Mācība mūsu laikam

Koraha, Dātana un Abirāma lieta satur brīdinošu mācību, lai mēs nesekotu viņu piemēram. “Nekārdināsim To Kungu, kā daži no tiem darījuši un gāja bojā no čūskām. Nekurniet, kā daži no tiem ir kurnējuši un maitātāja nomaitāti. Un viss tas viņiem noticis zīmīgā kārtā un ir rakstīts par brīdinājumu mums, kas esam nonākuši pie laika beigām.” (1.Kor. 10:9-11)

Dieva Vārdā mēs atrodam pierādījumus, ka Viņa ļaudīm ir tieksme viegli ļauties piekrāpties. Ir daudz piemēru, kad šķietamā sirsnīgā dedzība par Dieva godu ir sākusies ar to, ka dvēseles bez apsardzības atstātas ienaidnieka kārdināšanām un prāts ietekmēts sagrozīti saprast lietu patieso stāvokli. Un tieši to pašu mēs varam sagaidīt šinīs pēdējās dienās, jo sātans tagad ir tikpat darbīgs un čakls kā Izraēla draudzes laikā. Vēl nav izprasts aizspriedumu ļaunums un spēks. Pat pēc tam, kad draudzes savām acīm bija redzējusi sacelšanās vadoņu iznīcināšanu, aizdomu un neuzticības spēks, kas bija iepotēts viņu dvēselēs, neizzuda. Tie redzēja zemi atvērtu un sacelšanās vadoņus nogrimstam zemē. Šim briesmīgajam sodības piemeklējumam noteikti vajadzēja tos dziedināt un vadīt jo dziļi nožēlot savu nepareizo izturēšanos pret Mozu.

Šeit Dievs Israēlam deva izdevību ieraudzīt un saprast sava ceļa grēcīgumu, kam tos vajadzēja vadīt uz grēku atzīšanu un nožēlu. Viņš piekrāptajiem deva nepārprotamus pierādījumus, ka viņi ir grēkojuši un ka Viņa kalps Mozus ir taisnīgs. Visu nakti tiem bija izdevība pārdomāt briesmīgo Debesu piemeklējumu, kā aculiecinieki tie bija. Tomēr iemeslus iztulkoja nepareizi. Korahs bija sacelšanās iedvesmotājs, un neapmierinātības izplatīšanā tam bija pievienojušies divi simit piecdesmit virsnieku. Lielākā vai mazākā mērā visu draudzi bija skārusi valdošā greizsirdība, šaubas un naids pret Mozu, kas izsauca tik redzamu briesmīgu Dieva nepatiku. Tomēr mūsu žēlsirdīgais Dievs Sevi parādīja kā taisnības un žēlastības Dievu. Viņš norādīja uz atšķirību starp sacelšanās vadoņiem - iedvesmotājiem un no tiem piekrāptajiem vai vadītajiem ļaudiem. Viņš juta līdzi piekrāpto nezināšanai vai neprātam.

Dievs sacīja Mozum, lai pavēl ļaudīm atkāpties no to vīru teltīm, ko tie bija izvēlējušies Mozus vietā par vadoņiem. Bet tos, kurus viņi bija nodomājuši iznīcināt, Dieva roka izlietoja viņu dzīvības glābšanai. Mozus sacīja: “Atkāpjaties visapkārt nost no Koraha telts.” Arī viņiem draudēja briesmas tikt iznīcinātiem savos grēkos kā dumpja līdzdalībniekiem, jo viņa simpātijas bija dumpinieku pusē.

