Visi jaunumi
Nav Quid Pro Quo
29.09.2020
Kamerons Džonsons / Adventist World
10 min lasīŔanas laiks
Tas ir apbrÄ«nojams stÄsts par pÄrveidoto dzÄ«vi. Tas noticis aptuveni 35. gadÄ 1. gadsimtÄ mÅ«su ÄrÄ SÄ«rijÄ. Tas ir viens no visspilgtÄkajiem un pilnÄ«gÄkajiem dzÄ«ves virziena pagriezieniem, ko izraisÄ«ja JÄzus Kristus evaÅÄ£Älijs. Te mums ir primÄrais piemÄrs par JÄzus labo vÄsti, kura nav quid pro quo, bet gan pilnÄ«gi negaidÄ«ta un nepelnÄ«ta dÄvana.
Tas ir apbrÄ«nojams stÄsts par pÄrveidoto dzÄ«vi. Tas noticis aptuveni 35. gadÄ 1. gadsimtÄ mÅ«su ÄrÄ SÄ«rijÄ. Tas ir viens no visspilgtÄkajiem un pilnÄ«gÄkajiem dzÄ«ves virziena pagriezieniem, ko izraisÄ«ja JÄzus Kristus evaÅÄ£Älijs. Te mums ir primÄrais piemÄrs par JÄzus labo vÄsti, kura nav quid pro quo, bet gan pilnÄ«gi negaidÄ«ta un nepelnÄ«ta dÄvana.
Vispirms par definÄ«cijÄm. Politika ir pÄrvaldes mÄksla, kas bieži vien ir ap quid pro quo. EvaÅÄ£Älijs ir plÄns kÄ atpestÄ«t cilvÄku no ļauna, tÄ ir Dieva labÄ vÄsts par dzÄ«vÄ«bas dÄvanu, kur quid pro quo nav pat iespÄjama. Quid pro quo notiek tad, kad kaut kas tiek dots vai Åemts apmaiÅai uz kaut ko citu: Å”is ir par to. Tu pakasi man muguru un es tev par to pakasu muguru. IzpÄrdoÅ”ana ir quid pro quo: es dodu naudu par tosteri vai friziera pakalpojumu.
DÄvana ir pilnÄ«gi savÄdÄka. TÄ ir doÅ”ana, negaidot samaksu vai kaut ko saÅemt pretÄ«. Patiesa dÄvana ir motivÄta ar draudzÄ«bu un tai nav pievienota parÄda sajÅ«ta. Mums to ir grÅ«ti saprast, jo pat vislielÄkÄ cilvÄka mÄ«lestÄ«ba iet kopÄ ar lietÄm, kuras tiek sagaidÄ«tas. DieviÅ”Ä·Ä mÄ«lestÄ«ba ir savÄdÄka, jo tÄ dod pat tad, kad saÅÄmÄjs ir nepateicÄ«gs. JÄzus sacÄ«ja par Savu TÄvu: āka jÅ«s topat sava Debesu TÄva bÄrni, jo ViÅÅ” liek Savai saulei uzlÄkt pÄr ļauniem un labiem un liek lietum lÄ«t pÄr taisniem un netaisniemā (Mat. 5:45).
DzÄ«vÄ«ba ir RadÄ«tÄja dÄvana. MÄs neko neesam darÄ«juÅ”i, lai uzrastos uz Ŕīs planÄtas. Ne mÅ«su vecÄki, ne Dievs mums nav prasÄ«juÅ”i tam atļauju. MÄs vienkÄrÅ”i ieradÄmies. MÄs ienÄcÄm, sabojÄti no grÄkÄ kriÅ”anas, daži ienÄca Å”ajÄ pasaulÄ sarežģītos apstÄkļos, citi ar sabojÄtu veselÄ«bu, prÄta bojÄjumiem vai ierobežotÄs iespÄjÄs. KamÄr cieÅ”anas un grÅ«tÄ«bas nekad nav bijuÅ”as daļa no Dieva sÄkotnÄjÄ plÄna, tomÄr ļaunuma dÄļ mÄs esam dzimuÅ”i ar nopietniem ierobežojumiem, ieskaitot dzÄ«vÄ«bu, kura labÄkÄ gadÄ«jumÄ ir ierobežota uz dažÄm desmitgadÄm pasaulÄ, kur ievainojumi un sÄpes ir normÄla parÄdÄ«ba.
