÄ«tus oriÄ£inÄlus. PÄc satura tie ir ļoti tuvi JaunÄs DerÄ«bas kanoniskajÄm grÄmatÄm, daudzÄs vietÄs tie pat saskan, taÄu nevar noliegt, ka tajos ir arÄ« daudz aplamÄ«bu, kur autori ir centuÅ”ies piedÄvÄt JÄzum grieÄ·u filozofijas jÄdzienus, ezotÄrisma un okultisma mÄcÄ«bas.
Ā
PagÄniskÄs Romas vajÄÅ”anas pret kristieÅ”iem pirmajos gadsimtos tika vÄrstas ne tikai pret cilvÄkiem, bet arÄ« pret Rakstiem. TÄdÄļ agrÄ«najiem kristieÅ”iem bija jÄbÅ«t skaidrÄ«bÄ, vai riskÄÅ”ana ar dzÄ«vÄ«bu atmaksÄjas, glabÄjot savÄs mÄjÄs, piemÄram, Barnabas vÄstuli, Hermas ganu vai PÄtera apokalipsi. VajÄÅ”anu laikÄ Ä¼oti Ätri kļuva skaidrs, kuras JaunÄs DerÄ«bas grÄmatas tieÅ”Äm ir kanoniskas, bet kuras ir apokrifi vai pseidoepigrÄfiskas. PamazÄm visas apokrifu un pseidoepigrÄfiskÄs grÄmatas nonÄca aizmirstÄ«bÄ, lÄ«dz 20. gadsimtÄ zinÄtnieki tÄs izraka un iesÄka publicÄt kÄ jaunas āgaismasā atklÄsmi. ÄÄ£iptÄ tika atrasts pat JÅ«das Iskariota evaÅÄ£Älijs, kurÅ” masu medijos tika pagodinÄts kÄ iespÄjami āsÄkotnÄjais JÄzus Kristus evaÅÄ£Älija aprakstsā. Vecos maldus izceļ pat BÄ«beļu biedrÄ«bas, kuras Å”os pseidoepigrÄfiskos darbus iesÄka publicÄt un izplatÄ«t.
Ā
Apokrifu un pseidoepigrÄfiskajÄm grÄmatÄm ir tikai viena laba Ä«paŔība ā tie ir ļoti seni dokumenti. TaÄu tiem nav nekÄ kopÄ«ga ar BÄ«beles vÄsturi, DieviŔķi inspirÄto VÄrdu un mÄcÄ«bu, kas svÄtiem reiz dota. Ja maldi tiek likti vienÄ plauktÄ kopÄ ar patiesÄ«bu, tad tas nozÄ«mÄ, ka ir pienÄcis laiks, kad priesteri ir pÄrstÄjuÅ”i atŔķirt svÄto no nesvÄtÄ, Ŕķīsto no neŔķīstÄ.
Ā
SecinÄjumi
Ā
Dievs pats vadÄ«ja Savu draudzi pieÅemt kanoniskÄs un noraidÄ«t nekanoniskÄs BÄ«beles grÄmatas. TieÅ”i tÄpat Dievs vadÄ«ja Savu tautu Å”aubu un atkriÅ”anas laikÄ pieÅemt patieso BÄ«beles tekstu. Ja jau Dievs vadÄ«ja BÄ«beles kanona izveidi, tad ViÅÅ” vadÄ«ja arÄ« tÄ teksta saglabÄÅ”anu un pieÅemÅ”anu draudzÄs. Ja tas tÄ nav, tad sanÄk, ka Dievs ir izveidojis kanonu, bet nav saglabÄjis tÄ sÄkotnÄjo tekstu. Tas skanÄtu neloÄ£iski. Raksti nav tikai paÅ”u cilvÄku meklÄjumi pÄc Dieva. Tas ir dzÄ«vais Dieva VÄrds (Ebr. 4:12).
Ā
Attieksmei pret apokrifu grÄmatÄm mums vajadzÄtu bÅ«t neitrÄlai. Å Äda attieksme pret tÄm bija arÄ« Luteram, kurÅ” atzina, ka tÄs var bÅ«t vÄrtÄ«gas kÄ vÄstures apraksts, bet ne pamats, lai uz tÄm bÅ«vÄtu ticÄ«bu Dievam. Pret pseidoepigrÄfiskajÄm grÄmatÄm mums ir jÄbÅ«t noraidoÅ”ai attieksmei, jo tÄs nesatur mÄcÄ«bu, kurai mÅ«s ir jÄved tuvÄk Kristus atziÅai.
Ā
[1] L. Froom āThe Prophetic Faith of Our Fathersā, 1:74-77.
[2] Anchor Bible Dictionary, art. āOT Apocryphaā.
[3] The Oxford Dictionary of the Jewish Religionā, art. āCanon of the Old Testamentā.
[4] J. Moorman āForever Settledā, 20.
[5] G. Riplinger āNew Age Bible Versionsā, 553, Š. ŠŠµŃŠ³ŠµŃ āŠ¢ŠµŠŗŃŃŠ¾Š»Š¾Š³ŠøŃ ŠŠ¾Š²Š¾Š³Š¾ ŠŠ°Š²ŠµŃŠ°ā, 40, The Seventh-day Adventist Bible Commentary, 5:119.
[6] E. Froom āProphetic Faith of our Fathersā, 2:474-475.
[7] D. Fuller āWhich Bible?ā, 236; J. Moorman āForever Settledā, 219-220.
[8] S. Gipp āGippās Understandable History of the Bibleā, 100; J. Moorman āForever Settledā, 240-242.
[9] L. Froom āThe Prophetic Faith of Our Fathersā, 1:83, atsaucoties uz B. F. Westcott āA General Survey of the History of the Canon of the New Testamentā, 4th ed. London: Macmillan and Company, 1875, appendix D, 459-461, 466-467, 471.
Līdzīgi jaunumi
AtvÄrt visu sarakstu
ADRA Europe organizÄtÄs apmÄcÄ«bas BelgradÄ
No Ŕī gada 2. lÄ«dz 6. februÄrim SDA AlÅ«ksnes draudzes mÄcÄ«tÄjs Miks Možeiko, pÄrstÄvot organizÄciju ADRA Latvija, apmeklÄja ADRA International un ADRA...
KÄ atŔķirt savu paÅ”a balsi no Dieva balss
Tas ir ļoti sarežģīts jautÄjums. Neviens cilvÄks nezina, kas notiek otra cilvÄka galvÄ. LielÄkÄ daļa cilvÄku savÄ galvÄ nedzird nekÄdas balsis; tie la...
IzmeklÄÅ”anas tiesa DebesÄ«s
Parasti nevienu jautÄjumu vai mÄcÄ«bas tÄmu nemÄdz apspriest vai iztirzÄt, iesÄkot ar vispÄrliecinoÅ”Äko pierÄdÄ«jumu par tÄs patiesumu, bet Å”oreiz tÄ ir...