Ja sacelšanās iesācēji, laikā, kad Mozus Izraēla draudzes priekšā sagatavoja pārbaudi, būtu nožēlojuši savu rīcību un meklējuši piedošanu no Dieva un no Viņa apvainotā kalpa, pat tad vēl Dieva sodība būtu apstājusies. Bet Korahs, sacelšanās iedvesmotājs un viņa līdzjutēji pašapzinīgi un droši stāvēja savās teltīs, spītējoties pret Dieva dusmām tā, it kā Dievs nekad nebūtu darbojies caur Savu kalpu Mozu. Šie nemiernieki nepavisam neatgādināja cilvēkus, kurus Dievs vēl tikai nesen bija pagodinājis, līdz ar Mozu tiem atļaudams uzturēties gandrīz tiešā savā klātbūtnē un skatīt Viņa nepārspēto godību. Šie vīri redzēja Mozu nokāpjam no kalna pēc otro akmens galdiņu saņemšanas, kad Dieva godība tā apmirdzēja viņa seju, ka ļaudis negribēja tam tuvoties, bet bēga no viņa. Viņš tos sauca, bet tie likās izbijušies. Viņš rādīja akmens galdiņus un sacīja: “Es lūdzu Dievu jūsu labā un novērsu Viņa dusmas no jums. Es prasīju, lai Dievs arī mani izdzēš no savas grāmatas, ja Viņš grib atmest un iznīcināt savu draudzi. Un Viņš mani paklausīja. Lūk, šie akmens galdiņi, ko redzat manās rokās, ir man dotā ķīla, ka Viņš ir piedevis saviem ļaudīm.

Ļaudis noprata, ka tā ir Mozus balss, un lai gan viņš ir pārvērsts un pagodināts, tas tomēr vēl ir Mozus. Tie viņam teica, ka nespēj skatīties viņa sejā, jo spožā gaisma viņa vaigā to acīm ir ārkārtīgi sāpīga. Viņa vaigs līdzinājās saulei. Tie nevarēja uz to skatīties. Kad Mozus šo šķērsli izprata, viņš savu seju apklāja ar aizsegu. Viņš neapgalvoja, ka gaisma un godība viņa sejā ir Dieva godības atspīdums un ka ļaudīm tas jāpanes, bet viņš apsedza savu godību. Grēka dēļ ļaudīm bija mokoši uzlūkot viņa pagodināto seju. Līdzīgs stāvoklis būs tieši pirms mūsu Kunga otrās atnākšanas, kad Dievs pagodinās savus svētos. Ļaunie atkāpsies un šausmās atrausies no šī skata, jo godība svēto sejās sagādās tiem mokas. Bet visa šī godība un visa dievišķā līdzība Dieva pazemīgajā kalpā tika aizmirsta.
 

Atraidītā žēlastība

Redzējuši sodu, ar kādu Dievs piemeklēja visvairāk vainīgos šīs lielās sacelšanās dalībniekus, ebrejiem bija vēl izdevība pārdomāt notikušo. Tā bija Dieva laipnība un žēlastība, kas parādījās pilnīgi neiznīcinot šos nepateicīgos ļaudis, kad Viņa dusmas iedegās pret visatbildīgākajiem vīriem. Viņš draudzei, kas bija ļāvusies pievilties, deva iespēju nožēlot. Patiesība, ka Kungs, viņu neredzamais Vadonis, šajā gadījumā parādīja tik lielu pacietību un žēlastību, skaidri liecina par Viņa vēlēšanos piedot vissmagāk grēkojošiem grēciniekiem, ja tie izprot savu grēku un nožēlojot un pazemojoties atgriežas. Redzamā Dieva atriebšana apstādināja draudzi tās pārdrošajā un pašpaļāvīgajā gājumā, tomēr viņi neatzina sevi par lieliem grēciniekiem pret Dievu, kas ar savu sacelšanos būtu izpelnījušies Viņa dusmas.

Gandrīz nav iespējams cilvēkiem vairāk apvainot Dievu, kā nicinot un atmetot darba rīkus, kurus Dievs nozīmējis viņu vadīšanai. Tie bija darījuši ne tikai to vien, bet bija arī nodomājuši Mozu un Āronu nonāvēt. Šie ļaudis bēga no Koraha, Dātana un Abirāma teltīm, baidīdamies aiziet bojā, bet viņu sacelšanās nebija izārstēta. Par savu grēku tie nebija nobēdājušies un izmisuši. Viņu sirdsapziņa neatmodās un nepārliecināja viņus atzīt, ka tie nelietīgi izlietojuši visdārgākās priekštiesības un grēkojuši pret gaismu un atzīšanu. Šeit varam mācīties dārgu mācību par Jēzus lielo pacietību, kas kā eņģelis gāja tuksnesī ebrejiem pa priekšu.