Citiem vÄrdiem, dÄvanu varÄtu pÄrprast kÄ quid pro quo, ja saÅÄmÄjs jÅ«tas spiests dÄvinÄt pretÄ« vai dÄvana nÄk kopÄ ar saistÄ«bÄm, vai kaut kas tiek sagaidÄ«ts saÅemt pretÄ«. BÄ«beles evaÅÄ£Älijs nav Å”Äda veida doÅ”ana, jo tas nav cilvÄkam iespÄjams atmaksÄt par atpestÄ«Å”anu no ļaunuma. MÄs varam bÅ«t pateicÄ«gi un priecÄties par dÄvanu, bet mÄs nekad nevaram iesÄkt to atmaksÄt.
PienÄkumu dzÄ«ve
Apustulis PÄvils apraksta evaÅÄ£Äliju kÄ dÄvanu, jo viÅÅ” bija centies ar Dievu veikt quid pro quo gadiem ilgi, un, acÄ«mredzami, tas nestrÄdÄja. ViÅa secinÄjums pÄc satikÅ”anÄs ar JÄzu bija Å”Äds: āJo no žÄlastÄ«bas jÅ«s esat pestÄ«ti ticÄ«bÄ, un tas nav no jums, tÄ ir Dieva dÄvanaā (Ef. 2:8).
Daudzas pasaules reliÄ£iskÄs sistÄmas ā ieskaitot lielu kristietÄ«bas daļu ā saskata reliÄ£iju kÄ quid pro quo. MÄs dzÄ«vojam labu dzÄ«vi un sagaidÄm svÄtÄ«bas. Tie, kuri dzÄ«vo labu dzÄ«vi ilgstoÅ”i, saÅem mūžīgo dzÄ«vi no pateicÄ«gÄ Dieva. Par nelaimi grÄka problÄma ir tik dziļa un destruktÄ«va, ka pat labas dzÄ«ves nav pietiekamas, lai mÄs spÄtu izglÄbt paÅ”i sevi.
Saula stÄsts, kad viÅÅ” kļuva par apustuli PÄvilu, ir praktisks piemÄrs ka garÄ«gais quid pro quo nedarbojas. PÄvils bija dedzÄ«gs reliÄ£ijas ievÄrotÄjs, cenÅ”oties tapt labs. ViÅam bija iespaidÄ«gs jÅ«du mantojums, kurÅ” tam viÅa pirms-JÄzus sapraÅ”anÄ garantÄja glÄbÅ”anu. ViÅÅ” saka: āastoÅu dienu vecumÄ apgraizÄ«ts, no IsraÄla tautas, BenjamÄ«na cilts, ebrejs no ebrejiem, bauslÄ«bas lietÄs farizejs, savÄ dedzÄ«bÄ draudzes vajÄtÄjs, taisnÄ«bÄ, ko bauslÄ«ba paredz, nevainojamsā (Fil. 3:5-6). PÄc jÅ«du reliÄ£iskajiem standartiem neviens nebija garÄ«gi pilnÄ«gÄks.
TomÄr PÄvilam kaut kas nopietni bija aplami. TÄ vietÄ, lai baudÄ«tu mieru un prieku, taptu laipns un mÄ«loÅ”s, viÅÅ” kļuva dusmÄ«gs, saÄrcinÄts un naida pilns postÄ«tÄjs tiem, kuri ticÄja savÄdÄk. ViÅa prÄtÄ Å”Ä·ita, ka Å”ie posta viÅa mantojumu un kultÅ«ru. PÄkÅ”Åi ceÄ¼Ä uz Damasku uzradÄs augÅ”Ämceltais JÄzus un brÄ«numainÄ veidÄ pÄrmainÄ«ja viÅa dzÄ«vi.
