“Vientulība mani tracina tik ļoti, kā ielūzis nags,” rakstīts kādā rumāņu dzejolī.
 

Vientulību varētu raksturot ar kafijas biezumiem, kas paliek krūzes apakšā pēc tam, kad ir izbaudīta sildoša kafija.

Lai gan bailes no vientulības ir dabīgas, mēs tomēr varam izvēlēties uztvert vientulību kā dāvanu. Šādu netipisku vēsti pauž rakstniece Elizabete Eliota (Elisabeth Elliot), kura kļuva par atraitni divas reizes savas dzīves laikā. 

Elizabetes Eliotas grāmata “The Path of Loneliness” ir kā vēstule tiem, kurus ir skārusi vientulība un kuri gandrīz vairs neatceras, kā tas bija, kad tavs mīļotais cilvēks turēja tavu roku savējā. Elizabetes uzskati par to, kas ir vientulība, veidojušies viņas sarežgīto dzīves notikumu rezultātā. 

Elizabete kļuva par atraitni divus gadus un trīs mēnešus pēc laulības derības noslēgšanas ar Džimu Eliotu, viņas vīru. Džimu noslepkavoja Ekvadorā dzīvojošie Aukas indiāņi. Elizabete jau bija zaudējusi piecus gadus, gaidot brīdi, kad Dievs atklās Savus plānus attiecībā uz Džimu - cilvēku, kuru viņa bija iemīlējusi un kurš bija iemīlējis viņu, bet kurš bija nodevies sarežģītajai un neparedzamajai misionāra dzīvei. Tad aizritēja gandrīz piecpadsmit gadi, līdz viņa satika vīrieti, kurš kļuva par viņas otro vīru, bet pēc četriem gadiem viņas otrā vīra - teoloģijas profesora Adisona Leiča - dzīvību laupīja vēzis. 

Neskatoties uz atšķirtības sāpēm, kuras Elizabete piedzīvoja, viņa ticēja, ka, kļūstot par atraitni, viņa saņēma dāvanu pasaulē, kurā visi piedzīvo grēka sekas.

Perfektajā Ēdenes dārzā starp cilvēkiem un Dievu, kā arī starp pašiem cilvēkiem, valdīja pilnīga saskaņa. Bet grēks visu izmainīja. Lai gan Dievs sacīja, ka “nav labi cilvēkam būt vienam”, grēks sabojāja Dieva plānu, un tagad vientulība mūs nomāc dažādos veidos.

Mēs nevaram izprast mūžību, bet Elizabete ir pārliecināta, ka Dieva žēlastība ir ar mums jebkuros sāpju, skumju vai vientulības brīžos.
 

Ja piedzīvojam šķiršanos, vientulību vienatnē vai pat vientulību, atrodoties attiecībās, Dievs ir mums pieejams un pārvērš jebkuru šādu pieredzi dāvanā, no kuras Viņš vienmēr izveidos ko labāku.

Kā cilvēks var staigāt pa vientulības ceļu? Elizabetes atbildes nav patīkamas. Pieņemšana. Savas dvēseles nastu nolikšana Viņa priekšā. Ticība, ka, lai vai kāds haoss valdītu tavā dzīvē, mēs aizvien esam Dieva aizgādībā. Miers nav panākams, atkāpjoties vai atsakoties no ticības, bet gan sperot soļus ticībā. Mums ir jānododas Tā rokās, kas mūs mīl un zina visu par mūsu pagātni un nākotni.

Nav iespējams kļūt par Kristus mācekļiem, ja Viņam nenododamies, un būt par Kristus mācekli nozīmē arī kādā brīdī ciest. Elizabete raksta, ka Jēzus to ļoti skaidri apliecināja. Arī Viņš staigāja pa šo šauro ceļu un labprātīgi atdeva Savu dzīvību, ko neviens nevarēja atņemt ar varu.

Elizabete raksta, ka tas, ko mēs iesākam ar saviem zaudējumiem, ir mūsu izvēle. Dieva Vārds apliecina, ka Dievs veldzēs mūsu slāpes. Un mūsu lielākās slāpes patiesībā neapmierina attiecības, lai arī cik labas tās būtu.

Pēc tam, kad Elizabete bija piedzīvojusi laimīgus brīžus laulībā, kā arī pilnīgu vientulību bez sava vīra, viņa atzina, ka mums tikai šķiet, ka attiecības ir tas, kas mūs piepildīs visvairāk. Bet, kad esam piedzīvojuši tās, atskārstam, ka mūsos vēl aizvien ir tukšums. Dzīves būtība nav atrodama labu svētību iegūšanā un zaudēšanā, bet gan Tā klātbūtnē, kas spēj apmierināt jebkuras mūsu dvēseles vajadzības. Tā ir Elizabetes grāmatas spēcīgā vēsts.

 

Turklāt vientulība var kļūt par veidu, kā Dievs pievērš mūsu uzmanību, vada mūs pie Viņa un veido mūs tā, kā citos apstākļos tas nemaz nebūtu iespējams.

Sevis žēlošana, apsēstība ar atbilžu meklēšanu vai arī sevis salīdzināšana ar tiem, kas “ir pelnījuši mazāk, nekā mēs”, mums nepalīdz sasniegt Kristus diženuma pilnības mēru.

Mūsu zaudējumi pārvēršas par dāvanām, kad mēs tos uzlūkojam ar ticības acīm. Elizabete atbalso Pāvila rakstīto: “Jo tagadējās grūtības, kas ir vieglas, dod mums neizsakāmi lielu mūžīgu godību.” (2. Kor. 4:17)