Viņu neredzamais Vadonis gribēja tos glābt no apkaunojošās bojā ejas. Piedošana kavējās viņu tuvumā. Viņiem ir iespējams saņemt piedošanu, ja tie kaut vai tagad vēl parādītu nožēlu. Dieva atriebība bija pienākusi tuvu klāt un lūdzoši aicināja uz nožēlošanu. Sevišķa neapstrīdama Debesu iejaukšanās bija apturējusi viņu pašpaļāvīgo sacelšanos. Ja viņi tagad atsauktos Dieva aizgādībai, tie varētu izglābties. Tomēr nožēlas un draudzes pazemošanās pierādījumam ir jābūt samērīgam ar pārkāpumu. Sevišķā Dieva spēka atklāsme izslēdza iespēju šaubīties. Viņi varēja izprast Mozus un Ārona patieso stāvokli un viņu svēto aicinājumu, ja vien to būtu gribējuši. Bet nevērība pret Dieva dotajiem pierādījumiem bija viņiem liktenīga. Viņi neizprata, cik svarīgi ir nekavējoties meklēt piedošanu no Dieva par saviem smagajiem grēkiem.

Pārbaudes nakts ebrejiem nepagāja atzīstot un nožēlojot grēkus, bet gan pārdomājot ceļus, kā pretoties pierādījumiem, kas liecināja, ka viņi ir vislielākie grēcinieki. Viņi joprojām ļāvās greizsirdīgajam naidam pret Dieva izraudzītajiem vīriem un vēl vairāk nostiprinājās neprātīgajā pretestības gājienā pret Mozus un Ārona autoritāti. Sātans stāvēja klāt, sagrozīdams un aptumšodams saprātu un kā ar aizsietām acīm veda tos pretī bojā ejai. Viņus prātus pilnīgi bija saindējusi neapmierinātība, un tie nemaz nevēlējās apšaubīt domu, ka Mozus un Ārons ir ļauni cilvēki un ir vainojami par Koraha, Dātana un Abirāma nāvi, kuri, pēc viņu domām, būtu bijuši ebreju glābēji, labākas kārtības radītāji, kur uzslava ieņemtu rājiena vietu un miers stātos rūpju, baiļu un cīņu vietā.

Dienu iepriekš viss Izraēls briesmīgās izbailēs bēga, dzirdot sodīto grēcinieku kliedzienus, tiem nogrimstot bedrē, jo viņi sacīja: “Ka arī mūs zeme neapri!” “Bet otrā dienā visa Izraēla bērnu draudze kurnēja pret Mozu un Āronu un sacīja: “Jūs Kunga ļaudis esat nokāvuši.” Sašutumā viņi bija gatavi varmācīgi pielikt rokas pie Dieva izredzētajiem vīriem, kas pēc viņu domām bija izdarījuši lielu ļaunumu, nokaudami tos, kas bija labi un svēti.

Bet Kunga klātbūtne ir redzama godībā pār saiešanas telti un aptur nepaklausīgā Izraēļa pārdrošo gājienu. Kunga balss no bijājamās godības tagad runā uz Mozu un Āronu tos pašu vārdus, ko dienu iepriekš: “Atkāpjaties no šīs draudzes, tad Es to aprīšu acumirklī.”