āBet Sauls, vÄl draudus un nÄvi Å”ÅÄkdams pret TÄ Kunga mÄcekļiem, gÄja pie augstÄ priestera un lÅ«dza no tÄ vÄstules sinagogÄm DamaskÄ, lai, atradis kÄdus Ŕīs mÄcÄ«bas sekotÄjus, vÄ«rus vai sievas, tos saistÄ«tus vestu uz JeruzÄlemi. Bet, viÅam ejot, notika, ka, tuvojoties Damaskai, piepeÅ”i viÅu apspÄ«dÄja gaisma no debesÄ«m un, pie zemes nokritis, viÅÅ” dzirdÄja balsi, kas viÅam teica: "Saul, Saul, kÄpÄc tu Mani vajÄ?" ViÅÅ” jautÄja: "Kas Tu esi, Kungs?" Bet ViÅÅ” atbildÄja: "Es esmu JÄzus, ko tu vajÄ; celies un ej pilsÄtÄ, un tev pateiks, kas tev jÄdara.ā (Ap. d. 9:1-6).
Å Ä«s tikÅ”anÄs iespaids uz PÄvilu un visu pasauli bija milzÄ«gs. Å is dusmÄ«gais, naida pilnais, reliÄ£iskais vÄ«rs tapa pÄrveidots par mÄ«loÅ”u, paÅ”uzupurÄ«gu žÄlastÄ«bas apustuli.
PÄvilu satrieca divas lietas. PirmkÄrt, viÅÅ” pirmo reizi skaidri saprata vÄsti, ka Dievs RadÄ«tÄjs, kuru viÅÅ” pielÅ«dza un kam kalpoja visu savu dzÄ«vi, patiesÄ«bÄ bijis pazemÄ«gais, radikÄlais dziedinÄtÄjs un skolotÄjs no Galilejas. Tas JÄzus, kuru PÄvils bija uzskatÄ«jis par viltvÄrdi, un kura kustÄ«bu viÅÅ” dedzÄ«gi bija centies iznÄ«cinÄt, izrÄdÄ«jÄs apsolÄ«tais Mesija.
OtrkÄrt, vÄl vairÄk pÄrsteidzoÅ”s fakts bija tas, ka augÅ”ÄmceltÄ JÄzus klÄtbÅ«tnÄ viÅÅ” netika iznÄ«cinÄts jeb, mÄs sacÄ«tu, iztvaicÄts. Es iztÄlojos PÄvilu pÄc Ŕī notikuma aptaustÄm paÅ”am sevi, lai pÄrliecinÄtos, ka ir joprojÄm dzÄ«vs, jo, saskaÅÄ ar viÅa bauslÄ«bniecisko prÄtu, viÅÅ” bija pelnÄ«jis sodu. TaÄu tÄ vietÄ viÅÅ” tika pamÄcÄ«ts doties uz noteiktu vietu un saÅemt jaunu uzdevumu Dieva kalpoÅ”anÄ.
PÄvils bija pieredzÄjis žÄlastÄ«bu. ViÅÅ” bija pelnÄ«jis nÄvi, taÄu tÄs vietÄ viÅÅ” saÅÄma jaunu dzÄ«ves posmu. ViÅÅ” bija pelnÄ«jis iznÄ«cinÄÅ”anu, taÄu saÅÄma jaunu atklÄsmi par Dieva mÄ«lestÄ«bu un sÄka piedzÄ«vot labo vÄsti par JÄzu. ViÅÅ” bija atpestÄ«ts, un nevis savu labo darbu dÄļ, bet gan pateicoties Dieva labestÄ«bai un žÄlastÄ«bai. Å ajÄ brÄ«dÄ« viÅÅ” apÅÄmÄs un tapa Dieva beznosacÄ«juma mÄ«lestÄ«bas pÄrmainÄ«ts. ViÅÅ” nekad no tÄ neatteicÄs.
