Uzticēšanās Dievam un uzticēšanās Viņa ceļiem ne vienmēr nozīmē vienu un to pašu. Aplūkosim piemēru no virspavēlnieka Naamana pieredzes 2. Ķēniņu 5. nodaļā.

Viņš bija gatavs uzticēties Dievam - lai tiktu dziedināts no spitālības, viņš gāja pie Dieva ļaudīm, Izraēla, un Dieva pravieša Elīsas. Taču, kad viņš uzzināja par VEIDU, kā Dievs viņu vēlējās dziedināt - mazgāšanos Jordānas upē septiņas reizes - viņš kļuva dusmīgs. Dievs lika Naamanam rīkoties citādāk, nekā viņš pats bija iedomājies, un viņš negribēja doties pa Dieva nosprausto ceļu. Lūk, ko Naamans sev saka par Elīsu:

“Redzi, es domāju, ka viņš taču iznāks pie manis ārā un stāvēs manā priekšā, un piesauks Tā Kunga, sava Dieva, Vārdu, un ar savu roku braucīs slimo vietu un atņems spitālību. Vai Amana un Farfara, Damaskas upes, nav labākas nekā visi Israēla ūdeņi, ka es tanīs nevarētu mazgāties, lai kļūtu šķīsts?” (2. Ķēniņu 5:11-12)

Naamana domas pierāda to, cik patiesi ir vārdi Jesajas grāmatā, kur sacīts, ka Dievs bieži vien nedomā tādā veidā, kā domājam mēs:

“"Jo Manas domas nav jūsu domas, un jūsu ceļi nav Mani ceļi," saka Tas Kungs. "Cik augstākas debesis ir pār zemi, tik augstāki ir Mani ceļi pār jūsu ceļiem un Manas domas pār jūsu domām.”” (Jes. 55:8-9)

Taču ievērojiet to, ka Dievs vēlas, lai mēs vēlētos mainīt savas domas tā, lai tās būtu saskaņā ar Dieva domām.
 

“Kungs vienmēr liks iet ne pa to ceļu, kuru mēs izvēlētos, kas šķiet vieglāks un patīkamāks, bet gan pretī patiesiem dzīves mērķiem.

Mums atliek tikai sadarboties ar tiem spēkiem, kurus Debesis izmanto mūsu raksturu veidošanā pēc dievišķā parauga. Neviens šo darbu nevar pamest novārtā vai atlikt uz vēlāku laiku, nepakļaujot vislielākajām briesmām pats savu dvēseli.” (Lielā cīņa, 623. lpp.)

“Un netopiet šai pasaulei līdzīgi, bet pārvērtieties, atjaunodamies savā garā, lai pareizi saprastu, kas ir Dieva griba: to, kas ir labs, tīkams un pilnīgs.” (Rom. 12:2)

Kad Naamans nomierinājās, ieklausījās sava kalpa padomā un bija gatavs sadarboties ar Dievu Viņa izraudzītajā veidā, Naamans tika dziedināts.

Labi, šis bija diezgan vienkāršs piemērs. Aplūkosim tādu, kas ir sarežģītāks. 

Kādam bērnam ir nopietnas veselības problēmas. Vecāki dedzīgi lūdz pēc bērna dziedināšanas. Viņi aicina savus draugus un draudzes locekļus aizlūgt. Bet tā vietā, lai bērnam paliktu labāk, viņam paliek tikai sliktāk. Un vecāki, draugi un draudzes locekļi lūdz vēl dedzīgāk. Taču bērns netiek izdziedināts un nomirst. 

Kas notiek? Mēs vienkārši nesaprotam. Dievs taču ir Radītājs, vai tad ne? Vai tad Viņš mūs nav radījis, lai dzīvotu, nevis mirtu? Tādā gadījumā tā noteikti nevar būt Dieva griba vai Dieva ceļš, ka šis bērns ir miris.

Vai mēs nelūdzām pietiekami daudz? Vai mums trūka ticības? Mums rodas tik daudz jautājumu! 

Arī mēs 1994. gadā zaudējām savu dēlu, kuram tolaik bija 17 gadu. Tas nenotika gluži tā, kā manis dotajā piemērā, bet arī mēs dedzīgi lūdzām. Mēs izjutām dziļas ciešanas un uzdevām daudz jautājumu.

Taču pēc dažām dienām, kad jau biju nomierinājies un aptvēris situāciju, es atceros savu sarunu ar Dievu. Šo dažu dienu laikā mēs bijām atraduši mūsu dēla pierakstu kladi, kurā viņš bija rakstījis par savas dzīves mērķiem un vīziju. Esmu pārliecināts, ka viņš nebija domājis, ka kāds kādreiz to visu lasīs, bet, ņemot vērā to, ko izlasījām, mēs bijām droši, ka viņš ir salīdzinājies ar Dievu. 

Tas bija tā, it kā Dievs sacītu: “Viņš ir drošībā. Vai tu tiešām vēlētos, lai Es viņu atkal pakļauju riskam, dāvājot dzīvību?” Tas man lika domāt par kādu rakstu vietu un šo citātu.

“Lai apskatītu šīs vietas godību, mēs visi pagājām zem [Dzīvības] koka un apsēdāmies. Tad, Dieva valstībā parādījās brāļi Fitčs un Stokmans, kas bija sludinājuši evaņģēliju un KURUS DIEVS IEPRIEKŠ BIJA GULDĪJIS KAPĀ, LAI GLĀBTU, un prasīja ko mēs esam piedzīvojuši pa to laiku, kamēr tie gulēja. Mēs mēģinājām pastāstīt mūsu lielākās grūtības, taču tās, salīdzinot ar to godību, kas bija ap mums, izskatījās tik niecīgas, ka negribējām par tām runāt un tikai izsaucāmies: “Aleluja, debesis ir viegli sasniedzamas!” Mēs aizskārām mūsu zelta kokles un aizskanēja viss debesu plašums.” (Agrīnie raksti, 17.lpp., E.Vaita, izcēlums pievienots)

Tātad IR cilvēki, kurus Dievs ir “guldījis kapā, lai glābtu”. Tas IR Dieva ceļš. Bet pagaidiet, vai tad Dieva griba nav, ka neviens nepazustu? Atcerieties, ko Viņš ir solījis: 

“Jūs piemeklējis vēl tikai cilvēcīgs pārbaudījums; Dievs ir uzticīgs, Viņš neļaus jūs pārbaudīt pāri par jūsu spējām, bet darīs pārbaudījumam tādu galu, ka varat panest.” (1. Korintiešiem 10:13)
 

Acīmredzot ir cilvēki, kuri, lai arī pašlaik ir salīdzinājušies ar Dievu, nevarētu panest pārbaudījumus, kas viņus piemeklētu turpmākajā dzīvē. Tādēļ Dievs viņus “gulda kapā, lai glābtu.”

To apzinoties, es sapratu, ka tas būtu ārkārtīgi savtīgi jautāt, lai Dievs pieceļ mūsu dēlu, tikai lai pārtrauktu mūsu ciešanas. Un, lai gan zaudējuma sāpes vēl aizvien bija sāpīgas, es biju mierā ar to, kas bija noticis.

Tādēļ, lai vai cik sāpīgi vai neizprotami varētu būt notikumi mūsu dzīvē, es vēlos jūs iedrošināt ne tikai uzticēties Dievam, bet uzticēties Viņa gudrībai un Viņa ceļiem.

/ Jim Buller /