Visi jaunumi

Dzīvju pārveidoŔana, izmantojot kalpoŔanu vientuļajiem

20.09.2023 Dr.Mervi Cederstrom 6 min lasīŔanas laiks

Es apprecējos 2022. gada vasarā krāŔņajā 37 gadu vecumā. Tas nozÄ«mē, ka man paveicās – un es biju nedaudz pārsteigta – atrast uzticÄ«gu un neprecētu adventistu vÄ«rieti draudzē, kur lielākā daļa cilvēku manā vecuma grupā jau bija sen precējuÅ”ies un kur neprecēto jauno sievieÅ”u skaits ievērojami pārsniedza jauno vÄ«rieÅ”u skaitu. Gatavojoties laulÄ«bām, pagājuÅ”ajā vasarā es izjutu prieku un nopÅ«tos ar dziļu atvieglojuma sajÅ«tu – es patiesi biju uzvarējusi sliktās izredzes apprecēties! Man vajadzētu spēt atstāt aiz muguras garos vienatnes un vientulÄ«bas gadus, ko pastiprināja pastorālās kalpoÅ”anas prasÄ«bas un manas mātes nāve pirms 10 gadiem. Tomēr es ar pārsteigumu atklāju, ka nevaru pārstāt domāt par vientuļajiem un neprecētajiem. Ne tāpēc, ka man pietrÅ«kst vientulÄ«bas, bet tāpēc, ka Å”ie gadi veidoja manu kristÄ«go pieredzi vairāk, nekā es bÅ«tu varējusi iedomāties. Tie arÄ« veidoja manu attieksmi pret draudzes kopienu, atklājot rÅ«gtu dinamiku, par kuru es kā vientuļā nekad nevēlējos runāt. Tas bija pārāk sāpÄ«gi un personiski, lai es gribētu to darÄ«t. Bet, jo vairāk es par to domāju, jo vairāk es kļūstu pārliecinātāka, ka tas, kas mÅ«su draudzei patieŔām ir vajadzÄ«gs, ir... kalpoÅ”ana vientuļajiem! Es zinu, ka "kalpoÅ”ana vientuļajiem" ir emocionāli piesātināts vārdu savienojums, kas liek nodrebēt vientuļajiem, kad to kāds izrunā. Bet, pirms es varu pateikt, ko es ar to domāju, es gribu precizēt to, ko es nedomāju ar Å”o frāzi. Ar to es nedomāju draudzes locekļu grupas sanāksmi, kurai par citu cilvēku personÄ«go dzÄ«vi ir lielāka interese nekā vidēji, un pusnopietnus vai nenopietnus centienus izdomāt, kurus savest kopā un sapārot. Šāda veida uzvedÄ«ba ir dziļi aizskaroÅ”a un draudzes kopienas vientuļajiem nodara daudz vairāk ļauna nekā laba. Es arÄ« nedomāju par spēļu vakariem vientuļajiem sestdienas vakarā ar galda spēlēm un picas kalniem draudzes telpu pagrabā. Biežāk tomēr, cilvēkiem, kuri dzÄ«vo vieni un kuriem ir daudz laika, ir pietiekami daudz sociālo kontaktu un vaļasprieku, un viņiem nav nepiecieÅ”ams, lai kāds mēģinātu piepildÄ«t viņu sestdienas vakarus ar aktivitātēm. VientulÄ«bas gados izlasÄ«ju ap 40 grāmatu un devos uz 30 klasiskajiem koncertiem gadā. PiepildÄ«t savu laiku ar patÄ«kamām aktivitātēm nekad nav bijusi problēma. Turklāt, bÅ«dama dziļi intraverta un nūģīga, es nekad neesmu Ä«paÅ”i interesējusies par saviesÄ«giem pasākumiem, kuros piedalās daudz puspazÄ«stamu vai nepazÄ«stamu sveÅ”inieku. Tātad arÄ« galda spēļu vakari nav tas, ko es domāju ar kalpoÅ”anu vientuļajiem. Tā, tagad es varu runāt par