DzÄ«vot no žÄlastÄ«bas
PÄvils satika dzÄ«vo JÄzu un Å”ajÄ iespaidÄ, kuru mÄs varÄtu nodÄvÄt par piepildÄ«tu un labu, cilvÄks nekavÄjoties tapa pÄrveidots. ViÅÅ” tapa par jaunu cilvÄku no iekÅ”ienes uz Äru. ViÅÅ” joprojÄm bija dedzÄ«gs un smagi strÄdÄja, viÅam bija teicams intelekts, taÄu viÅÅ” pÄrstÄja bÅ«t bailÄ«gs, norÅ«pÄjies, dusmÄ«gs un naida pilns. Tagad viÅÅ” bija laipns, mÄ«loÅ”s un priecÄ«gs pat sÄpÄs un grÅ«tÄ«bÄs. Å Ä«s pÄrmaiÅas bija pÄrdabiskas. TÄs Ä«stenoja mÄ«loÅ”ais, visspÄcÄ«gais RadÄ«tÄjs, kurÅ” spÄj pÄrmainÄ«t cilvÄku no ļauna uz labu, un to nespÄj izdarÄ«t ar piepÅ«li vai paklausÄ«bu likumiem.
Å Ä«s pÄrmaiÅas milzÄ«gi iespaidoja pasauli gan pagÄtnÄ, gan arÄ« tagad. PÄc dažiem gadiem, kad notika Ŕī Dieva veiktÄ pÄrprogrammÄÅ”ana, PÄvils kļuva ne tikai par vienu no visslavenÄkajiem un svarÄ«gÄkajiem JÄzus sekotÄjiem, bet arÄ« par visskaidrÄkajiem evaÅÄ£Älija apliecinÄtÄjiem, norÄdot, ka tas ir dÄvana. PÄvila asais un garÄ«gi vingrinÄtais prÄts, iegremdÄts VecajÄ DerÄ«bÄ, tagad saprata JÄzu kÄ vareno IsraÄla Dievu. ViÅÅ” tagad saprata atpestÄ«Å”anu kÄ iepriekÅ” paredzÄto jÄra upurÄ« un pieÅÄma JÄzu par patieso Dieva JÄru.
JÄzus krusts kļuva par PÄvila mÄcÄ«bas galveno tÄmu un ar Ä«paÅ”u skaidrÄ«bu viÅÅ” skaidroja atpestÄ«Å”anu kÄ dÄvanu. ViÅÅ” tagad saprata, ka, lÄ«dzÄ«gi visiem grÄcÄ«gajiem cilvÄkiem, viÅÅ” ir bezcerÄ«gi pazudis un viÅam ir nepiecieÅ”ama glÄbÅ”ana. Å Ä« glÄbÅ”ana nÄca caur JÄzus mÄ«lestÄ«bu un tÄ tiek dÄvÄta ikvienam, kurÅ” to pieÅem kÄ dÄvanu par brÄ«vu.
PÄvila sludinÄtÄ evaÅÄ£Älija vÄsts ir Ŕī: āTÄdÄļ, ja kas ir KristÅ«, tas ir jauns radÄ«jums; kas bijis, ir pagÄjis, redzi, viss ir tapis jaunsā (2. Kor. 5:17). PÄvils, Å”is nepÄrspÄjamais bauslÄ«bnieks, bija bezcerÄ«gi iesprostots dusmÄs, bailÄs un naidÄ lÄ«dz kamÄr satika JÄzu un saÅÄma piedoÅ”anu, kļuva pÄrradÄ«ts no jauna un saÅÄma jaunu dzÄ«vÄ«bu. Tad viÅÅ” atzina, ka paklausÄ«ba ir pozitÄ«va, mÄ«lestÄ«bas pilna atbilde uz atpestÄ«Å”anu, un nevis otrÄdi. ViÅÅ” saka skaidri: evaÅÄ£Älijs nevar bÅ«t quid pro quo. MÄ«loÅ”ais Dievs sagÄdÄ izeju no ļaunuma un to var saÅemt tikai kÄ dÄvanu, kura ir pieejama ikvienam, kurÅ” to pieÅem.Ā
TieÅ”Äm, kÄ to sacÄ«ja JÄzus: āJo tik ļoti Dievs pasauli mÄ«lÄjis, ka ViÅÅ” devis Savu vienpiedzimuÅ”o DÄlu, lai neviens, kas ViÅam tic, nepazustu, bet dabÅ«tu mūžīgo dzÄ«vÄ«buā (JÄÅa 3:16).
