Ticības stiprinājums

Es mācos Misijas skolā, un mums ir paradums – katru nedēļu iemācīties no galvas vienu Bībeles pantu vai kādu citātu. Marta sākumā lūdzu Dievam, lai Viņš atklāj pantus, kas būs noderīgi šim mēnesim. Un Dievs deva, pierakstīju tos un nedēļā, kad Latviju nopietnāk skāra jaunā saslimšana, mans apgūstamais pants bija – Baiļu nav mīlestībā, bet pilnīgā mīlestība aizdzen bailes, jo bailēm ir mokas, kas baiļojas, nav sasniedzis pilnību mīlestībā. Kā Viņš zināja?

Kādu vakaru izgāju ārā, bija tik skaistas zvaigžnotas debesis, bet es pamanīju, ka cieši turos durvju tuvumā un domāju par to, ka drošāk būtu, ja vīrs arī iznāktu no mājas un būtu blakus. No kā es baidījos? No tumsas, no tā, kas varētu būt tumsā? Kā es varu baidīties, ja Dievs ir apsolījis būt līdzās un ja tumsa Viņam ir gaisma? Man vēl jāiepazīst Dievs, man vēl jāiet savā tumsā, lai Viņš var atmirdzēt kā skaista Rīta Blāzma.

Šis ir savāds laiks, kurā dzīvojam, ir tik ļoti par daudz dažādas informācijas. Tā kā bieži sanāk būt mājās, klusumā, mežā, es beidzot varu sadzirdēt Dieva ilgas – iet tuksnesī ar Viņu. No visiem padomiem, kas izskan masu medijos un sociālajos tīklos, mani visvairāk uzrunā klusākā balss – Dieva Gara čuksti, ka šis ir laiks, kad Dievam sakārtot manas dvēseles lietas. Kad gan vēl būs tāda iespēja apstāties dzīves karuselī, norimt un atzīt, ka mēs esam gaismas putekļi Mūžīgā priekšā.  

Šis IR evaņģelizācijas laiks, es tam ticu. Laiks draudzei priekš Debesu evaņģelizācijas – lai piespiežamies Dievam tik cieši kā vēl nekad agrāk, tad nebūs ne mazākās vietas bailēm, bet varēsim kopā ar Pāvilu teikt šos neaptveramos vārdus: Dzīvot man ir – Kristus, bet mirt – ieguvums. Lai mums izdodas nokļūt Dieva tuvumā tik tuvu kā vēl nekad iepriekš! 

Edija Subatoviča,
"Sūti mani" misijas skolas studente