to, ko es domāju ar kalpoÅ”anu vientuļajiem un par ko man kā vientuļam cilvēkam sāpēja sirds. Man pietrÅ«ka Ä£imenisku sakaru un Ä£imeniska laika. Es zinu, ka tas neattiecas uz visiem vientuļajiem, un mana vajadzÄ«ba daļēji radās no manas mātes traÄ£iskā zaudējuma. Tomēr tas, kas man visvairāk pietrÅ«ka draudzes kopienā, bija tikai kāda Ä£imene, kas atvērtu man savas mājas un uzaicinātu mani uz svētdienas rÄ«ta pankÅ«ku vēlajām brokastÄ«m kopā ar viņiem. Man pietrÅ«ka kāda, kas piedāvātu mani aizvest uz nometni savā maŔīnā, pa ceļam klausoties muļķīgas dziesmas ar bērniem. Man pietrÅ«ka filmu vakaru un greznu vakariņu – Ä£imeniskā vidē. Un, kad es saku, ka man tā pietrÅ«ka, tas nenozÄ«mē, ka es to nekad neesmu piedzÄ«vojusi. Gluži pretēji, dažas no spilgtākajām un laimÄ«gākajām atmiņām no manām vientuļajām dienām bija no brīžiem, kad kāds pietiekami rÅ«pējās un apzināti centās padarÄ«t mani par daļu no savas Ä£imenes, kaut uz Ä«su laiku. Tāpēc, kad es runāju par kalpoÅ”anu vientuļajiem, es pievērÅ”u savu skatienu un koncentrējos uz Ä£imenēm mÅ«su draudzē, mudinot viņus uzrunāt neprecētos un vientuļos savā draudzē, pamanot viņus un atverot viņiem savas mājas. Å Ä«s nekārtÄ«gās vēlās brokastis ar izlijuÅ”u pienu un raudoÅ”iem mazuļiem var nozÄ«mēt veselu pasauli kādam, kurÅ” dzÄ«vo viens. Å ie Ä£imenes filmu vakari ar popkornu un muļķīgiem komentāriem var glābt kāda ticÄ«bu un saprātu. Manas domas pievērÅ”as apustulim Pāvilam, kurÅ”, protams, nebija mÅ«su vidējais neprecētais. ViņŔ bija tik vienpersoniski uzticÄ«gs savai misijai, ka viņam, Ŕķiet, nebija daudz laika domāt par Ä£imenes dzÄ«vi kā reālu iespēju. Un tomēr pat Pāvils alka pēc Ä£imenes sakariem. Man ir skumji, ka Ŕīs dāmas vārds ir pazudis vēstures miglā, bet mēs zinām, ka Pāvils reiz sÅ«tÄ«ja sirsnÄ«gus sveicienus kādai dāmai, kuru viņŔ uzskatÄ«ja par savu otro māti (Rom.16:13). Māte! Kaut kur svaigi dibinātajās draudzēs bija kāda sieviete, kas atvēra savas mājas, ļāva Pāvilam pagulēt, pagatavoja viņam brokastis un ļāva viņam uz Ä«su brÄ«di aizmirst par kalpoÅ”anas prasÄ«bām. Bija kāda sieviete, kas piedāvāja Pāvilam Ä£imenes vakariņu galdu un papildu gultu augÅ”stāvā. Bija kāda sieviete, kas Pāvilu padarÄ«ja par savas Ä£imenes locekli. Ja superapustulim bija nepiecieÅ”ama papildu Ä£imene, tad parastākiem neprecētajiem mÅ«su baznÄ«cās tas noteikti arÄ« ir vajadzÄ«gs. Tāpēc Å”eit ir mans aicinājums visām Ä£imenēm – savā mazajā iespējamajā mērogā, lÅ«dzu, sāciet kalpoÅ”anu vientuļajiem! Uzaiciniet kādu savas mājas atmosfērā, atveriet sirdi un nolieciet uz galda papildu Ŕķīvi piektdienas vakaram. JÅ«su vienkārÅ”ie iekļauÅ”anas un laipnÄ«bas darbi var nozÄ«mēt vairāk, nekā jÅ«s jebkad to varat nojaust.