Ā
Vispirms par definÄ«cijÄm. Politika ir pÄrvaldes mÄksla, kas bieži vien ir ap quid pro quo. EvaÅÄ£Älijs ir plÄns kÄ atpestÄ«t cilvÄku no ļauna, tÄ ir Dieva labÄ vÄsts par dzÄ«vÄ«bas dÄvanu, kur quid pro quo nav pat iespÄjama. Quid pro quo notiek tad, kad kaut kas tiek dots vai Åemts apmaiÅai uz kaut ko citu: Å”is ir par to. Tu pakasi man muguru un es tev par to pakasu muguru. IzpÄrdoÅ”ana ir quid pro quo: es dodu naudu par tosteri vai friziera pakalpojumu.
DÄvana ir pilnÄ«gi savÄdÄka. TÄ ir doÅ”ana, negaidot samaksu vai kaut ko saÅemt pretÄ«. Patiesa dÄvana ir motivÄta ar draudzÄ«bu un tai nav pievienota parÄda sajÅ«ta. Mums to ir grÅ«ti saprast, jo pat vislielÄkÄ cilvÄka mÄ«lestÄ«ba iet kopÄ ar lietÄm, kuras tiek sagaidÄ«tas. DieviÅ”Ä·Ä mÄ«lestÄ«ba ir savÄdÄka, jo tÄ dod pat tad, kad saÅÄmÄjs ir nepateicÄ«gs. JÄzus sacÄ«ja par Savu TÄvu: āka jÅ«s topat sava Debesu TÄva bÄrni, jo ViÅÅ” liek Savai saulei uzlÄkt pÄr ļauniem un labiem un liek lietum lÄ«t pÄr taisniem un netaisniemā (Mat. 5:45).
DzÄ«vÄ«ba ir RadÄ«tÄja dÄvana. MÄs neko neesam darÄ«juÅ”i, lai uzrastos uz Ŕīs planÄtas. Ne mÅ«su vecÄki, ne Dievs mums nav prasÄ«juÅ”i tam atļauju. MÄs vienkÄrÅ”i ieradÄmies. MÄs ienÄcÄm, sabojÄti no grÄkÄ kriÅ”anas, daži ienÄca Å”ajÄ pasaulÄ sarežģītos apstÄkļos, citi ar sabojÄtu veselÄ«bu, prÄta bojÄjumiem vai ierobežotÄs iespÄjÄs. KamÄr cieÅ”anas un grÅ«tÄ«bas nekad nav bijuÅ”as daļa no Dieva sÄkotnÄjÄ plÄna, tomÄr ļaunuma dÄļ mÄs esam dzimuÅ”i ar nopietniem ierobežojumiem, ieskaitot dzÄ«vÄ«bu, kura labÄkÄ gadÄ«jumÄ ir ierobežota uz dažÄm desmitgadÄm pasaulÄ, kur ievainojumi un sÄpes ir normÄla parÄdÄ«ba.
Citiem vÄrdiem, dÄvanu varÄtu pÄrprast kÄ quid pro quo, ja saÅÄmÄjs jÅ«tas spiests dÄvinÄt pretÄ« vai dÄvana nÄk kopÄ ar saistÄ«bÄm, vai kaut kas tiek sagaidÄ«ts saÅemt pretÄ«. BÄ«beles evaÅÄ£Älijs nav Å”Äda veida doÅ”ana, jo tas nav cilvÄkam iespÄjams atmaksÄt par atpestÄ«Å”anu no ļaunuma. MÄs varam bÅ«t pateicÄ«gi un priecÄties par dÄvanu, bet mÄs nekad nevaram iesÄkt to atmaksÄt.