Šajā gadījumā sevišķi spilgti atklājas aklums, kas pārņem cilvēku prātus, novēršoties no gaismas un pierādījumiem. Šeit mēs redzam pastāvīgas sacelšanās spēku, un cik grūti ir to apspiest. Izraēliešiem deva vispārliecinošākos pierādījumus par krāpniekiem tos iznīcinot; tomēr viņi turpināja stāvēt droši un izaicinoši un apvainoja Mozu un Āronu labu un svētu vīru nokaušanā. “Jo nepaklausība ir kā buršanas grēks, un stūrgalvība ir līdzīga elku kalpošanai un dievekļu turēšanai mājās. ”

Mozus nejutās vainīgs grēkā un netraucas projām, dzirdot Kunga vārdus un neatstāja draudzi bojā ejai, kā dienu iepriekš ebreji bija bēguši no Koraha, Dātana un Abirāma teltīm. Mozus vilcinājās, viņš nevarēja samierināties ar to, ka viss šis lielais pulks aizietu bojā, lai gan viņš zināja, ka savas neatlaidīgās pretošanās dēļ viņi ir pelnījuši Dieva atmaksu. Viņš pakrita Dieva priekšā pats, jo ļaudis neizjuta vajadzību pazemoties; viņš nostājās tiem par starpnieku, jo ļaudis neizjuta vajadzību aizlūgt paši par sevi.

Mozus izturēšanās šeit aino Kristu. Šajā kritiskajā brīdī Mozus parādīja īstā Gana rūpes par uzticēto ganāmpulku. Viņš lūgdams lūdza, lai apvainotā Dieva dusmas pilnīgi neiznīcinātu Viņa izredzētos ļaudis. Un ar savu starpniecību viņš atturēja atriebības roku, ka tā nepaklausīgo, dumpīgo Izraēli neiznīcināja. Viņš pamācīja Āronu, kā rīkoties šinī briesmīgi kritiskajā brīdī, kad Dieva dusmas jau bija atmodušās un mocība iesākusies. Ārons nostājās ar kvēpināmo trauku, līgodams to Kunga priekšā, kamēr Mozus lūgšana cēlās augšup līdz ar vīraka dūmiem. Mozus neuzdrošinājās pārtraukt aizlūgšanu. Viņš pieķērās eņģeļa spēkam, kā to darīja Jēkabs savā cīņā, un, līdzīgi Jēkabam, uzvarēja. Ārons stāvēja starp dzīvajiem un mirušajiem, kad atskanēja žēlastības atbilde: “Es esmu dzirdējis tavu lūgšanu, Es neiznīcināšu pilnīgi.” Vīri, kurus draudze nicināja un gribēja nonāvēt, bija tie, kas aizlūdza par viņiem, lai Dievs novērstu atriebības zobenu un saudzētu grēcīgo Izraēlu.
 

Rājiena nicinātāji

Apustulis Pāvils skaidri norāda, ka Izraēliešu piedzīvojumi ceļojumu laikā ir uzrakstīti priekš tiem, kas dzīvo šajā pasaules laikmetā, tiem, uz kuriem pasaules gals ir nācis. Nedomāsim, ka mums draudošās briesmas ir mazākas, kā toreiz izraēliešiem; tās ir pat lielākas. Būs kārdinājumi uz greizsirdību un kurnēšanu un būs atklātas sacelšanās, tāpat kā senā Izraēla dienās. Vienmēr būs gars, kas sacelsies pret grēku un netaisnības norāšanu. Bet vai norājošai balsij tādēļ jāapklust? Ja tā apklusīs, tad mēs neatradīsimies labākā stāvoklī, kā daudz un dažādās konfesijas un sektas mūsu zemē, kas sargās aizskart ļaužu grēkus un maldus.

Uz tiem, kurus Dievs ir atšķīris, kā taisnības sludinātājus, gulstas svinīga atbildība norāt ļaužu grēkus. Pāvils pavēl Titam: “To runā un pamāci un pārmāci, stipri pavēlēdams [visā autoritātē norāj – angļu tulk.], neviens lai tevi nenicina.” Vienmēr būs tādi, kas nievās to, kurš uzdrošināsies norāt grēku. Tomēr reizēm rājieni ir nepieciešami. Pāvils pavēl Titam asi norāt zināmu ļaužu daļu, lai tie būtu veseli ticībā. Dažādu raksturu cilvēki, kas savesti kopā draudzē, ir savas īpatnības un kļūdas. Tā dažreiz rodas nepieciešamība norāt. Ja tie, kas atrodas atbildīgās vietās, nekad neizteiks rājienu ne arī pārmetumu, tad drīz daudzi tā demoralizēsies, ka sagādās Dievam lielu negodu. Bet kādā veidā jānorāj? Uz to lai atbild apustulis: “Visā lēnprātībā un mācībā.” Neviens grēks nedrīkst palikt apslēpts. Dieva ļaužu kļūdām un nepareizībām nekad nevajadzētu vienaldzīgi paiet garām.