Es apprecējos 2022. gada vasarā krāŔņajā 37 gadu vecumā. Tas nozÄ«mē, ka man paveicās – un es biju nedaudz pārsteigta – atrast uzticÄ«gu un neprecētu adventistu vÄ«rieti draudzē, kur lielākā daļa cilvēku manā vecuma grupā jau bija sen precējuÅ”ies un kur neprecēto jauno sievieÅ”u skaits ievērojami pārsniedza jauno vÄ«rieÅ”u skaitu. Gatavojoties laulÄ«bām, pagājuÅ”ajā vasarā es izjutu prieku un nopÅ«tos ar dziļu atvieglojuma sajÅ«tu – es patiesi biju uzvarējusi sliktās izredzes apprecēties!

Ā 

Man vajadzētu spēt atstāt aiz muguras garos vienatnes un vientulÄ«bas gadus, ko pastiprināja pastorālās kalpoÅ”anas prasÄ«bas un manas mātes nāve pirms 10 gadiem. Tomēr es ar pārsteigumu atklāju, ka nevaru pārstāt domāt par vientuļajiem un neprecētajiem. Ne tāpēc, ka man pietrÅ«kst vientulÄ«bas, bet tāpēc, ka Å”ie gadi veidoja manu kristÄ«go pieredzi vairāk, nekā es bÅ«tu varējusi iedomāties. Tie arÄ« veidoja manu attieksmi pret draudzes kopienu, atklājot rÅ«gtu dinamiku, par kuru es kā vientuļā nekad nevēlējos runāt. Tas bija pārāk sāpÄ«gi un personiski, lai es gribētu to darÄ«t.

Ā 

Bet, jo vairāk es par to domāju, jo vairāk es kļūstu pārliecinātāka, ka tas, kas mūsu draudzei patieŔām ir vajadzīgs, ir... kalpoŔana vientuļajiem!

Ā 

Es zinu, ka "kalpoÅ”ana vientuļajiem" ir emocionāli piesātināts vārdu savienojums, kas liek nodrebēt vientuļajiem, kad to kāds izrunā. Bet, pirms es varu pateikt, ko es ar to domāju, es gribu precizēt to, ko es nedomāju ar Å”o frāzi.

Ā 

Ar to es nedomāju draudzes locekļu grupas sanāksmi, kurai par citu cilvēku personÄ«go dzÄ«vi ir lielāka interese nekā vidēji, un pusnopietnus vai nenopietnus centienus izdomāt, kurus savest kopā un sapārot. Šāda veida uzvedÄ«ba ir dziļi aizskaroÅ”a un draudzes kopienas vientuļajiem nodara daudz vairāk ļauna nekā laba.

Ā 

Es arÄ« nedomāju par spēļu vakariem vientuļajiem sestdienas vakarā ar galda spēlēm un picas kalniem draudzes telpu pagrabā. Biežāk tomēr, cilvēkiem, kuri dzÄ«vo vieni un kuriem ir daudz laika, ir pietiekami daudz sociālo kontaktu un vaļasprieku, un viņiem nav nepiecieÅ”ams, lai kāds mēģinātu piepildÄ«t viņu sestdienas vakarus ar aktivitātēm. VientulÄ«bas gados izlasÄ«ju ap 40 grāmatu un devos uz 30 klasiskajiem koncertiem gadā. PiepildÄ«t savu laiku ar patÄ«kamām aktivitātēm nekad nav bijusi problēma. Turklāt, bÅ«dama dziļi intraverta un nūģīga, es nekad neesmu Ä«paÅ”i interesējusies par saviesÄ«giem pasākumiem, kuros piedalās daudz puspazÄ«stamu vai nepazÄ«stamu sveÅ”inieku. Tātad arÄ« galda spēļu vakari nav tas, ko es domāju ar kalpoÅ”anu vientuļajiem.

Ā 

Tā, tagad es varu runāt par to, ko es domāju ar kalpoÅ”anu vientuļajiem un par ko man kā vientuļam cilvēkam sāpēja sirds. Man pietrÅ«ka Ä£imenisku sakaru un Ä£imeniska laika. Es zinu, ka tas neattiecas uz visiem vientuļajiem, un mana vajadzÄ«ba daļēji radās no manas mātes traÄ£iskā zaudējuma. Tomēr tas, kas man visvairāk pietrÅ«ka draudzes kopienā, bija tikai kāda Ä£imene, kas atvērtu man savas mājas un uzaicinātu mani uz svētdienas rÄ«ta pankÅ«ku vēlajām brokastÄ«m kopā ar viņiem. Man pietrÅ«ka kāda, kas piedāvātu mani aizvest uz nometni savā maŔīnā, pa ceļam klausoties muļķīgas dziesmas ar bērniem. Man pietrÅ«ka filmu vakaru un greznu vakariņu – Ä£imeniskā vidē.