PienÄkumu dzÄ«ve
Apustulis PÄvils apraksta evaÅÄ£Äliju kÄ dÄvanu, jo viÅÅ” bija centies ar Dievu veikt quid pro quo gadiem ilgi, un, acÄ«mredzami, tas nestrÄdÄja. ViÅa secinÄjums pÄc satikÅ”anÄs ar JÄzu bija Å”Äds: āJo no žÄlastÄ«bas jÅ«s esat pestÄ«ti ticÄ«bÄ, un tas nav no jums, tÄ ir Dieva dÄvanaā (Ef. 2:8).
Daudzas pasaules reliÄ£iskÄs sistÄmas ā ieskaitot lielu kristietÄ«bas daļu ā saskata reliÄ£iju kÄ quid pro quo. MÄs dzÄ«vojam labu dzÄ«vi un sagaidÄm svÄtÄ«bas. Tie, kuri dzÄ«vo labu dzÄ«vi ilgstoÅ”i, saÅem mūžīgo dzÄ«vi no pateicÄ«gÄ Dieva. Par nelaimi grÄka problÄma ir tik dziļa un destruktÄ«va, ka pat labas dzÄ«ves nav pietiekamas, lai mÄs spÄtu izglÄbt paÅ”i sevi.
Saula stÄsts, kad viÅÅ” kļuva par apustuli PÄvilu, ir praktisks piemÄrs ka garÄ«gais quid pro quo nedarbojas. PÄvils bija dedzÄ«gs reliÄ£ijas ievÄrotÄjs, cenÅ”oties tapt labs. ViÅam bija iespaidÄ«gs jÅ«du mantojums, kurÅ” tam viÅa pirms-JÄzus sapraÅ”anÄ garantÄja glÄbÅ”anu. ViÅÅ” saka: āastoÅu dienu vecumÄ apgraizÄ«ts, no IsraÄla tautas, BenjamÄ«na cilts, ebrejs no ebrejiem, bauslÄ«bas lietÄs farizejs, savÄ dedzÄ«bÄ draudzes vajÄtÄjs, taisnÄ«bÄ, ko bauslÄ«ba paredz, nevainojamsā (Fil. 3:5-6). PÄc jÅ«du reliÄ£iskajiem standartiem neviens nebija garÄ«gi pilnÄ«gÄks.
TomÄr PÄvilam kaut kas nopietni bija aplami. TÄ vietÄ, lai baudÄ«tu mieru un prieku, taptu laipns un mÄ«loÅ”s, viÅÅ” kļuva dusmÄ«gs, saÄrcinÄts un naida pilns postÄ«tÄjs tiem, kuri ticÄja savÄdÄk. ViÅa prÄtÄ Å”Ä·ita, ka Å”ie posta viÅa mantojumu un kultÅ«ru. PÄkÅ”Åi ceÄ¼Ä uz Damasku uzradÄs augÅ”Ämceltais JÄzus un brÄ«numainÄ veidÄ pÄrmainÄ«ja viÅa dzÄ«vi.
āBet Sauls, vÄl draudus un nÄvi Å”ÅÄkdams pret TÄ Kunga mÄcekļiem, gÄja pie augstÄ priestera un lÅ«dza no tÄ vÄstules sinagogÄm DamaskÄ, lai, atradis kÄdus Ŕīs mÄcÄ«bas sekotÄjus, vÄ«rus vai sievas, tos saistÄ«tus vestu uz JeruzÄlemi. Bet, viÅam ejot, notika, ka, tuvojoties Damaskai, piepeÅ”i viÅu apspÄ«dÄja gaisma no debesÄ«m un, pie zemes nokritis, viÅÅ” dzirdÄja balsi, kas viÅam teica: "Saul, Saul, kÄpÄc tu Mani vajÄ?" ViÅÅ” jautÄja: "Kas Tu esi, Kungs?" Bet ViÅÅ” atbildÄja: "Es esmu JÄzus, ko tu vajÄ; celies un ej pilsÄtÄ, un tev pateiks, kas tev jÄdara.ā (Ap. d. 9:1-6).
Å Ä«s tikÅ”anÄs iespaids uz PÄvilu un visu pasauli bija milzÄ«gs. Å is dusmÄ«gais, naida pilnais, reliÄ£iskais vÄ«rs tapa pÄrveidots par mÄ«loÅ”u, paÅ”uzupurÄ«gu žÄlastÄ«bas apustuli.