Būs vīri un sievas, kas nicinās rājienu un vienmēr dusmās sacelsies pret to. Nav patīkami dzirdēt savas kļūdas un maldus. Gandrīz katrā gadījumā, kad nepieciešams rājiens, būs tādi, kas neatzīs, ka viņu rīcība apbēdina Kunga Garu un apkauno Viņa Vārdu. Tādi ļaudis arī jutīs līdzi tiem, kas pelnījuši rājienu, tāpēc ka ir aizskartas personīgās jūtas. Visa šī nesvētā līdzjūtība padara tos par līdzdalībniekiem norātās personas vainā. Ja norātajam atļautu izjust savas nepareizības, tad, deviņos gadījumos no desmit, viņam būtu palīdzēts ieraudzīt tās un laboties. Bet uzbāzīgi, nesvēti līdzjutēji aplami iztulko norājēja motīvus un rājiena nozīmi, un vada norāto uz domām, ka pret viņu tiešām izturējušies nepareizi, un viņu dusmas saceļas pret to, kas tikai izpildījis savu pienākumu. Kas uzticīgi izpilda savus nepatīkamos pienākumus, apzinoties atbildību Dieva priekšā, tie saņems Viņa svētības. Dievs prasa, lai Viņa kalpi vienmēr ar dedzību dara Viņa prātu. Apustulis aicina Timoteju: “Pasludini Vārdu, uzstājies laikā un nelaikā, norāj, brīdini, paskubini ar visu pacietību un mācību.”

Izraēlieši nevēlējās pakļauties Kunga norādījumiem un ierobežojumiem. Viņi vienkārši gribēja iet paši savu ceļu, vadīties no sava prāta un sava sprieduma. Ja viņiem varētu atļaut brīvi to darīt, tad viņi nesūdzētos par Mozu, bet zem ierobežojumiem viņi bija nemierīgi.

 

Dievs vēlas, lai Viņa ļaudis būtu disciplinēti un darbotos saskanīgi, lai tie būtu pilnīgi vienprātīgi [visu redzētu it kā ar vienām acīm] un lai tiem būtu viens prāts un viens spriedums. Lai iegūtu tādu stāvokli, tad daudz kas vēl jādara.

Miesīgā sirds jāpakļauj un jāpārveido. Dievs ir paredzējis, lai draudzē pastāvētu vienmēr dzīvas liecības. Norāšana un pamācīšana būs nepieciešama un dažiem vajadzēs izteikt asus pārmetumus, kā attiecīgais gadījums to prasīs. Var dzirdēt lūgumu: “Ak, es esmu tik jūtīgs, es nevaru panest ne mazāko nopēlumu...” Ja šīs personas gribētu stāvokli pareizi attēlot, tad viņām būtu jāsaka: “Es esmu tik stūrgalvīgs, tik pašapmierināts un tik lepns, ka negribu pieņemt nekādus norādījumus, es nevēlos dzirdēt rājienus. Es pieprasu tiesības spriest pašam, man ir tiesības ticēt un runāt, kā man patīk.” Kungs neprasa, lai mēs atteiktos no savas individualitātes. Bet kurš cilvēks būs tas nemaldīgais soģis, kas noteiks, cik tālu šai individuālajai neatkarībai atļaut iet?