Ā 

Un, kad es saku, ka man tā pietrÅ«ka, tas nenozÄ«mē, ka es to nekad neesmu piedzÄ«vojusi. Gluži pretēji, dažas no spilgtākajām un laimÄ«gākajām atmiņām no manām vientuļajām dienām bija no brīžiem, kad kāds pietiekami rÅ«pējās un apzināti centās padarÄ«t mani par daļu no savas Ä£imenes, kaut uz Ä«su laiku. Tāpēc, kad es runāju par kalpoÅ”anu vientuļajiem, es pievērÅ”u savu skatienu un koncentrējos uz Ä£imenēm mÅ«su draudzē, mudinot viņus uzrunāt neprecētos un vientuļos savā draudzē, pamanot viņus un atverot viņiem savas mājas. Å Ä«s nekārtÄ«gās vēlās brokastis ar izlijuÅ”u pienu un raudoÅ”iem mazuļiem var nozÄ«mēt veselu pasauli kādam, kurÅ” dzÄ«vo viens. Å ie Ä£imenes filmu vakari ar popkornu un muļķīgiem komentāriem var glābt kāda ticÄ«bu un saprātu.

Ā 

Manas domas pievērÅ”as apustulim Pāvilam, kurÅ”, protams, nebija mÅ«su vidējais neprecētais. ViņŔ bija tik vienpersoniski uzticÄ«gs savai misijai, ka viņam, Ŕķiet, nebija daudz laika domāt par Ä£imenes dzÄ«vi kā reālu iespēju. Un tomēr pat Pāvils alka pēc Ä£imenes sakariem. Man ir skumji, ka Ŕīs dāmas vārds ir pazudis vēstures miglā, bet mēs zinām, ka Pāvils reiz sÅ«tÄ«ja sirsnÄ«gus sveicienus kādai dāmai, kuru viņŔ uzskatÄ«ja par savu otro māti (Rom.16:13). Māte! Kaut kur svaigi dibinātajās draudzēs bija kāda sieviete, kas atvēra savas mājas, ļāva Pāvilam pagulēt, pagatavoja viņam brokastis un ļāva viņam uz Ä«su brÄ«di aizmirst par kalpoÅ”anas prasÄ«bām. Bija kāda sieviete, kas piedāvāja Pāvilam Ä£imenes vakariņu galdu un papildu gultu augÅ”stāvā. Bija kāda sieviete, kas Pāvilu padarÄ«ja par savas Ä£imenes locekli.

Ā 

Ja superapustulim bija nepiecieÅ”ama papildu Ä£imene, tad parastākiem neprecētajiem mÅ«su baznÄ«cās tas noteikti arÄ« ir vajadzÄ«gs.

Ā 

Tāpēc Å”eit ir mans aicinājums visām Ä£imenēm – savā mazajā iespējamajā mērogā, lÅ«dzu, sāciet kalpoÅ”anu vientuļajiem! Uzaiciniet kādu savas mājas atmosfērā, atveriet sirdi un nolieciet uz galda papildu Ŕķīvi piektdienas vakaram. JÅ«su vienkārÅ”ie iekļauÅ”anas un laipnÄ«bas darbi var nozÄ«mēt vairāk, nekā jÅ«s jebkad to varat nojaust.

Autore: Dr.Mervi Cederstrom

Video

Sprediķi un raidījumi no Adventistu Baznīcas.

Visi video

Audio

Sprediķu un grāmatu audio ieraksti.

Visi audio ieraksti

Saskaņā ar BÄ«beles atklāsmi par Dieva plāna kulmināciju SeptÄ«tās dienas adventisti uzskata Dieva radÄ«bas atjaunoÅ”anu pilnÄ«gā saskaņā ar Viņa nevainojamo gribu un taisnÄ«bu.

Baznīcas iela 12a, Rīga, LV-1010, Latvija

Tālr: (+371) 25717949

E-pasts: birojs@adventisti.lv

© 2026 Septītās dienas Adventistu Latvijas draudžu Savienība. Visas tiesības aizsargātas.