Sasildi kādu Sirdi ar roku rakstītiem vārdiem!

Viena no manām mīļākajām nodarbēm bērnībā, kad ciemojos pie vecmammas, bija svētku atklātnīšu skatīšanās. Mazā kartona kastīte bija pilna līdz malām ar tuvāku un tālāku radu un draugu laba vēlējumiem dažādos svētkos. Man kā bērnam tā likās īsta dārgumu kastīte. Tik skaistas bildītes! Man patika lasīt, kas un ko ir uzrakstījis.

Jau daudzus gadus arī mūsu ģimenē šis patīkamais pienākums – gada nogalē rakstīt svētku atklātnītes tuviem un tāliem radiem un draugiem ir uzticēts man. Protams, ir vieglāk pazvanīt, uzrakstīt sociālajos tīklos vai nosūtīt veco labo sms, tomēr atklātnīte ir īpašāk. Bija gadi, kad visiem sagatavoju novēlējumu datorā, izdrukāju un līmēju kartiņā, bet pēdējos gados cenšos to darīt ar roku, jo man tas šķiet personiskāk.

Šajā svētku laikā, kad daudzu prātos jau grozās domas par dāvanu pirkšanu un saiņošanu, iesaku arī jums – uzrakstiet kādu atklātnīti. Varbūt arī jums tā izvērtīsies par jauku svētku tradīciju. Bet varbūt to jau praktizējat? Zinu, ka senāk, pirms dažiem gadiem, šī tradīcija bija ļoti populāra, bet līdz ar gadiem tā kaut kur izzuda. Laikam cilvēkiem laika kļūst arvien mazāk… Vai ir citas prioritātes?

Tas nav tik dārgi, bet ļoti efektīvi gan – kādam sasilda sirdi. Tā pa īstam.

Iepriekšējā nedēļā aizrakstīju dažiem mīļiem cilvēkiem ar roku rakstītas vēstules. Lai atgādinātu, cik ļoti es viņus cienu un cik ļoti viņi man ir dārgi.

Vai esat novērojuši, ka bēru mielastos parasti aizgājēja radi un draugi stāsta, cik viņš vai viņa, kas vairs nav ar mums, bija jauki cilvēki kopumā vai kaut kādā noteiktā dzīves jomā. Man ir tāda pārliecība, ka labie vārdi jāsaka, kad cilvēks ir vēl dzīvs, jo kapu kopiņā vairs neviens nespēj pieņemt labos vārdus un priecāties par tiem. Un, kas zina, kādam cilvēkam varbūt šie labie vārdi mainīs konkrētās dienas vai pat visas dzīves gājumu. Tevis no sirds rakstītie vārdi ar iedrošinājumu, uzmundrināju, kādu svarīgu atgādinājumu.

Par slikto svētkos parasti nerunā, bet tādā nosacītā svētku priekšvakarā gribu atgādināt to, ko nesen izlasīju, ka daudzi cilvēki izdara pašnāvības tieši tāpēc, ka nav neviena, kas viņus uzklausītu. Vai es varētu arī teikt – neviena, kas viņiem pasaka kādu labu vārdu. Arī svētkos. Sevišķi svētkos.

Brīnišķīgā adventes laika labdarības koncertā dzirdēju vārdus no Antuāna de Sent Ekziperī „Mazā prinča”, kas mani dziļi aizkustināja: „Mēs pazīstam tikai to, ko pieradinām. Cilvēkiem vairs nav laika neko iepazīt, viņi nopērk pie tirgotāja jau visu gatavu, bet tā kā nav tirgotāja, kas pārdotu draugus, tad cilvēkiem vairs nav draugu…”

Rakstītam vārdam ir dubults spēks, tad vairosim labo!