Pēteris pamāca savus brāļus: “Tāpat jūs, jaunākie, esiet vecajiem paklausīgi, bet visi, cits citam padodamies, esiet izpušķoti ar pazemību, jo Dievs lepniem turas pretī, bet pazemīgiem Viņš dod žēlastību.” Arī apustulis Pāvils pamāca un pamudina brāļus Filipos uz vienotību un pazemību. “Ja tad nu ir kāda pamācīšana Kristū, ja tad ir mīlestības iepriecināšana, ja tad ir Gara biedrība, ja tad ir sirds žēlastība un apžēlošanās, tad dariet man to prieku pilnīgu, ka jums ir viens prāts, viena mīlestība, viena sirds un dvēsele, nedariet ne nieka strīdēdamies, vai lieku godu meklēdami, bet pazemīgi, turēdami cits citu augstāk par sevi pašu. Nevienam nebūs raudzīt uz to, kas pašam der, bet ikviens lai raugās uz to, kas der citam. Tāds prāts lai jums ir, kāds arī Kristum Jēzum bijis.” Vēl Pāvils pamāca savus brāļus: “Mīlestība lai ir bez viltus, ienīstiet ļaunu, pieķeraties labam. Lai brāļu mīlestība jūsu starpā ir sirsnīga un godu dodot nākat viens otram pretī.” Rakstot Efezas ticīgiem, viņš saka: “Padodaties cits citam Dieva bijāšanā.

Izraēliešu vēsture mums norāda uz lielām pašapmānīšanās briesmām. Daudziem nav nekādas nojautas par savas dabas grēcīgumu, ne arī par piedodošo žēlastību. Viņi atrodas dabīgā tumsā, pakļauti kārdināšanām un maldiem. Viņi atrodas tālu no Dieva, tomēr ar savu dzīvi ir ļoti apmierināti, lai gan viņu izturēšanās ir Dievam pretīga. Šī šķira vienmēr atradīsies kara stāvoklī pret Dieva Gara vadību, sevišķi pret norājumu. Viņi nevēlas, ka tos traucē. Reizēm viņi ir nobijušies par savu drošību un apņemas laboties, reizēm ir norūpējušies un atzīst savu vainu, tomēr viņiem trūkst piedzīvojumu dziļumu, jo viņi nav piekļāvušies Mūžīgajai Klintij. Šī šķira nekad neredz vajadzību pēc skaidrām un noteiktām liecībām. Grēks viņiem neliekas nemaz tik grēcīgs tādēļ, ka viņi nestaigā Kristus gaismā.

Ir vēl otra cilvēku šķira, kuri saņēmuši lielu gaismu, pārliecinājušies par savu vainu un, darbojoties Dieva Garam, guvuši patiesus piedzīvojumus, tomēr daudzās sātana kārdināšanas viņus ir uzvarējušas. Viņi nevērtē gaismu, kuru Dievs ir devis. Viņi neņem vērā Dieva Gara brīdinājumus un rājienus. Viņi ir notiesāti. Tie nekad nepiekritīs noteiktām liecībām, jo tās viņus nosoda.

Dievs vēlas, lai Viņa ļaudis būtu vienoti, lai viņi būtu pilnīgi vienprātīgi, vienā prātā un vienā spriedumā. Tādu stāvokli draudze nevar sasniegt bez skaidrām, asām un dzīvām iedarbīgām liecībām. Kristus lūdza, lai Viņa mācekļi būtu viens, kā Viņš ir viens ar Tēvu. “Bet Es nelūdzu par šiem vien, bet arī par tiem, kas caur Viņa Vārdu uz Mani ticēs. Lai visi ir viens, itin kā Tu, Tēvs, Manī un es Tevī, lai arī tie ir viens mūsos, lai pasaule tic, ka Tu mani esi sūtījis. Un Es to godību, ko Tu man esi devis, tiem esmu devis, lai tie ir viens, itin kā Mēs esam viens, Es tajos un Tu manī, lai tie ir pilnīgi viens, lai pasaule atzīst, ka Tu Mani esi sūtījis un tos mīlējis, itin kā Tu Mani esi mīlējis.”

/ E. Vaita, "Liecības draudzei", 3. sējums. /