PÄvilu satrieca divas lietas. PirmkÄrt, viÅÅ” pirmo reizi skaidri saprata vÄsti, ka Dievs RadÄ«tÄjs, kuru viÅÅ” pielÅ«dza un kam kalpoja visu savu dzÄ«vi, patiesÄ«bÄ bijis pazemÄ«gais, radikÄlais dziedinÄtÄjs un skolotÄjs no Galilejas. Tas JÄzus, kuru PÄvils bija uzskatÄ«jis par viltvÄrdi, un kura kustÄ«bu viÅÅ” dedzÄ«gi bija centies iznÄ«cinÄt, izrÄdÄ«jÄs apsolÄ«tais Mesija.
OtrkÄrt, vÄl vairÄk pÄrsteidzoÅ”s fakts bija tas, ka augÅ”ÄmceltÄ JÄzus klÄtbÅ«tnÄ viÅÅ” netika iznÄ«cinÄts jeb, mÄs sacÄ«tu, iztvaicÄts. Es iztÄlojos PÄvilu pÄc Ŕī notikuma aptaustÄm paÅ”am sevi, lai pÄrliecinÄtos, ka ir joprojÄm dzÄ«vs, jo, saskaÅÄ ar viÅa bauslÄ«bniecisko prÄtu, viÅÅ” bija pelnÄ«jis sodu. TaÄu tÄ vietÄ viÅÅ” tika pamÄcÄ«ts doties uz noteiktu vietu un saÅemt jaunu uzdevumu Dieva kalpoÅ”anÄ.
PÄvils bija pieredzÄjis žÄlastÄ«bu. ViÅÅ” bija pelnÄ«jis nÄvi, taÄu tÄs vietÄ viÅÅ” saÅÄma jaunu dzÄ«ves posmu. ViÅÅ” bija pelnÄ«jis iznÄ«cinÄÅ”anu, taÄu saÅÄma jaunu atklÄsmi par Dieva mÄ«lestÄ«bu un sÄka piedzÄ«vot labo vÄsti par JÄzu. ViÅÅ” bija atpestÄ«ts, un nevis savu labo darbu dÄļ, bet gan pateicoties Dieva labestÄ«bai un žÄlastÄ«bai. Å ajÄ brÄ«dÄ« viÅÅ” apÅÄmÄs un tapa Dieva beznosacÄ«juma mÄ«lestÄ«bas pÄrmainÄ«ts. ViÅÅ” nekad no tÄ neatteicÄs.
DzÄ«vot no žÄlastÄ«bas
PÄvils satika dzÄ«vo JÄzu un Å”ajÄ iespaidÄ, kuru mÄs varÄtu nodÄvÄt par piepildÄ«tu un labu, cilvÄks nekavÄjoties tapa pÄrveidots. ViÅÅ” tapa par jaunu cilvÄku no iekÅ”ienes uz Äru. ViÅÅ” joprojÄm bija dedzÄ«gs un smagi strÄdÄja, viÅam bija teicams intelekts, taÄu viÅÅ” pÄrstÄja bÅ«t bailÄ«gs, norÅ«pÄjies, dusmÄ«gs un naida pilns. Tagad viÅÅ” bija laipns, mÄ«loÅ”s un priecÄ«gs pat sÄpÄs un grÅ«tÄ«bÄs. Å Ä«s pÄrmaiÅas bija pÄrdabiskas. TÄs Ä«stenoja mÄ«loÅ”ais, visspÄcÄ«gais RadÄ«tÄjs, kurÅ” spÄj pÄrmainÄ«t cilvÄku no ļauna uz labu, un to nespÄj izdarÄ«t ar piepÅ«li vai paklausÄ«bu likumiem.
Å Ä«s pÄrmaiÅas milzÄ«gi iespaidoja pasauli gan pagÄtnÄ, gan arÄ« tagad. PÄc dažiem gadiem, kad notika Ŕī Dieva veiktÄ pÄrprogrammÄÅ”ana, PÄvils kļuva ne tikai par vienu no visslavenÄkajiem un svarÄ«gÄkajiem JÄzus sekotÄjiem, bet arÄ« par visskaidrÄkajiem evaÅÄ£Älija apliecinÄtÄjiem, norÄdot, ka tas ir dÄvana. PÄvila asais un garÄ«gi vingrinÄtais prÄts, iegremdÄts VecajÄ DerÄ«bÄ, tagad saprata JÄzu kÄ vareno IsraÄla Dievu. ViÅÅ” tagad saprata atpestÄ«Å”anu kÄ iepriekÅ” paredzÄto jÄra upurÄ« un pieÅÄma JÄzu par patieso Dieva JÄru.
JÄzus krusts kļuva par PÄvila mÄcÄ«bas galveno tÄmu un ar Ä«paÅ”u skaidrÄ«bu viÅÅ” skaidroja atpestÄ«Å”anu kÄ dÄvanu. ViÅÅ” tagad saprata, ka, lÄ«dzÄ«gi visiem grÄcÄ«gajiem cilvÄkiem, viÅÅ” ir bezcerÄ«gi pazudis un viÅam ir nepiecieÅ”ama glÄbÅ”ana. Å Ä« glÄbÅ”ana nÄca caur JÄzus mÄ«lestÄ«bu un tÄ tiek dÄvÄta ikvienam, kurÅ” to pieÅem kÄ dÄvanu par brÄ«vu.
PÄvila sludinÄtÄ evaÅÄ£Älija vÄsts ir Ŕī: āTÄdÄļ, ja kas ir KristÅ«, tas ir jauns radÄ«jums; kas bijis, ir pagÄjis, redzi, viss ir tapis jaunsā (2. Kor. 5:17). PÄvils, Å”is nepÄrspÄjamais bauslÄ«bnieks, bija bezcerÄ«gi iesprostots dusmÄs, bailÄs un naidÄ lÄ«dz kamÄr satika JÄzu un saÅÄma piedoÅ”anu, kļuva pÄrradÄ«ts no jauna un saÅÄma jaunu dzÄ«vÄ«bu. Tad viÅÅ” atzina, ka paklausÄ«ba ir pozitÄ«va, mÄ«lestÄ«bas pilna atbilde uz atpestÄ«Å”anu, un nevis otrÄdi. ViÅÅ” saka skaidri: evaÅÄ£Älijs nevar bÅ«t quid pro quo. MÄ«loÅ”ais Dievs sagÄdÄ izeju no ļaunuma un to var saÅemt tikai kÄ dÄvanu, kura ir pieejama ikvienam, kurÅ” to pieÅem.Ā
TieÅ”Äm, kÄ to sacÄ«ja JÄzus: āJo tik ļoti Dievs pasauli mÄ«lÄjis, ka ViÅÅ” devis Savu vienpiedzimuÅ”o DÄlu, lai neviens, kas ViÅam tic, nepazustu, bet dabÅ«tu mūžīgo dzÄ«vÄ«buā (JÄÅa 3:16).
Ā
Līdzīgi jaunumi
AtvÄrt visu sarakstu
ADRA Europe organizÄtÄs apmÄcÄ«bas BelgradÄ
No Ŕī gada 2. lÄ«dz 6. februÄrim SDA AlÅ«ksnes draudzes mÄcÄ«tÄjs Miks Možeiko, pÄrstÄvot organizÄciju ADRA Latvija, apmeklÄja ADRA International un ADRA...
IzmeklÄÅ”anas tiesa DebesÄ«s
Parasti nevienu jautÄjumu vai mÄcÄ«bas tÄmu nemÄdz apspriest vai iztirzÄt, iesÄkot ar vispÄrliecinoÅ”Äko pierÄdÄ«jumu par tÄs patiesumu, bet Å”oreiz tÄ ir...
KÄ atŔķirt savu paÅ”a balsi no Dieva balss
Tas ir ļoti sarežģīts jautÄjums. Neviens cilvÄks nezina, kas notiek otra cilvÄka galvÄ. LielÄkÄ daļa cilvÄku savÄ galvÄ nedzird nekÄdas balsis; tie la...